Audzināšana un valsts pārvaldīšana

Jānis Gulbis

Vācu filozofs Imanuēls Kants ir secinājis to, ko pirms viņa pasaules gudrie tā vai savādāk bija izteikuši, ka cilvēka attīstībā ir divas visgrūtākās funkcijas – audzināšana un valsts pārvaldīšana. Lielāko mūža daļu esmu pētījis un praksē piedalījies šo funkciju realizēšanā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kā valsts ierēdņu atestācijas komisijas priekšsēdētājs praktiski iepazinos ar mūsu valsts ministriju ierēdņu sastāvu, dažādu Eiropas un pasaules valstu pārvaldes sistēmām. Kā pasniedzējs strādāju vairāk kā 30 gadus ne tikai ētikas, augstākās nervu sistēmas fizioloģijas, psiholoģijas, tai skaitā sociālās psiholoģijas, bet arī ģimenes psiholoģijas un audzināšanas jomā. Bija laiks, kad šīs zināšanas bija vajadzīgas, kamēr pūlis nebija ieguvis brīvību saviem apspiestajiem instinktiem un egoismam.

Miljoniem gadu dzīvās būtnes, cita ar citu konkurējot, cīnījās par savu dzīvību un izdzīvoja agresīvākie, kas nostiprinājās baros. Cilvēce ir nogājusi garu spirālveida attīstības ceļu, un zinātnieki strīdas par to, cik civilizācijas ir šo ceļu gājušas un kāds būs mūsu civilizācijas tālākais ceļš. Tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Man ir bijusi iespēja satikt cilvēkus, kuriem tas rūp. Cilvēces attīstības vēsturē katrs progress nes sev līdz regresu, kas beidzas ar civilizācijas nomaiņu. Vai mēs spēsim izprast cilvēces attīstības gudrākos prātus, kuri radījuši tās klasiskās vērtības, kuras pieņemot var turpināties šī civilizācija? Ja piedalīsimies noziedzīgo prātu izspēlētajās spēlītēs un vadīsimies no pūļa psiholoģijas, tad mūsu ceļš būs tāds pats kā iepriekšējām civilizācijām.

Pēdējā laika notikumi Latvijā, Eiropā un pasaulē beidzot piespieduši sabiedrību, zinātniekus, psihologus un psihiatrus nopietni pievērsties vardarbības tēmai. Tomēr visi pūliņi, vismaz līdz šim, ir bijuši bez panākumiem. Satraucoši notikumi risinās [2008.gads] kādā Velsas mazpilsētā, kur viens pēc otra īsā laikā pakārušies jau 17 jaunieši. Šajā Lielbritānijas mazpilsētā valda pagrimums, kā rezultātā zeļ alkoholisms, narkomānija, ģimenes skandāli, jauniešu uzdzīve un dialekti, kurus kulturālā sabiedrībā vispār nelieto. Policijas priekšnieks secina: “Izskatās, ka dzīves izbeigšana šiem jaunajiem cilvēkiem ir kļuvusi par pieņemamu variantu, kā risināt problēmas, ar kurām viņi saskārās.” Šis fenomens ir kļuvis unikāls visas pasaules mērogā un atcerēsimies, ka Lielbritānija bija pirmā kapitālistiskā valsts pasaulē, bet pašreizējie notikumi šai valstī ir piespieduši tajos iesaistīties arī šīs valsts politiķus. Tas viss liecina, ka vardarbība sabiedrībā kopumā ir sasniegusi tādu pakāpi, ka tā bez jautājuma aktualizēšanas visos politikas līmeņos nebūs novēršama.

Aktualizējot šo jautājumu, mēs jauiepriekš paredzējām, ka saskarsimies ar nopietnām grūtībām, pretestību, izpratnes trūkumu un nevēlēšanos praktiski risināt šo problēmu. Šis jautājums nav risināms, nodarbojoties tikai ar seku likvidēšanu, ko jau visdažādākajos veidos bez panākumiem esam praktizējuši. Bet ir pienācis laiks, kad jārunā par iemesliem, jo citādi var būt jau par vēlu.

Kā man izteicās viens atbildīgs ierēdnis no vecās Eiropas valsts izglītības ministrijas, ka viņi ne tikai ir pazaudējuši šo paaudzi, bet arī nav vairs pedagogu, kuri varētu audzināt jauno paaudzi to klasisko vērtību garā, kam ir nākotne. Turpinot aizsākto diskusiju par audzināšanu, vēlos piedāvāt analīzei par kultūras iespaidu uz mūsu uzvedību – kā kultūra formē dažādas vērtības mūsu sabiedrībā un kā tās izpaužas dzīvē.

Mēs zinām, ka viens no kritērijiem ir, ar ko kultūras atšķiras, kādas vērtības izvirza priekšplānā – vai tā būs individuālā paškontrole un personīgie sasniegumi vai sabiedrības solidaritātes pienākums. Tātad: Individuālisms vai kolektīvisms (egoisms vai altruisms).

Rietumu galvenā vērtība ir individuālisms, kur katrs cīnās par savu interešu apmierināšanu ar jebkuriem līdzekļiem. Austrumu un trešās pasaules valstu kultūrā galvenā vērtība ir kolektīvisms. Tur prioritāte ir ģimenei, klaniem, darba kolektīviem. Līdz ar to Rietumi attīsta egoismu, bet Austrumi un trešās pasaules valstis – altruismu.

Izraēlas zinātnieki snieguši informāciju, ka ir atklāts arī altruisma gēns. Jau senajā Grieķijā tās filozofi pavēstīja, ka cilvēces nākotne ir altruisms nevis egoisms, kuram pieder pagātne. Tas ir ceļš atpakaļ pie senčiem jeb precīzāk – uz šīs civilizācija iznīcību. Domājams gan, ka tas nenotiks. 1995.gadā, kad Japānā Kobes pilsēta pieredzēja šausmīgu zemestrīci, Rietumu žurnālisti bija pārsteigti par to, ka tur nebija izlaupīšanas un par kārtību, kas tur valdīja, kad iedzīvotāji stāvēja rindās, lai saņemtu pašu nepieciešamāko izdzīvošanai, tā, it kā viņi gaidītu pieturā autobusu. Pie mums arī tad ir grūti ievērot rindu, tāpat kā uz ielām vienmēr ir liels daudzums “izcilu individuālistu” – autobraucēju, kuri uzskata sevi par citas raudzes cilvēkiem nekā pārējie.

Individuālisms un kolektīvisms atstāj vislielāko iespaidu uz sociālajām savstarpējām attiecībām un bērnu audzināšanu. Individuālists ignorē ne tikai savu ģimeni, draugus, darba kolektīvu un valsti. Individuālists jūt tiesības tos visus pamest, lai meklētu savu personīgo laimi jebkurā citā vietā pasaulē, kur cilvēki ir radījuši ko labāku, jo pats viņš nepalīdzēs to darīt savā ģimenē, mājā, pilsētā, valstī. Šādā sabiedrībā jau no agras bērnības māca, ka viņš ir svarīgākais, pašpārliecinātību un savu izredzētību šai pasaulē, ka visiem jābūt līderiem un biznesmeņiem. Viens otrs jau “plīst” no savas pašpārliecinātības, bet šīs kultūras pārstāvji turpina viņus vēl stimulēt tādā pašā garā – izjūti sevi, pieņem sevi, uzticies tikai sev, apgūsti karatē, neesi atkarīgs no mīlestībai vai draudzībai nepiemērotiem partneriem. Nesen [2008.g.] kāds 4.klases meitenes vectēvs bija ieradies skolā un ne tikai morāli, psiholoģiski pazemoja bērnu, bet arī fiziski spēra ar kāju par to, ka meitene draudzējas ar viņa mazmeitu un nav tās cienīga.

