Fidels Kastro – Latīņamerikas sociālistiskās kustības simbols


Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro ir viena no izcilākajām un spilgtākajām 20. un 21.gadsimta personībām. Viņa devums humānisma un cilvēces attīstībā ir nenovērtējams. Fidels Kastro ne tikai ir kubiešu tautas glābējs un tās uzplaukuma radītājs, bet arī ietekmīgs sociālistiskās kustības ideologs. Visa Latīņamerikas sociālistiskā kustība iedvesmojas no Komandantes piemēra un tiek Kubas atbalstīta. Pastāv pat uzskats, ka tieši Kubā sociālistiskā valsts iekārta vistuvāk pietuvojās savam ideālam.

Kā visu sociālistisko, arī Fidelu Kastro un sociālistisko Kubu visām varītēm mēģina diskreditēt, gan noklusējot sasniegumus, gan sagrozot un manipulējot ar puspatiesībām, gan arī primitīvi apmelojot.

Īsumā par Kubu un Fidelu Kastro

Fidels un Rauls Kastro nāk no bagātas ģimenes. Brāļu Kastro tēvs bija no Spānijas emigrējis nabadzīgs zemnieks, kurš Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte strādāja par pavāri tēva plantācijā. Fidels Kastro mācījās jezuītu koledžā, pabeidza Havanas universitātes juridisko fakultāti un bija praktizējošs jurists. Vēl Fidels Kastro bija precējies ar Kubas valdības ministra meitu Mirtu Dias Balart. Bet tas viņam netraucēja publiski iestāties par sociālo taisnīgumu, aizstāvēt nabadzīgos un beztiesīgos Kubas iedzīvotājus (tā bija galvenā Kastro juridiskā prakse), vērsties pret varasiestāžu, mafiozo grupu un ārvalstu patvaļu.

Fulhensio Batistas diktatūras laikā, kuru pārtrauca Kastro Revolūcija, lielākā daļa Kubas iedzīvotāju atradās drausmīgā sociālā stāvoklī – vairums kubiešu bija galēji nabadzīgi, neizglītoti un beztiesiski. Lielākā daļa īpašumu piederēja ārzemniekiem. Valstī saimniekoja ārvalstu (pirmkārt ASV) izvirtuļi, kuri Kubu bija pārvērtuši par savu izklaides vietu un priekamāju. Kubā bija vairāk kā 100 tūkstoši prostitūtu. Kārtību valstī ar ASV atbalstu nodrošināja nežēlīga militāristu diktatūra, kura brutāli apspieda jebkādu nepaklausību. Batistas militārās diktatūras laikā regulāras publiskas cilvēku nošaušanas uz ielas no armijnieku puses bija ikdienišķa parādība.

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Tieši pret šo necilvēcīgo valstisko iekārtu Fidels Kastro arī aktīvi cīnījās. Sākumā publiski ar saviem izteikumiem un legālu politisko darbību. Pēc tam ar savu profesionālo darbību, sniedzot bezmaksas juridiskos pakalpojumus nabadzīgajiem. 1953.gadā viņš izveidoja bruņotu vienību un mēģināja ieņemt armijas kazarmas, lai uzsāktu plašu bruņotu sacelšanos pret valsts varu. Pirmais bruņotas cīņas mēģinājums bija nesekmīgs. Fidels Kastro tika sagūstīts un notiesāts uz 15 gadiem.

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

1955.gadā Fidels Kastro un daži citi politieslodzītie tika amnestēti par godu Batistas uzvarai prezidenta vēlēšanās. Kastro uzreiz sāka gatavoties jaunam valsts apvērsuma mēģinājumam. Viņš emigrēja uz Meksiku, nokomplektēja tur jaunu nemiernieku vienību ar kuru kopā mācījās gaidāmajām cīņām. Pie tam tas viss tika darīts Batistas specdienestu aģentu, kuriem bija jāseko līdzi visām Kastro aktivitātēm, acu priekšā. Meksikā Kastro iepazinās ar citu Latīņamerikas revolūcijas simbolu Ernesto Čegevaru (1928-1967).

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās - Rauls Kastro.

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās – Rauls Kastro.

1956.gadā Fidels Kastro ar savu 82 vīru lielo vienību mazā kuterī devās uz Kubu. Pati izsēšanās Kubas krastā bija ļoti neveiksmīga un tās rezultātā Kastro bruņotais formējums sev neizdevīgos apstākļos iesaistījās kaujā ar Batistas armijas vienībām un cieta tajā smagu zaudējumu. Gāja bojā vai tika sagūstīti lielākā daļa Kastro vienības karavīru. Piecpadsmit izdzīvojušie, to skaitā gan pats Fidels Kastro, gan viņa brālis Rauls Kastro, gan Ernesto Čegevara iemuka kalnos un no turienes sāka bruņotu cīņu.

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Tātad Kubas Revolūcija sākās ar 15 (!) sakautu un noskrandušu vīru bruņotu pretestību, kuras rezultātā revolucionāri pārņēma varu valstīs, neskatoties uz nopietnu ASV atbalstu Batistas režīmam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši Fidela Kastro vienībā masveidā sāka iesaistīties līdz izmisumam novestie Kubas iedzīvotāji, kuriem nebija ko zaudēt. Samērā īsā laika posmā 15 vīru vienība izauga par vairāku tūkstošu cīnītāju armiju, kura veica pārdomātus un precīzus uzbrukumus režīma represīvajam aparātam. Drīzumā Fidela Kastro pusē sāka pāriet arī Batistas armijas karavīri. Kubas proamerikāniskais marionešu režīms krita 1958.gada 31.decembrī, kad Batista aizbēga no valsts, bet revolucionāru pusē pārgāja nozīmīga armijas daļa.

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Te ir jāuzsver, ka Fidels Kastro to spēja panākt lielā mērā arī dēļ savām izcilajām pārliecināšanas spējām. Kastro ir ļoti iejūtīgs cilvēks ar augsti attīstītu empātiju, tāpēc viņš spēj pārliecināt cilvēkus par savu taisnību un panākt abpusēji izdevīgus kompromisus. Šīs īpašības ļāva Fidelam Kastro pēcāk noturēties pie varas un veiksmīgi vadīt valsti pat ārpolitiski ļoti neizdevīgos un kritiskos apstākļos. Fidela Kastro ilgvaldības noslēpums nav represīvajā aparātā, bet gan viņa unikālajā personiskajā spējā saprast un motivēt cilvēkus. Tāpēc Kubā cilvēku lielākā daļa joprojām Fidelu Kastro ne tikai vienkārši mīl, bet, nepārspīlējot, – dievina.

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Pēc uzvarējušās Revolūcijas, kura guva plašu tautas atbalstu, un nespējas vienoties ar jauno valdību, ASV mēģināja gāzt Fidelu Kastro. Sākumā Kubā tika iesūtītas kubiešu izcelsmes interventu armija, kura tika sakauta (amerikāņiem par lielu pārsteigumu interventiem izmisīgi pretojās arī Kubas civiliedzīvotāji). Pēc tam ASV sāka gatavot tiešu iebrukumu Kubā, kurš tika novērsts līdz ar Padomju Savienības atbalsta sniegšanu Kubai. PSRS izmantoja notikumus Kubā, lai dotu atbildi uz ASV kodolraķešu izvietošanu Rietumeiropā un Turcijā, izvietojot savas kodolraķetes Kubā. Šie notikumi izraisīja t.s. “karību krīzi” 1962.gadā, kad pasaule bija par mata tiesu no kodolkara sākuma.

Lai gan pēc “karību krīzes” atrisinājuma Kubā palika PSRS militārā bāze, ASV tāpat nepārtraukti mēģināja destabilizēt situāciju valstī un nogalināt tās līderi. Pret Fidelu Kastro ir plānoti vairāk kā 600 atentāti (ir droši zināms par vismaz 20 reāli veiktiem atentātiem) un viņš ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš ir pārdzīvojis vislielāko slepkavības mēģinājumu skaitu.

Vēl reti kurš zin, ka sociālistiskās Kubas specdienesti tiek vērtēti kā vieni no labākajiem pasaulē. Lielā mērā pateicoties arī tam izdevās neitralizēt neskaitāmos atentātus, novērst diversijas, izplatīt savu ietekmi Latīņamerikā un pat visā pasaulē, kā arī saglabāt sociālistisko iekārtu pēc Padomju Savienības un sociālistiskā bloka kraha. Pirms PSRS iznīcināšanas Mihails Gorbačovs nodeva gandrīz visus sociālistiskā bloka valstu līderus. Viņa nodevības rezultātā šie līderi tika gāzti un pie varas nokļuva kapitālistiski un proamerikāniski spēki. Šo scenāriju bija paredzēts realizēt arī Kubā, bet… Fidela Kastro specdienesti laicīgi identificēja un neitralizēja draudus.

Un kādēļ Kubai ir tik labi specdienesti? Gan tāpēc, ka Fidels Kastro ir labs vadītājs, gan tāpēc ka sociālistiskās Kubas valstiskai iekārtai ir plašs tautas atbalsts, gan arī tāpēc ka kubieši ir stāvā sajūsmā no sava līdera. Šī iemesla dēļ Kuba ļoti daudz ko spēja izturēt, pārdzīvot un sasniegt galēji neizdevīgos apstākļos.

Iespējams daudziem varētu šķist, ka Kubas sasniegumi nav vērā ņemami, jo tur iedzīvotāji joprojām ir pietiekami nabadzīgi, tomēr ir jāņem vērā kādos apstākļos sociālistiskā Kuba dzīvoja, jo īpaši pēdējos 25 gadus. Kuba bija stabils ASV ienaidnieks Nr.2, kas faktiski daudzos gadījumos nozīmēja būt ienaidniekam Nr.1, jo PSRS bija tālu un tā bija liela un varena, bet Kuba ir maza, blakām un tās esamība amerikāņiem bija daudz nepanesamāka nekā Padomju Savienības eksistence. Tāpēc visā sociālistiskās Kubas pastāvēšanas laikā ļoti ievērojami ASV spēki tika veltīti situācijas Kubā destabilizēšanai. Šo destruktīvo darbību negatīvās sekas un nepieciešamība tērēt daudz resursu, lai aizstāvētos pret tām, nevarēja neatstāt iespaidu uz Kubas ekonomisko attīstību.

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Pēdējos 25 gadus, kad pārtrūka aktīva sadarbība ar Padomju Savienību, Kuba atradās gandrīz pilnīgā ekonomiskā blokādē (t.s. “dubultā blokāde”). Neskatoties uz to sociālistiskā Kuba izdzīvoja, spēja nodrošināt saviem iedzīvotājiem cienīgus dzīves apstākļus, bezmaksas izglītību un medicīnu. Pie tam medicīna Kubā ir viena no augsti attīstītākajām pasaulē, par ko liecina arī Fidela Kastro ilgais mūžs, kurš, būdams smagi slims, tomēr tika izārstēts (2016.gada 13.augustā Fidelam Kastro palika 90 gadi). Mācīties medicīnu uz Kubu dodas studenti no visas pasaules (arī no ASV un Lielbritānijas nabadzīgo iedzīvotāju vidus). Arī studenti no Latvijas, ja ir vēlēšanās un spāņu valodas pamatzināšanas, var braukt uz Kubu apgūt ārsta vai māsiņas profesiju (http://www.uh.cu ; http://instituciones.sld.cu/elam/ ).

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Izglītībai Kubas valsts tērē 10% no budžeta (salīdzinājumam Lielbritānija – 4%, ASV – 2%) un saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem Kubas skolēnu zināšanu līmenis ir ievērojami augstāks par citu Latīņamerikas valstu skolēnu līmeni. Skolēnu un skolotāju attiecība Kubā ir 12 pret 1 un Kubas izglītības speciālisti uzsver, ka kvalitatīvam apmācību procesam ir ļoti būtiski, lai vienam skolotājam nebūtu vairāk par 12 apmācāmajiem.

Vēl pašreizējā Kubā ir ļoti lēta dzīve. Neiedomājami lēta. Tā kā Kuba pēdējā laikā ir kļuvusi atvērtāka, uz turieni pārceļas uz dzīvi daudzi vidusmēra Rietumvalstu iedzīvotāji, jo tur ar saviem nelielajiem ietaupījumiem viņi var pilnvērtīgi dzīvot bez bēdām (īpaši Kubu ir iecienījuši vācu pensionāri). Šo lētumu nodrošina iedzīvotāju salīdzinošā nabadzība, Kubas sociālistiskā iekārta, kurā daudz kas ir patiešām un reāli bez maksas (pirmkārt, veselības aprūpe un izglītība), kā arī iedzīvotāju un visas ekonomikas neapgrūtinātība ar kredītiem (nozīmīgāko daļu no Rietumvalstu izmaksām sastāda kredītu atmaksas un kredītu procentu maksājumi).

Politiskā ziņā Kuba ir viens no pasaules līmeņa lēmumu pieņemšanas un vadības centriem. Kuba ir visas Latīņamerikas sirds un dvēsele. Kuba ir spāņu tautas labāko un gaišāko spēku centrs, kurus pašā Spānijā lielā mērā iznīcināja un neitralizēja Franko fašistiskais režīms. Tieši Kubā notika vēsturiskā Romas katoļu pāvesta Franciska I un pareizticīgo patriarha Kirila vēsturiskā tikšanās.

Visbeidzot, simboliski Kubas nozīmību pasaules politikā parāda tās pašreizējā vadītāja Raula Kastro un ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās, kuras laikā Kastro satvēra (pārtvēra) un visai pasaulei parādīja (uzrādīja) Obamas ļengano jeb “maigo” roku (te var veidot asociācijas ar amerikāņu “maigo spēku”).

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Par Fidela Kastro vecākiem

Lina Rus Gonzales

Lina Rus Gonzales 1925.gadā

Fidela Kastro tēvs Anhels Kastro Argis (1875 – 1956) emigrēja no Spānijas, kur bija nabadzīgs zemnieks. Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte – Lina Rus Gonzales (1903 – 1963) bija pavāre tēva mājā.

Par savu bērnību Fidels Kastro izsakās sekojoši: “Es piedzimu zemesīpašnieka ģimenē. Ko tas nozīmē? Mans tēvs bija spāņu zemnieks no ļoti nabadzīgas ģimenes. Viņš kā spāņu emigrants atbrauca uz Kubu gadsimta sākumā un sāka strādāt ļoti smagos apstākļos. Būdams apķērīgs cilvēks, viņš drīz vien pievērsa sev uzmanību un ieņēma vadošos amatus būvniecībā.

Viņam izdevās iekrāt nelielu kapitālu, kuru viņš ieguldīja, nopērkot zemi. Citiem vārdiem sakot, kā uzņēmējs viņš guva panākumus un kļuva par zemesīpašnieku… Pirmajos Kubas Republikas gados to bija samērā vienkārši izdarīt. Pēc tam viņš izīrēja papildus zemes. Un, kad es piedzimu, manu ģimeni tik tiešām varēja nosaukt par lielu zemesīpašnieku ģimeni.

No otras puses, mana māte bija parasta nabadzīga zemniece. Tāpēc mūsu ģimenē nebija nekas tāds, ko varētu nosaukt par oligarhisku tradīciju. Tomēr objektīvi mūsu sociālais stāvoklis tolaik bija tāds, ka mēs piederējām to ģimeņu lokam, kurām ir salīdzinoši liels ienākums. Mūsu ģimene bija zemesīpašnieki un izmantoja visas šī stāvokļa priekšrocības.”

Fidela Kastro personiskā dzīve un bērni

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidela Kastro personiskā dzīve un veselības stāvoklis ir noslēpums. Ir zināms, ka viņa dzīvē ir bijušas trīs sievietes, kuras viņam ir dzemdējušas septiņus bērnus. No pirmās sievas Mirtas Dias Balart, ar kuru Kastro iepazinās studiju laikā universitātē, viņam ir dēls Fidelito, kurš vienu brīdi bija precējies ar krievieti.

Natālija Revuelta

Natālija Revuelta

Par otra Fidela Kastro sievu kļuva leģendārā 1950-o gadu Havanas skaistule Nati Revuelta, no kuras viņam ir meita Alīna. Viņu attiecības strauji pasliktinājās pēc meitas piedzimšanas. Alīna neieredz savu tēvu, jo Kastro pēc viņas domām esot izpostījis viņas mātes dzīvi. Vēl jaunībā, izmantojot viltotu spāņu pasi, Alīna aizbēga no Kubas uz ASV, un sarakstīja tur grāmatu par Fidelu Kastro. Viņa ir viena no t.s. “kubas opozīcijas” līderēm.

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Nozīmīga loma Kastro dzīvē esot bijusi Selijai Saņčesai (1920 –1980), kura bija viņa sakarniece un uzticības persona partizānu kara laikā.

Fidels Kastro un Deliva Soto

Fidels Kastro un Deliva Soto

Trešā Kastro sieva ir Deliva Soto (precējušies kopš 1980.gada), no kuras viņam ir pieci bērni (Antonio, Aleks, Aleksis, Alehandro un Angela).

Savus bērnus Fidels Kastro pārāk nelutina. Tēvs viņus nodrošina tikai ar pārtiku un apsardzi. Plaši ir zināms gadījums, kad uz ASV aizbēga pusaudzis un Kastro pameta visas darīšanas, lai pats personiski noorganizētu zēna atgriešanu Kubā. Pats Kastro godīgi atzīst, ka viņš saviem bērniem visdrīzāk neesot labs tēvs, jo viņam neatliek pārāk daudz laika, ko veltīt viņiem.

Fidela Kastro dzīvesveidu nevarētu nosaukt par pieticīgu. Tas pilnībā atbilst lielvalstu vadītāju dzīves līmenim. Šis fakts tiek izmantots manipulatīvi, apgalvojot ka Kastro it kā piederot īpašumi līdz pat viena miljarda dolāru vērtībā. Pats Fidels Kastro to kategoriski noliedz, norādot, ka tie ir nevis viņa personiskie līdzekļi, bet gan Kubas valsts līdzekļi.

Fidela Kastro oficiālā biogrāfija

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Alehandro Kastro Rus ir dzimis 1926.gada 13.augustā Birānas ciemā bijušajā kubiešu Orientes provincē. Viņa tēvs Anhels Kastro Arhis, nabadzīgu galisiešu zemnieku dēls [no Galisijas novada Spānijā], bija zemesīpašnieks, kurš nodarbojās ar cukurniedru audzēšanu. Viņa māte Lina Rus Gonsales ir cēlusies no zemniekiem, kuri nāk no Pinal del Rio provinces.

Lasīt un rakstīt viņš iemācījās mazajā Birānas ciema lauku skolā un turpināja savu izglītību privātās katoļu skolās – seleziāniešu kolēģijā un Doloresas kolēģijā Santjago de Kuba pilsētā. Savu vidējo izglītību viņš ieguva tai pašā Doloresas kolēģijā un pabeidza to jezuītiem piederošajā Belenas kolēģijā Havanā 1945.gada jūnijā, iegūstot literatūras bakalaura grādu.

Fidels Kastro 1936.gadā

Fidels Kastro 1936.gadā

Pasniedzēji – jezuīti no Belenas kolēģijas deva viņam sekojošu raksturojumu: “Fidels Kastro vienmēr izcēlās visos priekšmetos, kuri bija saistīti ar literatūru… Būdams lielisks sportists, viņš spēja iegūt apkārtējo cieņu un mīlestību. Viņa sapnis ir tiesību zinātņu studijas, un mēs nešaubāmies, ka viņa dzīves grāmatu papildinās brīnišķīgas lappuses.”

1945.gada septembrī iestājoties Havanas universitātē Tiesību un sociālo zinātņu, kā arī Diplomātisko tiesību fakultātēs, viņš nekavējoties iesaistījās studentu politiskajā cīņā un ieņēma dažādus amatus Universitātes studentu federācijā. Viņš bija nozīmīgs virknes progresīvu un antiimperiālistisko studentu organizāciju biedrs, tādu kā Puerto Riko neatkarības komiteja, 30.septembra komiteja, kuras dibinātājs viņš bija, Komitejas par demokrātiju Santa Domingo , par kuras priekšsēdētāju viņš tika ievēlēts.

Viņa politiskā darbība tolaik izpaudās daudzskaitlisku protesta akciju organizēšanā pret politisko un sociālo situāciju valstī un dalība tajās. Viņš vairākkārtīgi no represīvo spēku puses fiziski cieta un tika arestēts.

Laika periodā no 1947.gada jūlijam līdz septembrim, mācoties trešajā kursā, viņš iesaistījās ekspedicionālā korpusā, kurš tika organizēts, lai cīnītos pret dominikāniešu diktatora Rafaela Leonidasa Truhiljo režīmu. Ekspedīcijas dalībnieki izgāja apmācības Kaijo Konfites salā. Fidelam tika piešķirta leitinanta pakāpe, pēc kā viņš kļuva par vada komandieri, bet pēc tam par rotas komandieri. Kuģi, uz kura atradās ekspedīcijas dalībnieki, pārtvēra Kubas jūras spēku fregate. Nevēloties nokļūt gūstā, viņš ar visu šauteni pārleca pār bortu. Viņš uzskatīja par apkaunojumu faktu, ka ekspedīcija beidzās ar tās dalībnieku arestu, neuzspējot tiem iesaistīties cīņā.

Būdams universitātes students, viņš iepazinās ar marksisma idejām.

Simpatizējot progresīvajai Kubiešu tautas partijai (“ortodoksiem”), viņš sākot ar 1948.gadu aktīvi piedalījās šīs partijas politiskajās kampaņās, konkrēti, Eduardo R. Čibasa vadītajās kampaņās. Savā politiskajā organizācijā viņš strādāja pie tā, lai jaunajos partijas biedros radītu radikālus un kaujinieciskus noskaņojumus. Pēc Čibasa nāves viņš piedalījās Karlosa Prio valdības korupcijas atmaskošanā.

1948.gadā kā studentu organizācijas vadītājs viņš devās uz Venecuēlu, Panamu un Kolumbiju, lai organizētu Latīņamerikas studentu kongresu  Kolumbijā. Viņš bija Bogotā, kad 1948.gada aprīlī tur sākās tautas sacelšanās, kuru izraisīja kolumbiešu līdera Horhes Elisera Gaitana slepkavība. Viņš aktīvi iesaistījās cīņā un tikai nejauši izdzīvoja.

1949.gada martā viņš vadīja protestus, kuri tika rīkoti pie ASV diplomātiskās misijas Havanā un kuros kubieši izrādīja savu sašutumu par amerikāņu jūrnieku darbībām, apgānot Kubas Nacionālā varoņa Hose Marti (1853-1895) pieminekli.

Universitāti Fidels pabeidza 1950.gadā, iegūstot pilsonisko tiesību doktora un diplomātisko tiesību licenciāta nosaukumu. Atvēris savu praksi, viņš galvenokārt nodarbojās ar ierindas cilvēku no nabadzīgajiem sabiedrības slāņiem aizstāvēšanu.

Pēc 1952.gada 10.marta valsts apvērsuma, kuru vadīja Fulhensio Batista, viņš viens no pirmajiem publiski parādīja apvērsuma faktiski nelikumīgo un reakcionāro dabu un aicināja to gāzt. Fidels organizēja un sagatavoja kontingentu no apmēram tūkstošs cilvēkiem – jaunus strādniekus, kalpotājus un studentus galvenokārt no “ortodoksu” partijas rindām. 160 cilvēki no šīs grupas 1953.gada 26.jūlijā piedalījās Santjago de Kuba kazarmu “Monkada” un Bajamas kazarmu “Karlos Manueļ de Sespedes” šturmēšanā. Šai akcijai vajadzēja kļūt par detonatoru bruņotas cīņas sākumam pret Batistas režīmu.

Nespējot panākt negaidītības efektu, uzbrucēji nesasniedza mērķi. Vairākas dienas pēc šiem notikumiem Fidels tika arestēts un 76 dienas atradās ieslodzīts “vieninieku” kamerā. Pēc tam viņu tiesāja un piesprieda 15 gadu cietumsodu. Atrodoties pilnīgā izolācijā un esot nepārtraukti uzraudzīts, viņš spēja organizēt pats savu aizstāvēšanas procesu tiesā un teica aizstāvības runu, kura ir plaši zināma ar nosaukumu “Vēsture mani attaisnos” un kurā viņš ieskicēja nākamās Kubas revolūcijas programmu.

“Nav tādu ieroču, nav tāda spēka, kurš būtu spējīgs uzvarēt tautu, kura ir nolēmusi patiesi cīnīties par savām tiesībām. Par to liecina neskaitāmi vēsturiskie un mūsdienu piemēri. Svaigā atmiņā ir notikumi, kuri notika Bolīvijā, kad ogļrači, bruņojušies ar patronām un dinamītu, sagrāva regulārās armijas vienības,” – viņš teica savā runā.

Atrodoties cietumā, viņš turpināja represīvā režīma atmaskošanas darbu, apdomāja savus revolucionāros plānus un padziļināja savu cīņubiedru teorētisko un ideoloģisko sagatavotību.

Sabiedriskā spiediena un tautas kampaņu rezultātā viņš 1955.gada maijā tika atbrīvots. Pēc tam uzreiz nākamo nedēļu laikā viņš uzsāka intensīvu aģitācijas darbu, atmaskojot noziedzīgo režīmu un nodibināja kustību “26.jūlijs” turpmākajām revolucionārām darbībām.

1955.gadā dēļ neiespējamības turpināt cīņu ar Batistas režīmu likumīgām metodēm, viņš aizbrauc uz Meksiku, lai sagatavotu bruņotu sacelšanos. Esot praktiski bez līdzekļiem un atrodoties pastiprinātā un nepārtrauktā Batistas aģentu uzraudzībā, viņš veica grandiozu organizatorisku sagatavošanās darbu, vienlaicīgi turpinot intensīvu revolucionārās kustības ideju un mērķu propagandas kampaņu. Viņš devās uz ASV, kur kopā ar tur trimdā dzīvojošajiem tautiešiem, radīja “patriotiskus klubus”, lai iegūtu politisko un materiālo atbalstu revolucionārai cīņai. Viņš apmeklēja Filadelfiju, Ņujorku, Tampu, Junionsiti, Bridžportu un Majami.

Fidels Kastro 1956.gadā

Fidels Kastro 1956.gadā

Ar devīzi “1956.gadā mēs būsim brīvi vai arī cīņā mirsim” Fidels, Rauls, Huans Manuels Markess, Ernesto Čegevara, Kamilo Seņfuegos un citi revolucionāri intensīvi gatavojās, veicot garus pārgājienus pa Mehiko ielām un kalniem, mācoties pašaizsardzības paņēmienus, partizānu cīņas taktiku un šaušanu.

1956.gada 20.jūnijā kustības “26.jūlijs” vadītājs, Čegevara un citi cīnītāji tika arestēti, viņu “patveršanās nometne” tika atklāta un liela ieroču daļa tika konfiscēta. Pēc atbrīvošanas sagatavošanās revolūcijai tika paātrināta. Viņi nopirka jahtu “Granma” un 1956.gada 25.novembra rītā tā no Tukspanas upes iztekas devās jūrā Kubas virzienā ar 82 cīnītājiem uz borta, kuru vidējais vecums bija 27 gadi.

Pēc septiņām dienām, 2.decembrī, viņi izsēdās Loskoloradosas pludmalē bijušās Orientes provinces dienvidrietumu piekrastē. Batistiešu spēki atrada viņu izsēšanās vietu un uzbruka ekspedīcijai. Diktatūras armija pārsteidza Fidelu un viņa karavīrus Alergia del Pio ciemā 5.decembrī. Revolucionāri tika sakauti, daži no viņiem tika sagūstīti, daudzi tika nogalināti uz vietas.

Pateicoties vietējo zemnieku palīdzībai Fidelam izdevās atkalapvienoties ar Raulu Sianto Palmasā. Pēc izkaisīto revolucionāru spēku apvienošanās viņi dodas uz Sjera Maestra kalniem, lai no turienes turpinātu revolucionāro cīņu.

1957.gada 17.janvārī viņa vadībā tika veikta pirmā militārā operācija pret Batistas armiju, kuras laikā nemiernieki šturmēja Laplata kazarmas un guva uzvaru. Nemiernieku armija sāka augt un nostiprināties.

Kā virspavēlnieks viņš vadīja nemiernieku spēku militārās un revolucionārās cīņas darbības un kustību “26.jūlijs” visu 25 kara mēnešu laikā. Viņa tiešā vadībā atradās Pirmā kolona “Hose Marti”, viņš personiski piedalījās visās svarīgākajās operācijās, kaujās un cīņās, kuras kara laikā notika Pirmajā atbrīvošanas frontē.

Pēc tirānijas karaspēka elites vienību pilnīgas sagrāves, Batistas militāristi armijas augstākās vadības personā 28.decembrī nolēma atzīt nemiernieku uzvaru Orientes provincē. 1959.gada 1.janvāra rītausmā izsludināja vispārēju revolucionāro streiku, kurā piedalījās visi strādājošie un kas neitralizēja jaunu valsts apvērsumu galvaspilsētā, kas tika organizēts ar ASV valdības atbalstu. Tai pat dienā viņš ar triumfu iebrauca Santjago de Kuba un 8.janvārī ieradās Havanā.

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām viņš saglabāja visrspavēlnieka funkciju. 1959.gada 13.janvārī viņš tika norīkots par Revolucionārās valdības premjerministru. Fidels vadīja un piedalījās visās akcijās, kuras bija vērstas uz Revolūcijas aizsardzību no ārēja militāra iebrukuma vai kontrrevolucionārām bandām valsts iekšienē. Viņš piedalījās arī ASV CIP organizētā iebrukuma Plaja Hironā sagrāvē 1961.gada aprīlī.

Viņš vadīja kubiešu tautu 1962.gada Karību krīzes saspringtajās dienās. 1961.gada 16.aprīlī revolucionāro varasiestāžu vārdā viņš paziņoja par Kubas revolūcijas sociālistisko raksturu.

Viņš ieņēma Apvienotās revolucionārās organizācijas ģenerālsekretāra amatu un vēlāk kļuva par Vienotās Kubas sociālistiskās revolūcijas partijas ģenerālsekretāru. Pēc Kubas Komunistiskās partijas (KKP) Centrālās komitejas radīšanas 1965.gada oktobrī, viņš ieņēma Pirmā sekretāra un Politbiroja locekļa amatus, kuros viņš tika apstiprināts KKP kongresos piecas reizes pēc kārtas.

Fidels Kastro 1991.gadā

Fidels Kastro 1991.gadā

Kopš Nacionālās asamblejas dibināšanas 1976.gadā viņš ir nemainīgi ticis ievēlēts par deputātu no Santjago de Kuba municipālijas. Kopš tā laika līdz 2008.gadam viņš ieņēma Valsts Padomes Priekšsēdētāja un Ministru Padomes Priekšsēdētāja posteņus. Vadot Kubas oficiālās delegācijas, viņš ir apmeklējis vairāk kā 50 valstis.

Viņš ir saņēmis vairāk kā simts Kubas un citu valstu augstākos apbalvojumus, kā arī daudzskaitliskus goda nosaukumus Kubas, Latīņamerikas un Eiropas valstu mācību iestādēs.

Viņš veica simtu tūkstošu kubiešu cīnītāju stratēģisko vadību internacionālās misijās Alžīrijā, Sīrijā, Angolā, Efiopijā un citās valstīs, kā arī aizsāka un organizēja misijas desmitiem tūkstošu Kubas ārstu, skolotāju un speciālistu nosūtīšanai uz vairāk kā 40 “trešās pasaules” valstīm, kā arī misijas desmitiem tūkstošu šo valstu studentu apmācībai Kubā. Viņš bija iniciators kompleksas programmas izstrādei Kubas palīdzībai un sadarbībai veselības aizsardzības sfērā ar daudzām Āfrikas Latīņamerikas un Karību reģiona valstīm. Tāpat pēc viņa priekšlikuma Kubā tika dibināts Starptautiskais medicīnas institūts, Starptautiskā fiziskās audzināšanas un sporta skola un citas mācību iestādes “trešās pasaules” valstu studentiem.

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Viņš iedvesmoja “trešās pasaules” valstis cīņai ar esošo starptautisko ekonomisko kārtību, konkrēti ar milzīgajiem ārējiem parādiem, resursu izšķiešanu militāriem izdevumiem un neoliberālo globalizāciju, kā arī viņš veica milzu darbu, lai vienotu un integrētu Latīņamerikas un Karību reģiona valstis.

Fidels vadīja kubiešu tautas pārliecinošās darbības, lai pārvarētu ASV ieviestās Kubas ekonomiskās blokādes un Eiropas sociālistisko sabiedrību kraha ekonomiskās sekas. Viņš vadīja kubiešus, lai pārvarētu šo ārējo apstākļu rezultātā radušās lielās grūtības līdz jaunam ekonomiskās attīstības un pieauguma posmam.

Visu revolucionāro gadu laikā viņš iedvesmoja un vadīja kubiešu tautu revolucionārā procesa nostiprināšanā, grūtajā ceļā uz sociālismu, revolucionāro spēku un visas tautas apvienošanā, valsts ekonomiskajā un sociālajā pārveidošanā, izglītības, veselības aizsardzības, sporta, kultūras, zinātnes un aizsardzības attīstībā, cīņā pret ārējo agresiju, aktīvas un principiālas ārpolitikas realizācijā, solidaritātes akcijās ar citām tautām, kuras cīnās par neatkarību un progresu un revolucionārās, internacionālās un komunistiskās pārliecības padziļināšanā tautas apziņā.

Fidels Kastro 2009.gadā

Fidels Kastro 2009.gadā

Šodien [2008.gada jūlijā] pēc atteikšanās no visiem oficiālajiem amatiem veselības stāvokļa dēļ viņš raksta rakstus un savas pārdomas. Dēļ viņa tikumīgās autoritātes Fidelam joprojām ir milzīga ietekme svarīgu un stratēģisku Revolūcijas lēmumu pieņemšanā.

Filmas par Fidelu Kastro

Olivera Stouna 2003.gada dokumentālā filma “Komandante” par Fidelu Kastro. Filmas pamatā ir Stouna 32 stundu nepārtrauktas filmēšanas materiāls, kurā viņš sarunājas ar Fidelu Kastro par visdažādākajiem jautājumiem: https://vimeo.com/99078224

Ferucio Valeri (Itālija) 2009.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro – izcils līderis“:

Krievijas 2016.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro: Kuba – mana mīlestība!”:

Muslima Magomajeva dziesma “Kuba – mana mīlestība!”:

Nobeigumam

“Būt par internacionālistiem ir mūsu pienākums pret cilvēci. Tas, kurš nav spējīgs cīnīties par citiem, nav spējīgs arī cīnīties pats par sevi.” Fidels Kastro.

Avoti:
http://www.fidelcastro.cu/ru/biografia/fidel-kastro-rus-soldat-revolyucii
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B0%D1%81%D1%82%D1%80%D0%BE,_%D0%A4%D0%B8%D0%B4%D0%B5%D0%BB%D1%8C
https://24smi.org/celebrity/1248-fidel-kastro.html
http://www.kompravda.eu/daily/25806/2786246/
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%B1%D1%80%D0%B0%D0%B7%D0%BE%D0%B2%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%BD%D0%B0_%D0%9A%D1%83%D0%B1%D0%B5
http://sandinist.livejournal.com/304556.html

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par civilizācijas norieta iemesliem


00622_colapse2016.gada maijā Stambulā savu darbu beidza ANO Humanitārais samits. 177 valstu pārstāvji konstatēja migrantu un militāru konfliktu upuru, kuriem nepieciešama palīdzība, strauju pieaugumu pasaulē. Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nepieciešams radīt globālu palīdzības sniegšanas mehānismu, tādējādi atzīstot, ka Vācija un Eiropas Savienība netiek galā ar bēgļu plūsmu no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Par jaunajiem un no jauna uzliesmojošajiem militārajiem konfliktiem runāja lielākā daļa valstu pārstāvju no visiem kontinentiem.

Tai pat laikā ir jākonstatē, ka pasaulē karu nav kļuvis vairāk. Cilvēce karo tik pat ilgi, cik eksistē. Tikai retajai valstij ir izdevies kā Šveicei pamanīties nebūt iesaistītai militāros konfliktos vairāku paaudžu laikā. Parasti kādu karu, mazu vai lielu, asiņainu vai ne pārāk, savā teritorijā vai svešā, piedzīvo katra paaudze.

Kara priekšnojauta

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikmetiem starptautiskā dzīve ir būtiski mainījusies. Gaisā burtiski virmo briesmu priekšnojauta. Par to runā un raksta dažādu sociālo grupu pārstāvji no visdažādākajām valstīm (sākot no ārēji šķietami labklājīgu valstu līderiem līdz pussabrukušu trešās pasaules valstu pārstāvjiem).

Pat pirms Pirmā un Otrā pasaules kara un abu kodolvalstu t.s. “aukstā kara” saasinājuma laikā cilvēce tik izteikti nesajuta briesmas kā tagad. Pie tam briesmu priekšnojauta nav saistīta ar iespējami gaidāmo kodolvalstu liela mēroga militāro konfliktu. Pat otrādi, cilvēkiem ir tendence pārāk zemu novērtēt šos draudus, uzskatot, ka civilizācijas iznīcināšanas risks apstādinās politiķus vai ģenerāļus. Viņi nesaprot, ka kaut kāda ieroča esamībai ir jēga tikai tad, ja esi gatavs to reāli pielietot. Šai ziņā kodolieroči ne ar ko neatšķiras, piemēram, no loka un bultām, kuri uz savu izgudrošanas brīdi arī bija masu iznīcināšanas ierocis, kurš ļauj iznīcināt no attāluma vairākus pretiniekus pirms tie paspēs pietuvoties šķēpa lidojuma vai rungas sitiena attālumā. Ņemot vērā to pirmsvēsturisko laiku cilvēces niecīgo skaitu var vēl padiskutēt, kurš ierocis cilvēces izdzīvošanai bija bīstamāks – starpkontinentālās raķetes mūsdienās vai loks un bultas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ.

Tad no kurienes šī briesmu priekšnojauta, kura pāraug vadošo pasaules valstu līderu histērijā, kuri konstatē mūsdienu civilizācijas mehānismu neadekvātumu risināmajām problēmām un uzdevumiem?

Cīnoties ar bēgļu krīzi, ar badu un nabadzību mūsdienu cilvēce cenšas cīnīties ar sekām, atstājot bez uzmanības un pat neievērojot savu problēmu cēloņus. Tieši tāpēc problēmas pieaug jo straujāk, jo lielākus spēkus cilvēce pieliek to risināšanai.

Problēmas būtība ir kundzības formāta un veida maiņā, kas nodrošina vadošo valstu dominēšanu pār civilizācijas perifērijām.

Pirmā un otrā tipa koloniālisms: cīņa par cilvēkiem un resursiem

Savas vēstures gaitā cilvēce ir piedzīvojusi divus kundzības formātus (veidus) un pašreiz ieiet trešā kundzības formāta ērā.

Pirmais etaps ilga no vēstures sākuma laikiem līdz XVI gadsimtam, kad sākās koloniālālisma laikmets. Tad kundzība tika nodrošināta ar iekarošanas palīdzību un iekarošanas objekts bija zemes un cilvēki. Tolaik teritorijas bez cilvēkiem nebija nevienam vajadzīgas, jo tās vienkārši nebija kam apstrādāt.

No šī apstākļa izrietēja dažādas cilvēku apspiešanas formas no verdzības līdz dzimtbūšanai, kas cilvēku nesaraujami piesaistīja ražošanas līdzekļiem (pirmkārt zemei). Tāpēc, lai cik arī nesamierināmi savā starpā viduslaikos bija kristieši un musulmaņi, gan kristieši palika dzīvot musulmaņu iekarotajās teritorijās (Spānijā un Ēģiptē), gan musulmaņi dzīvoja zem kristiešu varas krusta karu laiku Palestīnā.

Tolaik varēja nogalināt vienu, tūkstoti vai pat simts tūkstošus neticīgo, bet nevarēja pilnībā iznīcināt visus iekarotās teritorijas iedzīvotājus, pretējā gadījumā iekarošana zaudēja savu jēgu un pārvērtās par ļoti dārgu un nerentablu pasākumu.

Līdz ar koloniālisma laikmeta sākšanos cilvēce ieiet otrā kundzības veida ērā, kad teritorijas ekspluatācijai saglabāt tās iedzīvotājus nebija vairs nepieciešams. Tehnoloģiju un darba ražīguma attīstība ļāva eiropiešiem apgūt milzīgas teritorijas, izmantojot salīdzinoši mazus cilvēku resursus. Pie tam šo cilvēcisko resursu bieži vien bija vienkāršāk atvest no cita kontinenta (kā nēģerus Amerikā) nekā saudzīgāk attiekties pret vietējiem iedzīvotājiem.

Šajā laikā pazūd indiāņi, kuri apdzīvoja desmitiem Karību jūras salas, strauji samazinās Dienvidamerikas indiāņu populācija, bet desmiti miljoni Ziemeļamerikas indiāņu burtiski izgaist nekurienē. Šajā pat periodā angļu mākslīgi izraisītais bads aiznes desmitiem miljonus Indijas iedzīvotāju dzīvības un uz pusi samazina Īrijas iedzīvotāju skaitu. Un šajā laikā Beļģijas karalis Leopolds II par desmit miljoniem samazināja Kongo iedzīvotāju skaitu, tādējādi nodrošinot savu pavalstnieku pārtikušu dzīvi.

Tātad, ja pirmajā kundzības etapā teritorijai un cilvēkiem iekarotāju acīs bija vienāda vērtība, tad otrajā kundzības etapā teritorijas vērtība strauji pieaug, bet cilvēku vērtība strauji krītas. Tomēr iekarotājam cilvēki vēl jo projām ir nepieciešami, lai gūtu labumu no teritorijas. Lai gan mazākos daudzumos un sliktākā kvalitāte, bet tomēr cilvēki bija vēl nepieciešami.

Un pats galvenais – lai nodrošinātu savu kundzību bija nepieciešams nodrošināt savas valsts iedzīvotāju salīdzinošu labklājību. Tādējādi cilvēcisko resursu vērtības samazināšanās kolonijās kompensējās ar cilvēciskā resursa vērtības pieaugumu metropolēs.

Mūsdienu koloniālisms: nav vajadzīgi ne resursi, ne cilvēki

Sākot ar XX gadsimta beigām ir sācies trešā kundzības formāta laikmets, kad zūd gan teritoriju, gan arī cilvēciskā resursa vērtība. Bankas ir radījušas finansu instrumentus, kuri ļauj ne tikai taisīt naudu no plika gaisa, bet to darīt pilnībā nesaistīti ar reālām vērtībām. Operācijas ar “papīra naftu”, “papīra zeltu” un citām “papīra” vērtībām jau daudzas reizes ir pārsniegušas reālo vērtību rezerves.

Pēc tā ir zudusi nepieciešamība ne tikai pēc zemes kā ražošanas līdzekļa, bet arī pēc zemes kā dabas resursu glabātuves un pēc cilvēkiem, kas šos dabas resursus iegūst.

Politisko kundzību nodrošinošie finansisti ir pilnībā atrāvušies no reālās ekonomikas. Mēs, protams, varam paprātuļot par tēmu, ka arī finanšu oligarham ir nepieciešami kalpi, ēdiena ražotāji, policisti un karavīri aizsardzībai un citi personisko labumu nodrošinātāji, kas visi ir cilvēki. Teorētiski tā tas ir, bet praktiski ekonomiskās un politiskās attīstības likumi darbojas neatkarīgi no konkrētu cilvēku vēlmēm un vajadzībām, pat ja šie cilvēki ir multimiljardieri. Ja ekonomika var iztikt bez cilvēkiem, tad cilvēks tai kļūst par lieku posmu, traucēkli, kurš samazina efektivitāti.

“Papīra” vērtību ekonomika var viegli pārvērst naudu vēl lielākā naudā ne tikai izlaižot reālu vērtību radīšanas posmu, bet pat cilvēku ar viņa vajadzībām. Protams, ideālu situāciju ar mirušu biržu [bez neviena cilvēka], kura ar bezgalīgi pieaugošu ātrumu no nekā rada arvien jaunus naudas vienību triljonus, sasniegt nav iespējams (vismaz pagaidām), bet tā kā tas ir pašreizējā ekonomiskā modeļa ideāls, tā tieksies uz to.

Tieši tāpēc tam, kas mums šķiet kā lielvalstu haotiskas, nepārdomātas un pretdabiskas darbības, modernajā politikā patiesībā ir dziļa jēga un iekšējā loģika, neatkarīgi no tā vai šīs loģikas sapratne principā ir pieejama tautas masām, vadošajiem politiķiem vai kaut vienai cilvēciskai būtnei.

Tā kā gan cilvēki, gan teritorijas vairs nav nepieciešami labklājības un kundzības nodrošināšanai, tad to saglabāšana jaunākajos konfliktos netiek uzstādīta kā mērķis. Pat otrādi, tie tiek uzskatīti par izlietojamu materiālu, kuru anihilācijas [pilnīgas iznīcināšanas] procesā tiek iegūts dubults labumus.

Pirmkārt, tādā veidā tiek iznīcināti konkurenti. Jo vairāk cilvēku, jo uz lielāku skaitu daļu ir jāsadala bagātība un kundzība. Pat visnabadzīgākajam un beztiesīgākajam indivīdam tāpat pieder daļiņa no kopējās bagātības un viņam ir sava noteikta suverenitāte (un tas nekas, ka tā ir niecīgi maza).

Otrkārt, noteiktas valsts likvidēšana (kas ir teritorijas un tās iedzīvotāju vienība) var tikt veikta tādā veidā, ka tas kaitēs ģeopolitiskam konkurentam. Tāpēc mūsdienu ģeopolitisko gigantu cīņa norit nevis par kādu politisku veidojumu saglabāšanu, bet gan par sev maksimāli izdevīgiem to pazušanas apstākļiem. Tāpēc mūsdienu konfliktos uzvar nevis tas, kurš ieņēma kādu teritoriju un pakļāva tās iedzīvotājus, bet gan tas, kurš piespieda savu ģeopolitisko konkurentu ciest zaudējumus no notikumiem, kuri norisinās trešajā valstī ar iedzīvotājiem, kuri vispār ne pie kā nav vainīgi.

Protams, šāds kundzības formāts, kurš noliedz cilvēcību un cilvēci, nevar ilgi pastāvēt. Krievija jau ir publiski paziņojusi, ka tās mērķis ir cīņa ar to (lai gan man nav pārliecība, ka viss šīs problēmas dziļums ir reāli saprasts) un atgriešanās pie pasaules kārtības, kura ir orientēta uz reālām, nevis “papīra” vērtībām.

Tomēr, kā mēs visi labi zinām [saskaņā ar K.Marksu], kamēr nav mainīta ekonomiskā bāze, tikmēr var necerēt uz politiskās virsbūves izmaiņām. Bet mūsdienu ekonomika pat globālās sistēmiskās krīzes apstākļos mainās lēni un pretrunīgi.

Tāpēc tuvākajos gados un visdrīzāk arī desmitgadēs mums būs jādzīvo tādos kundzības apstākļos, kurai cilvēka, cilvēcības un saprātīgas dzīvības esamība nav nepieciešams nosacījums. [Un tas visa cita starpā ievērojami palielina kodolkaru varbūtību.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.05.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/278203

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par sabiedrības likumu ierosināšanas iespējām


00624_referendums“Latvija ir nozagta”, tā apgalvo biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” vadītājs un Rīgas Stradiņu universitātes pasniedzējs Ivars Redisons, bet pašreiz vēl ir iespēja “atgūt Latviju”. Ivars Redisons norāda, ka oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv tagad ir iespēja parakstīties par Saeimai obligātā kārtā izskatāmiem likumprojektiem. Agrāk to varēja izdarīt tikai klātienē pie notāriem, bet tagad – neizejot no mājas, izmantojot internetbankas rekvizītus.

Likumprojektu ierosināšanas iespēju vēsture

Dibinot Latvijas valsti, Satversmē minētajai “Latvijas tautai” tika paredzētas tiesības ierosināt likumprojektus. Tam bija nepieciešams savākt 1000 notariāli apstiprinātus parakstus. Savulaik šī iespēja tika izmantota tikai daļēji, jo tiklīdz kāds sāka vākt parakstus, tā Saeima pati veica attiecīgus likuma grozījumus, bet ar laiku kļuva vienkāršāk vienoties par nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām ar deputātiem, nekā sākt parakstu vākšanas procedūru.

1991.gadā, dibinot pēcpadomju Latvijas Republiku, 1000 parakstu likumprojekta ierosināšanai šķita par maz, tāpēc likumprojekta ierosināšanas slieksnis tika noteikts 10000 parakstu.

2012. gadā pirms un pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, latviešvalodīgai publikai tika rīkotas histērijas, apgalvojot, ka 10000 parakstu par likumprojekta ierosināšanu ir pārāk mazs slieksnis un ka tas apdraudot Latvijas valsti. Aprobežotākie latvieši tam akli noticēja, nesaprotot šī argumenta absurdo un sev kaitīgo dabu.

Pēc referenduma tika ierosinātas likumdošanas izmaiņas, lai paredzētu likumprojektu ierosinātāju un viņu izmantotās aģitācijas naudas kontroli. Šīs izmaiņas tika pieņemtas 1.lasījumā, bet uz 2.lasījumu pēc piecu Saeimas deputātu (Solvitas Āboltiņas, Ilmas Čepānes, Dzintara Zaķa, Andreja Judina un Ingas Druvietes) formāla ierosinājuma juridiskā komisija kardināli mainīja likuma būtību, ievērojami paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu (pārejas periodā līdz 30 tūkstošiem, bet pēc tam līdz vienai desmitai daļai no vēlētājiem, kas ir apmēram 155 tūkstoši). Ivars Redisons norāda, ka šī manipulācija bija nelikumīga un ka par līdzīgām darbībām Vineta Muižniece (Tautas partija) tika notiesāta par dokumentu viltošanu.

(Te jāpiebilst, ka dokumentu viltošana Latvijas valsts pārvaldē ir izplatīta parādība, kuras galvenais iemesls ir ļoti neskaidrais un dažādi (pēc nepieciešamības) interpretējamais krimināllikuma pants par dokumentu viltošanu, kas ļauj legāli bez liekas piepūles “nesaskatīt” dokumentu viltošanas gadījumus, bet, ja nu ļoti ievajagas, ļauj arī vērsties pret “nesavējiem” un/vai nepaklausīgajiem dokumentu viltotājiem (par to vairāk te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/latvija-var-nesoditi-viltot-dokumentus/ ).)

Pēc šīm izmaiņām likumprojektu tieša ierosināšana no sabiedrības puses kļuva ievērojami apgrūtināta kaut vai tikai dēļ praktiskās neiespējamības savākt 155 tūkstošus parakstus likumprojekta atbalstam. Ivars Redisons to sauc par “Latvijas nozagšanu” un par Satversmē paredzētās “stīgas pārraušanu”, kas saista deputātus ar sabiedrību. Ivars Redisons aicina visus, kam Latvija patiešām ir dārga, ar savu parakstu atbalstīt likumprojektu, kurš atcels to likumu, kurš 10000 parakstu vietā ieviesa 155 tūkstošu atbalstītāju slieksni. Par to var parakstīties arī caur internetu oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv, autorizējoties caur savu internetbanku. Vairāk informācijas par šo parakstu vākšanu var atrast biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” mājas lapā – www.atvertaparvaldiba.lv.

Kas ir jāizdara, lai pašreiz caur sabiedriskām aktivitātēm pieņemtu likumus?

Lai saprastu esošo situāciju, zemāk īss apraksts kā šobrīd sabiedrība var realizēt savas Satversmes 2. pantā paredzētās tiesības un tieši iniciēt likumu pieņemšanu (pilna informācija te: http://likumi.lv/doc.php?id=58065#p77&pd=1 ).

1. Jāuzraksta likumprojekts.
2. Jāiesniedz likumprojekts Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Likumprojektu ir tiesīga iesniegt partija vai ne mazāk kā desmit vēlētāju izveidota biedrība.
3. CVK izveido darba grupu, kura izskata likumprojekta kvalitāti. Ja darba grupa atbalsta likumprojekta virzību (var arī neatbalstīt), tad CVK reģistrē likumprojektu un izsludina parakstu vākšanu. Likumprojektu atbalstošie iedzīvotāji par to var parakstīties pie notāriem, pašvaldībās un portālā www.latvija.lv/pv.
4. Bez valsts līdzdalības ir jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju (pašreiz apmēram 155 tūkstošu pilsoņu) parakstu likumprojekta atbalstam. Iedzīvotāju informēšanas un aģitācijas kampaņu CVK neveic, tas ir jādara likumprojekta iniciatoram. Pie tam, likumprojekta iniciatoram ir finansiāls ierobežojums aģitācijas veikšanai. Šiem mērķiem tas nedrīkst iztērēt vairāk par apmēram 70 tūkstošiem Eiro.
5. Ja tiek savākti 155 tūkstoši parakstu, tad likumprojekts tiek iesniegts Valsts Prezidentam, kurš to iesniedz izskatīšanai Saeimā.
6. Saeima izskata likumprojektu.
7. Ja Saeima noraida likumprojektu vai veic tajā izmaiņas, tad CVK rīko referendumu.
8. Ja referendumā nepieciešamais vēlētāju skaits nobalso par likumprojektu, tad Valsts Prezidents to izsludina.

No augstāk aprakstītās procedūras ir redzams, ka sabiedriskas aktivitātes un likumdošanas iniciatīvas ir ievērojami apgrūtinātas, kas Saeimu un tās vadību (frakciju vadītājus, komisiju vadību un juridisko komisiju) padara par vienīgajiem likumdošanas iniciatoriem, kas viņiem ļauj burtiski uzsist sev cenu atklāto un nelegālo sponsoru acīs, nebaidoties par neparedzētiem šķēršļiem savu nodomu realizācijā un nebaidoties tik sauktiem pie kaut jel kādas atbildības.

Ja agrāk īpaši nepopulāru plānoto lēmumu gadījumā tā pretinieki varēja izmantot “tautas faktoru”, draudot ar referendumu vai pat sākot to organizēt, tad tagad šis politiskās cīņas elements lielā mērā ir butaforizēts.

Portāls “Mana balss” – vēlētāju maldināšanas un krāpšanas instruments

Kā alternatīva reālām pilsoņu likumdošanas iniciatīvām plaši tiek popularizēts portāls “Mana balss” (https://manabalss.lv/ ), kurā it kā pietiekot savākt tikai 10000 balsu. Ivars Redisons norāda, ka tā ir vēlētāju krāpšana.

Pirmkārt, portāls “Mana balss” ir privāta interneta mājas lapa (atšķirībā no oficiālā valsts portāla http://www.latvija.lv/pv ). Otrkārt, portāla “Mana balss” rezultātiem ir tikai rekomendējošs un konsultatīvs raksturs, kas nozīmē, ka Saeima var ņemt vērā pilsoņu ierosinājumu, var to neņemt vērā, bet var to interpretēt un formulēt pilnībā pa savam. Līdzīgā kārtā jebkurš pilsonis var uzrakstīt Saeimas deputātiem vēstuli ar saviem priekšlikumiem un tie var tos izmantot, bet var arī ignorēt, kā tas jau sen un plaši tiek darīts (jo nekas par to nav, jo deputātiem nav reālas atbildības vēlētāju priekšā).

Vai ir lietderīgi ļaut sabiedrībai pieņemt likumus un ietekmēt valsts varu?

Bet tagad mazliet par lietas būtību, kas ir jautājums par demokrātijas būtību. Vai sabiedrībai ir jāļauj pieņemt likumus un būtiski ietekmēt valsts varu? Pietiekami plaši ir izplatīts uzskats, ka nē, jo sabiedrība kā minimums nav kompetenta, bet bieži vien liela sabiedrības daļa ir saucams pietiekami skarbos vārdos, kas diemžēl visbiežāk samērā precīzi raksturo realitāti.

Tāpat būtiski ir apzināties, ka neorganizētas cilvēku masas nespēj veikt neko konstruktīvu. Lai ierosinātu likumprojektu, kādam vienam cilvēkam tas vispirms ir jāuzraksta (iespējams piepalīdzot dažiem palīgiem un konsultantiem) un pēc tam darba grupai ir jāveic liels organizatorisks darbs, lai informētu cilvēkus par likumprojektu, izskaidrotu tā nepieciešamību, organizētu parakstu vākšanu un aģitāciju. Tātad, tauta nelemj, tauta neraksta likumus un vispār neko nedara tādā izpratnē, ka tagad ņems visi kopā sanāks un sāks visi uzreiz barā kaut ko darīt. Tā tas nenotiek, bet, ja notiek, tam vai nu nav konstruktīva rezultāta, vai arī tas ir sākums pavisam citai darbības un organizācijas formai.

Ar tautu un tās rīcību ir jāsaprot organizatorisku elementu izkristalizēšanos no sabiedrības vidus, organizatorisku struktūru rašanos un organizatoriskās darbības izvēršanos kā rezultātā tiek iegūts nozīmīgs neorganizēto, nekompetento, nezinošo un pasīvo cilvēku atbalsts kādai rīcībai vai organizācijai. Un tad tik tiešām “tauta lemj”, “tauta raksta”, “tauta dusmojas”, “tauta kontrolē”, “tauta soda” utt..

No valsts un sabiedrības pastāvēšanas viedokļa ir ļoti būtiski, lai no vienas puses ierēdniecība (ieskaitot deputātus un valdošo klanu pārstāvjus) izjustu nepārtrauktu nopietnu spiedienu, kurš tai neļauj novērsties no savu funkciju izpildes, neļauj valsts struktūrām ieciklēties uz sevi un neļauj tām mutēt par “struktūrām priekš sevis”. No otras puses ir kritiski būtiski, lai no sabiedrības vidus regulāri izkristalizētos organizēt spējīgi elementi ar alternatīvu skatījumu uz valsts un sabiedrības attīstību. Tas visa cita starpā ļauj nepieciešamības gadījumā mainīt sabiedrības attīstības tendences, nomainot bankrotējošās un nāvīgās paradigmas.

Visa veida reālas pilsoniskās aktivitātes un pašorganizēšanās izpausmes ir tas universālais līdzeklis un sabiedrības dzīvīguma izpausme, kas uztur sabiedrības tonusu un neļauj tai “iecementēties”.

Lieki teikt ka aprobežotiem cilvēciņiem, kuri ir uznesti varas augstumos, pirmkārt, ir nospļauties par šiem sabiedrības ilgtermiņa attīstības nosacījumiem, otrkārt, dēļ savas aprobežotības viņi to nesaprot, treškārt, viņi paniski baidās no reālas konkurences un no reālu alternatīvu esamības. Tāpēc, aizliegt, ierobežot, nepieļaut, tāpēc maldināt, slēpt un noklusēt un tāpēc 155 tūkstoši 10, 30 vai 50 tūkstošu vietā. Nu stulbi primāti… Un, protams, šāds sabiedrības dzīvīgums neapmierina kolonizatoru metrapoles (Vašingtonu, Briseli, Londonu, Stoholmu, Oslo, Berlīni), kolabracionistus un sabiedrisko interešu nodevējus, viņiem tas ir ļoti neērti, neizdevīgi un bieži vien pat bīstami. Tāpēc cīņa par reālām sabiedrības iespējām ietekmēt valsts varu, nepārspīlējot, ir nacionālo atbrīvošanās kustību un brīvības cīņu analogs.

Tiek apgalvots, ka 10000 parakstu slieksnis ir par mazu un ka tāpēc tas apdraudot valsts drošību. Sak, ar tik mazu slieksni viegli iespējams ierosināt vienalga kādas likumdošanas iniciatīvas un destabilizēt situāciju valstī. Daļēji tas tā tiešām arī ir, bet pēc būtības šādi apgalvojumi ir bezkaunīgas manipulācijas ar mazzinošām un maz saprotošām cilvēku masām. Kā tad ir patiesībā?

Pirmkārt, normāla sabiedrības attīstība prasa, lai tiktu nodrošinātas brīvības un iespējas, kuras nelabvēlīgi spēki noteiktās situācijās teorētiski var izmantot pret cilvēkiem un sabiedrisko kārtību. Jā var izveidot koncentrācijas nometni, kurā būs ievērojami ierobežotas jebkādas iespējas apdraudēt sabiedrisko kārtību, bet tā būs koncentrācijas nometne, kurā dzīvot, saglabājot cilvēcisko pašcieņu, būs gandrīz neiespējami ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā ir “bērna izliešana kopā ar ūdeni”.

Tā kā sabiedrības attīstība prasa pieļaut šādas brīvības un iespējas, kuras teorētiski var apdraudēt sabiedrisko drošību, ir izveidotas speciālas valsts struktūras, kurām ir jāseko līdzi, lai šie draudi nerastos vispār, būtu minimāli vai arī jācīnās pret tiem pēc iestāšanās fakta. Latvijā tās ir Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un citi Kantori. Ja šīs struktūras normāli strādā, tad ir pieļaujams pat 1000 parakstu slieksnis, savukārt, ja tur darbojas aprobežoti nespējnieki, tad nekādi likumi nenovērsīs nopietnus ārējus draudus.

Otrkārt, likumu ierosināšana nav vienīgā un galvenā nemieru izraisīšanas metode. No t.s. “krāsaino revolūciju”, “arāba pavasara”, Ukrainas maidanu, Francijas nemieru un citu lielu sabiedriskās kārtības traucējumu gadījumiem izriet, ka nopietni apdraudēt kārtību valstī var bez likumdošanas iniciatīvām. Pat vairāk, no vienas puses, ja nekārtības izceļas likumdošanas iniciatīvas dēļ, tad tam ir savas priekšrocības, jo ir konkrētas un izpildāmas prasības (daudzos augstāk minētajos gadījumos nekārtības tika radītas gandrīz bez jebkādām konkrētām prasībām). No otras puses, pats 155 tūkstošu ierobežojums gan vispārīgi rada neapmierinātību iedzīvotāju aktīvākajā daļā, gan arī var kalpot kā labs nekārtību izraisīšanas iemesls.

Treškārt, ja kāds ārējs spēks gribēs destabilizēt situāciju Latvijā, tad tas to samērā viegli spēs izdarīt bez likumu ierosināšanas. Pat vairāk, varam droši apgalvot, ka, ja situāciju valstī mēģinās destabilizēt ASV un/vai Lielbritānija, tad viņi izmantos savas standarta banānu republiku vadības nomaiņas metodes, kuras ir līdz absurdumam vienveidīgas (jo upuri tiek uzskatīti par idiotiem) un kurās nav paredzētas tādas smalkas lietas kā tautas likumdošanas iniciatīvas. Ja kādai lielvalstij nepieciešams panākt sev labvēlīgu Latvijas likumu pieņemšanu, tad to daudz vienkāršāk ir izdarīt nopērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus, nekā caur tautas iniciatīvām, savukārt, ja nepieciešams gāzt esošo valsts varu un/vai izraisīt nekārtības, tad to labāk izdarīt ar citām metodēm.

Tā nu sanāk, ka ārējiem potenciālo nemieru izraisītājiem tautas likumdošanas iniciēšanas iespējas nav pārāk nepieciešamas, bet šīs iespējas minimizēšana šķiet kritiski svarīgi saujiņai aprobežotu, mazisku un varaskāru personāžu, kuri tādējādi cenšas nostiprināt savas monopoltiesības uz likumdošanas varu valstī.

Te ideoloģiski aptaurētā publika varētu iebilst, ka eksistē taču arī “Krievijas draudi” un ka tā it kā bija tieši Krievija, kura esot sākusi iniciēt visādus nepieņemamus referendumus un ka šie ierobežojumi bija nepieciešami, lai apgrūtinātu Krievijai tās destruktīvo darbību Latvijā. Un patiešām ir jāatzīst, ka Latvijas politiskā kursa maiņas panākšana arī caur tautas iniciētiem referendumiem saskan ar Krievijas darbības stilu. Tomēr sliekšņa paaugstināšanas pamatojums ar “Krievijas draudiem” ir no iepriekš minētās diletantu un nejēgu maldināšanas sērijas.

Pirmkārt, svarīgi ir saprast kāpēc tas atbilst Krievijas darbības stilam (kas vēl nenozīmē, ka Krievija tā dara vai darīs)? Tāpēc, ka Krievijai ļoti būtiskas ir vispārcilvēciskās vērtības un principi (jo plaši un apzināti neievērojot šos principus pati Krievija ātri vien un bez ārējas iejaukšanās sabruks). Tādēļ pilnīgi var ticēt apgalvojumiem, ka, piemēram, to vai citu e-pastu vai to vai citu telefonsarunu nelegāli ir ieguvuši un publicējuši krievi. Tāpēc Krievija cenšas cilvēkus nevis apmānīt, bet gan izskaidrot viņiem lietu būtību un pārliecināt. Šīs pieejas ietvaros Krievijas struktūras pilnīgi noteikti varētu kaut kad izdomāt pamēģināt palīdzēt ierosināt tādu likumprojektu, kurš ir pieņemams Latvijas iedzīvotāju vairākumam, bet kurš nopietni “iesit” pa Latvijas “draugu un sabiedroto” interesēm. Un tagad jautājums – bet vai Latvijai un Latvijas sabiedrībai tas maz būtu slikti? Ja Krievija, cīnoties ar amerikāņiem un britiem, atbalsta objektīvas Latvijas sabiedrības intereses, vai tad tas ir nepieņemami? Nē, tas ir labi un atbalstāmi. Slikti ir tas, ka paši latvieši neko tādu nedara.

Bet varbūt Krievija šādi var atbalstīt destruktīvu likumprojektu ierosināšanu? Tas būtu muļķīgi, jo šiem likumiem vēl nepieciešams iegūt vēlētāju vairākuma atbalstu un destruktīvu iniciatīvu gadījumā Latvijas “draugi un sabiedrotie” ar vislielāko prieku palīdzēs parādīt Krievijas agresīvi manipulējošo dabu. Viņi pat ļoti gribētu, lai Krievija rīkojas tieši šādā veidā, jo tas dotu labu un pamatotu iespēju vēl vairāk uzkurināt antikrieviskos noskaņojumus. Attiecīgi varam secināt, ka Krievija ar tautas likumdošanas iniciatīvu palīdzību Latvijā var kaitēt Rietumvalstīm tikai ar sabiedriski pozitīvām iniciatīvām (kuras rietumvalstu okupanti un to līdzskrējēji, protams, apsauks par “populistiskām”).

Otrkārt, arī Krievijas struktūrām, ja ļoti ievajagas, ir visas iespējas ierosināt sev vēlamos likumprojektus caur Saeimu, tai skaitā arī uzpērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus. Latvijas deputāteļi ir pietiekami bezprincipāli, lai locītos pēc vēja un mainītu kažokus atkarībā no personiskās finansiālās un politiskās ieinteresētības.

Ivars Redisons vērš uzmanību uz klasisku deputātu kukuļošanas shēmu, kad viņi naudu atrod savu darbagaldu atvilknēs. Sākumā tāpat vien, nesaņemot pilnīgi nekādas prasības. Bet, kad nauda ir paņemta un kad pie tās tērēšanas ir pierasts, tad tiek doti mājieni, ka turpmāka naudas esamība “tumbočkā” ir tieši atkarīga no deputāta balsošanas. Un, ja nu kas, kompetentas iestādes var sākt arī interesēties no kurienes deputātam ir uzradusies “liekā nauda”. Lai gan Ivars Redisons, stāstot par Latviju apsēdušajiem astoņkājiem, runā vienskaitlī par “krievu mafiju”, no viņa teiktā un atzītā izriet, ka tā ir ar t.s. “Krievijas opozīciju” (tas ir – antiputiniskajiem spēkiem) un Ukrainas valdošajām aprindām saistīta mafija jeb, citiem vārdiem sakot, – “ukraiņu mafija”.

Treškārt, ja Krievija (vai cits ārējs spēks) tomēr izdomā izmantot sabiedrības likumdošanas iniciēšanas iespējas, tad pat 155 tūkstošu vēlētāju limits nav šķērslis. Atbalstāmu iniciatīvu un ļoti nopietna organizatoriskā darba gadījumā ir iespējams iegūt arī tik liela pilsoņu skaita aktīvu atbalstu.

Ceturtkārt, eksistē vēl citas metodes kā, izmantojot sabiedrības tiešu likumdošanas iniciatīvu noskaņojumus, ne tikai panākt savu, bet kardināli mainīt situāciju valstī. Piemēram, ja kāds spēks (kaut vai Krievijas atbalstīts), sāks veikt nopietnas sabiedrības likumdošanas iniciēšanas aktivitātes, tad valsts struktūrām ir vairākas iespējas to nepieļaut un nogriezt šādas darbības pašā saknē, neskatoties uz lielas sabiedrības daļas vai pat sabiedrības vairākuma atbalstu. Citiem vārdiem sakot, maziskie politikānīši, ja vajag, var nekaunīgi uzspļaut nozīmīgai cilvēku daļai vai pat tautas vairākumam (ko viņi regulāri patiesībā arī dara).

Parasti šādos gadījumos iespēja tiek uzskatīta par izsmeltu un tiek meklēti citi ceļi, bet var rīkoties arī savādāk. Ja mums ir pozitīva likumdošanas iniciatīva, kuru atbalsta liela vai lielākā sabiedrības daļa un kuru nekaunīgi neļauj realizēt valsts struktūru pārstāvji, tad ir iespējams turpināt organizatorisko darbu, neskatoties uz to, ka tam it kā vairs nav jēga. Ap šo aktivitāti tad ir iespējams audzēt dažādas organizatoriskas struktūras un uzsākt jaunas iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnīga varas pārņemšana valstī, kam ir brīnišķīgs pamatojums – sliktie varas pārstāvji neļauj realizēt tautas pamattiesības un pieņemt vairākuma atbalstītus likumus.

Ja ir organizatoriskais potenciāls un vairākuma atbalsts, tad konsekventi ejot pa šo ceļu iespējams izveidot paralēlu likumdošanu un paralēlas valsts struktūras, kuras, pieņemoties spēkā, pasludinās iepriekšējo organizatorisko formu par izbeigtu un jauna valstiskā formāta nodibināšanu. Latvijā šāda situācija jau ir bijusi neilgi pirms PSRS sabrukuma, kad paralēli darbojās LPSR valstiskās struktūras un tiko izveidoto LR struktūru aizmetņi.

Maziskie un varaskārie politikāņi, protams, centīsies šādu situāciju nepieļaut un vērsīsies pret šādas akcijas organizatoriem ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un tad viss būs atkarīgs no iniciatoru organizatoriskā potenciāla, tautas atbalsta līmeņa, politikānīšu dūšas un “aizmugures”. Labākajā gadījumā sevi izsmēlusī vara vai nu būs paralizēta vai arī viņu rīkojumus vienā brīdī ierēdņi sāks sabotēt un atteikties izpildīt. Tad notiks mierīga un bezasiņu varas maiņa un 4.maija Latvijas Republika, kura par trešdaļu samazināja pašas iedzīvotāju skaitu, kā ļauns murgs tiks aizslaucīta vēstures mēslainē un tās vietā radīsies cita Latvija (tiesa gan nav garantijas, ka “jaunā Latvija” būs labāka par iepriekšējo).

Sliktākā gadījumā politikāņi dos rīkojumus par represiju sākšanu. Sākumā pret nozīmīgākajiem organizatoriem, bet, ja tas nelīdzēs, pret visu daudzskaitlisko jaunās kustības aktīvu. Tas var nonākt līdz pat “kara tiesām” un masu nošaušanām. Pretējā puse, protams, mēģinās atbildēt ar to pašu. Tad labākajā gadījumā notiks nelielas vai neilgas bruņotas sadursmes un atsevišķu atslēgpersonu iznīcināšana no vienas vai abām pusēm, kas beigsies ar bruņotu valsts apvērsumu, vecā režīma galveno figūru sodīšanu vai tiesāšanu un jaunas Latvijas rašanos.

Bruņotas cīņas sākuma sliktākā scenārija gadījumā būs pilsoņu karš, kurš var būt ilgstošs (tad Latvijā akmens uz akmeņa vairs nepaliks), bet tas var beigties arī ar ātru, nežēlīgu un asiņainu protesta kustības apspiešanu. Bet, ja protesta kustību būs atbalstījusi Krievija, tad šai gadījumā kādā no reģioniem pēkšņi nez no kurienes brīnumainā kārtā uzradīsies labi organizēti un kaujas spējīgi militāri formējumi, kuri attīrīs un pārņems kontroli pār daļu no teritorijām. Pie tam tas notiks teritorijās, kurās ir garantēts un daudzskaitlisks iedzīvotāju atbalsts šāda tipa darbībām un kur cilvēku vairākums jau sen to gaida. Tas būs Latvijas Republikas pašreizējajā teritoriālajā formātā gals, un ne jau Krievija būs šīs situācijas galvenā vaininiece.

Protams, lai rīkotos pēc tamlīdzīga scenārija, Krievijai būs nepieciešams ļoti nopietns pamats un tā būs kā atbildes reakcija uz kaut kādām Rietumvalstu darbībām. Piemēram, Krimas pievienošana Krievijai notika dēļ ASV mēģinājuma sagrābt Krievijas militārai drošībai kritiski svarīgo Sevastopoles ostu, bet brīnumainais lūzums pilsoņu karā Donbasā notika pēc tam, kad Krievijas informatīvajā telpā bija sakāpinātas kaislības, kuras spieda Putinu atklāti iebrukt visā Ukrainā vai arī draudēja nopietni apdraudēt Krievijas varasiestāžu autoritāti, kas savukārt varēja beigties ar apvērsumu Maskavā un tam sekojošo pašreizējās formas Krievijas valstiskuma krahu. Attiecīgi tāpat vien sīkumu dēļ Krievija šāda tipa aktivitātes neveiks – pārāk dārgi, pārāk bīstami un pārāk mazi ieguvumi.

Bet kāds tam ir sakars ar ierobežojumiem sabiedriskā kārtā iniciēt likumprojektus? Gandrīz nekāds, jo arī Krievijai pa lielam šie ierobežojumi ir bijuši, nebijuši. Bet tie ir ļoti būtiski Latvijas lokāla mēroga sabiedriskajām aktivitātēm un sabiedrības attīstībai. Tieši pa to arī šie ierobežojumi vissāpīgāk “sit”. Un galvenais šai situācijā nav jautājums par to mazisko un nelietīgo politikānīšu personām, kuri šauri egoistisku motīvu vadīti atļaujas veikt šādas un daudzas citas antisabiedriskas destrukcijas. Galvenais ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju un pirmām kārtām t.s. “titulētās nācijas” saprātīgumu, enerģiskumu, rīcībspēju un adekvātumu, kuri pieļauj ka šādi maziski cilvēciņi pār viņiem valda un viņus čakarē.

Kādēļ sabiedrisko aktivitāšu ierobežošana ir nesaprātīga doma, kura samazina valsts iekšējās stabilitātes un drošības līmeni?

Likumprojektu ierosināšanas mehānisms visa cita starpā bija arī labs automātisks ventilis valstiskai sistēmai negatīvās sabiedriskās enerģijas nolaišanai. Tāpat šī iespēja bija negatīvās sabiedriskās enerģijas un sistēmai destruktīvo elementu konstruktivizēšanas instruments (t.s. “pretinieka iesaiste”).

Kāds nav apmierināts ar valstī notiekošo? Nu tad ņem un uzlabo to. Ja nu kas, vari pat uzrakstīt likumus un organizēt to pieņemšanu. Ja reāli pastāv šāda iespēja, tad daudzi neapmierinātie dēļ personiskās nespējas veikt ko tamlīdzīgu ar to vien tiks vismaz daļēji neitralizēti, bet tie, kuri izmantos šo iespēju un gūs ar to panākumus, patiesībā tikai stiprinās valstisko sistēmu, jo tādējādi gan tiks “nolaista” negatīvā enerģija, gan arī tiks pieņemti likumi, kuri mazinās tautas masu neapmierinātību.

Kā ir tagad? Saprātīgi cilvēki vienkārši norobežojas no politiskām struktūrām, jo ir plaši zināms, ka tur valda un toni nosaka vieni vienīgi “mēsli” un ka tādēļ tur neko nav iespējams panākt. Cilvēki, kuri to līdz galam vēl nesaprot vai kuri cer uz kaut kādu šo aprindu saprātīgumu un morālumu, mēģina ietekmēt situāciju arī caur demokrātiskām procedūrām un pārliecinās, ka šajā neliešu terariumā normālām, cilvēciskām metodēm izdarīt neko nav iespējams. Nereti viņu iniciatīvas tiek prasti, brutāli un nekaunīgi pārtrauktas, uzspļaujot visām deklaratīvajām, tiesiskuma un nereti arī cilvēcības normām.

Kādas tam ir sekas? Lielākā daļa iedzīvotāju šī iemesla dēļ kļūst politiski apātiski un “nelien politikā”, saprotot, ka tā ir “sūdu bedre”, kurā jebkurš tur ielīdušais neatmazgājami sasmērēsies. Šie cilvēki ieraujas sevī, koncentrējas uz personisko dzīvi un uz ar politiku mazsaistītām darbības sfērām. Maziskie politikānīši šo efektu uzskata par pozitīvu, jo tas ļauj viņiem netraucēti darīt visu, kas ienāk prātā. Tas, ko viņi neapjēdz, ka šie cilvēki, pirmkārt, nenāks briesmu brīdī aizstāvēt valstiskās struktūras un to pārstāvjus un, otrkārt, sasniedzot noteiktu neapmierinātības līmeni, viņi aktīvi var iesaistīties pretvalstiskās aktivitātēs, ja kāds tās prasmīgi organizēs.

Savukārt aktīvākā, saprātīgākā un ideoloģiski “nokaitētākā” cilvēku daļa nonāk pie vienkārša secinājuma, ka valsti vada nelieši, ka mainīt situāciju ar pilnībā legālām un tiesiskām metodēm nav iespējams un ka to var izdarīt tikai ar revolucionārām metodēm. Un viņi sāk gatavot tam augsni, gatavoties paši un gatavot cilvēkus, kas to veiks. Pie tam, tas parasti notiek klusi un nemanāmi, kas stulbajiem politikānīšiem liek domāt, ka arī šī iedzīvotāju daļa ir samierinājusies ar esošo situāciju. Tā tas var turpināties pat gadu desmitiem ilgi līdz “nobriest revolucionārā situācija” vai notiek kāda ārēja spēka iejaukšanās un tad …. stulbo politikānīšu “galvas ripo”, nereti arī burtiskā nozīmē. Un ne tikai politikānīšu…

Lai mazinātu šādu iespējamību un kontrolētu šos procesus, parasti tiek izveidoti t.s. politiskie un ideoloģiskie “getto”. Tās ir sabiedriskās un politiskās struktūras, kuru vadība ir kaut kādām saitēm saistīta ar valsti pārvaldošajiem spēkiem un tādēļ šī vadība neitralizē savu organizāciju un to dalībnieku darbību, kura var kaitēt valstij un to pārvaldošajiem spēkiem. Šie “getto” labprāt uzņem visus neapmierinātos, labprāt izmanto viņu enerģiju, bet tikai noteiktiem mērķiem un savā vadībā. Bet tā kā politiskie un ideoloģiskie “getto” akumulē (uzkrāj) neapmierināto enerģiju un tā kā “getto” vadoņiem parasti ir kaut kāds savs patstāvīguma līmenis, arī šī sistēma negarantē sabiedrisko drošību un vienā brīdī tā pat var kļūt par izšķirošo sabiedrisko nekārtību rašanās iemeslu. Kā tas var notikt labi redzams uz “Saskaņas centra” piemēra.

