Valērijs Zorkins
Avīze “Novaja gazeta” publicēja Jeļenas Lukjanovas rakstu, kam vajadzēja pierādīt, ka Krievijai nebija tiesību pievienot Krimu. Raksts ir pārpilns ar reveransiem ASV prezidenta Baraka Obamas virzienā, kurš tiek pasludināts par mūslaiku “smalku juristu – konstitucionālistu”, un Krievijas konstitucionālās tiesas apvainojumiem (О праве налево: https://www.novayagazeta.ru/articles/2015/03/19/63473-o-prave-nalevo ).
Es nekad neatbildētu uz jebkura jurista rakstu, pat daudz profesionālāku un vairāk specializējušos konstitucionālajās tiesībās. Bet konkrētā gadījumā runa neiet par Lukjanovas rakstu, kura cenšas vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem (pseidokomunistiskā un pseidoliberālā) un regulāri maina savu pozīciju atkarībā no konjunktūras. Runa iet burtiskā nozīmē par valsts likteni, par tās spēju izturēt pašreizējā situācijā un neiekrist ļoti lielā iekšpolitiskā eksesā, uz kuru to burtiski grūž atsevišķi mūsu sabiedrības slāņi, kuri pretendē uz elitārumu un apgaismību, kā arī šo slāni apkalpojošie juridiskie dvurušņiki. Viņi līdz bezgalībai ir gatavi apspriest procesuālos smalkumus, kurus Krievija it kā ir pārkāpusi, bet kuri nav gatavi apspriest drausmīgi rupjos pārkāpumus, ko ir veikušas viņu sirdij tīkamas personas, tai skaitā “smalkie juristi – konstitucionālisti”.
Par Krievijas likteni un tā atkarību no visa, kas saistīts ar tiesībām, es rakstu kā Krievijas pilsonis. Šis nav politisks, bet, ja gribat, filosofisks un pat eksistenciāls raksts, kurš ir veltīts vienai no traģiskākajām Krievijas vēstures lappusēm.
Sabiedrības saistelementi, varas leģitimitāte un tiesības
Gadu simtiem un pat tūkstošiem Krievijas sabiedrība bija nostiprināta ar garīgiem saistelementiem, kurus dažādos laikos sauca dažādi. Esot šādi sastiprināta, tā varēja izturēties pret tiesiskiem saistelementiem vairāk vai mazāk nevērīgi. Es neapspriedīšu, vai tas ir labi, vai nav. Tāpat es neapspriedīšu starpību starp romiešu tiesībām, kuru ietvaros juridisko formulu viltīgs samudžinājums ir sistēmveidojošais faktors, un citām pieejām, kuras noliedz šo viltīgo samudžinājumu nozīmi.
Es neesmu bezierunu piekritējs tai tradīcijai, kuru simbolizē Senā Roma ar tās juridisko pedantismu. Pie tam, šī tradīcija neapšaubāmi ir nosaucama par dižu un ir jāatzīst, ka tā radīja viduslaiku un mūsdienu Rietumus. Tomēr, atzīstot romiešu tiesību dižumu, nevar neatzīt, ka gan Senā Roma, gan tās sekotāji sevī savienoja juridisko pedantismu, kurš aizgāja līdz pat smalkai kazuistikai, ar neiedomājamu nežēlību. Pie tam tādu nežēlību, kas burtiski satrieca citas pasaules, kurās juridiskais pedantisms nebija iesakņojies, bet kuras nežēlību kaut kādā veidā spēja saturēt noteiktos rāmjos.
Ja Krievija turpinātu palikt garīgumcentrēta valsts, kurā uzsvars tiek likts uz ideoloģisko, nevis tiesisko konsensusu, kā tas bija pareizticīgajā un komunistiskajā periodā, tad juridiskai problemātikai nebūtu priekš tās tik liktenīgs raksturs. Man personiski, kurš sevi ir veltījis šai problemātikai un piedod tai izšķirošo nozīmi, tiesības tāpat būtu virsvērtība. Tomēr tad es saprastu, ka šāds personiskais vērtējums nevar tikt pielīdzināms jautājumam par to, būt vai nebūt Krievijai.
Taču, atsakoties no padomju ideoloģiskā sistēmveidošanas principa, kas bija jauna redakcija līdzīga tipa pareizticīgās vienvaldības principam, Krievija pārstāja būt pat par “nosacīti pareizticīgu” valsti. Ja nav iedeoloģisko saistelementu, tad vienīgie iespējamie sabiedrības saistelementi var būt tikai tiesiskie. Ja arī to nav, tad valsts sabrūk. Un kaut kādā ziņā tiesību problemātikas virsvērtība kā reiz ir saistīta ar neiespējamību sasaistīt sabiedrību ar kaut ko citu, izņemot tiesības.
Rietumiem šis jautājums kļuva īpaši aktuāls reliģisko karu laikā un rietumu civilizācijas pārejas periodā no reliģiskuma uz laicīgumu. Par to runājot, es, protams, domāju leģitimitāti.
Francijas monarhs varēja būt leģitīms katoļiem, jo Romas pāvests viņu svētīja un viņš tika kronēts Reimsā. Šādas leģitimitātes apstākļos tiesiskai leģitimitātei nebija izšķiroša nozīme. Bet hugenotiem Romas pāvesta svētība un kronēšana Reimsā bija antileģitimitātes pazīme. Tāpēc franču sabiedrībai, lai saglabātu vienotību, vajadzēja likt uzsvaru uz kaut ko citu kā tikai sabiedrības garīgo vienotību.
Šis cits saistelements sākumā bija absolūtā un arvien vairāk problemātiskā monarha kā augstākā suverēna autoritāte. Kas tas ir, saprot visi, kuri ir pētījuši franču un visas Eiropas absolūtismu, kura augstākā izpausme ir “saules karaļa” Ludvika XIV izteikums: “Valsts – tas esmu es”. Visi, kuri to ir pētījuši, saprot, ka panīkuma laikmeta Francijas karaļi lika uzsvaru uz absolūtismu ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka reliģiskā leģitimitāte bruka un par sabiedrības saistelementu kļuva personiskā, harizmātiskā leģitimitāte. Bet tā spēj kaut ko sasaistīt tikai tad, ja monarhs ir patiešām spēcīga personība, kāds bija Ludviks XIV. Tiklīdz par absolūtisma līderi kļūst vāja personība, absolūtisms brūk.
Tomēr šāda sabrukuma katastrofa ir tikai pusbēda (kā mēs zinām no Francijas vēstures, šis sabrukums bija šausmīgs). Rodas jautājums, kā un ar ko sasaistīt sabiedrību “katastrofas otrā pusē”. Pie tam, neesot tai sabiedriskai stratifikācijai, ko piedāvāja feodālisms un neesot tām tradicionālisma bremzēm, kuras eksistēja iepriekšējā dzīvesveida ietvaros, lai kā to arī nesauktu, par sabiedrības formāciju vai kā savādāk. Uzvarējusī buržuāziskā šķira iznīcina sabiedrības tradicionālos pamatus, noņem bremzes, piedod sabiedrībai pašiznīcinošu ātrumu, rada izdaudzināto “visu kara pret visiem” garu (jeb kā to savādāk sauc – tirgus konkurences garu), iznīcina esošos kolektīvisma saistelementus.
Un tad jautājums par tiesībām iegūst pavisam citu nozīmi, nekā tas bija iepriekšējos periodos. Tad sabiedrība pa īstam līdz galam saprot, ka vai nu tā nolaidīsies līdz ārprātīgam haosam, iekritīs antisabiedriskuma bezdibenī, vai arī tā spēs sevi sasaistīt ar tiesiskuma saistelementiem. Tas tā ir tādēļ, ka citu saistelementu šādā pēcideoloģiskā situācijā vienkārši nav.
Kad Krievijas Federācija zaudēja ideoloģiskos saistelementus pārbūves laikā un pilnībā tos zaudēja pēcpadomju laikā, tai bija sevi ar kaut ko jāsasaista. Ar ko? Tikai ar tiesībām. Diemžēl mūsu tā saucamajam “apgaismotajam slānim”, kurš pārbūves sākumā spēja iegūt autoritāti sabiedrības acīs un saglabāt to pēcpadomju perioda sākumā, nebija sapratnes par pēcpadomju izaicinājuma liktenīgumu un nebija sapratnes, ka tagad var būt vai nu tikai tiesības vai arī nekas.
Turpmāk šis slānis zaudēja savu autoritāti lielā mērā tādēļ, ka neapzinājās izaicinājumu un neatbildēja tam. Tomēr tas joprojām turpina ieņemt pietiekami nopietnas pozīcijas mūsu sabiedrībā. Pie tam šo pozīciju nopietnība nekādi nav proporcionāla tā jaunajam, daudz mazākajam autoritātes līmenim. Tā kā šīs pozīcijas ir, tās jāņem vērā. Tāpēc es uzskatu par savu pienākumu atbildēt uz it kā apgaismotiem un morāliem, bet patiesībā klaji ciniskiem memorandiem, kurus paraksta gan gudri un cēlsirdīgi juristi, gan filozofi, kuri atrodas Braudera tipa starptautisku noziedznieku kalpībā. Svarīgas nav šīs personas, ne to rupori un starptautiskais atbalsts. Svarīgs ir normatīvais, morālais un pat eksistenciālais uzstādījums veselam sabiedriskam slānim, kura pozīcijas vēl joprojām ir pietiekami nopietnas, lai, gadījumā, ja tas neattaptos, Krievija tiktu strauji destabilizēta.
Tāpēc šim sabiedriskajam slānim ir jāattopas. Un es ar šo rakstu uzrunāju visu šo slāni, nevis atsevišķus tā pārstāvjus un noteiktu pozīciju translētājus.
“Apgaismotais slānis” un tā mea culpa
Vai jūs atceraties 1993.gadu, kad dēļ jūsu asinskārā un ciniskā vērtējuma, Konstitucionālā tiesa neizpildīja savu funkciju, kurai it kā vajadzēja būt jūsu iemīļoto prezidentu – harizmātiķi atbalstošai? Jūs atceraties tos saucienus “razdavitj gaģinu” (“samīt maitu”), tās nežēlīgās nošaušanas un prettiesiskās vajāšanas, tās visu veidu represijas, kuras tika vērstas pret tiem cilvēkiem, kuri nesekoja jūsu aicinājumiem? [Runa iet par Krievijas politisko krīzi 1993.gadā, kad konflikts starp Krievijas parlamentu un prezidentu Borisu Jeļcinu beidzās ar parlamenta apšaudi no tankiem gaišā dienas laikā, parlamenta bruņotu ieņemšanu un tam sekojošām represijām, kurās pēc dažādām aplēsēm gāja bojā daudzi simti vai pat tūkstotis un vairāk cilvēku.]
Un vai jūs tiešām neesat spējīgi sasaistīt savu toreizējo uzvedību ar visu to, kas tam sekoja? Jūs noteiktā veidā rīkojāties 1993.gada rudenī. Maksa par šo jūsu uzvedību bija Žirinovska triumfs un jūsu pārstāvju pilnīga sagrāve vēlēšanās, neskatoties uz to, ka jūs faktiski bijāt sagrābuši diktatoriskas pozīcijas Krievijas sabiedrībā.
Jūs tobrīd veicāt to, ko psihoanalīzē sauc par pārnešanu. Un uzlikāt vainu par šo jūsu izgāšanos uz Krieviju, paziņojot, ka “viņa ir sajukusi”. Bet patiesībā sajukāt jūs. Un ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka jūs samināt tiesības. Un nosaucāt tos, kas tās aizstāvēja, tas ir glāba gan Krieviju, gan jūsu autoritāti, gan apgaismību, gan daudz ko citu, par to spēku līdzdalībniekiem, kuri grūž valsti pretī katastrofai.
