Cilvēks tā ir iekārtots, ka viņam ir nepieciešama ticība brīnumam, tai pat laikā daudzi grib, lai šis brīnums būtu racionāls. Viņi ticību Dievam uzskata par kaut ko apkaunojošu un atpalikušu, tai pat laikā ar prieku tic citplanētiešiem, visvareniem repteolīdiem, Rotšildu – Rokfelleru slepenajai pasaules valdībai kopš faraonu laikiem utt.
Viena no populārām sabiedriski – politiskām ticībām ir ticība t.s.”zombēšanai”. Tās adepti atrodas kognitīvās disonanses stāvoklī, jo no vienas puses tic, ka ir iespējams nozombēt kaimiņu tautas, savukārt viņu pašu tautu nozombēt nav iespējams. No otras puses šādam adeptam regulāri šķiet, ka nozombēta ir arī lielākā daļa viņa paša tautas pārstāvju (izņemot šauru domubiedru sektu, pie kuras viņš pieder). Un tikai tieši viņš personīgi (un iespējams vēl daži izredzētie) pretojas sabiedrību zombējošās propagandas mašinērijai. Sanāk, ka visnoturīgākie pret zombēšanu (pēc viņu domām) ir pirmie zombēšanas objekti. Šī loģiskā pretruna netraucē viņiem cīnīties ar zombēšanu vienmēr un visur.
Patiesībā zombēšanas tehnoloģija ir tikai viena no daudzām informācijas tehnoloģijām. Tā pārsvarā tiek izmantota, lai iedarbotos uz marginālajiem sabiedrības slāņiem ar mērķi radīt bāzi noteiktām idejām. Polittehnologi to ir aizņēmušies no totalitārajām sektām. Lai gūtu panākumus zombēšanā, cilvēku nepieciešams pilnībā iegremdēt informācijas vidē, kurā ir pilnīga pārliecība par kaut kādu virsideju. Noteiktā vidē autoratīvam informācijas avotam nepārtraukti ir jāatkārto viena un tā pati ideja, kura šajā vidē tiek uzskatīta par virsideju. Saprātīgākie no šādiem “guru” cenšas dažādot savu piedāvājumu uz tā rēķina, ka pie vienas un tās pašas domas mēģina novest pa dažādiem ceļiem. Tomēr prātojumu ķēde nav pārāk gudra un par ticamību un loģiskumu neviens īpaši neuztraucas. Piemēram, Putinu var lamāt par tādu pat darbību, par kādu slavē Si Dziņpinu, bet Maskavas un Vašingtonas vienādās reakcijas uz vienu un to pašu ierosinātāju var pasniegt kā apkaunojošu Krievijai un uzvarošu priekš ASV.
Zombēšanas upuriem ir pilnīgi vienalga cik lielā mērā viņu guru pasaule atbilst reālajai pasaulei. Viņi visbiežāk ir intelektuāli nepietiekami, tādēļ tiem ir nepieciešama visvienkāršāko procesu autoratīva “izskaidrošana”. Guru autoritāte ir neapstrīdama, jo, ja viņš ir kļūdījies (nerunājot nemaz par meliem), tad kā lai tālāk maz dzīvo bez pamācošās vadības. Tomēr zombisektās ir arī pietiekami apgaismoti personāži. Parasti tās ir vājas un infantilas personas, kam dzīvē ir nepieciešams kāds noteicējs (mamma, sieva, priekšnieks, ar lielāku gribu apveltīts biedrs). Tomēr ideālu viņi atrod tieši zombisektu guru personās, kuras vienmēr ir gatavas dot vienkāršas atbildes uz visiem jautājumiem (sākot ar sadzīvi un beidzot ar pasaules uzbūvi).
Šādas sektas kalpo kā bāze dažāda veida krāsainajiem apvērsumiem, jo tās ir ļoti viegli izvest ielās zem jebkādiem karogiem un ar jebkādām prasībām, zem kurām parakstīsies guru. Bet zombisektu guru nekad nav nesavtīgi un maksā ļoti lēti. Tomēr zombisektas eksistē ne tikai politikā. Pat vairāk, galvenais zombēšanas bizness kā reiz notiek ārpus politiskās sfēras.
