Grāmata par kapitālisma uzbūvi, būtību, attīstību un vēsturi

Valentīns Katasonovs

Par patieso kapitālisma būtību plašam lasītāju lokam ir pieejamas samērā maz grāmatas, ja ne nemaz. Tā vietā cilvēkiem tiek piedāvāts ļoti plašs šaura tvēriena, daudz ko noklusējošas un neizskaidrojošas, puspatiesībām pilnas t.s. „ekonomiskās” literatūras klāsts. Jo īpaši to var teikt par kolonizētām zemēm kāda neapšaubāmi ir arī Latvija. Šai ziņā patīkams pārsteigums ir 2013.gada pavasarī iznākusī, internetā brīvi pieejamā ekonomikas zinātņu doktora Valentīna Kasatonova fundamentālais darbs „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Валентин Катасонов “Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»”). Grāmata ir bieza (vairāk kā 1000 lappuses), krievu valodā un paredzēta domājošiem, zinātkāriem un tikumiski orientētiem cilvēkiem. Šai rakstā, intereses radīšanai un vispārīga priekšstata gūšanai, piedāvāju grāmatas ievada un satura rādītāja tulkojumu, kā arī linkus uz pašu grāmatas elektronisko versiju, ko var iegūt bez maksas.

Grāmatas ievads

Šai grāmatā autors sev ir uzstādījis mērķi apdomāt esošās kapitālistiskās sabiedrības uzbūves un attīstības tencences. Pirmkārt šai ziņā ir domāta tā sabiedrība, kura vairākus gadsimtus atpakaļ izveidojās Rietumu valstīs (t.s. „zelta miljarda” valstīs). Bez tam tā ir sabiedrība, kurā pašreiz dzīvo pasaules iedzīvotāju nospiedošais vairākums ārpus t.s.”zelta miljarda” zonas. Visbeidzot, tā ir sabiedrība, kura vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ sāka veidoties Krievijā [arī Latvijā] uz padomju sociālisma gruvešiem.

Pasaules valstis šodien ievērojami atšķiras savā starpā pēc dzīves līmeņa, ekonomikas struktūras, pēc politiskās uzbūves, pēc valdošajām reliģijām un pēc daudziem citiem raksturlielumiem. Tai pat laikā visām viņām ir daži kopēji notiekošo procesu būtību raksturojoši raksturlielumi, kas ļauj apgalvot, ka šīs valstis pieder pie vienas sociāl-ekonomiskās iekārtas tipa. Šis sabiedriskās iekārtas tips literatūrā tiek apzimēts ar dažādiem terminiem: buržuāziska iekārta, kapitālisms, tirgus ekonomika utt. Pie tam lielākajā daļā darbu galvenā uzmanība tiek veltīta tieši šīs sabiedriskās iekārtas sociāli – ekonomiskajām īpatnībām: privātīpašuma dominantei  ražošanas līdzekļu īpatsvarā, ekonomiskās darbības orientācijai uz peļņas gūšanu, konkurencei kā sabiedrības virzošajam spēkam, tirgum kā galvenajam ekonomikas regulatoram utt.Neapšaubāmi, kapitālisma sociāli-ekonomiskie jautājumi ir svarīgi, virspusē esoši, katru sabiedrības locekli tieši skaroši jautājumi. Tomēr tā ir, runājot līdzībās, „koka” redzamā daļa.

Tomēr ir arī cita, ne pārāk redzama, tai pat laikā īpaši būtiska kapitālistiskās sabiedrības daļa – garīgi – reliģiskā sfēra. Tas ir šī sabiedrības tipa „sakne”, kurā ir ieprogrammēta  visa „koka” attīstība, stumbra, zaru, lapu, ziedu un gala beigās arī augļu formēšanās.  Zinot „sakņu” izcelšanos, mēs spēsim izprast kādi „ziedi” un kādi „augļi” parādīsies „kokam”, ko saucam par „kapitālismu” („buržuāzisko iekārtu”, „tirgus ekonomiku” utt.)

Šai darbā ir veikts mēģinājums apskatīt kapitālisma „koku” visā viņa pilnībā: ne tikai, redzamo virszemes daļu, bet arī neredzamo, šīs sabiedrības „sakni” veidojošo daļu. Tieši tāpēc mēs piedāvājam terminu „naudas civilizācija” ar kuru saprotam kapitālisma „koku” kā šī sabiedrības tipa sociāli-ekonomisko, politiski-tiesisko, kultūras un garīgi-reliģisko sfēru vienību.Pie tam noteicošā ir tieši garīgi-reliģiskā sfēra, kas ir kapitālisma „sakne”.

Vēl viena šī darba īpatnība ir, ka mēs neapskatām „naudas civilizāciju” kā kādu jaunu parādību cilvēces vēsturē. Izdalot šīs sabiedriskās iekārtas galvenās atslēgpazīmes, mēs nonākam līdz secinājumam, ka „naudas civilizācija” eksistēja jau seno laiku vēstures periodā. Principā katrā sabiedrībā eksistē „naudas civilizācijas” „vīruss”. Sabiedrībās ar labi funkcionējošu  imūnsistēmu šis „vīruss” tiek neitralizēts. Savukārt sabiedrībās ar vāju „imūnsistēmu” tas sāk strauji attīstīties, iekļūstot visās sociālā organisma daļās un gala beigās uzbrūkot arī pašai „imūnsistēmai”. Atliek tikai piebilst, ka ar „imūnsistēmu” mēs saprotam sabiedrības tikumisko (morālo) stāvokli, kuru savukārt nosaka garīgi – reliģiskais stāvoklis.

Tāpat ir jāizskaidro kādēļ terminā „naudas civilizācija” mēs izmantojam vārdu „naudas”, jo varēja taču teikt, piemēram, „kapitālistiskā civilizācija”. Plaši pieejamajā literatūrā par kapitālismu pilnīgi pareizi liela uzmanība tiek pievērsta atslēgtermina „kapitāls” noskaidrošanai, no kura arī ir cēlies nosaukums „kapitālisms”. Šai ziņā tiek apskatītas trīs galvenās kapitāla formas: ražošanas, preču un naudas. Tomēr 99 gadījumos no 100 šo darbu autori šīs trīs kapitāla formas parāda kā vienādi nozīmīgas. Mēs savukārt apgalvojam, ka no trim kapitāla formām naudas kapitāls ir galvenais un tas neizbēgami pakļauj sev preču un ražošanas kapitālu. Tāpēc no ekonomiskā redzes viedokļa runa ir par naudas kapitālismu. Savukārt naudas kapitālisms eksistē „naudas civilizācijas” kontekstā.

Naudas kapitālisms pārsvarā eksistē kā augļošanas kapitālisms [augļošana – naudas aizdošana, pieprasot atdot parāda summu kopā ar t.s. „procentiem „ – papildus naudas summu, kas sastāda noteiktu daļu (procentu) no aizņemtās summas]. T.i. naudas kapitāls balstās uz dažādām aizdevumu operācijām, kuras paredz noteikta procenta maksājuma ieturēšanu.  Darbā liela uzmanība ir pievērsta augļošanas darbībām, pie tam, tiek uzskatāmi parādīts, ka šāda tipa darbības ir pretrunā ar cilvēces garīgi-reliģiskās dzīves normām.

