Krievijas Prezidenta Vladimira Putina intervija The Financial Times žurnālistiem Laijonelam Barberam un Henrijam Fojam (pilns intervijas teksts latviski un video).
L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs no “lielā divdesmitnieka” [G20] valstu vadītājiem visilgāk esat augstākajos amatos. Neviens no “lielā divdesmitnieka” valstu vadītājiem nav savā augstajā amatā tik ilgi kā Jūs Krievijā.
Pirms mēs pāriesim pie G20 dienaskārtības; Jūs zināt, ka pašreiz ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka pastāv konflikta risks Persijas līcī [ar Irānu], kā arī notiek tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu.
Kā ir mainījusies pasaule to 20 gadu laikā, kamēr Jūs esat pie varas?
Vladimirs Putins: Pirmkārt, es visus šos 20 gadus nebiju pie varas. Kā Jūs zināt, es četrus gadus biju valdības vadītājs, bet tā nav Krievijas Federācijas augstākā vara, tomēr augstākās varas struktūrās es atrodos pietiekami ilgi un tik tiešām varu spriest par to, kas un kā ir mainījies.
Patiesībā Jūs pats tikko, uzdodot jautājumu, pateicāt kas un kā ir mainījies. Jūs teicāt par tirdzniecības kariem, par situāciju Persijas līcī. Izsakoties tā ļoti akurāti un paliekot zināmā mērā optimistam, situācija nav uzlabojusies. Bet izsakoties tieši, tā, protams, ir kļuvusi daudz dramatiskāka un sprādzienbīstamāka.
L.Barbers: Jūs uzskatāt, ka pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka?
Vladimirs Putins: Protams, jo “aukstā kara” laikā (tas bija slikti, ka bija “aukstais karš”) bija tomēr vismaz kaut kādi noteikumi, kurus visi starptautiskās saziņas dalībnieki tādā vai citādā mērā ievēroja vai vismaz centās ievērot. Tagad izskatās, ka noteikumu vispār nav.
Tādā ziņā pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka un, kas ir pats galvenais un visbēdīgākais, daudz mazāk prognozējama.
L.Barbers: Mēs vēl atgriezīsimies pie pasaules bez noteikumiem, fragmentācijas un transsankciju pasaules.
Vispirms, Prezidenta kungs, pasakiet mums, ko Jūs vēlaties sasniegt Osakā no Jūsu savstarpējo attiecību ar citiem [G20 valstu] dalībniekiem skatu punkta? Kādi ir Jūsu galvenie mērķi šajās tikšanās augstākajā līmenī? [Intervija notiek pirms ikgadējā G20 valstu samita Osakā (Japāna) 2019.gada jūnija beigās, par ko arī tiek jautāts.]
Vladimirs Putins: Man ļoti gribētos, lai visi šī pasākuma, kurš ir veltīts starptautiskās ekonomikas attīstībai, dalībnieki (un manuprāt “divdesmitnieks” pašreiz ir nozīmīgākais starptautiskais forums), lai visi “divdesmitnieka” dalībnieki apstiprinātu savus nodomus, vismaz nodomus, izstrādāt kopējus noteikumus, kurus visi ievēros, un parādītu savu tiekšanos un vēlmi nostiprināt starptautiskos finanšu un tirdzniecības institūtus. Viss pārējais ir detaļas, kuras tā vai savādāk papildina galvenās tēmas.
Mēs, neapšaubāmi, atbalstām Japānas priekšsēdētājvalsts lomu. Visu, kas attiecās uz mūsdienu tehnoloģiju, informāciju pasaules, informāciju ekonomikas attīstību, līdz pat tādiem jautājumiem, kam mūsu japāņu kolēģi pievērš uzmanību, kā ilgdzīvošanas problemātika, ekoloģija, – tas viss ir ļoti svarīgi. Mēs, neapšaubāmi, to atbalstīsim, piedalīsimies visās šajās diskusijās.
Lai gan, protams, mūsdienu apstākļos ir grūti gaidīt kādus izrāvienlēmumus vai liktenīgus lēmumus, ar to mēs diez vai varam rēķināties. Bet vismaz ir cerība, ka šo kopējo diskusiju un divpusējo tikšanos laikā var nogludināt esošās pretrunas un radīt fundamentu, pamatu tālākai virzībai uz priekšu.
L.Barbers: Jums Osakā būs tikšanās ar Muhamedu ben Salmanu [Saūdu Arābijas troņmantinieku]. Vai var sagaidīt esošo vienošanos par naftas ieguvi pagarināšanu, ieguves ierobežošanu?
Vladimirs Putins: Kā jūs zināt, Krievija nav OPEC [Naftas eksportētājvalstu organizācijas] dalībvalsts, lai gan mēs, protams, esam vieni no lielākajiem [naftas energoproduktu] ražotājiem. Mēs pašreiz, ja nemaldos, iegūstam 11,3 miljonus barelus diennaktī. Tiesa gan Štati [ASV] tagad jau mazliet mūs ir apsteiguši. Tomēr mēs uzskatām, ka mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju un visu OPEC kopumā par ieguves stabilizāciju ir nospēlējušas pozitīvu lomu situācijas tirgū stabilizācijā un prognozēšanā.
Domāju, ka tajā ir ieinteresētas gan valstis – energoresursu (konkrētā gadījumā – naftas) ieguvējas, gan arī patērētāji, jo tas, kas šodien, manuprāt, noteikti pietrūkst, tā ir stabilitāte. Un mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju, ar citiem karteļa dalībniekiem – biedriem, neapšaubāmi šo stabilitāti veicina.
Bet vai mēs to pagarināsim vai nē jūs dažu tuvāko dienu laikā uzzināsiet. Es tik tikko, pirms iziet pie jums, vadīju sanāksmi ar mūsu lielāko naftas kompāniju vadītājiem un Krievijas valdības vadību kā reiz par šo jautājumu.
[Dažas dienas pēc intervijas tika publiski paziņots par šīs vienošanās pagarināšanu.]
L.Barbers: Viņi ir mazliet vīlušies? Viņiem taču patīk palielināt ieguvi, vai ne tā?
Vladimirs Putins: Viņi realizē gudru politiku. Un lieta te nav palielināšanā, kas, neapšaubāmi, ir svarīga lielo naftas kompāniju darba sastāvdaļa, lieta te ir situācijā tirgū kopumā. Viņi vērtē situāciju kompleksi, skatās uz saviem ieņēmumiem un izdevumiem. Protams, viņi domā par nozares attīstību, par savlaicīgām investīcijām, par jaunāko tehnoloģiju piesaisti un izmantošanu, domā par to, kā radīt lielāku pievilcīgumu investoriem šai tik svarīgajai nozarei.
Bet, teiksim tā, kardināls cenu kāpums vai dramatisks cenu kritums nenovedīs pie stabilitātes tirgū un neveicinās investīcijas. Tāpēc mēs šo jautājumu šodien izskatījām kompleksi.
L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs ļoti tuvu esat novērojuši četrus, iespējams pat piecus amerikāņu prezidentus. Jums ir tiešas saskares ar viņiem pieredze. Cik lielā mērā Trampa kungs atšķiras no saviem priekšgājējiem?
Vladimirs Putins: Katrs no mums atšķiras no cietiem. Nav vienādu cilvēku, tas ir līdzīgi kā, kad nav vienādu pirkstu nospiedumu. Katram ir savas priekšrocības, bet par trūkumiem lai spriež viņu vēlētāji, bet kopumā man bija pietiekami labas un gludas attiecības ar visiem Amerikas Savienoto Valstu vadītājiem.
Ar kādu es sazinājos vairāk, ar kādu mazāk. Bet pirmā saziņas pieredze ar amerikāņu prezidentiem bija ar Bilu Klintonu. Principā priekš manis tas bija pozitīvi. Un mums uz īsu laiku (jo viņš jau beidza savu darbu) izveidojās pietiekami gludas un lietišķas attiecības. Es biju pavisam jauns prezidents, kurš tikko ir uzsācis darbu. Vēl tagad atceros kā viņš ļoti partneriski veidoja ar mani attiecības. Par to es joprojām viņam esmu pateicīgs.
Ar citiem kolēģiem bija dažādi laiki un dažādas problēmas, ko mums vajadzēja risināt. Diemžēl visbiežāk, strīdoties, un mums viedokļi nesakrita dažos jautājumos, kurus gan attiecībā uz mums, gan ASV, gan visu pasauli var nosaukt par atslēgjautājumiem. Piemēram, jautājumā par Savienoto Valstu vienpusējo izstāšanos no Līguma par pretraķešu aizsardzību, ko mēs vienmēr esam uzskatījuši (par to esmu pārliecināts arī tagad) par starptautiskās drošības stūrakmeni.
Mēs ilgi diskutējām par šo jautājumu, strīdējāmies, piedāvājām dažādus risinājumus, es no savas puses enerģiski mēģināju pārliecināt mūsu amerikāņu partnerus neizstāties no Līguma, bet ja izstāties, tad tādā veidā, lai nodrošinātu starptautisko drošību vēsturiski ilglaicīgā periodā.
Piedāvāju, es jau to publiski esmu teicis un pateikšu vēlreiz, jo uzskatu to par ļoti svarīgu lietu, piedāvāju kopēju darbu pie pretraķešu aizsardzības, pie tam uz trijiem – ASV, Krievija un Eiropa. Ar konkrētiem šīs sadarbības parametriem, ar raķešbīstamo virzienu noteikšanu, ar tehnoloģiju apmaiņu, ar lēmumu pieņemšanas mehānismu izstrādi un tā tālāk. Tie bija ļoti konkrēti priekšlikumi.
Esmu pārliecināts, ka, ja mūsu amerikāņu partneri tobrīd pieņemtu šos priekšlikumus, tad šodien pasaule būtu pavisam cita. Bet diemžēl tas nenotika. Mēs redzam citu situācijas attīstību, kas ir saistīta ar jaunākā bruņojuma un militāro tehnoloģiju attīstību. Tā nebija mūsu izvēle. Bet šodien vajag izdarīt visu, lai vismaz nesaasinātu situāciju.
