2022.gada aprīļa otrajā pusē Krievijas interneta telpā plašu izplatību guva 15 sekunžu video, kurā galvenais Zeļenska Ukrainas ideologs un runasvīrs Aleksejs Arestovičs (Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja padomnieks) pasaka, ka Ukrainas centrālā ideja ir melot (kā tas faktiski arī ir).
Lūk, viss šis izteikums: “Viena no centrālajām Ukrainas idejām ir pēc iespējas vairāk melot gan sev, gan apkārtējiem. Tāpēc ka, ja pateikt taisnību, tad viss sabruks un būs jāizdomā kaut kas cits. Lūk, tāda mums ir nesabalansēta pamatpretruna.”
Tomēr no ieraksta ir redzams, ka šis īsais video ir izgriezums no plašāka materiāla, kas rada pamatotas bažas vai konkrētais izteikums nav manipulatīvi izrauts no konteksta. Un tā arī ir.
Šis fragments ir izgriezums no 2020.gada marta Arestoviča sešdaļīgās lekcijas – semināra “Cita Ukraina” 3. daļas “Ukrainas nākotne: kā un kāpēc?”, kuras saturs ir daudz interesantāks un pašreizējos traģiskos notikumus daudz vairāk izskaidrojošs, nekā īsais no konteksta izrautais fragments.
Tāpēc zemāk tiek piedāvāts plašāks šīs lekcijas fragmenta tulkojums, kurš no vienas puses pietiekami precīzi raksturo Ukrainu kā valsti, Ukrainas sabiedrību un ukraiņus kā tautu. Arestoviča vērtējumam var ticēt ne tikai tāpēc, ka viņu pamatoti var uzskatīt par šī jautājuma pārzinātāju, bet arī tāpēc, ka tas pietiekami lielā mērā sakrīt ar vairāku citu speciālistu un ekspertu vērtējumu.
Tāpat Arestoviča nostāja ļoti labi raksturo to ļoti nežēlīgo politiku pret ukraiņiem, kuru realizē Zeļenska administrācija, kuras oficiāls darbinieks ir arī Arestovičs. Viņam ukraiņu nav žēl, Arestovičs viņus neslēpti nicina, viņš uz tiem iedomīgi skatās no augšas (kas ir labi redzams arī pilnajā lekcijas video), tāpēc ir zināmā mērā loģiski, ka Zeļenska administrācija savu politisko virsmērķu sasniegšanai realizē tādu militāri politisko taktiku, kura rada milzīgus papildus postījumus un upurus tieši Ukrainas iedzīvotāju vidū.
Seminārs “Cita Ukraina. 3/6. Ukrainas nākotne: kā un kāpēc?” (fragments)
“(…) Mums vajag izvest caur šim trīsstūrim mūsu mīļoto valsti. (…) Jautājumi, kuri sev jāuzdod un uz kuriem godīgi jāatbild – kas es esmu, kur es esmu, kādās attiecībās mēs atrodamies (es un apkārtējā vide, kurā es atrodos) un priekš kam tas viss vajadzīgs (jeb – kādēļ). Ja izdodas atbildēt uz pirmajiem trim jautājumiem, tad var atrast atbildi uz ceturto jautājumu (vismaz tad parādās cerība to izdarīt).
Tātad, kāda ir Ukrainas nesabalansētā pamatpretruna un kāds ir antropoloģiskais modelis, kuru mēs lietojam un kādu mums vajadzētu lietot? Tātad, kāda ir dominējošā Ukrainas nesabalansētā pamatpretruna kolektīvajā bezapziņā? Ir iespējami vairāki varianti, bet viena ir galvenā.
Par ko ukrainis uzskata sevi un citus cilvēkus? (…) Labi, tātad, upuris. Mēs atradām vienu pareizu vārdu. Ir mums tāda opcija kā būt par upuri. Labi. Tā ir atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Lomu modelis – upuris. Vai ir mums vēl citi lomu modeļi vai tas ir centrālais?
Kādi vēl? Slāvu priekšteči. Kurš no mūsdienu ukraiņiem tik tiešām nopietni tā uzskata? Nu aiziesim uz to pašu tirgu un pajautāsim, kurš te ir slāvu priekštecis. Tā uzskata ļoti maz ukraiņu. Tas vairāk attiecas uz personiskajiem uzskatiem, nevis uz to, kas “karājas gaisā”. Mums ir nepieciešams vulgārs modelis (no vārda vulgata – tauta). Tas, kurš “karājas gaisā” vai tas, kuru skolās mācīja. Skolu programmā pārsvarā arī tiek iekodēti galvenie nācijas kodi.
Es kādreiz mēģināju noteikt no kurienes radies galvenais padomju cilvēka priekšstats par pasauli. Un izsecināju, ka tas nāca no dabasmācības grāmatas 4.klasei. Ja jūs atceraties šo grāmatu, tad tur sākumā, pirmajā nodaļā, bija rakstīts, ka senatnē uzskatīja, ka pasaule stāv uz vaļiem vai bruņurupuča, bet patiesībā ir saules sistēma. Tātad galvenais priekšstats par pasauli nāca no dabasmācības grāmatas 4.klasei.
Es šo grāmatu savulaik dabūju un ar prieku laiku pa laikam pārlasu. Kad ir nepieciešams saprast padomju cilvēku, tad skatieties dabasmācības grāmatu 4.klasei. (…)
Tas pats attiecas uz ukraiņiem. Kas ir rakstīts Ukrainas vēstures mācību grāmatā? Iesim pēc kārtas, jo domāšana tā vienmēr ir sistēmiska domāšana. Mums ir jāatbild uz jautājumiem – kas es esmu, kur es atrodos, kādās attiecībās mēs atrodamies un kādēļ tas viss.
[Tālāk stāsta un pieraksta uz tāfeļpapīra.]
Tātad, kas es esmu? Upuris. Vai mums ir vēl kaut kas bez tā? Upuri un varoņi. Ir varoņi. Ukraiņi ir upuri un varoņi. Pareizi? Jo psihe darbojas kā šūpoles. Ja ir upuris, tad vienmēr ir tā pretmets. Tātad mēs esam vai nu upuri vai nu varoņi, kuri arī ir upuri. Jo taču varonīgi iet bojā. Ja varonīgi neiet bojā, tad kaut kas tur nav kārtībā. Tā ir atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Vai arī, kas mēs esam.
Tālāk, kur mēs atrodamies? Kas ir mums apkārt? Nu ienaidnieki, taču. Agresori. Kolonizatori. Viņu vienīgais sapnis ir mūs iznīcināt. Un tā gadsimtiem ilgi.
Kādās attiecībās mēs ar viņiem atrodamies? Vai nu mēs ar viņiem cīnāmies, vai arī esam daļa no viņiem, ja viņi mūs pakļāva. Mums ir tādi periodi. Te mēs esam pakļauti un te mēs sadumpojamies. Tātad ir divi stāvokļi. Mēs vai nu cīnāmies vai arī ciešam.
Un kādēļ tas viss ir nepieciešams? Par brīvību un neatkarību.
[Pierakstītais uz tāfeļpapīra:
I. Kas es esmu? (Kas mēs esam?) Upuris / varonis.
II. Kur mēs atrodamies? Apkārt ienaidnieki, agresori.
III. Kādās attiecībās mēs atrodamies? Cīnāmies / ciešam.
IV. Kādēļ? Brīvība / neatkarība.]
Un tagad apskatīsim šo simpātisko modeli. Tiesa gan šis modelis ir tikai viens no Ukrainas modeļiem. Nacionālistiskais un daļēji eirooptimistiskais. Padomju un krievu modelis redz visu savādāk. Bet piektais modelis, kura apoloģēts esmu es (un daļēji arī autors), uzskata vēl pavisam savādāk. Šo piekto modeli mēs apskatīsim vēlāk.
Bet kopumā šis modelis dominē (ir plaši pārstāvēts) mūsu sabiedrībā. Un tagad apskatieties uz šo modeli ar skaidru skatienu, tā, it kā runa neietu par mums, bet gan par kādu citu, par kādu citu valsti. Kas ir šie cilvēki? Viņi ir psihi. Paranoiķi. Tiesa gan ir vecais labais teiciens, ka, ja tu esi paranoiķis, tas nenozīmē, ka tevi nemēģina nogalināt. Bet nu tomēr.
