Džeks Londons
Es kļuvu par sociālistu tieši tāpat kā savulaik teitoņu pagāni kļuva par kristiešiem – manī sociālismu burtiski iedauzīja. Savas pārvērtības laikā es ne tikai netiecos pēc sociālisma, bet pat pretojos tam. Es biju ļoti jauns, naivs un lielā mērā arī nezinošs, un tāpēc no visas sirds dziedāju slavas dziesmas spēcīgai personībai, lai gan neko nebiju dzirdējis par tā saucamo individuālismu.
Es dziedāju slavas dziesmas spēkam tāpēc, ka pats biju spēcīgs. Man bija lieliska veselība un spēcīgi muskuļi, kas nav brīnums, jo agru bērnību es pavadīju rančo Kalifornijā, kā zēns es pārdevu avīzes Rietumamerikas pilsētā ar labu klimatu, bet agru jaunību es pavadīju elpojot Sanfrancisko un Klusā okeāna līču ozonu.
Man patika dzīve zem atklātas debess, strādāju ārā un ķēros pie vissmagākajiem darbiem. Nebūdams apmācīts kādā amatā un mainot vienu gadījuma darbu uz citu, es droši skatījos pasaulē, uzskatot, ka pilnīgi viss tajā ir lieliski. Es biju optimisma pilns, man bija veselība un spēks. Es nepazinu ne slimības, ne vājumu. Neviens saimnieks mani nenoraidītu, uzskatot par nederīgu, jebkurā laikā es varēju atrast darbu: raust ogles, peldēt uz kuģa kā matrozis, uzņemties jebkādu fizisku darbu.
Un tieši tāpēc šajā priecīgajā jaunības reibumā, kad tu proti sevi aizstāvēt gan darbā, gan kautiņā, es biju neapturams individuālists. Un tas bija dabiski, jo es biju uzvarētājs. Un tāpēc, lai cik taisnīga vai netaisnīga bija dzīve, es to saucu par spēli, vīrieša cienīgu spēli. Man būt par cilvēku nozīmēja būt vīrietim ar lielo burtu. Man tas nozīmēja iet pretī piedzīvojumiem kā vīrietim, cīnīties kā vīrietim, strādāt kā vīrietim (kaut vai par pusaudžiem paredzētu samaksu). Tas mani aizrāva, ar to bija pārņemta mana sirds. Un, ieskatoties miglainajās nākotnes tālēs, es grasījos turpināt šo pašu, kā es viņu saucu, vīriešu spēli – ceļot pa dzīvi ar neizsmeļamu veselību, vienmēr spēcīgiem muskuļiem un veiksmi, kura garantē izvairīšanos no nelaimēm.
Jā, nākotne man šķita neierobežotu iespēju pilna. Es iedomājos, ka tā arī turpināšu sirot pa pasauli līdzīgi Nīčes “gaišmatainajam nelietim” (“белокурой бестии” – F.Nīče “Par morāles ciltsrakstiem” (1887) ), nepārtraukti uzvarot, kā arī tīksminoties par savu spēku un pārākumu.
Kas attiecas uz neveiksminiekiem, slimajiem, vājajiem, kropļiem, tad jāatzīstas, es maz par viņiem domāju un tikai miglaini nojautu, ka, ja ar viņiem nebūtu notikusi kāda nelaime, tad katrs no viņiem būtu ne sliktāks par mani un strādātu ar tādiem pat panākumiem. Nelaimes gadījums? Bet tas taču ir liktenis, bet likteni es rakstīju ar lielo burtu, jo no likteņa neaizmuksi. Pie Voterlo liktenis izņirgājās pār Napoleonu, bet tas ne mazākā mērā nemazināja manu vēlēšanos kļūt par jaunu Napoleonu. Es pat domu nepieļāvu, ka ar manu izcilo personu varētu notikt kaut kāda nelaime. Pieļaut to man visa cita starpā neļāva gan vēdera optimisms, kurš spēja sagremot pat sarūsējušu dzelzi, gan plaukstošā veselība, kura no likstām tikai rūdījās un kļuva stiprāka.
Domāju būšu pietiekami labi pastāstīji,s cik lepns es biju, ka piederu dabas apdāvināto un izredzēto natūru kārtai. Darba tikums, lūk, kas mani bija visvairāk iededzis. Vēl nelasījis ne Kairleilu, ne Kiplingu, es biju izstrādājis pats savu darba evaņģēliju, kā priekšā viņu darba slavinājumi nobāl. Darbs tas ir viss. Darbs tas ir gan attaisnojums, gan glābiņš. Jums nesaprast to lepnuma sajūtu, kādu es izjutu pēc smagas darba dienas, kad darbs gāja no rokas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pats vairs nesaprotu šīs sajūtas. Es biju viens no uzticamākajiem algotajiem vergiem, kurus ekspluatēja kapitālisti. Slinkot vai izvairīties no darba tā cilvēka labā, kurš man maksāja, es uzskatīju par grēku – pirmkārt, attiecībā pret sevi, otrkārt, attiecībā pret saimnieku. Tas kā man likās bija gandrīz tik pat smags grēks kā nodevība, un tik pat nicināms.
Īsāk sakot, mans dzīvespriecīgais individuālisms atradās ortodoksālās buržuāziskās [kapitālistiskās] morāles gūstā. Es lasīju buržuāziskās avīzes, klausījos buržuāziskos mācītājus, aizrautīgi aplaudēju buržuāzisko politisko darboņu skaļajām frāzēm. Nemaz nešaubos, ja apstākļi manu dzīvi neievirzītu citā virzienā, tad es nokļūtu profesionālu streiklaužu rindās un kāds īpaši aktīvs arodbiedrību darbonis ar rungu salauztu man rokas, padarot par kropli.
Kā reiz tolaik es atgriezos no septiņus mēnešus ilgas kuģošanas par matrozi. Man tikko palika 18 gadi un es nolēmu doties klejojumos. No Amerikas rietumiem, kur cilvēkiem ir vērtība, kur darbs pats meklē cilvēku, es ,braucot gan uz vagonu jumtiem, gan uz bremzēm, pārvietojos uz Amerikas austrumu centriem, kur cilvēki ir kā putekļi zem riteņiem un kur tie izkāruši mēles drudžaini meklē darbu. Šis jaunais ceļojums “gaišmatainā nelieša” garā lika man paskatīties uz dzīvi pavisam no citas puses. Te es vairs nebiju proletārietis. Te, izmantojot sociālistu iemīļotu izteicienu, es nolaidos pašā “dibenā” un biju satriekts, uzzinot tos ceļus, pa kuriem cilvēki te nonāk.
Te es satiku visdažādākos cilvēkus. Daudzi no viņiem jaunībā bija tik pat spēcīgi kā es un tādi paši “gaišmataini nelieši” kā es. Viņi bija matroži, karavīri un strādnieki, kurus samina, izkropļoja un atņēma cilvēcīgu veidolu smags darbs un vienmēr uzglūnošas nelaimes. Bet viņu saimnieki tos pameta likteņa varā kā vecas izlietotas lietas. Kopā ar viņiem es notrausu svešus sliekšņus, salu preču vagonos un pilsētu parkos. Un es klausījos viņu stāstos: savu dzīvi viņi sāka ne sliktāk par mani, vēderi un muskuļi viņiem bija ne vājāki kā man, ja ne stiprāki, tomēr savas dienas viņi beidza manā acu priekšā – šeit cilvēku izgāztuvē, sociālā bezdibeņa pašā apakšā.
Es klausījos viņu stāstus un manas smadzenes sāka strādāt. Man ļoti tuvs kļuva ielu sieviešu un bezpajumtes vīriešu liktenis. Es ieraudzīju sociālo bezdibeni tik skaidri it kā tas būtu kāds konkrēts, aptaustāms priekšmets: pašā apakšā es redzēju visus šos cilvēkus, bet mazliet augstāk es redzēju sevi, kurš pēdējiem spēkiem turas pie sociālā bezdibeņa slidenās sienas. Un drīz mani pārņēma bailes. Kas notiks tad, kad mani spēki būs beigušies? Kas notiks, kad es vairs nevarēšu strādāt plecu pie pleca ar tiem stiprajiem cilvēkiem, kuri vēl tikai gaida savu piedzimšanas brīdi? Un tad es sev devu zvērestu, kurš skanēja apmēram tā: “Līdz šim visu savu dzīvi es izpildīju smagu, fizisku darbu un katra šī darba diena mani grūda arvien tuvāk bezdibenim. Es izraušos no šī bezdibeņa, bet izdarīšu to ne jau ar savu muskuļu spēku. Es vairs nekad nestrādāšu fizisku darbu: lai dieva sods nāk pār mani, ja es vēl kādreiz strādāšu ar rokām vairāk par nepieciešamo minimumu.” Kopš tā laika es izvairos no smaga fiziska darba.
Reiz, kad biju nogājis apmēram desmit tūkstošus jūdzes pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, es nokļuvu pie Niagāras ūdenskrituma un te mani arestēja viens konstebls, kurš vienkārši gribēja nopelnīt. Man, lai sevi attaisnotu, pat neļāva muti atvērt un gandrīz uzreiz notiesāja uz trīsdesmit dienām par patstāvīgas dzīvesvietas un uzskatāmu iztikas līdzekļu neesamību. Mani saslēdza rokudzelžos, pieķēdēja kopējai ķēdei, kurā bija tādi pat bēdubrāļi kā es, un aizveda uz Bufalo, kur ievietoja Eri apriņķa labošanas cietumā. Tur man pilnībā nodzina matus un tikko uzdīgušās ūsas, ieģērba strīpainās drēbēs, nodeva praksi izejošam medicīnas studentam, kurš uz tādiem kā es trenējās potēt pretbaku potes, nostādīja ierindā, piespieda strādāt viņčesteriem bruņotu apsargu uzraudzībā, – un tas viss tikai par to, ka es devos piedzīvojumu meklējumos “gaišmatainā nelieša” garā. Par saviem tālākajiem piedzīvojumiem es labāk nestāstīšu, bet vienu gan varu atbildīgi paziņot: mans amerikāņu patriotisms kopš tā laika ir stipri mazinājies vai pat vispār izgaisis. Katrā gadījumā pēc šiem pārbaudījumiem es daudz vairāk esmu sācis rūpēties par vīriešiem, sievietēm un bērniem, nevis par kaut kādām nosacītām robežām ģeogrāfiskajā kartē.
Tagad domāju katram ir skaidrs, ka mans neapturamais individuālisms bija veiksmīgi no manis izsists un tik pat veiksmīgi manī burtiski iedauzīja kaut ko citu. Bet tieši tāpat kā es savulaik nezināju, ka biju individuālists, tāpat, pašam nezinot, es kļuvu par sociālistu, kas, protams, ir visai tāls no zinātniskā sociālisma. Es piedzimu no jauna, bet, nebūdams no jauna kristīts, turpināju klejot pa pasauli, mēģinot saprast, kas patiesībā es esmu.
Un tad es atgriezos Kalifornijā un piesēdos lasīt grāmatas. Neatceros vairs, kuru grāmatu es atvēru pirmo un tas arī nav būtiski. Es jau biju tas, kas biju, un grāmatas tikai izskaidroja man, kas tas ir un ka es esmu tieši sociālists. Kopš tā brīža es esmu izlasījis daudz grāmatu, bet neviens ekonomiskais vai loģiskais arguments, neviena pati pārliecinošākā sociālisma neizbēgamības liecība neatstāja uz mani tik dziļu iespaidu kā diena, kad es sev apkārt skaidri ieraudzīju sociālā bezdibeņa sienas un sajutu, ka sāku slīdēt uz leju – uz pašu apakšu.
Džeks Londons
/1903/
Avots:
http://vivovoco.astronet.ru/VV/PAPERS/BONMOTS/LONDON.HTM
Politoloģija 