Lūk, kā psihoterapeits F. Perls raksturo Rietumu individuālisma psiholoģiju: “Es nodarbojos ar sevi, bet jūs ar sevi. Es šai pasaulē neesmu tādēļ, lai apmierinātu jūsu gaidīto. Bet jūs – ne priekš tam, lai apmierinātu manas vajadzības”.

Kolektīvisma kultūrās, kur vispirms ciena grupu solidaritāti, tādi vārdi ir retums. Šajās kultūrās tieši sabiedrības attiecības un sakari nosaka cilvēka uzvedību un palīdz noteikt, kas viņš ir. Un uzvārdu raksta pirmo, lai pasvītrotu piederību savai ģimenei. Individuālistiem svarīgi ir viņu vārds, nevis uzvārds. Patstāvība kolektīvisma kultūrā nozīmē nevis “darīt savu”, bet “būt atbildīgam”. Individuālisti jau no dzimšanas savus bērnus māca visu darīt patstāvīgi un neatkarīgi no vecākiem, pēc iespējas ātrāk aiziet no ģimenes, kas arī jaunajiem patīk. Vecāki savu dzīves nogali aizvien biežāk pavada pansionātos, kur arī visi dzīvo neatkarīgi cits no cita.

Kolektīvisti savus bērnus māca kolektīvisma vērtību garā, savstarpējas palīdzības un mīlestības garā, māca noteikt šīs vērtības un pēc tām dzīvot. Sabiedrība palīdz rūpēties par visiem ģimenes locekļiem un par saviem vecākiem, slimajiem un invalīdiem, kā arī bērnu audzināšanas jautājumos. Tā Japānā katrs bērns ir arī mans bērns nevis vārdos, bet darbos. Katrs atbild par šo bērnu, lai arī kur viņš būtu, kas pat nav iedomājams individuālisma kultūrā. Kolektīvisma kultūrā var būt pat attiecības ar mazāku cilvēku loku, bet šīs attiecības ir daudz dziļākas un ilgstošākas.

Rietumu kultūrā lepnība ir vadošā, bet kolektīvisma kultūrā svarīgākas ir draudzības jūtas. Kolektīvisma kultūrā pat attiecības starp darba devēju un ņēmēju ir savstarpēji lojālas, ciena sociālo solidaritāti, cilvēki cenšas uzturēt harmoniju, demonstrē cieņu un ļauj otram “saglabāt sevi”. Maksimāli cenšas iztikt bez konfrontācijas, atturas no liekas atklātības un sevis slavināšanas. Cenšas apiet “asos stūrus” un rēķinās ar otru, ir pieticīgi un miermīlīgi. Cilvēki viens otram palīdz un cenšas atcerēties tos, kuri viņiem ir palīdzējuši. Kolektīvismā neviens cilvēks nav “sala”. Neatkarības vietā viņiem ir savstarpēja atkarība. “Es” ir mazāk nozīmīgs kā “mēs”. Tieši kolektīvisma dēļ šajās valstīs ir problēma ar tirgus ekonomiku, liberālismu un konkurenci, kas paši par sevi ir pretrunā ar kolektīvismu, tāpēc arī neredz nākotni ne tirgum, ne liberālismam, ne konkurencei šajās zemēs, jo šīs zemes ir ļoti atšķirīgas ar dziļām, vēsturiskām saknēm savās kultūrās, un arī tie domātāji, kuri analizējuši cilvēces attīstību un nākotni, uzskata šo kultūru par cilvēces nākotni.

Individuālisms, pēc viņu uzskatiem, ved uz cilvēces iznīcību nevis attīstību, un nelīdzēs te ne atomieroči, ne pasaules lāsts – nauda, kas ved tikai uz mantkārību un nelietību un iznīcina cilvēku garīgās vērtības. Individuālisti cilvēku uzvedību skaidro ar to individuālām īpatnībām. Piemēram, agresivitāti pret kādu tie skaidro ar tā “slikto raksturu” vai kādām īpatnībām nevis kā konfliktu savstarpējās attiecībās vai konkurenci. Kā tad dzīvot sabiedrībā, kur ir abu šo kultūru pārstāvji? Vajadzētu katram no savas kultūras izvirzīt noteikumus, lai varētu mierīgi līdzās pastāvēt. Individuālistiem: izvairīties no konfrontācijas; kultivēt ilgstošas savstarpējās attiecības, negaidot ātru satuvināšanos; pieticīgāk pasniegt sevi; censties ievērot visas grupas intereses utt.

Cik reāli šādu rīcību var sagaidīt no egoista tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos?

Kolektīvistiem, nokļuvušiem individuālistu sabiedrībā, tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos vajadzētu: vairāk kritizēt kā parasti; pāriet ātrāk pie lietas bez liekiem ievadiem; demonstrēt savu māku un zināšanas; izcelt sarunu biedra personīgās īpašības.

Kas sagaida kolektīvistu pie šādas vardarbības pret sevi? Individuālisti par savu identitāti maksā ar vientulību, izšķirtām laulībām, slepkavībām  un stresu. Individuālists arī no laulības gaida vairāk savu apmierinājumu nevis gatavs ko dot otram. Kā norāda pētnieks un klīnicists Martins Seligmans, tad izteikts individuālisms ir galvenais iemesls krasam depresijas pieaugumam Rietumos, kas izpaužas kā “bezmērķīga” eksistence, kas rodas no tā, ka Jums nav vairs piesaistes kam lielākam, kā Jūs pats.

Tirgus un liberālie individuālisti, redzot kādā purvā ir iegājuši ar savu bērnu audzināšanu un kāds ir rezultāts no 1960.gadu  (“Dari visu pēc sava prāta”), 1970.gadu (“Es – desmitgade”) un 1980.gadu (“Mantkārība – tas ir labi”), kā arī no neierobežotās personas brīvības, tagad saka, ka tas viss ir sagrāvis viņu kultūru un neierobežotā biznesa brīvība sabojājusi mūsu apkārtējo vidi. Neskatoties uz šiem rezultātiem, individuālisms Rietumos turpina pieņemties spēkā un aizvien izteiktāk sabiedrībā izpaužas sociālā atsvešinātība un zūd sabiedrības vispārējās vērtības.

Lūk, kā izmainījusies no 1960.gada ASV sociālā situācija: šķiršanās palielinājusies divas reizes; pusaudžu pašnāvības pieaugušas trīs reizes; fiksētie izvarošanas gadījumi palielinājušies četras reizes; ziņojumi par vardarbību pret bērniem palielinājušies piecas reizes; bērnu skaits, kuri dzimuši nepilnās ģimenēs, palielinājies sešas reizes un tikpat pieaugusi noziedzība starp pusaudžiem.

Altruisms (no lat.val. alter – cits) kā antonīms egoismam, nesavtīgas rūpes par citiem cilvēkiem plašā diapazonā – no atbalsta līdz pašupurēšanai ģenētiski (V.Eframsons) un socializācijas ceļā. Altruistiskā uzvedība atkarīga no vērtību sistēmas sabiedrībā, kas nosaka cilvēku attiecības vienam ar otru, valsti, pasauli. Altruistiskā motivācija lēmumiem veidojas atkarībā no tā, kādā veidā bērns apgūst garīgās vērtības jūtu līmenī. Svarīgi te ir gan emocionālās atsaucības veidošanās sakarā ar citu cilvēku, bērnu pārdzīvojumiem, kā arī attiecībās ar dzīvniekiem.