Tomēr pretī klusai katastrofai valsti tolaik pagrūdāt jūs, pretī negodīgām un laupošām privatizācijām, pretī sociālām netaisnībām un nežēlībai, pretī degradācijai un asiņainiem konfliktiem. Un izdarījāt to jūs ar vienu vienīgu darbību – nepamanot drausmīgus tiesiskos pārkāpumus, ko veica Jeļcins, izdodot rīkojumu Nr.1400. Jeļcins sabradāja tiesības, bet jūs viņu atbalstījāt.
Konstitucionālās tiesas pienākums tobrīd bija tikai vienā – nekavējoties fiksēt smagos tiesiskos pārkāpumus. Rīkojums Nr.1400 pārkāpa tiesības tik rupji, vulgāri un tieši, ka, lai to fiksētu, nevajadzēja būt augsti profesionālam juristam. Pietika tikai apzināties tiesību jauno supervērtīgumu, kurš izriet no to unikālā saistelementa rakstura. Vajadzēja apzināties savu pienākumu Krievijas priekšā un atbalstīt šo supervērtību. Tas arī viss.
Vieni to izdarīja, bet citi nē. Un mēs visi izbaudījām tos rūgtos augļus, kuri izauga no jūsu svētītā prettiesiskā sējuma. Un vai tiešām kādam no jums pietiek šodien cinisma vai bezdomības, lai kaut vai postfaktum nesaprastu, ka izdarītais atrodas “mea culpa” (“mana vaina”) kategorijā?
Pārstājiet kaut vai tagad rupji un muļķīgi savu vainu uzvelt citiem, jo, turpinot ar to nodarboties, jūs un tieši jūs grūžat valsti pretī nopietniem pilsoniskiem satricinājumiem.
Bet arī tas nav viss. Jums gala beigās nāksies arī saprast, ka tieši jūs 1993.gadā ļoti lielā mērā veicinājāt to, ka ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē tika atvērta tiesiskuma “Pandoras lāde”, no kuras izlīda visi globālās politiskās destabilizācijas dēmoni.
Nesaprotat? Nāksies paskaidrot.
Lieta tāda, ka jūsu atbalstītais Jeļcina rīkojums Nr.1400 bija pirmais rupju konstitucionālo tiesību interpretāciju (faktiski –atcelšanas) precedents vienā no pasaules atslēgvalstīm. Un ne velti šis precedents tika jūsmīgi uzņemts un atzīts par labu un taisnīgu politisko problēmu risināšanas paņēmienu gandrīz visur Rietumos. Tieši šo precedentu jūsu Rietumu domubiedri apguva un pieņēma kā jaunu un pieļaujamu normu, kuru atkarībā no lietošanas specifikas apzīmē ar “demokrātija svarīgāka par likumu” vai “taisnīgums svarīgāks par likumu”. Jebkurā gadījumā likums tika izmests no augstākās prioritātes pozīcijas.
Pēc tam šo normu aprīkoja ar dažāda veida “maigā spēka” tehnoloģijām. Ieskaitot totālu kontroli pār galvenajiem masu saziņas līdzekļiem (pirmkārt pār visur iekļūstošo televīziju), kas ļauj līdz pilsoņu – vēlētāju masām nogādāt jebkādos veidos izkropļotu “realitātes bildi”. Tas ļauj uzspiest sabiedrībai savu falsificēto notikumu gaitu, savu šo notikumu interpretāciju un savu verdiktu (tas nekas, ka klaji prettiesisku) attiecībā uz to, kas šajos notikumos ir taisnīgs un labs.
Apzinieties, ka tieši no rīkojuma Nr.1400 precedenta un jūsu attaisnojuma tā pozitīvajai dabai, neskatoties uz tā neatbilstību Konstitūcijai, vēlāk izauga daudzskaitlisko “krāsaino revolūciju” metodoloģija un tehnoloģijas. To pašu, kurās konstitucionālo normu sagraušana un nelikumīga vardarbīga leģitīmās varas gāšana, sekojot jūsu radītajam precedentam, tika pasludināta par “tautas masu taisnīgu cīņu par demokrātiskiem pārveidojumiem”. To pašu, kuru dēļ XXI gadsimta otrās desmitgades pasauli sauc par “iegrimšanu globālā haosā”.
Lieta vēl ir tāda, ka 1993.gada Krievijas precedents strauji paplašināja jau tā pietiekami plašās starptautisko tiesību interpretācijas robežas, kur arī slēpjas galvenās starptautiskās haotizācijas iespējas.
Juristi zin, ka jebkuras iedomājamas tiesiskas sistēmas likumdošanas normas nevar būt tik pilnīgas, lai precīzi ņemtu vērā katru no bezgalīgi daudzveidīgajām dzīves situācijām. Tāpēc jebkurā nacionālā tiesiskā sistēmā un starptautisko tiesību sistēmā (tāpat kā parasto tiesību tradicionālajās sistēmās) tiesību piemērotājam ir uzlikts par pienākumu precīzi tulkot tiesību normu, tas ir interpretēt to saskaņā ar tās burtu un garu. Pie tam šī precīzā tulkošana paredz (un arī tas ir tiesību piemērotāja pienākums) izskatīt ārējus apstākļus, tas ir izskatāmās tiesiskās problēmas kontekstu.
Nacionālo tiesību sistēmā (tai skaitā konstitucionālajās tiesībās) tiesisko normu – principu nesaskaņotība (un attiecīgi plašu interpretāciju iespēja) ir sastopama reti. Tieši tāpēc rīkojuma Nr.1400 precedenta izteikti nekonstitucionālā daba bija tik acīmredzama. Savukārt starptautisko tiesību sistēmā diemžēl eksistē principi, starp kuriem ir iespējamas kolīzijas.
Piemēram, starp pamatprincipiem, kuri ir iekļauti ANO Statūtos, ir iespējama kolīzija starp Principu atturēties no spēka draudiem un tā lietošanas un Principu neiejaukties lietās, kas pēc savas būtības ietilpst valsts iekšējā kompetencē, starp valsts teritoriālās vienotības Principu un tautu līdztiesības un pašnoteikšanās Principu, starp Principu risināt starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem un cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņas Principu. Formāli šie principi ir vienādi svarīgi un neviens no tiem nav “svarīgāks”. Un te rodas iespējas radīt savstarpēji izslēdzošas interpretācijas.
Un tā kā šīm interpretācijām nav iespējams piedot tiesisko noteiktību, tie tiek aprīkoti ar nepieciešamo tēlu kompleksu caur masu saziņas līdzekļu informācijas falsifikācijām un “sakonstruētajiem” kontekstiem, kā arī no turpmākām šīs “falsificētās realitātes” interpretācijām. Pie tam šīs interpretācijas nav tiesiskas, bet gan politiskas un emocionālas: “demokrātija un tautas griba”, “taisnīgums”, “upuru ciešanas” utt.
Tas atkal attiecas uz 1993.gada notikumiem Krievijā. Savus paziņojumus par to, ka pret brīnišķīgo Jeļcinu Maskavas ielās izgāja fašisti un pieprasījumus “samīt maitu” neatceraties? Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka tieši jūsu radītais katastrofālais precedents ļoti lielā mērā kļuva par bāzi turpmākai starptautisko tiesību “radošai attīstībai”. Gan realitātes falsifikāciju ziņā, gan interpretāciju ziņā.
Tā tas bija, piemēram, uzsākot karu Irākā bez ANO mandāta, kad augsta līmeņa ASV un Lielbritānijas pārstāvji no starptautiskās tribīnes uzrādīja falsificētus pierādījumus (kas vēlāk tika pierādīts un atzīts) tam, ka Sadamam Huseinam esot masu iznīcināšanas ieroči. Tā bija Gruzijas uzbrukuma Dienvidosetijai laikā, kad vadošie pasaules telekanāli rādīja skatītājiem Gruzijas armijas pārvietošanos, nosaucot to par “Gruzijā iebrukušās Krievijas tanku kolonu”.
Tā bija visu “arābu pavasara revolūciju” laikā. Tā bija NAATO operācijas Lībijā laikā, kad globālie masu saziņas līdzekļi uzrādīja pasaulei falsificētas fotogrāfijas un video par “Muammāra Kadafi karaspēka zvērībām pret savu tautu”. Un tā tas arī bija Ēģiptē, Tunisā, Sīrijā. Un tā tas aizgāja līdz Ukrainai 2014.gadā un līdz kliedzošajiem tiesību pārkāpumiem Kijevas “postmaidāna” varas parādīšanās un rašanās laikā, kam jūs atkal negribat dot pienākošos vērtējumu, uzvelkot pseidotiesisku masku un aizstājot tiesisku analīzi ar muļķīgu un amorālu juridisko sīkmanību.
“Maidana Ukraina” un tiesības
Uz “Maidana konfrontācijas” sākuma brīdi 2013.gada novembrī Ukrainā bija pilnībā noformēta varas sistēma pēc 2010.gada konstitūcijas (prezidentāli-parlamentāra republika). Bija visas tautas ievēlēts un starptautiskās sabiedrības atzīts prezidents Viktors Janukovičš un parlaments (Verhovnaja Rada), kā arī bija prezidenta un parlamenta likumīgi izveidota valdība.
2013.gada novembrī prezidents Janukovičs atteicās nekavējoties parakstīt Asociatīvo līgumu starp Ukrainu un Eiropas Savienību. Jau toreiz parlamentārā opozīcija frakciju “Tēvzeme” (vadītājs Arsēnijs Jaceņuks), “Ukrainas demokrātiskā alianse par reformām” (Vitālijs Kļičko) un “Brīvība” (Oļegs Tjagņiboks) personā paziņoja, ka Janukovičs ir nodevis Ukrainas jau izdarīto “Eiropas izvēli” (lai gan nekāds referendums šai sakarā nebija noticis), aicināja cilvēkus uz Kijevas Neatkarības laukumu (Maidanu) protestēt un vadīja šos protestus. Visi Rietumu masu saziņas līdzekļi un daudzi politiķi tūlīt sāka atkārtot tēzi par “Janukoviča Eiropas izvēles nodevību”.
Jau uz 2013.gada decembra sākumu maidana darbības izgāja ārpus likumības robežām. Maidanā sāka skanēt tieši aicinājumi gāzt esošo varu. Sākās vardarbīgi ekscesi attiecībā uz kārtībsargiem Kijevas ielās, ko veica nelikumīgās “maidana pašaizsardzības” vienības. Tobrīd Ukrainas varasiestādēm vajadzēja, saskaņā ar Konstitūciju un valsts likumdošanu, pārtraukt “maidana opozīcijas” darbības līdzīgi kā to dara jebkuras Rietumvalsts varasiestādes (tai skaitā “smalkā jurista” Baraka Obamas administrācija ASV) gadījumā, ja protestētāji sāk uzbrukt policijai.
Vēl jo vairāk, pēc likuma, saskaņā ar Konstitūciju, bija stingri jāpārtrauc “maidana opozīcijas” darbība 2014.gada janvārī un februārī, kad “maidana pašaizsardzības sotņas” sāka arvien vairāk pret kārtībsargiem pielietot pudeles ar degmaisījumu (“Molotova kokteiļus”), rungas, dzelzs armatūru un pēc tam arī šaujamieročus (tai skaitā – kaujas).
Tas viss tika fiksēts fotogrāfijās un videoierakstos, ko gan Krievijā, gan Ukrainā labi zin, bet kas praktiski netika iekļauti Rietumu ziņu kanālu sižetos. Šajos sižetos neiekļuva arī “pašaizsardzības sotņu” ieņemtās administratīvās ēkas Kijevas centrā. Šajos sižetos neiekļuva arī bruņotu ukraiņu maidana neonacistu lāpu gājieni pa Kijevas ielām ar aizsegtām sejām, fašistiskām emblēmām un skandējumu “moskaļus uz nažiem”.
Vai par to zināja Krievijas “apgaismotais slānis”, ar kuru es te tagad runāju? Protams, ka zināja. Daži tā pārstāvji nodrebēja aiz šausmām un nosodīja notiekošo vai no tā novērsās. Bet citi dedzīgi un skaļi atbalstīja tieši šādu “ukraiņu tautas tieksmi pēc civilizētās Eiropas”.
Vai par to zināja vadošie Rietumvalstu politiķi? Protams, ka zināja. Un aktīvi atbalstīja. Ieskaitot ASV Valsts sekretāra vietnieci Viktorijas Nulandes kundzi, kura personiski izdāļāja opozicionāriem Maidanā “cepumiņus”, un senatoru Džonu Makeinu, kurš uz maidana skatuves apkampās ar galēji labējās partijas “Brīvība” līderi Oļegu Tjagniboku.
Un šie politiķi, ieskaitot ASV prezidentu Baraku Obamu, publiski un stingri pieprasīja no Janukoviča “cienīt ukraiņu tautas izvēli” (kura, vēlreiz uzsveru, netika identificēta nekādiem likumīgiem un konstitucionāliem līdzekļiem) un (pretrunā likumam) nepieļaut kaut kādas kārtībsargu spēka darbības pret opozīciju.
Tātad “tiesiskie Rietumi” uzstājīgi un konsekventi atbalstīja politiskās cīņas Ukrainā nobīdīšanos līdz nekonstitucionālai un vardarbīgai varas sagrābšanai.
18.februārī “maidana opozīcijas” līderu Jaceņuka un Tjagneboka vadībā kaujinieku kolona tika virzīta parlamenta ieņemšanai, pieprasot nekavējoties izskatīt jautājumu par 2004.gada Konstitūcijas atjaunošanu. Šī kolona centās pārraut parlamentu sargājošo kārtībsargu ķēdi, nomētājot miliciju ar “Molotova kokteiļiem”, un pēc tam lika lietā šaujamieročus. Milicija atbildēja ar asaru gāzi, gaismu izstarojošām granātām un gumijas lodēm (kaujas munīcija specvienībai “Berkut” netika izsniegta). Pēc IeM oficiālām ziņām šai dienā milicijai bija “7 bojāgājušie, 39 ieguva šautas brūces, 35 smagā stāvoklī. Pēc medicīniskās palīdzības griezās 184 darbinieki, 159 tika hospitalizēti.”
Šajā pat dienā notika daudzskaitliska varas sagrābšana reģionos no “pašaizsardzības vienību” puses (rajona administrāciju, milicijas, slepenpolicijas ēkas), kā rezultātā jau naktī uz Kijevas Maidanu tika nosūtīts liels daudzums kaujas ieroču.
19.februārī Jaceņuks, Kļičko un Tjagniboks pieprasīja no Janukoviča “atzīt Maidanā sapulcējušās tautas gribu” un nodot varu. Nākamajā dienā, 20.februārī, pie Ukrainas prezidenta ar ultimatīvu prasību “atzīt ukraiņu tautas gribu” griezās “smalkais jurists” Baraks Obama. Un Obama nevarēja nezināt, ka protestu kulminācijas brīžos protestētāju skaits Kijevā un citos reģionos nepārsniedza pusotru miljonu cilvēku, kuri nekādi nevarēja pārstāvēt visas 45 miljonus lielās Ukrainas tautas gribu, kurai pie tam viņas “gribu” neviens konstitucionāliem līdzekļiem nemaz nejautāja.
Bet 20.februārī, kad Ukrainas prezidents izsludināja “antiteroristisko operāciju” un atļāva izsniegt “Berkutam” kaujas ieročus, “maidana konfrontācijā” iesaistījās nezināmi snaiperi no mājām apkārt Maidanam. Tā rezultātā šai dienā tika nogalināti apmēram 60 kārtībassargi un protestētāji, vairāki simti tika ievainoti.
Krievija nekavējoties pieprasīja šo notikumu starptautisku izmeklēšanu. Savukārt ASV un ES šo prasību neatbalstīja un vainoja traģēdijā Janukoviču un “Berkut”. Šādu izmeklēšanu viņi nepieprasīja arī vēlāk, kad Kijevas varasiestādes zāģēja kokus ar tur iestrēgušajām lodēm, iznīcinot iespēju noteikt šaušanas virzienu un citus pierādījumus. Viņi nepieprasīja šādu izmeklēšanu arī tad, kad Igaunijas Ārlietu ministrs Urmas Paets paziņoja, ka pēc visa spriežot “nezināmos snaiperus” noalgoja “maidana opozīcija”.
20.februāra slaktiņa izmeklēšanas vietā Polijas, Vācijas un Francijas Ārlietu ministri pieprasīja Janukovičam noslēgt “miera vienošanos” ar opozīciju kā nosacījumus paredzot “antiteroristiskās operācijas” atcelšanu, “Berkuta” un iekšējā karaspēka izvešanu no Kijevas, “pārejas valdības” veidošanas procesa sākšanu, atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas un pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanu izsludināšanu.
Naktī tika parakstīta šāda “miera vienošanās”, par kuras izpildes garantētājiem tika apstiprināti Vācijas, Francijas un Polijas Ārlietu ministri. Parakstīšanas brīdī klāt esošais Putina specpārstāvis V.Lukins šo vienošanos neparakstīja un paziņoja, ka viņš šaubās par garantijām.
Uzreiz pēc tam “Berkuta” un iekšējā karaspēka vienības, saprotot, ka Janukovičs, opozīcija un eiropiešu ministri neko negarantē, bet maidanam ir simtiem kaujas ieroču, sāka ātri pamest Kijevu. Janukovičs bēga no Kijevas, kā vēlāk noskaidrojās, tiekot apšaudīts. Bēga arī liela daļa deputātu no valdošās Reģionu partijas un komunistiem.
No rīta “maidana sotņas” ieņēma jau neapsargāto valdības kvartālu. Bet Verhovnaja Rada (parlaments) pieņēma sekojošu dekrētu: “Sakarā ar to, ka prezidents Janukovičs pašatlaidās un pameta galvaspilsētu, Rada ir spiesta paziņot par pirmstermiņa valsts vadītāja vēlēšanām.”
Pie tam parlaments pēc vienkāršotas procedūras un veicot falsificētu balsošanu ar deputātu kartiņām, kuras tika atņemtas nepiekrītošajiem deputātiem (tas ir dokumentāli fiksēts), pieņēma likumu par atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas. Tāpat tika pieņemts dekrēts par uguns pārtraukšanu, specvienību izvešanu no Kijevas centra un par aizliegumu spēka struktūrām pielietot šaujamieročus.
Tas ir Verhovnaja Rada, kura pēc Janukoviča padzīšanas palika vienīgais vēlētais (attiecīgi likumīgais un kaut cik leģitīmais) varas orgāns, sāka “postmaidāna” darbu ar visrupjākajiem Konstitūcijas pārkāpumiem, jo tajā pie varas nākušai opozīcijai bija tikai 150 balsis. Tas ir opozīcijai nebija ne tikai konstitucionālā vairākuma (300 balsis), bet arī vienkārša vairākuma (226 balsis).
Un tad lietā tika liktas “pārliecināšanas metodes”, izmantojot maidana kaujiniekus (tas ir dokumentēts). Nepiekrītošos deputātus “pārliecināja”, kad viņu dzīvokļos parādījās no maidana kaujiniekiem sastāvoša bruņota “apsardze”. Citi kaujinieki veidoja posteņus pie parlamenta izejām un atklāti skaidroja žurnālistiem, ka nelaiž laukā deputātus, lai viņi neaizbēgtu un pietiktu balsis lēmumu pieņemšanai. Šie žurnālisti arī novēroja, ka reizēm šī “apsardze” piekāva “ne tā balsojošos” deputātus turpat uz parlamenta sliekšņa.
Radas zālē nepiekrītošos deputātus piekāva viņu kolēģi un jaunā “apsardze”. Tāpat tika atņemtas deputātu kartiņas un tika balsots viņu vietā. Ir dokumentēti gadījumi, kad komunistu vietās sēdēja 7 – 8 cilvēki, bet protokolos izrādījās, ka ir balsojuši vairāk kā 30 Ukrainas komunistiskās partijas frakcijas deputātu.
“Jauno postmaidāna likumību” īpaši raksturo realizētā prezidenta Janukoviča impīčmenta (atcelšanas no amata) procedūra.
Pēc Ukrainas Konstitūcijas, lai prezidentu atstādinātu no amata, obligāti pirms tam ir jāizpilda sekojoši nosacījumi:
*) jābūt aizdomām par prezidenta veiktu noziegumu, ko ir noformulējuši kā pieteikumu deputātu vairākums ar vismaz 226 balsīm;
*) jāizveido parlamentārā komisija aizdomu iepriekšējai izmeklēšanai;
*) jānorīko speciāls prokurors dalībai izveidotās parlamenta komisijas izmeklēšanā;
*) jāizskata parlamentārās komisijas secinājumi Radas sēdē;
*) jāauzklausa aizdomās turamā prezidenta paskaidrojumi;
*) jāgriežas Augstākajā tiesā ar prasību dot iepriekšēju slēdzienu par prezidenta apsūdzību;
*) Augstākai tiesai ir jānodod Radai slēdziens par apsūdzībām prezidentam;
*) jāpieņem Radas dekrēts par apsūdzības uzrādīšanu prezidentam nozieguma izdarīšanā ar ne mazāk kā divām trešdaļām deputāta sastāva balsu (ne mazāk par 301);
*) jāvēršas Konstitucionālajā tiesā ar prasību dot slēdzienu “sakarā ar izmeklēšanas konstitucionālās procedūras un impīčmenta lietas izskatīšanas ievērošanu”;
*) jāsaņem Konstitucionālās tiesas slēdziens un jāizskata Radā;
*) jāiekļauj jautājuma par Prezidenta impīčmentu Verhovnās Radas dienas kārtībā, pamatojoties uz ne mazāk kā 3/4 Radas konstitucionālā sastāva (ne mazāk par 338 balsīm) lēmumu.
Veicot prezidenta V.Janukoviča atstādināšanu, neviena no augstāk minētajām Ukrainas Konstitūcijas obligātajām prasībām izpildīta netika.
Pat vairāk, veicot balsošanu par impīčmentu, nepieciešamais deputātu skaits Radas zālē arī nebija. Tobrīd zālē bija tikai 331 deputāts, no kuriem par Janukoviča atstādināšanu nobalsoja 283 cilvēki (par 55 mazāk kā prasa Konstitūcija). Attiecīgi tikai veicot prezidenta Janukoviča atstādināšanu, Ukrainas parlaments veica divpadsmit rupjus Ukrainas Konstitūcijas pārkāpumus. Lai kā arī kurš neattiektos pret Janukoviču, bet šis lēmums bija nekonstitucionāls un neleģitīms. Attiecīgi nekonstitucionāli un neleģitīmi ir turpmākie no šī lēmuma izrietošie Radas lēmumi par A.Turčinova iecelšanu par prezidenta vietas izpildītāju, par pirmstermiņa prezidenta vēlēšanu norīkošanu, par jaunu ministru iecelšanu un tā tālāk.
Tālāk 23.februārī Rada atcēla 2010.gada likumu par reģionālajām valodām. Pēc šī likuma katra valoda, kuru vairāk kā 10% iedzīvotāju uzskata par dzimto, attiecīgajā reģionā ir oficiāla kopā ar ukraiņu. Lai gan vēlāk šo Radas lēmumu neapstiprināja prezidenta p.i. A.Turčinovs, visas Ukrainā dzīvojošās tautas tobrīd saprata kāds zvans pēc viņiem zvana.
24.februārī Verhovnaja Rada ar savu dekrētu, atkal vispār neievērojot likumā noteikto parlamentāro procedūru, par “zvēresta pārkāpšanu” atlaida piecus Ukrainas Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri bija ievēlēti pēc Radas kvotas. Un pie reizes pieprasīja arī atlaist tos Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri tika iecelti pēc prezidenta kvotas. Līdz ar to Rada atņēma visiem jaunās Ukrainas varas orgāniem, kuri nonāca valsts vadībā bruņota apvērsuma rezultātā, vēl vienu leģitimitātes pamatu, pie tam vienu no galvenajiem: konstitucionāli – tiesisko.
Vai Rietumu politiķi un Krievijas “apgaismoto slānis”, kuri tik aktīvi atbalstīja šādu Ukrainas ceļu uz “civilizēto tautu saimi”, zināja par falsificēto Janukoviča atstādināšanas procedūru, par ar spēku falsificētajām balsošanām un mahinācijām ar deputātu kartiņām Radas zālē, par citiem Konstitūcijas un likumības pārkāpumiem postmaidana Ukrainā?
Esmu pārliecināts, ka nevarēja nezināt, jo šo notikumu liecinieki bija daudzi ukraiņu un Rietumvalstu žurnālisti. Tomēr (atkal pievēršu tam uzmanību) Rietumu masu informācijas līdzekļi šo “jaunās ukraiņu demokrātijas” tiesisko trūkumu savai auditorijai nepārraidīja. Savukārt oficiālais Eirokomisijas pārstāvis O.Baiji nākamajā dienā pēc nelikumīgā impīčmenta paziņoja, ka EK “uzstāj uz Verhovnās Radas leģitimitāti un aicina ievērot Ukrainas teritoriālo vienotību”. Un ka Radas norīkotais “prezidents Turčinovs mums ir Ukrainas prezidents”. Tālāk paziņojumi par neapšaubāmo jaunās Ukrainas varas leģitimitāti izteica visi augstākie Rietumvalstu politiķi, tai skaitā ASV.
Krievija saprata, ka Ukrainā ar solidāru vadošo Rietumvalstu atbalstu notika antikonstitucionāls militārs pučs. Tai pat laikā Krievija arī saprata, ka kā kaut kāds sarunu partneris nepieciešamajam dialogam ar Kijevu labāk ir šāda vara, nekā neierobežota maskās tērptu bruņotu nacistu ar lāpām un skandējumiem “moskaļus uz nažiem” “ielu vara”. Tāpēc pēc Ukrainā notikušajām vēlēšanām Krievija formāli atzina šajās vēlēšanās ievēlētos varas orgānus.
Tomēr uzsveru, ka Rietumvalstis (ASV, ES) pamanījās visus augstāk minētos rupjos juridiskos pārkāpumus no jaunās Ukrainas varas puses “it kā neievērot” un informatīvi safalsificēt, un pēc tam “interpretēt” kā juridiski pamatotus.
Tomēr Lukjanovas kundze, kura savā rakstā “Tiesības pa kreisi” pauž Krievijas “apgaismotā slāņa” uzskatus par Krimas pievienošanu Krievijai, šos juridiskos pārkāpumus Ukrainā nevarēja neievērot. Viņa, protams, nav praktizējošs jurists – konstitucionālists, bet viņa nav arī mežonis no džungļiem, tāpēc saprot, ka “maidana – 2014” gaitā tika pārkāptas visas tiesiskās normas, tai skaitā arī konstitucionālās. Un attiecīgi saprot, ka šie pārkāpumi ir jāiekļauj kontekstā, tiesiski apspriežot “Krimas problēmu”. Bet viņa uzvelk kārtējo pseidotiesiskuma masku …
Bet ir taču arī pašas Krimas konteksts!
Kad Verhovnaja Rada atcēla likumu par reģionālajām valodām, tas ir liedza gandrīz 2 miljoniem Krimas iedzīvotāju oficiāli izmantot dzimto valodu, pussalas krievvalodīgais iedzīvotāju vairākums bija dziļi aizvainots un sašutis. Bet vēl vairāk šis vairākums sašuta un satraucās, kad jaunās varas pārstāvji paziņoja par maidana brīvprātīgo apkopošanu un sēdināšanu ešelonos, lai “ieviestu Krimā ukraiņu kārtību”.
Satraucās arī Krievija gan par Krimas krievvalodīgo iedzīvotāju vairākumu, kam Krievijā ir senas un plašas ģimeniskas un draudzības saites, un gan jau arī par Melnās jūras flotes likteni, ko jaunās ukraiņu varas pārstāvji, viens otru mēģinot pārspēt, solījās ātri izdzīt no Sevastopoles, piedāvājot šo ļoti svarīgo jūras karabāzi jaunajiem partneriem no NATO valstīm.
Šai sakarā Krievija nevarēja neatcerēties 1970.gada ANO Ģenerālās Asamblejas deklarāciju “Par starptautisko tiesību principiem”. To pašu, kuru savā rakstā piemin Lukjanovas kundze un kurā ir teikts: “Nekas nedrīkst tikt iztulkots kā jebkuras darbības sankcionējošs vai veicinošs, kas vestu pie suverēnas un neatkarīgas valsts, kura savās darbībās ievēro tautu vienlīdzības un pašnoteikšanās principu, sadalīšanas vai tās teritoriālās nedalāmības un politiskās vienotības daļējas vai pilnīgas pārkāpšanas”.
Šai sakarā Krievija arī nevarēja neatcerēties par citu, salīdzinoši jaunu starptautisko tiesību pamatprincipu, kurš vēl nav iekļauts ANO Statūtos, bet kurš ir vispāratzīts un tiek plaši izmantots. Tas ir “Pienākuma aizstāvēt” Princips, kurš pieprasa no starptautiskās sabiedrības tiešu tādas valsts pilsoņu aizsardzību, kura rupji pārkāpj savu pilsoņu pamattiesības , ieskaitot tiesības uz dzīvību un drošību, un negrib vai nespēj pārtraukt šos tiesību pārkāpumus.
Tieši tāpēc, ka pēc jaunā valodas likuma pieņemšanas uz Krimu nosūtīt sagatavotais “bruņotais maidana desants” grasījās uzrādīt Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem savus priekšstatus par pilsoniskumu un vienlīdzību akcijās “kas nelēkā, tas moskalis” un ar saucieniem “moskaļus uz nažiem”, kā arī ar vardarbīgām darbībām, Krievija novērsa tik rupju Krimas iedzīvotāju tiesību pārkāpumu. Un tālāk atbalstīja Krimas iedzīvotājus viņu tiesību uz pašnoteikšanos realizācijā caur referenduma rīkošanu par pussalas un Sevastopoles statusu.
Tātad Krievija attiecībā uz Krimu tikai steidzamības kārtā izlaboja tos rupjos pārkāpumus no jaunās Kijevas varas puses attiecībā pret savu iedzīvotāju tiesībām un brīvībām, kurus jūs, uzvelkot kārtējo “tiesību aizstāvja” masku un pilnā saskaņā ar ieinteresētās “pasaules sabiedrības” daļu, nevēlaties pamanīt.
Pie tam Krievija, ievedot Krimā papildus militāro kontingentu, lai novērstu “maidana desanta” parādīšanos pussalā, nepārkāpa līgumu ar Ukrainu par Melnās jūras flotes bāzi. Pēc šī līguma Krievijas kontingents Krimā nevarēja pārsniegt 25 tūkstošus cilvēku. Šis ierobežojums tika ievērots. Pēc šī līguma Krievijas armijas karavīriem bija tiesības iziet ārpus bāzēšanās vietas objektiem, ja radās nepieciešamība aizsargāt savus ģimenes locekļus. To viņi arī izdarīja.
Bet pēc Krimas referenduma izrādījās, ka Kijeva, lai ieviestu Krimā “ukraiņu kārtību”, vāc ne tikai “maidana brīvprātīgo” ešelonus, bet arī lielus militāros spēkus. Krievijai nācās, pie tam steidzamā kārtā, reaģēt (tai skaitā caur Konstitucionālo tiesu) uz jaunajiem draudiem Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem. Šoreiz tika izskatīts un pieņemts tiesisks lēmums, pamatojoties uz šo pilsoņu likumīgu un demokrātisku gribas izpausmi. Vērtējot šos tiesiskos lēmumus, jūs pēkšņi, atšķirībā no jūsu vērtējuma Jeļcina rīkojuma Nr.1400 sakarā, nostājaties stingras juridiskas sīkumainības pozīcijās. Un liedzat Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības tulkot Konstitūciju un starptautisko tiesību normas saskaņā ar to garu. Un mēģināt pieķert Konstitucionālo tiesu Konstitūcijas “burta” pārkāpumos. Un pie reizes kategoriski “iznesat ārpus iekavām” augstāk minēto un ļoti svarīgo kontekstu, kuru ir jāņem vērā katram godīgam juristam – tiesību piemērotājam.
Rodas iespaids, ka tā nav tikai nekonsekvence un tiesiskais naivums. Rodas iespaids, ka jūs, attiecoties izteikti negatīvi pret pašreizējo varu un neticot savai spējai radīt līdzīgu attieksmi sabiedrībā, izrādāt uzticību ārvalstu spēkam. Un uzstājaties kā šī spēka līdzdalībnieki, uzvelkot sev dažādas liekulīgas maskas, tai skaitā tiesisko. Rodas iespaids, ka tieši tādēļ jūs piedāvājat Krievijai uz pasaules šaha dēļa spēlēt ģeopolitisko šahu pēc stingriem formāliem noteikumiem ar blēžiem, kuri nekautrējas nozagt no laukuma pāris figūras. Pie tam spēlēt šādā veidā tieši tad, kad spēles likmes cena ir Krievijas valsts eksistence. Un tieši tāpēc jūs atsakāt Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības interpretēt juridiskās normas saskaņā ar to burtu un garu, tai pat laikā, kad jūsu Rietumu domubiedri izmanto šo normu pilnīgi bezkaunīgu un “atsaistītu” interpretāciju.
Jūsuprāt, kā to savā rakstā pauž Lukjanovas kundze, Krievijas Konstitucionālā tiesa Krimas jautājumā interpretēja starptautisko tiesību normas un mūsu Konstitūciju nepieņemamā veidā, un tāpēc “Krima ir nepavisam mūsu”. Saskaņā ar Konstitucionālās tiesas verdiktu, mūsu interpretācija bija pamatota un pieļaujama. Un tai skaitā arī tāpēc “Krima ir pavisam mūsu”.
Noslēgumam par vēl vienu jūsu kopienas viedokli, ko publicēja Lukjanovas kundze: it kā tieši Konstitucionālā tiesa sava priekšsēdētāja vadībā iedzina Krieviju “nespējā dot novērtējumu, vadoties no tiesību gara, civilizācijas gara, kas ir būvēta uz šīm tiesībām.” Tas ir – “barbarismā”.
Pašreiz no Rietumu puses un to piekritējiem Krievijā redzam pēc vēriena neredzētu notikumu Ukrainā un tā konteksta informatīvo falsifikāciju. Mēs redzam, ka visas šo notikumu oficiālās Rietumu interpretācijas uzstājīgi un viennozīmīgi pasludina par vainīgu tikai Krieviju. Mēs dzirdam, kā ietekmīgi Rietumu politiķi atklāti paziņo, ka Krievijai ir pieteikts “aukstais karš”, kura mērķis ir “maidans” Maskavā un Krievijas valsts varas nomaiņa. Un mēs redzam kā jūs, kurš uzmanīgi “piesienoties pa sīkumiem”, kurš atklāti un izvērsti, ar to visu solidarizējaties.
Man personiski tas nozīmē, ka mūsu Krievija pārdzīvo kārtējo Rietumu (un iekšējo prorietumnieku) “civilizācijas barbaru” uzbrukumu. Šis uzbrukums pagaidām notiek postmodernisko informatīvo falsifikāciju, neslēpti nekaunīgu tiesisku interpretāciju un ekonomisko sankciju rīcības modeļos un formā. Tomēr šis uzbrukums pēc sava mēroga un nolūkiem pilnībā ir salīdzināms ar barbariskajiem Teitoņa ordeņa bruņinieku vai Napaleona armijas uzbrukumiem.
“Jauno barbaru” uzbrukums ir izziņots. Mūsu uzdevums, pat šādos apstākļos, ir visiem spēkiem aizstāvēt TIESĪBAS.
Valērijs Zorkins, Juridisko zinātņu doktors, Krievijas Federācijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs
/23.03.2015/
Avots:
https://rg.ru/2015/03/23/zorkin-site.html
Informācijas aģentūra
/14.05.2018/
Politoloģija 