Aizliegums nodarboties ar augļošanu eksistē daudzās reliģijās, tai skaitā arī kristietībā. Svētajos rakstos (Bībelē) vairākkārtīgi ir minēts par aizliegumu ieturēt procentu, attiecīgi to var uzskatīt par vienu no Dieva „mazajiem” baušļiem. Šī baušļa pārkāpums, nepārspīlējot, neizbēgami ved pie pamatbaušļu pārkāpšanas:  melošanas, zagšanas, nogalināšanas utt. No šī „mazā” baušļa pārkāpšanas sākumā atsevišķu cilvēku dzīve, bet pēc tam visas sabiedrības dzīve kļūst neizturama: rodas kari, krīzes, revolūcijas, cilvēki nogalina viens otru un degradējas gan fiziskā, gan arī garīgi-tikumiski. No pudeles izlaistais džins (aizdevuma procents) rada tādas sekas, kas dod triecienus arī pa tiem, kuri šo džinu no pudeles izlaida – pa pašiem augļotājiem. Un šeit mēs nemaz nerunājām par to sodu, kas sagaida augļotājus pēc šīs zemes dzīves beigām.  Mūsu senči saprata, ka aizdevuma procenta ieturēšana nav nekāds „mazais” bauslis, ja reiz augļotājus sodīja tikpat stingri kā slepkavas – ar nāvessodu.

Visiem cilvēkiem, kuri ne līdz galam ir pazaudējuši sirdsapziņu un veselo saprātu, jāsaprot ka augļošana ir liels grēks ne tikai no Svēto rakstu skatu punkta.  To, ka tas tā ir, noklīdušās avis (nezinošie un nesaprotošie cilvēki) var pārliecināties pēc ar noteiktu regularitāti viņiem sūtītiem „signāliem”. Pašreizējā ekonomiskā krīze ir viens no šādiem signāliem, bet pēc būtības tā ir sabiedrības tiesāšana, jo krīze tulkojumā no grieķu valodas nozīmē arī „tiesu” (tiesas lēmumu). Tāpēc aizdevuma procentu droši var saukt par „procentu par kuru pienākas tiesas sods” [krievu valodas vārdu spēle: суд – ссудный процент – подсудный процент]: tas neizbēgami rada krīzi, pie tam ne tikai ekonomikā, bet arī politikā, sociālās attiecībās, garīgajā dzīvē. Šī tiesa un šis sods ir nevis pār kādu atsevišķu cilvēku, bet gan pār visu sabiedrību, kurā Dieva vietu ir ieņēmusi nauda un par „dzīves saimniekiem” ir kļuvuši augļotāji, kuri mūsdienās tiek saukti „pieklājīgā” vārdā „baņķieri”.

Mūsdienās jau pietiekami daudz cilvēku sāk nojaust un saprast, ka krīzes būtība ir aizdevuma procents. Bet, ja skatāmies dziļāk, tad problēmas būtība ir to cilvēku sirdīs, kuri nespēja izturēt mantkārības kārdinājumu. Mantkārībai ir daudz izpausmju, bet, kā uzskatīja  Vecās derības pravieši un kristietības Svētie tēvi, augļošana ir viena no pretīgākajām mantkārības formām.  Aizdevuma procents līdzinās vīrusam, kurš iznīcina cilvēka miesu un garu, attiecības ar citiem cilvēkiem , rada melus, vardarbību, slepkavības un citus smagus noziegumus. Aizdevuma procents tāpat iznīcina dabu un cilvēka paša radīto dzīves vidi, jeb viņa māju plašākā šī vārda izpratnē, ko apzīmē ar vārdu ekonomika (tulkojumā no grieķu valodas – mājsaimniecība [oikos = māja, nomia = likums]).

Te es gribētu atsaukties uz Jaunās derības kalnu sprediķi, kuru Jēzus Kristus  nobeidza ar līdzību par „saprātīgu” un „neprātīgu” mājbūvniecību [termina ekonomika tulkojums uz krievu valodu – «домостроительство», «домострой», kas burtiskā latviešu valodas tulkojumā nozīmē mājbūvniecība]. [Minētajā kalna sprediķa līdzībā Jēzus Kristus salīdzina divus cilvēkus, kuri ceļ sev māju – viens ceļ to uz klints pamata, bet otrs uz tuksneša smilšu pamata. Jēzus apgalvojot, ka tā māja, kura ir celta uz klints pamata stāvēs ilgi un pat pie nelabvēlīgiem laika apstākļiem (vētras, stipras lietusgāzes u.c.), jo pamats tai ir stabils, bet māja, kura ir celta uz smiltīm ātri vien sabruks, jo tai nav stabila pamata. Attiecīgi pirmais cilvēks ir gudrs, bet otrs muļķis (neprātis). Līdzīgi arī cilvēks, kurš savā darbībā vadās izejot no tikumības likumsakarībām (tas ir to, ko saka Jēzus kalnu sprediķī), rīkojas kā cilvēks kurš ceļ sev māju uz klints pamata, bet cilvēks kurš rīkojas netikumiski (melo, liekuļo, zog, slepkavo, padodas iedomībai, mantkārībai, miesaskārei utt.) līdzinās uz smilts pamata māju ceļošajam (tas ir – viņš ir muļķis, jeb neprātis, tas ir cilvēks bez prāta).]

Mūsu „māja” ar ko mēs šīs grāmatas kontekstā saprotam ekonomiku, jūk un brūk dažādu pasaules stihiju ietekmē. Un tas ir tāpēc, ka māju savu [ekonomiku tātad] mēs centāmies uzcelt uz netikumības un neticības Dievam smiltīm, ignorējot visus gadu tūkstošu laikā pārbaudītos garīgās dzīves likumus.  Tomēr Jēzus nezin kāpēc sauc mūs, neprasmīgos mājbūvētājus, nevis par „noziedzīgiem”, un nevis par „sodāmiem” un pat ne par „grēcīgiem”, bet tieši par neprātīgiem. Tātad kalnu sprediķī viņš apelē pie mūsu saprāta. Pār mūsu galvu nākošie pārbaudījumi [krīze un tās sekas] dod mums iespēju saprast gan pasaulīgos (materiālos), gan garīgos mūsu mājas [tas ir ekonomikas] sabrukšanas iemeslus. Ja mēs tos nesapratīsim, tad „viņa krišana būs varena” [citāts no Jāņa atklāsmes grāmatas, kurā tēlaini-simboliskā formā ir aprakstīta apokalipse – pasaules gals]. Mūsu neprātīgums lielā mērā ir saistīts ar to, ka mēs neizprotam tos iemeslus kādēļ aizlieguma ieturēt aizdevuma procentu pārkāpšana noved līdz mūsu mājas [ekonomikas] sabrukumam. Bet tas tieši tā arī ir. Un šai ziņā aizdevuma procentu var nosaukt ne tikai par „procentu par kuru pienākas tiesas sods”, bet arī par „neprāta procentu” [atkal krievu valodas vārdu spēle: суд – ссудный процент – подсудный процент – безрассудный процент].