Izteiktā inflācija valstī ir skārusi ļoti daudzas ģimenes un, neapšaubāmi, tas nav tikai materiālā ziņā. Sabiedrībā, kur noteicošais ir nauda, tās pirktspējas krass samazinājums un neadekvātās cenas gan precēm, gan nekustamajiem īpašumiem, gan pakalpojumiem ir arī krasi saasinājušas visas tās problēmas, kuras jau pastāvēja līdz šim, un viņas vienkārši nav vairs iespējams noslēpt. Bērns ir atkarīgs no pieaugušajiem un savas ģimenes locekļiem. Katrs notikums, kas rada līdzsvara zudumu ģimenes sistēmā, bērnu traumē un izraisa stresu, kas var kļūt par iemeslu nopietnai krīzei. Smagas sekas var izraisīt vecāku šķiršanās, vardarbība ģimenē, kāda tuva cilvēka nāve, izlikšana no dzīvokļa, vecāku darba zaudēšana, vecāku atkarības problēma un nespēja saglabāt savu sociālo statusu.

Ģimene bērna dzīvē ir svarīgākais atbalsta un stabilitātes faktors. Svarīgi, vai iepriekšminētie iemesli nedarbojas vienlaikus, un arī tas, cik ilgi tie darbojas. Vienlaikus visam tam bērnam ikdienā jāsaskaras ar mūsu valstī pastāvošo konkurenci un pārprasto brīvība, kura sen jau pārgājusi visatļautībā. Šajā situācijā svarīgu lomu spēlē katrs pedagogs un it sevišķi klases audzinātājs. Kā izveidot veselīgi funkcionējošu kolektīvu no bērniem ar ļoti dažādu emocionālo slieksni un zinātkāri, ļoti dažādu sociālo statusu, audzināšanu un visām tām problēmām, kuras ikdienā ir jārisina šiem bērniem savā ģimenē? Tam vajadzīga ne tikai augsta profesionalitāte, bet arī emocionāla inteliģence un sirds siltums. Klases audzinātājs – ir liels gods un liela atbildība. Tā ir svarīgāka persona kā direktors.

Mums ir jādara viss neiespējamais, lai nepieļautu situācijas pasliktināšanos un rastu izeju tās uzlabošanai. Vienlaikus aicinu visus vecākus, tāpat kā pedagogus, pievērst daudz lielāku vērību bērna emocionālajām izpausmēm, kas ir katra bērna vēstījums mums, pieaugušajiem. Šīs izpausmes ļauj mums spriest par to, kas notiek ar bērnu.

Neizliksimies vienaldzīgi par to, kas notiek ar mūsu bērniem, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, par neveselīgu mikroklimatu klasē, arī skolā. Ņirgāšanās nedod pozitīvas izjūtas ne tiem, par ko ņirgājas, ne tiem, kuri ņirgājas. Šīs negatīvās īpašības var izpausties turpmāk dzīvē. Cietušie paši var kļūst par varmākām, bet varmākas var nonākt izolācijā ar vēl smagākām sekām. Jebkuras vardarbības atkārtota pielietošana vieglāk kļūst izpildāma un pats varmāka kļūst aizvien agresīvāks. Tāpēc katrs šāds gadījums ir nopietnas analīzes vērts jebkurā skolā un ikvienā klasē, kas liecina par trūkumiem audzināšanā. Ikviens pedagogs un klases audzinātājs labi zina, ka audzināšanas pamats ir attieksmju un uzvedības vienību veidošana.

Mēģināsim atbrīvoties mūsu sabiedrībā no dažāda veida aizspriedumiem, jo tieši šie aizspriedumu bieži kļūst par pamatu  mūsu bērnu uzvedībai. Viņi par tiem nerunās tikai neklātienē, bet realizēs dzīvē un daudz asāk nekā saklausījuši savu vecāku sarunās. Viņi šīs sarunas uztver kā atļauju citus pazemot, kas neatbilst viņu sociālajam statusam. Tas noved līdz dziļai amorālai rīcībai, jo šie varmākas kļūst ar katru dienu amorālāki, garīgi invalīdi, kuru rīcības sekas izjūt ne tikai citi bērni, bet izjūt jau visa sabiedrība un arī paši vecāki, kuri izaudzinājuši šos bērnus. Izjutīs arī pedagogi, kuri laikus nav saskatījuši un centušies novērst iemeslus, lai labotu situāciju, bet nereti pat, pateicoties šo bērnu vecāku sociālajam statusam, veicinājuši šo varmāku tālāku degradāciju.

Raksturu bērnam visvairāk ietekmē tās darbības, ko viņš dara, kad viņam liekas, ka neviens nezina vai neredz, ka tas ir viņš, tā ir viņa anonīmā darbība. Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem, tāpēc jebkura anonimitāte, ja tā nav nepieciešama personas aizsardzībai, nav veicināma atbildīgas sabiedrības veidošanā.

Svarīgi atcerēties, ka ar varu uzspiestas normas slikti darbojas. Tikai apzināti pieņemtas normas darbojas, tāpēc iekšējās kārtības noteikumi izglītības iestādēs, ko nav pieņēmuši paši bērni, nedos cerētos rezultātus. Iekšējās kārtības noteikumi ir ļoti nopietns instruments audzināšanas darbā, tāpēc tajā iestrādātās normas var veicināt to vērtību veidošanos, kuras mums nepieciešamas gaišākai nākotnei. Pēc noteikumu pieņemšanas tie iegūst likumu spēku. Daudzi ievērojami filozofi bez kādām pūlēm pierādījuši, ka demokrātiskās idejas nokļuvušas pilnīgā nesaskaņā ar psiholoģijas un pieredzes datiem, bet šodien aizskart vai apšaubīt demokrātijas dogmatus it tikpat grūti kā senāk aizskart baznīcas dogmatus. Bet gan jau izslimosim šo slimību. Tomēr jau tagad jāsaprot, ka izglītība cilvēku nepadara ne tikumiskāku, ne laimīgāku un nemaina ne viņa instinktus, iedzimtās dziņas, bet dažreiz pat, ja nepareizi ievirzīta, – rada vairāk ļauna nekā laba.

Maldīgi ir domāt, ka, “iekaļot” galvā skolas grāmatas, attīstās prāts. Atmiņa ir zemākās psihiskās darbības forma, un tā ir labi attīstīta gan šizofrēniķiem, gan zemas raudzes cilvēkiem, un nav nekas fenomenāls. Pie iekalšanas netiek vingrinātas un attīstītas ne spriešanas spējas, ne ierosme, ne iniciatīva. Šāda sistēma bērnus tikai noniecina un padara nespējīgus, nevarīgus. Pašreizējā sistēma iedveš ne vienam vien jaunietim nepatiku pret viņa vecāku sabiedrisko stāvokli, un zemnieka dēls vai meita vairs negrib palikt par zemniekiem, strādnieka dēls par strādnieku, un sīkpilsonis sava dēla vai meitas karjeru iedomājas tikai valsts amatu dabūšanā un pēc iespējas augstāku, kuri pēc tam savu nespēju un kļūdas pārmetīs valdībai, kura ir šīs sistēmas gala produkts. Tieši tāda sistēma Rietumus ir novedusi pie tā, ka visi grib būt “augšā”, visi grib būt līderi, bet vienkāršo darbu, kas ir dzīves pamats, nav vairs kas dara, un šiem darbiem ieved darbaspēku no trešās pasaules valstīm, un nu vaimanā par viņu vairošanos un ka kundziņi paliek mazākumā.

Bet vislielākā traģēdija ir tā, ka reizē ar šo sistēmu novērojams morālisko īpašību pagrimums. Mūsu liktenis izšķirsies, vai spēsim savus bērnus audzināt tā, lai tie būtu derīgi praktiskā dzīvē un ar augstām morāles īpašībām. Prāts attīstās, rosinot interesi praktiskā darbībā, ko var iegūt tīrumā, darbnīcā, tiesā, slimnīcā, pie saviem darba rīkiem, materiāliem, jebkurā darbā klientu klātbūtnē un kopā ar citiem strādājošajiem. Tieši tur rodas ierosme taupībai, uzlabojumiem, izgudrojumiem un attīstās spriešanas spējas. Vai mūsu izglītības sistēma nodrošina, lai katrs bērns atrastu sev vietu dzīvē atbilstoši savai attīstībai un iedzimtām spējām, vai dzenamies pēc “ģēniju” un līderu ražošanas, kas rada neveiksminiekus un vairo tikai neapmierinātos ar savu dzīvi? Vai mēs vairojam vai atņemam dzīvei nepieciešamās spējas un īpašības?

Un, tomēr pie visa teiktā, ņemot vērā, ka pēdējā laikā krasi ir izmainījusies sociālā situācija daudzās ģimenēs, un tā rezultātā palielinājusies spriedze šajās ģimenēs, kas nevar palikt bez rezultātiem bērnu uzvedībā, tad jāatceras, ja bērnam skolā radušās problēmas, ja bērns nespēj iekļauties klases kolektīvā, jo viņu apceļ vai “atstumj”, tad klases audzinātājs ir pirmais, kuram intuitīvi ir jājūt šāds nelabvēlīgs klimats klasē, un tas jānovērš. Visos gadsimtos ģimenei ir bijusi vajadzība saņemt atbalstu un zināšanas savu bērnu audzināšanā. Jo dziļāka plaisa starp paaudzēm, jo vairāk būs vecāku vajadzība saņemt kvalificētu palīdzību savu bērnu audzināšanā. Sevišķi tas ir mūsu sabiedrībā, kad konkurence, dinamiskums, konfliktsituācijas, nenoteiktība par to, kas ir labi vai slikti, noved pie tā, ka praktiski vairs nav tādu ģimeņu, kuras justos aizsargātas un drošas.

Jā, bērnu audzināšana ir viens no atbildīgākajiem ģimenes sociālajiem pienākumiem. Novirzes bērnu un jauniešu uzvedībā bieži liecina par nopietniem traucējumiem ģimenes dzīvē. Bet neaizmirsīsim arī sabiedrības socializācijas lomu, kura rada ne tikai psihes izmaiņas, bet arī ievērojami ietekmē personības formēšanos.

Par iejūtību un cieņu pret citiem cilvēkiem mums vispirms ir jādomā pašiem pieaugušajiem. Kā to veicina neskaitāmo partiju konkurence un sabiedrības sašķeltība? Tie ir tie sarežģītie jautājumi, kuri beidzot jāsāk apspriest un jāmeklē ceļi, kā to izskaust. Jo tā ir viena liela bezjēdzība, kura nav nekādā veidā attaisnojama un saprātīgā veidā ir ne tikai samazināma, bet arī izskaužama.

Un vēl, vecāku noraidoša nostāja un jebkāda netaisnība dzīvē, ar ko bērns sakaras ikdienā, veicina agresivitāti, nepaklausību, melīgumu un tieksmi uz zagšanu, antisociālu uzvedību. Galvenais ir un paliks audzināšana.

********************************************

Aktualizējot sarunu par valsts galvenajām funkcijām – audzināšanu un valsts pārvaldīšanu, es uzsvēru, ka šīs funkcijas ir tik cieši savstarpēji saistītas, ka nav iespējams tās risināt atsevišķi un tāpēc jārisina vienlaikus. Iepriekš es vairāk runāju par audzināšanas problēmām, tad šoreiz, turpināšu pamatā par valsts pārvaldīšanu.

Vispirms es centīšos runāt par tiem risinājumiem, ar kuriem uzlabot situāciju pie esošās sistēmas, t.i., tirgus apstākļos un pie partiju sistēmas. Pēc tam pievērsīsimies nākotnei – kādas perspektīvas ir šai sistēmai un kādas iestrādes pasaulē ir jaunas sistēmas izveidei.

Lielu cilvēku daļu neapmierina mūsu valsts pārvaldes rezultāts un to vairs nevar noslēpt ne ar kādiem līdzekļiem. Viena daļa nespēj apmierināt pat viselementārākās fizioloģiskās vajadzības, lai būtu paēduši un jumts virs galvas, bet tie, kas ir paēduši un arī jumts ir virs galvas, nejūtas droši, cik ilgi tas tā būs un reti kāds vairs var justies droši pat fiziski, jo dažāda veida vardarbība ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Un nevajag jau nez kādu izglītību, lai konstatētu, ka strauji pieaug morālā degradācija, kas apdraud mūsu pašu pastāvēšanu. Varam jau turpināt pūst ziepju burbuļus, paaugstināt dažādus sodus un pat atjaunot nāvessodu, bet tas jau morālo degradāciju neapturēs. Mēģināt visu koriģēt ar tiesību normām, ir tikai grimšana vēl dziļākā muklājā, jo morāle darbojas bez tiesību normām. Morāli nevar arī atjaunot tikai audzināšanas ceļā, jo audzināšana nav atraujama no visa socializācijas procesa valstī, pasaulē. Socializācijai ir ļoti liels spēks un nereti tā būtiski pārmaina cilvēka iedzimtos faktorus! Tieši tāpēc, risinot audzināšanas jautājumus atrauti no visa socializācijas procesa, mēs pozitīvus rezultātus neiegūsim.

Kā savienot bioloģiskos faktorus ar socializāciju audzināšanas procesā – tā ir tikai viena medaļas puse. Otra puse, un es teiktu būtiska, ir socializācijas saturs, ko tieši nosaka valsts pārvalde un globalizācijas procesi pasaulē. Vecāki un skolotāji ir atbildīgi par bērna personības attīstību kopumā. Bērna personība, tāpat kā jebkura pieaugušā personība, attīstās un pilnveidojas vai regresē un “noplicinās” mijiedarbībā ar apkārtējo sabiedrību. Varbūt, ka mēs ikdienā nepietiekami novērtējam šīs mijiedarbības nozīmi personības attīstībā. Daudzi no mums lasa ne tikai pedagoģiska satura grāmatas, rakstus, bet arī psiholoģisko literatūru, klausās pārraides, lekcijas, bet diemžēl, kā rāda testi, nav nemaz tik daudz to cilvēku, kuriem ir augstas iedzimtas spējas visu to pielietot praksē. Zinātnieki vienmēr cenšas visu salikt pa plauktiņiem un klasificēt, balstoties uz vairākuma gadījumu izpēti, aizmirstot tos gadījumus, kurus šajos plauktiņos neizdodas ielikt un kuri runā pat pretī viņu klasifikācijai. Diemžēl dzīvē šie gadījumi eksistē un tie mums jārisina ikdienā bez izcilo zinātnieku risinājumiem, jo kurš izcils zinātnieks gan ies pētīt atsevišķa gadījuma norises, kaut arī nereti tieši šie atsevišķie gadījumi ir saistīti ar cilvēka attīstību mūsu sabiedrības nākotnes nozīmē.

Aiz katra šāda gadījuma stāv dzīvs cilvēkbērns, kurš izsauc neapmierinātību ar to vien, ka tas neiederas nevienā aprakstītajā plauktiņā vai savā attīstībā aizsteidzies priekšā citiem. Praktiķim nereti tikai  intuīcija pasaka pareizo ceļu uz šī bērna vai pieaugušā sirdi. Savā praksē varu teikt, ka arī, tā sauktie, “baltie zvirbuļi” bieži vien ir tie, kuri neiekļaujas zinātnieku standartos un arī pūļa standartos, tāpēc darbā ar viņiem vajadzīgas nestandarta metodes.

Mēs zinām, ka personības pamati tiek ielikti agrā bērnībā, t.i., no dzimšanas brīža (un agrāk) līdz pusotra gada vecumam, kad veidojas bērna uzticēšanās vai neuzticēšanās apkārtējai videi, saviem vecākiem, kas ir galvenā bioloģiskā drošība un atstāj dziļu iespaidu uz visu mūžu. Te svarīgākais ir vecāku mīlestība, uzmanība, nepārtraukta saskarsme un attiecību veidošana. To neviens cits nespēj aizvietot! Tā veidojas optimisms un cerīgums šai pasaulē. Bet tagad padomāsim, kā valsts pārvaldē strādājošie un vecāki, kuri radījuši šo bērnu, var veidot šādu situāciju, ja viņiem pat nav nojautas par šo bērna būtiski svarīgo posmu. Pirmkārt, vai katram bērnam šai laikā ir abi vecāki, jo viens nespēj kvalitatīvi veikt šādu atbildīgu darbu. Pat dzīvnieku pasaulē līdz zināmam vecumam abi vecāki rūpējas par savu mazuli. Tātad, vai mēs saprotam, ka bērns var dzimt tikai stabilā ģimenē, kura spēj uzņemties
atbildību par bērna audzināšanu, uzturēšanu un kura ir izglītota šai visatbildīgākajā darbā. Vai mēs vispār vairs spējam saprast savā morālajā degradācijā, ka jāizbeidz eksperimenti laba sekspartnera meklēšanā, kā rezultātā rodas bērns, kurš nereti nevienam no šī eksperimenta dalībniekiem nav vajadzīgs. Vienīgā frāze: “Tā sanāca!”. Vecākus nespēj aizvietot neviens, pat lieliskākā aukle, jo eksistē garīgajā pasaulē tāda lieta, kā zemapziņas bioloģiskā saite starp māti, tēvu un bērnu, kas  visstiprāk ir izteikta šajā vecumā.

Vai drīkst būt politiķis vai valsts pārvaldes ierēdnis, kurš lemj par svarīgāko mikrosavienību mūsu sabiedrībā – ģimeni, ja viņam nav attiecīgās zināšanas. Vai šādi cilvēki vispār mēģinās izglītot sabiedrību par šiem jautājumiem?

Vecumā apmēram no pusotra gada līdz trijiem gadiem, vai pat agrāk, bērns, gribēdams būt patstāvīgs, cenšas iegūt šo patstāvību, tā attīstot paškontroli, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, bet šis posms ir cieši saistīts ar iepriekšējo posmu par uzticēšanos un neuzticēšanos. Ja bērnam ir normāli izveidojušās uzticēšanās un patstāvības izjūtas, viņš jau no trīs līdz piecu gadu vecumam spēj diezgan patstāvīgi realizēt savu ziņkāri. Tieši šajā procesā attīstās sirdsapziņa. Svarīgas šai laikā ir rotaļas, kurās tiek risinātas tās morāli ētiskās problēmas, kuras ir svarīgas cilvēkam sabiedrībā. Vecāki vai skolotāji, pārāk bieži bremzējot iniciatīvu, var izaudzināt nedrošus un neuzņēmīgus bērnus, bet, iebilstot pārāk reti, var izaudzināt bērnu ar vāji izkoptu sirdsapziņu. Atļaujot darīt visu, ko vien vēlas, var izaugt arī bez sirdsapziņas. Te mēs bieži aizmirstam ne tikai iedzimtos faktorus, bet arī iepriekšējās kļūdas un atkal gribam visus audzināt pēc vienas mērauklas, kas ir lielākais absurds.

Ļoti svarīga šai posmā ir pareiza rotaļlietu izvēle, ko tās dos bērna attīstībā. Visā bērnības posmā strikti ir jāievēro individuālā pieeja! Vienam būs jāatgādina par viņa pienākumiem katru dienu un varbūt vairākas reizes, otram tikai retu reizi, bet dzimst arī bērni, kuriem jau ir sirdsapziņa un neviens nevar viņus degradēt.

No piecu gadu vecuma līdz divpadsmit gadiem bērnam jāmāca daudz ko darīt labi un ļoti labi, lai viņš var saprast, ka ar darbu var visu ko panākt. Tad viņā neattīstīsies mazvērtība un nevarība. Gan  vecākiem, gan skolotājiem jācenšas katram bērnam radīt labvēlīgu pieredzi, lai neveidotos nepilnvērtības komplekss. Tas prasa no mums zināšanas par bērna spējām, temperamentu un jāskatās arī, kādas iespējas ir šim bērnam. Tieši šis posms ir tas, kad var iegūt pārliecību, ka ar dzīves problēmām var tikt galā, bet var arī iegūt mazvērtību, neticību sev. Es neturpināšu šo patiesību izklāstu, bet gribu vērst uzmanību uz to, cik viegli mēs varam izaudzināt personību, kura tālāk pati attīstās un cik viegli varam arī pazaudēt cilvēku, ja nevēlamies iedziļināties un izprast katru no bērniem.

Vēl lielāka neskaidrība ir izpratnē par morāles veidošanos. Arī šajā cilvēces svarīgajā attīstības posmā ir diezgan abstrakti zinātnieku pētījumi un bezprecedenta apgalvojumi. Nereti apbrīnoju šo cilvēku bezatbildību, lai izdabātu politiķiem un juristiem, stādot rīcības taisnīgumu saskaņā tikai ar likuma normām, neskatoties uz to, kas šos likumus pieņēma un kāds bijis to mērķis. Morāle ir vēsturiska parādība. Tā radusies reizē ar cilvēku sabiedrības veidošanos un ir viena no sabiedriskās apziņas formām, kuras funkcijas ir cilvēku izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās bez rakstītiem likumiem.

Morāle ir bezpersoniska jābūtība, visiem vienlīdz obligāta, bet bez nevienas izteiktas pavēles formas. No vienkāršas paražas vai tradīcijas tā atšķiras ar savu idejisko pamatojumu, priekšstatiem par to, kā cilvēkam jādzīvo un jārīkojas. Morāles normas jāapgūst audzināšanas procesā ģimenē un skolā no agras bērnības, bet tās nenostiprināsies, ja sabiedrība dzīvos pēc citām normām.

Morāles pamatā ir īpašas atzīšanas un nosodīšanas jūtas, ar kuru palīdzību cilvēki novērtē notikumus un izvēlas savas izturēšanās līniju. Diemžēl vēl pietiekami neskaidri ir morāles apziņas izveidošanās likumi. Viens gan ir skaidrs, ka morāli grauj tādas tiesību normas, kas ir pretrunā ar to vai netaisnīgas pēc savas būtības. Tātad, faktiski mēs esam nonākuši pie mūsu sabiedrības morāles degradācijas iemesliem – tā ir mūsu valsts politika un pārvalde, t.i., tie, kas veido, pieņem un realizē tiesību normas. Ja šīs normas ir pretrunā ar morāli vai pretrunā pēc būtības, tad arī morāle tiek grauta, jo šīs normas tiek realizētas juridiskā ceļā un ar likumu un lēmumu spēku, bet tās nav pieņemamas tiem, pret kuriem tās ir netaisnīgas, izsaucot attiecīgu rīcību atkarībā no daudziem faktoriem – bioloģiskiem, sociāliem, psiholoģiskiem.

Atkarībā no temperamenta, audzināšanas un socializācijas, reakcija uz jebkuru netaisnību izpaudīsies atšķirīgi. Bieži tā būs agresija vardarbības veidā un diemžēl ne vienmēr pret vainīgajiem. Pieaugot netaisnībai, neizbēgami pieaugs arī vardarbība. Mēģinot šo patiesību slēpt, tā var pāraugt masu neapmierinātībā un pat vardarbībā. Netaisnība, kura ietekmē cilvēku personīgi, vienmēr agri vai vēlu izsauks šī cilvēka reakciju, kura tādā vai citādā veidā agri vai vēlu sasniegs netaisnības īstenotāju!

Un, tātad, paanalizēsim, kas tad notiek mūsu valstī, tās pārvaldē. Vispirms jau jāteic, ka mums ir ļoti maza pieredze, kā pašiem pārvaldīt savu valsti, nerunājot jau par Valstisko apziņu, kura veidojas paaudzēs pašos pilsoņos. Kalps vienmēr meklēja sev labāku kungu un, ja to atrada, tad vairāk viņam neko nevajadzēja. Diemžēl arī mēs nespējām patstāvīgi saimniekot pēc neatkarības atjaunošanas.

Faktiski bijušie valsts varas noteicēji kopā ar tiem, kuri alka atriebības par nacionalizētajiem īpašumiem un represijām, privatizēja varu valstī. Bija un ir rīvēšanās šo grupējumu starpā, bet nevienam no tiem neinteresē pārējās tautas liktenis. Faktiski šie grupējumi ļoti organizēti ieplūst jebkurā partijā un nosaka attieksmi pret pārējo sabiedrību. Vai spēsim no tā tikt vaļā vai nē, būs atkarīgs no spējas patstāvīgi spriest un pieņemt lēmumus valsts interesēs.

Ne nodevība, ne atriebība nav labākais padomdevējs taisnīgas valsts pārvaldes izveidē. Tieši tā mēs esam radījuši jaunu netaisnību gūzmu ar morāles degradāciju un nopietniem apdraudējumiem tautas turpmākajai attīstībai. Es neanalizēšu dažādus valsts pārvaldes modeļus, bet tikai mūsu – parlamentārās valsts modeli. Ja mums tiešām būtu bijusi vēlme veidot daudzpartiju modeli, tad arī vajadzēja sagatavot metodisko materiālu tautai par nostādnēm, ar kurām dažādas partijas klasiskajos variantos atšķiras un priekšstatu par, tā saukto, labo spārnu, centru un kreiso spārnu. Tālāk par šiem jautājumiem bija jāizglīto skolotāji, kuri neatkarīgi dod šīs zināšanas skolā, kā tas notiek kulturālā pasaulē. Nekas tāds netika darīts un ļaudis kā analfabēti politikā gāja uz vēlēšanām, balsojot par partijām ar skaistajiem un nacionālistiskajiem nosaukumiem, kuras nekādi un nemaz nedomāja attaisnot šos nosaukumus, kur nu vēl pildīt skaisti uzrakstītās populistiskās programmas. Šajā politiskajā analfabētismā izcilākais sasniegums visā Eiropā ir uzskats, ka kreisais spārns ir krievi un labais – latvieši. Primitīvi, kā tas var būt tikai pūlī.

Automātiski atjaunojot Satversmi, lai tikai atgūtu denacionalizētos īpašumus, atjaunoja arī vēlēšanu sistēmu pēc partiju sarakstiem, kura nedod nekādu iespēju atsaukt deputātus, ja tie nepilda savus solījumus. Nu kā lai tādā situācijā nesola tautai debesmannu no debesīm! Tieši šīs bezatbildības dēļ K.Ulmanis Saeimu 1934.gadā vienkārši padzina, bez nekāda tautas protesta. Nenodrošinot partiju finansējumu no valsts, jau pašos pamatos tika ielikta politiķu atkarība no naudas maisiem, kuri pieder varas privatizētājiem.

Valdot patvaļai vēlēšanās un masu informācijas līdzekļu alkatībai, kuri arī pieder tiem pašiem varas privatizētājiem, skaidrs ir arī iznākums jebkurās vēlēšanās. Kā tas var atbilst Satversmei? Kā tauta var realizēt savu varu, ja viņa nevar vispār izvirzīt savus kandidātus un tai jābalso par šiem partiju sarakstiem – privatizētās varas ekonomisko grupējumu lobijiem?

Valdību sastāda no ievēlētajiem deputātiem – politiķiem. Tā ir politiķu, nevis profesionāļu valdība un līdz ar to valdību vada politiķu vadoņi, un mēs brīnāmies, ka valdība, nevis parlaments komandē parādi valstī. Smieklīgākais ir tas, ka mēs gaidām no politiskajiem ministriem profesionālu vadību savā nozarē! Ja ir politiskā valdība, tad par profesionālo darbību pilnībā atbild valsts sekretārs, ko nevar iecelt un atcelt politiskās valdības maiņas rezultātā, bet gan tikai profesionālās mazspējas dēļ, diemžēl tikai ne pie mums.

Padomju varas ēras beigās mēs kritizējām uzblīdušo birokrātiju un centralizāciju, bet šodienas birokrātija un centralizācija ir kā murgs dienas laikā, diemžēl to var salīdzināt tikai vidējā un vecā paaudze. Šī birokrātija strādā tikai uz sevi un rūpējas, lai viņu rūpals nekad neizsīktu. Diemžēl tieši visa šī mašīna novedusi mūs pie morāla un ekonomiska bankrota, kā rezultātā radies retoriskais jautājums: “Ko darīt?”

Vispirms jādomā par to, kā var pārgriezt privatizētās varas nabassaiti. Viens no paņēmieniem varētu būt – mažoritārā vēlēšanu sistēma, kāda, piemēram, ir Austrālijā. Tad Latvija tiek sadalīta Saeimas vēlēšanās nevis 5, bet 100 vēlēšanu apgabalos. Vēlēšanas ilgst līdz brīdim, kad apgabalā kandidāts iegūst 51% balsu. Tātad tā būs kompromisa figūra starp abiem spārniem un atkritīs radikālas balamutes. Deputāts pārstāv savu apgabalu, regulāri atskaitās par savu darbu un nedēļas nogalē strādā apgabalā, uzklausa vēlētājus. Šāda sistēma dod iespēju deputātu atsaukt, ja viņš nepilda savu programmu, par ko regulāri Saeima informēvēlētājus. Tad arī abpusēji sāks iedziļināties programmas saturā.

Nopietni būtu jāizvērtē, kas var izvirzīt kandidātus – iedzīvotāji (cik), darba kolektīvi, partijas? Tālāk jānosaka vienādi noteikumi visiem kandidātiem savai reklāmai un valsts finansējums vēlēšanās. Maksimāli samazināt birokrātisko aparātu un vienkāršot pārvaldi. Pārskatīt visu likumdošanu tādā veidā, lai izteiktās tiesību normas būtu saprotamas katram valsts iedzīvotājam un juristi nevarētu tās traktēt katrs pēc sava prāta un klienta naudas maka lieluma!

Kā piespiest ierēdni strādāt klienta labā? Daļēji pieredzi var ņemt no Anglijas. Sadalot ierēdņus 12 kategorijās (arī pie mums), jānosaka, ka neviens ierēdnis nevar pārlēkt nevienu kategoriju. Lai pārietu uz augstāku amatu, jāizpilda noteikti kritēriji. Katram ierēdnim ir sava kvalifikācijas kartīte, kur atspoguļo viņa sasniegumus. Vienam no svarīgākajiem kritērijiem ir jābūt, cik priekšlikumus un kādus viņš ir iesniedzis sava darba uzlabošanai un klientu problēmu risināšanai. Ja ierēdnis sastopas ar  problēmu, kura nav aprakstīta likumos, ierēdnim ir pienākums sniegt priekšlikumu likumdevējam, kā to risināt. Tas ir mehānisms, kas liek ierēdnim kalpot tautai, nevis priekšniekam.

Neviens no varas privatizētājiem šādiem priekšlikumiem nepiekritīs. Arī tautas referendumu par tiem neviens nefinansēs, jo, kā teicis A.Šopenhauers, lai dibinātu pilnvērtīgu valsti, vispirms vajag radīt tādas būtnes, kuras pieļauj, ka viņas savu labklājību ziedos sabiedrības labā. Šajā situācijā, kurā mēs atrodamies, svarīgākais nav tas, ka nezinām ko darīt, bet gan tas, lai kārtējo reizi nenoticētu kādam mītam, jo tieši tie ir vislielākā nelaime pasaulē. Tāpēc, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, mazliet esmu spiests tos izgaismot, jo, neorientējoties, kas notiek pasaulē, grūti būtu izvēlēties pareizos risinājumus.

Kā apgalvo daudzi autori, tad pašreizējam kapitālismam par savu eksistenci jāpateicas sociālismam, kas spēja no sociālisma pārnest atsevišķas sociālās palīdzības formas, bet tā pastāvēšanu vairāk kā nekad apdraud ne finansu un ekonomiskā krīze, pat ne globalizācija, bet gan morālā degradācija, kura kļuvusi par nopietnu draudu pašai civilizācijai. Personīgā labklājība, visu vēlmju apmierināšana pāraugusi alkatībā un skaudībā, kura nav vairs kontrolējama. Tā var kļūt arī par šīs sistēmas kapraci. No situācijas ar mazākiem zaudējumiem izies tās valstis, kuras spēs mobilizēt savus iedzīvotājus un rast izeju, kuriem vilšanās par demokrātisma ideālumu neaizmiglos acis un prātu, bet kuri atcerēsies grieķu filozofa Sokrāta skolnieku secinājumus pēc viņa nāves (nāves sodu Sokrātam piesprieda demokrātiskajā balsošanā), ka demokrātija nav iespējama tuvākajā nākotnē un diez vai tā vispār varētu būt, jo tas atkarīgs no tautas garīgās attīstības un morāles līmeņa, nevis otrādi, t.i., demokrātija kā tāda to nemaz nevar veicināt. Jau sen pasaulē pārliecinājušies par tautas vēlēto “kalpu” kvalitāti un morāli, bet brīvā tirgus ekonomiskos rezultātus mēs varam jau baudīt pēc pasaules afēristu finanšu piramīdas grūšanas procesa, kuram neizbēgami sekos ekonomiskā krīze ar neprognozējamām sekām.

Pat sociālisma graušanas ideologs Z.Bžezinskis ir spiests atzīt, ka šai situācijā kapitālisms izrādījies ne sevišķi pievilcīgs un vajagot jaunas idejas, ko pats gan nespēj izvirzīt, bet tikai secina, ka “nevienlīdzība kļūst arvien mazāk paciešama un tā kļūst par atslēgas problēmu 21.gadsimta politikā.

Franču sociologs Alens Turens, kurš ir viens no postindustriālās sabiedrības koncepcijas pamatlicējiem, šaubās, vai mēs varēsim dzīvot kopā? Uz ko dod arī savu atbildi – lai izdzīvotu uz planētas, cilvēkiem ir jārada un jāīsteno jaunas formas gan personīgai, gan kolektīvai dzīvei. Nopietnu analīzi par stāvokli pasaulē ir devis bijušais ASV prezidenta Bila Klintona ekonomisko padomnieku grupas vadītājs, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Pasaules Bankas viceprezidents Džozefs Stiglics savā grāmatā “Globalizācija: bīstamas tendences”, kur autors norāda, ka nepieciešamas vispasaules kolektīvas darbības, lai šo procesu varētu vadīt. “Ja procesi arī turpmāk attīstīsies kā līdz šim un mēs neizdarīsim secinājumus no savām kļūdām, tad globalizācija ne tikai neveicinās attīstību, bet radīs vēl lielāku nabadzību un nestabilitāti.” Jābrīnās tikai par to ekonomistu prāta spējām, kuri iesaka vēl šodien konkurēt mūsu zemniekam, kuram ir problēmas izaudzēt vienu ražu, ar zemniekiem, kuri gadā ievāc 2 vai 3 ražas!?

Vēl asāk savus secinājumus dod jau 2003.gadā amerikāņu sociologs Emanuels Vallerstains savā grāmatā “Amerikāņu varenības kritums: ASV haotiskā pasaulē.” Autors secina: “Rietumi iegājuši masīvas krīzes joslā, ne tikai ekonomiskā, bet arī fundamentālā politikā un sociālā.” Pasaules  kapitālisms atrodas krīzē kā sociāla sistēma… Mums vienīgā izeja ir jauna sabiedriskā sistēma ar humānismu.

Savukārt Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteicās vēl skarbāk: “Globalizācijas ideja tuvojas noslēgumam ar finansiālā kapitālisma beigām, kurš uzspieda savu loģiku visai ekonomikai un veicināja tās izviršanu. Ideja, ka tirgus absolūto varu nedrīkst ierobežot ne ar vienu likumu, ne ar kādu politisku iejaukšanos, bija ārprātīga ideja. Doma, ka tirgum vienmēr ir taisnība, bija traka.”

Varu minēt vēl veselu rindu autoru ar pasaules vārdu, kuri jau sen brīdināja par bezizeju pašreizējai sabiedriskajai sistēmai, kas apdraud civilizāciju, un par nepieciešamību pēc jaunas taisnīgas un humānas sistēmas, kur izdzīvošanas problēmas un cilvēka attīstības problēmas uz globālo draudu fona iegūst prioritāti pār konkurējošo grupu egoistiskajām interesēm. Pretējā gadījumā pašreizējā sistēma ar savu neierobežoto egoismu sabruks un apraks zem savām drupām pašu civilizāciju. Un šie autori nebūt nav kaut kādi pesimisti vai komunisti, tieši otrādi, viņi ir analizētspējīgi un tāpēc redz daudz labāk un tālāk, nekā tie, kuri to nespēj vai sava egoisma, alkatības un ambiciozitātes dēļ to vispār nevēlas ne redzēt ne dzirdēt, cerot uz pašu izvirzīto mītu varenību. Tāds kapitālisms, kuram ir sveša morāle, kur valda afēristi un spekulanti, kur gudro tikai, kā otru pēc iespējas vairāk piekrāpt, ir pienācis gals, bet tam, kas to nespēj saredzēt, tā ir viņa paša problēma.

Nākotne pieder altruistiskiem cilvēkiem un tā ir arī mūsu bērnu nākotne, tāpēc arī strādājam ar altruistiskiem bērniem, kuriem arī gribas labi dzīvot, bet kuri nespēj justies labi, ja citiem ir slikti. Tā ir visas cilvēces nākotne un vienīgais civilizācijas ceļš, ko atzinuši tie cilvēki pasaulē, kuri cīnās par civilizācijas saglabāšanu un attīstību garīgā virzienā. Vadoties no teiktā, mums arī audzināšanas darbs jāatgriež pie klasiskajām cilvēces vērtībām, kuras gadsimtos veidotas. To pamatā ir pilnvērtīga ģimene un Skolotāji, kuri spēj atgriezt savu prestižu un audzināt bērnus par personībām, vispilnīgāk izmantojot viņu bioloģiskos faktorus un psiholoģiskās, pedagoģiskās iespējas. Katram no mums jāieslēdz savi radošie potenciāli un saprātīgi jāieslēdzas ražošanas procesā, nenolaižot rokas. Mēs daudz vairāk spējam, nekā dažreiz liekas, vajag tikai gribēt. Kļūdas jālabo pašiem un nevaram visu uzlikt uz bērnu pleciem, tikai sadarbībā jaunajiem ar pieredzi ir gūstami panākumi.

Vispirms katrā darba vietā ir nopietni jāpārskata veicamās funkcijas nozīmīgums un dažādu administratīvo sarežģījumu likvidācija un birokrātijas vienkāršošana. Jāizskata visas iespējas darba algas paaugstināšanai atbilstoši tam, lai vienā darba vietā cilvēks var ne tikai eksistēt, bet arī attīstīties un nodrošināt vajadzīgo demogrāfisko pieaugumu. Ar nodokļiem neapliekamais algas minimums nevar būt zemāks par, tā saukto, reālo iztikas minimumu. Nevar būt runas par zemās un vidējās algas kaut kādu iesaldēšanu, jo tā mēs iesaldējam arī pašvaldību budžetus, kuru ienākumu pamats ir no algas ieturētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Iesaldējot algas, mēs iesaldējam arī pirktspēju un līdz ar to arī uzņēmējdarbību. Tādas muļķības krīzē nedara tās attīstītās valstis, kas to izprot (Japāna).

Nevajag klausīties arī mītus par to, ka mūsu algu paaugstināšana izsauks tālāku inflāciju. No 1997. līdz 2007.gadam valsts kopproduktā algas palielinājums ir tikai 0,1% . Mūsu algas atpaliek no vecās Eiropas valstu algām piecas reizes un tās vēl ilgi inflāciju neiespaidos, kā tas var būt vecajā Eiropā. Jāierobežo visa veida patēriņa kredīti, nevis jāiesaldē algas! Tie uzņēmēji, kuri runā, ka algas var paaugstināt, tikai paaugstinot produktivitāti, lai vispirms izlasa teoriju par produktivitāti un lai iegulda naudu jaunās tehnoloģijās, nevis savās luksus izpriecās un dzīvē. Produktivitāti varēs prasīt no strādājošā tad, kad tas saņems atbilstošu algu, kāda ir Eiropā, nevis spiedīs strādājošo pirkt preci no uzņēmējiem par Eiropas cenām, bet algu maksās piecas reizes mazāk. Tāds netaisnīgums nevar ilgi pastāvēt.

Valsts, kura pati sagrāva savu ražošanu un tā vietā ieviesa spekulatīvo ekonomiku, iedzenot tautu strupceļā, būs spiesta nest par to atbildību, un vienīgais ceļš ir atjaunot šo ražošanu. Nekavējoši ir jāpieņem likums, kas ierobežo tirgotāju un starpnieku patvaļu, tas ir, jānosaka, cik var pelnīt uzņēmējs, cik starpnieks un cik tirgotājs, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Tā ir ābece krīzes apstākļos, lai krīzi neizmantotu iedzīvošanās nolūkos uz citu cilvēku nelaimes rēķina.

ASV prezidenta vēlēšanas spilgti pierādīja, cik tālu Buša reakcionārā politika, kurai visos aspektos sekoja mūsu elite, noveda savu tautu, kura nobalsoja par Obamas sociāldemokrātisku programmu ekonomikā, tas ir, lielāki nodokļi uzņēmējiem. Lielāks ienākuma nodoklis tām mājsaimniecībām, kas gadā pelna vairāk par 250 000 dolāru. Nodokļu atvieglojumi tiem, kuri pelna mazāk. Pilnībā atbrīvot no nodokļiem cilvēkus, kas vecāki par 65 gadiem un pelna mazāk par 50 000 gadā. Faktiski paaugstinājums attiecas uz tiem 5% ASV iedzīvotāju, kam šodien rokās ir galvenās bagātības valstī. Bušs panācis to, ko vismazāk gribēja, t.i., tauta spēja vienoties, ignorējot etniskās domstarpības, lai kaut daļēji ierobežotu reakcionāro alkatību, ko radījis liberālais brīvais tirgus un nekontrolējamā spekulatīvā ekonomika, kas apdraud šīs tautas eksistenci.

Bez elementāra taisnīguma ieviešanas šajā laikā nav iespējams apstādināt morāles tālāku degradāciju, ierobežot vardarbību, noziedzību un atgriezt normālu ražošanu, jo spekulatīvajai ekonomikai ir pienācis gals un cilvēki elementāri būs spiesti atteikties no daudziem pakalpojumiem, pārkārtojoties uz  sabiedrībai nepieciešamo preču ražošanu. To visu mēs paveiksim. Katrā cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais, bet sabiedriskā sistēma, kura nosaka savstarpējās attiecības, nosaka arī to, kas izvirzīs cilvēkā prioritāti. Veicinot kolektīvo sabiedrību un izbeidzot etniskos konfliktus, veicinās arī morāles atgriešanos un šo attiecību regulēšanu bez striktiem likumiem un instrukcijām.

Cita ceļa nav. Valstij un pašvaldībām, kā arī uzņēmējiem, jādomā par darbu visiem cilvēkiem, lai nebūtu jāmeklē darbs svešumā. Ne jau tikai ievēlētā vara radīja visas tās problēmas, pateicoties kurām, mēs esam tur, kur esam. Šo varu vairākkārt vēlēja un atbalstīja paši pilsoņi, kuri gāja balsot, tāpat kā tie, kuri stāvēja malā (vienaldzība ir labākā augsne noziedzībai). Izcilu artavu ir ieguldījuši mūsu “brīvie” un “neatkarīgie” masu informācija līdzekļi, kuri sevišķi cītīgi ir izplatījuši mītus par brīvā tirgus visvarenību. Varbūt arī pedagogi uzņemsies daļu savas atbildību ne tikai par bērnu izglītošanu, bet arī audzināšanu, t.sk., izglītošanu politikā.

Varbūt, ka cilvēkiem tomēr bija arī tiesības zināt par ASV radīto spekulatīvo finanšu piramīdu, kuru veidoja jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kura balstījās tikai uz naudas iespiešanas mašīnas radītajiem dolāriem bez kāda ekonomiska seguma un viss radītais spožums ir uz parāda, kas nenormāli ir paaugstinājis cenas visā pasaulē un ir pārvērties par murgu tiem, kuri nebarojās no šiem kredītiem. Pilnībā kārtējo reizi apstiprinās Sokrāta teiktais, ka cilvēki visdārgāk maksā par savu muļķību. Bez politisko, ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas nav iespējama morālo vērtību atgriešana un audzināšanas darba uzlabošana.

Jānis Gulbis, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs): http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf