Lielinkvizitors ir stāsts, kurā trāpīgi ir aprakstīta to cilvēku filozofija un uzskati, kuri pietiekami lielā mērā noteica un joprojām nosaka globālās politikas virzienus un vispasaules lietu kārtību.
Šis stāsts ir fragments no Fjodora Dostojevska (1821-1881) romāna “Brāļi Karamazovi” (1879). Romāna sižetā ir divu brāļu – pareizticīgā Aļošas un ateista Ivana filozofiskas sarunas. Šim stāstam līdzīgas domas darbā “Dons Karloss” (1788), kurā viena no darbības personām ir spāņu lielinkvizitors, atspoguļoja Frīdrihs Šillers (1759-1805).
“— Es cītīgi klausos, — atteica Aļoša.
— Mana poēma saucas «Lielinkvizitors», neveikls ražojums, bet man gribas tev to pavēstīt.
— Arī te taču nav iespējams iztikt bez ievada, tas ir, bez literārā ievada, tfu, — iesmējās Ivans, — bet kas nu es par sacerētāju! Redzi, darbība man notiek sešpadsmitajā gadsimtā, bet tad — tas gan tev jāzina jau no skolas laikiem, — taisni tad bija paradums dzejas darbos novest zemes virsū visaugstākos spēkus. Par Danti es nemaz nerunāšu. Francijā tiesu kleriķi, tāpat klosteros mūki deva veselas izrādes, kurās uzveda uz skatuves Madonnu, eņģeļus, svētos, Kristu un pašu dievu. Toreiz tas viss iznāca ļoti vientiesīgi. Viktora Igo romānā «Notre-Dame de Paris» par godu Francijas dofina piedzimšanai Ludviķa XI laikā Parīzē, rātsnama zālē, sarīko tautai par velti pamācošu izrādi ar nosaukumu «Le bon jugement de la trus sainte et gracieuse Vierge Marie», kurā ierodas viņa pati un izteic savu bon jugement. Pie mums Maskavā priekš Pētera laikiem palaikam arī uzveda gandrīz tādas pašas dramatiskas izrādes, sevišķi no Vecās derības; bet arī bez dramatiskajām izrādēm toreiz visu pasauli apstaigāja daudz nostāstu un «pantu», kur darbojās pēc vajadzības svētie, eņģeļi un visi debesu gari. Arī pie mums klosteros nodarbojās ar tādu poēmu tulkošanu, norakstīšanu un pat sacerēšanu un kad vēl — tatāru laikos. Ir, piemēram, tāda klosteru poēmiņa (zināms, no grieķu valodas): Dievmātes moku ceļš ar tīri dantisku iedvesmu un gleznainību. Dievmāte apmeklē elli, un viņu vadā pa «moku ceļu» erceņģelis Miķelis. Viņa redz grēciniekus un to mocības. Tur, starp citu, ir kāda ļoti pievilcīga grēcinieku šķira degošā ezerā, kuri iegrimst tik dziļi, ka vairs nevar izpeldēt malā, «tos jau dievs aizmirsis» — ārkārtīgi dziļš un spēcīgs izteiciens.
Un, lūk, satriektā un raudošā dievmāte krīt ceļos dieva troņa priekšā un lūdz apžēlot visus elles iemītniekus, visus, kurus viņa tur redzējusi, bez izšķirības. Viņas saruna ar dievu ir kolosāli interesanta. Viņa lūgšus lūdzas, viņa neiet projām, un, kad dievs viņai norāda uz viņas dēla naglu caururbtajām rokām un kājām un jautā: kā lai piedodu viņa mocītājiem, — tad viņa liek visiem svētajiem, visiem mocekļiem, visiem eņģeļiem un erceņģeļiem krist ceļos līdz ar viņu un lūgt apžēlošanu visiem bez izšķirības. Tas beidzas tā, ka viņa izlūdzas dievam mocību pārtraukšanu katru gadu no Lielās piektdienas līdz Vasarsvētkiem, bet grēcinieki no elles tūlīt pateic dievam un sauc uz to: «Tev ir taisnība, kungs, ka tādu tiesu spriedi.»
Nu, lūk, arī mana poēmiņa būtu tādā garā, ja būtu radusies tai laikā. Man uz skatuves parādās viņš pats; tiesa, viņš gan poēmā nekā nerunā, tikai parādās un noiet garām. Piecpadsmit gadsimti jau pagājuši, kamēr viņš devis solījumu nākt ar savu valstību, piecpadsmit gadsimti, kamēr viņa pravietis rakstījis: «Es nākšu drīz.» «Bet to dienu un stundu nezina pat dēls, zina tikai mans debesu tēvs,» kā viņš pats sacīja vēl zemes virsū. Bet cilvēce viņu gaida ar agrāko ticību un agrāko aizgrābtību. Ak, pat vēl lielākā ticībā, jo piecpadsmit gadsimti pagājuši no tā laika, kad pārtrauktas drošības zīmes no debess cilvēkam.
“Tici tam, ko sirds tev saka,
Mēma debess pāri tev.
Un vienīgi ticība tam, ko saka sirds! “
Tiesa, toreiz bija arī daudz brīnumu. Bija svētie, kas izdarīja brīnumainas dziedināšanas; pie dažiem taisnīgajiem, pēc viņu dzīves aprakstiem, ir nonākusi pati debesu valdniece. Bet sātans nesnauž, un cilvēce jau sākusi šaubīties par to, vai šie brīnumi ir patiesi. Un taisni tai laikā ziemeļos, Vācijā, parādījās jauna briesmīga viltus mācība. Milzīga zvaigzne, «līdzīga lukturim» (tas ir, baznīcas), «krita uz ūdens avotiem, un tie kļuva rūgti». Šīs viltus mācības sāka zaimojošā kārtā noliegt brīnumus. Bet jo dedzīgāk tic tie, kas palikuši stipri ticībā. Cilvēces asaras kāpj uz viņu tāpat kā agrāk, gaida viņu, mīl viņu, cer uz viņu, alkst ciest un mirt par viņu tāpat kā agrāk. .. Un, lūk, tik daudz gadsimtu cilvēce ir ticīgi un dedzīgi lūgusi: «Parādies, ak kungs!» — tik daudz gadsimtu piesaukusi viņu, ka savā neizmērojamā līdzcietībā viņš beidzot ir nolēmis nonākt pie lūdzējiem. Jau līdz tam viņš ir nonācis un apmeklējis dažus taisnīgos, mocekļus un svētos vientuļus vēl zemes virsū, kā arī ir aprakstīts viņu «dzīves gājumos». Mūsu Tjutčevs, kas dziļi ticēja savu vārdu patiesībai, pasludināja, ka
“Salīcis zem krusta nastas,
Visu tevi, dzimtā zeme,
Verga skatā Debess Valdnieks
Pārstaigāja svētīdams.”
Ka katrā ziņā tā arī ir bijis, to es tev pastāstīšu. Un, lūk, viņš nolēmis kaut acumirkli parādīties tautai — tautai, kas grēku smirdoņā cieš un mokās, bet bērnišķi viņu mīl. Darbība man notiek Spānijā, Seviljā, visbriesmīgākajā inkvizīcijas laikā, kad dievam par godu visā zemē katru dienu dega sārti.
“Un dedzināja ķecerus
Autodafē svinīgā.”
