Frīdrihs Šillers par zinātni, vēstures būtību un tās mācīšanos (Ko tas nozīmē mācīties vispārējo (pasaules) vēsturi un kāds ir šīs mācīšanās mērķis? Ievadlekcija.)


Cienītie! Man ir dots tas priecīgais un godpilnais pienākums iziet ar jums to jomu, kas domājošam novērotājam atver tik daudz pamācoša, darbīgam mūsdienu cilvēkam dod tik lieliskus paraugu tēlus, filozofiem – datus svarīgiem secinājumiem – un visiem bez izņēmuma – bagātīgu cēlas izpriecas avotu, – iziet kopā ar jums milzīgo un plašo vispārējās vēstures lauku. Kad es savā priekšā redzu tik daudz lieliskus jaunos cilvēkus, kurus šeit ir atvedusi cēla zinātkāre un starp kuriem ir ne viens vien radošs prāts nākamajai simtgadei, man dotais pienākums pārvēršas par patīkamu nodarbi, tai pat laikā es jūtu cik grūts un svarīgs ir šis pienākums visā tā apjomā. Jo vērtīgāka ir tā dāvana, kura man jums ir jāsniedz – jo ko gan vērtīgāku viens cilvēks var dot otram cilvēkam kā patiesību? – jo vairāk mani pārņem rūpes, lai šīs dāvanas vērtība manās rokās nesamazinātos. Jo dzīvāka un tiešāka ir jūsu uztvere šajā vislabvēlīgākajā jūsu prāta darbības periodā un jo ātrāk uzliesmo jūsu jaunietības jūtas, jo lielāks ir mans pienākums sargāties no tā, lai šī iedvesma, kuru atmodināt ir tiesības tikai un vienīgi patiesībai, netiktu izlietota necienīgā veidā uz māņiem un maldiem.

Bagāts un daudzveidīgs ir vēstures lauks un tajā ietilpst visa tikumiskā pasaule. Visos cilvēces dzīves apstākļos, visā, ko cilvēks dara nesaprātīgi vai gudri, visā, kas cilvēku maitāja vai pacēla, vēsture bija tā ceļabiedre; tā nemainīgi uzskaita visu, ko cilvēks iegūst un dod. Nav starp mums neviena, kuram vēsture nevarētu pateikt kaut ko noderīgu. Lai cik dažāds arī nebūtu jūs nākotnes aicinājums, jūs neizbēgami kaut kur sastapsieties ar vēsturi. Bet viens aicinājums ir obligāts katram no jums, tas, dēļ kura jūs esat nākuši šai pasaulē, – izveidot sevi par cilvēku un, lūk, tieši uz to, uz cilvēku, vērš savu uzmanību vēsture.

Bet pirms precīzāk noteikt, cienītie, to, ko jūs varat sagaidīt no priekšmeta, uz kuru jābūt vērstai jūsu uzcītībai, un pirms noteikt, kāds ir dažādu speciālu disciplīnu mācīšanās mērķis, es uzskatu par nepieciešamu apstāties pie paša jūsu nodarbes mērķa. Šī jautājuma iepriekšēja apskatīšana, kuru es uzskatu par lietderīgu un nepieciešamu, pirms mūsu nākamās akadēmiskās iepazīšanās, uzreiz dos man iespēju vērst jūsu uzmanību vissvarīgākajam vispārējās vēstures aspektam.

Mācību plāns, ko sastāda zinātnieks, kurš strādā tikai, lai pelnītu dienišķo maizi, atšķiras no mācību plāna, kuru sastāda filozofisks prāts. Pirmais, ja ir uzcītīgs, rūpējas tikai par to, lai izpildītu nosacījumus, kuri izriet no viņa darba pienākumiem un lai izmantotu iespējamos labumus. Savus intelektuālos spēkus viņš izmanto, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli un lai apmierinātu savu sīko patmīlību. Uzsākot savu akadēmisko darbību, šis nākamais zinātnieks sev par vissvarīgāko uzskata vispirms rūpīgi nodalīt tās disciplīnas, kuras viņš sauc par “maizes disciplīnām”, no visām pārējām, kuras apmierina tikai garu kā tādu. Laiku, kas tiek veltīts pēdējām disciplīnām, viņš uzskatītu par nepiedodamu sava nākamā aicinājuma tēriņu. Viņš ar visu savu uzcītību gatavojas apmierināt tās prasības, kuras var viņam izvirzīt tā likteņa lēmējs, un uzskata, ka ir izdarījis, visu, ko varējis, ja var nebaidīties no šīs augstākās instances. Kad viņš ir beidzis kursu un viņa mērķis ir sasniegts, viņš atvadās no saviem skolotājiem, jo kādēļ gan viņam tos vēl apgrūtināt? Pats svarīgākais viņam tagad ir ārišķīgi izlikt uz apskati atmiņā uzkrātās bagātības un rūpēties par to, lai tās nekristos cenā. Zinātnes attīstība, kura dod tam maizi, uztrauc viņu, jo prasa no tā jaunu darbu un padara bezjēdzīgu iepriekšējo. Katrs ievērojams jauninājums viņu biedē, jo sadragā novecojušās skolā mācītās patiesības, kuras viņš ar tādām grūtībām ir apguvis, un apdraud visu viņa iepriekšējās dzīves darbu. Vai gan saujiņa “maizes zinātnieku” nekliedza visskaļāk pret reformatoriem? Kurš gan visvairāk liek šķēršļus nobriedušajai revolūcijai zinātnes jomā? Katrs gaismeklis, ko jebkurā zinātnē ir iedegusi kāda laimīga ģēnija roka, izgaismo viņu gara nabadzību. Viņi cīnās cietsirdīgi, izmisīgi un viltīgi, tāpēc ka aizstāvot savas skolas patiesības, viņi cīnās par savu eksistenci. Tāpēc nav nesamierināmāka ienaidnieka, nav skaudīgāka darba biedra, nav lielāka intriganta kā “maizes zinātnieks”. Jo mazāk prieka viņam dod zināšanas pašas par sevi, jo vairāk viņš mēģina panākt pagodinājumus “no ārpuses”. Amatnieka un strādnieka – radītāja novērtēšanai viņam ir tikai viena mēraukla: izlietotie pūliņi. Tāpēc neviens tik gauži nežēlojas par nepateicību cik “maizes zinātnieks”; viņš gaida sev godalgas nevis no sava prāta bagātību krātuvēm, bet gan no ārējas atdzīšanas, no pagodinājumiem, no materiāliem labumiem, un, ja tas viņam netiek dots, “maizes zinātnieks” kļūst par visnelaimīgāko cilvēku. Viņš dzīvoja, strādāja un naktis negulēja veltīgi. Un viņš veltīgi tiecās pēc patiesības, ja tā neizvērtās zeltā, avīžu uzslavās un valdnieku labvēlībā.