“Saskaņas centrs” ir politiskais un ideoloģiskais “getto”, kurā tiek dzīti visi prokrieviskie, visi krievvalodīgie un visi sociālistiskie elementi. Deklaratīvi “Saskaņas centrs” atbalsta šīs iedzīvotāju grupas, bet praktiski viņi gandrīz neko reālu nedara to interešu aizstāvības labā un pat slāpē dabiskas viņu aktivitātes. Šī iemesla dēļ var droši apgalvot, ka “Saskaņas centrs” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas galvenajiem balstiem, bez kura šī valsts pārstās eksistēt.

Viss būtu kārtībā, bet… neapmierinātā enerģija, kura straumēm plūst “Saskaņas centra” ideoloģiskā lauka virzienā, nepārtraukti pieaug. Lai gan nebūt ne visi neapmierinātie pievienojas “Saskaņas centram”, saprotot tā sistēmisko dabu, tomēr akumulētais SC enerģijas daudzums aug. Tas no vienas puses objektīvi prasa “Saskaņas centra” vadībai veikt ar vien jaunas un arvien spēcīgākas darbības sava elektorāta deklaratīvam atbalstam (vajag sparīgāk imitēt darbību). Bet no otras puses tas pašiem SC vadoņiem liek aizdomāties kāpēc viņi atrodas politisko “atstumto” līmenī, ja viņu rīcībā ir tāds spēks. Un ja vēl no visādiem latviešvalodīgiem idiotiem un nespējniekiem personiskās sarunās nākas dzirdēt visādus apvainojumus, tad rodas personisks aizvainojums, kurš var pāraugt vēlmē parādīt pastulbajiem “tirliņiem”, “kur vēži ziemo”, jo viņi, “Saskaņas centra” vadība, patiesībā taču ir vieni no lielākajiem 4.maija Latvijas Republikas patriotiem, kuri veic smagu un nepateicīgu Latvijas vienotības un kārtības saglabāšanas darbu.

Un kādēļ pieaug SC enerģija? Dēļ latviešvalodīgo politikāņu stulbās, aprobežotās un prettautiskās politikas. Pie tam uz SC ideoloģisko lauku arvien vairāk sāk plūst arī neapmierinātie latvieši. Tā rezultātā, papildus ārēju spēku faktoram (Krievija samaksā, ASV/briti samaksā, ASV/briti, lai destabilizētu situāciju, uzbrūk, lai iznīcinātu utt.) “Saskaņas centra” vadība pati var izdomāt palaist no ķēdes līdz šim “kušinātos” un barotos “suņus” un sākt reāli cīnīties par sava elektorāta interešu aizstāvību, nonākot tiešā un atklātā konfrontācijā ar latviešvalodīgo “getto” pārvaldniekiem un līdzšinējo LR politiku. Un šī cīņa var pāraugt arī bruņotās sadursmēs, valsts apvērsuma mēģinājumos un separātiskās tendencēs.

Kas notiks, ja vienas vai otras cīņas rezultātā uzvarēs “Saskaņas centrs”? Pirmkārt SC vadība būs spiesta veikt formālas izmaiņas atbilstoši savām deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm. Otrkārt, SC vadība būs spiesta reāli uzlabot sava elektorāta stāvokli. Un tā kā SC vadība nav nekādi eņģelīši un ir tik pat nelietīgi vai pat nelietīgāki par saviem latviešvalodīgajiem kolēģiem, tad to varēs izdarīt tikai uz latviešu rēķina. Tāpat SC elektorāts gribēs izlādēt savas desmitgažu laikā uzkrātās dusmas pret “titulēto nāciju”, ko dabiskā kārtā arī darīs. Tā visa rezultātā latviešu stāvoklis pasliktināsies, par ko, protams, nacistiski orientētie latvieši mēģinās kaukt kā aizkauti, bet tas viss būs pelnīti un to visu būs veicinājusi stulbo latviešvalodīgo politikāņu politika un lielākās daļas latviešu publikas atbalsts šiem politikāņiem un viņu amorālajai politikai.

Tāpēc, ja Latvijas politiskajā vidē ir saglabājies kāds kaut cik saprātīgs un rīcībspējīgs spēks, tad situācijas stabilizēšanai valstī vajadzētu gan samazināt likumprojektu ierosināšanas limitu līdz 10, 30 vai vismaz 50 tūkstošiem, atcelt nepilsoņa statusu, pieļaut normālu krievu valodas lietošanu tiem, kuri to vēlas, apvaldīt “valodas policijas” bābiešus, veikt vēl vairākas citas darbības un, protams, pieķert un sodīt vismaz dažus augstākā līmeņa korumpantus un ietekmīgāko partiju “melno kašu” turētājus. Tā kā Latvijas politiskajā vidē apgrozās pārsvarā amorāli stulbeņi, tad nekas tamlīdzīgs, protams, netiks darīts un Latvija, ar aprobežota latviešvalodīga pūļa atbalstu, turpinās savu ceļu pretī pilnīgai katastrofai.

Par daudzu latviešu morālo stāju jeb, ko sēsi, to pļausi jeb, ja Dievs kādu vēlas sodīt, tad tas viņam atņem prātu

Ivars Redisons nav krievmīlis. Sarunā ar Informācijas aģentūras pārstāvi viņš iesprauž epitetus no “asiņainais Staļins” sērijas un izmanto primitīvus antiputiniskus memus. Uz sarunubiedra aizrādījumu, ka viņš nav Putina dēmonizācijas atbalstītājs, Redisona kungs atsaucas uz konkrēti nenosauktu franču izdevuma “Putina režīmu” raksturojošo rakstu.

Sarunā ir jūtams patiess Ivara Redisona sarūgtinājums un pat izmisums par tautiešu veselo saprātu un spriestspēju. Daudzi Redisona kunga uzrunātie uzskata, ka referendumu iniciēšanas ierobežojumi ir labi un atbalstāmi. Visuzskatāmāk to raksturo šāds fenomenoloģisks gadījums. Pēc sarunas ar Ivaru Redisonu viens politiski puslīdz aktīvs latvietis, pieņemot viņa argumentus, mājās mēģināja par to pārliecināt savu kundzi, uz ko saņem kategoriskus sievas iebildumus ar tekstu, ka “tiem salašņām” nedrīkst dot iespēju ierosināt referendumus. Vot, tā!

Lūk, amorālas un stulbas personas piemērs, kura augstprātīgi daudzus līdzcilvēkus pēc dzimtās valodas principa uzskata par “salašņām” un attiecīgi pret tiem izturas, bet patiesībā ar savu nostāju veicina vairuma iedzīvotāju praktisku nolaišanu līdz “salašņu” līmenim (arī vairuma latviešu un arī pašas sevis un savu tuvinieku). Šādi stulbi indivīdi ir latviešu lielākā problēma un, ja to skaits ir pietiekami ievērojams (no vēlēšanu rezultātiem var secināt, ka tā ir), tad nez vai kas spēs glābt Latviju no tādas vai cita veida katastrofas – vai nu šie primāti ar savu glupo rīcību kolapsu izraisīs paši vai arī viņus dēļ to šaurpierības pēc pilnas programmas paizmantos gudrāki spēki un tautas, tai skaitā arī kā lielgabalgaļu un arī kā karošanai izmantojamu placdarmu.

Tāpēc Latvijas sabiedrības glābšana (ja vispār te kaut ko vēl var glābt) ir iespējama tikai koncentrēties uz vēl kaut cik spriestspējīgu un līdz galam nesamaitātu publiku, informējot, organizējot un attīstot to, kategoriski norobežojoties no visiem amorālajiem, aprobežotajiem un apmātajiem elementiem. Un nekas, ka šķiet, ka tie ir vairākumā un ka viņiem ir pārspēks. Viņi dēļ savām īpašībām jau ir nolemti. Viņus var izmantot, viņus var mēģināt pakļaut vai vadīt, dažus no viņiem kaut kādos gadījumos pat var mēģināt glābt, pēc tam, protams, pakļaujot dzelžainai disciplīnai, bet kategoriski nedrīkst izdabāt viņu maziskajai dabai un iegribām, kategoriski nedrīkst pilnībā pakļauties viņu vadībai un kategoriski nedrīkst līdzvērtīgās pozīcijās atrasties “vienā frontes pusē” ar viņiem, jo viņi dēļ sava stulbuma un neadekvātuma garantēti zaudēs. Ir jāsargājas būt ar viņiem cieši un nesaraujami saistītiem, lai “kad tā stunda nāks” “dzīvi mirušie” neparauj dzīvos sev līdzi un ir jārēķinās ar to, ka “dzīvi mirušie” jebkurā mirklī kā izsalkuši un stūrī iedzīti vampīri, lai mazliet paildzinātu savu eksistenci, var uzbrukt jebkuram dzīvajam, izsūcot no tā visus dzīvības spēkus.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Publicēts iekš Aktualitātes | Komentēt

Tetovējums – ļaunu, glupu, kompleksainu cilvēku pazīme


00620_rich_11Tetovējums – ļaunu, glupu, kompleksainu cilvēku pazīmeTetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme.

Tetovējuma medicīniskais vērtējums

Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums.

Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to).

Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām.

Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu.

Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi.

Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli.

Īss ieskats tetovēšanas vēsturē

Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai.

Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus.

Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu.

Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm.

Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus.

Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot.

Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem.

Tetovējumu maģiskā nozīme

Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi.

Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi.

Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu.

Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu.

Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts.

Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā.

Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst).

Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie.

Aptetovējamo psiholoģiskais portrets

Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie.

Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu.

Avoti:
http://www.neboleem.net/stati-o-zdorove/3558-o-tatuirovkah-s-medicinskoj-tochki-zrenija.php
http://www.ill.ru/news.art.shtml?c_article=2435
http://medportal.az/articles_7544/?lang=RU
http://ec-dejavu.ru/t/Tattoo.html
http://uniquetattoo.ru/13-prichin-ne-delat-tatuirovku
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D1%82%D1%83%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B0

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

***

Tetovējums – dēmona zīme jeb par tetovējumu satura negatīvo iedarbību
https://infoagentura.wordpress.com/2019/01/11/tetovejums-demona-zime-jeb-par-tetovejumu-satura-negativo-iedarbibu/

Publicēts iekš Aktualitātes, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Tiek gatavota globāla banku koncentrācijas nometne


00617_bkn

Iet jau otrais mēnesis, kopš izcēlās skandāls ar Panamas juridiskai firmai, kura specializējas t.s. “ofšora” kompāniju reģistrēšanu, nozagto dokumentu publiskošanu. Kopumā no Panamas firmas tika nozagti 11,5 miljoni dokumentu, kuri saturēja ziņas par “ofšora” kompāniju īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem. Neieslīgstot detaļās, var apgalvot, ka šīs operācijas pasūtītāji un organizatori bija t.s. “naudas saimnieki” – ASV Federālās Rezervju Sistēmas akcionāri [FRS ir privāts kantoris, kurš izpilda ASV centrālās bankas funkcijas].

Galvenie operācijas izpildītāji – ASV specdienesti. Sīkākie izpildītāji visticamāk tika izmantoti “uz tumšo”. Pie tādiem var pieskaitīt Starptautisko pētnieciskās žurnālistikas konsorciju, kuru, kā izrādās, finansēja tādas iestādes kā ASV Valsts departaments, ASV Starptautiskās attīstības aģentūra, Sorosa fonds u.c.

Galvenie skandāla izraisītāju mērķi ir divi. Pirmkārt, mēģināt diskreditēt noteiktus politiķus dažādās valstīs. Otrkārt, turpināt dažus gadus atpakaļ iesākto dažādu “ofšoru” likvidāciju, lai “ofšoru” kontu un kompāniju īpašniekus iedzītu vienā gigantiskā “ofšorā” – “Amerikas Savienotajās Valstīs”.

Rietumvalstīs tiek uzsākta kampaņa cīņai ar skaidru naudu

Kad “Panamas skandāla” pirmais efekts sāka noklust, tad izkristalizējās vēl viens šī pasākuma globālais mērķis. Tā būtība ir cīņas aktivizācija ar “netīro” un “pelēko” naudu, kas sevī ietver cīņu pret terorisma finansēšanu, pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas, korupciju, narkobiznesu, nelikumīgu ieroču tirdzniecību utt. Šī kampaņa tika aizsākta pēc 2001.gada 11.septembra, kad Vašingtona visai pasaulei paziņoja par cīņu ar starptautisko terorismu un “netīrās naudas atmazgāšanu”. Taču tolaik aizsāktās kampaņas impulss kļuva par vāju un “Panamas skandāls” to pastiprināja un iedvesa šai kampaņai jaunu dzīvību. Tāpēc “Panamas skandālu” var uzskatīt par specoperācijas “11.septembris” turpinājumu.

Par vienu no “Panamas skandāla” figurantiem kļuva Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, bet tas viņam ne tikai netraucēja, bet pat palīdzēja turpināt gatavoties globālajam samitam cīņai ar korupciju 2016.gada maijā Londonā. Vašingtona, Londona un Brisele tuvāko mēnešu laikā bija ieplānojusi vēl ļoti daudzus citus līdzīgus pasākumus. Šajā antikorupcijas samitā paredzēja arī izskatīt “Panamas skandālu”. Tā diskusijas daļā tika izvirzīti divi jautājumi: cīņa ar “ofšoriem” un pasākumu kopums skaidras naudas apgrozības samazināšanai. Te ir jāpiebilst, ka gadu pirms šī samita turpat Londonā notika slepena tikšanās, par kuru notika informācijas noplūde. Tādējādi noskaidrojās, ka šajā tikšanās piedalījās Eiropas Centrālās bankas, Federālo rezervju sistēmas, Šveices Centrālās bankas un Dānijas Centrālās bankas pārstāvji un ka viņi runāja par skaidras naudas atcelšanu.

”Panamas skandāls” aktivizēja Rietumvalstīs jau uzsākto cīņu ar skaidru naudu. “Cīnītāju ar korupciju” loģika ir sekojoša: “ofšoru” banku konti daudzos gadījumos ir tikai sekas apstāklim, ka galvenais korupcijas instruments ir skaidra nauda, kura nonāk skopu un pērkamu ierēdņu kabatās. Ja tiks likvidēts šis instruments (skaidra nauda), tad arī zudīšot materiālais pamats “ofšoru” kontiem.

Negatīvās banku procentu likmes

Kampaņas pret skaidru naudu analīze parāda, ka tā ir labi koordinēta. Pēc finanšu krīzes 2007. – 2009.gadā pasaules banku sistēma strauji sāka tuvoties “negatīvai zonai”: daudzas centrālās bankas ieviesa negatīvas procentu likmes saviem depozītiem. Bet tagad dažās centrālajās bankās ir parādījušās negatīvās bāzes procentu likmes (procentu likmes par aktīvajām operācijām). Negatīvo procentu likmju epidēmija ir pārsviedusies uz komercbankām: daudzu komercbanku depozīta operāciju procentu likmes ir pietuvojušās nullei, bet dažām komercbankām tās iegāja “negatīvajā” zonā.

Baņķieri ir apjukuši un panikā, jo var notikt masveida klientu aiziešana uz skaidras naudas valūtu. Šī situācija pataisīja baņķierus par aktīvākajiem skaidras naudas lietošanas ierobežošanas un pat aizliegšanas lobistiem. Skaidras naudas aizliegšana nozīmē to, ka pilnīgi visi pilsoņi (fiziskās personas) pretēji to gribai nokļūs banku elektroniskajā koncentrācijas nometnē.

T.s. “naudas saimnieki” mēģina izskaitļot fizisko personu reakciju uz negatīvajiem procentiem. Viena no šādām reakcijām ir ne tikai aiziešana uz skaidru naudu, bet arī uz dārgmetāliem. Vēsture rāda, ka ārkārtas situācijās arī zelts var kļūt par apmaiņas un maksājumu instrumentu paralēli oficiālajai naudai. Varam būt droši pārliecināti, ka pēc kāda laika arī šis bēgšanas no banku elektroniskās koncentrācijas nometnes caurums tiks aiztaisīts. Tāda pieredze Rietumvalstīs jau ir: 1933.gadā ASV prezidents Franklins Rūzvelts izdeva rīkojumu par visa ASV pilsoņiem piederošā zelta konfiskāciju (aizliegums amerikāņiem būt par zelta īpašniekiem tika atcelts tikai 40 gadus vēlāk 1973.gadā).

2016.gada Davosas forums un plāni cīņai ar “skaidras naudas ļaunumu”

2016.gada Davosas ekonomiskajā forumā daudzas diskusijas, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, notika slēgtā režīmā. Tikai tagad, pateicoties dažām informācijas noplūdēm, kļūst skaidrs par ko tur aiz slēgtām durvīm tika runāts. Izrādās tika apspriests pasākumu kopums skaidras naudas samazināšanai.

Viens no foruma dalībniekiem Huw van Steenis, kurš pārstāvēja banku Morgan Stanly, publicēja savus iespaidus rakstā “Piecas lietas, ko es sapratu Davosā 2016” (https://www.weforum.org/agenda/2016/01/5-things-i-learned-at-davos-2016 ). Viņš uzsver, ka forumā daudz tika runāts par nepieciešamību “ātri pāriet uz sabiedrību bez skaidras naudas, lai Eiropā būtu iespējams ieviest vēl lielākas negatīvo procentu likmes depozītiem ar mērķi kompensēt iespējamās ilgstošās stagnācijas sekas”.

Varam secināt, ka Davosā atzina, ka arī turpmāk nepieciešams procentu likmes “vest negatīvajā zonā”. Bet to nav iespējams izdarīt, saglabājot skaidras naudas apgrozību.  Pēc J.P. Morgan baņķieru domām, samazinot skaidras naudas izmantošanas iespējas, Eiropas Centrālā banka var turpināt samazināt procentu likmes līdz mīnus 4,5%.

2016.gads sākās ar virkni skaļu banku pasaules un to kontrolē esošo masu informācijas līdzekļu paziņojumiem skaidras un bezskaidras naudas sakarā. Acīmredzot pamats šai informatīvai kampaņai tika dots Davosas slēgtajās sesijās. Par to ziņo informatīvais resurss Zerohedge, kurš apkopoja šos paziņojumus rakstā “Davosas 2016 slepenā plāna atklāšana” (http://www.zerohedge.com/news/2016-02-24/exposing-hidden-agenda-davos-2016 )

2016.gada 20.janvārī Deutsche Bank top menedžeris Džons Krians (John Cryan) paziņoja, ka skaidrai naudai ir atlicis dzīvot ne vairāk kā 10 gadus. 2016.gada 22.janvārī Norvēģijas lielākā banka DNB vērsās pie valdības ar priekšlikumu aizliegt skaidras naudas izmantošanu. 2016.gada 29.janvārī ziņu aģentūra Bloomberg publicēja redakcijas rakstu “Pietuvināsim bezskaidrās naudas nākotnes iestāšanos” (Bring On the Cashless Future). 2016.gada 4.februārī britu avīze The Financial Times publicēja redakcijas rakstu “Skaidras naudas likvidācijas priekšrocības” (The Benefits of Scrapping Cash). 2016.gada 8.februārī Harvardas universitātes goda prezidents Pīters Sends (Peter Sands) publicēja rakstu “Apgrūtināsim slikto puišu dzīvi: priekšlikums izņemt no apgrozības lielo nomināciju naudas zīmes” (Making it Harder for the Bad Guys: The Case for Eliminating High Denomination Notes).

2016.gada 15.februārī ar skaļu paziņojumu nāca klajā Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi (Mario Draghi). Viņš paziņoja par ECB lēmumu izņemt no apgrozības 500 eiro banknotes (vislielākais eiro skaidras naudas nomināls). Pēc ECB datiem 500 eiro banknotes sastāda 30% no kopējās eiro skaidras naudas masas. Uzreiz parādījās neskaitāmi komentāri par šo paziņojumu. Lielākā daļa no tiem izteica pieņēmumu, ka šādā veidā ECB cer turpināt procentu likmju samazināšanas politiku, neskatoties uz to, ka tās jau ir negatīvas.

Nākamajā dienā (2016.gada 16.februārī) stafeti no ECB prezidenta pārņēma Harvardas universitātes profesors un bijušais ASV finansu ministrs Lari Samers (Larry Summers). Viņš laikrakstā The Washington Post publicēja rakstu “Ir pienācis laiks  nogalināt 100 dolāru banknoti” (It’s time to kill the $100 bill). Zīmīgi, ka Samersa raksts sakrita ar laiku, kad virkne ASV banķieru un finsnsu ekspertu  iniciēja diskusiju par ASV Federālās rezervju sistēmas pāriešanu uz negatīvām procentu likmēm. 2016.gada 22.februārī cits ASV banķieru rupors The New York Times publicēja redakcijas rakstu “Atteikšanās no lielo nominālu skaidras naudas palīdzēs cīņā ar noziedzību” (Getting Rid of Big Currency Notes Could Help Fight Crime).

Šādu izteikumu un publikāciju par cīņu ar skaidru naudu hroniku varētu turpināt vēl un vēl.

Elektroniskā baņķieru koncentrācijas nometne

Teik veiktas arī praktiskas darbības skaidras naudas samazināšanā un likvidēšanā. Vistālāk šai ziņā ir tikušas Zviedrija un Dānija, kurās centrālās bankas visātrāk pārgāja uz negatīvām procentu likmēm. Zviedrija ir apņēmusies piecu gadu laikā radīt bezskaidras naudas “paradīzi”. Pašreiz skaidras naudas operāciju kopapjoms Zviedrijā nepārsniedz 2% no visiem maksājumiem. Pēc Visa datiem zviedri debetkartes izmanto trīs reizes biežāk kā pārējie eiropieši. Maksājumu karšu lielā izplatība ir būtiski izmainījusi Zviedrijas biznesa pasauli: pat augļu tirgotāji, ielu muzikanti un avīžu tirgoņi pieņem samaksu ar maksājumu kartēm, izmantojot Zviedrijā ļoti populāro smartfonu pielikumu “Swish”.

Tomēr pat Zviedrijā ir gana daudz cilvēku, kuri nojauš, ka bezskaidras naudas “paradīze” patiesībā var izrādīties elle – elektroniska banku koncentrācijas nometne, kurā bankas pilnībā kontrolēs katru pilsoni un kurā par katru (gan zīdaini, gan sirmgalvi) tiks ieviesta finansu vēsture. Un katra pilsoņa novirze no “ģenerālās līnijas” var izraisīt personisko bankas kontu bloķēšanu.

Tālredzīgākie bezskaidras naudas “paradīzes” oponenti saprot, ka tas nozīmē ne tikai skaidras naudas galu, bet naudas kā tādas galu. Skaidras naudas atcelšana ļaus bankām iet dziļos mīnusos. Ar to sāksies tādu tradicionālu institucionālu investoru izmiršana kā pensiju fondi, sociālie fondi un apdrošināšanas kompānijas, kuras savu peļņu izvietoja parādzīmēs. Šie papīri tagad nesīs tikai vienus vienīgus zaudējumus. Ir prognozes, ka tuvāko 10 – 20 gadu laikā, saglabājoties esošajām procentu likmēm, lielākā daļa pensiju fondu nokusīs kā marta sniegs. Un pats galvenais, negatīvu procenta likmju gadījumā sāks “kust” arī bezskaidrā nauda. Pietiks tikai ar 20 –30 gadiem (ja izejam no šodienas tendencēm), lai no naudas vairs nekas pāri nepaliktu. Un tā tad būs pavisam cita sociāla kārtība, kuru nosacīti var nosaukt par globālu koncentrācijas nometni.

Paradoksāli, bet neskatoties uz naudas nāvi, bankas šajā jaunajā pasaules kārtībā saglabāsies. Bankas no procentu un peļņas mašīnām pārvērtīsies par organizācijām, kuras veic “kontroli un uzskaiti”.

Valentīns Katasonovs
/05.05.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/pview/2016/05/05/panamskij-skandal-i-tajnyj-plan-davosa-2016-40039.html

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par mēdiju maldinošā satura iemesliem


00619_masu_dezinformacijas_lidzekliIr jautājums, kāpēc Latvijas presē un ziņās tiek noklusēti Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultāti Irākas kara izraisīšanas sakarā [kura atzina Lielbritānijas iesaistīšanos Irākas karā 2003. gadā par nepamatotu]? [Irākas kara rezultātā tika nogalināti apmēram simts Lielbritānijas karavīri, vairāki simti tūkstoši irākiešu un šis karš bija priekšnosacījums haosa radīšanai, kurā vēlāk tika izveidota DAESH (t.s.”Islāma valsts”). Irākas okupācijā piedalījās arī algotņi no Latvijas].

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas masu dezinformācijas (masu apziņas manipulatori) līdzekļiem ir dots norādījums to neziņot (neaktualizēt). Apziņas manipulatoriem „informācija” nav „produkts” (darbības mērķis nav informācijas izplatīšana). Manipulatoru „produkts” ir jūsu apziņas maiņa. „Produkts” ir tās izmaiņas jūsu apziņā, kuras jums liek pieņemt par ticamām vai melīgām pienākošās ziņas. „Produkts” ir jums iepotētais pasaules uzskats – attieksme pret notiekošo.

Neviena darbība pati par sevi nav pareiza, laba vai derīga. Tā kļūs par tādu, vai par tieši pretēju, tikai noteiktu apstākļu kontekstā.

Agresora – noziedznieka darbība ir noziedzīga savā būtībā, tāpēc katra tādas darbības detaļa, tās ietvaros veikta rīcība ir noziedzīga un, kā tāda, apturama. Tādas darbības apturēšana ir katra godīga Cilvēka pienākums un tiesības, bet bezdarbība ir līdzdalība noziegumā. Upura pretošanās agresoram ir dabiska, taisnīga un tiesiski pamatota (izņemot gadījumu, kad noziedznieki izdod likumus, ar kuriem aizliedz pretoties un aizstāvēties – rakstītā likuma prioritāte pār taisnīgumu ir tiesiskuma jēdziena saturs), un, kā tāda ir apsveicama un atbalstāma.

Tādā kārtā, ja kāda acu priekšā agresors nošauj dzimtenes aizstāvi, tad tā ir slepkavība, bet novērotājs ir slepkavības liecinieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāda sirdsapziņa ir netīra. Bet, ja dzimtenes aizstāvis nošauj agresoru, tad tas nav noziegums un mēs esam nevis nozieguma, bet gan varonības un pienākuma izpildes liecinieki. Mūsu sirdsapziņa ir tīra.

Divi Cilvēki, viens šāviens, viens mirušais. Kā zināt, kas tur notika un kas tajā visā esam mēs? Noskaidrojot, kurš ir agresors, bet kurš ir upuris.

Bet kā izdarīt tā, lai tajā pašā notikumā noziegumu attaisnotu vai varonību pārvērstu noziegumā? Ļoti vienkārši. Pastāstot – iestāstot – iegalvojot – liekot ticēt – redzēt agresorā varoni, bet varonī ļaundari. Lūk – jūsos ieveidotais notikumu redzējums tad arī ir Latvijas apziņas manipulatoru ražotais „produkts”, kurš jums liek „redzēt” notikumus vajadzīgajā veidā. Te „informācijas” plūsma ir instruments, ar kura palīdzību veido jūsu „redzi” un „saprašanu”.

Tāda informācija [par Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultātiem] nebija paredzēta Latvijā dzīvojošajiem. Šī informācija tika izplatīta tur, kur tā citiem „patērētājiem” veidoja citu pasaules ainu. (Tas jāskata kontekstā ar BREXITu.) Masu dezinformatori – manipulatori ir modernā kara līdzekļi un aktīvi piedalās šajā karā. Latvija, kā teritoriāli, tā valstiski piedalās karā kā agresora izpalīdze ar visiem saviem resursiem. Rit trešais pasaules karš. Tāpēc runā vienu, bet noklusē citu.

Otrkārt. A kuru tas vispār interesē?

Kuru interesē Gruzijas – Dienvidosetijas konflikta sakarā ES komisijas 1000 lappušu biezā pētījuma secinājumi par to, ka Gruzija veica nepamatotu un noziedzīgu agresiju un masu slepkavību, bet Krievija veica tiesiski un starptautisko saistību kārtā veiktu miera uzturēšanas akciju? Tāpat taču manipulatori kladzina par Krievijas agresivitāti!

“Un kā ar Boinga notriekšanu un „Krievijas karaspēku” Donbasā?” Kuru te interesē kaut kāda objektivitāte, izpēte un komisiju ziņojumi!? Ko vajag – to dara, bet runā, ko grib un kas ir izdevīgi, bet, kas nav izdevīgi – to noklusē.

Tie Cilvēki, kuru apziņa nav manipulatoru sačakarēta, visu redz un zin notikuma brīdī. Viņiem komisijas nav vajadzīgas. Tie, kuriem galvās sabāzti radio un TV mēsli, to nemaz negrib zināt, bet tie, kuri vienkārši dzīvo, lai ēstu un baudītu, par kaut ko tādu nekad nav interesējušies. Tie, kuri par apziņas čakarēšanu saņem algu, domā par kārtējo brīvdienu tuvumu, bet tie, kuri ir reālie agresori, visu labi zin tāpat, bez „ziņu” kanālu starpniecības – vilks vienmēr zina, ko ir ēdis!

Treškārt. Trešais (laupīšanas) pasaules karš notiek anglosakšu veidotajā un pēc viņu saprašanas globalizētajā pasaulē. Dievs ir viņu nauda, bet viņu reliģija ir naudas vairošana. Šajā pasaulē viņiem viss ir naudas vairošanas resurss. Ja caur jums var vairot naudu – izmantot jūs naudas vairošanai, tad atkarībā no izmantošanas veida jūs esat viņu sabiedrotais vai vienkārši resurss, kurš savukārt vajadzības gadījumā var kļūt par ienaidnieku. („Liekās mutes”, konkurenti un „liekēži” arī ir ienaidnieki.) Ja jums ir viņu iekārotais naudas vairošanas resurss, bet jūs to negribat atdot viņiem, tad esat viņu ienaidnieks.

Vienkārši un skaidri. Tāpēc nepakļāvīgais resurss vienmēr ir „agresors”, „prettautisks režīms” vai „asiņains, aizvācams diktators”. Tāpēc viņi vienmēr „savalda”, „atbrīvo” un „iedibina moderno demokrātiju” resursa „nelikumīgi aizņemtajā un apspiestajā teritorijā”.

Anglosakšu pasaulē ekonomika nekalpo par bāzi politikai tās darbībā iedzīvotāju labklājības celšanai. Te Politika apkalpo ekonomiku tās darbībā iedzīvotāju paverdzināšanai, aplaupīšanai un iznīcināšanai (demogrāfiskais kritums un slepkavošanas iznīcināmajās teritorijās). Te iedzīvotāji ir resurss naudas vairošanai vai līdzcilvēku paverdzināšanai un iznīcināšanai – lielgabalu gaļa – „cīnītāji par demokrātiju”, „savaldītāji” un „atbrīvotāji”. Katrs vācietis Hitlera Vācijā svēti ticēja, ka viņam ir jāatbrīvo pasaule no Aziātu ordu draudiem, asiņainās Staļina diktatūras un viņa pienākums ir attīrīt zemi no zemcilvēku – slāvu (arī latviešu, leišu, poļu un visu citu nevācu) noziedzīgās klātbūtnes un cītīgi apstrādāt tādā veidā atbrīvoto un viņam par pūlēm piešķirto auglīgo Krievijas zemi.

Un kurš īstens latvietis šodien, uz Krievijas pusi skatoties, domā ko citu? Un vai tad tas, kurš domā citu, maz ir īsts latvietis?!

Īstie vienmēr meklē, kur lielākā mārciņa, labākais kungs, baltākā maize. Īstākajiem vienmēr ašākās kājas uz pilnāko bļodu un karstākais naids uz vācieti, krievu, leiti, poli vai ko nu tur šoreiz vajag… Īstie ir „savaldītāji” un „atbrīvotāji” – „kultūras nesēji” barbaru zemēs!!!

Un kurš īstais tad grib kaut ko tādu zināt, kur viņš izrādās vairs nav „savaldītājs” un „atbrīvotājs”, bet vienkāršs laupītkārs noziedznieks – agresors un slepkava?! Neviens to negrib…

Neviens negrib dzirdēt savu netīro sirdsapziņu! Katrs grib būt pats savās acīs, savu bērnu, sievu, mīļāko un pudeles brāļu acīs tīrs un balts varonis – Cilvēces glābējs – īsts, kārtīgs Mātes Latvijas Dēls un Meita – Kārtīgs Savu Kungu Kalps!

Viņš neko negrib zināt par savu kungu nesmukumu, kurš arī viņu pašu par nozieguma līdzdalībnieku un noziedznieku (kara laupījuma cerētāju) padara.

Irākas iznīcināšana notika MONSANTO vajadzībai. Tad tika iznīcināta Irākā esošā augu sēklu banka – šķērslis ASV pasaules kundzībai pārtikas ražošanas jomā. Sīriju iznīcina Kataras – ES gāzes vada trases dēļ.

Krieviju apkaro tāpēc, ka tās saprātīgie iedzīvotāji pārtrauca ASV sākto Krievijas valstiskuma un iedzīvotāju fizisko iznīcināšanu ar mērķi piekļūt teritorijas un dabas bagātību resursiem. Par Krievijas un citu valstu un tautu iznīcināšanu un pretestību tai notiek trešais pasaules karš, kurā Latvija ir agresora – noziedznieka dalībvalsts.

Īstenie to negrib zināt un atzīt – viņi grib būt varoņi. Idiotizētos tas neinteresē. Saprātīgie to zin tāpat. Tad kam gan vajadzīgas tādas ziņas?! Nevienam. Tāpēc tādu nav!

“Antiņš”
/20.07.2016/

Avots:
http://www.philos.lv/Tresais_pasaules.html

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Lekcija: Tradicionālo (konservatīvo) vērtību krīzes būtība un izejas virzieni no tās


Šī prezentācija tika radīta 2012.gada beigās kā atbilde uz daļas latviešu konservatoru nespēcību un, manuprāt, gandrīz nesaturisku papļāpāšanu “viņķeles grāmatiņas” sakarā, ko bija iespēja pašam novērot. Domāju to viņiem nolasīt, bet tā arī nesanāca. Uzfilmēju tikai izmēģinājuma treniņlekciju, ko neskatoties uz tās apšaubāmo kvalitāti arī izlieku publiski dēļ tās aktualitātes un dēļ neoliberāļu kārtējā nopietnā mēģinājuma iedzīvināt savas destrukcijas.

1. Neoliberāļi iznīcina konservatīvos
Lib_kons
2. Galvenās pasaules problēmas
1.1. Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums
1.2. Progresējoša arvien lielāku tautas masu tieksme pēc super komfortablas dzīves
1.3. Pasaules un tās resursu ierobežotība
2. Neizbēgams kapitālisma krahs
3. Cilvēces tehnoloģiskā līmeņa un cilvēku attīstības līmeņa krasa neatbilstība (t.s.Pītersa antropoloģiskās «šķēres»)

3. Kapitālisma neizbēgamā kraha cēlonis
Kapitalisma_kraha_iemesli
Gaidāmo ieguvumu summa ir lielāka par pieejamo resursu summu.

Jāpaplašina sistēma un jāiegūst papildus resursi (jāiesaista tajā jauni elementi).
Ja nevar iesaistīt jaunus elementus, sistēmu iznīcina pieaugošais iekšējais spiediens.

Pasaule ir beigusies. Vairs nav kur novirzīt lieko ekspansīvo enerģiju.
Kapitālismu kā vienotu, noslēgtu sistēmu iznīcina izeju nerodošs iekšējais spiediens!

4. Iekšējā spiediena cēlonis

Tieksme iegūt pēc iespējas vairāk!
Maksimālisms. Alkatība. Egocentrisms.

5. Pītersa antropoloģiskās «šķēres»
Pitersa_sk2
6. Elišu izvēlētais risinājuma virziens

1. Apturēt cilvēces attīstību.
2. Samazināt cilvēku skaitu (tai skaitā nogalinot «liekos» visdažādākajos veidos)

Humānisma kā augstākās idejas iznīcināšana!

7. Elišu domstarpības

Kurš to veiks? Kā to veiks? Kādai sabiedriskai iekārtai jābūt pēc tam? Kāds būs spēku samērs pirms un pēc tam? Kuram būs noteicošā loma (t.s.”zelta kārts”)?

8. Neoliberālā (postmoderniskā, neofašistiskā) pasaules koncepcija

Individuāls voluntārisms un dzīves baudīšana kā virzošās vērtības
Sociālais darvinisms (dabiskā atlase; homo homini lupus princips) kā cilvēku savstarpējo attiecību norma un kā iedzīvotāju skaita regulēšanas mehānisms

Neoliberālisms + patēriņa kults

9. Neoliberālās koncepcijas ieviešanas redzamās izpausmes

Sabiedrisko aizsargmehānismu, kuri savā būtībā ir ierobežojoši, noārdīšana (brīvība no pilnvērtības, veselības, veselā saprāta utt)
Sociālo struktūru diskreditēšana un noārdīšana
Nenormālību (amoralitāte, izvirtība, vardarbība) normalizēšana un propaganda
Nauda kā VISU lietu mērs
Likumu absolutizācija un pacelšana virs morāles
– Ceļš uz totālu cilvēku kontroli («dzīve uz skatuves», čipizācija, tikai bezskaidra nauda utt.)

10. Neoliberālā koncepcija

Homoseksualitātes normalizēšana cilvēku apziņā – galvenais atslēg pagrieziena punkts , kas liecina par sabiedrības «gatavību» nākamo nenormālību līmeņu normalizācijai un neoliberālās koncepcijas ieviešanai

Gala rezultāts:
– Cilvēku «atbrīvošana» no dzimumidentitātes, dzimuminstinktu un dzimumu lomu žņaugiem.
– Mākslīga un normēta vairošanās pēc nepieciešamības

11. “Zelta milijarda” koncepcija
Zelta_milijarda_koncepcija
Pasaules iedzīvotāju skaita maksimālā norma – 3 miljardi
– Zelta miljardam – līdzšinējais Rietumu dzīves līmenis
– Kalpiem – nabadzīgs, bet kaut kāds dzīves līmenis ar ierobežojumiem tuvoties Kungu līmenim
– Mežoņiem – nekāds dzīves līmenis. Dzīve bez tehnoloģijām un ar ierobežojumiem iegūt tās.

12. Zelta miljarda koncepcija. Atklāti jautājumi.

Kāpēc miljards?! (Kāpēc ne 100 miljoni? Kāpēc ne 10 miljoni? Kāpēc ne miljons? Kāpēc ne 100 000?)
– Kurš un kādā veidā apturēs iedarbināto cilvēku iznīcināšanas mehānismu pēc «ieplānotā» cilvēku skaita (pieņemsim, 4 miljardu) iznīcināšanas?
– Vai tas subjekts to spēs?
– Vai tas subjekts maz to gribēs apturēt?

13. Gnostiskā (daudzstāvu cilvēces, kastu sistēmas) koncepcija
Gnostiska_koncepcija
14. Konstruējamo sabiedrisko koncepciju pasaules aina

Tehnoloģiski attīstītu centru (pilsētas) un galēji atpalikušu un arhaisku reģionu (lauku) pasaules koncepcija.
Konstruejamo_sabiedrisko_koncepciju_pasaule
15. Cilvēku dalījums pēc sabiedriskās orientācijas

Altruisti (apm.10%): Domā par citiem. Nejūtas labi, ja citiem ir slikti. Domā kopsakarībās, pēc būtības. Viegli mācās, viegli apgūst lietu būtību. Labsirdīgi. Izpalīdzīgi. Mēdz būt naivi.

Svārstīgie (apm.80%): Līdzinās valdošajiem, plaši izplatītajiem uzskatu un uzvedības šabloniem. Var tikt uzaudzināti un orientēti gan altruistiskā, gan egocentriskā garā. Raksturīgs noteikts altruisma/ egocentrisma līmenis.

Egocentriķi (apm.10%): Domā tikai par sevi. Iedomīgi. Nekaunīgi. Viltīgi.  Var būt ļauni un stulbi pat neskatoties uz daudzām apgūtām un iemācītām lietām.  Raksturīga mehāniska pieeja. Sociāli, emocionāli un enerģētiski vampīri; sabiedrības parazīti. Galvenās metodes: draudi, šantāža, primitīvs spēks (jūtoties personiski drošiem) vai meli, izlikšanās, liekulība (ja jūt kaut mazāko personisko apdraudējumu).

16. Egocentriski orientētu cilvēku raksturojums

– Patērē daudz, rada maz vai nemaz
– Neremdināma apetīte; jo vairāk saņem, jo vairāk vajag
– Jūt apmierinājumu no sava priviliģētā, virs citiem paaugstinātā  stāvokļa (bieži jūtas labi, ja citiem ir slikti)
– Jūtas slikti, ja visapkārt citiem ir labi

Egocentriķi rada apstākļus, kas vairo egocentriķus.

Neapvaldīta egocentriķu neremdināmā apetīte ir spējīga iznīcināt jebkuru sabiedrisko iekārtu!!!

17. Sabiedrības attīstības aksiomas

Sab_aksiomasSabiedrības izaugsmi raksturo: altruistu skaits, altruistu sabiedriskā ietekme, sabiedrības kā sistēmas altruiskuma līmenis, sabiedrības elementu (“svārstīgo”) altruiskuma līmenis. Jo vairāk altruistu, jo labāk!

– No altruistiem vislielākā mērā ir atkarīga jaunu ideju rašanās, darbības efektivitāte, labklājības pieaugums, kopējo resursu palielināšanās
– Altruistiem ir garīga, uz kopējo labklājību orientēta darbības motivācija. Altruistus demotivē viss, kas atbalsta netaisnību, egocentrismu, posta un nelaimju vairošanu.
– Egocentriķi, pārņemot vadību, rada apstākļus, kas demotivē altruistus un vairo egocentrismu, kas samazina kopējo resursu daudzumu, kas vēl vairāk demotivē altruistus, kas vēl vairāk samazina resursus (iestājas negatīvā spirāle), kas saasina egocentriķu savsatarpējo cīņu par resursiem, kas beidzas ar sistēmas attīrīšanos un atdzimšanu (ja pie teikšanas nonāk altruisti) vai arī pašiznīcināšanos.

18. Pašreiz notiekošais
Pasreiz_notiekosais

19. Vienīgā iespējamā konservatīvā koncepcija

– Lietu kārtība jānosaka altruistiem
– Visiem spēkiem sabiedrībā jāveicina altruisms («svārstīgie» jāizaudzina maksimāli altruistiski un jāorientē altruistiskā gultnē)
– Jāslāpē egocentriķi un egocentrisms
– Ar laiku jācenšas izskaust arī egocentriķus

Ideāls gala rezultāts: Visi sabiedrības locekļi ir altruisti!!!

20. Altruistisku sabiedrisko iekārtu nosaukumi

Sociālisms: Sabiedriskā iekārta, kurā lietu kārtību nosaka altruisti un kurā vairākumu mēģina padarīt maksimāli altruistiskākus.

Komunisms: Altruistu sabiedrība. Visi ir altruisti.

21. Egocentriski sabiedriskie veidojumi: Acīmredzamākie un nozīmīgākie no neredzamajiem.
Egocentriku_org

22. Iespējamais spēku samērs
Speku_samers2
23. Izredzes

Homoseksuālisti > “Normālie” egocentriķi

Homoseksuālisti:
– Daudz brīva laika
– Nav īpašas dzīves jēgas (tādēļ meklē un «piesūcas» idejām)
– Precīzi, uzcītīgi, pedantiski
– Konsekventi
– Nekas nesaista un netur (tāpēc nav nekas svēts un raksturīga īpaša nežēlība)

“Normālie” egocentriķi:
– Ideoloģiska un morāla nekonsekvence (selektīva netikumu atbalstīšana)
– Daudz laika prasa ģimene
– Ir vismaz kaut kas svēts (ģimene, radinieki, kaut kādas vērtības)

24. No kurienes viņi rodas?

No tradicionālās sabiedrības!!!
Viņi ir tradicionālās sabiedrības darbības sekas, nespējas sekas, karma.

Jāpārtrauc zāģēt zars, uz kura sēž! Jāpārtrauc spļaut akā, no kuras dzer!

Tradicionālai sabiedrībai jālabojas, vai arī no viņas radušies kropļi to aprīs un iznīcinās!

25. Vienīgā iespējamā konservatīvā koncepcija

– Lietu kārtība jānosaka altruistiem
– Visiem spēkiem sabiedrībā jāveicina altruisms («svārstīgie» jāizaudzina maksimāli altruistiski un jāorientē altruistiskā gultnē)
– Jāslāpē egocentriķi un egocentrisms

Sociālisms: Sabiedriskā iekārta, kurā lietu kārtību nosaka altruisti un kurā vairākumu mēģina padarīt maksimāli altruistiskākus.

Komunisms: Altruistu sabiedrība. Visi ir altruisti.

********************

P.S.
Lekcijā kā konservatīvā politiķa piemērs ir minēts Aivars Lembergs. Pēdējie notikumi ap Stambulas konvenciju rāda, ka šāds Lemberga vērtējums var būt arī stipri kļūdains.

Prezentācijas failu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/download/dt7v3gcdjw84c36/Tradicionalas_vertibas2.ppt

Ivars Prūsis
/ 30.11.2012; 02.07.2016/

Publicēts iekš Aktualitātes, Teorētiskas pārdomas, Videolekcija | Komentēt

Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?


00614_neoliberalizm-300x213Gan pasaulē, gan Latvijā turpinās nesaudzīga cīņa starp neoliberālajiem un konservatīvajiem spēkiem. Neoliberāļi pakāpeniski, metodiski un pārliecinoši ievieš visdažādākos “jauninājumus”, virzot sabiedrību pretī savam ideālajam modelim, ko nekā savādāk kā par galēju ārprātu nosaukt nevar, bet konservatori izmisīgi un visbiežāk neveiksmīgi tam pretojas. Latvijā kārtējais šīs cīņas posms notiek ap Stambulas konvenciju un tas jau kuro reizi parāda neoliberāļu pārākumu, to nospiedošu pārsvaru masu mēdijos un pārvaldes institūcijās, kā arī Latvijas konservatīvo spēku impotenci. Pie tam Latvijas neoliberāļi, sajutuši tik lielu konservatoru nespēku, kļūst īpaši nekaunīgi, gatavojoties pilnībā “izlīst no kastes” un turpināt savas destrukcijas pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Šādos apstākļos cilvēkiem ar konservatīviem uzskatiem rodas ļeņiniskais jautājums: “Ko darīt? “ To tad arī mēģināšu noformulēt.

Esošā situācija

Lai saprastu par ko tāds “cepiens” un kādēļ ir jāizdomā, ko darīt, nepieciešams izlasīt rakstu “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums” (http://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/).

Par cilvēkiem, kuri ievieš visādas izvirtības, tur ir teikts: “darīšana mums ir ar ietekmīgu, ļoti rafinētu, agresīvu, ļaunu un galēji necilvēcīgu sociālo grupu, kuru visprecīzāk var raksturot ar terminu “homoseksuālistu – pedofīlu aprindas”. Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofīli un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofīlu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.”

Savukārt, lai saprastu šo aprindu kaujiniecisko noskaņojumu, kurš neko labu normāliem cilvēkiem nesola, ieteicams izlasīt Ilmāra Šļāpina rakstu “Atpakaļrāpuļi” (http://www.satori.lv/raksts/11215/Ilmars_Slapins/Atpakalrapuli ). Šļāpins, protams, ne tuvu nav vilks, bet viņš nav arī sorosītu aita. Kā pustraks šakālēns, kurš meitenīgi apkalpo vilkus, viņš ir labs šīs sociālās grupas indikators.

No vienas puses Latvijā konservatoru pusē pagaidām joprojām ir lielākā daļa sabiedrības, kura ir dziļi tradicionāla un nebūt negrib “mainīt orientāciju”. No otras puses konservatori ir sašķelti, inerti, apmāti un rīcībmazspējīgi. Konservatori ir sadalīti pēc tautības, pēc reliģiskās pārliecības, pēc attieksmes pret Padomju laikiem, pēc attieksmes pret Krieviju, pēc attieksmes pret “4.maija Latviju”, pēc politbiznesa grupējumu piederības un citām pazīmēm.

Konservatoriem nav nozīmīga ārēja atbalsta (varbūt izņemot ASV Republikāņu partiju, kura sirgst ar tām pašām kaitēm, ar kurām slimo tās Latvijas un citu valstu kolēģi). Konservatoriem ir minimāla ietekme pārvaldes institūcijās. Konservatoriem ir minimāla ietekme masu mēdijos. Ilgstošas propagandas ietekmē, kuru daļēji atbalstīja un joprojām atbalsta paši konservatori, to elektorātam ir pietiekami spēcīgi traumēta apziņa, kā rezultātā ir traucēta konservatīvi noskaņoto masu racionāla spriestspēja un apgrūtināta rīcībspēja, kas ļauj tos viegli vazāt aiz deguna un brīžiem pat klaji nerēķināties ar tiem.

Pašu konservatoru struktūras ir pārpildītas ar slēptajiem neoliberāļiem, kuri aprobežotos konservatorus kā aitas dzen uz nokaušanu. Ja saprotam, ka neoliberāļu kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuri dēļ savām tieksmēm ir pieraduši pie dziļas konspirācijas un nepārtrauktas melošanas, un, ja saprotam, ka homoseksuāli sakari visa cita starpā ir arī labs filtrs un slēgtu sociālu grupu veidošanas paņēmiens, tad arī kļūst skaidrs, ka neoliberāļiem “iefiltrēties” konservatoru aprindās ir pietiekami vienkārši (tikai jāsaka, tas, ko no tevis sagaida, un jābūt uzmanīgam savu tieksmju apmierināšanā), bet konservatoriem nemanāmi iekļūt neoliberāļu grupā ir gandrīz vai neiespējami.

Visbeidzot, neoliberāļiem ir savs “sapnis”, sava vīzija, savs “projekts”, sava atbilde uz globālajām un vēsturiskajām cilvēces problēmām. Un lai gan šis “projekts” ir ļoti pretīgs, drausmīgs, necilvēcīgs, kļūdains un nepārprotami izraisīs katastrofu un civilizācijas pilnīgu sabrukumu (apokalipsi, ja gribat), tomēr viņš ir. Konservatoriem nekas tamlīdzīgs nav saskatāms. Vienīgais, ko viņi spēj, balstīties uz pašiem līdz galam nesaprotamām tradīcijām un ieradumiem, un bezspēcīgi vaimanāt par drausmīgajām izmaiņām. Jā, izmaiņas tik tiešām ir drausmīgas, bet, lai tās nepieļautu, ir jārada pieņemama alternatīva, nevis tikai jāapelē pie izmaiņu nevajadzības.

Lai kā tas varētu nepatikt konservatoriem, bet ir jākonstatē, ka ar tradicionālo sabiedrību tik tiešām ir problēmas, kuru sekas no vienas puses ir daudzu patoloģisku indivīdu rašanās, bet no otras puses pašas tradicionālās sabiedrības ievērojama novājināšanās. Jā neoliberāļi savā būtībā ir pretīgi, tāpat kā viņu nākotnes vīzijas, bet viņi ir tradicionālās sabiedrības produkts. Neoliberāļi ir tradicionālās sabiedrības nepilnību sekas, kuras, “brēcot pēc atmaksas”, mudina to pilnveidoties un novērst savus trūkumus. Tā kā tradicionālā sabiedrība pat negrasās pilnveidoties, tad neoliberāļi to pamazām vienkārši iznīcina. Diemžēl konservatori savā vairumā ir par slinku un par aprobežotu, lai domātu šādās kategorijās, kas ir galvenais to stratēģisko un nereti arī taktisko neveiksmju cēlonis.

Ko darīt? (15 “aprīļa tēzes” latviešu konservatīvajiem spēkiem)

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.
2. Jārada savi mēdiji un savi informācijas izplatības kanāli.
3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.
4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.
5. Jāizstrādā savs konceptuālais sabiedrības modelis.
6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.
7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.
8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.
9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.
10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.
11. Jāmobilizē krievi.
12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.
13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.
14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.
15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām tiesiski nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.

Vispirms, kā var noteikt, ka konservatīvajās organizācijās ir ietekmīga neoliberāļu “slēptā aģentūra”. Pirmkārt, pēc fakta, ka neoliberāļi nepārtraukti gūst vienu uzvaru pēc otras. Otrkārt, pēc neadekvātām konservatīvo spēku atbildes reakcijām uz neoliberāļu draudiem. Treškārt, pēc konkrētu konservatīvo aprindu deklaratīvo pārstāvju nostājas, izteikumiem, biogrāfijas, rīcības. Ceturtkārt, pēc jau aprakstītās neoliberāļu un konservatoru būtības.

Ko dara neoliberāļu “slēptā aģentūra”? Pirmkārt, ziņo par cilvēkiem, aktivitātēm, plāniem utt. Otrkārt, tiecas nokļūt organizāciju vadībā vai ietekmēt to. Nereti neoliberāļi paši izveido konservatīva tipa organizāciju un meklē konservatīvus muļķus, kas viņu vadībā vai uzraudzībā nekaitīgi darbosies. Spējot ietekmēt konservatīvas organizācijas lēmumus, neoliberāļu “aģentūra” tiecas panākt maksimāli maigu reakciju gadījumos, kad nepieciešama stingra, kā arī maksimāli asu reakciju, kad nepieciešams rīkoties savaldīgi, apdomīgi un gudri (vai arī kad tam nav nekādas jēgas). Tāpat slēptie neoliberāļi noder gadījumos, ja nepieciešams ievilināt konservatīvās organizācijas lamatās, lai diskreditētu vai pat iznīcinātu tās (labs piemērs – 2006.gada “praida” protesta akcija).

Vēl šī “aģentūra” noder konservatoru šķelšanai, dažādu mītu radīšanai konservatoru prātos, to atraušanai no realitātes, novirzīšanai uz neproduktīviem ceļiem, pamudināšanai uz nepareizas stratēģijas, taktikas un sabiedroto izvēli un tamlīdzīgām destrukcijām. Īsāk sakot, kamēr konservatīvajās organizācijās darbosies slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, tikmēr neoliberāļi turpinās gūt virsroku, bet konservatori neko nespēs izdarīt.

Kā atpazīt slēptu neoliberāli? Pirmkārt, jebkādu “aģentūru” var identificēt, izmantojot operatīvas metodes un teorētiskās zināšanas, kuras ierindas cilvēkiem nav pieejamas un ir grūti saprotamas. Otrkārt, pēc ļoti izteikta, pārspīlēta un brīžiem pat histēriska antikrieviskuma, antiputiniskuma un antipadomisma. Tas tā ir gan tāpēc, ka neoliberāļu galvenais globālais šķērslis ir Krievija un galvenie ienaidnieki ir krievi, gan arī tāpēc, ka Latvijā ir daudz krievu, kas ir nopietns traucēklis un drauds neoliberāļu koncepciju iedzīvināšanai, gan arī tāpēc, ka Latvija atrodas blakām Krievijai, kuras pat ļoti niecīgs atbalsts var pilnībā pārvilkt strīpu neoliberālajiem plāniem. Treškārt, pēc homoseksuālista ārējām pazīmēm (neoliberāļu organizatoriskais triecienspēks ir homoseksuālisti).

Un tagad daži piemēri. Ir tāda daudzas partijas izstaigājusi dāmīte kā Ingūna Rībena (“Saimnieks”, “Jaunais laiks”, “Vienotība”, Nacionālā apvienība”). 01.06.2016 konservatīvajā portālā http://www.aprinkis.lv tika publicēta viņas intervija ar virsrakstu “Tiek kultivēts verga domāšanas veids” (http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/31371-inguna-ribena-tiek-kultivets-verga-domasanas-veids). Dienu iepriekš citā konservatīvā vietnē “Informācijas aģentūra” tika publicēts jau pieminētais raksts “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums”.

Tātad tad, kad rietumorientētie konservatīvie latvieši ir cietuši pilnīgu fiasko, kad viņiem atklāti un nekaunīgi ir iespļauts sejā, kad neoliberāļi ir praktiski parādījuši savu nospiedošo pārākumu un, kad to mēģina izmantot prokrieviskie konservatīvie latvieši, dodot rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem ne tikai svaigas domas, bet arī spēcīgus argumentus cīņas turpināšanai, tad uzpeld Rībena un to nozākā, izmantojot daudzus neoliberāļu šķeltnieciskos un maldinošos mītus. Pie tam Rībena runā tā it kā rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem būtu pārspēks un it kā viņi varētu kaut tūlīt iztīrīt mēdiju un valsts pārvaldes struktūras no neoliberāļiem. Rībena klaji ignorē realitāti, kura rāda, ka rietumorientētie konservatīvie latvieši ir tik nespēcīgi, ka pilnā viņu kontrolē nav pat viena spēcīga politiska partija.

Patiesībā Rībenas intervija šķel, mēģinot uzreiz pašā saknē novērst rietumorientēto un prokrievisko konservatīvo spēku apvienošanos, un cenšas atkal propagandiski apdulināt tos, kuri aiz sāpēm un šausmām varētu sākt atskurbt.

Cits piemērs. Pirms četriem gadiem neoliberāļi Latviju aplaimoja ar t.s.”viņķeles grāmatiņu”. Toreiz piedalījos nelielas konservatoru grupiņas sanāksmē, kurā mēģināja izdomāt, ko darīt. Uz sanāksmi atnāca arī Jānis Rožkalns, bijušais Helsinki-86 dalībnieks. Ja lielāko daļu sanāksmes dalībnieku zināju, tad ar Rožkalna kungu tikos pirmo reiz. Pirmkārt, pārsteidza tas, ka lielākā daļa sanāksmes dalībnieku pret viņu izturējās kā pret priekšnieku. Otrkārt, nevarēju nekonstatēt, ka Rožkalna kungs ir labs vadības un organizēšanas speciālists. Tomēr visvairāk pārsteidza Rožkalna kunga mērenas rīcības aicinājumi. Es piedāvāju organizēt lekcijas par homoseksuālisma pataloģisko dabu, jo, ja tiek uzsākti šāda veida ārprātu iedzīvināšana, tad ir spēcīgi jāsit pa pašu kodolu, bet Rožkalna kungs ieteica “būt uzmanīgam” un koncentrēties uz lekcijām par ģimeni. Nejūtot atbalstu, apklusu un tālāk tikai klausījos haotiskā papļāpāšanā par tēmu, kuras viena no “pērlēm” bija atziņa, ka “nav ļaunuma bez labuma”, jo ir taču “Ķīļa reforma”.

Neuzskatu sevi par dižu “zempaklāja spēļu” speciālistu un precīzi nezinu kā vislabāk un visgudrāk ietekmēt politiķus un ierēdņus, bet noteikti zinu, ka ir sarkanas līnijas, kuru pārkāpšanu piedot kategoriski nedrīkst un uz ko ir jāreaģē maksimāli asi (pretējā gadījumā viss uzreiz tiek zaudēts; nevar nepārtraukti atkāpties, jo tad vienā brīdī izrādās, ka bez kaujas, atdodot visu, esi padevies gūstā). “Genderizācija” ir šāda tipa sarkanā līnija, pie tam, viena no pēdējām. Pēc šīs sanāksmes guvu pārliecību, ka latviešu konservatīvie spēki ir, ļoti maigi izsakoties, nespēcīgi. Un tikai vēlāk saskāros ar Jāna Rožkalna rakstiskajiem antikrieviskajiem eposiem un tikai vēlāk no Kaspara Dimitera uzzināju, ka Jānis ik pa brīdim nāk pie viņa ar kārtējo antikrievisko domu. Pie tam, ja, runājot par izvirtībām, Rožkalna kungs ir pietiekami savaldīgs un korekts, tad, runājot par “krieviem” un Krieviju, viņš mēdz kļūt arī nesavaldīgs, kas labi parāda viņa vērtību prioritātes.

Visbeidzot, neoliberāļu “slēptās aģentūras” sakarā ir jāsaprot viena būtiska nianse. Kā jau tika minēts, neoliberāļu galvenais triecienspēks ir homoseksuālisti (cilvēki, kuri piekopj homoseksuālu dzīvesveidu) un būtiska loma to galveno struktūru veidošanā ir homoseksuāliem sakariem. Pēc kādām pazīmēm vidusmēra cilvēks nosaka varbūtējos homoseksuālistsu? Vientuļš. Nav ģimenes. Vai arī pēc atklāta homoseksuāla dzīvesveida. Bet, ja cilvēkam ir ģimene un bērni, tā vairumam cilvēku skaitās droša pazīme, ka viņš nav homoseksuālists.

Latvijā homoseksuālistu – pedofīlu aprindas bija spēcīgas jau Padomju laikā, kad par homoseksuāliem sakariem bija paredzēta kriminālatbildība, maucība oficiāli tika nosodīta un veiksmīgai karjeras veidošanai bija jābūt ģimenes cilvēkam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši homoseksuālisti veidoja ģimenes. Tika atrasta vai nu lētticīga otra pusīte, kura neko nezināja par laulātā “otro dzīvi” vai arī homoseksuālisti precējās savā starpā (geji ar lesbietēm). Šīs otrā tipa laulības ārēji šķita pat ļoti veiksmīgas un saskanīgas, jo partneriem bija daudz mazāk ko “dalīt”. Uzdzīvei elitārie homoseksuālisti nodevās ārpus mājas – speciālos nomenklatūras tusiņos un pirtīs, konspiratīvajos kantora dzīvokļos vai arī viens pie otra. Pie tam, homoseksuālistus no zemākajiem slāņiem “savāca” čeka, iesaistīja aģentos un pēc tam nereti virzīja pa karjeras kāpnēm, tai skaitā arī partijā.

Kāpēc to ir būtiski saprast? Tāpēc, ka vairums cilvēku uzskata, ka ģimenes un bērnu esamība ir neapgāžams normālorientētības pierādījums, kas ne tuvu tā nav. Apskatīsim to pašu Šleseru. Precējies, daudz bērnu. Vairāku deklaratīvi konservatīvu partiju dibinātājs, kurš publiski pauž konservatīvus uzskatus. Bet vai daudzi zin par tā izklaidēm Maskavas geju klubos, par tā Padomju laiku nodarbošanos un saistību ar bēdīgi slaveno Birkavu?! Un to, ka viņš savu galvu reibinošo karjeru sāka norvēģu homoseksuālistiem piederošā uzņēmumā vairums cilvēku jau ir aizmirsuši. Zinot to, neizbrīna arī Šleseru pāra iesaiste bērnu adopcijas biznesā.

Cits piemērs: VVF dēls. T.s.”pedofilijas skandāla” laikā ļoti būtiska loma bija valsts prezidentei. Toreiz jau bija uzsākta izmeklēšana, pārkāpjot dažas procesuālās normas, un tās rezultāti nodoti Saeimas deputātam Ādamsonam. Tā tas tika darīts, jo neilgi pirms tam cits konstatēts pedofilijas gadījums vienkārši “pazuda” no attiecīgā rajona Rīgas kriminālpolicijas. Šoreiz policijā sākumā tika atrasts savs cilvēks, kurš, iepazīstoties ar materiāliem, uzņēmās risku, ierosināja izmeklēšanu un iniciēja operatīvās darbības, kuru rezultātā arī tika gūti pierādījumi pret prominentajiem pedofīliem. Pedofīlu apkarotāji gribēja turpināt neatkarīgu izmeklēšanu un viņiem tam bija nepieciešams, lai izmeklēšanas procesā neviens neiejaucas. Savukārt homoseksuālistu – pedofīlu aprindas apelēja pie formālajām procesuālajām normām un pieprasīja nodot izmeklēšanu prokuratūrai, kuru vadīja viņu cilvēks. Strīds aizgāja līdz Nacionālās drošības padomei un VVF, kura svārstījās. Un tad Streips publiski deva mājienu, ka vienas augstākās Latvijas amatpersonas dēls ir homoseksuālists. Mājiens tika saprasts pareizi un prezidente pievienojās homoseksuālistu – pedofīlu aprindu nostājai, kam bija izšķirošā nozīme “pedofilijas skandāla” apklusināšanā (lietu nodeva prokuratūrai, liecinieki un izmeklēšanas aktīvisti tika iebiedēti, daži nogalināti, tai skaitā IeM pulkvedis, kurš iniciēja izmeklēšanu). Pirms tam dēļ bezspēcīga izmisuma Ādamsons no Saeimas tribīnes nosauca pieķerto prominento pedofīlu vārdus. Bet VVF dēlēns dažus gadus vēlāk apprecējās, kļūstot par “ģimenes cilvēku”. Līdzīga tipa “ģimenes cilvēks” ir krievvalodīgo masu elks Ušakovs.

2. Jārada savi mēdiji un savi informācijas izplatības kanāli.

Mēdiji, komunikāciju kanāli un informācijas izplatība ir viena no svarīgākajām sabiedriskajām jomām. Bez nozīmīgiem informācijas izplatības resursiem nav iespējama veiksmīga sabiedriskā darbība, tāpēc savu mēdiju un informācijas izplatības kanālu radīšana ir galvenais konservatīvo spēku uzdevums.

Pašreiz Latvijas mēdiju vidi gandrīz pilnībā kontrolē neoliberāļi. Tie ir gan sabiedriskie mēdiji (LTV, Latvijas radio), gan privātie TV (LNT, TV3), gan avīzes/žurnāli (Diena, Ir, Rīgas Laiks), gan interneta portāli (Tvnet, Delfi, Apollo), gan sociālie tīkli (Draugiem.lv, Facebook, Spokiem.lv), gan citi informācijas izplatības resursi (LETA, Re: Baltica, satori.lv). Un pat izdevumi ar “konservatīvu piegaršu” ( Neatkarīgā Rīta Avīze, Latvijas Avīze) lielā mērā ir neoliberāli. Šādā informatīvā atmosfērā nav iespējama veiksmīga konservatīvo organizāciju darbība un ilglaicīgā perspektīvā tas var novest pie sabiedriskās apziņas pārveidošanas neoliberālā virzienā, ko varam arī novērot. Turpinoties pašreizējām tendencēm, pārskatāmā nākotnē pienāks mirklis, kad Latvijā neoliberāļi būs vairākumā un tad pilnīgi noteikti sāksies viss tas ārprāts, ko tagad var novērot Skandināvijā un citās izvirtuļvalstīs.

Ko darīt? Jāveido savi mēdiji. Jo vairāk, jo dažādāki, jo labāk. Pie tam, uzsvars mēdiju saturā ir jāliek uz informatīvo un intelektuālo bagātību (indivīdus, kuriem ir grūti izlasīt vairāk par 144 zīmēm, var arī “atdot” neoliberāļiem). Ierobežotu finansu un cilvēcisko resursu apstākļos tas var būt ļoti problemātiski, bet tāpat tas ir jādara. Pie tam, spēcīga satura radīšanai nemaz tik daudz resursus nevajag (te noteicošā ir prasme) un arī efektīvu masu komunikācijas kanālu radīšana neprasa tik lielus resursus kā tas varētu šķist. Un neoliberāļu mēdiju nospiedošais pārsvars un teju bezalternatīvisms var nāk par labu, jo normāliem cilvēkiem tie ir pamatīgi apnikuši (vienkārši citu nav). Tikai jāņem vērā ka neoliberāļu mēdiju stila un metožu tupa kopēšana nav laba ideja un ka jaunradītajiem mēdijiem (saturam) ir jābūt kvalitatīvam, pretējā gadījumā rezultāts var izpalikt.

Šī uzdevuma izpilde dod arī papildus ieguvumus, jo darbs ar informāciju bagātina cilvēkus, kas to dara, un mēdiju, propagandas, informācijas izplatības darbs papildus var kalpot kadru atlasei, apmācībai un kolektīva saliedēšanai.

3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.

Politika ir kompromisu māksla. Tā kā sabiedrība nav viendabīga, sabiedrības pārvaldē ir jāiet uz kompromisiem. Un jebkādā organizatoriskā struktūrā ir jāiet uz kompromisiem. Bet tam ir savas robežas.

Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi grib iznīcināt?! Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi visu laiku melo, mēģina apkrāpt un apmānīt? Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri grib samaitāt tavus bērnus? Kā var iet uz kompromisiem ar homoseksuālistiem – pedofīliem? Navar. Tas nav iespējams, saglabājot morālo stāju un kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Bet rietumorientētie konservatīvie latvieši tieši to arī dara.

Neoliberāļiem Latvijā un daudzās citās valstīs ir nospiedošs organizatoriskais pārsvars, tomēr viņi pieļauj vāju un no viņiem atkarīgu konservatoru grupu eksistenci. Kāpēc? Tāpēc ka šādi konservatori viņiem ir nepieciešami. Pirmkārt, noteiktu savu darbības virzienu piesegam. Otrkārt, kā “savējie oponenti”, kuri ir ļoti nepieciešami mierīgai un pamatīgākai sabiedrības transformācijai nepieciešamajā virzienā. Šādu oponentu argumenti ir labi zināmi, viegli atspēkojami un tie parāda konservatīvi noskaņotajām ļaužu masām, ka neoliberāļiem tomēr ir taisnība. Treškārt, tie nepieciešami kā papildus drošības līdzeklis pret stihiskiem konservatīviem nemieriem. Ja sabiedrība sāk pārāk šūmēties, tad tiek “izvilkti” “savējie oponenti”, kuri to nomierina vai uzmetas par dumpja vadoņiem, kurš, protams, šī iemesla dēļ tad tiktu sagrauts. Un, ceturtkārt, šādi konservatori ir nepieciešami kā lielgabala gaļa iekarošanas (un arī aizstāvības) karos. Tā kā homoseksuālistu – pedofīlu aprindas grib ieviest savu kārtību visā pasaulē, tām ir nepieciešams militārais spēks. Un lai gan arī armijas vidē neoliberālā zaraza ir gana izplatīta (īpaši Lielbritānijā un ASV), tomēr vairums karavīru joprojām vēl ir ar konservatīviem uzskatiem. Galu, galā neies taču par sevi ļoti augstās domās esošie neoliberāļi mirt Tuvo Austrumu, Ukrainas vai Krievijas plašumos; šo lomu viņi labāk atstāj aprobežotajiem konservatīvajiem primātiem.

Tādējādi ir jākonstatē, ka neoliberāļiem ir nepieciešami konservatori, kas no vienas puses spējīgiem un saprātīgiem konservatoriem dod papildus iespējas “zempaklāja spēlītēs”, bet no otras puses tā ir viena no neoliberāļu vājajām vietām, ko var un noteikti vajag izmantot. Ja, piemēram, Latvijā visi konservatīvie spēki, neskatoties uz to organizatorisko mazspēju un mazskaitliskumu, pēkšņi kategoriski atteiksies sadarboties ar neoliberāļiem, tad neoliberālais režīms drīz vien sabruks, jo savādāk vienkārši nav iespējams pārvaldīt sabiedrības konservatīvo vairākumu un vēl jo mazāk tad ir iespējams pārvaldīt spēka struktūras (policiju, zemessardzi, armiju).

Attiecīgi, atsakoties no sadarbības ar neoliberāļiem, no vienas puses tiks panākta neoliberāļu nostājas mīkstināšana un pagaidu atkāpšanās, bet no otras puses tas dos iespēju likt pamatus no neoliberāļiem neatkarīgai un spēcīgai konservatīvai organizācijai.

“Nesadarbošanās” galvenā problēma ir apstāklī, ka šādi cilvēki var šķietami “zaudē visu”. Tā kā Latvijā nav neviena nopietna no neoliberāļiem neatkarīga mēdija, tad “nesadarbojoties” var tikt pilnībā zaudēta pieeja mēdijiem. Tāpat ir risks kļūt par “melno avi” un publisko “peramo zēnu”. Tā kā Latvijā valsts pārvaldē un korporatīvā biznesa organizācijās ir liela neoliberāļu ietekme, “nesadarbojoties” cilvēkam var rasties problēmas ar biznesu vai darba atrašanu. Visbeidzot, redzot šādu pretinieku nospiedošu pārsvaru, kaujas gars var manāmi sašļukt un šādi personiskie upuri var sākt likties lieki un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc, jau tikai nonākot līdz šādas iespējamās situācijas apdomāšanai, cilvēki kļūst piekāpīgāki un iet uz visdažādākajiem kompromisiem. To kā reiz darīt nevajag.

Pirmkārt, ir jāsaprot, cik tad tālu šādi iziesi uz kompromisiem. Kam tad būs jānotiek, lai cilvēki nebūtu gatavi uz tādiem iet? Un, ja viņi jebkurā gadījumā būs gatavi iet uz kompromisiem, tad viņiem nekas vairs nav svēts, tad tie ir vergi, kuri paši labprātīgi dēļ lēcu viruma atsakās no cilvēcības.

Otrkārt, šāda “visa zaudēšana” tikai šķietami ir zaudēšana. Tā var arī ļoti daudz ko iegūt. Tā var attīrīties, tā var atmest visu lieko, tā var nonākt līdz jaunām idejām, risinājumiem utt. Tā ir iespēja visu sākt no jauna un radīt kaut ko principiāli jaunu vai arī ko labāku kā iepriekš.

Treškārt, “nesadarbojoties” cilvēki ar savu enerģiju pārstāj barot neoliberāļu sistēmu un neoliberāļu struktūras. Jā, katra viena šāda cilvēka zaudējums neko nenozīmē, bet ar katru nākamo šādu zaudējumu neoliberāļu struktūras un sabiedriskā sistēma kļūs vājāka. Pie tam, katrs, kurš “nesadarbojas” un aktīvi par to aģitē, var iedvesmot daudzus citus, kuri šo procesu pastiprina un tad vienā brīdī process var kļūt lavīnveidīgs.

Ko vēl nozīmē “nesadarbošanās” ar neoliberāļiem? Neticēšana viņiem, no kā izriet maksimāli kritiska neoliberāļu mēdiju, politiķu, ekspertu un to atbalstīto teoriju (tai skaitā arī vēsturisko un politisko) uztveršana. Laika trūkuma apstākļos var pat vispār atteikties no neoliberālo mēdiju lietošanas un tas nekas, ja nav redzamas alternatīvas.

“Nesadarbošanās” nozīmē arī nepievienošanos neoliberāļu iniciatīvām. Ja “neoliberālis” kaut ko piedāvā, tad tam pievienoties nedrīkst. Jā, tādu iniciatīvu var apdomāt, jā, iespējams tā izrādās vismaz daļēji saprātīga un pieņemama, bet tad ar tādu vai līdzīgu iniciatīvu jānāk klajā pašiem, akcentējot savu absolūti negatīvo nostāju pret izvirtību izplatītājiem.

Rezumējot: ir jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem un atbrīvotos resursus, laiku, enerģiju, uzmanību ir jāvelta konservatīvu mērķu sasniegšanai, ko nav iespējams pilnvērtīgi izdarīt, ja turpina dancot neoliberāļu stabules pavadībā.

4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.

Tā kā neoliberāļi Latvijā lielā mērā ir pārņēmuši mēdijus, politiskās partijas, valsts pārvaldes struktūras, mācību iestādes un citas struktūras, aktuāls ir jautājums, ko ar to darīt. Iespējas ir vairākas: 1. samierināties un iekļauties (lietot) neoliberāļu struktūras un to produktus, kritizējot tās; 2. mēģināt “atkarot” pozīcijas šajās struktūrās; 3. radīt savas paralēlās struktūras.

Pirmais variants ir pasīvs un mazproduktīvs, jo kritikas ņemšana vērā ir atkarīga tikai no neoliberāļu labās gribas, kuras tiem saprotamu iemeslu dēļ, protams, nemaz nav. Ja kritizētājiem nav alternatīvu, viņus var neņemt vērā.

Lai “atkarotu” pozīcijas, nepieciešams organizatoriskais spēks, kura latviešu konservatoriem nav. Tam ir nepieciešams kā minimums pietiekami liels daudzums spējīgu kadru, kurš noklāj galvenās valsts pārvaldes darbības jomas, ietekme mēdījos un spēcīga politiskā partija vai partijas. Arī nekā no tā konservatoriem nav. Viņu “rezervistu soliņš” ir īsāks par īsu, mēdiju vidē valda neoliberāļi un nav pat nevienas politiskās partijas, kuru pilnībā kontrolētu konservatori.

“Vienotība” ir absolūta neoliberāļu partija, “Saskaņas centrs” ir “Vienotības” analogs tikai ievīstīts krievvalodīgai publikai pieņemamā konservatīvākā iesaiņojumā, “Zaļo un Zemnieku savienība” ir slēpto homoseksuālistu pseidokonservatīva partija (“Latvijas ceļa” un “Tautas partijas” analogs), “No sirds Latvijai” ir dziļā opozīcijā un arī tās monolītiskais konservatīvisms ir apšaubāms, visbeidzot “Nacionālā apvienība” sastāv no neoliberālās (Cilinska) un konservatīvās (Lūša) daļas, kur konservatori saprotamu iemeslu dēļ ir “jaunākie brāļi”.

Tādējādi ir jākonstatē, ka pašreiz konservatoriem nav nekādu izredžu “atkarot” pozīcijas sabiedriskajās struktūrās (pat Tieslietu ministrija, kur konservatori virspusē ir salikuši savus kadrus, tikai dažu dienu laikā var atkal tik pārvērsta par vienu no neoliberālajām citadelēm). Pie tam situācija ir tik nelabvēlīga, ka laiks nāk par labu neoliberāļiem, jo to ietekme masu mēdijos un mācību iestādēs producē arvien jaunus neoliberālo ideju adeptus, kas tikai palielina jau tā nospiedošo pārākumu pār niecīgajiem konservatoru organizatoriskajiem spēkiem.

Tādējādi vienīgā reālā konservatoru iespēja mainīt situāciju sev par labu ir paralēlu organizāciju radīšana. Lielā mērā ir jārada valstiskajām struktūrām paralēlas struktūras: jāsāk ar mēdījiem, mācību iestādēm, dažādas specializācijas sabiedriskām organizācijām un plaši pārstāvētu partiju ar spēcīgu konservatīvu ideoloģiju (tradicionālu un sociālistisku).

