Par Krievijas un Ķīnas tuvināšanos uz ASV agresīvās politikas fona


00555_russia-china-vs-usKamēr Krievijā gaidīja Vladimira Putina uzstāšanos ANO Ģenerālās Asamblejas 70-ajā sēdē, gandrīz nemanāmi pagāja Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāja Si Dziņpina vizīte ASV, kura sākās 23.septembrī. Pēdējais pasākums šīs vizītes ietvaros – uzstāšanās ANO jubilejas konferencē gandrīz pirms Putina. Tādējādi, kad Vladimirs Putins sāks savas aktivitātes ASV, Si Dziņpins tās beigs. Izskatās kā stafetes nodošana, vēl jo vairāk tādēļ, ka galvenajos starptautiskās dienas kārtības jautājumos Pekinai un Maskavai pēdējos gados ir līdzīgs viedoklis, ar vēl lielākas tuvināšanās tendenci.

Pandu diplomātija

Oficiālie ziņojumi par Si Dziņpina vizīti bija lakoniski un bez sensācijām. Ķīnas vadītājs tikās ar amerikas – ķīniešu uzņēmēju padomi Sietlā, parunāja ar Obamu par teritoriālajām problēmām Klusajā okeānā un kiberdrošību. Pirmās lēdijas papriecājās par vienu izdzīvojušo pandu jaundzimušo (no diviem), ko savulaik Ķīna uzdāvināja ASV t.s. “pandu diplomātijas” ietvaros, un deva tam vārdu Beibei (dārgums).

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Pat ņemot vērā uzstāšanos ANO (kas pēc būtības vērā nav jāņem, jo iziet ārpus valstu divpusējām attiecībām), vizītes rādītāji ir vairāk kā pieticīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vašingtonai noteikti vajadzēja pamēģināt izmantot Si Dziņpina vizīti, lai nostiprinātu savas pozīcijas sarunās ar Krieviju par galvenajiem starptautiskajiem jautājumiem.

Attiecīgi, ja būtu bijusi kaut vismazākā iespēja interpretēt pārrunas kā abu pušu pozīciju tuvināšanos kaut vai par kādu otršķirīgu jautājumu  (izņemot pandas piedzimšanu), amerikāņu oficiālās personas un mēdiji noteikti to izmantotu, lai paustu skaļus paziņojumus. Tā kā šādi paziņojumi nesekoja, tas nozīmē, ka nebija pat pozīciju tuvināšanās šķituma.

Tā kā Ķīnas pozīcija jau daudzus gadus paliek konsekventi nemainīga un ir prognozējama, acīmredzami pozīciju tuvināšanās varēja notikt tikai ASV gatavības iet uz kompromisiem gadījumā. Vašingtona izrādījās tam negatava. Tas savukārt liecina par to, ka ASV ārpolitika pavisam ir pazaudējusi to elastību, kas ļāva 1970-ajos gados prezidentam Niksonam aizsākt veiksmīgu ķīeniešu – amerikāņu sadarbību, balstoties uz kopējām interesēm vājināt PSRS pozīcijas starptautiskā arēnā.

Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, bet ne Ķīnas ilgtermiņa intereses. Tikai ja 1970-ajos – 1990-ajos gados šīs Ķīnas intereses bija gatavas ņemt vērā ASV, tad mūsdienās to dara Krievija.

ASV un Krievija apmainījās vietām

Kā viens no būtiskiem šādas apmaiņas iemesliem ir apstāklis, ka pēdējā ceturtdaļ gadsimta laikā Krievijā notika pilnīga deidioloģizācija, tai pat laikā Vašingtona strauji idioloģizējās. Maskava rīkojas pragmatiski, bet ASV, noticējusi savai misijai ieviest visā pasaulē amerikāņu dzīvesveidu un amerikāņu standartus, paši “danco” dēļ savas demokrātijas sapratnes līdzīgi kā agrāk PSRS “dancoja” dēļ vienīgi pareizās Marksa mācības interpretācijas “pareizās sapratnes”.

Domāju tieši dēļ šādas pieeju maiņas pašreiz ir gandrīz apklusuši Krievijas alarmistu kliedzieni par “ķīniešu draudiem” un Ķīnas Sibīrijas sagrābšanas plāniem līdz pat Urāliem, kas piecus gadus atpakaļ vēl bija pietiekami skaļi. Savukārt Vašingtonā pēkšņi sāka satraukties par “ķīniešu draudiem”, atsaucoties uz Pekinas “ekonomiskās varenības pieaugumu”, secinot to no nominālā IKP rādītājiem.

Te jāpiebilst, ka nominālais IKP rādītājs nenosaka reālās valsts ekonomikas un vēl jo mazāk militāri – politiskās iespējas. Jūs varat sniegt tikai banku pakalpojumus un ražot lielus ienākumus dodošos “intelektuālos produktus” un visdažādākos “know – how”, bet, ja jūs neesat spējīgi gadā saražot tūkstoti tanku, bet jūsu oponents to spēj, un ja vēl jūsu oponentam ir visi nepieciešamie dabas resursi un augsti kvalificēti kadri (gan inženieri, gan darbinieki), kas atrodas pašu teritorijā, tad nomināli augsts IKP rādītājs neizglābs jūs no pilnīgas katastrofas jau pirmo nopietno sadursmju gadījumā.

Kurš ir noteicošais pasaules okeānā

Teorētiski Ķīnas pastiprināšanās tendencēm vajadzētu apdraudēt Krieviju. ASV ir iznesušas uz Ķīnu ražošanu, kas strādā uz amerikāņu tirgu, Ķīna savus finansu līdzekļus (dolāri no pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances) iegulda ASV valsts parādzīmēs.

Ķīnas un ASV ekonomiku savstarpējā saistība bija ļoti augsta – vienas valsts ekonomiskās problēmas nekavējoties sajuta otra. Tai pat laikā, lai saglabātu savas izaugsmes stabilitāti, Ķīnai bija nepieciešama piekļuve dabas resursiem, kas Krievijai ir pār pārēm. Interesanti, ka šo Krievijas resursu kontroli ASV elite uzskata par savas globālās līderības saglabāšanas priekšnosacījumu. Faktiski ilggadīgas abpusējas sadarbības ietvaros Vašingtonai un Pekinai tikai vajadzēja atrast politisko kompromisu otršķirīgos politiskos jautājumos, lai Krievijas starptautiskās pozīcijas kļūtu nedrošas (viegli ievainojamas).

Pie tam Ķīnas globālās intereses bija pilnībā saskanīgas ar ASV interesēm. Bez piekļuves lētiem dabas resursiem, tai skaitā lauksaimniecības, Ķīna bija ieinteresēta nodrošināt drošības joslu gar savu Klusā okeāna piekrasti.

Lieta tāda, ka daudzskaitliskie arhipelāgi un salas, kuras Ķīna nekontrolē, ir izvietotas tā, ka Ķīnas flote ir iesprostota iekšējās jūrās un tai nav brīvas izejas Klusā okeāna plašumos. Starp citu, līdzīga problēma ir arī Krievijai, kuras flote var tikt ieslēgta Melnās, Ohotskas un Vidusjūras, kā arī Ziemeļu ledus okeāna iekšējā akvatorijā.

Gan Pekinai, gan Maskavai savu jūras spēku klātbūtnes nodrošināšana pasaules okeānā ir nacionālās drošības jautājums. Tieši dēļ šī apsvēruma, nevis dēļ mistiskām naftas un gāzes atradnēm, ir aktuāli Ķīnas teritoriālie strīdi ar Japānu, Filipīnām un Vjetnamu, kā arī tieši tādēļ Pekina cenšas atjaunot kontroli pār Taivānas salu.

Savukārt ASV (kā savulaik Lielbritānijai) tās pilnīga militāra dominēšana pasaules okeānā ir principiāls jautājums. ASV savu drošību skata nevis no savu iespēju atvairīt hipotētisku uzbrukumu skatu punkta (kā to dara Krievija un Ķīna), bet gan no savas iespējas pilnībā iznīcināt jebkuru potenciālo pretinieku.

Potenciālie pretinieki un potenciālie sabiedrotie

00555_russia-china-usĶīna kļuva par potenciālu ASV pretinieku ne jau tad, kad tās IKP sāka līdzināties ASV IKP (pieauguma dinamiku varēja izskaitļot un iepriekš noteikt šo brīdi, lai to nepieļauto, ko Vašingtona laicīgi neizdarīja). Ķīna kļuva par potenciālo pretinieku tad, kad atteicās “demokratizēties” pēc Tjaņmeņas laukuma receptēm [ASV organizēti un atbalstīti nemieri Ķīnā 1989.gadā Tjaņmeņas laukumā, ko Ķīnas varasiestādes apspieda]. Un tieši tāpat arī Krievija kļuva par potenciālu ASV pretinieku, kad atteicās dzīvot pēc Jeļcina laika receptēm. Tas ir, savu ideoloģisko dominēšanu ASV saprata kā visu pārējo valstu vasaļstāvokļa atzīšanu. Amerikāņi atteikšanos sekot ASV ideoloģijas principiem uztvēra kā vasaļu sacelšanos.

Vājā Krievija (1990-ajos gados, 2000-ā gada sākumā) spēja atbalstīt Ķīnu, piegādājot tai ieročus un nodrošinot Krievijas – Ķīnas robežstrīdu jautājumu noregulēšanu. Kamēr krievu urāpatrioti klaigāja par to, ka ar krievu militāro tehnoloģiju palīdzību Ķīna dosies iekarot Maskavu un stāstīja par dažu amūras salu un Sibīrijas gabaliņu izdāļāšanu, Maskava tikmēr ar šo līgumu nodrošināja Ķīnai drošu aizmuguri un iespēju sakoncentrēt spēkus cīņai ar ASV Āzijas un klusā okeāna reģionā.

Nespējot uzturēt ASV spēkiem līdzvērtīgu Klusā okeāna floti, Krievija to kompensēja ar jūras militārā bruņojuma pārdošanu Ķīnai. Paralēli tieši tādā pat veidā tika pastiprināta Indijas flote, kas, ņemot vērā Indijas ģeopolitisko sevis pozicionēšanu, vienlaicīgi uz sevis saistīja gan ASV jūras spēkus un kalpo (katram gadījumam) kā pretsvars Ķīnas jūras varenības pieaugumam.

Galarezultātā Krievija ne tikai neiztērēja ne kapeiku ASV militāro spēku “saturēšanas” operācijai Tālajos Austrumos, bet vēl papildus nopelnīja uz to. Un tāpat, dēļ konsekventas un nosvērtas ārpolitikas ieguva drošus sabiedrotos Pekinā un Ņudeli, kas gala beigās ļāva paplašināt Šanhajas sadarbības organizāciju gandrīz līdz visai Āzijai un pusei Eiropas, kā arī uzsākt veidot politiski – ekonomisko savienību uz BRICS bāzes.

Abos gadījumos Krievijas – Ķīnas savstarpējā sadarbība ir nepieciešams un pietiekams nosacījums, lai attīstītu šos perspektīvos militāri – politiskos un finansiāli – ekonomiskos projektus, kuri ir reāla alternatīva tādai pasaulei, kurā dominē ASV (jeb kolektīvie Rietumi).

Kā ievērot savas un ņemt vērā partneru intereses

Šodien var redzēt pirmos stratēģiskās Krievijas – Ķīnas savienības panākumus. Ķīna aktīvi atbalsta (tai skaitā arī ar militārām demonstrācijām) antiIGIL (anti “Islāma valsts”) koalīcijas veidošanu no Krievijas, Sīrijas un Irānas. Ķīna turpina saistīt Āzijas un klusā okeāna reģionā arvien lielākus ASV militāros, politiskos, diplomātiskos, ekonomiskos un finansu resursus, risinot problēmu par savas flotes izvešanu no piekrastes joslas akvatorijas operatīvos plašumos, kā arī jaunu problēmu – likvidēt savas ekonomikas atkarību no ASV ekonomikas un dolāra likteņa.

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vašingtonas nespēja kaut ko likt pretī Krievijas – Ķīnas savienībai kļuva pilnībā acīmredzama Si Dziņpina vizītes ASV laikā un viņa dalībā, kopā ar Vladimiru Putinu, ANO Ģenerālās asamblejas 70-ajā sesijā.

Tomēr te ir jāatceras, ka šī partnerība, šī savienība (ko pa vecam var saukt arī par krievu – ķīniešu draudzību) balstās galvenokārt uz kopīgām interesēm. Un kopīgā interese pēc būtības ir aizsargāt savu suverenitāti no ASV agresīvajiem centieniem saglabāt globālo dominējošo stāvokli.

Lai krievu –ķīniešu draudzība saglabātos ilgāk par Amerikas problēmas atrisināšanu un nepārvērstos par bijušo partneru cīņu, ir jāsaprot, ka abām valstīm ir ilgtermiņa (pastāvīgas) politiskās un ekonomiskās intereses, no kuru ievērošanas ir atkarīga to starptautiskā pozicionēšanās.

Ķīnai vienmēr būs svarīga kontrole pār Klusā okeāna centrālo un dienvidrietumu akvatoriju , tāpat kā nekur nepaliks nepieciešamība pēc lētiem minerāliem un pārtikas resursiem. Un vēl stabilai attīstībai Ķīnas rūpniecībai ir nepieciešami noieta tirgi, lai aizstātu stagnējošo Amerikas tirgu.

No militāri – politiskā viedokļa Krievija ir ieinteresēta kontrolēt Klusā okeāna ziemeļu un ziemeļaustrumu daļu, tāpēc Ķīna pilnīgi var būt ilglaicīgs sabiedrotais, jo tās intereses Tālajos Autrumos ir saskanīgas Krievijas interesēm. Stratēģisko jūras komunikāciju kontroli, kuru drošību ASV jūras spēki vairs nav spējīgi nodrošināt, savā starpā var sadalīt Ķīnas, Indijas un Krievijas flotes. Tāda pieeja samazina katras atsevišķās valsts izdevumus un rada savstarpējo atkarību, garantēti pasargājot visus sabiedrotos no liekiem pārsteigumiem, bet visu pasauli no vienas superlielvalsts dominēšanas.

Noieta tirgu sakarā gan Krievija, gan Ķīna ir ieinteresēta Jaunā lielā zīda ceļa projekta un ar to saistīto tirgu (no ES līdz Ķīnai, ieskaitot Eirāzijas ekonomisko savienību) attīstībā, kā arī ražošanas pārorientēšanā uz iekšējo tirgu, kas paredz iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos.

Dabas resursu cenas ziņā starp Pekinu, kura ir ieinteresēta vislētākajā cenā, un Maskavu, kuras budžets lielā mērā formējas un vēl kādu laiku formēsies no dabas resursu eksporta, eksistē objektīva pretruna, bet tā ir pārvarama. Pirmkārt, vienmēr partnerības ietvaros var atrast cenu kompromisu (pie tam, tas var attiekties tikai uz partneri). Otrkārt, Krievija, realizējot tirgus modernizācijas programmu, perspektīvā ir ieinteresēta lētos minerālu resursos savai rūpniecībai. Esošo starptautisko struktūru ietvaros, kurās Krievija ar Ķīnu ir kā partneri, un labas gribas esamības gadījumā šie jautājumi var tikt atrisināti abpusēji izdevīgi. Pašreiz ir visi nosacījumi, lai nodrošinātu ilgtermiņa Krievijas un Ķīnas savienību kā minimums līdz šī gadsimta beigām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/28.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/127168

Advertisements
Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Kāpēc es nemīlu radikāļus


Es mierīgi un normāli attiecos pret cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, mierīgi sadarbojos i ar monarhistiem, i ar komunistiem, i neuzskatu, ka liberālis obligāti ir nelietis un nodevējs. No mana skatu punkta normāls politiskais process ir tad, kad dažādas politiskās, nacionālās un konfesionālās grupas vienojas par vienkāršiem, caurspīdīgiem un visiem pieņemamiem spēles noteikumiem. Tādā situācijā katram ir jāziedo daļa no sava komforta kaimiņa labā, bet gala rezultātā visi iegūst normālu, stabilu, drošu un komfortu sabiedrību, nevis valsti aukstā pilsoņu kara stāvoklī, kam ir tendence ik mirkli pāraugt īstā karā.

Es nemīlu radikāļu. Jebkādus. Radikālie marksisti no mana skatu punkta ne ar ko nav labāki par viņu labējiem oponentiem, bet krievu nacisti (radikālie nacionālisti) atšķiras no saviem ukraiņu, vācu un citiem līdzbrāļiem tikai ar prievārdu, kurš norāda nacionālo piederību. Parādības būtība ir viena un tā pati.

Es nemīlu radikāļus tieši par to, ka viņi nevēlas sarunāt. Viņiem ir viena gaišā doma, ar ko viņi (kā anekdotē) arī domā un sapņo aplaimot cilvēci, realizējot to. Pie tam pilnai laimei radikāļiem obligāti ir kāds jāiznīcina. Vieniem vajadzēja likvidēt buržujus, citiem ebrejus, bet trešie sapņo pakārt liberāļus.

Radikāļi ar prieku nogalina viens otru. Un ja viņi nelīstu lielajā politikā un noskaidrotu attiecības tikai savu radikālo grupējumu starpā, tad nebūtu nekādu problēmu – radikāļi iznīcinātu paši sevi. Bet, kā jau teicu, radikāļi sapņo aplaimot visu sabiedrību, tāpēc uz viņu radītajām iekšējām un ārējām frontēm dodas miljoni ar viņiem nesaistīto un iet bojā miljoni nevainīgu cilvēku. Ja radikāla ideoloģija pārņem sabiedrību, tad tāda sabiedrība un tāda valsts ilgi nedzīvo. Par to var pārliecināties gan uz vācu, gan arī uz ukraiņu piemēra.

Lieta tāda, ka jebkuras radikālas kustības ietvaros apriori nav iespējama diskusija. Uzspiežot savu “vienīgi pareizo” viedokli politiskajiem oponentiem, radikāļi saskaras ar dažādu viedokļu esamības neiespējamību pašu rindās. Viņiem obligāti ir “viens fīrers”, “vienīgi pareizā mācība” utt.

To, kuram taisnība, no tā, kurš ir vainīgs, radikāļi atšķir ar spēka palīdzību, tāpēc tas, kurš uzvarēja, tam arī ir taisnība. Pat Ādolfs Hitlers 1945.gada aprīlī atzina, ka ir kļūdījies un ka kungu nācija ir nevis vācieši, bet gan krievi (ar ko viņš domāja dažādu nacionalitāšu padomju cilvēkus), jo PSRS, nevis Vācija uzvarēja karā. Un partijas līniju no klauniem radikāļi atšķir atkarībā no tā, kurš kuru ir nosūtījis uz lāģeriem vai viņsauli. Slepkavam ir taisnība, bet nogalinātais ir ienaidnieks. Tas ir, ja valsti sagrābušiem radikāļiem nav ārējā ienaidnieka, tad viņi sāk nodarboties ar pašgraušanu, kas agri vai vēlu noved sabiedrību līdz saslimšanai ar radikālismu un pašu valsti līdz bojāejai.

Atsevišķi izņēmumi, kad sākotnēji radikāli politiķi transformējās par normāliem valstsvīriem, tikai apstiprina likumsakarību. Piemēram, boļševiki nogāja ceļu no pasaules revolūcijas sagatavošanas līdz tēzei par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ja neuzvarētu Staļina valsts būvniecības ideja, bet gan nevaldāmais Trocka revolucionārisms, tad uz 1930-ajiem gadiem PSRS vairs nepastāvētu. Starp citu Ļevam Davidovičam gandrīz tomēr izdevās piebeigt Padomju valsti tās pastāvēšanas pašā sākumā, kad viņš atteicās noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un izprovocēja uzbrukumu, kuru apstādināt izdevās tikai atsakoties no visas Ukrainas, visas Baltkrievijas, visa Kaukāza un visas Baltijas.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/128402

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Angļu valodas uzbūves un mentalitātes analīze


00554_anglvPirms jebkuras valodas padziļinātas analīzes ir jāatceras slavenā franču filozofa Žaka Lakāna (1901-1981) frāze, kura apgalvo, ka “bezapziņas līmenim  ir tāda pat struktūra kā valodai”. No vienas puses tā ir ļoti vienkārša un intuitīvi acīmredzama doma. No otras puses tā satur pietiekami daudz tādu apakšelementu, kuri ne vienmēr virspusēji raugoties ir acīmredzami.

Lai pietuvotos šīs frāzes pamatotības sapratnei, var izvēlēties dažādus ceļus. Var, piemēram, sekot Lakānam, rūpīgi izstudēt F.Sosjura, Ž.Deridī un citus šīs jomas darbus, bet pēc tam jau izpētīt paša Lakāna darbus un saprast viņa domu gaitas attīstību daudzu gadu garumā. Un tad, iespējams mums, tāpat kā Lakānam nāks sapratne, ka “atklājot bezapziņas līmeni ir grūti nenonākt lingvistikas sfērā” (Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…», глава II.).

Žaks Lakāns

Žaks Lakāns

Šai darbā mēs pieņemsim, ka šis ceļš ir noiets un šīs domas pamatotība ir skaidra (kas tomēr par to šaubās, var detalizēti pētīt šo jautājumu). Tāpēc salīdzinot un pretnostatot angļu un krievu valodas [vai latviešu kā krievu valodai radniecīgu valodu] ņemsim vērā valodas ietekmi uz mentalitāti un izmantosim Lakāna atziņu kā kompasu.

Iemesls kādēļ krievu valoda tiek salīdzināta ar angļu valodu, nevis vācu, franču vai ķīniešu, ir tās milzīgā ietekme uz Krieviju un uz visu pārējo pasauli. Šai ietekmei ir totāls raksturs, kad jebkādas robežas kļūst nosacītas un ietekmē cilvēku ļoti daudzās dzīves sfērās visbiežāk pat pret viņa paša gribu. Tas attiecas arī uz to, ko mēs lasām ziņās, kur braucam atpūsties, kādā valodā klausāmies konferenču ziņojumus, kādā valodā lasām tehnikas instrukcijas, kādu kino skatāmies, kādas multfilmas rādām bērniem, ko sākam uzskatīt par vērtīgu, uz ko tiecamies utt.

Pēc pateiktā uz mirkli apstāsimies un atzīsim, ka angļu valodas visuresamība pasaulē patiešām ir tās neiedomājams triumfs. Grandiozs “Success story” (veiksmes stāsts). Lielā mērā tieši ar visaptverošo angļu valodas izplatību ir saistīta Rietumvalstu ar ASV priekšgalā (daļēji arī Lielbritāniju, kas Amerikai ir kā māte) visvarenība. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bet tas ir fakts, kuru nevar noliegt. Kā tad tas ir sanācis, ka angļu valoda guva tādus panākumus? Pamēģināsim gūt vismaz kaut kādu skaidrību šai jautājumā.

***

Sāksim ar fakta konstatāciju, ka angļu valodā vispār nav dzimtes kā gramatiskas kategorijas. Tiem, kuri mācījās vai mācās angļu valodu noteikti atceras kā šis apstāklis atvieglo dzīvi.

Protams, ir izņēmumi: 1) Ir vārdi, kuri apzīmē dzīvas vīrišķā vai sievišķā dzimuma būtnes. Piemēram, tādi vārdi kā «boy» (puika), «groom» (līgavainis), «king» (karalis), «woman» (sieviete), «girl» (meitene), «mother» (māte) pēc būtības dalās vīrišķajos un sievišķajos.

2) Nedzīviem priekšmetiem dzimte ir tādam vārdam kā «ship» (kuģis). Šis vārds, acīmredzot vēsturisku iemeslu dēļ, ir sieviešu dzimtes. Dažu valstu nosaukumi arī ir sieviešu dzimtes. Ir arī daži izņēmumi dzīvnieku nosaukumos, piemēram, «boar» (kuilis), «bitch» (kuce), «cow» (govs), «bull» (bullis).

Bet tie visi ir tikai izņēmumi, pie tam visi no semantikas lauka. Savukārt no gramatiskā viedokļa atšķirības nav. Un te ir jāvērš uzmanību uz angļu valodu labi raksturojošu sakāmvārdu: angļu valodā ir tūkstotis likumu un divi tūkstoši izņēmumu no šiem likumiem. Stingru noteikumu neesamības apstākli angļu valodas gramatikā ir ļoti būtiski ņemt vērā. Raksta turpinājumā vēl pie šīs būtiskās nianses atgriezīsimies.

Visos pārējos 99% gadījumu dzimte angļu valodā ir nenoteikta un par vienas vai otras būtnes genderpiederību var spriest tikai pēc prievārdiem “female- / male-“ (mātīte / tēviņš) vai “he- / she-“ (viņš / viņa). Tas ir, kaķi ar kaķenēm, tīģeri ar tīģerienēm, lāči ar lācenēm utt. angļu valodā ir nenoteiktas dzimtes. Kas attiecas uz nedzīvās dabas objektiem un abstraktiem jēdzieniem, tad tur dzimtes nav izdalītas pat semantiski.

Kā jau iepriekš tika minēts, dzimšu neesamība ievērojami atvieglo dzīvi, jo nav jāsaskaņo dzimti vārdos un dzimti teikumos, jo starpības nav. Tāpat ir jāpasaka, ka salīdzinājumā ar krievu valodu, angļu valodā pieturzīmju lietošana ir daudzkārt brīvāka. Pateicoties šiem ievērojamiem atvieglojumiem, daudzi abstrakti jēdzieni angļu valodā ir viegli izsakāmi, kas gūst materializāciju arī reālajā dzīvē. Piemēram, gandrīz visās zinātniskās disciplīnās ir pieņemts publicēt darbus, rīkot konferences, izdot žurnālus ne tikai dzimtajā valodā, bet arī angļu valodā. Tāpat neizbrīna tas, ka lielākā daļa programmēšanas valodu bāzējas angļu valodā. Krieviem [arī latviešiem] šai ziņā nevajadzētu izjust kompleksus, jo krievu valodas iespējas šai ziņā ir pārmērīgi lielas.

Un te mēs varam konstatēt faktu, ka apgūt angļu valodu ir daudz vienkāršāk nekā jebkuru citu no plaši izplatītajām valodām. Šis apgūšanas vieglums arī veicina tā saucamās popkultūras  (pirmkārt amerikāņu popkultūras un amerikāņu pūļa izklaides industrijas) ātru izplatību visā pasaulē.

Dzimtes esamība valodas gramatikā ir viens no daudzajiem iemesliem kādēļ angliski runājošajiem ir tik grūti iemācīties svešvalodas (tādas kā krievu), kurās ir dzimtes (tādos “sīkumos” kā deklinēšana, konjugācijas un locījumi vispār neiedziļināsimies). Toties krievam [latvietim] angļu valodas apguve nav nekas ārkārtējs. Piemēram, krievvalodīgu cilvēku, kurš ir ļoti labi apguvis angļu valodu, nereti var sajaukt ar “savējiem” pat cilvēks, kurš ir dzimis ASV un nezin nevienu svešvalodu. Savukārt ārzemnieku, kurš ir apguvis krievu valodu var atpazīt vienmēr.

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Protams, angļu valodas vieglā apgūšana savā ziņā ir priekšrocība, jo tas ir ceļš uz tik pat vieglu citu vērtību apgūšanu, kuru fundaments ir angļu valoda. Tomēr der atcerēties, ka vienkāršošana ne vienmēr ir priekšrocība! Kad milzīgs realitātes daudzums nav valodā sastopams un attiecīgi nav sastopams cilvēku bezapziņā, tad ļoti daudzas lietas kļūst ļoti vienkārši apgūstamas un uztveramas. Daudzi krievu literatūras šedevri, pārtulkoti angliski, daudz ko zaudē, bet Dostojevska darbi angļu valodā lasās ļoti viegli. Tie, kuri Dostojevski ir lasījuši krieviski zin, ka viņa darbus nu nekādi nevar nosaukt par viegliem un vienkārši uztveramiem.

***

Un tagad atgriezīsimies pie angļu valodas pamatiem, pie vārdiem, kuri angliski apzīmē “vīrišķo” un “sievišķo”, vīrieti un sievieti. Šie pamatvārdi ir sekojoši: 1) Vīrietis: man (noun, plural men). 2) Sieviete: woman (noun, plural women).

Vārds “man” ir saskanīgs ar vārdu “main” (galvenais, pamata). Pie tam vārds “man” nozīmē arī cilvēks.

Un kā ir ar vārdu «woman»? Šis vārds sastāv no divām zilbēm – «wo» un «man». Transkripcija «woman» ([ˈwumən]) ausij, kura pārvalda angļu valodu, homofoniski var tikt uztverta divos veidos: 1) woo: censties iegūt, aplidot, izrādīt uzmanību  vai  2) womb: dzemde  + man (vīrietis, cilvēks). Tādējādi sanāk, ka pirmajā gadījumā «woman» («woo-man») ir kaut ko iegūt mēģinošs vīrietis, uzmanību izrādošs vīrietis [vai arī vīrietis, kuram izrāda uzmanību, vīrietis, kuru cenšas iegūt], bet otrajā gadījumā «woman» («womb-man») ir vīrietis ar dzemdi.

No bezapziņas aizmukt nav iespējams un, ja man kā krievam “iekrita ausīs” augstāk minētais apstāklis, tad var tikai minēt cik milzīgu iespaidu šī valodas loģika atstāj ietekmi uz tiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā.

***

Tālāk jāpiemin vēl viens svarīgs un visiem acīmredzams apstāklis. Angļu valodā nav cieņu izrādošas uzrunas – krievu [latviešu] valodas “Jūs” analoga. Uzrunājot angļu valodā, attieksme pret visiem ir vienāda – “You”, kas uz krievu [latviešu] valodu tulkojas [atkarībā no konteksta] gan kā “Tu”, gan kā “Jūs”. Šis apstāklis parāda, ka angļu valodā nav nekādu robežu starp paaudzēm. Angliski runājošais jaunais cilvēks, uzrunājot vecākus cilvēkus, vecākus un vecmāmiņu ar vectētiņu nekad nemocīsies ar jautājumu kā viņus klātos uzrunāt – ar “Jūs” vai arī dēļ sava mazā vecuma var vēl atļauties “tutot” («тыкать»). Krieviem ir pieņemts vecākus cilvēkus uzrunāt ar “Jūs”. Krieviem vecāka cilvēka (īpaši par paaudzi vecāka) uzrunāšana ar “Tu” ir uzvedība uz apvainojuma robežas un kā minimums parāda noniecinošu attieksmi. Angliski runājošajiem šādas problēmas vienkārši nav. Protams, ir cieņu izrādošas uzrunas formas, tādas kā «Your Majesty», «Mr./Mrs.», «Sir», «Dr.» utt., bet tās galvenokārt parāda uzrunājamā stāvokli sociālajā hierarhijā nevis ir kā vecāka cilvēka cieņas apliecinājums.

Un pat vēl samērā nesen arī angļu valodā aktīvi tika izmantota otrās personas vienskaitļa uzruna “thou” – krievu/latviešu “Tu” analogs. Tomēr pašreiz šī forma skaitās novecojusi un ir sastopama tikai reliģiskajā literatūrā.

Vēl nevar nepieminēt, ka angļu valodā vispār nav tāda jēdziena kā sirdsapziņa (“совесть”). «Conscience» tomēr ir apziņa, bet «inner voice / still small voice» ir iekšējā balss.

***

Tāda valodas uzbūves loģika nevar neatstāt iespaidu uz šīs valodas lietotāju bezapziņu. Pat daudz sarežģītākas, smalkākas un ne tik acīmredzamas valodas nianses atstāj dziļas sekas cilvēku psihē, bet augstākminētās lietas ir pats pamatu pamats. Protams, ir skaidrs, ka te runa nevar iet tikai par lingvistiku kā tādu, jo visdziļākajiem psihes likumiem un savstarpējo saišu ķēdēm ir savs, bieži vien pat paradoksāls raksturs, kurš cilvēka bezapziņā bieži vien izpaužas pavisam negaidīti. Tomēr kopumā no jau apskatītā varam uzmanīgi secināt, ka daudzu mūsu angliski runājošo “draugu” pasaules uztveres un rīcības īpatnību pamatojums ir rodams viņu valodā. Un valodā arī ir rodami daudzu gadsimtu nesaprašanās iemesli starp krieviem un angļiem.

***

Angļu valoda ir pārpilna ar daudziem bezjēdzīgiem un pat smieklīgiem “problēmu” piemēriem, kurus normālam krievam [latvietim] ir grūti saprast. Piemēram, ir angļu valodā tāds vārds kā «mailman» (pastnieks). Līdz neilgam laikam šis bija pavisam nevainīgs un pelēcīgs vārdiņš. Tomēr, kad sākās agresīvās dzimumu vienādošanas laiki (tas ir mūsdienās) šis vārds aktīvi tika izņemts no “apgrozības”. Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds sastāv no divām daļām: “mail” (pasts) un “man” (vīrietis, cilvēks), un pirmās daļas izruna ir identiska vārda “male” (tēviņš, vīrišķais) izrunai. Attiecīgi, tiem, kuri pārvalda angļu valodu, vārdā «mailman» dzird nepārprotamas norādes uz pārlieku vīrišķību (vīrišķīgs vīrietis) un tajā nav nekas, kas norādītu uz sievišķīgo. Absurda politkorektuma pasaulē tas nav pieņemams. To, kas notiek ar šo un citiem līdzīgiem vārdiem (piemēram, fireman, policeman) vislabāk palasīt internetā, meklējot pēc atslēgvārda «political correctness»: par šo tēmu ir ļoti daudz rakstu un komentāru

Laika ekonomijai neapskatīsim šīs parādības rezultātus, katrs ar tiem var iepazīties patstāvīgi. Tikai jāpiemin, ka “politkorektums” angliski runājošajā pasaulē ir pieņēmis milzīgus apmērus un tam ir normas uzspiedošs raksturs. Ar šo parādību agri vai vēlu saskarsies katrs, kurš sāks apgūt angļu valodu vai apmeklēs Rietumeiropas valstis vai Ziemeļameriku. Tāpat jāpasaka, ka tā nebūt nav nejauša parādība.

***

Daudz mazāk nevainīgi ir angliski runājošās pasaules mēģinājumi uzspiest savus priekšstatus par to, kas ir pareizi, un kas nav pareizi visai pārējai pasaulei.

Tagad padomāsim: kā cilvēks savā dziļākajā būtībā var pāriet uz citu, alternatīvu pasaules uzskatu? Lai tas notiktu, šādam cilvēkam ir jāsāk domāt, strādāt un dzīvot citā valodā, pie tam maksimāli atgrūžot savu dzimto valodu. Vislabāk tas izdosies, fiziski aizbraucot uz citu valsti. Vēl labāk, ja cilvēks jau piedzimst un strukturējas jaunajā vietā. Otrai un tālākajām emigrantu paaudzēm jau ir maz kas kopējs ar saviem bijušajiem tautiešiem, ja vien vecāki īpaši nepiestrādā pie nacionālās identitātes saglabāšanas. Autors to ļoti labi zin pats pēc savas pieredzes.

Ņemot vērā tēmas kontekstu, mēs varam apskatīt emigranta jaunās valodas un kultūras uztveri kā viņa attiecības ar jauno metafizisko Tēvu, kā lomu noteikti spēlē dzimtā valoda. Šādos gadījumos, kad ir notikusi vienas tautības un kultūras cilvēka pārvietošanās uz citu nacionālo telpu, var notikt simboliska atteikšanās no viena Tēva (dzimtās valodas) par labu otram Tēvam [kaut kas tāds ir noticis ar vairumu rietumvalstu latviešu, īpaši no anglosakšu valstīm nākušo, ko labi apliecina viņu nacionālnodevīgā darbošanās visās 4.maija Latvijas dzīves jomās]. Un tas nebūt nav nekas slikts, ja tikai jaunajā vietā notiek tik tiešām dziļa un īsta pārformatēšana jaunās valodas un kultūras vajadzībām [un ja vien jaunā valoda un kultūra neatrodas galvas tiesu zemākā līmenī]. Šai gadījumā visi pārceļotāji, neatkarīgi no viņu dzimuma, spēlē tīri sievišķo lomu, jo īpaši pirmās paaudzes ieceļotāji – viņi sevī uzsūc sev jauno kultūru, tas ir strukturējas gan apziņas, gan bezapziņas līmenī citas valodas simbolu ietekmē. Ja jaunā vide patiešām tiek pieņemta, tad no vecās paradigmas paliek pāri tikai kaut kādas nenozīmīgas pēdas un iezīmes, kuras ideālā gadījumā organiski iekļaujas jaunajā pasaulē.

Pavisam cita lieta, ka atteikšanās no “novecojušā” Tēva var tik izdarīta nevis par labu citai valodai, bet gan par labu Mother. Kā to saprast? Tas notiek, piemēram, tad, kad ieceļotāji pēc būtības nemainās un saglabā visas tās īpašības, ieradumus, manieres un pretenzijas, kuras bija par iemeslu viņu bēgšanai no dzimtās zemes.

Cilvēki, kuri gribētu tikt vaļā no spiediena savā valstī un aizbraukt uz vietu, “kur mani beidzot iemīlēs un novērtēs, un kur beidzot būs īsta brīvība”, vienmēr būs vairāk kā vajag. Viņi ir kā slimības izraisošas baktērijas. Un uzreiz rodas jautājums, kā šādi cilvēki formē sev apkārt realitāti, ja vienīgā viņu vēlamā izeja ir aizbraukšana no valsts vai, ja tas nav iespējams, tieksme gāzt “mājas tirāna varu”. Domāju šī raksta kontekstā būs vietā “vilkt paralēles” ar Edipa trijstūri un interpretēt šādu uzvedību sekojoši: tieksme uz visiem laikiem pamest savu dzimto zemi visdziļākajā psiholoģiskajā līmenī ir tieksme atgriezties Mātes vēderā [kur viss ir, nekas nav jādara, kur ir absolūta drošības sajūta] vai arī tieksme nogalināt Tēvu, tādējādi atgriežoties Mātes vēderā. Tēvs šādiem cilvēkiem vienkārši traucē.

Šādas uzvedības indikators un marķieris var būt tās valsts varasiestāžu kaislīgi – tendencioza kritika, no kuras bēglim izdevās aizbēgt, bet, ja bēgšana nav izdevusies, tad tas izpaužas tieksmē meklēt atbalstu ārējā pasaulē, ar mērķi gāzt esošo varu. Protams, ar šādiem apgalvojumiem ir jābūt uzmanīgam, jo katrā konkrētā gadījumā var būt ļoti daudz attaisnojošu nianšu, tomēr, neapšaubāmi, cilvēki, kuri ilglaicīgi vai uz visiem laikiem pamet savas kultūras un valodas vidi, vienmēr sastopas ar simbolisku atteikšanos no dzimtās valodas un Tēva struktūras.

***

Turpinot Tēva un Mātes arhetipu tēmu domāju ir vērts iedziļināties dažos ārējos apstākļos un konkrētās valstīs, kuras sevī iemieso Mother. Pirmkārt šāda valsts ir ASV [kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir emigrantu valsts]. Ņemot vērā to, kas jau ir pateikts, ir pamats veikt noteiktu interpretēšanu.

00554_english-language-for-childrenRietumu pasaule un ASV kā tās dominējošā daļa, pakāpeniski cenšas aizvākt, nonivelēt, izdzēst visu, kas kaut kādā mērā ierobežo cilvēku, viņa vajadzības un nolūkus. Un šī tieksme pilnībā saskan ar angļu valodas gramatisko formu. Amerika vēsturiski ir uzsūkusi sevī visus “pazemotos un apspiestos”, tādējādi pildot Mother funkciju, tas ir Melnās Mātes funkciju, kura pieņem un apmīļo “bērnu – dumpinieku”, neatkarīgi no tā, ko viņš pie sevis mājās ir sastrādājis. Šai ziņā interesanti, ka pēdējo desmitgažu laikā ASV valsts struktūru, kuras atbild par ārpolitiku un sadarbību ar citām valstīm, vadītājas ir sievietes: Madlēna Olbraita, Sjūzena Raisa, Kondoliza Raisa, Rozmarija de Karlo, Hilarija Klintone, Samanta Pauera, Viktorija Nulande utt. Tā ir būtiska nianse, jo darbs starptautiskā arēnā ir saistīts ar ideju, jēgu, dzīves pamatprincipu cīņu, ar ietekmes sfēras paplašināšanu utt. Savā būtībā tas ir tīri vīrišķīgs darbs. Tas, ka šo ļoti būtisko sfēru pagaidām vēl pasaules varenākajā valstī vada sievietes, nav nejauša sagadīšanās.

Vēlreiz atgriezīsimies pie tās atšķirīgās fundamentālās īpatnības, kuru diktē pati Rietumu pasaule ar ASV priekšgalā. Šī īpatnība ir ne tikai sievietes pielīdzināšanā vīrietim, bet arī tieksme novienādot dažādas sociālās grupas, novienādot apspiestos ar apspiedējiem, aizsargāt visus pakļautos no “tirāniem” un gala beigās novienādot savā starpā visas tautas. Tas notiek zem brīvības, cilvēcības (humānisma) un liberālisma (precīzāk sakot neoliberālisma, jo vēsturiskais liberālisms jau sen vairs nav aktuāls) ideju izplatības karogiem (aizsedzoties ar tiem). Tādējādi mēs varam konstatēt, ka patiesībā runa iet par robežu, ierobežojumu, atšķirību iznīcināšanu jeb, ja esam precīzāki, tad par iziešanu ārpus robežām un ierobežojumiem, kā arī par atšķirību pārvarēšanu. Un tas savā dziļākajā būtībā atceļ un novienkāršo to funkciju, ko bieži vien ar tik lielām grūtībām pilda simboliskais Tēvs.

00554_GBB_promo_end page(1)Te mēs varam atcerēties vienas slavenas ASV ziņu kompānijas [CNN] lozungu, kurš vēsta: «Go beyond borders» (Izej ārpus robežām). Tā nav vienkārša sagadīšanās, bet gan labi noformulēta tieksme, anglosakšu mentalitātes visdziļākā būtība (uzvedības kvintesence ), jo Rietumvalstu (tas ir kapitālistiskajā) tradīcijā pret lozungiem un simboliem izturas ļoti nopietni un tas, kas neatbilst patērētāju pieprasījumam, nevar kļūt par “meinstrīmu”, vēl jo vairāk par pasaulslavenas kompānijas biznesa saukli.

Anglosakšu visdziļākā jēga tātad ir maksimāli novākt, izdzēst vai “izskalot” robežas, kuras traucē Bērna arhetipam atkal apvienoties ar Mātes arhetipu. Rietumvalstu pasaule tādējādi rīkojas kā Tumšā Māte [Melnā Ragana], kura ignorē Tēva funkciju un nonivelē Tēvu. Mother ir gatava uzņemt savās gādīgajās rokās jebkuru, kurš var parādīt, ka kaut kādā veidā tiek no simboliskā Tēva apspiests vai ierobežots [citiem vārdiem sakot, anglosakši ir gatavi atbalstīt jebkuru nelieti, kurš tiek Kārtības vārdā, ko simbolizē Tēvs, ierobežots – jebkuru noziedznieku, jebkuru morāles un dabisko normu pārkāpēju]. Mūsdienās tas notiek ne tikai ar konkrētiem cilvēkiem, bet pat ar veselām tautām.

Kas parasti notiek ar šādi aprītajiem krieviem, ir acīmredzams. Dažs labs jau sen ir “pakārts”, cits šādos apskāvienos dzīvot nesagribēja, vēl citam vislabākajā gadījumā ir lemts kļūt par nemīlētu padēlu. Bet ir arī tādi, kuri priecājas par saņemtajiem grantiem “demokrātijas attīstībai” [t.s. grantēdāji – arī Latvijā tādu nacionālnodevēju ir vairāk kā vajag un latviešvalodīgā amerikāņu propaganda tos intensīvi reklamē], viņi cītīgi nopulgo pašu valstu valdības, ja tās veic darbības, kas pārtrauc šādu praksi [vai arī ierobežo, vai vienkārši, ja anglosakšu saimnieki ir neapmierināti ar savu iecelto pakalpiņu rīcību].

00554_wanttospeakenglishASV to visu nemaz neslēpj un tieši arī saka: Welcome to the melting pot (Laipni lūgti kausēšanas katlā!)… Visiem, kuri dodas uz anglosakšu valstīm, ir jāzin, ka šī frāze jāsaprot burtiski [un kā tā tieši attiecas uz viņiem personiski].

Vēl jāpiemin, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka visi Rietumeiropas valstu iedzīvotāji atbalsta anglosakšu vērtības. Mother vēl ne visus ir salauzusi, lai gan mazo Eiropas valstu valodas šodien jau pakāpeniski tiek izstumtas no aprites, jo tikai ar angļu valodu mūsdienās pilnībā pietiek. [Arī latviešu valodu angļu valoda izstumj. Primitīvie un mazāk attīstītie latvieši ar entuziasmu angliskojas, bērniem angļu valodu māca jau bērnudārzos, filmas, dziesmas, instrukcijas, darba sludinājumi, apmācību materiāli un dokumenti ir angliski, visbiežāk angļu valoda ir vairāk nepieciešama laba darba atrašanai nekā latviešu valoda utt.]

***

Bet tagad atgriezīsimies pie principiālā robežu jautājuma angļu valodā un kultūrā. Neskatoties uz no krievu viedokļa tik dīvainu vēlmi izdzēst robežas un iziet ārpus ierobežojumiem, anglosakšu mentalitātē eksistē arī pretējs process, kura būtība ir personisko robežu radīšana, katra konkrētā indivīda robežu noteikšana.

Noteiktā mērā šo parādību var uzskatīt par kompensācijas mehānismu, kurš izriet no noteiktām fizioloģiskām robežām, kuras pilnīgi nekādi pašreiz nevar pārvarēt. Citiem vārdiem sakot, pagaidām Rietumu pasaule savā attīstībā nav nonākusi tik tālu [nav nojūgusies tik lielā mērā], lai apšaubītu starpību starp dažādiem indivīdiem. Tad, lūk, tieši pa šo drošības saliņu – personisko un individuālo robežu salu – šodien iet robežjosla. Un šai jomā, individuālo robežu radīšanas jomā, mūsu Rietumvalstu “draugi” ir pārspējuši jebkuru pasaules tautu. Tāpēc nav brīnums, ka angļu valodā personiskā īpašuma termins tiek lietots kopā ar vārdu “svēts”. Tas nav pārņemts ne no Romiešu tiesībām un ne no Aristoteļa un ir saistīts tieši ar angliski runājošo valstu attīstību  (pirmkārt Anglijas, pēc tam ASV), kurās valdīja uzskats, ka personisko īpašumu radīja Dievs un ka to aizskart nedrīkst ne Romas pāvests, ne valsts (1). Šis postulāts ir arī agrīno liberālisma ideju pamatā.

Tomēr šādas uzvedības rašanās un attīstība ir saistīta arī ar psiholoģiskiem iemesliem, ko uzskatāmi var redzēt tā saucamās “amerikāņu popkultūra” tēlos. Piemēram, Holivudas mākslas filmās parasti ir kāds supermens – individuālists vai retākos gadījumos šādu individuālistu grupa, apkārt kuriem griežas visa pārējā pasaule.

Bez augstākminētā sapratnes ir ļoti grūti izskaidrot fundamentālo konfliktu starp “riebīgo anglieti” [Krievijas impērijas diplomātu neformāls Lielbritānijas apzīmējums] un krieviem (un daļēji arī citām tautām). [Latvijā un citur pasaulē plaši izplatītā rusafobija, krievu valodas, Krievijas kā valsts un krievu tautas noniecināšana un dēmonizācija ir 19.gadsimta sākuma Lielbritānijas smadzeņu centru radīta. Pēc Napoleona kariem Krievijas impērija bija spēcīgākā valsts pasaulē ar vislielāko starptautisko autoritāti. Sākot no 1820-ajiem gadiem 20 gadu laikā Lielbritānija, gatavojoties karam ar Krieviju, radīja un plaši izplatīja neskaitāmu daudzumu mītu, puspatiesību un vienkārši melu, kas 20 gadu laikā nopietni diskreditēja Krievijas tēlu un ļāva Krimas kara (1853—1856) laikā sapulcēt karā pret Krieviju pārējās pasaules lielvalstis. Krievijas impērija šo karu zaudēja un ar to sākās tās noriets, bet Lielbritānija kopš tiem laikiem vienmēr izmanto gan šo metodi, gan, kas ir pats interesantākais, gandrīz vienus un tos pašus mītus un apgalvojumus, kurus tikai mazliet pielāgo aktuālai situācijai.]

***

Tagad mazliet par mākslas darbu ietekmi uz cilvēku tēlu veidošanos. Kā piemēru izmantošu PSRS beigu periodā uzņemto I.Masļeņikova mākslas filmu “Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona piedzīvojumi”, kurai bija liela ietekme angļu valodas un kultūras nostiprināšanā Padomju Savienības telpā.

Talantīgais režisora, komponista un aktieru darbs radīja tik morāli augstu Lielbritānijas tēlu, ka tam jau tolaik bija ļoti maz kas kopīgs ar realitāti. Šis ir uzskatāms “tēlu lamatu” piemērs. Pats galvenais te ir apstāklī, ka anglosakšu leģendu iestudēja un nospēlēja krievi, tādējādi šai leģendai tika dots tik liels apjoms, kurš nez vai tai piemīt oriģinālā. Filmas Šerloks Holmss un citi varoņi runā, spriež, domā, cīnās krieviski un tam nav tieša sakara ar Angliju. Filmas Šerloks Holms nav anglosaksis, viņš ir krievs!

***

Lielu neizpratni izraisa Eiropas balstu (franču un vāciešu) reakcija uz anglo – amerikāņu “kultūras” spiedienu.  Jā, ir skaidrs, ka radīt pasauli, kuras pamatā ir franču vai vācu kultūra, vairs neizdosies, jo krievi viņiem to neatļāva. No vēsturiskā skatu punkta var apgalvot, ka gan franči, gan vācieši savā ārpolitikā izvēlējās nepareizās prioritātes (militāru agresiju pret Krievijas impēriju un PSRS [tagad šo pašu ceļu iet ASV, gatavojoties karam ar Krieviju, ko katrs vērīgs cilvēks var novērot arī amerikāņu pārvaldītajā un okupētajā Latvijā]), kas gan Franciju, gan Vāciju noveda līdz tik bēdīgam rezultātam. Piemēram, tā pati franču valoda 19.gadsimtā bija gandrīz vai Krievijas impērijas elites pamatvaloda un kultūras ziņā Krievijas elite bija ļoti tuva Franču elitei. [Savukārt vāciešiem (arī baltvāciešiem) līdz pat 1. Pasaules karam Krievijas impērijā bija vadošā loma – liela daļa ierēdņu, zinātnieku, inženieru, rūpnieku utt. bija vācieši, un paši Krievijas imperatori lielā mērā bija vācu izcelsmes.] Gan Francijas, gan Vācijas agresija pret Krieviju izslēdza šīs valstis no pretendentu loka, kas var mēģināt radīt savu pasaules kārtību.

Tomēr šodien ir tāda sajūta, ka mēs novērojam ne tikai franču un vāciešu atteikšanos no savas globālās pasaules versijas radīšanas, bet gan pilnīgu kapitulāciju anglosakšu priekšā, pieņemot angļu skatījumu un atzīstot anglosakšu diktātu pār sevi. Tas ir visai dīvaini, jo gan franči, gan vācieši ne reizi vien varēja piebeigt “riebīgo anglieti”, bet tam vienmēr patraucēja krievi. Tāpēc ne frančiem, ne vāciešiem [un arī ne latviešiem] nav nekādu objektīvu iemeslu, lai izjustu kaut kādus kompleksus un nepilnvērtības sajūtu anglosakšu priekšā. Cerams, eiropieši (pirmām kārtām franči un vācieši) tomēr spēs novilkt savas nacionālās robežas un atkratīties no viņiem uzspiežamajiem svešajiem priekšstatiem.

***

No visa iepriekš teiktā var secināt anglosakšu tieksmes neaprobežojas tikai ar sieviešu un vīriešu vienādošanu, seksuālo minoritāšu pielīdzināšanu normāliem cilvēkiem. Rietumu pasaule kā Mother aprīs visu un visus, ja vien neatdursies pret totāli stingru un nesatricināmu robežu.

Un tagad mazliet ieskicēsim dažas no tām pārmaiņām, kas notiks pasaulē pēc gadiem 15 – 20, ja nevienam neizdosies novilkt šo robežu un apturēt visu aprijošo anglosakšu Melno Māti.

Sports. Daiļslidošanas pāru sacensībās ir ieviestas normas par gendera līdzsvaru. Piemēram, vienu brīdi var uzstāties sieviete ar vīrieti, bet citu brīdi jau vīrietis ar vīrieti. Hokejā dažas sievietes spēlē vienā komandā ar vīriešiem. Vispār sportā robežas tiek novilktas nevis pēc dzimuma, bet gan pēc sportista svara.

Zinātne. Zinātnieki veic dzimuma maiņu tā, lai vīrietis varētu dzemdēt. Rietumu sabiedrība priecājas par tādu iespēju. [Plaši tiek reklamēta jauna mode vīriešiem, nevis piedalies dzemdībās, kā tas notiek patreiz, bet gan – dzemdē pats.] Lielbritānijas zinātnieki ir iemācījušies ģenerēt mākslīgos spermatozoīdus, pateicoties kam vīrietis var dzemdēt no vīrieša, bet sieviete no sievietes.

Sabiedrība. Tualetes visiem ir kopējas. Viendzimuma laulātie var brīvi adoptēt bērnus.

Likumi. Pedofīlija vairs nav noziegums par kuru pienākas kriminālsods. Pedofīlija ir kļuvusi par vienkāršu psihisku traucējumu, novirzi no normas un pakāpeniski kļūst par normu.

Pie pēdējā momenta gribu pakavēties īpaši un parādīt, ka tā diemžēl nav nemaz tik tāla un neiespējama perspektīva, lai cik lielā mērā krieviem un citiem normāliem cilvēkiem tas neliktos kaut kas ārkārtējs un kategoriski neiespējams. [Anglosakši un viņu pakalpiņi ir nojūgušies tādā pakāpē, ka viņi jau labu laiku ir uzsākuši pedofilijas dekriminalizāciju un normalizāciju, izmantojot tās pašas metodes (overtona logus), kādas tika izmantotas homoseksuālisma dekriminalizācijai un normalizācijai.]

Amerikāņu psihiatru sabiedrībā ir noteikta psihisko traucēju klasifikācijas sistēma – DSM (Diagnostic and Statistical Manual of mental disorders — Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata). Ar katru gadu psihisko traucējumu skaits pieaug un paplašinās arī klasifikācija. 2013.gadā iznāca šīs rokasgrāmatas piektā versija.

Vēl DSM V sagatavošanas stadijā šaurā speciālistu lokā tika apspriesta izmaiņa likvidēt terminu “pedofilija” kā atsevišķi izdalītu terminu un iekļaut to kā tipisku slimību, kopā ar vairākām citām. Daudzi cerēja, ka šīs izmaiņas netiks pieņemtas, bet diemžēl cerības neattaisnojās.

Lūk, kāds ieraksts tagad ir parādījies šajā autoratīvajā izdevumā (3): «The chapter on paraphilic disorders includes eight conditions: exhibitionistic disorder, fetishistic disorder, frotteuristic disorder, pedophilic disorder, sexual masochism disorder, sexual sadism disorder, transvestic disorder, and voyeuristic disorder.  … In the case of pedophilic disorder, the notable detail is what wasn’t revised in the new manual. Al-though proposals were discussed throughout the DSM-5 development process, diagnostic criteria ultimately remained the same as in DSM-IV TR. Only the disorder name will be changed from pedophilia to pedophilic disorder to maintain consistency with the chapter’s other listings».

Tulkojumā tas izskatās apmēram šādi: “Sadaļa par parafīliskiem traucējumiem ietver sevī astoņus nosacījumu: eksibicionisku traucējumu, fetišisku traucējumu, froterisma traucējumu, pedofīlisku traucējumu, seksuāli mazohistisku traucējumu, seksuāli sadistisku traucējumu, transvestītisku traucējumu un vuajērisku traucējumu. … Pedofīliskā traucējuma gadījumā svarīga nianse ir apstāklī, ka tas jaunajā izdevumā netika pārskatīts. Neskatoties uz to, ka DSM-5 sagatavošanas stadijā tika apspriesti vairāki priekšlikumi, diagnosticēšanas kritēriji palika tādi paši kā DSM – IV TR. Vienīgi tikai nosaukums tika mainīts no “pedofilija” uz “pedofilijas traucējums”, lai saglabātu saskaņu ar citām šīs sadaļas pozīcijām.”

Tātad, ar kādiem gan traucējumiem vienā maisā ir ielikta pedofilija? Tagad pedofilija oficiāli ir pielīdzināta vuajērismam (tie, kuri noskatās), ekshibicionistiem (tie, kuri mežos biedē jaunas meitas), fetišistiem, sado – mazo cienītājiem, transvestītiem un froteristiem (tiem, kuri caur apģērbu pieskaras jūtīgām vietām).

Tātad terminoloģiskā līmenī pedofilija anglosakšu tradīcijā kļūst kaut kas nevainīgs, kas nepelna nosodījumu un lieku uzmanības pievēršanu. Vēl jāvērš uzmanība, ka šīs izmaiņas tonim ir atvainošanās pieskaņa jeb, precīzāk sakot, modrību iemidzinoša pieskaņa, sak “ir mainīts tikai nosaukums…”, “viss pārējais ir palicis pa vecam…”. Atļaušos prognozēt, ka kādā no nākamajiem DSM izdevumiem “pedofilijas traucējums” pārstās būt par traucējumu, kuru nepieciešams diagnosticēt, tādējādi oficiāli kļūstot par normu.

Ir autori, kuri uzskata, ka ASV ir ļoti spēcīgs pedofīlu lobijs, kurš arī cenšas panākt robežu likvidēšanu starp normālo un nenormālo šai sfērā. Šī Amerikas sabiedrības daļa pat rīko skaistumkonkursus mazgadīgiem puikām, kuri tiek saģērbti kā meitenes (4). Nekādu aizliegumu šādām preteklībām tur nav, par to neviens netiek vajāts, tas skaitās normāli, pret to izturas iecietīgi, kas kopumā saskan ar anglosakšu mentalitāti un pasaules uzskatu.

Zinot to kā agrīnie bērnības gadi ietekmē personības veidošanos, var izjust ļoti lielu nožēlu pret to sabiedrību, kurā pedofilija ir kļuvusi par nosacītu normu [un arī milzīgu niknumu pret deģenerātiem, kuri līdz tam ir nolaidušies]. Pat grūti iedomāties kāds ļaunums tiks nodarīts bērniem, kad soda par pedofiliju nebūs vispār vai arī tas būs “tolerants”.

Krievu [arī latviešu un visu normālu cilvēku] uzdevums ir nepieļaut tādu notikumu attīstību.

***

Ceru, ka kaut kādā mērā man izdevās parādīt cik liela nozīme apkārt notiekošajā ir dzimtajai valodai, tās uzbūvei un Tēva arhetipam tā visplašākajā nozīmē. Mums krieviem [latviešiem u.c.] jāpārstāj paciest absurdas nejēdzības un jānovelk dzelžaina un nesatricināma robeža, neļaujot nevienam [pirmkārt – aptrakušajiem anglosakšiem] diktēt kā mums dzīvot un kādām vērtībām mums ir jābūt [jo īpaši, ja tās ir galēji amorālas un absurdas vērtības].

Atsauces:
(0) Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…» http://www.psyoffice.ru/1694-lakan-zhak.-eshhjo-seminar-kniga-xx-197273.html
(1) http://www.nytimes.com/books/first/p/pipes-property.html
(3) http://www.dsm5.org/Documents/Paraphilic%20Disorders%20Fact%20Sheet.pdf
(4) «Let Boys Be Girls. Or Goys or Birls»: Society is coming to embrace the notion of ‘gender fluidity.’ http://www.slate.com/blogs/behold/2013/07/15/_you_are_you_looks_at_a_gender_nonconforming_camp_for_boys_photos.html  ; http://livingword-of-god.blogspot.ru/2013/07/let-boys-be-girls-or-goys-or-birls.html

“Drausmīgais Krievs”
/05.08.2015 /

Avots:
http://cont.ws/post/107687

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par migrantu krīzi Eiropā un tās pasūtītājiem


00553_Germany-fans-refugees-welcome

Sākumā īsumā jāpiemin Eiropas garīgais tēvs. ES politiķi ļoti godā Paneiropas savienības dibinātāju un apvienotās Eiropas ideologu Rihardu Kudenhovu – Kalergi (1894-1972;  Austroungārijas aristokrāta un diplomāta dēls, māte – Aojama Micuko, viena no pirmajām jāpānietēm, kura emigrēja uz Eiropu), kuru viņi sauc par Eiropas Savienības garīgo tēvu. Viņa 20.gadsimtā sarakstītie darbi “Paneiropa” un “Cīņa par Paneiropu” ir labi zināmi un tiek uzskatīti par Eiropas būvniecības manifestu. Šajos darbos ir izklāstīti ES radīšanas mērķi un uzdevumi, kuri līdz pat šai dienai paliek nemainīgi.

Viens no šādiem mērķiem ir vienotas “eiropiešu nācijas” radīšana. Uzskatot, ka nācijas radīšana, balstoties uz asinsradniecību, ir dziļi nepareiza pieeja, Kudenhovs – Kalergi tai pretstatīja gara radniecību, definējot vienoto “eiropiešu nāciju” kā garīgu kopību, kurai ir kopēji garīgie skolotāji (1).

Lai atrisinātu nacionālo jautājumu, viņš piedāvāja atdalīt nāciju no valsts, lai nacionalitāte kļūtu par katra personīgo lietu. Un tā kā šai gadījumā pilsonības jautājums kļūs otršķirīgs, tas pilnībā atrisinās valstu robežu jautājumu: “Ir tikai viens radikāls paņēmiens kā taisnīgi un uz ilgu laiku atrisināt Eiropas robežu problēmas. Tas ir nevis robežu pārnešanas ceļš, bet gan robežu likvidācija” (2).

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Tomēr tas ir tikai paneiropiešu sabiedriskā projekta virsslānis [domāts mazzinošajām masām]. Savu Eiropas galējās pārbūves sapratni Kudenhovs – Kalergi izklāstīja 1925.gadā mazā tirāžā iznākušā grāmatā “Praktiskais ideālisms” (3), kurā viņš aprakstīja Eiropas nākotni un parādīja, kā izskatīsies “eiropiešu nācija.”

Galvenā Kudenhova – Kalergi ideja bija jūdaisma garīgās līderības Eiropas civilizācijā pamatojums un nepieciešamība pārvērst ebrejus par “garīgi vadošo Eiropas rasi”. No visas eiropiešu masas, ko Kudenhovs – Kalergi sauc par “kvantitātes cilvēkiem”, viņš izdala divas “kvalitātes cilvēku” rases – dižciltīgo dzimtas un ebrejus, kam pēc viņa domām kopā ir jāveido nākamo eiropiešu aristokrātiju. Bet par Eiropas kodola kodolu viņš uzskatīja ebrejus gan dēļ to “īpašās etniskās attieksmes pret pasauli”, gan arī dēļ to prāta spēju pārākuma. Ebreji pēc viņa domām bija prāta dižciltīgie jeb garīgā aristokrātija, kas ieņem līderpozīcijas cīņā par cilvēces vadību. Par tipiskiem šīs “garīgās aristokrātijas” pārstāvjiem Kudenhovs – Kalergi uzskatīja Ferdinandu Lasalu, Ļevu Trocki – Bronšteinu, Albertu Einšteinu, Anrī Bergsonu un citus.

Kas attiecas uz pārējiem – “kvantitātes cilvēkiem”, tad par viņiem Kudenhovs – Kalergi rakstīja: “Tālākas nākotnes cilvēks būs jauktu asiņu. Rases un šķiras izzudīs dēļ telpas, laika un aizspriedumu pārvarēšanas. Nākamā eirāziešu – negroīdu rase, kura ārēji būs līdzīga seniem ēģiptiešiem, aizstās tautu un personību dažādību.” Eiropas nākotni Kudenhovs – Kalergi redzēja tajā, ka eiropieši sajaucas ar citām rasēm un tautām un izzūd kā nacionālas individualitātes, bet šo tautu elites nomainīs ebreju garīgā vadoņu kasta.

Tas, kas pašreiz notiek Eiropas Savienībā pilnībā iekļaujas tajos projektu aprakstos, ko izklāstīja ES garīgais tēvs. Un ir acīmredzams, ka šie projekti nav savietojami ne ar nacionālu valstu, nacionālo robežu un pašu nāciju saglabāšanu. Tā, ka Eiropas Savienības politiķi, realizējot ārprātīgu migrācijas politiku, pilnībā apzinās, ko dara.

Eiropas saimnieki

Pašreiz mūsu acu priekšā notiekošais labi izplānotais un vadāmais “migrācijas haoss” Eiropā nav nejauši uzplūdi, bet gan ir svarīga taktiska operācija ceļā uz fundamentālu Eiropas pārbūvi, ir daļa no nacionālo valstu demontāžas plāna, kā arī veids kā nostiprināt Eiropas Savienību, kuras vadība pārstāv nevis pilsoņu intereses, bet gan lielā Eiropas transnacionālā biznesa intereses, kurš ir daļa no globālām pārnacionālām struktūrām.

Svarīga loma te ir 1983.gadā izveidotajam Eiropas rūpnieku apaļajam galdam jeb Eiropas apaļajam galdam (EAG), kurš apvieno 45 lielākās Eiropas korporācijas, starp kurām visietekmīgākās ir Bayer, Shell, BP, Daimler Chrysler, Ericsson, Nestlé, Nokia, Petrofina, Renault, Siemens, Solvay, Total un Unilever, kuru vadītāji regulāri piedalās Bildenbergas kluba sanāksmēs. Pašreiz EAG vada zviedru kompānijas Ericsson direktoru padomes priekšsēdētājs Leifs Johansons.
00553_evropejskij-kruglyj-stol-
EAG ir galvenā spiedienu izdarošā grupa, kurai ir izšķiroša ietekme uz augsti stāvošiem Eiropas politiķiem un kura nodrošina stratēģisko aliansi starp lielo biznesu un Eiropas Komisiju. Galvenais EAG uzdevums ir mainīt Eiropas pārvaldības mehānismus lielā biznesa interesēs un viena lēmumu pieņemšanas centra izveide.

Augstākā līmeņa menedžeru “apstrāde” un kadru atlase ir novedusi līdz tam, ka, ja 1980-ajos gados EAG iekšienē vēl bija vērojamas protekcionistu un globālistu grupas, tad uz 1990-o gadu sākumu tika panākta pilnīga vienprātība tirgu un robežu atvērtības ziņā un atlantisma ideju atbalstā (4).

Svarīgākais EAG šodienas jautājums ir Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) parakstīšana, ko Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons nosauca par “pašu galveno divpusējo tirdzniecības līgumu vēsturē” (5). TTIP, kāds tas bija iecerēts, ir jānodrošina korporāciju pilnīga kontrole pār ekonomiku un sociālo sfēru, maksimāli minimizējot valstu regulējumus. Tāpēc pārrunas par šo projektu notika aiz slēgtām durvīm un tas tiek turēts slepenībā no Eiropas sabiedrības.

TTIP sagatavošanas hronoloģija ir sekojoša: 1990.gadā tiek pieņemta “Transatlantiskā deklarācija”, 1995.gadā no biznesa pārstāvjiem tiek izveidota “Transatlantiskais biznesa dialogs”, 1998.gadā tiek izveidota konsultatīvā komiteja “Transatlantiskā ekonomiskā partnerība”, 2007.gadā tiek izveidota “Transatlantiskā ekonomiskā padome”, kura sastāv no vadošajām Rietumvalstu firmām. Visbeidzot 2011.gadā tika izveidota ekspertu grupa, kura 2013.gadā ieteica uzsākt pārrunas par līguma noslēgšanu.

Ar TTIP saistītos dokumentus gatavo Transatlantiskais politiskais tīkls (TPT) – ietekmīgs institūts, kurš strādā ne tikai uz transatlantiskā tirgus izveidi 2020.gadā, bet arī uz Eiroamerikāņu militāri – politiskā bloka izveidi. TPT tika izveidots 1992.gadā un tas apvieno Eiropas parlamentāriešus, ASV kongresmeņus un lielā biznesa pārstāvjus. Finansē šo struktūru lielākās korporācijas un bankas (Boeing, Ford, IBM, Microsoft, Siemens, BASF, Deutsche Bank, Bertelsmann) un tā balsts ir vadošie Rietumvalstu smadzeņu centri (Starptautisko attiecību karaliskais institūts (Chatham House), Aspena institūts, Eiropas – Amerikas biznesa padome, Starptautisko attiecību padome, Brukingsa institūts u.c.) (6).

EAG galvenās lomas TTIP projektā rādītājs ir 2013.gada martā (pēc A.Merkeles un F.Olanda tikšanās ar EAG vadību) izveidotā franču – vācu darba grupa par vienotas starptautiskas tirdzniecības stratēģijas radīšanu , kas kalpotu Eiropas lielāko kompāniju interesēm, kuru pārstāvji arī kļuva par darba grupas dalībniekiem. Kā izteicās viens apskatnieks, “EAG prasība ir likt Eiropas Savienībai kalpot saviem uzņēmumiem un nekas vairāk” (7). Šī darba grupa izvirzīja 32 ultraliberāla un antisociāla tipa priekšlikumus, kas arī bija pamats ES – ASV pārrunām par TTIP. Galvenais te ir tirgu atvērtība, investīciju aizsardzība un darba tirgus reformas “konkurētspējas paaugstināšanai”.

2015.gada jūlijā Eiroparlaments, izmantojot tādu ietekmēšanas līdzekli kā “krievu draudi” un eiroatlantiskās solidaritātes nepieciešamība, pieņēma TTIP atbalstošu rezolūciju (436 eirodeputāti bija par, 241 pret). Lai gan šai rezolūcijai nav obligāts raksturs, tā parāda spēku samēru Eiroparlamentā, kuram būs jaratificē TTIP. Īpaši jāuzsver, ka arī šajā etapā ES varasiestādes nepieļāva sabiedrisko apspriešanu, jo lielākā daļa eiropiešu neatbalsta TTIP, kas padarīs korporācijas par visspēcīgām un uz visiem laikiem iznīcinās vēl pāri palikušās Eiropas cilvēku vērtības (8).

Diemžēl nekādu nopietnu pretestību TTIP nesastop dēļ Eiropas sabiedrības dziļās dezintegrācijas, kas ir jau 20 gadus notiekošās demogrāfiskās revolūcijas sekas, kas savukārt ir viens no galvenajiem korporāciju varu nostiprinošajiem faktoriem.

Eiropas valstu nāciju aizstāšana

Šo revolūciju daudzi pētnieki sauc par demogrāfisko, jo Eiropa ir pārstājusi atražot savus iedzīvotājus. Uz 2050.gadu, neskaitot imigrantus, pašreizējo 728 miljonu eiropiešu vietā būs 600 miljoni. Eiropas iedzīvotāju zudums līdzinās pašreizējās Vācijas, Polijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas iedzīvotāju kopsummai. Pēdējo reizi tik ievērojama Eiropas iedzīvotāju skaita samazināšanās notika mēra epidēmijas laikā 1347. – 1352. gadā (9).

Īpaši bēdīga situācija ir Vācijā (uz 250.gadu tās iedzīvotāju skaits var samazināties no 82 uz 59 miljoniem cilvēku), Latvijā, Ungārijā un Portugālē. Tajās valstīs, kurās dzimstība ir salīdzinoši augstā līmenī (Lielbritānijā, Francijā, Zviedrijā), tas tiek panākts pārsvarā uz musulmaņu imigrantu rēķina. Kā atklāti reiz atzinās Vācijas ārpolitikas padomes Krievijas un NVS nodaļas direktors A.Rars, “mēs esam krustcelēs un ir grūti pateikt, kur tas mūs novedīs … Jā, var teikt, ka “baltā rase” izmirst … Atklāti par to runāt pagaidām ir grūti, jo ir elektorāts.”

Politiskā bezspēcība šai jautājumā padara Eiropas Savienību par nespējīgu saglabāt sociālo līdzsvaru: darbarokas drīzumā katastrofāli sāks pietrūkt, kas aktualizēs jautājumu par esošās sociālās nodrošināšanas sistēmas saglabāšanu. Pagaidām Eiropā vēl strādā tās paaudzes, kuras piedzima demogrāfiskā buma laikā pēc Otrā pasaules kara, bet ar viņu aiziešanu pensijā situācija dramatiski mainīsies. Tāpēc Eiropas politiķu drudžainās darbības, paaugstinot pensijas vecumu, pārskatot invalīdu atbalsta shēmas, ir saistītas ar mēģinājumu maksimāli attālināt dzīves līmeņa, sociālo standartu un patēriņa krituma mirkli.

Novērst to var imigrantu plūsmas palielināšanās. Kā ir norādīts vienā no slepeniem Francijas valdības ziņojumiem vēl 2000-ajos gados, Eiropas Savienībai nav citas alternatīvas kā ievest 75 miljonus migrantu (10). Tāda ir ES saglabāšanas cena. Franču eksperti šai ziņojumā vērš uzmanību, ka tas nākotnē radīs daudz problēmu.

Tomēr pašreizējā Eiropas politiķu ģenerācija savu kursu nemainīs: jā viņi skaļi paziņos par multikulturālisma politikas izgāšanos, veiks ārišķīgas uz publiku vērstas antimigrantu akcijas, tomēr kopējais uzsvars uz ieceļotājiem paliks nemainīgs – tā ir transatlantiskās šķiras stratēģiskā līnija, kas atbilst viņu interesēm.

Uz 2000-šo gadu sākumu pēc oficiāliem datiem Eiropas kontinentā katru gadu meklēja patvērumu apmēram 400 tūkstoši cilvēku, bet caur visdažādākajiem nelegālajiem kanāliem uz Eiropu ik gadu izbrauca vairāk kā pus miljons cilvēku. Pašreiz kopējais nelegālo imigrantu skaits Eiropā ir apmēram 5 – 7 miljoni cilvēku (skaitlis ir ļoti aptuvens, jo oficiālā ES statistika šai ziņā nedod nekādus ciparus). Visvairāk nelegāļu ir sakoncentrējušies Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā – katrā no tām apmēram 1 – 1,15 miljons un katru gadu to skaits pieaug par 100 tūkstošiem. Galvenās imigrantu plūsmas gāja un iet no Ziemeļāfrikas uz Spāniju un no Turcijas caur Grieķiju un Albāniju uz Itāliju. 2011.gads (amerikāņu izraisītā “arābu pavasara” gads) Eiropai šai ziņā kļuva par robežu, kad tikai pirmo desmit mēnešu laikā tika fiksēti 113 tūkstoši robežu šķērsošanas gadījumi (11). Jau 2014.gadā bēgļu skaits, kuri nokļuva Eiropā šķērsojot Vidusjūru, bija 626 tūkstoši cilvēku (12). 2015.gadā šis rādītājs būs ievērojami lielāks.

Šogad pēc Starptautiskās darba organizācijas (ILO) datiem no 175 miljoniem pasaules migrantu 56 miljoni dzīvo Eiropā, no kuriem 27,5 miljoni veic tur ekonomisko darbību. Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Luksemburgā un Šveicē, nodarbināto migrantu īpatsvars sasniedz 25% no visiem nodarbinātajiem (13). Pārsvarā viņi strādā darbavietās, kas vietējiem iedzīvotājiem nešķiet pievilcīgas: netīrs, smags darbs, kuram nav nepieciešama kvalifikācija, zemas un vidējas kvalifikācijas darbs apkalpojošā sfērā, kopšanas un sakopšanas darbs privātajā sfērā, saimniecības un tūrisma sfēras sezonālie darbi.

Daudzskaitlisks un praktiski nekontrolējams pasaules darba tirgus segments ir nelegālie imigranti, kuru daudzums pēc ILO datiem ir 1/3 no visiem starptautiskajiem migrantiem. Nodarbināti viņi pārsvarā ir mazā biznesa vai ēnu ekonomikas sektorā, kuras apjoms visā pasaulē pastāvīgi pieaug. Pēc Eirokomisijas datiem atsevišķās Eiropas valstīs ēnu ekonomika nodrošina no 8% līdz 30% no IKP, vidēji Eiropā ēnu ekonomika nodrošina 20% no IKP.

Neskaitot Austrumeiropu, valstis ar vislielāko ēnu ekonomiku ir Grieķija (30-35% no IKP), Itālija (27,8%) un Beļģija (23,4%). Vidēji rādītāji ir Īrijai, Francijai un Vācijai – no 14,9% līdz 16,3% (14). Īpaši strauji ēnu ekonomika sāka augt pēc 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes. Nozīmīgākais tās elements ir narkotiku tirdzniecība, par kuras bāzi Eiropā kalpo Kosova. Narkotiku tirdzniecība ir plaši sazarota, tajā ir iesaistīti Kosovas albāņi, bulgāru un turku mafija, čehu kurjeri, angļu dīleri un itāļu Cosa Nostra (15). Un tas viss ir tikai zemākais līmenis sistēmai, kurā ir iesaistītas ietekmīgas viseiropas starptautiskas struktūras ar ļoti stingru atbalstu specdienestos. Narkomafija Eiropas valstu valdībās spēlē “neredzamā menedžera” lomu. Nelegālie imigranti narkomafijai ir neaizstājams resurss, no kura narkobiznesa sistēmā tiek uzņemti arvien jauni cilvēki, kurus Eiropas sabiedrība ir atstājusi bezizejas situācijā.

Eiropa ir kļuvusi par vietu, kur notiek dziļa cilvēku etnokultūras pārveidošana, kas drīzumā var pārvērsties par sava veida “kausēšanas krāsni”. Eiropieši sajaukti ar citiem etnosiem, kuri jau ir sajaukušies savā starpā, tik tiešām nākotnē izveidos jaunu klejotāju nāciju.

Dāvana biznesam

Pašreizējais imigrācijas vilnis ir bezprecedenta. Uz Eiropu virzās ļoti labi organizēta bēgļu plūsma, ko galvenokārt ir radījusi situācija Sīrijā, no kuras uz blakusvalstīm jau ir izbraukuši apmēram 4 miljoni cilvēku. Pēc ANO bēgļu aģentūras datiem šī ir visnopietnākā bēgļu krīze pēdējo 25 gadu laikā (16). Eiropā kopš gada sākuma ir ieradušies 500 tūkstoši cilvēku, bet vienā pašā augusta mēnesī tika reģistrēti 156 tūkstoši bēgļu. Tiek prognozēts, ka šī gada laikā uz Vidusjūras piekrasti varētu pārcelties apmēram 1 miljons bēgļu (17).

Interesanti, ka aprakstot bēgļu grūtības, masu mēdiji noklusē jautājumu par to, kurš finansē un organizē šīs bēgļu plūsmas, un kāpēc liela daļa bēgļu ir veselīgi jauni vīrieši, kuri meistarīgi pārvar uz robežām izvietotās barjeras. Tiesa gan pēdējā laikā tomēr sāka parādīties informācija par pārceļošanas sponsoriem, kas ļauj secināt, ka pašreizējā bēgļu krīze ir mākslīgi radīta.

Austrijas žurnālists, atsaucoties uz avotu specdienestos, ziņo, ka ar bēgļu plūsmas organizēšanu ir saistītas amerikāņu organizācijas un fondi, kuri apmaksā bēgļu “gidu” pakalpojumus, kuri arī pārvieto imigrantus uz Eiropu. Citi žurnālisti min “cilvēktiesību aizsardzības organizācijas”, kuras finansē Rotšildu klans. Bet serbu izdevums “Resat”, pēc rūpīgas, labi organizētās kosovas albāņu izbraukšanas mēneša garumā izpētes, nāca klajā ar versiju, ka aiz tā stāv “Islāma valsts”, kura ir uzstādījusi sev uzdevumu nosūtīt uz Rietumeiropu 4000 kaujinieku (2000 it kā jau esot ieradušies uz vietas) (18).
00553_25_20150426_cartoon
Raksturīgi, ka strauji ir izmainījusies arī mēdiju intonācija, runājot par bēgļiem. Arī agrāk imigrantu liktenis bija traģisks. Nelegālā imigrācija ir bijusi visu laiku jau kopš paša Sīrijas konflikta sākuma, bet neviens neizrādīja par bēgļiem tādas rūpes. Un te pēkšņi situācija strauji mainās. Kā raksta Sīrijas žurnālists un rakstnieks Mustafa al Mikdads, “tagad, kad viņu teroristiskais karš ir izlietojis ievērojamus mūsu resursus, mūsu jaunatnes imigrācijas organizēšana ir pieņēmusi ievērojamus vērienus, kas liek domāt, ka ir sagatavots jauns plāns kā atņemt Sīrijai cilvēcisko un zinātnisko potenciālu. Pie tam tas tiek darīts spiežot uz Rietumvalstu sabiedriskās domas jūtām par “neizturamajām migrantu ciešanām”. … Varbūt viņi pat pieņems speciālus noteikumus, kas būs attiecināmi tikai uz migrantiem no Sīrijas.  … Iespējams tas ir pēdējais solis, kurš patiešām var atņemt Sīrijai to vecuma kategoriju, kura var uzvarēt terorismu un atjaunot valsti, kas nozīmē, ka tas ir tikai Rietumvalstu karojošās politikas turpinājums, tikai ar citām metodēm…” (19).

Sāk izkristalizēties notikumu kopējā aina un kļūst redzama Eiropas valdošo slāņu dubultā stratēģija “migrantu krīzes” sakarā: sakoncentrēt Eiropas centrā ekonomiski lietderīgi izmantojamus migrantus un pārsūtīt radikālos elementus (“Islāma valsts” tā saucamos “guļošos aģentus”) uz Austrumeiropu.

Lai gan prese runā par Briseles birokrātijas vājumu un tās bailēm gaidāmā bēgļu pieplūduma priekšā, Eiropas lielajam biznesam šī situācija ir visīstākā dāvana un “brīnumains pārsteigums”, kas ļauj iegūt lētu darbaspēku pirms TTIP spēkā stāšanās. Kā rakstīja A.Rars, “tagad bēgļus nēsās uz rokām.”

Vācijas uzņēmēju aprindas vienbalsīgi atbalstīja migrantu uzņemšanu. Tā Vācijas federālās rūpnieku apvienības (BDI) prezidents un Bildenbergas kluba biedrs Ulrihs Grillo vēl 2014.gada beigās paziņoja, ka Vācija jau sen ir migrantu zeme un ka tai tādai arī ir jāpaliek (20). Viņam piebalso Vācijas ekonomikas ministrs un vicekanclers Zigmārs Gabriēls, kurš paziņoja, ka migrantu uzplūdi palīdzēs Vācijai tikt galā ar iedzīvotāju novecošanos un kadru trūkumu atsevišķās jomās. “Ja mums izdosies ātri apmācīt pie mums atbraukušos un iesaistīt darbā, tad mēs atrisināsim vienu no galvenajām mūsu ekonomikas nākotnes problēmām – kvalificēta darbaspēka trūkumu” (22). Intervijā Vācijas sabiedriskajai televīzijai ZDF viņš norādīja, ka tuvāko gadu laikā Vācija spēs katru gadu uzņemt vismaz 500 tūkstošus bēgļu (“Es par to nešaubos. Iespējams mēs pat spēsim uzņemt vairāk bēgļu”). Un patiešām, 2015.gadā Vācija, kā tiek plānots, pieņems no 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam  bēgļu, kas ir četras reizes vairāk kā 2014.gadā (23).
00553_big4
Zīmīgi, ka Angela Merkele, nosaucot migrantu pieplūdumu Eiropā par graujošu un norādot, ka šis process izmainīs Vāciju, tai pat laikā apsolīja paātrināt patvēruma piešķiršanas procedūru un izdalīt papildus līdzekļus palīdzības sniegšanai bēgļiem, ko viņa aicināja darīt arī citas valstis (24).

Pēc vācu analītiķu atzinuma, 2030.gadā Vācijai būs nepieciešamas 6 miljoni darbavietu tādās sfērās kā viesnīcu bizness, loģistika, veselības aizsardzība un sociālā aprūpe. BDI savukārt norāda, ka pie 6,4% bezdarba līmeņa, valstij trūkst 140 tūkstoši inženieru, programmētāju un tehniķu. Profesionāli – tehniskā apmācību sistēmā, kurā ir iesaistīta lielākā daļa valsts uzņēmumu, nav aizpildītas 40 tūkstoši vietu. Bet analītiskais centrs Prognos norāda, ka gadījumā, ja nekas nemainīsies, darbinieku deficīts palielināsies līdz 1,8 miljoniem uz 2020.gadu un līdz 3,9 miljoniem uz 2040.gadu (25). Ir arī tādas prognozes, kuras apgalvo, ka uz 2030.gadu Vācijas ekonomikai trūks 10 miljoni strādājošo.

Šādos apstākļos tie 10 miljardi eiro, ko Vācija grasās iztērēt bēgļu uzņemšanai 2016.gadā (uz budžeta pārpalikuma 21 miljardu eiro apmērā rēķina), nav nemaz tik liela summa (26). Kas attiecas uz imigrantu integrēšanu darba tirgū, tad tiek plānots paplašināt 2013.gada programmu The Job of my Life ar valodas apmācībām un aroda apguvi, kas tika izstrādāta darba meklētājiem no citām ES valstīm. Jau tagad, kā norāda Grillo, vietējā līmenī arvien vairāk kompāniju atver durvis iebraucējiem. Bizness ir sagatavojis priekšlikumu sarakstu, lai paātrinātu profesionālās kvalifikācijas un izglītības atzīšanas procedūru un piedāvā finansēt valodas apmācības.

Morāli imigrantu pieplūdumam ir sagatavoti arī paši vācieši. Saskaņā ar ZDF aptauju, ja jūlijā bēgļu uzņemšanu atbalstīja 54% vāciešu, tad augustā jau 60%. Bet pēc žurnāla “Spiegel” datiem, augusta beigās puse vāciešu gribēja, lai Vācija uzņem vēl vairāk bēgļu.

Vācu kārtība

Bēgļu pieplūduma gaitā Eiropas mēdiji aktīvi apstrādāja eiropiešus iecietības un viesmīlības garā, pat nekautrējoties veikt falsifikācijas kā tas bija ar Turcijas krastā izskaloto sīriešu bērnu (27). Eirokomisija nepārtraukti atkārto par morālo pienākumu, Ženēvas konvenciju un ES pamattiesību hartu. Ar īpašu daiļrunību izceļas Ž.K.Junkers, kurš Eiropas Parlamentā teica sirdi plosošu runu par Eiropu kā “stabilu ostu un cerības vietu”. Parlaments aplaudēja. Gala rezultātā Eiroparlaments aicināja likt Savienības politikas centrā solidaritāti un radīt “harmonisku un efektīvu patvēruma sistēmu ES mērogos ar mērķi taisnīgi sadalīt patvēruma meklētājus.”

Bet tālāk sekoja proza. Paziņojot par visu 28 valstu morālo pienākumu uzņemt bēgļus, A.Merkele un Zviedrijas premjerministrs pieprasīja sadalīt atbildības (28). Ar tādu plānu nāca klajā Berlīne un Parīze, ko publiskoja Ž.K.Junkers un apstiprināja Eiroparlaments. Tas paredzēja 160 tūkstošu bēgļu (120 tūkstošus no Itālijas , Grieķijas un Ungārijas un 40 tūkstošus bēgļu, kuri jau ir Eiropā) sadalīšanu starp 22 valstīm – 26% Vācijai, 20% Francijai, 12% Spānijai. Pie tam kvotu sistēma ir obligāta izpildei (“mums nav nepieciešama poēzija”, paziņoja Junkers) un pret valstīm, kuras atteiksies uzņemt bēgļus, var tikt pielietotas finansu sankcijas. Šis plāns tika pozicionēts kā steidzams pasākums, pēc kā tiks izstrādāts “pastāvīgs mehānisms”. Tāpat ir paziņots par speciāla fonda izveidošanu nākamajām iespējamajām krīzēm 1,8 miljardu eiro apmērā (29).

Tomēr pieņemot šo plānu, Vācija mēģina aizsargāt sevi no radikāliem elementiem. “Migrācijas haosa” laikā enerģētikas eirokomisārs Gjunters Etingers paziņoja, ka Vācijas konstitūcijā ir jāievieš izmaiņas, kas ļaus paātrināt lēmuma pieņemšanu gan par bēgļa statusa piešķiršanu, gan par atteikumu piešķirt bēgļa statusu. Pie tam otrs variants attieksies uz migrantiem no t.s. drošām valstīm, kurās nenotiek karadarbība. Pie šādām valstīm tiek pieskaitītas visas ES dalībvalstis, Gana, Senegāla, Serbija, Maķedonija, Bosnija – Hercogovina, Melnkalne, Albānija un Kosova. Pie tam no Balkānu valstīm līdz šim nāca līdz pat 40% bēgļu, attiecīgi viņiem vai nu atteiks statusa piešķiršanu, vai aizsūtīs atpakaļ uz mājām (30).

Kvotu jautājums saliedēja Vāciju un Franciju, bet radīja opozīciju no t.s. Višegradas grupas valstīm (Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija), kurām nav pieredzes bēgļu izvietošanā un kuras negrib uzņemt pie sevis pavēlēto daudzumu. Tomēr vāciešiem ir pietiekami daudz paņēmienu kā izdarīt spiedienu uz kaimiņiem. 2015.gada 13.septembrī Vācija ieviesa pasu kontroli uz Austrijas robežas un apstādināja savu dalību Šengenas līgumā. Tas atstāja iespaidu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vācijas iekšlietu ministrs paziņoja, ka šī darbība tiks realizēta uz visām Vācijas robežām. Gala rezultātā jautājumu par kvotām pārcēla uz ārkārtas iekšlietu ministru sanāksmi 14.septembrī, bet arī tur ne par ko nevienojās. Tālāk jautājumu skatīs Eiropas Padomes ārkārtas sēdē, kam ir jānotiek septembra 20ajos datumos.

***

Žaks Atalī

Žaks Atalī

Tai pat laikā 12.septembrī slavenais globālisma ideologs, Brain Bri biedrs un Francijas ebreju organizāciju (CRIF) prezidents Žaks Atalī deva interviju beļģu avīzei Lesoir, kurā viņš apsveica sagaidāmo tautību un rasu sajaukšanos: “No tā brīža, kad mēs atzīstam, ka brīvībām ir fundamentāls raksturs, pirmā no tām ir pārvietošanās brīvība. … Šie cilvēki pārvērtīs Eiropu par pirmo pasaules lielvalsti. … Ar migrantiem notiekošais novedīs pie daudz saliedētākas un varenākas Eiropas būvniecības. … Viņu atbraukšana ir neiedomājama izdevība, jo viņi izmainīs Eiropas demogrāfiju…” (31).

Atsauces:
(1) (2) Куденхове-Калерги Р. «Пан-Европа» // http://www.paneuropa.ru/home.php?id=4&id2=0&id3=6&lang=
(3) См.: Coudenhove KalergiR. Praktischer idealismus. Adel – Technik – Pazifismus. Wien-Leipzig. 1925 // http://www.mediafire.com/?wwyl5p4stattbqm
(4) Balanya B., Doherty A., Hoedeman O. Ma’anit A. & Wesselius E. Europe Inc. Comment les multinationals construisent l’Europe et l’economie mondiale. Marseille cedex 20, 2005, р. 58.
(5) http://ec.europa.eu/trade/policy/in-focus/ttip/index_fr.htm
(6)http://www.agoravox.fr/actualites/international/article/bloc-euro-atlantique-unifie-en-55452
(7) http://www.politis.fr/Ces-industriels-qui-conseillent,22807.html
(8) http://inosmi.ru/op_ed/20150713/229060533.html
(9) http://crisis-blog.ru/documents/1287.html
(10) Уткин А. Полюс богатства против полюса населения // НГ – 2003 г. 26 марта. – № 59 (2896).
(11) http://www.centrasia.ru/newsA.php?st=1321686240
(12) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(13) http://sr.fondedin.ru/new/fullnews_arch_to.php?subaction=showfull&id=1290498889&archive=1290499075&start_from=&ucat=14&
(14) http://polbu.ru/shadow_economy/ch02_all.html
(15) http://www.contrtv.ru/common/2651/
(16) http://www.unhcr.fr/559e2ca6c.html
(17) http://www.alterinfo.net/LE-CHAOS-MIGRATOIRE-COMME-FORME-SUPERIEURE-DE-LA-CRISE-DU-SPECTACLE-MARCHAND-_a117105.html
(18) http://www.mondialisation.ca/les-albanais-font-ils-le-trafic-des-islamistes/5469310
(19) http://www.lelibrepenseur.org/syrie-lhypocrisie-occidentale-des-lumieres/
(20) http://www.businessinsider.com/afp-german-industries-make-economic-case-to-welcome-refugees-2015-9
(21) http://gordonua.com/news/politics/Die-Welt-Glava-soyuza-nemeckih-promyshlennikov-raskritikoval-biznes-Germanii-za-simpatii-k-Putinu-74605.html
(22) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(23) http://www.interfax.ru/world/465544
(24) Bēgļa statuss ļauj palikt valstī 3 gadu laikā, pēc kā cilvēks var iesniegt iesniegumu, lai saņemtu patstāvīgas dzīvesvietas atļauju.
(25) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(26) http://tengrinews.kz/europe/10-milliardov-evro-pridetsya-potratit-germanii-bejentsev-280368/
(27) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(28) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_quotas_merkel
(29) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_europe
(30) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150908_germany_migrants_refugees_numbers
(31) http://www.lesoir.be/988143/article/debats/2015-09-13/attali-refugies-vont-faire-l-europe-premiere-puissance-du-monde

Olga Četverikova
/17.09.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-i-35451.html
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-ii-35458.html

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Par ekonomikas nacionalizāciju: Sergeja Glazjeva priekšlikumi


Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Nepieciešams “nacionalizēt ekonomiku” – tāda ir galvenā Krievijas prezidenta padomnieka ekonomikas jautājumos Sergeja Glazjeva ziņojuma doma, ko viņš 2015.gada 15.septembrī nolasīja Krievijas drošības padomes Starpnozaru komitejā. Lai gan autora dotais ziņojuma nosaukums ir “Par neatliekamiem Krievijas drošību stiprinošiem pasākumiem“, publika to jau nosauca par ziņojumu “Kā nezaudēt karu?” [Ziņojuma tēzes ir pamācošas katram, kuram patiešām neatkarīga valsts ir vērtība, pretstatā pseidovalstij un valsts imitācijai, kāda ir pašreizējā amerikāņu kontrolētā un nu arī okupētā Eiropas Savienības Latvijas Republika.]

Tātad, nacionalizācija ir galvenais Glazjeva ziņojuma atslēgvārds, kurš atspoguļo tā būtību. Un sākt to autors piedāvā ar valsts valūtas aktīvu izvešanu no ārvalstu ietekmes zonas. Līdzekļus, kuri ir ieguldīti ārzemju valsts obligācijās (ASV un citu valstu, kuras realizē Krievijai nedraudzīgu politiku), ir jāizņem un jāinvestē zeltā, Eirāzijas ekonomiskās savienības, BRICS un Šanhajas sadarbības organizācijas dalībvalstu vērtspapīros, starptautiskās organizācijās ar Krievijas dalību, kā arī Krievijas eksportu atbalstošas infrastruktūras paplašināšanā.

Tālāk, lai nodrošinātu paplašinātus atražošanas procesus, nepieciešams atteikties no ārējas kreditēšanas un pāriet uz kreditēšanu no iekšējiem avotiem, pie kuriem tiek pieskaitīti arī līdzekļi, kuri agrāk glabājās ārvalstīs. Privātām kompānijām, kuras saņem valsts atbalstu, tiek piedāvāts ieviest “saistības valsts priekšā saražot produktus (vai sniegt pakalpojumus) noteiktā apjomā, noteiktos termiņos un pa noteiktām cenām.” Šo saistību neizpildes gadījumā šādām kompānijām tiks uzlikts parāds valstij “nesaražotās produkcijas vērtības apmērā”. Faktiski runa iet par valsts pasūtījuma prakses paplašināšanu kopā ar zemu procentu valsts kredītiem. Acīmredzot “tirgus neredzamās rokas” darbības rezultāts nevar tikt atzīts par veiksmīgu.

Par jaunā tipa ekonomikas subjektiem jākļūst pārsvarā “nacionālām kompānijām”. Šis ir Sergeja Glazjeva termins. Šādai kompānijai ir jābūt reģistrētai Krievijā, tai ir jāpieder Krievijas rezidentiem, tā nevar būt afilēti saistīta ar ārvalstniekiem [afilēta persona – fiziska vai juridiska persona, kura ir spējīga ietekmēt uzņēmējdarbību veicošo fizisku vai juridisku personu rīcību], galvenā darbība tai ir jāveic pie sevis “mājās” un nodokļi jāmaksā savai valstij. “Nacionālās kompānijas” statusam ir jābūt nostiprinātam likumdošanā un tikai šādām kompānijām tiks dota pieeja “dabas bagātībām, valsts pasūtījumiem, valsts programmām, valsts subsīdijām, kredītiem, koncesijām, nekustamo īpašumu pārvaldībai, dzīvokļu un infrastruktūras būvniecībai, operācijām ar iedzīvotāju uzkrājumiem, kā arī citām valstij stratēģiski svarīgām un iedzīvotājiem ļoti būtiskām darbības jomām.” [Kāpēc, piemēram, arī Latvijā neieviest “nacionālās kompānijas” statusu, neatbalstīt tās un neaizsūtīt mājās skandināvu un citus ārvalstu ekonomiskos okupantus?]

Pašreizējā ofšoru ekonomika [kad juridiskās personas pārsvarā ir reģistrētas beznodokļu zonās], kurā piedalās ne tikai privātais bizness, bet arī valsts korporācijas, izvedot līdzekļus uz ārzemēm, pēc šādām izmaiņām būs likvidēta. Kapitāla izvešana tiks novērsta ar “pīrāga un pātagas” metodi, pārsvarā tomēr izmantojot “pātagu”. Lai gan lietas netiek sauktas īstajos vārdos, bet nesankcionēta kapitāla izvešana uz ārvalstīm tiks pielīdzināta nācijas resursu zādzībai [kas tā pēc būtības arī ir] un atbildība par to būs līdz pat kriminālatbildībai.

Tai pat laikā labticīgiem uzņēmējiem valsts ir gatava nākt pretī un nodrošināt tiem visus darbībai nepieciešamos priekšnosacījumus. Pašreizējās ārvalstu finansu infrastruktūras vietā tiks radīta savējā, tai skaitā notiks “pāreja uz vietējo reitinga aģentūru, auditorkompāniju, juridisko un konsultāciju kompāniju izmantošanu.” Tāpat ir jāievieš pašiem savi “reitingu aģentūru darbības standarti un valsts regulēšanā jāatsakās no ārvalstu reitinga aģentūru izmantošanas.”

Tāpat tiks ieviesta nacionālā maksājuma sistēma, iespējams, afilēti kopā ar EES un BRICS valstīm, savstarpējie norēķini nacionālajās valūtās, kā arī starpbanku norēķinu sistēma (SWIFT analogs). Tās izstrāde Krievijā jau tuvojas noslēgumam.

Visbeidzot autors piedāvā izbeigt Krievijā mežonīgā kapitālisma ēru un radīt valsts ekonomiskās plānošanas sistēmu. Runa, protams, te iet nevis par tāda vai cita veida zeķu ražošanu uz iedzīvotāju, bet gan par “ilgtermiņa prognožu un koncepciju izstrādi, vidēja termiņa programmu un individuālo plānu izstrādi, kuri ir saskaņoti ar kopējās attīstības mērķiem”. Pie tam termiņš tam visam ir pieci gadi (līdzīgi kā Padomju laiku slavenajās piecgadēs). Tik ambiciozu uzdevumu realizācijai tiek piedāvāts radīt Krievijas prezidentam tieši pakļautu Stratēģiskās plānošanas valsts komiteju.

/18.09.2015/

Avots:
http://www.km.ru/economics/2015/09/18/tsentrobank-rf/764379-natsionalizatsiya-ekonomiki
http://www.business-gazeta.ru/article/140998/

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Kāpēc lielbagātnieki iepludina Eiropā bēgļus


00551_EnjoyCapitalismSticker1aBēgļu problēmas sakarā rodas jautājums, kurš patiesībā iznīcina mūsdienu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki. Rakstnieks Mihails Vellers publicēja rakstu par bēgļu problēmu Eiropā (“Хоронить заказывали?” – http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_ ) un šis raksts guva plašu izplatību.

Īsi atstāstot, Vellera raksta saturs ir sekojošs: 1. Krievija ar Eiropu ir vienota kultūras – ideoloģiskā telpa, bet migranti ir iebrukuma armijas avangards šai telpā. Migranti brauc nevis, lai izšķīstu eiropiešos, bet gan lai izšķīdinātu sevī Eiropu.

2. Pašreizējo Eiropas problēmu avots ir kontrkultūra, kura ir iekarojusi Eiropu. 1950ajos gados “bitņiki” (Beatniks vai The Beats) – saujiņa homoseksuālistu un narkomānu ar asociāliem uzskatiem un radošām tieksmēm izveidoja kontrkultūras ētiku un estētiku. Pēc tam 1960ajos gados hipiji kanonizēja kontrkultūru, 1970ajos gados nēģerus tiesībās pielīdzināja baltajiem un pēc tam parādījās darbi, kuros tika pausta nepieciešamība stiprajai un strādājošajai sabiedrības daļai sponsorēt vājo un nestrādājošo. Pēc tam tas izvērtās visu mazākuma sociālo grupu (sākot no seksuālajām un beidzot ar reliģiskajām) sevis nostiprināšanā uz vairākuma rēķina. Gala rezultātā kreisie un izvirtuļi izkropļoja ģimenes institūtu, feministes ieviesa sieviešu individuālismu, dzimstība kritās, bet no bijušajām kolonijām, kurās “200 gadus atpakaļ mežoņi ēda viens otru un pārdeva verdzībā baltajiem”, sāka pieņemt un  labiekārtot uz sava rēķina migrantus.

3. Pie tam afrikāņi un arābi, pirmkārt, ir dumjāki par baltajiem eiropiešiem un, otrkārt, neidentificē sevi ar Eiropas valstu nācijām, kurās dzīvo. Viņi sevi uzskata “pirmkārt par musulmaņiem, pēc tam par pakistāniešiem un tikai pēc tam par Lielbritānijas pilsoņiem.” Rezultātā atliek vēl tikai 10 – 15 gadi un musulmaņu vairākums Eiropā izveidos šariata zonas. Savukārt Eiropas politiķi dēļ labdabīgas muļķības un liekulības nevēlas atzīt, ka problēma ir tieši svešā un agresīvā identitātē.

4. Eiropa piespiež savas tautas visādi apspiest savus pašsaglabāšanās instinktus tur, kur tas vēl ir, un sajaukties ar migrantiem. Un tas ir nekas cits kā tikai sabiedrības nāves alkas, tieksme uz pašiznīcināšanos. Visi mīl un novērtē nevis tagadējos impotentos eiropiešu kropļus, bet gan viņu dižos senčus, kuri radīja visskaistāko, visvarenāko un visdižāko civilizāciju cilvēces vēsturē.

Visu augstāk minēto gribētu papildināt ar dažiem saviem komentāriem.

Pirmkārt, tieksme mazākumam dzīvot uz vairākuma rēķina, protams, ir slikti, bet vispār Dižajā Eiropas civilizācijā mazākuma dzīvošana uz vairākuma darba augļu rēķina ir ļoti sena un svēta tradīcija. Situācijā, kad 1% Zemes iedzīvotāju pieder puse pasaules bagātību, bet 85 pašiem bagātākajiem miljardieriem pieder kapitāls, kurš ir līdzvērtīgs 3,6 miljardiem nabadzīgāko iedzīvotāju kapitāla kopsummai, ir kaut kā dīvaini izdarīt secinājumus, ka parazitēšanu uz citu darba augļu rēķina izdomāja hipiji un kreiso profesūra tikai 1970ajos gados.

Te vēl jāatzīmē, ka liela daļa “zelta procenta” pārstāvju ir tikai savu “pasakaino iespēju” mantinieki. Trešdaļa no pagājušā gada Forbs lielbagātnieku saraksta savus īpašumus vispār saņēma mantojumā, bet par “self-meid-menu” (vīrs, kurš visu sasniedzis pats) izreklamētais Bils Geitss vispār ir ASV senatora mazdēls un baņķieru dzimtas atvases dēls, kas viņam deva iespēju daudzus gadus nodoties radošajiem meklējumiem. Patiešām īstu “self-meid-menu” starp pasaules lielbagātniekiem ir ļoti maz.

Otrkārt. Šis “zelta procents” ir daudzkārt varenāks spēks nekā “bitņiki” un tā nu ir sanācis, ka izplatītais individuālisma un patērēšanas kults šim mazākumam izrādījās ļoti izdevīgs. Tie taču nebija “bitņiki”, kuri ievilka cilvēci kredītu ņemšanas sacensībā, kas izvērtās par ekonomiju uz bērnu rēķina. Ne jau kreisie profesori pārcēla ražošanu no Rietumvalstīm uz lētākām valstīm, tādējādi vairojot bezdarbu pie sevis mājās. Un ne jau feministes 1980ajos gados uzsēdināja Lielbritānijas bezdarbniekus uz pabalstu adatas, lai tie nebuntotos. Un ne jau “zilie” radīja “hipotekāro bumu” ASV, kurš formāli kļuva par 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes iemeslu. Tie ir ļoti bagāti cilvēki, kuri taisa naudu un ekonomē, lai gan laiku pa laikam visu šo procesu leģitimizācijai tiek ļoti plaši izreklamēti visādi krāsaini papagaiļi, kuri te kliedz par seksualitātes atbrīvošanu, te par mazākumu tiesībām.

Visbeidzot, treškārt. “Svešās un agresīvās identitātes problēma” tikai izriet no tās agresīvās gribas, kura ir novērojama planētas “zelta procentam”.

Katrs sevi cienošs lasītājs pats patstāvīgi var izdomāt, kurš no krīzes izraisīšanas variantiem ir pārliecinošāks: a) “bitņiki”, studenti un kreisā profesūra samaitāja baltos eiropiešus, iznīcināja ģimenes, mēģināja pie mežoņiem ieviest demokrātiju, kā rezultātā tika savesti visādi nigeri un radās tās “nāves alkas”; b) pasaules lielbagātnieku kasta (kura savas bagātības nodod no paaudzes paaudzē) banāli dzenoties pēc peļņas iedzina baltajiem eiropiešiem galvās individuālistisko – patērēšanas dzīves modeli, tādējādi ekspluatācijas rezultātā izspiežot no viņiem visu cilvēcisko resursu. Pēc tam viņi, dzenoties pēc peļņas, iznīcināja daļu Austrumu un Dienvidu valstu, bet tagad, atkal dzenoties pēc peļņas, viņi daļēji nomaina [degradētos un maz kam derīgos] Eiropas iedzīvotājus.

Pie tam “zilie” aktīvisti, kreisā profesūra, “bitņiki” un feministes lielbagātnieku kastai ir tāds pats “peļņas gūšanas instruments”, kāds 1930ajos gados viņiem bija nacisti, bet 1950ajos gados “beibibums” (pirmais kreditēšanas drudzis).

Vēl jāuzsver, ka ar idejām, kuras var reāli apdraudēt peļņas gūšanu, valdošā lielbagātnieku kasta izrēķinās ātri un apņēmīgi. Atcerēsimies kaut vai ASV “raganu medības”, operāciju “Kondor” Latīņamerikā un vardarbīgo pēckara demokratizāciju Itālijā un Francijā.

Citiem vārdiem sakot, viss jautājums tomēr ir, kurš tad galu galā iznīcina mūsu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki, kuri ar šiem pabalstiem aizstāj reālu pilsoņu iesaistīšanos vadības procesos. (Dīvainā kārtā t.s.”cīņas par pilsoniskām brīvībām laikmets” visās pasaules attīstītākajās valstīs nāca kopā ar pilsoņu sociālās pasivitātes padziļināšanos. Gan Eiropā, gan Amerikā, gan Krievijā arvien mazāk cilvēku ir arodbiedrību biedri, politisko kustību un partiju dalībnieki.)

Var, protams, uzlikt atbildību par visdižākās civilizācijas katastrofu uz kaut kādām mistiskām “nāves alkām”. Bet tā ir bāzes un papildelkementu, cēloņu un seko apmainīšana vietām. Visas tās “nāves alkas” parādījās tikai tāpēc, ka vienā brīdī bezbērnu pilsētnieks – vienpatis sāka izmaksāt lētāk un patērēt vairāk nekā cilvēks no tradicionālās “sabiedrības šūniņas”. Kā tirgus vienība šāds indivīds izrādījās veiksmīgāks un izdevīgāks tāpēc kļuva par attīstīto sabiedrību dominējošo pārstāvi.

Pašreiz viss galvenais izdevīgums no  pilsētniekiem – vienpatņiem jau ir iegūts, bet viņš pats caurmērā ir kļuvis vecāks un sāk jau izmaksāt pārāk dārgi. Pie tam viņš ir piekrauts ar tik nepaceļamu pašcieņu un tik lielu obligāti viņam pienākošos labumu klāstu, ka tirgus turētājiem vienkāršāk ir ievest jaunas darbaspēka vienības nekā pārveidot esošās.

Mīts par to, ka “no Afganistānas un Sīrijas sabraukušos nepiespiedīsi strādāt”, protams, ir interesants, bet tā ir tikai un vienīgi folklora. Saūdu Arābijā, piemēram, ir pieņemts stāstīt anekdotes par slinkajiem pakistāniešiem, bet ASV par miegainajiem meksikāņiem. Bet gan vieni, gan otri rukā attiecīgajos tirgos uz pilnu jaudu. Maskavieši var aiziet uz jebkuru jaunbūvi , supermārketu vai pat piena kombinātu un paskatīties uz tur sabraukušajiem viesstrādniekiem, lai gan PSRS laikā Vidusāzijas iedzīvotāji arī netika uzskatīti par čakliem.

Bet bēgļi jau ir sākuši dot “zelta procentam” peļņu, kaut vai tikai uz ēdiena, dzīvesvietas un aifonu rēķina, un tas nekas, ka tas notiek uz valsts līdzekļu rēķina. Un pats “zelta procents” izmirt nemaz negrasās, pat vairāk, krīzes laikā tas ik gadu tikai palielināja savu personisko labklājību. Lūk, ko mums raksta “bagāto un skaisto” preses izdevums Forbes: “Kopā 2014.gada reitingā tika iekļauti 1654 cilvēki ar īpašumiem sākot no 1 miljarda dolāru. Viņu īpašumu kopsumma ir 6,4 triljoni dolāru – par 1 triljonu vairāk nekā pagāšgad.” [Un tie ir tikai oficiālie dati, reālais lielbagātnieku bagātību kopapjoms ir daudz lielāks un bagātākie un ietekmīgākie no tiem šādos sarakstos publicēti netiek.]

Un tagad par mūsu [Krievijas] problēmām. Pie mums maz kurš ir dzirdējis par “bitņikiem” un “zilos” nelaulā, bet attieksme pret cilvēku kā pret tirgus resursu ir apmēram tāda pati kā vadošajās Rietumeiropas valstīs. [Šīs attieksmes kalngals ir, kad aprobežoti algotie vergi ar entuziasmu pieņem ideju par “sevis pārdošanu”.] Un tātad šādiem cilvēkiem ar tiem pašiem “tirgus mehānismiem” un tās pašas “ekonomiskās izaugsmes” vārdā tiek uzspiesta tā pati patērēšana un tas pats individuālisms. Starp citu garīgums un patriotisms šai loģikā arī ir “tirgus mehānismi”.

Un ja mūsu [Krievijas] oficiozā doma tā arī pafosi turpinās atmaskot netikumiskumu, noklusējot no kurienes tikumība vispār rodas, ja mūsu ideoloģija neatgriezīs cilvēkus no “tirgus resursa” statusa galvenās vērtības statusā, kura ir jāattīsta, jāpavairo, jāizglīto un jāiesaista vērienīgu problēmu risināšanā, tad mēs iegūsim to pašu, ko “impotentie Eiropas kropļi”, tikai kādus desmit gadus vēlāk.

Viktors Marahovskis
/19.09.2015/

Avots:
http://www.odnako.org/blogs/otkuda-berutsya-migranti-protiv-rossiyskoy-duhovnoy-analitiki/
http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_
http://www.rg.ru/2014/01/21/protsent-site-anons.html
http://www.odnako.org/blogs/bitovaya-fantastika-protiv-bolshogo-chyornogo-dzhipa/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Kā atrisināt ilggadīgo Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu


00547_Location_Nagorno-Karabakh_ruKalnu Karabahas konflikts ir visvecākais un sarežģītākais no visiem etniskajiem konfliktiem, kuri notika PSRS teritorijā tās eksistences pēdējos gados un pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma.

[Kalnu Karabaha ir sena armēņu apdzīvota teritorija, kura kā Karabahas haniste nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, bet pēc revolūcijas 1918. –1920.gadā notika azerbaidžāņu – armēņu karš par Kalnu Karabahu. PSRS vadība, mēģinot uzlabot attiecības ar Kemala Ataturka Turciju, nolēma atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas PRS sastāvā, dodot Kalnu Karabahai ļoti plašu autonomiju. Vēlākie armēņu mēģinājumi PSRS ietvaros panākt Kalnu Karabahas pievienošanu Armēnijas PSR bija neveiksmīgi. Kalnu Karabaha bija starpetniskās spriedzes un konfliktu avots vēl PSRS ziedu laikos.]

Kalnu Karabahas konflikts sākās 1987.gadā un joprojām vēl nav beidzies. Tas ir ne tikai pirmā PSRS starpnacionālā konflikta piemērs, bet arī pirmā starprepublikāniskā konflikta piemērs, kurš pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā izvērtās atklātā karā starp Armēniju un Azerbaidžānu.

1994.gada maijā pēc Biškekas protokolu parakstīšanas intensīva karadarbība tika pārtraukta un konflikts tika iesaldēts. Tomēr pietiekami regulāri notiek apšaudes robežjoslā, kas izraisa asu abu pušu reakciju. Tāpat periodiski izveidojas situācija, kas draud izraisīt karadarbības atsākšanos.

Konflikta atjaunošana ir neizdevīga gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, gan Krievijai

Neatrisināmais Kalnu Karabahas konflikts nodara lielu kaitējumu pēcpadomju telpas internacionālajiem projektiem. Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) ir gandrīz vai vienīgā struktūra, kurā vienlaicīgi atrodas gan Erevāna, gan Baku. Bet jau Armēnijas dalība Kolektīvās drošības līguma organizācijā bija viens no faktoriem, kas izraisīja Azerbaidžānas nepatiku un beidzās ar tās izstāšanos no šīs organizācijas 1999.gadā. Droši var izteikt pieņēmumu, ka Armēnijas dalība Muitas savienībā un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā bremzē Azerbaidžānas sadarbību ar šīm struktūrām.

Pašreiz mēs vērojam starptautiskās situācijas saasināšanos dēļ PaxAmericana sistēmiskās krīzes un Vašingtonas mēģinājumiem pārvarēt to, nostājoties uz stingras konfrontācijas ceļa ar Krieviju. Rezultātā palielinās varbūtība, ka mākslīgi (ar ASV pūliņiem) tiks “atsaldēti” visi starpetniskie konflikti pēcpadomju telpā. Ņemot vērā Kalnu Karabahas konflikta stratēģisko nozīmi, tas kopā ar Piedņestru ir starp pirmajiem aktivizācijas kandidātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kaukāzs ir Krievijas vārti uz Tuvajiem Austrumiem, un ASV ļoti vēlas šos vārtus aizvērt.

Pie tam ASV, ja tai izdosies aktualizēt militāro sadursmju atjaunošanos Kalnu Karabahasā, centīsies panākt pēc iespējas intensīvāku karadarbību, saprotot, ka nevienai no pusēm nav iespējams gūt militāru uzvaru.

Pēc būtības militāro sadursmju atjaunošanās Kalnu Karabahā būs bezjēdzīga armēņu un azerbaidžāņu savstarpēja iznīcināšana bez perspektīvām pārskatāmā nākotnē sasniegt rezultātu, kurš apmierinātu kaut vai vienu no karojošajām pusēm.

Protams, šī scenārija realizācijas gadījumā Krievijas resursi tur tiks nopietni “piesieti”, jo Maskava nevarēs nostāties kādā vienā pusē un nevarēs pieļaut konflikta eskalāciju.

Kas ir iespējams un kas nav iespējams?

Vienīgā iespēja pazemināt konflikta atjaunošanās varbūtību ir uzsākt reālu krīzes noregulēšanu, balstoties uz tiešām divpusējām Baku un Erevānas sarunām.

Ir skaidrs, ka ātri likvidēt gandrīz trīs desmitgades ilguša militāri – politiska konflikta sekas nav iespējams. Un nonākt līdz abām pusēm pieņemamam savstarpējās vienošanās tekstam visdrīzāk varēs tikai pēc vairākiem gadiem (tiesa gan gribas cerēt, ka tas izdosies ātrāk). Tomēr, lai samazinātu vai pat izslēgtu militāru darbību atjaunošanos, pusēm nav obligāti uzreiz noslēgt vienošanos. Pat konflikta noregulēšanas principi ir jautājums, kurš visdrīzāk tiks apspriests ilgi.

Tomēr Baku un Erevānas piekrišana tiešām sarunām ar vienlaicīgām publiskām deklarācijām par apņemšanos atrisināt konfliktu nemilitāriem līdzekļiem radīs pavisam citu politisko un informatīvo situāciju.

Šodien, kad puses atrodas trausla pamiera apstākļos, neuzticas viena otrai, gaida provokācijas un gatavojas karam, propaganda no abām pusēm strādā uz ienaidnieka tēla radīšanu. Šajos apstākļos politiķi ir spiesti stingri reaģēt uz jebkuru pārpratumu, jebkuru nejaušību, jebkuru provokāciju. Gan Azerbaidžānas, gan Armēnijas sabiedrība sagaida no saviem līderiem maksimāli stingru reakciju uz “ienaidnieka izlēcieniem”. Attiecīgi jebkurš, pat visnenozīmīgākais incidents ātri pieņem homēriskus apmērus un izsauc abpusēju apmaiņu ar stingriem paziņojumiem visaugstākajā līmenī. Tas savukārt izraisa kārtējo militāra tipa histērijas vilni mēdijos.

Tādējādi gan politiķi, gan sabiedrība nonāk apburtā lokā, kurā uzkurina viens otru. Līdz šim vienmēr izdevās laicīgi apstāties. Tomēr ja procesā iesaistīsies nopietns spēks, kurš grib pagrūst puses uz kara atsākšanu un kuram ir ļoti liela pieredze visdažādāko konfliktu radīšanā un izprovocēšanā visā pasaulē, tad nebūt nav teikts, ka kārtējais konflikta saasinājums neizrādās liktenīgs.

Lai izrautos no nebeidzamas cīņas apburtā apļa, nepieciešams lai pārrunas principā būtu iespējamas. Pie tam ir jāsaprot, ka ne Erevāna var atteikties no Kalnu Karabahas armēņu atbalstīšanas, ne arī Baku būs spējīga attaisnoties Azerbaidžānas sabiedrības priekšā par atteikšanos atjaunot Azerbaidžānas PSR robežas. Attiecīgi bez apņemšanās izmantot tikai miermīlīgus līdzekļus konflikta noregulēšanai, lai sāktu pārrunu procesu abām pusēm kopējas deklarācijas līmenī ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos nav iespējamas divas lietas: 1) atgriezt stāvokli, kāds bija pirms konflikta; 2) saglabāt esošo situāciju.

Faktiski tas būtu pirmais kompromiss ceļā uz pašreiz vienīgo iespējamo kompromisa mieru. Gribu vērst uzmanību, ka šie formulējumi ir maksimāli vispārīgi. To, kurš no kā un par labu kam atteiksies ir tālāku, iespējams ilggadīgu pārrunu jautājums.

Šodien ir jāpielieto šāda tipa sākuma formulējumi, lai abu pušu pozīcijas nebūtu pilnīgi pretrunīgas un lai kaut vai teorētiski būtu iespējams tās novest pie kaut kāda kopsaucēja. Tālāk var mēģināt uztaustīt kompromisu un paralēli strādāt ar abu valstu sabiedrisko domu, mainot to no savstarpējas cīņas noskaņojumiem uz konstruktīvāku pozīciju.

Pašreiz ir labvēlīgi apstākļi konflikta atrisināšanai

Situācija šodien ir izveidojusies ļoti labvēlīgi, lai varētu uzsākt veiksmīgas sarunas. Ja agrāk abas konfliktā iesaistītās puses periodiski izjuta kārdinājumu paspēlēt uz Krievijas – Rietumvalstu pretrunām, lai iegūtu kādu papildus pārsvaru, tad šodien tas kļūst neiespējami. Rietumvalstis šai reģionā vairs nav spējīgas spēlēt nekādu konstruktīvu lomu. Eiropas Savienībai tam vienkārši nepietiek resursu, bet ASV jau paspēja gan Erevānā, gan Baku organizēt neveiksmīgus valsts apvērsumus. Vienīgais reālais starpnieks, kurš uztur labas attiecības ar abām pusēm, ir Krievija.

Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna atrodas tā reģiona tuvumā, kurā aktīvi darbojas “Islāma valsts” un abas valstis ir potenciāli islāmistu mērķi. Tāpēc gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir ieinteresētas netērēt savus resursus bezjēdzīgā, vienam otru iznīcinošā konfliktā, bet gan apvienot savus resursus cīņai ar “Islāma valsti”. Un atkal, vienīgais reālais sabiedrotais, kurš ir ne tikai ieinteresēts, bet arī spējīgs palīdzēt Erevānai un Baku “Islāma valsts” invāzijas Kaukāzā gadījumā, ir Krievija.

Visi ārējie apstākļi ir izveidojušies tā, ka konstruktīvs dialogs ar labām panākumu izredzēm ir ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams atzīt tiešu sarunu starp Baku un Erevānu iespējamību un lietderību. Šīs sarunas var sākties jebkurā vietā, tai skaitā arī ar Krievijas starpniecību, tomēr iniciatīvai ir jānāk no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo tas ir viņu konflikts, jo viņiem ir jānokārto savas attiecības un nekāds noregulējums viņiem nevar tikt uzspiests.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs , Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/123329

Publicēts iekš Prakse | Komentēt