Nožēlojams ir tāds cilvēks: viņa rīcībā esot tik cēlam ierocim – zinātnei un mākslai, viņš netiecas radīt un nerada neko augstāku, kā parasts strādnieks ar saviem visparastākajiem darba rīkiem, un vispilnīgākās brīvības valstībā velk līdzi savu verdzisko dvēseli! Bet vēl daudz nožēlojamāks ir tas talantīgais jaunais cilvēks, kura brīnišķīgās dabīgās spējas, kaitīgu dzīves piemēru iespaidā, tiek ievirzītas šajā maldīgajā un nožēlojamā ceļā, cilvēks, kurš ļauj sevi nosliekt uz šo nederīgo un skopo uzkrāšanu savas nākamās karjeras vārdā. Zinātne, kuru viņš izvēlējās kā savu nākamo specialitāti, drīz sāks viņam apnikt kā amatnieka gabaldarbs. Viņā mostas vēlmes, kuras nespēj apmierināt tāda zinātne, viņa talants saceļas pret tādu profesiju. Viss, ko viņš rada, viņam izliekas kā ne ar ko nesaistīti gabali; viņš neredz sava darba jēgu un šis bezmērķīgums viņam ir neizturams. Viņa profesijas pedantiskais darbs viņu nomoka, jo viņš tam nevar pretnostatīt priecīgo možumu, kuru rada tikai skaidrs nodoms un radošo pūliņu beigu nojausma. Viņš jūtas kā atrauts, nogriezts no visu lietu kopsakarības, jo neiekļāva savā darbības laukā visu pasaules veselumu. Juridisko zinātņu izzinātājs sāk just pretīgumu pret savu jurisprudenci, kad, sasniedzis augstāku prāta attīstības pakāpi, viņš redz visas jurisprudences problēmas, lai gan tieši tagad viņam būtu jātiecas radoši radīt ko jaunu un izlabot ievērotās nepilnības, izmantojot visu savu garīgo spēku pilnību. Ārsts sāk vilties savā profesijā, kad lielas neveiksmes viņam pierāda visu medicīnas ierobežotību. Teologs zaudē uzticību savai sistēmai, kad viņš sāk zaudēt ticību par viņa mācības pareizību.

Cik gan milzīga starpība ir, ja šos piemērus salīdzina ar filozofisku prātu! Ar to cītību, ar kādu “maizes zinātnieks” atdala savas disciplīnas no citām, filozofs tiecas paplašināt savas zinātnes lauku, lai atjaunotu savas zinātnes saikni ar citām zinātnēm – es saku atjaunotu, jo tikai abstrahējošs prāts ir radījis šīs robežas, šo zinātņu nodalītību vienai no otras. Filozofisks prāts savieno to, ko sadala “maizes zinātnieks”. Filozofs samērā ātri pārliecinās, ka intelekta sfērā, līdzīgi kā jūtu pasaule, viss atrodas savstarpējā sakarībā, un viņa spēcīgā tieksme pēc vienotā veseluma nespēj samierināties tikai ar atsevišķiem veseluma gabaliem un fragmentiem. Visas viņa tieksmes ir vērstas uz zināšanu pilnību un pilnīgumu. Viņš savā cienīgajā nepacietībā nevar nomierināties, kamēr visi viņa termini nesaplūdīs vienā harmoniskā veselumā, kamēr viņš nenokļūs savas zinātnes un mākslas pašā sirdī un kamēr neiegūs iespēju ar prieku pārraudzīt visu tās sfēru. Jaunie atklājumi viņa darbības laukā, kas dod triecienu pa “maizes zinātnieku”, filozofisku prātu sajūsmina. Reizēm viņi atrisina problēmas, kuras padarīja par nepabeigtām viņa sistēmu tās terminos vai ieliek pēdējo akmeni, kurš iztrūka tās pabeigšanai. Un pat ja viņi var sagraut šo celtni, ja no jauna atklāts fiziskās pasaules likums sagrauj visus viņa zinātniskos darbus, tad patiesības mīlestība viņam vienmēr ir spēcīgāka, nekā mīlestība pret savu sistēmu, un viņš labprāt nomainīs savu nepilnīgo veco sistēmu ar pilnīgāko jauno. Un pat ja nekāds ārējs grūdiens nesatricinās viņa idejisko māju, viņš, nepārtrauktas un pamatīgas pilnveidošanas tieksmju dzīts, pats sāks savas sistēmas pārveidošanu, lai radītu to pilnīgākā veidolā. Pārejot no vienām celtnēm pie citām, pilnīgākām, filozofisks prāts iet uz priekšu pa pilnības ceļu, tai pat laikā kad “maizes zinātnieks” savā prāta sastingumā bailīgi turas pie neauglīgām un vienveidīgām skolas atziņām.

Vistaisnīgākais citu nopelnu tiesnesis ir filozofisks prāts. Viņš ir pietiekami vērīgs un talantīgs, lai rēķinātos ar citu daiļradi, tai pat laikā viņš ir pietiekami objektīvs, lai novērtētu pat visniecīgāko ieguldījumu zinātnē. Visi pasaules prāti strādā viņa labā, līdzīgi kā visi pasaules prāti strādā pret “maizes zinātnieku”. Pirmais prot pārvērst par savu visu, ko domā un dara apkārt citi viņam, jo domājošiem prātiem ir iekšējs kopīpašums uz visu idejisko mantību; viena iekarojums patiesības izziņas laukā uzreiz ir arī visu pārējo iekarojums. “Maizes zinātnieks” norobežojas no visiem saviem kaimiņiem, viņam skauž viņu gaisma un saule un viņš cītīgi sargā to grīļīgo žogu, kurš vāji to sargā no saprāta uzvaras. Lai ko arī nedarītu “maizes zinātnieks”, viņa darbības motīvs un stimuls atrodas tikai ārpusē, tai pat laikā, kad filozofisks prāts atrod sev stimulu savas nodarbošanās priekšmetā, savā darbā. Cik gan lielāka ir viņa iedvesma, ar kādu viņš ķeras pie darba, cik gan lielāka ir viņa uzcītība, cik gan viņš ir možāks un aktīvāks, kad viņam spēkus piedod viņa paša darbs. Viņa radošajās rokās mazais kļūst par dižo, tāpēc ka viņa acu priekšā stāv tas lielais, kam viņš kalpo, tai pat laikā “maizes zinātnieks” pat dižajā redz tikai mazo. Filozofisku prātu nosaka nevis tas, ko viņš dara, bet gan tas, kā viņš to dara. Lai kur viņš arī nebūtu un ko nedarītu, viņš atrodas visa centrā. Lai kā arī viņa nodarbošanās to neattālinātu no citiem brāļiem, viņš vienmēr paliek viņiem radniecīgs un tuvs dēļ sava harmoniskā un radošā saprāta; viņš tiekas ar viņiem sfērā, kur atrod viens otru visi radošie prāti.

Vai man ir jāturpina, cienītie, vai arī es varu cerēt, ka jūs jau esat nolēmuši, kuru no diviem manis uzzīmētajiem portretiem jūs sev ņemsiet par paraugu? No šīs jūsu izvēles ir atkarīgs vai ir jāiesaka jums mācīties vispārējo vēsturi vai arī ir vērts jūs no tās atbrīvot. Es atzīstu tikai otro portretu, jo, ja zinātne mēģinās būt noderīga pirmā portreta pārstāvjiem, tad tas zinātni tālu atmetīs no tās augstajiem mērķiem, un mazs ieguvums tiks nopirkts par pārāk augstu cenu.

Šādi ar jums nonākot līdz skatu punktam, no kura ir jānosaka zinātnes vērtība, es tagad varu pāriet pie vispārējās vēstures jēdziena, tas ir pie mūsu šodienas lekcijas priekšmeta.

Atklājumi, kurus veica eiropiešu jūrasbraucēji atsevišķās jūrās un attālos kontinentos, dod mums tik daudz pamācoša, cik arī interesanta. Viņi iepazīstināja mūs ar tautām, kuras atrodas visdažādākajās attīstības pakāpēs, kas ir salīdzināms ar dažāda vecuma bērniem, kuri atrodas blakām pieaugušajam un atgādina viņam, kas viņš pats kādreiz bija un no kā ir izaudzis. It kā kāda gudra roka saglabāja priekš mums šīs mežonīgās tautas līdz tam laikam, kad mēs savā kultūras attīstībā aizgājām pietiekami tālu, lai šo atklājumu izmantotu sev noderīgi un šajā spogulī ieraudzītu aizmirsto mūsu tautas sākumu. Cik pazemojoša un drūma ir tā mūsu bērnības bilde, ko rāda mums šīs tautas! Un tomēr, attīstības pakāpe, kurā mēs tās redzam, nav pirmā. Mēs viņas redzam jau kā tautas, kā politiskus organismus. Tikai pārmērīgas piepūles ceļā cilvēks varēja pacelties līdz politiskās sabiedrības līmenim.

Ko tad mums stāsta ceļotāji par šiem mežoņiem? Daudzi no viņiem pat nebija pazīstami ar nepieciešamākajiem amatiem, neprata izmantot dzelzi, arklu un pat uguni. Daudzi vēl cīnījās ar mežonīgiem zvēriem par pārtiku un mājokli, daudziem runa nebija daudz tālāk tikusi par zvēru kliegšanu. Vieniem nebija laulības sakaru, citiem nebija nekāda priekšstata par privātīpašumu, vēl citiem neattīstītais intelekts neļāva pat saglabāt informāciju par ikdienas pieredzi. Mežoņi bezrūpīgi pameta guļvietas, kurās viņi bija gulējuši, neiedomājoties, ka nākamajā dienā viņiem atkal vajadzēs gulēt. Bet kari notika visur un uzvarētā ienaidnieka gaļa kalpoja kā balva uzvarētājam. Citām ciltīm, kuras, iepazīstot daudzas dzīves ērtības, pacēlās augstākā attīstības pakāpē, eksistē drausmīgas verdzības un despotisma formas. Lūk, afrikāņu despots, kurš pārdot savus padotos par šņabja malku; lūk, viņa padotie, kurus nogalina uz viņa kapa, lai tie tam kalpotu viņā saulē. Te ticīgs vientiesis klanās nožēlojama fetiša priekšā, bet te – šausminošam nezvēram. Savu dievu sejās cilvēks zīmē pats savu attēlu. Tur, kur viņš neatrodas verdzības, muļķības vai māņticības gūstā, viņš, neesot ierobežots ne ar kādiem brīvības likumiem, ir nelaimīgs dēļ citām galējībām. Vienmēr gatavs aizsargāties un uzbrukt, mežonis bailīgi ieklausās tuksnesī. Viss, kas jauns, ir viņa ienaidnieks, un tāpēc nelaime tam svešzemniekam, kuru vētra ir izskalojusi mežoņa krastā! Viņam netiks iekurts nama pavards un viņš neizjutīs viesmīlības labumus. Bet pat tur, kur cilvēks ir pacēlies virs naidīgas norobežošanās līdz sabiedriskajiem sakariem, pārgājis no vajadzības uz labklājību, no bailēm uz prieku, – cik gan dīvains un mežonīgs viņš mums liekas! Viņa gaume ir tik rupja, ka viņš meklē prieku reibuma stāvoklī, skaisto – kroplajā, slavu – nesamērīgās galējībās. Pat viņa tikumi rada mūsos pretīguma sajūtu, bet tas, ko viņš sauc par laimi, atgrūž mūs un izsauc tikai riebumu vai žēlumu.

Tādi bijām arī mēs. Astoņpadsmit gadsimtus atpakaļ Cēzars un Tacits mūs atrada ne tajā labākajā stāvoklī.

Kas tad mēs esam tagad? Atļaujiet man uz mirkli apstāties tajā gadsimtā, kurā mēs dzīvojam un pie tās pasaules, kurā mītam, raksturojuma.