Kā būtu jāizskatās šādai valstij? (Ja tas viss ir taisnība.) Tur ir jābūt militārai nometnei. Nepārtraukts karš. Tā ir militāra nometne. Ielenkts cietoksnis. Te tātad ir jābūt militārai nometnei. Visiem ir jāstaigā ar ieročiem kā Izraēlā. Divdesmit procentiem no budžeta jātērē karam. Bērni kopš bērnības zin (un arī sirmgalvji), ka, ja slikti karosi, tad visam būs beigas. Mums tad ir jābūt šādai Izraēlai kvadrātā.
Bet mēs neesam Izraēla kvadrātā. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs sev melojam. Ukrainas nacionālā ideja, viena no centrālajām Ukrainas idejām ir pēc iespējas vairāk melot gan sev, gan apkārtējiem. Tāpēc ka, ja pateikt taisnību, tad viss sabruks un būs jāizdomā kaut kas cits. Lūk, tāda mums ir nesabalansēta pamatpretruna. Jebkurš sociums sev melo, bet mūsu sociums sev melo kvadrātā.
Ja mums ir šāda aina (ja mums visa vēsture ir cīņa ar ienaidniekiem), tad cik mēs procentus tērējam aizsardzībai? Mēs tam tērējam kapeikas (5%). Nepārtraukti karojošai valstij ir jātērē 25-30% līdzīgi kā to savulaik darīja Izraēla. Katram ir jāatdod 30% no algas karam. Slabo?
Bet mēs nu galīgi neesam līdzīgi šādai sabiedrībai. Lai gan mēs mēģinām tēlot šādu sabiedrību. Tie ir meli no sākuma līdz beigām. Un šito s*du mums mēģina iepārdot. Ilgi un neatlaidīgi. Nacionālisti, Porašenko hibrīdprojekts utt. Tas viss ir meli.
Tādi elementi ir mūsu vēsturē, tas ir neapšaubāmi. Tas ir, mūsu vēsturē ir arī šis, bet tā pilnīgi noteikti nav pati galvenā mūsu vēsturiskā koncepcija. Mēs esam ne tikai paranoiķi, bet arī šizofrēniķi, jo dzīvojam divu dažādu pasaulskatu pasaulēs. Visi ir šizofrēniķi un paranoiķi, bet mums ir sava specifika.
Tas, ko mēs tagad izdarījām, bija skats no ideālā uz reālo. Bet tagad apskatīsim situāciju no reālā uz ideālo. Apskatīsimies kāda Ukrainā ir reālā situācija un kāda koncepcija šai sakarā izveidojas.
Kas mums ir ar aizsardzību? Kur pārsvarā tērē naudu Ukraina kā valsts? Valsts tērē naudu sociālismam. Pareizi?!
Kā izskatās valsts modelis? Ir oligarhāts. Krieviski septiņbajārība jeb magnāti vecpoliski. Un ir proletariāts. Kādās attiecībās atrodas virspusē magnāti un apakšā proletariāts? Viņi ir savstarpēji atkarīgi. Kā teica Markss vienā brīdī iestājas abpusēja atkarība. Un pat oligarhāta pārstāvji tipoloģiski ir sliktākie no savas tautas, kuriem ir tāda pati vērtību sistēma, kultūra, pasaulskats.
Oligarhāts ir izpircis valsti [nozadzis valsti], kurai pēc liberālās demokrātijas modeļa un pēc modernā “state” modeļa, kuru izdomāja Džons Loks, Hobs un tālāk attīstīja citi ir jābūt kā naktssargam, kurš no valsts vienādā attālumā tur visus – gan lumpeņus, gan oligarhus. Oligarhi šo valsti izpirka. Viņi izpirka tiesībsargājošo sistēmu, medijus un specdienestsu. Tāpēc viņi arī saucas par oligarhiem, ka ir ne tikai vienkārši bagāti cilvēki, bet gan ir cilvēki, kuri iejaucas valsts darbībā, ir to privatizējuši. Un viņi caur budžetu samaitā lumpeņus. Samaitā ar to, ka dod ļoti lielas, nesabalansētas sociālās izmaksas un līdz ar to samazina ekonomisko un pilsonisko aktivitāti. Kādēļ kaut ko darīt, ja var sēdēt un saņemt?! Papildus vēl samaitā caur televīziju, caur mūsdienu masu komunikācijas līdzekļiem, dodot nepatiesus modeļus. Pie tam notiek šizofrēnija, pus gadu tiek dots viens modelis, tad mainās politiskais lietderīgums un tiek dots pavisam cits modelis.