Filozofi, socialogi, teologi un citu humanitāro zinātņu pārstāvji izvairās no tehniskiem naudas un naudas aprites aspektiem, bet, kā saka „nelabais slēpjas sīkumos” [populārs un plaši izplatīts krievu sakāmvārds: дьявол прячется в мелочах»] un viņa šīszemes kalpi (par šiem kalpiem grāmatā ir atsevišķa pietiekami detalizēta saruna) ļoti uzmanīgi sargā viņa noslēpumus, kas ir saistīti ar naudas aprites „sīkumiem”. Informēt cilvēkus par šīm niansēm ir nepieciešams (bet protams ka nepietiekams) nosacījums, lai pārtrauktu pašreizējo neprātīgo mūsu mājas (ekonomikas) iznīcināšanu un pārvērstu cilvēku par saprātīgu „mājbūvētāju” [jeb saimniekotāju].

Jau iepriekš brīdinām: lai saprastu daudzus saimniecības un naudas sfēras reālos procesus lasītājam būs jāatsakās no tik pierastajiem stereotipiem un priekšstatiem, kuri ir izveidojušies oficiālās izglītības sistēmas un masu informācijas līdzekļu ietekmē. Šie stereotipi un priekšstati balstās uz ļoti šauri „ekonomisku” un vulgāri-materiālistisku pieeju apskatot naudas pasauli. Dažos gadījumos pat nepieciešama kardināla pasaulskata un priekšstatu pārkārtošana, to virzienu maiņa pa 180 grādiem. Mēs saprotam ka tikai šī grāmata var nebūt spējīga nodrošināt šo maiņu, bet tā var likt lasītājam aizdomāties par lietām, kuras iziet stipri ārpus tiem tradicionāli – sadzīviskajiem rāmjiem, kuri naudas jautājumu sakārā šodien ir vairumam cilvēku.

Lai saprastu, kas patiesībā ir nauda, nepieciešams ne tikai prāts, bet arī drosme. Nepieciešama godīga un drosmīga reālās dzīves uztvere, jo tā ļoti ievērojami atšķiras no tām „rozā” bildītēm no kurām diemžēl šodien sastāv ļoti daudzi mūsu mācību līdzekļi par ekonomiku un naudu.  Ir tādi cilvēki, kuri nobīstas no „melnajām” bildītēm, kuras patiesi ataino naudas pasauli cilvēku pasaulē. Viņiem uz kādu laiku atveras acis un viņu priekšā parādās tā pretīgā cinisma aina, kas valda naudas pasaulē un tas bezdibenis, kura virzienā tādēļ virzās cilvēku pasaule. Ieraugot šīs „melnās” bildītes, viņi nobīstas un steidzas atgriezties patīkamajā un komfortablajā ilūziju pasaulītē.

Katrs pats izvēlas savu ceļu un mēs rakstām tiem, kuri seko principam: labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli. Jo meli cilvēku atbruņo, laupa viņam iespēju pretoties ļaunumam. Te var atcerēties vārdus no Jāņa evaņģēlija, kurā Jēzus uzrunā farizejus un rakstu mācītājus: „Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ 8:44) Šo vārdu būtība ir pietiekami skaidra: meli vienmēr beidzas ar slepkavību. Meli, kuri valda naudas pasaulē un ap naudas pasauli jau ne reizi vien ir izraisījuši asiņainus karus. Bet arī formālos „miera” laikos šie meli vairumam neredzamā un neizprotamā veidā iznīcina un turpina iznīcināt miljoniem cilvēku. Savukārt patiesība dod cerību un iespēju izglābties. Ne velti saka „Brīdināts – tātad apbruņots” [cits populārs krievu sakāmvārds: «Предупрежден – значит вооружен»]

Starpcitu Matveja evaņģēlijā Jēzus kalnu sprediķī saka: „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” (Mt 5, 6). Te, protams, runa ir par garīgu paēdināšanu, tomēr patiesības izpratne tāpat ļauj remdēt arī fizisko izsalkumu, kas ir neizbēgams sabiedrībā, kura balstās uz procentu ņemšanu.

Naudas civilizācija sāka veidoties vairākus gadsimtus atpakaļ un tas bija iespējams dēļ kristiešu civilizācijas novājināšanās un sabrukšanas. Kristiešu civilizācija sākas no imperatora Konstantīna Lielā, kurš IV gadsimtā pasludināja kristietību par oficiālo Bizantijas reliģiju. Šodienas „naudas civilizācija” nebūt nav „objektīvu sabiedrības attīstības likumsakarību” produkts kā tagad raksta grāmatās, bet gan „naudas revolūcijas” rezultāts. Kristiešu civilizācijas transformācija par „naudas civilizāciju” notika nevis „dabiskas evolūcijas” ceļā, bet gan dažādu interešu, pasaulskatu un vērtību sistēmu sadursmes rezultātā. „Naudas civilizācijas” subjektīvais raksturs ir acīmredzams. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka revolūcijas notiek zibenīgi bez maz vai vienas nakts laikā kā tas tika stāstīts par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju Krievijā 1917.gada 24.oktobra naktī. „Naudas revolūcija” ir ne tikai politisks notikums, kura rezultātā vieni cilvēki atņem oficiālo valsts varu citiem cilvēkiem. Tā ir „permanenta” [nepārtraukta un pastāvīga] revolūcija, kura ilgst jau vairākus gadsimtus. „Naudas revolūcija” ir pirmkārt garīgas dabas notikums, kurš izpaužas kā sabiedrības apziņas un vērtību sistēmas izmaiņas. Naudas sfēra ir tikai indikators, kurš precīzi fiksē un attēlo pat visdziļākās sabiedrības garīgo procesu izmaiņas. „Naudas revolūcijas” procesa laikā notiek sabiedrības atteikšanās no kristīgām vērtībām un dzīves normām, aizstājot tās ar to spēku vērtībām un normām, kuri vēl 2000 gadus atpakaļ sita Jēzu krustā.

Mūsu pētījumā mēs centāmies parādīt šo garīgo, politisko un finansu transformāciju („permanentās” „naudas revolūcijas”) ķēdīti. Galvenie šīs revolūcijas etapi ir: augļošanas legalizācija; „daļējas rezervēšanas” prakses (kas ir viens no naudas viltošanas veidiem) normalizēšana; banku (gan komerc, gan centrālo) kā galveno „naudas civilizācijas” iestāžu izveidošana; t.s. „zelta standarta” ieviešana; fondu un valūtas biržu, kas veic legālu cilvēku aplaupīšanu ne mazāk efektīvi kā bankas, radīšana; dažādu „finansu instrumentu” izgudrošana daudzi no kuriem savā būtībā līdzinās iezīmētām kārtīm vai viltotiem briljantiem; pilnībā nenosegtas naudas nodrošināšana ar militāra spēka palīdzību (aviokreiseriem un aviāciju); banku ofšoru izveidošana un pakāpeniska visas ekonomiskās sistēmas pārvēršana par vienu gigantisku „ēnu ekonomiku”; u.c.