Cilvēks ar savu uzcītību iekārtoja šo pasauli un ar neatlaidību un veiklību pakļāva nepakļāvīgo zemi. Te viņš atkaroja jūrai daļu sauszemes, tur padarīja auglīgu neauglīgo zemi. Cilvēks sajauca zemes joslas un gadalaikus, norūdot maigos Austrumu augus skarbāka klimata apstākļiem. Viņš pārnesa Eiropu uz Vestindiju un Dienvidu okeānu, savukārt Āziju nodibināja Eiropā. Tagad virs Vācijas mežiem redzama skaidra debess, jo tos saules gaismai pieejamus padarīja spēcīgās cilvēka rokas, un Reinas ūdeņos atspīd Āzijas vīnogas. Tās krastos paceļas cilvēku pilnas pilsētas, kurās rit modra dzīve, pārpildīta ar darbu un izpriecām. Atrodoties šeit starp miljoniem sev līdzīgo, cilvēks mierīgi bauda sava darba augļus, savukārt iepriekš viņš nevarētu mierīgi gulēt, ja netālu būtu kaut vai tikai viens vienīgs kaimiņš. Vienlīdzību, ko viņš zaudēja, kļūstot par sabiedrības locekli, viņš atguva pateicoties gudriem likumiem. No aklās gadījuma un vajadzības varas viņš guva patvērumu daudz maigākā sabiedriskā līguma kundzībā un upurēja mežonīga plēsēja brīvību daudz cēlākās cilvēciskās brīvības labā. Viņš veica ražīgu savu darba augļu un rūpju sadali. Smaga vajadzība vairs viņu nepiesien arklam un ienaidnieks vairs no tā neatrauj, lai cīnītos par dzimteni un mājas pavardu. Zemkopja darbs piepilda klētis ar maizi, karavīru ieroči aizsargā valsti. Cilvēka īpašums ir likuma aizsardzībā un viņam ir nodrošinātas vērtīgās tiesības pašam izvēlēties savu profesiju.

Cik daudz mākslas darbi tika radīti, kādus brīnumus veica uzcītība, kāda gaisma apspīdēja visas zināšanu jomas, kopš tiem laikiem, kad cilvēkam vairs nav neauglīgi jāizšķērž savi spēki piespiedu pašaizsardzībai, kopš tiem laikiem, kad no viņa paša gribas ir atkarīgs kā cīnīties ar trūkumu, no kura pilnībā vēl nav izdevies atbrīvoties, kopš tiem laikiem, kad viņš ieguva bezgala vērtīgo priekšrocību pašam likt lietā savas spējas un sekot savam aicinājumam! Kā visur ir atdzīvojies darbīgums, kopš daudzveidīgas vajadzības deva jaunu grūdienu cilvēku izgudrošanas spējai un atklāja jaunas darba jomas! Sabruka šķēršļi starp nācijām, kurus radīja valstu naidīgais egoisms. Visi domājošie prāti tagad ir savienoti vispasaules saitēm un jaunā Galileja vai Erasma ģēnijs tiks izgaismots ar visu sava gadsimta spožumu. Kopš likumi ir nonākuši līdz cilvēku vājībām, cilvēks nāk pretī likumam. Atmaigstot likumiem atmaigst arī cilvēki, līdzīgi kā kādreiz skarbie likumi padarīja cilvēkus skarbus. Līdz ar barbarisku sodu pazušanu, pazuda arī barbariski noziegumi. Dižais solis cilvēka cilvēciskošanā izpaužas apstāklī, ka likumi jau ir tikumības gara pilni, lai gan paši cilvēki vēl nav. Kad cilvēks tiek atbrīvots no pienākuma piespiedu kārtā, tad viņā sāk valdīt tikumiskā daļa. Tas, kurš nebaidās no nekādiem sodiem un sirdsapziņas pārmetumiem, to sāk saturēt piedienības un goda likumi.

Tiesa gan arī mūsu gadsimtā ir palicis daudz iepriekšējo barbarisko laiku atlieku – šo gadījuma un vardarbības seku, kuras nevajadzētu iemūžināt mūsu saprāta gadsimtā. Un pat šim seno un viduslaiku barbariskajam mantojumam cilvēka prāts piešķīra sava veida lietderību. Cik nekaitīgu un pat noderīgu viņš padara to, ko vēl pagaidām neuzdrošinās gāzt no troņa! Uz rupjās un arhaiskās lēņu sistēmas bāzes Vācija uzbūvēja savas reliģiskās un politiskās brīvības sistēmu. Romas imperatora ēna, kura saglabājās šajā Apenīnu pusē, dod pasaulei daudz vairāk laba, nekā drausmīgais tā pirmtēls Senajā Romā, tāpēc ka tā uztur noderīgu valstisku sistēmu vienprātībā, savukārt tas apspieda cilvēka darbīgumu verdziskā vienveidībā. Un pat mūsu reliģijā, lai cik tā nebūtu izkropļota ar tām neuzticamajām rokām, no kurām mēs to saņēmām, redzama tā cildenā daudz augstākās filozofijas ietekme.

Visbeidzot, ņemsim mūsu valstis. Cik cieši un cik meistarīgi tās ir saistītas savā starpā un cik ciešāka ir šī saikne, kuru nosaka cēla nepieciešamība, par svinīgajiem pagātnes līgumiem! Mieru tagad sargā nepārtraukta gatavība karam un vienas valsts egoisms stāv citu valstu labklājības sardzē. Eiropas valstu savienība it kā ir pārvērtusies vienā lielā ģimenē. Tās dalībnieki vēl var naidoties viens ar otru, bet ir jācer, ka tie vairs neplosīs viens otru gabalos.

Cik gan pretrunīgas ir šīs bildes! Kurš gan varētu izsmalcinātajā XVIII gadsimta eiropietī, kurš ir aizgājis tālāk savā attīstībā, atpazīt mūsdienu progresējošo kanādieti vai seno ķeltu. Visi šie uzlabojumi, mākslas sasniegumi, pieredzes iekarojumi, viss tas prāta darinātais radās un pilnveidojās cilvēkā tikai dažu tūkstošgažu laikā. Visi šie mākslas brīnumi un gigantiskie viņa darba mīlestības veidojumi tapa dzīvi no viņa paša. Kurš to radīja un kas pamudināja to darīt? Caur kādiem stāvokļiem izgāja cilvēks līdz viena galējība nomainīja citu un no mežonīga alu iemītnieka viņš pacēlās līdz iedvesmotam domātājam, līdz izglītotam pasaulīgajam cilvēkam? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Viena un tā pati tauta vienā un tajā pašā teritorijā paveras mūsu acu priekšā bezgalīgi dažāda, ja mēs to novērojam dažādos vēstures periodos. Ne mazāk pārsteidzoša ir starpība starp vienas un tās pašas paaudzes cilvēkiem, kuri dzīvo dažādās valstīs. Kāda tradīciju, valsts iekārtu un tikumu dažādība! Cik strauja ir tumsas un gaismas, anarhijas un kārtības, labklājības un nabadzības nomaiņa, mēs ieraudzīsim, ja ieskatīsimies cilvēkā tikai nelielā Zemeslodes pleķītī – Eiropā. Viņš ir brīvs uz Temzas un var pateikties par to tikai sev. Viņš ir neaizsniedzams savos Alpos un neuzvarams savos mākslīgajos kanālos un purvos. Vislas krastos viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ saviem strīdiem; Pireneju otrā pusē viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ sava miera. Amsterdamā cilvēks dzīvo labklājībā, neievācot ražu. Nelaimīgs un nabadzīgs viņš ir Ebro ielejā – šajā neizmantotajā paradīzē. Mēs reizēm redzam divas tautas, kuras vienu no otras ir atdalījis bezgalīgs okeāns, un kuras tai pat laikā ir kļuvušas par tuviem kaimiņiem dēļ kopīgām vajadzībām, mākslas, darba mīlestības un politiskiem sakariem. No otras puses, uz vienas un tās pašas upes krastiem dzīvo cilvēki, kuri ir atsvešināti viens no otra ar dažādiem reliģiskiem rituāliem. Kas trieca spāņus pāri Atlantijas okeānam un kādēļ viņi nevarēja pāriet Taho un Gvadijānu? Kādēļ tik daudz karaļnamu ir saglabājies Itālijā un Vācijā un kādēļ viņi visi, izņemot vienu, pazuda Francijā? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Pat tas, ka mēs šeit ar jums esam sanākuši kopā uz šīs nacionālās kultūras pakāpes, ar šo valodu, ar šiem tikumiem, pilsoniskām tiesībām, sirdsapziņas brīvību, – tas viss iespējams ir visu iepriekšējo pasaules vēstures notikumu rezultāts. Jebkurā gadījumā ir nepieciešama visa pasaules vēsture, lai izskaidrotu šo atsevišķo momentu. Ja mēs kļuvām par kristiešiem, tad tam bija nepieciešams, lai šī reliģija, ko sagatavoja daudzskaitliskas revolūcijas, rastos no jūdaisma, lai tā atrastu Romas valsti tādu, kādu tā atrada, lai ātri un uzvaroši izplatītos pa visu pasauli un galu galā pat iesēstos cēzaru tronī. Mūsu mežonīgajiem priekštečiem tjūringas mežos bija jāpakļaujas frankiem, lai pārņemtu no viņiem ticību. Tikai pateicoties savas bagātības pieaugumam, tautas tumsonībai un valdnieku vājumam garīdzniecībai radās izdevība ļaunprātīgi izmantot savu autoritāti un nomainīt savu garīgo varu ar pasaulīgo zobenu. Vajadzēja, lai baznīcas hierarhija Gregora un Inokentija personās izgāztu pār cilvēci visas savas šausmas un garīdznieciskās despotijas bezmērīgā samaitātība un neiedomājamā pērkamība, lai tas pamudinātu bezbailīgo augustīniešu mūku pacelt šķelšanās karogu un izraut no Romas baznīcas rokām pusi Eiropas. Tam visam bija jānotiek, lai mēs šeit ar jums varētu pulcēties kā kristieši – protestanti. Bet tādēļ bija nepieciešami arī mūsu hercogu ieroči, kuri piespieda Kārli V noslēgt reliģisko mieru, bija nepieciešams Gustavs Ādolfs, kurš atriebās par šī miera pārkāpšanu un jauns līgums, kurš nodibināja mieru uz veselām simtgadēm. Lai amatniecība un tirdzniecība varētu zelt, lai bagātība varētu radīt mākslu, lai valsts sāktu cienīt zemkopja derīgo darbu un lai mūsu vidusšķira – šī visas mūsu kultūras radītāja – spētu radīt priekšnosacījumus drošai cilvēces laimei, vajadzēja pacelties pilsētām Itālijā un Vācijā, tām vajadzēja atvērt savas durvis darbam, nomest dzimtbūšanas važas, izraut tiesu varu no tumsonīgo tirānu rokām un piespiest sevi cienīt ar karojošās Hanzas palīdzību. Vajadzēja, lai vācu imperatori izšķērž savus spēkus ilgos simtgades karos ar pāvestiem, saviem vasaļiem un skaudīgajiem kaimiņiem, lai Eiropa apglabā Āzijā liekos un tādēļ bīstamos iedzīvotājus un nepakļāvīgie lēņu augstmaņi iztērētu savu dumpīgo garu kulaku tiesībās, Itālijas gājienos un krustakaros, – un tā visa rezultātā tika pārvarēts mežonīgs haoss, par valsts varu cīņu vedošie spēki nonāca svētīgā līdzsvarā, kā auglis ir pašreizējais mūsu miers. Lai izrautu mūsu garu no tumsonības ķēdēm, kurās to turēja garīgās un laicīgās varas varmācība, vajadzēja atkal ļaut uzdīgt zinātības sēklām, neskatoties uz tās mežonīgo vajāšanu, un Al-Mamudam vajadzēja atgriezt zinātnei to, ko tai nolaupīja Omārs. Mūsu senčiem vajadzēja iziet cauri nedzirdēti barbariskām mocībām, lai no asiņainās “dieva tiesas” nonāktu līdz humānajai cilvēku tiesai; bija vajadzīga trakumsērga, lai piespiestu noklīdušo medicīnu sākt pētīt dabu. Mūkam pa naktīm pēdējiem spēkiem bija jāgatavo pretinde pret to ļaunumu, kas tika radīts to pašu mūku darbības rezultātā, tai pat laikā visiem laicīgajiem cilvēkiem par prieku klosteros līdz grāmatu iespiešanas laikmeta sākumam izdevās saglabāt Augusta laikmeta fragmentus. Apspiestajam ziemeļu barbaru garam bija jāiztaisnojas ar Grieķijas un Romas tēlu palīdzību un zinātnei bija jānoslēdz vienošanās ar mūzām un grācijām, lai atrastu ceļu pie sirdīm un iegūtu cilvēku audzinātājas godu. Un vai tad Grieķija varēja radīt Fukidīdu, Platonu, Aristoteli, bet Roma – Horāciju, Ciceronu, Virgīliju un Līviju, ja šīs valstis nebūtu pacēlušās uz to politiskās labklājības līmeni, kuru tās tiešām sasniedza, – citiem vārdiem sakot, ja prelūdija tam nebūtu visa to iepriekšējā vēsture? Cik daudz atklājumu, izgudrojumu, politiskām un reliģiskām revolūcijām bija jānotiek vienā un tajā pašā laikā, lai šie jaunie un vēl maigie zinātnes un mākslas uzplūdi varētu attīstīties un plaši izplatīties! Cik gan vajadzēja vest karus, noslēgt, saraut un pēc tam atkal noslēgt savienības, lai novestu Eiropu līdz tam miera stāvoklim, kas ļauj pilsoņiem un valstīm sakoncentrēt uzmanību pašiem uz sevi, sakoncentrēt spēkus saprātīgu mērķu sasniegšanai!

Pat mūsu pilsoniskās dzīves ikdienišķajās izpausmēs mēs neizbēgami paliekam iepriekšējo gadsimtu parādnieki. Mūsu kultūra ievāc nodevas no visdažādākajiem cilvēces vēstures periodiem, tieši tāpat kā mūsu greznumlietas nāk no visdažādākajām pasaules malām. Vai tad bez Kolumba, kurš atklāja Ameriku, vai Vasko de Gamas, kurš apbrauca Āfriku, mums būtu tie apģērbi, ko mēs nēsājam, par tādām cenām, un tās garšvielas, kuras mēs liekam pie ēdiena? Vai gan tad mums būtu daudzi ārstēšanas un arī iznīcināšanas līdzekļi?

Tā stiepjas notikumu ķēde no šī mirkļa līdz cilvēku dzimuma rašanās sākumam, notikumu, kuri ir saistīti savā starpā kā cēlonis un sekas. Tikai bezgalīgs prāts ir spējīgs aptvert tos visus un pilnā apjomā; toties cilvēkam ir dotas daudz šaurākas robežas. I. Neskaitāms daudzums šo notikumu nav atstājuši nekādu cilvēcisku liecību un nebija cilvēku novērošanas objekts vai arī nav atstājuši par sevi nekādu pēdu. Tas attiecas uz notikumiem, kuri notika pirms cilvēka rašanās un pirms rakstības parādīšanās. Jebkuras vēstures avots ir nostāsts, bet tā nodošanas orgāns ir valoda. Viss periods, līdz radās valoda, lai cik arī liela nozīme pasaulei tam nebūtu, ir zudis pasaules vēsturei. II. Bet arī pēc valodas rašanās un ar to saistītām iespējām aprakstīt visu notiekošo un nodot to cietiem, šī nodošana sākumā notika apšaubāmā un nedrošā veidā – caur leģendām. Viena paaudze nodeva otrai paaudzei par šiem notikumiem no mutes mutē, un tā kā nodošana notika caur vidi, kura mainījās un turpina mainīties, līdz ar to mainījās arī nododamā saturs. Tāpēc dzīvā nodošana un mutiskās sāgas ir ļoti neuzticams avots vēsturei. Tāpēc arī visi notikumi, kuri notika pirms rakstības rašanās ir gandrīz zuduši pasaules vēsturei. III. Bet arī rakstītie dokumenti nav mūžīgi. Dēļ nejaušības un laika graujošās ietekmes ir gājis bojā milzīgs daudzums pagātnes pieminekļu un tikai nedaudzi spēja izdzīvot līdz grāmatiespiešanas laikmetam. Daudz lielāka to daļa ir zudusi vēsturei kopā ar visām tām ziņām, ko mēs no tiem varētu uzzināt. IV. Visbeidzot no visa tā mazā, ko ir saudzējis laiks, lielākā daļa ir līdz nepazīšanai izkropļota neobjektivitātes, muļķības un nereti arī notikumu aprakstītāja savdabības ietekmē. Neuzticību izsauc pat vissenākie vēsturiskie pieminekļi un šī neuzticība mūs nepamet pat lasot mūsdienu notikumu hronikas. Ja no pretrunīgām liecībām mums ar grūtībām izdodas noskaidrot patieso notikumu ainu, kas notika mūsu dienās, starp cilvēkiem, kuru vidū mēs dzīvojam, pilsētā, kurā mēs mītam, tad cik gan daudzkārtīgi grūtāk ir iegūt pareizas ziņas par laikiem un tautām, kuru savdabīgā ikdiena un tikumi atdala mūs vairāk kā tūkstošgades. Maz skaitliskie notikumi, kuri paliek pāri pēc visām iepriekš izteiktajām atrunām, sastāda vēstures materiālu visplašākajā šī vārda nozīmē. Kas tad no šī vēsturiskā materiāla ir vispārējās vēstures objekts?

No visas šo notikumu summas vēsturnieks pirmkārt iegūst tos, kuriem bija svarīga, nopietna un acīmredzama ietekme uz pašreizējo pasaules stāvokli un uz pašreiz dzīvojošo paaudzi. Vācot materiālus pasaules vēsturei ir jāņem vērā kā viens vai otrs vēsturiskais fakts ir saistīts ar pašreizējo pasaules stāvokli. Tādējādi vispārīgā vēsture vadās no principa, kurš ir tieši pretējs faktiskai notikumu secībai. Īstā notikumu secība iet no lietas rašanās līdz tās pašreizējam stāvoklim. Vēsture savukārt dodas no pašreizējā lietu stāvokļa un iet atpakaļ pie tās ģenēzes. Kad no tekošā gada un gadsimta vēstures pētnieks domās atgriežas pie tieši pirms viņa iepriekš bijušā un sastopas šeit ar vēsturiskiem faktiem, kuri izskaidro viņam pēc tam notikušos notikumus, kad viņš izseko visam procesam līdz pašam sākumam – ne līdz pasaules sākumam, līdz kam viņam nevar būt ceļveža, – bet līdz atstāto pieminekļu parādīšanās sākumam, tad viņam rodas iespēja noiet atpakaļceļu un, kā ceļveža diegam esot viņa atzīmētajiem faktiem, viegli un bez grūtībām pēc tam noiet no atstāto pieminekļu rašanās laika līdz jaunākajiem laikiem. Tā arī ir mūsu pasaules vēsture, kas jums tiks mācīta manās lekcijās.

Tā kā pasaules vēsture ir atkarīga no avotu bagātības vai nabadzības, tajā neizbēgami būs tik daudz problēmu, cik to ir atstāstos. Cik lielā mērā pasaules attīstības notikumi pēc nepieciešamības, secīgi un nosacīti izriet viens no otra, tik lielā mērā gadījuma kārtā un fragmentāri tie ir saistīti savā starpā vēsturiskā izklāstā. Tāpēc eksistē izteikta neatbilstība starp notikumu attīstības gaitu pašreizējā pasaulē un notikumiem pasaules vēsturē. Pašreizējās pasaules attīstības gaitu varētu salīdzināt ar nepārtrauktu upes straumes tecējumu, savukārt pasaules vēsturē tiek atspoguļota te viens, te cits upes vilnis. Tālāk. Tā kā viegli var būt, ka kaut kāda attāla pasaules notikuma saistība ar šodienu ir acīmredzama ātrāk, kā tā saistība ar parādībām, kas bija pirms tam vai notika reizē ar to, tad neizbēgami notikumi, kuri ir cieši saistīti ar šodienu, nereti mums šķiet izolēti tajā gadsimtā, kad tie notika. Kā šādu faktisku piemēru var minēt kristietības un kristīgās morāles rašanos. Kristīgā reliģija tik lielā mērā piedalījās pašreizējās pasaules veidošanā, ka tās rašanās ir viens no nozīmīgākajiem pasaules vēstures faktiem. Tomēr, ne tas laiks, kad tā radās, ne tā tauta, kurā tā radās, nedod (dēļ avotu trūkuma) nekādus apmierinošus izskaidrojumus par tās rašanās iemesliem.

Tāpēc mūsu pasaules vēsture nekad nevarētu kļūt par kaut ko vairāk kā tikai fragmentu agregātu un tā nebūtu zinātnes nosaukuma cienīga, ja tai palīgā nenāktu filozofija. Savienojot šos fragmentus ar mākslīgiem starpposmu elementiem, filozofija pārvērš šo agregātu par sistēmu, saprātīgā un likumsakarīgā vienotā veselumā. Šīs pieejas pamatā ir fakts, ka dabas likumi un līdzīgā kārtā arī cilvēka gara likumi ir vienoti un nemainīgi. Tieši šī vienotība ir iemesls tam, ka sakrītot analoģiskiem ārējiem apstākļiem, notikumi, kuri notika senā pagātnē, var atkārtoties jaunākos laikos, tā rezultātā, izejot no jaunākajiem notikumiem, kuri atrodas mūsu redzeslokā, retrospektīvi var izdarīt secinājumus un izgaismot parādības, kuras ir nozudušas pirmsvēsturiskajos laikos. Izziņas metode “pēc analoģijas” ir spēcīgs palīglīdzeklis visur, tai skaitā arī vēsturē. Tomēr šīs metodes izmantošanai ir jābūt attaisnotai ar nozīmīgiem iemesliem un jāizmanto tā ir saprātīgi un pietiekami uzmanīgi.

Filozofisks prāts ilgi nekavēsies pie pasaules vēstures materiāla; viņam rodas jauna tieksme, nēpārvarama tieksme asimilēt visu apkārt esošo savā personiskajā, saprātīgajā natūrā un pacelt jebkuru viņa priekšā notiekošo parādību uz augstāko pakāpi, uz domas pakāpi. Jo biežāk un ar lielākiem panākumiem viņš atjauno savus mēģinājumus sasaistīt pagātni ar tagadni, jo vairāk viņš tieksies traktēt to, ko agrāk apskatīja kā cēloni un sekas, kā saistību kāda ir starp mērķi un līdzekļiem. Viena parādība pēc otras sāk pamest aklas aptuvenības un likumsakarīgi nenoteiktas brīvības lauku un kā atsevišķs elements pievienojas harmoniski savienotam veselumam (kurš eksistē, protams, tikai domātāja priekšstatos). Drīz viņam kļūst grūti sevi pārliecināt, ka notikumu secīgums, kurš viņa priekšstatos izskatās tik likumsakarīgs un saprātīgs, nav spēkā arī pašreizējā pasaulē. Viņam ir grūti atkal atgriezties aklas nepieciešamības valstībā, kas prāta gaismas ietekmē bija sākusi iegūt tik pievilcīgu izskatu. Galu galā viņš aizņemas harmoniju no savas iekšējās pasaules un pārvieto to ārpusē, mantu pasaulē, tas ir, viņš ienes saprātīgu mērķi pasaules procesā un teoloģisko pirmsākumu vēstures zinātnē. Apbruņots ar visu to, viņš vēlreiz iziet cauri vēsturei un izpēta katru parādību, ar kuru satiekas tās bezgalīgajos plašumos. Tūkstošiem faktu apstiprina teoloģisko principu un tūkstošiem faktu to noliedz. Bet, kamēr pasaules notikumu ķēdē iztrūkst virkne svarīgu starpposmu, kamēr liktenis atliek savu slēdzienu par tik lielu skaitu notikumu, viņš pasludina jautājumu par atklātu, un tad virsroku gūst tas skatījums, kurš nodrošina maksimālu prāta apmierināšanu un kurš dod maksimālu prieku sirdij.

[Runājot par teoloģijas principu vēsturē, tiek domāts t.s. “vēstures gars”, kurš lielai daļai ateistu ir Dieva vietā un kuru Šillers labi un uzskatāmi parāda. Reliģijas apgalvo, ka Dievs esot, ko zinātniski ir problemātiski pierādīt. Ja pieņem, ka Dievs eksistē, tad “vēstures gars” ir Dieva darbības sekas un pierādījums. Ja pieņem, ka Dieva nav, tad “vēstures gars” ir tas, kas virza cilvēci, ko tā vieglākai uztverei pieņem par Dievu. Jebkurā gadījumā “vēstures gars” kā parādība eksistē un visa vēsture ir tā eksistences pierādījums.]

Nez vai ir vērts minēt par to, ka šādā garā veidotas pasaules vēstures kļūšana par zinātni ir iespējama tikai tālākā nākotnē. Priekšlaicīga tik plaša mēroga pielietošana viegli varētu novest pētnieku līdz tam, ka viņš sāks izvarot vēsturiskos faktus un tādējādi attālinās brīdi, kad pasaules vēsture kļūs par zinātni, tā vietā, lai to tuvinātu. Tomēr nekad nav par agru pievērst uzmanību šai vienlaicīgi skaidrajai un tai pat laikā ignorējamajai pasaules vēstures daļai, lai gan ar šo savu daļu tā cieši pieguļ cilvēku tieksmju visaugstākajam objektam. Jau tikai šī viena mērķa priekšnojautai ir jākalpo vēstures pētniekam kā vislielākajam stimulam un priekam. Viņam būs svarīga pat vismazākā piepūle, vērsta uz to, lai viņš vai nu personiski vai kaut vai caur saviem vēlākajiem sekotājiem, piedalītos pasaules mēroga problēmu atrisināšanā un satiktos ar visaugstāko garu tā visskaistākajās viņa radošās darbības izpausmēs.

Pasaules vēstures mācīšanās, cienītie, ja tai pieiet tieši šādā veidā, būs tik pat noderīga nodarbe, cik arī patīkama. Viņa apgaismos jūsu prātu un iedegs jūsu sirdi ar cēlu entuziasmu. Viņa sargās jūsu garu no zemiskas un maziskas pieejas tikumiskām problēmām un, atverot jūsu acu priekšā dižo laikmetu un tautu bildi, koriģēs jūsu pārlieku pārsteidzīgos secinājumus, kurus jūs būsiet izdarījuši minūtes iespaidā, un pasargās no aprobežotiem slēdzieniem egoisma ietekmē. Pieradinot cilvēku apskatīt sevi sakarā ar visu savu pagātni un sagatavojot viņu secinājumiem par tālāko nākotni, vēstures mācīšanās dzēš robežas starp dzimšanu un nāvi, kas ieslēdz tik šaurās un mokošās robežās individuālo cilvēka dzīvi, un ar savu optisko ilūziju pagarina viņa īso eksistenci līdz bezgalībai, padarot nemanāmu pāreju no indivīda dzimtā.

Cilvēks mainās un noiet no skatuves; kopā ar viņu mainās un pazūd viņa uzskati. Tikai viena pati vēsture nemainīgi paliek uz skatuves – nemirstīga visu laiku un tautu pilsone. Gan uz asiņainiem varas darbiem, gan uz miermīlīgām tautām, kuras pārtiek tikai no savu ganāmpulku piena, viņa skatās vienādi gaiši ar homēriskā Zeva skatienu. Lai arī cik patvaļīgi cilvēciskā brīvība nerīkotos ar pasaules attīstības gaitu, vēsture mierīgi noskatās uz visu šo jucekli, jo ar savu tālredzīgo skatu jau redz mirkli, kad šo neapturamo un šaudīgo brīvību savaldīs nepieciešamība. To, ko viņa slēpj no pāvesta Gregora vai Kromvela, kuri mocās sirdsapziņas mokās, viņa dāsni pastāsta cilvēcei – “ka paštaisns cilvēks var sekot arī zemiskiem mērķiem, bet nereti viņš tādā veidā neapzināti palīdz viscēlākajiem”.

Viņu neapžilbinās nekāds dižums, viņa nekritīs gadsimta aizspriedumu gūstā, jo viņa ir visu lietu īsto likteņu iemiesojums. Viss, kas ir beidzis pastāvēt, viņai eksistēja tikai noteikto laiku. Viņai nenovīst lauru vainags, kurš ir iegūts īstiem nopelniem, un viņa satriec pīšļos godkāres radītos obeliskus. Atklājot mums to smalko mehānismu, caur kuru dabas klusā roka kopš laiku sākuma plānveidīgi attīsta klusumā cilvēka spēkus un precīzi atzīmē, kas tieši attiecīgajā laika posmā ir izdarīts, lai izpildītu šo dabas plānu, vēsture atjauno pareizo mērogu, lai novērtētu laimi un nopelnus, ko visādi kropļo ilūzijas, kuras valda dotajā gadsimtā. Viņa sargā mūs no pārspīlētas pagātnes pielūgšanas un no bērnišķīgas nožēlas par pagājušajiem laikiem. Koncentrējot mūsu uzmanību uz to, kas pieder mums pašiem, viņa neliks mums gribēt Aleksandra vai Augusta izdaudzināto laiku atgriešanos.

Visi iepriekšējie gadsimti, neapzinoties to vai nesasniedzot mērķi, strādāja, lai paceltos līdz mūsu cilvēciskajam gadsimtam. Visas bagātības, kuras ir iegūtas ar darbu un talantu, saprātu un pieredzi visā pasaules eksistences laikā, gala beigās pieder mums. Tikai vēsture spēj iemācīt jūs pareizi novērtēt tos labumus, ko mēs nenovērtējam tikai tāpēc, ka mēs pie tiem esam pieraduši un esam saņēmuši tos bez cīņas; bet visa cita starpā par šiem labumiem ir samaksāts ar labāko un cēlāko cilvēku asinīm un to panākšanai bija nepieciešams daudzu paaudžu smags darbs! Un kurš no jums, kam ir skaidrs prāts un jūtīga sirds, var atcerēties par šo dižo pakalpojumu bez slepenas vēlēšanās atmaksāt nākamajai paaudzei šo parādu, kuru iepriekšējai paaudzei atdot vairs nav iespējams! Mums ir jādeg cēlā tieksmē dot arī mūsu devumu tam bagātīgajam patiesības, tikumības un brīvības mantojumam, ko mēs saņēmām no pagātnes, un pavairotu to nodot nākamajām paaudzēm, un nostiprināt mūsu īslaicīgo eksistenci ar to ķēdi, ar kuru savā starpā ir saistītas visas cilvēces paaudzes. Lai cik arī dažāds nebūtu tas aicinājums, kurš jūs gaida pilsoniskajā sabiedrībā, katrs no jums var dot savu devumu šai lietā. Katrs nopelns, tas ir ceļš uz nemirstību, uz to īsto nemirstību, kad darbības lauks [jeb “lieta” – krieviski “delo”] turpina dzīvot un tiecas tālumā pat tad, kad tā aizsācēja vārds jau ir nodevies aizmirstībai.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, vēsturnieks, dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks, ārsts, tieslietu students
/1789/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T4, 1956, стр. 9 – 29

Was heißt und zu welchem Ende studiert man Universalgeschichte?

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s