Valsts ir sadalīta divās lielās nometnēs. Vieni ir budžetnieki, kuri pilnībā ir atkarīgi no budžeta, attiecīgi arī no oligarhiem. Otri ir tie cilvēki, kuri tieši vai netieši strādā oligarhu labā – vai nu tieši viņu uzņēmumos vai arī viņus apkalpojošajā biznesā.
Un kaut kur pa vidu ir iespiesti tādi kā mēs ar jums, nelaimīgais kreatīvās šķiras slānītis, kurš kaut ko grib izdarīt valsts labā. Saspiests starp lumpeņiem un oligarhiem tas tiek izspiest ārējā vai iekšējā emigrācijā. Iekšējā emigrācija ir, piemēram, savākties, lūk, šādā pulciņā un parunāt par Ukrainas likteni, lai nesajuktu prātā no tām šausmām, kas darās ārpus šīm telpām. Bet ārējā emigrācija ir aiztīties uz ASV, Austrāliju, Itāliju vai vienalga kur citur, lai tikai nepaliktu šeit.
Un ir eksportorientēta ekonomika, kura izlieto nacionālās bagātības. Pārdod tās atklāti vai slēpti. Atklāti mēs pārdodam minerālmēslus un metālus, bet slēpti – dzintaru un mežus. Un vēl mēs pārdodam savas sievietes, ir mums tāds ienākumu postenis. Un vispār cilvēkus. Tas ir tas, kas reāli notiek.
Un tagad, uzmanību. Atbildam uz jautājumiem kas es esmu, kur es atrodos, savstarpējās attiecības un kādēļ no tāda skatupunkta, kas notiek realitātē. Jo ir ideāls modelis, kurš ir kaut kur tur [rāda uz augšu], izdomāts, bet ir tas modelis, pēc kura mēs dzīvojam.
Vispār, ko jums atgādina šis modelis? Ņemsim no vēsturiskiem piemēriem. Tā ir Kijevas Krievzeme. Ir kņazs ar savu karadraudzi, kura šai teritorijā nejūtas pārāk pārliecinoši, tāpēc ir jāsēž kremlī, lai uzkrātu spēku un varētu personiski braukt ievākt nodevas (atņemt visu, ko var), pēc tam ātri mūkot atpakaļ, kamēr nepanāca.
Ir tirgotāji, kuri tirgojas starp ziemeļiem, austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vēl Kijevas Krievzeme tirgojās ar vergiem, vēl ar kažokādām. Ir vidusšķira – amatnieki, kuri sēž pilsētās un kaut ko veido. Un ir reģionālo baronu apspiestā zemniecība, kura kaut kā mēģina izdzīvot un dot baroniem nodevas pēc minimuma. Kādas desmit zvērādas, desmit vistas, lai tikai neaiztiek. Bet, ja aiztiek, tad sākas nacionālā sacelšanās kādas Žetomiras guberņas vai Volīnijas ietvaros. Loģiski? Ir līdzība?
Tas, ko es aprakstīju ir pirms Jaroslava. Viņa laikā viss jau bija civilizēti. Tā ir Igora laiku Kijevas Krievzeme, kuru austrumslāvu ciltis starp priedēm pārrāva uz pusēm. Tāds, lūk, bardaks. Un šis arhetips kopš tiem laikiem nav mainījies. Lai ko ar to nedarīja Padomju Savienība, Krievijas impērija, poļi vai austrieši, kāds tas bija, tāds arī palika. Tā tas ir tāpēc, ka, arhetipi, ja reiz vienreiz ir parādījušies, tad ar tiem neko nevar izdarīt. Tos var tikai modernizēt un uzlabot. Tas ir mūsu bāzes modelis.