„Naudas civilizācijas” tapšanas un tās vēstures izpratnei vajag saprast dažas acīmredzamas patiesības: ekonomisko un finanšu krīžu pārvarēšana „naudas civilizācijas” ietvaros nav iespējama. Nekādas, pat visizsmalcinātākās pasaules un nacionālās finansu sistēmas reformas nespēs glābt cilvēci bez sabiedrības garīgās atdzimšanas un „naudas civilizācijas” amorāliskās un antihumānās dabas sapratnes.

„Naudas civilizācija” var tikt maskēta ar dažādām „izkārtnēm”, kuras laiku pa laikam tiek nomainītas, lai uzturētu puslīdz pievilcīgu šī sabiedrības tipa „imidžu”. „Kapitālisma” izkārtne pašreiz jau morāli ir novecojusi [tāpēc norit aktīvs darbs pie jaunu „izkārtņu” izdomāšanas un gatavošanās tās nomaiņai]. Krievijā [un arī Latvijā] kopš „reformu” sākuma [1990-o gadu sākums] tika izmantotas tādas „izkārtnes” kā „Rietumu civilizācija”, „demokrātija”, „tirgus ekonomika”. Īpaši mūsu politiķiem iepatikās vārdu salikums „tirgus ekonomika”. Tomēr arī aiz šīs „izkārtnes” stāv tie paši spēki, kuri vairākus gadsimtus atpakaļ panāca augļošanas legalizāciju.

Lūk, dažu, galveno sociāli-ekonomisko un politisko pazīmju uzskaitījums pēc kurām var pazīt „naudas civilizāciju”, kura slēpjas aiz neskaidrā un patiesībā analfabētiskā „tirgus ekonomikas” termina:

1. Īstās („dabīgās”) ekonomikas nāve ar ko ir jāsaprot visu veidu ražošanu, kuras mērķis ir apmierināt cilvēku dabīgās vajadzības.
2. „Tirgus ekonomika” ir tendēta nevis uz preču un pakalpojumu radīšanu, lai apmierinātu sabiedrības dabīgās vajadzības, bet gan uz esošo vērtību pārdalīšanu vienai sabiedrības daļai par labu un citai par sliktu.
3. Ja „tirgus ekonomikā” arī kaut kas tiek ražots un radīts, tad tikai un vienīgi ar mērķi pārdalīt esošās bagātības.
4. Iepriekš minēto apstākļu rezultātā „tirgus ekonomikā” ir spēkā likums: „Ja vieni sabiedrības locekļi kaut ko iegūst, tad citiem sabiedrības locekļiem tik pat lielā mērā kaut kas tiek atņemts.”
5. Ilglaicīgā perspektīvā notiek kopējo sabiedrības vērtību samazināšanās. Pirmkārt tādēļ, ka ievērojama sabiedrības daļa ir aizņemta ar vērtību pārdalīšanu un patērēšanu, nevis ar to radīšanu. Otrkārt tādēļ, ka ievērojama daļa esošās t.s. „ražošanas” ne tikai nepalielina sabiedrības bagātības, bet pat otrādi – samazina tās (resursu izsmelšana dēļ to brutāli-primitīvi izšķērdīgas izmantošanas, apkārtējās vides piesārņošana utt.). Treškārt tādēļ, ka ievērojama produkcijas daļa ir paredzēta nevis sabiedrības dzīvībai svarīgu vajadzību apmierināšanai, bet gan, lai apmierinātu pretdabiskas un kaitīgas vajadzības un iegribas (alkohols, cigaretes, narkotikas, debilizējošas izklaides, perversijas, ieroči utt.); šāda tipa produkcija nekādi nav pieskaitāma pie sabiedrības bagātībām [tieši otrādi – tās sabiedrības bagātību tieši samazina; tās ir vērtības ar mīnuss zīmi].
6. Noteicošā sabiedrības bagātību pārdales forma ir „peļņa”, kas ir galvenais kapitālistisko uzņēmumu efektivitātes kritērijs un darbības rādītājs.
7. Peļņa tiek nodrošināta neekvalentas apmaiņas rezultātā [samainot vērtīgāku lietu pret mazāk vērtīgu], ko var nodrošināt tikai vai nu ar spēku vai ar maldināšanu [vai nu ar fizisku spēku vai tā pielietošanas draudiem piespiežot apmainīt, piemēram, „stikla krelītes” pret patiesām vērtībām vai arī ar viltu, maldināšanu, meliem izkrāpjot reālas vērtības apmaiņā pret tām pašām „stikla krelītēm”].  Attiecīgi jebkura peļņa savā būtībā ir nelikumīga, jo tās iegūšana ir saistīta ar svarīgāko reliģiozo likumu un tikumisko normu pārkāpšanu.
8. Spēka kā neekvalentas apmaiņas veida efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no to garīgi – psiholoģiskā stāvokļa, pret kuriem šis spēks (bet visbiežāk tikai draudi pielietot spēku) tiek vērsts. Tieši tāpēc tie, kuri peļņas gūšanas nolūkā uzsvaru liek uz spēku , maksimāli cenšas panākt sabiedrības demoralizāciju [lai sabiedrība būtu gļēva, amorāla, mobilizēties pretestībai nespējīga].
9. Maldināšanas kā neekvalentas apmaiņas veida efektivitāte ir tieši saistīta ar to prāta spējām, pret kuriem maldināšana tiek veikta. Attiecīgi tie, kuri peļņas gūšanas nolūkā uzsvaru liek uz maldināšanu, cenšas panākt maksimālu sabiedrības prāta līmeņa pazemināšanos.
10. Augstāk minēto iemeslu dēļ tie, kuri tiecas pēc peļņas gūšanas, darīs visu iespējamo, lai plašas ļaužu masas neuzzinātu, kas patiesībā ir „naudas civilizācija” jeb – „tirgus ekonomika” [jeb kapitālisms].
11. Vislielākās iespējas gūt peļņu ir augļotājiem, tas ir tiem, kuri nodarbojas ar naudas tirdzniecību. Viņiem mūsdienu sabiedrībā ir īpašas pozīcijas arī tādēļ, ka viņi ieguva tiesības radīt naudu.
12. Augstākminētā iemesla dēļ pakāpeniski visas bagātības koncentrējas augļotāju rokās, attiecīgi lielākā daļa sabiedrības kļūst arvien nabagāki. Visu bagātību koncentrēšanās augļotāju rokās rezultātā tie iegūst pār cilvēci gandrīz neierobežotu varu.
13. „Naudas civilizācijas” attīstība apdraud visas cilvēces (tai skaitā arī pašu augļotāju) eksistenci.

Diemžēl nevienu no augstāk minētajām tēzēm lasītājs neatradīs mūsdienu ekonomikas, finansu, politoloģijas un citu sabiedrisko disciplīnu mācību grāmatās. Un ir skaidrs arī kāpēc: ja katrs students sapratīs „turgus ekonomikas” patieso būtību, tad turpmāk augļotājiem un citiem kapitālistiem būs apgrūtinoši turpināt neekvalento apmaiņu ar spēka un maldināšanas palīdzību.

Katras ekonomikas mācību grāmatas atslēgtermini ir „peļņa”, „kapitāls” (īpašums, kas dod peļņu), „procents” (peļņa, ko iegūst no kapitāla izmantošanas), „kredīts” (naudas vai cita īpašuma aizdošana ar mēŗki iegūt peļņas procentu) utt. XIX gadsimtā franču sociālists Žans Prudons izteica spilgtu domu: „Jebkurš privātīpašums ir zādzība”. Joprojām nerimstas strīdi viņam bija taisnība vai nē. Bet šo izteikumu var pārfrazēt un pateikt: „Jebkura peļņa ir zādzība”. Šāda secinājuma patiesums ir acīmredzams un neapstrīdams. Attiecīgi par zādzību kļūst arī „kapitāls” un „procents”, bet par svarīgu zādzības sastāvdaļu – „kredīts”. Šādi saprotot galvenos ekonomikas terminus, „naudas civilizācija” iegūst pavisam nelāgu izskatu. No tā arī augļotāji visvairāk baidās un viņi darīs visu iespējamo, lai plašas ļaužu masas neuzzināt patiesību par „naudas civilizāciju” un tās būtību.

Grāmatas satura rādītājs

1. Kas tas ir – „naudas civilizācijas” kapitālismi
1.1. Par sabiedrības modeļiem un pasaules vēstures shēmām
1.1.1. Marksa sabiedrības modelis:  „sabiedriski-ekonomiskā formācija”
1.1.2. Marksisms: pasaules vēstures izkropļota shēma
1.1.3. Sabiedrība kā „civilizācija”
1.1.4. Kapitālisms un verdzība: vienas sabiedrības divas izpausmes
1.2.  „Naudas civilizācija”: būtība un izkārtnes
1.2.1. „Naudas civilizācija”: dažas pazīmes
1.2.2. „Hrematistikas sabiedrība”
1.2.3. „Kapitālisms”: termina vēsture
1.2.4. „Tirgus ekonomika”: jauns „naudas ekonomikas” zīmols
1.2.5. Citas izkārtnes

2.  „Naudas civilizācijas” reliģiozi-garīgie pamati
2.1. Makss Vēbers un „protestantu kapitālisms”
2.1.1. M.Vēbers: svaigs kapitālisma skatījums
2.1.2. Vēbera teorija: argumenti un pretargumenti
2.1.3. Protestantisms un kapitālisms: kas ir pirmsšķirīgāks?
2.1.4. Protestantisms pēc Vēbera: bet vai maz vispār bija tāds protestantisms?
2.1.5. Rietumu filozofija kā „kapitālisma gara” avots
2.1.6. Alternatīvas kapitālisma rašanās versijas
2.1.7. „Savējais-svešais” kā kapitālisma princips
2.1.8. Vēbera teorija un mūsdienu kapitālisms
2.1.9. No „protestantu ētikas” līdz „dabīgām tiesībām”
2.1.10. Makss Vēbers: iedomātie un reālie nopelni
2.2.  „Toras ētika” un „kapitālisma gars”
2.2.1. Verners Zombarts un Makss Vēbers: divi skatījumi uz kapitālisma izcelšanos
2.2.2. Toras ekonomiskā ētika: bagātība un nabadzība
2.2.3. Toras ekonomiskā ētika: nauda
2.2.4. Par jūdaisma „konkurētspēju” kristīgajā pasaulē
2.2.5. Investīcijas varā
2.2.6. Par ebreju pozīcijām kapitālistiskajā ekonomikā
2.2.7. Kapitālisms un rietumu kristietības pārvēršanās par „naudas reliģiju”
2.2.8. Protestantisms un jūdaisms: savstarpējo attiecību dialektika
2.2.9. Par ebreju tautas vēsturi un „kapitālisma vīrusu”
2.3. Katolicisms un „kapitālisma gars”
2.3.1. Katolicisms: pretošanās „kapitālisma garam”
2.3.2. Rietumu baznīcas grēkā krišana
2.3.3. Akvīnas Toms: baznīcas ekonomiskās paradigmas maiņa
2.3.4. „Katoliciskā ētika” un „kapitālisma gars”
2.3.5. Katolicisma sociālā doktrīna: ceļš uz tuvošanos protestantismam
2.4. „Bagātības teoloģija”, jeb kristietības vēstures beigas Rietumos
2.4.1. Kapitālisms un protestantisma krīze
2.4.2. „Uzplaukuma teoloģija” kā protestantisma adaptācija mūsdienu kapitālismam
2.4.3. „Uzplaukuma teoloģija” un patērēšanas kults
2.4.4. Pēdējo kristietības pazīmju zaudēšana
2.5. Kapitālisms kā reliģija.
2.5.1. Kapitālisms: galvenās reliģijas pazīmes
2.5.2. Pirmā dogma: bagātība kā dzīves mērķis un jēga
2.5.3. Otrā dogma: mērķis attaisno jebkurus līdzekļus
2.5.4. Trešā dogma: privātīpašuma „svētums”
2.5.5. Ceturtā dogma: individuālisms kā dzīvesveids
2.5.6. Kapitālisms un kristietība – divi garīguma pretpoli
2.6. Par naudas „dievišķo” dabu (īss ievads naudas teoloģijā)
2.6.1. Pirmā provizoriskā piezīme: par naudas „teoloģiju”
2.6.2. Otrā provizoriskā piezīme: par bagātības naudisko formu
2.6.3. Nauda – pasaules dievs. Trīs naudas dieva izpausmes
2.6.4. Noslēpumainā „mamona” būtība
2.6.5. Nauda kā svētlaime
2.6.6. Nauda kā fetišs
2.6.7. „Naudas kabala” un infernālā pasaule
2.7. Mamona baznīca
2.7.1. Par baznīcas organizācijas pazīmēm
2.7.2. Pirmā pzīme: izstrādātas ticības mācības sistēmas esamība
2.7.3. Otrā pazīme: izstrādātas kulta sistēmas esamība
2.7.4. Trešā pazīme: hierarhija un centralizēta vadība; garīdznieku un ticīgo esamība
2.7.5. Par mamona baznīcas ierindas ticīgajiem
2.7.6. Mamona baznīca kā totalitāra sekta
2.7.7. Par neredzamo mamona baznīcu

3.  Veco laiku psaules un viduslaiku „naudas civilizācija”
3.1. Agrīnā „naudas civilizācija”: senās Romas kapitālisms
3.1.1. Kapitālisms: „bērnība” un „vecumdienas”
3.1.2. Iznīcināšana kā galvenā agrīnā un vēlīnā kapitālisma pazīme
3.1.3. Parazītiska patērēšana kā senās Romas sabiedrības pazīme
3.1.4. Senās Romas verdzības patiesie apmēri
3.1.5. Romas parazītisma finansu-ekonomiskie pamati
3.1.6. Parādu verdzība senajā Romā
3.1.7. Romas sabiedrība:  attieksme pret augļošanu
3.1.8. Naudas bizness senajā Romā: galvenie veidi
3.1.9. Koruptīvi -bandītiskā varas veritikāle: Romas impērija
3.1.10. Romas „demokrātijas” modelis
3.1.11. Romas ekonomika un kara mašinērija
3.2. Verdzības kapitālisma krīze
3.2.1. Verdzības kapitālisma pretrunas un tā reformēšanas mēģinājumi
3.2.2. Diktatūra kā verdzības kapitālisma nostiprināšanas forma
3.2.3. Finansu oligarhija un pirmais romiešu monarhs
3.2.4. Senās Romas sabiedrība: sociālā struktūra un sociālie antogonismi
3.2.5. Impērija: ko tālāk?
3.2.6. Agrīnā kristietība un verdzība
3.3. Viduslaiki: „naudas civilizācijas” atdzimšana
3.3.1. Feodālisms un verdzība
3.3.2. Feodālisms un kristietība
3.3.3. Viduslaiku patriarhālā verdzība
3.3.4. Feodālisms un kapitālisma „vīruss”
3.3.5. Nākotnes jauno laiku kapitālistiskās verdzības garīgie pamati
3.3.6. Verdzība kā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas procesa pamats
3.3.7. Vardarbība kā algotās verdzības pirmcēlonis

4.  Jeruzālemes tempļa nozīme „naudas civilizācijas” tapšanas vēsturē
4.1.  Jeruzalemes templis ebreju tautas vēsturē
4.1.1. Īsa Pirmā un Otrā tempļa vēsture
4.1.2. Starp Pirmo un Otro templi: ebreju vēstures lūzuma punkts
4.1.3. Pēc gūsta: jūdaisma vadoņu politiski-ekonomiskā doktrīna
4.1.4. Jeruzalemes tempļa izlaupīšana
4.2. Jeruzālemes templis kā valsts kase
4.2.1. Jeruzālemes templis kā Jūdejas finansu un ekonomiskais centrs
4.2.2. Tempļa nodoklis un desmitā tiesa
4.2.3. Tempļa neregulārie ienākumi
4.3. Jeruzālemes tempļa „sakņu sistēma”
4.3.1. Ebreju kopienas: formēšanās un ģeogrāfija
4.3.2. Ebreju kopienas: politiskā un ekonomiskā ietekme
4.3.3. Cīņa par Jeruzālemes tempļa „nodokļu bāzes” saglabāšanu un paplašināšanu
4.4. Finansu nodevas metropolei
4.4.1. Nodokļi metropolei līdz Romas virskundzībai
4.4.2. Nodokļi Ēģiptes un Persijas valdnieku laikā
4.4.3. Nodokļi Seleikīdu laikā
4.4.4. Jūdejas nonākšana Romas un romiešu muitnieku varā
4.4.5. Jūlijs Cēzars: mēģinājums ieviest finansu kārtību
4.4.6. Imperatori Augusts un Tiberijs: finansu reformas un stāvoklis Jūdejā
4.4.7. Kristus tiesāšana, jeb Jūdejas vadoņu un Romas varasiestāžu attiecību modelis
4.5. Jeruzālemes tempļa bizness
4.5.1. Jeruzālemes tempļa bizness: redzamā daļa
4.5.2. Jeruzālemes templis kā banka
4.5.3. Jeruzālemes templis: operācijas ar dārgmetāliem
4.5.4. Jeruzālemes templis: starptautiskā tirdzniecība
4.5.5. Jeruzālemes „kņazi” un Jeruzālemes templis
4.6. Jeruzālemes tempļa sagraušana. Dzīve pēc tempļa
4.6.1. Ebreju cīņa par „finansu neatkarību” no Romas. Tempļa sagraušana
4.6.2. Kas notika ar Jeruzālemes tempļa bagātībām?
4.6.3. Pēc Otrā tempļa: neredzamā „ebreju impērija”
4.6.4. Pēc Otrā tempļa: ebreju augļotāju „kapitālistiskais projekts”
4.6.5. Pēc Otrā tempļa: ebreju tautas metamorfozes
4.6.6. Cionisms: cīņa par Trešo templi
4.6.7. Dažas apkopojošas atziņas un secinājumi

5.  Mūsdienu „naudas civilizācija” kā verdzības kapitālisms
5.1. Algots darbs kā likumiskota verdzība
5.1.1. Mūsdienu verdzība: būtība un formas
5.1.2. Algotā verdzība: pievienotās vērtības iegūšana
5.1.3. Par mūsdienu algoto darbinieku ienākumiem
5.1.4. Par Krievijas algoto darbinieku ienākumiem
5.1.5. Algots darbinieks un „cilvēktiesības”
5.1.6. Algoto darbinieku aplaupīšana, jeb trīs „pīrāga daļas”
5.2. Nodokļu verdzība
5.2.1. Šis tas par „nodokļu verdzību” un „likumiskotu valsts apzagšanu”
5.2.2. Par „nodokļu reketu”
5.2.3. Korupcijas nodoklis, jeb ceturtā „pīrāga daļa”
5.3. „Parādu verdzība”
5.3.1. Par parādu cietumiem
5.3.2. Mūsdienu parādu verdzība: formas un mērogi
5.3.3. Mūsdienu augļotāju „ekspropriāciju” paņēmieni
5.3.4. Augļotāji kā galvenie mūsdienu kapitālisma vergturi
5.4. Vecā verdzība un jaunie apstākļi
5.4.1. Verdzība pēc verdzības: kūļi un peoni
5.4.2. Mūsdienu tiešā verdzība „trešās pasaules” valstīs
5.4.3. Nelegālā verdzība Rietumos un Krievijā
5.4.4. „Cietuma verdzība”: amerikāņu GULAGs (1)
5.4.5. „Cietuma verdzība”: amerikāņu GULAGs (2)
5.4.6. „Cietuma verdzība” kā ideāls kapitālisma modelis
5.5. Senā Roma un mūsdienu pasaule: daži salīdzinājumi
5.5.1. Vergturu iekārtas sociālā struktūra
5.5.2. Kāpēc mūsdienu algotais vergs joprojām nav privatizēts?
5.5.3. Par senajiem un mūsdienu barbariem
5.5.4. Kāpēc mirst impērijas?
5.6. Sociālā verdzība un garīgā verdzība
5.6.1. Uz kā balstās mūsdienu sociālā verdzība?
5.6.2. Patērēšanas verdzība kā garīgās verdzības veids
5.6.3. Naudas verdzība kā labprātīga garīga izvēle
5.6.4. Kristietība par naudas verdzību

