Mums patīk ienaidnieku lamāt, pazemot un izsmiet. Ienaidnieks arī mūs cenšas lamāt, pazemot un izsmiet. Tas ir dabiski. Tā ir viena no informatīvā kara metodēm. Ne tā labākā un efektīvākā, bet pietiekami iedarbīga, lai to izmantotu kopš seniem laikiem līdz pat mūsu dienām.
Tomēr šī metode ir ar abpusēju iedarbību. To ir jāizmanto ļoti uzmanīgi un mērenā daudzumā. Masu mēdiju komercializācija un to orientēšanās uz šovu neveicina akurātumu un mērenību. Pat otrādi, vairums šovu orientējas uz frīku komandu konfrontēšanu, kuri momentāni pārlec no nopietnu politisku problēmu apspriešanas uz izteikti emocionālu cīniņu.
Šī metode strādā kā nešķirojoši masu iznīcināšanas ieroči (bakteoroloģiskie). Skatītāju nevis pārliecina, bet gan emocionāli uzlādē. Pie tam uzlādē ar destruktīvām emocijām – ar naidu pret politisko oponentu.
Protams “aizklauvēties” līdz cilvēku saprātam, uzrādīt konflikta slēptos cēloņus, izskaidrot cilvēkiem to mehānismus, parādīt pašu valsts ieņemto pozīciju un izskaidrot tās lietderīgumu (nepieciešamību, piespiedību) ir daudzkārt grūtāk, nekā izlaist ēterā cilvēkveidīgus radījumus, kuri izraisa pretīgumu gan ar savu izskatu, gan to, ko saka, un tādējādi translēt naidu uz visu to sociālo grupu, kuru it kā pārstāv šie radījumi. Šī metode dod lielisku mobilizācijas efektu.
Bet, kā jau tika minēts, šai metodei ir negatīvi blakusefekti. Tie nav pilnībā acīmredzami un nekrīt acīs, bet tie spēj nodarīt nopietnu kaitējumu valstij, kura izmanto šo metodi.
Pirmā metodes problēma ir tās nešķirojošā daba. Naids tiek izraisīts pret visu mērķa sociālo grupu (liberāļiem, komunistiem, oligarhiem, amerikāņiem, krieviem, ukraiņiem, eberejiem, ķīniešiem utt.). Un te jāņem vērā, ka neviena politiskā grupa (ne partijas, ne nācijas) nav viendabīga. Tajās vienmēr savā starpā cīnās dažādi uzskati par to, kā sevi pozicionēt, ar ko draudzēties un kam pretstāvēt. Bet šādi visus vienādojot tiek ne tikai saliedētas pašu rindas, bet tas izraisa arī nesaskaņu pārvarēšanu un saliedēšanos pretinieka nometnē. Ja mūsu potenciālie sabiedrotie pretinieka pusē saskaras ar nedzirdīgu naida sienu un nevēlēšanos atzīt viņiem tiesības uz pozīciju, kura kaut nedaudz atšķiras no mūsējās, tad viņi vai nu distancējas no cīņas (labākajā gadījumā) vai arī pāriet pretinieka pusē, ar kuru mēs paši viņu sākām identificēt.
Otra metodes problēma ir tās neelastīgums. Šāda veida sabiedrības mobilizācija neļauj koriģēt pozīciju atkarībā no mainīgās situācijas. Šī metode strādā ne tikai ar lielām cilvēku masām, bet arī ar tieši viennozīmīgām pozīcijām. Pūli var pārliecināt, ka kāda valsts ar visiem tās iedzīvotājiem vai arī daļa pašu līdzpilsoņu, kuriem ir kaut kādā mērā citi politiskie uzskati, ir ienaidnieki. Var samērā ātri mainīt koncepciju un tad izrādīsies, ka ienaidnieks jau ir cits. Tomēr pustoņus, kustības trajektoriju mazliet koriģējošus variantus šī metode nepieļauj. Bet politikā ļoti reti viennozīmīga situācija saglabājas ilgu laiku. Mums apkārt esošā politiskā telpa nepārtraukti mainās un tas no mums prasa pastāvīgi koriģēt mūsu pozīciju. Ja tā nedara, tad var pienākt diena, kad kļūst acīmredzams, ka mūsu ieņemamā pozīcija pilnībā un pamatīgi neatbilst politiskai realitātei.
Trešā metodes problēma ir apstāklī, ka tai ir jo lielāka iedarbība, jo mazāk izglītots ir objekts, pret ko tā tiek pielietota. Un tā kā objekts šai gadījumā ir lielas cilvēku masas, šīs metodes izmantošana ved pie paša tautas deintelektualizācijas, jo masu saziņas līdzekļi pieradina masas lietot šo ideoloģisko viru. Pie tam masu saziņas līdzekļi, pašiem to nemanot, sāk mērķtiecīgi strādāt uz savas auditorijas deintelektualizāciju, lai sasniegtu lielāku iedarbības efektu. Tā rezultātā cilvēki ar augstu intelekta līmeni un stabilu psihi, kuri ir spējīgi nepadoties pūļa efektam un masu saziņas līdzekļu zombējošajai ietekmei, sāk izvairīties no oficiālās propagandas, uzskatot to par kaut ko netīru un nepiedienīgu, un aiziet iekšējā opozīcijā. Bet pēc tam daudzi no viņiem var pāriet politisko oponentu rindās tikai tāpēc, ka viņiem šķiet, ka varasiestādes viņus par muļķiem uzskata.
Te jāņem vērā, ka šāda veida cilvēki ir tie, kurus mēdz saukt par sabiedriskā viedokļa līderiem. Tas ir katrs no viņiem ir morāla un intelektuāla autoritāte noteiktai uz viņu orientējošai persona grupai, kura atsevišķos gadījumos var būt pat pietiekami liela. Ja šie cilvēki pāriet opozīcijā, tad labākajā gadījumā viņi zaudē daļu savu sekotāju. Šai gadījumā varasiestādes zaudē pārliecinātu (nevis propagandas uzbudinātu) lojālistu organizētu grupu. Sliktākajā gadījumā šādi vīlušamies cilvēkiem izdodas pārliecināt savus sekotājus, ka varasiestādes ir sliktas, ka viņi ir maldījušies un opozīcija iegūst to politiski pārliecināto organizēto grupu, kuru zaudēja varasiestādes. Un atkal ir jāņem vērā, ka tieši šādas savu pārliecību apzinošās politiskās grupas arī faktiski virza politiskos procesus. Uzbudinātās masas tikai virzās tām nopakaļ.
Ceturtā problēma ir apstāklī, ka šī metode nevar būt iedarbīga pārlieku ilgu laiku, ja emocijas nerod kaut kādu izeju. Dažāda veida “ziepju šovos” skatītāji atbrīvojas no naidīgas enerģijas paziņojot paši sev, teleekrānam vai apkārtējiem par to cik liels nelietis (neliete) viņš (viņa) ir. Visuzbudinātākie zvana uz radio vai televīziju vai izlādējas klātienes masu skatos. Savukārt politikā naidu var izlādēt tikai panākot diplomātisku vai militāru uzvaru. Ienaidniekam ir jātiek sakautam. Tomēr ne vienmēr var tikt panākta uzvara, pie tam vēl tik īsos termiņos (mūsdienu pasaulē tas drīzāk ir retums). Ja uzvaras nav, tad naida enerģija uzkrājas un sāk izpausties valsts iekšienē. Uzbudinātā sabiedrība mēģina sev izskaidrot kādēļ tik smieklīgs, nīkulīgs, bet ļaundabīgs ienaidnieks tik ilgi netiek iznīcināts. Sākumā viendabīgā masa sašķeļas tajos, kuriem “nemaz arī negribējās” “un tā nemaz nav mūsu problēma”, tajos, kuri apvaino varasiestādes nodevībā un sāk veidot sazvērestības teorijas un tajos, kuri pašus varasiestāžu kritiķus sauc par “piekto kolonu” un pieprasa varasiestādēm nekavējoties izrēķināties ar iekšējo ienaidnieku. Mobilizētā un uzbudinātā sabiedrība sašķeļas savstarpēji naidīgās un varasiestādēm neuzticošās grupās.
Reizēm visas augstākminētās problēmas izpaužas kopā, reizēm atsevišķi. Mēdz būt tā, ka šīs problēmas nopietni ietekmē iekšpolitisko situāciju, bet gadās arī, kad to iedarbība ir salīdzinoši neliela. Galu galā viss ir atkarīgs no varasiestāžu kvalitātes un stabilitātes, kā arī no tās problēmas asuma, dēļ kuras tiek izmantota mobilizējošā metode un no to cilvēku kvalifikācijas, kuri strādā pēc šīs metodes.
Diemžēl visbiežāk šādu izpildītāju kvalifikācija ir gauži zema, kas arī ir labi saprotams, jo, lai vadītu pūli, ir jāatrodas ar to rezonansē, tāpēc šie izpildītāji maz ar ko atšķiras no savas iedarbības objekta. Tāpēc daudzi šādi izpildītāji uzskata savu darbības veidu par vissvarīgāko un visefektīvāko un tiecas izplatīt to pa visu valsti un visu informatīvo lauku. Pie tam šāds mehānisms ir labi atstrādāts un dod labus reitingus un attiecīgi arī reklāmu un naudu. Tāpēc praktiski neviens TVkanāls neiztiek bez politiskajiem šoviem. Pie tam noturēt balansu starp popularitāti un intelektuālismu spēj tikai retas – lielākie savas sfēras meistari un profesionāļi. Bet visbiežāk ir jāsastopas ar situāciju, kad, jo lielāka ir attiecīgā politiskā raidījuma popularitāte, jo zemāks ir tā intelektuālais līmenis. Pūlim nav intelekta, pūlis dzīvo tikai no instinktiem.
Tomēr vissvarīgākā metodes problēma ir piektā, dēļ kuras vien būtu nopietni jāpadomā par tās izņemšanu no plašas pielietošanas arsenāla, pieļaujot to izmantot tikai valsts kontrolē esošiem izcilākajiem profesionāļiem. Problēma ir apstāklī, ka šādi veidotā sabiedriskā doma un formāli kontrolē esošais informatīvais lauks rada uz varasiestādēm atgriezenisku iedarbību.
Varasiestādes neatrodas izolētā telpā. Varasiestāžu pārstāvji dzīvo ģimenēs, draudzējas ar kādu, komunicē ārpus sava profesionālā loka. Pie tam šauri specializējušies profesionāļi, reizēm pat labi ministri, ne vienmēr ir informēti un labi pārvalda informācijas iedarbības metodes. Bieži vien ārpus sava šaurā interešu loka profesionāls birokrāts ir profāns.
Man ne reizi vien ir nācies dzirdēt neapmierinātību ar augstākās valsts vadības pozīciju, ko izsaka ministru vietnieki, deputāti un augstu stāvoši reģionālie ierēdņi. Un viņi visi atsaucās uz to, ko “zina visi”, pie tam pamatot savu viedokli ar konkrētiem piemēriem no savas darbības sfēras nespēja. Tas ir viņi izrādījās ļoti uzņēmīgi pret klasisko propagandu. Un viņu reakcija uz ieilgušo ārpolitisko krīzi, kurā valsts augstākā vadība viņuprāt izrāda pārāk lielu pacietību, bija tipiska izlāde tai izeju neatradušajai naida enerģijai, kas tika aprakstīta kā ceturtā problēma.
