Zūdošā Ukraina


00525_0ukraine2cd0cdd8b6025bef361ec57eb17110c3

Vēl pirms apvērsuma Ukrainā es centos paskaidrot Kijevas “eirointegratoriem” vienu ļoti vienkāršu domu: Krievija nevarēs samierināties ar agresīvas, rusafobiskas, benderoviešu Ukrainas rašanos pie tās robežām, kura pie tam vēl vēlas, lai Maskava finansiāli samaksātu par Ukrainas iestāšanos ES un NATO. Attiecīgi, ja tāda Ukraina tomēr radīsies, tad pietiekami pārskatāmā perspektīvā pārstās eksistēt jebkāda Ukraina. Šīs pašas domas es izteicu arī pēc apvērsuma, bet jau vēršoties pie Krievijas auditorijas. Savu viedokli es neesmu mainījis arī tagad.

Tomēr daļa Krievijas un prokrieviski noskaņoto ukraiņu sabiedrības nezin kāpēc uzskata, ka Kremlis vēlas saglabāt Ukrainu. Tā kā šādas teorijas piekritēji atsaucas uz faktiem, kurus uzskata par pārliecinošiem, es uzskatu par lietderīgu tomēr saprātīgi novērtēt nevis to, kas notiek Ukrainā, bet gan to, kas notiek ap Ukrainu.

Tātad agresīvas Krievijas politikas piekritēji uzskata, ka Krievijas vadība, cenšoties saglabāt attiecības ar Rietumvalstīm, cenšas “iestumt Donbasu atpakaļ Ukrainā” pie nosacījuma, ka tā saglabās neitralitāti, un balstās savā uzskatā uz sekojošiem apgalvojumiem:

1. Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu [pašreizējo Ukrainas nacistisko režīmu].

2. Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu, un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

3. Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi, un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

4. Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Ir vēl citi šo pašu apgalvojumu izteiksmes varianti, ir vēl arī citi piemēri, kā it kā Krievijai ir nodoms visus “nodot”, bet pārsvarā šie četri punkti pārklāj visu šāda tipa apgalvojumu “pierādījumu bāzi”.

Nu ko, nesākšu patētiski apskatīt jautājumu, kāpēc amerikāņi karo ar Krieviju, ja tā nelaimīgā visādi cenšas un nezina, kā labāk padoties amerikāņiem. Apskatīšu pa punktiem katru no šiem apgalvojumiem.

1. apgalvojums: Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu.

Reālajā, nevis iedomātajā 2014.gada februāra – jūlija situācijā sabiedriskās kustības Ukrainā kontrolēja divu tipu oligarhi. Vieni, balstoties uz nacistu kaujiniekiem, kontrolēja Kijevu. Ar viņu palīdzību ASV centās ieraut Krieviju konfliktā ar ES (vēlams militārā konfliktā) Ukrainas teritorijā.

Otra oligarhu grupa, lai gan ar samērā labiem panākumiem centās sevi neafišēt, kontrolēja Austrumukrainas protesta kustības. Arī šī grupa centās iesaistīt konfliktā Krieviju, lai uzlabotu savas pozīcijas sarunās par pēcjanukoviča Ukrainas ietekmes sfēru sadali. Šīs grupas pozīciju varētu noraksturot apmēram šādi: “ņem sev Kijevu, Poltavu, Čerņigovu, Sumšinu un Galīciju, mums atstāj Donbasu, Harkovu un Odesu, bet Nikolajeva, Hersona, Zaparožja un Dņepropetrovska lai paliek visu oligarhisko ģimeņu ietekmes sfērā”.

Attiecīgi Krievijas armijai (pretēji Krievijas interesēm un ASV interesēs) vajadzēja aizstāvēt šo otru oligarhu intereses, kuri daudz ko zaudēja ar Janukoviča gāšanu, pie kā starp citu paši pielika savu roku, no pirmajiem oligarhiem, kuri šajā procesā daudz ko ieguva.

Protams, Maskavai bija starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt savu karaspēku uz Ukrainu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ar palīdzības lūgumu aizbēgušais prezidents griezās tad, kad jau atradās Krievijas teritorijā, kas ļautu apšaubīt viņa rīcībspēju. Vēl jāņem vērā, ka šo prezidentu neieredzēja ne tikai viņa pretinieki, bet arī bijušie atbalstītāji, kurus viņš nodeva. Elite konsolidēti iestājās pret Janukoviča atgriešanos un tauta pa lielam to atbalstīja.