6. Augļotāju cīņa par varu, jeb permanentā „naudas revolūcija”
6.1.  Kapitāls – tā ir nauda. Viss pārējais ir „īpašums”
6.1.1. Kas nepieciešams, lai nauda pārvērstos par kapitālu?
6.1.2. „Neviens nevar vienlaicīgi kalpot diviem kungiem?”
6.1.3. Augļošana: „vīrusa” izcelsme
6.1.4. Žaka Attalī atklāsme
6.1.5. Aristoteļa un Svēto tēvu brīdinājums
6.2. Permanentā „naudas revolūcija”: īss finansu kapitālisma vēstures apskats
6.2.1. „Naudas revolūcija” kā augļotāju cīņa par pasaules kundzību
6.2.2. „Jaunā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.2.3. „Nobriedušā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.2.4. „Vēlīnā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.3.  „Naudas revolūcija”: augļošanas procenta legalizācija
6.3.1. Romas katoļu baznīca: dubultā standarta pret augļošanu formēšanās
6.3.2. Augļošana viduslaiku Eiropā
6.3.3. Reformācija un tālāks augļošanas uzbrukums
6.3.4. Augļošanas procents: „naudas revolūcijas” un „naudas kontrrevolūcijas” vēsture
6.4. „Naudas revolūcija”: „daļējas rezervēšanas” legalizācija
6.4.1. Daļēja rezervēšana – naudas viltošana
6.4.2. Banku kredītu un depozītu operāciju „asimetrija”
6.4.3. Kā augļotāji cīnijās par daļējas rezervēšanas legalizāciju
6.4.4. Politiķi kā daļējas rezervēšanas aizstāvji (prezidents F.D.Rūzvelts)
6.4.5. Labprātīga naudas atdošana finansu piramīdu radīšanai
6.4.6. Spēle vienos vārtos
6.4.7. Cīņa pret baņķieriem – naudas viltotājiem
6.4.8. Daļēja rezervēšana un finansu krīzes
6.5. „Naudas revolūcija”: vērtspapīru un fondu biržu radīšana
6.5.1. Finansu sistēmas trešais stāvs
6.5.2. Fondu biržas un pirmās akciju sabiedrības
6.5.3. Fondu biržas un „Panamas”
6.5.4. Investīciju bankas un manipulācijas fondu biržā
6.5.5. Fondu biržu spekulantu tehnoloģijas
6.5.6. Insaids, jeb spēle vienos vārtos
6.5.7. Nevis ekonomika, bet spēļu zāle
6.6. „Naudas revolūcija”: centrālo banku izveidošana
6.6.1. Kādēļ augļotājiem redās nepieciešamība pēc centrālās bankas?
6.6.2. Anglijas banka
6.6.3. Francijas banka
6.6.4. Ziemeļamerikas Savienotās valstis: ilgais ceļš līdz centrālai bankai
6.6.5. ASV Federālo rezervju sistēma
6.6.6. „Ne pelēns, ne vardīte, bet nezināms zvēriņš”
6.6.7. Mūsdienu krīze: „kaislības” ap centrālajām bankām
6.6.8. Krievijas banka vai tomēr  FRS filiāle?
6.7. „Naudas revolūcija”:  zelta standarta ieviešana un atcelšana
6.7.1. Rotšildi un zelta standarts
6.7.2. Zelta standarta beigas un jaunas pasaules finansu kārtības sākums
6.7.3. Monetārisms kā jaunās finansu kārtības ideoloģiskais pamatojums
6.7.4. Zelts aiz slepenības plīvura
6.7.5. Mūsdienu krīze un zelta „renesanse”

7.  XX gadsimta beigu „naudas revolūcija”
7.1. Naudas pieprasījuma radīšanai – galvenais „naudas drukājamās mašīnas” saimnieku uzdevums
7.1.1. Augļotāju divējādais uzdevums
7.1.2. Hipotekārie un patēriņa kredīti kā naudas pieprasījuma palielināšanas veids
7.1.3. Piepraījuma pēc  augļotāju „pakalpojumiem” no valsts puses radīšanas tehnoloģija
7.2.  Vispārējā liberalizācija kā naudas pieprasījuma formēšanas veids
7.2.1. „Ekonomiskā liberalizācija” – tas pasaules vēsturē jau ir bijis
7.2.2. Galvenie mūsdienu liberālisma virzieni
7.2.3. Cenu liberalizācija, jeb pilnīga monopolu brīvība
7.2.4. Starptautiskā kapitāla kustības liberalizācija, jeb „Visu uz izpārdošanu!”
7.2.5. Nemateriālu aktīvu konstruēšana
7.2.6. „Tautas finansu kapitālisms”
7.3. Liberalizācija: fondu un kredītu tirgu jauninājumi
7.3.1. Jaunas tehnoloģijas un augļotāju projekti finansu tirgos XX gadsimta beigās
7.3.2. Kompānijas kā biržu spekulāciju objekts
7.3.3. Kurš palīdz augļotājiem nodarboties ar spekulācijām fondu tirgos
7.3.4. „Ekonomikas zinātne” kā spekulantu kalpone
7.3.5. Spekulācijas zem labdabīga „investīciju” nosaukuma
7.3.6. Finansu tirgu destabilizēšana un FRS „produkcijas” pieprasījuma formēšana
7.4. Atvasinātie instrumenti, jeb finansu Bābeles tornis
7.4.1. Atvasinātie instrumenti, jeb galīga finansu virtualizācija
7.4.2. „Burvju nūjiņa” ar nosaukumu CDS
7.4.3. Virtuālā pasaule kā reālās pasaules vadības instruments
7.4.4. Finansu piramīdas ceturtais stāvs
7.4.5. Vai var bezgalīgi celt finansu piramīdu?
7.4.6. Virtuālās pasaules konstruēšana
7.4.7. Derivatīvi – pēdējā „naudas civilizācijas” vēstures lappuse
7.5. „Ēnu ekonomika” kā augstākā finansu liberalizācijas forma
7.5.1. „Ēnu ekonomika”: jēdzieni un apmēri
7.5.2. „Nodokļu mieraostas” un „finansu slepenības jurisdikcija”
7.5.3. Ofšori – ekonomikas suverenitātes drauds
7.5.4. Labdarības fondi kā „iekšējie” ofšori
7.5.5. ASV un Lielbritānija kā galvenie ofšoru biznesa sedzēji
7.5.6. Slepenība kā „tirgus ekonomikas” eksistences veids
7.5.7. Kā Rietumi „cīnās” ar „ēnu ekonomiku”
7.5.8. „Ēnu ekonomika” un specdienesti
7.6. Bankas kā galvenais „ēnu ekonomikas” instruments
7.6.1. Eirodolāru tirgus – pasaules finansu sistēmas ofšors
7.6.2. Naudas varasiestādes: viena vienīga „ēna”
7.6.3. Banku sakari ar kriminālo pasauli un specdienestiem: stāsts par banku „BCCI”
7.6.4. Vatikāna banka: „neaizskaramo institūcija

8.  „Naudas civilizācija” kā globāla parazītisma sistēma
8.1. Mūsdienu finansu-augļošanas imperiālisms
8.1.1. Romas impērijas reinkarnācija
8.1.2. Rietumu parazītisms
8.1.3. Mūsdienu Rietumu parazītisma finansu-ekonomiskie pamati
8.1.4. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (1)
8.1.5. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (2)
8.1.6. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (3)
8.1.7. Koruptīvi -bandītiskā varas veritikāle: Pax Americana
8.1.8. „Valsts muitnieki” Pax Americana dienestā
8.2. „Naudas civilizācijas” „barības ķēdes” un „piramīdas”
8.2.1. Bioloģijas likumi un kapitālistisko džungļu likumi
8.2.2. Pasaules finansu piramīda
8.2.3. Valūtas kurss kā starptautisko laupīšanu instruments
8.2.4. Neekvivalenta apmaiņa kā „tirgus ekonomikas” likums
8.2.5. Pasaules finansu piramīdas izstumtie un autsaideri
8.2.6. „Demokrātiskā” Krievija pasaules finansu piramīdā
8.3. Centrālā banka globālā kontekstā
8.3.1. Starptautiskais tīkls un centrālo banku hierarhija
8.3.2. Augļotāju pasaules „pelēkais kardināls”
8.3.3. Ceļā uz vispasaules centrālo banku

9.  „Naudas civilizācija” kā parādu un iznīcības ekonomika
9.1. „Ekonomikas nāve”
9.1.1. Ekonomika un hrematistika
9.1.2. „Patērēšanas kapitālisms”, jeb patērēšanas prioritācija pār ražošanu
9.1.3. „Postindustriālā sabiedrība”, jeb „finansu kalpu” sabiedrība
9.1.4. Viltus vajadzību un vienreizēju preču „ekonomika”
9.1.5. Darba rezultātu apzinātas iznīcināšanas „ekonomika”
9.1.6. Fiziskā un garīgā cilvēka degradācija
9.2. „Naudas civilizācija” un „parādu ekonomika”: Anglija un Amerika
9.2.1. Kredītu nauda – „parādu ekonomikas” cēlonis
9.2.2. Mūsdienu kapitālisms kā parādu ekonomika
9.2.3. Amerika: valsts parādi
9.2.4. Ārējais valsts parāds. ASV valsts parāda ārvalstu turētāji
9.2.5. Valsts parāda oficiālā un reālā novērtēšana
9.2.6. Amerika: mājsaimniecību un korporāciju parādi
9.2.7. Amerika: kopējais parāds
9.2.8. Uzņēmums „Amerika inkorporeited”: absolūts bankrots
9.2.9. Amerikas „ekonomikas” parādi un parazītisms
9.2.10. Lielbritānija – „parādu ekonomikas” piemērs
9.3. „Parādu ekonomika” globālā mērogā
9.3.1. „Parādu ekonomika” ārpus ASV robežām
9.3.2. Augļotāju kredītuzbrukums Trešās pasaules valstīm
9.3.3. „Parādu lamatas” Argentīnai
9.3.4. Čīles „brīnuma” blefs
9.3.5. Parādu „lapmatas” attīstības valstīm

10. Bankas un krīzes
10.1. Kredītu nauda un krīzes
10.1.1. Krīzes:  „tradicionālie” izskaidrošanas varianti
10.1.2. Ž.B.Seja dogma, jeb vienkārši preču izgatavošana
10.1.3. Kapitālistiskā ražošana: no kurienes rodas peļņa?
10.1.4. Kredītu nauda – peļņa – krīze
10.1.5. Kredītu nauda: augļotāju un sabiedrības riski
10.1.6. Krīze – augļotāju „pļaujas” laiks
10.2. Kredītu nauda – „naudaskāre” – ekonomikas sagraušana
10.2.1. Nauda kā līdzeklis un kā mērķis
10.2.2. „Naudaskāre” un pretdabīgas vajadzības
10.2.3. „Naudaskāre”:  „visu karš pret visiem”
10.2.4. „Naudaskāre” un „tirgus ekonomikas”  izšķērdība
10.2.5. Statistiskie fokusi: izmaksu pārvēršana par rezultātiem
10.2.6. Kredītu nauda un inflācija
10.2.7. „Naudaskāre” un sabiedrības mantiskā polarizācija
10.2.8. Kredītu nauda – fiziskās un garīgās cilvēku iznīcināšanas vīruss
10.3. Banku krīzes kā „naudas civilizācijas parādība
10.3.1. Pēdējās instances kreditors: naudas viltotāju aizsegs
10.3.2. „Obligātā rezervēšana”, jeb naudas viltotāju vīģes lapa
10.3.3. Ķēdes reakcija „naudas-kredītu reaktorā”
10.3.4. Naudas viltotāji cīņā par savām tiesībām
10.3.5. Salmiņi slīkstošajiem
10.3.6. Kas maksā par banku krīzēm
10.3.7. Dolāri no helihopteriem
10.3.8. Banku „sociālisms”

11. Banku diktatūra un militārais-banku komplekss
11.1. Valsts, monopoli, bankas
11.1.1. Monopolu diktatūra
11.1.2. Banku diktatūra
11.1.3. Valsts un monopolu alianse
11.1.4. „Likumiska valsts apzagšana”
11.1.5. Valsts programmas vai „Panamas”?
11.1.6. Valsts privatizācija kā augļotāju mērķis
11.2. Kāds ir mūsdienu naudas segums
11.2.1. Ko nozīmē „naudas segums”?
11.2.2. Naudas preču nodrošinājums
11.2.3. Neizmaināmā nauda
11.2.4. Piespiedu naudas nodrošināšana
11.2.5. Okupācijas nauda
11.2.6. Nauda pēc 2001.gada 11.septembra
11.3. „Naudas civilizācija”: cilvēces eksistences drauds
11.3.1. Kapitālisms=neefektivitāte + agresivitāte
11.3.2. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija
11.3.3. Krievija kā augļotāju agresijas objekts
11.3.4. Augļotāji kā Otrā pasaules kara organizatori
11.3.5. Rietumu kara mašinērija
11.3.6. Militārais-banku komplekss
11.3.7. Karš kā liels biznesa projekts
11.3.8. Amerikas parādi – drauds cilvēcei
11.3.9. Pasauloes valdība un pasaules vergturu kārtība

12. Vispasaules augļotāji, viņu apologēti un kritiķi
12.1. „Vispasaules augļotāji”: kas viņi ir?
12.1.1. „Ierindas” miljardieri un „vispasaules augļotāji”
12.1.2. Vēlreiz par augļotāju „labdarību”
12.1.3. Vispasaules augļotāju banku namu vēsture
12.1.4. Biznesa „ģimeniskais” raksturs
12.1.5. Dinastiju laulības un daži citi „augļotāju” noslēpumi
12.1.6. Biznesa starptautiskais raksturs
12.1.7. Rotšildi: ģimenes varas un biznesa centralizācija
12.1.8. Vispasaules augļotāji: vienotības un savstarpējās cīņas dialektika
12.2.  Augļotāju „garīgā” misija
12.2.1. „Agrīnais” Markss par „naudas reliģiju”
12.2.2. „Naudas revolūcijas” uzvara un kristietības garīga paverdzināšana
12.2.3. Augļotāju varas noslēpums: „maizi un izpriecas”
12.2.4. Vispasaules augļotāji – iznīcības un nāves nesēji
12.3. Vispasaules augļotāju apologēti un kritiķi
12.3.1. Aivors Bensons par „ekonomikas zinātni” un „profesionāliem ekonomistiem”
12.3.2. „Nobriedušais” Markss par kapitālismu
12.3.3. M.Bakuņins par Marksu un Rotšildiem
12.3.4. Mainstream – „augļotāju partijas galvenā līnija”
12.3.5. „Ekonomikas” mācību grāmatas Krievijā kā zombēšanas instruments
12.3.6. Henrijs Fords, Henrijs Džordžs, Silvio Gezels par naudu un ekonomiku
12.3.7. „Ekonomiskā opozīcija” Rietumos

Grāmatu internetā var dabūt te:

Click to access V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf

Click to access V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf

Grāmatas autora publicistiskie raksti (krievu valodā): http://www.fondsk.ru/authors/valentin-katasonov-189.html