Ak vai, tā, zināms, nebija tā atnākšana, kurā viņš parādīsies, kā pats solījies, laiku beigās visā savā debesu godībā, kura būs piepeša «kā zibens, kas atspīd no austrumiem līdz rietumiem». Nē, viņš gribēja kaut uz acumirkli apmeklēt savus bērnus un taisni tur, kur pašreiz sāka sprakšķēt ķeceru sārti. Savā neizmērojamā žēlsirdībā viņš vēlreiz iziet cauri ļaužu baram tai pašā cilvēka izskatā, kurā trīsdesmit trīs gadus staigājis ļaužu vidū priekš piecpadsmit gadsimtiem.
Viņš nonāk pie «karstajiem laukumiem» dienvidu pilsētā, taisni tajā, kur vēl vakar «autodafē svinīgā», karalim, galmam, bruņiniekiem, kardināliem un brīnum jaukām galma dāmām klātesot, milzīgi lieliem Seviljas ļaužu bariem redzot, kardināls lielinkvizitors licis sadedzināt gandrīz vai veselu simtu ķeceru “ad majorem gloriam Dei” [lielākai Dieva godībai; jezuītu devīze].
Viņš ieradies klusi, nemanāmi, bet visi — cik tas savādi — pazīst viņu. Tā varētu būt viena no vislabākajām vietām poēmā, — tas ir, kāpēc īsti viņu pazīst. Ļaudis ar nepārvaramu spēku laužas viņam klāt, ielenc viņu, aug kā mūris tam apkārt, seko viņam. Viņš klusēdams iziet starp viņiem, smaidīdams klusu bezgalīgas līdzcietības smaidu. Mīlestības saule deg viņa sirdī, no viņa acīm līst Gaismas, Gudrības un Spēka stari un, izplūzdami pār ļaudīm, liek arī viņu sirdīm iekvēloties mīlestībā.
Viņš izstiepj rokas pret tiem, svētī tos, un no pieskāršanās viņam, pat tikai viņa drēbēm, rodas dziedinošs spēks. Te pūlī iesaucas kāds vecītis, kas akls jau no bērna dienām: «Ak kungs, dziedini mani, lai arī es tevi ieraugu!» — un tūlīt kā zvīņas nokrīt no tā acīm, un aklais viņu redz. Tauta raud un skūpsta zemi, pa kuru viņš staigā. Bērni kaisa puķes viņa priekšā, dzied un sauc viņam: «Ozianna!» — «Tas ir viņš, tas ir viņš pats,» visi atkārto, «tam ir jābūt viņam, tas nav cits kā viņš.»
Viņš apstājas uz Seviljas katedrāles pakāpieniem taisni tajā brīdī, kad raudādami baznīcā ienes baltu, atvērtu bērna šķirstiņu: tajā ir septiņus gadus veca meitiņa, kāda dižciltīga pilsoņa vienīgais bērns. Mirušais bērniņš guļ vienās puķēs. «Viņš uzcels no miroņiem tavu bērnu,» sauc no pūļa raudošajai mātei. Katedrāles paters, kas iznācis šķirstam pretī, raugās apmulsis un sarauc uzacis. Bet te atskan mirušā bērniņa mātes vaimanas. Viņa krīt zemē pie viņa kājām: «Ja tu tas esi, tad piecel no miroņiem manu bērnu!» iesaucas viņa, stiepdama viņam pretī rokas. Gājiens apstājas, šķirstiņu nolaiž zemē pie viņa kājām. Viņš līdzcietīgi raugās, un viņa lūpas klusi vēlreiz nočukst: «Talifa, kum!» — «Meitiņ, celies augšā!» Meitiņa paceļas šķirstā, sēž un skatās sev visapkārt, smaidīdama brīnu pilnām, atvērtām acīm. Viņai rokā baltu rožu pušķis, ar kuru tā gulējusi šķirstā.
Ļaudīs apjukums, kliedzieni, skaļas raudas, un, lūk, taisni šajā brīdī pēkšņi gar katedrāli pa laukumu iet pats kardināls lielinkvizitors. Tas ir gandrīz deviņdesmit gadus vecs sirmgalvis, garš un taisns, ar izkaltušu seju, iekritušām acīm, no kurām tomēr kā ugunīga dzirkstele vēl izplūst mirdzums. Viņš nav ģērbies savā krāšņajā kardināla tērpā, kādā dižojās vakar ļaužu priekšā, kad sadedzināja Romas ticības ienaidniekus, — nē, šobrīd viņš ir tikai savos vecajos, rupjajos mūka svārkos. Viņam pakaļ noteiktā attālumā seko viņa drūmie palīgi un vergi, un «svētā» sardze. Viņš apstājas pūļa priekšā un pa gabalu novēro. Viņš visu redz, viņš ir redzējis, kā nolika šķirstu pie viņa kājām, redzējis, kā pieceļas meitiņa, un viņa seja kļūst drūma. Viņš rauc sirmās, biezās uzacis, un viņa skatienā zib ļaunu vēstoša uguns. Viņš izstiepj pirkstu un liek sargiem ņemt viņu ciet.
Un, lūk, tik liels ir viņa spēks un ļaudis tik tālu pieradināti, padevīgi un drebās viņam paklausīgi, ka pūlis tūlīt pašķir ceļu sargiem, bet sargi kapa klusumā, kas pēkšņi iestājies, uzliek viņam rokas un aizved viņu. Pūlis acumirklī visi kā viens cilvēks noliec galvas līdz zemei sirmgalvja inkvizitora priekšā, tas klusēdams svētī ļaudis un paiet garām. Sardze aizved gūstekni šaurā un drūmā velvju cietumā Svētās Tiesas senajā celtnē un ieslēdz tur.
Paiet diena, uznāk tumšā, karstā un smacīgā Seviljas nakts. Gaiss «lauru un citronu smaržas pilns». Dziļā tumsā pēkšņi atveras cietuma dzelzs durvis, un pats vecais lielinkvizitors ar eļļas lampiņu rokā lēnām ieiet cietumā. Viņš ir viens, durvis aiz viņa tūlīt aizveras. Viņš paliek stāvot pie ieejas un ilgi, minūti vai divas, cieši raugās gūsteknim sejā. Beidzot klusi pieiet klāt, noliek eļļas lampiņu uz galda un saka viņam:
«Tas esi tu? Tu?» Bet, nesaņēmis atbildi, ātri piebilst: «Neatbildi, ciet klusu! Un ko gan tu varētu sacīt? Es pārāk labi zinu, ko tu teiksi. Un tev arī nav tiesību kaut vārdu piebilst pie tā, ko tu jau agrāk esi sacījis. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt? Jo tu esi atnācis mūs traucēt, un to tu pats zini. Bet vai zini, kas notiks rīt? Es nezinu, kas tu esi, un negribu zināt: vai tu esi viņš vai tikai viņa līdzība, bet jau rīt es tevi notiesāšu un sadedzināšu sārtā kā visjaunāko ķeceri, un tā pati tauta, kas šodien skūpstīja tavas kājas, jau rīt pēc viena vienīga mana mājiena metīsies pieraust ogles tavam sārtam, vai tu to zini? Jā, tu varbūt to zini,» viņš piebilda pārliecības pilnās pārdomās, ne mirkli nenovērsdams skatienu no sava gūstekņa.
— Es ne visai labi saprotu, Ivan, ko tas nozīmē, — Aļoša, kas visu laiku bija klausījies klusēdams, pasmaidīja. — Vai nu tā ir neierobežota fantazija, vai šī sirmgalvja kļūdīšanās, kaut kāds neiespējams qui pro quo [juceklis, pārpratums; “viens otra vietā”].
— Paliec kaut pie beidzamā, — iesmējās Ivans, — ja jau tevi šolaiku reālisms tā izlutinājis un tu nevari panest nekā fantastiska, — ja gribi qui pro quo, tad lai tā paliek. Ir jau tiesa, — viņš atkal pasmējās, — vecim ir deviņdesmit gadu, un viņš jau sen varēja zaudēt prātu no savas idejas. Bet gūsteknis viņu varēja pārsteigt ar savu ārieni. Beidzot, tie varēja būt tikai murgi, parādība deviņdesmitgadīgajam sirmgalvim priekš nāves, kurš turklāt vēl iekarsis no vakardienas autodafē ar simt sadedzinātajiem ķeceriem. Bet vai mums abiem nav vienalga, vai qui pro quo vai neierobežota fantāzija? Te tikai tas svarīgi, ka sirmgalvim vajag izteikties, ka beidzot pa visiem deviņdesmit gadiem viņš izsakās un skaļi pasaka to, par ko visus deviņdesmit gadus klusējis.
— Un arī gūsteknis cieš klusu? Skatās viņā un nerunā ne vārda?
— Taisni tā tam jābūt un pat visos gadījumos, — atkal iesmējās Ivans. — Pats sirmgalvis viņam saka, ka tam nemaz neesot tiesību piebilst jebko pie tā, kas jau agrāk teikts. Ja vēlies, tad tā arī ir pati galvenā Romas katolicisma pazīme, mazākais pēc manām domām: «Tu esi visu nodevis pāvestam, un tātad viss tagad ir pie pāvesta, bet tu vari nenākt tagad nemaz, netraucē kādu laiku vismaz.» Tādā garā viņi ne vien runā, bet arī raksta, mazākais jezuīti. To es pats esmu lasījis viņu teologu rakstos. «Vai tev ir tiesības atklāt mums jele vienu noslēpumu no tās pasaules, no kuras tu atnāci?» jautā viņam mans sirmgalvis un tūlīt pats atbild viņa vietā: «Nē, nav tiesību, lai nebūtu jāpapildina tas, kas jau agrāk ir sacīts, un lai cilvēkiem nebūtu jāatņem brīvība, kuru tu tā aizstāvēji, kad biji zemes virsū. Viss, ko tu atkal pasludināsi, būs mēģinājums laupīt cilvēkiem ticības brīvību, jo parādīsies kā brīnums, bet viņu ticības brīvība tev bija par visu dārgāka jau tad, priekš pusotra tūkstoša gadu. Vai tu tik bieži tad nesacīji: «Es gribu jūs darīt brīvus.» Un, lūk, tagad tu redzēji šos «brīvos» cilvēkus,» pēkšņi piebilst sirmgalvis, domīgi smaidīdams. «Jā, šī lieta mums dārgi maksājusi,» viņš turpina, bargi viņā skatīdamies, «bet beidzot mēs šo darbu esam veikuši tavā vārdā. Piecpadsmit gadsimtus mēs esam mocījušies ar šo brīvību, bet nu tas ir nobeigts un nobeigts galīgi. Vai tu netici, ka nobeigts galīgi? Tu raugies manī bikli un pat savas dusmas neizgāz pār mani? Tad zini, ka tagad un taisni pašreiz šie ļaudis ir pārliecināti vairāk nekā jebkad, ka viņi ir pilnīgi brīvi, lai gan viņi paši ir atnesuši mums savu brīvību un pazemīgi to nolikuši mums pie kājām. Un to esam veikuši mēs, bet vai to tu esi gribējis, tādu brīvību?»
— Es atkal nesaprotu, — pārtrauca Aļoša, — vai viņš ironizē, smejas?
— Nemaz. Viņš taisni to uzskata par savu un savējo nopelnu, ka beidzot viņi ir uzveikuši brīvību un darījuši to tādēļ, lai vērstu ļaudis laimīgus. «Jo tagad (zināms, viņš to saka par inkvizīciju) pirmo reizi ir kļuvis iespējams domāt par cilvēku laimi. Cilvēks bija radīts kā dumpinieks; vai tad dumpinieki var būt laimīgi? Tevi brīdināja,» viņš saka tam, «tu diezgan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu, bet tu neievēroji brīdinājumu, tu atraidīji vienīgo ceļu, kā varētu ļaudis darīt; laimīgus, bet, par laimi, aiziedams tu atstāji to mūsu rokās. Tu solīji, tu apstiprināji ar savu vārdu, tu devi mums tiesības saistīt un atraisīt, un, saprotams, tev nedrīkst ne prātā nākt tagad šīs tiesības mums atņemt. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt?»
— Bet ko nozīmē: tu diez gan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu? — jautāja Aļoša.
— Tas jau ir pats galvenais, kas sirmgalvim jāizteic.
— «Briesmīgs un gudrs gars, pašiznīcināšanās un nebūtības gars [miris gars, nāves gars], » turpina sirmgalvis, «dižens gars runāja ar tevi tuksnesī, un mums ir atstāstīts grāmatās, it kā viņš tevi «kārdinājis». Vai tas ir tā? Un vai varēja pateikt jele ko patiesāku par to, ko viņš izteica tev trijos jautājumos un ko tu noraidīji, un kas grāmatās nosaukts par «kārdināšanām»? Bet, ja jebkad ir noticis zemes virsū pilnīgi īsts satriecošs brīnums, tad vienīgi tanī dienā, tanī triju kārdināšanu dienā. Un taisni tas, ka šie trīs jautājumi varēja rasties, arī bija brīnums. Un, ja vien varētu iedomāties, vienīgi izmēģinājuma un piemēra dēļ, ka šie trīs briesmīgā gara jautājumi bez pēdām izzuduši no grāmatām un ka tie ir jāatjauno, atkal jāizdomā un jāsacerē, lai tos no jauna ierakstītu grāmatās, un ja šai nolūkā sapulcinātu visus pasaules gudros — valdniekus, virspriesterus, zinātniekus, filozofus, dzejniekus — un dotu tiem uzdevumu: izdomājiet, saceriet trīs jautājumus, bet tādus, kas ne vien atbilstu notikuma svarīgumam, bet turklāt trīs vārdos, trīs cilvēciskos teikumos izteiktu visu nākamo pasaules un cilvēces vēsturi, — vai tad tu domā, ka visas pasaules gudrība, savienojusies kopā, spētu izdomāt jele kaut ko līdzīgu spēkā un dziļumā šiem trim jautājumiem, kurus tiešām toreiz tev uzdeva varenais un gudrais gars tuksnesī? Jau vienīgi no šiem jautājumiem un no brīnuma, ka tādi varēja rasties, var saprast, ka mums darīšana nevis ar ikdienišķu cilvēka prātu, bet ar mūžīgu un absolūtu. Jo šais trīs jautājumos ir it kā sakopota vienā veselā un pasludināta visa tālākā cilvēces vēsture un radīti trīs veidoli, kuros saplūdīs visas neatrisināmās cilvēka dabas vēsturiskās pretrunas visā zemes virsū. Toreiz tas vēl nevarēja būt tik skaidri redzams, jo nākamais bija nenojaušams, bet tagad, kad pagājuši piecpadsmit gadsimti, mēs redzam, ka viss šais trijos jautājumos ir tā uzminēts un pareģots un tā piepildījies, ka tiem vairs nekas nav ne pieliekams, ne atņemams.
Tad izlem pats, kam bija taisnība: tev vai tam, kurš toreiz tev jautāja? Atceries pirmo jautājumu; lai gan ne burtiski, bet tā jēga ir šāda: «Tu gribi iet pasaulē un ej ar tukšām rokām, ar nezin kādu brīvības solījumu, kuru viņi savā vientiesībā un iedzimtajā nekrietnībā nemaz nevar izprast, no kura tie baidās un kurš tos šausmina, — jo cilvēkam un cilvēku sabiedrībai nekad nekas nav bijis neciešamāks par brīvību! Bet vai redzi šos akmeņus kailā un sakaitētā tuksnesī? Pārvērt tos maizē, un tev pakaļ skries cilvēce kā ganāmpulks, pateicīga un paklausīga, kaut arī mūžīgās bailēs, ka tu atrausi savu roku un viņiem pietrūks tavas maizes. Bet tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību un noraidīji šo priekšlikumu, jo kas gan tā par brīvību, tu spriedi, ja paklausība pirkta ar maizi? Tu atteici, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet vai tu zini, ka šīs pašas zemes maizes vārdā pret tevi sacelsies zemes gars un cīnīsies ar tevi, un uzvarēs tevi, un visi ies tam pakaļ, saukdami: «Kas var līdzināties šim zvēram, viņš devis mums uguni no debesīm!» Vai tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce pasludinās savas lielās gudrības un zinātnes vārdā, ka nozieguma nav un tātad nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie. «Paēdini un tikai tad prasi no viņiem tikumu!» — lūk, ko rakstīs karogā, kuru pacels pret tevi un ar kuru sagraus tavu templi.
Tava tempļa vietā uzcels jaunu ēku, uzcels atkal briesmīgu Bābeles torni, un, kaut arī tas netiks pabeigts tāpat kā pirmais, tad tomēr tu varētu iztikt bez šī jaunā torņa un par tūkstoš gadiem saīsināt ļaužu ciešanas, — jo pie mums taču viņi nāks, tūkstoš gadus izmocījušies ar savu torni! Tad atkal viņi meklēs mūs zem zemes, katakombās noslēpušos (jo mēs atkal būsim vajāti un mocīti), atradīs mūs un brēks: «Paēdiniet mūs, jo tie, kas mums apsolīja uguni no debesīm, nedeva to.» Un tad nu mēs nobeigsim viņu torni, jo nobeigs tas, kas paēdinās, bet paēdināsim vienīgi mēs tavā vārdā un samelosim, ka tavā vārdā. Ak, nekad, nekad bez mums viņi nepaēdinās sevi! Nekāda zinība nedos tiem maizes, kamēr viņi būs brīvi, bet beigsies tā, ka viņi atnesīs savu brīvību mums pie kājām un sacīs mums: «Labāk verdziniet mūs, bet paēdiniet mūs!» Viņi beidzot paši sapratīs, ka papilnam brīvības un maizes ikvienam ir neiespējama lieta, jo nekad, nekad viņi nepratīs izdalīties savā starpā! Pārliecināsies arī, ka nekad nevar būt brīvi, jo ir nespēcīgi, netikumīgi, niecīgi un dumpinieki.
Tu viņiem apsolīji debess maizi, bet, atkārtošu vēl, vai nevarīgās, mūžam netikumīgās un mūžam nekrietnās ļaužu cilts acīs tā var līdzināties zemes maizei? Ja tev pakaļ debesu maizes vārdā iet tūkstoši un desmiti tūkstošu, tad kas notiks ar miljoniem un ar desmitiem tūkstošu miljonu būtņu, kuru spēkos nebūs nonievāt zemes maizi pret debesu maizi? Vai tad tev ir dārgi tikai desmit tūkstoši lielo un spēcīgo, bet pārējie miljoni, kuru tik daudz kā smilšu jūrmalā, kuri ir vāji, bet mīl tevi, — vai tiem jābūt tikai par materiālu lielajiem un spēcīgajiem? Nē, mums ir mīļi arī vājie. Viņi ir netikli un dumpinieki, bet beidzot arī viņi kļūs paklausīgi. Viņi brīnīsies par mums un turēs mūs par dieviem par to, ka mēs, nostādamies viņiem priekšgalā, esam uzņēmušies iznest brīvību, no kuras viņi izbijās, un pār viņiem valdīt, — tik šausmīgi smagi viņiem beidzot kļūs brīviem būt! Bet mēs teiksim, ka esam paklausīgi tev un valdām tavā vārdā. Mēs viņus atkal piemānīsim, jo tevi mēs vairs nelaidīsim sev klāt. Un šai viltībā būs mūsu ciešanas, jo mums būs jāmelo.
Lūk, ko nozīmē šis pirmais jautājums tuksnesī, un, lūk, ko tu noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru tu nostādīji par visu augstāk. Bet taisni šai jautājumā bija ietverts šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis «maizi», tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: «Kā priekšā locīt ceļus?» Nav cilvēkam nemitīgāku un mocošāku rūpju kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, drīzāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib pielūgt to, kas jau ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu ar mieru kopīgi zemoties viņa priekšā. Jo šiem nožēlojamiem radījumiem rūpes sagādā ne vien tas, kā atrast to, kā priekšā man vai citam locīt ceļus, bet tādu atrast, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā — un katrā ziņā visi kopīgi. Šī vajadzība pēc kopīgas pielūgšanas ir vislielākās mocības kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laika gala. Šīs kopīgās pielūgšanas dēļ viņi ir iznīcinājuši cits citu ar zobenu. Viņi ir radījuši dievus un saukuši cits citam: «Atmetiet savus dievus un nāciet pielūgt mūsējos, citādi nāve jums un jūsu dievam!» Un tā būs līdz pasaules galam, pat tad, kad izzudīs no pasaules dievi, vienalga — kritīs ceļos elku priekšā. Tu zināji, tu nevarēji nezināt šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru tev piedāvāja, lai liktu visiem locīties tavā priekšā bez pretrunām, — zemes maizes karogu tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.
Tad paraugies, ko tu izdarīji tālāk. Un joprojām brīvības vārdā. Saku tev, ka nav cilvēkam mocošāku rūpju kā atrast to, kam drīzāk varētu atdot to brīvības dāvanu, ar ko šis nelaimīgais radījums piedzimst. Bet cilvēku brīvību sagrābs rokās tikai tas, kas nomierinās viņu sirdsapziņu. Ar maizi tev tika dots neapstrīdams karogs: ja dosi maizi, cilvēks locīs ceļus, jo nav nekā neapstrīdamāka par maizi, bet, ja tai pašā laikā kāds cits iegūs varu pār viņa sirdsapziņu, bez tevis, — ai, tad viņš pats pametīs tavu maizi un ies pakaļ tam, kas apmās viņa sirdsapziņu. Tur tev bija taisnība. Jo cilvēka esamības noslēpums nav tas, lai tikai dzīvotu, bet tas, kādēļ viņam dzīvot. Bez stingras pārliecības sevī, kādēļ viņam dzīvot, cilvēks nebūs ar mieru dzīvot un drīzāk sevi iznīcinās, nekā paliks zemes virsū, kaut arī maize viņam būtu visapkārt. Tas ir tā, bet kas tad iznāca: tu nevis pārņēmi cilvēku brīvību, bet tu to darīji viņiem vēl plašāku! Vai tad tu aizmirsi, ka miers un pat nāve cilvēkam dārgāki par brīvu izvēli laba un ļauna atzīšanā? Nav cilvēkam nekā kārdinošāka kā viņa sirdsapziņas brīvība, bet nav arī nekā mokošāka. Un, lūk, stipru pamatu vietā cilvēku sirdsapziņas nomierināšanai uz laiku laikiem tu ņēmi visu, kas vien ir neparasts, mīklains un nenoteikts, ņēmi visu, kas nebija ļaužu spēkos, un tā tu rīkojies, it kā nemaz nemīlēdams viņus, — un kas to darīja: tas, kurš nāca atdot par viņiem savu dzīvību! Kur tev vajadzēja valdīt pār ļaužu brīvību, tu to paplašināji un apgrūtināji ar tās mocībām cilvēka dvēseles dzīvi uz mūžīgiem laikiem.
Tu vēlējies iegūt cilvēka brīvo, mīlestību, lai tas brīvi ietu tev pakaļ, tevis valdzināts un sagūstīts. Senlaiku stingrā likuma vietā cilvēkam turpmāk no brīvas sirds bija pašam jāizlemj, kas ir labs, kas ļauns, un par ceļa vadoni viņa priekšā bija tikai tavs tēls, — bet vai tiešām tev neienāca prātā, ka beidzot viņš taču noraidīs un apstrīdēs pat tavu tēlu un tavu patiesību, ja viņu nomāks tik briesmīgs jūgs kā izvēles brīvība? Viņi brēks beidzot, ka taisnība nav tevī, jo nebija iespējams viņus atstāt lielākā apjukumā un mokās, kā tu to esi darījis, atstādams viņiem tik daudz rūpju un neatrisināmu uzdevumu. Tādā kārtā tu pats esi licis pamatus savas valstības sagraušanai un turpmāk vairs nevienu šai lietā nevaino. Bet neba tas tev tika piedāvāts.
Ir trīs spēki, vienīgie trīs spēki zemes virsū, kas spēj uz mūžiem uzvarēt šos nevarīgos dumpiniekus un apburt viņu sirdsapziņu viņu pašu laimei, — šie spēki ir: brīnums, noslēpums un autoritāte. Tu noraidīji ir vienu, ir otru, ir trešo un pats tam devi paraugu. Kad briesmīgais un visugudrais gars uzcēla tevi uz dievnama jumta un sacīja tev: «Ja gribi zināt, vai tu esi dieva dēls, tad meties zemē, jo stāv rakstīts, ka eņģeļi uzķers un nonesīs viņu un viņš nekritīs un nenositīsies, un tad tu dabūsi zināt, vai tu esi dieva dēls, un tad tu pierādīsi, cik liela ir tava ticība tavam tēvam,» — bet tu, to uzklausījis, noraidīji priekšlikumu un nepadevies, un nemeties zemē. Tu to darīji lepni un lieliski, kā dievs, bet šie ļaudis, šī nespēcīgā dumpīgā cilts, — vai tie ir dievi? Ai, tad tu saprati, ka, paspēris tikai soli, izdarījis tikai kustību mesties lejup, tu tūlīt būtu kārdinājis dievu un zaudējis visu ticību uz viņu, un būtu sasities pret zemi, kuru nāci glābt, un priecātos gudrais gars, kas tevi kārdināja. Bet, atkārtoju, vai daudz ir tādu kā tu? Un vai tiešām tu varēji kaut brītiņu domāt, ka arī cilvēku spēkos būs tāds kārdinājums? Vai tā radīta cilvēka daba, lai tas noraidītu brīnumu un tik šausmīgos dzīves brīžos, visšausmīgāko un mocošāko dvēseles pamata jautājumu brīžos, paliktu tikai pie sirds brīvā lēmuma? Ai, tu zināji, ka tavu varoņdarbu uzglabās grāmatās, ka tas aizsniegs laiku dziļumus un zemes beidzamās robežas, un tu cerēji, ka, sekodams tev, arī cilvēks paliks pie dieva un viņam nevajadzēs brīnuma. Bet tu nezināji, ka, kolīdz cilvēks noraidīs brīnumu, tūlīt noraidīs arī dievu, jo cilvēks nemeklē tik daudz dievu kā brīnumu. Un, tā kā cilvēka spēkos nav palikt bez brīnuma, tas radīs sev jaunus brīnumus, jau savus paša brīnumus, un locīsies nu jau pūšļotāju brīnuma, veceņu burvestību priekšā — un kaut arī viņš simtkārt būtu dumpinieks, ķeceris un bezdievis.
Tu nenokāpi no krusta, kad tev brēca, zaimodami un kaitinādami tevi:-«Nokāp no krusta, un mēs ticēsim, ka tu tas esi.» Tu nenokāpi tāpēc, ka joprojām negribēji pakļaut cilvēku ar brīnumu, bet alki brīvas ticības, nevis brīnumainas. Alki brīvas mīlestības, nevis gūstekņa verdziskās sajūsmas par varenību, kas reizi par visām reizēm tam iedvesīs šausmas. Bet arī te tu spriedi par cilvēkiem pārāk augstu, jo, saprotams, viņi ir gūstekņi, kaut arī radīti par dumpiniekiem. Apskaties un spried, nu ir pagājuši piecpadsmit gadsimti, ej un paveries viņos: ko tu esi pacēlis sev blakus? Zvēru, — cilvēks ir radīts vājāks un zemāks, nekā tu par viņu domāji! Vai viņš var, vai var izpildīt to pašu, ko tu? Tā, viņu cienīdams, tu rīkojies, it kā vairs nejustu pret viņu līdzcietības, jo par daudz tu no viņa esi prasījis, — un kas to darījis, — tas, kurš viņu iemīlējis vairāk par sevi! Cienīdams viņu mazāk, mazāk arī prasītu no viņa, bet tas būtu tuvāk mīlestībai, jo viņa jūgs būtu vieglāks. Viņš ir nevarīgs un nekrietns. Kas par to, ka viņš tagad visur dumpojas pret mūsu varu un lepojas ar to, ka dumpojas? Tā ir bērna un skolnieka lepnība. Tie ir mazi bērni, kas sadumpojušies klasē un padzinuši skolotāju. Bet pienāks gals arī bērneļu sajūsmai, tā viņiem dārgi maksās. Viņi sagraus dievnamus un asinīm slacīs zemi. Bet beigās viņi atģidīs, muļķa bērni, ka viņi, kaut arī dumpinieki, tomēr ir nevarīgi dumpinieki, kas nevar izturēt paši sava dumpja. Pārplūzdami savām muļķīgajām asarām, viņi beidzot atzīs, ka tas, kas viņus radījis par dumpiniekiem, bez šaubām, gribējis par viņiem pasmieties. To viņi sacīs izmisumā, un šie viņu vārdi būs dieva zaimošana, no kuras viņi kļūs vēl nelaimīgāki, jo cilvēka daba nevar paciest dieva zaimošanu un galu galā vienmēr pati sev par to atriebsies.
Un tā nemiers, apjukums un nelaime — tā ir tagadējā ļaužu tiesa pēc tam, kad tu tik daudz esi cietis par viņu brīvību! Tavs lielais pravietis parādībā un līdzībā saka, ka esot redzējis visus pirmās augšāmcelšanās dalībniekus un ka viņu bijis no katras cilts pa divpadsmit tūkstošu. Bet, ja viņu bija tik, tad arī viņi nebija vis kā cilvēki, bet kā dievi. Viņi ir izcietuši tavu krustu, viņi izcietuši gadu desmitus tukšā bada tuksnesī, pārtikdami no siseņiem un saknēm, — un tad, zināms, tu ar lepnumu vari norādīt uz šiem brīvības, brīvās mīlestības bērniem, viņu brīvās un lieliskās ziedošanās pēc tavā vārdā. Bet atceries, ka pavisam viņu bija tikai daži tūkstoši, un tie paši bija dievi, bet citi? Un kāpēc vainīgi pārējie, vājie ļaudis, kas nespēja izciest to, ko varenie? Kāpēc ir vainīga nespēcīga dvēsele, ka viņas spēkos nav rast sevī vietas tik šausmīgām balvām? Vai arī patiešām tu esi nācis tikai pie izredzētiem un izredzēto dēļ? Bet, ja tā, tad tas ir noslēpums un mums to neizprast. Un, ja noslēpums, tad arī mums bija tiesības sludināt noslēpumu un mācīt viņiem, ka nevis viņu sirds brīvais lēmums ir svarīgs un nevis mīlestība, bet noslēpums, kuram viņiem ir akli jāpadodas, pat aizmirstot sirdsapziņu. Tā mēs arī darījām. Mēs izlabojām tavu varoņdarbu un pamatojām to ar brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Un ļaudis kļuva priecīgi, ka viņus atkal ved kā ganāmpulku un ka beidzot viņu sirds atbrīvota no tik briesmīgas balvas, kas viņiem sagādājusi tik daudz ciešanu.
Vai mums nebija taisnība, kad mēs tā mācījām un darījām, saki! Vai tad mēs neesam mīlējuši cilvēci, tik pazemīgi atzīdami tās nespēku, ar mīlestību atvieglinādami tās nastu un atpestīdami tās vājo dabu, kaut arī no grēka, bet ar mūsu atļauju? Kādēļ tad tagad tu nāc mūs traucēt? Un ko tu klusēdams un tik dziļdomīgi raugies manī ar savām lēnīgajām acīm? Dusmojies, es negribu tavas mīlestības, jo es pats tevi nemīlu. Un ko man slēpt no tevis? Vai tad es nezinu, ar ko runāju? Kas man tev sakāms, viss tev jau zināms, to es redzu no tavām acīm. Un vai tad es apslēpšu no tevis mūsu noslēpumu? Varbūt tu taisni gribi dzirdēt to no manām lūpām, tad klausies: mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, lūk, mūsu noslēpums!
Jau sen mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, jau astoņus gadsimtus. Taisni priekš astoņiem gadsimtiem mēs pieņēmām no viņa to, ko tu ar nicināšanu noraidīji, to beidzamo balvu, ko viņš tev solīja, parādīdams tev visas zemes valstības; mēs paņēmām no viņa Romu un Cēzara zobenu un pasludinājām tikai sevi par zemes valdiniekiem, par vienīgajiem valdiniekiem, lai gan vēl līdz šim neesam paspējuši novest mūsu lietu pilnīgi galā. Bet kas tur vainīgs? Ak jā, šī lieta līdz šim tikai sākumā, bet tā ir sākusies. Vēl ilgi jāgaida, kamēr tā būs nobeigta, un daudz vēl jāizcieš zemei, bet mēs panāksim savu un būsim cēzari, un tad mēs padomāsim par cilvēku vispasaules laimi. Bet tu jau toreiz varēji saņemt Cēzara zobenu. Kādēļ tu noraidīji šo pēdējo balvu?
Pieņemdams šo trešo varenā gara padomu, tu piepildītu visu, ko cilvēks meklē zemes virsū, tas ir, kā priekšā locīties, kam uzticēt sirdsapziņu un kādā kārtā visiem beidzot vienoties neapstrīdamā kopīgā un saticīgā skudru pūznī, jo vajadzība pēc pasaules vienotības ir trešā un beidzamā cilvēku mocība. Vienmēr cilvēce visumā ir centusies iekārtoties katrā ziņā pasaules mērogā. Daudz ir bijis slavenu tautu ar slavenu vēsturi, bet, jo augstāk stāvēja šīs tautas, jo nelaimīgākas tās bija, jo stiprāk par citām jūtām juta vajadzību pēc cilvēku vispasaules apvienības. Lielie iekarotāji, Timuri un Čingishani, pārskrēja kā viesuļi pār zemi, cenzdamies iekarot pasauli, bet arī tie, lai gan neapzinīgi, izpauda to pašu lielo cilvēces vajadzību pēc vispasaules un vispārējas vienības. Pieņēmis pasauli un Cēzara purpura mēteli, tu nodibinātu pasaules valsti un dotu pasaulei mieru. Jo kam gan citam valdīt pār cilvēkiem, ja ne tiem, kuri valda pār viņu sirdsapziņu un kuru rokās ir viņu maize. Mēs arī paņēmām Cēzara zobenu un, paņēmuši to, zināms, atkritām no tevis un gājām pakaļ viņam.
Ai, vēl paies brīvā prāta nekrietnību, viņu zinātnes un antropofāgijas gadsimti, jo, iesākuši celt savu Bābeles torni bez mums, viņi beigs ar antropofāgiju. Bet taisni tad pie mums pielīdīs zvērs un laizīs mūsu kājas, un apslacinās tās ar savu acu asiņainajām asarām. Un mēs sēdīsimies šim zvēram mugurā un pacelsim biķeri, un uz tā būs rakstīts: «Noslēpums!» Bet tad un tikai tad iestāsies ļaudīm miera un laimes valstība. Tu lepojies ar saviem izredzētiem, taču tev ir tikai izredzētie, bet mēs nomierināsim visus. Un vēl kas: cik daudz no šiem izredzētiem, no varenajiem, kuri varētu kļūt par izredzētiem, beidzot ir noguruši, tevi gaidīdami, un ir nesuši un vēl nesīs sava gara spēkus un savas sirds dedzību citā druvā un nobeigs ar to, ka taisni pret tevi pacels savu brīvo karogu. Bet tu pats būsi pacēlis šo karogu. Turpretim pie mums visi būs laimīgi un nedumposies vairs, nedz iznīcinās viens otru, kā notiek tavā brīvībā visur kur. O, mēs viņus pārliecināsim, ka viņi tikai tad kļūs brīvi, kad atteiksies no savas brīvības mums par labu un pakļausies mums.
Un vai tad mums būs taisnība vai arī mēs būsim samelojuši? Viņi paši pārliecināsies, ka taisnība mums, jo atcerēsies, cik dziļi verdzības un apjukuma šausmās viņus iegrūda tava brīvība. Brīvība, brīvais prāts un zinātne novedīs viņus tādā biezoknī un nostādīs viņus tādu brīnumu un neatrisināmu noslēpumu priekšā, ka vieni no viņiem, nepadevīgie un niknie, iznīcinās paši sevi, citi, nepadevīgie, bet nevarīgie, iznīcinās cits citu, bet trešie, pāri palikušie nevarīgie un nelaimīgie, līdīs pie mūsu kājām un brēks uz mums: «Jā, jums bija taisnība, jums vienīgajiem bija zināms viņa noslēpums, un mēs atgriezīsimies pie jums, glābiet mūs no mums pašiem!» Saņemdami no mums maizi, viņi, zināms, skaidri redzēs, ka mēs viņu maizi, viņu pašu rokām pelnīto, ņemam no viņiem, lai viņiem pašiem izdalītu, bez kāda brīnuma, viņi redzēs, ka mēs neesam pārvērtuši akmeņus maizē, bet patiesi vairāk nekā par pašu maizi viņi būs priecīgi par to, ka saņem to no mūsu rokām! Jo pārāk labi atcerēsies, ka agrāk bez mums tā pati viņu rokām iegūtā maize pārvērtās viņu rokās tikai akmeņos, bet, kad viņi atgriezās pie mums, tad paši akmeņi viņu rokās pārvērtās maizē. Ļoti ļoti augstu viņi novērtēs, ko nozīmē pakļauties reiz un uz visiem laikiem! Un, kamēr ļaudis to nesapratīs, viņi būs nelaimīgi.
Kas visvairāk veicināja šo nesaprašanu, saki man! Kas sašķēla ganāmpulku un izklīdināja to nezināmos ceļos? Bet ganāmpulks atkal sapulcēsies un atkal būs padevīgs — un nu jau uz visiem laikiem. Tad mēs viņiem piešķirsim kluso, pazemīgo laimi kā nevarīgiem radījumiem, par kādiem viņi arī ir radīti. Ai, mēs beidzot viņus pārliecināsim nelepoties, jo tu viņus paaugstināji un ar to iemācīji lepoties; pierādīsim viņiem, ka viņi ir nevarīgi, ka viņi ir tikai nožēlojami bērni, bet ka bērnu laime ir saldāka par visu. Viņi kļūs bikli un skatīsies uz mums, un spiedīsies mums klāt bailēs kā cālīši perētājai. Viņi brīnīsies un trūcināsies par mums, un leposies ar to, ka mēs esam tik vareni un tik gudri, ka varējām nomierināt tik mežonīgu tūkstoš miljonu ganāmpulku. Viņi nevarībā drebēs no mūsu dusmām, viņu prāti zaudēs drosmi, viņu acis kļūs asarainas kā bērniem un sievietēm, bet tikpat viegli pēc mūsu mājiena viņi pāries uz jautrību un smiekliem, gaišiem priekiem un laimīgu bērnu dziesmiņu.
Jā, mēs tiem liksim strādāt, bet brīvajās stundās mēs viņiem sagādāsim dzīvi kā bērnu rotaļu, ar bērnu dziesmām, kori, ar nevainīgām dejām. O, mēs viņiem atļausim arī grēku, viņi ir vāji un nevarīgi, un viņi mūs mīlēs kā bērni, tāpēc ka mēs viņiem ļausim grēkot. Mēs viņiem pateiksim, ka katrs grēks tiks izpirkts, ja tas būs nodarīts ar mūsu atļauju; mēs ļaujam tiem grēkot tāpēc, ka tos mīlam, un sodu par šiem grēkiem, lai tā notiek, uzņemsimies paši. Uzņemsimies paši, un viņi mūs dievinās kā labdarus, kas atbild par viņu grēkiem dieva priekšā. Un viņiem nebūs nekādu noslēpumu no mums. Mēs viņiem atļausim vai aizliegsim dzīvot ar viņu sievām un mīļākām, radīt vai neradīt bērnus, visu atkarībā no viņu paklausības, — un viņi mums pakļausies jautri un priecīgi. Vismokošākos viņu sirdsapziņas noslēpumus visu, visu viņi mums atklās, un mēs visu izšķirsim, un viņi noticēs mūsu lēmumam ar prieku, jo tas viņus paglābs no lielām rūpēm un briesmīgajām tagadējām mokām, kas ceļas no personīga un brīva lēmuma. Un visi būs laimīgi, visi būtņu miljoni, izņemot simt tūkstošus, kas viņus vadīs. Jo tikai mēs, mēs, noslēpuma glabātāji, mēs būsim nelaimīgi.
Būs tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu un simt tūkstošu cietēju, kas uzņēmušies laba un ļauna atzīšanas lāstu. Klusu viņi nomirs, klusu izdzisīs tavā vārdā un aiz kapa iemantos tikai nāvi. Bet mēs glabāsim noslēpumu un viņu pašu laimei mānīsim viņus ar mūžīgo atmaksu debesīs. Jo, ja kaut kas arī būtu viņā saulē tad, saprotams, ne tādiem, kādi ir viņi. Runā un pareģo, ka tu nākšot un atkal uzvarēšot, nākšot ar saviem izredzētiem, ar saviem lepnajiem un varenajiem, bet mēs teiksim, ka viņi ir izglābuši tikai paši sevi, bet mēs izglābsim visus. Runā, ka kritīs kaunā netikle, kas sēdēs zvēram mugurā un turēs savās rokās noslēpumu, ka atkal sadumposies nevarīgie, saplēsīs viņas purpura mēteli un atsegs viņas «riebīgo» miesu. Bet tad piecelšos es un norādīšu tev uz tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu, kas nav pazinuši grēka. Un mēs, kas esam uzņēmušies viņu grēkus viņu laimes labā, mēs nostāsimies tavā priekšā un teiksim: «Tiesā mūs, ja vari un drīksti.» Zini, ka es nebīstos no tevis. Zini, ka arī es esmu bijis tuksnesī, arī es esmu pārticis no siseņiem un saknēm, ka arī es svētīju brīvību, ar ko tu svētīji ļaudis, arī es – taisījos iestāties tavu izredzēto pulkā, vareno un spēcīgo pulkā, alkdams «vairot skaitu». Bet es atmodos un negribēju vairs kalpot neprātam. Es atgriezos un pieslējos to pulkam, kas izlaboja tavu varoņdarbu. Es aizgāju no lepnajiem un pievērsos lēnprātīgajiem šo lēnprātīgo laimes labā. Tas, ko es tev saku, piepildīsies, un mūsu valsts pacelsies. Es tev atkārtoju, jau rīt tu redzēsi šo paklausīgo ganāmpulku, kas pēc mana pirmā mājiena steigšus rausīs karstas ogles tavam sārtam, kurā es tevi sadedzināšu par to, ka tu esi atnācis mūs traucēt. Jo, ja ir kāds bijis, kas par visiem citiem vairāk pelnījis mūsu sārtu, tad tas esi tu. Rīt tevi sadedzināšu. Dixi. [Esmu runājis]»
Ivans apstājās. Viņš bija iekarsis runādams un runāja aizrautībā; bet, kad beidza, pēkšņi pasmaidīja.
Aļoša, kas visu laiku klusēdams viņā klausījās un uz beigām ārkārtīgi uztraukts vairākkārt gribēja pārtraukt brāļa runu, bet acīm redzot savaldījās, pēkšņi kā dzelts uztrūkās:
— Bet… tā ir aplamība! — viņš sarkdams iesaucās. — Tava poēma ir Jēzus slavinājums, nevis nopaļājums… kā tu gribēji. Un kas tev ticēs par to brīvību? Vai šādi, vai šādi tā jāsaprot? Un pareizticībā par to ir cits jēdziens … Tā ir Roma un pat ne visa Roma, tas nav tiesa, — tie ir sliktākie no katolicisma, inkvizitori, jezuīti!… Un nemaz nevar būt tādas fantastiskas personības kā tavs inkvizitors. Kas tie par cilvēku grēkiem, ko viņš uzņēmies? Kas tie par noslēpumu glabātājiem, kas uzņēmušies nezin kādu lāstu, lai ļaudis būtu laimīgi? Kur tādi redzēti? Mēs pazīstam jezuītus, par viņiem runā sliktu, bet vai tad viņi ir tādi kā tev? Viņi nepavisam nav tādi, gluži citādi… Tā vienkārši ir romiešu armija nākamajai pasaules valstij, ar ķeizaru — Romas pāvestu priekšgalā … Tas ir viņu ideāls, bet bez kāda noslēpuma un pacilātām skumjām … Visparastākā tieksme pēc varas, pēc netīrajiem zemes labumiem, verdzināšanas …. nākamās dzimtbūšanas garā, cerībā, ka viņi kļūs par muižniekiem …. Varbūt viņi pat netic dievam. Tavs cietējs inkvizitors ir tikai fantāzija …
— Jel pagaidi, pagaidi, — iesmējās Ivans, — kā tu esi iekarsis. Tu saki, ka fantāzija, — lai! Zināms, ka fantāzija. Un tomēr: vai tiešām tu domā, ka visa šī beidzamo gadsimtu katolicisma kustība ir tikai tieksme pēc varas, lai gūtu netīros zemes labumus? Vai tikai Paisija tēvs tev tā nemāca?
— Nē, nē, gluži otrādi, Paisija tēvs kādreiz runāja ko neko gandrīz vai tavā garā … bet, zināms, ne jau to, pavisam citu, — Aļoša pēkšņi apķērās.
— Tomēr ļoti vērtīga ziņa, neraugoties uz tavu «pavisam citu». Es jau tev tieši jautāju, kādēļ tavi jezuīti un inkvizitori apvienojušies tikai nešķīsto materiālo labumu iegūšanai. Kādēļ viņu starpā nevar gadīties neviens cietējs, kas ciestu lielas bēdas un mīlētu cilvēci? Redzi: iedomājies, ka gadītos kaut tikai viens no visiem šiem materiālo un netīro labumu meklētājiem — kaut tikai viens tāds kā mans vecais inkvizitors, kas pats ēdis saknes tuksnesī un plosījies mokās, nokaudams savu miesu, lai darītu sevi brīvu un pilnīgu, bet kas tomēr visu savu mūžu mīlējis cilvēci un pēkšņi tapis redzīgs un ieraudzījis, ka tā nav necik liela tikumiska svētlaime — sasniegt gribas pilnību, lai tai pašā laikā pārliecinātos, ka miljoniem citu dieva radību ir palikuši tādi paši, kā apsmieklam radīti, ka nekad nebūs viņu spēkos tikt galā ar savu brīvību, ka no nožēlojamiem dumpiniekiem nekad neiznāks milži, kas nobeigtu torņa celšanu, ka ne tādām zosīm lielais ideālists sapņojis par savu harmoniju. Visu to sapratis, viņš atgriezās un pieslējās … gudriem cilvēkiem. Vai tiešām tas nevarēja notikt?
—Kam pieslējās, kādiem gudriem cilvēkiem? — gandrīz azartā iesaucās Aļoša. — Viņiem nav nekāda tāda prāta un nav nekādu tādu noslēpumu … Varbūt tikai viena bezdievība — tas ir viss viņu noslēpums. Tavs inkvizitors netic dievam, tas ir viss viņa noslēpums!
— Lai arī tā! Beidzot tu atģidies. Un tiešām tā ir, tiešām, tas vien jau ir viss noslēpums, bet vai tad tās nav ciešanas, sevišķi tādam cilvēkam kā viņš, kas visu savu mūžu ziedojis varoņdarbam tuksnesī un nav izdziedinājies no mīlestības pret cilvēci? Savā mūža vakarā viņš nāk pie skaidras pārliecības, ka tikai lielā, briesmīgā gara padomi spētu kaut cik apmierināt nevarīgos dumpiniekus, «nepabeigtās izmēģinājuma būtnes, radītas izsmieklam». Un, lūk, pārliecinājies par to, viņš redz, ka ir jāseko gudrā gara, briesmīgā nāves un iznīcības gara norādījumiem un ka tādēļ vajag ņemt palīgā melus un viltu un vest cilvēkus jau apzināti pretim nāvei un iznīcībai, un turklāt maldināt viņus visu laiku, lai viņi kaut kā nenoģistu, kurp viņus ved, lai kaut jele ceļā šie nožēlojamie neredzīgie uzskatītu sevi par laimīgiem. Un ievēro viltu tā vārdā, kura ideāliem sirmgalvis tik karsti ticējis visu savu mūžu! Vai tā nav nelaime? Un, ja tikai viens tāds atrastos priekšgalā visai šai armijai, «kas alkst pēc varas, lai gūtu tikai netīrus labumus», — vai tad tiešām nepietiek ar vienu tādu, lai iznāktu traģēdija? Vēl vairāk: pietiek ar vienu tādu priekšgalā, lai beidzot atklātos vadošā ideja visai Romas cīņai, ar visām tās armijām un jezuītiem, šīs cīņas augstākā ideja. Es tev skaidri pasaku, ka es nelokāmi ticu, ka šis vienīgais cilvēks nekad nav paguris starp tiem, kuri stāv šīs kustības priekšgalā. Kas var zināt, varbūt arī starp Romas virspriesteriem ir atgadījušies šādi vieninieki. Kas var zināt, varbūt šis nolādētais sirmgalvis, kas tik ietiepīgi un īpatnēji mīlēja cilvēci, dzīvo arī tagad veselā pulkā tādu vieninieku sirmgalvju — un nevis gadījuma pēc, bet pastāv kā saskaņa, kā slepena savienība, kas jau sen nodibināta, lai sargātu noslēpumu, lai sargātu to no nelaimīgajiem un nespēcīgajiem cilvēkiem nolūkā darīt viņus laimīgus. Katrā ziņā tā ir, un tam tā arī jābūt. Man liekas, ka pat brīvmūrniekiem viņu pamatnoteikumos ir kas līdzīgs šādam noslēpumam un ka tādēļ katoļi tā neieredz brīvmūrniekus, ka redz viņos konkurentus un idejas vienības skaldītājus, bet vajag būt vienam ganāmpulkam un vienam ganam … Tomēr, aizstāvēdams savu domu, es izskatos pēc sacerētāja, kas neiztur tavu kritiku. Diezgan par to.
— Varbūt tu pats esi brīvmūrnieks! — Aļošam pēkšņi paspruka. — Tu netici dievam, — viņš piebilda, bet nu jau dziļās skumjās. Turklāt viņam likās, ka brālis viņā raugās ar izsmieklu. — Kā tad beidzās tava poēma? — viņš pēkšņi jautāja, nodūris acis. — Vai varbūt tai jau beigas?
— Es to gribēju nobeigt tā: kad inkvizitors apklust, viņš kādu laiku gaida, ka gūsteknis viņam atbildēs. Viņam grūti paciest tā klusēšanu. Viņš redzēja, ka gūsteknis visu laiku klausījās viņā, domīgi un klusi viņam taisni acīs skatīdamies un acīm redzot nevēlēdamies neko iebilst. Sirmgalvim gribētos, lai tas viņam ko neko pateiktu, kaut arī rūgtu, briesmīgu. Bet pēkšņi viņš klusēdams pienāk sirmgalvim klāt un klusi noskūpsta viņu uz deviņdesmitgadīgajām bālajām lūpām. Tā ir visa atbilde. Sirmgalvis nodreb. Kaut kas sakustas viņa lūpu kaktiņos; viņš iet pie durvīm, atver tās un saka gūsteknim: «Ej un vairs nenāc.. . nemaz nenāc … nekad, nekad!» Un izlaiž viņu «pilsētas tumšajos laukumos». Gūsteknis aiziet.”
Politoloģija 