Mūsu gadījumā intensīvā propaganda, kura formē sabiedrībā vienkāršotu priekšstatu par realitāti, pēc atpakaļsaites principa atgriežas pie varasiestādēm un negatīvi ietekmē tās politiskās realitātes uztveres spēju. Tas, ko “visi runā” un “pa visiem kanāliem rāda” ātri apaug ar baumām, precizējumiem un “aculiecinieku” liecībām, bet pēc tam nokļūst socioloģiskajās aptaujās un dienesta ziņojumos, uz ko pamata varasiestādes formē savu priekšstatu par realitāti. Sliktākajā gadījumā tas var novest pie situācijas kāda bija vēlīnajā PSRS, kad augstākās valsts vadības priekšstati par situāciju valstī un tautas noskaņojumu tik krasi atšķīrās no realitātes, ka radās iespaids, ka valsts vadītāji un viņu vadītie pilsoņi dzīvo divās dažādās valstīs. Un arī padomju nomenklatūras vidējais slānis, lai gan tā redzējums salīdzinājumā ar augstāko vadību bija atšķirīgs, tāpat adekvāti neuztvēra situāciju valstī, kādēļ šis slānis arī atbalstīja “pārbūvi”. Un, neesot patiesai informācijai par situāciju valstī un dzīvojot mītu valstībā, PSRS varasiestādes ātri zaudēja kontroli pār situāciju un pazaudēja valsti, kuru uzsāka pārveidot.
Politiskie procesi un politiskie pretinieki ir jāizzin nepārtraukti un objektīvi un to visa cita starpā veicina publiska politiskā diskusija sabiedrībā. Konferences, semināri, apaļie galdi ir viena no šādas izziņas formām. Un, kā rāda padomju TV raidījumu “9-ā studija”, “Starptautiskā panorāma”, “Šodien pasaulē” pieredze, intelektuāli raidījumi par starptautiskās politikas tēmu, kuri strādā problēmas izziņas, nevis pretinieku apvainošanas formātā, var būt pat daudz iedarbīgāki propagandas līdzekļi kā pašreizējie “ziepju” politiskie šovi.
Šādu raidījumu iedarbība uz sabiedrību ir sarežģītāka un smalkāka. Tie apelē nevis pie pūļa, bet pie jau minētajiem sabiedriskā uzskata līderiem, pie dažāda skaitliskuma stabilu politisko grupu intelektuālajiem līderiem, kuru sekotāji ir pamats sabiedrības apzinātai virzībai vienas vai citas idejas virzienā. Šīs grupas ir ne tikai stabilas pēc sava sastāva, bet to izvēle ir apzināta, motivēta un tāpēc arī ideoloģiski stabila.
Papildus šāda veida raidījumi formē sabiedrībā cieņas pret zināšanām un intelektu tradīciju, kura visa cita starpā veicina baumu izplatīšanās bloķēšanu. Izglītots, intelektuāli attīstīts cilvēks drīzāk spēs atšķirt viltus informāciju no patiesības pēc daudzām, profesionālim nemanāmām pazīmēm. Bet tālāk viņa viedoklis pa “uzticības kāpnēm” atstās ietekmi uz plašāku auditoriju, kura viņam uzticas.
Sabiedriskā viedokļa līderi ir ieinteresēti adekvāti novērtēt situāciju, jo tajā balstās viņu autoritāte. Savukārt šovu kolektīvs ir ieinteresēts sensācijās, dinamikā, skandālos, kas piesaista ekrānam un nodrošina reitingus. Bet cik lielā mērā tās ziņas, kuras viņi apspriež, atbilst realitātei, izvērtēt nav ne laika, ne jēgas, jo neatteiksies taču apspriest kādu plaši izplatītu ziņu tikai tādēļ, ka tā kaut kādā mērā izrādās nepatiesa.
Viss augstāk minētais nenozīmē, ka rupjās tautas masas mobilizējošās metodes ir principiāli aizmirstamas, jo tās var lieti noderēt pirmskara un kara laikā, kad vienkārši nav laika publiski spriedelēt par iemesliem, kuri lika ienaidniekam uzbrukt. Bet, kā jebkurā profesijā, arī informācijas, aģitācijas un propagandas sfērā, jo smalkāka metode, jo kvalitatīvāks produkts.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2018/
Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1088172
Informācijas aģentūra
/12.11.2018/
Politoloģija 