Dezinformācijas un viltus ziņu problemātika ir sena un neizskaužama parādība, kura ir būtiski ietekmējusi sabiedrības attīstības tebndences visos laikos. Tā tas bija arī nesenā pagātnē un tā tas ir joprojām. Tā kā dezinformācija ietekmē katru cilvēku, radot potenciālus draudus gan kolektīvajai, gan individuālajai labklājībai, drošībai un brīvībai, ir būtiski zināt, kas ir dezinformācija, un saprast tās dabu, lai labāk spētu orientēties gan pagātnes, gan mūsdienu dezinformācijas džungļos.
Īpaši aktuāli tas ir kļuvis pēdējā laikā, kad dezinformācijas terminu arvien intensīvāk sāk izmantot politiskos nolūkos, radot situāciju, kad deklaratīva cīņa ar dezinformāciju kļūst par noteiktu politisku spēku ideoloģiskās propagandas būtisku elementu, izmantojot kuru tie vēršas pret sev nevēlamām personām, organizācijām un tendencēm. Veidojas situācija, kad dezinformācija tiek izplatīta dezinformācijas apkarošanas iepakojumā. Āzis ir iecelts par dārznieku, zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”, dezinformatori sāk apkarot dezinformāciju.
Lai kaut cik orientētos šajā pietiekami sarežģītajā sociālajā parādībā, radot sev iespēju identificēt dezinformāciju, izšķirt dažādu veidu un subjektu dezinformācijas, kā arī novērtēt to kaitīguma pakāpi, ir jāizprot dezinformācijas būtība un jāzin, kas tas ir. To tad arī pamēģināsim apskatīt.
Dezinformācijas raksturojums un tvērums
Vēsturiski pirmais ideoloģiski – reliģiskais un tiesiskais mēģinājums cīnīties ar dezinformācijas kaitīgajām sociālajām sekām bija melu termina radīšana un melošanas kā morāli nosodāmas antisociālas parādības implementēšana sabiedrības apziņā. Kā šāda mēģinājuma piemēru var minēt jūdu bausli “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko,” kas kristiešiem pārtapa par “Tev nebūs nepatiesu liecību dot” jeb “Tev nebūs melot”.
Meli ir visuzskatāmākā un zināmākā no dezinformācijas daudzajām izpausmēm. Un savā būtībā dezinformācija rada meliem līdzīgu maldinošu efektu, kādēļ dezinformācija neapzināti asociējas ar melošanu, lai gan mūsdienās visbiežāk tā tas nav, jo kvalitatīva dezinformācija nemelo. Tāpēc, lai saprastu, kas ir dezinformācija, vispirms ir jānoskaidro, kas ir meli.
Plašākā tvērumā melus var definēt kā nepatiesas informācijas sniegšanu, bet šāds skatījums neņem vērā cilvēka spējas un nolūku, tāpēc tas neatbilst humānisma morāles normām un savā būtībā ir kļūdains. Precīzāks melu definējums ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana, kas sašaurina termina apjomu, izslēdzot no tā kļūdu un nezināšanas gadījumus. Plašā melu definīcija ir vienkārša (primitīva) un tā dod iespēju salīdzinoši viegli tos identificēt uz neiejūtības pret cilvēku rēķina, savukārt sašaurināta melu definīcija ir precīza un cilvēcīga, bet to ir daudz grūtāk praktiski izmantot melu noteikšanā.
Sabiedrības apziņā ir iesakņojušās abas šīs sapratnes, savā starpā jaucoties un putrojoties, atkarībā no konkrētiem pielietošanas gadījumiem un apstākļiem. Viltīgi cilvēki, lai izvairītos no atbildības par melošanu, var apelēt pie šaurākās sapratnes, savus melus uzdodot par nezināšanu, nesapratni, kļūdu vai aizmāršību. Savukārt cietsirdīgi cilvēki, lai par katru cenu sasniegtu savus mērķus, var izmantot plašāko melu sapratni, apvainojot melos arī tos, kuri kaut ko nezin vai kļūdās. Tamlīdzīgas lietas notiek gan sadzīvē, gan sociālās pārvaldes sfērā. Spēlēšanās un manipulēšana ar šīm divām melu sapratnēm ir viens no dezinformācijas virzieniem, kuram ir gana sena vēsture.
Tātad, melojot tiek operēts ar nepatiesu informāciju, radot vienai vai vairākām personām kaut kādu nepatiesu priekšstatu. Bet tādu pat efektu var panākt arī operējot ar daļēju patiesu informāciju. Tā ir maldināšana, kas ir cita dezinformācijas izpausme un kas nav melošana.
Lai maldinātu, ir labi jāpārzin gan cilvēka daba vispār, gan konkrētais objekts, kuru nepieciešams maldināt. Tad var selektīvi atlasīt un pasniegt patiesu, bet nepilnīgu informāciju, no konteksta izrautu informāciju, sagrozītu informāciju, interpretācijas, minējumus un viedokli par apskatāmo parādību, izmantot nekorektus vispārinājumus, analoģijas un asociācijas, veidot pārlieku vienkāršotus vai pārmērīgi sarežģītus aprakstus. Ja to dara prasmīgi, tad, formāli nemelojot, ir iespējams radīt faktisku nepatiesu priekšstatu. Šo metodi labi pārvalda un plaši izmanto visu valstu žurnālisti, publisko attiecību (PR) speciālisti un juristi. Un arī maldināt cilvēks var apzināti vai neapzināti.
Nepatiesu priekšstatu var radīt arī, izmantojot pilnīgu patiesu informāciju (pilnu un bez sagrozījumiem). Šādos gadījumos apzinātas manipulācijas fakts slēpjas apstāklī, ka informācijas izplatītājs zin, ka viņa sniegtā informācija tiks neatbilstoši uztverta. Tas parasti notiek tādēļ, ka mērķauditorija neizprot kādu terminu vai parādību patieso nozīmi un vadās no kādiem saviem sadzīviskiem vai lingvistiskiem priekšstatiem par to. Vai arī tad, kad vēstījums tiek pasniegts objektīvā informatīvā kontekstā vai uz objektīva informatīva fona, kurš būtiski maina satura uztveramību. Arī tā ir dezinformācija. Šo metodi labi pieprot un izmanto akadēmiskās aprindas.
Tā kā visbiežāk vēstījumi satur nevis vienu, bet gan daudzas informatīvas vienības, tad plaši tiek izmantota patiesības, maldu un melu kombinēšana dažādās proporcijās, ko kopumā var saukt gan par meliem, gan par maldināšanu un var arī dēvēt par patiesību. Un pats šāds vērtējums var un visbiežāk arī ir dezinformējošs.
Kā atsevišķu dezinformācijas veidu ir jāizceļ jaunu terminu radīšana un esošo pārdefinēšana, kas dod iespēju kardināli mainīt esošos priekšstatus un uzskatus. Arī šādus gadījumus var dēvēt par meliem, var par maldināšanu (krāpšanu) un var par pilnīgu patiesību (jauno patiesību), un arī jebkurš šāds vērtējums var būt dezinformējošs. Šī parādība visvairāk ir sastopama jurisprudencē, politikā un akadēmiskās aprindās, un tā ir viena no spilgtākajām postmoderniskā laikmeta iezīmēm (varētu pat teikt, ka tā ir postmoderniskās sabiedrības pagrimuma pavadonis). Mūsdienās šādi parasti dezinformē apzināti, bet tas var notikt arī neapzināti.
Vēl īpaši izceļama ir dezinformācija izziņas, analītiskajā un pētniecības sfērā, kur, kontaktējoties ar nezināmo, ir objektīvi nepieciešams izstrādāt dažādas, tai skaitā arī kļūdainas versijas, kuras pat objektīvu iemeslu dēļ var kļūt dezinformējošas. Pie šīs sfēras pieder arī zinātniskā dezinformācija, kura diemžēl tiek izmantota arvien intensīvāk, graujot gan sabiedrības uzticību zinātnei, gan arī pašus zinātniskos institūtus, pārvēršot arī tos par politizētām un ideoloģizētām iestādēm.
Lai gan jau šāds virspusējs dezinformācijas tvērums ir pietiekami plašs, komplicēts un sarežģīts, tas nebūt nav izsmeļošs. Patiesā dezinformācijas būtība ir daudz sarežģītāka, plašāka un visaptverošāka.
Lai gan meli pamatoti tiek uzskatīti par negatīvu parādību, tomēr eksistē arī t.s. “labie meli”, kad cilvēkam apzināti tiek sniegta nepatiesa informācija viņa paša labā. Meli, maldināšana un dezinformējoša pieeja pietiekami daudz tiek izmantota bērnu audzināšanā un pedagoģijā, un atsevišķos gadījumos tam nav alternatīvu. Ja pieaugušos uzskata par izaugušiem bērniem un gan atsevišķu personu, gan visas sabiedrības trūkumus mēģina koriģēt ar pāraudzināšanas metodēm, tad neizbēgami rodas nepieciešamība izmantot arī šos pedagoģiskās dezinformēšanas paņēmienus. Ikdienā pietiekami plaši var novērot, ka izglītoti un inteliģenti cilvēki nestāsta visu patiesību mazāk izglītotiem un attīstītiem līdzcilvēkiem, bieži vien tos maldinot un dezinformējot. Plaši šāda filozofija un prakse ir izplatīta akadēmiskās aprindās. Un patiešām, stāstīt visu patiesību ar tās daudzajām smalkajām niansēm cilvēkiem ar primitīvu prāta uzbūvi un uzskatiem var būt bīstami, jo viņi tāpat visus smalkumus nesapratīs, bet to mazumu, ko sapratīs, var izmantot gan neatbilstoši, gan arī ļaunprātīgi (jo šādiem cilvēkiem bieži vien ir raksturīga arī primitīva morāle – mazisks egoisms vai egocentrisms).
Civilizētā sabiedrībā eksistē tādas parādības kā konfidencialitāte, komercnoslēpums, valsts noslēpums un noslēpums. Tas viss tiek aizsargāts arī ar dezinformācijas plīvuru, nepieciešamības gadījumā pielietojot arī pietiekami primitīvu maldināšanu un pat melošanu. Operatīvā darbība vispār nav iespējama bez dezinformējošu metožu izmantošanas, tāpēc jebkuras valsts specdienesti daudz un intensīvi izmanto visu dezinformējošo metožu spektru.
Tātad, papildus pietiekami sarežģītajiem dezinformācijas nepatiesuma pakāpes un apzinātības smalkumiem, eksistē vēl dezinformācijas dalījums nosacīti “labā” un nosacīti “sliktā”, kā arī tās dalījums pēc avota organizatoriskās, valstiskās un iekšpolitiski strukturālās piederības.
Bet arī tas neizsmeļ visu dezinformācijas koplauku. Eksistē vēl tāda parādība kā ticība. Jebkura informatīva parādība var būt ne tikai patiesa vai nepatiesa, bet tai var vai nu ticēt, vai neticēt, vai arī daļēji ticēt un daļēji neticēt, vai vienkārši pieņemt zināšanai bez attieksmes formulēšanas, vai var vispār par to neaizdomāties. Tāpēc, vērtējot dezinformāciju, ļoti būtiska ir dezinformācijas avota ticībattieksme attiecībā pret savu vēstījumu. Vai cilvēks tic tam, ko saka? Ja netic, tad, kam viņš tic un kāpēc saka to, ko saka? Vēstījumam (tai skaitā dezinformējošam), kam vēstītājs tic ir daudz lielāks iedarbības spēks, kā vēstījumam, kam vēstītājs netic (kā tas ir pērkamu žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu gadījumos). Pie tam, ja cilvēks vēsta to, kam tic, tad tas liecina par tā godīgumu, un otrādi, ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem.
Var ticēt kaut kam teorētiski reālam, bet var ticēt arī tādiem fantāzijas produktiem, kuru patiesums ir nepierādāms. Un tā jau ir reliģiju un ideoloģisku teoriju sfēra, kura savā būtībā ir dezinformējoša. Jebkura dezinformācija mēģina radīt ticību kaut kam un ir ļoti būtiski, kam tieši, tāpēc ir svarīgi kāda tipa reliģiskajam un ideoloģiskajam segmentam pieder dezinformējošais vēstījums un tā avots (nereti tie atšķiras, kas ir viena no negodīgas dezinformācijas pazīmēm). Tāpēc visam apskatītajam dezinformācijas kopumam ir jāpievieno arī ideoloģiski – reliģiskā dalījuma komponente.
Jebkuram vēstījumam var būt dažādas formas. Ikdienišķajā un masu komunikācijā dominē reālistiskas jābūtības vēstījumu forma, bet eksistē arī citas, kuras daudz tiek izmantotas arī nosacīti dezinformatīvos nolūkos. Nosacīti tāpēc, ka šo citu vēstījumu formu būtība pat abstrakti teorētiskā līmenī problematizē objektīvu, loģiski pamatotu, konsekventu un drošu kritēriju un etalonu radīšanu, jo visas šīs sfēras formas ir relatīvas. Runa ir par mākslu visās tās izpausmēs, tai skaitā literārajā, ar tās bezgalīgajām iespējām, ko dod ar realitātes valgiem nesaistītais fantāzijas lidojums.
Praktiski māksla visos laikos ir tikusi plaši izmantota propagandas, tai skaitā arī dezinformācijas, izplatīšanai masās. Tāpēc ir pietiekami daudz piemēru, kad pret to mēģināja tieši un atklāti cīnīties, gūstot pat īslaicīgus un lokālus panākumus, tomēr visi subjekti, kuri to darīja, ilgtermiņā piedzīvoja neveiksmes, un ir skaidrs kāpēc. Tā kā mākslā nav stingru kritēriju, tad kritērijveidīga cīņa ar elastīgām bezformīgām tendencēm iznīcina attiecīgā subjekta ārējos un iekšējos sociālos mehānismus, un tas pēc kāda laika zaudē lielu daļu savas ietekmes vai pat iznīkst. Šis apstāklis mākslu padara par relatīvi drošu propagandas un dezinformācijas izplatīšanas veidu, jo subjekti, kuriem ir saglabājies noteikts veselā saprāta minimums, neuzdrošināsies pret to formāli un atklāti vērsties, bet tos, kuriem ar spriestspēju ir problēmas, šādi var ievilināt suicidālās lamatās.
Rezumējot jāsecina, ka dezinformācija ir ļoti plaša, komplicēta, sarežģīta, smalka, neviennozīmīga un visaptveroša parādība, kura visciešākā mērā ir saistīta ar svarīgākajiem sabiedrības sociālajiem institūtiem un nozīmīgākajiem procesiem, tāpēc primitīvai, vienkāršotai un bezatbildīgai pieejai šai jomā var būt graujošas sociālās sekas.
Kas ir dezinformācija? Tās dalījums.
Dezinformācija plašākā sapratnē ir operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.
Šaurākā sapratnē dezinformācija ir apzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.
Dezinformācija ir būtisks, bet ne obligāts, propagandas elements. Atsevišķu konkrētu gadījumu kontekstā termini propaganda un maldināšana var tikt izmantoti kā dezinformācijas sinonīmi.
Pēc dezinformāciju radījušā subjekta to var iedalīt individuālā dezinformācijā un organizāciju dezinformācijā. Pie organizāciju dezinformācijas pieder valsts struktūru dezinformācija, komercstruktūru dezinformācija, sabiedrisko organizāciju dezinformācija, reliģisko organizāciju dezinformācija un neformālu grupu (organizāciju) dezinformācija.
No iekšpolitiska skatu punkta var izšķirt iekšējo dezinformāciju un ārvalstu dezinformāciju. Ārvalstu dezinformāciju var iedalīt konkrētu valstu dezinformācijā un globālā dezinformācijā, kad to ir radījusi pārnacionāla struktūra vai grupa, lai to izplatītu daudzās pasaules valstīs.
Pēc faktiskām vai iespējamām sekām dezinformācija var būt konstruktīva, var būt destruktīva, bet var būt šķietami neitrāla vai arī tās ietekmi var būt grūti vai neiespējami viennozīmīgi (vai precīzi) noteikt.
Pēc darbības sfēras (nozares) var būt politiskā dezinformācija, ekonomiskā dezinformācija, militārā dezinformācija, zinātniskā dezinformācija, pedagoģiskā dezinformācija, medicīniskā dezinformācija, juridiskā dezinformācija u.c.
Pēc subjekta darbības pamatojuma (motivācijas) var būt sadzīviska dezinformācija, komerciāla dezinformācija, ideoloģiski – reliģiska dezinformācija.
Ņemot vērā dezinformācijas radītāja vai izplatītāja personisko attieksmi pret dezinformāciju to var iedalīt godīgā dezinformācijā un negodīgā dezinformācijā.
Pēc formālā statusa var būt oficiāla dezinformācija, kad to rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotas personas, un neformāla dezinformācija.
Pēc kvalitātes un iedarbības pakāpes dezinformācija var būt efektīva, bet var būt arī neefektīva.
Ļoti svarīgs dezinformāciju raksturojošs apstāklis ir skatu punkts, izejot no kura (par pamatu ņemot kuru) tiek apskatīta dezinformācijas problemātika un konkrēti noteikts, kas ir dezinformācija un, kas nav dezinformācija. Dezinformācijas problemātiku var apskatīt objektīvi, bet var arī apskatīt, vadoties no konkrētas ideoloģiski – reliģiskas sistēmas uzskatiem un/vai izejot no personisko un/vai organizatorisko interešu skatu punkta.
Ja dezinformācijas problemātikai nepieiet objektīvi, atbildīgi un godīgi, tad par dezinformāciju var patvaļīgi pasludināt visu to, kas neatbilst, neatbalsta vai nonāk pretrunā ar subjekta, kurš nosaka, kas ir dezinformācija, ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem un/vai interesēm. Un tas ir nekas cits kā dezinformācija. Bet, ja šādu pieeju izmanto valsts struktūras, tad tam var būt sevišķi smagas ilgtermiņa sociālas sekas, kas var ievērojami pastiprināt sabiedrības polarizāciju un neuzticību valsts institūtiem. Savukārt, ja papildus tam valstsveidīgas struktūras arī ignorē humānisma pamatprincipus, tad tas izvēršas masveida represijās un terorā, ar tendenci pāraugt genocīdā. Šī ir ļoti nopietna un eksistenciāla civilizētas sabiedrības problēma.
Tāpēc, izejot no subjekta, kurš apzināti rada un/vai izplata dezinformāciju, ideoloģiski – reliģiskās uzskatu sistēmas, un tā deklaratīvajiem vai faktiskajiem mērķiem, dezinformācija var būt humānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (humāna dezinformācija), kā arī var būt nehumānā un antihumānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (nehumāna un antihumāna dezinformācija).
Un tāpēc eksistē teorētiski “nepareiza”, bet vairuma subjektu faktisko dezinformācijas sapratni nosedzoša definīcija: Dezinformācija ir apzināta vai neapzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu un vai nu lai apšaubītu vai noliegtu kāda cita subjekta ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai kaitētu attiecīgā subjekta ideoloģiskajām vai organizatoriskajām interesēm, vai nu lai popularizētu vai aizstāvētu savu ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai aizstāvētu savas ideoloģiskās vai organizatoriskās intereses.
No tā izriet, ka būtiskākās kompetences orientācijai informatīvā telpā ir ne tikai spēja atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, bet arī spēja noteikt dezinformēšanas faktu, dezinformēšanas mērķi, subjektu, kurš ir radījis dezinformāciju, subjektu, kurš izplata dezinformāciju, dezinformācijas valstisko piederību, dezinformācijas ideoloģiski – reliģisko piederību un, vai dezinformācija ir humāna, nehumāna vai antihumāna.
Oficiālā dezinformācija.
Tā kā gan pēc apjoma, gan ietekmes visnoteicošākā ir tieši oficiālā dezinformācija, tad to apskatīsim sīkāk.
Var izdalīt vairākus oficiālas dezinformācijas redzējumus. Visplašākā skatījumā oficiālā dezinformācija ir dezinformācija, kuru rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotās personas. Tātad tā ir jebkāda dezinformācija, kuru rada jebkāda oficiāli reģistrēta struktūra (tai skaitā komercstruktūras, sabiedriskas organizācijas u.c.) un izplata to jebkādā veidā (gan tieši un atklāti no sava vārda, gan netieši, neformāli, no citu personu vārda).
Bet var būt vairākas šaurākas sapratnes, par oficiālu dezinformāciju uzskatot: 1) tikai tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no oficiālu struktūru un/vai to pilnvaroto pārstāvju vārda; 2) tikai valsts struktūru radītu un jebkādā veidā izplatītu dezinformāciju; 3) tikai valsts struktūru radītu un tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no valsts struktūru un/vai to pilnvaroto amatpersonu vārda.
Svarīgi ir zināt visas šīs sapratnes, jo arī tās cilvēku apziņā jaucas, un arī manipulēšana ar tām ir viens no praktiski izmantotiem dezinformēšanas paņēmieniem. Tālākā oficiālās dezinformācijas apskatā tiks izmantota sapratne, ka oficiālā dezinformācija ir valsts struktūru vai to pilnvarotu personu radīta un jebkādā veidā izplatīta dezinformācija.
Tā kā valsts struktūru pastāvēšanas jēga un galvenā funkcija ir sabiedriskā labuma principa materializēšana savā teritorijā attiecībā uz saviem pilsoņiem, kopā ar to nāk arī noteiktas tiesības un reizēm pat pienākums šī virsmērķa sasniegšanas vārdā izmantot arī dezinformatīvas metodes. Šī objektīvi pamatotā valsts struktūru radītā dezinformācija ir pieskaitāma dabīgās dezinformācijas kopai. Tikai dabīgā oficiālā dezinformācija ir leģitīma un legāla oficiāla dezinformācija, tāpēc ideālā gadījumā oficiālai dezinformācijai ir jāpieder tikai pie dabīgās oficiālās dezinformācijas kategorijas. Diemžēl praksē tas ne tuvu tā nav.
(Dabīgā dezinformācija – no objektīviem apstākļiem organiski izrietoša nepieciešamība dezinformēt. Kā uzskatāmu dabīgas dezinformēšanas piemēru var minēt pašaizsardzības dezinformatīvo reakciju, kad cilvēks dezinformē reāla vai iedomāta individuāla apdraudējuma gadījumā.)
Pēc objektīva pamatojuma var izdalīt sekojošus valsts struktūru dabīgās dezinformācijas veidus:
1) darba organizācijas apsvērumu pamatota dezinformācija;
2) audzinošu apsvērumu pamatota dezinformācija;
3) konfidencialitātes un valsts noslēpuma sargāšanas apsvērumu pamatota dezinformācija;
4) sabiedriskās vai valsts drošības apsvērumu pamatota dezinformācija;
5) operatīvās darbības apsvērumu pamatota dezinformācija;
6) medicīnisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
7) diplomātisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
8) militāru apsvērumu pamatota dezinformācija;
9) valsts vai sabiedrisko interešu pamatota dezinformācija.
Tā piemēram, lai labāk organizētu darbu, priekšniecībai reizēm ir nepieciešams dezinformēt savus darbiniekus par veicamā darba grūtības pakāpi, tā izpildes patieso jēgu, darba izpildes kontroles mehānismiem utt. Krīžu un nopietnu draudu gadījumā valsts iestādes dezinformē sabiedrību, lai izvairītos no panikas un tās izraisītajām sekām. Izmeklētāji, lai noskaidrotu patiesību, mēdz dezinformēt lieciniekus un/vai aizdomās turamos par izmeklēšanas rīcībā esošo informāciju. Operatīvās darbības ietvaros specdienestu darbinieki mēdz izmantot piesegidentitāti, speciāli šim nolūkam izveidotus piesegdokumentus un t.s. “leģendu”. Ārsti mēdz dezinformēt pacientus, lai neradītu liekas un traucējošas emocionālas reakcijas vai lai nodrošinātu optimālu ārstēšanas procesu. Nozīmīgs militāro panākumu gūšanas faktors ir arī spējā laicīgi un pārliecinoši dezinformēt pretinieku. Savukārt diplomāti nevar kvalitatīvi pildīt savus pienākumus bez smalkas dezinformēšanas prasmes. Tie ir tikai daži no plaši zināmajiem dabīgas oficiālās dezinformācijas piemēriem.
Diemžēl oficiālā dezinformācija neaprobežojas tikai ar dabīgo dezinformāciju un tā satur arī subjektīvās dezinformācijas komponenti, kura var būt pat apjomīgāka par dabīgo oficiālo dezinformāciju. Oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes pataloģiskumu var izraisīt gan pārmērīgs subjektīvās dezinformācijas apjoms un īpatsvars, gan arī atsevišķi sevišķi kaitīgi subjektīvās dezinformācijas elementi, kuri rada būtiski destruktīvu ietekmi uz valsts pārvaldes aparāta darbu.
Organizācijas veido cilvēki, bet katram cilvēkam ir savs subjektīvs skatījums uz lietām, savas personiskās īpašības, tieksmes, trūkumi un intereses. Ideālā gadījumā cilvēkam kā organizācijas elementam vajadzētu pacelties pāri savam “Es”, savai subjektīvajai dabai un uz pienākumu izpildes brīdī pilnībā saplūst ar pārstāvēto organizāciju, pilnībā pārņemot tās vērtības, skatījumu un mērķus. Diemžēl vai par laimi, bet tas nav iespējams, attiecīgi organizāciju veidojošo cilvēku subjektīvās īpašības pietiekami nopietni ietekmē visu organizāciju. Tam ir gan pozitīvi, gan negatīvi efekti. Kā pozitīvo var minēt organizāciju relatīvo cilvēciskumu, pie nosacījuma, ja organizācija savā vairumā sastāv no psiholoģiski veselām personām. Bet ir arī negatīvās, kuru ietekmē papildus dabīgai oficiālai dezinformācijai rodas subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura pie noteiktiem nosacījumiem var atstāt pataloģisku ietekmi uz valsts pārvaldes mehānismu un attiecīgi arī uz visu sabiedrību.
Valsts pārvaldē strādājošie arī ir cilvēki ar saviem personiskajiem uzskatiem un interesēm, tāpēc to darbu ietekmē arī viņu ideoloģiski – reliģiskie uzskati, radniecības saites, draugu un paziņu loks, piederība sabiedriskām, reliģiskām un/vai komercorganizācijām, kā arī neformālām grupām. Visu šo apstākļu ietekmē konkrētas valsts pārvaldē strādājošās personas noteiktā mērā cenšas izmantot savu dienesta stāvokli arī (reizēm, tikai) lai realizētu kādu no savām personiskajām interesēm. Kaut nedaudz civilizētās valstīs tas tiek darīts, formāli piesedzoties ar valsts interesēm un valsts funkciju izpildi. Tā ir birokrātiskā dezinformācija, kuru var sastapt teju visu valstu oficiālos dokumentos. Un tas atstāj ietekmi arī uz oficiālo dezinformāciju. Tādā veidā dabīgo oficiālo dezinformāciju papildina un reizēm noslīcina vai pārņem subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura maskējas par dabīgo oficiālo dezinformāciju un izmanto visas oficiālās dezinformācijas iespējas, nodarot valsts pārvaldes struktūrām un sabiedrībai kaitējumu, kurš noteiktos gadījumos var būt sevišķi nozīmīgs un pat nāvējošs.
Kā oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes izpausmes piemēru var minēt komercorganizāciju lobistisko un/vai koruptīvo ietekmi uz valsts pārvaldi. Tāpat ļoti plaši ir izplatīta politisko partiju ietekme uz oficiālām struktūrām, kā rezultātā rodas cita veida subjektīvā oficiālā dezinformācija (partijas intereses tiek stādītas augstāk par sabiedrības un valsts interesēm). Pietiekami bieži konkrētos gadījumos valsts pārvaldes funkcijas tiek izmantotas tīri sadzīviski, lai izrēķinātos ar lēmuma pieņēmējam vai tam pietuvinātajiem nevēlamām personām, vai arī otrādi, lai kādu nepamatoti atbalstītu, izceltu, paaugstinātu.
Subjektīvās ietekmes rezultātā radusies oficiālā dezinformācija visbiežāk ir grūti atšķirama no dabīgās oficiālās dezinformācijas, tāpēc, vērtējot oficiālo dezinformāciju, ir būtiski ņemt vērā arī vispārējo valsts pārvaldes struktūru stāvokli, lai aptuveni noteiktu, cik liela daļa no oficiālās dezinformācijas varētu būt subjektīvā dezinformācija, un kāda tieši (komerciālā, politiskā, sadzīviskā u.c.).
Kā potenciāli sevišķi bīstama parādība var būt ideoloģiski – reliģiska dezinformācija, kura formē cilvēku priekšstatus par ideālu cilvēku, ideālu sabiedrību un ideāliem sabiedrības pārvaldes mehānismiem, kā arī metodēm kā šos ideālus sasniegt. Pati civilizācija un valsts no vienas puses ir šīs sfēras ideju materializācijas produkts, tai pat laikā antihumānas idejas un to radīta dezinformācija šai sfērā var izraisīt destruktīvas un pat katastrofālas sociālas sekas. Pie tam šāda veida destruktīva ietekme var nebūt atkarīga no attiecīgās dezinformācijas izplatības apjoma; pietiek, ja tikai daži nozīmīgākie valsts pārvaldes struktūru faktisko lēmumu pieņēmēji savā darbībā sāk vadīties no antihumānām idejām, lai teorētiski kļūtu iespējams šādā virzienā sākt mainīt visu valsts pārvaldes mehānismu. Tādos gadījumā pilnībā sāk mainīties arī oficiālā dezinformācija, pieņemot attiecīgu ideoloģisku virzienu.
Apskatītais oficiālās dezinformācijas teorētiskā modeļa apraksts attēlo tikai vienu abstraktu valsti, bet valstu ir daudz un tās viena ar otru stājas visdažādākajās attiecībās (neitrāli līdzāspastāv, sadarbojas, atbalsta, konkurē, kaitē, karo, pakļauj, iekļauj, apvienojas, sadalās utt.). Un šo darbību ietvaros plaši tiek izmantota arī oficiālā dezinformācija. Pie tam, ar valstīm viss neaprobežojas. Apskatīto modeli ar dažām atrunām var attiecināt uz jebkuru organizāciju valsts iekšienē (tad, protams, ir spēkā cita oficiālās dezinformācijas sapratne). Tai pat laikā eksistē arī pārnacionālas organizācijas (globālie subjekti), kuras nav piederīgas nevienai valstij un darbojas vienlaicīgi vairākās valstīs. Arī tie nonāk visdažādākajās attiecībās gan viens ar otru, gan ar dažādām valstīm, gan arī valstu iekšienē esošām organizācijām, un šinīs attiecībās plaši izmanto arī dezinformāciju, kuru noteiktā sapratnē vai nu var pieskaitīt pie oficiālas dezinformācijas, vai arī kura tādā veidā tiecas ietekmēt valstu struktūras, lai tās savā darbībā vadītos no šīs dezinformācijas, attiecīgi iekļaujot globālo subjektu dezinformāciju savā nacionālās valsts oficiālajā dezinformācijā.
No šī virspusējā oficiālās dezinformācijas apraksta kļūst skaidrs, ka lielāko daļu dezinformācijas, kura cirkulē informatīvajā telpā, sastāda tieši oficiālā dezinformācija. To vienkārši ir jāzin un jāņem vērā.
Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā
Mūsdienu civilizācija lielā mērā ir kristīgā civilizācija. Kristietībā visa ļaunuma simbols tiek dēvēts par melu tēvu un tiek mācīts, ka “šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” Šāds tēlains apraksts labi raksturo dezinformācijas apjomu informatīvajā telpā. Pat vairāk, Pilāta retoriskais jautājums: “Kas ir patiesība?!”, ir kā apliecinājums postmodernistu atziņai, ka patiesības īstenībā neesot, bet ir tikai visdažādākie subjektīvie redzējumi. Šādu atziņu ietekmē jau tiek runāts par “post-truth” (pēcpatiesības) laikmetu.
Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā patiešām ir tik milzīgs un nospiedošs, ka patiesība (kura tomēr ir un reizēm liek par sevi manīt) kļūst grūti saskatāma, un tik tiešām var šķist, ka tās nav, vai arī, ka ar to var nerēķināties.
Katram cilvēkam ir dabiska tieksme un pat nepieciešamība dezinformēt. Kad cilvēks mēģina radīt pozitīvu iespaidu par sevi, tad viņš dezinformē apkārtējos. Tieši tāpat cilvēki ir tendēti rīkoties attiecībā uz organizatoriskajām un sociālajām grupām, kurām pieder: ģimeni, draugiem, reģionu, darbavietu, domubiedru kopu, tautu, rasi, valsti. Savējie ir labi, pretstatā tiem, kuri nav savējie. Šī ideja lielākās daļas cilvēku izpildījumā tiek ietērpa visdažādākajās dezinformējošās konstrukcijās.
Organizācijas veido cilvēki, un katra organizācija līdzīgā garā izplata sevi slavinošu un savus oponentus nomelnojošu dezinformāciju. Visuzskatāmākais šādas dezinformācijas piemērs ir reklāma. No tās nav glābiņa, tā ir visur, gan atklātā, gan slēptā un visi zin, ka reklāmas “melo”, tas ir – dezinformē.
Cilvēki mēģina izzināt sev nezināmo un dažādu noslēpumu pārpilno pasauli, un izziņas procesā savai un citu lietošanai rada dažādas idejiskas uzskatu sistēmas, katra no kurām ir noteiktā mērā nepilnīga un kļūdaina. Un mēģina tās izplatīt, visbiežāk dezinformējot.
Kad cilvēks nejūtas droši vai ir apdraudēts, tad viena no individuālās pašaizsardzības taktikām ir dezinformēšana. Līdzīgi cilvēki rīkojas arī kolektīvos un organizācijās. Kad vieni cilvēki mēģina uzbrukt un kaut ko atņemt citiem cilvēkiem, tad viņi visa cita starpā arī dezinformē.
Noteiktas teritorijas cilvēku augstākā organizatoriskā pakāpe ir valsts. Arī valsts struktūras, līdzīgi kā jebkura organizācija, dezinformē. Tas notiek organizatorisko struktūru iekšienē, kur dezinformēšana ir neatņemama darba organizācijas un vadības procesu sastāvdaļa. Tāpat dezinformāciju katra organizācija izplata uz āru attiecībā pret saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, partneriem, sabiedrotajiem, konkurentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem.
Valstu ir daudz un tās viena ar otru un ar citu valstu iedzīvotājiem veido dažādas attiecības, ko ietvaros arī dezinformē. Tieši valsts struktūras savu dezinformāciju cenšas padarīt īpaši nemanāmu, plašu, visaptverošu un iedarbīgu. Un valstu starpā notiek nepārtraukti un intensīvi dezinformāciju kari.
Tā nu sanāk, ka katra informatīvā vienība satur tāda vai cita veida faktisku vai potenciālu dezinformējošu elementu un dezinformācija ir it visur. Sanāk, ka cilvēki dzīvo dezinformācijas (maldu, ilūziju) pasaulē, kurā neviens šķietami nezin patiesību un kurā katrs rada vai pieņem sev tīkamākas dezinformējošas teorijas. Bet laiku pa laikam cilvēki tomēr saņem gan patiesības atklāsmes, gan dunkas un triecienus. Agri vai vēlu realitāte dod par sevi manīt, un, jo sliktāk tiem, kuri to nesaskata vai ignorē.
Vienkāršas dezinformējošas sistēmas funkcionāls apskats
Ir individuālā un organizāciju dezinformācija. Individuālo dezinformāciju savu personisko apsvērumu vadīti rada un/vai izplata atsevišķi cilvēki. Spilgta individuālās dezinformācijas izpausme ir baumas.
Organizāciju dezinformācija ir koordinētas cilvēku grupas (organizācijas) radīta un izplatīta. Visbiežāk šī dezinformācija ir viena no attiecīgas propagandas daļām (teorētiski ir iespējama propaganda, kura nesatur dezinformējošus elementus). Organizāciju dezinformācijai ir sistēmisks raksturs.
Vienkāršota organizāciju dezinformācijas radīšanas un izplatības shēma: Dezinformācijas pasūtītājs – dezinformācijas radītājs – dezinformācijas sākotnējais izplatītājs (-i) – dezinformācijas izplatīšanās.
Kvalitatīva dezinformācija tās prasmīgas komunicēšanas gadījumā “iziet tautās” un sāk izplatīties individuālā kārtā (rada baumas, pāraug baumās, sajaucas ar baumām, pārliecina cilvēkus, iesakņojas cilvēku personiskajos uzskatos) un sāk dzīvot savu, no pasūtītāja, radītāja un izplatītājiem neatkarīgu dzīvi.
Dezinformācijas tapšanai var izdalīt sekojošus posmus (kuri paši un to izpildes secība var būt nosacīti):
1. Ierosmes fāze
1.1. Uzdevums vai problēma, ko var izpildīt vai atrisināt, izmantojot dezinformāciju;
1.2. Sapratnes rašanās, ka jāizmanto dezinformācija;
1.3. Lēmuma pieņemšana par dezinformācijas izmantošanu;
1.4. Uzdevuma definēšana un izpildītāja izvēle.
2.Radīšanas fāze
2.1. Informatīvās telpas, auditorijas un objektu izpēte;
2.2. Mērķauditoriju noteikšana;
2.3. Ziņojuma un komunicēšanas veidu katrai mērķauditorijai noteikšana;
2.4. Dezinformējoša satura radīšana;
2.5. Komunikācijas kanālu un izplatītāju izvēle, uzdevuma definēšana.
3.Izplatīšanas fāze
3.1. Dezinformatīvā ziņojuma izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.2. Dezinformācijas izplatības un uztveres novērošana;
3.3. Sākotnēji paredzēto atsauksmju uz dezinformāciju operatīva radīšana un izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.4. Dezinformācijas izplatības un uztveres analīze, secinājumu izdarīšana, atskaite par padarīto darbu un tā rezultātiem.
4. Noslēguma fāze
4.1. Dezinformācijas efekta, defektu un mērķa sasniegšanas pakāpes novērtējums;
4.2. Lēmuma pieņemšana par iesāktās dezinformatīvās kampaņas turpināšanu, koriģēšanu, papildināšanu vai pārtraukšanu.
Mūsdienu pasaulē, kurā tukšām ārišķībām bieži vien tiek piešķirta lielāka nozīme kā būtībai, bez īpašas nepieciešamības lietas nemēdz saukt īstajos vārdos, tādēļ termins dezinformācija līdz šim netika daudz lietots, neskatoties uz to, ka pati dezinformācija tiek plaši un legāli radīta un izplatīta. Mūsdienu pasaulē propagandas un dezinformācijas sfēra saucas par publiskām attiecībām (public relation, PR) un universitātes producē attiecīgus speciālistus. Šajā ciniķu un morālo relatīvistu sfērā valda uzskats, ka viss ir “Pi-eRs” un visi cilvēki ir “Pi-eR-isti”, un ka “pīpls” “nohavos” visu.
Cīņa ar dezinformāciju
Tā kā dezinformācija ir visaptveroša, smalka, grūti tverama, kompleksa, neviennozīmīga un pretrunīga parādība, cīņa ar dezinformāciju ir gan grūta, dzīves pieredzi, daudz zināšanu un lielu intelektuālo piepūli prasoša, gan arī sociumam potenciāli bīstama, jo, primitīvi, kļūdaini vai bezatbildīgi cīnoties ar dezinformāciju, valstij un sabiedrībai var nodarīt neizmērāmi lielāku kaitējumu, nekā to nodara destruktīva dezinformācija.
Var izdalīt trīs stratēģijas cīņai ar dezinformāciju, kuras noteiktā mērā var būt veiksmīgas:
1) Dezinformācijas faktoloģiskās bāzes (pamata) samazināšana vai likvidēšana.
Šīs stratēģijas ietvaros ir jāuzlabo tie objektīvie apstākļi, kuri tiek izmantoti dezinformatīvu tēžu pamatošanai vai ilustrēšanai. Piemēram, valstu savstarpējo dezinformatīvo karu gadījumā preventīvi nepieciešams uzlabot sociālo vidi un sociālos procesus, lai katram cilvēkam (mērķauditorijai) būtu acīmredzama ārējās dezinformācijas maldinošā daba. Šī ir visdrošākā un nekļūdīgākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija, tai pat laikā tā var prasīt lielu resursu patēriņu un tā principiāli nav izmantojama gadījumos, kad nav iespēju vai arī nemaz nav vēlēšanās mazināt konkrētu faktoloģisko bāzi.
2) Godīga un saprotama informēšana par faktiskajiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši par dezinformācijas objektu vai līdzekli.
Cilvēki ir vienkārši jāinformē par tiem apstākļiem, par kuriem tiek dezinformēts. Cilvēkiem tas ir jāizskaidro. Saprotami un godīgi. Ja tā dara, tad arī šī ir ļoti iedarbīga stratēģija. Tomēr to var veiksmīgi realizēt tikai tad, ja cilvēki uzticas informētājiem un ja viņiem nav šaubas par informētāju godaprātu. Diemžēl mūsdienās bieži vien ar to ir lielas problēmas, jo informē parasti politiķi, ierēdņi, sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti un pat eksperti, kuri paši regulāri nodarbojas ar tāda vai cita veida dezinformācijas izplatīšanu, attiecīgi ticības līmenis to teiktajam ir zems pat tad, kad tie cenšas būt godīgi. Pie tam, ar informēšanu (vai tagad par modernu kļuvušo “faktu pārbaudi”) var piesegt savu kontrdezinformāciju, kas ir pavisam cita stratēģija.
3) Svešas dezinformācijas aizstāšana ar savu dezinformāciju.
Šī ir mūsdienās visizplatītākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija. Objektīvi tā ir pamatota un var dot pozitīvu rezultātu tad, ja cīņa notiek ar destruktīvu dezinformāciju un pret to vērš konstruktīvu dezinformāciju. Diemžēl praksē šī stratēģija biežāk izpaužas kā dezinformāciju jeb propagandu karš, kad katra puse savu dezinformāciju pozicionē kā pozitīvu un patiesu, bet pretinieka kā negatīvu un nepatiesu. Šāda pieeja nevairo uzticību un cilvēki mēdz no tās distancēties.
Visbeidzot ir vēl ceturtā cīņas ar dezinformāciju stratēģija un metode, kura no vienas puses var būt visnotaļ efektīva, bet kuras neapdomīga, nepamatota, negodprātīga un bezatbildīga izmantošana var ļoti dārgi maksāt gan subjektam, kurš to realizē, gan valstij, kurā to sāk praktizēt, gan visai sabiedrībai un reizēm arī konkrētiem cilvēkiem, kas tajā piedalās. Šī metode ir dezinformācijas avotu likvidēšana.
Kad cīņa ar dezinformāciju rada totalitāru vai teroristisku sabiedrības pārvaldes modeli?
Dezinformācijas apjomīguma, sarežģītības, pretrunīguma un neviennozīmīguma dēļ cīņai ar to ir nepieciešama speciāla iestāde ar īpaši augstas kvalitātes kadriem un speciālām pilnvarām. Ar to parasti nodarbojas slepenpolicija, jo tās funkciju, metožu, kadru politikas, kontroles un personiskās atbildības komplekss ļauj tai deleģēt uzdevumus, kuru izpildē ir jāvadās pirmkārt pēc likuma gara, reizēm visai brīvi traktējot likuma burtu.
Lai labāk saprastu cīņas ar dezinformāciju objektīvās problēmas, ir vērts apskatīt cīņas ar meliem grūtības. Atšķirībā no dezinformēšanas, nepatiesas informācijas sniegšana teorētiski ir nepārprotami pierādāma, tomēr, neskatoties uz to, ar likumu tas ir aizliegts tikai dažos konkrēti atrunātos gadījumos, bet kopumā melot nav aizliegts. Tā tas ir tāpēc, ka no vienas puses melošana sabiedrībā ir pārāk plaši izplatīta (melo teju visi un melus savā darbībā mēdz izmantot arī oficiālas struktūras), bet no otras puses melošana ir gan grūti pierādāma, gan arī tās plaša apkarošana prasa ieviest stingru un visaptverošu sabiedrības kontroli, ievērojami ierobežojot cilvēku individuālo brīvību. Un pat tas var nelīdzēt, jo kurš un kādā veidā tad cīnītos ar melu apkarotāju ļaunprātībām un meliem?
Ar dezinformāciju viss ir daudzkārt sarežģītāk, jo dezinformācija var operēt ar patiesu informāciju, tāpēc vienkāršotas pieejas cīņā ar dezinformāciju gadījumā var izrādīties, ka tiek apkarota nevis dezinformācija, bet gan patiesība, ar visām no tā izrietošajām šausmīgajām sekām.
Tieši tāpēc cīņa ar dezinformāciju ir slepenpolicijas uzdevums, kuras kadri tiek rūpīgi atlasīti, kuriem, papildus augstajam praktiskās inteliģences potenciālam kritiski svarīga ir noteikta morālā tīrība un godīgums, un pret kuriem tiek piemērots īpaši paaugstinātas personiskās atbildības princips. Pie tam tikai slepenpolicija ir metodoloģiski spējīga noskaidrot daudzus būtiskus dezinformācijas rašanās un izplatības faktiskos apstākļus. Tāpēc slepenpolicija atsevišķos gadījumos var pieņemt lēmumu izmantot dezinformācijas avota likvidēšanas metodi. Bet tā kā tās nepamatotai un neapdomīgai izmantošanai var būt kritiski negatīvas sociālas sekas, dezinformācijas avota likvidēšanas metode ir izmantojama atsevišķos galēju izņēmumu gadījumos ar viennozīmīgu un dzelžainu pamatojumu, pirms tam visu rūpīgi noskaidrojot, pārbaudot un vispusīgi apdomājot.
Diemžēl praksē ne vienmēr tā notiek un tas ir saistīts ar pakāpenisku vai strauju slepenpolicijas degradācijas procesu, kā rezultātā notiek vai nu pakāpeniska slepenpolicijas struktūru pārorientēšanās uz vienkāršākiem un uz īstermiņa rezultātu tendētiem risinājumiem, vai arī tiek veikta apzināta pāreja uz totalitāras vai pat teroristiskas sabiedrības pārvaldes modeli. Šie destruktīvie procesi ir galvenokārt kadru atlases un kontroles mehānismu kvalitatīvas darbības traucējumu rezultāts, kas izraisa neatbilstošu kadru rašanos slepenpolicijas struktūrās (mazāk gudru, mazāk atbildīgu, mazāk godprātīgu un/vai inficētu ar nehumānām vai antihumānām ideoloģiski – reliģiskām tēzēm). Kad slepenpolicijas struktūrās sāk prevalēt degradējoši procesi, tad attiecīgajā valstī sākas ļoti grūti laiki ar lieliem sociāliem postījumiem, upuriem un satricinājumiem.
Ja slepenpolicija pietiekamā apjomā pilda savas funkcijas, tad tās faktiskā rīcība aizstāv sabiedrības vairākumu tā ilgtermiņa pamatinteresēs un tādēļ tiešā, vai visbiežāk netiešā veidā, slepenpolicija bauda sabiedrības atbalstu (neskatoties uz to, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un cilvēki visbiežāk nespēj skaidri formulēt savas vēlmes). Šis sabiedrības atbalsts stipri atvieglo darbu un piedod spēkus. Ja slepenpolicijā ir sākušies regresīvi procesi, tad tā, pakāpeniski vai strauji pārorientējoties uz primitīvākiem rīcības modeļiem, sāk zaudēt sabiedrības atbalstu un noskaņo to pret sevi.
Pietiek tikai sākt iet vieglāko ceļu un likvidēt dezinformācijas avotus, kad drīz par tādu kļūs katrs ierindas iedzīvotājs, jo zūd iespēja brīvi izteikties, zūd ticība tiem, kas brīvi izsakās, aizliegtais auglis kļūst sevišķi salds, dezinformatori noiet pagrīdē un saplūst ar tautas masām, kur tos kļūs gandrīz neiespējami atšķirt no ierindas cilvēkiem. Dezinformācija tad sākumā izplatās lēnāk, bet daudz pamatīgāk. Un tam tad seko vai nu varas struktūru pilnīgs fiasko, kad cilvēki vispār vairs netic nekam no oficiālo pārstāvju sacītā un sabiedrība uzticas tikai neformāliem informācijas kanāliem, vai arī ir jākāpina represijas pret dezinformācijas izplatītājiem, sākumā piepildot cietumus, bet pēc tam likvidējot tos fiziski. Tā agrāk ne reizi vien jau ir bijis.
Kāpēc Jēzu Kristu sita krustā? Tāpēc, ka viņš grāva uzticību pašapmierināto un egoistisko nacionālo pārvaldnieku varai, musināja tautu un izplatīja dezinformāciju. Kādēļ pēc tam Senās Romas ķeizari tik izcili nežēlīgi vajāja kristiešus? Tādēļ, ka viņi apdraudēja par valdošo grupējumu kļuvušo kibelistu ideoloģiski – reliģiskās pozīcijas, un, no to skatu punkta raugoties, izplatīja ļoti bīstamu dezinformāciju. Bet šīs represijas nedeva gaidīto rezultātu arī tāpēc, ka pirms tam kibelisti, izmantojot dažādas metodes, bija paspējuši neitralizēt citu Romā praktizēto dievību kultus, pārvēršot tos par ārišķīgām butaforijām, kurām ir jāizrotā Kibeles pārvaldītais panteons, attiecīgi visi sabiedrības konstruktīvie spēki pieplūda tiem, kuri reāli pretojas “melnās mātes” kulta kalpu destrukcijām, – kristiešiem.
Un kas kristietības kundzības laikā bija ķeceri? Tie bija dezinformatori. Un ar ko cīnījās Svētā Inkvizīcija? Ar dezinformāciju un dezinformatoriem, paceļot šo cīņu tiešas, gandrīz atklātas un formāli pamatotas cīņas pret acīmredzamu patiesību “augstumos”. Par ko sadedzināja Žannu d’Arku? Par dezinformācijas izplatīšanu. Kas no Svētās Romas katoļu baznīcas skatu punkta ir visi protestanti (un pareizticīgie arī)? Dezinformatori, par ko viņus vajāja un nogalināja. Kas no luterāņu skatu punkta bija Tomass Mincers? Dezinformators. Kas pēc būtības bija katoļu un protestantu praktizētās “raganu medības”? Izrēķināšanās ar dezinformatorēm. Kas no daudzu islāmticīgo skatu punkta ir visi neticīgie? Tādā vai citādā veidā ļaunuma pārņemti dezinformatori, kuri var izpirkt savu vainu tikai pievēršoties Islāmam. Kāpēc nacisti gribēja iznīcināt ebrejus? Par viņu prasmēm un spējām izplatīt dezinformāciju. Un ko darīja boļševiki? Cīnījās ar kontrrevolūcijas un kapitālistisko dezinformāciju.
Tāpēc, ja dezinformācijas termins no specdienestu ierobežotas pieejas literatūras sāk pārceļot uz publisko telpu, kur ar to sāk apzīmēt kādus valdošām aprindām nevēlamus “ķecerus” vai “tautas ienaidniekus”, tad tā ir ļoti slikta zīme visai sabiedrībai, tai skaitā ierēdniecībai, karavīriem, policistiem, slepenpolicistiem un pat tiem, kuri to dara, jo, palaižot šo džinu no pudeles, tas nevienu nešķiros un pļaus visus pēc kārtas.
Izziņas process un objektīvā dezinformācija.
Sevišķi būtiska sociāla, antropoloģiska un metafiziska parādība ir attieksme pret nezināmo. Cilvēki dzīvo tikai nedaudz izzinātā pasaulē (vidē ar bezgalīgas izziņas iespējām), kura ir nezināmā pārpildīta, un, lai izdzīvotu, katram cilvēkam sev ir jānoformulē optimāla attieksme pret nezināmo, kas no vienas puses ļauj iespējami ātrāk, elastīgāk, precīzāk un efektīvāk izzināt grūti izzināmo pasauli, bet no otras puse ļauj nofiksēt izzinātos starprezultātus (to praktiskai izmantošanai) un izveidot konstruktīvu, reālai dzīvei piemērotu personisko attieksmi, kura attur no dažādām nezināmajā balstītām bīstamām galējībām.
Universāla izziņas shēma sastāv no diviem elementiem, kuri nepārtraukti papildina viens otru un veido vienotu, nedalāmu izziņas procesa sistēmu. Tie ir eksperiments (prakse, pārbaude, novērojums) un teorija (doma, izdomātais, secinātais, aprēķinātais). Pilnvērtīgs izziņas process nav iespējams, ja nav eksperimenta vai ja nav teorijas, vai ja tie neveido savstarpēji papildinošu izziņas sistēmu.
Pēc izziņu veicošā subjekta struktūras un no tās izrietošās izziņas procesa metodoloģijas izziņu var iedalīt ikdienišķajā (jeb individuālajā, sadzīviskajā) izziņā un kolektīvajā izziņā. Šie divi izziņas veidi ir savstarpēji saistīti un organiski papildina viens otru, jo izziņu vienmēr veic personas individuālā kārtā, pēc tam tiecoties tādā vai citādākā formā nodot individuālās izziņas rezultātus citu personu lietošanai. Izplatītākā kolektīvās izziņas forma mūsdienās ir zinātniskā izziņa, kurai ir savs mērķis (uzzināt un saglabāt patiesību), savi principi (objektivitāte, racionalitāte, sistēmiskums, pārbaudāmība, pieejamība), likumi (aksiomas) un izklāsta formas.
Ikdienišķās izziņas subjekts ir katrs cilvēks, kurš, vadoties no savas personiskās pārliecības, zināšanām, pieejamās informācijas un spējām, mēģina saprast dzīves (apkārtējās vides) likumsakarības, lai izmantotu šo sapratni personiskos nolūkos. Katrs cilvēks pats sev uzstāda savus personiskos izziņas mērķus, ievēro savus personiskos izziņas principus, izziņā vadās no paša pieņemtām aksiomām un izziņas rezultātu saglabāšanai un/vai tālākai nodošanai izmanto savas izklāsta formas. Tas ikdienišķo izziņu kopumā padara par ļoti apjomīgu, daudzveidīgu, neviennozīmīgu un pretrunīgu parādību, kura ir grūti saprotama, formalizējama un vadāma, kura var nespēt veikt formāli noteiktus izziņas uzdevumus un kura var viegli kļūdīties.
Tai pat laikā ikdienišķai izziņai teorētiski ir daudzkārt liekāks izzināmā apjoma un kvalitātes potenciāls (pie nosacījuma, ja subjekts konsekventi ievēro patiesības noskaidrošanas nosacījumus), jo izziņas procesā nav jāievēro kolektīvai sapratnei, pārbaudei un saglabāšanai nepieciešami nosacījumi, kuri noteiktos gadījumos var ievērojami apgrūtināt izziņas procesu un pat būtiski sašaurināt izzināmā apjomu. Pie tam, ikdienišķai izziņai ir ilglaicīgi stabilizējoša un konstruktīva iedarbība uz sabiedrību, jo visi sabiedrību pārņēmušie maldi (dezinformācija) ar laiku tiek atspēkoti pirmkārt tieši ikdienišķās izziņas rezultātā. Un pati kolektīvā (arī zinātniskā) izziņa vēsturiski ir ikdienišķās izziņas procesa produkts. Tāpēc zinātniskajā vidē izplatītie radikālie un ekstrēmistiskie noskaņojumi cīņai ar ikdienišķo izziņu, pretnostatot to zinātniskai izziņai, ir pašos pamatos kļūdaini un sociāli kaitīgi.
Jebkurā izziņas procesā vienmēr eksistē trīs nosacīti apgabali – it kā zināmais, nezināmais (tas, ko nepieciešams izzināt) un zināmā/nezināmā robežapgabals, sava veida pelēkā zona, kura kaut kādā mērā ir zināma, bet kaut kādā mērā nezināma un tāpēc arī ir pakļauta izziņas procesam. Šo apgabalu robežas ir dinamiskas un atkarīgas no izzinošā subjekta sapratnes, zināšanām un vēlmēm.
Bieži vien izziņas procesā subjektam ir nepieciešams izstrādāt teorētiskas versijas par izzināmo vai nezināmo, lai vēlāk to pārbaudītu, praktiski izmantotu (pēc tam pēc fakta fiksējot rezultātu) vai vienkārši ņemtu vērā. Šīs versijas var būt pareizas un var būt kļūdainas. Vairums izziņas procesā radīto versiju ir kaut kādā mērā kļūdainas un tās savā būtībā ir dezinformējošas. Tāpat izziņas procesā bieži mēdz rasties nepieciešamība izmantot pieņēmumus un varbūtības. Šādi izziņas procesa rezultāti arī nav uzskatāmi par precīziem un var būt dezinformējoši. Bez tam subjekts patiešām var ticēt kādai no kļūdainām versijām, pieņēmumiem, varbūtībām vai prognozēm, un tieši šī ticība viņu var novest pie sapratnes par kļūdas dabu un pietuvināt vai novest līdz patiesībai.
Dezinformācija, kura ir radusies vai radīta izziņas procesa rezultātā ir objektīvā dezinformācija. Ievērojamos apjomos tā rodas analītisko procesu rezultātā un analītiskajā sfērā. Objektīvā dezinformācija ir kritiski svarīga izziņas procesa sastāvdaļa, bez kuras izziņas process nav iespējams un bez kuras nav iespējams noskaidrot patiesību.
Tomēr tieši analītiskajā sfērā ar analītiskām metodēm apzināti tiek radīta viskvalitatīvākā dezinformācija (tai skaitā zinātniskā dezinformācija), kura pēc tam plaši tiek izmantota gan oficiālajā propagandā, gan visu veidu dezinformāciju karos (šajā sfērā arī dabīgi rodas vai apzināti tiek radītas sazvērestības teorijas). Bet, ja tieši un atklāti šo dezinformāciju sāk apkarot, tad ļoti viegli un nemanāmi var nonākt līdz izziņas procesa kā tāda apkarošanai, kam ir galēji katastrofālas sociālās sekas. Tieši ar to nodarbojās Svētā inkvizīcija.
Pēdējā laikā oficiālie avoti arvien intensīvāk un neveiklāk kā vienīgo neapgāžamo pamatojumu sāk izmantot tādus jebkuram viegli apšaubāmus argumentus kā “nav pierādīts” un “nav konstatēts” (ko daudzi cilvēki jau sāk uztvert kā “ir pierādīts un konstatēts, tikai negribam atzīt”). Mēģinot cīnīties ar sev nevēlamu dezinformāciju, atsevišķi žurnālisti, ierēdņi un politiķi jau ir aizrunājušies tik tālu, ka jebkuras šaubas par šiem “nav pierādīts/konstatēts” gadījumiem tiek pozicionēta kā sabiedriski kaitīga darbība. Tas ir satraucošs un bīstams indikators.
Plaši “nav pierādīts/konstatēts” argumentāciju lieto jurisprudencē, jo īpaši krimināltiesībās, kur nevainīguma prezumpcija prasa maksimāli šaubīties par apsūdzētā vainu un ētisku apsvērumu pēc tiek pieļauts, ka labāk ir nenotiesāt noziedznieku pierādījumu trūkuma dēļ, nekā notiesāt nevainīgu cilvēku, jo ir radies kļūdains iespaids par viņa vainu. Bieži vien, aizsedzoties ar šādu argumentāciju, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki ne pārāk cenšas pildīt savus dienesta pienākumus, bet daudzi noziedznieki tādēļ ir izvairījušies no pelnītā soda. Pietiekami plaši ir zināms, ka patiesība un juridiski korekti pierādīta patiesība ir divas stipri atšķirīgas lietas, un labāk par citiem to zin tieši juristi.
Tagad šis argumentēšanas (bieži vien dezinformēšanas) stils no juridiskās sfēras, kur tā izmantošana vismaz teorētiski noteiktā mērā ir pamatota, sāk pārvietoties uz publisko, ideoloģisko un politisko sfēru, kur to sāk izmantot acīmredzamu valsts pārvaldes struktūru un ierēdņu neizdarību piesegšanai, vienlaikus šaubīgos uzdodot par kaut ko līdzīgu “tautas ienaidniekiem”. Tā ir tieša un nepārprotama vēršanās pret noteiktām izziņas procesa izpausmēm, izmantojot juridisku argumentāciju, kuras dezinformējošais potenciāls ir visiem labi zināms. Pagaidām tas izvēršas tikai “dzēšanas kultūrā” un rada personām iespēju ierobežojumus sociālajos tīklos, bet jau izskan aicinājumi šādu praksi paplašināt un nostiprināt juridiski.
Tā ir Svētās inkvizīcijas izmantotā metodoloģija, kad ir kāds dogmats (Inkvizīcijas gadījumā – absolūti nekļūdīgais “dieva vārds” Bībeles formā), ar kura dažādām interpretācijām tiek vērtēts notiekošais un ar kuru tiek pamatots un nosodīts jebkāds nevēlams izziņas process un tā rezultāti. Pašreizējā mūsdienu variantā kā dogmats tiek izmantotas selektīvi atlasītas teorijas un tēzes, kuras ir ietērptas zinātniskā izklāsta formā un tiek sauktas par zinātniskām (lai gan bieži savā būtībā tādas nav) un kuru apšaubīšana tiek strikti nosodīta. Visa cita starpā šāda prakse ir arī vēršanās pret zinātnes pamatprincipiem un zinātni kā tādu līdzīgā garā kā agrāk, tikai šoreiz ar zinātnes vārdu uz lūpām.
Teorija, ka zeme ir apaļa, bija zināma jau sen, bet gadsimtiem ilgi oficiālās struktūras pret to izturējās kā pret nepierādītu. Ilgu laiku Romas katoļu baznīca par kritiski būtisku uzskatīja pieņēmumu, ka zeme riņķo ap sauli, un savā dogmatu sistēmā vērtēja to kā absolūti pierādītu, tāpēc nežēlīgi izrēķinājās ar pretēju uzskatu paudējiem. Līdzīgā kārtā Svētā inkvizīcija vērsās pret citām sev nevēlamām zinātniskuma un ikdienišķās izziņas izpausmēm, kas Inkvizīcijas skatījumā bija nelabā radīta dezinformācija. Un, ja cilvēce šādu attieksmi būtu saglabājusi, tad netiktu pierādīta ne relativitātes teorija, kura laikabiedriem sākumā šķita pavisam neticama, nekļūtu pieejami lielmolekulārie savienojumi, kuru teorētiskais apraksts savā laikā izskatījās pēc abstraktas (nepierādītas) fikcijas, un nebūtu iespējami citi zinātniskie atklājumi. Izziņas procesu apkarojoša prakse pašā saknē likvidē jebkāda sabiedriskā un zinātniski – tehniskā progresa iespējamību.
Daži dezinformāciju cīņu piemēri
Tālāk īsumā apskatīsim dažu konkrētu dezinformāciju cīņu piemērus, kuri atstāj būtisku ietekmi arī uz Latvijas informatīvo telpu.
1) Neoliberālo un konservatīvo dezinformāciju cīņas
Nozīmīgākais pēdējo desmitgažu politiskais un ideoloģiskais konflikts, kura izpausmes ir vērojamas visā pasaulē un kurš kļūst arvien asāk, ir neoliberālās ideoloģijas atbalstītāju un izmantotāju cīņa par sabiedrības pārveidošanu (transformēšanu) neoliberālās ideoloģijas garā. Pretēja nostāja ir politiskiem spēkiem, kuri uz šādām pārmaiņām reaģē konservatīvi, iebilstot pret tām un pretojoties to realizācijai. Visuzskatāmāk šis konflikts izpaužas Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Demokrātiskā partija pieturas neoliberālajai ideoloģijai, bet Republikāniskā partija ir konservatīva.
Neoliberālās ideoloģijas būtība ir absolutizēta liberalizācija, normalizējot un legalizējot daudzas morāli nosodāmas un aizliegtas parādības. Paradoksālā kārtā neoliberālisms paredz arī tiesību ierobežojumus tiem, kuri nepiekrīt neoliberālajām normām. Šādi cilvēki ir “atvērtās sabiedrības ienaidnieki” un uz viņiem liberālās normas neattiecas.
Neoliberālisms ir pārnacionāla ideoloģija, kura iestājas par globalizāciju un visu pasaules valstu apvienošanu vienotā pārvaldes sistēmā. Neoliberālisms iestājas par faktisku nacionālo valstu demontāžu, to funkcijas deleģējot globālām pārvaldes struktūrām.
Kā nozīmīgākie neoliberālās ideoloģijas darbi ir minami sera Karla Popera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”, kā arī Džordža Sorosa darbi, bet par neoliberālisma ideoloģiskajiem un organizatoriskajiem priekštečiem ir uzskatāmi Ļeva Trocka politisko ideju un prakses piekritēji (Ceturtā Internacionāle).
Var minēt sekojošus neoliberālās ideoloģijas politiskos uzstādījumus:
*) plaša spektra seksuālo deviāciju legalizēšana, normalizācija un izplatīšana;
*) hipertrofēta sieviešu tiesību aizsardzība;
*) Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas, kā arī to ideoloģiju vienādošana;
*) formāli demokrātisku un tiesisku procedūru selektīva absolutizēšana valsts pārvaldē;
*) imigrantu pieplūduma stimulēšana, tautību un rasu sajaukšanās veicināšana;
*) narkotiku legalizācija;
*) dabas aizsardzības un “zaļo” tehnoloģiju prioritizācija;
*) ierobežojumu ieviešana klimata pārmaiņu novēršanai;
*) visu veidu arhaisku ekstrēmistu kustību atbalstīšana, pozicionējot tās kā neoliberālisma pseidoalternatīvas.
Neoliberāļi par sevi saka, ka viņi ir par dažādību, daudzveidību un vispār visu pozitīvo, tas ir, par atvērto (iekļaujošo) sabiedrību, savukārt kritiķi neoliberālismu mēdz dēvēt par neoliberālo (liberālo, kreisi – liberālo, zaļo(eko)) fašismu un totalitārismu, tā atbalstītājus saucot par kreisajiem radikāļiem un apvainojot valsts un sabiedrisko interešu nodevībā. Īpaši zīmīgs apstāklis ir neoliberālisma ideoloģijas un organizatoriskās sistēmas lielā līdzība ar Kibeles kultu Senajā Romā.
Pēc neoliberālās politikas realizācijas praktiskajām sekām un to attīstības vektora, neoliberālisms ir izteikti antikristietisks, nehumāns, ar baisiem antihumānisma elementiem un milzīgu antihumānisma potenciālu.
Konservatīvisms tikai nosacīti ir ideoloģija un to atbalstošie spēki ir pietiekami dažādi, jo konservatoru galvenā vienojošā iezīme ir neoliberālo pārmaiņu nepieņemamība, kas ideoloģiski tiek formulēta ar tradicionālo vērtību terminu. Konservatīvismu atbalsta visa politiskā spektra spēki: vairums labējo, daļa centristu un arī kreisie (pirmkārt, staļinisti, bet ne tikai). Visas tradicionālās reliģijas ir konservatīvas, kā arī daudzi jaunāki reliģiski strāvojumi.
Tomēr katram konservatīvajam spēkam ir sava ideoloģija un tā nonāk noteiktās pretrunās ar citu konservatīvo spēku ideoloģijām. Tāpēc konservatīvo spēku apvienībai ir grūtāk vienoties kopējām darbībām un izstrādāt kādu vienotu konservatīvu alternatīvu neoliberāļu politiskajām iniciatīvām. Un tāpēc ir salīdzinoši vienkārši panākt, ka konservatīvie spēki atrodas sašķeltā un amorfā stāvoklī.
Kā nosacītu konservatīvu koncepciju var minēt Semjuela Hantingtona darbu “Civilizāciju sadursme”, kuru savulaik mēģināja pretnostatīt Fukujamas “Vēstures gala” koncepcijai un kura pietiekami pieņemami apraksta situāciju, kad savā starpā karo dažādi konservatīvie spēki un to ideoloģijas.
Ir konservatīvie spēki, kuri, iestājoties par tradicionālām vērtībām, tomēr pieļauj neoliberāļu izmantošanu savu mērķu sasniegšanai, savu ideoloģisko un organizatorisko pozīciju nostiprināšanai. Tāpat ir konservatīvie spēki, kuriem tradicionālo vērtību uzstādījums ir mazāk nozīmīgs, kā citas to ideoloģiski – reliģiskās tēzes, tādēļ tiem ir pieņemama vai pat izdevīga sadarbība ar neoliberāļiem. Visbeidzot, teju visās konservatīvo spēku struktūrās eksistē slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, kura no iekšienes cenšas pielāgot attiecīgo struktūru neoliberālajai realitātei.
Tāpēc, neskatoties uz daudzu neoliberālisma tēžu apšaubāmību un nepopularitāti, kā arī pietiekami zemo sabiedrisko atbalstu, neoliberālie politiskie spēki jau pietiekami ilgu laiku spēj saglabāt politisko varu daudzās pasaules valstīs un panākt savu politisko uzstādījumu realizāciju gan nacionālā, gan globālā līmenī. Un neoliberāļiem tas izdodas arī dēļ prasmīgas propagandas un dezinformācijas. Neoliberāļi ir pierādījuši, ka ir prasmīgi dezinformatori.
Galvenie neoliberālās dezinformācijas virzieni ir: 1) savu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi pozitīvā gaismā, lai gan realitāte ir pavisam cita, brīžiem pat pietiekami drausmīga; 2) savu taktisko un stratēģisko plānu slēpšana no sabiedrības, kura savā vairumā parasti ir pret neoliberālajiem jaunievedumiem; 3) savu politisko oponentu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi negatīvā gaismā, lai gan reizēm realitāte ir cita.
Tā kā neoliberālā politiskā programma ir nepopulāra un apšaubāma, tad neoliberālās dezinformācijas saturā ir ievērojams maldu un melu īpatsvars, pretējā gadījumā neoliberālie politiskie spēki nespētu sasniegt savus politiskos mērķus.
Konservatīvo spēku dezinformācija, kura atspoguļo neoliberālo politisko spēku ietekmi uz valsts un sabiedrības attīstību, parasti balstās patiesos apstākļos un analīzē, jo realitāte nerada nepieciešamību maldināt un melot, toties konservatīvā propaganda ir mazāk intensīva un ne pārāk efektīva. Bet tā dezinformācija, kura orientējas uz dažādo konservatīvo spēku ietekmes palielināšanu un ideoloģijas popularizēšanu, satur pilnu dezinformatīvo formu spektru. Tā kā šī dezinformācija nereti apkaro arī citus konservatīvos spēkus, tā novājina un kompromitē visu konservatīvo kustību un veicina neoliberāļu panākumus.
Neoliberālo un konservatīvo politisko spēku dezinformāciju cīņas vislielākā mērā nosaka gan globālo tendenču attīstību, gan starpvalstu attiecības, gan arī teju visu pasaules valstu iekšpolitiskos procesus. Šis ideoloģiski – politiskais konflikts pašreiz ir noteicošais, kuram lielā mērā ir pakārtoti citi sociālpolitiskie procesi.
2) Krievijas un Rietumvalstu dezinformāciju cīņa
Krievija ir valsts, kura pēdējo gadsimtu laikā pretendē gan uz reģionālas, gan globālas lielvalsts statusu, tādēļ tai neizbēgami rodas konflikti ar citām valstīm, kuras pretendē uz līdzīgām pozīcijām. Reģionālā līmenī Krievija ir bijusi iesaistīta konfliktos teju ar visām reģionālajām kaimiņvalstīm, no kurām īpaši pieminamas ir Polija, Turcija (Osmaņu impērija), Vācija, Japāna, Austrija, Francija, Zviedrija, bet globālā līmenī galvenais Krievijas ģeopolitiskais pretinieks ir Lielbritānija, kopā ar kuru šai cīņā ir iesaistījusies arī ASV.
Kā jebkurā starpvalstu konfliktā, tajā ļoti plaši tiek izmantota arī propagandiskā cīņa un dezinformāciju karš. Abas puses pietiekami intensīvi mēģina ietekmēt atsevišķu valstu un visas pasaules sabiedrisko domu sev par labu.
Tā kā Krievija ir pareizticīga valsts un tā kā Krievija ir Padomju Savienības mantiniece, kuras valstiskās sistēmas bāzi veido padomju mantojums, Krievija ir izteikti konservatīva valsts un nemaz nevar būt savādāka. Tāpēc Krievija dabīgi nonāk konfliktā ar neoliberāliem politiskajiem spēkiem un tām valstīm, kuras pārvalda neoliberāļi. Un tāpēc Krievijas – Rietumvalstu dezinformāciju karš lielā mērā ir kā daļa vai kā turpinājums neoliberāļu un konservatoru politiskai cīņai.
Krievijas oponentu propaganda un dezinformācija ir vērsta uz maksimālu Krievijas valstiskuma, sabiedrības, valodas, reliģijas un krievu nomelnošanu, kam tiek izmantots pilns dezinformatīvo metožu spektrs. Šo stratēģiju pret Krieviju pirmo reizi ar globālu vērienu sāka lietot Lielbritānija pēc Napaleona Francijas uzvaras 19.gadsimta sākumā un tās rezultātā Eiropas valstu sabiedrību acīs Krievija sāka stabili asociēties ar pusmežonīgu valsti. Krimas kara priekšvakarā tas ļāva britiem cīņā pret Krieviju apvienot gandrīz visu Eiropu. Krimas karu (1853-1856) Krievija zaudēja un līdz ar to tajā sākās destruktīvi sabiedriskie procesi, kuri to novājināja un padarīja iespējamu 1917.gada Krievijas valstiskuma katastrofu.
Bet tā kā ne Krimas karš, ne turpmākie satricinājumi Krieviju neiznīcināja, un tā joprojām palika nozīmīgs reģionālās un globālās politikas dalībnieks, pēc tam Krievijas nomelnošanas stratēģiju dažādi interesenti ar vien tikai turpināja un attīstīja. Un tā tas notiek joprojām.
Rietumvalstu dezinformācijas kara pret Krieviju sakarā ir būtiski ņemt vērā, ka pats šis karš ar tajā izmantotajām metodēm, shēmām, šabloniem, ideologēmām un memiem ir daudzus gadsimtus vecs un tā dziļākās saknes ir meklējamas gan katoļu mēģinājumos pakļaut pareizticīgos, gan seno romiešu mēģinājumos cīnīties ar sev nevēlamo grieķisko. Un mūsdienu Krieviju nomelnojošā dezinformācija savā būtībā maz ar ko atšķiras no iepriekšējo gadsimtu analogiem, jo Krievijas reģionālie un globālie konkurenti pārsvarā tikai atražo, pārveido un laikam atbilstošos tēlos un notikumos ietērpj vecās dezinformatīvās shēmas.
Krievijas dezinformācijas stils arī laika gaitā daudz nav mainījies. Tas, pirmkārt, balstās uzskatā par Rietumvalstu garīgo degradāciju un Krievijas morāli – ētisko pārākumu pār saviem oponentiem. Šīs koncepcijas ietvaros tiek meklēti un atlasīti patiesi notikumi, kas to apstiprina, un informācija par tiem tad arī tiek plaši izplatīta, reizēm pārspīlētā formā, bet gadās arī – izkoriģēti un sagrozīti. Sāpīgos iekšpolitiskos jautājumos Krievijas propaganda pārsvarā izmanto noklusēšanas, noliegšanas vai, ja savādāk nevar, racionālas izskaidrošanas un pamatošanas taktiku. Tā tas notiek joprojām.
Latvijas valsts piederīgajiem un pirmkārt latviešiem ir jāņem vērā, ka pietiekami ilgu laiku arī Latvijas teritorija un tās iedzīvotāju prāti ir Krievijas un Rietumvalstu dezinformācijas kara intensīvas karadarbības vieta. Latvieši kā civilizēta tauta noformējās tieši Krievijas impērijā. Latvijas valstiskums lielā mērā pieņēma un pārņēma Krievijas valstiskuma tradīcijas. Un, kas ir pats galvenais, gan no Krievijas, gan no Rietumvalstu inteliģences skatu punkta, Latvija ir atšķelta Krievijas teritorija (strīdīga teritorija), bet tās iedzīvotāji ir citādi “krievi”, uz kuriem attiecas gandrīz visi tie paši raksturojumi un attieksmes, kas pret krieviem.
3) Latvijas un Krievijas dezinformāciju cīņa
Uzskatāms un ilustratīvs dezinformāciju cīņu piemērs ir Latvijas un Krievijas savstarpējā dezinformācija krievvalodīgo tiesību ierobežošanas jautājumā. Uz šī piemēra ir labi redzams, ka dezinformē abas puses un kādā veidā tās to dara. Tas savukārt dod iespēju labāk saprast dezinformācijas būtību kā tādu.
Padomju Savienībā faktiskā valsts valoda bija krievu valoda, tāpēc tā bija labi jāzin katram padomju cilvēkam. Katrā savienības republikā bija sava valsts (republikas līmeņa) valoda, kura pēc fakta bija otrā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu valoda. Vēl PSRS konstitūcijā bija noteiktas cilvēku tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, ko kopumā bija iespējams realizēt, bet ko cilvēki ne vienmēr izmantoja, izvēloties bērnus labāk sūtīt tuvākajā skolā, krievu skolā (lai perfekti iemācās krievu valodu un/vai lai gadu mazāk būtu jāmācās) vai republikas nacionālajā skolā (lai iemācās nacionālo valodu).
PSRS tautsaimniecības attīstības plānu izpildes rezultātā Latvijas PSR teritorijā tika radīts liels skaits papildus darba vietu, dzīvojamais fonds un infrastruktūra, kā arī plānveidīgi no visām Savienības republikām tika norīkoti (nosūtīti) cilvēki strādāšanai un dzīvošanai Latvijā. Viņi pārvaldīja krievu valodu un sākumā reti kurš spēja sazināties latviski, bez kā varēja arī iztikt, jo krieviski saprata visi.
Pēc Padomju Savienības sadalīšanas, Latvijas Republikas atkal izveidošanas un nacionālas valsts koncepcijas pieņemšanas visi šie cilvēki kļuva lieki. Viņi neierakstījās jaunajā Latvijas valstiskuma sistēmā un radīja tai ideoloģiskas un politiskas problēmas. Latvijas varasiestādes izvēlējās risināt šo problēmu, tiesiski nošķirot šos cilvēkus un piešķirot tiem otrās šķiras pilsoņu (nepilsoņu) statusu ar ierobežotām tiesībām, paredzot skaidrus un visumā izpildāmus mehānismus pirmās šķiras pilsoņa statusa iegūšanai, kā arī turpinot striktu, bet pakāpenisku virzību uz latviešu valodas pozīciju stiprināšanu un krievu valodas lietošanas mazināšanu Latvijas iekšpolitiskajā telpā. Šāda politika radīja dabīgu un plašu “krievvalodīgo” Latvijas iedzīvotāju neapmierinātību, kā arī izraisīja negatīvu Krievijas varasiestāžu reakciju. Šis apstāklis aizsāka dezinformāciju cīņu, kura norit joprojām.
Latvijas varasiestādes stingri paliek pie uzskata, ka līdzšinējā politika ir bijusi pareiza un ka problēma ir nevis Latvijas valsts attieksmē pret saviem iedzīvotājiem, bet gan šo cilvēku “nepareizajā” pārliecībā un Krievijas naidīgajā politikā, kura uzkurinot viņos neapmierinātību. Latvijas varasiestādes ignorē faktu, ka Latvijas Republika pret šiem cilvēkiem ir izturējusies netaisnīgi (un tāpēc to neapmierinātība ir pamatota), jo viņi uz dzīvi Latvijā ieradās legāli, daudzi no tiem ar norīkojumu, un viņi deva savu ieguldījumu Republikas attīstībā. Jaunajā Latvijā šos cilvēkus sāka arī plaši diskreditēt, izmantojot tādus memus kā “migrants”, “laimes meklētājs”, “okupants”, “nevīžo iemācīties latviešu valodu” u.c., kas tiem rada papildus problēmas saskarē ar iedzīvotājiem, kuri notic šai dezinformācijai.
Kopumā Latvijas Republika pret “krievvalodīgajiem” izturas neiejūtīgi un necienīgi, un mēģina realizēt to pārlatviskošanas politiku. Un šī mērķa sasniegšanai plaši tiek izmantotas arī dezinformatīvas metodes.
Krievija visumā pareizi norāda uz Latvijas varasiestāžu netaisnīgo un tāpēc nepareizo rīcību, kura visa cita starpā visvairāk kaitē tieši Latvijas Republikas ilgtermiņa iekšpolitiskās stabilitātes interesēm. Tai pat laikā Krievija dezinformē, pārspīlējot Latvijas varasiestāžu nodarījumus, to sekas un rada kopumā nekorektas asociācijas.
Krievijas dezinformācija, apskatot “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumus, ignorē, ka, pirmkārt, šie tiesību ierobežojumi nerada “krievvalodīgajiem” smagas negatīvas sekas vai bieži vien negatīvas sekas vispār (ilgu laiku bija pat otrādi, kad nepilsoņa statuss deva arī noteiktas priekšrocības). Otrkārt, jebkurš nepilsonis var izpildīt formālos nosacījumus un kļūt par pilsoni bez ierobežotām tiesībām. Šis dezinformatīvais iespaids tiek ievērojami pastiprināts, radot asociācijas ar DĀR aparteīdu un nacistisko Vāciju, kas maldinoši ataino faktisko Latvijas iekšpolitisko situāciju, jo tik smagus cilvēktiesību pārkāpumus Latvijas Republika nepraktizē.
Tas, protams, nepadara par nebijušu Latvijas varasiestāžu netaisnīgo politiku. Pie tam daļēji šāda veida asociācijas ir analītiski pamatotas, kā iespējamo attīstības tendenci raksturojošas. Tai pat laikā kopējais Krievijas propagandas virziens šai jautājumā ir pārspīlēts, pārlieku emocionāls un faktisko situāciju nekorekti raksturojošs. Pie tam šī nostāja no Krievijas puses ir selektīvi negatīva, jo ir bijušās PSRS republikas, kurās tika praktizēti daudz nopietnāki “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumi (līdz pat atklātām un brutālām etniskām “tīrīšanām”), kādi Latvijas Republikā nav notikuši, bet pret šīm valstīm (Centrālāzijas republikas) Krievijas informatīvajā vidē ir iecietīgāka attieksme. Tā ir viena no pazīmēm, kura liecina, ka “krievvalodīgo” tiesību ievērošanas jautājums Krievijas pusei nav prioritārs un ka tas kalpo tikai kā formāls iegansts citu problēmu risināšanai un politisko mērķu sasniegšanai. Un tāpēc tiek izmantotas dezinformatīvas metodes.
Kas ir viltus ziņas (fake news)?
Viltus ziņas (angliski, fake news, žargonā – “feiks”) ir viena no dezinformācijas izpausmēm. Šim terminam ir vairākas nozīmes, kuras tiek lietotas atkarībā no tā lietotāja sapratnes un nepieciešamības (bieži vien dezinformatīvos nolūkos).
Pirmā viltus ziņu sapratne ir nepatiesas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Cita sapratne – maldinošas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Vēl divas citas sapratnes – nepatiesas/maldinošas ziņas plašsaziņas līdzekļu ziņu formā. Visbeidzot sapratne, kura sāk veidoties dezinformatīvas “cīņas pret dezinformāciju” ietvaros, vienalga kāda mediju ziņojumu formu imitējoša ziņa.
Klasiskā nozīmē viltus ziņas ir informatīvā kara elements, kad viena puse, imitējot mediju ziņojumu formu, izplata nepatiesu informāciju. Šādu klasisku viltus ziņu mērķis ir radīt kaut kādu īslaicīgu, bet masveida efektu par pretinieku vai pretinieka teritorijā. Šādus “feikus” reizēm mēdz “netīšām” uziet un plaši izplatīt arī oficiālie mediji.
Pēdējo laiku popularitāti viltus ziņu (“fake news”) terminam radīja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš 2016.gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā pret viņu vērsto lielo mediju dezinformāciju sāka intensīvi dēvēt par viltus ziņām, bet šīs ziņas radošos medijus (pirmkārt CNN) par viltus ziņu medijiem (angliski arī “fake news”). Šāds vērtējums radīja lielu atsaucību daudzu amerikāņu vidū, kuri jau ilgi pirms tam bija zaudējuši ticību saviem medijiem.
Pēc uzvaras vēlēšanās Tramps turpināja šādu retoriku, bet šoreiz viņš par viltus ziņām sāka saukt ne tikai pret sevi un savu administrāciju vērsto dezinformāciju, bet arī tikai kritiku. Šādas dezinformatīvas izmantošanas dēļ viltus ziņu termins zaudēja savu klasisko nozīmi un to intensīvi sāka izmantot visdažādākajās dezinformatīvajās shēmās un nolūkos.
Donalda Trampa uzvara vēlēšanās bija negaidīts un sāpīgs trieciens visas pasaules neoliberālajiem spēkiem, kuri pirms tam uzskatīja, ka konservatīvie spēki ir pārāk nespēcīgi, pārāk sašķelti un tiek pienācīgi kontrolēti. Bet izrādījās, ka pilnībā tā tas nav un pietiekami svarīga nozīme šajā neoliberāļu neveiksmē bija ierindas cilvēku masveida ikdienišķai pretestībai, kas no vienas puses ir izvērtusies arvien pieaugošā neuzticībā visam neoliberālajam un neoliberālajām struktūrām (tai skaitā neoliberālajiem medijiem un neoliberāļu vadītajām valstīm un to iestādēm), bet no otras puses radīja gana ievērojamu alternatīvo ziņu kustību. Donalds Tramps prasmīgi izmantoja šīs parādības un tika ievēlēts.
Šī neveiksme pamudināja neoliberālo ideoloģiju izmantojošos spēkus (subjektus) meklēt risinājumu savu problēmu novēršanai, un tas tika atrasts. Tā radās (tika aktualizēta) pašreizējā “fact check” (“faktu pārbaudes”) metodoloģija un kustība, kuru popularizē tie paši neoliberālie mediji, un, kurai tika dotas pilnvaras ierobežot ziņojumu izplatību sociālajos tīklos un cenzēt tos. Par formālu “faktčeking” darbības pamatu kļuva cīņa ar viltus ziņām (fake news), bet faktiski šīs darbības tiek vērstas uz cīņu pret alternatīvo ziņu kustību un jebkādu citādu viedokli vai redzējumu, kurš neatbilst neoliberālajiem uzstādījumiem. Un pati šī cīņa visbiežāk ir izteikti dezinformatīva. Pesimistiskākā skatījumā var runāt par jaunas parādības pirmajiem iedīgļiem – neoliberālo inkvizīciju.
Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats
To, ka pasaulē notiek ļoti nelāgas lietas, nu jau sajūt gandrīz katrs. Bet formulēt šīs sajūtas un izskaidrot zināmo kādā gana saprotamā un jēgpilnā izklāstā ir grūti. Pie tam, ne tikai ierindas cilvēkiem, kam tas ir piedodams, bet arī speciālistiem un ekspertiem. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad no vienas puses eksistē informācijas proficīts, kad nosacīti viss par visiem ir zināms, bet no otras puses visi sirgst ar lielāku vai mazāku nespēju izmantot (iegūt, apstrādāt, saprast) pārmērībā esošo informāciju un tāpēc dzīvo pustumsā vai tumsā.
Šajos jaunās tumsonības apstākļos ir eksperti, kuri, apskatot notiekošo, izmanto analoģijas no viduslaikiem (“raganu medības”) un savas nostājas ilustrēšanai izmanto dažādas atsauces uz inkvizīciju. Plaši tiek runāts par “jauno viduslaiku” sabiedriskās iekārtas rašanos. Ir eksperti, kuri tieši runā par globālu ideoloģiski – reliģiski motivētu subjektu, kuram var saskatīt tiešas saites ar Svēto inkvizīciju. Tiek pat nosaukts šī subjekta sabiedriskā projekta vārds (“Lielais inkvizitors” jeb “Laimīgais bērns”), dots tā filozofiskā pamatojuma apraksts (Frīdriha Šillera “Dons Karloss” un fragments par Lielo inkvizitoru no Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), norādīts uz konkrētiem šī projekta realizācijas mēģinājumiem (19.gadsimta Paragvaja u.c.) un uz saistību ar vienu no ietekmīgiem ASV specdienestu grupējumiem.
Un, ja labi ieskatās pasaulē notiekošajā, jo īpaši pēdējā gada laikā, tad daudzās šķietami nejaušās, mantkārības vai muļķības pēc radītās nebūšanās un absurdos var saskatīt stingru roku un dzelžainu gribu, kas pēc savas darbības stila un metodoloģiskās izpausmes līdzinās Svētajai inkvizīcjai. Līdzīgā skatījumā pietiekami plaši tiek runāts gan par Bila Geitsa ļaunajiem globālajiem nolūkiem, gan par Klausa Švābes “Lielā reseta” koncepciju, tomēr gan Geits, gan Švābe, gan jebkurš cits atsevišķi ņemts cilvēks, neskatoties uz savu personisko bagātību un ietekmi, ir “nekas”, “nulle”, “bandinieks”, “izsūtāmais zēns” salīdzinājumā ar tik saliedētu, labi organizētu un motivētu organizatorisko kopu, kura savulaik radīja Svēto inkvizīciju.
Globālā “fackt chek” metodoloģija, organizāciju tīkls, kurš to koordinēti sāk praktizēt visā pasaulē, kā arī tas sabiedriskās attīstības virziens, uz kuru šādas prakses pielietošanas kāpināšana ved, norāda uz būtiskiem sociāliem riskiem un uz iespējamību, ka pašreiz notiek Svētās inkvizīcijas metodoloģiskā atdzimšana, kuras uzdevums nu būs aizstāvēt nevis Bībeles, bet gan neoliberālās ideoloģijas dogmas. Kā spilgtu šo procesu ilustratīvu piemēru var apskatīt Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica.
Re:Baltica 2011.gadā dibināja bijusī “Dienas” žurnāliste Inga Sprinģe un Latvijā dzimusi un uzaugusi amerikāņu žurnāliste Kristīna Rizga, kura “kopš 1994.gada dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā”. Sprinģe joprojām aktīvi darbojas Re:Baltica un ir tās “seja”, bet Rizga ir Re:Baltica Padomes locekle un konsultante. Kā pastāstīja pati Spriņģe, priekšlikumu dibināt Re:Baltica izteica Sorosa fonds: “Un, kad es biju Amerikā, viena no bijušajām mūsu “Dienas” kolēģēm, sāka strādāt Sorosa fondā tobrīd. Viņa teica: “Mums ir ideja”, redzot to mediju krīzi globāli, arī Latvijā, “un mēs gribam izveidot tādu pētnieciskās žurnālistikas centru. Varbūt Tu vari par to padomāt?” Un es biju perfektā dzīves posmā, kad man maksā stipendiju, es esmu Amerikā, kur es varu ļoti smelties visas zināšanas un idejas. (…) Un es uzreiz apbraukāju kaut kādus visus tur tos centrus (…) tad es arī gāju uz Washington Post, ?NCG? un visiem tiem centriem.” Pēc tam Sorosa fonds regulāri atbalstīja Re:Baltica ar ievērojamiem finansu līdzekļiem. Un ne tikai Sorosa fonds – arī ASV, Norvēģijas un citu valstu vēstniecības.
Tātad, Re:Baltica ir tiešs un neslēpts ASV Demokrātiskās partijas struktūru projekts. Un, kā citās “demokrātu” iniciatīvās, arī Re:Baltica gadījumā var saskatīt saistību ar Lielbritānijas inteliģences struktūrām. No Latvijas politiskā olimpa Re:Baltica ir saites ar partijām “Jaunā vienotība” un “Kustība Par!” (Inga Sprinģe ir Ilzes Viņķeles draudzene).
Re:Baltica pašreizējā spēka avots nav konkrēti cilvēki (lai gan Inga Sprinģe, protams, ir spilgta personība un iespējams tur ir vēl kāds cits talants), bet gan metodoloģija, ciešas saites ar ietekmīgām organizācijām, kā arī informatīvas un organizatoriskas iespējas, kuras rodas un/vai tiek piešķirtas dēļ šīm saitēm.
“Fackt chek” metodoloģija, kuru izmanto arī Re:Baltica, ir agresīvs pseidozinātnisks dogmatisms, kurš selektīvi izmanto izteikti formālas zinātniskā izklāsta formas, pozicionējot sevi kā absolūti zinātnisku. Tās pamatu veido zinātnē un jurisprudencē izmantots princips, ka jebkuram apgalvojumam ir jābūt pierādītam. “Faktčekeri” šo principu izmanto, tieši vai pastarpināti pozicionējot nepierādīto kā nepatiesu, un tā jau ir izteikti antizinātniska pieeja, jo liela daļa mūsdienu zināšanas kaut kad agrāk bija nepierādītas. Pie tam šis pierādījumu neesamības pamatojums bieži mēdz būt selektīvs, apšaubāms, tendenciozs un gadās arī, ka klaji pretrunīgs. Vieni fakti tiek pārbaudīti, citi nē, vieni izteikumi tiek citēti, bet citi, ne mazāk būtiski, tiek ignorēti, vieni zinātniski pētījumi tiek ņemti vērā, citi netiek, vienu raksturlielumu nozīme tiek pārspīlēta, bet citi noklusēti, vienu avotu ticamība tiek absolutizēta, citi – ignorēti, bet vēl citi – dēmonizēti. Lai pierādītu nepierādāmo, tiek izmantots apšaubāmu ekspertu viedoklis, kurš tiek absolutizēts, tai pat laikā citu ekspertu viedokļi netiek ņemti vērā.
Kopumā var novērot, ka “faktček” kustība nevis pārbauda faktu atbilstību īstenībai, bet gan pamato to atbilstību vai neatbilstību kādai atklāti nenosauktai ideoloģiski-reliģiskai dogmai. Kā reiz tieši ar to savulaik nodarbojās Svētā inkvizīcija, cīnoties ar aizstāvamo dogmatu apšaubošām šaubām, cīnoties ar zinātni, cīnoties ar patiesību, vēršoties savā cīņā pret jebkuru laicīgo autoritāti un izmantojot savā cīņā jebkādus līdzekļus.
Pie tam ir skaidri redzams, ka “faktček” kustībā faktus pārbauda nevis augstas klases speciālisti, bet gan … cilvēki, kuriem līdz šāda uzdevuma izpildei nepieciešamam intelektuālās attīstības līmenim ir vēl pietiekami daudz kur augt.
Ja Re:Baltica turpinās līdzīgā garā kā līdz šim, tad drīz vien liela daļa Latvijas iedzīvotāju būs ieguvuši personisku pieredzi par šīs struktūras izteikti ideoloģizēto, tendenciozo un politizēto dabu, kam ir maz kas kopējs ar faktu pārbaudi un zinātni. Tomēr dažus uzskatāmus piemērus apskatīsim.
03.11.2020 notika ASV prezidenta vēlēšanas, par kuru uzvarētāju tika izsludināts Džozefs Baidens. Tobrīdējais prezidents Donalds Tramps uzreiz norādīja uz virkni nopietnu pārkāpumu un apgalvoja, ka vēlēšanās ir notikusi krāpšanās un ka uzvara viņam ir nozagta, pamatojot to ar pieskaitīto balsu sadalījuma dinamikas statistisko neiespējamību un informāciju par pārkāpumiem no saviem novērotājiem. Tika iesniegtas vairākas prasības tiesā (visa cita starpā iesniedzot arī falsificēšanu pierādošus videoierakstus) un tiesvedība ilga vēl visu decembri (izšķirošās prāvas ilga līdz 14.12.2020). Tomēr tas netraucēja Re:Baltica dāmītēm no Latvijas gan 12.11.2020, gan 17.11.2020 “faktčekot” tālās lielvalsts prezidentu un, ne tikai apgalvot, ka viņa teiktais “nav pierādīts”, bet arī stāstīt (atsaucoties uz apšaubāmu ekspertu), ka ASV prezidents “regulāri izplata melus”.
Jā, tobrīd visas pasaules neoliberālā prese paniski zākāja Trampu, un tas, ka to darīja arī Re:Baltica, ir loģiski, izejot no tās organizatoriskās piederības ASV Demokrātu partijas struktūrām, bet no objektīva faktu pārbaudes skatu punkta tobrīd šādi apgalvojumi bija pilnīgi nepamatoti, tāpēc ka nebija vēl zināmi ne tikai tiesu spriedumi, bet arī tiesā iesniegtie materiāli (tie pierādījumi, kuru it kā neesot). Šādi Re:Baltica kārtējo reizi apliecināja, ka faktu pārbaude to principiāli neinteresē un ka “faktčekings” ir tikai propagandisks (dezinformatīvs) piesegs klaji ideoloģiskai un politiskai darbībai.
03.12.2021, atspēkojot vienu no feldšeres Marinas Kornatovskas nekorekti formulētiem apgalvojumiem, pati Re:Baltica pieļāva rupju kļūdu, apgalvojot, ka “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.”
Šo kļūdu pamanīja sabiedriskais aktīvists Andris Ciekurs un 20.01.2021 Youtube kanālā “Gaismas tīmeklis” publicēja pārliecinošu videoierakstu, kurā pietiekami korektā “faktčeking” stilā uzskatāmi parādīja un pierādīja, ka Re:Baltica konkrētajā gadījumā ir izplatījusi nepatiesu informāciju. Ciekurs atsaucās uz The NewYork Times Coronavirus Vaccine Tracker mājaslapā pausto, kurā bija nodefinētas gan visas trīs pētījumu fāzes, gan arī norādīts, kura no Covid vakcīnām kurā pētījumu fāzē atrodas. Gan 20.01.2021, gan vēl 01.05.2021 pēc The NewYork Times datiem Pfizer-BioNTech vakcīna atradās 2. un 3.pētījumu fāzē, Moderna vakcīna 3.pētījumu fāzē, bet AstraZeneca 2. un 3.pētījumu fāzē. Kā papildus apliecinājumu, ka tā tas ir, Ciekurs minēja Pfizer-BioNTech vakcīnas apstiprinājuma statusu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldē (FDA) un Eiropas medicīnas aģentūrā (EMA).
Kā uz to reaģēja Re:Baltica? Atzina savu kļūdu un atvainojās? Varbūt kaunīgi paklusēja? Nē. 27.01.2021 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu, kura virsrakstā īpaši izcēla savu iepriekš pausto nepatieso apgalvojumu, apvainoja Ciekuru nepatiesas informācijas izplatīšanā (zaglis sāka saukt: “Ķeriet zagli!”) un savu izteikumu pamatoja ar to, ka īstenībā Pfizer vakcīnas otrā un trešā fāze esot apvienotas… Bet pētījumi vēl turpinoties!!! The NewYork Times mājaslapā minētais tiek pilnībā ignorēts, tāpat kā vispār netiek pieminēts FDA piešķirtais īpašais statuss ar tā nosacījumu informēt vakcinējamos par faktu lapu, kurā ir minēts, ka Pfizer-BioNTech vakcīna vēl nav apstiprināta. Toties ir pievienots ZVA vecākās ekspertes “eksperta viedoklis”, kura esot apgalvojusi, ka “attiecībā uz Covid vakcīnām nav izlaista neviena pētījuma fāze”. Un vēl tika izcelts apskatāmās tēmas kontekstā mazbūtisks un iespējams ne līdz galam korekti noformulēts Ciekura apgalvojums, kurš sparīgi tiek atspēkots kā nepatiess.
Tik atklātu, nekaunīgu un prastu Gebelsa stila “melns ir balts” un Orvela Patiesības ministrijas “karš ir miers” pieeju ir grūti komentēt, jo viss ir pārāk skaidrs un acīmredzams. Vienīgi jānorāda, ka tas liecina, pirmkārt, par Re:Baltica nespēju atzīt savas kļūdas un, otrkārt, par apzinātu sabiedrības maldināšanu (apzinātu dezinformācijas izplatību).
Visbeidzot, savu morālo stāju Re:Baltica labi parādīja, piedaloties nāvju pēc Covid vakcīnu saņemšanas saistības ar vakcināciju aktīvā noliegšanā. Ziņas par nopietniem blakusefektiem un nāves gadījumiem publiskā telpā sāka parādīties drīz pēc vakcinācijas sākuma. Un šīs ziņas sākotnēji tika pilnīgi noliegtas. Šim kopkorim piebiedrojās arī Re:Baltica / Re:Chek ar savu 06.01.2021 publikāciju. 14.01.2021 Norvēģijas varasiestādes oficiāli apstiprināja vairāku veco ļaužu pansionātu iemītnieku nāvi pēc Pfizer-BioNTech vakcīnas saņemšanas, bet Re:Baltica / Re:Chek jau 19.01.2021 “faktčeko”, ka “nav pierādījumu, ka norvēģu seniori miruši vakcīnas dēļ”. Pēc tam vēl 26.01.2021 “nav pamata saistīt Norvēģijas senioru nāves ar vakcīnu”, bet 07.04.2021 jau “nav pamata apgalvojumam, ka veco cilvēku nāves Valkā saistītas ar vakcīnu”.
Šāda Re:Baltica rīcība nav unikāla un tā iekļaujas globālajā farmācijas industrijas un to intereses aizstāvošo žurnālistu, ārstu un ierēdņu oficiālās dezinformācijas plūsmā, bet tā uzskatāmi parāda arī Re:Baltica cinisma, bezatbildības un cietsirdības pakāpi, kā arī to, ka cilvēka dzīvība šīm dāmītēm neko nenozīmē.
Izskatās, ka cilvēku skaits, kuri ASV un ES ir nomiruši pēc vakcīnu saņemšanas, ir mērāms jau tūkstošos. To vidū ir arī vakcinācijas aģitētāji kā, piemēram, MSNBC TV personība Midwin Charles. Par daudzām nāvēm kļūst zināms no sociālajiem tīkliem pat neskatoties uz intensīvu to cenzēšanu (piemēram, Ikara Runģa ieraksti par tēva nāvi pēc AstraZeneca vakcīnas saņemšanas no Facebook tika izdzēsti). Par šādiem gadījumiem visbiežāk ziņo dažādi alternatīvo ziņu kanāli, kurus oficiālās struktūras nu dēvē arī par dezinformatoriem. Ar atsaukšanos uz EudraVigilance un VAERS datiem tiek pat minēti skaitļi, kuri kopsummā tuvojas vai pārsniedz desmit tūkstošus mirušo. Bet oficiāli jebkāda plaši izskanējušo nāves gadījumu saistība ar vakcināciju joprojām tiek intensīvi noliegta (izņemot dažus AstraZeneca gadījumus) ar argumentāciju “nav pamata”, “nav saistības”, “nav pierādīts”. Un masīva vakcinācijas propaganda un uzspiešana turpinās. Arvien izteiktāk kļūst saskatāma tendence, ka tie globālie spēki, pie kuriem pieder un/vai kurus atbalsta “faktu pārbaudītāji”, ir gatavi iet pāri līķiem un praktiski to arī dara. Arī Re:Baltica.
Tomēr tikai informatīva (dezinformatīva) ietekme nebūt nav vienīgais neoliberālo struktūru iedarbības veids uz sabiedrību. Ir arī citi, kuri arvien vairāk un izteiktāk sāk pieņemt represīvas formas.
Sociālam tīklam Facebook jau labu laiku ir faktisks globāls monopolstāvoklis. Uz 2021.gada sākumu Facebook bija vairāk kā 2,8 miljardi lietotāju (Latvijā apmēram 900 tūkstoši). Tie ir cilvēki, kuri izmanto kādu no daudzajām Facebook funkcijām, tāpēc atrodas tajā un visa cita starpā arī redz to informāciju, kuru Facebook platformā ir radījuši un izplata citi lietotāji. Tādējādi Facebook ir milzīgs, lai neteiktu vairāk, informācijas izplatības potenciāls. Šo potenciālu 2016.gada vēlēšanu kampaņas laikā veiksmīgi izmantoja Donalds Tramps.
Lai nepieļautu gan Trampa pārvēlēšanu, gan arī citas tamlīdzīgas politiskas anomālijas, Facebook un citu nozīmīgāko sociālo tīklu vadība tika piespiesta ieviest savās platformās lietotāju satura un tā izplatības ierobežošanas sistēmu. Ja vēl 2006.gadā Marks Cukenbergs, pat neskatoties uz viņam izteiktajiem draudiem, kategoriski atteicās dzēst pravieti Muhamedu izkariķējošas un izsmejošas karikatūras, stāstot, ka vārda brīvība viņam esot vērtība, tad 2020.gadā Cukenbergs ieviesa pietiekami prastu un primitīvu lietotāju satura cenzēšanas sistēmu, bet 2021.gada sākumā bloķēja piekļuvi Facebook tobrīd esošajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.
Šīs cenzēšanas sistēmas ietvaros Facebook izveidoja “apšaubāmu ierakstu” automātiskas identifikācijas sistēmu, kura noteiktos gadījumos šos ierakstus automātiski dzēš vai padara grūtāk izplatāmus, bet citos gadījumos šī informācija tiek nodota speciāliem cilvēkiem – “Facebook faktu pārbaudītājiem”, no kuru slēdziena tad ir atkarīgs, kāds ierobežojums tiks uzlikts konkrētam ierakstam. Tāpat ierobežojumi var skart visu lietotāja kontu (profilu), līdz pat piekļuves bloķēšanai un profila dzēšanai. Līdzīgu sistēmu Youtube platformā ieviesa Google un šāda pieeja sāk izplatīties citās IT platformās.
“Facebook faktu pārbaudītāju” funkcija tika nodota ne kam citam kā neoliberālajiem žurnālistiem, tiem pašiem “faktu pārbaudītājiem”, kuriem ir attiecīgi “centri” un interneta mājaslapas. Šī acīmredzamā politiskā un ideoloģiskā disproporcija visa cita starpā aktīvi tika apspriesta arī ASV Kongresā.
Par Facebook latviešu valodas satura galvenajiem “faktu pārbaudītājiem” kļuva Re:Baltica, lai gan šo statusu ieguva arī viens otrs portāla Delfi satura radītājs (portāla Delfi ilggadīgais redaktors Ingus Bērziņš ir Ingas Sprinģes bijušais vīrs). Tādā veidā Re:Baltica (un citi neoliberālie žurnālisti) ieguva reālu varu pār lielu skaitu lietotāju (viņu virtuālajiem profiliem un to saturu), kā arī reālu politisku varu un reālu citu mediju cenzēšanas varu (iespēju ietekmēt savu kolēģu un konkurentu satura izplatību Facebook, kas arī jau tiek praktizēts). Un viņu brīžam murgainie “faktu pārbaudes” apcerējumi kļuva par formālu apsūdzības rakstu, uz kura pamata tiek veikta viena vai otra virtuālā profila iespējas (tiesības) ierobežojoša darbība. Pagaidām tas notiek pārsvarā tikai sociālajos tīklos, bet ir jau saskatāma tendence šiem procesiem izvērsties reālās valsts pārvaldes struktūru ierosinātās lietās.
Re:Baltica nodarbojas ar viltus ziņu problemātiku kā minimums kopš 2016.gada, kad tika publicēts pirmais šai tēmai veltīts raksts “Kā nopelnīt naudu ar viltus ziņām”. Sākotnējās Re:Baltica darbības cīņā ar viltus ziņām pamatojās sapratnē, ka viltus ziņas ir apzināta (negodīga) nepatiesas informācijas radīšana un izplatīšana. Uzmanība tika vērsta pirmkārt uz mantkārīgos nolūkos radītām viltus ziņām (šo gadījumu tad arī apskatīsim), kā arī, protams, neiztika bez politikas un bez vēršanās pret Krievijas ietekmi, kas vairs nebij tik korekti noformulēta.
2018.gada jūlijā interneta vietnē “redzams.net” tika ievietota ziņa, ka ir sabrucis tirdzniecības centrs Alfa un ka ir cietušie. Šī viltus ziņa guva plašu izplatību sociālajos tīklos. Reaģējot uz to, tobrīdējais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai šīs viltus ziņas publicētāju identificētu un aizturētu. 20.08.2018 Re:Baltica publicēja trīs viltus ziņu tēmai veltītus rakstus “Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam… “, “MELNAIS SARAKSTS: kā bloķēt viltus ziņas Facebook” un “Nevienam nav aizliegts būt stulbam”, kuros tika aprakstīta “klikšķu biznesmeņu” informācijas kanālu struktūra, izveidots to saraksts un tika publicēta to saukšanas pie atbildības analīze.
23.08.2018 portālā LSM.lv tika publicēta ziņa par šo gadījumu, kurā toreizējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (tagad – “Jaunā Vienotība”) sacīja: “Informācijas apritei šodien ir gaismas ātrums, un, kā redzams, tā sasniedz mērķi. Un cenzēt, atturēt, aizslēgt, nogriezt ir diezgan nereāli. (…) Pateikt, ka policija būs tā, kas visu to atrisinās, protams, ne. Bet mēs sākām izmeklēšanu, un nav aiz kalniem tas brīdis, kad nāksim ar paziņojumu par to, kas tas ir, kas to dara un kāpēc. (…) Šo ugunsgrēku mēs nodzēsīsim, bet, protams, nāks nākamie.” Raksts tika nobeigts ar Ķuža pausto, ka “jādomā par izmaiņām likumos”. Un jau nākamajā dienā (24.08.2018) plaši tika izziņots par viltus ziņu izplatītāja Nika Endziņa aizturēšanu.
Šis apraksts tiek dots ne jau tādēļ, ka konkrētā vēršanās pret šādu viltus ziņu izplatītājiem būtu uzskatāma par negatīvi vērtējamu, bet gan tādēļ, ka tā labi parāda noteiktu Re:Baltica un Valsts policijas sadarbību, kas apskatāmās tēmas kontekstā potenciāli var arī izvērsties vairs ne tik sabiedriski akceptējamās darbībās. Pie tam arī šo šķietami pozitīvo Re:Baltica darbību gadījums parāda tās politisko angažētību, jo patiešām neapstrīdami viltus ziņu radītāji un izplatītāji tiek salikti kopā ar “grupējumiem un lapām ar politisku ievirzi”, kam vairs nav tik viennozīmīgs raksturs, pie tam viens no šiem grupējumiem tika pat saistīts ar Aivaru Lembergu.
2020.gada novembra beigās internetā parādījās un sociālajos tīklos plaši izplatījās Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers feldšeres Marinas Kornatovskas ieraksts, kurā viņa asi kritizēja masku nēsāšanu, Covid vakcīnas, kā arī Covid slimnieku ārstēšanu Gaiļezerā. 02.12.2020 bijušais Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs un Tautas varas frontes dibinātājs Valentīns Jeremejevs publicēja video interviju ar Marinu Kornatovsku, kurā apsprieda šos jautājumus. Vēlāk Kornatovska publicēja vēl vienu video. Jau 03.12.2020 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu “Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā”, kurā tiek teikts, ka Veselības ministre Ilze Viņķele (Ingas Sprinģes draudzene) nosauca vienu no feldšeres apgalvojumiem par viltus ziņu, bet Valentīns Jeremejevs tiek nodēvēts par “dezinformācijas izplatītāju”. Bet 09.12.2021 tika plaši izziņots, ka saistībā ar “viltus ziņu izplatīšanu” Valsts policija ir aizturējusi Valentīnu Jeremejevu un Marinu Kornatovsku. Savukārt 11.12.2020 Re:Baltica publicēja rakstu “Kam un kāpēc par viltus ziņu izplatīšanu draud kriminālatbildība?”, kurā tiek skaidrots uz kāda krimināllikuma panta pamata un kādos gadījumos var tik saukti pie atbildības “viltus ziņu izplatītāji”.
Šis notikums vairs nav tik viennozīmīgi vērtējams kā “klikšķu biznesmeņu” gadījums, jo Valentīns Jeremejevs ir politiķis (visa cita starpā, konservatīvus uzskatus paudošs politiķis) un tāpēc, ka Kornatovskas apgalvojumiem ir liecības pazīmes par nopietniem kriminālnoziegumiem. Lūk, kā viņas teikto atstāsta Re:Baltica: “viņas kolēģi slimnīcā nevis palīdz, bet ar apšaubāmu medikamentu pasliktina Covid-19 pacientu stāvokli, un viņi tāpēc mirst.” Bet, lūk, aģentūras LETA publicēts Kornatovskas citāts un atstāsts: “ “Tajā ārstēšanā, kas tiek nozīmēta pneimonijas slimniekiem, ārstēšanas algoritms ir aizdomīgs un nesaprotams. Es redzu citu klīnisko ainu, bet man ir aizdomas, ka tas nav vīrusa saasinājumu dēļ, bet dēļ tā, kas tiek darīts ar pacientiem ārstēšanas laikā,” norādījusi feldšere. Pēc viņas domām, tiek eksperimentēts, kā ātrāk nogalināt vai radīt iespaidu, ka cilvēks ir izārstēts.”
Tikai no šiem atstāstiem kļūst skaidrs, ka Marina Kornatovska publiski apvainoja RAKUS noziedzīgā nolaidībā ar smagām sekām vai iespējamā masu slepkavībā. Tas ir ļoti nopietns apgalvojums un tāpēc no vienas puses Valsts policijas rīcība var tikt uzskatīta par pamatotu, ja ir droši zināms, ka feldšere melo, bet vai tiešām tas tā ir? Vai Valsts policija pēc būtības pārbaudīja šīs iespējamās liecības atbilstību patiesībai? Pēc tālākas notikumu attīstības gaitas spriežot, – nē. Viņa tika apcietināta un ar viņu tika veiktas pārrunas, kuru laikā tā acīmredzot “visā” “atzinās”, kādēļ arī uzreiz tika atbrīvota (atšķirībā no Jeremejeva, kurš ieslodzījumā pavadīja nepilnas divas nedēļas).
Bet saskaņā ar likumu Valsts policijai Kornatovskas apgalvojumi bija jāpārbauda. Jo vairāk tāpēc, ka no COVID19 mirušo skaits tobrīd tik tiešām strauji pieauga, pie tam, relatīvi straujāk nekā kaimiņvalstīs un statistiski neatbilstoši iepriekšējo laika periodu saslimušo-mirušo skaita attiecībai. Šādu anomāliju kā reiz var labi izskaidrot ar slimnīcas vadības, kāda ārsta vai ārstu grupas iespējamo nolaidību vai pat noziedzīgu rīcību. Pie tam publiski ir izskanējusi arī cita informācija, kura netieši runā par labu feldšeres šaubām.
Tālāk viena cita gadījuma izklāsts, kurš iespējams nav tieši saistīts ar Re:Baltica, bet kurš labi parāda to bīstamo tendenci, kurā attīstās cīņa ar dezinformāciju.
22.02.2021 uz “Informācijas aģentūras” oficiālo pastkasti tika atsūtīta vēstule ar interesi izvietot “Informācijas aģentūras” interneta vietnē rakstu. Notika sarakste. Vēlāk izrādījās, ka rakstītājs bija LTV raidījuma “4.studija” žurnālists, kura materiāls 11.03.2021 tika publicēts portālā LSM.lv. Tā pamatā ir vienas skatītājas paustās bažas par e-pastos saņemamajiem sūtījumiem. Zīmīgi, ka dāma šādas ziņas saņēma nepilnus divus gadus, pret to ne reizi nebija iebildusi un neizmantoja arī iespēju vispār atteikties no ziņojumu saņemšanas, kuri tiek izsūtīti, izmantojot publisku e-pastu izsūtīšanas platformu, kas katram adresātam piedāvā šādu iespēju. Tāpat pieminēšanas vērts ir apstāklis, ka šai dāmai ir bijusi profesionāla sadarbība ar ASV vēstniecību.
Kā ekspertu “4.studija” pieaicināja Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura, pārāk neapgrūtinot sevi ar pamatojumu, apgalvo, ka darīšana ir ar “ļoti tipisku maldinošas, melīgas informācijas vietni, kura izliekas, ka tā ir nopietns medijs.” Savukārt pašā rakstā vairākkārt tiek runāts par viltus ziņām, tādējādi asociējot “Informācijas aģentūru” ar viltus ziņām. Bet ne tas ir galvenais. Sižetā tiek pausta doma, ka par šādām ziņām esot jāziņo, pieminot Valts Policiju un Datu valsts inspekciju. Žurnālists sazinās arī ar Datu valsts inspekciju un no tās pārstāvja atbildes var secināt, ka no Inspekcijas tika sagaidītas noteiktas procesuālas darbības. Datu valsts inspekcija šoreiz apbēdināja un ieteica vienkārši atteikties no ziņojumu saņemšanas. Tomēr kopējo procesu attīstības tendenci šis gadījums parāda pietiekami labi – ziņot un sodīt.
Vēl jāpiebilst, ka pēdējā laikā jau ir izskanējuši paziņojumi, ka dezinformācijas izplatītāji tikšot saukti pie atbildības. Tātad deklaratīva dezinformācijas apkarošana pamazām un pakāpeniski sāk pieņemt represīvu formu.
Bet tagad apskatīsim to dezinformācijas sapratni, kuru izmanto cīņai ar dezinformāciju. Uz 04.05.2021 Google meklētājā Autors atrada vienu ierakstu latviešu valodā, kurā ir definēts, kas ir dezinformācija. Tas ir portālā Delfi 15.05.2019 ievietots apmaksāts raksts “Iepazīsties – dezinformācija!” Raksta ievietotājs nav norādīts, bet no satura var secināt, ka tā ir kāda ar NATO un/vai ES saistīta valstiska vai nevalstiska struktūra. Dezinformācija tur ir definēta šādi: “Dezinformācija ir nepatiesa informācija, ko var atpazīt pārbaudot un pret to attiecoties kritiski – piemēram, izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi. Dezinformācija tiek apzināti sagatavota un izplatīta, lai tīšām maldinātu sabiedrību.”
No šīs definīcijas nepārprotami izriet, ka dezinformācija ir melošana apzinātas nepatiesas informācijas sniegšanas sapratnē. Attiecīgi cīņai pret dezinformāciju var izmantot visu to tiesisko un organizatorisko arsenālu, kāds ir pieejams cīņai pret nepatiesu informāciju. Tomēr gan pašas definīcijas paskaidrojošais teksts, gan tālāk rakstā minētais, gan arī apstāklis, ka tiek izmantots pavisam jauns termins sena un visiem saprotama esoša termina vietā dod pamatu šaubīties vai šī ir vienīgā dezinformācijas sapratne.
Tā kā raksts izskatās ir domāts plašai sabiedrībai, par kuru ir šaubas, ka tā ir spējīga atpazīt dezinformāciju, ir saprotama vēlme definīcijā norādīt vienkāršotus dezinformācijas atpazīšanas paņēmienus. Tomēr ir jānorāda, ka piedāvātais dezinformācijas atpazīšanas veids var būt stipri kļūdains. Bez šaubām dezinformāciju var atpazīt “izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi” un tajā visā pats galvenais ir tieši faktu izvērtēšana. Savukārt informācijas sniedzēja un ziņojumu nodošanas veidam dezinformācijas noteikšanā ir kā minimums otršķirīga nozīme. Tai pat laikā tam ir pirmšķirīga nozīme, ja ir nepieciešams panākt, lai cilvēki, nevis atpazīst dezinformāciju kā tādu, bet gan konkrētu valstu un politisku spēku “nepareizo dezinformāciju”, bet uzticētos “pareizajai dezinformācijai”. Un, kā jau tika parādīts, arī faktu izvērtēšana var būt ārišķīga un dezinformatīva.
Tāpēc ir pamats šaubīties vai šī definīcija ir paredzēta cilvēku izglītošanai, lai tie patiešām labāk spētu atpazīt dezinformāciju. Un šīs šaubas netieši tiek apstiprinātas pašā rakstā, kur ir teikts arī sekojošais “Reaģējot uz dezinformācijas izaicinājumiem virtuālajā vidē, vairāki ietekmīgākie sociālo mediju platformu uzturētāji, kuru vidū ir arī “Twitter”, “Facebook” un “Google”, 2018. gada oktobrī brīvprātīgi apņēmās darīt ko lietas labā, lai mazinātu iespēju ar dezinformācijas palīdzību maldināt iedzīvotājus.” Tātad, runa vairs nav par melošanu (nepatiesu informāciju), bet kā minimums jau par maldināšanu, un tas ir pavisam cita apjoma tvērums ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tas dod pamatu secināt, ka eksistē vēl kāda cita dezinformācijas sapratne, kura publiski netiek izpausta, un šai gadījumā ir darīšana ar manipulācijas veidu, kad vienam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, viena no kurām (eksotēriskā) ir paredzēta maz ko saprotošam sabiedrības vairākumam, bet cita (vai citas) ir ezotēriska un ir domāta šaurākam savējo lokam. To, ka tas tā varētu būt, netieši apliecina cīņai ar dezinformācijai veltīto ES oficiālo dokumentu saturs, kur riņķī apkārt tiek lietots dezinformācijas termins, bet pati dezinformācijas definīcija izpaliek.
Tātad, jau tagad ir skaidri saskatāms, ka cīņa ar dezinformāciju ir dezinformatīva, ka to veic cilvēki un struktūras, kuri formāli vai pārliecības dēļ pieturas neoliberāliem ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem, un ka šī cīņa pamazām sāk pieņemt represīvas izpausmes. Latvijā līdz šim tas nebija tik skaidri saskatāms, bet ASV un citās Rietumvalstīs šie procesi ir aizgājuši daudz tālāk, un tur notiekošais ir patiesi satraucošs jebkuram racionāli domājošam cilvēkam, neatkarīgi no viņa politiskajiem uzskatiem, rases, tautības, dzimuma, sociālā statusa un iespējams pat seksuālās orientācijas.
Šo parādību, kura pagaidām vēl tikai sāk izvērsties, var saukt par neoliberālo fašismu, var par neoliberālo totalitārismu, bet noteikti pareizs un tās būtību pietiekami precīzi raksturojošs apzīmējums ir neoliberālā inkvizīcija. Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka neoliberālisms un kristietība ir divi ideoloģiski – reliģiski pretstati un ka savulaik vēsturiskā Svētā inkvizīcija deklaratīvi cīnījās gan pret liberālismu, gan pret tām sabiedriskajām grupām, kuras mūsdienās izmanto neoliberālās idejas. Lai gan, kā jau tika minēts, ir eksperti, kuri saskata tiešu neoliberālo parādību saistību ar vēsturisko Svēto inkvizīciju, tāpēc neoliberālās inkvizīcijas termina izmantošana ir vēl jo pamatotāka.
Sapratne, ka mums ir darīšana tieši ar inkvizīciju (kā minimums metodoloģisku), ļauj saskatīt notiekošo procesu attīstības tendences, prognozēt notikumu attīstības gaitu un attiecīgi, mēģināt to ietekmēt, lai mainītu virzienu vai vismaz iespējami minimizētu pesimistiskāko scenāriju realizēšanos.
Uz doto brīdi oficiālā propaganda intensīvi runā par dezinformācijas antisabiedrisko dabu un dēmonizē mistiskus dezinformatorus, bet politiķi un ierēdņi domā kā tad lai cīnās ar šo nesaprotamo dezinformāciju. Bet iet jau plašumā arī reāla cīņa ar dezinformāciju, kura nu ir izvērtusies daļas lielāko sociālo tīklu satura cenzēšanā. Un pamazām jau daži konkrēti “dezinformatori” tiek saukti pie tiesiskas atbildības.
Procesa loģika prasa, lai cīņa ar dezinformāciju tiktu intensificēta. Tas nozīmē, ka sociālie tīkli ir jācenzē vairāk un plašāk, ka ir jāsāk “vērt ciet” “dezinformatoru” interneta mājas lapas un ka ir jāizvērš plašumā konkrētu dezinformācijas izplatītāju tiesiska sodīšana. Ja tā tas tiks darīts, tad uz kādu brīdi tiks panākts relatīvs sabiedriskais klusums, kāds ir raksturīgs valstīs ar stabilu totalitāru pārvaldi. Bet tā sekas būs noteikta sabiedrības pielāgošanās notiekošajam, kuras ietvaros sabiedrības uzticība valsts varai un oficiālai informācijai krasi samazināsies (un kļūs neredzama un nekontrolējama), “dezinformatori” pilnībā pāries uz dezinformācijas izplatīšanu sadzīviskā līmenī (zaudējot daļu efektivitātes, bet pilnībā saplūstot ar tautas masām un kļūstot daudz grūtāk identificējamiem), sabiedrības attieksme pret dezinformāciju kļūs ne tikai toleranta un atbalstoša, bet tā sāks līdzināties reliģiskai pārliecībai (oficiālai informācijai gandrīz absolūti neticēs, bet dezinformācijai gandrīz absolūti ticēs), kā arī uz neapmierināto ar notiekošo rēķina krasi pieaugs aktīvu “dezinformatoru” skaits, jo tas būs vienīgais reālais veids kā paust savu neapmierinātību un vismaz sev radītu apziņu, ka mēģini kaut ko darīt labdabīgas sabiedrības attīstības labā.
Ja būs nonākts tik tālu, tad turpmākā procesa loģika prasīs, ka ir vēl vairāk jāpastiprina cīņa ar dezinformāciju, kā arī ar ļaunajiem un bīstamajiem “dezinformatoriem”, izvēršot šo cīņu jau sadzīviskā līmenī un pastiprinot sodus par dezinformācijas izplatīšanu. Tas nozīmē, ka tiks uzsākta plaša slepeno palīgu tīkla izmantošana, lai identificētu “dezinformatorus”. Un viņi tiks identificēti un sodīti. Tādā veidā sākumā sabiedriskie procesi tiks nedaudz stabilizēti, bet iepriekš minēto tendenci tas tikai pastiprinās. “Dezinformatoru” kļūs vēl vairāk un viņiem ticēs vairāk, valsts varu un tās atbalstītājus sāks dziļi neieredzēt un nicināt, plaši zels “Ēzopa valoda” un sāks parādīties jau bruņotas pretestības un/vai asinsatriebības gadījumi (kuri nekavējoties tiks nodēvēti par teroristiskiem un izmantoti sodu un represiju pastiprināšanai).
Tālākā procesa loģika liks kāpināt sodus par dezinformācijas izplatīšanu un jebkāda veida palīdzību “dezinformatoriem”. Ejot pa šo ceļu, pēc kāda laika tiks konstatēts, ka nepalīdz vairs pat nāvessodi, un tad kā pēdējais soda kāpināšanas veids būs nāvi aizstāt ar mokošu nāvi. Ar to atdzimšanas process noslēgsies un būs absolūti korekts faktoloģisks pamats runāt par neoinkvizīciju saskaņā ar visiem zinātniskā izklāsta formas standartiem (kuru tad vairs nebūs). Bet nez vai pat starp mūsdienu neoliberāļiem atradīsies daudz tādu neprāšu, kuri gribētu veikt šādu sociālu eksperimentu un to piedzīvot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādā situācijā neoliberālā inkvizīcija jebkurā mirklī varēs pārtapt par vienalga kādas ideoloģiski – reliģiskas koncepcijas Svēto inkvizīciju, kura, labojot savu it kā kļūdu, un par prieku daudz cietušajai sabiedrībai, masveidā metīs sārtos un spraudīs uz mietiem “neoliberālās raganas”.
Tāpēc ir atklāts jautājums, kad, turpinoties esošām tendencēm, globālie neoliberālie spēki nonāks līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad savus oponentus sāks “dedzināt” un “sist krustā”?! Un, vai nonāks vispār, jo pagaidām šis process vēl ir apstādināms, un gan sabiedrība kopumā, gan atsevišķi cilvēki ar savu rīcību un pat attieksmi vēl var to nepieļaut. Bet tādēļ visa cita starpā ir jāsaprot, kas ir dezinformācija, jāprot to identificēt un jāspēj noteikt tās labdabības vai ļaundabības pakāpi.
Izzinoša domāšana kā dezinformācijas atpazīšanas un novērtēšanas priekšnosacījums
Izziņas spējas un izzinoša domāšana visos laikos ir bijusi viena no svarīgākajām cilvēka kompetencēm, no kuras esamības var būt atkarīga cilvēka labklājība, pārticība, veselība un pat dzīvība. Jo īpaši tā tas ir mūsdienu informācijas laikmetā. Ja cilvēks spēj adekvāti novērtēt realitāti, saprast kurš, kāpēc, kādā veidā un cik lielā mērā viņu mēģina dezinformēt, un novērtēt katras dezinformācijas un dezinformatīvās epizodes dabu, tad viņš spēs pieņemt konkrētai situācijai atbilstošāko lēmumu, optimāli pielāgoties valdošajām tendencēm un pat ietekmēt tās sev vēlamajā virzienā. Ja šādas sapratnes nav, tad cilvēks agri vai vēlu kļūs par vienas vai otras dezinformācijas upuri.
Dezinformācijas atpazīšanā un novērtēšanā pats svarīgākais ir attīstīta loģiskā un analītiskā domāšana, kā arī dzīves pieredzes un zināšanu faktoloģiskā bāze. Tas kopā dod iespēju cilvēkam laika gaitā atbrīvoties no jebkuras dezinformatīvas sistēmas valgiem. Un tā kā dzīves pieredze un zināšanas nāk ar gadiem, tad galvenā patiesības izziņu nodrošinošā īpašība ir loģiskā domāšana, kuru skolas gados izkopj intensīva matemātisku uzdevumu risināšana, bet jaunībā to var pilnveidot un attīstīt, arī apgūstot loģiku (tāpēc loģikas mācību priekšmetu pilnā apjomā būtu lietderīgi apgūt visiem vidusskolas, profesionālās izglītības iestāžu un augstskolu pirmo kursu apmācāmajiem). Ja loģiskā domāšana cilvēkam ir vāji attīstīta, tad…. viņš pat “baznīcā dabūs pērienu”. Šādiem cilvēkiem ir grūti palīdzēt.
Lai cilvēkam varētu attīstīties izzinoša domāšana, viņam, pirmkārt, ir jābūt zinātkāram. Viņam ir jāgrib uzzināt patiesību par to realitātes daļu, par kuru viņš iegūst vai uztver informāciju. Un, gribot uzzināt, viņam pašam sev ir jāuzdod daudzi “kāpēc?”. Kāpēc tā, kāpēc šitā, kāpēc ne savādāk? Un pašam arī jācenšas atbildēt uz šiem pašuzdotajiem jautājumiem. Ja tā dara, tad cilvēks vienmēr nonāks pie kaut kāda paša skatījuma par uztveramo objektu, kas sākotnēji visbiežāk būs daļēji vai pilnībā kļūdains.
Tālāk cilvēkam ir jāsaprot savas sapratnes un zināšanu ierobežoto dabu (nesamierinoties ar to un joprojām vēloties “visu zināt”), viņam ir jāšaubās un ir jābūt gatavam pārvērtēt savus uzskatus, un tos mainīt, ja tam tiek rasts pietiekams pamatojums. Ir nepārtraukti jāsalīdzina savi uzskati ar realitāti, un jākoriģē uzskati atbilstoši realitātei (nevis otrādi kā reizēm var sagribēties darīt). Ja tas izdodas, tad, pateicoties atbildēm uz daudzajiem kāpēc, cilvēks samērā ātri caur sevi sāks izlaist pietiekami daudz faktu, teoriju un uzskatu sistēmu, apgūstot tās un iegūstot neaprakstāmu to sapratnes pieredzi. Un tādā veidā cilvēks atrod patiesību, pietuvojas patiesībai vai saprot, kas pilnīgi noteikti nav patiesība. Tas tad rada to individuālās pieredzes (izziņas) faktoloģisko pamatu, bez kura esamības cilvēka apziņa grimst visaptverošās dezinformācijas purvā, un viņš neko nesaprot pat tad, kad tam visa nepieciešamā informācija ir pieejama.
Šajā domāšanas un izziņas procesā var izdalīt dažas domāšanas tehnikas, kuras palīdz pietuvoties patiesībai un saprast to, kas nav patiess.
*) Jācenšas saprast deklaratīvo loģiku. Tas nozīmē, ka ir jānotic vai drošības pēc – it kā jānotic (“pieņemsim, ka ir tā…”) izzināmā objekta pašdeklarācijai un jāmēģina savā prātā izveidot pilnu tā uzskatu sistēmu.
*) Jāveic loģiskā turpināšana. Tas nozīmē, ka ir loģiski jāpaturpina izzināmā objekta pašdeklarācija, lai saprastu tā deklarāciju loģiskās attīstības iespējamos virzienus (te gan būtiski ir nesaputroties un paturēt prātā, ka loģiskā turpinājuma rezultāts ir paša izzinošā subjekta secinājumu produkts).
*) Jāmeklē loģiskās kļūdas. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda izzināmā objekta pašdeklarācija uz loģisko kļūdu esamību un, ja tādas ir, tās sev prātā ir jānofiksē un jācenšas saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).
*) Jāfiksē vēsturiskās izmaiņas un jācenšas saprast to dabu. Tas nozīmē, ka ir jācenšas atcerēties iepriekš notikušo, agrāk stāstīto un pateikto. Tādēļ ir jāinteresējas par vēsturi, regulāri pilnveidojot savu vēsturisko notikumu sapratni, kā arī personiskām vajadzībām ir jāizveido un jāuztur faktoloģisko notikumu bibliotēka (jāsaglabā ieinteresējušās grāmatas, avīzes, žurnāli, rakstu izgriezumi un tas pats ir jādara ar elektroniskajiem ziņojumiem, rakstiem, grāmatām un cietiem failiem (saglabājot arī zīmīgākos ekrānšāviņus)). Un visa jaunākā informācija un pašdeklaratīvie objekti ir prātā jāsalīdzina ar iepriekš notikušo vai teikto, nepieciešamības gadījumā atsvaidzinot atmiņu ar ielūkošanos bibliotēkā. Šādas salīdzināšanas rezultātā jāmēģina saprast izzināmās parādības likumsakarības un fiksēt pretrunas, cenšoties saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).
*) Jāiejūtas citu vietā. Jāiedomājas, “kā darītu es cita apstākļos un cita vietā?”, “kā justos es cita apstākļos un cita vietā?”. Tas palielina iespēju labāk saprast citus, viņu motīvus, domu gaitu, rīcības loģiku. Tai skaitā ļauj mēģināt ieskatīties nedeklarētajā un slēpjamajā.
*) Jāmeklē, jāpiemēro un jāpārbauda analoģijas. Labākai izzināmo parādību sapratnei jāmeklē un jāpiemēro analoģijas no labāk zināmām un saprotamām jomām. Un tās jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību.
*) Jācenšas formulēt un pārbaudīt likumsakarības. Vērojot un izzinot parādības, jācenšas pašam formulēt iespējamās likumsakarības, kuras ir jāpārbauda teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot to atbilstību realitātei.
*) Jāmācās no vēstures. Atbilstoši pagātnes notikumi un likumsakarības pēc analoģijas jāpiemēro šodienai (izzināmajām parādībām), jānovērtē, cik izteikta ir vēsturiskās atkārtošanās tendence (cik pamatota ir attiecīgā vēsturiskā analoģija) un tā jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību. Tiesa, ir jāņem vērā, ka vēsture tieši un precīzi atbilstoši pagātnes notikumiem neatkārtojas. Mācīšanās no vēstures dod iespēju prognozēt tālāko attīstību, ja līdzīgas tendences agrāk jau ir izpaudušās.
*) Jāmēģina aptvert visa parādības kopa. Viena no būtiskākajām izziņas procesa nepilnībām, kuras rezultātā tiek pieļautas kļūdas vai netiek sasniegts izziņas relatīvais maksimums, ir objektīva vai subjektīva nespēja aptvert visu izzināmās parādības kopu, vēršot izzinošu uzmanību tikai uz daļu no parādības. Šo izziņas problēmu plaši izmanto arī manipulēšanā ar cilvēku apziņu. Pirmkārt, ir jāzin, ka šāda problēma pastāv un iespēju robežās ir jāminimizē tās izpausme. Plašākā skatījumā tas nozīmē, ka ir jācenšas būt iespējami universālam (jāmēģina apgūt nozīmīgāko jomu pamati, to filozofija) un izziņas procesā jāizmanto sistēmiska pieeja.
*) Jāizšķir galvenais un jāatsijā liekais. Daudzu faktu, faktoru, apsvērumu un informācijas pārbagātībā jāspēj noteikt pats galvenais, būtiskākais, kas nosaka izzināmā objekta un likumsakarību dabu. Ja šīs spējas nav, tad cilvēks nogrimst otršķirīgos vai nesvarīgos sīkumos un no lietu būtības maz ko saprot.
*) Izzināmie objekti ir jāklasificē. Izzināmajiem objektiem ir jānosaka būtiskākās to īpašības vai pazīmes un pēc tām tie ir jāsadala grupās (klasēs), kuras labākai sapratnei var sakārtot hierarhiskā koka veidā. Tas dod iespēju labāk pārskatīt un labāk orientēties lielā informācijas vienību daudzumā, labāk saprast konkrēto objektu vai parādību, kā arī uzlabot prognozēšanas precizitāti, jo objektiem ar vienādām būtiskajām īpašībām / pazīmēm ir līdzīgas vai vienādas sevis izpaušanas tendences. Tomēr jāsargās, lai objektu īpašības vai pazīmes tiktu noteiktas precīzi un tās tik tiešām būtu būtiskas, pretējā gadījumā klasifikācija var būt nevajadzīgi un traucējoši apjomīga, neprecīza, bezjēdzīga un izziņas procesam kaitējoša.
*) Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem. Nepārtraukti jāmeklē cilvēki, kuri ir gudrāki par pašu, jāklausās, ko viņi saka, jāskatās, ko tie dara, jānovērtē viņu morālā stāja. Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem, jācenšas viņiem līdzināties un pārspēt tos, tai pat laikā jāpieiet viņu paustajam kritiski, viss pašam ir jāpārdomā, jāpārpārbauda un cītīgi jāmeklē iespējamās kļūdas vai neatbilstības realitātei, kas jāņem vērā. Jāsargā kļūt par “guru” vai tā mācību adeptu, jo līdz ar to patstāvīga izziņa kļūst ievērojami apgrūtināta vai vispār kļūst neiespējama.
*) Nedrīkst zaudēt paškritiku un ieslīgt dogmatismā. Tā kā izzinošā domāšana ir saistīta ar nepārtrauktu operēšanu ar pieņēmumiem un versijām, kuru patiesuma pakāpe līdz galam nav zināma, ir ļoti būtiski nepārtraukti uzturēt augstu personiskās (individuālās) paškritikas līmeni. Tāpēc visu laiku pašam savi uzskati ir jākritizē un kā pret lielu vērtību ir jāizturas pret jebkuru ārēju kritiku. Ja cilvēkam nav pietiekams paškritikas līmenis vai arī tiek sasniegti intelektuālo spēju griesti, viņš riskē ieslīgt dogmatismā, kad par absolūtu patiesību tiek pieņemts kāds no izziņas procesa pieņēmumiem vai starprezultātiem, kuri daļēji vai pilnībā neatbilst patiesībai. Cilvēka uzskati tad “pārakmeņojas”.
Medijpratības pamati
Ja izzinošo domāšanu sašaurina līdz tam, ko pēdējā laikā sāk dēvēt par medijpratību, tad var izdalīt sekojošus principus, kurus kopumā var nosaukt par medijpratības pamatiem.
Pirmkārt mediju un interneta saturā ir jācenšas identificēt klaji nepatiesus objektus (ziņojumus, video, fotoattēlus, apgalvojumus). Tam var noderēt arī daži oficiālās medijpratības padomi, pirmkārt, attiecībā uz koriģētu video, fotoattēlu, viltotu mājaslapu un sociālo tīklu profilu atpazīšanu. Šādu objektu esamība ir būtiska nepatiesa ziņojuma pazīme, ja vien tā nav parodija, kas ir jāvērtē savādāk.
Grūtāk identificējami ir nepatiesi apgalvojumi. Daļu no klaji nepatiesiem apgalvojumiem var atpazīt pēc to augstā “skaļuma” un paziņojuma neticamības līmeņa, kā arī vērienīguma. Kā universālu šādu ziņu novērtēšanas metodi var minēt nogaidīšanu un pārbaudi citos informācijas avotos: sākumā jācaurskata vairāki citi mediji, vai tajos nav sastopama līdzīga ziņa, pēc tam nedaudz jānogaida (no dažām stundām līdz divām dienām) un tad vēlreiz jācaurskata vairāki citi mediji; ja šāda ziņa nav parādījusies citur, tad tā visticamāk ir viltus ziņa (“feiks”). Ja šāda veida ziņā ir minēta kāda iestāde vai persona, kam ir zināma kontaktinformācija, tad ziņu var pārbaudīt, sazinoties ar šo iestādi vai personu. Tomēr bieži vien nepatiesi apgalvojumi nav tik viegli nosakāmi, un vēl jo vairāk – dezinformācija.
Universāla pieeja jebkuras informācijas pārbaudei ir vispusība. Informāciju var sāk uzskatīt par puslīdz droši ticamu tikai tad, ja to apstiprina vairāki savstarpēji neatkarīgi avoti. Tas nozīmē, ka viens no galvenajiem medijpratības pamatprincipiem ir savstarpēji neatkarīgu informācijas avotu dažādība. Pie tam, ja par kādu notikumu ziņo avots, par kuru ir aizdomas, ka tas var būt vienpusēji angažēts, tad šādu ziņu ir jācenšas pārbaudīt arī avotos, kas varētu būt pretēji angažēti. Citiem vārdiem sakot, katram pašam ir jācenšas noskaidrot pretējās puses nostāja, pilnībā neuzticoties žurnālistiem, kuri savā vairumā jau sen to dara tikai formāli “ķeksīša pēc” (ja dara vispār). Un tad, kad ir iegūta informācija no dažādiem un pretējiem avotiem par visu pušu nostāju, ir iespējams sastādīt savu priekšstatu, kas tad patiesībā ir noticis.
No tā arī izriet, ka ir būtiski spēt ātri novērtēt avotu komerciālo, ideoloģisko, organizatorisko un/vai valstisko piederību, lai ņemtu vērā potenciālo avota dezinformējošo komponenti un varētu pārbaudīt to informāciju citos, pirmkārt, oponējošos avotos. Bet, lai to labāk un precīzāk spētu, cilvēkam ir jābūt lietas kursā vismaz par nozīmīgākajiem politekonomiskajiem subjektiem (formālām un neformālām organizācijām un organizāciju grupām), kuri kaut kādu savu apsvērumu pēc mēģina ietekmēt (tai skaitā dezinformēt) sabiedrisko apziņu sev nepieciešamajā virzienā. Ja cilvēks nav informēts par subjekta, kurš to mēģina dezinformēt, esamību, īpašībām un/vai mērķiem, tad viņam ir grūtāk identificēt šī subjekta dezinformāciju, tāpēc vairums nozīmīgāko politekonomisko subjektu izmanto dažādas maskēšanās metodes, cenšoties apgrūtināt publikas spējas sevi atpazīt un tādēļ plaši izmanto pilnu dezinformējošu metožu klāstu.
Ja tiek ziņots par kādu plašu notikumu, pasākumu, raidījumu, dokumentu, interviju, runu vai paziņojumu saīsināta atstāsta un nelielu fragmentu formā, tad ir lietderīgi sameklēt visu materiālu (pirmavotu) un caurskatīt pašam vai iepazīties ar to pilnībā (ja tas, protams, ir iespējams). Cilvēki, kuri tā dara regulāri, pietiekami drīz konstatē, ka mediju atstāsti bieži vien ir nepilnīgi, kļūdaini un/vai maldinoši. Citiem vārdiem sakot, ir jāizmanto informācijas pirmavoti.
Būtiskākā medijpratības spēja ir prasme novērtēt dezinformāciju un dezinformējošas epizodes, nosakot to atbilstības pakāpi humānai, nehumānai vai antihumānai ideoloģiski – reliģiskai uzskatu kopai. Tieši izejot no šāda novērtējuma ir jānosaka attieksme gan pret konkrētu dezinformāciju izpausmēm, gan pret subjektiem, kuri tās rada un izplata. Un tāpēc politekonomiskie subjekti, kuriem ir nehumāni vai antihumāni ideoloģiski – reliģiskie uzskati, visos iespējamajos veidos cenšas tos slēpt, rast tiem attaisnojumu, attēlot tos nepatiesi pozitīvā gaismā un sevišķi plaši un intensīvi izmanto dezinformatīvas metodes ar augstu melu un maldināšanas īpatsvaru. Kā šāda politiska subjekta vēsturisku piemēru var minēt Vācijas nacionālsociālistisko partiju ar Ā.Hitleru priekšgalā.
Lai veiktu tādu dezinformācijas novērtējumu, ir jāiepazīstas ar subjektu pašdeklarācijām un viedokļiem, jāvērtē to esošās un pagātnes darbības, jācenšas veikt viņu dezinformācijas analīzi, meklējot konsekvences trūkumu, dubultos standartus (kad pret vieniem ir viena pieeja, bet pret citiem pavisam cita), loģiskās kļūdas, darbību nesaskaņas ar pašdeklarācijām, visu veidu pretrunas (savstarpējās, ar citiem, ar iepriekš teikto, ar tagadējām vai pagātnes darbībām utt.) un manipulāciju ar sabiedrisko apziņu izpausmes.
Apskatītā medijpratības sapratne ir komplicēta, intelektuālo piepūli prasoša un šķietami nereāli pielietojama no vairuma cilvēku puses, bet tai nav alternatīvu, jo jebkāds vienkāršotāks medijpratības modelis ir salīdzinoši viegli izmantojams pat primitīvās dezinformatīvās shēmās, kad zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”.
Piemēram, kā viena no oficiālās medijpratības nostādnēm, kas plaši tiek komunicēta, ir dezinformācijas noteikšana pēc informācijas avota. Un tik tiešām, avota piederība var palīdzēt gan identificēt, gan novērtēt tā iespējamo dezinformāciju, bet šādas pieejas absolutizācija vai vienkāršošana ir krasi dezinformatīva, jo pat izteikti dezinformatīvs avots var saturēt patiesības elementus, un tas var būt sabiedriski ļoti noderīgs savu ideoloģisko, politisko un/vai ekonomisko pretinieku dezinformācijas identificēšanai un novērtēšanai. Tieši tāpēc demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvība un viedokļu dažādība tiek uzskatīta par lielu vērtību, kuras obligāts nosacījums ir arī dažādu un pretrunīgu dezinformācijas avotu esamības pieļaušana.
Arī Latvijā šis oficiālās medijpratības paņēmiens ir viens no oficiālās dezinformācijas elementiem, kura mērķis ir diskreditēt sabiedriskajā apziņā valstiski, ideoloģiski un politiski nevēlamus alternatīvas informācijas avotus (pirmkārt, ar Krieviju saistītos un konservatīvas ievirzes), lai uz tā fona kā drošus un maksimāli ticamus izceltu savus avotus un to dezinformāciju (galvenokārt neoliberālas ievirzes). Tā ir dezinformācija, kam savā būtībā ir maz kas kopējs ar medijpratību.
Nobeigumam
Spēja atpazīt dezinformāciju un sapratne par mūsdienu globālajām tendencēm, kuras attīstās cilvēku vairākumam arvien nedraudzīgākā virzienā, dod iespēju ietekmēt šos procesus un tos mainīt, samazinot vai novēršot varbūtību īstenoties sliktākajām iespējamībām. Pārfrāzējot Raini var teikt, ka tas ļaunā laiks, kurš šalkās trīc, tas nenāks, ja muļķi to nevedīs. Diemžēl viņi ved un diemžēl viņu ir pietiekami daudz.
Tāpēc nepieciešams, lai iespējami vairāk cilvēku apgūtu spēju orientēties dezinformācijas džungļos un beidzot ieraudzītu gan to antisabiedrisko virzienu, pa kuru cilvēce tiek virzīta, gan tos politekonomiskos spēkus, kas to dara, gan tās ideoloģiskās piesegtēzes un maldinošās metodes, kuras izmantojot pārāk daudzi cilvēki tiek pārliecināti, ka melns ir balts, gan arī tos sabiedriskās pretošanās ceļus, kuri ir pieejami katram cilvēkam.
Ir jāatmostas, jāatver acis un jāpārstāj ticēt destruktīvajai propagandai. Un iespēju robežās jāsāk rīkoties … Vēl ir laiks. Pagaidām vēl var. Joprojām pesimistisko scenāriju īstenošanās ir novēršama un to var nepieļaut ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī atsevišķi cilvēki.
Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/04.05.2021/
Klauss Švābe, Pasaules Ekonomikas Foruma prezidents: “Prezidenta kungs, pasaule gaida Jūsu uzrunu.”
Notikumi ASV un Facebook uzsāktā cenzūras politika ir aktualizējusi jautājumu par Facebook globālo monopolstāvokli un nepieciešamību to likvidēt. Tagad tas kļūst ne tikai par daudzu cilvēku pārliecības jautājumu, bet daudzu politisko spēku un lielu biznesa struktūru izdzīvošanas jautājumu. Lielā mērā ir vietā teikt, ka cilvēkiem visiem kopā ir jāiznīcina Facebook, pretējā gadījumā Facebook iznīcinās cilvēkus. Tomēr tikt galā ar Facebook monopolu nav tik vienkārši, bet ne neiespējami. To tad arī apskatīsim.
Ivana Krilova fabula “Suns un zirgs”
Politoloģija 