Man ir raksts Facebook, saucas “Sākotnējā Krievzeme” (Русь изначальная, 2017), tur es šo visu aprakstīju un pat piedāvāju, ko lai ar to iesāk. Bet visas ilūzijas par to, ka mēs esam mūsdienu kapitālisma, kreatīvā kapitālisma, sintēzes kapitālisma valsts, demokrātiska valsts ir muļķības un bērnudārzs. Mums no tā ne tuvu nekā nav. Mums pat nav Zečpospoļitas agrīnā modernisma (16. – 17. gadsimta) shēmas. Lai gan ir zināmas līdzības, ir tie paši magnāti. Bet kazaku nav. Nav balansa.
Un kāda ir mūsdienu atšķirība no Kijevas Krievzemes modeļa? Tirgoņi ir nopirkuši kņazu. Kijevas Krievzemes problēma jeb priekšrocība bija apstāklī, ka kņazs ar tirgoņiem atradās sarežģītās attiecībās. Ja ņem kaut vai Novgorodas tiešās demokrātijas modeli, tad kņazu te aicināja un te padzina. Bet viņš nekādā gadījumā nebija nopirkts. Viņam karavīra gods neļāva ar tādām zemiskām lietām nodarboties. Viņš varēja ņemt naudu, viņš varēja atņemt naudu, bet viņš nepārdevās.
Bet mums ir izpirkts gan kņazs, gan viņa karadraudze. Krievu taisnīgums nestrādā, jo nav kam aizstāvēt tautu. Tāpēc pirmais Ukrainas uzdevums (tas ir aizsteidzoties mazliet uz priekšu) ir atgūt valsti. Atgūt to no oligarhiem. Ir nepieciešams dumpis. Ir jāatbrīvo tiesībsargājošās iestādes, tiesu sistēma un vispār valsts iestādes no oligarhāta varas. Bez tā mums ir beigas. Bet pagaidām oligarhi ar katru gadu arvien pamatīgāk šo visu nopērk. Un pagaidām izredzes es neredzu.
Ja atgriežamies pie modeļiem, tad, kas mēs esam šai modelī? Mēs esam sašķelti, nodalīti cilvēki ar ļoti atšķirīgām vērtību sistēmām, kurus vispār nav skaidrs kas apvieno. Mūs apvieno situācija. Mēs esam situatīva apvienība. Ja mēs nebūtu situatīva apvienība, mēs nekad nebūtu pazaudējuši 7% teritorijas un 20% rūpnieciskā potenciāla, un mums nebūtu draudu pazaudēt vēl vairāk.
Nav tādas lietas kā ukrainis. Tāds kolektīvs. Tie visi ir ļoti dažādi cilvēki ar dažādām vērtību sistēmām, kuri ir uzauguši dažādās vēsturiskās tradīcijās, ar dažādu pasaulskatu, ar dažādām valodām, kurās viņi runā, ar dažādām tradīcijām un tā tālāk, un tā tālāk.
Volīnijas apgabals no Ļvovas apgabala atšķiras ne mazāk kā Sumas apgabals no Hmeļņickas apgabala. Mums liekas, ka Rietumukraina ir viendabīga, tāpat kā Austrumukraina, bet luganskieši ar doņeckiešiem ir ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādi. Ne velti viņiem izveidoja atsevišķaks republikas. Tur muita starp viņiem ir pamatīgāka kā starp Ukrainu un okupētajiem rajoniem. (…)
Mēs esam soļanka. Ir tāds ukraiņu nacionālais ēdiens. Mēs esam soļanka, ko ir sametuši vienā katlā vārīties. Mums ne tuvu nav nekāda kopēja “mēs”. Tas ir baroka ēdiens. Mēs esam baroka nācija, agrīnā baroka nācija.
Tagad uz otras lapas pierakstīsim, kur mēs atrodamies. [Pieceļas un raksta uz tāfeļpapīra.] Tātad, atbildot uz jautājumu, kas mēs esam, atbildam, mēs esam soļanka. Jā, kad pagatavo, tad ēdiens ir garšīgs, bet jautājums te ir, kurš ir pavārs. Un kurš ir marinētais gurķis un kurš ir desa.
Kur mēs atrodamies? Tagad ir jāanalizē mūsu ārpolitika, kura tiek reāli īstenota, nevis pēc dažu cilvēku gaišajiem saukļiem no sērijas “Armija, valoda, ticība”. Tas, kas reāli notiek, tai skaitā cilvēku ar saukļiem “Armija, valoda, ticība” vadībā, kad Medvečuks bija neaizskarama persona un galvenais saziņas posms ar Kremli, un, kad deputāti, kā braukāja uz Valsts domi Porošenko laikā, tā turpina braukāt arī tagad.
Kas mums notiek ar reālo ārpolitiku? Mēs esam izvirtusi publika, kura pirmkārt domā par piķi. Un par to, lai nebūtu nepatikšanu. Vairāk naudas un mazāk nepatikšanu. Ukraiņu balanss vienmēr iet pa līniju vairāk naudas un mazāk nepatikšanu. Ja Krievija iedos naudu, – lieliski. Ungāri iedos naudu, – labi. NATO iedos naudu, – brīnišķīgi. Visiem visu apsolīsim, visiem paklanīsimies. Un tā tālāk.
Kā ukraiņu politiķi uzvedas Vašingtonā? Viņi tur prasa naudu un sūdzas par konkurentiem, citiem ukraiņu politiķiem. Neko citu viņi tur nedara. No viņiem nenāk nekādi konstruktīvi priekšlikumi. Diedelēt un sūdzēties, diedelēt un sūdzēties. Viszemākā līmeņa rūdītu egoistu varza. Nekaunīga, apnicīgi uzmācīga perifērija. Globālu uzdevumu risināšanā mēs nepiedalāmies. Reģionālu uzdevumu risināšanā mēs nepiedalāmies. Kas tad mēs pēc visa šitā esam? Soļanka, kura grib sevi pēc iespējas dārgāk pārdot. Teiksim kā ir, mēs taču tagad neesam tribīnē, jo tikai pēc reālas diagnozes varēs novērtēt perspektīvas.
Tātad, kur mēs atrodamies? Apkārt mums ir dažādi cilvēki (nācijas, sabiedriskās grupas), kas risina dažādas problēmas. Bet mēs esam soļanka, ēdiens šajā dzīves svētku galdā. Ēdiens, kurš sevi grib pārdot pēc iespējas dārgāk.
Es te gribu uzsvērt, ka te neiet runa par mums ar jums brīnišķīgajiem, kas sapulcējušies šajā telpā, mēs, protams, tādi neesam, mēs esam daudz labāki un tā tālāk [nicīgi iesmaidas]. Runa iet par vidusmēru, par “vidējo temperatūru slimnīcā”.
Kādās attiecībās mēs atrodamies? Es jau pateicu. Mūs grib apēst. Attiecībā uz mums ir divas tendences vai trīs. No mums grib norobežoties. Paņemt no mums to, kas ir lietderīgs (piemēram, izķeksēt no soļankas visu desu). Un ir vēl trešā tendence, – aprīt un pārtaisīt (piemēram, pārtaisīt par krieviem, krievijiešiem).
Šī tendence taču ir un tai nav mazsvarīga loma. Tiesa gan visi pārējie grib paņemt to, kas viņiem šķiet lietderīgs. Rumāņi grib paņemt rumāņus kopā ar Bukovinu, ungāri – paņemt Aizkarpatiju, katrs pa mazumiņam.
Un visbeidzot, priekš kam tas viss? Mūsu nacionālā ideja ir ēdiena, kuru apēdīs, bet kurš grib vārīties pats sevī, ideja. Priekš kam tas viss? Atsienieties no mums, lieciet mūs mierā, mēs gribam vienkārši dzīvot. Nacionālā ideja – “vienkārši dzīvot”. Uz Itāliju aizbraukt, dārzu iekopt, utt. Par ko mēs mīlam Tarasu Ševčenko? Viņš ģeniāli notvēra Ukrainas eksistenciālo mirkli. Viņa poēzija ir kāds momentuzņēmums? Ukrainas mirklis ir “Ķiršu dārzs” (“Садок вишневий коло хати“). Bet kaut kādi tur tatāri, krievi (krievijieši), ungāri, eiropieši un vēl nezin kas nafig nav vajadzīgi. Neaiztieciet mūs!
Kādēļ tas viss? Lai ilgtu mūžīgā tagadne, lai ilgtu bezgalīgais Ukrainas mirklis. Ukrainas mirklim ir jāilgst mūžīgi, bet kaut kādi nelieši visu mēģina pārtraukt.