Tomēr, kā jau tika minēts, zombēšana ir viena no daudzām politiskām tehnoloģijām, kura tiek izmantota, lai veidotu bāzi noteiktai virsidejai. Visi šie infantilie intelektuāļi un deintelektualizētie margināļi veido pietiekami aktīvu un kliedzīgu baru, radot iespaidu, ka noteikta ideja tik tiešām sabiedrībai ir nozīmīga. Tā tiek radīti apstākļi, lai ievirzītu tēmu politiskajā apritē.
Tomēr tālāk zombēšanas tehnoloģija ir bezspēcīga. Nākamajā etapā “pārdodamā” ideja kļūst par publisku diskusiju objektu. Kliedzošie un tumsonīgie adepti, kuri redz ienaidnieku jebkurā cilvēkā, kuram nav tādi pat uzskati kā viņam, nav spējīgi diskutēt. Pat vairāk, viņiem piemītošā maniere apvainot politiskos oponentus novērš adekvātās masas no viņu aizstāvētās doktrīnas. Savukārt guru savā būtībā nevar “nolaisties” līdz kaut kādām diskusijām, jo guru ir nekļūdīgs, viņš ir augstāks par ierindas cilvēku pūli, viņš nestrīdas, viņš tikai māca. Ja pieņem, ka guru var ar kādu strīdēties, tad šis cilvēks ir līdzīgs guru un attiecīgi pats var būt guru. Bet divi guru šajā pasaulē nemaz nevar būt. Attiecīgi guru var tikai norādīt savu piekritēju pūlim uz kārtējo “zaimotāju”, kurš apšauba guru nekļūdīgumu. Un tālāk jau pūlim ir jāvajā nelietis, kurš ir apgānījis “svētumu”.
Ar šādām metodēm ir viegli aizsargāt sektu no alternatīvu ideju kārdinājuma, bet tās neļauj aktīvi paplašināt piekritēju skaitu (ja nu vienīgi ir izdevies sev pakļaut valsts pārvaldes aparātu un pret saviem oponentiem izmantot rupju spēku). Tieši tāpēc zombēšanas tehnoloģija ir un paliek viena no vienkāršākajām politiskajām tehnoloģijām un tai nav atvēlēta būtiska loma nopietnās kampaņās. Vienīgais, kam tā ir derīga, bagātu stulbeņu, kuriem pieder mediju resursi, apkrāpšana provinciālās vēlēšanās no negodprātīgu un mazkvalificētu (vai pat arī viltvārdīgu) “piāristu” puses. Šādos gadījumos cilvēkam banāli par lielu naudu pārdod to, kas viņam jau ir. Ja viņa resurss ir pietiekams uzvarai, tad viņš uzvar, bet, ja nē, tad viņu sāk mierināt, ka viņš ieņēma “3. vietu no 12 kandidātiem” un kā lielu noslēpumu pasaka, ka pirmās divas vietas ieņēmušie pārstāv “dažādus Kremļa torņus”. Tieši par iespēju pierakstīt mītiskajam Kremlim iespēju atbalstīt neierobežotu skaitu kandidātu, “piāra” [sabiedrisko attiecību] sfēras afēristiem patīk “daudztorņu” teorija [noteiktās Krievijas aprindās populāra teorija un uz tās bāzes izveidojies “slengs”, kura būtība ir dažādu savstarpēji naidīgu spēku (“torņu”) esamībā Krievijas vadības struktūrās (“Kremlī”)].
Patiesībā nacionālo politisko projektu radīšanā svarīga loma ir nevis zombēšanai, bet gan daudz smalkākajai un sarežģītākajai apziņas vadības tehnoloģijai. Šo tehnoloģiju salīdzināšana līdzinās neveiklu pirmo mēģinājumu sākt slidot un daiļslidošanas čempiona uzstāšanās salīdzināšanai.
Zombēšanas tehnoloģiju var viegli un ātri apgūt un efektīvi pielietot arī parasts cilvēks. Tam tikai ir nepieciešams noteikts nekaunības līmenis. Tur nav nekas sarežģīts, lai nepārtraukti iedvestu psihiski nepilnvērtīgajiem sektantiem domu par savu dižumu. Vienkārši, kā ne katrs ies ar lauzni uz lielceļu laupīt (arī ļoti vienkārša tehnoloģija), tā arī ne katrs sadūšosies veikt psiholoģisko vardarbību pār mazāk attīstītajiem ar mērķi iegūt netaisnīgu personisko labumu.
Savukārt apziņas vadības tehnoloģija savos ausgtākajos līmeņos nevar tikt vienkārši iemācīta. Tā ir kā šaha lielmeistaru meistarība vai kā dižo karavadoņu izstrādātās militārās operācijas, kurās precīzā zinātne (kuru ir iespējams iemācīties) ir sajaukta ar augstāko mākslu, kurai nepieciešams iedzimts talants vai pat ģenialitāte.
Kā viss dižais šī tehnoloģija pirmajā acu uzmetienā izskatās vienkārša. Nepieciešams tikai balstīties uz absolūti patiesām un viegli pārbaudāmām ziņām un notikumiem. Savukārt masu piesaistīšanas savai idejai efekts tiek panākts pateicoties traktējumiem. Neviena ziņa nenonāk apritē tīrā veidā. Jau pirmajā ziņas nokļūšanas ziņu lentē etapā, kad tās teksts ir maksimāli informatīvs un neitrāls, nepieciešamo emocionālo nokrāsu var panākt ar virsraksta un izvēlēto terminu palīdzību (piemēram, izlūks vai spiegs – nozīme viena un tā pati, bet emocionālā nokrāsa dažāda). [Latvijas mediju vidē šāda tipa manipulācijas notiek daudz rupjāk un neprofesionālāk.] Tālāk apspriežot ziņu parādās ekspertu viedokļi un reportieri sāk vākt papildus informāciju. Visu to laiku, kamēr ziņa atrodas apgrozībā (sākot no pirmajām stundām un līdz vairākiem gadiem), tā apaug ar traktējumiem, viedokļiem, paskaidrojumiem, diskusijām, kas ir izklāstīti noteiktos terminos un kam ir noteikta emocionāla ietekme. Tā rezultātā ap ziņu tiek ģenerēts informatīvi – emocionālais lauks, kurš tieši ietekmē ziņu uzņemošā cilvēka psihi. Balstoties uz šādi uztverto, cilvēks formē savu attieksmi pret viņam zināmajiem aktuālās politikas personāžiem un notikumiem.
Tālāk ir jāsaprot, ka mūsdienu informatīvā vide ik sekundi ģenerē tūkstošiem ziņu. No tām atlasīt vajadzīgās un neitralizēt kaitīgās nespēj neviens (neviena vara). Tā tas ir arī tāpēc, ka iedzīvotāju pieejamība visam globālās informācijas masīvam ir nepieciešama gan no valsts kā informatīvi – politiskas sistēmas veiksmīguma, gan arī no tās vienkāršas izdzīvošanas viedokļa.
“No Kremļa” dot norādījumus ekspertu, komentētāju un žurnālistu armijai ir bezjēdzīgi un kontrproduktīvi. Tāda veida reakcija vienmēr būs ievērojami kavēta. Tas ir pasūtījuma traktējumi un komentāri būs neefektīvi. Tie izskaidros vakardienu sabiedrībai, kura jau ir iesoļojusi rītdienā.
Tāpat ir jāsaprot, ka sabiedrība sastāv nebūt ne no standarta vienībām un subgrupām. Tās atšķiras pēc izglītības līmeņa, intelekta, pieredzes, realitātes uztveres, interesēm utt. Katrai unikālai grupai, katrai unikālai vienībai ir nepieciešama sava attiecīgā traktējuma noformēšana. Attiecīgi ir skaidrs, ka centralizēti apstiprināt un noformēt miljoniem informācijas risinājumu dienā fiziski nav iespējams, bet globālu informācijas projektu gadījumā runa var iet pat par desmitiem vai simtiem miljonu informācijas risinājumu.
Visbeidzot pats svarīgākais. Nepieciešams ne tikai pieturēties pie sākotnējā fakta formālā patiesuma, bet arī nepārtraukti ir jāatrodas sabiedrības labā un sliktā, patiesā un melu sapratnes epicentrā. Lielas sabiedriskās grupas, kad tās tiek informatīvi ietekmētas, intuitīvi sajūt melus. Tās reti kad ir spējīgas noformulēt savu patiesības sapratni, bet melus tieši sajūt un neatbalsta vairs melojošos politiķus. [Šo problēmu var būt kārdinājums risināt nedodot izvēli un panākot, kad melo visi, kas īslaicīgi dod vēlamo rezultātu, bet rada nopietnas un tālejošas sekas – pilnīgu uzticības zudumu, sabiedrisko struktūru sairumu, sabiedriskās apziņas deģenerāciju.]
Tādējādi efektīvai propagandai, formējot sabiedrības priekšstatus par labo un ļauno, pašai ir jābalstās uz jau iepriekš sabiedrībā noformētajiem priekšstatiem par labo un ļauno. Tā nedrīkst nonākt ar tiem pretrunā un tai tie ir jāattīsta pat tajos gadījumos, kad gala mērķis ir mainīt šos priekšstatus uz diametrāli pretējiem.
Kā redzams, lai realizētu šādu stratēģiju, ir nepieciešama sistēma, kura balstās nevis tradicionālajā vadības metodikā (tiešā ietekme – atpakaļsaite), kuras vispārināta izpausme ir ziņojums par problēmu – norādījums – atskaite par izpildi, bet gan apsteidzošajos impulsos.
Šai gadījumā vara, kura atbild par informācijas politiku, savāc nevis visu informāciju (kuru pat savācot nav iespējams visu apstrādāt), bet tikai kritiski svarīgos elementus, kuri ļauj apsteidzošā režīmā prognozēt informācijas lauka attīstību. Citiem vārdiem sakot, vara šodien savāc un strādā ar potenciālo aizparīdienas informācijas analīzi ar jau gataviem un noteiktiem darbības virzieniem. Pie tam šī aizparīdienas informācija netiek radīta pēc pasūtījuma, bet to iniciatīvā kārtā dara cilvēki, kuri ir tendēti uz tieši tādu politiskās analīzes sfēru. Atpakaļ arī netiek sūtīti norādījumi, bet gan nenoformēti impulsi. Dažu vadošo politiķu un mediju figūru uzstāšanās paziņojumi, rīcība rada sava veida trendu uz ko pārējie orientējas nevis tādēļ, ka tā ir “pavēlēts”, bet gan tāpēc, ka šos cilvēkus vairāk klausās, lasa, skatās. Tas ir viņiem ir lielāka informatīvā kapitalizācija un pārējie, orientējoties uz viņiem, cenšas paaugstināt savu kapitalizāciju.
Te mums ir darīšana ar procesiem, kuriem ir ļoti smalki regulēšanas mehānismi un kurus nevar vadīt ar tradicionālām birokrātiskām rīkojumu metodēm. Faktiski sabiedrībā tiek iemontēts pašregulējošs mehānisms, kurš neļauj tai iziet ārpus patriotiska un valstiska ideoloģiskā lauka (tai skaitā arī no merkantilu interešu un pašsaglabāšanās tendenču skatu punkta). Varas uzdevums (kā politiskās, tā informācijas) ir saprātīgi izmantot šo trendu (Ukraina ir šādas nesaprātīgas izmantošanas piemērs), kā arī laicīgi fiksēt un novērst mēģinājumus iejaukties nacionālajā informācijas vidē ar mērķi to pārformatēt. Jo arī ārējā propaganda spēj sasniegt augstāko efektivitāti tikai ieviešot svešā informācijas telpā savas “jēgas” (vērtības).
Lai efektīvi manevrētu šajā informācijas okeānā, ir jājūt tās tautas dvēsele, ar kuru strādā, burtiski ir jābūt tās daļai, kura ir apzinājusies sevi un savas intereses un tagad to mēģina iedvest visam organismam.
Mēs katru dienu redzam apziņas vadības sistēmas pielāgošanas darbu. Pat vairāk, katrs savā līmenī mēs piedalāmies šajā darbā, jo sistēmas efektivitātei nepieciešama maksimāla visu iesaiste. Bet nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu darbam ar šādu sistēmu līdzīgi kā nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu kā radīt māksliniecisku šedevru. Mācību grāmatas par mākslinieciskiem stiliem un māksliniecisko meistarību izdot var – tādu ir daudz. Samērā viegli var izdot grāmatu par politoloģiju vai informācijas politiku. Visu laiku un tautu kara akadēmijās ir radīts daudz mācību līdzekļu par tobrīd aktuālajām stratēģijām un stratēģiskās meistarības pamatiem. Bet neviena no šīm grāmatām nevar iemācīt uzvaras izjūtu, kura ir tikai patiešām dižiem karavadoņiem, prasmi pareizi novērtēt situāciju un pieņemt vienīgo pareizo lēmumu vienīgajā pareizajā laika momentā. Tieši tāpat nav iespējams iemācīt informācijas darba augstākās mākslas formas. Ar to piedzimst. Esošo meistarību pilnveidot var, bet to iegūt, ja tas nav dots no dzimšanas, nevar.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/06.07.2018/
Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/996872
Informācijas aģentūra
/20.07.2018/
Politoloģija 