Par valsti (marksistiskā skatījumā)


00515_MarkssValsts nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī “tikumiskās idejas īstenība”, “prāta attēls un īstenība”, kā apgalvo Hēgelis. Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj. Bet, lai šie pretstati – šķiras ar pretrunīgām ekonomiskām interesēm – neaprītu sevi un sabiedrību neauglīgā cīņā, kļuva nepieciešama kāda sabiedrībai šķietami pāri stāvoša vara, kas mīkstinātu sadursmi, turētu to “kārtības” robežās. Un šī no sabiedrības izaugusi, bet tai pāri nostājusies vara, kas no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās, ir valsts.

Valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts un izpausme. Valsts rodas tur, tad un tiktāl, kur, kad un ciktāl šķiru pretrunas objektīvi nevar tikt samierinātas. Un otrādi: valsts pastāvēšana pierāda, ka šķiru pretrunas nav samierināmas.

Valsts ir šķiru kundzības orgāns, orgāns, ar ko viena šķira apspiež otru.Valsts nozīmē radīt “kārtību”, kas šo apspiešanu padara likumīgu un nostiprina, mīkstinādama šķiru sadursmi. … Valsts – ierocis apspiestās šķiras ekspluatēšanai.

Apveltīti ar sabiedrisko varu un nodokļu piedzīšanas tiesībām, ierēdņi kā sabiedrības orgāni nostājas pāri sabiedrībai. … Tiek radīti īpaši likumi par ierēdņu svētumu un neaizskaramību.

Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks, un tāpēc kapitāls, ieguvis šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa kapitālistiski demokrātiskā republikā.

Valsts tātad nepastāv no mūžīgiem laikiem. Ir bijušas sabiedrības, kas iztikušas bez tās, kam nav bijis ne jausmas par valsti un valsts varu. Zināmā ekonomiskās attīstības pakāpē, kas nepieciešami bija saistīta ar sabiedrības sašķelšanos šķirās, valsts šās sašķelšanās rezultātā kļuva nepieciešama.

Sabiedrībai, kas attīstās šķiru pretstatos, bija nepieciešama valsts, t. i., ekspluatatoru šķiras organizācija, lai uzturētu tās ārējos ražošanas nosacījumus, tātad, it īpaši, lai ar varas līdzekļiem noturētu ekspluatējamo šķiru pastāvošā ražošanas veida noteiktajos apspiešanas apstākļos (verdzība, dzimtbūšana, algotais darbs). Valsts bija visas sabiedrības oficiālā pārstāve, tās koncentrējums redzamā korporācijā, bet tā bija tāda tikai tiktāl, ciktāl tā bija tās šķiras valsts, kura savā laikmetā viena pati reprezentēja visu sabiedrību: senatnē tā bija vergturu – valstspilsoņu – valsts, viduslaikos – feodālās muižniecības, mūsu laikos – kapitālistu valsts. Kad valsts beidzot kļūst tiešām par visas sabiedrības pārstāvi, tad tā pati sevi padarīs lieku.

Vienu reizi vairākos gados lemt, kurš valdošās šķiras loceklis parlamentā apspiedīs, bradās tautu, – tāda ir kapitālistiskā parlamentārisma īstā būtība ne tikai parlamentāri konstitucionālajās monarhijās, bet arī visdemokrātiskākajās republikās.

Mēs esam par demokrātisku republiku kā strādājošajiem vislabāko valsts formu kapitālisma apstākļos, bet mums nav tiesību aizmirst, ka pat visdemokrātiskākajā kapitālistiskajā republikā tautas liktenis ir algota verdzība.

Patiesībā valsts nav nekas cits kā mašīna, ar kuru viena šķira apspiež otru, un demokrātiskā republikā nebūt ne mazāk kā monarhijā. … Jebkura valsts ir “īpašs” nomāktās šķiras “apspiešanas spēks”. Tāpēc jebkura valsts ir nebrīva un netautiska.

Valsts ir īpaša spēka organizācija, tā ir vardarbības organizācija kādas šķiras apspiešanai. … Ekspluatatoru šķirām politiska kundzība vajadzīga ekspluatācijas uzturēšanas interesēs, t. i., niecīga mazākuma savtīgajās interesēs, pret milzīgo tautas vairākumu. Ekspluatētajām šķirām politiskā kundzība vajadzīga jebkuras ekspluatācijas pilnīgas iznīcināšanas interesēs, t. i., milzīgā tautas vairākuma interesēs pret mūslaiku vergturu, t. i., muižnieku un kapitālistu, niecīgo mazākumu.

Kapitālistu valstu formas ir ārkārtīgi dažādas, bet to būtība ir viena: visas šīs valstis tā vai citādi, bet galu galā katrā ziņā ir kapitālistu diktatūra.

Ne tikai monarhijā, bet arī demokrātiskajā republikā valsts paliek valsts, t. i., saglabā savu galveno atšķirības iezīmi: pārvērst amatpersonas, “sabiedrības kalpus”, tās orgānus par sabiedrības kungiem.

Sociālšovinisma nelieši … aizstāv “savu” kapitālistu laupīšanas intereses, slēpdamies aiz frāzēm par “tēvijas aizstāvēšanu”.

Mūslaiku algotie vergi kapitālistiskās ekspluatācijas apstākļos joprojām ir tik ļoti trūkuma un nabadzības nomākti [XXI gadsimtā – izklaižu un baudu apmāti], ka viņiem “ne prātā nenāk demokrātija” un “ne prātā nenāk politika”, ka parastajā, mierīgajā notikumu gaitā iedzīvotāju vairākums atstumts no piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē. … Demokrātija niecīgam mazākumam, demokrātija bagātajiem, tāds ir kapitālistiskās sabiedrības demokrātisms. Ciešāk ieskatījušies kapitālistiskās demokrātijas mehānismā, mēs redzēsim it visur – gan “sīkajās” – it kā sīkajās – vēlēšanu tiesību detaļās, gan pārstāvniecisko institūtu tehnikā, gan faktiskajos šķēršļos sapulcēšanās tiesību izmantošanai, gan dienas preses tīri kapitālistiskajā organizācijā un tā tālāk, un tā tālāk -, mēs redzēsim vienus vienīgus demokrātisma ierobežojumus. Šie ierobežojumi, atkāpes, izņēmumi, šķēršļi, kas domāti trūcīgajiem, šķiet sīki, it īpaši tam, kas pats nekad trūkumu nav pieredzējis un apspiestajām šķirām to masu dzīvē tuvs nav bijis, – bet kopsummā šie ierobežojumi izslēdz, izstumj trūcīgos no politikas, no aktīvas piedalīšanās demokrātijā.

Kapitālistiskajā sabiedrībā mums ir apcirpta, nožēlojama, viltota demokrātija, demokrātija tikai bagātajiem, mazākumam. … Demokrātija nozīmē tikai formālu vienlīdzību!

Tagad valdošais oportūnisms cenšas no strādnieku partijas izaudzināt labāk atalgoto strādnieku pārstāvjus, kas atraujas no masas, tīri ciešami “iekārtojas” kapitālisma apstākļos un par lēcu virumu pārdod savu pirmdzimtību, t. i., atsakās būt tautas revolucionārie vadoņi pret kapitālistiem.

Demokrātija milzīgam tautas vairākumam un ekspluatatoru, tautas apspiedēju apspiešana ar spēku, t. i., izslēgšana no demokrātijas, – tā pārveidojas demokrātija, kad notiek pāreja no kapitālisma uz komunismu.

Mēs par savu galamērķi izvirzām valsts iznīcināšanu, t. i., jebkādas organizētas un sistemātiskas vardarbības iznīcināšanu, jebkādas pret cilvēkiem vispār vērstas vardarbības iznīcināšanu. Mēs negaidām atnākam tādu sabiedrisku kārtību, kad netiktu ievērots princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam. Bet, tiekdamies pēc sociālisma, mēs esam pārliecināti, ka tas pāraugs komunismā un sakarā ar to zudīs katra vajadzība pēc vardarbības pret cilvēkiem vispār, vajadzība pakļaut vienu cilvēku otram, vienu iedzīvotāju daļu otrai, jo cilvēki pieradīs ievērot elementāros sabiedriskās dzīves noteikumus bez vardarbības un bez pakļaušanas.

Komunistiskās sabiedrības pirmajā fāzē (ko parasti sauc par sociālismu) “kapitālistiskās tiesības” tiek atceltas nevis pilnīgi, bet tikai daļēji, tikai atbilstoši jau panāktajam ekonomiskajam apvērsumam, t. i., tikai attiecībā uz ražošanas līdzekļiem. “Kapitālistiskās tiesības” tos atzīst par atsevišķu personu privātīpašumu. Sociālisms tos padara par kopīpašumu. Tiktāl – un vienīgi tiktāl – “kapitālistiskās tiesības” atkrīt. Bet tās tomēr paliek savā otrajā daļā, paliek kā regulators (noteicējs) produktu sadalīšanā un darba sadalīšanā starp sabiedrības locekļiem. … Un tiktāl vēl paliek nepieciešama valsts, kas, sargādama ražošanas līdzekļu kopīpašumu, sargātu darba vienlīdzību un produkta sadalīšanas vienlīdzību.

Valsts varēs pilnīgi atmirt tad, kad sabiedrība būs realizējusi noteikumu: “katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām”, t. i., kad cilvēki tiktāl būs pieraduši ievērot sadzīves pamatnoteikumus un kad viņu darbs būs tiktāl ražīgs, ka viņi labprātīgi strādās pēc spējām.  “Kapitālistisko tiesību šaurais apvārsnis”, kas ar Šeiloka [ebreju augļotājs Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs”] sīkstumu liek rēķināt, ka tikai nenostrādātu lieku pusstundu vairāk par otru, ka tikai nesaņemtu mazāku algu nekā otrs, – šis šaurais apvārsnis tad būs pārvarēts. Produktu sadalīšanai tad nebūs vajadzīgs, lai sabiedrība normētu produktu daudzumu, kas katram jāsaņem; katrs brīvi ņems “pēc vajadzības”. No kapitālistiskā viedokļa tamlīdzīgu sabiedrisku iekārtu viegli pasludināt par “tīro utopiju” un zoboties par to. … Līdz tam laikam, kamēr iestāsies komunisma “augstākā” fāze, sociālisti prasa, lai sabiedrība un valsts ļoti stingri kontrolētu darba mēru un patēriņa mēru, tikai šī kontrole jāiesāk ar kapitālistu ekspropriāciju, ar strādnieku kontroli pār kapitālistiem. … Izrādās, ka komunismā zināmu laiku paliek ne tikai kapitālistiskās tiesības, bet pat arī kapitālistiskā valsts – bez kapitālistiem!

Kapitālistu ekspropriācija neatvairāmi izraisīs cilvēku sabiedrības ražotājspēku milzīgu attīstību.

Karjerisma pilnīga izskaušana prasa, lai “goda” vietiņa valsts dienestā, kaut arī bez ienākuma, nevarētu kļūt par tiltiņu pārlēkšanai uz augsti atalgotiem amatiem bankās un akciju sabiedrībās, kā tas pastāvīgi mēdz būt visās visbrīvākajās kapitālistiskajās valstīs.

[Kā nodrošināties pret strādājošo valsts kalpotāju pārvēršanos par birokrātiem]:
1) ne tikai vēlējamība, bet arī atceļamība jebkurā laikā;
2) atalgojums ne augstāks par strādnieka atalgojumu;
3) tūlītēja pāreja uz to, lai visi izpildītu kontroles un uzraudzības funkcijas, lai visi uz laiku kļūtu par “birokrātiem” un lai tāpēc neviens nevarētu kļūt par “birokrātu”.

Ar Marksa mācību tagad notiek tas pats, kas vēsturē ne vienu reizi vien noticis ar revolucionāro domātāju un apspiesto šķiru vadoņu mācībām šo šķiru cīņā par atbrīvošanos. Apspiedējas šķiras pastāvīgi vajāja lielos revolucionārus viņu dzīves laikā, izturējās pret viņu mācību ar vismežonīgāko niknumu, ar vistrakāko naidu, ar visnegantākajiem meliem un apmelojumiem. Pēc nāves tiek mēģināts viņus pārvērst par nekaitīgām svētbildēm, tā sakot, kanonizēt viņus, apveltīt ar zināmu slavu viņu vārdu apspiesto šķiru “mierināšanai” un apmuļķošanai, izskaužot revolucionārās mācības saturu, notrulinot tās revolucionāro asumu, banalizējot to.

Citāti no Vladimira Ļeņina 1917.gada grāmatas “Valsts un revolūcija” ar K.Marksa un F.Engelsa citātiem

Avots:
http://darbabalss.eu/load/

Šis ieraksts tika publicēts Idejas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s