Virspusēji raugoties, tas var šķist nereāli (kaut vai ņemot vērā jau pieminēto  konservatoru organizatorisko nespēku), bet tā nav. Sākot iet šo ceļu, konservatori pārtrauks apburto loku, kurā ar savu līdzdalību un enerģiju ir spiesti barot neoliberāļus. Tas dos papildus spēkus, rīcības brīvību un perspektīvu. Tālāk, parādoties kaut vai cerībai uz alternatīvu, konservatoriem var sākt pieplūst svaigi sabiedriskie spēki, kuri pašreiz dēļ alternatīvu neesamības ir apātiski un sevī ierāvušies. Tiesa gan ar šiem spēkiem ir jāprot apieties un, ja konservatori rādīs tādas intelektuālās spējas kā līdz šim, tad šis pieplūdums ātri vien apsīks.

Sākot projektēt paralēlās struktūras un sākot to darbu konservatori varēs iegūt praktisku pieredzi un saliedēties. Tāpat tas veiksmīgāk ļaus izstrādāt alternatīvas rīcības programmas galvenajās vai visās valsts pārvaldes struktūru jomās. Aktuāls un būtisks ir alternatīvas Latvijas Republikas likumdošanas izstrādes projekts, kurā likumdošana tiktu iztīrīta no neoliberālajiem piemaisījumiem un Latvijas Republikas suverenitāti ierobežojošām normām.

Ja šajā darbības jomā izdodas gūt ievērojamus panākumus (kurus var negūt nemākulīgas realizācijas gadījumā), tad uzreiz kļūst iespējama gan esošo sabiedrisko struktūru “atkarošana”, gan arī paralēlo struktūru iedarbināšana, novirzot uz tām sabiedrisko enerģiju, tādējādi kaut kādā mērā aizstājot esošās neoliberāļu struktūras.

Pat šāda rīcību modeļa pieņemšana, nemaz nerunājot par realizācijas sākumu, nopietni uzlabo “sarunu” pozīcijas un uzreiz var likt neoliberāļiem atkāpties, lai pārgrupētos jaunam uzbrukumam.

4.1. Svarīgākās paralēlās struktūras.

·    Analītiskais centrs;
·    Mēdiji (interneta portāls, vislatvijas avīze vai žurnāls, TV, Radio, izdevniecība, sociālie tīkli, tematiskie izdevumi, ziņu aģentūra, vienreizēji izdevumi);
·    Apmācību organizācijas;
·    Izglītošanas satura centrs;
·    Dzejas popularizēšanas biedrība;
·    Lasīšanas popularizēšanas biedrība;
·    Juridiskais birojs;
·    Operatīvās darbības centrs;
·    Reģionālo pašaizsardzības vienību apvienība;
·    Apsardzes centrs;
·    Partija;
·    Sabiedriskās izmeklēšanas centrs;
·    Valsts iestāžu alternatīvo lēmumu un dokumentu izstrādes centrs;
·    Pretenziju par valsts pārvaldi izskatīšanas centrs;
·    Personālatlases un darbiekārtošanas centrs;
·    Tautsaimniecības plānošanas centrs;
·    Propagandas aģentūra;
·    Tikumiskās cenzūras birojs;
·    Labdarības fonds;
·    Bāreņu nams;
·    Bērnu aizsardzības centrs;
·    Vecāku apvienība;
·    Jaunatnes apvienība;
·    Ģimenes atbalsta centrs;
·    Pusaudžu krīzes pārvarēšanas konsultatīvais centrs;
·    Darba patversme;
·    Tikumīga un veselīga dzīvesveida biedrība;
·    Pretalkoholisma un pretsmēķēšanas kustība;
·    Tautas sportošanas kustība;
·    Lauksaimniecības apvienība;
·    Kolektīvā saimniecība;
·    Smagās tehnikas centrs;
·    Sēklu banka;
·    Mežsaimniecības apvienība;
·    Pārtikas pārstrādātāju apvienība;
·    Mazumtirgotāju apvienība;
·    Pedagogu apvienība;
·    Automehāniķu apvienība;
·    Rakstnieku apvienība;
·    Mākslinieku apvienība;
·    Muzikantu apvienība;
·    Celtnieku apvienība;
·    Enerģētikas apvienība;
·    Zinātnieku apvienība;
·    Žurnālistu apvienība;
·    Santehniķu apvienība;
·    Elektriķu apvienība;
·    Ārstu apvienība;
·    Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīvs;
·    Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīva klīringa centrs;
·    Tehnoloģiskais centrs;
·    Inovāciju centrs;
·    Projektēšanas birojs;
·    Vairumtirdzniecības centrs;
·    Komunikāciju centrs;
·    Pētniecības centrs;
·    Daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas centrs;
·    Programmatūras izstrādes centrs;
·    Elektroierīču izstrādes centrs;
·    Tulkošanas centrs;
·    Skenēšanas centrs;
·    Bibliotēka;
·    Kultūras centrs;
·    Sporta centrs;
·    Teātris;
·    Kinostudija;
·    Kompleksās veselības pārbaudes centrs;
·    Ārvalstu informācijas apkopošanas un analīzes centrs.

5. Jāizstrādā savs sabiedrības konceptuālais modelis.

Galvenais neoliberāļu panākumu iemesls ir apstāklī, ka viņiem ir savs sabiedrības konceptuālais modelis (jeb “projekts”), kurā iekļaujas arī absolūti āčgānais un izkropļotais ģimenes jēdziens. To var nosaukt par postmodernisma “projektu”.

Kas ir “projekts”? Tas ir noteiktās filozofiskās koncepcijās un realitātē balstīts iespējamās nākotnes sabiedrības vispusīgs funkcionālais apraksts un tā pakāpeniskas iedzīvināšanas plāns (jeb “ceļa karte”). Būtiski ir saprast ka “projekts” nav tukšas un nepamatotas fantāzijas, ka tas balstās noteiktā realitātes daļā, ka tas piemērojas esošajam sabiedriskajam modelim (mūsu gadījumā – modernismam) un ka tas izmanto neatrisinātās esošā sabiedriskā modeļa problēmas, dodot uz tām savu teorētisko atbildi.

Tātad mums ir darīšana ar ļoti ļaunu spēku, kurš ir perfekti izpētījis esošo lietu kārtību (tai skaitā arī tradicionālo ģimeni), kurš ir veiksmīgi piemērojies šai lietu kārtībai, nostiprinājies šīs (modernisma) sabiedrības hierarhijas visos līmeņos, sapratis esošās lietu kārtības vājās puses un problēmas un ir izdomājis jaunu sabiedrisko kārtību pēc savas absolūti ļaunās dabas un saprašanas (Fausta Mefistofelis, izpildījis visas viņa vēlēšanās un sanesis akmeņus Fausta baznīcai, sāk atbrīvoties no muļķa Fausta un labiekārtot Fausta valstību savām mefistofeliskajām vajadzībām). Šādos apstākļos nav iespējams ilglaicīgi un veiksmīgi pretoties tādam spēkam, ja no vienas puses neparāda ieviešamā modeļa absolūti ļauno, necilvēcīgo un iznīcinošo dabu un ja nepiedāvā savu, alternatīvu sabiedrisko modeli, kurš līdzīgā kārtā ņem vērā esošās sabiedrības problēmas.

Kādēļ tiek iznīcināta ģimene? Ne jau tādēļ, ka izvirtuļi to neieredz. Jā, iespējams, ka arī neieredz, bet ne tas ir galvenais iemesls. Tas tiek darīts, jo ģimene ir ļoti liels traucēklis jaunā sabiedriskā modeļa realizācijai. Pat vairāk, ģimene ir jebkāda (arī pozitīva un laba) sabiedriskā modeļa realizācijas traucēklis.

Kā izvirtuļi pamato ģimenes iznīcināšanas nepieciešamību? Norādot uz objektīvām un reāli esošām ģimenes institūta problēmām. To ir kritiski būtiski saprast. Tātad, ģimenes sabiedriskajam institūtam ir savas objektīvas problēmas, kuras tiek izmantotas ģimenes iznīcināšanai. Nevar aizstāvēt ģimeni, neatzīstot un nemēģinot risināt šīs problēmas.

Kādas ir ģimenes problēmas? Galvenā ģimenes problēma, no kuras izriet visas citas, ir egoisms. Ģimene tiecas noslēgties sevī, ģimene tiecas domāt tikai par sevi, ģimene tiecas risināt savas iekšējās problēmas uz apkārtējās vides rēķina. Tāpēc, ja atstāj ģimeni savā vaļā, tad sabiedrība sabruks pati no sevis dēļ šīs ģimeņu maziskās destrukcijas un klanu (ietekmīgāko ģimeņu) savstarpējām cīņām un kariem.

Padomju komunisti no sirds gribēja uzlabot sabiedrību un šai ziņā izdarīja ļoti daudz. Bet tradicionālā ģimene tam pretojās. Un nav tiesa, ka komunisti gribēja iznīcināt ģimeni, viņi gribēja tikai pārvarēt tās pretestību labākas sabiedrības izveidē. Un tā arī nespēja.

Tradicionālie ģimenes cilvēki Padomju Savienībā nodarbojās ar sīkzādzībām, negribēja kalpot sabiedrībai un izmantoja katru izdevību, lai tikai pavilktu deķīti sava personīgā labuma virzienā. Tradicionālie komunisti izmira vai atmeta ar roku dēļ masu aprobežotās nepateicības, bet tradicionālo ģimenes cilvēku bari palika viens pret vienu ar rafinētajām un labi organizētajām homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, kuri šo problēmu sāka risināt pa savam un kardināli.

Un kā vispār ir iespējams aizstāvēt ģimeni, vismaz kaut cik nesamazinot ģimenes egoismu?! Tas nav iespējams, jo no vienas puses egoisms ir tā ēsma, ar kuru neoliberāļi regulāri ievilina tradicionālās ģimenes pārstāvjus visdažādākajās lamatās, bet no otras puses tradicionālās ģimenes pārstāvji saviem potenciālajiem glābējiem jebkurā mirklī var iedurt dunci mugurā, kā viņi to izdarīja ar komunistiem. Kādam šķiet ka tā nav? Nu tad pamēģiniet sapulcēt tradicionālās ģimenes vairākumu, kuram ir nodrošināts komforts, maize un izpriecas, cīņai par savām tradicionālajām vērtībām.

Kas ir ģimenes egoisma galvenais objektīvais cēlonis? Pirmkārt, tā ir sieviete, tās mātišķais instinkts, kurš liek domāt par sevi, domājot tādējādi par saviem vēl nedzimušajiem bērniem vai augošajiem bērniem vai bērnu bērniem. Tā kā šis sievišķīgais egoisms ir dabisks, pilnībā attaisnojams un ir dzīvības procesu pamatā, ar to jebkuram konstruktīvam spēkam ir jāsamierinās, ja šis egoisms paliek mērenas normas robežās un nepāraug agresīvā egocentrismā. Šī iemesla dēļ sievietes nedrīkst būt mācītājas, nedrīkst būt vadošos amatos un nedrīkst nekontrolēti izlemt citu cilvēku (jo īpaši citu sieviešu) likteņus.

Un tieši tāpēc vīrietim ir jābūt ģimenes galvam, vīrietim ir jānodarbojas ar sabiedriskām lietām un vīrietim ir “jānoliek pie vietas” savas sievietes. Jau labi sen tradicionālā sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka “īsta vīrieša” pienākums ir nodrošināt savu ģimeni. Lielākā daļa, ja ne visas tradicionālo sabiedrību sievietes šādi uzskata, tāpat kā viņām ļoti patīk muļķīgais apgalvojums: “vīrs ir ģimenes galva, bet sieva ir kakls, kurš to groza”. Tā pilnīgi un noteikti nav. Vīrietis, kurš tikai nodrošina savu ģimeni un ļauj sievai sevi “grozīt” ir tikai par trešdaļu vīrietis.

Īsta vīrieša pienākums tik tiešām ir nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni visplašākajā šī vārda nozīmē, kas ietver sevī arī sabiedrisko funkciju veikšanu. Ja katrs vīrietis tikai koncentrējas uz savu ģimeni, tad citu, gudrāku un organizētāku vīriešu grupa ļoti vienkārši var pakļaut un iznīcināt daudzos atomizētos egoistiņus – garīgi apkastrētos “zemtupeļniekus” – trešdaļvīrietīšus. Tāpēc vīrieša pienākums ir organizēties kopēju problēmu risināšanai un viņam ir jāziedo savi un savas ģimenes resursi (laiks, uzmanība, “nauda” un reizēm arī dzīvība) kopējam labumam, kas vienlaicīgi ir arī katras atsevišķas ģimenes labums. Un visām ģimenēm (visai sabiedrībai) ar pateicību ir jāpieņem šie ziedojumi un nereti arī upuri.

Ko par šādu rīcību parasti saka sievietes? “Nenodarbojies ar muļķībām”. “Nolaidies uz zemes”. “Ģimenes cilvēki šādi nerīkojas”. “Bet, kas mums no tā?” Utt. Un vai sievietēm var ieskaidrot, ka viņām te nav taisnība? Visbiežāk nevar. Pie tam sieviešu vēlmes parasti ir bezgalīgas un viņām savs vīrietis (viņa laiks un uzmanība) ir nepieciešams pilnībā tikai principa pēc (sieviete negrib dalīt savu vīrieti ne ar vienu: ne ar citu sievieti, ne ar vīrieša radiniekiem un draugiem, ne ar mistisko sabiedrisko pienākumu). Tāpēc vīrietim ir jāspēj piespiest sievieti sevi paklausīt.

Rezumējot, īsta vīrieša pienākums ir gan nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni, gan nodarboties ar sabiedriskām lietām, gan turēt savas sievietes paklausībā.

Kā uz “turēšanu paklausībā” reaģē daudzas tradicionālās sievietes? Viņas burtiski “nograuž” (“piļij”) savus vīriešus, nereti nelietīgi izmantojot tam arī bērnus, un, ja nelīdz, “laiž pa kreisi” (mūsdienā vienkārši pamet un iekasē alimentus). Iecienīta sieviešu metode cīņā pret vīrieti ir vardarbības izprovocēšana, lai pēc tam no “upura pozīcijām” piespiestu vīrieti pildīt savu gribu vai arī iznīcinātu to. Un t.s. “normālie vīrieši” ļoti viegli iekrīt šajās lamatās un ir bezpalīdzīgi smalku sieviešu manipulāciju priekšā. Tā visa rezultātā pagātnes vīrišķīgie vīrieši jeb t.s. “vīrieši parastie” vienkārši izmirst un to vietā vairojas pavisam cita tipa vīrieši, kas liek dāmām vaimanāt par “īstu vīriešu trūkumu”. Mūsdienu problēma lielākā mērā ir sieviešu agresija pret vīriešiem, nevis vīriešu vardarbība pret sievietēm. Lai gan no otras puses, vīriešiem visplašākajā šī vārda nozīmē pēc būtības ir jāspēj tikt galā ar pilnīgi jebkuru izaicinājumu, tai skaitā gan ar jaunlaiku palaistajām dāmītēm, gan ar maskulizētiem, feminizētiem, agresīviem un visbiežāk lesbiskiem sieviešveidīgiem radījumiem.

Augstāk minēto iemeslu dēļ sieviešu emancipācija, sieviešu tiesību aizstāvība un feminisms ir viens no neoliberāļu uzbrukuma virzieniem tradicionālai sabiedrībai. Tādējādi neoliberāļi aktivizē vājāko, loģiski domāt mazspējīgāko (sievietes pirmkārt ir emocionālas) un uz egoistiskām destrukcijām orientētāko tradicionālās sabiedrības segmentu, kurš tālāk pats posta savu vidi.

Pie tam nevar nekonstatēt, ka vēl tikai dažas paaudzes iepriekš sievietes tik tiešām tika pārmērīgi apspiestas un diskriminētas un, ka vīriešu vairums, kuri to darīja, nebūt tā nerīkojās kaut kādu augstāku mērķu labad. Tāpēc burtiska atgriešanās pie arhaiskajiem modeļiem un sieviešu līdztiesības sasniegumu nonivilēšana arī nav tradicionālās sabiedrības problēmu risinājums. Starpdzimumu attiecību un ģimenes līdzsvars ir jāatjauno kaut kādiem citiem paņēmieniem, starp kuriem liela loma ir ģimenes procesu būtības izskaidrošanai (cilvēkiem ir jāpaskaidro kādēļ tieši “vīra galva ir Dievs” un kādēļ sievietei ir jāklausa vīrs, kura “galva ir Dievs”).

Pašreiz tradicionālās ģimenes aizstāvji, neoliberāļu draudu iespaidā, akcentē uzmanību uz apdraudētajām ģimenes pamatīpašībām: to, ka ģimene ir starp vienu vīrieti un vienu sievieti un ka tās mērķis ir bērnu radīšana un izaudzināšana. Citas ar ģimeni saistītās nianses paliek neapskatītas. Viens no nedaudzajiem, kurš vismaz mēģina kaut kādā mērā kompensēt šo trūkumu ir rakstnieks Pauls Stelps. Pēc Stelpa ideālā ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas dod vislabākās iespējas bērnu audzināšanai.

Stelpa kunga redzējumu pieminu tāpēc, ka viņš, pirmkārt, vismaz mēģina iziet ārpus ierasti šaurajiem konservatoru rāmjiem un uz lietām cenšas paskatīties plašāk, un, otrkārt, tāpēc, ka arī viņa formulētais piedāvājums ir nepilnīgs un šī nepilnīguma konstatēšana palīdz saprast citas tradicionālās sabiedrības problēmas.

Tātad, ko var iebilst pret Stelpa ideālo modeli? Neko, izņemot to, ka tas ir grūti un salīdzinoši mazam cilvēku skaitam sasniedzams. Attiecīgi šī modeļa pieņemšana aktualizē jautājumu, ko darīt ar ļoti daudzajiem pārējiem cilvēkiem, kuri šai modelī visdažādāko iemeslu dēļ nespēj ierakstīties.

Kas ir nepieciešams, lai saskanīgi kopā dzīvotu trīs paaudzes? Pirmkārt, telpa jeb vieta jeb liela dzīvojamā platība (vislabāk privātmāja). Otrkārt, ļoti gudra (vieda) vecākā paaudze, kura no vienas puses savu gudrību kaut kādā mērā ir nodevusi jaunākajai, bet no otras puses spēj vienlaicīgi gan elementāri sadzīvot ar jauno paaudzi, gan arī pamācīt to. Treškārt, ir nepieciešama jaunā paaudze, kurai vismaz elementārākajā līmenī ir cieņa pret vecāko paaudzi. Mūsdienu pasaulē problēmas ir ar visiem trim punktiem, bet galvenā problēma, manuprāt, ir ar otro punktu.

Stelpa kungs, formulējot šo priekšlikumu, visdrīzāk par piemēru ņēma savu un iespējams vēl sev zināmu cilvēku pozitīvo pieredzi. Pats Stelpa kungs ir rakstnieks, filozofs un sabiedrisks darbinieks, tātad augsti attīstīts cilvēks. Šāds cilvēks tik tiešām varētu spēt veiksmīgi vadīt ģimeni, kurā dzīvo trīs un vairāk paaudzes. Bet cik tādu cilvēku Latvijā ir?! Un cik ir vecākā gadagājuma cilvēku, kuru attīstības līmenis, maigi izsakoties, varētu būt augstāks? Un te es nedomāju galējus un pataloģiskus gadījumus, bet labticīgus un pa savam godīgus “mazos cilvēkus” ar viņu aprobežotību, tumsonību un himērām. Šādiem cilvēkiem visbiežāk ir apgrūtināta spēja radīt saticīgu ģimenes gaisotni kā sekas ir neiespējamība jaunajai ģimenei dzīvot šādu vecāku vadībā un nereti arī klātbūtnē. Un praksē to mēs arī ļoti labi redzam – visu tradicionālās sabiedrības pasauli jau labu laiku ir pārņēmusi strīdu starp vecākiem un bērniem pandēmija. Īpaši te ir izceļami strīdi starp mātēm un meitām. Kurš gan nezin anekdotes par sievasmātēm un to, ka lielai daļai sievasmāšu ir tendence brutāli iejaukties jaunās ģimenes darīšanās?! Un cik gan daudz jauno ģimeņu šī iemesla dēļ ir izpostītas un cik daudz bērnu dēļ tā ir cietuši?! Tāpat plaši zināmas ir arī problēmas ar vīramātēm un viņām paklausīgajiem memmesdēliņiem.

Un ko lai dara šādos gadījumos? Ir acīmredzami, ka vienīgā izeja te ir dažādo paaudžu nošķiršana. Ja divas paaudzes nespēj sadzīvot (un visbiežāk tā ir), tad jaunākai paaudzei nepieciešama sava, atsevišķa un nošķirta dzīvesvieta. Galu galā ir ļoti būtiski, lai jau pieaugušajiem bērniem būtu iespēja dzīvot savu dzīvi un lai viņi tiktu pasargāti no brutāliem mēģinājumiem izveidot no viņiem vecāku kopijas, vecāku kalpus, vecāku negatīvo emociju izlādes objektus.

Rezumējot, jāsecina, ka, piekrītot Stelpa kunga ideālam, ka vēlams, lai ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas saticīgas gaisotnes gadījumā dod ļoti lielu emocionālo, pedagoģisko un ekonomisko efektu (un piekrītot to pēc iespējas veicināt), ir arī jākonstatē, ka lielākajā daļā gadījumu šāds modelis nav iespējams, pirmkārt, vecākās paaudzes nesaprātīguma dēļ, un tādēļ mūsdienu sabiedrības modeļa pamatā var būt tikai ģimene šī vārda šaurākajā nozīmē – vīrs, sieva un bērni.

No augstāk minētā izriet nākamā problēma – kā nodrošināt jaunās ģimenes ar viņiem nepieciešamajiem resursiem (pirmkārt mājokli)? Šī problēma ir aktuāla arī Stelpa kunga modelī un šī problēma ir vajājusi jauno paaudzi visos laikos. Un kā šīs problēmas atspulgs ir mūžsenā tradicionālās sabiedrības problēma – tuvu radinieku cīņa par mantojumu, kas nereti pieņem drausmīgas un pretīgas formas.

Un tagad atgriezīsimies pie tradicionālās ģimenes trūkumiem, kas ir radījuši mūsdienu situāciju un nostādījuši tradicionālo ģimeni un visu cilvēci uz iznīcības sliekšņa. Kādas ir tradicionālās ģimenes saknes? Pa lielam to atspoguļo Stelpa kunga ideāls. Ģimenē visas paaudzes dzīvoja kopā, veiksmīgākās attīstījās un pārauga klanos, ciltīs, tautās, bet neveiksmīgākās izmira. Ģimeni ar stingru roku vadīja tās galva. Stingra roka nozīmēja arī vardarbību. Tādi bij laiki un savādāk nemaz nav iespējams kontrolēt un organizēt lielākus kolektīvus (ir nepieciešams kaut kāds iedarbības līdzeklis uz visiem ģimenes locekļiem – visuniversālākais no tiem ir vardarbība). Ģimenes locekļi attiecībā pret ģimeni un pret ģimenes galvu bija beztiesīgi. Viņiem bija jāpakļaujas. Pretējā gadījumā pazemojumi, sodi, izdzīšana no dzimtas vai pat nogalināšana. Pat vairāk, ģimenes locekļi tika uzskatīti par ģimenes īpašumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ja ģimenes galva ir gudrs un saprātīgs, tad kopumā tiek sasniegts pozitīvs efekts. Bet, ja nē? Lai izmirst?! Bet ne jau visi izmira. Pat vairāk, nežēlīgu tirānu vadītās ģimenes, parazitējot uz citu rēķina, saglabājās labāk par gudro un saprātīgo cilvēku ģimenēm.

Un kādas bija sekas to seno ģimeņu darbībai, kuras vadīja nežēlīgi ģimenes galvas? Vardarbība, slepkavības, laupīšanas, izvarošanas, netaisnības, sakropļoti cilvēku likteņi un, pats galvenais, bērnu rašanās ar sakropļotu psihi (tas viss gan pašu ģimenes ietvaros, gan attiecībās ar citām apkārtējām ģimenēm). Un viena no šīm sakropļotās psihes izpausmēm ir homoseksualitāte. Tādā veidā tradicionālā sabiedrība pati radīja monstru, kurš to jau kuro reizi grasās iznīcināt.

Varētu šķist, ka šī pagātnes tradicionālā ģimene nav saglabājusies, bet tā tas nav. Pirmkārt, ir saglabājušās senas dzimtas, kurās valda šādi likumi un tikumi. Dažām no šīm dzimtām pieder gigantiski īpašumi un tās lielā mērā nosaka globālo politiku. Tieši šīs dzimtas ir vienas no kvēlākajām un nežēlīgākajām sociālistiskās idejas un jebkādas sociālistiskas sabiedrības ienaidniecēm. Pie tam šīm dzimtām nav nekas pret uzrīdīt neoliberālo zarazu saviem ienaidniekiem vai konkurentiem, galvenais, lai pašus neskar (to, ka šī zaraza vēlāk iznīcinās arī viņus pašus, šie idioti apjēgt nespēj). Piemērs – ASV Republikāņu partija, kura pietiekami labi sadzīvo ar neoliberāļiem un kopā ar tiem veic agresiju pret visu pārējo pasauli.

Otrkārt, pagātnes tradicionālās ģimenes principos balstās mafiozo grupējumu darbība. Treškārt, pagātnes tradicionālo ģimeņu atspulgs ir saglabājies arī mūsdienu ģimenēs.

Viens no šādiem elementiem ir uzskats, ka bērns ir ģimenes īpašums. Ja mūsdienu izvirtību laikmetā bērns ir jāizsargā no korumpētiem sociālo dienestu darbiniekiem un/vai izvirtuļiem, kuri pasludina, ka bērns ir izvirtušas sabiedrības īpašums, tad, protams, šis arhaisms nāk par labu un palīdz aizsargāt bērnu, bet bieži tam ir pavisam citas un nebūt tik pozitīvas izpausmes (“mans bērns, ko gribu, to arī ar viņu daru”).

Kāpēc sievasmātes tā jaucas savu meitu ģimenes darīšanās? Tāpēc, ka tās ir viņu meitas, tas ir, viņu īpašums. Kāpēc mātes tik bieži un tik pamatīgi sastrīdas ar meitām? Tāpēc, ka pat pieaugusi meita ir mātes īpašums, kam ir jākalpo mātes labsajūtai (tas pats attiecas uz dēliem).

Cits pagātnes ģimeņu atspulgs mūsdienu ģimenēs, kurš rada daudzas sabiedriskas problēmas, ir dalījums “savējie” – “svešie”. Pirmkārt, tas attiecas uz savas ģimenes locekļiem, pēc tam uz tuvākajiem radiniekiem un draugiem, pēc tam uz paziņām utt. “Savējos” šai modelī ir tieksme attaisnot un pacelt (visbiežāk nepamatoti), bet “svešos” vainot, nopelt, noniecināt, pazemot (arī tik pat nepamatoti). Komplektā ar egoismu un tumsonību šī tradicionālās sabiedrības iezīme var pieņemt drausmīgas formas, kuras uzskatāmi ir redzamas visās pagātnē notikušajās atsevišķu sociālo grupu vajāšanās (arī “ķeceru vajāšanās”, arī “raganu medībās”, arī ticību karos, arī ebreju grautiņos, arī etniskajās tīrīšanās un arī PSRS “stučīšanas” bumā).

Šāda tipa destrukcijas tradicionālā ģimenē joprojām ir ļoti spēcīgas un to rezultātā joprojām turpina rasties sakropļoti cilvēki, tai skaitā arī homoseksuālisti. Kādam šķiet, ka ir iespējams izglābt tradicionālo ģimeni, vismaz daļēji nesamazinot šo tradicionālās ģimenes destrukciju līmeni?! Tas nav iespējams, jo šīs iezīmes novājina tradicionālo ģimeni un rada apstākļus tās iznīcībai. Tradicionālā ģimene vai nu būs spiesta mainīties vai arī izvirtuļi to iznīcinās, kas būs šīs civilizācijas un iespējams arī cilvēces gals.

Tātad, lai glābtu tradicionālo ģimeni, tā ir jāpārveido, mazinot tās egoismu, paaugstinot tās saprātīguma un izglītotības līmeni un samazinot “savējais” – “svešais” tendenci. Citiem vārdiem sakot, katrs sabiedrības loceklis (esošais vai potenciālais ģimenes loceklis) ir jāaudzina altruistiskā un kolektīvisma garā, slāpējot egoismu.

Jums neko tas neatgādina? Ja nē, tas nekas, jums noteikti paskaidros, ka tas jau nesen ir bijis. Homoseksuāliustu – pedofīlu aprindas uz šāda tipa idejām reaģē ar runām vai histērisku kliegšanu par totalitārismu, asiņaino komunismu, padomju atliekām, Staļina represijām utt.

Atgriežoties pie ģimenes izveidošanas un ģimenes saglabāšanās objektīvajām problēmām ir jākonstatē, ka dažādu iemeslu dēļ ne visi cilvēki, kuri uzsāk ģimenes veidošanu, spēj izturēt smago ģimenes uzturēšanas procesu. Laulības dzīve un bērnu audzināšana ir pietiekami smaga un grūta nodarbe, kādēļ daudzi cilvēki to nespēj izturēt. Un ko lai ar to dara? Piespiedīsim saderību neatradušos dzīvot kopā? Ir acīm redzami, ka dēļ šīs problēmas jābūt laulības šķiršanas iespējai un ir jāzin kā rīkoties gadījumos, kad šķiramās ģimenēs aug bērni.

Ģimenes dzīve no vīra un sievas prasa spēju rast maksimāli ideālu savstarpējo saskaņu un harmoniju, spēju savstarpējās attiecībās panākt simbiozes efektu. Izveidot ģimeni un dzīvot ģimenes dzīvi ir jāprot, tam ir nepieciešamas noteiktas īpašības un zināšanas. Bet to nekur nemāca! Tas tiek izsecināts no savā ģimenē un daļēji arī sabiedrībā redzētā. Bet ko darīt, ja ģimenē un sabiedrībā ir problēmas un cilvēkiem nav bijuši pieejami saskanīgas dzīvošanas uzvedības paraugi? Tad kādam ir vismaz jāpacenšas šādiem cilvēkiem to pastāstīt, paskaidrot un varbūt pat iemācīt, kas nav viegli (jo cilvēki ir dažādi, situācijas ir dažādas un universālas metodes un formulas te visbiežāk nestrādā) un kas no paša mācītāja prasa lielu sirdsgudrību.

Ja klasiski iemācīt veidot un uzturēt ģimeni nav iespējams un attiecīgi nav iespējams tikai uz apmācīšanas rēķina palielināt veiksmīgo ģimeņu skaitu, tad ir iespējams cilvēkiem pastāstīt par galvenajiem ģimenes izveidošanas un darbības pamatprincipiem un tām darbībām un uzskatiem, kas nav savienojami ar ģimenes dzīvi. Tādējādi var panākt neveiksmīgo ģimeņu skaita samazināšanu, kuras nav izveidojušās vai ir izjukušas dēļ cilvēku nezināšanas par veiksmīgas ģimenes dzīves pamatprincipiem. Tāpat intensīvas neoliberālisma propagandas apstākļos ir būtiski paskaidrot cilvēkiem kādēļ vispār ģimene ir nepieciešama, ja jau to izveidot ir tik grūti un tas prasa tik lielus pūliņus (daudzi tādēļ nonāk līdz neoliberāļu tēzēm, ka labāk “dzīvot sev” un “baudīt dzīvi”).

Kas šīs apmācības un skaidrošana pēc būtības ir? Nekas cits kā propaganda. Ir nepieciešama visaptveroša uzlabotās tradicionālās ģimenes propaganda. Un, ja kāds to vēl nezina, tad homoseksuālistu – pedofīlu aprindas noteikti pastāstīs, ka kaut kas tamlīdzīgs jau ir bijis “nolādētajos padomju laikos”.

Tāpat ir jāparedz ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nespēj vai negrib veidot ģimeni (vecpuiši, vecmeitas, šķirteņi, atraitņi un cilvēki ar dažādām saslimšanām, tai skaitā arī homoseksuālismu). Ir skaidrs, ka neoliberālā pieeja, kad šie cilvēki ne tikai tiek vienādoti ar ģimenes cilvēkiem, bet viņiem tiek arī radītas papildus priekšrocības, kategoriski nav pieņemama un ved uz sabiedrības iznīcināšanu. Tomēr arī nerēķināties ar tiem nedrīkst un nevar. Arī te optimālā izeja izskatās ir ģimenes ideoloģiskajā un juridiskajā prioritēšanā, atstājot negribētājiem reālu iespēju neveidot ģimeni un dzīvot pēc saviem ieskatiem (protams, bez šāda dzīvesveida sabiedriskās atzīšanas, komforta un papildus tiesībām).

Šai ziņā būtiski ir atjaunot to psihiatrijas “skolu”, kura mēģināja ārstēt seksuālās pataloģijas, tai skaitā arī patoloģisko hiperseksualitāti, kas ir viens no šizofrēnijas simptomiem. To seksuālo pataloģiju slimnieku ārstēšanai, kuri nerada tiešus draudus sabiedrībai, vajadzētu būt brīvprātīgai, bet uzskaitītiem ir jābūt pēc iespējas visiem, un cilvēkiem ar seksuālām pataloģijām pilnīgi noteikti ir jābūt amatu ierobežojumiem (homoseksuālists, piemēram, pilnīgi noteikti nedrīkst būt ne audzinātājs, ne pasniedzējs, ne politiķis, ne administratīvais vadītājs, ne žurnālists).

Ģimeni ir grūti izveidot, daudz kas ir jāzin, tā prasa lielus pūliņus un enerģiju. Ģimenei ir nepieciešama dzīvesvieta, bērni prasa ļoti daudz laika, uzmanības un zināšanu. Tas viss it kā ir zināms. Bet kā cilvēku vairākums reāli to var apvieno ar lietu kārtību, kurā galvenais ir dzīties pēc “lielā rubļa”, kurā darba devējs grib, lai darbinieks strādā maksimāli ilgi un par maksimāli zemu samaksu, kurā egoisms ir nostādīts goda vietā, kurā notiek nemitīga cilvēku savstarpējā cīņa par resursiem un prestižu utt. Kā tas ir savienojams? Tas nav savienojams, tāpēc arī ģimenes izjūk, tāpēc arī ģimenēs ir visdažādākās problēmas, tāpēc arī uzaug bērni, kuri vairs nespēj un pat negrib veidot ģimenes, tāpēc daudziem bērniem psihe tiek sakropļota. Un tas viss notiek “dabiski” bez nepārtrauktas un tiešas neoliberāļu sazvērnieciskas iejaukšanās. Neoliberāļu propaganda tikai izmanto esošās tendences un ievērojami tās pasliktina, tāpēc izglābt tradicionālo ģimeni nav iespējams, saglabājot šīs tendences (pat, ja brīnumainā kārtā izdodas apklusināt neoliberāļus).

Un kā šīs tendences var mainīt? Tikai saplānojot un efektivizējot tautsaimniecību, lai tā spēj nodrošināt visas vajadzības, sadalot visus sabiedrības resursus maksimāli vienlīdzīgi un uz efektivizācijas rēķina iegūtos resursus un laiku izmantojot ģimeņu atbalstīšanai, bērnu audzināšanai (sabiedriskās vides tīrība, pulciņi utt.) un brīvā laika nodrošināšanai arī ģimenes cilvēkiem. Tas ir nekas cits kā Padomju sociālisms, kura demontāžu atbalstīja arī aprobežoto konservatīvo egoistu masas.

Tātad, lai saglabātu un izglābtu tradicionālo sabiedrību, konservatīvajiem spēkiem ir nepieciešams savs “projekts”, kurš ļoti līdzinās Padomju “projektam”. Pie tam nav obligāti un pat nav ieteicams kopēt Padomju “projektu”, jo gan laiki ir mainījušies, gan arī Padomju “projektā” bija nepilnības, kuras noveda līdz tā sabrukumam, tomēr nav iespējama konservatīva “projekta” izstrāde un veiksmīga tradicionālas sabiedrības aizsardzība savienojumā ar Padomju laiku un Padomju sistēmas nozākāšanu.

Savukārt neoliberāļi apgalvo, ka cilvēku pārveidot (uzlabot) nav iespējams (tā esot utopija), tāpēc maksimāli jāatļauj katram būt tādam, kāds viņš ir, un ir nevis jācīnās pret cilvēku trūkumiem un nepilnībām, bet jāizmanto tās savā labā. Tāpēc, nevis ģimene ir sabiedrības pamatelements, bet gan indivīds ar savām vēlmītēm, lai kādas tās arī nebūtu. Un šo indivīdu dzīves jēga ir maksimāla izvairīšanās no ciešanām un tiekšanās pēc baudām (“dzīves baudīšana” kā dzīves jēga). Tāpēc maksimāli viss ir jāatļauj, tāpēc brīvību visiem un visā. Ja tā dara, tad tas prasa maz pūliņu, neko nevajag kontrolēt, cilvēki “bauda dzīvi”, ir apmierināti un sabiedrības vadības un kontroles funkcijas prasa visminimālākos resursus.

Jums ir grūti izveidot ģimeni? Neveidojiet, tas nav nepieciešams, dzīvojiet tikai sev. Ir kaut kādas problēmas veikt konstruktīvu darbību? Nekas, gan jau arī tas nav nepieciešams un arī bez tā var iztikt.

Nevajag nodarboties ar nevajadzīgām lietām un uzspiest cilvēkiem to, ko viņi negrib. Un nevajag arī mēģināt viņus izglītot. Lai viss notiek maksimālā pašplūsmā un viss būs labi. Nevajag mēģināt mainīt cilvēkus, nevajag viņiem neko uzspiest. Lai to darītu, kādam viss ir rūpīgi jāizdomā, kas ir ilgi un grūti, kādam tas ir jādara, kas ir smagi, kādam ļoti daudz kas ir jākontrolē, kas prasa daudz resursus un var visu sabojāt. Tas viss ir ļoti dārgi, neefektīvi un pats galvenais pilnībā nevajadzīgi. Labāk no tā visa atteikties un uzdzīvot zaļi. Par to vēlāk, protams, nākas ļoti dārgi samaksāt, bet neoliberāļi saviem muļķa klausītājiem, saprotama lieta, to nepasaka.

Šīs pārdomas ne tuvu nav “projekts”, tā ir tikai ļoti virspusēja ieskice, kuras mērķis ir parādīt cilvēkiem ar konservatīvām vērtībām sava “projekta” kritisko nepieciešamību un to, ka šis “projekts” nav iespējams bez tādas vai citādas Padomju prakses pieņemšanas un izmantošanas. Tas ir galvenais iemesls kādēļ homoseksuālistu – pedofīlu aprindas tik cītīgi un tik intensīvi (gan ar histērijām, gan ar meliem) mēģina nomelnot visu, kas ir saistīts ar Padomju laikiem, jo tikai ar konservatīvo spēku nošķiršanu no Padomju prakses, neoliberāļi stratēģiskā līmenī jau uzvar.

6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.

Māksla (estētika) ir viens no trim vaļiem uz kuriem turas mūsdienu civilizācija. Māksla ir skaistā un prasmīgā apvienojums. Mākslai ir īpaša, netieša un dziļa iedarbība gan uz cilvēka prātu, gan uz sirdi, gan uz tā neapzināto daļu (bezapziņu).

Savukārt kultūra (kults) ir sabiedrības eksistences pamatu pamats. Nav kulta, nav sabiedrības, un, ja ir kaut kāda sabiedrība, tad tai noteikt ir kaut kāds savs kults, kurš rada savu kultūru, kura pirmkārt izpaužas mākslā.

Kultūra un māksla ir netiešs, grūti pamanāms, bet dziļš un iedarbīgs cilvēka psihes izmaiņu līdzeklis. Tā kā kultūra un māksla “runā” tēlu un simbolu valodā, tā gandrīz nepadodas pilnvērtīgai racionālai uztverei un aprakstīšanai, kādēļ visos laikos kultūra un māksla tika izmantotas cīņai pret oficiālajām varas iestādēm.

Neoliberāļi Latvijā un citur pasaulē ir gandrīz pilnībā sagrābuši mākslas un kultūras sfēru (piemēram, LR Kultūras ministriju ir apsēdusi homoseksuālistu varza ar Cilinski, Voldiņu un Putni priekšgalā). Mākslas un kultūras būtība ir pilnībā izkropļota, izmetot no tās gan skaisto, gan racionālo un aizpildot to ar kroplo, zemisko, šokējošo, nāvējošo. Caur mākslu homoseksuālistu – pedofīlu aprindas pakāpeniski, bet pamatīgi kropļo sabiedrības psihi (visneaizsargātākie šai ziņā ir bērni). Tā kā cenzūras nav, visi ierobežojumi ir atcelti un informatīvajā vidē valda galēja brīvība, ir kļuvis iespējams pārpludināt informatīvo un kultūras telpu ar visdažādākajām kroplībām, kas ir nekas cits kā antimāksla un antikultūra. (Vairāk par to rakstā “Antikultūra – civilizācijas slimība”: https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/04/antikultura-civilizacijas-slimiba/ )

Tā kā dominēšana kultūras jomā un plaša antikultūras un antimākslas produktu izplatība ir nozīmīgs neoliberāļu stratēģiskā pārākuma iemesls, nepieciešams, pirmkārt, nošķirt mākslu no antimāklsas un kultūru no antikultūras. Ir kaut vai priekš sevis jānodefinē, kas ir kultūra un māksla, kas ir antikultūra un antimāksla un priekš sevis (savām struktūrām, saviem informatīvajiem resursiem) jāizstrādā kritēriji kā praktiski nošķirt vienu no otra.

Otrkārt, ir maksimāli jāveicina kultūra un māksla un plaši jāizplata to produkcija. Treškārt, ir jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu publiskajā informatīvajā telpā un par valsts līdzekļiem uzturētās iestādēs. Te galvenais ir izskaidrot, ka posmoderniskajiem veidojumiem nav nekā kopēja ne ar kultūru, ne ar mākslu un parādīt postmodernisko veidojumu antihumāno, antisabiedrisko, kropļojošo un arī diletantisko raksturu.

7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.

Viens no Latvijas nelaimju cēloņiem ir tās pēdējās divdesmitgades absolūtais un idiotiskais prorietumnieciskums. Jā, var orientēties uz rietumiem, tam ir savs pamats, bet darīt to absolūti un bez nosacījumiem ir liela muļķība un bezmugurkaulnieku pazīme.

Ko tas (absolūtais un beznosacījuma prorietumnieciskums) nozīmē? To, ka Latvija bez domāšanas pilnībā pieņem jebkādas Rietumvalstu prasības un praksi, tai skaitā sev neizdevīgu, kaitīgu un pat nāvējošu. Un to mēs praktiski varam arī novērot.

Kādas te ir alternatīvas? Pirmkārt, mērens jeb nosacījuma prorietumnieciskums, otrkārt, sava, neatkarīga politika bez kādu globālo varas centru atzīšanas, treškārt, prokrieviskums.

Ko nozīmē mērens un nosacījuma prorietumnieciskums? To, ka Latvija realizē prorietumniecisku politiku, bet ar nosacījumiem un apdomu, atstājot sev iespējas realizēt gan pilnībā patstāvīgu politiku, gan arī prokrievisku politiku. Tā kā šāda Latvijas politika ASV diplomātiem, eirobirokrātiem un skandināvu menedžeriem ir neērta un neizdevīga (viņiem nav vajadzīga neatkarīga Latvija, viņiem ir vajadzīga koloniāli atkarīga Latvija) uzsvars tiek likts uz absolūtu un beznosacījuma prorietumnieciskumu un tas tiek panākts izmantojot absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu.

Tas ir, lai panāktu to, ka Latvija pilnīgi un bez ierunām visos jautājumos klausa saviem Rietumvalstu saimniekiem, vispirms tiek paziņots par absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu. Okupācija, asiņainais padomju režīms, krievu okupanti utt. Tā kā Latvija neko no tā pilnīgi noteikti negrib ir jāatsakās no visa Padomju un no visa krieviskā (jo Krievija ir PSRS mantiniece, jo Krievijā padomiskais vēl ir ļoti spēcīgs). Orientēšanās uz Rietumiem te notiek pēc principa “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs” (kas reālajā dzīvē, protams, ne tuvu tā nav). Tā kā iespējamie racionālas rīcības modeļi sabiedrības pārvaldē nav nemaz tik daudz, tad tikai ar Padomju – Krievijas modeļu izmantošanas izslēgšanu vien tiek panākts nekritisks prorietumnieciskums. Te jāņem arī vērā ka gan Krievijas, gan Rietumu sistēmas ir plašas un kompleksas, kas tām nodrošina papildus priekšrocības, tāpēc, pilnībā atsakoties no vienas, automātiski nonāc otras ļoti būtiskā ietekmē.

Tomēr pat pie šādiem nosacījumiem latvietī snaudošais krievs teorētiski var vēl izdomāt kaut ko savu, kas dos tam iespēju nekļūt par pilnīgu Rietumvalstu marioneti.  Lai izslēgt arī šādu variantu, tiek uzburta Krievijas draudu ilūzija un tiek paziņots, ka, ja nav vēlēšanās nonākt Krievijas ietekmē, ir tikai viena izvēle – absolūts un beznosacījuma prorietumnieciskums. Tādā veidā neatkarīgā Latvija tiek pārvērsta par pseidovalsti un Rietumvalstu koloniju.

Kādas tam ir sekas? Pirmkārt, tā ir atteikšanās no izdaudzinātās neatkarības, kuru latvieši, atdaloties no PSRS, it kā tik ļoti gribēja (nu mēs pēc fakta redzam, ka latviešu vairākumam neatkarība, prasti izsakoties, ir pie kājas). Otrkārt, no neatkarības zaudēšanas automātiski izriet ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un dzīves līmeņa kritums, jo, ja sabiedrība pati atsakās no pašnoteikšanās, tad mierīgi tai var nedot pārāk lielu “uzturnaudu” (arī tas ir labi redzams). Treškārt, tas arī nozīmē, ka Latvijā tiks pilnībā realizēta Rietumvalstu “vērtībpolitika”, tai skaitā arī viendzimuma “laulību” legalizēšana, arī masveida bērnu izņemšanas no normālām ģimenēm, arī atteikšanās no vārdiem “māte” un “tēvs”, arī bērnu maitāšana (seksualizēšana) jau bērnudārzos, arī “genderisms” un citas izvirtības un ārprāti.

Nav iespējams saglabāt absolūtu un beznosacījuma prorietumniecisku orientāciju un atteikties no izvirtību ieviešanas. Prorietumnieciskuma ietvaros agri vai vēlu visas Rietumvalstīs izplatītās izvirtības piespiedīs ieviest. Vienīgā izeja ir atteikties no absolūtā un beznosacījuma prorietumnieciskuma par labu kā minimums mērenam un nosacījuma prorietumnieciskumam, kuru visdrīzāk nebūs iespējams realizēt kaut vai tā iemesla dēļ, ka šis virziens pašās Rietumvalstīs cieš fiasko. Optimālais variants ir atgriešanās pie neatkarības idejas un Padomju prakses izmantošana sabiedrības un valsts pārvaldē. Katastrofas un latviešu konservatīvo spēku pilnīgas sagrāves gadījumā vienīgais glābiņš no homoseksuālistu – pedofīlu aprindu ārprātīgās un galēji necilvēcīgās politikas kļūs prokrieviskums.

Pie tam ir jāņem vērā, ka neoliberāļi centīsies nepieļaut konservatoru pārorientēšanos uz mēreno rietumniecikumu vai uz reālu suverenitāti, arvien kāpinot līdz neiedomājamiem apmēriem antikrievisko histēriju. Tā rezultātā visi cilvēki un spēki, kuri kaut kādā mērā ir noskaņoti antipadomiski vai antikrieviski, tiks ierauti, neitralizēti un nereti arī iznīcināti šajā ideoloģiskajā atvarā, bet tos, ar kuriem to neizdosies izdarīt, tas tikai spēcinās. Tāpēc, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu Latvijā, ir jāsaprot šo procesu būtība, ir jānonāk līdz reālistiskai skaidrībai par Padomju laikiem un Krieviju (jāatbrīvojas no Padomju Savienību un Krieviju nomelnojošajiem mītiem) un ir maksimāli jātiek vaļā no antikrieviskuma un antipadomiskuma destrukcijām.

8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.

Latvijā un citur pasaulē ir vērojama paradoksāla situācija, kad konservatīvie spēki publiski “rej” uz Krieviju, kura gan deklaratīvi, gan praktiski iestājas par tradicionālām vērtībām (un nemaz nevar par tām neiestāties, saglabājot sevi kā valsti). Pie tam tas notiek sinhroni un kopā ar neoliberāļiem, kuri mērķtiecīgi iznīcina konservatorus, un ar to valstu atbalstu, kurās vislielākā mērā ir ieviests neoliberālais ārprāts. Kā minimums šāda rīcība ir ļoti stulba.

Pat, ja pieņemam nepatiku pret Krieviju, tad šādā situācijā ir daudz gudrāk vienkārši paklusēt. Kādam konservatoram nepatīk “Putina režīms”, nu tad klusējiet par to līdz mirklim, kamēr šis režīms nesāks realizēt agresīvu neoliberālu ārpolitiku. Tāpat šai situācijā ir vērts paklusēt gan lai lieki neiedzīvotos nevajadzīgos ienaidniekos, gan lai saknē nenogrieztu kaut vai mazu un netiešu potenciālu atbalstu, gan lai neatbaidītu konservatīvi noskaņotus atbalstītājus, kuriem nav nepatikas pret Krieviju.

Jebkurā gadījumā konservatīvajiem spēkiem antikrieviska un anti Krievijas retorika ir neizdevīga, bet tā ir ļoti izdevīga un nepieciešama neoliberāļiem gan lai novājinātu konservatorus, gan lai vērstos pret Krieviju kā pret nozīmīgāko pasaules konservatīvisma citadeli.

9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.

PSRS nomelnošana ir cits veids kā Latvijas konservatori zāģē zaru uz kura paši sēž un spļauj akā no kuras dzer. Var dažādi attiekties pret Padomju laikiem, var un visdrīzāk arī vajag tos laikus kritizēt, bet cilvēkam ar konservatīviem uzskatiem šī attieksme nevar būt absolūti negatīva dēļ tā ka PSRS bija pilnībā tradicionāla un konservatīva valsts.

No kurienes Latvijā ir radies konservatīvais vairākums? No Padomju laikiem. No kurienes ir cēlušies lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (izņemot nodevīgos un zemiskos latviešu izcelsmes ārzemniekus)? No tradicionālās Padomju ģimenes. Kur izauga paši latviešu konservatori? Padomju bērnudārzos un Padomju skolās.

Tāpēc PSRS nomelnošana ir viens no neprātiem, kurš ir Latvijas konservatoru neveiksmju un impotences pamatā. Un atkal, no neoliberāļu viedokļa tā ir ideāla situācija, ja izdodas panākt konservatoru pašnorobežošanos no Padomju laikiem un ja izdodas tos izprovocēt uz nepārtrauktu un intensīvu Padomju laiku un prakses lamāšanu.

10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.

Viena no latviešu konservatoru apmātajām idejām ir izvirtību izplatības saistīšana ar marksismu. Ja iepriekš apskatītie jautājumi ir gandrīz pilnībā viennozīmīgi un elementāri, tad šis jautājums ir mazliet sarežģītāks.

Vispirms, kas ir marksisms? Tā ir filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska teorija, kuras pamatā ir ebreju izcelsmes vācu filozofa Kārļa Marksa (1818 – 1883) un tā tuvāko līdzgaitnieku (vispirmām kārtām Frīdriha Engelsa (1820 – 1895), kurš pārvaldīja 20 valodas) darbi. Savukārt pats Markss bija vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770 – 1831) sekotājs (Markss jau līdz 25 gadu vecumam bija sava laika labākais Hēgeļa filozofijas speciālists). Var pat teikt ka marksisms savā ziņā ir vienkāršots un vērtīborientēts hēgelisms.

Lai gan Markss nodarbojās arī ar praktisko politiku un centās reāli iedzīvināt savas idejas, viņam tas neizdevās un viņš izrādījās sliktāks praktiķis nekā teorētiķis. Toties izdevās tas izcilam praktiķim un ļoti labam teorētiķim (pēc profesijas juristam) Vladimiram Ļeņinam (1870 – 1924), kurš 1917.gada rudenī uz Krievijas impērijas drupām sāka likt pamatus marksismā balstītai sociālistiskai valstij. Tikai Ļeņins šo marksismu revolucionāru masām savos darbos pa savam izskaidroja, interpretēja un papildināja, tāpēc, runājot par Padomju Savienības ideoloģisko bāzi, mēdz minēt marksismu – ļeņinismu.

Lai gan Ļeņins lika teorētiskos un organizatoriskos pamatus sociālistiskai revolūcijai un lai gan Ļeņins nodibināja Padomju valsti, viņam tas dārgi maksāja un pēc viņa nāves tā veikumu mēģināja iznīcināt. To nepieļāva cits marksists un uzticams ļeņinietis Josifs Staļins (1878 – 1953), kurš gan praktiski, gan teorētiski turpināja Ļeņina iesākto, arī papildinot to. Tāpēc viskorektākais Padomju Savienības ideoloģiskās bāzes apzīmējums ir marksisms – ļeņinisms – staļinisms. Ir būtiski saprast, ka bez marksistisko ideju reālas iedzīvināšanas tradicionālajā Padomju Krievijā, Markss tā arī paliktu tikai un vienīgi utopisks filozofs.

Ja atgriežamies pie Marksa un marksisma tad ir jākonstatē, ka marksisms nebija viendabīgs, tam bija vairāki novirzieni. Pats Markss, redzot kā tiek interpretēti viņa darbi, izteicās, ka viņš nav marksists.

1930-ajos gados Vācijā radās jauns marksisma novirziens – t.s. “Frankfurtes skola”. Viens no tās pārstāvjiem, Herberts Markūze (1898 – 1979) emigrēja uz ASV, kur strādāja ASV specdienestu labā. 1955.gadā iznākušajā darbā „Eross un civilizācija” Markūze, pa savam interpretējot Marksu un Freidu, ieskicē libidozas un atklātas seksualitātes sabiedrības pamatus. Šī Markūzes vīzija kļuva par pamatu nākamajiem tradicionālās sabiedrības noārdīšanas un izvirtību izplatības pasākumiem. Bet tas ne tuvu nav ne viss marksisms, ne marksisms vispār un pat ne “Frankfurtes skola” (cits “Frankfurtes skolas” pārstāvis Ērihs Fromms apsūdzēja Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā).

Markūzes idejas savā bruņojumā ņēma ASV specdienesti un sākumā izmantoja tās nemieru novēršanai pašā ASV, transformējot arvien pieaugošo sociālistisko kustību seksuālajā revolūcijā. Pēc tam Markūzes idejas tika izmantotas cīņai pret PSRS. Tā kā nozīmīga daļa Rietumeiropas sociālistu bija izvirtuļi, viņiem imponēja Markūzes idejas un viņi gan sāka to realizāciju savās valstīs, gan uzsāka sadarbību ar ASV specdienestiem un kapitālistiem vispār (tādējādi nododot marksisma idejisko būtību), gan arī uzsāka cīņu pret pilnībā tradicionālo Padomju Savienību, kurā izvirtību izplatīšanas mēģinājumus sākumā apturēja Ļeņins, bet pēc tam kategoriski to pārtrauca Staļins (par ko homoseksuālistu – pedofīlu aprindas Staļinu dziļi neieredz joprojām). ASV visa cita starpā panāca, ka markūziskie pseidosociālisti pamatīgi diskreditēja sociālismu Rietumeiropas valstu pilsoņu acīs.

Visbeidzot, kas vēl ir marksisms? Markss un viņa sekotāji savas teorijas uzskatīja par zinātni un objektīvām vēsturiskām un socioloģiskām likumsakarībām. Markss un Engelss, gatavojot savus darbus, izskatīja un izanalizēja ļoti lielu pirmatnējo materiālu daudzumu kādu nespēj apstrādāt daudzi mūsdienu zinātniskie institūti. Iespējams no mūsdienu skatu punkta var apšaubīt Marksa un marksistu nesatricināmo ticību humānam progresam un sociālistiskās sabiedrības rašanās neizbēgamībai (pēc fakta prakse rāda, ka ir arī citas iespējas, kuru attīstība pēc Hēgeļa beigsies ar nebūtību), tomēr tas nekādā mērā nemazina marksisma filozofisko, socioloģisko un metodoloģisko nozīmīgumu. Marksisma teorija ir joprojām nenovecojusi filozofiska un socioloģiska metodoloģija, kas cilvēkus, kuri to pārvalda un izmanto, paceļ augstākā līmenī, salīdzinājumā ar tiem, kuri to nezina vai tupi zākā. Tiesa, lai iegūtu šīs priekšrocības, ir jāizprot marksistisko atziņu būtība, nevis tikai virspusēji jāapgūst susloviskās marksistiskās dogmas.

Marksisma teorija tas ir instruments, kuru var izmantot dažādiem nolūkiem. Ar marksismu bruņojušies krievu un citu valstu komunisti veica ievērojamus sabiedriskus uzlabojumus. Bet marksismu studēja un studē arī kapitālisti, kuri izmantoja marksisma atziņas, lai, pirmkārt, nepieļautu jaunas sociālistiskas revolūcijas, un, otrkārt, lai realizētu kontrrevolūcijas, kas izdevās gan Padomju Savienībā, gan arī daudzajās ASV organizētajās “krāsainajās revolūcijās”. Tāpat marksisma atziņas izmanto arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas izvirtību uzspiešanai sabiedrībai. Un tas, ka konservatīvie spēki norobežojas no marksisma un neizmanto to tradicionālās sabiedrības aizstāvēšanai un tradicionālās sabiedrības problēmu risināšanai, liecina kā minimums par šo spēku mazintelektuālismu un aprobežotību.

Salīdzinājumam, marksistisko metedoloģiju neizmantojošie sabiedriskie spēki ir, tēlaini runājot, bruņojušies ar nažiem, šķēpiem un lokiem, bet marksismu izmantojošie spēki ar automātiskajiem šaujamieročiem. Tāpēc nav brīnums, ka neoliberāļi visās frontēs sakauj konservatorus, neskatoties uz viņus atbalstošo spēku skaitlisko pārsvaru.

Rezumējot ir jākonstatē sekojošais: 1. Markūzes “marksisms” ne tuvu nav marksisms, bet ir kaut kas cits; 2. Saule nav vainīga, ka tā atspīd peļķē (ne Markss ne tā teorija nav vainīga, ka to savos nelietīgajos nolūkos izmanto arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas); 3. Padomju Savienības marksisma versija (marksisms – ļeņinisms – staļinisms), kas kalpoja par ideoloģisko pamatu tradicionālai Padomju Savienībai, ir pilnībā tradicionāla; 4. Marksisms ir hēgelismā balstīta filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska mācība, kuras definētās likumsakarības un metodoloģija ir joprojām aktuāla un dod to zinātājiem un izmantotājiem ievērojamas salīdzinošās priekšrocības pār tiem, kuri tās nezin un neizmanto.

Tāpēc konservatīvajaiem spēkiem kā minimums vajadzētu pārstāt zākāt marksismu un norobežoties no tā vai normālas spriestspējas gadījumā vajadzētu sākt tā apgūšanu kaut vai aizsedzoties ar argumentu, ka “pretinieka izmantotie ieroči un cīņu metodes ir jāzin”. Protams, marksisms konservatoriem ir jāstudē tādēļ, ka tas paaugstinās to sabiedrisko procesu sapratnes līmeni un attiecīgi paaugstinās viņu rīcībspēju. Bet lai to izdarītu ir nepieciešams intelektuālās attīstības minimums, kurš ļauj saprast šī soļa nepieciešamību (tāpat bez šī minimuma cilvēki nemaz nespēs saprast marksisma būtību). No līdzšinējām latviešu konservatoru darbībām var secināt, ka ar to ir lielas problēmas, lai gan Baibas Rudevskas intelektuālā publicistika dod nelielu cerību, ka latviešu konservatoriem iespējams varētu parādīties arī smadzenes.

Būtu ļoti labi, ja Rudevskas kundze ar vīru atrastu laiku un pa tiešo iepazītos ar marksisma – ļeņinisma – staļinisma galvenajiem darbiem un nespriestu par marksismu pēc tendencioziem un nereti arī melīgiem aprakstiem (tai skaitā arī ne pēc tādiem kā Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”). Lūk, marksisma iepazīšanas pamatliteratūras saraksts: F.Engelss “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”, V.Ļeņins “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”, K.Markss, F.Engelss “Komunistiskās partijas manifests”, V.Ļeņins “Jaunatnes padomju uzdevumi. 1920.gada runa 3.komunistiskās jaunatnes kongresā” (Задачи союзов молодёжи), V.Ļeņins “Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas”, V.Ļeņins “Bērnišķīgā “kreisuma” slimība komunismā” (Детская болезнь «левизны» в коммунизме), F.Engelss “Antidīrings”, V.Ļeņins “Valsts un revolūcija”, J.Staļins “Marksisms un nacionālais jautājums”, J.Staļins “Ļeņinisma jautājumi”, K.Markss “Kapitāls. 3.sējums” (“Kapitāls” ir jāsāk lasīt ar trešo sējumu, jo tas satur sākotnējās Marksa piezīmes, definīcijas un tobrīd galveno politekonomisko darbu kritiku, kas pēc tam kā gatavi un sīkāk nepaskaidroti intelektuāli produkti tika izmantoti “Kapitāla” tapšanas procesā. Bez trešā sējuma pirmos divus “Kapitāla” sējumus ir ļoti grūti saprast. Pats Markss vēlāk atzina, ka “Kapitālu” ir uzrakstījis pārāk sarežģīti un šo trūkumu pēc Marksa nāves mēģināja labot F.Engelss, publicējot sākotnējās Marksa piezīmes kā “Kapitāla” trešo sējumu.), J.Staļins “Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR savienībā” u.c.

To līdz cik primitīvi zemiskām metodēm mēdz nolaisties antikomunisti savā analītiskajā raidījumā parāda krievu politologs Sergejs Kurginjans, kurš “pa punktiem” parāda kā antikomunists Vladimirs Žironovskis, izmantojot sabiedrības vairākuma nezināšanu, publiski un ļoti pārliecinoši izplatīja melus par Ļeņinu un viņa izteikumiem (https://eot.su/node/21473 ; http://eot-su.livejournal.com/2290125.html ).

Labs piemērs kā marksisma nezināšana vājina arī gudrus un spriestspējīgus cilvēkus ir
pati Baiba Rudevska. Rudevskas kundze ir izglītots cilvēks, acīmredzami daudz lasījusi, juriste, ar izteiktu loģisko domāšanu un spēju saprotami argumentēt savu viedokli, pie tam bez vai ar minimālu juristu vidū plaši izplatīto morālo nihilismu, bet neskatoties uz to viņa izmanto tādu ideoloģizētu un izteikti propagandisku terminu kā “totalitārisms”. Izskatās, ka ne tās grāmatas ir lasītas un par pilnu ņemtas, kādēļ nav sapratnes ne par šī termina rašanos, ne patieso ideoloģisko nozīmi un drausmīgajām sekām, kuras visa cita starpā izpaužas arī to parādību izplatībā, pret kurām Rudevskas kundze ir sākusi cīnīties.

Izmantojot “totalitārisma” jēdzienu, K.Poppers manipulatīvi un maldinoši vienādoja Padomju komunismu un Vācu nacismu, tādējādi diskreditējot cilvēku vienlīdzības ideju, kas automātiski lielā mērā attaisno nacismu un paver ceļu citām antihumānām idejām, tai skaitā arī “hedoniskajam totalitārismam”. Šo Poppera veikumu, ideoloģiski cīnoties ar PSRS, attīstīja un plaši izplatīja ASV un Lielbritānijas struktūras. Paradoksāli, bet Rudevskas kundze, neskatoties uz savu antipadomisko noskaņojumu, ir tāda pati atvērtās sabiedrības ienaidniece kā “totalitārie komunisti”, tāpēc nevajadzētu brīnīties ka “atvērtās sabiedrības” adepti pret viņu izturas tāpat vai pat vēl ļaunāk nekā pret “putinistiem”.

Vēl no Rudevskas kundzes darbiem izriet, ka viņa marksismu uzskata par kaut kādu ļaunu mācību, kura par visām varītēm grib cīnīties un tādēļ ir izdomājusi “šķiru cīņu”. Patiesībā “šķiru cīņa” jeb lielu sociālo slāņu savstarpējā cīņa ir objektīvs sociāls faktors, kura likumsakarības ir jāsaprot kaut vai tāpēc, lai spētu aizsargāties no agresīvām sociālām lielgrupām pie kādām ir pieskaitāmas arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

11. Jāmobilizē krievi.

Jau vairāk kā 20 gadus oficiozās Latvijas varasiestādes gan tieši, gan netieši, gan ar savu praktisko darbību parāda, ka to galvenā problēma ir krievi. Patiesībā krievi ir viena no lielākajām Latvijas sociālajām bagātībām, kuri tik tiešām var pārvērsties par lielu problēmu, ja tiks turpināta līdzšinējā idiotiskā nacionālā politika.

Rietumvalstu ideoloģiskās, ekonomiskās un politiskās agresijas apstākļos un neoliberāļu necilvēcību draudu kontekstā krievi ir ļoti nozīmīgs sociālais spēks, kuru aktivizējot un organizējot Latviju var pilnībā iztīrīt no neoliberālās zarazas. Krievi ir dabisks konservatoru elektorāts, prasmīgi izmantojot kuru, konservatori pietiekami īsā laikā un ar samērā minimālu resursu patēriņu var atstumt no varas pozīcijām neoliberāļus un pataisīt Latviju par vienu no tradicionālo vērtību citadelēm. Bet to ir jāprot izdarīt un tas kaut ko maksā.

Vispirms par krieviem. Latvijā ar krieviem mēdz asociēt visu t.s. “krievvalodīgos”, kas daļēji ir pamatoti, jo valodai kā vienojošam faktoram ir būtiska nozīme, bet kas lielā mērā ir maldinoši, jo Latvijas “krievvalodīgajiem” ir dažādas un nereti diametrāli pretējas mentalitātes un vērtības. Ja apskatām “krievvalodīgo” tautisko sastāvu, tad pie tiem pieder gan krievi un baltkrievi, gan ebreji un armēņi, gan arī poļi un ukraiņi. Mentalitātes tātad ir dažādas, ko īpaši labi raksturo daļa ukraiņu (galvenokārt rietumukraiņi), kuri idiotiska un suicidāla antikrieviskuma ziņā pagaidām paliek nepārspēti.

Vēl jāņem vērā, ka liela daļa “krievvalodīgo” (arī daļa krievu un baltkrievu) ir t.s. “laimes meklētāji”, kuriem “laba dzīve” ir augstākā vērtē par principiem, morāli un augstākām garīgām vērtībām. Šī daļa, lai gan var būt neapmierināta ar viskaut ko (arī ar tiesību ierobežojumiem), tā nav spējīga un pat negrib reāli cīnīties par kopējo labumu, tai skaitā tā nav gatava aizstāvēt tradicionālo sabiedrisko iekārtu. Tie ir t.s. “eiropas krievi”, kuri pēc savas vērtīborientācijas vairs nav krievi (poļi un ukraiņi ir citos laikmetos radīti “eiropas krievi”).

Attiecīgi varam secināt, ka no “krievvalodīgo” masām tradicionālas valsts aizstāvībai un radīšanai ir pulcējami vairums krievu un baltkrievu, kā arī labākā daļa no citu “krievvalodīgo” tautību pārstāvjiem (visi tie, kuri nav kļuvuši par “eiropas krieviem”).

Protams, lai mobilizētu krievus, ir jāatsakās no antikrieviskās, anti Krievijas un antipadomiskās retorikas un politikas. Tāpat struktūrām, kuras mobilizē tautas masas, ir jābūt godīgām, gudrām, pašaizliedzīgām un taisnīgām, pretējā gadījumā cilvēki vai nu vispār neatnāks vai arī ātri no tām atkritīs. Cilvēkiem ir jāredz, ka viņi veltīgi neizšķiež savu laiku un enerģiju egoistisku manipulatoru mazisko mērķīšu labā. Jo īpaši būtiski tas ir krieviem. Krievus ir ļoti grūti organizēt un mobilizēt bez sociālā taisnīguma principu reālas ievērošanas.

Neoliberāļi latviešu vidū intensīvi izplata mītu it kā krievi un Krievija ir pret Latviju un Latvijas suverenitāti, un tikai par to vien sapņo kā kārtējo reizi laupīt nabaga latviešu sūri un grūti izcīnīto brīvību. Patiesībā tā ne tuvu nav. Pirmkārt, krievi ar sapratni un cieņu izturas pret citu tautu vēlmi radīt savu valsti un dzīvot savā valstī un ir gatavi pēc iespējas tajā palīdzēt. Šī iemesla dēļ uz krieviem ļoti spēcīgu iespaidu atstāj arguments “šī ir Latvija” (tāpēc te ir jābūt tā un šitā kā latvieši uzskata par pareizu). Un šī iemesla dēļ Latvija varēja tik vienkārši izstāties no PSRS un tik daudzi Latvijas krievi atbalstīja LPSR transformāciju par Latvijas Republiku.

Otrkārt, Krievijas Federācija ne tuvu nav ieinteresēta Latvijas okupācijā. Krievijai tas nav nepieciešams, jo tā ir pārāk vāja un tai ir pārāk maz resursu, lai organizētu un uzturētu sabiedrības, kurās ir plaši un dziļi antikrieviski noskaņojumi. Kā saka “ar varu mīļš nekļūsi”, tāpēc nav prātīgi uzspiest savu draudzību un sadarbību. Tāpēc Krievija tautas, kuras nemīl krievus, atstāja savā vaļā, ļaujot tām pašām pēc saviem ieskatiem iekārtot savu dzīvi, un reaģē Krievija tikai uz tiešiem, atklātiem un nepārprotamiem uzbrukumiem.

Treškārt, augstāk minēto iemeslu dēļ ir acīmredzams, ka brīvību Latvija neizcīnīja, bet tā latviešiem tika no augšas piešķirta un tas lielā mērā notika ar Krievijas struktūru līdzdalību un plašu krievu tautas masu atbalstu.

Bet tas nenozīmē, ka Latvija nevar tikt “okupēta”. Jā, Krievijai nav izdevīgi “okupēt” vai kā savādāk pārņemt kontroli pār Latviju, jo vairākums iedzīvotāji to negrib, bet, ja Latvijas varasiestādes turpinās līdzšinējo agresīvo ārpolitiku un ļaus brīvi izmantot savu teritoriju Krievijas ienaidniekvalstu militāristiem, tad var izveidoties situācija, kad Krievija vienkārši ir spiesta tādā vai citādā veidā atrisināt problēmu, kura sāk radīt nozīmīgus draudus tās drošībai.

Jā, krievi ciena citu tautu vēlmi pēc savas valsts, bet, ja kāda tauta praktiski pierāda, ka pagaidām nav spējīga izveidot un uzturēt savu valsti vai arī ka tai valstiskums patiesībā nav nepieciešams un tas tikai bija aizsegs kaut kādu mazisku vēlmīšu apmierināšanai, tad krievi pret šādām tautām izturas labākajā gadījumā ar saprotošu vecākā brāļa pārākuma apziņu, bet sliktākajā gadījumā (ja nespējīgā tauta papildus ir arī augstprātīga un agresīva) ar nicinājumu.

Ja latvieši turpinās nodot neatkarības ideālus, aizsedzoties ar kuriem notika Latvijas izstāšanās no PSRS (tai skaitā arī latviešu valodu, kuru izspiež angļu valoda), ja latvieši turpinās atbalstīt antikrievu un anti Krievijas politiku, ja latvieši turpinās nodot pašas neatkarīgās Latvijas objektīvās intereses, ja latvieši turpinās “līst uz vēdera” amerikāņu, britu, skandināvu un citu ietekmīgu bagātnieku priekšā, ja latvieši turpinās atbalstīt deklaratīvi nacionālos, bet praktiski antilatviskos politiķus un to antilatviskās darbības, tai skaitā arī izvirtību izplatību, tad krievu pacietības mērs var būt pilns un viņi, konstatējuši ka latviešu nespēja uzturēt savu valsti ir pilnībā pierādīta, var sākt aktīvi rīkoties patstāvīgi un pa savam.

Tā kā krievi savā vairumā ir dziļi tradicionāli cilvēki un bērni viņiem ir kaut kas patiešām svēts, tad homoseksuālistu – pedofīlu aprindu realizētā politika un impotento latviešu konservatoru pasīvā piespēlēšana neoliberāļiem vienā brīdī var izraisīt krievu dumpi, kurš ņemot vērā krievu mentalitāti un vēsturisko pieredzi, latviešu vājumu, Latvijas faktiskas okupācijas un suverenitātes zaudēšanas faktu, Krievijas tuvumu un ģeopolitisko situāciju, var izrādīties arī veiksmīgs. Un tad te būs pavisam cita Latvija, kurā latvietībai pilnīgi noteikti nebūs ierādīta goda vieta.

Tāpēc nacionālistiski noskaņotajiem latviešu konservatoriem nevajadzētu gaidīt, kad krievi sāks risināt samilzušās Latvijas problēmas  un pašiem būtu pēdējais laiks sākt reāli cīnīties par savas valsts suverenitāti un uzplaukumu, kas vienlaicīgi ir arī cīņa par savu bērnu nākotni, pret sabiedrības maitāšanu un pret izvirtību uzspiešanu. Un ir pēdējais laiks šai cīņā iesaistīt krievus, kuru līdzdalība gandrīz garantēti nodrošinās konservatoru pārākumu pār neoliberāļiem. Un tādēļ neoliberāļi visām varītēm centīsies to nepieļaut, šķeļot konservatīvo vairākumu un kāpinot antikrievisko histēriju.

12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.

Lai gūtu nopietnus politiskus panākumus ir jāspēj motivēt un organizēt cilvēkus konstruktīvam darbam. Universāls darba organizācijas līdzeklis ir nauda, bet, pirmkārt, tikai ar to nepietiek (tikai par naudu strādā maziski un zemiski cilvēki), otrkārt, ar idejisko darbības motivāciju ir iespējams panākt daudz labāku rezultātu. Tāpēc kritiski būtisks jebkuras politiskās darbības, kustības un partijas elements ir ideoloģija, kura apvieno un saliedē cilvēkus un motivē tos noteiktai rīcībai. Un tāpēc latviešu konservatīvajiem spēkiem, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu un izplatību, ir nepieciešama spēcīga ideoloģija, kura var būt tikai konservatīvi – sociālistiska.

12.1 Latvijas konservatīvi – sociālistisko ideoloģisko tēžu uzmetums.

Ģimene ir savienība starp vienu vīrieti un vienu sievieti (ideāli līdz mūža galam), kuras mērķis ir bērnu radīšana, izaudzināšana un vēlāka bērnu ģimeņu atbalstīšana.

Ģimene ir viens no sabiedrības pamatelementiem, bez kura nav iespējama sabiedrības pastāvēšana, tāpēc ģimenes atbalstīšana ir viena no svarīgākajām valsts funkcijām.

Ģimenes jēdziens ir konstants un nemainīgs. Jebkādi mēģinājumi mainīt ģimenes un tās mērķu sapratni vai arī ģimenes definīciju ir tīši vai netīši mēģinājumi iznīcināt ģimeni un līdz ar to arī sabiedrību kā tādu.

Ģimene nav noreducējama līdz cilvēku kopdzīvei un kopsaimniekošanai ar savstarpējās palīdzības un vēlmju apmierināšanas mērķi. Ģimene nav noreducējama līdz pastāvīgām seksuālām attiecībām un hedoniskai kopdzīvei. Ģimene ir kaut kas daudz vairāk, ko droši un nepārprotami apliecina bērnu radīšana un izaudzināšana. Tāpēc par ģimeni nevar tikt uzskatīta arī savienība starp 1 vīrieti un 1 sievieti, kuras mērķis nav bērnu radīšana un izaudzināšana.

Valsts mērķis ir radīt labvēlīgu vidi valsts iedzīvotāju ģimenēm un izaudzināt pēc iespējas fiziski un garīgi veselus, altruistiskus, mērķtiecīgus, gudrus un tikumīgi orientētus bērnus.

Valstij ir jānodrošina tikumiska audzināšana bērnudārzos, skolās un citās mācību iestādēs, kā arī tikumiska informatīvā vide, kurā netikumiska informācija, netikumiski rīcības modeļi, netikumiski un neestētiski tēli nav plaši izplatīti un ir grūti pieejami vai nav pieejami vispār.

Tikumība no vienas puses nozīmē tiklību, altruismu, iecietību, iejūtību, labsirdību un sapratni pret apkārtējiem, bet no otras puses neiecietību pret ļaunu, zemisku, egocentrisku, netiklu rīcību un cilvēkiem, kuri tā regulāri izturas.

Pirms laulībām un pirms bērna piedzimšanas nākamajiem vecākiem jāiziet obligāti bezmaksas laulības dzīves un bērnu audzināšanas pamatprincipu informatīvie kursi.

Izglītība un medicīnas aizsardzība ģimenēm ir prioritāra un bezmaksas (par valsts līdzekļiem).

Valsts uzdevums ir tāda tautsaimniecības plānošana, lai nodrošinātu visu iedzīvotāju pamatvajadzības (tīrs dzeramais ūdens, nekaitīga pārtika, apģērbs, dzīvesvieta, estētiska un veselībai nekaitīga apkārtējā vide, sabiedriski lietderīgs darbs, pārvietošanās iespējas, izglītības iespējas, brīvais laiks tikumiskai pašattīstībai), lai
atvieglotu ģimenēm bērnu audzināšanas procesu un lai tiktu pēc iespējas izaudzināti fiziski un garīgi veseli, altruistiski, mērķtiecīgi, gudri un tikumīgi orientēti bērni.

Lai nodrošinātu pēc iespējas drošāku sabiedrības pastāvēšanu, mazatkarīgu no ārējām izmaiņām, valsts tautsaimniecībai ir jābūt maksimāli autarķiskai, lai kritiskās situācijās būtu iespējama sabiedrības pašnodrošināšanās ar pārtikas, energoresursu, tehnisko ierīču, celtniecības materiālu un informācijas minimumu.

Homoseksuālisms ir slimība (reproduktīvās funkcijas traucējums) un antisociāla parādība, kuras izpausmes pēc iespējas ir jāierobežo. Par homoseksuālistu pirmkārt ir uzskatāms cilvēks, kurš piekopj homoseksuālu dzīvesveidu. Ar homoseksuālismu, satirismu, nimfomāniju un citām seksuālām pataloģijām slimiem cilvēkiem ir jābūt profesionāliem ierobežojumiem (tie nedrīkst būt administratīvie vadītāji, žurnālisti, audzinātāji, skolotāji, mācītāji, izglītības satura radītāji, tiesneši, prokurori, policisti, deputāti, virsnieki).

Latvijā kā otrā līmeņa valsts valoda jāievieš krievu valoda un kā otrā līmeņa pašvaldību valodas attiecīgajās pašvaldībās jāievieš latgaļu un krievu valodas. Tāpat ir jālikvidē nepilsoņa statuss.

Valsts likumiem ir jābūt vienkārši un skaidri formulētiem, tā, lai tos uzreiz pēc izlasīšanas (bez papildus uzziņām un precedentu meklējumiem) varētu saprast jebkurš izglītots vidusmēra cilvēks.

Latvijas iedzīvotāji elektroniskā un/vai rakstiskā formā ir jāinformē par visām likumdošanas izmaiņām, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot izmaiņu nepieciešamību un būtību.

Par nozīmīgākajām likumdošanas izmaiņām ir jārīko valsts vai pašvaldību referendumi. Sarežģītos jautājumos, ja ir bažas par iedzīvotāju nekompetenci, ir jārīko konsultatīvie referendumi. Var noteikt speciālus referendumu datumus vienreiz vai divreiz gadā (piemēram, gada beigās un gada vidū).

Viss balsošanas un balsu skaitīšanas process ir jāfilmē un jātranslē internetā, ļaujot jebkuram saglabāt videokopijas, un jāsaglabā videoieraksti vismaz 20 gadus.

Par neattaisnotu nepiedalīšanos referendumā – administratīvs sods. Tāpat administratīvs sods jāparedz par pierādītu melošanu, smēķēšanu publiskā vietā, atrašanos alkohola un citu narkotisko vielu reibumā publiskā vietā, laulības pārkāpšanu un homoseksuāliem sakariem.
 
Visiem tiesu spriedumiem ir jābūt internetā publiski pieejamiem. Visas tiesas sēdes ir jāfilmē un nofilmētie materiāli jāsaglabā vismaz 20 gadus.

Jānosaka pilnīgs alkoholisku dzērienu un cigarešu reklāmas aizliegums. Alkoholiskos dzērienus un cigaretes speciālos veikalos jāatļauj iegādāties tikai pilngadīgiem vīriešiem, uzrādot pasi un reģistrējot pircēja pirkuma faktu.

Jānodefinē un jāievieš likumdošanā nacionāla uzņēmuma termins (nacionāls uzņēmums – uzņēmums, kurš ir reģistrēts Latvijā un kura īpašnieki ir dzimuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņi, kuri tādi ir ne mazāk kā 20 gadus, vai citi nacionāli uzņēmumi). Atkarībā no tautsaimniecības vajadzībām ir jāatbalsta attiecīgas nozares nacionālie uzņēmumi. Nacionālo masu mēdiju un citu stratēģisko uzņēmumu īpašnieki var būt tikai nacionālie uzņēmumi.

Pēc nepieciešamības jārealizē valsts infrastruktūras izbūves un uzturēšanas, izglītības, nacionālās programmatūras izstrādes un vides sakopšanas programmas, kuru ietvaros ir jārada valstij piederoši stratēģiskie uzņēmumi.

Jāpārskata starptautiskie līgumi un Latvijas dalība dažādās starptautiskās organizācijās un savienībās. Jādenuncē tie līgumi vai līgumu punkti, kuri no morālā viedokļa vai politekonomisko interešu viedokļa ir nepieņemami un/vai kuri ievērojami ierobežo Latvijas suverenitāti, un jāizstājas no attiecīgām savienībām un aliansēm.

Jāpāriet uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu, kas dos iespēju arī radīt deputātu atsaukšanas mehānismus.

Visai latviešu un ārvalstu klasiskai literatūrai ir jābūt nopērkamai papīra formātā (valsts grāmatnīcās vai pēc valsts pasūtījuma) un tai ir jābūt bezmaksas pieejamai elektroniskā formātā. Bezmaksas elektroniskā formātā ir jābūt pieejamām visām iepriekšējo gadu mācību grāmatām.

Ir kategoriski nepieņemama masveida bērnu izņemšana no ģimenes. Bērna izņemšana no ģimenes ir galējs risinājums nopietnu noziegumu pret bērnu gadījumā. Valsts iestāžu uzdevums ir maksimāli palīdzēt ģimenei un izglītot to, nevis sakropļot bērnu likteņus, laupot tiem ģimeni, maznozīmīgu, otršķirīgu vai ne kritiski nopietnu vecāku pārkāpumu (vai tikai aizdomu par to) gadījumā.

Jāaizliedz vai ievērojami jāapgrūtina Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm.

Jāparedz administratīvā un kriminālatbildība par nepamatotu vai mazpamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes, audžuģimenes vai aizbildņu ģimenes un cietsirdīgu (vai vienaldzīgu un formālu ar negatīvām sekām) izturēšanos pret bērniem no ierēdņu puses.

Jāpalielina sodi par smagiem noziegumiem pret bērniem un jāprioritizē to izmeklēšana. Ievērojami jāpastiprina pedofilijas izmeklēšanas pasākumi un cīņa pret pedofīlu noziedzīgiem grupējumiem.

Jāizveido pastiprināta sociālo dienestu un citu ierēdņu lēmumu, finansiālās un personiskās neieinteresētības un morālās tīrības kontrole, kuri ir tiesīgi pieņemt lēmumus par bērnu izņemšanu no ģimenes.

Jāievieš vēlēts bērnu tiesībsarga amats pašvaldībās ar likumdošanā garantētu finansējuma minimumu tā darbībai un katrs bērnu izņemšanas no ģimenes gadījums personiski ir jāapstiprina arī pašvaldības vadītājam.

Jāpastiprina ārpusģimenes aprūpes iestāžu kontroli un to darbībai ir jāpiesaista labākie valsts pedagoģijas speciālisti un mācību spēki.

12.2. Kādēļ ģimene?

Viena no ģimenes kropļošanas un iznīcināšanas ideoloģiju pamatatziņām ir uzskats, ka bērnu izaudzināšanai nav obligāti nepieciešami to vecāki un pat ne radinieki un ka to var izdarīt jebkurš. Tas ir, bērnam nav nepieciešami vecāki, bet ir nepieciešami aprūpētāji. Un patiesi, daudzus bērnus, kuriem nav vecāku, ir izaudzinājuši sveši cilvēki. Tātad galvenā ir aprūpēšanas funkcija un tās veicēji. Attiecīgi var nodefinēt, kādam ir jābūt aprūpētājam un to ir iespējams kontrolēt. Tālāk, spēlējoties ar precedentiem, formulējumiem un aprakstiem, ir iespējams nonākt līdz secinājumiem, ka aprūpētājs var būt viens pats, ka viņi var būt vairāki (arī vairāk kā divi), ka nav būtiska aprūpētāja seksuālā orientācija, ka nav būtiskas aprūpētāju savstarpējās attiecības, ja tie ir vairāki, utt. Nu i viss, jaunās neoliberālās “ģimenes” modelis ir ieskicēts.

Ja teorētiski izaudzināt bērnus var arī aprūpētāji, tad to radīšanai vecāki tomēr ir nepieciešami (lai gan arī šo aksiomu neoliberāļi sāk jau apšaubīt). Tomēr būtiski ir, lai bērni tiktu izaudzināti pēc iespējas labāki. Tam ir nepieciešams, lai vecāku starpā būtu saskaņa, lai tie būtu fiziski un garīgi veseli un lai vecāki audzinātu savus bioloģiskos bērnus. T.s.”asinsbalss” ir spēcīgs papildus faktors, kurš dod iespēju vecākiem daudz lielākā mērā izjust un saprast savus bērnus un uzturēt audzināšanai nepieciešamo garīgo saiti starp vecākiem un bērniem. Protams, “asinsbalss” nav panaceja un tās iedarbība nav absolūta. Tāds izcils pedagogs kā, piemēram, A.Makarenko, organizējot aprūpi, visdrīzāk spētu izaudzināt labākus bērnus nekā daudzi vidusmēra bioloģiskie vecāki. Bet cik tādu makarenko vispār ir, vai viņiem kāds ļauj izvērst savu pedagoģisko darbību un kāds tam vispār ir sakars ar tiem amorālajiem sociālajiem konstruktiem, ko grib likt ģimenes vietā?

Ir acīmredzams, ka neoliberāļi neuzstāda sev par mērķi pēc iespējas labāku bērnu izaudzināšanu, pat otrādi. Neoliberāļi lej krokodila asaras par reālām tradicionālās sabiedrības problēmām, muļķojot aprobežotu un bezspēcīgu publiku, lai tā aizsegā radītu sabiedrisko kārtību, kura ir ievērojami sliktāka par tradicionālo sabiedrību.

Rezumējot, viens no galvenajiem ģimenes bezalternatīvisma faktoriem ir apstāklis, ka ģimenē tiek radīti un audzināti savi bioloģiskie bērni, kas dod iespēju plašām ļaužu masām izaudzināt labākus bērnus nekā tad, ja bērnus audzina sveši cilvēki. Bet ir arī citi faktori.

Ģimene un savu bioloģisko bērnu radīšana un audzināšana ir viens no pozitīviem un konstruktīviem egoisma izmantošanas veidiem. Caur saviem bērniem vecākiem ir iespēja turpināt, saglabāt un pilnveidot sevi. Bērni vecākiem dod dzīves jēgu. Ģimene un bērni ir viena no augstākajām radošuma izpausmēm, kas ir pieejama katram cilvēkam. Rūpes par bērniem ir viens no konstruktīvākajiem sabiedrības saliedēšanas veidiem.

Ģimene ir arī kā dabīgs filtrs, kurš atsijā daļu no tiem cilvēkiem, kuri nav piemēroti bērnu audzināšanai. Ģimenes nodibināšanai, vīrietim un sievietei ir jāizveido cieši saliedēts un saskaņots divu cilvēku kolektīvs. Ne visi to spēj. Bet, ja nespēj, tad ir liela varbūtība, ka šādi cilvēki nav piemēroti arī bērnu audzināšanai. Tas pats attiecas uz cilvēkiem ar reproduktīvās sistēmas traucējumiem (arī homoseksuālistiem). Ja cilvēkam ir kāda no šādām saslimšanām, tad viņš nav piemērots ne bērnu radīšanai, ne audzināšanai. Šiem cilvēkiem ir pamatīgi jāstrādā ar sevi un jāārstējas, un savas radošās spējas (ja tāds ir) tie var izpaust sabiedriskajā darbībā un kalpošanā citiem.

Neoliberāļi to visu nonivelē. Viņi paceļ normas līmenī dažādas novirzes un pataloģijas, pilnībā izkropļo ģimenes jēdziena būtību un tā visa rezultātā rada apstākļus, kad ne tikai ir ievērojami apgrūtināta pēc iespējas labāku bērnu radīšana, bet arī izveido apstākļus, kad tiek veicināta pēc iespējas sliktāku bērnu izaudzināšana.

13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.

Tā kā galvenais neoliberālās zarazas izplatīšanās avots ir masu mēdiji, tad tās apturēšanai ir vai nu vispār jāpārstāj ikdienā translēt neoliberāls saturs, vai arī jārada vismaz daži valsts mēroga masu mēdiji, kuri ir brīvi no neoliberālā kontenta. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā teorētisks mēdiju satura kvalitātes vadības jeb tikumiskās cenzūras mehānisms, kurš pirmajā izdevīgajā gadījumā ir jāpielieto un turpmāk jāpilnveido.

Pirmkārt, teorētiski ir jābūt skaidram un nodefinētam, kādam mēdiju saturam vajadzētu būt. Noteikti izglītojošam, informatīvam, redzesloku paplašinošam, saprotamam, patiesam, informatīvi bagātam, attīstošam, noderīgam, interesantam un estētiskam.

Otrkārt, ir jānodefinē, kāds kontents mēdījos kategoriski nav pieļaujams un/vai ir nevēlams. Te ir jāmin neestētiski un sakropļoti tēli, agresīva un apdullinoša mūzika. Maziskuma, neveselīga dzīvesveida, zemiskuma, noziegumu, pataloģiju, nāves kulta un attiecīgu rīcības modeļu (tai skaitā alkoholisma, smēķēšanas, narkotiku lietošanas, seksuālu ainu, pornogrāfijas, vardarbības, slepkavību utt.) slavēšana, estetizācija, popularizēšana un veicināšana. Vēl ir jāmin realitātei neatbilstošs saturs, no ticamības viedokļa apšaubāmi materiāli un teorijas utt.

Treškārt, ja informatīvos nolūkos nepieļaujamais/nevēlamais saturs tiek publiskots, tad kādos apjomos un pie kādiem nosacījumiem. Acīmredzami, ka minimālās devās un komplektā ar pozitīvu saturu, kurš ietekmes ziņā “pārmāc” negatīvo. Tas var būt arī materiāls ar paskaidrojumiem par nevēlamā satura kaitīgo un/vai nāvīgo dabu un tā izplatības sekām.

Ceturtkārt, ir jābūt skaidram un pietiekami precīzi aprakstītam kādā veidā praktiski notiks potenciālā mēdiju satura kontrole un novērtēšana. Daļēji to var izdarīt ar personālatlases palīdzību (šī ir galvenā neoliberālās cenzūras metode) un instrukcijām, bet ar to ir stipri par maz, jo īpaši tādēļ, ka ir pietiekami daudz neviennozīmīga satura, kura potenciālo kaitējumu un ieguvumus ir jānovērtē augstākās klases ideoloģijas speciālistiem (tupi nocenzēt šādus materiālus nozīmē padarīt saturu neinteresantu un laupīt kontentam informatīvo bagātību). Tātad ir jābūt arī cenzoru komitejai.

Ja ir cenzoru komiteja, tad ir jāsaprot, pēc kāda modeļa tā strādās. Pirmais modelis: visi vai daļa materiālu pēc kaut kādiem vienkārši nosakāmiem kritērijiem tiek nodoti cenzoriem, kuri tos kaut kādā laika posmā izskata, koriģē, ja nepieciešams, un dod savus slēdzienus (ar pamatojumiem). Šī modeļa gadījumā ir pietiekami droši, ka nepieņemamais saturs netiks publiskots, bet tas prasa laiku un lieku resursu patēriņu.

Otrais modelis: cenzori novērtē jau publicēto saturu vai arī materiālus, par kuriem tiem prasa konsultācijas. Ja ir publicēts neatbilstošs saturs, tad tas tiek izņemts un notiek individuāls darbs ar tā autoru. Šī modeļa gadījumā tiek ietaupīts laiks un resursi, bet nav pilnībā garantēta “ētera tīrība”. Trešais modelis ir abu iepriekš minēto modeļu kombinācija dažādās proporcijās.

Piektkārt, cenzoru komiteja arī ir jākontrolē.

Viss iepriekš minētais ir jāizstrādā tīri praktiskām vajadzībām. Ja to neizdara un paļaujas tikai uz personisko “sajūtu”, tad pat viens cilvēks ātri vien nonāk pretrunās pats ar saviem lēmumiem un saturs kļūst nebaudāmi daudzšķautnains, neadekvāts un pretrunīgs. Tā kā mēdīju satura vadību var veikt tikai vairāku cilvēku kolektīvs, kurā katram ir savas pieļaujamā “sajūtas”, tad šī problēma parādās gandrīz uzreiz.

14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.

Tā kā daudzās pasaules valstīs izvirtības jau ir guvušas plašu izplatību, ir jāapkopo, jāsistematizē un jāpublisko informāciju par to. Pirmkārt, tas nepieciešams cilvēku aizsardzībai, lai viņi zin ar ko var būt darīšana šajās valstīs un ar šo valstu pārstāvjiem. Otrkārt, lai zinātu, kas jau tuvākā laikā var sagaidīt Latviju, ja izvirtību izplatība netiks apturēta vai vismaz ievērojami bremzēta. Treškārt, lai norobežotos no šīm valstīm un nepieņemtu nekādu jaunāko šo valstu praksi.

Manuprāt, pašreiz galvenās izvirtībvalstis ir Norvēģija, Nīderlande, Lielbritānija, Kanāda, ASV (atsevišķi štati un federālās varasiestādes), Austrālija, Zviedrija, Dānija. Ceļā uz to un tuvu tam atrodas Francija, Vācija, Izraēla. Savs, pietiekami baiss ceļš, ar nozīmīgu necilvēcību elementu, ir Turcijai, Pakistānai, Katarai, Saūdu Arābijai, Taizemei, Malaizijai.

Ideālā gadījumā šādiem sarakstiem vajadzētu būt pamatotiem ar konkrētiem rādītājiem un/vai statistikas datiem (piemēram, viendzimuma “laulību” legalizācijas fakts, “piekrišanas vecums”, sodi par pedofīliju, pedofilijas statistika, adopcijas noteikumi, “naida runas” ieviešana, no ģimenēm izņemto bērnu īpatsvars, vardarbība ģimenē, vardarbība pret sievietēm, homoseksuālistu īpatsvars, homoseksuālisti vadošos amatos, pedofilijas skandālu esamība, mēdiju saturs, izglītības iestāžu saturs, prostitūcijas legalizācijas fakts, genderizācijas elementi utt.).

15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

Jāveido saraksti. Pamatoti un argumentēti. Gan savām vajadzībām, gan publiskošanai. Mazu resursu un vājuma apstākļos tas ir labs iedarbības līdzeklis, sākot no banālas iebiedēšanas un beidzot ar cilvēku informēšanu par amorāliem indivīdiem, kuriem nedrīkst ticēt.

Jāapkopo un jāpublisko politiķu balsošanas rezultāti, izteikumi, lēmumus un likumprojektus sagatavojušās un apstiprinājušās personas utt. Regulāri jāveic publisko personu un vadošo ierēdņu aptaujas un jāpublisko to rezultāti. Ir jāatjauno vismaz kaut kāda politiķu un ierēdņu personiskās atbildības sajūta, lai antisabiedriskas darbības vismaz netiktu veiktas tik atklāti un nekaunīgi.

Kontrmodernisma “projekts” (reliģiskie fundamentālisti, islāmisti, DAESH, neopagāni u.c. arhaiskie “atgriešanās pagātnē” sabiedriskie strāvojumi)

Mēģinot cilvēkiem uzspiest izvirtības un veicinot to plašu izplatību, automātiski sabiedrībā tiek pastiprināti arī pretēji spēki, kuriem izvirtības ir nepieņemamas. Lai nerastos nopietni konflikti ar šādi pastiprinātiem izvirtību pretiniekiem, kas var stipri  apdraudēt postmoderniskā sabiedrības modeļa iedzīvināšanu, neoliberāļi ir izveidojuši un atbalsta arī citu, diametrāli pretēju “projektu”, kurš deklaratīvi iestājas par tradicionālo sabiedrību, bet faktiski to arhaizē, izkropļo, padara par rīcībmazspējīgu un plašām ļaužu masām nepievilcīgu. Šo “projektu” mēdz saukt par kontrmodernisma “projektu”.

Kontrmodernisma “projekta” būtība ir atgriešanās pagātnē – pēc iespējas arhaiskākā, primitīvākā, tālākā. Kontrmodernisma “projekta” ietvaros tiek izmantotas visas reliģijas un reliģiski strāvojumi (visvairāk islāms), tos primitivizējot, burtiskojot un egocentrējot. Ja galējo izvirtuļu postmodernisma “projekts” ir augsti tehnoloģizēts, tad kontrmodernisma “projektam” ir jārada tumsonīgu un primitīvām tehnoloģijām bruņotu mežoņu masas, kuras tehnoloģizētajiem izvirtuļiem neko nespēj padarīt un kalpo tiem kā savas kārtības bezalternatīvisma apliecinājums, lēts darbaspēks un “svaigas asinis”.

Neoliberāļi pasauli virza uz izvirtuļu postmoderniskās “pilsētas” un tradicionālo mežoņu “lauku” koncepcijas iedzīvināšanu. Nepatīk izvirtības un homoseksuālisti? Labi, tad laipni lūgti uz DAESH (t.s. “Islāma valsts”) tipa mežoņu teritorijām.

Vairāk par ASV lomu kontrmodernisko spēku radīšanā un par postmodernisma un kontrmodernisma “projektiem” var izlasīt S.Kurginjana grāmatā “Politiskais cunami”, kurā viņš pierāda un parāda ASV lomu t.s.”arābu pavasara” organizēšanā (http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 )

Vēl jāpiemin, ka neoliberāļiem kontrmoderniskie spēki ir ideāls propogandiskais sabiedrotais. Piemēram, ja autors neuzrakstītu šo nodaļu, tad neoliberāļi, neiedziļinoties augstākminētajos apgalvojumos, varētu vienkārši paziņotu, ka autors un cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem ir DAESH teroristiem līdzīgi fundamentālisti. Ļoti ērti, vienkārši un efektīvi.

Tātad, lai vieglāk uzveiktu savus potenciālos pretiniekus, neoliberāļi tradicionālās sabiedrības ideoloģiskajā laukā rada “savējos ienaidniekus”, kurus atbalsta un plaši reklamē. Kā šādas saiknes piemēri ir minami DAESH, kuru faktiski izveidoja ASV militāristi. 2008.gada ASV prezidenta vēlēšanu kandidāts no Republikāņu partijas Džons Makeins pat nepakautrējās 2013.gadā fotografēties ar DAESH vadoņiem (lūk, bildes: http://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makkeins_islamavalsts.jpg ; http://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makeins_albagdi.jpg ). Cits piemērs – krievu okultais fašists, pseidopareizticīgais un kontrmodernists Aleksandrs Dugins, kurš ir gana cieši saistīts ar vienu no ietekmīgākajiem ASV ideologiem Zbigņevu Bžezinski, kas visa cita starpā savulaik aktīvi organizēja islāmistu teroristu kustību, cīņai pret PSRS Afganistānā (lūk, bilde: http://ic.pics.livejournal.com/sasha_bogdanov/8603983/362323/362323_original.jpg ; un, lūk, apraksti: http://eot.su/node/17822 ; http://eot.su/sites/default/files/books/SiD.pdf ).

Savukārt Latvijā plaši tiek izplatītas neopagānu un folkloristu kustības. Lielākā daļa cilvēku, kuri tajās ir iesaistīti, protams, pat neapjauš kādi ir šo kustību patiesie mērķi un ka šos procesus to augstākajā līmenī vada homoseksuālistu – pedofīlu aprindas. Latvijā šīs kustības pagaidām ir salīdzinoši miermīlīgas, lai gan ir vērojams gan kaujiniecisks kāpinājums (Skyforger, Vilki u.c.), gan neopagānu tuvcīņas apmācību skolas, gan arī atsevišķi specvienību karavīri, kuri pēkšņi sevī ir atklājuši neopagānisko “serdi”. Tā ka viss notiek un, ja globālajiem neoliberāļu spēkiem ievajadzēsies, tad arī Latvijā atradīsies idioti, kuri to pārvērtīs arhaizētā “tuksnesī”, par kādu ir pārvērstas plašas Irākas un Lībijas teritorijas un par kādu cenšas pārvērst Ukrainas plašumus.

Ivars Prūsis
/30.06.2016/

Publicēts iekš Aktualitātes, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums


00611_SK_pride

Vispirms par pašu “Stambulas konvenciju” jeb par “Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Konvencija tika pieņemta 11.05.2011 Eiropas Padomes (EP) sēdē bez balsošanas. Konvencijas formālais mērķis ir cēls – cīņa pret vardarbību pret sievieti, tomēr faktiski konvencijā ir iestrādāti juridiski mehānismi, kuri ļauj pilnībā izkropļot un iznīcināt ģimenes sabiedrisko institūtu. Konvencijas pilns teksts un tās atbalstītāju (Labklājības Ministrijas) sagatavotie materiāli pieejami te: http://www.lm.gov.lv/news/id/7115 ; http://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210

Ko patiesībā paredz Stambulas konvencija

1. Konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu

Konvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri.

Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[11.panta skaidrojums]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[ 12.panta skaidrojums]

Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīca [http://www.lm.gov.lv/text/220 ] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece.

Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.

2. Konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanu

p.: “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;”

Konvencija no vienas puses atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas dzimuma izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču tai pat laikā vēršas pret to kā pret izskaužamiem stereotipiem.

Sociālā dzimuma jeb gender terminoloģijas ieviešana ir radikālā feminisma un LGBT lobija darbība – gender neitrāla politika, izvairīšanās no jēdzienu “māte” un “tēvs” lietošanas, genderneitrālu ģērbtuvju, dušu un tualešu ieviešana, izglītības programmās ar dzimumu robežu nojaukšanu u.c.

3. Konvencija palielina administratīvo slogu un mazina valstu pašnoteikšanos

Katrai dalībvalstij būs jāatskaitās par Konvencijas ieviešanu neatkarīgai ekspertu grupai GREVIO [http://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/members], kas sastāv no dzimtes (gender) studiju un cilvēktiesību aktīvistēm (šobrīd tajā ir 10 sievietes, trīs no kurām piedalījās Konvencijas izstrādes ad-hoc grupā). Kā arī tiks veidota dalībvalstu komiteja.

Papildus valstu gatavotajiem ziņojumiem, GREVIO pieprasīs informāciju arī no NVO. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Tas nozīmē, ka šāda kontrole līdzināsies oficiāli pieļautam mobingam.

GREVIO locekļiem, pildot savus pienākumus, tiek piešķirtas īpašas privilēģijas un imunitāte: imunitāte pret aizturēšanu vai apcietināšanu, personiskās bagāžas konfiscēšanu, pret jebkādiem tiesas procesiem, t.sk., pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda. Attiecībā uz muitas un valūtas kontroli piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.

4. Konvencija nosaka, ka pilnīga dzimumu līdztiesība ir galvenais stūrakmens, lai risinātu vardarbības problēmas

Pēc 2014.gadā Eiropas Pamattiesību aģentūras veiktā pētījuma [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey] datiem ir skaidri redzams, ka valstis, kurās ir visaugstākie vardarbības rādītāji ir tieši tās valstis, kurās ilgtermiņā ir realizētas dzimumu līdztiesības programmas – Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%), Nīderlande (45%), Francija (44%), Lielbritānija (44%), Latvija (39%).

Pēc pētījuma datiem, nevis ziņojumu policijā datiem, piemēram, Dānijā no vardarbības ir cietušas 52% sieviešu.

Šie dati apstrīd Konvencijas pamatapgalvojumu, ka, dzimumu līdztiesības ieviešana būtiski samazinās vardarbības pret sievietēm rādītājus. Pretējā gadījumā pētījuma dati par vardarbības pret sievietēm līmeni Ziemeļvalstīs būtu viszemākie.

5. Konvencija padara vīriešus par vainīgiem

Preambula: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”

Lai teiktu, ka tieši sievietes visvairāk cieš no vardarbības, ir jābūt veiktiem pētījumiem par vardarbību ģimenē pret abiem dzimumiem, lai dati būtu salīdzināmi. Konvencijas pieņemšanas ES līmenī diskursā tiek izmantots Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktais pētījums, kas analizē vardarbību tikai sieviešu vidū. [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey ] Pētījums neanalizē vardarbības izplatību vīriešu vidū.

Savukārt, Lielbritānijā veiktais pētījums parāda, ka 40% no visiem vardarbības gadījumiem upuris ir vīrietis [http://www.parity-uk.org/briefing.php ].

Satversmes 92.pants nosaka, ka “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”. Konvencija neievēro elementāras procesuālas garantijas, kas demokrātiskā tiesiskā valstī piemīt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem.

6. Konvencija definē “neaizsargātās personas”, kurām ir lielākas priekšrocības attiecībā pret, piemēram, sievieti, kura nav grūtniece un kurai nav mazu bērnu

p. skaidrojums: “Šajā Konvencijā par neaizsargātām tiek atzītas šādas personas: sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.”

Sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis.

7. Konvencija neparedz kompleksus pasākumus vardarbības ģimenē samazināšanai

Konvencijas izpratnē aizsargājamas ir tikai sievietes un meitenes, taču vardarbība skar arī vīriešus un zēnus. Konvencija atzīst, ka vīrieši un zēni ir pakļauti vardarbībai, taču nepiedāvā kompleksus risinājumus, kas palīdzētu mazināt vai novērst vardarbības rašanos un sekas.

Vardarbība ģimenē ir kompleksa problēma, kas jārisina ar visiem ģimenes locekļiem pēc faktiskā problēmas stāvokļa, nevis prezumējot, ka galvenais varmāka ir vīrietis.

8. Konvencija paredz nopietnu ilgtermiņa iejaukšanos izglītības saturā

14 pants: “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.”

“…izglītojošiem pasākumiem, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas, un šādas vietas ir, piemēram, kopienas vai reliģiskās izglītības iestādes, pasākumi, projekti un institūcijas, kuru pamatā ir sociālā pedagoģija, un citi izglītojoši pasākumi, ko piedāvā kopienas grupas un citas organizācijas (piemēram, skauti un gaidas, vasaras nometnes, ārpusskolas nodarbības c.).” [14.panta skaidrojums]

ANO “Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 26.pants 3.daļa nosaka “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni.” Konvencijas izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas dalībvalstu iekšienē, īpaši attiecībā uz vecāku viedokļa noskaidrošanu.

Jau šobrīd zēnu augstākās izglītības apguves rādītāji salīdzinot ar meitenēm ir ārkārtīgi zemi. Tieši zēni ir tie, kuri visvairāk priekšlaicīgi pamet skolu. [http://www.economist.com/news/international/21645759-boys-are-being-outclassed-girls-both-school-and-university-and-gap ] Ja pret zēniem tiks vērsts radikālā feminisma mobings, liekot viņiem justies vainīgiem par potenciāli iespējamo vadarbību, tas atstās negatīvas un neizdzēšanas sekas zēnu psihē un mazinās viņu pašvērtību.

***

Lūk, juridisko zinātņu doktores Baibas Rudevskas LR Tieslietu Ministrijai sagatavotā Stambulas konvencijas juridiskā analīze: https://www.tm.gov.lv/files/l1_MjAxNi9UTWluZl8yNTA0MTZfU3RhbWJ1bGtvbnZfZG9rLnBkZg/2016/TMinf_250416_Stambulkonv_dok.pdf

Un, lūk, Baibas Rudevskas raksts par viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu: http://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/

Vēl jāpiebilst, ka pievienošanās konvencijai nav obligāta un realizēt pasākumus vardarbības pret sievietēm vai pret cilvēkiem novēršanai var arī nepievienojoties tai.

Par homoseksuālistu – pedofīlu aprindām

12.02.2016 raidījumā “Aktuāla diskusija” “Nacionālās apvienības” biedrs un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks nosauca šo konvenciju par vājprātu. Norobežojoties no Iesalnieka kunga nacionālistiska tipa izteikumiem, ir jāatzīst, ka šī ir viena no situācijai adekvātākajām nostājām, bet arī tā ir par maigu un nedod pilnu priekšstatu ar ko tad patiesībā cilvēkiem ir darīšana. Un darīšana mums ir ar ietekmīgu, ļoti rafinētu, agresīvu, ļaunu un galēji necilvēcīgu sociālo grupu, kuru visprecīzāk var raksturot ar terminu “homoseksuālistu – pedofīlu aprindas”.

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofīli un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofīlu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.

Neapskatot sīkāk homoseksuālistu – pedofīlu lielās ietekmes vēsturiskos iemeslus, kas ir ļoti plašs temats, ir jākonstatē, ka homoseksuālistu – pedofīlu psiholoģiskais portrets (aprakstīts specializētajā literatūrā) ļoti līdzinās daudzu mūsdienu politiķu psiholoģiskajam portretam (nav pilnīgi nekā svēta, viegli un pārliecinoši melo, nekautrējoties pat uzstājīgi noliegt acīmredzamas lietas, un ir nelīdzsvaroti).

Tāpat ir jākonstatē, ka homoseksuālisti – pedofīli dēļ normālas sabiedrības galējā nosodījuma ir pieraduši pie dziļas konspirācijas savu pataloģisko iegribu realizēšanā, kas rada papildus labvēlīgus apstākļus šādiem indivīdiem attiecīgās darbības jomās (tai skaitā arī politikā).

To, ka Rietumvalstu (un ne tikai) pārvaldes institūcijās pietiekami liela teikšana ir homoseksuālistiem – pedofīliem liecina gan daudzie pedofīlijas skandāli, kuros ir iesaistītas prominentas personas, kuras paliek nesodītas, gan fakts, ka sabiedrībā tiek plaši izplatītas un legalizētas visdažādākās perversijas, gan arī pārvaldes institūciju realizētā politika. Ļoti labi un plaši homoseksuālistus – pedofīlus un to pārvaldītu valsti grāmatā “Troļļu zemes princis” aprakstīja latviešu žurnāliste Rita Broka, kura pati personiski saskārās ar šo parādību (http://infoagentura.wordpress.com/2014/11/27/par-norvegijas-pedofilijas-tradicijam-cietusas-latvietes-stasts/ ).

Grāmatas pēcvārdā klīniskā psiholoģe un tiesu psiholoģijas eksperte Ilzes Veitnere raksta: “Ar spožām aktiera dotībām apveltīts pieaugušais panāk apkārtējo cilvēku uzticību, nodrošina sev neviena netraucētu pieeju mazajam bērnam. Precīzi izskaitļojot riska faktorus, pedofils uzbrūk ar pārmetumiem sievai, kaimiņiem, kuriem varētu rasties aizdomas (uzbrukums – labākā aizsardzība). Pamazām pedofils nonāk pat līdz acīmredzamu faktu noliegumam, apvainojot apkārtējos cilvēkus samaitātībā, sliktās domās utt. Kad vairs nav ko zaudēt, tad pedofils uzliesmo dusmās, kļūst agresīvs, neaprēķināms, sāk atklāti draudēt, šantažēt, nonāk pat līdz slepkavības mēģinājumam. Visbeidzot pedofils liek lietā savus ģimenes locekļus, savus domubiedrus, sabiedrībā ietekmīgus cilvēkus, kuri spēj ietekmēt pat tiesu varu.”

Ko grib homoseksuālisti – pedofīli? Labi dzīvot, droši apmierināt savas pataloģiskās vēlmes un būt atdzītiem. Tā kā neviens normāls cilvēks un neviena normāla sabiedrība to nepieļaus un kā minimums uz ilgu laiku “iesēdinās” katru pieķerto homoseksuālistu – pedofīlu, tad vienīgais, kas atliek, ir iznīcināt normālo sabiedrību jeb transformēt to, pārveidojot par amorālu indivīdu kopumu. Ar to tad jau labu laiku pietiekami aktīvi arī nodarbojas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

Tā kā pedofīlija ir viens no galējākajiem un necilvēcīgākajiem noziegumiem pret cilvēku un cilvēcību, tad cilvēku un sabiedrības maitāšana tika sākta ar “mazākiem grēkiem” (laulību pārkāpumu attaisnošana, partneru maiņa, gadījuma sakari utt.). Pēc tam sākās homoseksuālisma attaisnošana, veicināšana un normalizēšana, paralēli samazinot t.s. “piekrišanas vecumu”. Nu Rietumvalstu deģenerācija ir sasniegusi tādus apmērus, ka ir sācies pedofīlijas attaisnošanas process, kura viena no būtiskām sastāvdaļām ir t.s. “genderisma” uzspiešana sabiedrībai.

Galvenie homoseksuālistu – pedofīlu sabiedrotie un atbalstītāji ir homoseksuālisti (cilvēki, kuri piekopj homoseksuālu dzīvesveidu). Ne visi homoseksuālisti ir pedofīli, bet homoseksuālismam un pedofīlijai ir līdzīgs psiholoģiskais cēlonis, līdzcēlonis vai efekts (spēcīga psiholoģiska trauma (bieži vien bērnībā piedzīvota seksuālā vardarbība), kas cilvēku atstāj bez orientieriem un morāli – ētiskās “koordinātu sistēmas”). Citiem vārdiem sakot, homoseksuālisms un pedofīlija var būt vienas un tās pašas psihiskas saslimšanas dažādi simptomi, kuri var izpausties atsevišķi (tikai homoseksuāls dzīvesveids), secīgi (homoseksuālisms, kurš progresē arī pedofīlijā) vai arī abi kopā.

Dēļ homoseksuālistu un pedofīlu psiholoģiskās tuvības un līdzīgām vērtībām (hedonisms, “dzīves baudīšana”, pataloģisku vēlmju apmierināšana) pat tie homoseksuālisti, kuri nav pedofīli ir tendēti “saprast” savus slimības brāļus un ir pret tiem iecietīgi.

Tāpat homoseksuālisms ir viena no pietiekami drošām pedofīlu pazīmēm (pēc principa ne visi homoseksuālisti ir pedofīli, bet gandrīz visi pedofīli ir arī homoseksuālisti).

Savukārt starp homoseksuālistu galvenajiem sabiedrotajiem ir minami arī normālorientētie izvirtuļi (vispirmām kārtām ļoti vieglas uzvedības dāmītes), kurus ar homoseksuālistiem (un caur tiem arī ar homoseksuālistiem – pedofīliem) saista hedonisma un “dzīves baudīšanas” kopējās vērtības, izmantojot kuras normālorientētie izvirtuļi tiek iesaistīti kopējās organizatoriskās struktūrās.

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu realizētā politika

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindas nav lokāls, bet gan globāls spēks. Mūsdienās ārēji noteicošā homoseksuālistu – pedofīlu aprindu organizācija ir ASV Demokrātu partija, kura, izmantojot ASV valsts resursus, uzspiež savu ideoloģiju un vērtības visai pasaulei.

ASV Demokrātu partijas realizētais konceptuālais modelis ir aprakstīts Francisa Fukujamas 1992.gadā izdotajā grāmatā “Vēstures beigas” (Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ). Ideja sekojoša: lai panāktu, ka pasaulē vairs nav karu (tās arī ir “vēstures beigas”), nepieciešams radīt apstākļus, kad cilvēkiem nav par ko karot un viņi nav spējīgi karot, kas savukārt nozīmē, ka nepieciešams maksimāli nonivilēt pilnīgi visas vērtības (visu reliģiju, visu nāciju, visu sociālo grupu un visas cilvēciskās vērtības) un pašus cilvēkus pataisīt par vājiem un stulbiem divkājainiem lopiņiem, kuriem ir tikai prastas primitīvas vēlmītes (pierīties, pakaifot, paseksot utt.). Tādēļ arī ir nepieciešams iznīcināt visas sociālās saites, tai skaitā arī ģimenes saites, kuras ir vienas no spēcīgākajām. Un tādēļ šauru likuma rāmju ietvaros ir arī jālegalizē un jāatļauj pēc iespējas visas cilvēku vājības, kas tos spiež pretoties pārvaldes struktūrām.

Šādu atomizētu, stulbu un izvirtušu pūli tad ir iespējams pārvaldīt ar ļoti minimālu piepūli un līdzekļiem, jo tas nav spējīgs uz nekādu patstāvīgu konstruktīvu darbību un ir pilnībā atkarīga no saviem saimniekiem. Šī iemesla dēļ arī vajadzētu iestāties bezkaru laikmetam (kas pat šai teorētiskajā modelī, protams, nav iespējams), jo nebūs vairs nepieciešamība nevienu apspiest, tādēļ, ka visi būs tādā kondīcijā, ka tāpat vien paklausīs pat visabsurdākajām prasībām. Un pārvaldīs šo pūli homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuras pilnīgi netraucēti un atklāti varēs nodoties arī savām pataloģiskajām iegribām.

Šīs koncepcijas ietvaros mēģina legalizēt arī t.s. “viendzimuma laulības”, maksimāli diskreditēt ģimeni, izņemt pēc iespējas vairāk bērnu no ģimenēm, attīstīt t.s. “audžuģimenes” (kas dod iespēju bērnu bez ierobežojumiem “mētāt” no vienas audžuģimenes uz citu), maksimāli atvieglot laulību šķiršanu, izņemt no mācību programmām materiālus, kuri veicina stipru ģimeni un ieviest tādus, kas to noliedz vai izkropļo, ieviest maksimāli agru (jau no bērnudārza) “seksuālo apmācību”, lai kropļotu bērnu psihi un padarītu tos par vieglākiem pedofīlu upuriem, utt.. Un šīs koncepcijas ietvaros tiek virzīta arī t.s. “gendera” jeb sociālā dzimuma juridiska nostiprināšana.

“Genderisma” realizācijas sekas

Tajā pašā raidījumā (12.02.2016 “Aktuāla diskusija”), runājot par “genderisma” realizācijas sekām, kuras jau var novērot, piemēram, Austrālijā, raidījuma dalībnieki nevarēja noturēt smieklus, runājot par sabiedriskajām tualetēm un dušām “genderizējamā” sabiedrībā. Tas tiešām var šķist smieklīgi, bet tas liecina, ka cilvēki patiesībā līdz galam neapzinās ar cik drausmīgu un necilvēcīgu parādību mums patiesībā ir darīšana.

Vispirms par “genderismu”. “Genders” jeb “sociālais dzimums” ir mākslīgs papildus termins, ar kuru no vienas puses “papildina” dzimumu, bet no otras puses de facto mēģina aizstāt to. “Genders” ir tas, “kā cilvēks jūtas” un to var mainīt. Iespējamie “genderi” joprojām precīzi nav noteikti, bet pēc Ņujorkas likumdevēkju definīcijas tādu ir 31 (bi-gendered, cross-dresser, drag king, drag queen (pie šī “gendera” piederēja t.s “Končita Vurts”), femme queen, female-to-male, ftm, gender bender, genderqueer, male-to-female, mtf, non-op, hijra, pangender, transexual/transsexual, trans person, woman, man, butch, two-spirit, trans, agender, third sex, gender fluid, non-binary transgender, androgyne, gender gifted, gender blender, femme, person of transgender experience, androgynos).

Ja fiziskais dzimums ir stingri noteikts un precīzi nosakāms, tad “genders” ir pilnībā virtuāla parādība, ko nekādi nevar objektīvi konstatēt un ko pie tam vēl var brīvi papildināt un mainīt. Šī iemesla dēļ visas juridiskās, kultūras, pedagoģiskās, sadzīves un citas normas, kurās figurē dzimums, tiek izjauktas un tās vai nu ievērojami zaudē savu racionāli – konstruktīvo nozīmi vai arī vispār tiek iznīcinātas. Pēc būtības “genderisma” realizācija ir esošās sabiedrības iznīcināšana vai ievērojama sakropļošana.

Piemēram, tās pašas sabiedriskās tualetes un dušas. Pēc “genderisma” juridiskas nostiprināšanas, piemēram, skolās meiteņu tualetēs droši varēs iet vīrieši, kuri būs reģistrējuši sevi kā sievišķīgu “genderu” (un otrādi). Un ne tikai tualetēs, arī ģērbtuvēs un dušās.

Ja, piemēram, vīrietis, kuram uzmācas kāds pidarasts, sadod viņam “pa purnu”, tad viņš var iedzīvoties nepatikšanās, ja izrādās, ka pidarastam ir sievišķīgs “genders”, jo tā juridiski būs vardarbība pret sievieti. Vīrieši ar sievišķīgajiem “genderiem” varēs pretendēt uz visām sieviešu priekšrocībām, kas visa cita starpā devalvēs tās un padarīs par bezjēdzīgām. Raugoties no šāda skatu punkta “genderisma” realizācija un attiecīgi arī “Konvencija par vardarbības pret sievietēm novēršanu” reāli mazinās sieviešu aizsargātību, kas labi ir redzams uz Skandināvu valstu piemēra, kur “genderisms” ir jau pietiekami lielā mērā iedzīvināts un kur vardarbības pret sievietēm rādītāji ir augstākie Eiropā.

Tā kā “genderi” gribēs, lai pret tiem izturas ar cieņu un lai pret viņiem izturas kā pret attiecīgajiem “genderiem” (vīrietis ar sievišķīgu “genderu” var, piemēram, pieprasīt, lai to uzrunā kā sievieti), tad līdz ar “genderizāciju” nāk arī represijas un sodi pret tiem, kuri negribēz atzīt šo ārprātīgo “tiesības”.

Visbeidzot “genderisma” realizācija radīs tādu sajukumu likumu interpretācijā, sadzīvē un cilvēku apziņā, ka ievērojami apgrūtinās vai padarīs par neiespējamu dzimumnoziegumu (pirmkārt pedofīlijas) konstatēšanu un vainīgo saukšanas pie atbildības, un, visdrīzāk, šī vispārējā sajukuma aizsegā tie kā tādi tiks atcelti (uz to lietas tiek virzītas caur t.s. “bērnu kompetences” koncepcijām, kuru galamērķi ir paziņot, ka bērns ir “kompetents” un ka ir pieļaujama pieaugušā seksuālas attiecības ar bērnu, ja bērns tam “piekrīt” (jo bērns esot “kompetents” “piekrist”)).

Tomēr visdrausmīgākās “genderisma” realizācijas sekas būs bērnu un jauniešu masveida psihes sakropļošana, jo tiks mainīta skolu un bērnudārzu programmas. Un tas neizpaudīsies tikai kā mācību materiālu un vielas pārveidošana, bet arī kā audzināšanas pamatprincipu maiņa un valstiski atbalstīta propaganda. Piemēram, ja kāds puika bērnudārzā teiks, ka viņš ir puika, vai meitene, ka viņa ir meitene (vai arī vienkārši bērni uzvedīsies atbilstoši savam dzimumam), pedagogs – “genderizētājs” var sākt to apšaubīt vai pat mēģināt pārliecināt par pretējo. Attiecīgi “genderizācijas” pieļaušana ir nekas cits kā savu bērnu un mazbērnu nodošana homoseksuālistu – pedofīlu pārziņā un audzināšanā, kuri tos “audzinās” saskaņā ar savām pataloģiskajām “vērtībām”. Tā visa sekas būs psihiski slimu un nelīdzsvarotu cilvēku krass pieaugums.

Tādējādi “genderisms” pilnībā iznīcinās vai sakropļos visas gadu tūkstošu gaitā izstrādātās morāles un uzvedības normas, kuras pašreiz regulē cilvēku darbību daudz lielākā mērā nekā rakstītie likumi. Lai apjēgtu šādas katastrofas sekas, vajag iedomāties situāciju, kad dzīvi (tai skaitā visas cilvēku savstarpējās attiecības līdz vissīkākajām detaļām) regulē tikai un vienīgi rakstītie likumi un līgumi un ka ārpus tiem cilvēks nezin, ko darīt, un neprot uzvesties.

Visbeidzot genderisma realizācija ir sabiedrības ārprāta rādītājs. Ja genderisms ir realizēts vai sabiedrība ir gatava pieļaut tā realizāciju, tas nozīmē, ka sabiedrības ārprāta līmenis ir sasniedzis tādu kondīciju, ka tajā var ieviest vēl ārprātīgākas un absurdākas lietas, starp kurām zoofīlija un nekrofilija ir tās nevainīgākās.

Stambulas konvencijas atbalstītāji Latvijā

Inga Sprinģe

Inga Sprinģe (Re: Baltica)

Mēģinājumu pievienot Latviju “Stambulas konvencijai” ietvaros 2015.gada otrajā pusē sākās ar primitīviem un intensīviem informatīviem uzbrukumiem cilvēkiem, kuri aizstāv tikumību, un caur tiem arī pašai tikumībai. To veica  Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re: Baltica, kuru finansē Sorosa Fonds Latvija, ASV vēstniecība Rīgā, Nīderlandes Karaliste, Norvēģijas vēstniecība, Polijas Republikas vēstniecība Rīgā. Konkrētais izpildītājs – ASV mācījusies žurnāliste Inga Sprinģe, kura nepakautrējās savos rakstos radīt iespaidu, ka Norvēģijā plaši izplatītās pedofīlās tradīcijas esot mīts un tikumības aizstāvjus saistīja ar Krieviju (“Putina bērni”, “Tikumības sardze”, “Mīts nr. 1: PVO māca bērnudārzniekus masturbēt”, “Mīts nr. 2: Norvēģi – pedofili”, “Mīta anatomija: Kā rodas un izplatās mīti”). Kopā ar Sprinģes publikācijām internetā tika izplatīts mems “tikumisti – putinisti” (https://uzhosnah.wordpress.com/2015/12/11/vai-tikumisti-ir-putinisti/ ), kam stulblatviešu prātos vajadzēja pilnībā neitralizēt jebkādus tikumības aizstāvības mēģinājumus, tai skaitā arī pretošanos Stambulas konvencijas pieņemšanai. Šo sagatavoto propagandisko fonu un “argumentus”, virzot Stambulas konvencijas apstiprināšanu, izmantoja Labklājības Ministrs Jānis Reirs (Vienotība), paziņojot, ka Stambulas konvencijas pretinieku argumenti ir “Krievijas propaganda”.

Atis Lejiņš ("Vienotība")

Atis Lejiņš (“Vienotība”)

Kā īpaši bīstams un nelietīgs Stambulas konvencijas un visa veidu izvirtību atbalstītājs un attaisnotājs ir jāmin Vienotības deputāts Atis Lejiņš. Lūk, viņa pārdomas par tēmu: http://www.vienotiba.lv/jaunumi/blogi/klusais-arprats-ar-socialo-dzimumu/ . Savukārt partija “Vienotība”, spriežot pēc tās biedru sastāva, balsojumiem, izteikumiem un realizētās politikas ir saucama nekā savādāk kā par “pidarastu partija”. Pēc būtības “Vienotība” ir ASV Demokrātu partijas filiāle Latvijā.

Stambulas konvenciju atbalstīja šādi indivīdi: Jānis Reirs (Labklājības ministrs, Vienotība), Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte), Viktorija Boļšakova (LM referente), Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, http://www.satori.lv publicists), Ilze Viņķele (Vienotība), Lolita Čigāne (Vienotība), Dace Kavasa (European Gender Equality Institute), Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”), Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā), Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU), Roberts Ķīlis (sociālantropologs), Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām), Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē), Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, http://www.satori.lv publicists), Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs), Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja), Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis), Juris Kaža, Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos), Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete), Kristīne Dupate (SIA “Kvalitātes un projektu vadība” pētniece, Mozaīkas valdes locekle), Gundars Rēders (LTV žurnālists), Aivars Ozoliņš (“Ir” un http://www.tvnet.lv publicists), Māris Zanders (“Diena” un http://www.satori.lv publicists), Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv publicists), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”), Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs), Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”), Solvita Āboltiņa (Vienotība), Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja), Juris Cālītis, Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja), Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle), Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv galvenais redaktors), Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste), Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore), Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs), Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”).

Un, lūk, pseidokristieši, kuri nepakautrējās publiski atbalstīt Stambulas konvenciju: Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne), Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā), Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs), Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore), Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste), Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece),  Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja), Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne), Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente), Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā), Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā), Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība), Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs), Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā).

Un tālāk var aplūkot augstāk minēto indivīdu fotogrāfijas – daudzos gadījumos tās runā pašas par sevi.

Jānis Reirs (Labklājības ministrs, „Vienotība”)

Jānis Reirs (Labklājības ministrs, „Vienotība”)

Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte)

Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte)

Viktorija Boļšakova (LM referente)

Viktorija Boļšakova (LM referente)

Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, www.satori.lv publicists)

Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, http://www.satori.lv publicists)

Ilze Viņķele ("Vienotība")

Ilze Viņķele (“Vienotība”)

Lolita Čigāne ("Vienotība")

Lolita Čigāne (“Vienotība”)

Dace Kavasa (European Gender Equality Institute)

Dace Kavasa (European Gender Equality Institute)

Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”)

Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”)

Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā)

Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā)

Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU)

Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU)

Roberts Ķīlis (sociālantropologs)

Roberts Ķīlis (sociālantropologs)

Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām)

Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām)

Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē)

Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē)

Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, www.satori.lv publicists)

Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, http://www.satori.lv publicists)

Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs)

Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs)

Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja)

Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja)

Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis)

Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis)

Juris Kaža

Juris Kaža

Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos)

Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos)

Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete)

Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete)

Kristīne Dupate (SIA "Kvalitātes un projektu vadība" pētniece, Mozaīkas valdes locekle)

Kristīne Dupate (SIA “Kvalitātes un projektu vadība” pētniece, Mozaīkas valdes locekle)

Gundars Rēders (LTV žurnālists)

Gundars Rēders (LTV žurnālists)

Aivars Ozoliņš (“Ir” un www.tvnet.lv publicists)

Aivars Ozoliņš (“Ir” un http://www.tvnet.lv publicists)

Māris Zanders (“Diena” un www.satori.lv publicists)

Māris Zanders (“Diena” un http://www.satori.lv publicists)

Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un www.satori.lv publicists)

Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv publicists)

), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”)

), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”)

Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs)

Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs)

Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”)

Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”)

Solvita Āboltiņa (Vienotība)

Solvita Āboltiņa (Vienotība)

Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja)

Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja)

Juris Cālītis

Juris Cālītis

Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja)

Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja)

Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle)

Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle)

Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un www.satori.lv galvenais redaktors)

Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv galvenais redaktors)

Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste) un Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore)

Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste) un Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore)

Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs)

Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs)

Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”)

Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”)

Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne)

Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne)

Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs)

Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs)

Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore)

Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore)

Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste)

Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste)

Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece)

Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece)

Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja)

Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja)

Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne)

Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne)

Irma Kalniņa un Hilarija Klintone

Irma Kalniņa un Hilarija Klintone

Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente)

Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente)

Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā)

Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā)

Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība)

Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība)

Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs)

Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs)

Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā)

Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā)

Tāpat jāpiemin, ka Stambulas konvenciju pēc būtības atbalstīja arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram ir konservatīva un prokrieviski orientēta cilvēka slava. Ņemot vērā, ka Lembergs pilnīgi noteikti nav muļķis, ka viņš ir Padomju kaluma (tātad augstas klases) propogandas speciālists, tas ka Stambulas konvencijas sakarā Lembergs prasti izsakoties “tēlo muļķi” un lavierē, tomēr pēc būtības atbalstot šo ārprātu, ir nopietns pamats gana drūmām pārdomām.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

Līdzīgi kā Lembergs, neveikli lavierējot, Stambulas konvenciju atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kas nav nekāds brīnums, redzot tās antilatvisko un pilnībā proamerikānisko darbošanos Latvijas politikā (ieskaitot sunisko pieglaimošanos amerikāņiem, tai skaitā arī runājot ar tiem angliski, kas šāda līmeņa amatpersonai normālā valstī ir kauns un negods).

Par tikumību un Krievijas propagandu

Viens no galvenajiem dažādu izvirtību ieviesēju un popularizētāju argumentiem, ar kuru tie mēģina neitralizēt tos, kuri viņiem iebilst, ir “Krievijas ietekmes” un “Krievijas propagandas” arguments. Šāda pieeja ir absurda un stulba, bet tā par daudz ko liecina. Pirmkārt, tā liecina par izvirtības atbalstošu indivīdu vērtībām, tāpēc ir vērts apskatīt sīkāk kāpēc izvirtuļiem nepatīk “Putina Krievija”. Otrkārt, tas liecina par izvirtības veicinošo struktūru metodēm, kuras savā būtībā ir primitīvas. Treškārt, tas liecina par daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņas stāvokli, veselo saprātu un rīcībspēju. Visbeidzot, tas daudz ko liecina arī par izvirtību pretinieku apziņas stāvokli, veselo saprātu un rīcībspēju. Citiem vārdiem sakot, ja izvirtību pretinieki savā vairumā nebūtu tik “cietpauraini” un aprobežoti, tad izvirtību ieviesējiem nekas nesanāktu un netiktu runāts ne par Stambulas konvenciju, ne par “viendzimuma laulībām” ne par daudziem citiem absurdiem un ārprātiem, un tad, patiesībā, dzīve Latvijā būtu pavisam cita – tad Latvija nebūtu zaudējusi trašdaļu iedzīvotāju un valsts nebūtu tādos apmēros izlaupīta.

Kāpēc tad ir absurdi saistīt tikumību un tikumības aizstāvjus ar Krieviju? Tāpēc, ka tikumība ir vērtība pati par sevi, pie tam, pati lielākā no vērtībām. Tas nozīmē, ka nav tik būtiski, kura cita valsts ir tikumīga, kura cita valsts izmanto tikumību kaut kādu savu mērķu sasniegšanai, jo tas nekādi nemaina faktu, ka tikumība ir vērtība un ka pašu valstij ir jābūt tikumīgai. Patiesībā neviena sociāla grupa (un arī valsts) nevar pastāvēt bez tikumības, izņemot parazītiskas laupītāju sociālās grupas, kuras dzīvo uz citu rēķina. Bet parazīti spēj izdzīvot tik ilgi, kamēr ir uz kā rēķina dzīvot. Kad parazīti nobeidz savu “donoru”, viņi arī mirst, ja neatrod citu.

Attiecīgi, ko nozīmē tikumības un tikumības aizstāvju saistīšana ar Krieviju? Ar to pēc būtības tiek paziņots, ka Krievija ir vai nu laba (jo tikumīga), vai nu cenšas būt laba (cenšas uzturēt tikumisku kārtību) vai arī dara vismaz kaut ko labu (vismaz kaut kādu iemeslu dēļ aizstāv tikumību). Tā kā šādas asociācijas rada cilvēki, daudzi no kuriem ir saucami nekā savādāk kā par rusafobiem un antikrieviem, tad tas pēc būtības ir absurds. Un tad ir jautājums, kāpēc viņi tā dara, uz ko viņi cer un vai viņi patiešām ir tik stulbi? Diemžēl viņi nav tik stulbi, vienkārši viņi savus oponentus (patiesībā visu sabiedrību) uzskata ne tikai par stulbiem, bet par pilnīgiem, galīgiem un nelabojamiem idiotiem, kurus var vazāt aiz deguna ar pietiekami primitīvām propagandiskām konstrukcijām. Un, lai kā gribētos pret šādu uzskatu iebilst, bet diemžēl realitāte pēc fakta rāda, ka vismaz kaut kur un kaut kādā mērā tā tas ir.

Ko vajadzētu darīt saprātīgam cilvēkam, kurš iestājas pret izvirtībām, un pret kuru izmanto šādu pieeju? Viņam ir jāpieņem šī asociācija un jāizmanto tā savā labā. “Ak, tad es esmu “tikumists – putinists”?! Vispār jau man nav nekāda saistība ar Krieviju un Putinu, un par Krieviju man ir tāds un tāds viedoklis, bet, ja “Putina Krievija” ir tikumīga, tad man nav nekas pret “Putina Krieviju”, un, ja “Putina Krievija” vienalga kādu iemeslu dēļ atbalsta tikumību, tad es šajā konkrētajā lietā atbalstu “Putina Krieviju”.” Viss. Tā un nekā savādāk, pretējā gadījumā, ja cilvēki sāk taisnoties, norobežojoties no “Putina Krievijas, kura atbalsta tikumību”, viņi norobežojas arī no pašas tikumības un parāda visiem, ka ir aprobežoti stulbeņi.

Jā, var būt cilvēki, kuriem nepatīk PSRS, krievi un  Krievija, var būt cilvēki, kuri sevi uzskata par nacionālistiem, Latvijas patriotiem un kuri Krievijā saskata draudus, bet, ja šie cilvēki rīkojas pēc principa “ka tik ne tā kā Krievijā”, “viss kā ir Krievijā, viss, kas ir saistīts ar Krieviju, ir slikti”, “ka tik kaitēt Krievijai”, tad šādi cilvēki ir vai nu stulbeņi vai nelieši vai arī abi kopā. Citu variantu nav.

Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīst, ka pašreizējā Krievijā ir vismaz kaut kas labs, ko no tās varētu pamācīties arī Latvija, ka Putins ir labs savas valsts prezidents un ka ir iespējama situācija, ka tiem, kuri tev nepatīk, var būt kaut kādos jautājumos arī taisnība. Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīst, ka tikumība ir pamatīpašība, kura nepieciešama spēcīgas sabiedrības izveidošanai un attiecīgi arī spēcīgas valsts izveidošanai. Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīs, ka pašreiz Latvijas sabiedrību visvairāk apdraud no Rietumvalstīm nākošas parādības – izvirtību propaganda, Rietumvalstu korporāciju plēsonīgā daba, Rietumvalstu juridiskās normas u.c. . Pie tam, šo un citu acīmredzamu lietu atzīšana nekādā mērā neprasa atteikties no patriotisma un Latvijas neatkarības idejas, un pat ne no dažādiem vēsturiskajiem mītiem (“okupācijas”, “mežonīgās Krievijas”, “civilizētās Anglijas”, “civilizētās ASV” utt.).

Un kā vispār normāls un saprātīgs cilvēks var atbalstīt valsti (ASV), kuras prezidents publiski nepārtraukti apliecina, ka viens no viņa galvenajiem prezidentūras uzdevumiem ir viendzimuma “laulību” legalizācija (kas tika izdarīts; ASV nu ir legalizētas viendzimuma “laulības”), tai pat laikā neatbalstīt un klaji noliegt valsti (Krieviju), kuras vadītājs publiski apliecina, ka viņš iestājas par tikumiskām vērtībām. Pat, ja šķiet, ka tie ir tikai deklaratīvie viedokļi, kuri atšķiras no realitātes, pat tad nevar kaut vai deklaratīvi nepievienoties šādai nostājai un nekritizēt pretēju deklaratīvo nostāju.

Tāpēc, piemēram, cilvēki, kuri pēdējā laikā ir izdevuši manifestu, kurā nav ne vārda par ASV nelietīgo politiku, ko tā realizē arī Latvijā, bet ir teksts “šobrīd un tuvākajā nākotnē nav steidzamāku uzdevumu kā (…) stiprināt savu gatavību aizstāvēties pret augošo Krievijas agresiju”, ir vai nu pilnīgi stulbi vai arī bezprincipāli nelieši. (http://www.nacionalisti.lv/raksts/1256/militarisms-drosiba/tevijas-sargu-manifests/
)

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindas – visniknākie Krievijas ienaidnieki

Tiem, kuriem ir dārga Latvija un kuri kaut kādu iemeslu dēļ nemīl krievus un Krieviju, vajadzētu saprast vienu ļoti vienkāršu un acīmredzamu lietu: visniknākie un vishistēriskākie Krievijas ienaidnieki ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji un tam ir savi objektīvi iemesli.

Pirmkārt, tā ir dēļ esošās Krievijas sabiedrības nospiedošā vairākuma nepārprotamas un pārliecinātas tradicionalitātes. Otrkārt, dēļ krievu mesiāniskās mentalitātes, kuras galvenā sastāvdaļa ir cīņa pret ļaunumu. Treškārt, dēļ krievu tieksmes “neķeckāties” ar acīmredzamiem neliešiem (Krievijā pieķerts pedofīls var arī nenodzīvot līdz tiesai). Šo iemeslu dēļ homoseksuālistiem – pedofīliem un citiem izvirtuļiem dzīve Krievijā ir vairāk kā nekomfortabla. Un tāpēc lielākā daļa t.s.”Krievijas opozīcijas” ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji. Un tieši tāpēc izteikts antikrieviskums ir viena no homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pazīmēm pēc kā tos var pazīt (ne visi antikrievi ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji, bet visi homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji ir antikrievi).

Saprotot to, vajadzētu uzdot sev jautājumu: “Vai es dēļ Latvijas un dēļ savas tādas un tādes nepatikas pret krieviem/Krieviju, esmu gatavs cīnīties pret krieviem/Krieviju plecu pie pleca arī ar homoseksuālistiem – pedofīliem?” Tas nav triviāls jautājums, jo homoseksuālistu – pedofīlu aprindas pašreiz ir viens no nozīmīgākajiem spēkiem Rietumvalstīs, tai skaitā arī Latvijā. Tātad, krievus nemīlošie konservatīvie latvieši (arī zemessargi, NBS karavīri un citi), vai jūs esat gatavi cīnīties (un mirt) par homoseksuālistu – pedofīlu vērtībām un homoseksuālistu – pedofīlu vadībā? Un ja atbilde ir jā un cilvēks iekšēji ir gatavs kaut kādā jautājumā sadarboties ar homoseksuālistu – pedofīlu, tad kas viņš patiesībā ir?!

Žoržs Dantess un viņa "audžutēvs" un piegulētājs barons Lui Jakobs Teodors van Gekerns (Nīderlandes vēstnieks Krievijā)

Žoržs Dantess un viņa “audžutēvs” un piegulētājs barons Lui Jakobs Teodors van Gekerns (Nīderlandes vēstnieks Krievijā)

Krievijā, atšķirībā no Latvijas, lielākā daļa cilvēku kategoriski tam nav gatavi, un tas neskatoties uz to, ka homoseksuālistu – pedofīlu aprindu mēģinājumiem iekarot vai pakļaut Krieviju ir gana sena vēsture. Visuzskatāmāk to raksturo fakts, ka izcilo krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu, kurš bija uzticīgs imperatoram Nikolajam I un kurš publiski un asi kritizēja Krievijas ierēdņus par klaji pretvalstisku darbību, 1837.gadā nogalināja homoseksuālists Žoržs Dantess (1812 – 1892) – Nīderlandes vēstnieka Krievijā, barona Lui Jakoba Teodora van Gekerna (1792 – 1884) “audžudēls” un piegulētājs. Uz to brīdi Krievijas impērija bija pasaules varenākā valsts, bet jau 1853.gadā sākās Krimas karš, ar kura zaudējumu sākās impērijas noriets. Gan pats Krimas karš, gan zaudējums tajā, gan pēcākās katastrofālās sekas bija saistītas arī ar homoseksuālistu – pedofīlu destruktīvo un pretvalstisko darbību.

Uz XX gadsimta sākumu Krievijas impērija bija jau pietiekami nolaistā stāvoklī un liela daļa Krievijas aristokrātu bija galēji izvirtusi. Šī iemesla dēļ Lielbritānijai un citiem ārējiem spēkiem 1917.gada februārī pietiekami viegli izdevās gāzt imperatoru Nikolaju II, kuru nodeva visi, tai skaitā arī nākamie “baltās” pretboļševiku kustības dalībnieki. Savukārt Ļeņina sociālistisko revolūciju (1917.gada oktobrī) atbalstīja patriotiskā Krievijas aristokrātu daļa, kura iekļāvās Sarkanajā armijā un lielā mērā noteica tās panākumus. “Balto” pusē pret “sarkanajiem” karoja izvirtuļi un nelieši, kuri pēc zaudējuma tika vai nu iznīcināti vai arī bija spiesti emigrēt (daļa no baltemigrantiem pēc tam aktīvi atbalstīja Hitlera iebrukumu PSRS).

Liene Liepiņa

Liene Liepiņa

Šī “sarkano” uzvara ir ļoti būtiska, jo tās rezultātā Krievijas teritorijā izveidojās spēcīgs tradicionālās un tikumiskās vērtībās balstīts režīms, kurš lielā mērā bija attīrīts no izvirtuļiem un neliešiem (ne pilnībā, protams). Šis režīms un šī valstiskā iekārta arī radīja tos cilvēkus, tradicionālo vērtību cilvēkus, kurus tik ļoti stipri neieredz homoseksuālistu – pedofīlu aprindas un, pie kuriem, starp citu, tiek pieskaitīti arī lielākā daļa latviešu. Piemēram, latviešu izcelsmes vāciete, caurkritusī Saeimas deputāte no “Vienotības” Liene Liepiņa (Paula Kļaviņa meita, dzimusi un uzaugusi Rietumvācijā, Zviedrijas pilsone) nekautrējas atklāti stāstīt, ka ir labi, ja Padomju Latvijā uzaugušie cilvēki (tas ir – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāji) nevairojas. Artis Pabriks twiterī izteicās politkorektāk: “Jandāliņš ap Stambulas konvenciju norāda cik daudz Latvijā vēl padomisku cilvēku ar padomiski autoritāru domāšanu”.

Tieši šie cilvēki, kuri Krievijā joprojām ir vairāk kā 90%, arī ir galvenais “Putina režīma” balsts, tieši dēļ šiem cilvēkiem Krievijā nav iespējama nekāda atklāta politika, kura ir pretrunā tradicionālām un tikumiskām vērtībām un tieši šos cilvēkus gatavojas iznīcināt Rietumsvalstu homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuru instruments ir NATO militārais bloks. Tāpēc latviešiem, jo īpaši konservatīvajiem latviešiem, kuri lamā Krieviju un darbojas NATO struktūrās, būtu pēdējais laiks saprast, ka viņi kalpo homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, ka ar vārdu salikumu “Rietumu vērtības” tiek saprastas homoseksuālistu – pedofīlu vērtības un ka viņus pašus (dēļ pašu tradicionalitātes) un viņu bērnus sagaida visai bēdīgs liktenis.

Latvija ir totāli izlaupīta, Latvija ir zaudējusi trešdaļu savus iedzīvotājus, latvieši masveidā emigrē, Latvijas lauki ir izmiruši, Latvijas meži ir izcirsti, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir iznīcināta, nozīmīgākie Latvijas resursi pieder ārvalstniekiem, tiek iepludināti imigranti, plaši tiek propagandētas visādas izvirtības, alkohols, cigaretes, narkotikas, ir krasi kritusies pārtikas kvalitāte un tās standarti arvien tiek pazemināti, gan informatīvi, gan juridiski tiek grauts ģimenes sabiedriskais institūts, ir ievērojami pazemināti reālās izglītības standarti ar tendenci tos pazemināt vēl un vēl, no ģimenēm tiek nepamatoti izņemti bērni, Latvijas bāreņi un vecākiem atņemtie bērni caur adopcijas procedūrām tiek pārdoti uz ārzemēm un var tikai minēt kādas šausmas piedzīvo daudzi no tiem, kuri paliek Latvijā, pedofīlijā pieķertās augstākās amatpersonas palika nesodītas, … un tagad tiek likti pamati Latvijas “genderizācijai”. Tad nu ir jautājums, ko vēl ir jāizdara homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, lai latviešu vīrieši, policisti, zemessargi, karavīri, tēvijas sargi un citi pagaidām vēl normālorientētie cilvēki beidzot ķertos pie ieročiem (vai nu vismaz sāktu kaut cik nopietnu pretestību)?!

P.S.
Pret Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā portālā “Mana balss” var parakstīties te: http://manabalss.lv/par-stambulas-konvencijas-neratificesanu-latvija-republikas-12-saeima/show
P.S.2
Lūk, raksts par arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindu izmantotajām propagandas metodēm: http://infoagentura.wordpress.com/par-propagandu/ https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/
P.S.3
Cits homoseksuālistu – pedofīlu aprindas raksturojošs saraksts: https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/18/par-zanetas-jaunzemes-grendes-atlaisanu/

Avoti:
http://asociacijagimene.lv/stambulas-konvencijas-problemjautajumi/
https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/juridiska-analize-par-stambulas-konvencijas-iespejamo-ietekmi-uz-latvijas-tiesibu-sistemu

Click to access TMinf_250416_Stambulkonv_dok.pdf


http://infoagentura.wordpress.com/2014/11/27/par-norvegijas-pedofilijas-tradicijam-cietusas-latvietes-stasts/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/12/20/par-tuvajiem-austrumiem-islama-pasauli-turciju-un-nepieciesamibu-necilvecibas-draudu-iespaida-visiem-cilvekiem-apvienoties/

Click to access GenderID_Card2015.pdf


Informācijas aģentūra
/31.05.2016/

Publicēts iekš Aktualitātes | Komentēt

WIR – Šveices alternatīvā nauda (īpaši aktuāla ekonomisko krīžu apstākļos)


00609_wir_bank_hauptsitz_basel_2011-copyEiropas centrā jau vairāk kā 80 gadus tiek realizēts projekts, kurš potenciāli apdraud augļotāju (baņķieru) varu pār pasauli. To realizē viena Šveices banka, kuras ofiss atrodads Cīrihē stundas brauciena attālumā no Starptautisko norēķinu bankas (Bāzzele) ofisa, kas ir mūsdienu lielākās valstu daļas banku centrālais štābs.

Runa iet par WIR projektu (pilnais nosaukums – Wirtschaftsring-Genossenschaft; abriviatūra cēlusies no vācu vārda “Wirtschaftsring” (ekonomiskais cikls) un vācu valodas vārda “mēs”). WIR var uzskatīt par ekonomiskā kolektīvisma un kooperācijas simbolu. WIR ir bankas nosaukums Cīrihē (http://www.wir.ch/) un par WIR sauc naudas vienību, ko izdod šī banka.

WIR projekts tika sākts 1934.gadā pēc uzņēmēju Vernera Cimermaņa (Werner Zimmerman) un Pola Enca (Paul Enz) iniciatīvas. Radās projekts ne uz līdzenas vietas. 1931.gadā kaimiņu Vācijā Valters fon Ecdorfs aizsāka Vācijas ekonomikas atjaunošanas projektu “Notgiralgeld” (kooperatīvs “Genossenschaft Deutsche Ausgleichskasse”), kurā tika izmantota bezskaidra reģionālā nauda. Šis projekts aptvēra 45 Vācijas rajonus. Kad 1934.gadā pie varas Vācijā nokļuva nacisti, viņi aizliedza šo projektu, pamatojoties uz likumu cīņai ar ļaunprātībām bezskaidru norēķinu maksājumos.

Pirmie WIR projekta dalībnieki bija septiņas ne pārāk lielas Šveices kompānijas, kuras radīja kooperatīvu “WIR Economic Circle Cooperative”. Darbības sākuma periods sakrita ar smagajiem t.s. “Lielās depresijas” ekonomiskās krīzes apstākļiem, kad Rietumvalstu pasaule burtiski smaka nost dēļ naudas trūkuma. Darbības sākums izrādījās ļoti veiksmīgs: uz 1935.gadu projekta dalībnieku skaits pārsniedza 1000 kompānijas.

Speciālisti apgalvo, ka projekta idejiskais pamats tika ņemts no tobrīd slavenā ekonomista un uzņēmēja Silvio Gesela (Silvio Gesell) darbiem, kurš piedāvāja ieviest apgrozībā reģionālā līmenī naudu, kura būtu brīva no procentu maksājumiem. Pirmkārt, šādas naudas esamība ļautu aizpildīt parasto (oficiālo) naudas līdzekļu deficītu. Otrkārt, dēļ negatīvā procenta šādai naudai ir lielāks apgrozības ātrums, kas palīdz ātrāk “izvilkt” ekonomiku no krīzes vai depresijas.

Šī “brīvā nauda” tika izmēģināta Vācijā, Austrijā un citās Eiropas valstīs, kā arī ārpus Eiropas. Tomēr Vācijā pie varas nonākušais Ādolfs Hitlers izbeidza šāda veida eksperimentus, jo tie apdraudēja banku monopolu emitēt naudu. Tomēr tieši Vācijā Gesela idejas tika uztvertas vispozitīvāk un literatūrā Gesela naudas sistēmu mēdz vēl saukt par “vācu ekonomisko modeli”. Mūsdienās zināmākā Gesela “brīvās naudas” propagandiste ir Margarita Kenedija (Margrit Kennedy), slavenās brošūras “Nauda bez inflācijas un procentiem” autore (grāmata ir pieejama arī latviešu valodā un arī elektroniski: http://egleskoks.lv/wp-content/uploads/2011/12/Nauda_bez_inflacijas_un_procentiem.pdf ).

WIR projekts ir bartera operāciju kombinācija starp projektā iesaistītajiem uzņēmumiem. Bartera operāciju uzskaiti un daudzpusēju klīringu veic speciāla banka ar nosaukumu WIR. Operāciju uzskaite un norēķini tiek veikti ar speciālas naudas vienības palīdzību, kuru arī sauc par WIR. WIR nauda eksistē tikai bezskaidrā veidā un ir apgrozībā tikai WIR kooperatīva iekšienē. WIR nauda var tikt izmantota ne tikai kā uzskaites (vērtības noteikšanas) līdzeklis un ne tikai kā apmaiņas līdzeklis, bet arī kooperatīva biedru kreditēšanai. Tāpēc WIR projektu vēl mēdz saukt par savstarpējās kreditēšanas sabiedrību.

WIR projekts ir viens no lielākajiem pasaules alternatīvās naudas izmantošanas projektiem, kurš veiksmīgi darbojas jau pietiekami ilgu laiku (vairāk kā 80 gadus). Atšķirībā no daudzām citām alternatīvās naudas realizācijas iniciatīvām, kuras saskaras ar varasiestāžu pretestību, WIR projekts tika legalizēts tā realizēšanas sākumā. Vispirms tika izveidots kooperatīvs. Pēc tam tika radīts klīringa centrs, kurš drīz vien tika pārveidots par komercbanku, kura saņēma no Šveices nacionālās bankas licenzi kredīta – depozītu operāciju veikšanai. Pēc tam oficiāli tika atzīta WIR nauda, kura ir apgrozībā paralēli Šveices frankam. WIR attiecība pret Šveices franku ir 1:1. WIR banka veic operācijas divās valūtās, gan savā iekšējā naudas vienībā, gan arī Šveices frankos. WIR nauda netiek konvertēta ne Šveices frankos, ne kādā citā valūtā.

WIR bankai ir sešas reģionālās nodaļas. Pašreiz bankas klienti ir 62 tūkstoši kooperatīva dalībnieku, kas galvenokārt ir Šveices mazais un vidējais bizness (kopumā tā ir ceturtdaļa no visām Šveices kompānijām).

WIR projekta sociālo nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo WIR kooperatīva dalībnieki nodrošina ar darbu divas trešdaļas no visiem nodarbinātajiem Šveices ekonomikā. WIR valūtas gada apgrozījums ir ekvivalents apmēram 2 miljardiem Šveices franku, kam nāk klāt WIR bankas apgrozījums Šveices frankos, kurš pārsniedz WIR naudas kopapjomu apmēram 2 – 3 reizes. WIR valūtā tiek izdoti kredīti, kuru kopsumma ir 1 miljards. WIR bankas darbības rādītāji pieaug, kad Šveices ekonomika un banku sistēma atrodas krīzes stāvoklī [tas ir WIR sistēma jeb alternatīvās naudas sistēma stabilizē valsts ekonomiku].

WIR bankas naudu reizēm vēl mēdz saukt arī par “brīvo naudu”, lai gan tas nav diez ko korekti. Laika periodā no 1936.gada līdz 1948.gadam tik tiešām WIR bija negatīvs procents, pēc tam kādu laiku bija nulles procents, bet kopš 1952.gada banka kredītiem un depozītiem sāka rēķināt nelielus procentus WIR naudā. Lai gan pašreiz šie procenti ir 1% robežās gadā, daudzi uzskata to par nopietnu atkāpi no sākotnējā projekta, kuru 1934.gadā bija iecerējuši tā dibinātāji. Jo īpaši aktuāls šis jautājums kļūst pašreiz, kad Šveicē dažas bankas pāriet uz nulles vai pat negatīviem procentiem  (vismaz attiecībā uz depozītiem). WIR projekta aizstāvji šai sakarā saka, ka banka aprēķina nevis procentu, bet gan komisiju, kura sedz bankas darbības izdevumus.

WIR valūta ir pilnībā nosegta ar kooperatīva dalībnieku preču krājumiem, tāpēc WIR alternatīvai naudai ir pilnīgs nodrošinājums. Nekāda inflācija WIR naudai pašos pamatos nav iespējama.

Pašreiz pasaulē ir apmēram 5 tūkstoši alternatīvo maksājumu un norēķinu sistēmas. Īpaši daudz to ir Eiropā un ASV. Pēdējā laikā jaunas šādas sistēmas parādās Brazīlijā, DĀR, Japānā, Jaunzēlandē. Neskatoties uz lielu daudzumu alternatīvās naudas projektu, Šveices WIR projekts ir īpašs. Tā veiksme tiek saistīta no vienas puses ar Šveices sabiedrības ļoti augsto pašorganizācijas līmeni un no otras puses ar Šveices valsts iestāžu nostājai nepadoties globālajiem finanšu lieloligarhiem un nemēģināt likt šķēršļus alternatīvās naudas sistēmas darbībai.

Pašreiz pasaule atrodas uz otrā pasaules finanšu krīzes viļņa sliekšņa [pirmais bija 2008.gadā]. Tiek veikti preventīvu mēru pieņemšanas mēģinājumi, lai mīkstinātu gaidāmo finanšu cunami. Viens no šādu preventīvu pasākumu virzieniem ir alternatīvās naudas sistēmas izveidošana pašvaldību, reģionu un nacionālajā līmenī.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/27.03.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2016/03/27/wir-shvejcarskaja-alternativa-dengam-mirovyh-rostovschikov-39338.html

Publicēts iekš Prakse, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Antikrieviskums kā Baltijas valstu bizness


00606_24LMPKrievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen (2016.gada aprīlī) intervijā zviedru laikrakstam Dagens Nyheter (http://fokus.dn.se/lavrov/ ) nosauca Lietuvu par visrusofobiskāko (antikrieviskāko) NATO valsti. Tas ir skarbs paziņojums, jo īpaši, ja ņem vērā, ka NATO pēc sava sastāva atšķiras no ES. Piemēram, NATO dalībvalsts ir arī Turcija, kura notrieca Sīrijā Krievijas lidmašīnu un atbalsta visradikālākos ukraiņu nacionālistus, kuri ir paziņojuši par saviem plāniem iebrukt Krimā un veikt tur etniskas tīrīšanas. Tādējādi no Lavrova paziņojuma izriet, ka Lietuva ir sliktāka par Turciju, ar kuru nesen Krievija bija uz kara sākšanas sliekšņa.

Es vēl pagājušajā [2015.] gadā rakstīju, ka Baltijas valstu politika, kura ir vērsta uz politiskā saspīlējuma un militāro draudu radīšanu Krievijas pierobežā, vispirmām kārtām apdraud pašu šo valstu eksistenci (“Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis”: http://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/ ). Toreiz Baltijas valstu “patrioti” (un, kas interesanti, viņu Krievijas kolēģi) apvainoja mani Krievijas preventīvas agresijas pret mazajiem un miermīlīgajiem baltiešiem veicināšanā. Patiesībā es tikai konstatēju sen zināmu maksimu: ja ar kādu lielvalsti robežojas maza provokatorvalstiņa, kura cenšas “ievilkt” to militārā konfliktā, tad agri vai vēlu situācija kļūs nekontrolējama.

Tāpat nevienam nav noslēpums, ka jebkuras normālas valsts armijas Ģenerālštābam ir jāizstrādā rīcības plāni iespējamā pretinieka militāro spēku iznīcināšanai, kuri ir sakoncentrēti valsts robežu tuvumā. Baltieši kopumā un konkrēti arī Lietuva ļoti aktīvi cīnās par to, lai viņu teritorijā tiktu izvietoti nozīmīgi NATO (pirmkārt ASV) militārie spēki, kuri ir vērsti pret Krieviju. Šādas rīcības iemesls ir Baltijas valstu armiju nespēja aizsargāt savu valstu teritoriju konflikta gadījumā ar Krieviju.

Tomēr, jo NATO militārais grupējums Baltijā būs vājāks, jo ir mazāka varbūtība, ka radīsies konflikts ar Krieviju. Paši baltieši kļūst drosmīgi tikai tad, kad var paslēpties aiz amerikāņu muguras. Nebūs ASV karaspēka un Baltijas republikas pieklusinās savu agresīvo retoriku, baidoties saniknot Krieviju.

Savukārt Krievija baltiešu nedraudzīgās politikas dēļ bija spiesta savā teritorijā izbūvēt aizvietojošu infrastruktūru (tai skaitā arī ostas). Jau tagad 70 – 80% tranzīta caur Baltijas valstīm iet caur Ustjlugu (Усть-Луг). Vēl pāris gadi un caur turieni ies viss Krievijas tranzīts.

Ja Krievija iekaros Baltiju, tad vajadzēs atgriezt kravas pārvadājumus caur Rīgu, atstājot Ustjlugu bez darba, tad nāksies atjaunot RAFu, VEFu utt. Un te, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc vispār tas būtu jādara? Otrkārt, ko šajā gadījumā darīt ar jau uzceltajiem saviem uzņēmumiem? Tā ka par “Krievijas agresiju” baltieši var tikai sapņot.

Agrāk (vēl PSRS laikos) viņi jokoja, ka pieteiks karu Zviedrijai, un tūlīt pat padosies gūstā. Pašreiz “padoties gūstā” Krievijai ir Baltijas valstu bez maz vai vienīgā iespēja paglābties no ekonomiskās un nacionālās katastrofas. Tiesa gan Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzskata, ka ir vēl cita iespēja – nepieciešams, izmantojot iespējamās Krievijas agresijas argumentu, panākt, lai viņu teritorijā tiktu izvietots pēc iespējas lielāks NATO militārais kontingents, un lai NATO par to maksā.  Karabāzes teritorijas īre – tā ir nauda, kompensācija par ekoloģisko kaitējumu – arī nauda, poligona un citas infrastruktūras izmantošana – atkal nauda. Tā visa ir nauda caurajos Baltijas valstu budžetos. Bet vēl taču ir darba vietas karabāzēs: kādam taču būs jāmazgā grīdas, netīrās zeķes un jāgatavo ēst. Tam klāt nāk izklaides industrija ap karabāzi sākot no suvenīriem un beidzot ar bordeļiem, un karavīru atpūta jūras piekrastē.

Kopumā baltieši sev pieprasīja no 5 līdz 7 NATO brigādēm un jau svētlaimē iedomājās kā pār viņiem līst zelta lietus. Bet nekā. ASV uzreiz paziņoja, ka viņu militārā štāba aprēķini rāda, ka, ja pat Baltijas valstīs izvieto ceturtdaļu no NATO militārajiem spēkiem Eiropā, pat tad reģionu neizdosies noturēt tieša militāra konflikta ar Krieviju gadījumā (tāda vienkārši ir Baltijas reģiona ģeogrāfiskā novietojuma īpatnība). Tāpēc ne par kādām septiņām, piecām vai pat trijām brigādēm runa nevar iet.  Labākajā gadījumā NATO apsolīja reģionā izvietot vienu brigādi un to pašu uz rotācijas principa, kas nozīmē, ka daži bataljoni atrodas uz vietas, bet divas trešdaļas no brigādes atrodas savā patstāvīgajā dislokācijas vietā Eiropā un tiek nosūtīti uz reģionu rotācijas kārtībā.

Pie tam, ja baltieši grib, lai viņus apsargā amerikāņi ne tikai kā visspēcīgākie, bet arī kā visbagātākie, tad ASV šo godpilno pienākumu grib uzticēt vāciešiem, kurus, pirmkārt, ja nu kas, nav žēl, bet, otrkārt, kuri par sevi maksās paši.

Protams, ne šādu pieeju gaidīja baltieši. Bet viņi savā starpā uzsāka sīvu cīņu par tiesībām izvietot savā teritorijā rotējošā NATO kontingenta infrastruktūru. Bataljoni nāks un ies, bet štābs un virtuve paliks. To darbiniekiem būs arī kaut kur jādzīvo, tāpēc, lūk, arī karabāze un, lūk, arī nauda par to. Bet karabāze būs tikai viena, nevis piecas – septiņas kā sākotnēji tika domāts. Visiem nepietiks. Tāpēc aplaimota tiks tikai viena Baltijas valsts.

Igauņi, cīņā par NATO karabāzi, uzsver, ka viņi ir pirmie uz frontes līnijas. Latvieši akcentē savu ģeogrāfisko stāvokli, jo Latvija sadala Baltiju divās daļās. Lietuvieši savukārt vērš uzmanību, ka viņi ir koridors uz Kaļiņingradu. Un viņi visi mēģina viens otru pārspļaut primitīvā rusafobismā un antikrieviskumā. Rusafobija (antikrieviskums) ir galvenais baltiešu arguments cīņā par karabāzi un ar to saistīto naudu.

Vienā Padomju laiku multfilmā meitenīte apsolīja “lielu un saldu konfekti” tam, kurš viņu vislabāk paslavēs. Pašreiz Baltijā saņemt “konfekti” NATO karabāzes izskatā cer tie, kuri visskaļāk nolamās Krieviju. Spriežot pēc Lavrova paziņojuma, lietuviešiem pašreiz ir izdevies apsteigt savus konkurentus zemiskumā. Bet nekas vēl nav zaudēts, igauņi un latvieši gan jau tik vienkārši nepadosies –  NATO karabāzes izvietošana savā teritorijā ir iespēja iegūt reālu naudu, tāpēc par to notiks sīvas cīņas.

Tiem, kas to dara, tas ir tikai bizness, bet apstāklis, ka teritorijas, kurā tiks izvietota karabāze, iedzīvotāji kļūs par iespējamā atbildes trieciena mērķi, viņiem ir tikai nenozīmīgs blakus efekts. Galu galā neatkarības un dalības ES laikā Baltijas valstis ir pazaudējušas trešdaļu savu iedzīvotāju. Tāpēc Baltijas valstu valdošās aprindas cenšas pārdot pagaidām vēl atlikušos avansā, kamēr par tiem vēl kaut ko var iegūt.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/259981

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Pareizticīgo un katoļu baznīcas vienojas tradicionālo vērtību aizsardzībai


00602_inx960x640

Sociālistiskās Kubas galvaspilsētas Havannas lidostā 12.02.2016 notika vēsturiska Krievijas pareizticīgo patriarha Kirila un Romas katoļu pāvesta Franciska I tikšanās. Šī ir pirmā abu kristiešu baznīcu vadītāju tikšanās kopš to dibināšanas jeb pēc kristiešu sadalīšanās katoļos un pareizticīgajos. Tikšanās iemesls – saspīlētā starptautiskā situācija (kas var pāraugt lielā pasaules karā, tai skaitā arī kodolkarā) un kristiešu vajāšanas pasaulē, kas pieņemas spēkā (piemēram, Irākā pēc ASV iebrukuma kristiešu skaits ir samazinājies no 2,5 miljoniem cilvēku līdz 150 tūkstošiem).

Tikšanās laikā patriarhs un pāvests parakstīja kopēju paziņojumu, kurā visa cita starpā nofiksēja vienotu pareizticīgo un katoļu kristiešu sapratni par ģimeni, kas stipri atšķiras no tās sapratnes, kuru visai pasaulei mēģina uzspiest izvirtuļi ar ASV, Lielbritāniju un Nīderlandi priekšgalā, un ko ir pieņēmušas daudzas t.s.”protestantu” draudzes, tādējādi apliecinot savu pseidokristietīgo, antikristietīgo un arī antisabiedrisko dabu.

Kopējā pareizticīgo un Romas katoļu baznīcu paziņojumā ir teikts sekojošais:

“19. Ģimene ir dabisks cilvēka un sabiedrības dzīves centrs. Mēs esam norūpējušies par ģimenes krīzi daudzās valstīs. Pareizticīgie un katoļi, kuriem ir vieni un tie paši priekšstati par ģimeni, ir aicināti liecināt par ģimeni kā ceļu uz svētumu, kas ir laulāto uzticība viens otram, to gatavība bērnu radīšanai un audzināšanai, starppaaudžu solidaritāte un cieņa pret nevarīgajiem.

20. Ģimenes pamats ir laulība kā brīvā mīlestībā un uzticībā balstīta savienība starp vīrieti un sievieti. Mīlestība nostiprina viņu savienību, māca pieņemt vienam otru kā dāvanu. Laulība tā ir mīlestības un uzticības skola. Mēs nožēlojam, ka citas kopā dzīvošanas formas tiek pielīdzinātas šai savienībai, bet svētās bībeliskās tradīcijas priekšstati par mātišķumu un tēvišķumu kā par īpašu vīriešu un sieviešu aicinājumu tiek stumti laukā no sabiedriskās apziņas.“

Viss pareizticīgo patriarha un Romas katoļu pāvesta kopējā paziņojuma teksts pieejams te: http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html ; http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117

Avoti:
http://www.patriarchia.ru/db/text/4373006.html
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/15/popes_meeting_patriarch_common_concern_destiny_mankind/1208753
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117
http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html

Publicēts iekš Aktualitātes | Komentēt

Par ES un Krievijas sadarbības perspektīvām un Austrumeiropas pseidovalstu pašnāvniecisko politiku


00600_ru-ger-eu

Kā ne reizi vien vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, un līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē.

Agrāk tā saucamajos “trakajos deviņdesmitajos” gados [1990-ie] Krievijas toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina komanda izdarīja vairākus mēģinājumus integrēt Krieviju Rietumvalstu struktūrās (ES un NATO). Toreiz, aizsedzoties ar vairākām atrunām, Maskavai tika atteikts. Neoficiāli un īpaši to neslēpjot, Rietumvalstu politiķi toreiz paskaidroja, ka “Krievija ir pārāk liela” Rietumvalstu struktūrām. Vašingtona un Brisele bažījās, ka, kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, Krievija spēs bloķēt dažus lēmumus, kuri formāli tika pieņemti pēc konsensusa principa un vispār varēs apšaubīt ASV līderību šajās struktūrās.

Manuprāt, šīs bažas bija nepamatotas un cilvēki, kuri tās pauda, bija vienkārši muļķi, bet Rietumvalstu atteikums integrēt savās struktūrās Krieviju pašām Rietumvalstīm bija postošs. Tāpēc labi, ka atteica.

Praktiski uzņemšanas ES un NATO process ir saistīts ar tik lielu nosacījumu skaitu, prasa atbilstību tik daudziem patvaļīgi nosakāmiem kritērijiem un pievienošanos simtiem jau darbībā esošiem noteikumiem un reglamentiem, ka Maskava tikai uzsākot pārrunas jau ciestu ievērojamus ārpolitiskus, iekšpolitiskus un ekonomiskus zaudējumus, kā arī nopietni iedragātu savu drošību.

Attiecīgu standartu pieņemšana dotu Krievijai tādu ekonomisko triecienu, tai skaitā arī pa militārās rūpniecības kompleksu, ka uz šodienu pat atomieroču esamība (ja tie vēl atrastos Krievijas kontrolē) neglābtu Krieviju no puskolonijas statusa, ko var salīdzināt ar Bulgāriju, Rumāniju vai Baltijas pseidovalstīm.

Pie tam Krievijas balss NATO vai ES būtu ar tik pat lielu svaru kā, piemēram, Igaunijas balss, tādējādi kopējam Baltijas – Melnās jūras pseidovalstu blokam, kurš ASV interesēs bloķē Krievijas – Vācijas sadarbību, būtu ievērojams pārsvars pār Maskavu. Un arī t.s. “trešā energopakete” [kad uzņēmumiem, kas pārdod dabasgāzi un elektroenerģiju, nedrīkst piederēt to pārvades infrastruktūra] kā ES dalībvalstij būtu jāimplementē un būtu jādara vēl daudzas citas muļķības kopā ar Rietumvalstu “draugiem un partneriem’, tādējādi, kompromitējot sevi un ar pašu rokām iznīcinot savus potenciālos sabiedrotos. Rezumējot, šai gadījumā nebūtu ne Eirāzijas savienības ne Šanhajas sadarbības organizācijas, bet tā vietā Krievija būtu viens no desmit savā beztiesiskumā līdzīgajiem ASV vasaļiem.

Bet par laimi Rietumvalstis palaida garām šo izdevību un pašas atteicās no iespējas bez maksas (Krievija bija gatava par to pati samaksāt) iegūt to, ko pēdējo piecpadsmit gadu laikā cenšas panākt vaiga sviedros, ar asinīm un sakoncentrējot visus spēkus, tādējādi ievērojami “pārpūloties”.

Jaunās ES dalībvalstis – galvenā Eiropas Savienības problēma un slogs

Ja ASV vēl ir kādas ilūzijas par iespēju uzvarēt Krieviju, tad ES kā minimums jau divus gadus saprot, ka ir pārvērtusies no mednieka, kurš cer dalīt laupījumu, par medījumu, kuru dalīs. Un te izrādās, ka Eiropas Savienību apgrūtina nevis Krievija, kura it kā varētu “iedragāt eiropeisko un transatlantisko vienotību”, bet gan tā pati “jaunā” (Austrumeiropas) pseidovalstu Eiropa, kuru iekļāva Eiropas Savienībā sākot ar 2004.gadu.

Tieši pa Vācijas, Austrijas un Itālijas austrumu robežu Eiropa ir sadalīta “vecajā Eiropā”, kura vēl joprojām ir gatava (lai gan ar grūtībām) mainīt draugus savu interešu aizsardzības vārdā, un “jaunajā Eiropā”, kura atrodas stiprā ASV ideoloģiskajā un militāri – politiskā ietekmē un runā par kaut kādām īpašām “demokrātiskām” vērtībām (pat neskatoties uz to, ka vairumā šo valstu no demokrātijas nav ne miņas).

“Jauneiropiešu” valstīs ir sastopami arī adekvāti politiķi, piemēram, Čehijas prezidenti Vaclavs Klauss un Milošs Zemans, Slovākijas ekspremjers Vladimirs Mečjars vai pašreizējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, bet tur nav adekvātas politikas. “Eiroatlantiskie” spēki ar ASV atbalstu tur tāpat lēni, bet droši realizē savu, redzot savu valstu misiju tikai tajā, lai tās būtu kā daļa no “sanitārā koridora”, kurš atdala Krieviju no “vecās Eiropas”.

Principā tāda “jauneiropiešu” pieeja nav pārsteidzoša, jo ne uz to iestāšanās mirkli ES, ne patreiz neviena no šīm valstīm (varbūt izņemot Čehiju) neatbilda pat visminimālākajām Eiropas Savienības prasībām. “Jauneiropiešu” valstis kļuva par blēdīgas shēmas objektiem, kuras ietvaros “vecā Eiropa” atbrīvoja “jauneiropiešus” no pašu ekonomikas, izņemot tūrisma un pakalpojumu sfēru, bet iedzīvotāju pirktspēja tika uzturēta ar tās pašas “vecās Eiropas” un SVF kredītu palīdzību. Tādējādi “jauneiropieši” ņēma kredītus no “vecās Eiropas”, lai atdotu šo naudu par tās precēm, paliekot viņiem vēl parādā.

Tādā sistēmā “jaunā Eiropa” varēja cerēt uz kaut vai ārišķīgu politisko līdztiesību tikai balstoties uz ASV atbalstu. Tieši tāpēc “jauneiropieši” ir proamerikāniskāki nekā ASV Valsts departaments, Kongress un CIP kopā ņemti.

Kura Eiropas Savienības daļa Krievijai ir būtiskāka

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar pašreizējo “jauno Eiropu” Krievijai nav bijusi, nav un nevar būt nekāda saskaņa. Šīs valstis dzīvo no svešām “podačkām” (ubagdāvanām), kuras politkorekti sauc par kredītiem, attiecīgi tām nav pašām savu ekonomisko interešu. “Podačkas” tām ir garantētas tikmēr, kamēr tās kustas ASV ārpolitikas trajektorijā, attiecīgi šo valstu politiskā neatkarība ir neiespējama.

Ar “veco Eiropu” ir sarežģītāk. Ilgu laiku arī tā bija apmierināta ar ASV dominēšanu. Neko nemaksājošā atteikšanās no pašiem savas ārpolitikas nodrošināja ASV militāri – politisko lietussargu. Pie tam ASV, kā tīģeris ar šakāļiem, regulāri dalījās ar eiropiešiem savā laupījumā, un pat atdeva viņiem koloniālajā verdzībā Austrumeiropu, apmaiņā pret amerikāņu dominēšanu austrumeiropiešu militāri – politiskajā sfērā.

Tomēr sākot no 2008.gada krīzes (bet patiesībā agrāk) kļuva acīmredzams, ka ASV kļūst arvien vājāka un vienkārši vairs nav spējīga viena pati uz saviem pleciem iznest vispasaules dominēšanas smagumu.

Sākumā amerikāņi centās piespiest Eiropu ievērojami palielināt militāros budžetus (un saskārās tieši ar “veceiropiešu” pretestību). Pēc tam centās pārlikt uz ES militārās klātbūtnes smagumu atsevišķos planētas reģionos. Ātri vien noskaidrojās, ka eiropiešu armijas tika veidotas vadoties no tā, ka tām būs tikai jāpalīdz nodrošināt ASV armijas darbība un ka tās patstāvīgi ne uz ko nav spējīgas (pat nodrošināt okupācijas režīmu Afganistānā).

Visbeidzot ASV galīgi “pārpūlējās” cīņā ar Krieviju, Ķīnu un virkni citu mazāku valstu. Kļuva skaidrs, ka ASV turpmāk nespēs pastāvēt, ja neveiks “vecās Eiropas” aplaupīšanu, ko plānots izdarīt pēc tās pašas shēmas, pēc kuras “vecā Eiropa” aplaupīja “jauno Eiropu”.

Citos laikos “vecā Eiropa” šādā situācijā vienkārši pārietu zem Krievijas militāri – politiskā lietussarga un ar to arī beigtos amerikāņu vispasaules hegemonijas vēsture. Tomēr uz 2010.gadu ASV bija trīs drošas ietekmes sviras, kuras bloķē Eiropas patstāvību. Pirmkārt, tās ir suniski paklausīgās Austrumeiropas pseidovalstis [tai skaitā Latvija]. Otrkārt, tā ir uz Vašingtonu orientētā Briseles eirobirokrātija, kuras darbība objektīvi ir pretrunā visu Eiropas Savienības dalībvalstu interesēm, kas pilnībā apmierina ASV. Treškārt tā ir pēdējos 25 gados izaugusī eiropiešu nacionālo politiķu plejāde, kas ir uzaudzināta eiroatlantiskās solidaritātes garā, kas bez nosacījumiem pieņem amerikāņu globālās līderības koncepciju un kas visa cita starpā ir uzsēdināta arī uz kompromata [kompromitējošu materiālu] āķa.

[Šai pārvaldes shēmā labi iederas arī politiķi ar homoseksuāli – pedofīlām nosliecēm, jo tos ir visvienkāršāk šantažēt un šiem deģenerātiem nav pilnīgi nekādu morālu ierobežojumu, tāpēc nav jābrīnās, ka gan Latvijā, gan citur pasaulē homoseksuālisti –pedofīli ieņem vadošos politiskos amatus un ka viņi tiecas legalizēt savas “vājības”.]

Tā rezultātā visi Krievijas mēģinājumi “aizklauvēties” līdz eiropiešu elitei ar piedāvājumiem, kas atbilst gan ES, gan Krievijas stratēģiskajām interesēm, izrādās veltīgi. Eiropa šādos gadījumos nāk pretī precīzi tik ilgi, cik ASV nesāk “raustīt” savus specdiedziņus.

Tomēr pēdējos gados, jo īpaši pēc Sīrijas un Ukrainas krīzēm, ASV autoritāte vairākas reizes tika nopietni iedragāta, bet to vienpersoniskās dominēšanas koncepcija no Krievijas puses tika sagrauta, kas atgrieza Krimu, neskatoties uz Vašingtonas histēriju, un mierīgi dara Tuvajos Austrumos to, ko uzskata par lietderīgu.

Ukrainas un Sīrijas krīžu ievilkšanās garumā (jeb Rietumvalstu blickrīga izgāšanās) ne tikai liedz Eiropai saņemt uzvarējušās puses trofejus, ar ko tā cerēja segt savus zaudējumus, bet nostādīja to katastrofālā situācijā (ES izputinošās sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas, problēmas ar energoresursu transportēšanu caur Ukrainu, bēgļu plūsma no Tuvajiem Austrumiem, kas ir pārpildīta ar teroristiem). Un tam klāt nāk Vašingtonas plāni nogriezt Eiropu no Tuvo Austrumu un Krievijas energoresursiem un piespiest Eiropas Savienības valstis pirkt trīs reizes dārgākos ASV energoresursus.

Ass Parīze – Berlīne – Maskava

Eiropas Savienība ir nostādīta izvēles priekšā: vai nu mirt vai arī iet savienībā ar Krieviju. “Jaunā Eiropa” [tai skaitā Latvijas nacionālidioti] (izņemot vēl cīnošos Ungāriju) prognozējami izvēlas nāvi ASV vadībā. “Vecā Eiropa” elišu līmenī bija gatava sekot “jauneiropiešiem”, bet tad izrādījās, ka šo valstu elišu proamerikāniskajam konsensusam nepiekrīt plašas iedzīvotāju masas.

Gan Francijā un Vācijā, gan Grieķijā un Itālijā arvien lielāku vēlētāju atbalstu iegūst politiķi, kuri ir noskaņoti izteikti antiamerikāniski un atklāti piedāvā sadarbību ar Krieviju kā eiroatlantiskās solidaritātes alternatīvu.

Tā rezultātā Eiropa ir sadalījusies trijās daļās. Franču – vācu kodols, kam pieslienas Itālija, Grieķija un kam tiecas tuvoties Ungārija un Spānija. Šis ES valstu segments ir gatavs sadarboties ar Krieviju, bet pagaidām neredz kā to izdarīt, neizjaucot Eiropas Savienību.

Austrumeiropas pseidovalstu perifērija, kā arī Skandināvijas valstis un Beniluksa valstis [Beļģija, Nīderlande, Luksenburga] ir orientētas uz ASV un ir gatavas mirt, bet nenodot eiroatlantisko solidaritāti.

Visbeidzot Lielbritānija, kā arī Dānija, pēc visa spriežot ir zaudējušas cerību, ka ES jebkura iznākuma gadījumā (lai arī kura globālā koncepcija uzvar) izdosies saglabāt un pakāpeniski gatavojas izstāties no brūkošās eiropeiskās struktūras.

Kā redzam tikai franču – vāciešu kodols un uz to orientētās valstis ir interesantas no Krievijas eiropeiskās politikas skatu punkta.

Pie tam ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienības vienotības saglabāšana vairs nav iespējama, bet, ja nu brīnumainā kārtā ES tomēr nesabruks, tad tā pastāvēs tikai zem amerikāņu protektorāta un uz rusafobiskiem pamatprincipiem. Tai pat laikā ass Parīze – Berlīne – Maskava veidošanās (ar valstīm, kuras orientējas uz Parīzi un Berlīni) automātiski atrisina Austrumeiropas pseidovalstu problēmu. Šai gadījumā Austrumeiropas pakpseidovalstis vairs nav kam uzturēt (ASV nekad neplānoja uzņemties šo godpilno pienākumu), attiecīgi tās tādā vai šitādā formā (pa labam vai nē) tomēr nonāks jaunā bloka ietekmes sfērā.

Attiecīgi kā tas jau ne reizi pasaules vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, bet līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē. Atšķirībā no iepriekšējiem vēstures periodiem pēc šīm atslēgām ir jādodas nevis armiju sastāvā, bet tās var iegūt, izmantojot politiskos un diplomātiskos līdzekļus.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/14.12.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/163722

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

ASV mēģina juridiski pakļaut valstis privātām lielkorporācijām


00595_united-corporations-of-america-mapASV ar savu anglosakšu precedentu tiesisko sistēmu pašreiz aktīvi mēģina radīt pavisam jaunu starptautisko tiesību arhitektūru, izmantojot daudzpusīgus sadarbības līgumus (vispirmām kārtām Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), Trans – Klusā okeāna tirdzniecības un investīciju partnerību (TPP) un starpameriku brīvās tirdzniecības līgumu). [Precedentu tiesības – angloamerikāņu tiesību saimes tiesību avota veids, kas balstās uz stare decisis doktrīnu – ja konkrētās lietas fakti sakrīt ar citas lietas faktiem, tad abu lietu rezultāti būs vienādi – un sastāv no atsevišķiem tiesu nolēmumiem, kas ir stājušies spēkā un kam ir vispārsaistošs raksturs. Tas ir precedentu tiesībās likumam ir pielīdzināti tiesas spriedumi, kas visa cita starpā visu tiesisko sistēmu padara pārmērīgi sarežģītu, nepārskatāmu, pilnīgi necaurspīdīgu un nesaprotamu, ko neliešiem ļoti viegli ir izmantot ļaunprātīgos nolūkos, kas arī visās angloamerikāņu zemēs plaši notiek.] Tur labi iekļaujas arī ASV divpusējie līgumi ar saviem partneriem.

Balstoties uz šo jauno tiesisko sistēmu, ASV rada savas sadarbības stratēģiju ar visu pārējo pasauli. Kad visi pašreiz aktīvi “bīdītie” [maldinot un turot slepenībā] līgumi stāsies spēkā, tad tie aptvers apmēram 80% no visas pasaules IKP. Tas ir, tie aptvers gandrīz visu pasaules ekonomiku.

Faktiski šī jaunā pasaules tiesiskā kārtība nozīmēs globālu un atklātu transnacionālo korporāciju dominēšanu, jo viens no būtiskākajiem visu šo līgumu elementiem, ko pasaules masu saziņas līdzekļi cītīgi noklusē, ir vienota mehānisma radīšana strīdu noregulēšanai starp investoriem un valstīm (Investor-State Dispute Settlement — ISDS). Saskaņā ar šo nostādni privātie investori varēs iesūdzēt privātā arbitrāžas tiesā suverēnu valsti.

Citiem vārdiem sakot, katra suverēnā valsts, kura pievienosies šādiem līgumiem, zaudēs tiesības brīvi rīkoties sabiedrības interesēs, ja tas ierobežos kaut kādus ārvalstu investorus. Valsts un investoru konfliktu rašanās gadījumā tie tiks risināti nevis attiecīgās valsts tiesiskajā sistēmā, kura darbojas saskaņā ar savas valsts konstitūciju, bet gan jaunveidojamajā arbitrāžas tiesā, kura tiek speciāli radīta, lai “aizsargātu” privātos investorus no valsts “ierobežojumiem”, un kura vadīsies pēc starptautiskajiem līgumiem.

Tādējādi, saskaņā ar jaunajiem līgumiem, starptautiskā arbitrāžas tiesa praktiski kļūst augstāka par nacionālajām konstitūcijām. Attiecīgi ASV uzspiežamie tirdzniecības un investīciju līgumi patiesībā ir mēģinājums juridiski būtiski ierobežot nacionālo valstu suverenitāti un tas praktiski atņem iespēju valsts struktūrām iespēju veikt savus konstitucionālos pienākumus. [ASV tādējādi tieši un atklāti juridiski pakļauj visu pasauli, kas ir jo drausmīgāk tāpēc, ka ASV ir atsaldētu neliešu valsts, kurā valda atsaldētu neliešu likumi un tikumi.]

Slavenais franču ekonomists Samīrs Amins (Samir Amin /Самир Амин, 1931) šai sakarā saka: “Monopolistiskais kapitālisms savā būtībā nav nekas jauns, viss XX gadsimts ir monopolistiskā kapitālisma laiks. Tomēr tagad monopolistiskajam kapitālismam ir radusies jauna iezīme un mēs varam pietiekami precīzi pateikt, kad tas notika: īsā laika periodā no 1975.gada līdz 1990.gadam. Šajā laika posmā notika vērienīga visa kapitāla vadības centralizācija un varas koncentrācija mazskaitlisku monopolu rokās. Runa te iet nevis par īpašumtiesībām, bet tieši par pašu vadību. … Šāda kapitāla visaugstākās pakāpes koncentrācija izmainīja pilnīgi visu. Un šīm izmaiņām ir kvalitatīvs, nevis tikai kvantitatīvs, raksturs, kas rada pavisam citu mūsdienu kapitālisma seju, kurā sabiedriskie institūti, kuri agrāk bija panākuši kaut kādu savu autonomiju, tagad faktiski tiek pakļauti monopolu varai.”

Sanāk tā, ka tauta varēs ievēlēt jaunu valdību, lai tā veiktu darbības valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un krīzes novēršanai, bet valdība neko nevarēs izdarīt, ja tas būs pretrunā jebkura viena ārvalstu investora interesēm, jo ir ļoti grūti iedomāties kaut vienu nozīmīgu ekonomisku lēmumu, kurš uzreiz vai potenciāli neiedarbotos uz kādu ārvalstu investoru. Šai gadījumā pat zeme un dabas resursi pārstāj būt par nacionālām bagātībām, jo arī tās ir ārvalstu investoru interešu sfērā.

Transokeāniskos līgumus ASV visiem uzspiež, lai radītu jaunu pasaules kārtību, un pārietu uz pārnacionālu valstisku institūciju pārvaldi, kura kalpos globalizētajam privātkapitālam un aizsargās to. Un te būtiski ir saprast, ka ASV veidotā jaunā kārtība nav nacionālo valstu koncorcijs kā, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) vai Starptautiskā tiesa, bet gan privāti kantori.

Mēs kļūstam par lieciniekiem procesam, kad globālais privātkapitāls sāk oficiāli un juridiski kontrolēt pasauli, izmantojot savas pārnacionālās privātās organizācijas. Pasaule, kurā vara pieder privātām korporācijām, nav tā pasaule, kurā gribētos dzīvot [un tādā pasaulē nemaz nevarēs cilvēcīgi dzīvot, jo privātās korporācijas savā būtībā ir egoistiskas, tāpēc lielākā vai mazākā mērā antisabiedriskas, un šo savu orientāciju uz sevi tās izpaudīs pilnā, ļoti nežēlīgā un visaptverošā mērā, kad tiks likvidēti vai ievērojami ierobežoti sabiedriskie un sabiedrību aizsargājošie institūti.]

Saīds Gafurovs
/12.01.2016/

Avots:
http://svpressa.ru/economy/article/139923/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Antikultūra – civilizācijas slimība


00593_antikultura-bolezn-civilizacii-4

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietrumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta arī pēcpadomju telpā [arī Latvijā, kurā liela daļa kultūras jomas pārstāvju ir antikultūras darboņi].

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija (kad noziedznieki – antivaroņi tiek parādīti kā varoņi), pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.

Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Diemžēl daudzi kultūras darbinieki arvien vairāk pārvēršas par antikultūras darbiniekiem.

Pirmkārt, tā vietā, lai “vislabākās jūtas” “ar liriku modinātu” (Aleksandrs Puškins) un “sētu saprātīgo, labo, mūžīgo” (Nikolajs Ņekrasovs), viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu.

Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Cilvēkiem mēģina iegalvot, ka ilūziju pasaule, ireālā pasaule ir daudz interesantāka par realitāti. Tiek apsveikta minhaunizācija, kastaņedizācija, visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Tas ir kā gandrīz tiešs aicinājums sajukt prātā un aiziet no reālās pasaules līdz pat narkotiskajiem murgiem. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekorās pašu nenormālībām.

Antikultūra ir pārmērīga noteiktu kultūras ēnu pušu attīstība. Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī. Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru. Cilvēki bieži vien tiek apmānīti, kad uzķeras uz antikultūras āķiem, pieņemot antikultūras kroplības par kultūras sasniegumiem. Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra inīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu.

Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību (tā, piemēram, uzskata krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, 1853-1900). Tam nevar piekrist.

“Kultūra ir uzkrāto vērtību sabiezējums” (Georgijs Fedotovs, 1886-1951).  “Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību” (Pāvels Florenskis, 1882-1937). Savukārt Ļevs Tolstojs (1828 – 1910) par kultūru izteicās šādi: “…mums ir tiesības par zinātni un mākslu saukt tādas darbības, kuru mērķis ir dot labumu visai sabiedrībai un cilvēcei un kuras to arī dod. Tāpēc, lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā kriminālo, valsts un starptautisko tiesību teorijas, tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem.”

Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās (paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt.), bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi.

Filozofe Jeļena Zolotuhina – Aboļina (1953) šo antikultūras fenomentu nosauca par “ļauno spēku estētizāciju”. Viņa raksta: “Nebeidzamie asiņainie seriāli, katastrofu filmas, šausmu seriāli par manjakiem un vampīriem ir pārpludinājuši TV ekrānus. Kino sacenšas ar dzīvi: kura ir drausmīgāka, TV-kino ekrānu dzīve vai reālā? Garkājainas skaistules ar šņorēm žņaudz savus boifrendus, bet pasaku rūķīši mauc ādu no dzīvajiem. Un cilvēki kaut kā pie tā pierod. Cilvēki pierod pie ļaunuma, kurš ir pasniegts krāšņā iesaiņojumā un uz skaistu peizāžu fona. Ļaunums kļūst par mājas parādību līdzīgi kā par mājas parādību ir kļuvuši rotveilers, bet no tā ļaunums nepārstāj būt par ļaunumu līdzīgi kā rotveileru šķirnes suņi nepārstāj būt par plēsējiem, kuri jebkuru mirkli var pārgrauzt rīkli pat savam saimniekam. Jaunietim, kurš tūkstošiem reižu uz ekrāna ir redzējis slepkavības (sadistiski nofilmētas pa visu ekrānu) ir daudzkārt vienkāršāk paņemt rokās automātu un sākt iet slepkavot. Viņa sirds ir pārklājusies ar nocietinājuma kārtu un kļuvusi mežonīga. Un no šīs mežonības viņš pārstāj saprast, ka reālajam cilvēkam nav rezervē piecas dzīvības kā personāžiem no datorspēlēm, un ka ar reāliem cilvēkiem nedrīkst apieties kā ar uz ekrāna dancojošajiem mērķiem. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.

Vienā gan nevar piekrist, ka it kā “kino sacenšas ar dzīvi, kura ir drausmīgāka”. Kino nesacenšas ar dzīvi drausmīguma ziņā, bet gan stipri kropļo to. Tās ir divas dažādas lietas: atsevišķi dzīves fakti, kuri tiešām var būt šausmīgi, un dzīve kopumā. Dzīve kopumā ir skaista un apbrīnojama! Ja mūsdienu kino patiešām mēģinātu sacensties ar dzīvi visā tās daudzveidībā, tad šausmīgais tajā aizņemtu pietiekami maz vietas.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Neskaitāmās scēnas ar noziedzīgas un amorālas uzvedības parādīšanu tikai audzina noziedzniekus un palielina noziedzību. Nav taisnība tiem kino-TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Šādi darboņi apmelo dzīvi, cilvēkus un cilvēci. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedznieki, līdzīgi kā slimības izraisoši mikrobi spēj tikai parazitēt uz
veselas sabiedrības ķermeņa [mirst sabiedrība, mirst noziedznieki, ja vien neatrod citu sabiedrību, uz kuru parazitēt un kuru nobeigt]. Ne ar to dzīvo sabiedrība. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgā daudzumā – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi (labi piemēri dod labu enerģiju). Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā. Aizej no viņiem prom un sāc dzīvot ar Katoniem, Leliju, Tuberonu vai arī, ja tev tuvāki ir grieķi, tad ar Sokrātu, Zenonu. (…) Viņi tev iedos gan dievišķās, gan cilvēciskās zināšanas, viņi tev pavēlēs būt radošam un iemācīs ne tikai gudri runāt klausītājiem par prieku, bet arī norūdīt dvēseli un būt izturīgam pret grūtībām” (Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku.)

Līdzīgi Senekam uzskatīja arī kaujās tā arī nekad neuzveiktais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs (1730-1800): “Ņem sev par paraugu varoni, novēro viņu, ej viņa pēdās, panāc viņu un, ja pārspēsi to, tad slava tev!”

Ļevs Balašovs, fragments no grāmatas “Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija”
/2014/

Avoti:
http://www.kramola.info/blogs/metody-genocida/antikultura-bolezn-civilizacii
http://whatisgood.ru/wp-content/uploads/2015/11/%D0%91%D0%B0%D0%BB%D0%B0%D1%88%D0%BE%D0%B2%D0%B0-%D0%9B.%D0%95.-%E2%80%9C%D0%9D%D0%B5%D0%B3%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%B2-%D0%B6%D0%B8%D0%B7%D0%BD%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BA%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%82%D1%83%D1%80%D0%B0-%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D1%84%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F%E2%80%9D.doc

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par globālo krīzi un “jauno ekonomiku”


00589_arton9060Pasaulē ir radusies kārtējā sistēmiskā krīze, kas izpaužas politiskās, ekonomiskās un arī sabiedriskās domstarpībās starp valstīm. Izeja no tās – valstu konsolidācija kopēju globālu problēmu risināšanai.

2000.gadā maz kurš ticēja, ka pasaulē sākas sistēmiskā krīze. 2008.gadā daudzi cerēja, ka pasaules ekonomikā ir tikai kārtējā cikliskā krīze, no kuras ar mazākiem vai lielākiem zaudējumiem izdosies izkļūt pēc trim – pieciem gadiem. Šodien maz kurš šaubās, ka pasaulē ir ilgtermiņa sistēmiskā krīze.

Bet kas tad īsti ir “sistēmiskā krīze”? Sistēmas krīze. Ne ekonomiskā, ne finansu, ne politiskā, ne reģionālā krīze, bet gan visas globālās sistēmas savstarpējo attiecību (politisko, ekonomisko, finansu, sabiedrisko) krīze, kura radās pēc PSRS sabrukuma un vienpolārās “pax аmericana” pasaules izveidošanās. Tas ir, pasaules sabiedrības organizatoriskā forma pārstāja atbilst tās attīstības vajadzībām.

Klasiska izeja no šādas situācijas, kas vairākkārtīgi XX gadsimta laikā tika izmēģināta, ir pasaules karš. Patiesībā viss XX gadsimts bija viena un tā paša pasaules kara turpinājums. Divreiz (1914. – 1918. un 1939. – 1945. gadā) tas izvērtās atklātās militārās sadursmēs starp valstu blokiem, kas apvienoja vadošās planētas lielvalstis. Pēdējais etaps (divu superlielvalstu un to kontrolēto sistēmu cīņa) noritēja kā aukstais karš, ko raksturo ekonomiskā, informatīvā un ideoloģiskā cīņa. Aukstais karš noritēja uz perifērijas karu un apvērsumu fona, kur abu pretinieku militārie spēki bija iesaistīti neformāli vai arī nebija iesaistīti vispār. Kodolpotenciālu faktors, kurš darbojas līdz pat šai dienai, padarīja par neiespējamu (ja neņem vērā kļūdu iespējamību) tiešu lielvalstu militāru sadursmi.

Uz 1990-o gadu beigām iespējas pārvarēt krīzi, pārdalot resursus par labu uzvarētājam (vienalga kādā karā “karstājā” vai aukstajā), bija izsmeltas. 2000-o gadu sākumā ASV sāka, bet 2010-ajos gados intensificēja globālās sistēmas, kurā paši ieņēma vienīgā hegemona lomu, iznīcināšanas procesus. “Vadāmā haosa” teorija var izskaidrot visu ko, tikai ne to, kādēļ atzītam vispasaules līderim ir jāsāk iznīcināt pasaules kārtība, kurā viņš ir līderis.

Ja mēs atskatāmies atpakaļ, tad redzam, ka divus “karstos” pasaules karus Vācija sāka, būdama apdalīta ar resursiem. Tas ir, Vācija sāka karus, gribot izmainīt esošo pasaules kārtību sev par labu.

Aukstajā karā ASV un PSRS cīnījās katra par savas sistēmas vispasaules dominēšanu un attiecīgi arī par savu dominēšanu visā pasaulē.

Bet pasaules praksē nav tāda gadījuma, kad kādas sistēmas līdervalsts sāktu apzināti haotizēt (kas pēc būtības nozīmē iznīcināt) savu sistēmu tieši tobrīd, kad tās līderību neviens neapstrīd un kad hegemonam pieejamais resursu daudzums ievērojami pārsniedz tā iespējamo oponentu kopējo resursu daudzumu.

Šodien mums ir darīšana ar situāciju, kad ASV vairs nespēj pa vecam vadīt sistēmu, kuru viņi paši radīja. Un tieši tāpēc ASV ir uzsākusi pašu radītās sistēmas iznīcināšanu, lai atrisinātu pārejas uz jaunu sistēmu (vai esošās sistēmas “pārlādēšanas”) problēmu uz visas pārējās pasaules rēķina.

Tomēr haosu nav iespējams vadīt, pat ja to nosauc par vadāmu haosu. Ja valsts ir iznīcināta, tad ir vienalga, kur tas ir noticis – Somālijā, Lībijā vai Ukrainā. Jebkurā gadījumā pēc valstiskas sistēmas iznīcināšanas mums ir darīšana ar spontānām, nestabilām, nesistēmiskām apvienībām, kuru vadība iznīcināmās sistēmas ietvaros nav iespējama.

Piemēram, [normālas] armijas štābs viegli vada divīziju klasiskas militāras operācijas ietvaros. Bet, ja divīzija ir ielenkta, ar to ir pārtraukti sakari, tā netiek vairs apgādāta un ir pārgājusi uz partizānu kara cīņas taktiku, tad ar armijas štābam pieejamajiem līdzekļiem šo divīziju vadīt vairs nav iespējams. Labākajā gadījumā vadības atjaunošana var notikt jaunā līmenī un pavisam citas savstarpējo attiecību sistēmas ietvaros (piemēram, 2.pasaules karā partizānu kustību vācu okupētajās teritorijās vadīja no Maskavas).

Tādējādi sistēmiskās krīzes apstākļos (kad ir izsmeltas globālās sistēmas stabilas attīstības iespējas) ASV liek uzsvaru uz apsteidzošu sistēmas iznīcināšanu. Pie tam viņi vadās no tā, ka viņu kontrolētie resursi pietiks, lai pārdzīvotu neizbēgamo visas pasaules haotizāciju ar vismazākajiem zaudējumiem, un ka viņi pēc tam sāks jaunas globālas sistēmas veidošanu atrodoties daudz labākā situācijā, nekā visa pārējā pasaule.

Citiem vārdiem sakot, visas pārējās pasaules zaudējumiem no globālās sistēmas iznīcināšanas ir ievērojami jāpārsniedz ASV zaudējumi. Tādējādi amerikāņu prāt viņiem būtu bijis jāpaliek par vienīgo regulāras vadības centru – par stabilitātes saliņu pilnīgi nestabilā pasaulē.

Ja mēs novērtēsim situāciju pasaules ekonomikā (tai skaitā arī dramatisko naftas cenu kritumu) no šāda skatu punkta, tad sapratīsim, ka naftas cenu kritums ir ne tikai stabils un ilgtermiņa, bet arī objektīvs faktors. Esošās globālās sistēmas iznīcināšana nevar neizsaukt ražošanas, starptautiskās tirdzniecības un kooperācijas samazināšanos.

Permanentais pasaules, reģionālais un nacionālais fondu tirgu process, kā arī cenu (un pieprasījuma) samazināšanās uz visa veida resursiem (ne tikai uz naftu), ir labākais apliecinājums, ka pasaules ekonomikas kā vienota veseluma iznīcināšanas process un nacionālo un reģionālo ekonomisko sistēmu (kur tām izdodas saglabāties) autarķizācijas (pašpietiekamības) process norit pilnā sparā. Savukārt ASV, izmantojot sankciju mehānismus, kas nebūt nav vērsti tikai pret Krieviju (ne pirmkārt pret Krieviju un ne visstiprāk pret Krieviju), turpina mēģinājumus destabilizēt atlikušās stabilitātes saliņas, kuras potenciāli varētu kļūt par alternatīvas sistēmas “savākšanas punktu”.

Vai ir iespējams kaut kādā veidā pretoties šādai stratēģijai? Jā, ir iespējams, bet ne visi to spēs. Lai pretotos šādai stratēģijai, ir nepieciešami trīs priekšnosacījumi.

Pirmkārt, valstij (vai valstu grupai), kura vēlas konkurēt ar Ameriku cīņā par jaunās globālās sistēmas “savākšanas punktu”, ir jābūt pietiekamam resursu potenciālam (cilvēku un dabas resursi, zinātniskais un tehniskais potenciāls), kas ļauj uz pašu resursu rēķina pārdzīvot globālo ekonomisko sakaru pārtrūkšanas periodu autarķiskas (vai pusautarķiskas) ekonomikas režīmā.

Otrkārt, tādai valstij (vai valstu grupai) ir jābūt pašu rūpnieciskam potenciālam, kurš ir pietiekams, lai nodrošinātu pašu vajadzības galvenajos produktu veidos, tai skaitā arī augsti tehnoloģiskos.

Treškārt, tādai valstij ir jābūt bruņotajiem spēkiem, kuri ir spējīgi aizsargāt savus resursus un valsts iekšējo stabilitāti no ASV destabilizācijas stratēģijas.

Ja mēs augstāk minētos punktus piemērām Krievijai, tad redzam, ka Krievijas vājā vieta ir pirmais punkts – neatrisināta demogrāfiskā problēma, tai skaitā nepietiekams pašu iedzīvotāju daudzums, lai nodrošinātu stabilu, maksātspējīgu pieprasījumu pēc pašu rūpniecības produkcijas. Tāpat Krievijai ir problēmas ar otro punktu – Krievijas rūpniecība ir spējīga saražot gandrīz visu nepieciešamo produkciju, tomēr atsevišķos gadījumos tai joprojām ir atkarība no ārvalstu tehnoloģijām un rezerves daļām.

Tieši tāpēc Krievijas vadība tik neatlaidīgi iestājas par Eirāzijas ekonomiskās savienības saglabāšanu un attīstību, kā arī partnerības ar Ķīnu pilnveidošanu un sadarbības attīstību, ja ne ar visu Eiropas Savienību, tad vismaz ar Vāciju (ar tās augsti tehnoloģisko rūpniecību), iesaistot tās Eirāzijas integrācijas projektos.

Ķīna jau sen ir kļuvusi par pasaules darbnīcu un tai ir praktiski neierobežots iekšējais tirgus. Vācija ir spējīga nodrošināt trūkstošās tehnoloģijas un piegādāt nepieciešamās rezerves daļas. Bijušās Vidusāzijas padomju republikas ir apvienotās Eirāzijas ekonomikas transporta koridors uz Ķīnu, papildus noieta tirgus un resursu bāze. Eiropas bijušās PSRS republikas ir transporta koridors uz Vāciju (ideālā gadījumā uz visu ES), kā arī papildus 50 – 60 miljonu cilvēku noieta tirgus (pie nosacījuma, ka iedzīvotāji būs pietiekami maksātspējīgi).

Šādā formātā Eirāzijas ekonomika ne tikai var pārdzīvot haotizācijas periodu, bet tā jau tagad ir spējīga kļūt par alternatīvas globālas sistēmas “savākšanas punktu”. Apstākļos, kad ASV strādā uz pasaules haotizāciju, jo zaudē iespēju pārvaldīt pasauli pa vecam, pašpietiekamais Eirāzijas valstu klāsteris, kuru aizsargā Krievijas kodollietussargs, kļūst par dabisku pievilkšanas punktu stabilitātes saliņām visā pasaulē.

Un te naftas un citu dabas resursu cenas samazināšanās pārstāj spēlēt negatīvu lomu un kļūst par nacionālo un reģionālo attīstību nodrošinošu apstākli. Lētie resursi vairs netiek apmainīti pret dārgo ASV augsti tehnoloģisko produkciju (kam ir augsta pievienotā vērtība) un rada apstākļus pašu augsti tehnoloģiskās ražošanas attīstībai, kas varētu konkurēt ar amerikāņu produkciju dēļ pieejas lētiem resursiem un dēļ kontroles pār lielu, maksātspējīgu un stabilu tirgu.

Kopējas problēmas izdevīgāk ir risināt kopā, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV haotizācijas stratēģija vienādā mērā ir vērsta ne tikai pret Ķīnu, Krieviju un Eiropas Savienību [arī pret Latviju], bet arī pret Kazahstānu, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Armēniju utt. No Vašingtonas skatu punkta vecā pasaule ir jāiznīcina pilnīgi visur, izņemot ASV. Vājākās valstis šādā situācijā ir nolemtas ātrai iznīcībai, bet izdzīvot spēs tikai spēcīgākie un tās vājās valstis, kuras būs ar spēcīgajām kādā savienībā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/183023
https://infoagentura.wordpress.com/2015/04/04/asv-iznicina-pasu-radito-pasauli/

Publicēts iekš Aktualitātes, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Alberts Einšteins: Kāpēc sociālisms?


Alberts Einšteins

Alberts Einšteins

Vai gan ir vērts runāt par sociālismu cilvēkam, kurš nav speciālists ekonomiskajos un sociālajos jautājumos? Vairāku iemeslu dēļ domāju, ka jā.

Sākumā apskatīsim šo jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Var šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nepastāv būtiskas metodoloģiskas atšķirības. Gan vienā, gan otrā zinātnes nozarē zinātnieki cenšas atklāt kopējus likumus uz noteiktu parādību grupu bāzes, lai pēc iespējas skaidrāk saprastu šo parādību savstarpējo saistību. Patiesībā metodoloģiskās atšķirības tomēr pastāv. Kopēju likumu atklāšana ekonomikā ir apgrūtināta dēļ tā, ka novērojamās ekonomiskās parādības ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Un novērtēt katru šo faktoru atsevišķi ir ļoti grūti.

Pie tam ir labi zināms, ka tā pieredze, kura ir uzkrāta no tā saucamā civilizācijas vēsturiskā perioda sākuma, tika lielā mērā ierobežota no apstākļiem, kuri savā būtībā ir neekonomiski. Piemēram, lielākā daļa lielvalstu ir radušās iekarojumu rezultātā. Iekarotājtautas gan juridiski, gan ekonomiski padarīja sevi par iekarotās valsts valdošo šķiru. Viņi sev piešķīra monopoltiesības uz zemi un izvēlēja priesterus no savējo vidus. Šie priesteri, kuri kontrolēja cilvēku izglītību, padarīja par pastāvīgu cilvēku dalījumu šķirās [kastās] un radīja vērtību sistēmu, no kuras cilvēki vadījās (visbiežāk neapzināti) savā sabiedriskajā uzvedībā.

Šī vēsturiskā tradīcija ir saglabājusies un darbojas joprojām. Nekur vēl mēs neesam pārvarējuši to, ko Torstens Veblens [Thorsten Veblen (1857-1929) – amerikāņu ekonomists un sociologs] nosauca par cilvēces attīstības “plēsonīgo fāzi”. Esošie ekonomiskie fakti pieder šai cilvēces attīstības fāzei. Tāpat arī likumi, kurus mēs varam izteikt no šiem faktiem, nav derīgi citām cilvēces attīstības fāzēm. Un tā kā sociālisma mērķis ir tieši šīs plēsonīguma fāzes pārvarēšana, uzsākot augstāku attīstības fāzi, ekonomikas zinātne tās pašreizējā veidolā nav spējīga dot skaidrību par nākotnes sociālistiskās sabiedrības kontūriem.

Vēl sociālismam ir sociāli – ētiski mērķi. Savukārt zinātne nav spējīga uzstādīt mērķus. Vēl mazākā mērā zinātne ir spējīga ieaudzināt mērķus cilvēkā. Labākajā gadījumā zinātne spēj iedot līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Bet pašus mērķus rada cilvēki ar augstiem ētiskiem ideāliem. Un ja šie mērķi nav “dzimuši nedzīvi” un tiem ir dzīvības spēks, tad tos sev pieņem un realizē cilvēku masas, kuras arī pusapzināti nosaka lēnu sabiedrības evolūciju.

Tieši tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu zinātnes un zinātnisko metožu nozīmi, kad runa iet par cilvēces problēmām. Un nevajag uzskatīt, ka tikai ekspertiem ir tiesības spriest par jautājumiem, kuri ietekmē sabiedrisko organizāciju.

Jau labu laiku daudzi apgalvo, ka cilvēku sabiedrībā ir krīze un ka tā ir zaudējusi stabilitāti. Tādā situācijā cilvēki izjūt vienaldzību vai pat naidīgumu pret lielām vai mazām cilvēku grupām, pie kurām viņi paši pieder. Kā piemēru aprakstīšu vienu gadījumu no savas pieredzes. Nesen ar vienu gudru un labvēlīgi noskaņotu cilvēku es apspriedu jauna kara sākšanās briesmas, kas, manuprāt, ļoti nopietni apdraudētu cilvēces eksistenci kā tādu [jo tas būtu kodolkarš; šis raksts tapa laika posmā, kad ASV nopietni plānoja un gatavojās uzbrukt PSRS, dodot kodoltriecienus pa lielākajām Padomju Savienības pilsētām, tai skaitā arī Rīgu]. Es aizrādīju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu aizsargāt no šādas iespējamības. Uz to mans sarunbiedrs vēsā un mierīgā tonī atbildēja: “Kāpēc Jūs esat tik negatīvi noskaņots pret cilvēciskās rases izzušanas iespējamību?”

Esmu pārliecināts, ka vēl 100 gadus atpakaļ neviens nevarētu tik viegli paust šādas domas. To pateica cilvēks, kurš bez panākumiem sevī mēģināja rast kādu līdzsvaru un zaudēja cerības gūt šai ziņā panākumus. Tā ir mokpilnas vientulības un izolācijas izpausme, no kā mūsdienās cieš tik daudz cilvēku. Un kāds tam ir iemesls? Un vai no tā ir kāda izeja?

Viegli uzdot šāda tipa jautājumus, bet grūti ir kaut cik konkrēti uz tiem atbildēt. Tomēr es pacentīšos uz tiem atbildēt, cik nu varu, lai gan labi apzinos, ka mūsu jūtas un tieksmes bieži vien ir pretrunīgas un neskaidras, un ka tās nevar izskaidrot ar vieglām un vienkāršām formulām.

Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļa, gan arī sociāla būtne. Kā vientuļa būtne cilvēks cenšas aizsargāt savu un savu tuvāko eksistenci, apmierināt savas vajadzības un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sociāla būtne cilvēks meklē citu cilvēku atzīšanu un mīlestību, grib dalīties ar viņiem to priekos, mierināt tos bēdās, uzlabot to dzīves apstākļus.

Tieši šo dažādo un bieži vien pretrunīgo tieksmju eksistence nosaka cilvēka īpašo raksturu, bet šo tieksmju konkrēta kombinācija nosaka gan iekšējā līdzsvara pakāpi, ko cilvēks ir spējīgs sasniegt, gan tā iespējamā ieguldījuma pakāpi visas sabiedrības labklājībā. Es neizslēdzu, ka šo divu tieksmju virzienu attiecība tiek mantota iedzimtības ceļā. Tomēr personība gala beigās formējas un izveidojas apkārtējā vidē, kurā attīstās cilvēks; to nosaka sabiedrības struktūra, kurā cilvēks uzaug, sabiedrības tradīcijas un vērtējumi, ko sabiedrība dod vienam vai otram uzvedības veidam.

Katram atsevišķam cilvēkam abstraktais termins “sabiedrība” nozīmē viņa tiešo un netiešo attieksmju summu pret saviem laikabiedriem un pret visiem cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēks ir spējīgs domāt, just, vēlēties un strādāt pats par sevi. Tomēr savā fiziskajā, prāta un emocionālajā eksistencē cilvēks tik lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības, ka ārpus sabiedrības ne domāt par cilvēku, ne saprast to nav iespējams. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu, darba rīkiem, valodu, domformām un lielāko daļu domu saturu. Katra cilvēka dzīve ir iespējama dēļ daudzu miljonu cilvēku darba un sasniegumiem pagātnē un pašreizējā brīdī. Lūk, tas arī slēpjas aiz šī vārdiņa “sabiedrība”.

Tāpēc ir acīmredzams, ka cilvēka atkarība no sabiedrības ir dabisks fakts, ko nav iespējams mainīt, līdzīgi kā tas ir bišu un skudru gadījumā. Tomēr, ja skudru un bišu dzīves procesi tiek vadīti līdz pat sīkākajām detaļām ar iedzimtu dzelžainu instinktu palīdzību, tad cilvēcisko būtņu sociālās uzvedības un savstarpējo attiecību tipi ir stipri dažādi un var tikt mainīti.

Atmiņa, spēja radīt jaunas kombinācijas, valodas saziņas spējas deva iespēju cilvēcei radīt tādas dzīvību nodrošinošas formas, kuras nediktē bioloģiskā nepieciešamība. Tās izpaužas tradīcijās, sabiedriskajā organizācijā un institūtos, literatūrā, zinātniskos un inženieriskos sasniegumos, mākslas darbos. Tas izskaidro kādā veidā cilvēks lielā mērā ir spējīgs ietekmēt savu dzīvi ar savu uzvedību, šajā procesā piedaloties apzinātām vēlmēm un domāšanai.

Piedzimstot cilvēks manto noteiktu bioloģisku konstitūciju, kura mums ir jāatzīst par fiksētu un nemainīgu un kura ietver sevī dabiskās tieksmes, kuras ir raksturīgas cilvēku dzimumam. Tam klāt dzīves laikā cilvēks iegūst noteiktu kultūras konstitūciju, kuru tas apgūst no sabiedrības caur saziņu un daudziem citiem ietekmes veidiem. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp cilvēku un sabiedrību.

Mūsdienu antropologi māca (pamatojoties uz tā saucamo primitīvo kultūru salīdzinošo analīzi), ka iespējamā cilvēku sociālā uzvedība var svārstīties ļoti lielā iespējamo variantu diapazonā un tā ir atkarīga no kultūras modeļa un sabiedriskās organizācijas tipa, kāds ir raksturīgs konkrētā sabiedrībā. Tieši šajā apstāklī balstās to cilvēku cerības, kuri tiecas uzlabot cilvēka likteni. Cilvēciskās būtnes nav savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nolemtas savstarpējai iznīcināšanai vai palikšanai nežēlīga likteņa varā, kura nežēlīguma iemesls ir viņos pašos.

Ja mēs pajautāsim sev kā būtu jāizmaina sabiedrības struktūra un cilvēku kultūra, lai padarītu cilvēku dzīvi par pēc iespējas apmierinošāku, tad mums ir nepārtraukti jāatceras, ka eksistē noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram izmainīt.

Cilvēka bioloģiskā daba nevar tikt izmainīta. Pat vairāk, pēdējo simts gadu tehnoloģiskie un demogrāfiskie procesi radīja apstākļus, kuri paliks ar mums vēl ilgi. Iedzīvotāju augstas koncentrācijas apstākļos, kuru eksistence ir atkarīga no preču ražošanas, augsta darba dalīšanas pakāpe un augsti koncentrēts ražošanas vadības aparāts ir absolūti nepieciešams. Tas laiks, kurš tagad mums šķiet ideāls, kad atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas varēja būt pilnībā pašpietiekamas, ir pagājis. Tas nebūs pārspīlējums, ja pateikšu, ka jau tagad cilvēce ražošanas un patēriņa ziņā veido vienotu planetāru sabiedrību.

Tagad es īsumā varu izklāstīt savu viedokli par mūsdienu krīzes būtību. Runa iet par cilvēka attieksmi pret sabiedrību. Kā nekad agrāk cilvēks apzinās savu atkarību no sabiedrības. Tomēr šo atkarību cilvēks izjūt nevis kā kaut ko labu, nevis kā organisku saiti, nevis kā viņu aizsargājošu spēku, bet gan vairāk kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskai eksistencei.

Pat vairāk, cilvēka stāvoklis mūsdienu sabiedrībā ir tāds, ka tā egoistiskie instinkti patstāvīgi tiek akcentēti [aktivizēti], bet sociālie instinkti, kuri savā būtībā ir vājāki, arvien vairāk degradējas. Visas cilvēciskās būtnes, lai kādu vietu cilvēku sabiedrības hierarhijā tās arī neieņemtu, cieš no šī degradācijas procesa.

Būdami par sava egoisma neapzinātiem gūstekņiem, viņus pārņem briesmu sajūta, viņi jūtas kā vientuļnieki, kuriem ir atņemti naivi un vienkārši dzīves prieciņi. Cilvēks savai dzīvei var atrast jēgu (lai cik īsa un briesmu pilna šī dzīve nebūtu) tikai veltot sevi sabiedrībai.

Patiesais šī ļaunuma iemesls, manuprāt, ir kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražošanas sabiedrību, kuras locekļi arvien vairāk cenšas viens otram atņemt savu kolektīvo pūliņu augļus. Un pārsvarā ne jau ar spēku, bet gan ievērojot likumā noteiktos noteikumus. Šai ziņā ir jāsaprot, ka kapitālistiskā sabiedrībā ražošanas līdzekļi (ražošanas rīki, kuri ir nepieciešami patēriņa un arī kapitāla preču ražošanai) var būt un savā vairumā arī ir privātīpašums, kurš pieder atsevišķām personām.

Tālākās domas vienkāršākai uztverei es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi (šāda “strādnieku” termina izmantošana neatbilst plaši izmantotajai šī vārda nozīmei). Ražošanas līdzekļu īpašniekam ir iespējas nopirkt no strādnieka viņa darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, šis darbinieks rada jaunu produkciju, kura kļūst par kapitālista īpašumu. Pats būtiskākais šajā procesā ir attiecība starp to, cik daudz strādnieks saražoja un cik daudz viņam tiek maksāts, ja gan vienu, gan otru izsaka to reālajās vērtībās. Tā kā darba līgums ir “brīvs”, darbinieka algu nenosaka viņa saražotās produkcijas reālā vērtība, bet viņa minimālās vajadzības un attiecība starp kapitālista nepieciešamību pēc darbaspēka un strādnieku skaitu, kuri konkurē viens ar otru par darba vietas iegūšanu. Ir svarīgi saprast, ka pat teorijā strādnieka algu nenosaka viņa saražoto labumu vērtība.

Privātam kapitālam ir tendence koncentrēties nedaudzu rokās. Tas daļēji ir saistīts ar konkurenci starp kapitālistiem, bet daļēji ar apstākli, ka tehniskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina arvien lielāku ražošanas vienību rašanos uz mazāko rēķina. Šo procesu rezultātā rodas kapitālistiskā oligarhija, kuras drausmīgo varu demokrātiski organizēta sabiedrība nespēj efektīvi ierobežot.

Tā tas notiek tādēļ, ka likumdošanas orgānu pārstāvji tiek atlasīti no politisko partiju vidus, bet tās savukārt pārsvarā finansē un ietekmē privātie kapitālisti, tādējādi praktiski nostājoties starp elektorātu un likumdošanas sfēru. Tā rezultātā tautas pārstāvji nepietiekami aizstāv nepriviliģēto iedzīvotāju slāņu intereses.

Pat vairāk, pašreizējos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami kontrolē (gan tieši, gan netieši) galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādējādi katram atsevišķam pilsonim ir ļoti grūti un visbiežāk pat praktiski neiespējami nonākt līdz objektīviem slēdzieniem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Ekonomikā, kura balstās uz privātā īpašumā esošu kapitālu, ir divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašums un tā īpašnieki ar to dara, ko grib; otrkārt, darba līgums tiek noslēgts brīvi. Protams, šai ziņā tādas lietas kā “tīrs kapitālisms” neeksistē. Īpaši jāuzsver, ka ilgu un nežēlīgu cīņu rezultātā stradniekiem izdevās izcīnīt mazliet uzlabotu “darba līgumu” atsevišķām strādnieku kategorijām. Tomēr kopumā mūsdienu ekonomika maz ar ko atšķiras no “tīrā kapitālisma”.

Ražošana tiek veikta ar mērķi iegūt peļņu, nevis nodrošināt patēriņu. Nav nekādu garantiju, ka visi, kuri var un vēlas strādāt, vienmēr būs spējīgi atrast darbu. Gandrīz vienmēr eksistē “bezdarbnieku armija”. Strādnieks dzīvo nepārtrauktās bailēs zaudēt darbu.

Tā kā bezdarbnieki un maz atalgotie strādnieki nevar būt par peļņu nesošu noieta tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, kas rada smagus iztrūkumus.

Tehniskais progress bieži vien izraisa bezdarbu tā vietā, lai visiem atvieglotu darba slogu. Tiekšanās pēc peļņas kopā ar konkurenci starp atsevišķiem kapitālistiem rada nestabilitāti kapitāla uzkrāšanas un izmantošanas procesā, kas noved pie smagām depresijām.

Neierobežota konkurence noved pie drausmīgas darba resursa izšķērdēšanas un pie katras atsevišķas cilvēka personības sociālās apziņas izkropļošanas, par ko jau es teicu iepriekš. Šo cilvēka personības izkropļošanu es uzskatu par vislielāko kapitālisma ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Jaunatnei tiek iepotēta tieksme pēc konkurences; gatavojot karjeras veidošanai, viņus māca pielūgt veiksmi, dzenoties pēc mantas.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens paņēmiens kā tikt vaļā no šiem drausmīgajiem ļaunumiem – ir jārada sociālistiska ekonomika (ar tai atbilstošu izglītības sistēmu), kura būtu tendēta sasniegt sabiedriskus mērķus. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi piederētu visai sabiedrībai un tiktu izmantoti pēc plāna.

Plānveida ekonomika, kura regulē ražošanu saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, sadalītu nepieciešamo darbu starp visiem sabiedrības locekļiem, kuri ir spējīgi strādāt, un garantētu tiesības dzīvot katram vīrietim, sievietei un bērnam.

Bez savu iedzimto spēju attīstīšanas, cilvēku izglītības sistēma par savu mērķi stādītu atbildības jūtu attīstīšanu par citiem cilvēkiem (pašreiz slavinātās varas un veiksmes vietā).

Tomēr jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Pati par sevi plānveida ekonomika var tikt realizēta kopā ar pilnīgu personības apspiešanu. Sociālisma radīšana prasa atrisināt ļoti sarežģītu sociāli – politisku problēmu: ņemot vērā augsto politisko un ekonomisko centralizāciju, kā panākt, lai birokrātija nekļūtu visuvarena? Kā šādos apstākļos nodrošināt personības tiesības un līdz ar to arī demokrātisko pretsvaru birokrātijas varai?

Alberts Einšteins
/1949/

Avoti:
http://razumru.ru/science/authority/einstein.htm

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Džeks Londons: Kā es kļuvu par sociālistu


Džeks Londons

Džeks Londons

Es kļuvu par sociālistu tieši tāpat kā savulaik teitoņu pagāni kļuva par kristiešiem – manī sociālismu burtiski iedauzīja. Savas pārvērtības laikā es ne tikai netiecos pēc sociālisma, bet pat pretojos tam. Es biju ļoti jauns, naivs un lielā mērā arī nezinošs, un tāpēc no visas sirds dziedāju slavas dziesmas spēcīgai personībai, lai gan neko nebiju dzirdējis par tā saucamo individuālismu.

Es dziedāju slavas dziesmas spēkam tāpēc, ka pats biju spēcīgs. Man bija lieliska veselība un spēcīgi muskuļi, kas nav brīnums, jo agru bērnību es pavadīju rančo Kalifornijā, kā zēns es pārdevu avīzes Rietumamerikas pilsētā ar labu klimatu, bet agru jaunību es pavadīju elpojot Sanfrancisko un Klusā okeāna līču ozonu.

Man patika dzīve zem atklātas debess, strādāju ārā un ķēros pie vissmagākajiem darbiem. Nebūdams apmācīts kādā amatā un mainot vienu gadījuma darbu uz citu, es droši skatījos pasaulē, uzskatot, ka pilnīgi viss tajā ir lieliski. Es biju optimisma pilns, man bija veselība un spēks. Es nepazinu ne slimības, ne vājumu. Neviens saimnieks mani nenoraidītu, uzskatot par nederīgu, jebkurā laikā es varēju atrast darbu: raust ogles, peldēt uz kuģa kā matrozis, uzņemties jebkādu fizisku darbu.

Un tieši tāpēc šajā priecīgajā jaunības reibumā, kad tu proti sevi aizstāvēt gan darbā, gan kautiņā, es biju neapturams individuālists. Un tas bija dabiski, jo es biju uzvarētājs. Un tāpēc, lai cik taisnīga vai netaisnīga bija dzīve, es to saucu par spēli, vīrieša cienīgu spēli. Man būt par cilvēku nozīmēja būt vīrietim ar lielo burtu. Man tas nozīmēja iet pretī piedzīvojumiem kā vīrietim, cīnīties kā vīrietim, strādāt kā vīrietim (kaut vai par pusaudžiem paredzētu samaksu). Tas mani aizrāva, ar to bija pārņemta mana sirds. Un, ieskatoties miglainajās nākotnes tālēs, es grasījos turpināt šo pašu, kā es viņu saucu, vīriešu spēli – ceļot pa dzīvi ar neizsmeļamu veselību, vienmēr spēcīgiem muskuļiem un veiksmi, kura garantē izvairīšanos no nelaimēm.

Jā, nākotne man šķita neierobežotu iespēju pilna. Es iedomājos, ka tā arī turpināšu sirot pa pasauli līdzīgi Nīčes “gaišmatainajam nelietim” (“белокурой бестии” – F.Nīče “Par morāles ciltsrakstiem” (1887) ), nepārtraukti uzvarot, kā arī tīksminoties par savu spēku un pārākumu.

Kas attiecas uz neveiksminiekiem, slimajiem, vājajiem, kropļiem, tad jāatzīstas, es maz par viņiem domāju un tikai miglaini nojautu, ka, ja ar viņiem nebūtu notikusi kāda nelaime, tad katrs no viņiem būtu ne sliktāks par mani un strādātu ar tādiem pat panākumiem. Nelaimes gadījums? Bet tas taču ir liktenis, bet likteni es rakstīju ar lielo burtu, jo no likteņa neaizmuksi. Pie Voterlo liktenis izņirgājās pār Napoleonu, bet tas ne mazākā mērā nemazināja manu vēlēšanos kļūt par jaunu Napoleonu. Es pat domu nepieļāvu, ka ar manu izcilo personu varētu notikt kaut kāda nelaime. Pieļaut to man visa cita starpā neļāva gan vēdera optimisms, kurš spēja sagremot pat sarūsējušu dzelzi, gan plaukstošā veselība, kura no likstām tikai rūdījās un kļuva stiprāka.

Domāju būšu pietiekami labi pastāstīji,s cik lepns es biju, ka piederu dabas apdāvināto un izredzēto natūru kārtai. Darba tikums, lūk, kas mani bija visvairāk iededzis. Vēl nelasījis ne Kairleilu, ne Kiplingu, es biju izstrādājis pats savu darba evaņģēliju, kā priekšā viņu darba slavinājumi nobāl. Darbs tas ir viss. Darbs tas ir gan attaisnojums, gan glābiņš. Jums nesaprast to lepnuma sajūtu, kādu es izjutu pēc smagas darba dienas, kad darbs gāja no rokas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pats vairs nesaprotu šīs sajūtas. Es biju viens no uzticamākajiem algotajiem vergiem, kurus ekspluatēja kapitālisti. Slinkot vai izvairīties no darba tā cilvēka labā, kurš man maksāja, es uzskatīju par grēku – pirmkārt, attiecībā pret sevi, otrkārt, attiecībā pret saimnieku. Tas kā man likās bija gandrīz tik pat smags grēks kā nodevība, un tik pat nicināms.

Īsāk sakot, mans dzīvespriecīgais individuālisms atradās ortodoksālās buržuāziskās [kapitālistiskās] morāles gūstā. Es lasīju buržuāziskās avīzes, klausījos buržuāziskos mācītājus, aizrautīgi aplaudēju buržuāzisko politisko darboņu skaļajām frāzēm. Nemaz nešaubos, ja apstākļi manu dzīvi neievirzītu citā virzienā, tad es nokļūtu profesionālu streiklaužu rindās un kāds īpaši aktīvs arodbiedrību darbonis ar rungu salauztu man rokas, padarot par kropli.

Kā reiz tolaik es atgriezos no septiņus mēnešus ilgas kuģošanas par matrozi. Man tikko palika 18 gadi un es nolēmu doties klejojumos. No Amerikas rietumiem, kur cilvēkiem ir vērtība, kur darbs pats meklē cilvēku, es ,braucot gan uz vagonu jumtiem, gan uz bremzēm, pārvietojos uz Amerikas austrumu centriem, kur cilvēki ir kā putekļi zem riteņiem un kur tie izkāruši mēles drudžaini meklē darbu. Šis jaunais ceļojums “gaišmatainā nelieša” garā lika man paskatīties uz dzīvi pavisam no citas puses. Te es vairs nebiju proletārietis. Te, izmantojot sociālistu iemīļotu izteicienu, es nolaidos pašā “dibenā” un biju satriekts, uzzinot tos ceļus, pa kuriem cilvēki te nonāk.

Te es satiku visdažādākos cilvēkus. Daudzi no viņiem jaunībā bija tik pat spēcīgi kā es un tādi paši “gaišmataini nelieši” kā es. Viņi bija matroži, karavīri un strādnieki, kurus samina, izkropļoja un atņēma cilvēcīgu veidolu smags darbs un vienmēr uzglūnošas nelaimes. Bet viņu saimnieki tos pameta likteņa varā kā vecas izlietotas lietas. Kopā ar viņiem es notrausu svešus sliekšņus, salu preču vagonos un pilsētu parkos. Un es klausījos viņu stāstos: savu dzīvi viņi sāka ne sliktāk par mani, vēderi un muskuļi viņiem bija ne vājāki kā man, ja ne stiprāki, tomēr savas dienas viņi beidza manā acu priekšā –  šeit cilvēku izgāztuvē, sociālā bezdibeņa pašā apakšā.

Es klausījos viņu stāstus un manas smadzenes sāka strādāt. Man ļoti tuvs kļuva ielu sieviešu un bezpajumtes vīriešu liktenis. Es ieraudzīju sociālo bezdibeni tik skaidri it kā tas būtu kāds konkrēts, aptaustāms priekšmets: pašā apakšā es redzēju visus šos cilvēkus, bet mazliet augstāk es redzēju sevi, kurš pēdējiem spēkiem turas pie sociālā bezdibeņa slidenās sienas. Un drīz mani pārņēma bailes. Kas notiks tad, kad mani spēki būs beigušies? Kas notiks, kad es vairs nevarēšu strādāt plecu pie pleca ar tiem stiprajiem cilvēkiem, kuri vēl tikai gaida savu piedzimšanas brīdi? Un tad es sev devu zvērestu, kurš skanēja apmēram tā: “Līdz šim visu savu dzīvi es izpildīju smagu, fizisku darbu un katra šī darba diena mani grūda arvien tuvāk bezdibenim. Es izraušos no šī bezdibeņa, bet izdarīšu to ne jau ar savu muskuļu spēku. Es vairs nekad nestrādāšu fizisku darbu: lai dieva sods nāk pār mani, ja es vēl kādreiz strādāšu ar rokām vairāk par nepieciešamo minimumu.” Kopš tā laika es izvairos no smaga fiziska darba.

Reiz, kad biju nogājis apmēram desmit tūkstošus jūdzes pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, es nokļuvu pie Niagāras ūdenskrituma un te mani arestēja viens konstebls, kurš vienkārši gribēja nopelnīt. Man, lai sevi attaisnotu, pat neļāva muti atvērt un gandrīz uzreiz notiesāja uz trīsdesmit dienām par patstāvīgas dzīvesvietas un uzskatāmu iztikas līdzekļu neesamību. Mani saslēdza rokudzelžos, pieķēdēja kopējai ķēdei, kurā bija tādi pat bēdubrāļi kā es, un aizveda uz Bufalo, kur ievietoja Eri apriņķa labošanas cietumā. Tur man pilnībā nodzina matus un tikko uzdīgušās ūsas, ieģērba strīpainās drēbēs, nodeva praksi izejošam medicīnas studentam, kurš uz tādiem kā es trenējās potēt pretbaku potes, nostādīja ierindā, piespieda strādāt viņčesteriem bruņotu apsargu uzraudzībā, – un tas viss tikai par to, ka es devos piedzīvojumu meklējumos “gaišmatainā nelieša” garā. Par saviem tālākajiem piedzīvojumiem es labāk nestāstīšu, bet vienu gan varu atbildīgi paziņot: mans amerikāņu patriotisms kopš tā laika ir stipri mazinājies vai pat vispār izgaisis. Katrā gadījumā pēc šiem pārbaudījumiem es daudz vairāk esmu sācis rūpēties par vīriešiem, sievietēm un bērniem, nevis par kaut kādām nosacītām robežām ģeogrāfiskajā kartē.

Tagad domāju katram ir skaidrs, ka mans neapturamais individuālisms bija veiksmīgi no manis izsists un tik pat veiksmīgi manī burtiski iedauzīja kaut ko citu. Bet tieši tāpat kā es savulaik nezināju, ka biju individuālists, tāpat, pašam nezinot, es kļuvu par sociālistu, kas, protams, ir visai tāls no zinātniskā sociālisma. Es piedzimu no jauna, bet, nebūdams no jauna kristīts, turpināju klejot pa pasauli, mēģinot saprast, kas patiesībā es esmu.

Un tad es atgriezos Kalifornijā un piesēdos lasīt grāmatas. Neatceros vairs, kuru grāmatu es atvēru pirmo un tas arī nav būtiski. Es jau biju tas, kas biju, un grāmatas tikai izskaidroja man, kas tas ir un ka es esmu tieši sociālists. Kopš tā brīža es esmu izlasījis daudz grāmatu, bet neviens ekonomiskais vai loģiskais arguments, neviena pati pārliecinošākā sociālisma neizbēgamības liecība neatstāja uz mani tik dziļu iespaidu kā diena, kad es sev apkārt skaidri ieraudzīju sociālā bezdibeņa sienas un sajutu, ka sāku slīdēt uz leju – uz pašu apakšu.

Džeks Londons
/1903/

Avots:
http://vivovoco.astronet.ru/VV/PAPERS/BONMOTS/LONDON.HTM

Publicēts iekš Prakse, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par Ukrainas valdošo aprindu prāta spējām


00583_1401452546_bo4lnetiyaerkc8Amerikāņi ir spiesti strādāt ne tikai ar neliešiem, bet arī ar muļķiem. Jaceņuks, Porošenko un pārējie [Ukrainas politiķi] nav spējīgi rīkoties ne tikai Ukrainas interesēs, bet pat paši savās interesēs. Viņi nav cilvēki, bet gan funkcijas, pielikums ASV plāniem. Vai amerikāņiem ir ietekme uz Ukraina varu? Tā pat nav ietekme – amerikāņi vienkārši vada Ukrainas varu, viņi nolemj, kurš būs prezidents, premjerministrs, ministrs. Katrā ministrijā sēž tā saucamie padomnieki, bet ES un ASV pilsoņus jau pat norīko par ministriem.

Konkrētajā gadījumā runa iet par tiešu ārējo vadību, pie tam par tiešu nemaskētu ārējo vadību. Visur, kur vien iespējams, tiek nosēdināts ASV pārstāvis, kurš vai nu kontrolē Ukrainas varu vai vienkārši veic vadību tās vārdā. Jā, Porošenko un Jaceņuks ir kara noziedznieki un muļķi, bet viņi paši tur ielīda un tagad viņiem vairs nav izejas. Viņi tikai retranslē lēmumus. Pašreiz Ukrainas prezidents ir tikai izkārtne. Ja man būtu jāizdomā kā lai viņš izkļūst no šīs situācijas sveiks un vesels, tad es to nevarētu izdarīt.

Porošenko kā pietiekami veiksmīgs biznesmenis, kurš zināja kā strādā politiskie mehānismi, pietiekami ilgi apgrozījās Ukrainas politikā un tāpat iegāza gan sevi, gan Ukrainas tautu. Ja kāds ilgi ir apgrozīsieties futbolistu vidū, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par futbolistu.

Kā vispār radās tādi cilvēki kā Porošenko? Viņi biznesā atnāca 1990-o gadu sākumā, kas vien liecina par noteiktu neadekvātumu, jo 1990-o gadu sākumā uz biznesu gāja cilvēki ar pazeminātām pašsaglabāšanās sajūtām un paaugstinātu pašvērtējumu. Viņi bija gatavi riskēt ar visu dēļ apšaubāma prieka nopelnīt dažus miljonus dolāru (par miljardiem runa sāka iet jau vēlāk). Un viņi vienkārši neticēja, ka ar viņiem var notikt kaut kas slikts. No šo cilvēku vidus izdzīvoja 1 no 10, bet viņi tā arī nesaprata, ka tas notika tīri nejauši. Tā vietā viņi iedomājās, ka ir nu ļoti gudri, lai gan daudzi, kuri kopā ar viņiem sāka biznesu, jau guļ zem zemes.

Tieši tāpat Porošenko un kompānija pēc tam tālāk rīkojās arī politikā, tāpēc visa Ukrainas politikas patiesā jēga ir ļoti vienkārša. Bija impērijas centrs Maskavā, kurš vadīja provinci, kuras vadība sēdēja Kijevā. Noteiktu iemeslu dēļ centrs pazuda un PSRS sabruka. Ko darīt, neviens nezin, kā vadīt, arī nezin, bet ir iespējams visu izzagt. Pie tam Maskavai nevar paprasīt, ko drīkst zagt, bet ko nedrīkst, jo tad neatļaus, bet, ja saimnieki sēdēs Vašingtonā, tad viņi, pirmkārt, ir stiprāki (vismaz tā tas bija 1990-o gadu sākumā) un, otrkārt, viņi ir tālu, tāpēc tiem pēc būtības ir vienalga, kas notiek provincē.

Ukraiņu politiķi [tāpat kā Latvijas un citu pseidovalstu stulbeņi] nepamanīja to mirkli, kad amerikāņi sāka zaudēt savu globālo dominējošo stāvokli. Nepamanīja arī kā ES sāka jukt un brukt. Tā vietā viņi ieleca aizejošā vilciena pēdējā vagonā, kad vilciens jau bija apstājies un lokomotīve tam bija atkabināta.

Runāt par pašreizējās Ukrainas varas pārstāvjiem kā par veiksmīgiem cilvēkiem, kuriem ir izdevies nozagt miljardus, arī nevar. Viņi nav Fords, kurš izgudroja automašīnu, uzbūvēja rūpnīcu, izgudroja konveijera sistēmu, izdomāja veidu kā maksāt saviem strādniekiem pietiekami lielas algas, lai viņi pēc tam pērk viņa automašīnas, un tādā veidā tika pie milzu bagātībām. Porošenko neizgudroja konfektes, viņš tās nozaga, bet tam daudz prāta nevajag.

Ne velti miliči, kuri nav nekādi akadēmiķi, viegli un vienkārši ķer kriminālnoziedzniekus, jo tie ir cilvēki ar zemāku intelektuālās attīstības līmeni. Ja parādās kāds patiešām talantīgs kriminālnoziedznieks, tad viņš strādā visu mūžu un tikai pēc nāves par to uzzin, un arī ne vienmēr. Pārējos viegli un regulāri noķer. Līdzīgi ir Ukrainas politikā – sīkiem kriminālnoziedzniekiem vienkārši izdevās būt īstajā laikā īstajā vietā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/02.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/173335

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli, Turciju un nepieciešamību (necilvēcības draudu iespaidā) visiem cilvēkiem apvienoties


Krievu politologa, dramaturga, režisora, zinātnieka, rakstnieka, sabiedriskā darbinieka, politiķa un analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana analītiskā raidījuma “Spēles jēga” (09.12.2015) fragmenti, kurā, stāstot par Krievijas – Turcijas incidentu un savstarpējām attiecībām, viņš pastāsta par pietiekami drūmu globālo procesu attīstības modeli un definē darbību principu visdrūmāko pasaules attīstības scenāriju nepieļaušanai, ko lakoniski var izteikt ar modificētu komunistu saukli: “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”
00573_daesh3

00573_daeshKam interesē pasaulē reāli notiekošais, kas neizbēgami atbalsojas arī Latvijā, ieteicams izlasīt/noskatīties šo materiālu, kurš visa cita starpā ir arī informatīvi bagāts, redzesloku paplašinošs un noderīgs tai skaitā arī lokālo provinciālo Latvijas problēmu sapratnei un risināšanai.

Par Turcijas – Krievijas konfliktu

(…) Turcija, notriecot Krievijas militāro lidmašīnu, veica kaut ko drausmīgu attiecībā pret Krieviju. Mēs zinām, ka tās bija izplānotas lamatas, kurās piedalījās vairākas lidmašīnas, tai skaitā lidmašīna no Saūdu Arābijas, un ka tur piedalījās NATO štāba vadība. Mēs [Krievija] daudz ko varētu pateikt šai sakarā, bet ko tālāk?!

Kad Vladimirs Žirinovskis vai jebkurš cits opozīcijas politiķis kaislīgi kliedz, ka vajag dot triecienu no kosmosa vai darīt ko tamlīdzīgu, tad tas ir viens. Vladimirs Putins nevar atļauties kliegt ko nereālu, viņam ir reāli jādara. Jebkurš opozīcijas politiķis var kliegt, ka ir jādara kaut kas neizdarāms, zinot, ka to izdarīt nevar, lai pēc tam teiktu valdošajiem politiķiem: “Bet kāpēc jūs to nedarāt?”. (…)

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Mums ir jāņem vērā tās valsts [Krievijas] iespējas, kura reāli eksistē, nevis mūsu iedomu valsts iespējas. Trieciens pa Turciju nozīmē šīs reālās valsts karu ar NATO. Un kā šī reālā Krievija karos ar NATO?! Ar stratēģiskajiem kodolieročiem?! Un kas pēc tam būs?! (…)

Patreizējā Krievija nav gatava militāram konfliktam ar NATO, bet uz Turcijas provokāciju obligāti ir jāatbild. Es patiesībā nezinu vēsturē tādu gadījumu, kad tik demonstratīvi nekaunīgi tika notriekta militārā lidmašīna un netika no otras puses uz to atbildēts. Atstāt šo incidentu bez atbildes nozīmē drausmīgu “sejas” pazaudēšanu, bet tai pat laikā jebkura atbilde nozīmē iekļūšanu lamatās, kurās no vienas puses Krievijai būs ļoti liels izaicinājums, bet no otras puses pašreizējā Krievija šāda veida izaicinājumiem nav gatava. (…)

Viss, ko Krievija var darīt šai situācijā, ir meklēt asimetriskas atbildes iespējas, izdarīt spiedienu uz Turciju, pēc iespējas lokalizēt Krievijas pretenzijas pret Turciju, noreducējot tās līdz Erdoganam, un pacenšoties kaut kādā veidā noregulēt konfliktu ar Turciju, vienlaicīgi izdarot uz to spēcīgu spiedienu. (…)

Mēs nedrīkstam novest situāciju līdz karam ar Turciju, kas nozīmē karu ar NATO. Nekas tāds nebija iepriekšējo krievu – turku karu laikos, izņemot Krimas karu, kad varenā Krievijas impērija (vēl nesamaitātā un globālismā neievilktā) bija spiesta karot ar kvaziNATO. Un mēs visi zinām ar ko tas beidzās [Krievija zaudēja karu, kurā pret to karoja visa pārējā civilizētā pasaule un ar to brīdi sākās Krievijas impērijas noriets, kurš beidzās Pirmā pasaules kara laikā]. (…)

Mums ir jāsaprot reālā situācija un jābūt maksimāli atbildīgiem. Tiem, kuri aicina uz visradikālāko rīcību, vajadzētu atvērt acis uz Krievijas realitāti un kaut vai sevi sagatavot kritiskai situācijai, sākot dzīvot savādāk. Šādi aicinājumi ir daļa no “trakonama”, kā izpausmes ir vērojamas visapkārt, tai skaitā arī armijā.

Man ir viena drausmīgi murgaina fantāzija: kad Krievijas armijas centrālais štābs dod morzas ābecē vai tamlīdzīgos veidos pavēli armijas daļai, tad armijas daļas pārstāvis atzvana pa mobilo telefonu un saka: “Jūs beidziet mums tās figņas sūtīt, pasakiet normāli pa mobīlo, kas mums ir jādara?”. Lai gan tā ir mana murgaina fantāzija, bet diemžēl realitāte ir tuva tai. (…)

Jā, mēs gribam iebiedēt daļu Turcijas elites, vienus ekonomiski, citiem pateikt: “Mums veidojās tik izdevīga sadarbība, bet tagad dēļ Erdogana viss deg”. Tālāk varam izdarīt spiedienu uz turku patērētāju un uz turku ražotājiem, izolējot tos, un ar mums pašiem [Krieviju] viss būs kārtībā, visu trūkstošo droši varēs aizstāt – būs gan tomāti, gan viss pārējais. (…)

Tātad mēs varam “piežmiegt” “apakšas”, mēs varam “piežmiegt” tos, kuri gribēja baroties no mūsu projektiem, mēs varam runāt ar cilvēkiem Turcijā, kuri negrib šādu notikumu attīstību (tādi cilvēki ir), mēs varam izmantot daudzos Erdogana ienaidniekus un mēs varam strādāt ar cilvēkiem, kurus iespējams motivēt citiem līdzekļiem (visdažādākajiem, tai skaitā arī ar vismodernākajiem, neuzskaitīšu tagad tos visus). (…)

Turku militāristi ir ļoti nikni uz pašreizējo Turcijas režīmu un viņi ir stipri “aplauzti”. Un “aplauzti” viņi pirmkārt ir no Eiropas un visu Rietumvalstu puses, kuri nedeva Turcijai apsolīto vietu Eiropas Savienībā. Turku militāristi tādējādi nokļuva idiotiskā situācijā, jo viņi gāja uz to desmitgažu laikā. Katru reizi, kad Turcija gribēja mainīt šo virzienu, turku militāristi izdzina ielās tankus un veica represijas. Un pēc tā viņiem pateica: “Kāpēc jūs vispār to darāt?! Ja dēļ Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tad tas nekad nenotiks, tāpēc izbeidziet to un paslēpieties labi, jo mēs tūlīt jūs sāksim “sēdināt”, nevis jūs mūs”. Lūk, tas arī ir Erdogans.

Tātad mēs varam mazliet pamodināt šos turku militāristus, jo ne jau viņi visi tur cietumos nīkst. Viņi ir pat ļoti labi pozicionējušies. Viņi nav “mūsu” [Krievijas], bet pārsvarā ar orientāciju uz Izraēlu, bet mēs arī to kaut kā varam sakombinēt. (…) Tādējādi summējot visas šīs mūsu iespējas mēs kaut kā varbūt arī varam mainīt Turcijas politikas virzienu. Es līdz galam par to neesmu pārliecināts, bet to visu vismaz var pamēģināt izdarīt.

Situācija ir tik dramatiska, ka jebkuras pārliecinošas darbības, kuras neizraisa karu, ir labas. Es te nerunāju par to “Pelēko vilku” pārstāvja, kurš demonstratīvi nogalināja mūsu [Krievijas] lidotāju, likvidāciju, bet par daudz nopietnākām darbībām, kuras parāda, ka ar Krieviju jokot nevar, bet kuras neizraisa karu.

Bet tas viss strādās tikai tai gadījumā, ja Turcija nav nopietni pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ja Turcija un visa turku elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku, tad nekas nelīdzēs: lai ko arī Krievija darītu, agri vai vēlu Turcija izprovocēs nopietnu konfliktu. Šai gadījumā Krievijai konfliktu uzspiedīs pat ja tā būs maiga kā nekad un mēģinās rīkoties tikai asimetriski. (…)

Piemēram, Ukrainas elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ko tur tālāk var ar viņiem darīt? Viņiem ir pasūtījums “močīt moskaļus” ar attiecīgu naudisku nodrošinājumu un drošības garantijām, tai skaitā evakuācijas. Ja Ukrainas elite to nedara, tad viņi uzreiz var “gulties zārkā”. Vašingtona pateica “vajag”, Kijeva atbildēja “yes”. Un ko citu Kijeva lai dara, jo viņi taču ir pieņēmuši attiecīgu pasūtījumu?! Tāpēc Kijeva to darīs. Viņi ne pārāk tic amerikāņiem un baidās, ka amerikāņi vienā brīdī var atlekt nost un tas viss beigsies ar Dienvidvjetnamu, kur amerikāņi bēga un pameta likteņa varā savas marionetes, bet no otras puses viņi mierina sevi ar domu, ka šodienas Krievija nav PSRS (un tā ir taisnība), ka ASV ir spēcīgi, ka Eiropa ir vienota utt. Un šādi sevi pašiedvesmojot, Ukrainas elite izpilda antikrieviskas politikas pasūtījumu.

Ja arī visa Turcijas elite ar tās visdažādākajām sastāvdaļām ir pieņēmusi šādu pasūtījumu, tad situācija ir ļoti drausmīga. Nevis vienkārši slikta vai ļoti slikta, bet ļoti drausmīga, visdrausmīgākā kopš 1980-ajiem gadiem. Un šī ļoti drausmīgā situācija nekādi nav savienojama ar to Krievijas valsti, kura pēdējos 20 gados tika veidota. Šī valsts neizturēs nopietnu Turcijas spiedienu. Pie tam mēs esam pārliecināti, ka Turcijas spiediens tāpat nebūs tieši militārs. (…)

Ja Turcija nopietni uzsāks destruktīvu darbību Krimā, tad visa pašreizējā Krievijas politika tur nav neko vērta. Turcijai ir ļoti lielas iespējas aktivizēt krimas tatārus. Tas pats attiecas arī uz Kaukāzu, ja Turcija sāk nopietni ar to nodarboties. Par Azerbaidžānu vispār nav ko runāt. Un tālāk ir Pievolgas reģions. Un tad ir viss. Tāpēc ir jāsaprot, kas patiesībā ir Turcija.

Vai var uz to atbildēt? Jā var, bet tikai ar staļinlaiku metodēm. Bet ko tas patiesībā nozīmē, kurš to darīs, kā šī jaunā “staļinlaiku” sistēma spēs sadzīvot ar pašreizējo Krievijas sistēmu nav skaidrs. Tās visas ir fantāzijas. Mani interesē kāda atbilde reāli būs, nevis tas kāda atbilde varētu būt, ja mēs pēkšņi kaut ko radīsim. Ko mēs radīsim? Mēs sāksim represijas? Un cik cilvēki veiks šīs represijas, neņemot naudu no tiem, kuri jārepresē, un viņu vietā nerepresējot nevainīgos?! Vai arī neizmantojot represijas kā naudas izspiešanas līdzekli?!

Jebkuru represiju veikšanai ir nepieciešams idejiski motivēts un, piedodiet, arī morāli tīrs cilvēku kontingents. Kur pašreizējā Krievijā ir subjekts, kurš ko tādu varētu izdarīt?! Kurš to darīs? Tautas masas? Un vai tas netiks darīts pēc principa, ko savulaik gnostiķu [kataru] vajāšanas laikā Francijas dienvidos definēja grāfs Simons de Monfors (1208 – 1265). Kad viņam pajautāja kā atpazīt gnostiķus, ja viņi ir tādi paši kā visi pārējie kristieši, viņš atbildēja: “Nogaliniet visus, tālāk Dievs debesīs izšķiros kurš ir kurš”. Kāds tad būs princips? Un galu galā, kur ir tā tauta, kas uz to ir spējīga?! Es ar mūsdienu Krievijas tautu saskaros regulāri. (…)

Situācija ir ļoti drūma. Drūmāka kā jebkad šajos vairāk kā divdesmit gados. Bet tas nenozīmē, ka nevajag orientēties situācijā.

Tagad, kad Krievijā ir sācies antiturkisma vilnis, tajā aktīvi piedalās tautas, kuras ir cietušas no turkiem un kristiešu pasaules tautas. Es piemēram neesmu pārliecināts, ka Krievijas – Turcijas kara gadījumā Grieķija kā NATO dalībvalsts izpildīs savas saistības attiecībā pret Turciju. Vai, piemēram, tā pati Bulgārija.(…)

Mustafa Kemals Ataturks

Mustafa Kemals Ataturks

Pašreizējos antiturku noskaņojumos Krievijā ir daudz kas patiess un daudz kas nepatiess. Visnepatiesākie šai ziņā ir armēņi, kuri sen grib jaunu vēstures koncepciju. Tas atbilst viņu nacionālajām interesēm, bet ne viņiem, ne kādam citam nav tiesību savas nacionālās intereses uzdot par Krievijas nacionālajām interesēm. Armēņi neieredz boļševikus un Ļeņinu, jo viņš savulaik noslēdza vienošanos ar Mustafu Kemalu Ataturku (1881-1938) un atbalstīja Turciju, tādējādi nododot gan grieķu, gan armēņu pasauli.

Tas viss gan ir tā, gan ari nav tā. Pirmkārt Ļeņins rīkojās nevis armēņu tautas interesēs, bet gan visas Padomju valsts interesēs. Viņš nevarēja priekšplānā izvirzīt vienas tautas intereses uz citu tautu interešu rēķina. Ja viņš nebūtu noslēdzis šo vienošanos, tad viņš uzrautos uz lēnas darbības mīnām un iekļūtu lamatās. Un, ja šādi atbalsta armēņus, tad ko lai dara ar Azerbaidžānu?

Otrkārt visas šīs armēņu un grieķu spēlītes vairāk atbilda Lielbritānijas interesēm. Treškārt Padomju Savienībai kā ateistiskai komunistiskai valstij vairs nebija pamata radīt priekšrocības pareizticīgo tautām. Pat pareizticīgā Krievijas impērija nekad neatļāvās ierobežot tiesībās islāmticīgos, jo ļoti labi saprata, ar ko tas beigsies. (…)

Visbeidzot apgalvojumi, ka Kemals Ataturks piekrita izveidot komunistisku Turciju un Ļeņins tam noticēja, pilnībā neatbilst vēsturiskai patiesībai. Jā, Kemals to apgalvoja, bet cilvēki, kam viņš to stāstīja, ļoti labi saprata, ka Kemals melš niekus, lai tikai izglābtu kaut kādu (pēc iespējas lielāku) Turcijas daļu Osmaņu impērijas dalīšanas procesā. Osmaņu impēriju centās dalīt tā, lai nekāda Turcija pāri nepaliktu. Vēl daži griezieni un tā arī notiktu. (…)

Osmaņu impēriju sāka dalīt pēc tam, kad tā Pirmajā pasaules karā nostājās Vācijas pusē un Vācija sāka zaudēt. Kemals gribēja saglabāt kaut kādu Turciju un tamdēļ viņš ņēma palīgā nevis komunistisko ideju, bet gan ideju par laicīgu, buržuāzisku, eiropeisku turku valsti, kura pēc tam iekļausies vienotā Eiropas tautu saimē. Ļeņins to ļoti labi saprata, tāpat kā to, ka šīs idejas realizācijā Kemalam un viņa pēcnācējiem vismaz gadus septiņdesmit būs iekšpolitiski ļoti daudz ko darīt. Lai to izdarītu, vajadzēja apspiest visu, kas ir saistīts ar islāmu – gan ar radikālo, gan ar mēreno sufistu islāmu. Tāpēc viņš veica armēņu genocīdu, tāpēc veica masu kurdu slepkavības un tāpēc represēja arī sufistu islāma pārstāvjus. Kemals savu Turcijas valsti veidoja ar neiedomājami nežēlīgām metodēm. (…)

Ļeņinu šāda Turcijas valsts apmierināja, pat neskatoties uz to, ka viņam vajadzēja ziedot dažas teritorijas. Ļeņins ļoti labi saprata, ka, ja viņš iesaistās konfliktā ar Kemala Turciju, tad viņš strādā nebūt ne savas valsts labā. Daļu Armēnijas viņš saglāba un tur Padomju periodā tika izveidots kas tāds, kad iedzīvotāju skaits tikai pieauga (bet pēc PSRS sabrukuma Armēnijā iedzīvotāju skaits samazinājās un iedzīvotāji emigrē no “neatkarīgās” Armēnijas). (…)

Tātad Ļeņins rīkojās visu Padomju valsts tautu interesēs, kas prasīja spēku samēru (balansu). (…) Galvenais Ļeņinam bija iegūt kaimiņos valsti, kura ir pilnībā sterilizēta no jebkāda veida ekspansionisma. Ir Turcija ar savu teritoriju un viss, un viņa nekur tālāk pat nedomā līst. Un šai ziņā ir pilnīgi vienalga vai tā ir prorietumnieciska, antirietumnieciska vai vienalga kāda Turcija. Tur bija spēcīgi komunistiski spēki un spēcīgi prokrieviski spēki. Un visi šie spēki tika likvidēti uz ko Padomju valsts samērā vienaldzīgi noraudzījās.

Attiecībā pret Grieķijas komunistiem PSRS izrīkojās pavisam nesmuki. Jā grieķiem ir pamatota pretenzija šai ziņā pret mums, bet mēs [PSRS] nevarējām rīkoties savādāk, jo pretējā gadījumā mums uzreiz 1945.gadā [uzreiz pēc 2.Pasaules kara beigām] atkal vajadzēja sākt karot. (…) Kopējās intereses ir stādāmas visaugstāk un nevienai daļai no kopējā nav tiesību pieprasīt sev kaut ko īpašu. Visi ir vienlīdzīgi. (…)

Šodien mums [Krievijai] ir jāorientējas uz tiem, kuri mūs mīl, un kuri ir ar mieru sadarboties bez īpašiem nosacījumiem. Ja Armēnija, piemēram, patiešām sapratīs, ka ar ASV tai nekas neizdosies, ka blakām ir Irāna un Turcija, ka ar Irānu arī nekas nesanāks, bet ar Turciju Armēnija ir nolemta kārtējam totālam genocīdam, tad Krievija ar Armēniju var no jauna sākt veidot labas attiecības. Un pat šai gadījumā Krievijas iespējas ir ierobežotas dēļ tā, ka Krievijā ir ļoti spēcīgs nevis islāma, bet gan tjurku faktors. Tjurki kopsummā ir otra lielākā Krievijas tauta (tautu grupa) pēc krieviem [apm. 12 miljoni]. Eirāzija nevar būt armēņu vai kādas citas mazas tautas, Eirāzija var būt tikai vai nu krievu vai nu tjurku [turku, azerbaidžāņu, tatāru, uzbeku u.c., kopsummā pasaulē ir apmēram 150 – 200 miljoni tjurki, no kuriem 55 miljoni dzīvo Turcijā, 26 miljoni Uzbekistānā, 15 miljoni Irānā, pa 12 miljoniem Krievijā un Kazakstānā, 11 miljoni Ķīnā un 9 miljoni Azerbaidžānā].

[Krievus nemīlošajiem, kuri dēļ sava antikrieviskuma var simpatizēt jebkuram Krievijas ienaidniekam, vajadzētu padomāt vai Latvijas objektīvajās interesēs ir padomizēta krievu jeb slāvu jeb baltslāvu Eirāzija vai arī pietiekami nežēlīgo un latviešiem svešo turku Eirāzija.]

Saprotot cik liels Krievijā ir tjurku iedzīvotāju daudzums, uzsākt ar šo Krievijas valsti tiešu konfliktu ar visu tjurku pasauli, tai skaitā Azerbaidžānu (pat neskatoties uz to, ka tjurku pasaule nav viendabīga), ir neprāts. (…)

Turcijas valstiskuma modeļi

Turcija visā savā pastāvēšanas laikā ir veidojusi trīs veidu valstiskuma modeļus.

1. Pirmais Turcijas valstiskuma modelis, kuru es jau aprakstīju, ir Kemala Ataturka (kemaliskais) valstiskuma modelis. Tā ir klasiska modernisma [eiropeiska] valsts – laicīga, turciski nacionāla un ar aizliegumu uz reliģisko dominanti. Tā ir tāda pati valsts kā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis, kurai bija jāiekļaujas kopējā Eiropas puzlē. Šis Turcijas valstiskuma modelis Krievijai ir visizdevīgākais, jo tam vispār nav nekāda ekspansionisma pafosa. Šīs modelis var būt pat ļoti neizdevīgs Turcijā dzīvojošajiem neturkiem un viņi mūs var apvainot (piemēram, kristieši), ka mēs kaut ko tādu atbalstām, bet Krievijai kā valstij tas ir izdevīgs modelis, jo jebkurai valstij ir izdevīgi robežoties ar kaimiņvalsti, kurai nav ekspansionisku pretenziju pret tevi.

Tjurku ekspansija Krievijai ir visbīstamākā. Tjurku ekspansija ir daudz bīstamāka par Irānas ekspansiju (nerunājot nemaz par to, ka attiecībā uz Krieviju viņas vispār nav), jo Krievijas teritorijā nav persiešu iedzīvotāju, bet tjurku Krievijā ir daudz. Un Turcija ir tjurku pasaules centrs, neskatoties uz visām viņu ļoti sarežģītajām iekšējām sasvstarpējajām attiecībām. (…) Tāpēc mēs [Krievija] negribam šo turku ekspansionismu. Ne jau uz Kemala boļševisma solījumiem Ļeņins uzķērās, bet gan uz bezekspansionisku Turciju. Jā, Turcija 2.pasaules karā bija gatava karot ar PSRS Vācijas pusē, jā Turcija koncentrēja karaspēku pie robežas, jā bija gatava iebrukt, ja Hitlers uzvarētu pie Staļingradas, bet gala beigās viņi tomēr to neizdarīja. (…)

00573_Bozgurt2. Otrs Turcijas valstiskuma modelis, “otra Turcija” ir “pelēko vilku Turcija” jeb “boskurt” [Bozkurtlar]. Tas nelietis, kurš demonstratīvi nošāva Krievijas lidotāju, ir no “Boskurt”. Tā ir pusfašistiska organizācija ar senām tradīcijām.

Daudzi pašreiz apspriež GLADIO tīklu. Kas pa lielam ir GLADIO tīkls? Tas ir nelegālu organizāciju tīkls, kuras bija paredzētas nelegālai darbībai PSRS ekspansijas gadījumā. Ja PSRS okupētu, piemēram, Itāliju, Spāniju, Turciju, Franciju vai Grieķiju (nav būtiski kuru), tad visās šajās valstīs ir jāveido pagrīdes pretestība, kura var būt tikai fašistiska. Viņi šo pagrīdi izveidoja, apbruņoja un komandēja no NATO štābiem, bet PSRS ekspansija kā nenotika tā nenotika. Tā kā struktūras bija izveidotas un nebija noslogotas, tās sāka izmantot citiem mērķiem. GLADIO sāka cīnīties nevis ar PSRS armiju, kura tā arī neparādījās, bet gan ar ko citu – vieni ar kurdiem, citi ar kreisajiem politiķiem (piemēram, ar Al de More Itālijā), ar vietējiem komunistiem, ar visiem, kurus viņi neieredzēja. Sākās teroristiskā darbība, bet tur, kur ir terorisms ir ieroči, ieroču tirdzniecība un drīz parādās arī narkotikas utt. Tas viss veido vienu kopēju tīklu, kam tika veidoti vēl citi advancētāki tīkli (to piemēram darīja tāds CIP direktors kā Keisijs, Ronalda Reigana draugs), kuri bija vēl tuvāki īstajām fašistu struktūrām. Tad, lūk, šajā tīklā bija arī šī organizācija “Boskurt”.

“Boskurt” orientējas uz panturku projektu ar mērenu islāma piedevu. “Pelēkajiem vilkiem” islāms vienmēr ir otrajā vietā attiecībā pret turku ekspansionisko nacionālismu. Klasiskais islāmisms grib iekarot visu pasauli pilnībā, jo pilnīgi viss ir jāpārvērš par kalifātu, bet panturkisms grib izveidot dižo tjurku impēriju, kaut ko līdzīgu Čingishana impērijai. Te nav būtiski kādi šai impērijai ir kontūrri, galvenais, ka tai ir robežas. Bet pilnīgi noteikti “Pelēko vilku” sapņu  tjurku impērijā ietilpst visa Krievija [attiecīgi visdrīzāk arī Latvija]. Tā ir “Zelta Orda”. Viņiem nav nepieciešams, lai islāms būtu pirmajā vietā (lai gan islāms tur būs ļoti labā vietā). Pirmajā vietā viņiem ir tjurkisms.

“Pelēko vilku” galvenais ienaidnieks nav pat Krievija, bet gan Irāna [Persija]. Tas ir fundamentāls, metafizisks un tūkstošgadīgs konflikts starp Irānu un Turānu. Irānā (Firdousī poēzija u.c.) runā par to, ka ir ļaunuma valstība, kas ir “vilka valstība” un ir “putna valstība”, kas ir gaisma. Attiecīgi ļaunums tas ir turki, bet gaisma tas ir persi. Šis konflikts ilgst jau tūkstošus gadu. Tas bija gan pirms Osmaņu impērijas, gan Osmaņu impērijas radīšanas laikā, gan arī pēc tam. Šis konflikts vienmēr ir traucējis konsolidēt islāmu, jo Irānā [Persijā] islāmam ir sekundāra loma, bet galvenais ir senā un tradīcijām bagātā persiešu nācija. [Lielā mērā tieši tāpēc Persijā radās sava islāma versija (šiīti, pretstatā sunītiem), kas kopskaitā sastāda apmēram 8 – 15% no visiem islāmticīgajiem.] Un arī turkiem ir ambīcijas, kuras nav noreducējamas tikai līdz islāmam.

3. Trešais spēks jeb trešais Turcijas valstiskuma modelis ir islāmisms tīrā veidā. “Tīrība” te, protams, ir nosacīta, jo “tīrā” veidā tas neeksistē nekur, tomēr tā ir orientācija uz kalifātu un apziņa, ka cilvēks papriekšu ir “islāma kareivis”, bet tikai pēc tam turks. Turānismā cilvēks papriekšu ir turks, bet tikai pēc tam “islāma kareivis”. Šī ir, lai gan nianse, tomēr būtiska nianse.

Turku islāmisti, protams, sapņo atjaunot pēdējo kalifātu – Osmaņu impēriju. Un jebkuram musulmanim kalifāts tā ir ļoti liela vērtība. Osmaņu impērijas krahs bija kalifāta krahs, bet pirms tam taču bija arī cits kalifāts – arābu kalifāts. Un patiesībā Osmaņu impērijas sabrukums ir saistīts ar apstākli, ka turki un arābi savā starpā nespēja sadalīt kalifātu. Arābi taču ir Mekas un Medīnas tauta, arābi ir galvenā islāma pasaules tauta, arābi ir tauta, kuras valodā ir jārunā svētajai islāma pasaulei (jo arābu valoda ir Pravieša valoda), tāpēc tas ir dabiski, ka arābi negrib, lai kaut kādi tur tjurki pārvaldītu kalifātu. Tāpēc konflikts starp tjurku un arābu kalifātu arī būs vienmēr.

Tas, ko viņi tagad mēģina sarunāt, ir atsevišķs jautājums. Manā sapratnē Erdogans ir tuvāk šim trešajam islāmistu spēkam. Erdogans nav “pelēkais vilks”, Erdogans drīzāk ir islāmists. Pie varas Erdogans nonāca, kad bija notikusi ļoti liela vilšanās pirmajā kemaliskajā valstiskuma modelī, kad izrādījās, ka Turciju Eiropā nelaiž un neuzskata par eiropeisku valsti, neskatoties uz visiem ilgus gadus veiktajiem pašierobežojumiem un represijām. Izrādījās, ka laika patēriņš, pūliņi un upuri bija veltīgi. Attiecīgi turku tauta pagriezās citā virzienā un sāka atcerēties vai nu Osmaņu impēriju vai arī dižo “vilka valstību”. Pie tam militāristi vairāk atcerējās “vilka valsti”, bet civilie vairāk Osmaņu impēriju.

Detaļas par konkrētām CIP angažētām struktūrām tagad nestāstīšu, bet galvenais, kas ir jāsaprot, ka Erdoganu uz priekšu izvirzīja amerikāņi (tāpat kā citus viņam līdzīgus “nelaicīgos” kadrus). Tie bija amerikāņi, kuri sagribēja, lai vairs nebūtu laicīgās Turcijas. Laicīgā Turcija amerikāņiem traucēja tieši tāpat kā citas laicīgās valstis [Huseina Irāka, Muberaka Ēģipte, Kadafi Lībija, Asada Sīrija u.c.]. Ja nacionālās Lībijas, nacionālās Sīrijas un nacionālās Ēģiptes sagrāve notika caur “oranžajām revolūcijām”, tad nacionālās militāristu Turcijas sagrāve notika maigāk, bet apmēram tāpat.

Viņi Turcijā to demontēja tieši tāpat kā viņi Irānā demontēja šaha režīmu. Persijas šahs bija pilnībā proamerikānisks, tāpēc priekš kam gan vēl viņiem bija nepieciešamība nomainīt viņu uz Homeni?! Bet viņu taču nomainīja! Un tas notika ar tiešu amerikāņu politiskās un militārās mašinērijas atbalstu. Tolaik no Izraēlas un ASV brauca cilvēki palīdzēt šaham, bet viņiem tika pateikts, ka to darīt nevajag un ka viss ir kārtībā.

Tas nozīmē, ka jau pietiekami sen ir ideja kalifatizēt pietiekami lielu pasaules daļu, radot arhaiskākas un radikālākas struktūras. Tas nozīmē, ka kāds negribēja, lai Tuvie Austrumi sastāvētu no modernisma nacionālām valstīm, tādām kā kemaliskā Turcija. Kemalistisko projektu atcēla tie, kurus kemalisti ļoti augstu vērtēja – amerikāņi un citi. Un tad saniknotie militāristi devās “Boskurt” virzienā, dižās Turānas virzienā.

Par spēku sadali islāma pasaulē

00573_daesh2(…) Ir tāda parādība kā radikālais sunītu islāmisms. Uzsvars te ir uz vārdiem “radikālais”, “sunītu” (ne šiītu) un “islāmisms” (nevis islāms). Liela nozīme tajā ir t.s. “Islāma valstij” jeb DAESH [ad-Dawlah al-Islāmiy ah fī ‘l-ʿIrāq wa-sh-Shām]. Bet DAESH ir tikai maza daļa no radikālā sunītu islāmisma.

Tad, lūk, ASV grib draudzēties ar visu lielo radikālā sunītu islāmisma “lauku”. Tāpēc arī viņi pietiekami pozitīvi izturas pret DAESH kā pret daļu no visa radikālā sunītu islāmisma. Amerikāņi uzskata radikālo sunītu islāmismu par savas vispasaules kundzības instrumentu. Savukārt radikālais sunītu islāmisms uzskata amerikāņus par savas vispasaules kundzības instrumentu.

Uz šo pašu radikālo sunītu islāmismu orientējas arī Turcija. Turcija var pietiekami ātri pārņemt radikālo sunītu islāmismu savā būtiskā ietekmē.

Tāpēc viena lieta, kad ASV pa tiešo runā ar Turciju, bet pavisam cita lieta, kad ASV runā ar Turciju caur radikālo sunītu islāmismu kā starpnieku. Un starpniekam šai gadījumā ir noteicošā loma [kurš ietekmē abas puses – gan Turciju, gan ASV]. Nav tā, ka Vašingtona kaut ko pavēl, bet pavēl šis radikālais sunītu islāmisms gan ASV, gan Turcijai. Un, ja ASV paies nost, tad radikālais sunītu islāmisms savienosies ar Turciju.

Lai šis faktors kļūtu nāvējošs, nepieciešams, lai šajā “spēlē” iesaistīto visnozīmīgākā islāmticīgā lielvalsts – Pakistāna. Bet Pakistāna jau pasen grib divas pretrunīgas lietas, kuras līdz neilgam laikam tomēr bija iespējams savienot. Pakistāna grib draudzēties ar ASV un šai ziņā pat ir gatava sevi kaut kādā mērā ierobežot, kā arī Pakistāna arvien vairāk nokļūst Ķīnas Tautas Republikas ietekmē. Kamēr ASV sadarbojās ar Ķīnu, viss bija kārtībā. Tiklīdz ASV nonāk konfrontācijā ar Ķīnu, šīs divas pretrunīgās lietas apvienot nav iespējams. Pie tam Pakistāna ir apvainojusies, ka Indija ir ASV jaunākais brālis.

Tieši tāpēc talibi ļoti šaubās vai viņiem pakļauties DAESH vai arī nepakļauties. Talibi vispār ir gatavi pakļauties DAESH, bet lēmums par to tiek pieņemts Ķīnā. Bet tā kā ķīnieši arvien vairāk saprot, ka radikālais sunītu islāmisms ir nepieciešams tieši Ķīnas demontāžai (ar triecienu pa Uiguru apgabalu Ķīnā), tad ķīnieši grib dabūt savu daļu no radikālā sunītu islāmisma un grib, lai tas noteikti būtu antiamerikānisks. (…) Ik brīdi Taliban var pakļauties DAESH, ja šie mehānismi, par kuriem es tagad stāstu, izrādīsies savādāk uzkonstruēti.

Visa tā rezultātā Pakistānā un arī Afganistānā mums [Krievijai] vēl nav šie radikālā islāmisma “prieki”, bet viņi tur var parādīties jau rītdien, pēc trim gadiem vai arī var neparādīties vispār, ja Ķīna to pilnībā pārņems. Bet, pārņemot Pakistānu pilnībā, Ķīna nevar nesagribēt iegūt nozīmīgu daļu Persijas līcī un Saūdu Arābijā. Tad tālāk pasaule nokļūst vairāku spēku kontrolē.

Papildus tam visam vēl eksistē valsts, kurai ir pretrunas starp savu ļoti seno vēsturi un statusu islāma pasaulē, kas ir pat kā apgrūtinājums. Es te domāju Irānu (Persiju). Irāna ir ļoti spēcīga nacionāla valsts ar spēcīgu persiešu identitāti un visos šiītu islāma sufiju darbos ir spēcīga zoroastrisma un citu Persijas iepriekšējo reliģiju ietekme. Irānas šiītu islāms stāv uz ļoti sena un spēcīga visu iepriekšējo Persijas reliģiju fundamenta. Un tieši tāpēc Irāna kļuva par šiītu valsti, jo viņi negribēja iekļauties tjurku – arābu pasaulē. Irāna gribēja būt īpaša valsts.

Šiītu bloks Tuvajos Austrumos ir pati Irāna, alavītu Sīrija (alavīti ir radikāls šiītu novirziens, kurš pret pašiem šiītiem attiecas pietiekami sarežģīti) un spēcīgākā partizānu tipa pagrīdes organizācija “Hezbollah”.

“Hezbollah” mierīgā ceļā varētu saņemt Libānu, ko viņi ilgi “sagremos”, par ko es domāju varētu sarunāt ar Izraēlu, neskatoties uz visu “Hesbolah” nepatiku pret Izraēlu. Tad Izraēla saņems sev blakām salīdzinoši maigāku anticionismu. Ja Irāna ir šī šiītu bloka sirds, “Hezbollah” pievadsiksna, bet alavīti nozīmīgs izpildmehānisms un te pēkšņi vēl parādās krievi, tad izveidojas noteikts sabiedroto bloks.

Vai mēs [Krievija] gribam, lai ar šo bloku viss beigtos? Nē, negribam. Mēs gribam dialogu ar talibiem Vidusāzijā un mēs ceram uz ķīniešu brāļu tautu, kura paskaidros pakistāniešu brāļu tautai, ka nevajag pārāk klausīt amerikāņu brāli un jārealizē ir pašiem sava politika. Tādējādi mēs ceram nokontrolēt Vidusāziju. Visbeidzot, protams, mēs [Krievija] gribam iegūt normālo sunīta islāmu. Mēs negribam, lai visa sunītu islāma pasaule ietu pakaļ DAESH un amerikāņiem. Mēs gribam, lai kaut kāda daļa mērenā sunīta islāma (sufistiskā, piemēram, moderniskā, kura labprāt grib sev nacionālas valstis un pat fundamentālistiska, kura neaiziet līdz islāmistiskām galējībām) atnāktu pie mums. Mēs negribam palikt vieni paši kopā ar šiītu musulmaņiem pret visu sunīta islāma pasauli. Viņu ir ļoti daudz [ap milijardu].

Tagad jautājums par Irāku. Lai Irāka paliktu vienota, cilvēkiem, kuri grib saglabāt Irākas vienotību, ir jāpieņem viens vienkāršs lēmums. Pēc ASV veiktās Irākas sagrāves, ir jāpieņem lēmums, ka Irāka tiek nodota Irānas ietekmes sfērā. Vienota Irāka pēc Sadama Huseina sagrāves ir tāda Irāka, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā. Un savā ziņā šāda Irāka ir mūsu [Krievijas] Irāka. Šāda Irāka mūs pat ļoti apmierina.

Mums [Krievijai] vissatraucošākais ir vai mums no rokām “neizsitīs” Irānas “kārti”. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tieši ar to arī nodarbojas. Visas šīs ASV vienošanās ar Irānu, tas taču ir Kerijs. Bet Kerijs, kā stāsta Irānas draugi, ir vienkārši viņu tāds “instruments”. Vai tas tā ir, vai arī nav, lai paliek uz Irānas draugu sirdsapziņas, bet nu izskatās, ka tā.

Amerikāņi tur mīkstināja savu attieksmi, bet Irānai taču ir savas intereses. Ja Irāna veido ar mums [Krieviju] pietiekami ciešu savienību un mums izdodas atšķetināt Irānas – Izraēlas mezglu, tad mēs iegūstam Irānu, Sīriju, Hezbollah, Izraēlu, Ēģipti (ja Izraēlu, tad uzreiz arī Ēģipti), lielāko daļu normālo sunīta islāma spēku Ziemeļāfrikā, kuri ir iebiedēti ar “oranžajām revolūcijām”, Irāku, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā, kā arī iespējams Pakistānu, ja to mēs “sadalīsim” ar Ķīnas Tautas Republiku. Lūk, tas jau ir kaut kas.

Jautājums paliek par “Persijas līci” [Saūdu Arābija, …]. Viņi kā ierasts mēģinās korumpēt Ameriku. Viņiem ir izveidota smalka un sarežģīta struktūra kā to darīt, bet, jo sliktāka situācija būs ASV, jo sliktāk šie mehānismi strādās.

Kad “Līcis” būs apdraudēs no šiītiem, nav zināms ko viņi izdarīs. Vai viņi paņems šo sunītu “zobenu” (radikālo sunītu islāmismu) vai arī tomēr viņi izveidos kaut kādas attiecības ar Irānu. Ja Pakistāna no viņu kontroles tiks “izsista”, tad “Līcis” bez Pakistānas ir nekas. Tad Saūdu Arābija nesaņems savus kodolieročus un nesaņems visu citu, ko grib. Saūdu Arābijā ir pārāk maz iedzīvotāju, lai tā spētu spēlēt savu spēli.

Šai ziņā Sīrija, nošautie lidotāji, visas mūsu [Krievijas] bēdas un pat tie milzīgie draudi Krievijas nacionālai drošībai, par kuriem es tikko stāstīju, ir sekundāri attiecībā pret šo “lielo šaha dēli”. (…)

Ja Ķīna vienosies ar Persijas līča valstīm un tās aizies no Amerikas, tad viss, tā tad ir pavisam cita pasaule.

Es nevaru teikt, ka Krievijai ir vāja Tuvo Austrumu diplomātija. Kaut kā tā ir sanācis, ka tā ir mantota no Krievijas impērijas, tāpēc mēs [PSRS, Krievija] nekad neesam bijuši vāji šai “laukumā”.

Ja Irākas sunīti negribēs nokļūt Irānas ietekmes sfērā, tad Irāka būs jādala (pašiem irākiešiem). Šai gadījumā rodas Sunistāna – Irākas sunītu valsts. Irākas šiīti tad, protams, pilnībā pāriet Irānas kontrolē kopā ar visām naftas iespējām, bet Sunistāna paliek viena pati. (…) Un te tad viss kļūst atkarīgs no Turcijas radikalizācijas pakāpes.

Tātad, ja Turcija tomēr ir izvēlējusies ceturto savas attīstības scenāriju? Eiropā Turciju neņem, bet amerikāņu brālis paprasa, lai Turcija “atgriež vaļā” bēgļu “krānu”, kas iznīcina Eiropu. Atbrauc uz Turciju Eiropas līderi, turki prasa: “Ņemsiet Eiropā”, “Nevaram”, “Nu tad vēl vairāk bēgļu “krānu” atgriezīsim!”. Amerikāņi uz to aplaudē un saka: “Malači!”.

Tad amerikāņi jautā: “Vai turku brāļi uzņemas darīt to pašu, ko dara ukraiņu brāļi? Mēs to visu apmaksāsim, kaut kā piepalīdzēsim. Tad ņemiet pasūtījumu uz patstāvīgām pretkrievu darbībām.” Tad, lūk, ja Turcija patiešām ir paņēmusi antikrievijas politikas pasūtījumu, tad visi pašreizējie Krievijas valsts modeļi pilnīgi noteikti vairs neiztur. Ja tā ir, tad ar šiem Krievijas valstiskuma modeļiem ir cauri, jo tie viļņi, kas var pacelties pēc turku pavēles, ja viņi ir nopietni nolēmuši realizēt antikrievijas politiku, nav savienojami ar to, ko mēs [Krievija] saprātīgi un maigi darām patreiz. Mēs [Krievija] pašreiz visu darām pareizi (es tā saku ne jau tāpēc, ka man tas patiktu, visi zin, ka tā nav, bet gan tāpēc, ka tas patiešām tā ir). (…)

Ja turki pateiks krimas tatāriem, lai viņi nesēž klusiņām kā patreiz, tad viņi vairs nebūs tik mierīgi. Un ko tad varēs darīt ar pašreizējo Krievijas valsts modeli?! Kā lai nodrošina to mieru? Kamēr turki ir neitrāli, tikmēr to ir iespējams izdarīt viegli. (…)

Ko vēl viņi tālāk var izdarīt? “Aizdedzināt” Pievolgu. Kā arī Ziemeļkaukāzu. Un ko tad mēs darīsim?! Un tai brīdī, kad Krievijas militārie spēki ir saistīti Kaukāzā, sākas uzbrukums Ukrainā. Un kur tad paliek šis miera laiku modelis, kuru es piemēram ļoti augstu vērtēju, jo tas ļauj krievu tautai vismaz kaut kā dzīvot. Kad sāksies viss tas, par ko es runāju, vēl nav zināms kas notiks, nav zināms vai krievu tauta spēs pārslēgties uz mobilizācijas režīmu un būs kaut kāda dzīve. Valsts ir izlaista, visur ir viena vienīga putra, bet tā mēs dzīvot varam un kā izrādās pat varam veiksmīgi ar raķetēm šaut.

Bet vai tas nozīmē, ka mēs esam spējīgi veikt stingras darbības savā teritorijā, kuras mēs baidījāmies veikt visu Padomju laiku. Kāpēc PSRS pārāk nenaidojās ar Turciju, neskatoties uz to, ka tā bija NATO dalībvalsts?! Tāpēc, ka saprata cik viegli ir uzjundīt visu šo simbiozi. Vai tas mums bija vajadzīgs?! Mums tas nebija vajadzīgs! Mums to var savajadzēties katastrofiskos apstākļos un tad jā, tad būs pavisam citas attiecības ar Bulgāriju, Grieķiju, armēņiem, kurdiem, Irānu, protams, un nav būtiski ar ko vēl, galvenais tikai savākt pēc iespējas lielāku antiturku komplektu.

Tagad Putins saka, ka terorisms ir ļoti liels ļaunums, ar kuru nav iespējams atsevišķai valstij cīnīties vienai pašai. Kas tad ir šis terorisms, kas ir ļaunums un ar kuru viena atsevišķa valsts nevar cīnīties? Kas tad tas ir par spēku, kuru viena valsts nevar uzvarēt, ja tā to ir sagribējusi? Valsts taču vienmēr ir spēcīgāka! Jebkura regulārā armija vienmēr ir spēcīgāka par partizāniem. Ko viņš ar to domā? To, ka ir šis radikālais sunītu islāmisms, kuram ir cieša sadarbība ar valstu armiju štābiem un specdienestiem. Un tas jau ir ellīgs spēks.

Man bieži saka: “Nu jā, tur jūsu alavītu armija ne uz ko nav spējīga”. Bet tā ir valsts armija! Tur ir ne tikai alavīti, bet arī daudzi citi, visi, kuri negrib pie sevis ciemos šo radikālo sunnu, jo saprot, ka tad tiešā nozīmē ādu, dzīviem esot, plēsīs ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no bērniem. Viņi tur cīnās uz dzīvību un nāvi.

Tad kā var 200 vai 250 vai pat 300 tūkstoši cilvēku ar vienkāršiem ieročiem kaut ko izdarīt pret valsts armiju, kuru Krievija ir apgādājusi ar ieročiem, kura vienmēr ir bijusi spēcīga un kura tagad cīnās uz dzīvību un nāvi? Kāpēc šī armija zaudēja un Krievijai nācās sākt bombardēt? Tāpēc, ka tur nav tikai šīs radikālo islāmistu masas kā patstāvīgs spēks. Tur vēl ir Turcijas regulārā armija ar štābiem un vēl virknes citu valstu regulārās armijas, kuras regulāri sniedz atbalstu šīm kaujinieku masām. Un tad tik tiešām izrādās, ka pietiekami spēcīgā Sīrijas regulārā armija nespēj pretoties ne šim teroristiskajam internacionālam, ne valstīm, kuras šim internacionālam ir pieslēgušas savus specdienestus, ne arī šo pašu valstu tiešām militārām darbībām, kas tiek veiktas autonomi no teroristiem. Kad vajag, tad tiek sūtītas parastiem ieročiem bruņotas islāmistu masas, bet kad vajag, tad pa galvenajām pozīcijām un atslēgciemiem tiek doti masīvi raķešu triecieni. Un tad aptuveni kļūst skaidrs kas patiesībā šis terorisms tāds ir, kā tas attīstīsies un ko tas patiesībā nozīmē.

Par aktuālajiem pasaules attīstības konceptuālajiem modeļiem un nepieciešamību visiem Cilvēkiem apvienoties necilvēcības draudu priekšā

(…) Pēc PSRS sabrukuma, kurā ir vainojama Padomju Savienības komunistiskās partijas nodevība, pasaulē izveidojās pavisam cits spēku samērs. Tad pasaule nokļuva pavisam citā vēsturiskā procesa situācijā. Pasaulē, kurā vairs nav PSRS, kļuva aktuāli trīs vispasaules attīstības konceptuālie modeļi [teorētiskie projektējumi, kurus politiskie spēki mēģina iedzīvināt].

Frensiss Fukujama

Frensiss Fukujama

Pirmais ir Fukujamas “Vēstures beigu” („Vēstures gala”) modelis [Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ], kurš ir ASV demokrātiskās partijas un visu pasaules liberālo [neoliberālo] spēku modelis. Saskaņā ar šo modeli neviens ne ar vienu nekaro, ir viens vienots amerikāņu centrs, kurā valda liberālisms [neoliberālisms] un šāda kārtība globalizācijas procesa ietvaros tiek izplatīta pa visu pasauli.

[“Vēstures beigas” tiek panāktas nonivilējot un noniecinot jebkādas ideālistiaskas un sakrālas vērtības (lai nav par ko cīnīties un karot) un atļaujot darīt jebko noteiktu likumu ietvaros. Šī modeļa ietvaros visas augstākas garīgas vērtības tiek izsmietas un noniecinātas, cilvēki tiek nihilizēti, primitivizēti un debilizēti, notiek sabiedrības homoseksualizācija, jebkādu perversiju un preteklību legalizācija un masveida izplatības veicināšana. Kad cilvēki ir pārvērsti par vājiem, stulbiem, atomizētiem un izvirtušiem cilvēkveidīgiem lopiem, tad tādu radījumu masas ir iespējams ļoti viegli vadīt un kontrolēt ar ļoti mazu resursu un pūliņu pielikšanas palīdzību. “Vēstures beigas” iestājas tādēļ, ka šādi radījumi ir bezpalīdzīgi un uz mazko spējīgi, tāpēc arī vajadzētu beigties jebkādiem kariem. Patiesībā kari, protams, tad nebeigsies, bet notiks starp ļoti mazskaitliskajiem elitāriem grupējumiem, kas beigsies ar civilizācijas iznīcināšanu (jo elitārie grupējumi neizbēgami degradēsies līdz ar visu sabiedrību un sasniegs stulbuma pakāpi, kad paši sev “izraks bedri”, un līdz ar to arī visai civilizācijai).]

Semjuels Hantingtons

Semjuels Hantingtons

Otrs ir Hantingtona “Civilizāciju sadursmes” modelis [Samuel Huntington “The Clash of Civilizations”: http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf ], kurš es domāju ir tuvāks angļiem nekā amerikāņiem.

[“Civilizāciju sadursme” ir ASV Republikāņu partijas modelis un savā ziņā to var uzskatīt par priekšmodeli “Vēstures beigu” modelim. Kamēr cilvēkiem vēl ir kādi ideāli un sakrālas vērtības, viņi savā starpā karo (jo nesaprot viens otru, nespēj atrast kopēju valodu, negrib atteikties no saviem ideāliem, savām vērtībām), bet, kad visas tās tiek iznīcinātas, iestājas “vēstures beigas”. Citiem vārdiem sakot, ceļš uz “vēstures beigām” ved caur “civilizāciju sadursmi”. Jeb vēl citiem vārdiem sakot, “civilizāciju sadursme” notiek tad, kad nav izpildījušies visi nosacījumi, lai iestātos “vēstures beigas”. Vēl var teikt, ka tie, kuri netic “vēstures beigu” iespējamībai (bet kuriem nav morāla rakstura iebildumi pret to), uzskatot to par utopiju vai antiutopiju, par vienīgo reālo risinājumu var pieņemt “civilizācijas sadursmes” koncepciju.]

Trešo modeli varat nosaukt par ERC (Eksperimentālā radošuma centra) vai Kurginjana modeli.

[Sava analītiskā centra konceptuālo modeli Kurginjans aprakstīja arī 2011.gadā iznākušajā grāmatā “Politiskais cunami” (Политическое цунами:  http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 ), kura bija veltīta t.s. “arābu pavasara” notikumiem un kurā viņš pierādīja, ka “arābu pavasari” organizēja ASV. Saskaņā ar Kurginjana modeli pasaulē eksistē četri galvenie sabiedrības konceptuālie virzieni: 1) klasiskais humānismā balstītais modernisms (klasiskais kapitālisms ar nacionālo valstu koncepciju), kurš kļūst arvien vājāks un vājāks; 2) postmodernisms (sabiedriska iekārta, kurā ir atmestas humāniskas vērtības – nežēlīga un galēji perversa), kurš nomaina modernismu un tiecas to pilnībā iznīcināt; 3) kontrmodernisms (reanimēti seni (tas ir – arhaiski) sabiedriskie strāvojumi, kuri tiek maksimāli piezemēti un primitivizēti, atņemot tiem cilvēcības un attīstības ideju); 4) supermodernisms jeb atjauninātais un uzlabotais PSRS parauga sociālisms.

Saskaņā ar Kurginjana koncepciju pasaulē, kurā joprojām valdošais ir modernisms, to tiecas nomainīt postmodernisms (jo modernisma konstrukcija neļauj apstādināt civilizācijas attīstību, kā arī ātri un efektīvi samazināt cilvēku skaitu uz planētas), kurš tieši uzbrūk modernismam (antihumānisma un perversiju legalizēšana un plaša izplatīšana), kā arī dara to netieši, izmantojot netehnoloģizētu un tumsonīgu kontrmodernismu. Postmodernisms pasludina modernismu par sliktu un parāda cilvēkiem divus iespējamus ceļus modernisma nomaiņai – viens uz tehnoloģisku postmodernisku “dzīves baudīšanu”, bet otrs uz arhaisku, netehnoloģisku un tumsonīgu atgriešanos “pie dabas”, “pie saknēm”. Modernisms izdzīvot nespēs, jo tas sevi ir izsmēlis, un vienīgā iespēja nepieļaut postmoderniski – kontrmoderniskas pasaules izveidošanos ir radīt supermodernismu, kas ir atjaunināts un uzlabots PSRS parauga sociālisms.

Pašreiz modernistiskās valstis ir visas attīstības valstis ar Ķīnu priekšgalā, kuras grib “panākt” Rietumvalstis un tāpēc kopē to iepriekšējo gadu modernistisko konceptuālo modeli. Pašas Rietumvalstis ar ASV priekšgalā no modernisma ir atteikušās un ievieš pie sevis postmodernismu un veicina pārējā pasaulē kontrmodernisma attīstību, pie kā vispirmām kārtām jāmin radikālais islāmisms, bet pie kā ir pieskaitāma jebkura kustība par atgriešanos pagātnē (tai skaitā neopagānisms). Izteikta supermodernisma pasaulē pašreiz nav, bet kā potenciāla supermodernisma valsts ir Krievija.

Kurginjana modeli vēl var izteikt kā “Vēstures beigu” un “Civilizāciju sadursmes” modeļu apvienojumu, kas ir loģiski, jo šie abi modeļi papildina viens otru un ir abu valdošo ASV partiju modeļi, kuras pārvalda ASV abas kopā un regulāri Amerikas varas gaiteņos nomaina viena otru, tāpēc šiem modeļiem reālajā dzīvē ir jāizpaužas abiem vienlaicīgi.

Postmoderniskajās Rietumvalstīs ir “Vēstures beigas”, bet vietās, kurās līdz galam un pamatīgi nav ieviests neoliberālisms, ir “Civilizāciju sadursme”. Vēl var teikt, ka Kurginjana modelis pilnīgāk ataino politisko realitāti pasaulē, kurā vienlaicīgi tiek realizēti gan “Vēstures beigu”, gan “Civilizācijas sadursmju” konceptuālie modeļi, papildinot šo ainu ar neopadomisku sabiedrības konceptuālo virzienu, kas vismaz teorētiskā līmenī dod cilvēkiem cerību un iespēju izvairīties no antihumānisko koncepciju pilnīgas iedzīvināšanas.]

Mēs [Kurginjana analītiskais centrs] apgalvojam, ka pašreiz pasaulē nacionālistiskas buržuāziskas (kapitāliskas) valstis karo ar arhaisko postmodernisko globalizāciju. Tas ir modelis, kurš reāli tiek realizēts.

Kas karo Lībijā? Tur karoja arhaika kopā ar liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Kadafi priekšgalā. Kas karo Sīrijā? Arhaiskais DAESH ar nožēlojamajiem liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Asadu priekšsgalā. Kas karoja Ēģiptē? “Brāļi musulmaņi”, tas ir arhaika pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Muberaku priekšgalā, bet tagad ar Sisi priekšgalā, kurš ar grūtībām un ar Izraēlas palīdzību tomēr apvaldīja “brāļus musulmaņus”. Kurš karo Irākā? Kurš karo visā pasaulē? Buržuāziska (kapitālistiska) tipa nacionāli valstiski spēki pret arhaikas un postmodernisma spēkiem. (…)

Ir buržuāziski (kapitālistiska) moderniska pasaules arhitektūra, kuru pašreiz aizstāv Krievija un citas valstis. Pašreiz šīs cīņas epicentrā izrādījās Krievija un Vladimirs Putins. Putina runa ANO ģenerālajā asamblejā ir daļa no šīs cīņas. Viņš tur nenosauca šos vārdus, bet tie drīz tiks nosaukti, jo citas izejas nemaz nav. Tas [Putina runā izteiktais piedāvājums] ir Vestfāles miers 2.0 [ar terminu “Vestfālenes miera līgums” saprot divus miera līgumus, noslēgtus Osnabrikā un Minsterē, 1648. gada oktobrī, rakstītus franču valodā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētajā Romas impērijā (lielākajā daļā mūsdienu Vācijas) un Astoņdesmit gadu karu (vēsturē pazīstams arī kā Nīderlandes sacelšanās) starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Republiku)], tā ir nacionālu, suverēnu, buržuāzisku, laicīgu valstu, kuras attīstās, pasaule.

Bet ir kaut kāda pavisam cita pasaule. Ar Hantingtona “Civilizāciju sadursmi” viss ir skaidrs, mēs visi atgriežamies pasaulē, kurā visi nezin kāpēc tic Dievam, un tā kā tic dažādi, nogalina viens otru. Šajā pasaulē vēl vajag spēt atgriezties un es pagaidām neredzu kā tas būtu iespējams. Bet kas ir Fukujamas “Vēstures beigas” man ir pilnībā skaidrs. (…)

Fukujamas “Vēstures beigas” var lakoniski noraksturot ar vienu vārdu – globiki. Pasaulē eksistē globiki (globālās valsts iedzīvotāji) un pilsoņi (savas nacionālās valsts iedzīvotāji, kuri ir suverēnu, nacionālu, buržuāzisku valstu, ar orientāciju uz humānismu un attīstību, sistēmas sastāvdaļa). Tātad pilsoņi ir modernisma pasaule, globiki ir postmodernisma pasaule un globikiem klāt nāk ciltis [indivīdi, kuri ir primitivizēti līdz cilšu identitātes un cilšu morāles līmenim, tas ir – kontrmodernisms], kas ir daļa no šiem globikiem.

Globiki, pilsoņi un indivīdi ar cilšu identitāti ir realitāte, kurā mēs dzīvojam. Apskatieties apkārt. Vai jūs neredzat sev blakām globikus?! Es piemēram viņus redzu katru dienu. Es atbraucu uz Ķīnu, uz Šanhaju un redzu tur daudz, daudz ķīniešu globikus. Arī Maskavā ir daudz globiku, visi šitie “kreatīvisti”. Var sarunāt kaut ko ar jebkura politiska novirziena pārstāvi – liberāļiem, nacionālistiem, komunistiem, jo viņiem ir kaut kāda sava sapratne par suverēnu valsti, jo viņi ir savas valsts pilsoņi. Un tāpēc ar viņiem var sarunāt kaut kādas principiālas lietas. Kaut kāda ietvara robežās (konsensusa rāmja ietvaros) viņi katrs izvietosies savā vietā un savā starpā ķīvēsies šī konsensusa robežās, un tas ir normāli. Bet viņi nelauzīs šo nacionālās valsts konsensusa rāmi un neizies ārpus tā.

Globiki atrodas ārpus nacionālas valsts konsensusa rāmja [viņiem nav vajadzīga nacionāla valsts un ļoti daudz kas nav vajadzīgs, tai skaitā viselementārākā cilvēcība]. Konflikts starp valstu pilsoņiem un globikiem ir reāls mūsdienu konflikts. Un globiki sev palīgos nu ir paņēmuši arhaiskās ciltis un fašistus. Ukraina ir viens piemērs, Turcijas “Pelēkie vilki” cits piemērs un, ja vajadzēs, viņi pieslēgs vēl citas GLADIO daļas.

Es vienmēr esmu teicis, ka mums nāksies aizstāvēt modernisma pasauli, bet nav zināms vai vispār ir iespējams aizstāvēt modernisma pasauli, jo tā ir aizejoša pasaule. Buržuāziskā (kapitālistiskā) humānisma un buržuāziskās attīstības pasaule ir aizejoša pasaule. Šī pasaule, lai gan aiziet, bet tā vēl ir cilvēku pasaule. Tas, kas nāk aizejošās modernisma pasaules vietā vairs nav cilvēcisks. Tāpēc tā vietā, lai teiktu “Visu zemju proletārieši – savienojieties!”, šodien ir jāsaka “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”.

Posmodernismā jau nāk pavisam kaut kas cits. Tās visas neiedomājamās lietas ar ģimenes kropļošanu, visi šie drausmīgo perversiju gadījumi [vispārēja homoseksualizācija, valstiski centralizēta bērnu maitāšana, iecietība pret pedofīliem un pedofilijas legalizēšana], šī masveida cilvēku tumsonība viselementārākajos jautājumos, visa šī eklektiskā izraušana no konteksta un savstarpējā nesapratne taču nebija iespējama modernisma pasaulē. Kāda te vispār var būt nācija?! Kāds vēl tur “kausējamais katls”?! Tā vairs nav. Šī modernisma pasaule brūk!

Par pilsoņiem, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības būtību

(…) Pasaule jau sen ir aizgājusi no tādas sabiedriskās uzbūves, kad bija iespējama pilsonības izpausme tīrā veidā. Senās Grieķijas polisā apmēram 1000 cilvēku sanāca agorā [centrālais pilsētas laukums]. Viņi visi viens otru pazina, viņi visi labi pārzināja savas polises problēmas, viņi visi saprata kādi viņu polisei ārpusē ir draugi un ienaidnieki. Viņi visi saprata situāciju, tāpēc tad, kad polises pilsoņi agorā pieņēma lēmumu, viņi saskaņoja savas personiskās intereses ar savas polises pilsoniskajām interesēm un attiecīgi balsoja par vienu vai otru priekšlikumu, saprotot par ko iet runa un kādas katram lēmumam būs sekas gan visai polisei, gan viņam pašam.

Jau Senās Romas republikā ar tās lielajiem izmēriem visa šī pilsoniskuma būšana tika nīcināta. Senajā Romā sākās vēlētāju uzpirkšana, parādās slavenā “kloāka”, kam vēlēšanu  brīdī forumā bija jāpārbļauj konkurenti, politiskās slepkavības utt.

No jauna ar pilsoniskuma izveidošanu sāka nodarboties Lielās Franču revolūcijas projektēšanas un realizācijas laikmetā. Viņi saprata, ka Francija, kura sastāv no Bretaņas, Akvitānijas, Gaskoņas utt. nevar būt vienota Francija, jo ir dažādi valodu dialekti, dažādi priekšstati, cilvēki viens otru nepazīst, attiecīgi tas viss ir jāapvieno. Vienota franču valoda, vienota franču kultūra un uz priekšu: “Mums ir jārada pilsoņi, kuri saprot viens otru, runā vienā valodā, kultūras ziņā uztver vienotās vērtības kā Francijas vērtības (nevis savu reģionu vērtības) un ir gatavi par šīm vērtībām cīnīties”. Pilsoņiem ir jābūt ļoti izglītotiem, viņiem ir jāsaprot sava interese un tā jāsamēro ar Francijas valsts interesēm, attiecīgi pilsoņiem vēlēšanās ir apzināti jānoformē savs pasūtījums valstij uz sevis un visas valsts vadīšanu un pēc tam pašiem kvalificēti kā pilsoņiem ir jāizkontrolē šī pasūtījuma izpilde. Ja politiķis labi strādāja, tad jāievēl atkal, bet, ja nē, tad lai vācas prom. Lūk, tā arī ir pilsoniskuma ideja, kas ir modernisma pamats.

Pilsoniskuma ideja sāka brukt pirmās globalizācijas laikā (uz 19. / 20. gadsimtu robežas), jo pasaule kļuva globāla, un līdz ar masu dezinformācijas līdzekļu izgudrošanu. Ļoti labi to raksturo termins, kuru savā 1922.gada grāmatā “Public Opinion” (http://www.litmir.co/bd/?b=248178) ieviesa autoratīvs un talantīgs amerikāņu žurnālists, prezidentu padomnieks Valters Lipmans (Walter Lippmann). Viņš ieviesa terminu “sabiedriskās piekrišanas fabrikācija” [Manufacture of Consent].

Tad, lūk, kad parādījās sabiedriskās piekrišanas fabrikācijas instruments masu mēdiju veidolā un varas grupu kontrole pār tiem, tad demokrātija sāka pārvērsties par mākslīgu imitāciju.

Problēma ir apstāklī, ka šis pilsonis var būt pilsonis tikai savas polises, mūsdienās, savas pašvaldības ietvaros, kur viņš izvēlas šerifu, municipalitāti, [tiesnešus] – tos viņš pazīst un kaut ko viņš saprot [vismaz ir kaut kāda reāla iespēja saprast]. Bet lielāka mēroga vēlēšanās viņš neko nezina un neko nesaprot. Par to viņš zina tikai no mēdijiem, cik un ko mēdiji pastāsta, tik viņš zin [bet tā kā vara kontrolē mēdijus, kuri lielāko daļu apzināti nestāsta, bet pārsvarā nodarbojas ar cilvēku muļķošanu, tad cilvēks reāli neko nezin], tāpēc lielākās vēlēšanās cilvēks pēc būtības vairs nav pilsonis, bet jābalso viņam ir tikuntā. Un balso viņš tā, kā pastāsta mēdiji un stāsta viņam to falsifikatori. Attiecīgi, ja ir pilsoņi, tad ir demokrātija, ja nav pilsoņu, tad nav demokrātijas.  

Tad, lūk, kopš tā laika pilsoniskuma ideja un attiecīgi demokrātijas ideja sāka iet mazumā.

Vispār tā ir ļoti lielās pasaules problēma. Jau senāk pasaule bija “pārāk liela”, bet šodien tā ir pavisam liela. Un informācijas kara instrumenti realitātes falsifikācijai arī ir noslīpēti līdz ļoti augstam līmenim. (…) Šodien 6 – 8 mediju konglomerāti pārvalda kādus 95% no visas pasaules informatīvās vides. Šie konglomerāti attiecīgi pasūta falsifikāciju, viņi nosaka, kurš uzvarēs vēlēšanās un viņi arī attiecīgi ir vispilnvērtīgākie pilsoņi, kuri zin situāciju un spēj to adekvāti novērtēt un aprakstīt.

Pilsoniskuma, pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas saglabāšanas viskritiskākais uzdevums ir radīt jaunu masu cilvēku, kurš spēj un grib adekvāti novērtēt realitāti, adekvāti uz to reaģēt un adekvāti noformulēt paša attieksmi pret ļoti sarežģīto realitāti. Nepieciešams ir jauns, sarežģītas uzbūves cilvēks [tā vietā pašreiz masveidā formē jaunu deģenerētu primātu – nezinošu, izvirtušu, iedomīgu]. Bet šis cilvēks nevarēs izveidoties līdz mirklim, kamēr netiks sagrauta šī sabiedriskās piekrišanas falsifikācija. Šis pagaidām ir nepārvarams šķērslis. Tikmēr, kamēr pastāvēs pašreizējie mēdiji, tikmēr nebūs iespējams masveidā radīt pilsoņus.

Piemēram, Padomju laikā visos sabiedrības līmeņos bija daudz gudru un labi informētu cilvēku, kuri zināja kas patiešām notiek pasaulē. Padomju laikā cilvēki daudz lielākā mērā bija pilsoņi, neskatoties uz to, ka bija ierobežojumi realizēt savu pilsoniskumu. (…) Pēcpadomju laikā, kad bijušajā PSRS teritorijā parādījās sabiedrības piekrišanas falsifikācijas un kad vieni cilvēki aizrāvās ar lielā piķa pelnīšanu, bet citi ar izdzīvošanas nodrošināšanu, tad šis pilsoniskums pēcpadomju telpā arvien gāja mazumā. Izglītības sistēma sāka brukt, kultūra sāka brukt, audzināšana ģimenē sāka brukt, jo vecāki ir pārsvarā nodarbināti ar to, kā paēdināt un apģērbt bērnus. (…)

Esmu pārliecināts, ka ir iespējams atjaunot to pilsoniskās apziņas stāvokli, kāds bija Padomju laikā, lai gan pārāk ātri rezultāti tam, protams, nebūs. Tomēr, ja ar to nesākt nodarboties, tad Krievijai, kas ir viena no nedaudzajām reāla pilsoniskuma oāzēm pasaulē, būs slikti. Vairuma valstu cilvēkiem, ja ar viņiem parunā, vispār ir ļoti šaurs redzesloks, gan tādēļ, ka viņi vienkārši nav izglītoti, gan arī tāpēc, ka viņus tas neinteresē. Krievijā cilvēkiem redzesloks joprojām ir plašs.

Un vēl – pilsoniskums, pilsoniska sabiedrība ir nesavietojama ar patērētāju sabiedrību, jo, ja cilvēkam patērēšana ir pirmajā vietā, tad citām vērtībām vietas nepaliek. Tāpat patērētājam galvenais ir viņš pats, kas ir pretrunā ar pilsoniskumu. Patērētājam pat sieva un bērni nav prioritārāki par paša egoistisko patēriņu. Ja tas notiek jau vismazākās sabiedrības – ģimenes līmenī, tad nekādu lielāku sabiedrisko formu rašanās nav iespējama.

Globiki ir cilvēki, kuri ir sakoncentrējušies uz sevi. Viņu visur ir pilns, arī Izraēlā. Viņi parasti saka: “A man personiski priekš kam to vajag?” Globikam pats galvenais, lai viņam personiski būtu labi [un komfortabli]. Globiki nav sabiedrība, tas ir kaut kas pretējs sabiedrībai. (…) Valsts nevar pastāvēt, ja tajā nav pilsoniskās sabiedrības, pretējā gadījumā tā ātri sabrūk, kad kāds pa to “iesper”.

Par neoliberālisma būtību un modernisma nolemtību

(…) Kad tiek runāts par liberālismu, nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. It kā brīvības ideja?! No valstiskuma viedokļa liberālisma valstij vajadzētu būt vairāk pārdalošai un attiecīgi arī vairāk centralizētai nekā konservatīvai valstij, kurā tiek teikts: “Rokas nost no privātīpašuma, būs mazāki nodokļi, vairāk attīstīsies ražošana. Cilvēki paši tiks galā, bet valsti vajag pēc iespējas mazāk”. Pie mums jau šai ziņā viss ir pilnīgi otrādi.

Bet ir viena ļoti būtiska liberālisma īpašība – tas uzskata, ka pilnīga viss ir noreducējams līdz piezemētam ikdienišķam praktiskumam. Piemēram, kas no liberāļu viedokļa ir Aleksandrs Matrosovs [PSRS armijas kareivis, 1943. gada 22. februārī kaujā par Černušku ciemu pie Pleskavas Matrosovs ar savu ķermeni aizklāja Vācijas armijas bunkura šaujamlūkas, ļaujot savai vienībai turpināt uzbrukumu]? Tas bija cilvēks, kuram kādas savas augstākas ideālistiskas vērtības bija dārgākas par dzīvību, ko viņš tādēļ upurēja. Nē, saka liberāļi, tas vai nu bija līķis, kuru uzmeta uz “dota”, vai nu tā ir tukša PR konstrukcija, vai arī viņš bija bezjēgā piedzēries, vai arī viņš bija sajucis prātā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka liberāļi [neoliberāļi] noliedz tāda cilvēka modeli, kurš spēj idejas vārdā ziedot savu dzīvību. Viņuprāt nekas tāds nav iespējams.

Kāpēc krievu liberāļi tik viegli uzņēma visu, kas notiek ap Turcijas – Krievijas konfliktu? Tāpēc, ka tur ir Erdogans, “ģimene” un piķis. Tur ir nevis kaut kādi tjurki, ne panturkisms, ne sunītu islāms, tur ir tikai un vienīgi piķis. Nu tirgojās viņš ar zagtu naftu, viņam tur ir “kešs”, viņam tur ir bizness, ko Krievija sabombardēja, un tāpēc arī viņš to lidmašīnu notrieca.

Liberāļi uzskata, ka visu notikumu cēlonis ir kaut kas vienkāršs un ikdienišķs, tikai ne vienmēr to vienkāršo un ikdienišķo var ieraudzīt, uzzināt un saprast. Kamēr tas nav saprasts, tikmēr pasaule liekas sarežģīta un nesaprotama, bet, kad šos vienkāršos iemeslus uzzina, tad viss kļūst vienkāršs, skaidrs un saprotams. Liberāļu prāt neeksistē nekas paceļošais, kas ir virs šī vienkāršā ikdienišķuma. Kas ir transedentālais? Trans cenzus – izejošais ārpus robežām. Nekā tāda, nekā sakrāla un svēta liberāļu prāt dzīvē būt nedrīkst. Tieši tas ar liberālisma [neoliberālisma] palīdzību arī ir pasaulē jāiznīcina. Tā kā tas joprojām paliek, tad liberālisms ir līdzeklis, lai to iznīcinātu.

Kas tad patiesībā ir Fukujamas “Vēstures beigu” pasaule? Tā ir pasaule, kurā šis viss bezideālais kā pitons lēnām sagremo pasauli. Un te ir ļoti kārdinoši pateikt, ka islāms taču tagad ir sacēlies pret šo parādību. Bet patiesībā tā nav. Islāmisms ir arhaika, kura ir savienota ar šo postmodernismu. Vienīgie, kuri spēj sacelties pret globikiem, ir pilsoņi. (…)

Pēc tam, kad sabruka Padomju pasaule, “atkailinājās” modernisma pasaule, kura aizstāvas no galīgi necilvēcīgas realitātes, kuru no vienas puses virza pietiekami fašistizēta viduslaiku arhaika, bet no otras puses postmodernisms. Ja velkam vēsturiskās paralēles, tad pašreiz “Rūzvelts” un “Čerčils”, bet patiesībā tikai “Rūzvelts”, cīņā ar divsejaino “Hitleru” ir palicis bez “Staļina”. Un ja pasaulē neparādīsies kaut kāda jauna sociāla kustība, kuru mēs nosaucām par supermodernu, tad šis modernisms ir nolemts zaudējumam. Lai kā arī nemēģini lāpīt to veco Vestfāles sistēmu, buržuāzisko nacionālo valstu sistēmu, lai kā arī neatsaucies uz Apvienotajām Nācijām (tātad nācijām), tāpat šī sistēma sabruks ātrāk vai lēnāk. Mums ir svarīgi, lai šī sistēma brūk lēnāk, jo tad mēs iegūstam laiku.

Modernisma sistēmu nav iespējams aizstāvēt ne jau tāpēc, ka tā ir sveša, vai ne tāpēc, ka negribas, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir aizejoša sistēma, kas aiziet kopā ar to “konsjūmu” un masu informācijas līdzekļiem. (…)

Modernisms ir nolemts zaudējumam, jo viņa tīrā veidā vairs nav, viņš jau ir ļoti stipri mutējis un iestidzis patērētāju sabiedrības purvā. Tagad, kad Olands Francijā redzēja kādus brīnumus tur šīs ciltis dara, viņš pateica: “Republika, pilsoņi, mēs esam vienoti, pie ieročiem, pilsoņi!”. Tas ir, viņš atcerējās 1790-o gadu [Lielās Buržuāziskās Franču revolūcijas laiks]. Atcerējās večiņa kā jauna meita bija. Viņš to teica Francijas sabiedrībai, patērētājiem, kuriem tā Republika ir pie kājas. Viņi ir Šarli Ebdo, kāda vēl tur Republika.

[Šarli Ebdo – pretīgs postmodernisks “satīrisks” laikraksts, kurš visbrutālākajā un zemiskākajā formā izņirgājas par vissvētākajām vērtībām. Pēc uzbrukuma Šarli Ebdo redakcijai, Francijā tika organizētas masu demonstrācijas, kurās piedalījās arī pats Olands, un kurās cilvēki turēja rokās pašdarinātus plakātus ar uzrakstiem “Es esmu Šarli Ebdo”.]

(…) Tagad ir jautājums, kur lai rodas tie pilsoniskie informācijas līdzekļi, kuri rada horizontu? Varbūt internetā, kur ir izdarīts viss iespējamais, lai pilnībā visu sajauktu vienā putrā? Viss pašreiz ir atkarīgs no tā vai pilsoniskais sabiedrībā tiks mobilizēts vai arī netiks. (…)

Mēs pašreiz nevaram neredzēt, ka mūsdienu frontēs ne jau komunisti cīnās ar “Hitleru”, bet gan Asads cīnās ar Obamu un DAESH. Tieši šis konflikts pašreiz atrodas pasaules globālā politiskā procesa virspusē, jo iepriekšējais ir aizgājis. Un te ir jāuzdod jautājums, kāpēc iepriekšējais [sociālistiskais] ir aizgājis? Ir jāsaprot, kas ar to nebija kārtībā? Pirmkārt tas nespēja “aizklauvēties” līdz apslēptajām rezervēm cilvēkos. Un otrkārt tas nespēja pats sevi novietot lielo jēgu un tradīciju laukā. (…)

Piemēram, komunisma klasiķis Pols Lafargs (1842-1911) runāja par Promiteju. Tā ir tradīcija, kurai saknes sniedzas neizmērojami sirmā senatnē, kuru no šiem dziļumiem var vilkt laukā uz jebkuriem vēsturiskajiem līmeņiem (antīkajiem laikiem, renesansi utt.) un tur pārliecināties, ka šī tradīcija visos laikos ir vienota. Bet neviens par to nesāka runāt. Neviens nepastāstīja, kas tie par titāniem, ar ko vieni titāni atšķiras no citiem un kas tas patiesībā ir par uguni, kuru Promitejs iedeva cilvēkiem. Jau Fausta tradīcijā, no kuras, manuprāt, arī radās fašisms, šie titāni jau ir pavisam citi. (…)

Vienkārši komunisti palaida garām kaut kādas fundamentālas konstantes un tieši tāpēc tas viss arī aizgāja. Mūsdienās komunistiskais var atgriezties tikai, piedaloties cīņā pret šo absolūto ļaunumu, un šīs cīņas gaitā kaut kādā veidā atjaunojot sevi. Un, protams, mūsdienu “Čerčilam” un “Rūzveltam” ir jāsaprot, ka bez “Staļina” šai cīņā uzvarēt nav iespējams. (…)

Tālāk ļoti būtisks jautājums ir par “jauno cilvēku”. Tas, kā par to runāja Padomju laikā, vispār nebija neko vērts. Visu šo tēmu pilnībā privatizēja fašisti, un viņi daudz par to pastāstīja. Viss, kas ir saistīts ar augstākajiem līmeņiem, ar augstākā līmeņa mīlestību, ar sakralitāti, ar mistērijām, tas viss aizgāja pie fašistiem. Un tagad mēs dzīvojam pasaulē, kurā zinātkāriem, meklējošiem cilvēkiem tiek piedāvāta izvēle starp visu zemisko (“seksprosvet” utt.) un aprobežotu reliģiozitāti. No visa pārējā cilvēki tiek atsvešināti. Viss pārējais ir pieejams tikai slēgtai kungu kastai, tur visu pastāsta kā ir, bez tām muļķīgajām formām, ar kurām tiek barotas plebeju masas. To vajadzēja pateikt komunistiem…

Bet vai tad nav zināms, kas darījās jau 1980-o gadu PSRS provincēs: “Rītdienas laimes putns, atlidoja, spārniem zvanot, izvēlies mani, izvēlies mani, rītdienas laimesputn …” [populāras vēlīno Padomju laiku dziesmas vārdi]. Tur jau viss bija sapuvis un jau tad viss bija zaudēts! Pietika vēl masās iemest to nelieti Konu ar viņa “atbrīvošanos” un intermeitene [padomju prostitūta] bija gatava. Un kurš to visu izdarīja? Kurš izņēma no apgrozības tradīciju un idejas par jauno humānismu? Vai tad to CIP izdarīja? Man gan liekas, ka to no Kremļa darīja. (…)

Tātad bez atkārtotas šo ideju ienākšanas pasaulē, kurā cīņas lauks jau ir noteikts, šī “Čerčila – Rūzvelta pasaule” zaudēs “Hitleram”. Tāpēc no vienas puses ir jāapzinās, ka modernisms ir pirmajā plānā, ka modernisms ir galvenais cīnītājs, ka šis galvenais cīnītājs ir jāatbalsta (tāpēc, lai dzīvo Asads, Muberaks utt.), bet tai pat laikā ir jāsaprot, kas aiz tā visa stāv. Lietas būtība jau nav apstāklī, ka Muberaks Ēģiptē bija vājš. Nu atnāca Sisi, kurš nav vājš, bet arī viņš tāpat pēc gadiem pieciem būs spiests padoties. Bet tas dod laiku, pauzi, kuru ir iespējams izmantot. (…)

Avoti:
https://en.wikipedia.org/wiki/Operation_Gladio
http://www.litmir.co/bd/?b=248178
http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18

Click to access Huntington_Clash.pdf


http://www.wesjones.com/eoh.htm

Click to access The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf


http://eot.su/taxonomy/term/511

Publicēts iekš Prakse, Teorētiskas pārdomas, Videolekcija | Komentēt

Par sliktām un labām tautām (amerikāņiem un krieviem)


Mēdz teikt, ka neesot sliktu tautu, bet ir tikai slikti cilvēki. Tas ir politkorekts viedoklis, bet diez vai tas atbilst patiesībai. Mēs taču apgalvojam, ka katrai tautai ir savs raksturs un saucam to par mentalitāti. Un tie nav tikai tukši vārdi. Vācieti nesajauksi ar ķīnieti ne tikai dēļ ādas krāsas un acu īpatnībām. Arī angli ar francūzi, un spāni ar itāli sajaukt ir grūti.

Šodien, kad runā par tautām, visbiežāk domā politisko nāciju (valsts pilsoņus). Lai gan terminam tauta ir arī citas nozīmes, lietošu to politiskās nācijas nozīmē.

Tātad, ja katrai tautai ir savs raksturs, tad kādai tautai raksturs var būt arī slikts. Pat vairāk, kādai tautai obligāti ir jābūt sliktam raksturam. Visi cilvēki taču ir brāļi. Genētiķi ir pierādījuši, ka visa mūsdienu cilvēce ir cēlusies no vienas pirmmātes un viena pirmtēva. Tātad arī visas tautas ir brāļu tautas. Bet ne visi cilvēki taču ir labi, mēdz būt arī slikti cilvēki. Tādēļ ir saprātīgi pieņemt, ka, ja jau cilvēki, kuriem katram ir savs raksturs un kuri ir cēlušies no kopīgiem pirmsenčiem, tiek iedalīti labos un sliktos, tad arī ir jābūt ne tikai labām tautām, bet arī sliktām.

Tikpat saprātīgi būtu pieņemt, ka tautas raksturs, līdzīgi kā cilvēka raksturs, veidojas bērnībā, kad formējas personība (cilvēka personība vai tautas personība). Tātad personības veidošanās nosacījumi, kuri nosaka, kāds izaugs cilvēks, nosaka arī kāda būs tauta.

Un tagad pārbaudīsi šos pieņēmumus uz konkrētu tautu piemēra.

Mūsdienu tautas veidojas apmēram vienādi. Tās iekļauj sevī ne tikai tuvi radniecīgas ciltis un atsevišķas personības, bet arī dažādus citus etniskus elementus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nokļuvuši teritorijā, kuru attiecīgā tauta uzskata par savu.

Pavisam tīrs tautas veidošanās eksperiments ir ASV tautas izveidošanās. Cilvēki no dažādām Eiropas valstīm (kuri nebija viena tauta) ieradās indiāņu cilšu (kas vēl nebija izveidojušās par tautām) apdzīvotās zemēs. Apmēram 250 gadus pēc kolonizācijas sākuma uz globālās vēsturiskās skatuves parādījās ASV tauta.

Kas, runājot par ASV tautu, vispirmām kārtām pievērš sev uzmanību? Indiāņu skaits, kuri ir daļa no amerikāņu tautas, ir niecīgi mazs. Lielākā daļa indiāņu tika fiziski iznīcināti, bet atlikušie izmitināti rezervātos, kas apgrūtināja to sajaukšanos ar kolonistu pēctečiem, tādējādi faktiski izslēdzot indiāņus no ASV tautas. ASV tautā pēcāk iekļāvās tikai maza daļa no indiāņiem. Tādējādi tradicionālās sabiedrības pārstāvji (tas ir indiāņu ciltis) izrādījās nesavienojami ar emigrantiem no Eiropas un viņu pēcnācējiem. Bet kāpēc? Jo emigranti galu galā taču arī ir nākuši no tradicionālām sabiedrībām. Tomēr nē. Uz ASV devušies emigranti bija nevis tradicionālo sabiedrību pārstāvji, bet gan cilvēki, kuri ir izstumti, izdzīti no šīs tradicionālās sabiedrības.

Piemēram, uz Latīņameriku no Portugāles un Spānijas valdību puses tika mērķtiecīgi nosūtīti cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem (augstmaņi, karavīri, zemnieki, tirgotāji, pilsētu plebeji). Katrs devās pāri okeānam pēc kaut kā sava. Kāds plānoja nopelnīt naudu un atgriezties, kāds uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā, bet neviens negrasījās pārtraukt sakarus ar Tēvzemes sabiedrību. Un Latīņamerikā notika, lai gan sāpīga, bet tomēr indiāņu (kuri tiesa gan jau pirms eiropiešu ierašanās bija radījuši savu civilizāciju un valstiskumu, sākot veidoties par politisko nāciju) un emigrantu sajaukšanās, kas radīja jaunas politiskas nācijas, jaunas tautas.

Savukārt uz Ziemeļameriku bēga noziedznieki, vajātu reliģisku grupu pārstāvji, cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu vietu eiropiešu sabiedrībā, ar pašu sabiedrību un kuri sapņoja sev izveidot jaunas sabiedriskās attiecības. Un pat pēc XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad uz ASV sāka emigrēt augstāka dzīves līmeņa meklējumos, imigranti atteicās no savas iepriekšējās tautas un no savām tradīcijām. Viņi nodeva savu dvēseli apmaiņā pret materiālajiem labumiem. ASV tauta veidojās no egoistiem un antisabiedriskiem elementiem, kuri sevi pretnostatīja savas izcelsmes sabiedrībai un kuri sapņoja izveidot sabiedrību priekš sevis.

Tieši tāpēc ASV kolonisti nebija spējīgi līdzāspastāvēt ar indiāņiem, jo viņi tikko bija atteikušies no tradicionālās sabiedrības vērtībām, kuras indiāņi aizstāvēja kā savas dzīves pamatu. Un arī mūsdienu ASV dominē cilvēku atomizācija, neskatoties uz visu ārējo dzīves atregulētību. Un arī mūsdienu ASV neieredz tradicionālo sabiedrību un tiecas to iznīcināt. Neslēpjot šo savu naidu, bet cenšoties tam atrast racionālu pamatojumu, amerikāņi pasludina tradicionālo sabiedrību par progresa šķērsli. Un arī mūsdienu ASV galvenais ir materiālā labklājība, kura prevalē pār garīgo pilnvērtību. Un materiālās veiksmes cena amerikāņiem nevar būt pārāk augsta, bet tās sasniegšanas līdzekļi vienmēr tiek attaisnoti ar mērķi, attiecīgi materiālo labumu iegūšanai amerikāņi izmanto pilnīgi jebkādus līdzekļus.

Noformatējot savām vajadzībām Ziemeļameriku, amerikāņu tauta sāka formatēt savām vajadzībām visu pārējo pasauli. Lai saprastu kāds liktenis sagaida visas pārējās tautas, jāatceras indiāņu liktenis, 99% no kuriem tika fiziski iznīcināti, bet atlikušo 1% sadzina rezervātos. Visas pasaules tautas [arī latviešus] amerikāņu vispasaules kundzības gadījumā sagaida apmēram tāds liktenis.

Bet mums ir arī daudz tuvāks politiskās nācijas veidošanas piemērs. Pat vairāk, šis piemērs liecina, ka diametrāli pretēju rezultātu var iegūt ne tikai no vienas un tās pašas saknes, bet pat no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Krievijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuriem pasēs ir rakstīts “ukrainis”, bet kuri sevi uzskata par krieviem. Analoģiski Ukrainā daudzi krievi sevi uzskata par ukraiņiem. Krievu tauta formējās, iekļaujot sevī tautas, kuras dzīvoja Krievijas valsts ieņemtajā teritorijā. Un pat tagad, kad mēs runājam par tradicionālajiem krieviem vai arī politkorekti sakām krievieši [Krievijas iedzīvotāji], mēs saprotam, ka gruzīns Staļins bija krievs un krievu valsts, kura toreiz saucās PSRS, vadītājs, nepārstājot būt par gruzīnu. Arī vāciete Katrīna II kļuva par dižu Krievijas imperatori, nepārstājot būt par vācieti. Un arī Sergejs Šoigu ir krievs un Krievijas Aizsardzības ministrs, nepārstājot būt par tuvieti (тувинец). Tieši dēļ šīs iespējas jebkuram kļūt par krievu, neatsakoties no savas tautiskās identitātes, Krievija eksistē gadsimtu garumā un spēj uzvarēt savus ienaidniekus.

Krievija nelikvidē liekos (kā amerikāņi indiāņus), bet inkorporē tos, līdz ar to mainoties, bagātinot sevi ar jaunām tradīcijām , iemaņām, zināšanām, vēsturisko pieredzi. Tāpēc arī krievi atrod izeju no bezizejas situācijām, jo aiz viņiem stāv simtu tautu daudzu tūkstošu gadu pieredze.

Blakām Krievijai politisko nāciju mēģina izveidot Ukrainā. Un it kā tas tiek darīts uz tā paša inkorporācijas principa pamata – iekļaujot ukraiņu nācijā visas tautas, kuras dzīvo Ukrainas teritorijā. Ir tikai viena atšķirība, prasība, kura tiek izvirzīta visiem Ukrainā dzīvojošajiem krieviem – lai kļūtu par ukraini ir “jānogalina sevī krievs”. Tas ir, ja krievu identitāte tiek veidota pamatojoties uz cittautu elementu uzsūkšanu un to pārvēršanu par savu, tad projektējamā ukraiņu identitāte balstās pat uz ļoti radniecīgās tautiskās identitātes iznīcināšanu, kas tiek uztverta kā sveša un naidīga. Un nevajag domāt, ka, ja notiks neiespējamais, un ukraiņu projekts izdzīvos, tad aiz prasības “nogalini sevī krievu”, nesekos prasības “nogalini sevī ungāru”, “nogalini sevī ebreju”, “grieķi”, “armēni” utt.

Katrs nacionāli valstisks projekts nes sev līdzi ideju, kuru tas gribētu padarīt par globālu. Tas attiecas gan uz ķīniešu projektu, gan uz amerikāņu projektu, gan uz krievu projektu un, lai cik tas neizklausītos dīvaini, arī uz ukraiņu projektu. Tie ir projekti, kuri paredzēti visai pasaulei. Ukraiņu projekts pašreiz mirst šūpulī, bet amerikāņu projekts izskatās vēl veiksmīgs. Tie ir dažādi projekti, bet tiem ir viena kopīga iezīme. Gan amerikāņu, gan ukraiņu projekta pamatā ir tēze “nogalini citādo”. Tādi projekti neizdzīvo. Tādos projektos parasti iznīcināšanai paredzētie izrādās daudz vairāk nekā tie, kuriem ir paredzēta labklājība. Un pats galvenais, sākot ar prasību “nogalini”, viņi pēc tam nespēj apstāties pat tad, kad citādo vairs nav palicis. Čūska tad sāk aprīt savu asti.

Tieši tāpēc krievu projekts atdzimst pat visnelabvēlīgākajos apstākļos un viskritiskākajās situācijās, jo tā rezerves ir neizsmeļamas. Krievu projekta potenciālās rezerves ir visa cilvēce, jo jebkurš var kļūt par krievu, nezaudējot savu cittautu identitāti. Ar to pēc būtības arī atšķiras labas tautas (tautas – radītājas) no sliktām tautām (tautām – slepkavām un laupītājām).

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.05.2015/

Avots:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4915

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Katara – globālā terorisma finansēšanas un vadības centrs


Halids bin Mohammads al Atijs

Halids bin Mohammads al Atijs

Katara ir pundurvalsts Persijas līča krastā (11,5 kvadrātkilometri) ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju. Katarā atrodas lielākā ASV militārā bāze Tuvajos Austrumos. Katara ir viena no lielākajām naftas un gāzes eksportētājvalstīm. Kataras politiskā iekārta – absolūta monarhija. Emīra varu formāli ierobežo tikai Šariata likumi.

Sakarā ar Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofu Ēģiptē 31.11.2015, kurā gāja bojā vairāk kā 200 cilvēku (tai skaitā bērni), viens no Krievijas Tuvo Austrumu ekspertiem Jevgēnijs Satanovskis (1959) pauda aizdomas, ka šī terora akta pasūtītājs ir Katara (un konkrēti Kataras Ārlietu ministrs Halids bin Mohammads al Atijs) un iemesls tam ir Krievijas uzsāktā “Islāma valsts” bombardēšana un Sīrijas prezidenta Bašara al Asada tieša atbalstīšana, kas izjauc Kataras plānus par gāzes vada būvniecību caur Sīriju un Turciju uz Eiropu. Zemāk 09.11.2015 raidījuma “Brīvā studija” fragmenti, kurā ukraiņu politologa Rostislava Iščenko un Jevgēnija Satanovska sarunā tiek aprakstīta globālā terorisma būtība un Kataras loma tā finansēšanā un vadībā.

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Es piedāvāju kaut kādā veidā iedarboties uz konkrētu Kataras vadību, jo viņi, runājot tiešu valodu, “jumto” (piesedz) konkrētus kaujiniekus, tai skaitā Sinajas pussalā [kur notika Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofa]. Tie ir kaujinieki no “Islāma valsts”, tie ir kaujinieki no organizācijas “Brāļi musulmaņi”, bet Sinajas pussalā tas ir mērķtiecīgs teroristisks karš pret Ēģiptes valdību un Ēģiptes armiju.

Sīrijā mēs [Krievija] Katarai esam uzkāpuši uz vissāpīgākās vietas, esam aizskāruši Kataras Ārlietu ministru Halidu al Atiju, kurš pats personīgi kūrē Sīrijas pilsoņu karu. Viņš faktiski arī vada pašu Kataru, nevis arābu mērogiem samērā jaunais emīrs un viņa ļoti varaskārā māmiņa šeiha Moza. (…)

Mēs [Krievija] esam viņam uzkāpuši uz maciņa. Viņš ir ieguldījis daudzus miljardus dolāru, lai gāztu Bašaru al Asadu un aizvilktu gāzes vadu līdz Turcijai, aplaimojot Turcijas prezidentu Erdoganu un eiropiešus.

Tad, lūk, jebkurā mirklī šis ilgus gadus lolotais projekts var tikt aizvērts. Viņi jau tagad ir spiesti izvest savus kaujiniekus gan uz Lībijas pilsoņu karu, gan uz Jemenu. Un tas notiek mirklī, kad viņu uzvara jau bija gandrīz kā nodrošināta, un tas notiek Krievijas iejaukšanās dēļ.

Tas Halidam al Atijam iespējams nozīmē karjeras sagraušanu. Atiju klans ir ļoti bagāts un ietekmīgs, bet, uzmanīgi izsakoties, ir arī citi klani, kaut vai tie paši Atani. Tā ka nepatikšanas mūs [Krieviju] var sagaidīt ne tikai Ēģiptē. Mūs [Krieviju] var sagaidīt nepatikšanas pat mūsu pašu teritorijā, jo klana pārstāvis, kuram burtiski nav kur likt miljardus dolāru, var izdarīt jebko. Vispār Katarai ik gadu pāri paliek 100 milijardu “liekas naudas” un tai ir ļoti milzīgas ambīcijas. Tāpēc Katara ir ļoti nopietns drauds.

Mums [Krievijai] pirms tam jau bija spēles ar saūdiešiem, kad pie mums piebraukāja te princis Turki ibn Feisals Al Sauds (ASV 11.septembra un Maskavas “Nord Osta” “krustēvs”), te Bandar bin Sultans Al Sauds ar abiem Volgogradas teroraktiem. Šie cilvēki šādi ir pieraduši redzēt pasauli. Lidmašīnas katastrofas Sinajas pussalā gadījumā viņi mums ir atsūtījuši “melno zīmi” klasiski pēc Stīvensa. Tas ir viņu stilā, tā viņi ir pieraduši. Pie tam, viņi vēl ir pieraduši pie pilnīgas nesodāmības. (…)

Gadījumā ar tūristu evakuāciju no Sinajas pussalas galvenais ir jautājums, kāpēc arī Rietumvalstu pārstāvji evakuē savus pilsoņus. Acīmredzot viņiem informācijas ir daudz vairāk, jo viņi atrodas gan Saūdu Arābijas, gan Kataras specdienestu iekšienē. Viņi acīmredzot saprot, ka tūlīt tur sāksies kaut kas tāds, ka labāk visus savējos no turienes aizvest.

Es nevaru iedomāties, kas konkrēti tur varētu sākt notikt, bet tad, kad jums ir plaša teroristu plūsma un ja Ēģipte ir viena no valstīm, kura reāli karo pret “Islāma valsti”, tad notikt var daudzkas. Zīmīgi, ka šai frontē Ēģipte ir vienā barikāžu pusē ar Saūdu Arābiju, kas ar Kataru ir ienaidnieki – abi ir radikāli salafītu režīmi [salafīti – visatsaldētākie no musulmaņiem, kuri musulmaņu svētos rakstus interpretē burtiski un atmet visu “lieko”], kuri neieredz viens otru. Kaut kur Kataras un Saūdu Arābijas intereses sakrīt, kā tas ir Sīrijā un Lībijā, bet kaut  kur tās caur saviem teroristiem karo savā starpā.

Tūristu evakuācija nozīmē, ka pastāv nopietnas briesmas, ka situācija tur jebkurā mirklī var “uzsprāgt” un ka tur var sākties liels teroristisks karš, kad sāksies, piemēram, vērienīgi uzbrukumi viesnīcām. Lidostas kaut kā vēl var aizsargāt, bet, ko jūs darīsiet, kad viena pēc otras sāks brukt viesnīcas?! Situācija acīmredzot tur ir tāda, ka tiešām ir jāiet prom.

Rostislavs Iščenko: Bet, kurš var būt tik drosmīgs, lai aizskartu uzreiz trīs lielvalstis? Un viņi taču pie reizes kaitē arī saviem ticības brāļiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Viņiem ir nospļauties uz lielvalstīm, cilvēki taču pēc tam nokļūs paradīzē. Bet ticības brāļi viņiem vispār neuztrauc. Tā ir tāda eiropiešu loģika uztraukties par savējiem. Savulaik Ahmadinedžads, kad runāja par Izraēlas apokalipsi un viņam pateica, ka cietīs taču arī musulmaņi, izteicās: “Taisnīgie nokļūs paradīzē, bet, kas notiks ar pārējiem suņiem, nav būtiski.”

Rostislavs Iščenko: Tas viss ir pareizi, es to saprotu. Tomēr viņiem savas darbības veikšanai ir nepieciešama droša bāze, bet cilvēki, kuru dēļ tiek evakuēti tūristi no Sinajas pussalas, ir pārskrējuši ceļu visiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Nē, te tas tā nestrādā. Pirmkārt, ir cilvēki, kuri komandē. Par terorismu Sinajas pussalā atbild Katara un cilvēks, kuru es jau nosaucu [Halids al Atija]. Viņi ir ļoti bagāti cilvēki un spēj nopirkt vienalga kuru – ierēdņus, politiķus, specdienestu darbiniekus, prezidentus, premjerministrus. Viņi ir pieraduši šādi rīkoties. Mūsu [Krievijas] dīvainajā gadījumā viņiem tas ne visai sanāk, jo viņi tik tiešām ir pieraduši, sadarbojoties ar amerikāņiem, frančiem un angļiem, ka jebkuru var nopirkt un ka šāda pieeja strādā visos līmeņos. Krievijā Vladimira Putina līmenī tas nenostrādāja. Un te parādās cilvēka, kurš ir izaudzis Pēterburgas ielās, pārākums pār tiem, kuri ir izskoloti Oksfordā – viņam ir dziļa iekšēja pārliecība, ka ne visu šai pasaulē ir jāpārdod. Tas noteiktās aprindās ļoti kaitina pilnīgi visus, jo tur tā uzvesties nav pieņemts.

Tā kā Rietumvalstīs viss un visi ir pērkami, teroristu organizētāji un vadoņi jūtas pilnīgā drošībā. Ja Halids al Atija atklāti paziņoja, ka viņi tūlīt kopā ar saūdu un turku brāļiem ievedīs karaspēku Sīrijā, tad tas ir ko vērts. Amerikāņiem vai angļiem šādā situācijā pateikt ko tādu pat prātā neienāktu. Un to saka Kataras Ārlietu ministrs, kura armijas skaitliskais sastāvs ir 8500 cilvēku. Bet viņi ir pieraduši, ka, piemēram, ar mazu specvienības grupu var likvidēt Kadafi. Vakar viņš bija ļoti bagāts, bet pēc tam viņu noķēra, spīdzināja un nogalināja.

Kas attiecas uz tiem cilvēciņiem, kas tur Sinajā skraida pa tuksnesi, tad kāda viņiem starpība, kurš viņus nogalinās. Viņi zin, ka ir karā, pārliecība tiem ir nesatricināma un tūristus viņi neieredz drausmīgi. Tur ir ļoti daudz teroristu, kuri specializējas uz tūristu likvidāciju. Tie ir viņu ienaidnieki, jo tūristi ir pagāni, kuri skatās kā lec saule un iet lūkoties uz sfinksu un piramīdām. No viņu viedokļa tie ir nolādēti pagāni, kuri atdzīvina senu nešķīstību. Un šādiem cilvēkiem līdz šim visādiem veidiem neļāva izpausties. Un tagad pēkšņi viņiem pasaka, puiši, uz priekšu.

Otrkārt, notiek ļoti spēcīga antikrieviska aģitācija, sak, skatieties, viņi Sīrijā mūsu brāļus nogalina. Te no otras puses palīdz paši krievi. Piemēram, Vsevolods Čaplins nosauca karu Sīrijā par svēto karu. Viņi to iztulkoja un tagad saka, redziet, tas ir jauns krusta karš, tāpēc musulmaņiem jāaktivizē džihāds. Kad jūs šādi nepārtraukti zombē, tad jūs ar asinīm pielietām acīm redzat, ka, lūk, tur ir ienaidnieks. (…)

Rostislavs Iščenko: Mani interesē jautājums par teroristu vadību. Ja eksistē teroristu vadības centrs, vienalga, kur tas atrodas, Katarā, Saūdu Arābijā vai kaut kur citur, tad šim centram var piekļūt, jo specvienības ir ne tikai Katarā vai Saūdu Arābijā. Jūs sakāt, ka katarieši visus ir nopirkuši un tādēļ jūtas drošībā, bet ja tev ir liela nauda, pastāv risks, ka tevi vienkārši aplaupīs, jo Kadafi, piemēram, arī nepalīdzēja viņa nauda un tas, ka viņš daudzus nopirka.

Jevgēnijs Satanovskis: Katarā atrodas vislielākā ASV karabāze Tuvajos Austrumos un pati Katara ir tik maza, ka bombardēt to nav iespējams, netrāpot ASV karabāzei. Jā, var atrast atsevišķus cilvēkus, kā savulaik Katarā tika atrasts Jendarbijevs, pēc kura likvidācijas naudas plūsma, kura gāja karam ar Krieviju Čečenijā, samazinājās par divām trešdaļām.

Bet saproties, lieta ir tāda, ka viņi piesedzas ar daudziem sakariem dažādos specdienestos, ar daudziem ekonomiskajiem partneriem. Ja jūs stājaties ceļā Katarai, tad jums uzreiz ir darīšana ar milzīgu visdažādāko ekonomisko, politisko un personisko interešu un sakaru kamolu, jo no Kataras naudas maisi (arī burtiski skaidrā naudā kā savulaik Širakam un Miterānam) iet varas augstākajiem ešeloniem, tai skaitā arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Kas attiecas uz Kadafi, tad viņš bija rupjš un ekscentrisks cilvēks, kurš terorismu atbalstīja bērnu spēlīšu līmenī. Mūsdienās Katara, Saūru Arābija, Pakistāna un Turcija ir četras galvenās valstis, kuras “tur” islāma terorismu. Turcija šai sakarā savu vēl dabūs. Tai jau ir sākušās problēmas attiecībās ar Ķīnu, jo Turcija pa visu pasauli veic uiguru [musulmaņu apdzīvots apgabals Ķīnā] teroristu sagatavošanu. Piemēram, teroraktiem Taizemes galvaspilsētā Bankokā [17.08.2015] ir pilnībā turku – uiguru izcelsme. Sīrijā tā nu ir sanācis, ka Erdogans ir ielauzies šajā teritorijā un nolēma, ka viņam tur ir nepieciešami savi teroristi.

Tad, lūk, kad jūs “sitat” pa viņiem, tad jūs “sitat” pa visu čūsku kamolu, pa visiem, kuriem viņi ir samaksājuši. Tur ir tāds lērums tiesību aizsardzības organizāciju, ANO ierēdņu (ne arābu, bet dažādu tautību), visi, kuri ir saistīti ar bēgļu jautājumiem, visi, kuri ir saistīti ar cilvēktiesībām. Tikai tagad tā pa īstam Krievijas ĀM grupa Ženēvā saprata cik lielā mērā notiek faktu falsifikācija. Un tās it kā ir starptautiskas organizācijas, tai skaitā arī cienījamas, tādas kā “Ārsti bez robežām” un “Human Rights Watch”. Ar tiem šo organizāciju cilvēkiem, kuri strādā “uz lauka”, viss ir kārtībā, bet, lūk, viņu priekšniecība, varas vertikāle…

Piemēram, Saūdu Arābija ir ieguldījusi savas salafītu islāma versijas propagandā vairāk līdzekļu nekā PSRS savas pastāvēšanas laikā ieguldīja sociālisma propagandā. Un tā masīvi dara viņi to kopš 1980-ajiem gadiem. Bet katarieši šajā “tirgū” ir ienākuši kopš 1990-ajiem gadiem. Halifs bin Hamads al Atani nokļuva pie varas ar visām savām ambīcijām un sāka strādāt šai virzienā.

Tas viss viņiem ir radījis ļoti spēcīgu vairogu un pašu neievainojamības sajūtu. Pastāstīt cilvēkiem, ka notiek tas, kas notiek, kā izrādās nav iespējams. Bet viņi pret jums var aktivizēt ļoti daudz ko.

Lai pa viņiem “sistu”, ir jāsaprot kā to darīt un Krievijai nāksies to saprast. Ir jāsaprot ar ko to darīt (lai minimizētu riskus), jo šie indivīdi tik tiešām ir gatavi kaut vai izraisīt Trešo pasaules karu. Viņiem tas ir vienalga. Tas ir tāpat kā Saūdu Arābija mēģina pierunāt Izraēlu dot triecienus pa Irānas kodolobjektiem. Viņiem ir pilnīgi nospļauties, kas būs pēc tam, jo ir skaidrs, ka sasniegt Irānas kodolobjektus var tikai ar nekonvencionāliem ieročiem, kādi Izraēlai nav, bet, ja vajag, tad būs. Ja šīītu musulmaņi karo ar ebrejiem, tad viņiem tā ir vislielākā laime. Tad pēc tam no tuksneša iznāk salafītu musulmaņi, piebeidz visus atlikušos un viņiem viss ir kārtībā.

Uz tādām avantūrām iepriekš negāja neviena no lielvalstīm, kuras saprata, ka par saviem vārdiem būs jāatbild. Šodien vairs nav tā, kā bija “aukstā kara” laikā, kad bija vienkārši burvīgi pretinieki CIP, MI6, BND, kuri saprata, ka ir noteiktas sarkanās līnijas, kuras pārkāpt nedrīkst. Toreiz pat cīņā “bez noteikumiem” bija noteikti noteikumi, kurus visi ievēroja. Jā te var spēlēt šādi, bet pēc tam tevis var vienkārši vairs nebūt.

Šie cilvēki [teroristu organizētāji no Kataras, Saūdu Arābijas u.c.] to nesaprot. Viņi, bez jokiem, vēl vakar skraidīja pa tuksnesi. Viņi vēl nesen bija pavisam nabadzīgi. Kas, piemēram, bija Katara vēl 50 gadus atpakaļ? Vai pat 30 gadus atpakaļ? Mūsu struktūra bija pirmā, kura Krievijā izdeva grāmatu par Kataru. Tolaik par šo valsteli vispār neviens neinteresējās. Un kas bija Saūdu Arābija 50 gadus atpakaļ?

Šie cilvēki dzīvo vergturu stilā. Saūdu Arābijā verdzību atcēla tikai 1960-ajos gados. Šiem cilvēkiem smadzenes strādā kā Romas impērijas vergturiem – prātam neaptverama cietsirdība, momentāla sekošana visām savām iegribām. Tad, lūk, iedomājaties, ka jums ir darīšana ar šāda tipa cilvēkiem. Jā, viņiem ir ļoti daudz naudas, jā, viņiem ir mūsdienīgi gadžeti, jā, viņi pārzina daudzas valodas, jā, viņi ir pabeiguši Rietumvalstu augstskolas, bet viņu būtība ir šāda. Tāpēc ir ļoti nopietni jāsaprot, ko ar šādām personām lai dara.

Es domāju, ka, ja viņi zinātu, ka par tāda veida spēlītēm, ko viņi spēlē, būs jāatbild, tad jau sen starptautiskais terorisms sen būtu likvidēts, jo globālais terorisms nevar pastāvēt bez finansējuma. Terorisms ir nopietna saimnieciski – politiska darbība, tas ir nopietns process, kurā apgrozās milzīga nauda. Ja nav “jumta”, tad nav iespējams izveidot teroristisku tīklu. Piemēram, Katara organizē savu kaujinieku, kuri karo Sīrijā, ārstēšanos un atpūtu Turcijas kūrortos. Tāpēc, tad, kad braucat uz kādu Antāliju vai citu kūrortu, tad ziniet, ka iespējams jums blakām dzīvo kāds bariņš no Al-Kaidas vai kādas citas teroristiskas organizācijas. Un apskatieties cik lielas ir “Islāma valsts” mēdiju iespējas. (…)

Rostislavs Iščenko: (…) Jā, Katara guļ uz naudasmaisa un no neviena nebaidās, jo visus ir nopirkuši, un tāpēc nebaidās, ka viņiem kāds “uzkāps uz astes”. Bet Krievija Sīrijā viņiem jau ir “uzkāpusi uz astes”. Pēc tā, kas tur tagad jau ir noticis, gāzes vadu viņi vismaz tuvāko desmit gadu laikā izbūvēt nevarēs. Un, ja ir noticis tik liels konfrontācijas līmenis, tad var arī tik veiktas akcijas pret konkrētām personālijām, jo baidās jau ne no nolūkiem, bet gan no iespējām.

Jevgēnijs Satanovskis: Nu nezinu! Līdz neilgam laikam bija nerakstīts likums, ka pirmās personas neaiztiek. Pat Staļins ap kādu 1943.gadu pārstāja mēģināt likvidēt Hitleru, jo izrēķināja, ka politiski tas nav izdevīgi. Aiz slēgtām durvīm viņam, protams, par to visi pateiktu paldies, bet pēc tam viņš atklāti uzreiz dabūtu Rietumvalstu un bezhitlera nacistiskās Vācijas koalīcijas iebrukumu PSRS.

Es nezinu kādas tam visam būs sekas. Krievijas augstākā priekšniecība gan jau ka izskaitļo visus iespējamos variantus. Es domāju, ka augstākā priekšniecība kaut ko izskaitļos. Viņi ir ļoti pacietīgi un tas ir pareizi, jo tādām lietām nevar pieiet emocionāli. Es domāju, ka tie cilvēki, kuriem mēs [Krievija] esam “parādā” par šo teroraktu, agri vai vēlu tomēr saņems savu. Pie tam pašā Krievijā būs ļoti daudzi, kuri kliegs: Ko jūs darāt? To vispār darīt nedrīkst! Mēs tad sastrīdēsimies ar tiem vai šitiem.” Utt.  Līdzīgi tagad tiek runāts par Krievijas darbībām Sīrijā. Un to dara cilvēki, kuriem nav informācijas, kuri ir nekompetenti un, pat, ja viņiem tā informācija būtu, viņi tāpat nespētu izprast situāciju, jo nesaprot, kas ir patiešām nopietni draudi, un domā, ka tas viss pāries pats no sevis. (…)

Cilvēkus, kuri iznīcina vienu valsti pēc otras, gāž vienu valdību pēc otras, protams, ka ir jāapstādina! Un viņi ir jāaptur tad un tur, kur tas ir iespējams, un pēc iespējas ātrāk. Ir ļoti būtiski, lai šāda veida personāži tevi vienkārši baidītos aiztikt.(…)

Krievija vēl daudz kur klups uz Kataras. Gan Baltkrievijā, kur mēslojumu sfērā Lukašenko tā vietā, lai ietu aliansē ar Krieviju, aizgāja aliansē ar Kataru. Gan arī Baltijā un Polijā ar sašķidrināto gāzi, kuru viņi ļoti labprāt atvedīs, ja attiecīgi samaksās.(…)

Rostislavs Iščenko: (…) Tas, kas notiek Tuvajos Austrumos, izskatās ir uz ilgu laiku, un noteikti nav mazo valstu interesēs, lai ko tās pašas arī neiedomātos. Jau pat grieķi ir sākuši runāt par krusta atgriešanu Svētās Sofijas katedrālē un par Turcijas dalīšanu, līdzīgi kā poļi runā par Ukrainas dalīšanu un vēsturisko poļu zemju atgriešanu. (…)

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Ei nu vēl tiec galā ar Turciju. Un neaizmirsīsim, ka Katara ar Turciju pašreiz veido vienotu asi, līdzīgu kāda pirms Otrā pasaules kara bija Vācijai ar Itāliju. Savas avantūras Katara lielā mērā piesedz ar Turcijas armiju. Un tas ir panākts ieguldot naudu, cik ir nepieciešams Erdoganam, Turcijas ekonomikā. Katara nav pati par sevi, tā ir apaugusi ar milzīgu sakaru sistēmu. Tieši tas pats ir arī ar Saūdu Arābiju. Paskatieties kaut vai uz Saūdu Arābijas un Pakistānas sadarbību, tai skaitā uz saūdiešu finansēto Pakistānas atombumbu. Pakistānas kodolieroči patiesībā ir Saūdu Arābijas kodolieroči. (…)

Tuvo Austrumu destabilizācija tik tiešām pieaug un Krievija ir iejaukusies šai situācijā ne jau aiz labas dzīves un ne jau dēļ Assada. Kāds tur Assads?! Jā Bašars al Assads ir pretošanās simbols, bet, ja novāks Assadu, tad uzreiz parādīsies cits alavītu ģenerālis (visdrīzāk Assada brālis Mahers Assads), jo zaudējuma gadījumā visiem alavītiem draud totāla iznīcināšana, viņiem vienkārši nav citas izejas.

Krievija tur iejaucās, manuprāt, tāpēc, ka saprot, ka ir bez piecām minūtēm divpadsmit no ļoti, ļoti lielām globālām nepatikšanām. Un tas nebūt nenotiktu Sīrijā. Bet pašreiz situācijas pasliktināšanās process ir apstājies dēļ Krievijas iejaukšanās.

Ja Krievija tur iegāja, tad acīmredzot tāpēc, ka saprata, ka šis pilnīgi visa iznīcināšanas process beidzot ir jāpārtrauc. Visa iznīcināšana jau nav tikai Tuvajos Austrumos – te kā piemēri der arī gan Dienvidslāvija, gan Ukraina [gan arī Latvija, kura, lai gan tiek iznīcināta lēnāk, bet tāpat tiek iznīcināta]. Diemžēl tas viss ir aizgājis stipri aiz Tuvo Austrumu robežām. (…)

Pēc Vīnes tikšanās rezultātiem, Sīriju, piemēram, vairs neizdosies sadalīt un tam piekrita pat mūsu Rietumvalstu kolēģi, neskatoties uz visu viņu ļoti izteikto nepieskaitāmību. Jā viņi tupinās taisīt riebeklības un paši pēc tam atkal no tā cietīs. 11. septembri viņi negaidīja. Rietumvalstu vadošais slānis galīgi nesaprot cik dziļi un kvēli viņus visus neieredz tie cilvēki, kurus viņi atbalsta. Un jo vairāk viņi tos atbalsta, jo vairāk viņi neieredz savus atbalstītājus. Rietumvalstis ļoti dārgi samaksās par šādu savu politiku. Diemžēl arī Krievija dārgi samaksās par šādu Rietumvalstu politiku. (…)

Kā jau teicu situācijas pasliktināšanās Tuvajos Austrumos ir apstādināta, pagaidām apstādināta, jo nav iespējams izšķetināt problēmu kamolu, kurš ir krājies gadu desmitiem. Krievijas rīcības sākums ir pareizs. Teroristus ir sākuši likvidēt neatkarīgi no tā, kam viņi “pieder”, neatkarīgi no tā vai tas ir “labais terorists”, “sliktais terorists”, “mans terorists un es tev samaksāšu par to, lai viņu neaiztiec” utt. Rupjie “barbari” no ziemeļiem tagad ir sākuši, kas par šausmām, bombardēt visus teroristus, izejot no tādas “muļķīgas” padarīšanas kā militārā stratēģija, kas līdz šim Tuvajos Austrumos netika novērots. Jau tagad apmēram trešdaļa “Islāma valsts” teroristu ir evakuēti uz Turcijas un Jordānijas teritorijām un ievesti tur tiek tikai pajauni kadri, jo profesionāļi un gudri cilvēki negrib skraidīt krievu raķešu iespējamo trāpījumu zonā. Viņi tur tagad neko izdarīt nevar. (…)

Lai šo situāciju atrisinātu, vispirms ir jāpārstāj spēlēt vienam pret otru. Ir skaidrs, ka amerikāņi, angļi, franči arī ir tāds plēšoņu terariums. Vienā brīdī viņi visi sāka spēlēt pret mums [Krieviju]. Apskatieties cik ātri viņi visi sāka sadarboties ar Krievijas Aizsardzības ministriju, kad Krievija Sīrijā sāka darīt to, ko viņai piedēvē Ukrainā (pie tam, tikai ar vienu pulku). Ja Krievija tik tiešām karotu Ukrainā, tad tur situācija būtu kardināli pavisam cita.

Situācija ar Krieviju ir tāda, ka joki nu ir beigušies. Pirmais signāls šai ziņā bija Gruzijas sakarā [Gruzijas – Krievijas karš 2008.gadā]. Šo signālu visi nolēma neņemt vērā un neievērot. Tad bija otrs, ļoti slikts signāls Ukrainā, nelaimīgajā Ukrainā, kas ir visu šo spekulāciju upuris. Un  tagad trešais signāls ir Sīrijā, kad tur uz līdzenas vietas ieradās karavīru pulks ar aprīkojumu un tehniku, un sāka ļoti intensīvi un efektīvi strādāt. Man pašam ir liels pārsteigums cik augstā kvalitatīvā līmenī tas ir izdarīts. Krievijas lidotāju darbības intensitāte ir tuva teorētiski iespējamajam intensitātes maksimumam. Neviens neko tādu vispār negaidīja. Precizitāte arī ir ļoti augsta. Tāpat ir laba sadarbība ar Sīrijas armijas sauszemes spēkiem.

Tas ir trešais signāls, sak: “Puiši, jūs mūs uz izturību gribat pārbaudīt? “ Nu tam būs ļoti bēdīgi rezultāti. Daudz lētāk būs pārstāt “taisīt ziepes” un sākt normāli strādāt – sākt beidzot darīt to, ko Rietumvalstis runā, nevis to, ko Rietumvalstis reāli dara.

Šāviens ar raķetēm no Kaspijas jūras bija tik skaidrs signāls, kas ir atsitis jebkādu vēlēšanos runāt ar mums [Krieviju] tālo un vidējo attālumu raķešu valodā. It kā Krievija bija parakstījusi līgumu par vidējo attālumu raķešu ierobežošanu un tad tika teikts: “Ak, muļķa krievi, bet mums taču ir jūras spēki.” Krievija taču patiesībā šai problēmai tā pa īstam pievērsās tikai “vakar”. Jā, ASV aizsardzības ministrs uz to paziņoja, ka mums ir kaut kas tāds ļoti slepens, ka mēs visus tūlīt uzvarēsim. Bet uz katru vienu slepeno ir kaut kas cits slepens, uz vienu “sekretku” ir cita “sekretka”.

Amerikāņiem tiek teikts: “Jūs ne velna nedarāt, vai nu jūs speciāli neko nedarāt, vai arī imitējot darbību izšķērdējat nodokļu maksātāju naudu, vai nu jūs nemaz nespējat neko izdarīt, vai arī jūs negribat neko darīt, vai nu jums politiķi traucē strādāt kā pienākas pret teroristiem. Nu ko lai dara, bet tā taču ir arī mūsu problēma.” (…)

Cīna ar terorismu ir ilgstošs process. Cīņa ar cilvēkiem, kuri finansē terorismu, ir ilgstošs process. Un cīņa ar cilvēkiem, kuri piegādā teroristiem ieročus un mēģina tos izmantot savu mērķu sasniegšanai, arī ir ilgstošs process. Šai ziņā ir viens ļoti labs, vecs un jau aizmirsts nerakstīts likums: “Baltais cilvēks, cīņā pret citu balto cilvēku, neizmanto iezemiešus, nenodot viņiem jaunākos ieročus un nemāca viņiem jaunākajās kara vešanas metodes.” Krievija šādi nerīkojas pret amerikāņiem, angļiem, frančiem. ASV Afganistānā sāka rīkoties tieši tā un samaksāja par to ar 11.septembri un citiem terora aktiem.

Un te galvenais ir panākt, lai šie cilvēki pārstātu apmācīt teroristus, saucot tos par “opozīciju”.

Šodien amerikāņi, angļi, franči, turki trenē dažādu teroristisko grupējumu kaujiniekus. Tieši viņi to dara. Ja to darīs tikai, piemēram, saūdieši, tad kvalitatīvais rezultāts būtu daudzkārt zemāks. Ideja, ka tagad tiks izmantots viens velns pret citu velnu, pret, kuru pēc tam izmantos vēl citu velnu, ir pavisam idiotiska ideja. Bet jūs pamēģiniet par to pārliecināt kaut vai veco Bžezinski. Tas nav ārstējams. Neviens no viņiem neatzīst savas kļūdas, tāpēc nākas pa tiešo runāt ar tautu, informējot un apgaismojot Rietumvalstu sabiedrību, ko patiesībā dara šo tautu vadītāji un viņu specdienesti.

Otrs lieta, kas ir jādara, pēc iespējas jāiznīcina teroristiskas grupas un grupējumi, nepievēršot nekādu uzmanību to draudiem un “piederībai”. Terorisma organizētāji tomēr ir darījuma cilvēki. Viņi tērē tam daudz naudas un resursu. Ja viņi redzēs, ka tos cilvēkus, kuru sagatavošanā viņi iegulda lielus līdzekļus, ļoti ātri iznīcina, viņi pārtrauks to darīt, jo kurš gan iegulda naudu jau iepriekš zināmi neveiksmīgos projektos. Tas arī viss!”

/09.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/145702

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Terorisms drīzumā var iznīcināt mūsdienu civilizāciju


Anatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” no literatūrzinātnieku puses tiek klasificēts kā parodija par Francijas vēsturi. Tas tā patiešām arī ir, lai gan romānu varētu pieskaitīt arī citiem žanriem: fantastikas, antiutopijas, alternatīvās vēstures. Tāpat romānu var nosaukt par pravietisku.

1908.gadā izdotais darbs beidzas ar pingvīnu civilizācijas bojāejas scēnām, kad pret lielām megapolēm tiek veikti vērienīgi teroristiski akti. Pie tam Franss romānā vērš uzmanību uz spēka struktūru mēģinājumiem veikt pretdarbību teroristiem. Pēc tam, kad pēc terora aktiem galvaspilsētā ienāk vairāki armijas korpusi, situācija tikai pasliktinās…

Mūsdienu cilvēku civilizācija ir pietuvojusies tai robežai, kuru ir aprakstījis Franss. Pasaulē nav nevienas valsts, kura būtu pilnībā aizsargāta no teroristiskiem uzbrukumiem. Pie tam tas vairs nav terorisms, kurš ir vērsts uz sociāli – ekonomiskās iekārtas maiņu, kāds bija “Sarkano brigāžu” terorisms Itālijā vai “Sarkanās armijas frakcijas” terorisms Vācijā. Tas nav terorisms, kurš ir vērsts uz kādas atsevišķas teritorijas atdalīšanos no valsts (kā, piemēram, basku terorisms Spānijā vai īru terorisms Lielbritānijā). Tas nav terorisms, kurš ir zaudējis karu un teritorijas, bet nav iznīcināts un kurš nav samierinājies ar to, kāds ir pret Izraēlu vērstais palestīniešu terorisms. Tas pat nav mafijas terorisms, kurš ir vērsts uz tiesībsargājošo iestāžu, liecinieku un tiesnešu korpusa iebiedēšanu. Tas arī nav reliģisko fanātiķu terorisms, kas atriebjas par grāmatām, izteikumiem un citām sev nevēlamām darbībām.

Visi augstāk minētie un daudzi citi terora veidi, lai cik arī tie nebūtu drausmīgi, ir vērsti uz noteiktu mērķu sasniegšanu esošās sistēmas ietvaros. Pat vairāk, iepriekšējo gadu teroristi bija ieinteresēti, lai pēc savu mērķu sasniegšanas, sistēma tomēr turpinātu funkcionēt. Pat mafija varēja eksistēt tikai valsts ietvaros. Cilšu sabiedrībās, kuras ir saglabājušās Amazones džungļos vai Āfrikas tropu mežos, nav nepieciešamo priekšnosacījumu, lai varētu rasties un eksistēt mafija.

Jaunā tipa terorisms, ar kuru pirmo reizi nācās saskarties uzbrukumu Ņujorkas dvīņu torņiem laikā un kā izpausmi mēs nesen redzējām Francijā, ir terorisms, kuru paredzēja Anatols Franss. Šis terorisms ir vērsts pret mūsu civilizācijas pašiem pamatiem.

Šajā gadījumā nebaidīšos no pārmetumiem eiropocentrismā un teikšu, ka šis terorisms ir vērsts pret globālās eiropiešu civilizācijas pamatiem, tāpēc, ka dolāra, aifonu, Apvienoto Nāciju Organizācijas, megapoļu, globalizētās ekonomikas un tirdzniecības civilizācija ir izaugusi tieši no eiropiešu jaunāko laiku civilizācijas. Ķīniešu, japāņu, krievu un jebkuru citu ekonomiku un valstu iekārta, ņemot vērā visas vietējās īpatnības un tradīcijas, tomēr ir uzbūvētas pēc eiropiešu parauga. Tieši Eiropu (un kopš XX gadsimta otrās daļas arī ASV) mēs domājam, kad runājam par modernizācijas izrāviena nepieciešamību vai par apsteidzošās attīstības modeli. Pēteris I mēģināja panākt Eiropu, eiropiešu kārtību Japānā ieviesa imperators Maidzi, bet Ķīnā Gomiņdana [sociāldemokrātiskas ievirzes parija Ķīnā] aktīvisti.  Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika centās “panākt un apdzīt” ASV.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir vienkārša fakta konstatācija, kura ir nepieciešama, lai saprastu, ka jaunais terorisms, lai kurā valstī tas atkal neizpaustos, apdraud mūs visus, kā noteiktas kopējas kultūras nesējus.

Mūsdienu megapoļu civilizācija, neskatoties uz visu tās ārējo tehnisko varenību, ir ļoti trausla. Milzīgās pilsētas, kuras apdzīvo miljoni un desmitiem miljoniem cilvēku, katru dienu ir jāapgādā ar milzīgu pirmās nepieciešamības produktu un preču daudzumu. Šīs plūsmas apstāšanās pat uz dažām dienām var izraisīt sociālu katastrofu. Ja uz kaut cik ilgstošu laiku tiek pārtraukta elektrības padeve, tad mājās un ofisos ne tikai nedegs gaisma, nebūs interneta un apstāsies tramvaji un metro. Tāpat nestrādās vairs lifti, apstāsies ūdenssūkņi un tiks pārtraukta ūdens padeve, nestrādās kanalizācija, tiks pārtraukta gāzes padeve, ziemā nebūs vairs apkures [automašīnās nevarēs iepildīt degvielu]. Šai gadījumā milzīgas ļaužu masas vienas nedēļas laikā var pēkšņi pārceļot no kosmisko tehnoloģiju laika uz akmens laikmetu.

Ja stratēģiskos objektus vēl var pastiprināti apsargāt un apgrūtināt teroristu piekļuvi tiem, tad nepieļaut teroristisko grupu iekļūšanu mūsdienu megapolēs nespēj nevienas valsts specdienesti.

Maskavas izmēru pilsētai [vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju] savas eksistences nodrošināšanai ir katru dienu jāuzņem cilvēku masas, kuras ir skaitāmas simtos tūkstošos, ja ne miljonos. Tie ir cilvēki, kuri nodrošina preču piegādi, tranzītpārvadājumus, tie ir tūristi, pilsoņi, kuri pārvietojas darba darīšanās. Katru pārbaudīt nav iespējams, bet jebkāda drošības līmeņa paaugstināšana sākumā izraisa dzīves tempa palēnināšanos, bet tālākā perspektīvā noved līdz pilnīgai megapoles dzīves paralīzei.

Vienkārši iedomājieties cik lēna kļūs cilvēku pārvietošanās pilsētā [un cik daudz resursus tas prasīs], ja jebkuru metro [sabiedriskā transporta] pasažieri sāks pārbaudīt tik pat rūpīgi kā lidostās. Pie tam, neskatoties uz visu rūpīgo pārbaudi, teroristiskie akti pret lidmašīnām nav nekāds retums. Bet efektivitātes ziņā (bojāgājušo skaits un iedarbība uz cilvēku psihi) teroristiskais akts megapoles metro var izrādīties daudz iedarbīgāks. Bet ir taču vēl arī tramvaji, trolejbusi, autobusi, vilcieni un arī personīgie auto, kuri stāv milzīgos korķos uz tiltiem vai tuneļos un arī ir pietiekami neaizsargāti.

Pie tam galvaspilsētas megapoles pilsoņu masveida atteikšanās no braukšanas uz kūrortu atpūsties un viņu atteikšanās braukt uz darbu ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Pietiekami ilgstoša vērienīgu terora aktu sērija var laupīt sirdsmieru jebkuras lielas pilsētas iedzīvotājiem. Un, ja tiek paralizēta dzīve galvaspilsētā, tad tiek paralizēta dzīve visā valstī, bet teroristisks trieciens pa vairākiem lielākajiem pasaules varas centriem var apdraudēt normālu globālās ekonomikas funkcionēšanu.

Protams, lai apdraudētu normālu dzīvi kādā atsevišķā valstī, nerunājot nemaz par visas globālās civilizācijas apdraudējumu, nepieciešams spēt nodrošināt vērienīgu un ilgstošu teroristisku uzbrukumu. Bet tam ir nepieciešama labi apmācītu un sagatavotu teroristu armija, kura sastāv no uz visu gataviem simts teroristiem (ja runa iet par vienu lielpilsētu), dažiem tūkstošiem teroristu (ja runa iet par lielu valsti) un desmitiem tūkstošiem teroristu (lai apdraudētu visu civilizāciju).

Vēl nesen šāds uzdevums šķita neizpildāms, bet pēc “kalifāta būvniecības” armijas parādīšanās [domāta “Islāma valsts”], kura atklāti izmanto teroristiskas metodes, un virknes organizāciju esamības  Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā, kuras tai simpatizē, jautājums par šāda spēka cilvēcisko, materiālo un finansu resursu ir atrisināts. Tāpat atklāti ir arī pausts mērķis iznīcināt mūsdienu eiropiešu civilizāciju. Pēc kalifāta [“Islāma valsts”] neizbēgamā militārā zaudējuma Sīrijā un Irākā, tam sava mērķa sasniegšanai paliks tikai viens ceļš – terors.

Specdienesti uzlabo savu darbību, bet arī teroristi pieslīpē savas metodes, paralēli pētot specdienestu darbības metodes un meklējot efektīvas metodes pretdarbībai tiem. Pie tam līdz šim teroristiem ir bijušas uzbrūkošās puses priekšrocības. Gala beigās lielvalstu konflikta apstākļos, kad teroristus nekautrējas iedalīt pareizajos un nepareizajos, radikālos un mērenos, viņiem rodas milzīgs daudzums “šķirbu”, kas ļauj saglabāt struktūras, saglabāt stabilu finansējumu, audzēt skaitlisko sastāvu un veikt regulāru aģentūras darbu pret valstu regulārajām struktūrām. [Šai ziņā īpaši izceļas ASV, kura cīņai pret PSRS sākumā plaši izmantoja nacistu noziedzniekus, bet pēc tam aktīvi piedalījās visradikāloāko islāmistu sagatavošanā un izmantošanā, ko dara līdz pat šim laikam. Viens no slavenākajiem šādas pieejas piekritējiem, kurš nekautrējas par to runāt atklāti, ir slavenais rusafobs Zbigņevs Bžezinskis].

Tādējādi teroristiskie draudi ir ļoti lieli, un nevis tikai kādai atsevišķai valstij, bet gan visai civilizācijai. Pat valstis, kuras sponsorē teroristus savu reģionālo un globālo mērķu sasniegšanai [ASV, Saūdu Arābija, Pakistāna, Katara, Turcija u.c.], nevar justies drošībā. Lai kā arī tās nedraudzētos ar teroristiem, viņas pašas ir daļa no tās civilizācijas, kuru teroristi sapņo iznīcināt.

Tai pat laikā es negribu nekādi absolutizēt teroristu iespējas un pasludināt viņus par neuzvaramiem un nenoķeramiem. Šai problēmai pilnīgi noteikti ir risinājums.

Kas ir visnepatīkamākais teroristu taktikā? Tas, ka teroristi nostāda mūs izvēles priekšā starp sliktu risinājumu un vissliktāko risinājumu. Ja nepieņemt stingrus mērus cīņai ar teroru, tad teroristi ātri var destabilizēt situāciju veselā valstī vai vairākās valstīs. Savukārt, ja tiek strauji pastiprināti drošības pasākumi, tad valsts riskē paralizēt pati sevi.

Bet līdzīgs precedents pasaules vēsturē ir jau bijis. Kopš sešpadsmitā gadsimta līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam visi pretpasākumi, kuri tika pieņemti cīņai pret pirātismu Atlantijas okeānā (jo īpaši Karību jūras baseinā) izrādījās nepietiekami. Te karakuģu skaits, kurš tika norīkots antipirātu reidiem un konvoju apsardzei, bija nepietiekams, lai tiktu galā ar daudzskaitliskiem pirātiem, kuri perfekti pārzināja vietējos ūdeņus. Savukārt mēģinājumi izveidot vēl lielāku kara floti cīņai ar pirātiem izmaksāja dārgāk nekā pirātu nodarītais kaitējums tirdzniecības kuģiem, un valstis izrādījās nespējīgas pietiekami ilgu laiku to uzturēt.

Šķita, ka šo jūras teroristu problēma ir neatrisināma. Tomēr tā tika atrisināta divdesmit gadu laikā, kad deviņpadsmitā gadsimta sākumā visas civilizētās valstis panāca savstarpēju vienošanos, ka šo valstu savstarpējās domstarpības un konflikti nekādā gadījumā nedrīkst izpausties kā to pirātu atbalsts, kuri laupa pretinieka kuģus. Pirātu noalgošana, lai pārrautu pretinieku komunikācijas, nomainīja pašu valstu regulārās flotes kreiseru aktivitātes. Savukārt pret pirātiem saskaņoti vērsās visu valstu flotes visos ūdeņos. Šī pati metode ir jāizmanto arī cīņai pret teroristiem [ko nevar izdarīt, kamēr tādās valstīs kā ASV pietiekami liela teikšana ir tādiem cilvēkiem kā Bžezinskis].

Ja lielvalstis tam piekritīs, tad viņu domstarpības nedrīkst izpausties kā teroristu atbalstīšana, kā patvēruma došana tiem un teroristu finansēšanas nodrošināšana. Tad teroristu armijas, zaudējušas drošus atbalsta punktus un resursus, vairs nespēs pastāvēt un reāli apdraudēt mūsdienu civilizāciju, bet atsevišķas teroristiskas bandas lielvalstu specdienesti, savstarpēji sadarbojoties, spēs pietiekami ātri likvidēt.

Tas, protams, nepasargā mūs no teroristiem vienpatņiem un sīkām teroristiskām grupām, kuras radās, rodas un radīsies līdzīgi kā jebkurā sabiedrībā rodas manjaki – slepkavas. Tomēr vienpatis spēj nogalināt vienu, dažus, vairākus desmitus cilvēku, bet tas nespēj sagraut visas civilizācijas pamatus.

Tātad efektīvai cīņai ar mūsdienu terorismu civilizētām tautām ir jāsaprot, ka tā ir reāla, kopēja un globāla problēma. Ja teroristus neizdosies apturēt, tad ieguvēju no tā nebūs, bet pašreizējā Lībija vai Irāka var beigās izrādīties bez maz vai par attīstītās civilizētības saliņām. Savukārt globālajā kataklizmā izdzīvojušajiem tad nāksies apgūt obsidiāna (vulkāniskā stikla) kasīkļu, nažu un bultu galu izgatavošanas tehnoloģiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/148376

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Pamācoši: Ukraiņu politologa stāstījums par Ukrainu, tās krīzes iemesliem un globālās cīņas metodēm


Rostislavs Iščenko

Rostislavs Iščenko

Manuprāt, notikumu, kas pašreiz norisinās Ukrainā, iemesli ir jāsāk skaitīt no kāda 1989.gada. Varētu, protams, arī skaitīt no 1917.gada, kad pirmo reizi Krievijā mainījās vara. Kāpēc tieši no 1989.gada? Tāpēc, ka ap šo laiku PSRS sabrukums bija jau praktiski neizbēgams. Līdz tam vēl varēja būt dažādi varianti. Visu, kas pašreiz notiek Ukrainā, izraisīja procesi, kas tika iniciēti PSRS sabrukuma laikā.

Otra mana galvenā tēze ir, ka notikumus Ukrainā nevar skatīt atrauti no kopējās ģeopolitiskās situācijas un vispār notikumus Ukrainā nedrīkst apskatīt kā tikai notikumus Ukrainā, jo tas ir tikai viens no lielās mozaīkas elementiem un tikai viens no laukumiem, kurā notiek lielais ģeopolitiskais konflikts starp ASV un Krieviju, kurš nekad nav ticis pārtraukts kā minimums kopš 1945.gada. Šis konflikts tai stadijā, kādā tas atrodas patreiz, sāka ieiet kopš 2000.gada. Tā ir atklāta ģeopolitiskā konflikta stadija visur, kur vien tas ir iespējams, ar nepārtrauktu likmju paaugstināšanu līdz pat nonākšanai līdz trešā pasaules kara sākuma slieksnim, kur mēs patreiz arī atrodamies.

Ja runājam konkrēti par situācijas attīstību Ukrainā, tad 1989.gadā es vēl mācījos universitātē. Jau toreiz pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visi mani kursa biedri, kuri dažādu programmu ietvaros (sākot no mūnistiem un beidzot ar dzīvnieku aizsardzības kustībām) pabija ASV, strauji kļuva par toreizējās ukraiņu nacionālās kustības par Pārbūvi piekritējiem. Pirms tam viņiem bija visdažādākie politiskie uzskati, daži bija komunisti, daži vispār apolitiski, bet pēc vizītes viņi visi kļuva par nākamajiem demokrātiem. Tātad darbs pie ideoloģiskās bāzes, intelektuālo pamatu radīšanas, pie sabiedriskā viedokļa līderu veidošanas, kas pēc tam vedīs aiz sevis masas, tika sākts jau 1980-o gadu beigās.

Pēc tam es pats personīgi saskāros ar šo parādību, kad, strādājot Ukrainas Ārlietu ministrijā un pēc tam arī Ukrainas prezidenta administrācijā, divas reizes (1993. un 1996.gadā) pabiju Lielbritānijā vienas un tās pašas Lielbritānijas Ārlietu ministrijas programmas ietvaros, kura formāli tika balstīta uz neatkarīgās Līcas universitātes programmu, bet tomēr tika finansēta no Lielbritānijas ĀM puses. Pirmo reizi tā tika orientēta uz visas pēc padomju telpas (ieskaitot visu Austrumeiropu) jaunajiem diplomātiem, bet otro reizi tā bija domāta tieši jaunajai Ukrainas elitei (parlamenta darbiniekiem un deputātiem, prezidenta administrācijas darbiniekiem, ministru kabineta darbiniekiem), kura atradās vēl formēšanās stadijā.

Pa lielam neuzkrītoša ideoloģiska apstrāde notika abos gadījumos. Tika demonstrētas Rietumvalstu priekšrocības (pārsvarā sadzīviskās) un neuzmācīgi tika rekomendēts padomāt par to, ka valstij ir izdevīgi un interesanti pievienoties absolūti visām struktūrām un organizācijām, kuras ir izveidotas Rietumvalstu politiskā projekta ietvaros un kurās Ukraina vēl nav iesaistījusies. Tāpēc tas, kas notiek Ukrainā, sāka tur notikt ne vakar un ne aizvakar. Tam augsne tika gatavota desmitgažu garumā un pašreizējais uzliesmojums nav nejaušs.

Un te gribu uzreiz atrunāt vienu niansi. Bieži vien masu mēdijos, sociālo tīklu diskusijās un pat šāda tipa publiskos priekšlasījumos rodas vaimanas, ka, lūk, ASV cītīgi strādāja [Ukrainā un citur, arī Latvijā], bet Krievija nestrādāja, neko nedarīja un pazaudēja pēc padomju telpu, Ukrainu un vispār ļoti daudz ko.

Ja apskatam tikai formālās pazīmes, tad tā ir taisnība, ASV tik tiešām strādāja, bet Krievija neko nedarīja un pazaudēja, pazaudēja, pazaudēja. Bet, manuprāt, vienmēr tomēr ir jāņem vērā reālās fiziskās iespējas. Piemēram, gan es, gan bokseris Valujevs abi esam homo sapiens pārstāvji, tomēr, ja es centīšos būt tik pat fiziski spēcīgs kā viņš, tad tas kā minimums būs smieklīgi. Attiecīgi noteiktā brīdī pēc PSRS sabrukuma Krievija bija ļoti vāja un vienkārši nespēja aktīvi “spēlēt” pēcpadomju telpā. Pa lielam aktīvas “spēles” iespējas Krievijai parādījās tikai samērā nesen. Tāpēc mēģinājumi kaut kā uzpūsties un censties kaut ko darīt bijušajās padomju republikās nenovestu līdz pozitīvam, bet gan novestu līdz negatīvam rezultātam.

Tolaik Krievijas un ASV potenciāli bija pilnīgi nesalīdzināmi un mēģinājumi “spēlēt” pretinieka laukumā ar pretinieka izvēlētiem līdzekļiem novestu pie garantēta zaudējuma. Tāpēc, manuprāt, Krievijas un pēcpadomju republiku savstarpējo attiecību vēsturi var iedalīt divos posmos.

Pirmais posms bija Borisa Jeļcina prezidentūras laiks [1991 – 1999], kad Krievijas vadība visai miglaini redzēja pat paši savas valsts nākotni. Šajā posmā Krievijas elite ne ar ko neatšķīrās no Ukrainas elites – tā bija cilvēku kompānija, kura cītīgi meklēja pašu valstī, kur un ko var izdevīgi nolaupīt, nozagt, pārdot, lai pēc tam integrētos Rietumvalstu sistēmā. Un otras posms ir sākot no 2000.gada, kad Krievijai vajadzēja ilgi un uzmanīgi atjaunot savas valsts potenciālu, lai kaut kad nākotnē, ja pirms tam nenožmiegs, varētu iziet starptautiskā arēnā kā atjaunota lielvalsts, kas pašreiz arī ir noticis.

Tieši tādēļ notikumi Ukrainā pēdējos 20 gadus attīstījās dramatiski un es pat teiktu traģiski. Visi pa lielam saprata, kas tieši Ukrainā tiek gatavots, neredzēt to nevarēja. Pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika 2000.gadā, kad sākās pirmā “Ukraina bez Kučmas” akcija, kad sākās vaimanas par nogalināto žurnālistu Gongadzi utt. Un jau 2001.gada pavasarī pirmo reizi tika organizēts Ukrainas prezidenta rezidences ieņemšanas mēģinājums, kas pēc stilistikas neatšķīrās no 2014.gada ziemas veiksmīgā mēģinājuma: tieši tāpat tika savākta “masovka”, tieši tāpat kā galvenais triecienspēks tika izmantoti nacionālisti (tikai toreiz tas nebija “Labējais sektors”, bet gan UNA-UNSO), tieši tāpat ar savām darbībām viņi provocēja spēka struktūras, tikai toreiz Ukrainas varasiestādes bija stabilākas, spēka struktūras rīkojās aktīvāk, bet radikālo nacionālistu bija maz, tāpēc viņi nokļuva cietumā, nevis valsts vadošajos amatos. Bet principā pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika toreiz.

Otrs, veiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums notika 2004.gadā, bet jau 2006. – 2007.gadā kļuva skaidrs, ka ar miermīlīgiem līdzekļiem situācija Ukrainā nevar tikt atrisināta. Un pats galvenais, ka neviens nemaz negribēja izmantot miermīlīgus līdzekļus. Nosacītie Ukrainas politiķi tādi kā Juščenko, Timošenko un citi, protams, varēja ticēt, ka amerikāņu galvenais uzdevums ir panākt cienījamu cilvēku nonākšanu pie varas un ka viņi tad nu ir tie cienījamie cilvēki, un ka pēc tam, kad viņi ir nokļuvuši pie varas, viss būs labi. Bet jau toreiz kļuva skaidrs, ka Vašingtonu neapmierina tieši apvērsuma miermīlīgais raksturs.

2007.gada sākumā Juščenko izdeva rīkojumu par parlamenta atlaišanu, sākot kārtējo valsts apvērsumu, bet tā paša gada vasarā Juščenko deva pavēli armijai doties uz Kijevu, tādējādi iniciējot pilsoņu karu. Toreiz tikai brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no apšaudēm. Un tas notika septiņu gadus pirms tā pilsoņu kara sākuma, kuru mēs redzam patreiz. Visas šīs darbības jau tika atstrādātas toreiz un pilsoņu karš Ukrainā reāli varēja sākties gan 2005.gada sākumā, gan 2007.gada sākumā. Nezinu vai paveicās, vai nepaveicās, bet situācija noturējās līdz 2014.gadam.

Es jau teicu, ka neuzskatu situāciju Ukrainā kā cīņu tikai Ukrainas sabiedrības ietvaros un vispār kā cīņu Ukrainas sabiedrībā. Protams, Ukrainā ir nacionālisti, protams, Ukrainā ir nacisti, Ukrainā ir internacionālisti, Ukrainā ir komunisti, Ukrainā ir prokrieviskie spēki, Ukrainā ir proamerikāniskie spēki, bet viss tas ir arī Krievijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, tomēr tur līdzīga veida pilsoņu sadursmes nenotiek un pat nav redzams, ka tas kaut vai tālākā perspektīvā varētu notikt. Savukārt tajā pašā Moldāvijā līdzīga veida pilsoņu sadursmes notika jau 1990-o gadu sākumā. Attiecīgi, kur toreizējā vietējā elite bija gatava, tur ASV varēja rīkoties mazākā vai lielākā mērā brīvi.

Kāpēc es apgalvoju, ka visi pilsoņu kari un to radīšanas mēģinājumi ne tikai tiek radīti no ASV puses, bet pat to, ka Amerika tos nemaz nevar neradīt? Manuprāt, iemesli šo darbību neizbēgamībai no ASV puses ir meklējami 1970-ajos gados, kad ASV sāka pilnībā zaudēt ekonomisko sacensību Padomju Savienībai un viņiem bija nepieciešams atrast papildus resursu, lai, pirmkārt, nodemonstrētu kapitālistiskās sabiedrības vitrīnu kā labāku par sociālistiskās sabiedrības vitrīnu, lai saglabātu militāri – politisko dominēšanu kaut vai savā planētas daļā un, treškārt, lai saglabātu Padomju Savienībai uzspiesto bruņošanās sacensību, kura ievērojamā mērā saistīja PSRS resursus.

Toreiz ASV aizgāja pa pietiekami vienkāršu, bet efektīvu ceļu, viņi aizņēmās resursus no nākamajām paaudzēm. Dēļ tā, ka viņi kontrolēja pasaules rezerves sistēmu, kas teorētiski (nevis praktiski) dod iespēju drukāt neierobežotu daudzumu dolārus (1970-ajos gados šī teorētiskā iespēja sakrita ar praktiskajām), viņi nekautrējoties sāka izsmelt nākamo paaudžu resursu, akumulējot līdzekļus tagad un tūlīt. Tas ir tobrīd, kad PSRS rīcībā bija tikai tie līdzekļi, kuri konkrētai paaudzei ir konkrētajā gadā, ASV, ja vienkāršojam, akumulēja konkrētā gadā nākamās desmitgades līdzekļus.

Uz šo līdzekļu rēķina viņi saglabāja dominējošo stāvokli savā planētas daļā, aktīvi pretojās PSRS militāri – politiskajā plānā un uzturēja augstu dzīves līmeni ASV un Rietumeiropas valstīs. Uz to brīdi, kad PSRS salūza (un salūza tīri psiholoģiski, salūza tikai PSRS vadība), dolāra ekonomikas, aizņemšanās ekonomikas iespējas bija izsmeltas. Tas tāpēc, ka jebkurš kredīts ir jāatgriež un, lai to izdarītu, ir nepārtraukti jāapgūst jauni tirgi. Tā ir tāda ekstensīva ekonomika, kurai ir nepieciešama nepārtraukta ekspansija uz jauniem tirgiem. Ar to ir arī saistīta nepārtraukta IKP pieauguma ideja. Mēs taču ļoti labi saprotam, ka, ja cilvēkam ir vajadzīga viena automašīna 10 gados, tad autoindustrija nevar pieaugt bezgalīgi. Savukārt ASV ekonomiskā modeļa ietvaros tai ir nepārtraukti jāpieaug, pie tam vēl paātrinātos tempos, attiecīgi nepieciešams nepārtraukti apgūt jaunus tirgus.

Tad, lūk, PSRS salūšana un sabrukšana deva Amerikai šos jaunos tirgus un atlika uz vēlāku laiku ASV ekonomikas sabrukumu. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo zeme ir galīga, bet amerikāņu ekonomikas vajadzības ir bezgalīgas. Attiecīgi samērā precīzi var izskaitļot to laiku (un amerikāņu ekonomistiem to vajadzētu darīt īpaši rūpīgi), kad ASV ekonomika atkal nonāks bezizejas situācijā, kad atkal visi tirgi būs izsmelti un būs nepieciešami jauni. Ir zināms, ka uz Mēness tirgu nav, uz Jupitera nav, uz blakus galaktikām cilvēce nelido attiecīgi jaunus tirgus var apgūt tikai uz planētas Zeme, attiecīgi apgūt tos var tikai atņemot tiem, kuriem viņi ir – Krievijai, Ķīnai, Eiropas Savienībai. Visu pārējo ASV jau ir apguvusi. Tas, protams, neatceļ ASV militāri – politisko krahu, bet tas atliek to uz parītdienu. Te darbojas princips: visi mirst rītdien, bet es nomiršu parītdien, tāpēc es atrodos labākā situācijā kā visi pārējie.

Šis apstāklis radīja neizbēgamu ASV konfrontāciju ar Krievijas Federāciju tikai tā iemesla dēļ, ka Krievijas Federācija bija vienīgā valsts, kura varēja iznīcināt ASV. Krievija bija vienīgā valsts, kura spēja pretoties ASV diktātam pēc principa: Jā, mēs esam vājāki, bet uzvarēsiet jūs mirstot uz mūsu līķa. Bet tā nav uzvara.

Tā kā izraisīt kodolkaru nav iespējams (jo kodolkarš ir savstarpēja iznīcināšana), bet jebkurā citā karā arī nav iespējams uzvarēt, attiecīgi Amerikāņiem vajadzēja veikt ar Krieviju to pašu operāciju, ko viņi veica ar Padomju Savienību. Un visdrīzāk ASV “nožņaugtu” Krieviju “apskāvienos”, jo tam pietiktu tikai nekaitināt krievu tautu, neizrādīt savu pārākumu, nepazemot Krieviju Dienvidslāvijā, Serbijā un citur, demonstrējot, ka tā nespēj aizstāvēt savus sabiedrotos, kā tas notika Jeļcina laikā, dot iespēju justies Krievijai, ja ne kā superlielvalstij, tad vismaz kā cienījamai otrā līmeņa reģionālai lielvalstij, kura integrējas Rietumvalstu pasaulē. Ja tas tiktu izdarīts, tad apmēram uz 2020-o gadu Krievija maz ar ko atšķirtos no mūsdienu Vācijas vai Francijas, kuras, protams, ir super suverēnas, bet kuras no Vašingtonas var slānīt kā vien grib.

Ja ASV sāka aktīvu ekspansiju pēcpadomju telpā, sāka aktīvi tuvoties Krievijas robežām, sāka veikt provokācijas pie robežām, sāka uzkrītoši iespiesties Krievijas ietekmes sfērā un uzkrītoši pazemot Krieviju, lai izraisītu tautas un valdības konfrontāciju Krievijas Federācijas iekšienē, tad amerikāņi to darīja ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka amerikāņu ekonomikas prasības ir bezgalīgas, a pasaule ir galīga, un amerikāņu pasaules prognozējamais gals laiktelpas mērogos ir viegli nosakāms un Vašingtonai vienkārši nebija laika gaidīt 20 – 30 gadus. Amerikāņiem vajadzēja sasniegt noteiktu rezultātu tagad un tūlīt. Ātrāk! Ātrāk, nekā iestāsies viņu pašu krahs. Tas arī ir galvenais Krievijas un ASV pašreizējās cīņas iemesls.

Šī cīņa sākās 2000.gadā Ukrainā. Toreiz 2000-ajā – 2002-ajā gadā valsts apvērsums Ukrainā nesanāca, bet tas izdevās 2003-ā – 2004-ā gada ziemā Gruzijā, pēc tam 2004-ā – 2005-ā gada ziemā tas izdevās Ukrainā, pēc tam sekoja Kirgīzija, Moldāvija, mēģinājumi ienākt Uzbekijā, Kazahstānā, pēc tam vēlreiz Ukraina un tagad atkal Ukraina.

Šajā shēmā ļoti labi iekļaujas arī 2008.gada karš Gruzijā, kad ar pilnīgi neadekvātā Mihaila Saakašvili palīdzību tika organizēta provokācija, kuras princips bija: Krievija nespēs noreaģēt, Osetija tiks iznīcināta, pēc tās tiks iznīcināta Abhāzija, tādējādi visām Kaukāza valstīm (un vispār pēcpadomju telpas valstīm) tiks nodemonstrēts, ka savienība ar Krievijas Federāciju ir bezjēdzīga, jo tā nav spējīga aizsargāt savus sabiedrotos. Pēc tam, kad sabiedrotie Kaukāzā tika nosargāti, radās situācija Sīrijā. Likmes pieauga, bet uzbrukums bija apmēram tāds pats. Sīrija bija pēdējā Krievijas osta Vidusjūrā, pēdējais sabiedrotais Tuvajos Austrumos un, ja Maskava neiestājas par Damasku, tad viņai nav ko darīt Tuvajos Austrumos, kas ir pasaules atslēgreģions. Tad vēl kādu laiku dažas pēcpadomju valstis viņas orbītā pabūs, bet neviena nopietna valsts ar Krieviju tad vairs nestrādās.

Kad izrādījās, ka arī Sīrijā nesanāca, tad problēmas radās Ukrainā. Tad kārtējo reizi tika paaugstinātas likmes, jo tā jau bija acīmredzama ienākšana Krievijas teritorijā, jo Ukrainā dzīvo tā pati krievu tauta, Ukrainas teritorijā radās Krievijas valstiskuma šūpulis, apmēram par 90% abu valstu iedzīvotāji ir saistīti radnieciskām saitēm un lai gan robeža eksistē, pat pēcpadomju laikā tā vairāk tika uzskatīta par administratīvu nevis valstisku robežu (abu valstu iedzīvotāji šo robežu vairāk uzskatīja par neērtu pārpratumu nevis par valsts robežu). Tāpēc zaudējums Ukrainā reāli ietekmētu situāciju visā pēcpadomju telpā un padarītu pilnīgi bezjēdzīgus visus Krievijas integrācijas un reintegrācijas projektus, padarītu bezjēdzīgu Muitas savienību un Eirāzijas savienību, jo te darbojas princips: ja jūs nespējat aizsargāt savas robežas pie Brjanskas, tad kāpēc ar jums ir jādraudzējas Ķīnai, kurai ir lielas problēmas Klusajā okeānā un kurai tādēļ jūs nekādi nespējat palīdzēt.

Tādējādi konflikts Ukrainā bija neizbēgams, šis konflikts tika gatavots sen un ilgi, eksplodēt tas varēja ne obligāti 2014.gadā. Es domāju, ka konflikta eskalācija Ukrainā tika gatavota uz 2015.gadu, kad bija jānotiek Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Šis laiks tika aprēķināts pēc principa: Janukovičam 2013.gadā ir jāparaksta asociatīvais līgums ar ES, gada laikā dēļ tā ekonomika tiek iznīcināta, par ko visa atbildība gulstas uz Janukoviču, 2015.gada martā notiek prezidenta vēlēšanas, kuras viņš zaudē, bet aiziet negrib, un tad, lūk, tev Maidans un visiem viss ir skaidrs – revolucionārā tauta ir gāzusi noziedzīgu režīmu.

Notika mazliet savādāk. Janukoviču kaut kā izdevās piežmiegt un pārliecināt, ka asociatīvo līgumu ar ES parakstīt nevajag, tāpēc bija nepieciešams spēlēt uz apsteigšanu, tāpēc vajadzēja iniciēt Maidanu gadu agrāk un lielā mērā tieši tāpēc Maidanam nevarēja būt miermīlīgs raksturs, jo nebija pamats miermīlīgai Janukoviča gāšanai, nebija tik liela režīma atgrūšana, kas radītu patiešām masveida nepakļaušanos un masveida antivaldības demonstrācijas. Tāpēc tika iets pa bruņota apvērsuma ceļu, kas arī noteica pašreizējā Kijevas režīma nacistisko raksturu, pašreizējā pilsoņu kara cietsirdību un to, ka ar tik lielu prieku no Kijevas sāka mukt Krima, Donbass, Odesa, Harkova un citi reģioni. Tiesa, ne visi reģioni spēja aizmukt, bet fakts paliek fakts – pēc apvērsuma sākās momentāna reģionu bēgšana.

2015.gadā Krievija tika nostādīta divu sliktu izvēļu priekšā. Pirmā izvēle – nenosūtīt karaspēku uz Ukrainu un tādējādi pamest tur dzīvojošos krievus likteņa varā. Otrā izvēle – nosūtīt karaspēku uz Ukrainu, tapt pasludinātai par agresoru un situācijā, kad valsts tam nav gatava, stāties pretī kolektīvajiem Rietumiem (ASV un tās Eiropas sabiedrotajiem), kuri ekonomiski, politiski un arī militāri ir daudz vairāk mobilizēti nekā pašreiz. Un tas viss dēļ apšaubāma teritoriāla ieguvuma, jo pat ievērojama Ukrainas iedzīvotāju daļa šai situācijā uzskatītu Krieviju par agresoru, kura nezin kāpēc sagrāba valsts teritoriju.

Pēdējā pusotra gada laikā ar samērā nopietnām problēmām un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju upuriem (tai skaitā Donbasā) tika atrasts trešais variants. Es negribu teikt, ka šis risinājums ir labs, bet no diviem sliktajiem šis ir trešais labākais, ar kuru tika iegūts laiks ekonomisko, politisko un militāro spēku mobilizācijai. Domāju, ka ziņām visi seko līdzi un zin, ka pēdējā pusotra gada laikā Krievijas armija nepārtraukti rīko mācības, iesaistot desmitiem un pat simtiem tūkstošus karavīru un tās visas ir tematiskas. Pa šo laiku Krievijas armija ir atstrādājusi uzbrukuma novēršanu visos azimutos un visos virzienos. Pa šo laiku ir arī veikta ekonomikas pārveidošana. Es saprotu, ka ideālu te sasniegt ir ļoti grūti, jo vienmēr var izdarīt vēl mazliet, lai būtu vēl labāk, bet vismaz pašreiz Krievijas starptautiskais stāvoklis, militāri – politiskais stāvoklis un arī finansiāli – ekonomiskais stāvoklis ļauj, vienkārši izsakoties, pieņemt izaicinājumu. Tas nozīmē, ka šodien Krievija atklātā tekstā var pateikt: “Nu jā, ja būs tāda nepieciešamība, tad karosim.” Varēja to pašu arī pateikt pusotru gadu atpakaļ, bet tad tas būtu bijis blefs, ļoti liels risks, situācija 50 uz 50, monētas mešana – varbūt arī uzvarētu, bet varbūt piežmiegtu.

Ja skatāmies uz šodienas ģeopolitisko situāciju, uz situāciju Ukrainā, kas ir pats nopietnākais konflikts, kur ASV maksimāli paaugstināja likmes, kuras paaugstināt vairs nav kur, jo tālāk ir vai nu kodolkarš vai arī liela mēroga karš Eiropā, pat ja tur netiek izmantoti kodolieroči, un ja mēs šo situāciju salīdzinām ar 70 gadus seniem notikumiem [2.pasaules karu], tad mēs pašreiz atrodamies lielā lūzuma punktā, kad jau gandrīz ir skaidrs, kurš ir uzvarējis, bet svara kausi vēl svārstās. Pirms Kurskas kaujas PSRS karu praktiski bija jau uzvarējusi, bet vēl bija iespēja taktiski to pārspēlēt. Šodien ir līdzīgi, Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, bet ir vēl iespējas taktiski to pārspēlēt un ASV mēģina šo izdevību izmantot.

ASV pašreiz mēģina aiziet no Ukrainas laukuma. Tāpat vien apgriezties un aiziet, pametot tur savu “draugu” Porošenko un visus pārējos, viņi nevar. Un ne jau tāpēc, ka viņi ir vēstures mātes un amerikāņiem nu ļoti dārgi. Vienkārši nevar vienu gadu leģitimizēt prezidentu, leģitimizēt režīmu, demonstrēt ne tikai atbalstu šim režīmam, bet mobilizēt visu pasauli šī režīma aizsardzībai un tad pēkšņi pārdomāt, apgriezties, izberzēt acis, konstatēt, ka tur ir nacisti, un iet prom.

Tātad amerikāņiem ir jāiegūst formāls iemesls pazust no Ukrainas tā, lai tas neizskatītos pēc zaudējuma, tāpēc kārtējo reizi sākas provokācijas Donbasā, kur ar Rietumvalstu privātajām militārajām kompānijām un Austrumeiropas valstu ieročiem pastiprinātā Ukrainas armija cenšas uzsākt kārtējo graujošo uzbrukumu tā, lai Doņeckas un Luganskas armijas to neizturētu un Krievija būtu spiesta ienākt Ukrainā atklāti. Tā kā šāds scenārijs ir visai apšaubāms, jo lielāka varbūtība, ka Ukrainas armija neizturēs, tad tiek gatavota cita provokācija – Piedņestrā, kur amerikāņiem ir gandrīz garantēti droša situācija.

00564_Piednestras_kartePiedņestras anklāvs ir no visām pusēm ielenkts ar Moldāvijas un Ukrainas teritorijām, tā ekonomiskā blokāde ir ļoti viegli organizējama un ir pat iespējama militārā agresija no Moldāvijas puses. Jā Moldāvijas armija arī spēka ziņā ir vājāka par Piedņestras armiju un moldāvi visdrīzāk ātri tiktu sagrauti, bet Piedņestras armijai aizmugurē stāv Ukrainas armija, kura jebkurā mirklī var atbalstīt leģitīmo Kišeņevas valdību pret dumpiniekiem. Iespējamo gaisa tiltu likvidēšanai jau tagad ir izvērstas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Gala rezultātā Krievija saskaras ar to pašu problēmu, ar kuru tā saskārās 2008.gada augustā Dienvidosetijā – lūk, Krievijas karavīri, lūk, Krievijas pilsoņi, pusotrs tūkstotis karavīru un pēc dažādiem datiem 250 – 400 tūkstoši pilsoņu. Uzbrukums šiem Krievijas karavīriem un pilsoņiem pēc starptautisko tiesību normām ir tas pats, kas uzbrukums pašai Krievijai, piemēram, Brjanskas apgabalam.

Ja Krievija šādu uzbrukumu noignorē un ļauj viņus iznīcināt, tad viņa ir nekas un saukt to nekā. Ja neignorē, tad viņi kaut kādā veidā ir jāaizstāv, bet aizstāvēt var tikai ar militāriem līdzekļiem. Aizstāvot militāriem līdzekļiem Krievija vienkārši ir spiesta ieiet Ukrainā. Jā šai gadījumā Krievijai vairs nav nopietnas briesmas nonākt konfrontācijā ar Eiropas Savienību, jo uzbrukums Piedņestrai ir atklāts agresijas akts pret Krieviju un tā būs cietusī un reaģējošā puse, un lai gan Rietumvalstu masu mēdiji taurēs par kārtējo asiņainā režīma agresiju, visi kaut cik adekvātie un nopietnie politiķi, balstoties uz starptautisko tiesību normām, nomazgās rokas nevainībā.

Amerikāņiem Ukrainas sakarā ir būtisks vēl viens moments. Viņi, zaudējot Ukrainu, to vienkārši nomet no savas bilances un atdod Krievijai. Lūk, provokācija, lūk, beidzot Krievijas karaspēks ienāk Ukrainā, un galu galā tas, kurš okupēja teritoriju, to arī baro, atjauno un risina citas problēmas, tai skaitā arī to, kā leģitimizēt jauno varu no starptautisko tiesību skatupunkta.

Patiesībā Ukraina ir vēl vienas citas problēmas priekšā. Pat ja tagad Krievija pēkšņi pazūd no pasaules kartes, tad Kijevas valdība reāli nespēj ilgi noturēties, jo tai sevis uzturēšanai nav ne finansu, ne ekonomisko iekšējo resursu, bet no ārpuses to nefinansē. Pēc būtības šādā situācijā ir neizbēgama valsts sadalīšanās pašpietiekamos reģionos, kuri dzīvo naturālās saimniecības apstākļos un kurus kontrolē bruņotas bandas (vai Nestora Mahno tipa “armijas”). Un pēc tam tāpat rodas jautājums, ko tad īsti lai dara ar šo Centrālās Eiropas somāliju. Tad, lūk, šo Centrālās Eiropas somāliju tagad praktiski grib nomest no ASV bilances uz Krievijas bilanci, cerot papildus vēl iegūt propagandiskus un ģeopolitiskus punktus. Lūk, tāda īsumā ir Ukrainas valsts attīstības būtība līdz mūsdienām.

Jautājums: Noraksturojiet, lūdzu, Ukrainas prezidentus? Kam viņi tic? Kādas ir viņu politiskās tieksmes? Padalieties, lūdzu, ar detalizētāku informāciju, kuru mēs nevaram izlasīt publiskos avotos. Otrs jautājums ir par Ukrainas oligarhiskajiem klaniem. Apraksties, lūdzu, arī tos.

Diemžēl ar vairumu Ukrainas politiķu kopā viskiju dzēris neesmu un viņi man nav atskaitījušies par saviem sakariem, aktīviem ārvalstīs un vēlmēm, tāpēc es varu viņus raksturot tikai balstoties uz tiem faktiem, kurus mēs visi zinām.

Viens apstāklis, uz kuru es balstos savos vērtējumos: pilnīgi visi Ukrainas prezidenti, sākot no Kravčuka un beidzot ar Janukoviču un ieskaitot pusprezidentu Porošenko, ir nodarbojušies tikai un vienīgi ar valsts izzagšanu. Cits to darīja veiksmīgāk, cits mazāk veiksmīgi, bet galvenā viņu ideja bija pēc iespējas izdevīgāk pārdot Ukrainas valstiskumu. Šis mērķis Kučmas un Janukoviča laikā valsts ideoloģijas līmenī pat netika slēpts. Uz jautājumu, kas Ukrainai ir meklējams Eiropas Savienībā, ja to tur nepieņem, bet viņa tāpat tik ļoti tur vēlas nokļūt, tika atklāti atbildēts: “Viņi taču dzīvo labāk! Lūk, mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un sāksim dzīvot tik pat labi kā vācieši.”

Es jau agrāk esmu teicis un rakstījis, ka Ukrainas valstiskuma galvenā problēma ir apstāklī, ka Ukrainā pie varas nokļuva provinciāla elite, kura principiāli pašos pamatos nesaprot kas tas tāds valstiskums ir. Reāli no šīs teritorijas ar 50 miljoniem iedzīvotāju varēja izveidot pat ļoti nesliktu valsti. Es domāju, ka Ukrainu izveidot par veiksmīgu valsti varēja daudz ātrāk un vieglāk nekā Krieviju, jo tā ir daudz kompaktāka, jo tai bija daudz sabalansētāka ekonomika, jo tā atradās uz tirdzniecības un tranzīta ceļiem, jo kaut vai tāpēc, ka Ukrainas PSR militārās rūpniecības komplekss sastādīja 60% no visa PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa. Tādējādi Krievija ļoti nozīmīgi pat militārā ziņā bija atkarīga no Ukrainas. Ukrainā bija dislocēts skaitliskā ziņā vienu miljonu liels PSRS armijas grupējums – vislielākais militārais grupējums PSRS, kurš bija vislabāk apbruņots. Tāds bija Ukrainas PSR stāvoklis uz PSRS sabrukuma mirkli un tāds bija jaunās Ukrainas valsts starta stāvoklis. Raugoties no visiem aspektiem Ukraina bija visveiksmīgākā republika no visām bijušā PSRS republikām (ieskaitot Krievijas Federāciju).

Balstoties uz šo bāzi (šo starta kapitālu) jebkurš puslīdz adekvāts politiskais darbinieks, kurš domātu par valsts nevis savām personiskajām interesēm, varētu sev radīt nesliktu Franciju vai Vāciju. Tas tā nenotika, jo visi Ukrainas prezidenti, cik nu talants un intelektuālās spējas ļāva, rūpējās tikai par personisko labumu. Piemēram, Leonīda Kravčuka laikā burtiski pazuda Melnās jūras kuģniecība, kas bija vislielākā PSRS kuģniecība. Kravčuks prezidenta amatā bija tikai nepilnus trīs gadus, bet ar to pietika, lai Padomju Savienības lielākā kuģniecība pazustu laikā un telpā. Nosaukums palika (tiesa arī to nomainīja uz “Blaska”), bet kuģi izkūpēja.

Par Leonīdu Kučmu vispār nav daudz ko stāstīt. Ja cilvēks kļuva par prezidentu, būdams liela uzņēmuma [Južmaša] vadītājs (parasts vadītājs, vēl pirms tam Juzmaša partorgs) [Južmaš – militārās rūpniecības uzņēmums Dņepropetrovskā, kuru radīja PSRS kosmosa industrijas un raķešbūves “tēvs” Sergejs Koraļovs. Uzņēmums bija viens no stratēģiski nozīmīgākajiem PSRS uzņēmumiem, kurā visa cita starpā ražoja arī kodolraķetes. Ukrainas “neatkarības” laikā uzņēmums tika izvazāts un izzagts, un pašreiz atrodas uz pilnīgas darbības pārtraukšanas robežas.], bet beidza savu prezidentūru kā Ukrainas bagātākā cilvēka [Viktora Pinčuka]  sievastēvs, kurš savukārt pirms Kučmas prezidentūras bija sīks postkomsomola darbonītis un sīks Dņepropetrovskas biznesmenītis, tad šis fakts runā pats par sevi. Tā nenotiek, ka jūs gājāt pa ielu un pēkšņi kļuvāt par miljardieri.  Šādus kapitālus vai nu nopelna, un tad tas notiek ilgstošā periodā, desmitgažu laikā, vai arī šādi kapitāli tiek nozagti un tad par miljardieri norīko, jo viņiem vienkārši uzdāvina uzņēmumus un miljardieri uzrodas no nekurienes. Varu pastāstīt kā šis process notika Ukrainā Kučmas laikā.

Visvienkāršākā privatizācijas shēma bija tāda, ka nebija nekādas nozīmes tam kādas jūs uzņēmāties saistības, jo jums atļāva šīs saistības izpildīt no peļņas, kuru jūs gūsiet no privatizējamā uzņēmuma darbības. Tas ir apmēram tā, es atnāku un saku, ka gribu saņemt pārvaldībā, piemēram, Gazprom un uzņemos lielas saistības pret Krievijas valsts budžetu, tikai izpildīšu šīs saistības es tad, kad saņemšu Gazprom un tikai no tās naudas, kuru es nopelnīšu ar Gazprom palīdzību. Nu apmēram tā tas notika.

Kas attiecas uz Viktoru Juščenko, tad viņš personiski varbūt arī nenozaga tik daudz cik Kučma, bet pat viņa viskvēlākie atbalstītāji nevarēja nekonstatēt, ka jau gada laikā pēc Juščenko nākšanas pie varas jebkura valsts budžeta darījuma koruptīvā sastāvdaļa (t.s. “otkats”)  pieauga no Kučmas laika 10 – 30% līdz 70 – 90%. Savukārt Janukoviča laikā 90% jau skaitījās labi. Janukoviča laikā, ja biznesmenis varēja dabūt 10%, tad tas bija lieliski, jo sliktākajā gadījumā vienkārši iedeva paturēt budžeta naudu, sak, ātri apgroziet, nopelniet uz procentiem un pēc tam visu atdodiet atpakaļ, pretējā gadījumā ar prokuroru skaidrosieties paši.

Manuprāt, visu šo prezidentūru problēma bija apstāklī, ka dzīvoja viņi tikai uz Padomju Savienības resursa rēķina, kurš tika uzkrāts Padomju laikā. Uz tā rēķina tika finansētas valsts saistības, uz tā rēķina tika finansētas oligarhu intereses, uz tā rēķina tika finansēta birokrātijas koruptīvā sastāvdaļa. Kā jūs domāju labi saprotat, ja no krājkases visu laiku tikai ņem, bet neliek neko vietā, tad agri vai vēlu tur viss beidzas. Ukrainas elites īpatnība ir apstāklī, ka viņi ne tikai toreiz domāja, ka krājkasē nekas nebeigsies, bet arī, ka viņi tagad uzskata, ka krājkasē vēl kaut kas ir, un, ja viņi tagad atgriezīsies Ukrainā, tad varēs dzīvot tikpat zaļi kā iepriekš. Ukrainas politiķi nemaz negrasījās neko tajā krājkasē likt, viņi grasījās tikai ņemt, ņemt un ņemt.

Tāpēc katrs nākamais prezidents, nokļūstot pie varas, uzskatīja, ka viņam, pirmkārt, ir jābūt bagātākam par savu priekšgājēju (tāpēc no krājkases sāka ņemt vēl vairāk), un, otrkārt, ja priekšgājējs zaudēja savu prezidenta amatu, tad nu viņš noteikti valdīs visu mūžu. Tas arī viss, ko es varu pateikt par prezidentiem. Vienīgi vēl jāpiebilst, ka Kravčuks aizgāja mierīgi, Kučma aizgāja nemierīgi, Juščenko aizgāja ar apkaunojumu, Janukoviču gandrīz nogalināja, bet Porošenko visdrīzkā nogalinās, jo ar katru varas maiņas etapu cietsirdība pieaug. Iepriekš cīnījās par varu, pēc tam oponentus sāka sēdināt cietumā, pēc tam viņiem pakaļ dzinās ar automātiem, bet tagad, ja noķers, tad simtprocentīgi pakārs.

Kas attiecas uz oligarhiskajiem klaniem, tad tie ir Ukrainas politikas neatņemama sastāvdaļa. Nevar būt par biznesmeni, veiksmīgu biznesmeni, vēl jo vairāk par oligarhu un miljardieri, ja neesi integrēts Ukrainas politikā. Tā vai savādāk, pašam personīgi vai arī uzturot kādu partiju, ieguldot naudu kādā prezidentā, jebkurā gadījumā vai nu tu esi aktīvs politisks spēlētājs, vai arī tu esi nekas un saukt tevi nekā un naudas tev nebūs pat, ja tu esi Bila Geitsa un Henrija Forda talantu apvienojums vienā personā. Pat ja esi tik talantīgs, ka vari izveidot Microsoft Windovs, uzbūvēt konveijeri un radīt Ford T, tu to radīsi un tev uzreiz to atņems – atradīs par ko.

Oligarhiskie klani ir šī finansu – politiskā aizsberga finansu virsotnes, tāpēc arī tos sauc par finansu – politiskajām grupām. Es no visiem Ukrainas oligarhiskajiem klaniem izdalītu Igora Kolamoiska klanu, kurš piegāja lietām nestandarti. Viņam nekad nav bijusi personīgā partija, viņš nekad neieguldīja naudu kādā vienā atsevišķā politiķī, viņš strādāja par mazliet un ar visiem un vienmēr pozicionēja sevi kā apolitisku cilvēku. Bet viņa darbības pēc apvērsuma parādīja, ka šis pats gudrākais no Ukrainas oligarhiskajiem klaniem tomēr slimo ar to pašu provinciālismu. Kad notika apvērsums, puiši no Privat grupas [pēc bankas “Privatbank” nosaukuma, banka aktīvi darbojas arī Latvijā] nolēma, ka tagad viss, ASV ir sagrābusi Ukrainu uz visiem laikiem, var iznākt no pagrīdes un kļūt par aktīviem politiskajiem darbiniekiem, ko viņi arī izdarīja. Tagad, nezinu kā pārējie, bet Kolamoiskis gan jau kož pirkstos, jo viņš no viņiem visiem ir visgudrākais un viņam jau sen vajadzēja saprast ar ko tas viss beigsies. Pārējie kaut kā tur Ukrainas politikā vēl mēģina māžoties.

Bet tomēr lielā mērā viņu tieša iziešana politikā bija piespiedu pasākums, jo, kā jau teicu, ja tu neesi politikā, ja tu nekontrolē politiku, tad tev arī naudas nav. Kad politiku sāka veidot uz ielas ar automātiem, tad tev vajadzēja turēt pie rokas vairāk bataljonu, nekā ir taviem potenciālajiem konkurentiem, jo kuram ir vairāk bataljonu, tas savāks arī visu, kas Ukrainā vēl ir palicis.

Tas, starp citu, ir vēl viens būtisks apstāklis, par kuru piemirsu pieminēt. Lieta tāda, ka šī pēcpadomju resursa izzagšanas un pārdales laikā tas nepārtraukti samazinājās, tāpēc ar katru nākamo prezidentūru pieauga politiskās varas cena. Kamēr resurss, ko varētu sadalīt, kļuva arvien mazāks un mazāks, tas tika dalīts arvien šaurākas cilvēku grupas starpā, līdz Janukovičs nenokļuva piramīdas augšgalā.

Kāpēc viņa laikā piramīda zaudēja stabilitāti? Tāpēc, ka viena politiskā ģimene centās sakoncentrēt savās rokās visu valsts politiski – ekonomisko resursu un tāpēc šī piramīda zaudēja stabilitāti, jo viņai smaguma centrs mainījās. Visiem pārējiem kļuva skaidrs – vai nu mēs, vai viņš.

Bet no tā, ka viņi aizvāca Janukoviču, situācija neuzlabojās. Resursu kļuva vēl mazāk un vēlēšanās kļūt par vienīgajiem šī nu jau maziņā resursa īpašniekiem kļuva vēl lielāka. Tas tagad kļuva ne vairs par cieņas un pašapliecināšanās jautājumu, bet par izdzīvošanas jautājumu Ukrainas politiskajā sistēmā. Tāpēc es saku, ka šī sistēma nav dzīvotspējīga. Tas tā ir ne tāpēc, ka man gribās vai negribās, ne tāpēc, ka man patīk vai nepatīk, bet gan tāpēc, ka sistēma, kura neatražo resursu, kas ir tās darbības pamatā, bet nodarbojas tikai ar zagšanu, nav dzīvotspējīga. Pirāti var laupīt tikai tikmēr, kamēr viņiem apkārt peld tikai tirdzniecības kuģi, nevis karakuģi.

Jautājums par Ukrainas politiskās elites ticību un reliģisko piederību.

Manuprāt, Ukrainas politikā ir nekādas ticības, nekādas tautības un nekādas reliģijas cilvēki. Viņus nevar apskatīt kā kādas saprātīgas komponentes sastāvdaļu. Tie ir cilvēki, kuri nav spējīgi vadīt nekādu valsti. Manuprāt, vislielākā diversija, ko varētu izdarīt, ir savākt Ukrainas vadību un aizsūtīt vadīt ASV – pēc diviem gadiem ASV vairs nebūs. Un tas tā būs ne jau tāpēc, ka viņi ir pret ASV, bet gan tāpēc, ka viņi savādāk vienkārši neprot. Un ne jau tāpēc, ka tie ir amerikāņi. Viņus var nosūtīt uz jebkādu valsti, kaut uz Ķīnu, kaut uz Dienvidāfriku, kaut uz Izraēlu, kaut uz Indiju, vienalga kur – drīz vien valstis nebūs. Viņi vienkārši ir tādi cilvēki.

Jautājums: Man ir divi jautājumi. Pirmais, kādi Ukrainas sabrukuma faktori, iekšējie vai ārējie, ir noteicošie. Otrs jautājums, vai pilsoņu karš Ukrainā ir kā sastāvdaļa trešā (vai kā daži uzskata – ceturtā) pasaules kara sākumam vai arī pilsoņu karš Ukrainā ir vienkārši pilsoņu karš Ukrainā.

Kas attiecas uz pilsoņu karu Ukrainā, tad tas ir nevis sākums, bet tikai viens no elementiem jau sen notiekošā trešajā pasaules karā. Kā jau es teicu, mūsdienās nav iespējams uzsākt karu starp ASV un Krievijas Federāciju ar tām metodēm, kuras tika izmantotas pat vēl 1941.gadā, jo mūsdienu ieroču arsenāli ļauj 20 minūšu laikā iznīcināt abas valstis, pēc kā uzvarētāju nav. Tāpēc ir jākaro tā, lai nepakļūtu zem kodoltrieciena, ar ko ASV arī nodarbojās un uz ko Krievija tagad atbild tieši tāpat, tajos pašos laukumos, ar tām pašām metodēm un ne bez panākumiem.

Ukrainas krīze ir šī kara svarīgs elements, bet tas ir tikai viens no elementiem. Ukrainas krīze sākās pēc tam, kad sākās ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV, un beigsies šī krīze pirms būs beigusies ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV. Kā jau es teicu, ASV jau tagad mēģina aiziet no Ukrainas, jo uzdevums saistīt Krievijas resursus Ukrainā nav izpildīts un vairs nevar tikt izpildīts, ASV resursi Ukrainā tiek saistīti lielākā mērā, nekā tiek saistīti Krievijas resursi, tāpēc šī zaudētā pozīcija ir jāatstāj un jāatstāj ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem un nezaudējot “seju”. Ar to amerikāņi pašreiz Ukrainā arī ir aizņemti. Cik ātri un cik efektīvi viņi to izdarīs es nezinu, bet domāju, ka tam vajadzētu notikt šogad [2015.gadā], jo viņi nav ieinteresēti vilkt to lietu garumā.

Kas attiecas uz Ukrainas valsts sabrukumu, tad jebkura valsts sabrūk pirmkārt iekšēju iemeslu dēļ. Var pārdzīvot jebkura spēcīga un varena pretinieka uzbrukumu, var atrasties spēcīga ārējā spiediena iespaidā, var pazaudēt teritorijas, bet tas vien nenozīmē, ka valsts sabruks.

Valsts sabrukums notiek, kad valsts pārstāj apmierināt pašas iedzīvotāju vai tās elites vajadzības. Te jāņem vērā, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju nemaz nekad arī nav vēlējusies izveidot Ukrainas valsti. Mazāk kā gadu pirms Ukrainas nodibināšanas 92% Ukrainas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par Ukrainas palikšanu PSRS sastāvā un nevienu tā neatkarība toreiz neuztrauca. Un Ukrainas elite savus jautājumus jau ir atrisinājusi – Ukrainā vairs nav ko zagt. Tas tikai Janukovičs domāja, ka ar viņu Maskava ar Vašingtonu un pie reizes arī Brisele tā cackājas, jo tur ir vēl ko zagt, bet viņš tikai nezin ko tieši. Janukovičs nedomāja ģeopolitiskās kategorijās un nesaprata, ka valsts pati par sevi var būt vērtība. Viņš tik tiešām domāja, ka vēl kaut ko var nozagt, bet viņš tikai nezin ko. Tāpēc viņš ar visiem tā tirgojās – aiztirgojās līdz emigrēšanai uz Rostovu Krievijā un viņam paveicās vēl, ka ne līdz kapam.

Tātad Ukrainas elitei šī valsts nav vajadzīga, bet Ukrainas tautai tā nekad nav bijusi īpaši nepieciešama. Pilsoņu kara apstākļos dažādas Ukrainas daļas vienkārši vairs nespēj dzīvot vienā valstī, tās vēl var par to pārliecināt ar ārēja spēka iedarbības palīdzību, bet pašas labprātīgi tās necentīsies saglabāt vienotu valsti. Tāpēc Ukrainas sabrukuma iemesli ir pirmkārt iekšēji un te kā galvenais iemesls jāmin Ukrainas elites neadekvātums.

Pat ja tautai nebija īpaši vajadzīga šī valsts, tad lielākā daļa cilvēku to uztvēra apmēram tā: nu sabruka PSRS, sabruka, nu dzīvojām Ukrainā, dzīvosim tur arī tālāk, nu labi, būs tā tagad atsevišķa valsts Ukraina, nu pamainīsies karoga krāsa, nekas, arī Krievijā vairs nav sarkanais karogs, nu nomainīja ģerboni, bet tas visur tika nomainīts, nu nomainīs tur kaut kādu nosaukumus, nu i lai. Ukrainas elitei tikai vajadzēja atrast kaut kādu ideju, kura paskaidrotu visiem un pirmkārt pašai elitei, kādēļ vispār ir nepieciešama Ukrainas valsts. Un nekādu labāku ideju bez nabaga ukraiņu mūžīgās cīņas pret Maskavas agresiju viņi neatrada. Bet tā taču nav konstruktīva ideja, kura ir spējīga radīt valsti. Tā ir ideja, kura tikai piesedz valsts izzagšanu no elites puses, novērš iedzīvotāju uzmanību no tā un rada īslaicīga patriotisma miglu.

Valstij vienmēr ir jāizpilda pirmkārt tās funkcijas, kurām tā ir radīta: sociālo funkciju, pirmkārt, normāla iedzīvotāju dzīves līmeņa nodrošināšanu, ekonomisko attīstību, jo bez tās nav iespējams nodrošināt sociālo funkciju, un valsts interešu (valsts robežu) aizsardzību. Ja pirmais, ko izdarīja Ukrainas elite, ir izzaga armiju, pēc tam izzaga ekonomiku un pēc tam sāka apzagt pašas tautu. Ukrainā valsts ne tikai nometa no sevis visas valsts funkcijas, viņa tās izvērsa diametrāli pretējā virzienā [t.s. pārvērsto formu efekts]. Tāda valsts nevienam nav vajadzīga.

Jautājums par gaidāmo Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Patiesībā Ukrainas defolts nav gaidāms, bet gan praktiski jau noticis. Ja man nav naudas, es varu tajā neatzīties, bet tas nenozīmē, ka es atdošu savus parādus.

Es parasti balstos uz politiķu atklātiem paziņojumiem, kas ir pilnībā caurspīdīgi. 2014.gadā februāra beigās, esot divas vai trīs dienas ievēlēts par Ukraina prezidenta pienākuma izpildītāju un parlamenta priekšsēdētāju, Aleksandrs Turčinovs paziņoja, ka Ukrainai, lai izdzīvotu līdz gada beigām, nepieciešams ārējais aizņēmums 40 miljardi dolāru, bet labāk, ja lielāks. Savukārt 2014.gada Ukrainas budžets bija 45 miljardi dolāru. Tas nozīmē, ka valsts vadītājs, kurš savās rokās ir apvienojis likumdošanas un izpildvaru, publiski apgalvo, ka divus mēnešus pēc gada sākuma valstī trūkst iekšējā resursa, lai finansētu budžetu, un viņam ir nepieciešams ārējs finansējums, lai dzīvotu. Tā ir faktiska defolta atzīšana. Šāda valsts ne tikai nav spējīga atdot parādus, bet tā pati sevi nav spējīga uzturēt, tai ir nepieciešams aizņemties naudu, lai dzīvotu tālāk. Tātad, Ukrainas defolts  notika jau sen un tas vairs nespēj neko paātrināt vai palēnināt.

Apvērsums Ukrainā, kā jau teicu, bija tīrs amerikāņu projekts. Pie tam, manuprāt, ASV nemaz nerēķinājās ar to, ka viņiem nāksies ķeckāties ar Ukrainu tik ilgi.

Jebkuram normālam cilvēkam (es te nerunāju par Ukrainas politiķiem) ir skaidrs, ka, ja jūs tādā situācijā, kāda Ukraina atradās 2014.gada martā, provocējat karu ar Krieviju, tad jums dzīvot ir atlicis vienu nedēļu – tik ilgu laiku, cik nepieciešams tankiem ar uzpildīšanos aizbraukt līdz Ļvovai. Pēc tam jums vienkārši vairāk nav valsts.

Pirmais, ko sāka darīt Ukrainas valdība, nokļūstot pie varas 2014.gada februārī, bija kara provocēšana ar Krieviju visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tas hronoloģiski pa dienām pat ir ļoti labi redzams. Uzstājas Putins un saka, nedariet to un to, savādāk būs slikti, un viņi nākamajā dienā tieši to arī dara. Un tā vairāku mēnešu garumā līdz pat Krievijas teritorijas apšaudes sākumam. Tātad tā bija acīmredzama militāra iebrukuma provokācija.

Tā kā Ukrainas valdība toreiz (tāpat kā tagad) atradās pilnīgā ASV kontrolē, tad ir skaidrs, ka viņus uz šādu provokāciju mudināja ASV. Attiecīgi, nu nevar taču Vašingtonā sēdēt pilnīgi idioti, kuri nespētu parēķināt cik ilgi ir atlicis eksistēt valstij, kura ir izprovocējusi militāru iebrukumu. Tātad viņiem aprēķins bija, ka Ukraina eksistēs vēl martu, varbūt vēl aprīli un maiju. Tas, ka Ukraina turpina eksistēt tik ilgi un iebrukums nav noticis, tā ir liela amerikāņu stratēģiskā pārrēķināšanās un liela amerikāņu stratēģiskā problēma.

Tāpēc es pagāšgad biju pārliecināts, ka 2014.gada rudenī viņi sāks nomest Ukrainu no bilances, jo nebija vairs nepieciešams viņu uzturēt un bija skaidrs, ka projekts savu uzdevumu nav izpildījis. Nezinu, kas notika. Varbūt ar kaut kādiem saviem manevriem Kremlis uzvedināja viņus uz domu, ka ir iespējams, palielinot spiedienu, panākt savu, vai arī viņi vienkārši nepaspēja “asti izraut”, bet viņi nolēma pieturēt šo projektu vēl mazliet. Varbūt viņi vēl cerēja izraisīt ziemā kādu gāzes konfliktu starp Krieviju un Eiropu uz Ukrainas tranzīta problēmu rēķina. Nezinu. Kaut kādi savi aprēķini viņiem gan jau bija, bet viņi nevar to darīt mūžīgi, jo tādējādi amerikāņiem ir saistīti pārāk lieli resursi un likmes ir paceltas līdz debesīm. Tālāk viņiem ir vai nu jāriskē ar kodolkara sākšanās iespējamību (tas ir ar iespējamību saņemt kodoltriecienu pa Vašingtonu) vai arī kaut kā no turienes jāiet prom.

Es domāju, ka situācijai Ukrainā ir jāatrisinās 2015.gadā. 2016.gadā ASV notiks prezidenta vēlēšanas un, ja priekšvēlēšanu kampaņa sākas Ukrainas krīzes neatrisinātības apstākļos, tad Demokrātu partijai vēlēšanās vispār nav ko darīt, jo jebkurš Demokrātu partijas kandidāts zaudē uzreiz.

Jautājums: Turpinot defolta tēmu. Tā pati Natālija Jaresjko [ukraiņu izcelsmes amerikāniete, norīkota par Ukrainas finansu ministri] teica, ka nepieciešams restrukturizēt parādu līdz 2015.gada jūnija sākumam. Šodien ir 4.jūnijs, bet pārrunas vēl notiek. Viņa it kā nav muļķe. Viņa ko, kaut kādu teātri tur spēlē? Viņai pretī taču sēž “finanšu maitu lijas”, viņi nekad nepiekritīs nekādai restrukturizācijai.

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Pirmkārt, Jaresjko ir ukraiņu izcelsmes bijušais ASV valsts departamenta sīks ierēdnītis. Pēdējos piecus savas karjeras gadus viņa Ukrainā nodarbojās ar sīkzādzībām. Attiecīgi no politiskā viedokļa Jaresjko ir mazs kabatzaglis. Tas, ka viņu norīkoja par finanšu ministru Ukrainas valdībā, kurā strādā tādas “izcilas” personas kā Saakašvili un tamlīdzīgi kadri, kā reiz liecina, ka viņa nebūt nav tik izcils intelektuālis kā viņu pozicionē.

Savukārt kā Ukrainas valdības finansu ministrs viņa dara pilnīgi pareizas lietas. Ja jums nav pilnīgi nekādu argumentu, tad jūs sakāt, ka finansējumu vajadzēja vēl vakar, cerot uz to, ka saimniekiem tomēr vēl esat vajadzīgi un tāpēc naudu iedos. Un vajag, lai naudu iedod ātrāk. Ja teiksiet, ka naudu vajag rīt, tad to var iedot parītdien, bet, ja teiksiet, ka vajadzēja vakar, tad varbūt viņi pasteigsies. Otrkārt viņa biedē kreditorus ar paziņojumu par defoltu un ar to, ka neviens vispār neko nedabūs.

Tātad no vienas puses viņa saka: “Mīļie saimnieki, lūdzu, uzspiediet uz mūsu kreditoriem, lai viņi mums kaut ko atlaiž.” Otrkārt viņa saka: “Dārgie kreditori, vai nu jūs saņemsiet mazliet vai arī nesaņemsiet vispār neko.” Tā ir pietiekami rupja šantāža, bet tajos apstākļos, kādos atrodas Jaresjko un ar tās esošo pieredzi, viņa ne uz ko citu vispār nav spējīga. Nevar prasīt no prasta pirāta, lai viņš rīkotos kā kanclers Bismarks.

Jautājums: Pašreiz notiek strīdi par to, kāpēc pretestība Kijevas apvērsumam cieta neveiksmi Harkovā. Mihails Dobkins [bijušais Harkovas apgabala gubernators] un Genādijs Kerness [bijušais Harkovas pilsētas mērs] apgalvo, ka tas notika tāpēc, ka Kremlis viņus neatbalstīja, bet Krievijā ir uzskats, ka viņi pēdējā mirklī nobijās un neieņēma to pozīciju, kuru deklarēja. Kā ir, ja viņi būtu ieņēmuši stingru pozīciju, vai Kremlis viņus atbalstītu?

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Spriežot pēc tā, kas notika Donbasā, var secināt, ka tur, kur tika ieņemta stingra pozīcija, tur Kremlis sniedza atbalstu. Kas attiecas uz Dobkinu un Kernesu, tad viņi ir klasiski Ukrainas valdošā režīma pārstāvji. Ja jau citi, augstāka līmeņa un intelektuāli attīstītāki šī režīma pārstāvji joprojām nav sapratuši, kas patiesībā notika, un gaida, kad Kijeva tiks atbrīvota, lai viņi atkal ieņemtu savus ērtos kabinetus un valdītu kā iepriekš, tad ir pilnīgi skaidrs, ka arī Dobkins ar Kernesu uzskatīja, ka tā vai šitādi, bet viss nokārtosies un viņiem jau būs labi. Tas ir, kamēr Viktors Janukovičš ir prezidents, tikmēr jāpilda viņa norādījumi, ja Viktors Fjodorovičš kļuva par tautas ienaidnieku, tad ir jāpilda jauno tautas draugu norādījumi, un tā rīkojoties, viss jums šai dzīvē būs labi. Bet tas, ka viņi vairs neiederējās jaunā režīma struktūrā ne no ideoloģiskā, ne no propogandiskā un pat ne no ekonomiskā viedokļa, viņiem nebija ne jausmas.

Līdzīgi kā bēguļojošie reģionāļi [Janukoviča Reģionu partijas biedri] uzskatīja, ka viņi atgriezīsies Ukrainā un viņiem būs vēl ko nozagt, arī Dobkins un Kerness uzskatīja, ka Harkovā vēl ir daudz ko zagt. Viņi nesaprata, ka Harkovā vairs nav ko zagt un ka tur vienīgi kaut ko var atņemt viņiem. Tāpēc jaunā vara, kura atnāca uz Harkovu, paskatījās apkārt, kur nauda stāv, nauda stāv pie Dobkina un Kernesa, tāpēc, lūdzu, dārgie, Dobkin un Kerness, jūs uz cietumu, bet nauda mums, un nekā personīga, tikai bizness.

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Jautājums: Kā ir ar Jūliju Timošenko. Viņa tagad kaut kā ir pieklususi. Vai viņa gaida savu zvaigžņu stundu?

Ja mēs nedzirdam, tas nenozīmē, ka Jūlija Vladimirovna neuzstājas. Es, piemēram, nesen atklāju, ka viņa veic pietiekami aktīvu informatīvo darbību, tai skaitā kritizē esošo varu no vēl radikālākām pozīcijām.

Lieta tāda, ka Jūlija Vladimirovna ir izcils politiķis tikai Ukrainas realitātē. Jebkurā citā valstī viņa izkalpotos augstākais līdz kādas pilsētas mēra amatam, ja vien ievēlētu. Timošenko Ukrainas politikā strādā pēc tā paša principa, pēc kura ASV darbojas globālajā politikā. Viņa strādā pēc likmju paaugstināšanas principa. Ja ASV paaugstina likmes, balstoties uz to, ka viņiem ir vairāk resursu, tāpēc tad, kad likmes sasniedz noteiktu līmeni, visiem pārējiem ir jāpadodas, un viņi ļoti brīnās gadījumos, kad tā nenotiek. Savukārt Timošenko spēlēja uz likmju paaugstināšanu, jo viņa ļoti ātri saprata, ka visi pārējie noteiktā brīdī saka: “Jūs ko, tūlīt līs asinis, nu nē, mēs tad piekāpjamies.” Tāpēc šādas spēles gadījumā tev nekas nav jādara, tikai jāpaaugstina likmes un tavs oponents padodas, un tu esi uzvarējis. Timošenko gāja no uzvaras līdz uzvarai līdzīgi kā to savulaik darīja labi zināmais Boriss Berezovskis [kurš pēc tam tika izputināts un izdarīja pašnāvību].

Šādai pieejai ir viens liels trūkums. Katra nākamā uzvara jums kļūst par kritisku nepieciešamību. Jūsu oponenti var atļauties zaudēt un sākt no jauna, bet cilvēks, kurš nepārtraukti paaugstina likmes, to atļauties vairs nevar, jo tiklīdz viņš zaudēs, tā viņu burtiski iznīcinās par pārmērīgas latiņas pacelšanu.

Tāpēc tad, kad Jūlija Timošenko 2010.gada martā pārāk paaugstināja likmes un sāka uzstāties pret Janukoviču ar jauna Maidana palīdzību, bet ASV vēl nebija gatavi Maidanam un negrasījās vēl to organizēt, Timošenko palika viena pati izolācijā. Viņa pie tam vēl nokaitināja Janukoviču un nokļuva cietumā. Tieši šajā brīdī viņas politiskais svars tika likvidēts. Pirmkārt tādēļ, ka viņas godīgie politiskie līdzgaitnieki sāka savā starpā dalīt viņas partijas un politisko īpašumu, attiecīgi viņiem zuda ieinteresētība, lai Timošenko atgrieztos. Līdzīgi neviens Dņepropetrovskā negrib, lai no ASV atgriežas Pāvels Lazarenko [bijušais Ukrainas premjerministrs], jo gandrīz katrs Dņepropetrovskas biznesmenis ir kaut ko ieguvis no viņa bijušajiem īpašumiem. Otrkārt, tādēļ, ka Timošenko līdzgaitnieki jau paši bija kļuvuši par vērā ņemamām politiskām figūrām.

Bez tam pašreiz Timošenko vairs nav kur paaugstināt likmes. Valstī rit pilsoņu karš. Ar ko gan viņa vēl var nobiedēt savus oponentus? Iepriekš viņa uzvarēja, jo demonstrēja gatavību iet uz asinsizliešanu. Oponenti savukārt pacēla rokas un teica, mēs neesam gatavi, ņem, lūdzu. Bet tagad asinsizliešana jau notiek. Tāpēc, manuprāt, Timošenko kā politiķis ir norakstāms cilvēks, tai skaitā arī tāpēc, ka es vispār neredzu perspektīvas Ukrainai kā valstij ilgāk par dažiem mēnešiem, gadu, vai varbūt, ja paveiksies, pusotra gadu. Politiķim tas nav nekāds ilgais laika posms. Ja nebūs Ukrainas valsts, kur viņa strādās? Ne jau nu Krievijas Valsts domē tiks ievēlēta.

Jautājums: Ukrainas pārstāvji ziņo, ka pastiprina armiju un sagraus Donbasu divu nedēļu laikā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Kāpēc Ukrainas armija un ASV nevar to izdarīt?

Saprotiet, vienmēr ir kaut kādi laika rāmji, kurus jūsu iespējas pieaug. Kad hunta tikko sagrāba varu, tās reālās politiski – militārās iespējas bija tuvas nullei, jo cilvēki armijā un Iekšlietu ministrijas struktūrās vēl nenoorientējās, kas notiks tālāk, vai tā tik tiešām ir vara, vai arī jau rīt šo varu padzīs un visus, kas tai kalpoja, pasludinās par tautas ienaidniekiem. Tāpēc uzreiz pēc apvērsuma nosūtīt uz Donbasu armiju Kijeva nevarēja, jo viņiem nebija armijas. Armiju vajadzēja dabūt savā pakļautībā, ar ko Kijeva arī nodarbojās pirmos divus, divarpus mēnešus.

Pēc tam šī armija atklāti negribēja karot, jo kāpēc gan lai kāds nogalinātu un taptu nogalināts. Viņi tajā nebija ieinteresēti. Attiecīgi konfliktu vajadzēja pakāpeniski “iededzināt”, un tas nākamos divus mēnešus arī tika darīts, sākot no pirmās šaušanas līdz pat pilnvērtīgām kaujām. Un tad, kad sākās pilnvērtīgas kaujas, Donbasā jau bija izveidoti pietiekami nopietni bruņotie spēki, kuri visa cita starpā kaut kādā pavisam noslēpumainā veidā stepēs sāka atrast tur nezin no kurienes saradušos tankus, ložmetējus, lidmašīnas, munīciju un citus ieročus.

Un tad Kijeva nokļuva bezizejas situācijā. Tad kļuva skaidrs (tiesa gan nav zināms vai tas kļuva skaidrs Kijevā, jo tur tādās kategorijās nedomā), ka apspiest Donbasu ar spēku vairs nav iespējams, ka tas laiks ir pagājis, kad bija iespējams ātri mobilizēt spēkus, gandrīz bez pretestības aiziet līdz Krievijas robežai un nostādīt to izvēles priekšā, militārs iebrukums Ukrainā vai samierināšanās ar notikušo. Šī situācija ātri pagāja un Kijeva nespēja mobilizēt tam nepieciešamos spēkus.

Pēc tam kļuva skaidrs, ka Donbass izturēs jebkādu Ukrainas armijas pastiprināšanu, pat ja to pastiprinās uz Rumānijas armijas rēķina, ka Donbass cik ilgi nepieciešams atsēdēsies aizsardzībā un tad sāks iet uzbrukumā. Un no kurienes Donbasā uzradīsies divsimts tūkstoši papildus karavīru neviens nezin, bet visi zin, ka nepieciešamajā mirklī tie tur noteikti uzradīsies. Tāpēc pa lielam Kijevas krišana ir tikai laika jautājums un ģeopolitiskās debess zvaigžņu stāvokļa jautājums.

Kā jau teicu, Vašingtona ir ieinteresēta nomest Ukrainu no savas bilances. Ir vēl vietas pasaulē, kur ASV var cīnīties pret Krieviju daudz efektīvāk. Nu pamēģināja Ukrainā, nu nesanāca. Nu nomira Ukraina. Nekas. Kas amerikāņiem tur radinieki vai draugi dzīvo?!

Tāpēc es domāju, ka Ukrainas projektam nav atlicis nemaz tik ilgs mūžs. Vienīgais, ar ko vēl Ukraina var palīdzēt ASV – pēc iespējas vairāk viskaut ko sagraut un pēc iespējas vairāk izliet asiņu. Tieši šim mērķim arī Ukrainas armiju mēģina pastiprināt ar visādām divdesmit gadus vecām grabažām.

Ja ASV tik tiešām gribētu, lai Ukrainas pašreizējais režīms sēž ilgi un skaisti, viņi nepieļautu pilsoņu kara uzsākšanu, jo sākt karu nebija nepieciešamības, mierīgi varēja izpildīt visas Putina prasības par federalizāciju, visas Donbasa prasības par federalizāciju. Varēja izdarīt tā, te iedeva, bet pēc tam tāpat kā ar Krimu, paņēma atpakaļ. Kijevai bija svarīgi iegūt laiku un nostiprināties. Ieguva laiku, nostiprinājās, Doņecka un Luganska atzina Kijevas leģitimitāti, pēc tam Ukrainas parlaments nobalso kā vajag – es iedevu, es atpakaļ paņēmu un tad nu pamēģini tikai buntoties.

Bet tas taču nenotika. Apstākļos, kad vienkārši nebija kam karot, izraisīja pilsoņu karu. Režīms vēl nebija spējīgs karot, bet tas jau uzsāka pilsoņu karu. Tātad karu uzsāka ne jau tādēļ, lai uzvarētu. Karu uzsāka, lai to zaudētu, bet zaudētu tā, ka Krievijai būtu slikti. Tas ir tāpat kā šahā, kad upurē bandinieku, tad to dara ne jau tāpēc, ka pret to slikti izturas, bet gan tāpēc, ka grib uzvarēt partiju un bandinieks neko partijā nenozīmē. Tā arī ar Ukrainu izrīkojās kā ar upurējamu bandinieku, tikai upuris netika pieņemts, tāpēc ap šo bandinieku sāka veidoties jauna spēle. Tā nu ir aizspēlējušies līdz šim brīdim. Un atkal, jebkāda pozīcija nevar attīstīties mūžīgi, agri vai vēlu tā sevi izsmeļ. Tad pozīcija ir jāmaina.

Manuprāt, gan no resursu (finansu – ekonomiskā) skatu punkta, gan no militāri – politiskajā skatu punkta Ukrainas pozīcija priekš ASV savu svarīgumu jau ir izsmēlusi, tāpēc vienīgais pozitīvais risinājums amerikāņiem tagad ir pēc iespējas dārgāk pārdot šo pozīciju Krievijai.

Jautājums par Ukrainas turpmāko likteni.

Es domāju, ka konfliktu laiks huntas iekšienē no vienas puses jau ir pagājis, bet no otras puses vēl nav iestājies. Tas ir līdzīgi kā revolūcijas Krievijā – 1905.gads jau ir pagājis, bet 1917.gads vēl nav iestājies, bet starplaikā ir puslīdz klusi un stabili. Šodien nav nekāda pamata, lai huntas iekšienē rastos nopietns konflikts. Teorētiski, protams, kāds var nošaut Porošenko, bet tad tā būs tīrā nejaušība, jo mainīt prezidentu pus gadu pirms valsts atdošanas ASV nav nekādas nepieciešamības.

No iekšējās problemātikas skatu punkta pašreiz Porošenko var draudēt tikai kāda traģiska nejaušība, lai gan vēl 7 mēnešus atpakaļ valsts apvērsums, izmantojot privātās armijas, bija vairāk kā iespējams. Bet, ja notiks brīnums, un Ukraina eksistēs vēl divus gadus, tad valsts apvērsums atkal kļūs neizbēgams, jo visa Kijevas valdības resursu bāze būs izsmelta, tai skaitā saņemtie kredīti, tai skaitā tā nauda, ko izdosies izlūgties, tai skaitā tie nodokļi, ko kaut kādā veidā izdosies iekasēt. Izveidosies situācija, kāda bija pēdējos Kijevas Krievzemes eksistēšanas gados, kad no vienas puses it kā Kijeva eksistē kā nacionālais centrs, bet no otras puses reģioniem centrs vairs nav vajadzīgs, jo katram ir savi bruņotie spēki, sava pašpietiekama ekonomika un savas politiskās intereses.

Šāds process notiek ar jebkuru valsti, kura izsmeļ savu resursu bāzi. Tad resursi pārvietojas uz reģioniem, saimniecība pakāpeniski naturalizējas, tā kā savus personiskos resursus kaut kādā veidā ir jāaizsargā, rodas reģionālās armijas. Un tā klusi un pakāpeniski valsts pazūd. Tā, piemēram, tas notika ar Somāliju, kartē robežas tai ir, bet valsts patiesībā nav. Tieši tas pats reāli varētu notikt arī ar Ukrainu. Es vienkārši izeju no tā, ka Ukraina kā valsts tiks likvidēta ātrāk, nekā tā paspēs šādi sadalīties.

Jautājums: Kā ir ar cilvēcisko resursus? Kas notiks ar “lēkātājiem”? [domātas idiotu masas, kuras publiskos pasākumos ritmiski lēkā un skandē “кто не скачет тот москаль” (“kurš nelēkā, tas moskalis”)]

Nu paklausieties, kurš vispār te kādam kaut ko prasīs. Četri tūkstoši apbruņotu (pie tam slikti apbruņotu) dīkdieņu Maidanā, kurus piesedza tikai ASV vēstniecība, spēja aizmēzt režīmu, kurš balstījās uz 300 tūkstošiem tikai miliču vien (tik daudz milicijas darbinieku bija Iekšlietu Ministrijas struktūrā). Miļiči vien taču viņus varēja cepurēm nomētāt. Bet reāli četri tūkstoši buntinieku aizmēza režīmu. Tas vienkārši nozīmē, ka ideoloģiskā resursa, plašu tautas masu kustības, kura spētu kādam pretoties, vienkārši nav.

Tas, manuprāt, nozīmē, ka ir iespējami divi varianti. Pirmais variants ir garāks un tas apmierina Krieviju. Tas ir, pakāpeniska “tautu republiku” armiju pārvietošanās uz priekšu, iespējams, jaunu “tautu republiku” dibināšana, tālāk ar Kijevas attīrīšanu un virzīšanos uz Ukrainas rietumiem. Tad vienā brīdī varēs konstatēt, ka Kijevā ir jauna, leģitīma valdība, bet Ļvovā ir trīs dumpinieki, un tagad jau jaunā leģitīmā Kijevas valdība karo ar Ļvovas dumpiniekiem. Šis process ir atkarīgs no Ukrainas armijas un Ukrainas valsts sabrukšanas ātruma.

Bet šis scenārijs pilnībā neapmierina ASV, jo tas neļauj smuki nomest Ukrainu no savas bilances. ASV, kas ir zaudējusi Doņeckas partizāniem, ir tas pats kā Putins, kurš ir zaudējis Porošenko. Tas ir superlielvalsts apkaunojums. To nevar neņemt vērā. Ja superlielvalsts zaudē Doņeckas partizāniem, tad ar šādu “lielvalsti” pasaulē neviens vairs nerēķinās. Pavisam cita lieta, ja nelaimīgais Porošenko zaudē aš pašam Putinam, jo te potenciāli nav samērojami.

Tāpēc sākot no 2015.gada februāra tiek veikti kārtējie aktīvie mēģinājumi tieši iesaistīt Krieviju Ukrainas konfliktā, bet šoreiz tā mērķis ir nevis sarīdīt savā starpā Eiropas Savienību un Krieviju, bet gan nodot Ukrainu Krievijas bilancē. Iespējams pa šo ceļu arī vajadzēs iet, jo ASV ir iespējas piespiest Krieviju karot, grib to tā vai negrib. Reizēm gadās tādas situācijas, kad ir jākaro, savādāk uzreiz jau esi kapitulējis.

Ņemot vērā Kijevas varasiestāžu neadekvātumu un ņemot vērā, ka Kišeņovas darboņiem ir kur aizbēgt, jo Buhareste ir blakām, var tikt organizēta provokācija Piedņestrā,. Moldāvijas varasiestādes, no kurām ir atkarīga agresija pret Piedņestru, var būt daudz drošākas, nekā rumāņi, kuri cenšas tomēr notušēt šo konfliktu. Moldāvijas elite ļoti labi saprot, ka viņi zaudē savas pozīcijas. Pēdējās vēlēšanas viņi falsificēja, bet tā tas nevar turpināties mūžīgi. Tāpēc, ja viņi organizēs konfliktu, kurā iejauksies Krievija, un arī viņus padzīs, tad ar teritoriju vai bez teritorijas, viņi aizbēgs uz Rumāniju un personiskā kārtā integrēsies Eiropas Savienībā.

Tāpēc ir nopietnas briesmas, ka Piedņestrā uzsprāgs otra fronte, un tad es pat nezinu, ko varētu izdomāt, lai neiejauktos. Kā apiet šo slazdu, es nevaru iedomāties. Varbūt Kremlī izdomās. Ja tā, tad aplaudēsim.

Ja provokācija notiek un Krievija ir spiesta militāri iejaukties, tad es neredzu iemeslus, kādēļ Krievijai ir jāaprobežojas tikai ar Piedņestru, Odesu [kas robežojas ar Piedņestru] un koridoru uz Krimu. Apgrūtinājumi šai gadījumā ir vieni un tie paši, tāpēc hunta ir jāpadzen jebkurā gadījumā, un jāiziet līdz Ukrainas rietumu robežām spiest roku poļu biedriem.

2015.gada 4.jūnijs, Maskava

***

Rostislava Iščenko biogrāfija

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Dzimis 1965.gadā. Ar izcilību pabeidzis Kijevas valsts universitātes vēstures fakultāti. No 1992.gada līdz 1994.gadam strādāja Ukrainas Ārlietu ministrijā. Bija politiskās analīzes un plānošanas nodaļas trešais sekretārs, pēc tam OSCE un Eiropas Padomes nodaļas otrais sekretārs. No 1994.gada aprīļa līdz 1998.gadam strādāja Ukrainas prezidenta administrācijā. Bija Ārpolitikas pārvaldes vecākais konsultants. No 1998.gada līdz 2003.gadam fonda “Sadraudzība” konsultants ārpolitikas jautājumos. No 2000.gada līdz 2002.gadam avīzes “Jaunais laikmets” politiskās nodaļas redaktors. No 2003.gada līdz 2009.gadam “Korporatīvo attiecību pētniecības centra” viceprezidents. No 2006.gada novembra līdz 2007.gada decembra Ukrainas vicepremjera Dmitrija Tabačņika konsultants, bet no 2008.gada līdz 2010. gada tā paša Tabačņika jau kā Ukrainas parlamenta deputāta konsultants, bet no 2010.gada līdz 2014.gada Tabačņika kā Ukrainas Izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta ministra konsultants. (Dmitrijs Tabačņiks – dzimis 1963.gadā, vēsturnieks, politiķis, pirmā ranga valsts ierēdnis, daudzu zinātnisku darbu autors, no nacistiskās Ukrainas puses izsludināts starptautiskā meklēšanā, bet Eiropas Savienība un Kanāda pret Tabačņiku ir ieviesusi sankcijas, prokrieviskas politikas piekritējs, Ukrainas iestāšanās NATO pretinieks, sieva Tatjana Tabačņika ir krievu drāmas teātra aktrise un Ukrainas nacionālās mākslas akadēmijas akadēmiķe.) No 2009.gada Rostislavs Iščenko ir “Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra” prezidents. Diplomātiskais rangs – pirmās klases pirmais sekretārs. Precējies, ir dēls. Pēc apvērsuma Ukrainā emigrēja uz Krieviju. Daudzu analītisko materiālu autors.

Avoti:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%98%D1%89%D0%B5%D0%BD%D0%BA%D0%BE,_%D0%A0%D0%BE%D1%81%D1%82%D0%B8%D1%81%D0%BB%D0%B0%D0%B2_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D0%B1%D0%B0%D1%87%D0%BD%D0%B8%D0%BA,_%D0%94%D0%BC%D0%B8%D1%82%D1%80%D0%B8%D0%B9_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Kā Krievija ar vienu raķetes šāvienu iznīcināja mītu par ASV militāro visvarenību


00563_RaketeNeviens nepievērsa uzmanību tam, ka Krievijas aviācijas grupa Sīrijā skaitliskā un lidmašīnu nomenklatūras ziņā ir gandrīz vai identiska tiem Ukrainas gaisa spēkiem, kuri 2014.gadā mēģināja bombardēt Donbasu. Šo spēku bāze ir lidmašīnas SU-24 un SU – 25. Tikai Ukrainas aviāciju dažu nedēļu laikā no gaisa padzina ogļrači, frizieri, taksisti un supermārketu apsargi, bet Krievijas aviācijai neko nespēj padarīt ļoti labi sagatavoti “Islāma valsts” teroristi ar ilgstošu kara pieredzi. Pat vairāk, no Krievijas aviācijas izvairās Izraēlas, Turcijas un vispār visas amerikāņu “antiteroristiskās” koalīcijas lidmašīnas.

Tas liecina gan par Krievijas pilotu augsto sagatavotības līmeni, gan par 1970-ajos gados radīto un nesen modernizēto lidaparātu iespējām, gan apliecina to, ka Krievijas gaisa spēki, atšķirībā no Ukrainas, ir labi “noskaņots” un efektīvs instruments, kurš papildus pašu militārajam triecienspēkam ir integrēts arī kopējā pretgaisa aizsardzības sistēmā (PAS), radio – elktronās cīņas sistēmā, globālajā pozicionēšanas sistēmā (ГЛОНАСС) un kosmiskās izlūkošanas sistēmā.

Kijeva izmantoja aviāciju Pirmā pasaules kara līmenī – atsevišķas lidmašīnas pacēlās gaisā, atrada atsevišķus mērķus un bombardēja tos (vai arī lidmašīna tika notriekta). Krievija savukārt visiem nodemonstrēja pilnu aviācijas triecienu komplektu, kurā lidmašīna un to vadošais pilots ir svarīgs, visvairāk redzamais, bet tomēr tikai viens no daudziem elementiem, kuri nodrošina efektīvu ienaidnieka iznīcināšanu un pašu drošību.

Tomēr Krievijas gaisa spēki Sīrijā ir pārāk maz skaitliski, pretiniekam nav pilnvērtīgas un mūsdienīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas un Rietumvalstu aviācija tieši nav stājusies pretī Krievijas aviācijai, bet Ukrainas armija militāro spēku ziņā ir salīdzināma ar kādas Čadas Republikas spēkiem, tāpēc Sīrijas paraugdemonstrējums nav pietiekams iemesls, lai runātu par Krievijas gaisa spēku pārākumu pār “potenciālo pretinieku” [tas ir – ASV].

Raķešu trieciens no Kaspijas jūras

Pavisam cita situācija ir ar jūras spēkiem. 2015.gada 7.oktobrī Krievijas Kaspijas jūras militārā flotīlija veica vienlaicīgu 26 raķešu “Kalibr” šāvienu pa “Islāma valsts” bāzēm un līdz ar to uz ilgu laiku (bet visdrīzāk uz visiem laikiem) noņēma ASV floti okeānos kā reālu faktoru, kurš spēj nodrošināt tā saucamo spēka projekciju (agrāk to sauca par “karakuģu diplomātiju”).

Kas tad patiesībā notika un ko tas reāli nozīmē? Pirmkārt, Krievija eksportēja to raķešu analogus, kuras tika izmantotas 7.oktobrī. Eksportējamo raķešu mērķa sasniegšanas attālums bija 300km, bet ASV rēķinājās ar to, ka patiesībā šīs raķetes var sasniegt mērķi 400 – 600 km attālumā. Kaspijas flotīlijas šāviens sasniedza mērķi 1500km attālumā un spriežot pēc vairākām pazīmēm tā nebūt nav galējā robeža. Jau ir parādījušās ziņas, ka šo raķešu mērķa sasniegšanas attālums varētu pat pārsniegt 4000km.

Otrkārt, ne tikai Kaspijas jūras flotīlija, bet arī Krievijas Melnās jūras un Baltijas jūras flotes no “potenciālā pretinieka” [ASV] viedokļa tika apskatītas kā spēki, kuri ir spējīgi tikai aizsargāt attiecīgo teritoriju piekrastes, ķert kontrabandistus un malumedniekus, kā arī veikt desanta operācijas savās ierobežotajās akvatorijās. Melnās jūras flote papildus vēl nodrošināja aizmuguri Vidusjūras eskadrai.

Kā reālus draudus ASV uzskatīja tikai iepriekš atklātā okeānā izvērstas eskadras un triecienkuģus, kā arī Klusā un Ziemeļu okeāna flotes, kuras nopietna militāra konflikta gadījumā vismaz teorētiski bija spējīgas izrauties Klusā un Atlantijas okeānu plašumos.

Treškārt, no augstākminētajiem apsvērumiem ASV sanāca, ka viņu aviobāzes kuģu grupējumi ir praktiski neaizskarami. Pēc amerikāņu stratēģu aprēķiniem, lai iznīcinātu vienu ASV aviobāzes kuģu grupējumu, Krievijas flotei vajadzētu izšaut vismaz 100 raķetes, ko varētu izdarīt tikai sakoncentrējot vienā vietā gandrīz visus Ziemeļu un Klusā okeāna flotes triecienkuģus (raķešu kreiserus, raķešu esmīniešus un universālās atomzemūdenes). Vašingtonā uzskatīja, ka katra no abām slēgtā akvatorijā neiesprostotajām Krievijas flotēm sliktākajā gadījumā spēj nopietni (vai pat ļoti nopietni) kaitēt vienai ASV aviobāzes kuģu grupai un līdz ar to tās triecienspēki būs izsmelti un atlikušo ASV jūras spēku kundzību pasaules okeānu ūdeņos vairs neviens neapdraudēs.

Ceturtkārt, tagad izrādās, ka praktiski pat nelielu Krievijas karakuģu šaušanas attālums ir nevis 400 un pat ne 600, bet daudz vairāk kā 1500 kilometri. Tas nozīmē, ka Kaspijas flotīlija un Melnās jūras flote ir spējīga iznīcināt jebkuru pretinieku Vidusjūras austrumos un Persijas jūras līcī, bet Baltijas flote spēj turēt uz tēmekļa Ziemeļu jūru, Lamanšu un Norvēģijas jūru. Ņemot vērā Ziemeļu flotes spēju kontrolēt Ziemeļu Atlantiju no pretinieka neaizsniedzamības zonas un tādas pašas Klusā okeāna flotes spējas nogremdēt visu, kas peld Klusajā okeānā ziemeļos no Havaju salām, ASV izrādās tagad nav spējīga projicēt draudus Eirāzijas piekrastei.

Tā kā raķešu triecienu var dot pilnīgi neredzami kuģi no tuvākajām jūrām tūkstošu kilometru attālumā, ASV jūrnieki ieraudzīs raķetes tikai trāpījuma brīdī vai arī tad, kad tās pielido un kad vairs nav iespējams veikt aizsardzības pasākumus. Tādējādi strauji samazinās raķešu skaits, kurš ir nepieciešams ASV aviobāzes kuģu grupējumu iznīcināšanai. Zūd nepieciešamība to atbildes trieciena sasniedzamības attālumā nosūtīt karakuģus. Savukārt sekot līdzi katram sargkuģim, kurš Ohotskas vai Kaspijas jūrā ķer malumedniekus (bet kurš ir spējīgs negaidīti dot triecienu pa aviobāzes kuģiem) ASV vienkārši nespēj.

Līdz 7.oktobrim  Vašingtona bija pārliecināta, ka Krievija nav spējīga efektīvi pretoties ASV militārām darbībām, neizmantojot kodolieročus. Tieši šī pārliecība arī bija ASV nekaunīgās starptautiskās politikas pamats. Amerikāņi pat neslēpa, ka izmanto spēku tikai tāpēc, ka neviens ar parastajiem ieročiem tai atbildēt nespēj, bet kodolkaru Krievija neuzsāks ne dēļ Irākas, ne dēļ Sīrijas un pat ne dēļ Ukrainas. Amerikāņi līdzinās pusaudzim, kurš pieradis, ka kompānijā visi par viņu ir vājāki, uzprasās uz konfliktu pēc principa: “Nu tad dod pretī, ja vari”, ar pilnu pārliecību, ka neviens nevarēs. Un te pēkšņi izrādās, ka Krievija var.

Amerikāņi tādējādi ir nokļuvuši ļoti sarežģītā situācijā. Visa pēdējo gadu ASV politika balstījās apstāklī, ka kritiskā brīdī Vašingtona samērā nesodīti var izmantot spēku. Tagad vairs nevar.

Pat vairāk, projicējot flotes iespējas uz aviāciju, Pentagona ģenerāļi jau ir izskaitļojuši, ka Krievijas gaisa spēki ir spējīgi apšaudīt ASV teritoriju, nepametot Krievijas gaisa telpu. Amerikāņi pirmo reizi vēsturē jūtas apdraudēti parasto (ne kodol) ieroču priekšā.

Bet visbīstamākais ASV nav tas, ka Krievijai ir iespēja piesegt savu teritoriju un savu Eirāzijas sabiedroto teritoriju no amerikāņu flotes, kas tagad pēc būtības kļūst par lieku un ļoti lielu nodokļu maksātāju slogu (jo kara flote tagad ir likvidēta kā militāri- politisks arguments). Un pat ne tas, ka Maskava tagad, ja sagrib, var no droša attāluma ar parastiem ieročiem pašaudīties pa mērķiem ASV teritorijā līdzīgi kā ASV to darīja Irākā.

Pats galvenais, ka to tagad ir sapratuši arī ASV sabiedrotie, vairums, no kuriem jau sen ir uzticīgi pasaules hegemonam tikai dēļ bailēm no tā militārās varenības, no kuras viņuprāt neviens nespēj aizsargāt. 7.oktobrī Krievija nodemonstrēja, ka tā spēj aizsargāt un tas pašā saknē maina visu militāri politisko situāciju pasaulē.

Protams, ASV savienības un koalīcijas sāks brukt ne jau uzreiz, bet amerikāņiem tagad būs daudz grūtāk komandēt savus sabiedrotos, neievērojot viņu intereses, jo partneriem tagad ir pie kā aiziet. Vašingtonai tagad būs jāpārliecina un jātirgojas, ko amerikāņi jau sen kā vairs neprot. Un resursi sabiedroto apmierināšanai arī nav paredzēti. Argumenti amerikāņiem arī ir ļoti vāji. Ja ticam Obamam, tad ASV ir labākie tāpēc, ka ASV ir labākie un viņiem visi ir parādā tāpēc, ka viņiem visi ir parādā. Šis arguments bija vērā ņemams līdz 2015.gada 7.oktobrim, bet tagad tas ir tikai viena cilvēka personiskais viedoklis.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/131821

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt