ASV postindustriālās ekonomikas krahs


00513_arton9060Plaši ir izplatīts uzskats, ka vispasaules hegemonijas saglabāšanai amerikāņiem ir nepieciešams globāls haoss. Daļēji tas tik tiešām tā ir, bet tikai daļēji, jo ASV cīņa ar visu pārējo pasauli ir tikai otrkārt saistīta ar amerikāņu histēriskās, nekonsekventās un bezatbildīgās ārpolitikas sekām. Pirmais un galvenais notiekošā iemesls ir amerikāņu postindustriālās idejas krahs.

Kā minimums desmit gadu garumā ir vērojama ASV līderpozīciju zaudēšana ražošanā, jo īpaši zinātņietilpīgās un augsto tehnoloģiju jomās. Pēc būtības ASV šodien jebkurus globālus starptautiskus jautājumus cenšas risināt tikai no spēka pozīcijām, jo amerikāņiem pasaulei vairs nav nekas cits, ko piedāvāt.

Bijušā diženuma laiki, kad amerikāņu rūpniecība pēc dažādiem vērtējumiem sastādīja no 35% līdz 40% no pasaules rūpniecības, jau sen ir pagātnē. Šodien šis rādītājs ir tikai 17 – 19%. Pat vairāk, formāli esot trešā (pēc ES un Ķīnas) pasaules ekonomika, ASV eksportē rūpniecības preces (2012.gadā) par summu 1,547 triljoni dolāru, bet importē rūpniecības preces par 2,273 triljoniem dolāru. Citiem vārdiem sakot, amerikāņi pērk pusotru reizi vairāk kā pārdod. Un problēma te ir ne tik lielā mērā 726 miljardu dolāru tirdzniecības deficītā, cik apstāklī, ka, piemēram, Vācija (5.pasaules ekonomika), kurai IKP ir 4,5 reizes mazāks par ASV, eksportē rūpniecības preces tikai par 0,5% mazāk kā amerikāņi.

Nolemjot, ka fiziskā rūpniecības atrašanās vieta nav diez cik būtiska (galvenais, kam pieder nauda un tehnoloģijas), ASV pat nepamanīja, kā noslīdēja no industriālā olimpa. Ja 1940-ajos, 1950-ajos gados ASV rūpniecība sastādīja pusi no IKP, bet lauksaimniecība vēl ceturtdaļu, tad pašreiz 79,1% no ASV IKP ir tirdzniecība un pakalpojumu sfēra.

Postindustriālās idejas krahs kļuva acīmredzams 2009.gadā, kad ASV rūpniecības apjoms nokrita līdz 16,9%, tai pat laikā, kad Ķīnai tas bija 22%, bet ES 21,3%. Laika posmā no 2000.gada līdz 2009.gadam Amerikas rūpniecībā tika zaudētas 6 miljoni darba vietu, bet, ņemot vērā multiplikatoru, 8,5 miljoni, jo viens strādājošais rūpniecībā rada 1,4 darba vietas pārējā ekonomikā. Pie tam, ja rūpniecībā nodarbināto skaits samazinājās par trešdaļu (šodien ASV rūpniecības sfērā strādā 12 miljoni cilvēku), tad nodarbināto inženieru un zinātnieku skaits samazinājās divas reizes līdz 887 tūkstošiem cilvēku. Tādējādi tika aizsākts ne tikai deindustrializācijas process, bet arī kopējā ekonomikas tehnoloģiskā bremzēšana.

ASV oficiālā statistika cenšas šo faktu nomaskēt ar R&D (Research and Development) izdevumu pieaugumu, apgalvojot, ka 2005.gadā šiem mērķiem tika iztērēti 158 miljardi dolāru, bet 2011.gadā jau 201 miljards dolāru. Pie tam rūpīgi tiek noklusēts fakts, ka, ņemot vērā inflāciju par šo periodu 1 dolārs 2011.gadā atbilst 62 centiem 2005.gadā. Tāpēc salīdzinošajās naudās ASV 2011.gadā pētniecībai un izstrādei iztērēja par 21,2% mazāk līdzekļu kā 2005.gadā. Savukārt šāda veida projektu mērogi ir daudzkārt pieauguši.

Tomēr Amerika nebūtu Amerika, ja tā necenstos visus ātri apspēlēt. Atšķirībā no ES, ASV korporācijām izdevās panākt no arodbiedrībām piekrišanu samazināt darba algu par 15%. Papildus tam 2013. – 2014.gadā tika plānota slānekļa revolūcija (сланцевая революция) uz kuras rēķina tika plānots samazināt iekšzemes energoresursu cenas, dēļ kā tika plānots samazināt izmaksas par 12-17%.

Un, protams, tika likts uzsvars uz tehnoloģisko revolūciju. Metalurģijā (atjaunotās dzelzs tehnoloģija), elektronikas un skaitļošanas tehnikas elementu bāzē (safīra stikla tehnoloģija), autoindustrijā (elektromobīļi un akumulatori), nanotehnoloģijās (plaša to ieviešana sākot no saules paneļiem līdz pārtikas produktiem) un biorūpniecībā (pirmkārt medicīnā).

Interesanti, ka amerikāņu prioritāšu sarakstā nav roboti, kaut arī pati robotutehnika un to ražošana tiek aktīvi veicināta. Šodien tikai 200 ASV rūpnīcām ir vairāk kā 2500 darbinieku. Pie tradicionālajiem konveijeriem strādā tikai 6% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Tai pat laikā vidējais darbinieku skaits 330 tūkstošos Amerikas uzņēmumu ir tikai 10 cilvēki.

Tomēr neskatoties uz to ASV pasaules reitingā par robotu izmantošanu rūpniecībā
atrodas tikai otrajā desmitā. Līderpozīcijas tajā ir Dienvidkorejai (396 roboti uz 10 tūkstošiem strādājošo), Japānai (332 roboti) un Vācijai (273 roboti). Ja neskaita autorūpniecību, tad ASV līmenis ir tikai 76 roboti. Autorūpniecībā ASV ieņem ceturto vietu ar 1091 robotu uz 10 tūkstošiem strādājošo. Līderi šai nozarē ir Japāna (1562 roboti), Francija (1137 roboti) un Vācija (1133 roboti).

Būtisks, ja ne pats galvenais, ir jautājums par ASV reindustrializācijas [rūpniecības atjaunošanas] iespējamību. Pirmajā acumirklī šķiet, ka šai ziņā amerikāņiem ir visas iespējas to realizēt. 2010.gada janvārī Obama aicināja Ameriku tuvāko piecu gadu laikā dubultot saražotās produkcijas eksportu. Par saviem plāniem atgriezt ražošanu ASV paziņoja Apple. Analoģiskas darbības uzsāka tādas korporācijas kā General Electric, Foxconn un Caterpillar. Pat vairāk, GE atkal lielāko daļu savu ienākumu plāno gūt no reālas ražošanas, nevis no finansu operācijām, kā tas bija pēdējos gadus. Par kaut ko līdzīgu paziņoja arī Lenovo.

Tomēr, ja visu to aplūkojam detalizētāk, tad kopējā aina amerikāņiem neizskatās nebūt tik rožaina.

Jau tagad ir acīmredzams, ka ideja par lētajiem ASV slānekļa energoresursiem ir izgāzusies. Tā balstījās uz pieņēmumu par augstām naftas cenām – 100 dolāri par barelu un vairāk. Tika plānots, ka iekšējā tirgū slānekļa energoresursi tiks piedāvāti par 24 dolāriem. Pašreizējā naftas cena 65 dolāri par barelu ir pilnībā apglabājusi ASV slānekļa revolūciju. Līdz ar to ir arī sagrautas cerības ieekonomēt uz energoresursu rēķina.

Atjaunojamās dzelzs tehnoloģija, protams, ir labi, bet pret to “spēlē” divi faktori. Pirmkārt, pasaules ekonomiskā krīze jau trešo gadu ir radījusi pieprasījuma samazināšanos uz metālu. Pasaule ir vērojams tēraudliešanas jaudu pārmērīgums un to produkcijas pārsātinātība. Tādējādi metālu, kurš ir saražots ar jaunu tehmoloģiju, var pārdot tikai uz tradicionālo tehnoloģiju piegāžu samazināšanas rēķina [tāpēc arī tika aizvērts “Liepājas metalurgs”, kur visdrīzāk, caur savu ielikteni Dombrovski, savu roku pielika amerikāņi]. Tā ir aizstāšana, nevis attīstība. Otrkārt, atjaunojamās dzelzs tehnoloģijas ekonomiskums rodas dēļ tā, ka ir radīta iespēja tēraudu iegūt pa tiešo no rūdas, izslēdzot čuguna liešanas stadiju. Tādējādi, pieaugot aizstāšanas mērogiem, neizbēgami tiks slēgtas čuguna ražotnes, kas radīs papildus bezdarbu, kurš skars arī loģistiku.

Un tā visur. Apple ļoti daudz runā par ieceri uzcelt rūpnīcu Mesas pilsētiņā, Arigonas štatā, bet pagaidām no 100 miljonu dolāru investīcijām tur dzīvu naudu neviens nav redzējis. Un, ja šis projekts tomēr tiks realizēts, uz ASV tiek plānots pārcelt tikai dažu Apple modeļu ražošanu, nevis visu produktu līniju. Sadzīves tehnikas ražotājs Whirpool un liftu ražotājs Otis pat ideālā gadījumā sola atgriezties no ārzemēm tikai ar daļu sava apjoma.

Vienīgie sasniegumu, kas vēl ļauj Amerikai dižoties ar nākotnes tehnoloģiju sasniegumiem, ir Tesla elektromobiļi un izziņotā rūpnīca, kas ražos kaut kādus jaunus “lielos akumulatorus”. Bet pagaidām tas viss ir devis amerikāņu apstrādes rūpniecībai vien 60 tūkstošus jaunu darba vietu. Labākajā gadījumā reindustralizācijas programma līdz 2024. gadam radīs vēl 2,5 miljonus darba vietu. Tomēr tas ir diez gan vāji, ja salīdzina ar 6 miljoniem pazaudēto darba vietu.

Bez tam vēl paliek kadru jautājums. Kā stāsta Apple, kad viņi cēla rūpnīcu Ķīnā, būvfirma vēl pirms termiņa uzcēla kazarmas darbiniekiem, bet nepieciešamās kvalifikācijas darbinieku nolīgšanai bija nepieciešamas tikai trīs dienas. Tādā veidā jau pēc ilgākais divām nedēļām ražošana varēja sākties. Amerikā šīs darbības aizņem vismaz astoņus mēnešus.

Kopumā nav nekāds brīnums, ka prezidenta Obamas aicinājums palielināt Amerikas rūpniecisko eksportu divas reizes tiek izpildīts tikai daļēji. Divkārša pieauguma vietā tas palielinājās tikai par trešdaļu. Turklāt no kopējās 191 miljonu lielās summas visātrāk pieaug degvielas eksports. Pirmām kārtām tas ir benzīns, kura eksporta apjomi palielinājušies par 114%. Otrajā vietā ir nafta un gāze – kopā 68,3%. Bet vidēji izejvielu eksports palielinājies par 32,7% (Krievijā vērojama tieši pretēja tendence – izejvielu eksportu pakāpeniski nomaina rūpniecības preces).

Ar rūpniecības precēm savukārt ir pavisam slikti, te eksporta pieaugumu nodrošināt neizdevās. Izdevās tikai samazināt tirdzniecības bilances negatīvo saldo par 0,78%. Amerika joprojām rūpniecības preces iepērk par trešdaļu vairāk nekā pati pārdod. Bet arvien augošais budžeta deficīts uzskatāmi parāda, ka visādas postindustriālās kinofilmas un ātrās parīšanas tīkli nespēj nodrošināt ASV nacionālās ekonomikas globālo dominanti. Nu vispār nespēj!

Lai gan ASV joprojām ir trešā pasaules ekonomika pēc IKP apjoma, rūpniecisko jaudu ziņā tās vispasaules kundzības spējas izgaist. Patiesībā tieši tādēļ arī Vašingtona iecerēja ekspansiju Eiropā, kurā kā degmateriāls tiek izmantota Ukraina. Tas tādēļ, lai pārņemtu pilnīgā savā kontrolē Eiropas rūpniecību [piespiežot ES parakstīt galēji neizdevīgo un nāvējošo Transatlantijas tirdzniecības līgumu (TTIP), kā rezultātā ASV vārda burtiskā nozīmē aprīs ES]. Kopā ar jau esošo amerikāņu rūpniecību tad sanāks 38% no visas pasaules rūpnieciskā apjoma. Tādējādi amerikāņi cer sev pārliecinoši atgriezt pasaules līdervalsts pozīcijas, pamatojoties uz ko varēs mēģināt sev pakļaut BRIKS, iekļauties ķīniešu “jaunajā zīda ceļā” un nodrošināt ASV bezbēdīgu nākotni līdz šā gadsimta vidum.

Tomēr plāni iedzīvinās ne tā, kā iedomājās to sastādītāji. Ar slānekli viss ir cauri. Krievija nekaro ar ES. Ukraina ir pārvērtusies par čemodānu bez roktura. “Islāma valsts” Tuvajos Austrumos ir “norāvusies no ķēdes”. Pret Krieviju vērstās sankcijas tikai paātrināja Krievijas – Ķīnas integrācijas procesus un BRIKS ekonomiku konsolidāciju.

Neskatoties uz agresīvo militāro retoriku, ASV pakāpeniski sāk saprast, ka visspēcīgākā pilnīgi visur ASV vairs nav. Un pat arī ne kādā vienā vietā.

Postindustralizācijas stratēģiskā kļūda, kura tika pielaista vairāk kā 15 gadus atpakaļ, amerikāņiem izrādījās liktenīga. Tagad runa var iet vienīgi par to, pēc kāda scenārija ASV nodos savas līderpozīcijas – caur salīdzinoši miermīlīgu kompromisu vai arī caur likmju pacelšanu, iegrūžot pēc iespējas lielāku pasaules daļu pilnīgā haosā [vai arī caur pasaules karu, kurš nevar nebūt kodolkarš un kurā no Latvijas visdrīzāk nekas pāri nepaliks]. Acīmredzot izlemt ceļu, par kuru ies ASV un attiecīgi arī visa pārējā pasaule nāksies 58-ajam ASV prezidentam, kura vēlēšanas notiks 2016.gada 8.novembrī.

Aleksandrs Zapoļskis
/25.06.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Aktualitātes, Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s