L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs esat pētījis vēsturi, Jūs daudzas stundas apspriedāt dažādus jautājumus ar Henriju Kisindžeru [autoratīvs un ietekmīgs ASV diplomāts] un Jūs esat lasījis viņa grāmatu “Pasaules kārtība”. Bet līdz ar Trampa kungu ir parādījies kaut kas jauns, daudz transsankcionāks. Viņš ļoti kritiski attiecas pret aliansēm un sabiedrotajiem Eiropā. Tas ir izdevīgi Krievijai?
Vladimirs Putins: Pajautājiet labāk, kas šai gadījumā ir izdevīgi Amerikai. Trampa kungs taču nav karjeras politiķis, viņam ir savs pasaules redzējums un savs ASV interešu redzējums. Es, piemēram, nepiekrītu daudziem problēmu risināšanas paņēmieniem, kurus viņš izmanto. Bet ziniet, kur patiesībā ir lietas būtība? Viņš ir talantīgs cilvēks. Viņš ļoti smalki jūt, ko no viņa sagaida vēlētājs.
Krieviju apvainoja un, kas pats dīvainākais, neskatoties uz Millera ziņojumu, joprojām turpina “griest šo plati” ar apvainojumiem par mītisko Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās. Bet kas patiesībā notika? Trampa kungs, atšķirībā no viņa oponentiem, ļoti smalki sajuta to, kas ir noticis amerikāņu sabiedrībā, smalki sajuta amerikāņu sabiedrības izmaiņas, un izmantoja to.
Mēs ar jums tagad runājam pirms “divdesmitnieka”, kas ir ekonomisks forums un kurā tā vai savādāk izskanēs jautājumi par globalizāciju, vispasaules tirdzniecību, pasaules finansēm. Bet kāds ir aizdomājies par to, kādas preferences [priekšrocības], kurš un kādā veidā ir guvis no globalizācijas, kuras liecinieki un dalībnieki mēs esam pēdējo, teiksim, 25 gadu laikā sākot no 90-ajiem gadiem?
Ķīna izmantoja šo globalizāciju, tai skaitā arī, lai izvilktu no trūkuma un nabadzības miljoniem ķīniešu. Kas un kā notika Savienotajās Valstīs? Tur, Savienotajās Valstīs, šīs preferences ieguva vadošās amerikāņu kompānijas. Bet tieši kompānijas, to menedžments, to akcionāri, to partneri. Amerikas vidusšķira maz ko ieguva no globalizācijas. Reālās darba algas – mēs laikam vēl pieskarsimies darba algas jautājumam Krievijā, kam arī ir jāpievērš īpaša uzmanība no Krievijas valdības puses. Bet Savienotajās Valstīs vidusšķira neieguva nekādas preferences no šīs globalizācijas, tā palika malā, kad tika dalīts šis “pīrāgs”.
Un Trampa komanda to precīzi un nepārprotami sajuta, un izmantoja priekšvēlēšanu cīņas laikā, – lūk kur ir jāmeklē Trampa uzvaras vēlēšanās iemesli, nevis mītiskā iejaukšanās no ārpuses. Un, lūk, par ko, manuprāt, ir jārunā, tai skaitā arī attiecībā uz pasaules ekonomiku.
Un te iespējams arī slēpjas viņa šķietami ekstravaganto lēmumu ekonomikas sfērā un attiecību ar partneriem un sabiedrotajiem sfērā cēloņi. Viņš uzskata, ka resursu sadale, ieņēmumu no šīs globalizācijas sadale pēdējās desmitgadēs bija netaisnīga attiecībā pret Savienotajām Valstīm.
Es te negribu teikt, ka tas bija taisnīgi vai netaisnīgi, negribu dot vērtējumu tam, ko viņš dara, vai tas ir pareizi, vai nepareizi. Man tikai gribas kopā ar jums saprast viņa uzvedības motīvus, tāds taču bija Jūsu jautājums. Iespējams varbūt tieši no tā izriet viņa neordinārā uzvedība.
L.Barbers: Es noteikti vēlētos atgriezties pie Krievijas ekonomikas apspriešanas. Bet tas, ko Jūs pateicāt, ir absolūti aizraujoši. Krievijas Prezidents aizstāv globalizāciju, tai pat laikā Prezidents Tramps uzbrūk globalizācijai un runā par to, ka Amerikai ir jābūt pirmajai. Kā Jūs izskaidrotu šo paradoksu?
Vladimirs Putins: Es nedomāju, ka tas ir paradokss, ka viņš grib, lai Amerika būtu pirmā. Es gribu, lai Krievija būtu pirmā, tas taču netiek uztverts kā paradokss, tā ka nekā īpaša šai apstāklī nav. Bet tas, ka viņš cīnās ar kādām globalizācijas izpausmēm, par to es tikko jau pateicu. Acīmredzot viņš iziet no tā, ka globalizācijas rezultāti Savienotajām Valstīm varēja būt daudz labāki nekā ir patiesībā. Šie globalizācijas rezultāti nedod Savienotajām Valstīm gaidāmo rezultātu un viņš sāk pret atsevišķiem tās elementiem vest šādas kampaņas un cīnīties. Tas attiecas uz visiem, pirmkārt lielajiem starptautiskās ekonomikas dalībniekiem, tai skaitā arī uz sabiedrotajiem.
L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs daudz tiekaties ar Prezidentu Si, Ķīnas Prezidentu. Krievija un Ķīna noteikti ir kļuvušas daudz tuvākas viena otrai. Vai gadījumā jūs neliekat pārāk daudz olu ķīniešu grozā? Jo Krievijas starptautiskā politika, ārpolitika, tai skaitā arī Jūsu vadībā, vienmēr uzskatīja par labu vest sarunas ar visiem un par visu.
Vladimirs Putins: Pirmkārt, mums to olu ir pietiekami daudz, bet grozu, kur tās salikt nemaz tik daudz nav, – tas ir pirmkārt.
Otrkārt, mēs vienmēr novērtējam riskus.
Treškārt, mūsu attiecības ar Ķīnu neizriet no pašreizējās politiskās vai kādas citas konjunktūras. Vēršu Jūsu uzmanību, ka Draudzības līgums ar Ķīnu tika parakstīts 2001.gadā, vēl ilgi pirms šodienas, maigi izsakoties, strīdiem ekonomikas jomā starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu.
Mums nevajag nekam pievienoties un nevajag ne pret vienu veidot savu politiku. Mēs vispār ar Ķīnu neveidojam politiku ne pret vienu. Mēs tikai konsekventi realizējam savus plānus par sadarbības attīstību, mēs to darām sākot ar 2001.gadu, un mēs tikai konsekventi ejam pa šo plānu realizācijas ceļu.
Paskatieties, kas tur ir rakstīts. Mēs neesam izdarījuši neko, kas izietu ārpus šīm vienošanām. Tā ka te nav nekā neparasta, un nevajag Ķīnas un Krievijas sadarbībā meklēt kaut kādu zemtekstu. Protams, mēs skatāmies uz to, kas šodien notiek pasaulē, mums sakrīt uzskati par daudziem šodienas pasaules dienaskārtības jautājumiem, tai skaitā arī jautājumā par vispārpieņemtu tirdzniecības un starptautisko finansu norēķinu noteikumu ievērošanu.
“Divdesmitniekam” ir bijusi nozīmīga loma. Jau pašā sākumā 2008.gadā, kad izcēlās finanšu krīze, “divdesmitnieks” izdarīja daudz laba kā reiz pasaules finanšu stabilizācijas jomā, izdarīja daudz laba no pasaules tirdzniecības attīstības un stabilizācijas skatu punkta, te es domāju nodokļu jautājumus, cīņu ar korupciju un tā tālāk. Mēs kā reiz pie tā arī pieturamies – gan Ķīna, gan Krievija.
“Divdesmitnieks” daudz ir izdarījis, virzot kvotu izmaiņas, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā, Pasaules Bankā. Un tas ir kopējs gan Krievijai, gan Ķīnai. Ņemot vērā attīstības tirgu daļas pieaugumu pasaules ekonomikā, tas ir taisnīgi un pareizi, mēs jau sākotnēji turējāmies pie šīs pozīcijas. Un mēs esam priecīgi, ka tas attīstās un iet saskaņā ar pasaules tirdzniecības landšafta izmaiņām.
Paskatieties, pēdējo 25 gadu laikā, ja nemaldos, “septītnieka” [G7] valstu daļa ir samazinājusies no 58% līdz 40% no pasaules IKP. Bet tam taču ir jāatspoguļojas kaut kādā veidā arī starptautiskos institūtos. Tā ir kopēja Krievijas un Ķīnas pozīcija. Tas ir tikai taisnīgi un nekā īpaša te nav.
Jā, mums ar Ķīnu ir daudz sakrītošu interešu, tā ir taisnība. Tieši tāpēc mēs daudz tiekamies ar Priekšsēdētāju Si Dziņpinu. Protams, mūsu personiskās attiecības ir izveidojušās ļoti labas, tas ir dabiski.
Tā ka mēs ejam mūsu kopējās divpusējās dienas kārtības plūsmas virzienā, kura tika noformēta vēl 2001.gadā, un operatīvi reaģējam uz to, kas notiek pasaulē. Bet mēs neveidojam divpusējās attiecības pret vienalga ko. Mēs neesam pret kādu, mēs esam par sevi.
L.Barbers: Patiesībā tā ir stipra līnija, bet Jūs esat pazīstams ar Grehema Alisona (Грэхам Аллисон) grāmatu par bīstamību, lamatām saistībā ar militāra konflikta risku starp dominējošo lielvalsti un veidojošos lielvalsti – ASV un Ķīnu. Kā Jūs domājat, vai mūsdienās pastāv militāra konflikta risks starp Ameriku un Ķīnu?
Vladimirs Putins: Zināt, visa cilvēces vēsture ir saistīta ar militāriem konfliktiem, bet pēc kodolieroču rašanās globālu konfliktu risks tomēr ir samazinājies dēļ tā, ka šāda konflikta starp kodollielvalstīm sekas var būt traģiskas visai cilvēcei. Es ceru, ka līdz tam nenonāks.
Lai gan, protams, mums ir jāatzīst, ka jautājums ir ne tikai ķīniešu subsīdijās rūpniecībai no vienas puses, vai Savienoto Valstu tarifu politikā no otras puses. Nē, runa pirmkārt iet, es teikšu tā akurāti, par dažādām attīstības platformām Ķīnā no vienas puses un Savienotajās Valstīs no otras puses. Dažādas vēstures, Jūs kā vēsturnieks domāju man piekritīsiet, dažādas filozofijas, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.
Bet es Jums ko gribētu pateikt; savus personiskos novērojumus, kuri nav izveidojušies, izejot no sabiedroto attiecībām ar vienu pusi un konfrontācijas ar otru, es skatos, kas praktiski notiek: Ķīna izrāda pietiekamu lojalitāti un elastību, tai skaitā gan pret saviem partneriem, gan oponentiem. Iespējams tajā ir ķīniešu filozofijas vēsturiskās īpatnības, veidojot attiecības ar kādu. Tāpēc es nedomāju, ka no Ķīnas puses radīsies tāda veida draudi. Vienkārši nevaru to iedomāties.
Bet cik spējīgas būs Savienotās Valstis būt pacietīgas un nepieņemt straujus lēmumus, un ar cieņu izturēties pret saviem partneriem, pat ja viņi kaut kam nepiekrīt, man ir grūti pateikt. Bet ceru, vēlreiz gribu to atkārtot, ceru, ka līdz nekādai militārai konfrontācijai nenonāks.
L.Barbers: Ieroču kontrole. Mēs zinām, ka vienošanās [par ieroču kontroli] ir apdraudēta. Vai ir kaut kāda iespēja, ka Krievija nospēlēs savu lomu, lai panāktu vienošanās par ieroču samazināšanu un kontroli vai arī pastāv jaunas kodolbruņošanās sacensības risks?
Vladimirs Putins: Domāju, ka tāds risks pastāv.
Es jau teicu, ka Savienotās Valstis savulaik vienpusējā kārtā izstājās no Vienošanās par pretraķešu aizsardzību. Tagad vienpusējā kārtā faktiski ir izstājušās no Līguma par vidējās un mazās distances raķetēm. Lai gan šoreiz viņi nolēma nevis vienkārši iziet, bet atrast tam kā iemeslu Krieviju. Domāju, ka viņiem Krievija te vispār nespēlē nekādu lomu, tāpēc ka šis kara darbības teātris, Eiropas kara darbības teātris diez vai rada kādu interesi Savienotajām Valstīm, neskatoties uz NATO paplašināšanu un neskatoties uz NATO kontingenta palielināšanu pie mūsu robežām. Bet fakts paliek fakts: ASV izstājas no šī Līguma, praktiski jau ir izstājušies. Tagad dienaskārtībā ir Līgums par stratēģisko uzbrūkošo ieroču samazināšanu (СНВ 3). Mēs, cerams, ar Donaldu parunāsim par šo jautājumu, ja mums šoreiz Osakā izdosies satikties.
Mēs pateicām, ka esam gatavi sarunām, esam gatavi pagarināt šo Līgumu starp Savienotajām Valstīm un Krieviju, bet pagaidām mēs neko neredzam, nekādu iniciatīvu no mūsu amerikāņu partneru puses. Nekā nav, bet 2021.gadā tas beidzas. Ja sarunas tagad netiks uzsāktas, tad – viss, tas “nomirs”, jo laika vairs nepaliks pat tikai formalitātēm.
Pēdējā mūsu saruna ar Donaldu liecina, ka amerikāņi it kā ir ieinteresēti tajā, bet nekādi praktiski soļi nav veikti. Tā ka, ja arī šis Līgums pārstās darboties, tad pēc būtības pasaulē nepaliks nekādi instrumenti, kuri saturētu bruņošanās sacensību. Un tas ir slikti.
L.Barbers: Tieši tā: cimdi ir noņemti.
Vai ir kādas izredzes panākt trīspusēju vienošanos starp Ķīnu, Krieviju un ASV jautājumā par vidējā attāluma kodolraķetēm? Un vai Jūs atbalstītu šādu vienošanos?
Vladimirs Putins: Es pašā sākumā jau teicu, ka mēs atbalstīsim jebkuru vienošanos, kura nāks par labu bruņošanās sacensības saturēšanai.
Bet ir jāatzīst, ka kodolspēku attīstība Ķīnā pagaidām ir daudz zemāka nekā ASV un Krievijā. Ķīna ir milzīga lielvalsts, tā ir spējīga pieaudzēt savu kodolpotenciālu. Visdrīzāk kaut kad tas arī notiks, bet pašreiz mūsu potenciālu līmeņi ir grūti salīdzināmi. Vadošās kodollielvalstis ir Krievija un Savienotās Valstis, tāpēc Līgums tika noslēgts pirmkārt starp mūsu valstīm. Bet vai Ķīna pievienosies šim darbam vai ne Jūs varat pajautāt mūsu ķīniešu draugiem.
L.Barbers: Krievijai ir gan Āzijas, gan Eiropas daļa un Jūs redzējāt, ko dara Ķīna attiecībā uz savu militāro jūras spēku palielināšanu. Kādā veidā jūs domājat tikt galā ar šīm potenciālajām problēmām Klusajā okeānā, teritoriālajiem strīdiem? Vai Krievijai ir kāda loma, kuru tā varētu spēlēt šajā jaunajā drošības situācijā?
Vladimirs Putins: Jūs tikko teicāt par Ķīnas militāro jūras spēku palielināšanu. Ķīnas kopējie militārie izdevumi, ja es pareizi atceros, ir 117 miljardi dolāru. ASV – vairāk kā 700. Un jūs gribat visus nobiedēt ar Ķīnas militārās varenības pieaugumu? Bet pagaidām pie tādiem militāriem izdevumiem tas nestrādā.
Kas attiecas uz Krieviju, tad Krievijai Klusajā okeānā ir flote, tā tiks attīstīta saskaņā ar mūsu plāniem. Mēs, protams, reaģējam uz to, kas notiek pasaulē, uz to, kas notiek attiecībās starp citām valstīm, mēs to redzam. Bet tas nemaina mūsu plānus Bruņoto Spēku attīstībai, tai skaitā arī Krievijas Tālajos Austrumos.
Mēs jūtam savu pašpietiekamību, mēs esam par sevi pārliecināti. Mēs esam lielākā kontinentālā lielvalsts. Bet Tālajos Austrumos atrodas Krievijas kodolzemūdeņu bāze, mēs tur attīstām savu aizsardzības potenciālu saskaņā ar mūsu plāniem , tai skaitā arī tādēļ, lai nodrošinātu drošību Ziemeļu jūras ceļam, kuru mēs grasāmies attīstīt.
Te mēs domājam pie šī darba piesaistīt daudzus mūsu partnerus, tai skaitā arī ķīniešu partnerus. Mēs neizslēdzam, ka varam sarunāt arī ar amerikāņu pārvadātājiem, un ar Indiju, kura arī izrāda interesi par Ziemeļu jūras ceļu.
Mēs esam vairāk noskaņoti uz sadarbību Āzijas – Klusā okeāna reģionā, un man ir pamats domāt, ka Krievija varēs dot būtisku, pamanāmu un pozitīvu ieguldījumu situācijas stabilizācijā.
L.Barbers: Vai mēs nevarētu pievērsties Ziemeļkorejai? Kā Jūs vērtējat tekošo situāciju un vai Jūs uzskatāt, ka gala beigās jebkuram darījumam vai jebkurai vienošanās būs jāatzīst tas fakts, ka Ziemeļkorejai ir kodolieroči? Vai arī tas nav iespējams? Un pilnīga kodolatbruņošanās ir neiespējama?
Prezidenta kungs, es uzdodu Jums šo jautājumu, jo Krievijai ir lai gan maziņa, tomēr sauszemes robeža ar Ziemeļkoreju.
Vladimirs Putins: Ziniet, tas vai mēs atzīstam Ziemeļkoreju par kodolvalsti vai neatzīstam, tās kodollādiņu skaits tādēļ nesamazinās. Mums ir jāiziet no realitātes, bet realitāte ir tāda, ka principā tā rada draudus starptautiskai drošībai un mieram pasaulē.
Bet rodas arī cits jautājums: no kurienes šī problēma radās? Jo pēc traģiskajiem notikumiem Lībijā, Irākā daudzām valstīm radās dabīga vēlme nodrošināt sev drošību par katru cenu.
Mums tagad ir jārunā nevis par to kā piespiest Ziemeļkoreju atbruņoties, bet gan vajag padomāt kā nodrošināt neapšaubāmu Ziemeļkorejas drošību, kā izdarīt tā, lai jebkura valsts pasaulē, tai skaitā Ziemeļkoreja, justos drošsībā, justos aizsargātas ar starptautisko tiesību normām, kuras bez izņēmumiem ievēro visi starptautiskās sabiedrības dalībnieki, – lūk par ko vajag padomāt.
Ir jāpadomā par garantijām un uz to bāzes ir jāved pārrunas ar Ziemeļkoreju. No vienas puses nepieciešama pacietība, izrādot tai cieņu, bet no otras puses ir jāsaprot draudi, kuri rodas kodolstatusa un kodolieroču esamības sakarā.
Protams, šāds stāvoklis var novest pie kādiem neparedzētiem situācijas attīstības variantiem, no kā ir jāizvairās.
L.Barbers: Jūs acīmredzot izteicāties par šo tēmu kā pieredzējis starptautiskās drošības un politikas analītiķis un stratēģis. Kā Jūs redzat situāciju drošības jomā Āzijas ziemeļos 50 gadu laikā, ņemot vērā Krievijas, Ķīnas, Korejas un Japānas intereses?
Vladimirs Putins: Jūs tikko pareizi pieminējāt: mums ir neliela, bet tomēr ir kopēja robeža ar Ziemeļkoreju, tas mūs skar tieši. Ja ASV atrodas aiz okeāna, pat Lielbritānija atrodas tālu, teiksim tā. Mēs savukārt esam tieši šeit, šajā reģionā un Ziemeļkorejas kodolpoligons starpcitu neatrodas nemaz tik tālu no mūsu robežas. Tāpēc tas mūs skar tieši, un mēs, protams, visu laiku par to domājam.
Es tomēr gribu atgriezties pie savas iepriekšējās atbildes. Vajag ar cieņu attiekties pret Ziemeļkorejas likumīgajām bažām par savas drošības nodrošināšanu. Ir jāizrāda tai cieņa un jāatrod tāds drošības nodrošināšanas veids, par kuru Ziemeļkoreja būs pārliecināta. Un ja tas tiks izdarīts, ticiet man, situācija attīstīsies tā, kā iespējams šodien neviens negaida.
Atcerieties kā attīstījās situācija Padomju Savienībā pēc detanta politikas sākuma. [Detanta politika (no franču val.vārda detente – izlāde) – PSRS un ASV savstarpējo attiecību politika 1960-ajos – 1970-ajos gados.] Nu ko vēl vajag teikt šai sakarā?
L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas, bijāt ļoti tuvu tai. Jūs patiesībā, cik atceros Davosā, kad mēs tikāmies, teicāt, ka iespējams Jūs pašreiz neesat pie varas, bet pasūtāt mūziku.
Atrodoties tik daudzus gadus pašā augšā vai arī tuvu pašai augšai vai ir palielinājusies Jūsu gatavība uzņemties risku, Jūsu tā saucamā riska apetīte?
Vladimirs Putins: Ne palielinājās, ne samazinājās. Riskam vienmēr ir jābūt attaisnotam. Šis nav tas gadījums, kad drīkst vadīties no plaši zināmā jautrā izteiciena: kurš neriskē, tas nedzer šampanieti. Šis nav tas gadījums. Risks laikam ir neizbēgams, kad vajag pieņemt kaut kādus lēmumus. Atkarībā no tā, cik nozīmīgi ir lēmumi, arī risks var būt neliels vai nopietns.
Bez riska nevar tikt pieņemts neviens lēmums. Bet pirms riskēt, viss ir ļoti rūpīgi jāapsver. Tāpēc risks balstoties uz situācijas analīzi, risks balstoties uz pieņemamo lēmumu seku prognozēm ir iespējams un pat neizbēgams. Muļķīgs risks, bez reālās situācijas vērā ņemšanas un skaidras sapratnes par sekām, ir nepieņemams, jo tas var palikt zem sitiena liela skaita cilvēku intereses.
L.Barbers: Cik augsts bija Sīrijas risks, kad Jūs pieņēmāt lēmumu iejaukties situācijā?
Vladimirs Putins: Diezgan liels. Bet, protams, es par to iepriekš rūpīgi padomāju, apsvēru visus apstākļus, visus par un pret. Apsvēru kas un kādā veidā sāks veidoties ap Krieviju, kādas būs sekas, runāju par to ar saviem palīgiem, ministriem, pie tam ne tikai ar spēka struktūru ministriem, bet arī ar citiem vadītājiem. Gala beigās nonācu pie slēdziena ka pozitīvais efekts Krievijai un Krievijas Federācijas interesēm no mūsu aktīvas dalības Sīrijas lietās būs daudz lielāks nekā neiejaucoties un pasīvi novērojot kā starptautiskā teroristu internacionāle pastiprināsies pie mūsu robežām.
L.Barbers: Bet kāda ir atdeve no tā riska, ko jūs uzņēmāties Sīrijā?
Vladimirs Putins: Es uzskatu, ka laba un pozitīva. Mēs panācām pat vairāk nekā gaidījām. Pirmkārt, tika iznīcināts liels skaits kaujinieku, kuri plānoja atgriezties Krievijā, – runa iet par vairākiem tūkstošiem cilvēku, – Krievijā vai blakus valstīs ar kurām mums nav vīzu režīms. Gan viens, gan otrs ir vienādi bīstami. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt: mēs tomēr panācām situācijas stabilizēšanos reģionā, kurš ģeogrāfiski ir tuvu mums. Tas arī ir ļoti svarīgi.
Un mēs tādā veidā tieši ietekmējām pašas Krievijas drošības nodrošināšanu valsts iekšienē – tas ir treškārt.
Ceturtkārt: mēs izveidojām pietiekami labas, lietišķas attiecības ar visām reģiona valstīm, un mūsu pozīcijas Tuvo Austrumu reģionā kļuva stabilākas. Mums tik tiešām izveidojās ļoti labas, lietišķas, partneriskas attiecības ar sabiedrotības elemenmtiem ar daudzām reģiona valstīm, ieskaitot ne tikai Irānu un Turciju, bet arī citas valstis.
Pirmkārt tas viss attiecas uz Sīriju: mēs tomēr saglabājām Sīrijas valstiskumu, nepieļāvām tur haosu pēc Lībijas piemēra. Ja notiktu pretējais, sliktākais, tad arī uz Krieviju tas atstātu negatīvu ietekmi.
Un nerunāsim nemaz par to, pateikšu par to tieši, ko tur slēpt, par mūsu Bruņoto Spēku mobilizāciju. Mūsu Bruņotie Spēki ieguva tādu praksi, kuru nav iespējams iedomāties ne kādās mācībās miera laika apstākļos.
L.Barbers: Vai Jūs esat piekritējs tam, lai Asada kungs paliktu pie varas? Vai arī mēs varētu ieraudzīt no Krievijas puses atbalstu tam, lai vara pārietu pie citas personas, lai nebūtu tā kā Lībijā?
Vladimirs Putins: Es esmu piekritējs tam, lai Sīrijas tauta patstāvīgi noteiktu savu likteni. Pie tam es ļoti gribētu, lai visas mūsu darbības no ārpuses būtu pārdomātas un tieši tāpat kā ar riskiem, par ko Jūs man pajautājāt, tās būtu prognozējamas un saprotamas, lai mēs vismaz nākamo soli izkaukulētu.
Mēs vēl pavisam nesen ar iepriekšējo amerikāņu administrāciju, kad runājām par šo tēmu, uzdevām jautājumu: nu labi, pieņemsim, Asads šodien aizies, kas būs rīt? – Jūsu kolēģis pareizi tagad iesmējās, jo atbilde bija smieklīga, jūs pat nevarat iedomāties kāda. Atbilde bija tāda: mēs nezinām. Ja jūs nezināt, kas būs rītdien, kāpēc strebt karstu šodien? Tas šķiet primitīvi, bet tādas ir tās lietas.
Tāpēc mēs izvēlamies kā nākas padomāt, paskatīties un nekur nesteigties. Protams, mēs labi apzināmies to, kas notiek Sīrijas iekšienē. Tur ir šī konflikta iekšējie iemesli, un tie ir jāatrisina. Bet kustībai ir jābūt no abām pusēm, es domāju konfliktējošās puses.
L.Barbers: Prezidenta kungs, tas pats arguments ir piemērojams arī uz Venecuēlu? Citiem vārdiem sakot, Jūs neesat gatavs redzēt varas pāreju Venecuēlā pie citas personas? Un Jūs esat absolūti uzticīgs prezidentam Maduro?
Vladimirs Putins: Ziniet, mēs tik labi sākām. Jūs tikai nedusmojieties par to, ko tūlīt teikšu, nedusmosieties uz mani? Mēs sākām tik labi un kopumā runājām tā pa nopietno, bet tagad jūs arvien vairāk un vairāk pārejat uz šabloniem attiecībā uz Krieviju. Mums nav nekāda sakara ar to, kas notiek Venecuēlā, saprotiet?
L.Barbers: Tad ko Karakasā [Venecuēlas galvaspilsēta] dara [militārie] padomnieki?
Vladimirs Putins: Tūlīt paskaidrošu, ja Jūs dosiet man iespēju pateikt, tūlīt pateikšu. Vispār te nekādas problēmas nav.
Mēs Venecuēlai vēl [Prezidenta] Čavesa laikā pārdevām ieročus, normāli pārdevām bez kādiem ierobežojumiem un kādām problēmām, darījām to absolūti legāli, kā pasaulē pieņemts to darīt, kā visi dara, kā tie paši amerikāņi dara, briti dara, ķīnieši dara, Francija dara – un arī mēs tieši tāpat, mēs pārdevām.
Mums ir līgumi, līgumos ir noteikts ko un kā mums ir jādara, lai apkalpotu šo militāro tehniku, ka mums tur ir jāapmāca speciālisti, ka mums ir jāuztur tehnika kaujas spējīgā stāvoklī un tā tālāk. Mēs to apkalpojam, šo tehniku. Es jau vairākkārtīgi esmu teicis mūsu amerikāņu partneriem: tur nav mūsu karaspēka. Saprotiet? Speciālisti ir, instruktori ir, jā, viņi tur strādā. Pie tam, pavisam nesen, ja nemaldos, nedēļu atpakaļ, grupa mūsu padomnieku un speciālistu no turienes aizbrauca. Pēc kāda laika atkal var parādīties.
Mums tur ir noteiktas vienošanās, reizēm tur mūsu lidmašīnas lido, treniņu ietvaros piedalās, – un viss. Mēs ko tur, nemiernieku darbības vadām, kā to dara daži mūsu partneri, vai arī vadām prezidenta Maduro darbības? Viņš ir Prezidents, kādēļ viņa darbības vadīt? Viņš pats visu vada. Labi vai slikti – tas ir cits jautājums, mēs nedodam tam vērtējumu.
No ekonomikas viedokļa domāju tur daudz ko varētu izdarīt savādāk. Bet mēs tur nelienam, tā nav mūsu lieta. Mēs tur ieguldījām dažus miljardus, mūsu kompānijas tur ieguldīja dažus miljardus, pārsvarā naftas sektorā. Nu un? Citas valstis arī iegulda.
Rodas tāds iespaids it kā viss tur uz krievu durkļiem turētos. Tā nav taisnība, tam nav nekā kopēja ar realitāti. Kur ir visi tie pašpasludinātie prezidenti, opozīcijas līderi? Kāds aizbēga uz ārvalstu vēstniecībām, kāds kaut kur paslēpās, kāds vēl citur paslēpās. Kāds mums ar to sakars? Tur venecuēliešiem pašiem jātiek savā starpā skaidrībā, tas arī viss.
L.Barbers: Es tikai pielietoju Jūsu teoriju un Jūsu pieredzi uz notikušo Lībijā un Irākā attiecībā pret Venecuēlu. Un, attiecīgi, loģiski spriežot Jūs varētu pateikt: mēs esam uzticīgi Maduro kungam tāpēc, ka negribam, lai režīms tiktu mainīts no ārpuses. Tā ir Krievijas pozīcija vai arī Jūs esat gatavi pateikt, ka “mēs esam gatavi atbalstīt šādu varas pāreju, jo mums ir svarīgas intereses Venecuēlas naftas sektorā”?
Vladimirs Putins: Mēs esam gatavi jebkurai situācijas attīstībai jebkurā valstī, tai skaitā arī Venecuēlā, ja tas notiek pēc iekšējiem noteikumiem, saskaņā ar šīs valsts likumiem, Konstitūciju un saskaņā ar tās vai citas valsts tautas gribu.
Ja tajā pašā Lībijā vai Irākā nebūtu iejaukšanās, nedomāju ka tur būtu noticis valstiskuma sabrukums. Ja tas Lībijā nebūtu noticis, tad tur būtu pavisam cita situācija. Jā Kadafi tur grāmatiņas rakstīja, savu teoriju izklāstīja un tā tālāk, kas iespējams neatbilda un arī prakse neatbilda eiropiešu un amerikāņu demokrātijas sapratnei.
Starpcitu nesen no Francijas prezidenta dzirdējām, ka izrādās arī amerikāņu demokrātijas modelis atšķiras no eiropiešu. Tā ka nav vienotu demokrātijas standartu, nav. Bet Jūs gribāt, ne Jūs personiski, bet mūsu Rietumu partneri grib, lai reģionā, teiksim tajā pašā Lībijā, būtu tādi pat demokrātijas standarti kā Eiropā vai ASV. Tur apkārt ir vienas vienīgas monarhijas vai arī kaut kas sliktāks nekā tas, kas bija Lībijā.
Paklausieties, Jūs kā vēsturnieks dvēseles dziļumos droši vien man piekritīsiet, nezinu vai Jūs tagad man publiski piekritīsiet, bet nevar uzspiest cilvēkiem Ziemeļāfrikā, kuri nekad nav dzīvojuši Francijas vai Šveices demokrātisko institūtu apstākļos, to, kas tur tiek pielietots un ir dzīvotspējīgs.
Tas nav iespējams, vai ne? Bet viņiem centās kaut ko līdzīgu uzspiest. Vai arī kaut ko tādu, par ko viņiem nav nekādas skaidrības un par ko viņi nekad nav dzirdējuši. Tas viss noveda pie konflikta, pie starpcilšu pretstāvēšanas. Pēc būtības Lībijā joprojām rit karš.
Un kādēļ mums to pašu darīt Venecuēlā? Vai arī ko, mēs gribam atgriezties pie “kanonerku politikas”? [Kanonerku politika (gunboat diplomacy) – ASV praktizētā politika 19.gadsimtā pret Latīņamerikas valstīm un Ķīnu, pieprasot savu prasību izpildi, draudot ar kara flotes kuģu (t.s.“kanonerku”) izmantošanu.] Priekš kam tas? Kādēļ mūsdienu pasaulē tā pazemot Latīņamerikas tautas, lai uzspiestu no ārpuses viņām valdīšanas formas vai kaut kādus līderus?
Mēs, starp citu, strādājām ar Prezidentu Čavesu tādēļ, ka viņš bija prezidents, bet ne jau mēs ar Čavesu kā fizisku personu strādājām, un ar Venecuēlu mēs strādājām, tāpēc arī ieguldījām noteiktus naudas līdzekļus tās naftas nozarē.
Starp citu, kad mēs ieguldījām naudu [Venecuēlas] naftas nozarē, tad kam mēs plānojām piegādāt to naftu? Tur taču, Jūs ziniet, ir īpaša nafta, un tā pārsvarā iet uz amerikāņu rūpnīcām. Kas tur tāds slikts? Plānojām izdarīt tā, lai Venecuēlas naftas – gāzes nozare strādātu ritmiski, prognozējami, pārliecinoši, lai nodrošinātu piegādes tām pašām amerikāņu rūpnīcām. Kas tur slikts, es nesaprotu?
Tur iekšienē radās problēmas, sākumā ekonomiskas, pēc tam iekšpolitiskas. Lai viņi paši tur tiek savā starpā skaidrībā un demokrātiskā ceļā nonāk pie varas. Bet, ja tā ņemt un: cilvēks iziet uz ielas, paceļ acis pret debesīm un pasludina sevi par prezidentu. Nu izdarīsim tā Japānā, izdarīsim tā ASV, Vācijā – kas tad būs? Haoss būs visā pasaulē, saprotiet? Bet tam taču nevar nepiekrist: vienkārši būs haoss. Vai tad tā drīkst?
Bet nē, uzreiz sāka atbalstīt šo cilvēku. Varbūt viņš ir labs cilvēks. Varbūt viņš ir labs un plāni viņam ir labi. Bet vai tad pietiek ar to, ka viņš iziet uz ielas un pasludina sevi par prezidentu, lai uzreiz visa pasaule viņu atbalstītu kā prezidentu? Viņam ir jāpasaka: ej uz vēlēšanām, uzvari vēlēšanās un tad ar tevi strādāsim kā valsts vadītāju.
L.Barbers: Tagad parunāsim par vēl vienu Eiropas demokrātiju – par manu valsti [Lielbritāniju]. Jums būs tikšanās ar Mejas kundzi. Tā būs viena no pēdējām tikšanām, pirms viņa noliks Premjerministra pilnvaras.
Vai Jūs redzat iespēju kaut kādiem anglo-krievu savstarpējo attiecību uzlabojumiem, lai mēs varētu iet tālāk un atstāt aizmugurē jūtīgos jautājumus? Lūk, tā situācija ar Skripaļiem. Vai arī Jūs domājat, ka mēs tuvāko trīs – piecu gadu laikā paliksim šajās dziļajās grūtībās?
Vladimirs Putins: Visa tā ņemšanās ap špioniem un kontršpioniem nav nopietnu starpvalstu attiecību vērta. Tāpēc ka šitā ņemšanās ap špioniem, kā pie mums saka, nav pat piecas kapeikas vērta. Vai piecus funtus. Savukārt starpvalstu attiecību jautājumi ir mērāmi miljardos un daudzu miljonu cilvēku likteņos. Un vai var vispār likt uz vieniem svaru kausiem šādas lietas?
Šai jomā viens otram pretenzijas var piestādīt bezgalīgi. Mums saka: jūs noindējāt Skripaļus. Pirmkārt, tas ir jāpierāda. Tas ir viens.
Otrs, ierindas pilsonis klausās un prasa: kas tie tādi Skripaļi? Bet Skripaļs izrādās spiegoja pret mums [Krieviju]. Tad ierindas pilsonim rodas jautājums: a priekš kam jūs spiegojāt pret mums ar Skripaļa palīdzību, varbūt nevajadzēja to darīt? Ziniet, tas ir bezgalīgs strīds, līdzīgi kā, kurš bija pirmais: vista vai ola? Tas vienkārši ir jāliek mierā, lai specdienesti paši tiek galā ar šo lietu.
Tai pat laikā mēs zinām, ka Lielbritānijas bizness – starp citu šajā pat kabinetā es tikos ar kolēģiem no Lielbritānijas, – viņi grib ar mums strādāt, strādā un ir nolēmuši strādāt tālāk. Un mēs visādi atbalstām šādu apņemšanos.
Es domāju, ka arī Mejas kundze, neskatoties ka viņa aiziet, nevar nebūt satraukta par to, ka dēļ šiem špionu skandāliem mūsu attiecības ir nonākušas tādā strupceļā, ka traucē normāli attīstīt mūsu sakarus un atbalstīt darījuma cilvēkus, kuri savukārt ar ko nodarbojas? Viņi taču ne tikai naudu pelna, tā ir tikai ārējā izpausme, viņi rada darbavietas, pievienoto vērtību, viņi nodrošina ieņēmumus savu valstu nodokļu sistēmu visos līmeņos. Tas ir nopietns, liels, daudzlīmeņu darbs, ar tiem pašiem riskiem, starp citu, par ko Jūs runājāt, tai skaitā ar riskiem uzņēmējdarbības vešanas jomā. Un ja mēs tam visam pievienojam politiskās sfēras neparedzamību, tad viņiem vispār kļūst neiespējami strādāt.
Man šķiet ka gan Krievija, gan Lielbritānija ir ieinteresētas atjaunot pilna formāta savstarpējās attiecības. Vismaz es rēķinos ar to, ka vismaz kaut kādi pirmie soļi tiks sperti. Domāju Mejas kundzei iespējams tas būs vieglāk, viņa jau ir paziņojusi, ka aiziet, tāpēc viņai ir brīvība rīkoties tā, kā viņa uzskata par pareizu, svarīgu un nepieciešamu, nedomājot par iekšpolitiskām sekām.
L.Barbers: Daži cilvēki varētu pateikt, ka cilvēka dzīvība maksā vairāk par piecām kapeikām, bet Jūs uzskatāt Prezidenta kungs…
Vladimirs Putins: Vai tad kāds nomira?
L.Barbers: Jā, tas kungs, kuram bija problēmas ar narkotikām. Viņš nomira, kad pieskārās “Novičkam” autostāvvietā. Bija viens cilvēks, kurš gāja bojā, un tie nebija Skripaļi. Tur padomāja, ka tā ir pudelīte ar smaržām, smaržu flakons.
Vladimirs Putins: Jūs uzskatāt, ka tajā noteikti ir vainīga Krievija, vai tā?
L.Barbers: Es tā neteicu. Es teicu, ka nomira cilvēks.
Vladimirs Putins: Jūs tā neteicāt, bet, ja Krievijai nav ar to nekāda sakara… Jā, cilvēks nomira, tā ir nelaime, piekrītu. Bet kāds mums ar to sakars?
L.Barbers: Ļaujiet man uzdot jautājumu, bet pēc tam es gribētu parunāt par Krievijas ekonomiku.
Vai Jūs uzskatāt, ka tas, kas notika Solsberijā, deva neviennozīmīgu mājienu tiem, kuri domā nodot Krievijas valsti, ka ar viņiem taisnīgi izrēķināsies?
Vladimirs Putins: Vispār nodevība ir vislielākais noziegums un nodevēji ir jāsoda. Es nesaku, ka ir jāsoda tādā veidā kādā tas bija Solsberijā, nebūt nē. Bet nodevējiem ir jātiek sodītiem.
Šis kungs, Skripaļs, jau tā bija sodīts. Viņš taču tika arestēts, saņēma termiņu, atsēdēja. Viņš jau bija sodīts. Viņš principā neizraisīja nekādu interesi. Kādu interesi viņš varēja izraisīt? Viņu sodīja: viņš tika aizturēts, arestēts, notiesāts un nosēdēja cietumā piecus gadus. Pēc tam viņu vienkārši atlaida un viss.
Kas attiecas uz nodevību, tad tai, protams, ir jātiek sodītai. Tas ir vispretīgākais noziegums, kādu vien var iedomāties.
L.Barbers: Krievijas ekonomika. Jūs pagājušo reiz teicāt par reālo algu pazeminājumu Krievijas strādājošo vidū un par Krievijas ekonomikas izaugsmi zemāku kā gaidīts. Bet vienlaicīgi, Prezidenta kungs, jūs uzkrājat valūtas rezerves, starptautiskās rezerves 460 miljardu apmērā. Priekš kam jūs uzkrājat visus šos līdzekļus, kāds tam ir mērķis? Vai jūs nevarat izmantot šo naudu, lai kaut kā atvieglotu naudas – kredīta politiku, fiskālo politiku.
Vladimirs Putins: Esmu spiests dažus momentus palabot, sīkumi, bet tomēr: pie mums nenotiek reālās darba algas kritums, pat otrādi, tā ir sākusi celties. Pie mums notiek reālo iedzīvotāju ienākumu kritums.
Alga un ienākumi ir nedaudz dažādi lielumi. Ienākumi tiek aprēķināti pēc daudziem parametriem, tai skaitā arī pēc kredītu apkalpošanas izdevumiem. Mums iedzīvotājiem ir liels daudzums patēriņa kredītu, un procentu maksājumi tiek rēķināti kā izdevumi, tas pazemina reālo ienākumu rādītāju. Papildus mums notiek ēnu ekonomikas legalizācija. Ievērojama daļa pašnodarbināto, ja nemaldos, 100 vai 200 tūkstoši cilvēku, jau ir legalizējušies. Un arī tas ietekmē reālā iedzīvotāju ienākuma rādītāju.
Tas notiek pēdējo četru gadu laikā. Pagājušajā gadā tika fiksēts neliels pieaugums – par 0,1 procentu. Tas ir nepietiekami, tas ir mērījumu kļūdas ietvaros. Šī ir viena no nopietnajām problēmām, ar kuru mums jānodarbojas un ar kuru mēs nodarbojamies.
Pēdējā laikā sākās reālo algu pieaugums. Pagājušajā gadā tā pieauga par 8,5 procentiem, šogad šis temps ievērojami samazinājās, kam ir virkne iemeslu, tomēr tas turpinās. Un mēs rēķināmies ar to, ka šis pieaugums ietekmēs reālos iedzīvotāju ienākumus.
Pie tam mēs pēdējā laikā esam pieņēmuši virkni mērus, kas ir saistīti ar paātrinātu pensiju pieaugumu. Pagājušajā gadā inflācija mums bija 4,3%, bet pēc pagājušā gada inflācijas pensiju indeksācija šī gada sākumā bija 7,05%. Mēs stādām sev mērķi, uzdevumu, esmu pārliecināts, ka tas tiks izpildīts, indeksēt pensijas augstāk par inflāciju.
Reālie ienākumi samazinājās arī tādēļ, ka mēs bijām spiesti palielināt PVN no 18 uz 20 procentiem. Tas ietekmēja iedzīvotāju pirktspēju, jo inflācija pieauga par 5%. Bet tagad inflācija ir nokritusies zem 5%.
Tas ir, mēs rēķinājāmies ar to, ka PVN paaugstināšanas negatīvais efekts būs īslaicīgs, un tā arī notika. Paldies dievam, tā arī notika, aprēķini sevi attaisnoja un tagad notiek gan inflācijas pazemināšanās, makroekonomika uzlabojas, investīcijas sāka mazliet pieaugt, tas ir, mēs redzam, ka ekonomika pārvarēja šīs ar iekšējiem un ārējiem šokiem saistītās grūtības. Ārējie šoki ir saistīti ar mūsu tradicionālo eksporta preču ierobežojumiem un cenu kritumu.
Makroekonomiskā situācija valstī ir stabila un tai ir noturīgs raksturs. Tā nav nejaušība un to uzsver visas reitingu aģentūras – mūsu investīciju reitings ir pieaudzis visās trijās reitingu aģentūrās. Un pagājušā gada ekonomikas pieaugums bija 2,3%. Mēs uzskatām, ka tas ir nepietiekams, un tieksimies uz to, lai tas palielinās. Rūpnieciskajā ražošanā pieaugums bija 2,9%, atsevišķās nozarēs lielāks, līdz pat 13%: vieglā rūpniecība, pārstrāde, apģērbs un vēl daži citi novirzieni. Tāpēc ekonomikā kopumā situācija mums ir stabila.
Bet pats galvenais, kas mums ir jāizdara, mums ir jāizmaina ekonomikas struktūra un jāpanāk būtisks darba ražīguma pieaugums uz jaunāko tehnoloģiju, mākslīgā intelekta, robototehnikas un tā tālāk bāzes. Tieši tādēļ mēs paaugstinājām PVN – lai savāktu budžetā līdzekļus un veiktu noteiktu darba daļu, ko var izdarīt tikai valsts, lai radītu apstākļus privātajām investīcijām. Piemēram, transporta un citas infrastruktūras attīstībai – to gandrīz neviens cits, izņemot valsti, neizdarīs. Ir vēl dažas citas lietas, kuras ir saistītas ar izglītību un veselības aprūpi: slims un neizglītots cilvēks nevar efektīvi strādāt mūsdienu ekonomikā, un tā tālāk.
Mēs rēķināmies ar to, ka uzsākot šo darbu attīstības atslēgvirzienos, mēs varēsim panākt darba ražīguma pieaugumu, un uz tā bāzes, tieši uz tā bāzes nodrošināsim iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, pilsoņu labklājības pieaugumu.
Kas attiecas uz rezervēm, tad arī te Jūs nedaudz kļūdījāties: mums zelta – valūtas rezerves ir nevis 460 miljardi, bet gan vairāk kā 500 miljardi. Bet mēs vadāmies no tā, ka mums ir jāizveido tāds drošības spilvens, kas ļautu mums justies pārliecinoši un ļautu mums izmantot procentus no mums esošajiem resursiem. Mēs uzskatām ka, ja mums pa virsu būs septiņi procenti, tad mēs no šiem septiņiem procentiem varam tērēt.
Nākamajā gadā tā arī tiek plānots, tā mums visdrīzāk arī būs. Nav jau tā, ka tas viss stāv bezdarbībā, nē, tas rada noteiktas garantijas Krievijas ekonomikas stabilitātei vidējā termiņa perspektīvā.
L.Barbers: [Krievijas] Centrālā banka lieliski tiek galā ar savu darbu, līdzdarbojoties un nodrošinot makroekonomisko stabilitāti, neskatoties uz to, ka daži oligarhi žēlojas par banku slēgšanu.
Vladimirs Putins: Ziniet, pirmkārt, mums vairs nav oligarhu. Oligarhi ir tie, kuri izmanto savu tuvību varai, lai iegūtu virspeļņu. Mums ir lielas kompānijas, privātas, ir ar valsts līdzdalību. Bet es vairs nezinu tādas lielas kompānijas, kuras tā izmantotu kādas preferences no tuvības varai, tādu mums praktiski vairs nav.
Kas attiecas uz Centrālo banku, tad viņi konsekventi nodarbojas ar mūsu finansu sistēmas atveseļošanu, no tirgus aiziet vai nu mazjaudīgie vai neefektīvie, un tas, protams, ir liels, sarežģīts darbs.
Lieta te nav oligarhos, lieta nav lielajās kompānijās, bet galvenais ir, ka tas diemžēl skar noguldītāju, ierindas pilsoņu intereses. Te mums ir pieņemti attiecīgi normatīvie akti, kuri minimizē pilsoņu zaudējumus, rada arī viņiem noteiktu drošības spilvenu, lai gan katrs konkrētais gadījums, protams, ir jāskata atsevišķi.
Bet kopumā, manuprāt, Centrālās bankas darbs ir pelnījis atbalstu. Tas ir saistīts ne tikai ar finansu sistēmas atveseļošanu, tas ir saistīts ar ļoti pārdomātu kredītprocentu likmes politiku.
L.Barbers: Prezidenta kungs, es gribētu atgriezties pie Priekšsēdētāja Si Dziņpina, pie Ķīnas. Kā Jūs zināt, viņš uzsāka ļoti stingru pretkorupcijas kampaņu, lai attīrītu partiju, lai uzturētu likumību un partijas spēku.
Viņš tāpat ir pētījis Padomju Savienības vēsturi, kad Gorbačova kungs pēc būtības pameta partiju un palīdzēja tam, lai Padomju Savienība tiktu iznīcināta.
Kā Jūs domājat, Priekšsēdētājam Si ir taisnība viņa pieejā, ka partija ir absolūti, kritiski svarīga? Un kādu mācību jūs gūstat [no tā] Krievijai?
Ja var, es vēl papildināšu: Jūs dažus gadus atpakaļ pateicāt kaut ko ļoti interesantu saistībā ar to, ka Padomju Savienības sabrukums ir pati lielākā XX gadsimta traģēdija.
Vladimirs Putins: Viens ar otru pilnīgi nav saistīts. Kas attiecas uz traģēdiju, kas ir saistīta ar Padomju Savienības sabrukumu, tad tas ir acīmredzams. Es te pirmkārt biju domājis humanitāro aspektu. 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārzemēs, uzzinot no televīzijas un radio par to, ka Padomju Savienība ir pārtraukusi eksistēt. Viņiem taču neviens par to nepajautāja. Vienkārši tika pieņemts lēmums.
Saprotiet, tas ir jautājums par demokrātiju. Vai tika veikta aptauja, referendums? Lielākā daļa PSRS pilsoņu (vairāk kā 70%) izteicās par Padomju Savienības saglabāšanu. Pēc tam tika pieņemts lēmums par savienības izformēšanu, bet pilsoņiem neviens nepaprasīja vajag izformēt vai nevajag, un 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārpus Krievijas Federācijas robežām. Tas ir neatkarīgās valstīs, ārzemēs. Paklausieties, vai tad tā nav traģēdija? Un vēl kāda! Un radniecīgās saites? Un darbs? Un pārvietošanās? Nelaime, savādāk nemaz nevar pateikt.
Es pēc tam biju pārsteigts, kad ieraudzīju komentārus par šo savu izteikumu, tai skaitā un pirmkārt rietumu presē. Pamēģiniet jūs padzīvot, kad jums tēvs, brālis vai cits radinieks ir izrādījies ārzemēs un tur pavisam cita dzīve ir sākusies. Ticiet man…
Kas attiecas uz partiju un partejisku valstiskuma būvniecību Ķīnā, tad to ir jānosaka pašai ķīniešu tautai, mēs tur nelienam un neiejaucamies. Mūsdienu Krievijai ir vieni principi un dzīves normas, savi likumi, Ķīnai ar 1 miljardu 350 miljoniem iedzīvotāju ir citi likumi. Jūs pamēģiniet pavadīt valsti ar 1350 miljoniem iedzīvotāju! Tā taču nav Luksemburga (visu cieņu šai brīnišķīgajai valstij). Tāpēc ir jādod iespēja pašiem ķīniešiem noteikt kā viņiem veidot savu dzīvi.
L.Barbers: Tas ir vērienīgs jautājums. Es mūsu sarunas sākumā teicu par pasaules fragmentārumu. Vēl viens mūsdienu fenomens ir tāds, ka eksistē tāda elišu un esteblišmenta nepieņemšana no iedzīvotāju puses. Mēs to redzējām Brexit piemērā Britānijā, iespējams, mēs to redzējām Trampa piemērā Amerikā, mēs to redzējām AFD piemērā Vācijā, mēs to redzējām Turcijā un mēs to redzējām arābu pasaulē.
Kā Jūs domājat, cik ilgi Krievija saglabās imunitāti pret tādu globālo opozīciju, pret globālo pretdarbību esteblišmentam?
Vladimirs Putins: Vajag taču katrā konkrētā gadījumā skatīties uz reālijām. Ir, protams, kaut kādas vispārīgas tendences, bet tās ir ļoti vispārīgas. Bet katrā konkrētā gadījumā tomēr ir jāskatās uz situāciju, izejot no tā, kā tā veidojas, izejot no vienas vai otras valsts vēstures, no tradīcijām, no tā, kā veidojas reālā dzīve.
Cik ilgi Krievija jutīs sevi kā stabilu valsti? Jo ilgāk, jo labāk. Tāpēc ka no stabilitātes, no iekšpolitiskās stabilitātes ir atkarīgs ļoti daudz kas cits, ir atkarīga tās pozicionēšana pasaulē. Un gala beigās no tā iespējams pat vispirmām kārtām ir atkarīga cilvēku labklājība.
Viens no iemesliem (iekšējiem), kādēļ sabruka Padomju Savienība bija tajā, ka bija grūti dzīvot un reālie cilvēku ienākumi bija ļoti zemi, un preces veikalu plauktos nebija, un pazuda cilvēkos imunitāte, kas ļauj saglabāt valstiskumu. Domāja, ka lai kas arī nenotiktu, sliktāk jau nebūs. Izrādījās, ka ļoti daudziem cilvēkiem kļuva sliktāk, īpaši 90-to gadu sākumā, kad sabruka visa sociālā nodrošinājuma sistēma, veselības aizsardzība, sabruka rūpniecība. Slikta vai laba rūpniecība, bet darba vietas bija. Un pārstāja eksistēt. Tāpēc ir jāskatās katrs konkrēts gadījums atsevišķi.
Kas notiek Rietumos? Kāpēc Štatos [ASV] notika, kā Jūs izteicāties, “Trampa fenomens”? Kas notiek Eiropas valstīs? Valdošās elites atsvešināšanās no tautas. Tā ir pilnīgi acīmredzama lieta – lielā starpība starp elišu interesēm un lielākās iedzīvotāju daļas interesēm.
Protams, mums par to ir jādomā vienmēr. Un viens no mūsu uzdevumiem šeit Krievijā ir nekad neaizmirst, kāda ir jebkuras varas funkcionēšanas jēga – lai radītu cilvēkiem stabilu, normālu, drošu un prognozējamu dzīvi, tikai ar prognozējama uzlabojuma perspektīvām.
Vēl [Rietumos] ir mūsdienu tā saucamā liberālā ideja, tā, manuprāt, sevi ir pilnīgi izsmēlusi. Par dažiem tās elementiem paši mūsu rietumu kolēģi ir atzinuši, ka tie ir vienkārši nereāli: multikulturālisms un tā tālāk. Kad sākās problēma ar migrāciju, tad daudzi atzina, ka tas diemžēl nestrādā un ka tā kā derētu atcerēties par vietējo iedzīvotāju interesēm.
Lai gan, protams, ir jādomā par tiem cilvēkiem, kuri dažādu politisku iemeslu dēļ ir nokļuvuši savā dzimtajā valstī grūtībās, grūtā dzīves situācijā. Brīnišķīgi, bet kā ir ar pašu iedzīvotāju interesēm, kad runa vairs neiet ne par diviem, trim, desmit cilvēkiem, bet gan par tūkstošiem, simtiem tūkstošu cilvēkiem, kuri ierodas Rietumeiropas valstīs?
L.Barbers: [Vācijas kanclere] Angela Merkele pieļāva kļūdu?
Vladimirs Putins: Kardinālu kļūdu. Tagad to pašu Trampu var kritizēt cik grib par viņa vēlmi uzcelt sienu starp Meksiku un ASV. Iespējams tā ir pārmērība, nezinu. Iespējams, varbūt, es nestrīdos. Bet kaut kas taču viņam ir jādara ar to migrantu plūsmu, ar narkotiku plūsmu viņam kaut kas ir jādara?
Neviens taču neko nedara. Tas ir slikti, šitais ir slikti: tad kas ir labi? Neviens taču neko nepiedāvā. Es tagad neapgalvoju, ka ir nepieciešama siena vai ka ir nepieciešams katru gadu par 5% paaugstināt tarifus ekonomiskās attiecībās ar Meksiku, es to neapgalvoju, bet kaut ko taču vajag [darīt], un viņš vismaz kaut ko mēģina.
Uz ko es vedinu? Cilvēki, kurus tas satrauc, ASV ierindas pilsoņi, viņi, protams, skatās un saka: lūk šis vīrs ir malacis, vismaz kaut ko dara, vismaz kaut ko piedāvā, meklē risinājumu.
Bet šī liberālā ideja, nerunāšu par šīs idejas nesējiem, bet šīs idejas nesēji neko nedara. Saka, ka šitā vajag, tā ir labi. Bet kas tur labs? Viņiem [pašiem personīgi] ir labi, viņi sēž ērtos kabinetos, bet tiem, kas ar to katru dienu saskaras Teksasā vai Floridā, – viņiem nav pārāk labi, viņiem rodas problēmas. Kurš par viņiem padomās?
Tieši tāpat arī Eiropā. Es ar daudziem kolēģiem par šo tēmu esmu runājis, bet neviens neko nesaka. Saka, ka nē, mēs nevaram daudz stingrāku politiku realizēt tāpēc un tāpēc. Bet kāpēc? Tāpēc, ka nezinu kāpēc. Likums tāds. Tad izmainiet likumu.
Mums taču arī ir ne mazums problēmas šajā jomā. Mums ir atvērtas robežas ar bijušās Padomju Savienības republikām, bet viņi vismaz krieviski runā, saprotiet? Un tāpat mēs tagad veicam noteiktus soļus, lai ieviestu kārtību šajā sfērā, pat Krievijā. Mēs strādājam valstīs, no kurām nāk šie migranti, mēs tur krievu valodu mācām un šeit ar viņiem strādājam. Kaut kur padarām likumdošanu stingrāku: ja atbrauci uz valsti, cieni šīs valsts likumus, tās tradīcijas, kultūru un tā tālāk.
Tas ir, mums arī viss nav vienkārši, bet mēs darām, vismaz cenšamies, strādājam šajā virzienā. Bet šī liberālā ideja nosaka, ka vispār neko nevajag darīt. Slepkavo, laupi, izvaro – tev nekas nebūs, jo tu esi migrants un vajag aizsargāt tavas tiesības. Kādas tiesības? Pārkāpi – saņem par to sodu.
Tāpēc šī ideja sevi ir izsmēlusi un tā nonāk pretrunā ar nospiedošā iedzīvotāju vairākuma interesēm.
Tālāk, tradicionālās vērtības. Saprotiet, es nevienu negribu aizvainot, mūs jau tā pataisa par homofobiem un tālāk. Bet mums nav nekas pret cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju. Lai [viņiem] ir veselība, lai dzīvo kā uzskata par nepieciešamu. Bet dažas lietas mums šķiet pārmērīgas.
Kas attiecas uz bērniem, izdomāja tur, es pat nezinu, piecus vai pat sešus dzimumus. Es pat to atstāstīt nevaru, es nesaprotu, kas tas tāds ir. Lai gan, lai visiem ir labi, mums ne pret vienu nekas nav pret. Bet nedrīkst aizmirst gan kultūru, gan tradīcijas, gan tradicionālās ģimenes pamatus, ar ko dzīvo miljoni vietējo iedzīvotāju.
L.Barbers: Tas ir ļoti svarīgi, ko Jūs sakāt, liberālās idejas beigas. Ko Jūs vēl [šai sakarā] pateiktu? Noteikti nekontrolējamā migrācija, robežu atvērtība, noteikta diversifikācija kā sabiedrības organizējošais princips. Kas vēl Jūsuprāt ir beidzies attiecībā uz liberālo ideju? Un, ja var piebilst, ja ir reliģija, vai tai ir jāspēlē svarīga loma nacionālajā kultūrā un sabiedrības saliedēšanā?
Vladimirs Putins: Tai [reliģijai] ir jāspēlē tā loma, kāda ir izveidojusies uz doto brīdi. To nedrīkst izstumt no kultūras telpas. Neko nedrīkst ļaunprātīgi izmantot.
Mēs Krievijā esam pareizticīga tauta un starp pareizticīgo un katoļu pasauli vienmēr ir bijušas problēmas. Bet tieši tāpēc es tagad pateikšu par katoļiem. Vai ir tur problēmas? Ir. Bet nevar šīs problēmas mākslīgi izcelt un ar to palīdzību censties iznīcināt Romas katoļu baznīcu – tā darīt nedrīkst.
Man šķiet, ka atsevišķi elementi, atsevišķas problēmas katoļu baznīcā liberālās aprindas izmanto kā instrumentu, lai iznīcinātu pašu baznīcu. Lūk, ko es uzskatu par nepareizu un bīstamu.
Nu labi, vai mēs esam aizmirsuši, ka mēs visi dzīvojam pasaulē, kura balstās bībeliskās vērtībās? Pat ateisti, mēs visi dzīvojam šajā [bībeliskajās vērtībās balstītajā] pasaulē. Var par to neatcerēties katru dienu un neiet uz baznīcu un neklanīties līdz grīdai, izrādoties kāds esi kristietis vai musulmanis vai jūds, bet dvēselē, sirdī ir jābūt kaut kādām pamata cilvēciskiem noteikumiem un morālām vērtībām. Šādā ziņā tradicionālās vērtības ir miljoniem cilvēkiem stabilākas un svarīgākas par šo liberālo ideju, kura, manuprāt, tik tiešām pārtrauc savu eksistenci.
L.Barbers: Vai reliģija nav opijs tautai?
Vladimirs Putins: Nē, nav.
Bet es jūtu, ka Jūs esat tāls no reliģijas, jo nu jau pēc Maskavas laika ir bez piecpadsmit minūtēm viens naktī, un Jūs joprojām turpināt mani mocīt. Kā pie mums saka, krusta uz Jums nav. [Smejas]
L.Barbers: Tā taču ir vēsture, es ļoti ilgi gaidīju šo interviju. Mums ir viens pēdējais jautājums.
Vladimirs Putins: Lūdzu.
G.Fojs: Prezidenta kungs, es gribētu parunāt par to, ko Jūs tikko teicāt. Dažas tēmas, kuras Jūs tikko pieminējāt, varētu gūt atbalstu pie Trampa kunga un citām Eiropas grupām, kuras ir nonākušas pie varas. Kā Jūs domājat, ņemot vērā to, ka liberālās idejas laiks iztek, vai Eiropā parādīsies šīs deliberelizācijas sabiedrotais?
Vladimirs Putins: Ziniet, man šķiet, ka nekad nav bijusi tīra liberālā ideja vai tīra tradicionālā. Gan jau, iespējams, cilvēces vēsturē bija, bet tas viss ļoti ātri nonāca strupceļā, kad nav daudzveidības. Visu sāk novest līdz kaut kādām galējībām.
Ir jādod iespēja eksistēt un izpaust sevi dažādām idejām un dažādiem viedokļiem, bet nekad tomēr neaizmirstot par iedzīvotāju vairākuma interesēm, par miljoniem cilvēku, par to kā viņi dzīvo. To nedrīkst aizmirst.
Tad man šķiet mums izdosies izvairīties no lieliem iekšpolitiskiem satricinājumiem un nebūšanām. Tas attiecas arī uz liberālo ideju. Tas, ka tā tagad pārstāj dominēt, nenozīmē ka viņu uzreiz vajag iznīcināt. Ir jāattiecas ar cieņu arī pret šo skatu punktu, pret šīm pozīcijām.
Vienkārši viņi nedrīkst diktēt citiem to, ko viņi pēdējās desmitgades mēģina darīt. Šāds diktāts praktiski ir iestājies visur: gan masu saziņas līdzekļos, gan reālajā dzīvē. Par dažiem jautājumiem pat muti atvērt skaitās nepieklājīgi. Un kāpēc?
Tāpēc es neesmu tās pieejas piekritējs, kad visus tūlīt vajag apklusināt, sasaistīt, aizvērt, atlaist, visus arestēt, izdzenāt. Nē, protams. Liberālo ideju arī nedrīkst iznīcināt, tai ir tiesības uz eksistenci un kaut kādā mērā to vajag atbalstīt. Bet nevajag uzskatīt, ka tai ir tiesības uz absolūtu dominēšanu, lūk, par ko ir runa.
L.Barbers: Jums tik tiešām ar Trampa kungu sakrīt viedokļi.
Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas vai tuvu tai 20 gadus.
Vladimirs Putins: Astoņpadsmit gadus.
L.Barbers: Jūs esat redzējis daudzus līderus. Kurš Jūs visvairāk iedvesmo?
Vladimirs Putins: Pēteris I.
L.Barbers: Bet viņš taču ir miris.
Vladimirs Putins: Viņš dzīvos tikmēr, kamēr dzīvos viņa lieta, līdzīgi kā katram no mums. [Smejas.] Mēs dzīvosim tik ilgi, cik ilgi dzīvos mūsu lieta.
Ja Jūs domājat kādu no šodienas dažādo valstu vadītājiem, kādu no tiem cilvēkiem, ar kuru man ir bijusi iespēja komunicēt, uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja bijušais Francijas Prezidents Širaka kungs. Viņš ir īsts intelektuālis, īsts profesors, ļoti līdzsvarots cilvēks, ļoti interesants. Kad viņš bija Prezidents, viņam par katru jautājumu bija savs viedoklis, viņš prata to aizstāvēt, ar cieņu attiecās pret partneru viedokli.
Ja skatāmies plašāk, tad mūsdienu vēsturē ir daudz labu un ļoti interesantu cilvēku.
L.Barbers: Pēteris Lielais – Lielās Krievijas radītājs. Vai gan te vēl kas ir piebilstams?!
Mans pēdējais jautājums: Prezidenta kungs, lielie līderi vienmēr gatavo sev pēcnācējus. Li Guanjao [Singapūras premjerministrs no 1959. līdz 1990.gadm] sagatavoja pēcnācēju. Padalieties, lūdzu, ar mums, kādu procesu Jūs izmantosiet sava pēcnācēja izvēlē?
Vladimirs Putins: Bez pārspīlēšanas varu Jums pateikt, ka es par to domāju visu laiku sākot jau no 2000. gada. Mainās situācija, mainās noteiktas prasības pret cilvēkiem. Bet gala beigās, saku to bez pārspīlējumiem un pafosa, gala lēmumu ir jāpieņem Krievijas tautai.
Lai ko un kā nedarītu esošais vadītājs, lai ko un kā viņš nestādītu priekšā, gala vārdu saka vēlētājs, Krievijas Federācijas pilsonis.
L.Barbers: Tātad izvēli apstiprinās Krievijas vēlētāji balsošanas procesā caur [Valsts] Domi? [Valsts Dome – Krievijas parlaments]
Vladimirs Putins: Kāpēc caur Domi? Caur tiešām vēlēšanām, vispārējām tiešām [prezidenta] vēlēšanām. Protams, tas nenotiek tā kā pie jums Lielbritānijā. Mums ir demokrātiska valsts. [Smejas]
Jums viens līderis aizgāja un nākamais līderis, kurš faktiski pēc fakta būs valsts pirmā persona, netiek ievēlēts no iedzīvotāju vidus tiešās vēlēšanās, viņu ievēl valdošā partija.
Pie mums tā nenotiek, mums ir demokrātiska valsts. Pie mums, ja valsts pirmā persona kaut kādu iemeslu dēļ aiziet (veselības stāvokļa dēļ kā Boriss Jeļcins vai beidzoties pilnvaru termiņam), tad tiek rīkotas tiešas [prezidenta] vēlēšanas visiem valsts iedzīvotājiem.
Tā arī būs šajā gadījumā. Protams, esošais vadītājs vienmēr kādu atbalsta un tas ir nozīmīgs atbalsts, ja viņš pats bauda tautas cieņu un uzticību, tomēr gala izvēli vienmēr izdara Krievijas Federācijas pilsoņi.
L.Barbers: Es nevaru nenorādīt, ka pirms ievēlēšanas vēlēšanās Jūs bijāt Prezidenta pienākumu izpildītājs.
Vladimirs Putins: Jā, tieši tā arī bija. Nu un? Es biju pienākumu izpildītājs un, lai kļūtu par pilnvērtīgu valsts vadītāju, man bija jāiet uz vēlēšanām, ko es arī izdarīju.
Es esmu pateicīgs Krievijas pilsoņiem, ka viņi man toreiz un nākamos gadus vēlēšanās uzticēja būt par Krievijas valsts vadītāju – tā ir liela cieņa.
L.Barbers: Prezidenta kungs, paldies Jums par to, ka Jūs, šeit Maskavā, Kremlī, atvēlējāt laiku The Financial Times.
Vladimirs Putins: Paldies jums par interesi, kas notiek Krievijā, paldies par to, ka izrādāt interesi, ko domā Krievija par mūsdienu starptautiskajiem jautājumiem, un par šodienas interesanto sarunu. Man šķiet tā tik tiešām bija interesanta.
Liels paldies.
Avoti:
http://kremlin.ru/events/president/news/60836
Informācijas aģentūra
/16.07.2019/
Politoloģija 