Un kā jūs domājat, kādas mums ir perspektīvas ar šādu reālo situāciju? Vēl jāņem vērā, ka tas viss iziet caur tādiem pamatīgiem meliem, ka mēs cīnāmies, ka mēs esam varoņi, ka mēs esam upuri, ka vēl tikai mazliet, mazliet un mēs visus uzvarēsim un aiziesim līdz Vladivostokai un izsēdīsimies uz Jupitera pavadoņa. Bet kaut kā tas tā nenotiek.
Ukraina ir tāda soļanka, no kuras kaimiņi izķeksē laukā visu, kas viņiem patīk. Viens kaimiņš ir pavisam idiots un grib visu paņemt. Bet tie, kuri ir gudrāki, vai nu gurķus izķeksē, vai nu desu izķeksē, vai kartupeļus paņem. Mēs esam zupa, kura grib, lai mirklis ilgtu mūžīgi. Tāda dīvaina zupa.
Tagad pārejam no Ukrainas antropoloģiskā modeļa pie tās nesabalansētās pamatpretrunas. Kāda ir Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna? Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi nav Ukrainas cienīgi. Mēs netiekam līdzi pašu valstij, tās potenciālam. Manuprāt, ir tā.
Ukraina ir lielākā Eiropas valsts. Klimata un vēl vairāku faktoru ziņā gandrīz vai ideāla valsts. Bet, kas ir ar mums. Mēs līdz tam nedavelkam. Jā, tādiem idiotiem tā tika. Man vecmāmiņa bērnībā teica, “tik saprātīga galva tādam durakam tika”. Es daudz par to esmu domājis un, manuprāt, Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi netiek līdzi Ukrainai.
Tas nozīmē tikai vienu, ka Ukrainas teritorija samazināsies tik lielā mērā, ka tas, kas šajā teritorijā dzīvo (mēs ar jums), spēs to apkalpot. Pēc manām aplēsēm tā būs apmēram Getmanšina (Гетманщина). Tie ir pieci apgabali Viņicas, Žitomiras, daļa Kijevas apgabala, daļa Čerkasu apgabala, iespējams daļa Dņepropetrovskas apgabala, daļa Černoveckas apgabala. Rietumukraina visdrīzāk atdalīsies, ja viss turpināsies kā līdz šim. Rietumukraiņu vietā es arī atdalītos. Dņepras labo krastu mēs neizvilksim. Tas aizies Krievijai. Labais krasts un Dienvidukraina.
Pāri paliks tāda nabaga Getmanšina bez izejas uz jūru, piekauta, nekaitīga, kāda tā ilgu laiku arī bija, neskatoties uz visām varonīgajām kazaku cīņām. Mēs septiņjūdžu zābakiem ejam šajā virzienā. (…)“
Tālāk Arestovičs iepazīstina ar savu Ukrainas redzējumu, kas viņa izpratnē ir “cilvēces briljants”, kurš ir tikai jāattīsta, izmantojot “pilsētas ielejā” koncepciju, kura labi saskan ar asiņainu, upuriem pārpilnu karu (masveida asinsizliešana un cilvēku upuri kā nācijas apvienošanas vai izveidošanas tehnoloģija). Ukraina Arestoviča stāstījumā ir īstā Krievzeme, bet ukraiņi īstie krievi, tāpēc Arestovičs pilnā nopietnībā piedāvā pārdēvēt Ukrainu par Krievzemes Ukrainu un uzņemties “pilnu atbildību” par Padomju Savienības un Krievijas Impērijas vēsturiskajiem periodiem, jo tās esot radījuši ukraiņi.
Izejot no Arestoviča koncepcijas Ukraina piesaka ideoloģiskas pretenzijas uz visu Krievijas teritoriju un kultūru. Un tas nav nekas jauns. Līdzīga koncepcija savulaik bija Lietuvas Lielkņazistei un to aprijušajai Polijai. Bet Ukrainas iedzīvotāju vairākums šādā skatījumā ir tikai tādu nodomu realizācijas instruments, nekas cits kā lielgabalgaļa šajā gadsimtus ilgstošajā karā.
Avoti:
https://tjournal.ru/opinions/597078-priznanie-arestovicha
Informācijas aģentūra
/30.05.2022/
Politoloģija 