Austrumukrainai savukārt ne tikai nebija vienota līdera, bet pat līderu grupas.  Politiķi – emigranti līdz pat šai dienai nav spējuši ne apvienoties, ne arī piedāvāt kaut ko sakarīgu, izņemot cerības uz to laimīgo mirkli, kad Kremlis piedāvās viņiem atgriezties Ukrainā uzvarošās Krievijas armijas pajūgos un ļaus valdīt šīs armijas durkļu aizsegā. Tas starpcitu nekad nenotiks.

Armija, Iekšlietu struktūras, SBU [Ukrainas “drošības policija”] neiestājās pret apvērsumu un pakļāvās pučistiem. Pat Krimā gandrīz visas “spēka struktūras”, izņemot Krimas policijas specvienību “Berkut”, “saprata” puča kaitīgumu un kļuva par Krievu pasaules piekritējiem tikai tad, kad pussalā parādījās labi bruņotie un apmācītie “pieklājīgie cilvēciņi” mūsdienīgā bruņutehnikā. Un arī tad vēl divas nedēļas atsevišķi garnizoni nevēlējās padoties un bija militāru sadursmju risks.

Ir skaidrs, ka Ukrainas armijas pretestība pārējā Ukrainas teritorijā būtu ļoti ātri salauzta, bet laika pilnībā pietiktu, lai Ukrainas parlaments grieztos pēc palīdzības pie Rietumvalstīm, kurām savukārt rastos savs starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt karaspēku uz Ukrainu. Rietumvalstu juridiskais pamatojums būtu bijis nopietnāks, jo tas nāktu nevis no visu neieredzēta prezidenta, kurš ir aizbēdzis no savas valsts, lai netiktu no pašu tautas nogalināts, bet gan no visas tautas ievēlēta parlamenta pašas valsts galvaspilsētā. Tā rezultātā daļa Ukrainas apgabalu tiktu iekļauti Krievijas sastāvā vai arī no tiem tiktu izveidota bufervalsts, bet otrā daļā tiktu izveidota spēcīga benderoviešu nacistiska valsts, pie tam, ja ne uz mūžīgiem laikiem, tad uz ļoti ilgu laiku noteikti.

Rietumvalstīm ir bagātīga sadalītu valstu izveidošanas pieredze. Un te ir jāņem vērā, ka savā Ukrainas daļā Rietumvalstīm būtu ideoloģiski konsolidēta sabiedrība, kura sapņotu par “cīņu ar agresoru”, tai pat laikā kad Krievijas daļā būtu rosols no krievmīļiem, novorosiem, malorosiem un ar ievērojamu (apmēram 30%)  pietiekami nacionālistiski noskaņotu ukraiņu, kuri gaidītu “atbrīvošanu” no saviem Rietumvalstu kontrolētās Ukrainas brāļiem. Kopumā šai gadījumā rastos Vjetnamas analogs (ideoloģiski monolītā Vjetkonga pret nevarīgo un amerikāņu stutēto Vjetnamu), tikai otrādi.

2. apgalvojums: Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kura paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

Pirmajā etapā (2014.gada marts – septembris) Donbasa zemessardze bija nesaprotams maisījums no vietējiem brīvprātīgajiem, kuri ķērās pie ieročiem, lai aizsargātu savas mājas, no oligarhu algotņiem, kuri aizstāvēja savu oligarhu intereses, kā arī no krievu brīvprātīgajiem. Daļa no krievu brīvprātīgajiem atbrauca pēc oligarhu aicinājuma, bet idejiski motivēto daļa sadalījās vienībās “pēc interesēm”: kazaki, komunisti, trockisti, nacisti, monarhisti.

Katra no šīm vienībām pakļāvās tikai savam komandierim, bet katrs komandieris pats lēma vai parakstīs viņš “kondotu” ar kādu no oligarhiem, vai atzīs virs sevis kāda no daudzo “tautas mēru” un “tautas gubernatoru” varu vai arī karos pats uz savu atbildību.

Sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem par to, ko var apzīmēt ar eifēmismiem “izspiešana” un “pagrabs”, sāka strauji pieaugt. Regulārā teritoriju pārvaldība bija sagrauta, bet izveidot jaunu zemessardzei nesanāca. Tomēr pat šajā etapā (formāli no nekurienes, bet mēs taču saprotam no kurienes) vairāk kā pietiekamā daudzumā tika piegādāti ne tikai šaujamieroči, bet arī bruņutehnika, artilērijas sistēmas, munīcija un degviela. Un ukraiņu kaujas lidmašīnas zemessardze arī ne jau ar dakšām no debesīm padzina.

Tomēr doties atbrīvošanas gājienā kopā ar tādiem sabiedrotajiem vai arī ļaut to darīt viņiem vieniem pašiem nedrīkstēja. Pirmajā gadījumā nāktos dalīties ar viņiem atbildībā par “izspiešanām”, “pagrabiem” un citiem nebūt ne maziem nedarbiem. Otrajā gadījumā viņus vienkārši sagrautu un atbrīvojamie nebūt nepriecātos par tādiem atbrīvotājiem. Sākumā vajadzēja pārvērst Mahno tipa brīvos grupējumus par regulāro armiju, kurai ir stingra aizmugure un kuru droši vada civilā administrācija (kaut vai tādā līmenī, lai netiktu izzagta humānā palīdzība).

Te jāpiemin vēl viens moments. Pirmajā etapā Donbasa zemessardze bija klasiska zemnieku sacelšanās “armija”. Tieši tāpat kā “laipno cilvēciņu” atbrīvotajā Krimā pašapmierinājās ar savu krieviskuma augsto pakāpi un neko negribēja dzirdēt par pārējās Ukrainas atbrīvošanu, Donbasa sacelšanās dalībnieki sapņoja atbrīvot savus apgabalus, bet nacistiskās valsts izveidošanās pārējā Ukrainas teritorijā viņus īpaši neuztrauca.

Tagad Donbasā ir gan normāla administrācija, gan armija, gan arī sapratne, ka Kijeva būs tomēr jāieņem. Bet, kad mums saka, ka nacistiskās Ukrainas armija kļūst stiprāka daudz ātrāk, tad tie ir nekaunīgi meli. Pie tam paši meļi sevi atmasko apgalvojot, ka tad, kad viņi karoja, tad Kijevai bruņojuma, tehnikas un skaitliskā sastāva ziņā bija nospiedošs pārākums, bet tagad ir iestājusies salīdzinoša paritāte. Un ja arī Kijevai kaut kur ir pārsvars, tad ne vairs vairākās reizēs mērāms, bet gan procentos. Un tas ņemot vērā to, ka Ukrainā ir bijušas jau 7 mobilizācijas, bet Donbasā joprojām ir tikai zemessardze [vēl jāņem vērā iedzīvotāju skaita attiecība – mazāk kā 8 miljoni pret 40]. Tad kurš novājinās ātrāk?!

Un tas viss notiek uz Minskas vienošanos fonā, kuras neviens negrasījās izpildīt, bet kuras formāli pārkāpj Kijeva.

3. apgalvojums: Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

Kas attiecas uz ekonomiku, tad, protams, ja Krievija negrasītos kontrolēt visu Ukrainu, tad varētu vēl nospļauties uz daudzmiljardu Gazproma un Krievijas banku zaudējumiem. Bet, ja Krievija grasās pārņemt šīs teritorijas savā kontrolē, tad tās iedzīvotājiem taču vajadzēs kaut kā izdzīvot, attiecīgi arī viņiem būs kaut kur jāstrādā. Vai arī viņiem visiem iztikas līdzekļi būs jādod no Krievijas valsts budžeta?

ASV, kam Ukraina interesē tikai kā kara ar Krieviju izejmateriāls, ar prieku un ne bez panākumiem iznīcina Ukrainas ekonomiku, jo tā viņiem nav vajadzīga. Savukārt Krievijai Ukrainas ekonomika vai nu Krievijas sastāvā, vai Muitas savienības un Eirāzijas Ekonomiskās Savienības sastāvā ir vajadzīga. Krievijai ir vajadzīga nevis izdedzinātā zeme, bet gan ekonomika, kura vismaz kaut kādā mērā spēj nodrošināt iedzīvotāju vajadzības. Kaut vai lielo pilsētu dzīvību nodrošināšanas sistēmām būtu jādarbojas, jo savādāk, kur lai liek apmēram 20 miljonus cilvēku (bez Krimas un Donbasa), kuri joprojām dzīvo Ukrainas pilsētās. Tas ir nejēdzīgi iznīcināt to, kas rītdien būs tev nepieciešams.

4. apgalvojums: Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Visbeidzot par Donbasa “iebāšanu” Ukrainā. Tādu politisko apvienību nosaukumi kā “Miers Luganskai”, “Luganskas ekonomiskā savienība”, “Tautas savienība”, “Doņeckas republika”, “Brīvais Donbass” maz ko izsaka vidēji statistiskam Krievijas [un ne tikai] pilsonim. Tie ir spēki, kuri kontrolē LTR un DTR parlamentus. Un lai cik dīvaini tas nebūtu viņu visu politiskās programmas paredz neatkarīga Donbasa veidošanu, pie tam LTR un DTR līderi Zaharčenko un Plotņickis ar vien biežāk izsakās par abu republiku apvienošanu vienā valstī.

Sazvērestību teoriju piekritēji šo apstākli izskaidro divējādi. Pēc pirmā izskaidrojuma “Kremļa marionetes” runā to, ko viņiem pavēl, bet pēc otrā “pat Kremļa marionetes” atsakās paklausīt.

Tad padomāsim. Ja “marionetes” “runā, ko pavēl”, tātad Kremlis ir “pavēlējis” orientēties uz neatkarību, nevis uz iekļaušanos Ukrainā. Savukārt, ja “marionetes” ko grib, to arī dara, tad kas gan tās ir par “marionetēm” un kā Kremlis var viņus tādus patstāvīgus “iebāzt” Ukrainā, ja viņi pie tam vēl ir nobruņojušies līdz ausīm?

Starp citu, DTR/LTR grasījās organizēt pirmstermiņa vietējo pašvaldību vēlēšanas, formāli Minskas procesa ietvaros, bet praktiski bez saskaņošanas ar Kijevu. Pēc šīm vēlēšanām republikās būs līdz galam radīta un legalizēta visa pārvaldes vertikāle.

Tātad, kas mums ir “Minskas nodevības” rezultātā? Teritorijas, pa kurām klaiņoja bruņotu cilvēku grupas, kuras karo ar Kijevas karapulkiem, kurām nav nekāda priekšstata par aizmugures organizāciju, kuras labākajā gadījumā ir vienaldzīgas pret iedzīvotāju vajadzībām, bet sliktākajā gadījumā kuras skatās uz iedzīvotājiem kā uz visa nepieciešamā iegūšanas avotu vai pat personiskās bagātības iegūšanas avotu, šīs teritorijas nu ir ieguvušas funkcionējošu administrāciju un valstisku pārvaldi.

Mahno tipa partizāni ir kļuvuši par neslikti apmācītu un bruņotu regulāru armiju. Reģiona ekonomika un tirdzniecība ir pilnībā noslēgta uz Krieviju, pie tam tas viss no starptautisko tiesību skatu punkta ir ideāli noformēts, jo šī noslēgtība ir noformēta uz Dienvidosetiju, kuras valstisko neatkarību Krievija ir atzinusi, bet ASV nav atzinusi. Krieviju nevar apvainot, ka tā kaut ko iepērk no Dienvidosetijas vai kaut ko tai pārdod. Savukārt pašu Dienvidosetiju, kura ir atzinusi DTR/LTR, nevar sodīt ar tirdzniecību ar tām, jo ASV tāpat nav atzinusi Dienvidosetiju un amerikāņi neuztur nekādus sakarus ar to. Republikās tiek izdoti savi dokumenti, bet rublis ir kļuvis par galveno to valūtu.

Pēc būtības DTR/LTR jau ir integrētas Krievijas ekonomiskajā un politiskajā vidē ne mazākā mērā kā maz kuru atzītās Kaukāza republikas. Un šis process turpina attīstīties. Tas, ka formāli DTR/LTR Krievija nav atzinusi pašreiz ir pat izdevīgi, jo “neaiztaisa durvis” to tiešai un pilnīgai integrēšanai Krievijas Federācijā.

Īsāk sakot, šodien ne tikai ir radīti apstākļi zemessardzes tālākai virzībai un jaunu Ukrainas teritoriju atbrīvošanai. Beidzot Ukrainas teritorijā ir Kijevai alternatīva vara, kura ir iesakņojusies savos reģionos un kuru iedzīvotāji ir legitimizējuši. Šai varai ir pietiekamas iespējas, lai atbrīvotie reģioni daudz mazākā mērā saskartos ar tām grūtībām, kuras izcieta Donbass, un lai adekvāta civilā pārvalde šajos reģionos tiktu nodibināta praktiski uzreiz.

Ukrainu griezīs kā salami, pa gabaliņiem, bet ļoti ātri. Visu šo gabaliņu integrācijas Krievijā jautājumu tāpat agri vai vēlu būs jārisina, jo tie nevarēs pastāvēt ne kā neatkarīga Ukrainas valsts, ne arī kā atsevišķas “tautu republikas”. Pirmajā gadījumā pilsoņu kara sekas vēl ilgi būs jūtamas un Donbasa – Galīcijas savstarpējā naida sprādzienbīstamais potenciāls tāpat uzspridzinās valsti (un labi, ja tas notiks bez atkārtotas asinsizliešanas). Otrajā gadījumā sagrautā ekonomika un starptautiskas juridiskas legalizācijas problēmas šīs teritorijas uz ilgu laiku pārvērtīs pilnīgas nabadzības, bezperspektīvisma un bezizejas zonā.

Bijušās Ukrainas integrācijas Krievijā ātrums būs atkarīgs no globālo procesu attīstības. Visa cita starpā tas būs atkarīgs arī no ES sabrukšanas un ASV marginalizācijas ātruma. Īslaicīgi pagaidu varianti ir iespējami, bet tieši īslaicīgi. Teorētiski var tikt zaudēta daļa teritorijas, piemēram, Galīcija par labu Austrumeiropas kaimiņiem [piemēram, Polijai. Gan Galīcija, gan Polija ir parādījusi pietiekamu aprobežotību un pilnā mērā pelnījušas, lai atkal pamocītos viena ar otru]. Bet tas ir tikai, ja savādāk nekādi nevarēs, un tikai tai gadījumā, ja šīs teritorijas tiks pievienotas attiecīgajai Ukrainas kaimiņvalstij. Tas ir, nekāda prorietumnieciska Ukraina principā vispār nevar pastāvēt.

Tas, ka joprojām ir iespējams sasniegt visus vai vairumu šo mērķu bez liela Eiropas kara, ir “nodevīgo miera noslēdzēju” darbības rezultāts, kuri pēc fakta izrādījās daudz efektīvāki “aneksētāji”, nekā “militāristi”, kuri vēlējās uzvarēt visus (kas nav iespējams) vai arī iet bojā ar ieročiem rokās (kas nav vēlams).

Protams, visdrīzāk vispār bez militāra konflikta diez vai iztiks. Kijevu hunta aizstāvēs līdz pēdējam. Un, lai gan tas nevilksies ilgi, tas var prasīt pietiekami daudz upuru un postījumu – ielu kaujas 3- 5 miljonu pilsētā nav nekas patīkams.

Nacistu režīms mēģinās iekrampēties Dņepras labajā krastā. Puses Ukrainas teritorijas kontrole ļautu nacistu režīmam kļūt par mūžīgu starptautisko tiesību skabargu Maskavas ķermenī un uz tā rēķina ļautu nacistu režīmam cerēt uz uzturēšanu no Rietumvalstu puses. ASV pacentīsies (jau visiem spēkiem cenšas) pēc iespējas lielākā mērā pieliet Ukrainas zemi ar asinīm, lai uz ilgu laiku iesētu naidu starp ģimenēm, kuru tuvinieki ir gājuši bojā abās pilsoņu kara frontes pusēs. Amerikāņi tāpat līdz galam nav atmetuši cerību izraisīt kaut vai maziņu Krievijas – Eiropas karu, ja jau nesanāca izraisīt lielu.

Ja no pilnvērtīga konflikta neizdosies izvairīties, tad Krievijas karaspēks Ukrainā tomēr parādīsies un, visdrīzāk, atklāti. Tomēr gan Krievijas, gan lielākās daļas Ukrainas iedzīvotāju, kuriem nav iespēju pamest valsti, interesēs ir pēc iespējas ilgāk nesaasināt situāciju un atbrīvot teritorijas bez liela mēroga kaujām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.07.2015 /

Avots:
http://svpressa.ru/blogs/article/126976/

Šis ieraksts tika publicēts Aktualitātes, Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s