Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs


Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Lai saprastu, kādēļ tik ilgi norit Ukrainas krīzes noregulēšanas process, ir jāsaprot viena ļoti vienkārša lieta – Ukraiņu krīze vispār nebūtu radusies, ja Ukrainas valdošā elite būtu kaut vai minimāli adekvāta mūsdienīgas valsts pārvaldes ziņā vai vismaz savu personisko interešu ievērošanas spēju ziņā. Šo domu paskaidrošu ar piemēru.

Porošenko, Kļičko, Jaceņukam, Tjagņebokam, Turčinovam, viņus atbalstošajiem autoriem, redaktoriem un apvērsuma dalībniekiem līdz pat vienkāršajiem ierindas nacistiem bija labāk, materiāli izdevīgāk un politiski perspektīvāk Viktora Janukoviča valdīšanas laikā, nekā tagad pēc valsts varas sagrābšanas.

Pieci augstākminētie personāži bija perspektīvas Ukrainas politikas figūras: Kļičko, Jaceņuks un Tjagņeboks – politisko spēku ar augstu reitingu līderi, Porošenko – pastāvīgs pretendents uz visaugstākajiem valsts amatiem, kurš sevi jau veiksmīgi bija parādījis kā ekonomikas un ārlietu ministrs, un arī kā Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs. Turčinovs kontrolēja vienu no lielākajām valsts partijām, kura garantēti iekļuva parlamentā jebkurā gadījumā, un neizbēgamās Janukoviča zaudēšanas 2015.gada vēlēšanās gadījumā, viņš tādējādi varēja kļūt par vienu no opozīcijas līderiem, kura ir likumīgi uzvarējusi un ieguvusi varu.

Nacistiskajiem margināļiem, no kuriem pēc tam tika izveidota maidana pašaizsardzības vienības, brīvprātīgie bataljoni un citi nelikumīgie bruņotie formējumi, Janukoviča laikā dzīvojās pat ļoti labi. Viņi piekāva un reizēm pat slepkavoja kuru gribēja un kad gribēja. Maksimālais sods – nogādāšana milicijā, no kuras gandrīz uzreiz arī atlaida (laika posmā no 2010.gada līdz 2014.gadam reāli tika iesēdināti tikai daži rūdīti krimināli kadri, kuri bija kļuvuši īpaši nekaunīgi un kurus tādēļ vienkārši nevarēja neiesēdināt). Finansēšanas ziņā visi sacentās savā starpā par to, lai varētu finansēt nacistus. Un tam visam papildus nāca Rietumvalstu “draugu” finansiālā un organizatoriskā “palīdzība”.

Parastajiem grantēdājiem [ārvalstu grantu saņēmējiem] no masu mēdijiem un nevalstiskajām organizācijām maksāja pat ļoti labi par pavisam neprofesionālu darbu (tas tikai viņiem pašiem likās, ka viņi ir žurnālisti un eksperti) [Latvijā šai ziņā var minēt tādas organizācijas kā Sorosa fonds, Providus, Re: Baltica un daudzas citas]. Bez tam tie paši reģionāli [Viktora Janukoviča Reģionālā partija] ar viņiem koķetēja un vēl piemaksāja, lai tie viņus jo īpaši stipri lamā.

Pēc valsts apvērsuma nacisti tika nosūtīti uz fronti karot, kur ierastā nesodāmība momentāli beidzās un arī viņus sāka slepkavot, kas no viņu viedokļa ir nu drausmīga netaisnība. Grantēdājiem pārstāja maksāt, jo “noziedzīgais režīms” bija gāzts un vairs nebija ar ko cīnīties. Arī stulbākie no grantēdājiem nokļuva frontē (un daži jau paspēja iet bojā), gudrākie aizgāja brīvprātīgajos, bet tur ir liela konkurence – ne katrs spēj tikt līdz nopietnām naudas plūsmām, vairumam ir jāpārtiek tikai no drupačām.

Politiskā elite savukārt konstatēja, ka, sagrābjot varu, viņi ir iznīcinājuši valsti. Ukrainā vairs nav palicis ne likums, ne kārtība, ne nauda. Un papildus vēl katrs, kuram ir saistība ar jauno varu, ir “paņēmis uz sevi” kriminālpantu, kuram nav noilguma (par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem). Un šie kriminālpanti paredz ne tikai mūža ieslodzījumu, bet atsevišķos gadījumos arī nāves sodu, un arī visu sadzīvoto īpašumu konfiskāciju.

Tas ir, visi personāži un sociālās grupas, kuras piedalījās valsts apvērsumā, ieguva mazāk, nekā varēja iegūt notikumu evolucionāras attīstības gaitas gadījumā, bet zaudējumi viņiem ir milzīgi, kas nekādi neatsver iegūto rezultātu. Pie tam jau pašā sākumā bija skaidrs, ka viņu veidotās nacistiskās valsts krahs ir neizbēgams, līdzīgi kā 1945.gada aprīlī bija skaidrs, ka neizbēgams ir nacistiskās Vācijas krahs. Jautājums par precīziem termiņiem, kad tas notiks, paliek atklāts, bet sagaidāmais rezultāts ir labi zināms.

Tad, lūk, viņi visi, sākot no ierindas nacistiem un beidzot ar it kā prezidentu Porošenko, iesaistījās šajā spēlē nevis tāpēc, ka apzinājās visus riskus, un nevis tāpēc, ka viņiem bija plāns kā šos riskus minimizēt, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir intelektuāli sterili [tas ir – stulbi]. Viņi akli ticēja, ka ASV un ES sapņo izmantot Ukrainu kā stipru un efektīvu Krievijas tarānu, attiecīgi arī “civilizētie baltie cilvēki” no Rietumvalstīm, kuri ar lielām laivām ir atpeldējuši pie iezemiešiem, par visu samaksās, visu nokārtos, visā palīdzēs, bet vietējo “cilšu vadoņiem” tik vien atliks kā spraust sev jaunas panākumu spalvas un dalīt savā starpā ienākumus. Viņi tam tic joprojām, tāpat kā tam tic krievu urāpatrioti un citi apdalītie [tai skaitā stulblatvieši], kuri pat nav pamanījuši ASV sankcionēto Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Laikā kopš 2014.gada februāra nekas Ukrainas elites psihē nav mainījies. Viņi joprojām no sirds turpina ticēt, ka ir Vašingtonai nu ļoti, ļoti vērtīgi. Tik pat patiesi viņi tic, ka Krievija drīzumā ekonomiski “pārpūlēsies” un politiski izjuks pa sastāvdaļām pēc diviem, trim, maksimums sešiem mēnešiem. Tas ir, pēc viņu domām ir tikai mazliet, mazliet jāpaciešas, mazliet jānoturas un tad uzvara atnāks pati no sevis.

Saprotu, ka tik daudzu cilvēku, kuri vairāk kā 20 gadus ir pārvaldījuši lielu Eiropas valsti, neadekvātums var šķist kā pārspīlējums. Es ar viņiem daudzu gadu garumā esmu runājis un tāpēc precīzi varu apgalvot, ka Ukrainas elite ir vēl stulbāka nekā tas var šķist. Patiesībā tieši neiedomājams viņu stulbums tos līdz šim arī bieži vien ir glābis, jo partneri vai oponenti vienkārši nespēj noticēt tik lielai viņu intelektuālai mazspējai un meklē to rīcībā kaut kādu slēptu jēgu. Atcerieties, ka  tas pats Kučma atņēma varu it kā rūdītajam Kravčukam, pēc tam garā niecīgais Juščenko atņēma varu Kučmam, pēc tam visi oranžie zaudēja cīņā par varu Janukovičam. Pēc tam Janukovičš, par kuru vēl pus gadu pirms apvērsuma tika runāts, ka viņš kontrolē visu valsts politisko laukumu, atdeva varu nu pavisam neadekvātiem personāžiem. Bet izrādās, ka arī te vēl robeža nav sasniegta un ka nu viņiem aiz muguras jau “elpo” Ļjaško, Semenčenko un tamlīdzīgi kadri. Jā un “varenie” Kučma ar Kravčuku tagad ir Porošenko izsūtāmie zēni. Tāds varas riņķa dancis var būt iespējams tikai gadījumā, ja visi tajā iesaistītie personāži (sākot no Kravčuka un beidzot ar Semenčenko) ir aptuveni vienā intelektuālās attīstības līmenī.

Otra problēmas daļa ir apstāklī, ka eiropieši kā visi normāli cilvēki vienkārši nespēj noticēt, ka viņiem ir darīšana ar pataloģiski nenormāliem cilvēkiem, kuri visa cita starpā nepārtraukti melo. Eiropieši, protams, zin, ka politiķis ir spiests mānīt i partnerus, i oponetus, i pat savus vēlētājus, tomēr viņi ir pārliecināti, ka tam visam ir jānotiek noteiktu noteikumu robežās. Tas ir, vienkārši prasti melot acīs skatoties nav iespējams, jo tādā gadījumā meli taču uzreiz pieķers.

Tāpēc pirmajā pārrunu etapā par Ukrainas krīzes noregulēšanu Krievijas diplomātiem bija ļoti grūti pārliecināt Merkeli un Olandu, ka Ukrainas pārstāvji melo vienmēr, visos jautājumos un nepārtraukti. Parīzē un Berlīnē bija pārliecināti, ka Kijeva, protams, kaut ko piemelo, bet, ka arī Maskava kaut kādā mērā ir vainīga. Šajā uzskatā arī balstījās viņu “starpniecības” stratēģija konflikta noregulēšanā.

Situācija sāka mainīties jau pēc otrās Minskas vienošanās. Sešpadsmit stundu ilgušo pārrunu gaitā, kad cīņa par formulējumiem norisinājās galvenokārt starp Merkeli un Putinu guļošā Olanda klātbūtnē un piedaloties Porošenko, kurš pilnībā bija zaudējis realitātes sajūtu, federālā kanclere ļoti labi atcerās kurš kam ko apsolīja un kuram kas ir jāizdara.  Pie tam jāņem vērā, ka Merkele ir garīdznieka meita un, neskatoties uz gadu desmitu politikā pavadīto laiku, morāles vērtības viņai nebūt nav tukša skaņa.

Pēc otrās Minskas vienošanās, kad Kijevai vajadzēja izpildīt savas saistības, Vācijas kanclerei un Francijas prezidentam kļuva acīmredzams, ka Porošenko ne tikai nekaunīgi melo acīs skatoties, bet arī, ka viņš mēģina viņus pataisīt par savu melu līdzdalībniekiem. Un, kad viņi šai ziņā neizrāda pietiekamu entuziasmu, tad uzreiz sūdzas par to ASV. Pie tam, ja Olandam, kurš par prezidentu ir bijis un vairs nekad nebūs, tas pēc būtības ir vienalga, tad Merkele vēl var nākotnē pacīnīties par kancleres amatu (un tam klāt nāk bērnībā uzsūktie priekšstati par morāli). Porošenko ir kļuvis par faktoru, kurš kaitina tās valsts līderi, kura sevī personificē visu Eiropas Savienību. Aizkaitinājums ir tik liels, ka pat Vašingtonas argumenti nespēj piespiest viņu pievērt acis uz Ukrainas prezidenta izlēcieniem.

Parīzes tikšanās laikā Merkele, kura nevēlas, lai viņas miera iniciatīva (Normandijas un Minskas formāts) beigtos ar krahu dēļ melīga konditora, pieņēma bez pārspīlējumiem prokrievisku pozīciju. Protams, sākumā kanclere pārliecinājās, ka Putins nepiekāpsies un nesāks “lasīt” Minskas vienošanās tā, kā to dara ne ar ko sevi nesaistījušais Obama un neadekvātais Porošenko. Pēc tam notika tas, ko visa pasaule dzirdēja. Jau pēc Putina un Porošenko aizbraukšanas preses konferences gaitā Merkele un viņai asistējošais Olands skaidri paziņoja par prasībām Kijevas varasiestādēm:

1. Jāveic izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kuras paredz īstu, nevis fiktīvu decentralizāciju.
2. Jānodrošina likumprojekta par Donbasa īpašo statusu atsaldēšanu.
3. Jāveic izmaiņas Ukrainas likumdošanā, kas nodrošina Donbas īpašo tiesību realizāciju un to ilgtermiņa nostiprināšanu.
4. Jāsaskaņo visas Ukrainas konstitūcijas un likumdošanas izmaiņu iniciatīvas ar Doņeckas un Luganskas republiku pārstāvjiem.
5. Jāpieņem Ukrainas parlamentā likums par vispārēju un pilnīgu Doņeckas un Luganskas zemessargu un vadības amnestiju.

Porošenko ir tagad vai nu jāizpilda prasības. Tad viņš pēc būtības likumdošanas līmenī nostiprinās atteikšanos no Donbasa (pēc fakta likums par īpašo statusu padara Donbasa atrašanos Ukrainas sastāvā vēl formālāku kā Kanādas piederību Lielbritānijai) un atzīst esošo Luganskas un Doņeckas varasiestāžu leģitimitāti. Vēl Porošenko var mēģināt izjaukt vienošanos. Bet šai gadījumā viņam tagad vajadzēs jau melot Merkelei, jo tieši Merkele, nevis Putins publiski pauda prasības Kijevai, attiecīgi tās tagad ir nevis Krievijas, bet gan Eiropas Savienības prasības. Nez vai garīdznieka meita piedos konditoram tik lielu izņirgāšanos par viņas morāles priekšstatiem.

Vienīgā problēma ir apstāklī, ka, lai visu to izpildītu (vai arī, lai droši un nepārprotami pārliecinātos, ka viņš to negrasās darīt), Porošenko ir nepieciešams laiks. Ja precīzi ievēro Ukrainas likumdošanu, tam ir nepieciešams pus gads. Lai dotu Porošenko šo pusgadu Doņecka un Luganska piekrita pārcelt savas vietējās vēlēšanas no ziemas uz 2016.gada martu – aprīli, un Kijeva jau oficiāli apsveica šo lēmumu.

Un tikko Kijeva piekrita Doņeckas/Luganskas iniciatīvai, tā atkal iekrita kārtējās lamatās. Tagad, neatkarīgi no tā vai Kijeva veiks Minskas vienošanos realizāciju vai arī neveiks, to termiņš ir pagarināts līdz 2016.gadam (kā minimums līdz brīdim, kamēr DTR/LTR notiks vietējās vēlēšanas), bet jebkādi mēģinājumi kaut ko mainīt no Merkeles puses tiks traktēti kā Minskas vienošanos pārkāpšana Porošenko vainas dēļ.

Te jāatgādina, ka Minskas vienošanos pagarināšanu uzstājīgi pieprasīja Parīze ar Berlīni, pret to neiebilda ne Krievija, ne Donbass, bet pārtraukt šo sarunu formātu 2015.gadā gribēja Kijeva un Vašingtona. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Kijeva nespēj izpildīt Minskas formātu. Bet viņi zem tā ir parakstījušies. Un jo ilgāk Porošenko muļķo Merkeli ar Olandu, jo mazāk Eiropa viņus atbalsta. Pēc fakta ES Ukrainu vairs neatbalsta. Lai izspruktu no šī strupceļa, Kijevai kaut kādā veidā vajadzēja iznīcināt Minskas formātu, un tad varētu izveidot jaunu, kurā aktīvi censtos iesaistīties Vašingtona un no kura varētu izspiest DTR/LTR. Vienīgā iespēja iznīcināt Minskas formātu, kuram bija jābeidzas 2015.gadā, bez konflikta ar Eiropu bija tā darbības termiņa nepagarināšana. Pēc tikšanās Parīzē un piekrišanas DTR/LTR vēlēšanu pārnešanai tādas iespējas Kijevai vairs nav.

Visbeidzot kā bonuss tam visam nāk eiropiešu ilūziju zudums un sapratne, ar kādas kategorijas cilvēkiem viņiem Ukrainā ir darīšana.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/130836

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par Krievijas un Ķīnas tuvināšanos uz ASV agresīvās politikas fona


00555_russia-china-vs-usKamēr Krievijā gaidīja Vladimira Putina uzstāšanos ANO Ģenerālās Asamblejas 70-ajā sēdē, gandrīz nemanāmi pagāja Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāja Si Dziņpina vizīte ASV, kura sākās 23.septembrī. Pēdējais pasākums šīs vizītes ietvaros – uzstāšanās ANO jubilejas konferencē gandrīz pirms Putina. Tādējādi, kad Vladimirs Putins sāks savas aktivitātes ASV, Si Dziņpins tās beigs. Izskatās kā stafetes nodošana, vēl jo vairāk tādēļ, ka galvenajos starptautiskās dienas kārtības jautājumos Pekinai un Maskavai pēdējos gados ir līdzīgs viedoklis, ar vēl lielākas tuvināšanās tendenci.

Pandu diplomātija

Oficiālie ziņojumi par Si Dziņpina vizīti bija lakoniski un bez sensācijām. Ķīnas vadītājs tikās ar amerikas – ķīniešu uzņēmēju padomi Sietlā, parunāja ar Obamu par teritoriālajām problēmām Klusajā okeānā un kiberdrošību. Pirmās lēdijas papriecājās par vienu izdzīvojušo pandu jaundzimušo (no diviem), ko savulaik Ķīna uzdāvināja ASV t.s. “pandu diplomātijas” ietvaros, un deva tam vārdu Beibei (dārgums).

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Pat ņemot vērā uzstāšanos ANO (kas pēc būtības vērā nav jāņem, jo iziet ārpus valstu divpusējām attiecībām), vizītes rādītāji ir vairāk kā pieticīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vašingtonai noteikti vajadzēja pamēģināt izmantot Si Dziņpina vizīti, lai nostiprinātu savas pozīcijas sarunās ar Krieviju par galvenajiem starptautiskajiem jautājumiem.

Attiecīgi, ja būtu bijusi kaut vismazākā iespēja interpretēt pārrunas kā abu pušu pozīciju tuvināšanos kaut vai par kādu otršķirīgu jautājumu  (izņemot pandas piedzimšanu), amerikāņu oficiālās personas un mēdiji noteikti to izmantotu, lai paustu skaļus paziņojumus. Tā kā šādi paziņojumi nesekoja, tas nozīmē, ka nebija pat pozīciju tuvināšanās šķituma.

Tā kā Ķīnas pozīcija jau daudzus gadus paliek konsekventi nemainīga un ir prognozējama, acīmredzami pozīciju tuvināšanās varēja notikt tikai ASV gatavības iet uz kompromisiem gadījumā. Vašingtona izrādījās tam negatava. Tas savukārt liecina par to, ka ASV ārpolitika pavisam ir pazaudējusi to elastību, kas ļāva 1970-ajos gados prezidentam Niksonam aizsākt veiksmīgu ķīeniešu – amerikāņu sadarbību, balstoties uz kopējām interesēm vājināt PSRS pozīcijas starptautiskā arēnā.

Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, bet ne Ķīnas ilgtermiņa intereses. Tikai ja 1970-ajos – 1990-ajos gados šīs Ķīnas intereses bija gatavas ņemt vērā ASV, tad mūsdienās to dara Krievija.

ASV un Krievija apmainījās vietām

Kā viens no būtiskiem šādas apmaiņas iemesliem ir apstāklis, ka pēdējā ceturtdaļ gadsimta laikā Krievijā notika pilnīga deidioloģizācija, tai pat laikā Vašingtona strauji idioloģizējās. Maskava rīkojas pragmatiski, bet ASV, noticējusi savai misijai ieviest visā pasaulē amerikāņu dzīvesveidu un amerikāņu standartus, paši “danco” dēļ savas demokrātijas sapratnes līdzīgi kā agrāk PSRS “dancoja” dēļ vienīgi pareizās Marksa mācības interpretācijas “pareizās sapratnes”.

Domāju tieši dēļ šādas pieeju maiņas pašreiz ir gandrīz apklusuši Krievijas alarmistu kliedzieni par “ķīniešu draudiem” un Ķīnas Sibīrijas sagrābšanas plāniem līdz pat Urāliem, kas piecus gadus atpakaļ vēl bija pietiekami skaļi. Savukārt Vašingtonā pēkšņi sāka satraukties par “ķīniešu draudiem”, atsaucoties uz Pekinas “ekonomiskās varenības pieaugumu”, secinot to no nominālā IKP rādītājiem.

Te jāpiebilst, ka nominālais IKP rādītājs nenosaka reālās valsts ekonomikas un vēl jo mazāk militāri – politiskās iespējas. Jūs varat sniegt tikai banku pakalpojumus un ražot lielus ienākumus dodošos “intelektuālos produktus” un visdažādākos “know – how”, bet, ja jūs neesat spējīgi gadā saražot tūkstoti tanku, bet jūsu oponents to spēj, un ja vēl jūsu oponentam ir visi nepieciešamie dabas resursi un augsti kvalificēti kadri (gan inženieri, gan darbinieki), kas atrodas pašu teritorijā, tad nomināli augsts IKP rādītājs neizglābs jūs no pilnīgas katastrofas jau pirmo nopietno sadursmju gadījumā.

Kurš ir noteicošais pasaules okeānā

Teorētiski Ķīnas pastiprināšanās tendencēm vajadzētu apdraudēt Krieviju. ASV ir iznesušas uz Ķīnu ražošanu, kas strādā uz amerikāņu tirgu, Ķīna savus finansu līdzekļus (dolāri no pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances) iegulda ASV valsts parādzīmēs.

Ķīnas un ASV ekonomiku savstarpējā saistība bija ļoti augsta – vienas valsts ekonomiskās problēmas nekavējoties sajuta otra. Tai pat laikā, lai saglabātu savas izaugsmes stabilitāti, Ķīnai bija nepieciešama piekļuve dabas resursiem, kas Krievijai ir pār pārēm. Interesanti, ka šo Krievijas resursu kontroli ASV elite uzskata par savas globālās līderības saglabāšanas priekšnosacījumu. Faktiski ilggadīgas abpusējas sadarbības ietvaros Vašingtonai un Pekinai tikai vajadzēja atrast politisko kompromisu otršķirīgos politiskos jautājumos, lai Krievijas starptautiskās pozīcijas kļūtu nedrošas (viegli ievainojamas).

Pie tam Ķīnas globālās intereses bija pilnībā saskanīgas ar ASV interesēm. Bez piekļuves lētiem dabas resursiem, tai skaitā lauksaimniecības, Ķīna bija ieinteresēta nodrošināt drošības joslu gar savu Klusā okeāna piekrasti.

Lieta tāda, ka daudzskaitliskie arhipelāgi un salas, kuras Ķīna nekontrolē, ir izvietotas tā, ka Ķīnas flote ir iesprostota iekšējās jūrās un tai nav brīvas izejas Klusā okeāna plašumos. Starp citu, līdzīga problēma ir arī Krievijai, kuras flote var tikt ieslēgta Melnās, Ohotskas un Vidusjūras, kā arī Ziemeļu ledus okeāna iekšējā akvatorijā.

Gan Pekinai, gan Maskavai savu jūras spēku klātbūtnes nodrošināšana pasaules okeānā ir nacionālās drošības jautājums. Tieši dēļ šī apsvēruma, nevis dēļ mistiskām naftas un gāzes atradnēm, ir aktuāli Ķīnas teritoriālie strīdi ar Japānu, Filipīnām un Vjetnamu, kā arī tieši tādēļ Pekina cenšas atjaunot kontroli pār Taivānas salu.

Savukārt ASV (kā savulaik Lielbritānijai) tās pilnīga militāra dominēšana pasaules okeānā ir principiāls jautājums. ASV savu drošību skata nevis no savu iespēju atvairīt hipotētisku uzbrukumu skatu punkta (kā to dara Krievija un Ķīna), bet gan no savas iespējas pilnībā iznīcināt jebkuru potenciālo pretinieku.

Potenciālie pretinieki un potenciālie sabiedrotie

00555_russia-china-usĶīna kļuva par potenciālu ASV pretinieku ne jau tad, kad tās IKP sāka līdzināties ASV IKP (pieauguma dinamiku varēja izskaitļot un iepriekš noteikt šo brīdi, lai to nepieļauto, ko Vašingtona laicīgi neizdarīja). Ķīna kļuva par potenciālo pretinieku tad, kad atteicās “demokratizēties” pēc Tjaņmeņas laukuma receptēm [ASV organizēti un atbalstīti nemieri Ķīnā 1989.gadā Tjaņmeņas laukumā, ko Ķīnas varasiestādes apspieda]. Un tieši tāpat arī Krievija kļuva par potenciālu ASV pretinieku, kad atteicās dzīvot pēc Jeļcina laika receptēm. Tas ir, savu ideoloģisko dominēšanu ASV saprata kā visu pārējo valstu vasaļstāvokļa atzīšanu. Amerikāņi atteikšanos sekot ASV ideoloģijas principiem uztvēra kā vasaļu sacelšanos.

Vājā Krievija (1990-ajos gados, 2000-ā gada sākumā) spēja atbalstīt Ķīnu, piegādājot tai ieročus un nodrošinot Krievijas – Ķīnas robežstrīdu jautājumu noregulēšanu. Kamēr krievu urāpatrioti klaigāja par to, ka ar krievu militāro tehnoloģiju palīdzību Ķīna dosies iekarot Maskavu un stāstīja par dažu amūras salu un Sibīrijas gabaliņu izdāļāšanu, Maskava tikmēr ar šo līgumu nodrošināja Ķīnai drošu aizmuguri un iespēju sakoncentrēt spēkus cīņai ar ASV Āzijas un klusā okeāna reģionā.

Nespējot uzturēt ASV spēkiem līdzvērtīgu Klusā okeāna floti, Krievija to kompensēja ar jūras militārā bruņojuma pārdošanu Ķīnai. Paralēli tieši tādā pat veidā tika pastiprināta Indijas flote, kas, ņemot vērā Indijas ģeopolitisko sevis pozicionēšanu, vienlaicīgi uz sevis saistīja gan ASV jūras spēkus un kalpo (katram gadījumam) kā pretsvars Ķīnas jūras varenības pieaugumam.

Galarezultātā Krievija ne tikai neiztērēja ne kapeiku ASV militāro spēku “saturēšanas” operācijai Tālajos Austrumos, bet vēl papildus nopelnīja uz to. Un tāpat, dēļ konsekventas un nosvērtas ārpolitikas ieguva drošus sabiedrotos Pekinā un Ņudeli, kas gala beigās ļāva paplašināt Šanhajas sadarbības organizāciju gandrīz līdz visai Āzijai un pusei Eiropas, kā arī uzsākt veidot politiski – ekonomisko savienību uz BRICS bāzes.

Abos gadījumos Krievijas – Ķīnas savstarpējā sadarbība ir nepieciešams un pietiekams nosacījums, lai attīstītu šos perspektīvos militāri – politiskos un finansiāli – ekonomiskos projektus, kuri ir reāla alternatīva tādai pasaulei, kurā dominē ASV (jeb kolektīvie Rietumi).

Kā ievērot savas un ņemt vērā partneru intereses

Šodien var redzēt pirmos stratēģiskās Krievijas – Ķīnas savienības panākumus. Ķīna aktīvi atbalsta (tai skaitā arī ar militārām demonstrācijām) antiIGIL (anti “Islāma valsts”) koalīcijas veidošanu no Krievijas, Sīrijas un Irānas. Ķīna turpina saistīt Āzijas un klusā okeāna reģionā arvien lielākus ASV militāros, politiskos, diplomātiskos, ekonomiskos un finansu resursus, risinot problēmu par savas flotes izvešanu no piekrastes joslas akvatorijas operatīvos plašumos, kā arī jaunu problēmu – likvidēt savas ekonomikas atkarību no ASV ekonomikas un dolāra likteņa.

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vašingtonas nespēja kaut ko likt pretī Krievijas – Ķīnas savienībai kļuva pilnībā acīmredzama Si Dziņpina vizītes ASV laikā un viņa dalībā, kopā ar Vladimiru Putinu, ANO Ģenerālās asamblejas 70-ajā sesijā.

Tomēr te ir jāatceras, ka šī partnerība, šī savienība (ko pa vecam var saukt arī par krievu – ķīniešu draudzību) balstās galvenokārt uz kopīgām interesēm. Un kopīgā interese pēc būtības ir aizsargāt savu suverenitāti no ASV agresīvajiem centieniem saglabāt globālo dominējošo stāvokli.

Lai krievu –ķīniešu draudzība saglabātos ilgāk par Amerikas problēmas atrisināšanu un nepārvērstos par bijušo partneru cīņu, ir jāsaprot, ka abām valstīm ir ilgtermiņa (pastāvīgas) politiskās un ekonomiskās intereses, no kuru ievērošanas ir atkarīga to starptautiskā pozicionēšanās.

Ķīnai vienmēr būs svarīga kontrole pār Klusā okeāna centrālo un dienvidrietumu akvatoriju , tāpat kā nekur nepaliks nepieciešamība pēc lētiem minerāliem un pārtikas resursiem. Un vēl stabilai attīstībai Ķīnas rūpniecībai ir nepieciešami noieta tirgi, lai aizstātu stagnējošo Amerikas tirgu.

No militāri – politiskā viedokļa Krievija ir ieinteresēta kontrolēt Klusā okeāna ziemeļu un ziemeļaustrumu daļu, tāpēc Ķīna pilnīgi var būt ilglaicīgs sabiedrotais, jo tās intereses Tālajos Autrumos ir saskanīgas Krievijas interesēm. Stratēģisko jūras komunikāciju kontroli, kuru drošību ASV jūras spēki vairs nav spējīgi nodrošināt, savā starpā var sadalīt Ķīnas, Indijas un Krievijas flotes. Tāda pieeja samazina katras atsevišķās valsts izdevumus un rada savstarpējo atkarību, garantēti pasargājot visus sabiedrotos no liekiem pārsteigumiem, bet visu pasauli no vienas superlielvalsts dominēšanas.

Noieta tirgu sakarā gan Krievija, gan Ķīna ir ieinteresēta Jaunā lielā zīda ceļa projekta un ar to saistīto tirgu (no ES līdz Ķīnai, ieskaitot Eirāzijas ekonomisko savienību) attīstībā, kā arī ražošanas pārorientēšanā uz iekšējo tirgu, kas paredz iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos.

Dabas resursu cenas ziņā starp Pekinu, kura ir ieinteresēta vislētākajā cenā, un Maskavu, kuras budžets lielā mērā formējas un vēl kādu laiku formēsies no dabas resursu eksporta, eksistē objektīva pretruna, bet tā ir pārvarama. Pirmkārt, vienmēr partnerības ietvaros var atrast cenu kompromisu (pie tam, tas var attiekties tikai uz partneri). Otrkārt, Krievija, realizējot tirgus modernizācijas programmu, perspektīvā ir ieinteresēta lētos minerālu resursos savai rūpniecībai. Esošo starptautisko struktūru ietvaros, kurās Krievija ar Ķīnu ir kā partneri, un labas gribas esamības gadījumā šie jautājumi var tikt atrisināti abpusēji izdevīgi. Pašreiz ir visi nosacījumi, lai nodrošinātu ilgtermiņa Krievijas un Ķīnas savienību kā minimums līdz šī gadsimta beigām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/28.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/127168

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Kāpēc es nemīlu radikāļus


Es mierīgi un normāli attiecos pret cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, mierīgi sadarbojos i ar monarhistiem, i ar komunistiem, i neuzskatu, ka liberālis obligāti ir nelietis un nodevējs. No mana skatu punkta normāls politiskais process ir tad, kad dažādas politiskās, nacionālās un konfesionālās grupas vienojas par vienkāršiem, caurspīdīgiem un visiem pieņemamiem spēles noteikumiem. Tādā situācijā katram ir jāziedo daļa no sava komforta kaimiņa labā, bet gala rezultātā visi iegūst normālu, stabilu, drošu un komfortu sabiedrību, nevis valsti aukstā pilsoņu kara stāvoklī, kam ir tendence ik mirkli pāraugt īstā karā.

Es nemīlu radikāļu. Jebkādus. Radikālie marksisti no mana skatu punkta ne ar ko nav labāki par viņu labējiem oponentiem, bet krievu nacisti (radikālie nacionālisti) atšķiras no saviem ukraiņu, vācu un citiem līdzbrāļiem tikai ar prievārdu, kurš norāda nacionālo piederību. Parādības būtība ir viena un tā pati.

Es nemīlu radikāļus tieši par to, ka viņi nevēlas sarunāt. Viņiem ir viena gaišā doma, ar ko viņi (kā anekdotē) arī domā un sapņo aplaimot cilvēci, realizējot to. Pie tam pilnai laimei radikāļiem obligāti ir kāds jāiznīcina. Vieniem vajadzēja likvidēt buržujus, citiem ebrejus, bet trešie sapņo pakārt liberāļus.

Radikāļi ar prieku nogalina viens otru. Un ja viņi nelīstu lielajā politikā un noskaidrotu attiecības tikai savu radikālo grupējumu starpā, tad nebūtu nekādu problēmu – radikāļi iznīcinātu paši sevi. Bet, kā jau teicu, radikāļi sapņo aplaimot visu sabiedrību, tāpēc uz viņu radītajām iekšējām un ārējām frontēm dodas miljoni ar viņiem nesaistīto un iet bojā miljoni nevainīgu cilvēku. Ja radikāla ideoloģija pārņem sabiedrību, tad tāda sabiedrība un tāda valsts ilgi nedzīvo. Par to var pārliecināties gan uz vācu, gan arī uz ukraiņu piemēra.

Lieta tāda, ka jebkuras radikālas kustības ietvaros apriori nav iespējama diskusija. Uzspiežot savu “vienīgi pareizo” viedokli politiskajiem oponentiem, radikāļi saskaras ar dažādu viedokļu esamības neiespējamību pašu rindās. Viņiem obligāti ir “viens fīrers”, “vienīgi pareizā mācība” utt.

To, kuram taisnība, no tā, kurš ir vainīgs, radikāļi atšķir ar spēka palīdzību, tāpēc tas, kurš uzvarēja, tam arī ir taisnība. Pat Ādolfs Hitlers 1945.gada aprīlī atzina, ka ir kļūdījies un ka kungu nācija ir nevis vācieši, bet gan krievi (ar ko viņš domāja dažādu nacionalitāšu padomju cilvēkus), jo PSRS, nevis Vācija uzvarēja karā. Un partijas līniju no klauniem radikāļi atšķir atkarībā no tā, kurš kuru ir nosūtījis uz lāģeriem vai viņsauli. Slepkavam ir taisnība, bet nogalinātais ir ienaidnieks. Tas ir, ja valsti sagrābušiem radikāļiem nav ārējā ienaidnieka, tad viņi sāk nodarboties ar pašgraušanu, kas agri vai vēlu noved sabiedrību līdz saslimšanai ar radikālismu un pašu valsti līdz bojāejai.

Atsevišķi izņēmumi, kad sākotnēji radikāli politiķi transformējās par normāliem valstsvīriem, tikai apstiprina likumsakarību. Piemēram, boļševiki nogāja ceļu no pasaules revolūcijas sagatavošanas līdz tēzei par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ja neuzvarētu Staļina valsts būvniecības ideja, bet gan nevaldāmais Trocka revolucionārisms, tad uz 1930-ajiem gadiem PSRS vairs nepastāvētu. Starp citu Ļevam Davidovičam gandrīz tomēr izdevās piebeigt Padomju valsti tās pastāvēšanas pašā sākumā, kad viņš atteicās noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un izprovocēja uzbrukumu, kuru apstādināt izdevās tikai atsakoties no visas Ukrainas, visas Baltkrievijas, visa Kaukāza un visas Baltijas.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/128402

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Angļu valodas uzbūves un mentalitātes analīze


00554_anglvPirms jebkuras valodas padziļinātas analīzes ir jāatceras slavenā franču filozofa Žaka Lakāna (1901-1981) frāze, kura apgalvo, ka “bezapziņas līmenim  ir tāda pat struktūra kā valodai”. No vienas puses tā ir ļoti vienkārša un intuitīvi acīmredzama doma. No otras puses tā satur pietiekami daudz tādu apakšelementu, kuri ne vienmēr virspusēji raugoties ir acīmredzami.

Lai pietuvotos šīs frāzes pamatotības sapratnei, var izvēlēties dažādus ceļus. Var, piemēram, sekot Lakānam, rūpīgi izstudēt F.Sosjura, Ž.Deridī un citus šīs jomas darbus, bet pēc tam jau izpētīt paša Lakāna darbus un saprast viņa domu gaitas attīstību daudzu gadu garumā. Un tad, iespējams mums, tāpat kā Lakānam nāks sapratne, ka “atklājot bezapziņas līmeni ir grūti nenonākt lingvistikas sfērā” (Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…», глава II.).

Žaks Lakāns

Žaks Lakāns

Šai darbā mēs pieņemsim, ka šis ceļš ir noiets un šīs domas pamatotība ir skaidra (kas tomēr par to šaubās, var detalizēti pētīt šo jautājumu). Tāpēc salīdzinot un pretnostatot angļu un krievu valodas [vai latviešu kā krievu valodai radniecīgu valodu] ņemsim vērā valodas ietekmi uz mentalitāti un izmantosim Lakāna atziņu kā kompasu.

Iemesls kādēļ krievu valoda tiek salīdzināta ar angļu valodu, nevis vācu, franču vai ķīniešu, ir tās milzīgā ietekme uz Krieviju un uz visu pārējo pasauli. Šai ietekmei ir totāls raksturs, kad jebkādas robežas kļūst nosacītas un ietekmē cilvēku ļoti daudzās dzīves sfērās visbiežāk pat pret viņa paša gribu. Tas attiecas arī uz to, ko mēs lasām ziņās, kur braucam atpūsties, kādā valodā klausāmies konferenču ziņojumus, kādā valodā lasām tehnikas instrukcijas, kādu kino skatāmies, kādas multfilmas rādām bērniem, ko sākam uzskatīt par vērtīgu, uz ko tiecamies utt.

Pēc pateiktā uz mirkli apstāsimies un atzīsim, ka angļu valodas visuresamība pasaulē patiešām ir tās neiedomājams triumfs. Grandiozs “Success story” (veiksmes stāsts). Lielā mērā tieši ar visaptverošo angļu valodas izplatību ir saistīta Rietumvalstu ar ASV priekšgalā (daļēji arī Lielbritāniju, kas Amerikai ir kā māte) visvarenība. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bet tas ir fakts, kuru nevar noliegt. Kā tad tas ir sanācis, ka angļu valoda guva tādus panākumus? Pamēģināsim gūt vismaz kaut kādu skaidrību šai jautājumā.

***

Sāksim ar fakta konstatāciju, ka angļu valodā vispār nav dzimtes kā gramatiskas kategorijas. Tiem, kuri mācījās vai mācās angļu valodu noteikti atceras kā šis apstāklis atvieglo dzīvi.

Protams, ir izņēmumi: 1) Ir vārdi, kuri apzīmē dzīvas vīrišķā vai sievišķā dzimuma būtnes. Piemēram, tādi vārdi kā «boy» (puika), «groom» (līgavainis), «king» (karalis), «woman» (sieviete), «girl» (meitene), «mother» (māte) pēc būtības dalās vīrišķajos un sievišķajos.

2) Nedzīviem priekšmetiem dzimte ir tādam vārdam kā «ship» (kuģis). Šis vārds, acīmredzot vēsturisku iemeslu dēļ, ir sieviešu dzimtes. Dažu valstu nosaukumi arī ir sieviešu dzimtes. Ir arī daži izņēmumi dzīvnieku nosaukumos, piemēram, «boar» (kuilis), «bitch» (kuce), «cow» (govs), «bull» (bullis).

Bet tie visi ir tikai izņēmumi, pie tam visi no semantikas lauka. Savukārt no gramatiskā viedokļa atšķirības nav. Un te ir jāvērš uzmanību uz angļu valodu labi raksturojošu sakāmvārdu: angļu valodā ir tūkstotis likumu un divi tūkstoši izņēmumu no šiem likumiem. Stingru noteikumu neesamības apstākli angļu valodas gramatikā ir ļoti būtiski ņemt vērā. Raksta turpinājumā vēl pie šīs būtiskās nianses atgriezīsimies.

Visos pārējos 99% gadījumu dzimte angļu valodā ir nenoteikta un par vienas vai otras būtnes genderpiederību var spriest tikai pēc prievārdiem “female- / male-“ (mātīte / tēviņš) vai “he- / she-“ (viņš / viņa). Tas ir, kaķi ar kaķenēm, tīģeri ar tīģerienēm, lāči ar lācenēm utt. angļu valodā ir nenoteiktas dzimtes. Kas attiecas uz nedzīvās dabas objektiem un abstraktiem jēdzieniem, tad tur dzimtes nav izdalītas pat semantiski.

Kā jau iepriekš tika minēts, dzimšu neesamība ievērojami atvieglo dzīvi, jo nav jāsaskaņo dzimti vārdos un dzimti teikumos, jo starpības nav. Tāpat ir jāpasaka, ka salīdzinājumā ar krievu valodu, angļu valodā pieturzīmju lietošana ir daudzkārt brīvāka. Pateicoties šiem ievērojamiem atvieglojumiem, daudzi abstrakti jēdzieni angļu valodā ir viegli izsakāmi, kas gūst materializāciju arī reālajā dzīvē. Piemēram, gandrīz visās zinātniskās disciplīnās ir pieņemts publicēt darbus, rīkot konferences, izdot žurnālus ne tikai dzimtajā valodā, bet arī angļu valodā. Tāpat neizbrīna tas, ka lielākā daļa programmēšanas valodu bāzējas angļu valodā. Krieviem [arī latviešiem] šai ziņā nevajadzētu izjust kompleksus, jo krievu valodas iespējas šai ziņā ir pārmērīgi lielas.

Un te mēs varam konstatēt faktu, ka apgūt angļu valodu ir daudz vienkāršāk nekā jebkuru citu no plaši izplatītajām valodām. Šis apgūšanas vieglums arī veicina tā saucamās popkultūras  (pirmkārt amerikāņu popkultūras un amerikāņu pūļa izklaides industrijas) ātru izplatību visā pasaulē.

Dzimtes esamība valodas gramatikā ir viens no daudzajiem iemesliem kādēļ angliski runājošajiem ir tik grūti iemācīties svešvalodas (tādas kā krievu), kurās ir dzimtes (tādos “sīkumos” kā deklinēšana, konjugācijas un locījumi vispār neiedziļināsimies). Toties krievam [latvietim] angļu valodas apguve nav nekas ārkārtējs. Piemēram, krievvalodīgu cilvēku, kurš ir ļoti labi apguvis angļu valodu, nereti var sajaukt ar “savējiem” pat cilvēks, kurš ir dzimis ASV un nezin nevienu svešvalodu. Savukārt ārzemnieku, kurš ir apguvis krievu valodu var atpazīt vienmēr.

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Protams, angļu valodas vieglā apgūšana savā ziņā ir priekšrocība, jo tas ir ceļš uz tik pat vieglu citu vērtību apgūšanu, kuru fundaments ir angļu valoda. Tomēr der atcerēties, ka vienkāršošana ne vienmēr ir priekšrocība! Kad milzīgs realitātes daudzums nav valodā sastopams un attiecīgi nav sastopams cilvēku bezapziņā, tad ļoti daudzas lietas kļūst ļoti vienkārši apgūstamas un uztveramas. Daudzi krievu literatūras šedevri, pārtulkoti angliski, daudz ko zaudē, bet Dostojevska darbi angļu valodā lasās ļoti viegli. Tie, kuri Dostojevski ir lasījuši krieviski zin, ka viņa darbus nu nekādi nevar nosaukt par viegliem un vienkārši uztveramiem.

***

Un tagad atgriezīsimies pie angļu valodas pamatiem, pie vārdiem, kuri angliski apzīmē “vīrišķo” un “sievišķo”, vīrieti un sievieti. Šie pamatvārdi ir sekojoši: 1) Vīrietis: man (noun, plural men). 2) Sieviete: woman (noun, plural women).

Vārds “man” ir saskanīgs ar vārdu “main” (galvenais, pamata). Pie tam vārds “man” nozīmē arī cilvēks.

Un kā ir ar vārdu «woman»? Šis vārds sastāv no divām zilbēm – «wo» un «man». Transkripcija «woman» ([ˈwumən]) ausij, kura pārvalda angļu valodu, homofoniski var tikt uztverta divos veidos: 1) woo: censties iegūt, aplidot, izrādīt uzmanību  vai  2) womb: dzemde  + man (vīrietis, cilvēks). Tādējādi sanāk, ka pirmajā gadījumā «woman» («woo-man») ir kaut ko iegūt mēģinošs vīrietis, uzmanību izrādošs vīrietis [vai arī vīrietis, kuram izrāda uzmanību, vīrietis, kuru cenšas iegūt], bet otrajā gadījumā «woman» («womb-man») ir vīrietis ar dzemdi.

No bezapziņas aizmukt nav iespējams un, ja man kā krievam “iekrita ausīs” augstāk minētais apstāklis, tad var tikai minēt cik milzīgu iespaidu šī valodas loģika atstāj ietekmi uz tiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā.

***

Tālāk jāpiemin vēl viens svarīgs un visiem acīmredzams apstāklis. Angļu valodā nav cieņu izrādošas uzrunas – krievu [latviešu] valodas “Jūs” analoga. Uzrunājot angļu valodā, attieksme pret visiem ir vienāda – “You”, kas uz krievu [latviešu] valodu tulkojas [atkarībā no konteksta] gan kā “Tu”, gan kā “Jūs”. Šis apstāklis parāda, ka angļu valodā nav nekādu robežu starp paaudzēm. Angliski runājošais jaunais cilvēks, uzrunājot vecākus cilvēkus, vecākus un vecmāmiņu ar vectētiņu nekad nemocīsies ar jautājumu kā viņus klātos uzrunāt – ar “Jūs” vai arī dēļ sava mazā vecuma var vēl atļauties “tutot” («тыкать»). Krieviem ir pieņemts vecākus cilvēkus uzrunāt ar “Jūs”. Krieviem vecāka cilvēka (īpaši par paaudzi vecāka) uzrunāšana ar “Tu” ir uzvedība uz apvainojuma robežas un kā minimums parāda noniecinošu attieksmi. Angliski runājošajiem šādas problēmas vienkārši nav. Protams, ir cieņu izrādošas uzrunas formas, tādas kā «Your Majesty», «Mr./Mrs.», «Sir», «Dr.» utt., bet tās galvenokārt parāda uzrunājamā stāvokli sociālajā hierarhijā nevis ir kā vecāka cilvēka cieņas apliecinājums.

Un pat vēl samērā nesen arī angļu valodā aktīvi tika izmantota otrās personas vienskaitļa uzruna “thou” – krievu/latviešu “Tu” analogs. Tomēr pašreiz šī forma skaitās novecojusi un ir sastopama tikai reliģiskajā literatūrā.

Vēl nevar nepieminēt, ka angļu valodā vispār nav tāda jēdziena kā sirdsapziņa (“совесть”). «Conscience» tomēr ir apziņa, bet «inner voice / still small voice» ir iekšējā balss.

***

Tāda valodas uzbūves loģika nevar neatstāt iespaidu uz šīs valodas lietotāju bezapziņu. Pat daudz sarežģītākas, smalkākas un ne tik acīmredzamas valodas nianses atstāj dziļas sekas cilvēku psihē, bet augstākminētās lietas ir pats pamatu pamats. Protams, ir skaidrs, ka te runa nevar iet tikai par lingvistiku kā tādu, jo visdziļākajiem psihes likumiem un savstarpējo saišu ķēdēm ir savs, bieži vien pat paradoksāls raksturs, kurš cilvēka bezapziņā bieži vien izpaužas pavisam negaidīti. Tomēr kopumā no jau apskatītā varam uzmanīgi secināt, ka daudzu mūsu angliski runājošo “draugu” pasaules uztveres un rīcības īpatnību pamatojums ir rodams viņu valodā. Un valodā arī ir rodami daudzu gadsimtu nesaprašanās iemesli starp krieviem un angļiem.

***

Angļu valoda ir pārpilna ar daudziem bezjēdzīgiem un pat smieklīgiem “problēmu” piemēriem, kurus normālam krievam [latvietim] ir grūti saprast. Piemēram, ir angļu valodā tāds vārds kā «mailman» (pastnieks). Līdz neilgam laikam šis bija pavisam nevainīgs un pelēcīgs vārdiņš. Tomēr, kad sākās agresīvās dzimumu vienādošanas laiki (tas ir mūsdienās) šis vārds aktīvi tika izņemts no “apgrozības”. Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds sastāv no divām daļām: “mail” (pasts) un “man” (vīrietis, cilvēks), un pirmās daļas izruna ir identiska vārda “male” (tēviņš, vīrišķais) izrunai. Attiecīgi, tiem, kuri pārvalda angļu valodu, vārdā «mailman» dzird nepārprotamas norādes uz pārlieku vīrišķību (vīrišķīgs vīrietis) un tajā nav nekas, kas norādītu uz sievišķīgo. Absurda politkorektuma pasaulē tas nav pieņemams. To, kas notiek ar šo un citiem līdzīgiem vārdiem (piemēram, fireman, policeman) vislabāk palasīt internetā, meklējot pēc atslēgvārda «political correctness»: par šo tēmu ir ļoti daudz rakstu un komentāru

Laika ekonomijai neapskatīsim šīs parādības rezultātus, katrs ar tiem var iepazīties patstāvīgi. Tikai jāpiemin, ka “politkorektums” angliski runājošajā pasaulē ir pieņēmis milzīgus apmērus un tam ir normas uzspiedošs raksturs. Ar šo parādību agri vai vēlu saskarsies katrs, kurš sāks apgūt angļu valodu vai apmeklēs Rietumeiropas valstis vai Ziemeļameriku. Tāpat jāpasaka, ka tā nebūt nav nejauša parādība.

***

Daudz mazāk nevainīgi ir angliski runājošās pasaules mēģinājumi uzspiest savus priekšstatus par to, kas ir pareizi, un kas nav pareizi visai pārējai pasaulei.

Tagad padomāsim: kā cilvēks savā dziļākajā būtībā var pāriet uz citu, alternatīvu pasaules uzskatu? Lai tas notiktu, šādam cilvēkam ir jāsāk domāt, strādāt un dzīvot citā valodā, pie tam maksimāli atgrūžot savu dzimto valodu. Vislabāk tas izdosies, fiziski aizbraucot uz citu valsti. Vēl labāk, ja cilvēks jau piedzimst un strukturējas jaunajā vietā. Otrai un tālākajām emigrantu paaudzēm jau ir maz kas kopējs ar saviem bijušajiem tautiešiem, ja vien vecāki īpaši nepiestrādā pie nacionālās identitātes saglabāšanas. Autors to ļoti labi zin pats pēc savas pieredzes.

Ņemot vērā tēmas kontekstu, mēs varam apskatīt emigranta jaunās valodas un kultūras uztveri kā viņa attiecības ar jauno metafizisko Tēvu, kā lomu noteikti spēlē dzimtā valoda. Šādos gadījumos, kad ir notikusi vienas tautības un kultūras cilvēka pārvietošanās uz citu nacionālo telpu, var notikt simboliska atteikšanās no viena Tēva (dzimtās valodas) par labu otram Tēvam [kaut kas tāds ir noticis ar vairumu rietumvalstu latviešu, īpaši no anglosakšu valstīm nākušo, ko labi apliecina viņu nacionālnodevīgā darbošanās visās 4.maija Latvijas dzīves jomās]. Un tas nebūt nav nekas slikts, ja tikai jaunajā vietā notiek tik tiešām dziļa un īsta pārformatēšana jaunās valodas un kultūras vajadzībām [un ja vien jaunā valoda un kultūra neatrodas galvas tiesu zemākā līmenī]. Šai gadījumā visi pārceļotāji, neatkarīgi no viņu dzimuma, spēlē tīri sievišķo lomu, jo īpaši pirmās paaudzes ieceļotāji – viņi sevī uzsūc sev jauno kultūru, tas ir strukturējas gan apziņas, gan bezapziņas līmenī citas valodas simbolu ietekmē. Ja jaunā vide patiešām tiek pieņemta, tad no vecās paradigmas paliek pāri tikai kaut kādas nenozīmīgas pēdas un iezīmes, kuras ideālā gadījumā organiski iekļaujas jaunajā pasaulē.

Pavisam cita lieta, ka atteikšanās no “novecojušā” Tēva var tik izdarīta nevis par labu citai valodai, bet gan par labu Mother. Kā to saprast? Tas notiek, piemēram, tad, kad ieceļotāji pēc būtības nemainās un saglabā visas tās īpašības, ieradumus, manieres un pretenzijas, kuras bija par iemeslu viņu bēgšanai no dzimtās zemes.

Cilvēki, kuri gribētu tikt vaļā no spiediena savā valstī un aizbraukt uz vietu, “kur mani beidzot iemīlēs un novērtēs, un kur beidzot būs īsta brīvība”, vienmēr būs vairāk kā vajag. Viņi ir kā slimības izraisošas baktērijas. Un uzreiz rodas jautājums, kā šādi cilvēki formē sev apkārt realitāti, ja vienīgā viņu vēlamā izeja ir aizbraukšana no valsts vai, ja tas nav iespējams, tieksme gāzt “mājas tirāna varu”. Domāju šī raksta kontekstā būs vietā “vilkt paralēles” ar Edipa trijstūri un interpretēt šādu uzvedību sekojoši: tieksme uz visiem laikiem pamest savu dzimto zemi visdziļākajā psiholoģiskajā līmenī ir tieksme atgriezties Mātes vēderā [kur viss ir, nekas nav jādara, kur ir absolūta drošības sajūta] vai arī tieksme nogalināt Tēvu, tādējādi atgriežoties Mātes vēderā. Tēvs šādiem cilvēkiem vienkārši traucē.

Šādas uzvedības indikators un marķieris var būt tās valsts varasiestāžu kaislīgi – tendencioza kritika, no kuras bēglim izdevās aizbēgt, bet, ja bēgšana nav izdevusies, tad tas izpaužas tieksmē meklēt atbalstu ārējā pasaulē, ar mērķi gāzt esošo varu. Protams, ar šādiem apgalvojumiem ir jābūt uzmanīgam, jo katrā konkrētā gadījumā var būt ļoti daudz attaisnojošu nianšu, tomēr, neapšaubāmi, cilvēki, kuri ilglaicīgi vai uz visiem laikiem pamet savas kultūras un valodas vidi, vienmēr sastopas ar simbolisku atteikšanos no dzimtās valodas un Tēva struktūras.

***

Turpinot Tēva un Mātes arhetipu tēmu domāju ir vērts iedziļināties dažos ārējos apstākļos un konkrētās valstīs, kuras sevī iemieso Mother. Pirmkārt šāda valsts ir ASV [kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir emigrantu valsts]. Ņemot vērā to, kas jau ir pateikts, ir pamats veikt noteiktu interpretēšanu.

00554_english-language-for-childrenRietumu pasaule un ASV kā tās dominējošā daļa, pakāpeniski cenšas aizvākt, nonivelēt, izdzēst visu, kas kaut kādā mērā ierobežo cilvēku, viņa vajadzības un nolūkus. Un šī tieksme pilnībā saskan ar angļu valodas gramatisko formu. Amerika vēsturiski ir uzsūkusi sevī visus “pazemotos un apspiestos”, tādējādi pildot Mother funkciju, tas ir Melnās Mātes funkciju, kura pieņem un apmīļo “bērnu – dumpinieku”, neatkarīgi no tā, ko viņš pie sevis mājās ir sastrādājis. Šai ziņā interesanti, ka pēdējo desmitgažu laikā ASV valsts struktūru, kuras atbild par ārpolitiku un sadarbību ar citām valstīm, vadītājas ir sievietes: Madlēna Olbraita, Sjūzena Raisa, Kondoliza Raisa, Rozmarija de Karlo, Hilarija Klintone, Samanta Pauera, Viktorija Nulande utt. Tā ir būtiska nianse, jo darbs starptautiskā arēnā ir saistīts ar ideju, jēgu, dzīves pamatprincipu cīņu, ar ietekmes sfēras paplašināšanu utt. Savā būtībā tas ir tīri vīrišķīgs darbs. Tas, ka šo ļoti būtisko sfēru pagaidām vēl pasaules varenākajā valstī vada sievietes, nav nejauša sagadīšanās.

Vēlreiz atgriezīsimies pie tās atšķirīgās fundamentālās īpatnības, kuru diktē pati Rietumu pasaule ar ASV priekšgalā. Šī īpatnība ir ne tikai sievietes pielīdzināšanā vīrietim, bet arī tieksme novienādot dažādas sociālās grupas, novienādot apspiestos ar apspiedējiem, aizsargāt visus pakļautos no “tirāniem” un gala beigās novienādot savā starpā visas tautas. Tas notiek zem brīvības, cilvēcības (humānisma) un liberālisma (precīzāk sakot neoliberālisma, jo vēsturiskais liberālisms jau sen vairs nav aktuāls) ideju izplatības karogiem (aizsedzoties ar tiem). Tādējādi mēs varam konstatēt, ka patiesībā runa iet par robežu, ierobežojumu, atšķirību iznīcināšanu jeb, ja esam precīzāki, tad par iziešanu ārpus robežām un ierobežojumiem, kā arī par atšķirību pārvarēšanu. Un tas savā dziļākajā būtībā atceļ un novienkāršo to funkciju, ko bieži vien ar tik lielām grūtībām pilda simboliskais Tēvs.

00554_GBB_promo_end page(1)Te mēs varam atcerēties vienas slavenas ASV ziņu kompānijas [CNN] lozungu, kurš vēsta: «Go beyond borders» (Izej ārpus robežām). Tā nav vienkārša sagadīšanās, bet gan labi noformulēta tieksme, anglosakšu mentalitātes visdziļākā būtība (uzvedības kvintesence ), jo Rietumvalstu (tas ir kapitālistiskajā) tradīcijā pret lozungiem un simboliem izturas ļoti nopietni un tas, kas neatbilst patērētāju pieprasījumam, nevar kļūt par “meinstrīmu”, vēl jo vairāk par pasaulslavenas kompānijas biznesa saukli.

Anglosakšu visdziļākā jēga tātad ir maksimāli novākt, izdzēst vai “izskalot” robežas, kuras traucē Bērna arhetipam atkal apvienoties ar Mātes arhetipu. Rietumvalstu pasaule tādējādi rīkojas kā Tumšā Māte [Melnā Ragana], kura ignorē Tēva funkciju un nonivelē Tēvu. Mother ir gatava uzņemt savās gādīgajās rokās jebkuru, kurš var parādīt, ka kaut kādā veidā tiek no simboliskā Tēva apspiests vai ierobežots [citiem vārdiem sakot, anglosakši ir gatavi atbalstīt jebkuru nelieti, kurš tiek Kārtības vārdā, ko simbolizē Tēvs, ierobežots – jebkuru noziedznieku, jebkuru morāles un dabisko normu pārkāpēju]. Mūsdienās tas notiek ne tikai ar konkrētiem cilvēkiem, bet pat ar veselām tautām.

Kas parasti notiek ar šādi aprītajiem krieviem, ir acīmredzams. Dažs labs jau sen ir “pakārts”, cits šādos apskāvienos dzīvot nesagribēja, vēl citam vislabākajā gadījumā ir lemts kļūt par nemīlētu padēlu. Bet ir arī tādi, kuri priecājas par saņemtajiem grantiem “demokrātijas attīstībai” [t.s. grantēdāji – arī Latvijā tādu nacionālnodevēju ir vairāk kā vajag un latviešvalodīgā amerikāņu propaganda tos intensīvi reklamē], viņi cītīgi nopulgo pašu valstu valdības, ja tās veic darbības, kas pārtrauc šādu praksi [vai arī ierobežo, vai vienkārši, ja anglosakšu saimnieki ir neapmierināti ar savu iecelto pakalpiņu rīcību].

00554_wanttospeakenglishASV to visu nemaz neslēpj un tieši arī saka: Welcome to the melting pot (Laipni lūgti kausēšanas katlā!)… Visiem, kuri dodas uz anglosakšu valstīm, ir jāzin, ka šī frāze jāsaprot burtiski [un kā tā tieši attiecas uz viņiem personiski].

Vēl jāpiemin, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka visi Rietumeiropas valstu iedzīvotāji atbalsta anglosakšu vērtības. Mother vēl ne visus ir salauzusi, lai gan mazo Eiropas valstu valodas šodien jau pakāpeniski tiek izstumtas no aprites, jo tikai ar angļu valodu mūsdienās pilnībā pietiek. [Arī latviešu valodu angļu valoda izstumj. Primitīvie un mazāk attīstītie latvieši ar entuziasmu angliskojas, bērniem angļu valodu māca jau bērnudārzos, filmas, dziesmas, instrukcijas, darba sludinājumi, apmācību materiāli un dokumenti ir angliski, visbiežāk angļu valoda ir vairāk nepieciešama laba darba atrašanai nekā latviešu valoda utt.]

***

Bet tagad atgriezīsimies pie principiālā robežu jautājuma angļu valodā un kultūrā. Neskatoties uz no krievu viedokļa tik dīvainu vēlmi izdzēst robežas un iziet ārpus ierobežojumiem, anglosakšu mentalitātē eksistē arī pretējs process, kura būtība ir personisko robežu radīšana, katra konkrētā indivīda robežu noteikšana.

Noteiktā mērā šo parādību var uzskatīt par kompensācijas mehānismu, kurš izriet no noteiktām fizioloģiskām robežām, kuras pilnīgi nekādi pašreiz nevar pārvarēt. Citiem vārdiem sakot, pagaidām Rietumu pasaule savā attīstībā nav nonākusi tik tālu [nav nojūgusies tik lielā mērā], lai apšaubītu starpību starp dažādiem indivīdiem. Tad, lūk, tieši pa šo drošības saliņu – personisko un individuālo robežu salu – šodien iet robežjosla. Un šai jomā, individuālo robežu radīšanas jomā, mūsu Rietumvalstu “draugi” ir pārspējuši jebkuru pasaules tautu. Tāpēc nav brīnums, ka angļu valodā personiskā īpašuma termins tiek lietots kopā ar vārdu “svēts”. Tas nav pārņemts ne no Romiešu tiesībām un ne no Aristoteļa un ir saistīts tieši ar angliski runājošo valstu attīstību  (pirmkārt Anglijas, pēc tam ASV), kurās valdīja uzskats, ka personisko īpašumu radīja Dievs un ka to aizskart nedrīkst ne Romas pāvests, ne valsts (1). Šis postulāts ir arī agrīno liberālisma ideju pamatā.

Tomēr šādas uzvedības rašanās un attīstība ir saistīta arī ar psiholoģiskiem iemesliem, ko uzskatāmi var redzēt tā saucamās “amerikāņu popkultūra” tēlos. Piemēram, Holivudas mākslas filmās parasti ir kāds supermens – individuālists vai retākos gadījumos šādu individuālistu grupa, apkārt kuriem griežas visa pārējā pasaule.

Bez augstākminētā sapratnes ir ļoti grūti izskaidrot fundamentālo konfliktu starp “riebīgo anglieti” [Krievijas impērijas diplomātu neformāls Lielbritānijas apzīmējums] un krieviem (un daļēji arī citām tautām). [Latvijā un citur pasaulē plaši izplatītā rusafobija, krievu valodas, Krievijas kā valsts un krievu tautas noniecināšana un dēmonizācija ir 19.gadsimta sākuma Lielbritānijas smadzeņu centru radīta. Pēc Napoleona kariem Krievijas impērija bija spēcīgākā valsts pasaulē ar vislielāko starptautisko autoritāti. Sākot no 1820-ajiem gadiem 20 gadu laikā Lielbritānija, gatavojoties karam ar Krieviju, radīja un plaši izplatīja neskaitāmu daudzumu mītu, puspatiesību un vienkārši melu, kas 20 gadu laikā nopietni diskreditēja Krievijas tēlu un ļāva Krimas kara (1853—1856) laikā sapulcēt karā pret Krieviju pārējās pasaules lielvalstis. Krievijas impērija šo karu zaudēja un ar to sākās tās noriets, bet Lielbritānija kopš tiem laikiem vienmēr izmanto gan šo metodi, gan, kas ir pats interesantākais, gandrīz vienus un tos pašus mītus un apgalvojumus, kurus tikai mazliet pielāgo aktuālai situācijai.]

***

Tagad mazliet par mākslas darbu ietekmi uz cilvēku tēlu veidošanos. Kā piemēru izmantošu PSRS beigu periodā uzņemto I.Masļeņikova mākslas filmu “Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona piedzīvojumi”, kurai bija liela ietekme angļu valodas un kultūras nostiprināšanā Padomju Savienības telpā.

Talantīgais režisora, komponista un aktieru darbs radīja tik morāli augstu Lielbritānijas tēlu, ka tam jau tolaik bija ļoti maz kas kopīgs ar realitāti. Šis ir uzskatāms “tēlu lamatu” piemērs. Pats galvenais te ir apstāklī, ka anglosakšu leģendu iestudēja un nospēlēja krievi, tādējādi šai leģendai tika dots tik liels apjoms, kurš nez vai tai piemīt oriģinālā. Filmas Šerloks Holmss un citi varoņi runā, spriež, domā, cīnās krieviski un tam nav tieša sakara ar Angliju. Filmas Šerloks Holms nav anglosaksis, viņš ir krievs!

***

Lielu neizpratni izraisa Eiropas balstu (franču un vāciešu) reakcija uz anglo – amerikāņu “kultūras” spiedienu.  Jā, ir skaidrs, ka radīt pasauli, kuras pamatā ir franču vai vācu kultūra, vairs neizdosies, jo krievi viņiem to neatļāva. No vēsturiskā skatu punkta var apgalvot, ka gan franči, gan vācieši savā ārpolitikā izvēlējās nepareizās prioritātes (militāru agresiju pret Krievijas impēriju un PSRS [tagad šo pašu ceļu iet ASV, gatavojoties karam ar Krieviju, ko katrs vērīgs cilvēks var novērot arī amerikāņu pārvaldītajā un okupētajā Latvijā]), kas gan Franciju, gan Vāciju noveda līdz tik bēdīgam rezultātam. Piemēram, tā pati franču valoda 19.gadsimtā bija gandrīz vai Krievijas impērijas elites pamatvaloda un kultūras ziņā Krievijas elite bija ļoti tuva Franču elitei. [Savukārt vāciešiem (arī baltvāciešiem) līdz pat 1. Pasaules karam Krievijas impērijā bija vadošā loma – liela daļa ierēdņu, zinātnieku, inženieru, rūpnieku utt. bija vācieši, un paši Krievijas imperatori lielā mērā bija vācu izcelsmes.] Gan Francijas, gan Vācijas agresija pret Krieviju izslēdza šīs valstis no pretendentu loka, kas var mēģināt radīt savu pasaules kārtību.

Tomēr šodien ir tāda sajūta, ka mēs novērojam ne tikai franču un vāciešu atteikšanos no savas globālās pasaules versijas radīšanas, bet gan pilnīgu kapitulāciju anglosakšu priekšā, pieņemot angļu skatījumu un atzīstot anglosakšu diktātu pār sevi. Tas ir visai dīvaini, jo gan franči, gan vācieši ne reizi vien varēja piebeigt “riebīgo anglieti”, bet tam vienmēr patraucēja krievi. Tāpēc ne frančiem, ne vāciešiem [un arī ne latviešiem] nav nekādu objektīvu iemeslu, lai izjustu kaut kādus kompleksus un nepilnvērtības sajūtu anglosakšu priekšā. Cerams, eiropieši (pirmām kārtām franči un vācieši) tomēr spēs novilkt savas nacionālās robežas un atkratīties no viņiem uzspiežamajiem svešajiem priekšstatiem.

***

No visa iepriekš teiktā var secināt anglosakšu tieksmes neaprobežojas tikai ar sieviešu un vīriešu vienādošanu, seksuālo minoritāšu pielīdzināšanu normāliem cilvēkiem. Rietumu pasaule kā Mother aprīs visu un visus, ja vien neatdursies pret totāli stingru un nesatricināmu robežu.

Un tagad mazliet ieskicēsim dažas no tām pārmaiņām, kas notiks pasaulē pēc gadiem 15 – 20, ja nevienam neizdosies novilkt šo robežu un apturēt visu aprijošo anglosakšu Melno Māti.

Sports. Daiļslidošanas pāru sacensībās ir ieviestas normas par gendera līdzsvaru. Piemēram, vienu brīdi var uzstāties sieviete ar vīrieti, bet citu brīdi jau vīrietis ar vīrieti. Hokejā dažas sievietes spēlē vienā komandā ar vīriešiem. Vispār sportā robežas tiek novilktas nevis pēc dzimuma, bet gan pēc sportista svara.

Zinātne. Zinātnieki veic dzimuma maiņu tā, lai vīrietis varētu dzemdēt. Rietumu sabiedrība priecājas par tādu iespēju. [Plaši tiek reklamēta jauna mode vīriešiem, nevis piedalies dzemdībās, kā tas notiek patreiz, bet gan – dzemdē pats.] Lielbritānijas zinātnieki ir iemācījušies ģenerēt mākslīgos spermatozoīdus, pateicoties kam vīrietis var dzemdēt no vīrieša, bet sieviete no sievietes.

Sabiedrība. Tualetes visiem ir kopējas. Viendzimuma laulātie var brīvi adoptēt bērnus.

Likumi. Pedofīlija vairs nav noziegums par kuru pienākas kriminālsods. Pedofīlija ir kļuvusi par vienkāršu psihisku traucējumu, novirzi no normas un pakāpeniski kļūst par normu.

Pie pēdējā momenta gribu pakavēties īpaši un parādīt, ka tā diemžēl nav nemaz tik tāla un neiespējama perspektīva, lai cik lielā mērā krieviem un citiem normāliem cilvēkiem tas neliktos kaut kas ārkārtējs un kategoriski neiespējams. [Anglosakši un viņu pakalpiņi ir nojūgušies tādā pakāpē, ka viņi jau labu laiku ir uzsākuši pedofilijas dekriminalizāciju un normalizāciju, izmantojot tās pašas metodes (overtona logus), kādas tika izmantotas homoseksuālisma dekriminalizācijai un normalizācijai.]

Amerikāņu psihiatru sabiedrībā ir noteikta psihisko traucēju klasifikācijas sistēma – DSM (Diagnostic and Statistical Manual of mental disorders — Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata). Ar katru gadu psihisko traucējumu skaits pieaug un paplašinās arī klasifikācija. 2013.gadā iznāca šīs rokasgrāmatas piektā versija.

Vēl DSM V sagatavošanas stadijā šaurā speciālistu lokā tika apspriesta izmaiņa likvidēt terminu “pedofilija” kā atsevišķi izdalītu terminu un iekļaut to kā tipisku slimību, kopā ar vairākām citām. Daudzi cerēja, ka šīs izmaiņas netiks pieņemtas, bet diemžēl cerības neattaisnojās.

Lūk, kāds ieraksts tagad ir parādījies šajā autoratīvajā izdevumā (3): «The chapter on paraphilic disorders includes eight conditions: exhibitionistic disorder, fetishistic disorder, frotteuristic disorder, pedophilic disorder, sexual masochism disorder, sexual sadism disorder, transvestic disorder, and voyeuristic disorder.  … In the case of pedophilic disorder, the notable detail is what wasn’t revised in the new manual. Al-though proposals were discussed throughout the DSM-5 development process, diagnostic criteria ultimately remained the same as in DSM-IV TR. Only the disorder name will be changed from pedophilia to pedophilic disorder to maintain consistency with the chapter’s other listings».

Tulkojumā tas izskatās apmēram šādi: “Sadaļa par parafīliskiem traucējumiem ietver sevī astoņus nosacījumu: eksibicionisku traucējumu, fetišisku traucējumu, froterisma traucējumu, pedofīlisku traucējumu, seksuāli mazohistisku traucējumu, seksuāli sadistisku traucējumu, transvestītisku traucējumu un vuajērisku traucējumu. … Pedofīliskā traucējuma gadījumā svarīga nianse ir apstāklī, ka tas jaunajā izdevumā netika pārskatīts. Neskatoties uz to, ka DSM-5 sagatavošanas stadijā tika apspriesti vairāki priekšlikumi, diagnosticēšanas kritēriji palika tādi paši kā DSM – IV TR. Vienīgi tikai nosaukums tika mainīts no “pedofilija” uz “pedofilijas traucējums”, lai saglabātu saskaņu ar citām šīs sadaļas pozīcijām.”

Tātad, ar kādiem gan traucējumiem vienā maisā ir ielikta pedofilija? Tagad pedofilija oficiāli ir pielīdzināta vuajērismam (tie, kuri noskatās), ekshibicionistiem (tie, kuri mežos biedē jaunas meitas), fetišistiem, sado – mazo cienītājiem, transvestītiem un froteristiem (tiem, kuri caur apģērbu pieskaras jūtīgām vietām).

Tātad terminoloģiskā līmenī pedofilija anglosakšu tradīcijā kļūst kaut kas nevainīgs, kas nepelna nosodījumu un lieku uzmanības pievēršanu. Vēl jāvērš uzmanība, ka šīs izmaiņas tonim ir atvainošanās pieskaņa jeb, precīzāk sakot, modrību iemidzinoša pieskaņa, sak “ir mainīts tikai nosaukums…”, “viss pārējais ir palicis pa vecam…”. Atļaušos prognozēt, ka kādā no nākamajiem DSM izdevumiem “pedofilijas traucējums” pārstās būt par traucējumu, kuru nepieciešams diagnosticēt, tādējādi oficiāli kļūstot par normu.

Ir autori, kuri uzskata, ka ASV ir ļoti spēcīgs pedofīlu lobijs, kurš arī cenšas panākt robežu likvidēšanu starp normālo un nenormālo šai sfērā. Šī Amerikas sabiedrības daļa pat rīko skaistumkonkursus mazgadīgiem puikām, kuri tiek saģērbti kā meitenes (4). Nekādu aizliegumu šādām preteklībām tur nav, par to neviens netiek vajāts, tas skaitās normāli, pret to izturas iecietīgi, kas kopumā saskan ar anglosakšu mentalitāti un pasaules uzskatu.

Zinot to kā agrīnie bērnības gadi ietekmē personības veidošanos, var izjust ļoti lielu nožēlu pret to sabiedrību, kurā pedofilija ir kļuvusi par nosacītu normu [un arī milzīgu niknumu pret deģenerātiem, kuri līdz tam ir nolaidušies]. Pat grūti iedomāties kāds ļaunums tiks nodarīts bērniem, kad soda par pedofiliju nebūs vispār vai arī tas būs “tolerants”.

Krievu [arī latviešu un visu normālu cilvēku] uzdevums ir nepieļaut tādu notikumu attīstību.

***

Ceru, ka kaut kādā mērā man izdevās parādīt cik liela nozīme apkārt notiekošajā ir dzimtajai valodai, tās uzbūvei un Tēva arhetipam tā visplašākajā nozīmē. Mums krieviem [latviešiem u.c.] jāpārstāj paciest absurdas nejēdzības un jānovelk dzelžaina un nesatricināma robeža, neļaujot nevienam [pirmkārt – aptrakušajiem anglosakšiem] diktēt kā mums dzīvot un kādām vērtībām mums ir jābūt [jo īpaši, ja tās ir galēji amorālas un absurdas vērtības].

Atsauces:
(0) Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…» http://www.psyoffice.ru/1694-lakan-zhak.-eshhjo-seminar-kniga-xx-197273.html
(1) http://www.nytimes.com/books/first/p/pipes-property.html
(3) http://www.dsm5.org/Documents/Paraphilic%20Disorders%20Fact%20Sheet.pdf
(4) «Let Boys Be Girls. Or Goys or Birls»: Society is coming to embrace the notion of ‘gender fluidity.’ http://www.slate.com/blogs/behold/2013/07/15/_you_are_you_looks_at_a_gender_nonconforming_camp_for_boys_photos.html  ; http://livingword-of-god.blogspot.ru/2013/07/let-boys-be-girls-or-goys-or-birls.html

“Drausmīgais Krievs”
/05.08.2015 /

Avots:
http://cont.ws/post/107687

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par migrantu krīzi Eiropā un tās pasūtītājiem


00553_Germany-fans-refugees-welcome

Sākumā īsumā jāpiemin Eiropas garīgais tēvs. ES politiķi ļoti godā Paneiropas savienības dibinātāju un apvienotās Eiropas ideologu Rihardu Kudenhovu – Kalergi (1894-1972;  Austroungārijas aristokrāta un diplomāta dēls, māte – Aojama Micuko, viena no pirmajām jāpānietēm, kura emigrēja uz Eiropu), kuru viņi sauc par Eiropas Savienības garīgo tēvu. Viņa 20.gadsimtā sarakstītie darbi “Paneiropa” un “Cīņa par Paneiropu” ir labi zināmi un tiek uzskatīti par Eiropas būvniecības manifestu. Šajos darbos ir izklāstīti ES radīšanas mērķi un uzdevumi, kuri līdz pat šai dienai paliek nemainīgi.

Viens no šādiem mērķiem ir vienotas “eiropiešu nācijas” radīšana. Uzskatot, ka nācijas radīšana, balstoties uz asinsradniecību, ir dziļi nepareiza pieeja, Kudenhovs – Kalergi tai pretstatīja gara radniecību, definējot vienoto “eiropiešu nāciju” kā garīgu kopību, kurai ir kopēji garīgie skolotāji (1).

Lai atrisinātu nacionālo jautājumu, viņš piedāvāja atdalīt nāciju no valsts, lai nacionalitāte kļūtu par katra personīgo lietu. Un tā kā šai gadījumā pilsonības jautājums kļūs otršķirīgs, tas pilnībā atrisinās valstu robežu jautājumu: “Ir tikai viens radikāls paņēmiens kā taisnīgi un uz ilgu laiku atrisināt Eiropas robežu problēmas. Tas ir nevis robežu pārnešanas ceļš, bet gan robežu likvidācija” (2).

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Tomēr tas ir tikai paneiropiešu sabiedriskā projekta virsslānis [domāts mazzinošajām masām]. Savu Eiropas galējās pārbūves sapratni Kudenhovs – Kalergi izklāstīja 1925.gadā mazā tirāžā iznākušā grāmatā “Praktiskais ideālisms” (3), kurā viņš aprakstīja Eiropas nākotni un parādīja, kā izskatīsies “eiropiešu nācija.”

Galvenā Kudenhova – Kalergi ideja bija jūdaisma garīgās līderības Eiropas civilizācijā pamatojums un nepieciešamība pārvērst ebrejus par “garīgi vadošo Eiropas rasi”. No visas eiropiešu masas, ko Kudenhovs – Kalergi sauc par “kvantitātes cilvēkiem”, viņš izdala divas “kvalitātes cilvēku” rases – dižciltīgo dzimtas un ebrejus, kam pēc viņa domām kopā ir jāveido nākamo eiropiešu aristokrātiju. Bet par Eiropas kodola kodolu viņš uzskatīja ebrejus gan dēļ to “īpašās etniskās attieksmes pret pasauli”, gan arī dēļ to prāta spēju pārākuma. Ebreji pēc viņa domām bija prāta dižciltīgie jeb garīgā aristokrātija, kas ieņem līderpozīcijas cīņā par cilvēces vadību. Par tipiskiem šīs “garīgās aristokrātijas” pārstāvjiem Kudenhovs – Kalergi uzskatīja Ferdinandu Lasalu, Ļevu Trocki – Bronšteinu, Albertu Einšteinu, Anrī Bergsonu un citus.

Kas attiecas uz pārējiem – “kvantitātes cilvēkiem”, tad par viņiem Kudenhovs – Kalergi rakstīja: “Tālākas nākotnes cilvēks būs jauktu asiņu. Rases un šķiras izzudīs dēļ telpas, laika un aizspriedumu pārvarēšanas. Nākamā eirāziešu – negroīdu rase, kura ārēji būs līdzīga seniem ēģiptiešiem, aizstās tautu un personību dažādību.” Eiropas nākotni Kudenhovs – Kalergi redzēja tajā, ka eiropieši sajaucas ar citām rasēm un tautām un izzūd kā nacionālas individualitātes, bet šo tautu elites nomainīs ebreju garīgā vadoņu kasta.

Tas, kas pašreiz notiek Eiropas Savienībā pilnībā iekļaujas tajos projektu aprakstos, ko izklāstīja ES garīgais tēvs. Un ir acīmredzams, ka šie projekti nav savietojami ne ar nacionālu valstu, nacionālo robežu un pašu nāciju saglabāšanu. Tā, ka Eiropas Savienības politiķi, realizējot ārprātīgu migrācijas politiku, pilnībā apzinās, ko dara.

Eiropas saimnieki

Pašreiz mūsu acu priekšā notiekošais labi izplānotais un vadāmais “migrācijas haoss” Eiropā nav nejauši uzplūdi, bet gan ir svarīga taktiska operācija ceļā uz fundamentālu Eiropas pārbūvi, ir daļa no nacionālo valstu demontāžas plāna, kā arī veids kā nostiprināt Eiropas Savienību, kuras vadība pārstāv nevis pilsoņu intereses, bet gan lielā Eiropas transnacionālā biznesa intereses, kurš ir daļa no globālām pārnacionālām struktūrām.

Svarīga loma te ir 1983.gadā izveidotajam Eiropas rūpnieku apaļajam galdam jeb Eiropas apaļajam galdam (EAG), kurš apvieno 45 lielākās Eiropas korporācijas, starp kurām visietekmīgākās ir Bayer, Shell, BP, Daimler Chrysler, Ericsson, Nestlé, Nokia, Petrofina, Renault, Siemens, Solvay, Total un Unilever, kuru vadītāji regulāri piedalās Bildenbergas kluba sanāksmēs. Pašreiz EAG vada zviedru kompānijas Ericsson direktoru padomes priekšsēdētājs Leifs Johansons.
00553_evropejskij-kruglyj-stol-
EAG ir galvenā spiedienu izdarošā grupa, kurai ir izšķiroša ietekme uz augsti stāvošiem Eiropas politiķiem un kura nodrošina stratēģisko aliansi starp lielo biznesu un Eiropas Komisiju. Galvenais EAG uzdevums ir mainīt Eiropas pārvaldības mehānismus lielā biznesa interesēs un viena lēmumu pieņemšanas centra izveide.

Augstākā līmeņa menedžeru “apstrāde” un kadru atlase ir novedusi līdz tam, ka, ja 1980-ajos gados EAG iekšienē vēl bija vērojamas protekcionistu un globālistu grupas, tad uz 1990-o gadu sākumu tika panākta pilnīga vienprātība tirgu un robežu atvērtības ziņā un atlantisma ideju atbalstā (4).

Svarīgākais EAG šodienas jautājums ir Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) parakstīšana, ko Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons nosauca par “pašu galveno divpusējo tirdzniecības līgumu vēsturē” (5). TTIP, kāds tas bija iecerēts, ir jānodrošina korporāciju pilnīga kontrole pār ekonomiku un sociālo sfēru, maksimāli minimizējot valstu regulējumus. Tāpēc pārrunas par šo projektu notika aiz slēgtām durvīm un tas tiek turēts slepenībā no Eiropas sabiedrības.

TTIP sagatavošanas hronoloģija ir sekojoša: 1990.gadā tiek pieņemta “Transatlantiskā deklarācija”, 1995.gadā no biznesa pārstāvjiem tiek izveidota “Transatlantiskais biznesa dialogs”, 1998.gadā tiek izveidota konsultatīvā komiteja “Transatlantiskā ekonomiskā partnerība”, 2007.gadā tiek izveidota “Transatlantiskā ekonomiskā padome”, kura sastāv no vadošajām Rietumvalstu firmām. Visbeidzot 2011.gadā tika izveidota ekspertu grupa, kura 2013.gadā ieteica uzsākt pārrunas par līguma noslēgšanu.

Ar TTIP saistītos dokumentus gatavo Transatlantiskais politiskais tīkls (TPT) – ietekmīgs institūts, kurš strādā ne tikai uz transatlantiskā tirgus izveidi 2020.gadā, bet arī uz Eiroamerikāņu militāri – politiskā bloka izveidi. TPT tika izveidots 1992.gadā un tas apvieno Eiropas parlamentāriešus, ASV kongresmeņus un lielā biznesa pārstāvjus. Finansē šo struktūru lielākās korporācijas un bankas (Boeing, Ford, IBM, Microsoft, Siemens, BASF, Deutsche Bank, Bertelsmann) un tā balsts ir vadošie Rietumvalstu smadzeņu centri (Starptautisko attiecību karaliskais institūts (Chatham House), Aspena institūts, Eiropas – Amerikas biznesa padome, Starptautisko attiecību padome, Brukingsa institūts u.c.) (6).

EAG galvenās lomas TTIP projektā rādītājs ir 2013.gada martā (pēc A.Merkeles un F.Olanda tikšanās ar EAG vadību) izveidotā franču – vācu darba grupa par vienotas starptautiskas tirdzniecības stratēģijas radīšanu , kas kalpotu Eiropas lielāko kompāniju interesēm, kuru pārstāvji arī kļuva par darba grupas dalībniekiem. Kā izteicās viens apskatnieks, “EAG prasība ir likt Eiropas Savienībai kalpot saviem uzņēmumiem un nekas vairāk” (7). Šī darba grupa izvirzīja 32 ultraliberāla un antisociāla tipa priekšlikumus, kas arī bija pamats ES – ASV pārrunām par TTIP. Galvenais te ir tirgu atvērtība, investīciju aizsardzība un darba tirgus reformas “konkurētspējas paaugstināšanai”.

2015.gada jūlijā Eiroparlaments, izmantojot tādu ietekmēšanas līdzekli kā “krievu draudi” un eiroatlantiskās solidaritātes nepieciešamība, pieņēma TTIP atbalstošu rezolūciju (436 eirodeputāti bija par, 241 pret). Lai gan šai rezolūcijai nav obligāts raksturs, tā parāda spēku samēru Eiroparlamentā, kuram būs jaratificē TTIP. Īpaši jāuzsver, ka arī šajā etapā ES varasiestādes nepieļāva sabiedrisko apspriešanu, jo lielākā daļa eiropiešu neatbalsta TTIP, kas padarīs korporācijas par visspēcīgām un uz visiem laikiem iznīcinās vēl pāri palikušās Eiropas cilvēku vērtības (8).

Diemžēl nekādu nopietnu pretestību TTIP nesastop dēļ Eiropas sabiedrības dziļās dezintegrācijas, kas ir jau 20 gadus notiekošās demogrāfiskās revolūcijas sekas, kas savukārt ir viens no galvenajiem korporāciju varu nostiprinošajiem faktoriem.

Eiropas valstu nāciju aizstāšana

Šo revolūciju daudzi pētnieki sauc par demogrāfisko, jo Eiropa ir pārstājusi atražot savus iedzīvotājus. Uz 2050.gadu, neskaitot imigrantus, pašreizējo 728 miljonu eiropiešu vietā būs 600 miljoni. Eiropas iedzīvotāju zudums līdzinās pašreizējās Vācijas, Polijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas iedzīvotāju kopsummai. Pēdējo reizi tik ievērojama Eiropas iedzīvotāju skaita samazināšanās notika mēra epidēmijas laikā 1347. – 1352. gadā (9).

Īpaši bēdīga situācija ir Vācijā (uz 250.gadu tās iedzīvotāju skaits var samazināties no 82 uz 59 miljoniem cilvēku), Latvijā, Ungārijā un Portugālē. Tajās valstīs, kurās dzimstība ir salīdzinoši augstā līmenī (Lielbritānijā, Francijā, Zviedrijā), tas tiek panākts pārsvarā uz musulmaņu imigrantu rēķina. Kā atklāti reiz atzinās Vācijas ārpolitikas padomes Krievijas un NVS nodaļas direktors A.Rars, “mēs esam krustcelēs un ir grūti pateikt, kur tas mūs novedīs … Jā, var teikt, ka “baltā rase” izmirst … Atklāti par to runāt pagaidām ir grūti, jo ir elektorāts.”

Politiskā bezspēcība šai jautājumā padara Eiropas Savienību par nespējīgu saglabāt sociālo līdzsvaru: darbarokas drīzumā katastrofāli sāks pietrūkt, kas aktualizēs jautājumu par esošās sociālās nodrošināšanas sistēmas saglabāšanu. Pagaidām Eiropā vēl strādā tās paaudzes, kuras piedzima demogrāfiskā buma laikā pēc Otrā pasaules kara, bet ar viņu aiziešanu pensijā situācija dramatiski mainīsies. Tāpēc Eiropas politiķu drudžainās darbības, paaugstinot pensijas vecumu, pārskatot invalīdu atbalsta shēmas, ir saistītas ar mēģinājumu maksimāli attālināt dzīves līmeņa, sociālo standartu un patēriņa krituma mirkli.

Novērst to var imigrantu plūsmas palielināšanās. Kā ir norādīts vienā no slepeniem Francijas valdības ziņojumiem vēl 2000-ajos gados, Eiropas Savienībai nav citas alternatīvas kā ievest 75 miljonus migrantu (10). Tāda ir ES saglabāšanas cena. Franču eksperti šai ziņojumā vērš uzmanību, ka tas nākotnē radīs daudz problēmu.

Tomēr pašreizējā Eiropas politiķu ģenerācija savu kursu nemainīs: jā viņi skaļi paziņos par multikulturālisma politikas izgāšanos, veiks ārišķīgas uz publiku vērstas antimigrantu akcijas, tomēr kopējais uzsvars uz ieceļotājiem paliks nemainīgs – tā ir transatlantiskās šķiras stratēģiskā līnija, kas atbilst viņu interesēm.

Uz 2000-šo gadu sākumu pēc oficiāliem datiem Eiropas kontinentā katru gadu meklēja patvērumu apmēram 400 tūkstoši cilvēku, bet caur visdažādākajiem nelegālajiem kanāliem uz Eiropu ik gadu izbrauca vairāk kā pus miljons cilvēku. Pašreiz kopējais nelegālo imigrantu skaits Eiropā ir apmēram 5 – 7 miljoni cilvēku (skaitlis ir ļoti aptuvens, jo oficiālā ES statistika šai ziņā nedod nekādus ciparus). Visvairāk nelegāļu ir sakoncentrējušies Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā – katrā no tām apmēram 1 – 1,15 miljons un katru gadu to skaits pieaug par 100 tūkstošiem. Galvenās imigrantu plūsmas gāja un iet no Ziemeļāfrikas uz Spāniju un no Turcijas caur Grieķiju un Albāniju uz Itāliju. 2011.gads (amerikāņu izraisītā “arābu pavasara” gads) Eiropai šai ziņā kļuva par robežu, kad tikai pirmo desmit mēnešu laikā tika fiksēti 113 tūkstoši robežu šķērsošanas gadījumi (11). Jau 2014.gadā bēgļu skaits, kuri nokļuva Eiropā šķērsojot Vidusjūru, bija 626 tūkstoši cilvēku (12). 2015.gadā šis rādītājs būs ievērojami lielāks.

Šogad pēc Starptautiskās darba organizācijas (ILO) datiem no 175 miljoniem pasaules migrantu 56 miljoni dzīvo Eiropā, no kuriem 27,5 miljoni veic tur ekonomisko darbību. Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Luksemburgā un Šveicē, nodarbināto migrantu īpatsvars sasniedz 25% no visiem nodarbinātajiem (13). Pārsvarā viņi strādā darbavietās, kas vietējiem iedzīvotājiem nešķiet pievilcīgas: netīrs, smags darbs, kuram nav nepieciešama kvalifikācija, zemas un vidējas kvalifikācijas darbs apkalpojošā sfērā, kopšanas un sakopšanas darbs privātajā sfērā, saimniecības un tūrisma sfēras sezonālie darbi.

Daudzskaitlisks un praktiski nekontrolējams pasaules darba tirgus segments ir nelegālie imigranti, kuru daudzums pēc ILO datiem ir 1/3 no visiem starptautiskajiem migrantiem. Nodarbināti viņi pārsvarā ir mazā biznesa vai ēnu ekonomikas sektorā, kuras apjoms visā pasaulē pastāvīgi pieaug. Pēc Eirokomisijas datiem atsevišķās Eiropas valstīs ēnu ekonomika nodrošina no 8% līdz 30% no IKP, vidēji Eiropā ēnu ekonomika nodrošina 20% no IKP.

Neskaitot Austrumeiropu, valstis ar vislielāko ēnu ekonomiku ir Grieķija (30-35% no IKP), Itālija (27,8%) un Beļģija (23,4%). Vidēji rādītāji ir Īrijai, Francijai un Vācijai – no 14,9% līdz 16,3% (14). Īpaši strauji ēnu ekonomika sāka augt pēc 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes. Nozīmīgākais tās elements ir narkotiku tirdzniecība, par kuras bāzi Eiropā kalpo Kosova. Narkotiku tirdzniecība ir plaši sazarota, tajā ir iesaistīti Kosovas albāņi, bulgāru un turku mafija, čehu kurjeri, angļu dīleri un itāļu Cosa Nostra (15). Un tas viss ir tikai zemākais līmenis sistēmai, kurā ir iesaistītas ietekmīgas viseiropas starptautiskas struktūras ar ļoti stingru atbalstu specdienestos. Narkomafija Eiropas valstu valdībās spēlē “neredzamā menedžera” lomu. Nelegālie imigranti narkomafijai ir neaizstājams resurss, no kura narkobiznesa sistēmā tiek uzņemti arvien jauni cilvēki, kurus Eiropas sabiedrība ir atstājusi bezizejas situācijā.

Eiropa ir kļuvusi par vietu, kur notiek dziļa cilvēku etnokultūras pārveidošana, kas drīzumā var pārvērsties par sava veida “kausēšanas krāsni”. Eiropieši sajaukti ar citiem etnosiem, kuri jau ir sajaukušies savā starpā, tik tiešām nākotnē izveidos jaunu klejotāju nāciju.

Dāvana biznesam

Pašreizējais imigrācijas vilnis ir bezprecedenta. Uz Eiropu virzās ļoti labi organizēta bēgļu plūsma, ko galvenokārt ir radījusi situācija Sīrijā, no kuras uz blakusvalstīm jau ir izbraukuši apmēram 4 miljoni cilvēku. Pēc ANO bēgļu aģentūras datiem šī ir visnopietnākā bēgļu krīze pēdējo 25 gadu laikā (16). Eiropā kopš gada sākuma ir ieradušies 500 tūkstoši cilvēku, bet vienā pašā augusta mēnesī tika reģistrēti 156 tūkstoši bēgļu. Tiek prognozēts, ka šī gada laikā uz Vidusjūras piekrasti varētu pārcelties apmēram 1 miljons bēgļu (17).

Interesanti, ka aprakstot bēgļu grūtības, masu mēdiji noklusē jautājumu par to, kurš finansē un organizē šīs bēgļu plūsmas, un kāpēc liela daļa bēgļu ir veselīgi jauni vīrieši, kuri meistarīgi pārvar uz robežām izvietotās barjeras. Tiesa gan pēdējā laikā tomēr sāka parādīties informācija par pārceļošanas sponsoriem, kas ļauj secināt, ka pašreizējā bēgļu krīze ir mākslīgi radīta.

Austrijas žurnālists, atsaucoties uz avotu specdienestos, ziņo, ka ar bēgļu plūsmas organizēšanu ir saistītas amerikāņu organizācijas un fondi, kuri apmaksā bēgļu “gidu” pakalpojumus, kuri arī pārvieto imigrantus uz Eiropu. Citi žurnālisti min “cilvēktiesību aizsardzības organizācijas”, kuras finansē Rotšildu klans. Bet serbu izdevums “Resat”, pēc rūpīgas, labi organizētās kosovas albāņu izbraukšanas mēneša garumā izpētes, nāca klajā ar versiju, ka aiz tā stāv “Islāma valsts”, kura ir uzstādījusi sev uzdevumu nosūtīt uz Rietumeiropu 4000 kaujinieku (2000 it kā jau esot ieradušies uz vietas) (18).
00553_25_20150426_cartoon
Raksturīgi, ka strauji ir izmainījusies arī mēdiju intonācija, runājot par bēgļiem. Arī agrāk imigrantu liktenis bija traģisks. Nelegālā imigrācija ir bijusi visu laiku jau kopš paša Sīrijas konflikta sākuma, bet neviens neizrādīja par bēgļiem tādas rūpes. Un te pēkšņi situācija strauji mainās. Kā raksta Sīrijas žurnālists un rakstnieks Mustafa al Mikdads, “tagad, kad viņu teroristiskais karš ir izlietojis ievērojamus mūsu resursus, mūsu jaunatnes imigrācijas organizēšana ir pieņēmusi ievērojamus vērienus, kas liek domāt, ka ir sagatavots jauns plāns kā atņemt Sīrijai cilvēcisko un zinātnisko potenciālu. Pie tam tas tiek darīts spiežot uz Rietumvalstu sabiedriskās domas jūtām par “neizturamajām migrantu ciešanām”. … Varbūt viņi pat pieņems speciālus noteikumus, kas būs attiecināmi tikai uz migrantiem no Sīrijas.  … Iespējams tas ir pēdējais solis, kurš patiešām var atņemt Sīrijai to vecuma kategoriju, kura var uzvarēt terorismu un atjaunot valsti, kas nozīmē, ka tas ir tikai Rietumvalstu karojošās politikas turpinājums, tikai ar citām metodēm…” (19).

Sāk izkristalizēties notikumu kopējā aina un kļūst redzama Eiropas valdošo slāņu dubultā stratēģija “migrantu krīzes” sakarā: sakoncentrēt Eiropas centrā ekonomiski lietderīgi izmantojamus migrantus un pārsūtīt radikālos elementus (“Islāma valsts” tā saucamos “guļošos aģentus”) uz Austrumeiropu.

Lai gan prese runā par Briseles birokrātijas vājumu un tās bailēm gaidāmā bēgļu pieplūduma priekšā, Eiropas lielajam biznesam šī situācija ir visīstākā dāvana un “brīnumains pārsteigums”, kas ļauj iegūt lētu darbaspēku pirms TTIP spēkā stāšanās. Kā rakstīja A.Rars, “tagad bēgļus nēsās uz rokām.”

Vācijas uzņēmēju aprindas vienbalsīgi atbalstīja migrantu uzņemšanu. Tā Vācijas federālās rūpnieku apvienības (BDI) prezidents un Bildenbergas kluba biedrs Ulrihs Grillo vēl 2014.gada beigās paziņoja, ka Vācija jau sen ir migrantu zeme un ka tai tādai arī ir jāpaliek (20). Viņam piebalso Vācijas ekonomikas ministrs un vicekanclers Zigmārs Gabriēls, kurš paziņoja, ka migrantu uzplūdi palīdzēs Vācijai tikt galā ar iedzīvotāju novecošanos un kadru trūkumu atsevišķās jomās. “Ja mums izdosies ātri apmācīt pie mums atbraukušos un iesaistīt darbā, tad mēs atrisināsim vienu no galvenajām mūsu ekonomikas nākotnes problēmām – kvalificēta darbaspēka trūkumu” (22). Intervijā Vācijas sabiedriskajai televīzijai ZDF viņš norādīja, ka tuvāko gadu laikā Vācija spēs katru gadu uzņemt vismaz 500 tūkstošus bēgļu (“Es par to nešaubos. Iespējams mēs pat spēsim uzņemt vairāk bēgļu”). Un patiešām, 2015.gadā Vācija, kā tiek plānots, pieņems no 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam  bēgļu, kas ir četras reizes vairāk kā 2014.gadā (23).
00553_big4
Zīmīgi, ka Angela Merkele, nosaucot migrantu pieplūdumu Eiropā par graujošu un norādot, ka šis process izmainīs Vāciju, tai pat laikā apsolīja paātrināt patvēruma piešķiršanas procedūru un izdalīt papildus līdzekļus palīdzības sniegšanai bēgļiem, ko viņa aicināja darīt arī citas valstis (24).

Pēc vācu analītiķu atzinuma, 2030.gadā Vācijai būs nepieciešamas 6 miljoni darbavietu tādās sfērās kā viesnīcu bizness, loģistika, veselības aizsardzība un sociālā aprūpe. BDI savukārt norāda, ka pie 6,4% bezdarba līmeņa, valstij trūkst 140 tūkstoši inženieru, programmētāju un tehniķu. Profesionāli – tehniskā apmācību sistēmā, kurā ir iesaistīta lielākā daļa valsts uzņēmumu, nav aizpildītas 40 tūkstoši vietu. Bet analītiskais centrs Prognos norāda, ka gadījumā, ja nekas nemainīsies, darbinieku deficīts palielināsies līdz 1,8 miljoniem uz 2020.gadu un līdz 3,9 miljoniem uz 2040.gadu (25). Ir arī tādas prognozes, kuras apgalvo, ka uz 2030.gadu Vācijas ekonomikai trūks 10 miljoni strādājošo.

Šādos apstākļos tie 10 miljardi eiro, ko Vācija grasās iztērēt bēgļu uzņemšanai 2016.gadā (uz budžeta pārpalikuma 21 miljardu eiro apmērā rēķina), nav nemaz tik liela summa (26). Kas attiecas uz imigrantu integrēšanu darba tirgū, tad tiek plānots paplašināt 2013.gada programmu The Job of my Life ar valodas apmācībām un aroda apguvi, kas tika izstrādāta darba meklētājiem no citām ES valstīm. Jau tagad, kā norāda Grillo, vietējā līmenī arvien vairāk kompāniju atver durvis iebraucējiem. Bizness ir sagatavojis priekšlikumu sarakstu, lai paātrinātu profesionālās kvalifikācijas un izglītības atzīšanas procedūru un piedāvā finansēt valodas apmācības.

Morāli imigrantu pieplūdumam ir sagatavoti arī paši vācieši. Saskaņā ar ZDF aptauju, ja jūlijā bēgļu uzņemšanu atbalstīja 54% vāciešu, tad augustā jau 60%. Bet pēc žurnāla “Spiegel” datiem, augusta beigās puse vāciešu gribēja, lai Vācija uzņem vēl vairāk bēgļu.

Vācu kārtība

Bēgļu pieplūduma gaitā Eiropas mēdiji aktīvi apstrādāja eiropiešus iecietības un viesmīlības garā, pat nekautrējoties veikt falsifikācijas kā tas bija ar Turcijas krastā izskaloto sīriešu bērnu (27). Eirokomisija nepārtraukti atkārto par morālo pienākumu, Ženēvas konvenciju un ES pamattiesību hartu. Ar īpašu daiļrunību izceļas Ž.K.Junkers, kurš Eiropas Parlamentā teica sirdi plosošu runu par Eiropu kā “stabilu ostu un cerības vietu”. Parlaments aplaudēja. Gala rezultātā Eiroparlaments aicināja likt Savienības politikas centrā solidaritāti un radīt “harmonisku un efektīvu patvēruma sistēmu ES mērogos ar mērķi taisnīgi sadalīt patvēruma meklētājus.”

Bet tālāk sekoja proza. Paziņojot par visu 28 valstu morālo pienākumu uzņemt bēgļus, A.Merkele un Zviedrijas premjerministrs pieprasīja sadalīt atbildības (28). Ar tādu plānu nāca klajā Berlīne un Parīze, ko publiskoja Ž.K.Junkers un apstiprināja Eiroparlaments. Tas paredzēja 160 tūkstošu bēgļu (120 tūkstošus no Itālijas , Grieķijas un Ungārijas un 40 tūkstošus bēgļu, kuri jau ir Eiropā) sadalīšanu starp 22 valstīm – 26% Vācijai, 20% Francijai, 12% Spānijai. Pie tam kvotu sistēma ir obligāta izpildei (“mums nav nepieciešama poēzija”, paziņoja Junkers) un pret valstīm, kuras atteiksies uzņemt bēgļus, var tikt pielietotas finansu sankcijas. Šis plāns tika pozicionēts kā steidzams pasākums, pēc kā tiks izstrādāts “pastāvīgs mehānisms”. Tāpat ir paziņots par speciāla fonda izveidošanu nākamajām iespējamajām krīzēm 1,8 miljardu eiro apmērā (29).

Tomēr pieņemot šo plānu, Vācija mēģina aizsargāt sevi no radikāliem elementiem. “Migrācijas haosa” laikā enerģētikas eirokomisārs Gjunters Etingers paziņoja, ka Vācijas konstitūcijā ir jāievieš izmaiņas, kas ļaus paātrināt lēmuma pieņemšanu gan par bēgļa statusa piešķiršanu, gan par atteikumu piešķirt bēgļa statusu. Pie tam otrs variants attieksies uz migrantiem no t.s. drošām valstīm, kurās nenotiek karadarbība. Pie šādām valstīm tiek pieskaitītas visas ES dalībvalstis, Gana, Senegāla, Serbija, Maķedonija, Bosnija – Hercogovina, Melnkalne, Albānija un Kosova. Pie tam no Balkānu valstīm līdz šim nāca līdz pat 40% bēgļu, attiecīgi viņiem vai nu atteiks statusa piešķiršanu, vai aizsūtīs atpakaļ uz mājām (30).

Kvotu jautājums saliedēja Vāciju un Franciju, bet radīja opozīciju no t.s. Višegradas grupas valstīm (Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija), kurām nav pieredzes bēgļu izvietošanā un kuras negrib uzņemt pie sevis pavēlēto daudzumu. Tomēr vāciešiem ir pietiekami daudz paņēmienu kā izdarīt spiedienu uz kaimiņiem. 2015.gada 13.septembrī Vācija ieviesa pasu kontroli uz Austrijas robežas un apstādināja savu dalību Šengenas līgumā. Tas atstāja iespaidu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vācijas iekšlietu ministrs paziņoja, ka šī darbība tiks realizēta uz visām Vācijas robežām. Gala rezultātā jautājumu par kvotām pārcēla uz ārkārtas iekšlietu ministru sanāksmi 14.septembrī, bet arī tur ne par ko nevienojās. Tālāk jautājumu skatīs Eiropas Padomes ārkārtas sēdē, kam ir jānotiek septembra 20ajos datumos.

***

Žaks Atalī

Žaks Atalī

Tai pat laikā 12.septembrī slavenais globālisma ideologs, Brain Bri biedrs un Francijas ebreju organizāciju (CRIF) prezidents Žaks Atalī deva interviju beļģu avīzei Lesoir, kurā viņš apsveica sagaidāmo tautību un rasu sajaukšanos: “No tā brīža, kad mēs atzīstam, ka brīvībām ir fundamentāls raksturs, pirmā no tām ir pārvietošanās brīvība. … Šie cilvēki pārvērtīs Eiropu par pirmo pasaules lielvalsti. … Ar migrantiem notiekošais novedīs pie daudz saliedētākas un varenākas Eiropas būvniecības. … Viņu atbraukšana ir neiedomājama izdevība, jo viņi izmainīs Eiropas demogrāfiju…” (31).

Atsauces:
(1) (2) Куденхове-Калерги Р. «Пан-Европа» // http://www.paneuropa.ru/home.php?id=4&id2=0&id3=6&lang=
(3) См.: Coudenhove KalergiR. Praktischer idealismus. Adel – Technik – Pazifismus. Wien-Leipzig. 1925 // http://www.mediafire.com/?wwyl5p4stattbqm
(4) Balanya B., Doherty A., Hoedeman O. Ma’anit A. & Wesselius E. Europe Inc. Comment les multinationals construisent l’Europe et l’economie mondiale. Marseille cedex 20, 2005, р. 58.
(5) http://ec.europa.eu/trade/policy/in-focus/ttip/index_fr.htm
(6)http://www.agoravox.fr/actualites/international/article/bloc-euro-atlantique-unifie-en-55452
(7) http://www.politis.fr/Ces-industriels-qui-conseillent,22807.html
(8) http://inosmi.ru/op_ed/20150713/229060533.html
(9) http://crisis-blog.ru/documents/1287.html
(10) Уткин А. Полюс богатства против полюса населения // НГ – 2003 г. 26 марта. – № 59 (2896).
(11) http://www.centrasia.ru/newsA.php?st=1321686240
(12) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(13) http://sr.fondedin.ru/new/fullnews_arch_to.php?subaction=showfull&id=1290498889&archive=1290499075&start_from=&ucat=14&
(14) http://polbu.ru/shadow_economy/ch02_all.html
(15) http://www.contrtv.ru/common/2651/
(16) http://www.unhcr.fr/559e2ca6c.html
(17) http://www.alterinfo.net/LE-CHAOS-MIGRATOIRE-COMME-FORME-SUPERIEURE-DE-LA-CRISE-DU-SPECTACLE-MARCHAND-_a117105.html
(18) http://www.mondialisation.ca/les-albanais-font-ils-le-trafic-des-islamistes/5469310
(19) http://www.lelibrepenseur.org/syrie-lhypocrisie-occidentale-des-lumieres/
(20) http://www.businessinsider.com/afp-german-industries-make-economic-case-to-welcome-refugees-2015-9
(21) http://gordonua.com/news/politics/Die-Welt-Glava-soyuza-nemeckih-promyshlennikov-raskritikoval-biznes-Germanii-za-simpatii-k-Putinu-74605.html
(22) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(23) http://www.interfax.ru/world/465544
(24) Bēgļa statuss ļauj palikt valstī 3 gadu laikā, pēc kā cilvēks var iesniegt iesniegumu, lai saņemtu patstāvīgas dzīvesvietas atļauju.
(25) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(26) http://tengrinews.kz/europe/10-milliardov-evro-pridetsya-potratit-germanii-bejentsev-280368/
(27) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(28) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_quotas_merkel
(29) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_europe
(30) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150908_germany_migrants_refugees_numbers
(31) http://www.lesoir.be/988143/article/debats/2015-09-13/attali-refugies-vont-faire-l-europe-premiere-puissance-du-monde

Olga Četverikova
/17.09.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-i-35451.html
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-ii-35458.html

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Par ekonomikas nacionalizāciju: Sergeja Glazjeva priekšlikumi


Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Nepieciešams “nacionalizēt ekonomiku” – tāda ir galvenā Krievijas prezidenta padomnieka ekonomikas jautājumos Sergeja Glazjeva ziņojuma doma, ko viņš 2015.gada 15.septembrī nolasīja Krievijas drošības padomes Starpnozaru komitejā. Lai gan autora dotais ziņojuma nosaukums ir “Par neatliekamiem Krievijas drošību stiprinošiem pasākumiem“, publika to jau nosauca par ziņojumu “Kā nezaudēt karu?” [Ziņojuma tēzes ir pamācošas katram, kuram patiešām neatkarīga valsts ir vērtība, pretstatā pseidovalstij un valsts imitācijai, kāda ir pašreizējā amerikāņu kontrolētā un nu arī okupētā Eiropas Savienības Latvijas Republika.]

Tātad, nacionalizācija ir galvenais Glazjeva ziņojuma atslēgvārds, kurš atspoguļo tā būtību. Un sākt to autors piedāvā ar valsts valūtas aktīvu izvešanu no ārvalstu ietekmes zonas. Līdzekļus, kuri ir ieguldīti ārzemju valsts obligācijās (ASV un citu valstu, kuras realizē Krievijai nedraudzīgu politiku), ir jāizņem un jāinvestē zeltā, Eirāzijas ekonomiskās savienības, BRICS un Šanhajas sadarbības organizācijas dalībvalstu vērtspapīros, starptautiskās organizācijās ar Krievijas dalību, kā arī Krievijas eksportu atbalstošas infrastruktūras paplašināšanā.

Tālāk, lai nodrošinātu paplašinātus atražošanas procesus, nepieciešams atteikties no ārējas kreditēšanas un pāriet uz kreditēšanu no iekšējiem avotiem, pie kuriem tiek pieskaitīti arī līdzekļi, kuri agrāk glabājās ārvalstīs. Privātām kompānijām, kuras saņem valsts atbalstu, tiek piedāvāts ieviest “saistības valsts priekšā saražot produktus (vai sniegt pakalpojumus) noteiktā apjomā, noteiktos termiņos un pa noteiktām cenām.” Šo saistību neizpildes gadījumā šādām kompānijām tiks uzlikts parāds valstij “nesaražotās produkcijas vērtības apmērā”. Faktiski runa iet par valsts pasūtījuma prakses paplašināšanu kopā ar zemu procentu valsts kredītiem. Acīmredzot “tirgus neredzamās rokas” darbības rezultāts nevar tikt atzīts par veiksmīgu.

Par jaunā tipa ekonomikas subjektiem jākļūst pārsvarā “nacionālām kompānijām”. Šis ir Sergeja Glazjeva termins. Šādai kompānijai ir jābūt reģistrētai Krievijā, tai ir jāpieder Krievijas rezidentiem, tā nevar būt afilēti saistīta ar ārvalstniekiem [afilēta persona – fiziska vai juridiska persona, kura ir spējīga ietekmēt uzņēmējdarbību veicošo fizisku vai juridisku personu rīcību], galvenā darbība tai ir jāveic pie sevis “mājās” un nodokļi jāmaksā savai valstij. “Nacionālās kompānijas” statusam ir jābūt nostiprinātam likumdošanā un tikai šādām kompānijām tiks dota pieeja “dabas bagātībām, valsts pasūtījumiem, valsts programmām, valsts subsīdijām, kredītiem, koncesijām, nekustamo īpašumu pārvaldībai, dzīvokļu un infrastruktūras būvniecībai, operācijām ar iedzīvotāju uzkrājumiem, kā arī citām valstij stratēģiski svarīgām un iedzīvotājiem ļoti būtiskām darbības jomām.” [Kāpēc, piemēram, arī Latvijā neieviest “nacionālās kompānijas” statusu, neatbalstīt tās un neaizsūtīt mājās skandināvu un citus ārvalstu ekonomiskos okupantus?]

Pašreizējā ofšoru ekonomika [kad juridiskās personas pārsvarā ir reģistrētas beznodokļu zonās], kurā piedalās ne tikai privātais bizness, bet arī valsts korporācijas, izvedot līdzekļus uz ārzemēm, pēc šādām izmaiņām būs likvidēta. Kapitāla izvešana tiks novērsta ar “pīrāga un pātagas” metodi, pārsvarā tomēr izmantojot “pātagu”. Lai gan lietas netiek sauktas īstajos vārdos, bet nesankcionēta kapitāla izvešana uz ārvalstīm tiks pielīdzināta nācijas resursu zādzībai [kas tā pēc būtības arī ir] un atbildība par to būs līdz pat kriminālatbildībai.

Tai pat laikā labticīgiem uzņēmējiem valsts ir gatava nākt pretī un nodrošināt tiem visus darbībai nepieciešamos priekšnosacījumus. Pašreizējās ārvalstu finansu infrastruktūras vietā tiks radīta savējā, tai skaitā notiks “pāreja uz vietējo reitinga aģentūru, auditorkompāniju, juridisko un konsultāciju kompāniju izmantošanu.” Tāpat ir jāievieš pašiem savi “reitingu aģentūru darbības standarti un valsts regulēšanā jāatsakās no ārvalstu reitinga aģentūru izmantošanas.”

Tāpat tiks ieviesta nacionālā maksājuma sistēma, iespējams, afilēti kopā ar EES un BRICS valstīm, savstarpējie norēķini nacionālajās valūtās, kā arī starpbanku norēķinu sistēma (SWIFT analogs). Tās izstrāde Krievijā jau tuvojas noslēgumam.

Visbeidzot autors piedāvā izbeigt Krievijā mežonīgā kapitālisma ēru un radīt valsts ekonomiskās plānošanas sistēmu. Runa, protams, te iet nevis par tāda vai cita veida zeķu ražošanu uz iedzīvotāju, bet gan par “ilgtermiņa prognožu un koncepciju izstrādi, vidēja termiņa programmu un individuālo plānu izstrādi, kuri ir saskaņoti ar kopējās attīstības mērķiem”. Pie tam termiņš tam visam ir pieci gadi (līdzīgi kā Padomju laiku slavenajās piecgadēs). Tik ambiciozu uzdevumu realizācijai tiek piedāvāts radīt Krievijas prezidentam tieši pakļautu Stratēģiskās plānošanas valsts komiteju.

/18.09.2015/

Avots:
http://www.km.ru/economics/2015/09/18/tsentrobank-rf/764379-natsionalizatsiya-ekonomiki
http://www.business-gazeta.ru/article/140998/

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Kāpēc lielbagātnieki iepludina Eiropā bēgļus


00551_EnjoyCapitalismSticker1aBēgļu problēmas sakarā rodas jautājums, kurš patiesībā iznīcina mūsdienu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki. Rakstnieks Mihails Vellers publicēja rakstu par bēgļu problēmu Eiropā (“Хоронить заказывали?” – http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_ ) un šis raksts guva plašu izplatību.

Īsi atstāstot, Vellera raksta saturs ir sekojošs: 1. Krievija ar Eiropu ir vienota kultūras – ideoloģiskā telpa, bet migranti ir iebrukuma armijas avangards šai telpā. Migranti brauc nevis, lai izšķīstu eiropiešos, bet gan lai izšķīdinātu sevī Eiropu.

2. Pašreizējo Eiropas problēmu avots ir kontrkultūra, kura ir iekarojusi Eiropu. 1950ajos gados “bitņiki” (Beatniks vai The Beats) – saujiņa homoseksuālistu un narkomānu ar asociāliem uzskatiem un radošām tieksmēm izveidoja kontrkultūras ētiku un estētiku. Pēc tam 1960ajos gados hipiji kanonizēja kontrkultūru, 1970ajos gados nēģerus tiesībās pielīdzināja baltajiem un pēc tam parādījās darbi, kuros tika pausta nepieciešamība stiprajai un strādājošajai sabiedrības daļai sponsorēt vājo un nestrādājošo. Pēc tam tas izvērtās visu mazākuma sociālo grupu (sākot no seksuālajām un beidzot ar reliģiskajām) sevis nostiprināšanā uz vairākuma rēķina. Gala rezultātā kreisie un izvirtuļi izkropļoja ģimenes institūtu, feministes ieviesa sieviešu individuālismu, dzimstība kritās, bet no bijušajām kolonijām, kurās “200 gadus atpakaļ mežoņi ēda viens otru un pārdeva verdzībā baltajiem”, sāka pieņemt un  labiekārtot uz sava rēķina migrantus.

3. Pie tam afrikāņi un arābi, pirmkārt, ir dumjāki par baltajiem eiropiešiem un, otrkārt, neidentificē sevi ar Eiropas valstu nācijām, kurās dzīvo. Viņi sevi uzskata “pirmkārt par musulmaņiem, pēc tam par pakistāniešiem un tikai pēc tam par Lielbritānijas pilsoņiem.” Rezultātā atliek vēl tikai 10 – 15 gadi un musulmaņu vairākums Eiropā izveidos šariata zonas. Savukārt Eiropas politiķi dēļ labdabīgas muļķības un liekulības nevēlas atzīt, ka problēma ir tieši svešā un agresīvā identitātē.

4. Eiropa piespiež savas tautas visādi apspiest savus pašsaglabāšanās instinktus tur, kur tas vēl ir, un sajaukties ar migrantiem. Un tas ir nekas cits kā tikai sabiedrības nāves alkas, tieksme uz pašiznīcināšanos. Visi mīl un novērtē nevis tagadējos impotentos eiropiešu kropļus, bet gan viņu dižos senčus, kuri radīja visskaistāko, visvarenāko un visdižāko civilizāciju cilvēces vēsturē.

Visu augstāk minēto gribētu papildināt ar dažiem saviem komentāriem.

Pirmkārt, tieksme mazākumam dzīvot uz vairākuma rēķina, protams, ir slikti, bet vispār Dižajā Eiropas civilizācijā mazākuma dzīvošana uz vairākuma darba augļu rēķina ir ļoti sena un svēta tradīcija. Situācijā, kad 1% Zemes iedzīvotāju pieder puse pasaules bagātību, bet 85 pašiem bagātākajiem miljardieriem pieder kapitāls, kurš ir līdzvērtīgs 3,6 miljardiem nabadzīgāko iedzīvotāju kapitāla kopsummai, ir kaut kā dīvaini izdarīt secinājumus, ka parazitēšanu uz citu darba augļu rēķina izdomāja hipiji un kreiso profesūra tikai 1970ajos gados.

Te vēl jāatzīmē, ka liela daļa “zelta procenta” pārstāvju ir tikai savu “pasakaino iespēju” mantinieki. Trešdaļa no pagājušā gada Forbs lielbagātnieku saraksta savus īpašumus vispār saņēma mantojumā, bet par “self-meid-menu” (vīrs, kurš visu sasniedzis pats) izreklamētais Bils Geitss vispār ir ASV senatora mazdēls un baņķieru dzimtas atvases dēls, kas viņam deva iespēju daudzus gadus nodoties radošajiem meklējumiem. Patiešām īstu “self-meid-menu” starp pasaules lielbagātniekiem ir ļoti maz.

Otrkārt. Šis “zelta procents” ir daudzkārt varenāks spēks nekā “bitņiki” un tā nu ir sanācis, ka izplatītais individuālisma un patērēšanas kults šim mazākumam izrādījās ļoti izdevīgs. Tie taču nebija “bitņiki”, kuri ievilka cilvēci kredītu ņemšanas sacensībā, kas izvērtās par ekonomiju uz bērnu rēķina. Ne jau kreisie profesori pārcēla ražošanu no Rietumvalstīm uz lētākām valstīm, tādējādi vairojot bezdarbu pie sevis mājās. Un ne jau feministes 1980ajos gados uzsēdināja Lielbritānijas bezdarbniekus uz pabalstu adatas, lai tie nebuntotos. Un ne jau “zilie” radīja “hipotekāro bumu” ASV, kurš formāli kļuva par 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes iemeslu. Tie ir ļoti bagāti cilvēki, kuri taisa naudu un ekonomē, lai gan laiku pa laikam visu šo procesu leģitimizācijai tiek ļoti plaši izreklamēti visādi krāsaini papagaiļi, kuri te kliedz par seksualitātes atbrīvošanu, te par mazākumu tiesībām.

Visbeidzot, treškārt. “Svešās un agresīvās identitātes problēma” tikai izriet no tās agresīvās gribas, kura ir novērojama planētas “zelta procentam”.

Katrs sevi cienošs lasītājs pats patstāvīgi var izdomāt, kurš no krīzes izraisīšanas variantiem ir pārliecinošāks: a) “bitņiki”, studenti un kreisā profesūra samaitāja baltos eiropiešus, iznīcināja ģimenes, mēģināja pie mežoņiem ieviest demokrātiju, kā rezultātā tika savesti visādi nigeri un radās tās “nāves alkas”; b) pasaules lielbagātnieku kasta (kura savas bagātības nodod no paaudzes paaudzē) banāli dzenoties pēc peļņas iedzina baltajiem eiropiešiem galvās individuālistisko – patērēšanas dzīves modeli, tādējādi ekspluatācijas rezultātā izspiežot no viņiem visu cilvēcisko resursu. Pēc tam viņi, dzenoties pēc peļņas, iznīcināja daļu Austrumu un Dienvidu valstu, bet tagad, atkal dzenoties pēc peļņas, viņi daļēji nomaina [degradētos un maz kam derīgos] Eiropas iedzīvotājus.

Pie tam “zilie” aktīvisti, kreisā profesūra, “bitņiki” un feministes lielbagātnieku kastai ir tāds pats “peļņas gūšanas instruments”, kāds 1930ajos gados viņiem bija nacisti, bet 1950ajos gados “beibibums” (pirmais kreditēšanas drudzis).

Vēl jāuzsver, ka ar idejām, kuras var reāli apdraudēt peļņas gūšanu, valdošā lielbagātnieku kasta izrēķinās ātri un apņēmīgi. Atcerēsimies kaut vai ASV “raganu medības”, operāciju “Kondor” Latīņamerikā un vardarbīgo pēckara demokratizāciju Itālijā un Francijā.

Citiem vārdiem sakot, viss jautājums tomēr ir, kurš tad galu galā iznīcina mūsu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki, kuri ar šiem pabalstiem aizstāj reālu pilsoņu iesaistīšanos vadības procesos. (Dīvainā kārtā t.s.”cīņas par pilsoniskām brīvībām laikmets” visās pasaules attīstītākajās valstīs nāca kopā ar pilsoņu sociālās pasivitātes padziļināšanos. Gan Eiropā, gan Amerikā, gan Krievijā arvien mazāk cilvēku ir arodbiedrību biedri, politisko kustību un partiju dalībnieki.)

Var, protams, uzlikt atbildību par visdižākās civilizācijas katastrofu uz kaut kādām mistiskām “nāves alkām”. Bet tā ir bāzes un papildelkementu, cēloņu un seko apmainīšana vietām. Visas tās “nāves alkas” parādījās tikai tāpēc, ka vienā brīdī bezbērnu pilsētnieks – vienpatis sāka izmaksāt lētāk un patērēt vairāk nekā cilvēks no tradicionālās “sabiedrības šūniņas”. Kā tirgus vienība šāds indivīds izrādījās veiksmīgāks un izdevīgāks tāpēc kļuva par attīstīto sabiedrību dominējošo pārstāvi.

Pašreiz viss galvenais izdevīgums no  pilsētniekiem – vienpatņiem jau ir iegūts, bet viņš pats caurmērā ir kļuvis vecāks un sāk jau izmaksāt pārāk dārgi. Pie tam viņš ir piekrauts ar tik nepaceļamu pašcieņu un tik lielu obligāti viņam pienākošos labumu klāstu, ka tirgus turētājiem vienkāršāk ir ievest jaunas darbaspēka vienības nekā pārveidot esošās.

Mīts par to, ka “no Afganistānas un Sīrijas sabraukušos nepiespiedīsi strādāt”, protams, ir interesants, bet tā ir tikai un vienīgi folklora. Saūdu Arābijā, piemēram, ir pieņemts stāstīt anekdotes par slinkajiem pakistāniešiem, bet ASV par miegainajiem meksikāņiem. Bet gan vieni, gan otri rukā attiecīgajos tirgos uz pilnu jaudu. Maskavieši var aiziet uz jebkuru jaunbūvi , supermārketu vai pat piena kombinātu un paskatīties uz tur sabraukušajiem viesstrādniekiem, lai gan PSRS laikā Vidusāzijas iedzīvotāji arī netika uzskatīti par čakliem.

Bet bēgļi jau ir sākuši dot “zelta procentam” peļņu, kaut vai tikai uz ēdiena, dzīvesvietas un aifonu rēķina, un tas nekas, ka tas notiek uz valsts līdzekļu rēķina. Un pats “zelta procents” izmirt nemaz negrasās, pat vairāk, krīzes laikā tas ik gadu tikai palielināja savu personisko labklājību. Lūk, ko mums raksta “bagāto un skaisto” preses izdevums Forbes: “Kopā 2014.gada reitingā tika iekļauti 1654 cilvēki ar īpašumiem sākot no 1 miljarda dolāru. Viņu īpašumu kopsumma ir 6,4 triljoni dolāru – par 1 triljonu vairāk nekā pagāšgad.” [Un tie ir tikai oficiālie dati, reālais lielbagātnieku bagātību kopapjoms ir daudz lielāks un bagātākie un ietekmīgākie no tiem šādos sarakstos publicēti netiek.]

Un tagad par mūsu [Krievijas] problēmām. Pie mums maz kurš ir dzirdējis par “bitņikiem” un “zilos” nelaulā, bet attieksme pret cilvēku kā pret tirgus resursu ir apmēram tāda pati kā vadošajās Rietumeiropas valstīs. [Šīs attieksmes kalngals ir, kad aprobežoti algotie vergi ar entuziasmu pieņem ideju par “sevis pārdošanu”.] Un tātad šādiem cilvēkiem ar tiem pašiem “tirgus mehānismiem” un tās pašas “ekonomiskās izaugsmes” vārdā tiek uzspiesta tā pati patērēšana un tas pats individuālisms. Starp citu garīgums un patriotisms šai loģikā arī ir “tirgus mehānismi”.

Un ja mūsu [Krievijas] oficiozā doma tā arī pafosi turpinās atmaskot netikumiskumu, noklusējot no kurienes tikumība vispār rodas, ja mūsu ideoloģija neatgriezīs cilvēkus no “tirgus resursa” statusa galvenās vērtības statusā, kura ir jāattīsta, jāpavairo, jāizglīto un jāiesaista vērienīgu problēmu risināšanā, tad mēs iegūsim to pašu, ko “impotentie Eiropas kropļi”, tikai kādus desmit gadus vēlāk.

Viktors Marahovskis
/19.09.2015/

Avots:
http://www.odnako.org/blogs/otkuda-berutsya-migranti-protiv-rossiyskoy-duhovnoy-analitiki/
http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_
http://www.rg.ru/2014/01/21/protsent-site-anons.html
http://www.odnako.org/blogs/bitovaya-fantastika-protiv-bolshogo-chyornogo-dzhipa/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Kā atrisināt ilggadīgo Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu


00547_Location_Nagorno-Karabakh_ruKalnu Karabahas konflikts ir visvecākais un sarežģītākais no visiem etniskajiem konfliktiem, kuri notika PSRS teritorijā tās eksistences pēdējos gados un pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma.

[Kalnu Karabaha ir sena armēņu apdzīvota teritorija, kura kā Karabahas haniste nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, bet pēc revolūcijas 1918. –1920.gadā notika azerbaidžāņu – armēņu karš par Kalnu Karabahu. PSRS vadība, mēģinot uzlabot attiecības ar Kemala Ataturka Turciju, nolēma atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas PRS sastāvā, dodot Kalnu Karabahai ļoti plašu autonomiju. Vēlākie armēņu mēģinājumi PSRS ietvaros panākt Kalnu Karabahas pievienošanu Armēnijas PSR bija neveiksmīgi. Kalnu Karabaha bija starpetniskās spriedzes un konfliktu avots vēl PSRS ziedu laikos.]

Kalnu Karabahas konflikts sākās 1987.gadā un joprojām vēl nav beidzies. Tas ir ne tikai pirmā PSRS starpnacionālā konflikta piemērs, bet arī pirmā starprepublikāniskā konflikta piemērs, kurš pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā izvērtās atklātā karā starp Armēniju un Azerbaidžānu.

1994.gada maijā pēc Biškekas protokolu parakstīšanas intensīva karadarbība tika pārtraukta un konflikts tika iesaldēts. Tomēr pietiekami regulāri notiek apšaudes robežjoslā, kas izraisa asu abu pušu reakciju. Tāpat periodiski izveidojas situācija, kas draud izraisīt karadarbības atsākšanos.

Konflikta atjaunošana ir neizdevīga gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, gan Krievijai

Neatrisināmais Kalnu Karabahas konflikts nodara lielu kaitējumu pēcpadomju telpas internacionālajiem projektiem. Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) ir gandrīz vai vienīgā struktūra, kurā vienlaicīgi atrodas gan Erevāna, gan Baku. Bet jau Armēnijas dalība Kolektīvās drošības līguma organizācijā bija viens no faktoriem, kas izraisīja Azerbaidžānas nepatiku un beidzās ar tās izstāšanos no šīs organizācijas 1999.gadā. Droši var izteikt pieņēmumu, ka Armēnijas dalība Muitas savienībā un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā bremzē Azerbaidžānas sadarbību ar šīm struktūrām.

Pašreiz mēs vērojam starptautiskās situācijas saasināšanos dēļ PaxAmericana sistēmiskās krīzes un Vašingtonas mēģinājumiem pārvarēt to, nostājoties uz stingras konfrontācijas ceļa ar Krieviju. Rezultātā palielinās varbūtība, ka mākslīgi (ar ASV pūliņiem) tiks “atsaldēti” visi starpetniskie konflikti pēcpadomju telpā. Ņemot vērā Kalnu Karabahas konflikta stratēģisko nozīmi, tas kopā ar Piedņestru ir starp pirmajiem aktivizācijas kandidātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kaukāzs ir Krievijas vārti uz Tuvajiem Austrumiem, un ASV ļoti vēlas šos vārtus aizvērt.

Pie tam ASV, ja tai izdosies aktualizēt militāro sadursmju atjaunošanos Kalnu Karabahasā, centīsies panākt pēc iespējas intensīvāku karadarbību, saprotot, ka nevienai no pusēm nav iespējams gūt militāru uzvaru.

Pēc būtības militāro sadursmju atjaunošanās Kalnu Karabahā būs bezjēdzīga armēņu un azerbaidžāņu savstarpēja iznīcināšana bez perspektīvām pārskatāmā nākotnē sasniegt rezultātu, kurš apmierinātu kaut vai vienu no karojošajām pusēm.

Protams, šī scenārija realizācijas gadījumā Krievijas resursi tur tiks nopietni “piesieti”, jo Maskava nevarēs nostāties kādā vienā pusē un nevarēs pieļaut konflikta eskalāciju.

Kas ir iespējams un kas nav iespējams?

Vienīgā iespēja pazemināt konflikta atjaunošanās varbūtību ir uzsākt reālu krīzes noregulēšanu, balstoties uz tiešām divpusējām Baku un Erevānas sarunām.

Ir skaidrs, ka ātri likvidēt gandrīz trīs desmitgades ilguša militāri – politiska konflikta sekas nav iespējams. Un nonākt līdz abām pusēm pieņemamam savstarpējās vienošanās tekstam visdrīzāk varēs tikai pēc vairākiem gadiem (tiesa gan gribas cerēt, ka tas izdosies ātrāk). Tomēr, lai samazinātu vai pat izslēgtu militāru darbību atjaunošanos, pusēm nav obligāti uzreiz noslēgt vienošanos. Pat konflikta noregulēšanas principi ir jautājums, kurš visdrīzāk tiks apspriests ilgi.

Tomēr Baku un Erevānas piekrišana tiešām sarunām ar vienlaicīgām publiskām deklarācijām par apņemšanos atrisināt konfliktu nemilitāriem līdzekļiem radīs pavisam citu politisko un informatīvo situāciju.

Šodien, kad puses atrodas trausla pamiera apstākļos, neuzticas viena otrai, gaida provokācijas un gatavojas karam, propaganda no abām pusēm strādā uz ienaidnieka tēla radīšanu. Šajos apstākļos politiķi ir spiesti stingri reaģēt uz jebkuru pārpratumu, jebkuru nejaušību, jebkuru provokāciju. Gan Azerbaidžānas, gan Armēnijas sabiedrība sagaida no saviem līderiem maksimāli stingru reakciju uz “ienaidnieka izlēcieniem”. Attiecīgi jebkurš, pat visnenozīmīgākais incidents ātri pieņem homēriskus apmērus un izsauc abpusēju apmaiņu ar stingriem paziņojumiem visaugstākajā līmenī. Tas savukārt izraisa kārtējo militāra tipa histērijas vilni mēdijos.

Tādējādi gan politiķi, gan sabiedrība nonāk apburtā lokā, kurā uzkurina viens otru. Līdz šim vienmēr izdevās laicīgi apstāties. Tomēr ja procesā iesaistīsies nopietns spēks, kurš grib pagrūst puses uz kara atsākšanu un kuram ir ļoti liela pieredze visdažādāko konfliktu radīšanā un izprovocēšanā visā pasaulē, tad nebūt nav teikts, ka kārtējais konflikta saasinājums neizrādās liktenīgs.

Lai izrautos no nebeidzamas cīņas apburtā apļa, nepieciešams lai pārrunas principā būtu iespējamas. Pie tam ir jāsaprot, ka ne Erevāna var atteikties no Kalnu Karabahas armēņu atbalstīšanas, ne arī Baku būs spējīga attaisnoties Azerbaidžānas sabiedrības priekšā par atteikšanos atjaunot Azerbaidžānas PSR robežas. Attiecīgi bez apņemšanās izmantot tikai miermīlīgus līdzekļus konflikta noregulēšanai, lai sāktu pārrunu procesu abām pusēm kopējas deklarācijas līmenī ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos nav iespējamas divas lietas: 1) atgriezt stāvokli, kāds bija pirms konflikta; 2) saglabāt esošo situāciju.

Faktiski tas būtu pirmais kompromiss ceļā uz pašreiz vienīgo iespējamo kompromisa mieru. Gribu vērst uzmanību, ka šie formulējumi ir maksimāli vispārīgi. To, kurš no kā un par labu kam atteiksies ir tālāku, iespējams ilggadīgu pārrunu jautājums.

Šodien ir jāpielieto šāda tipa sākuma formulējumi, lai abu pušu pozīcijas nebūtu pilnīgi pretrunīgas un lai kaut vai teorētiski būtu iespējams tās novest pie kaut kāda kopsaucēja. Tālāk var mēģināt uztaustīt kompromisu un paralēli strādāt ar abu valstu sabiedrisko domu, mainot to no savstarpējas cīņas noskaņojumiem uz konstruktīvāku pozīciju.

Pašreiz ir labvēlīgi apstākļi konflikta atrisināšanai

Situācija šodien ir izveidojusies ļoti labvēlīgi, lai varētu uzsākt veiksmīgas sarunas. Ja agrāk abas konfliktā iesaistītās puses periodiski izjuta kārdinājumu paspēlēt uz Krievijas – Rietumvalstu pretrunām, lai iegūtu kādu papildus pārsvaru, tad šodien tas kļūst neiespējami. Rietumvalstis šai reģionā vairs nav spējīgas spēlēt nekādu konstruktīvu lomu. Eiropas Savienībai tam vienkārši nepietiek resursu, bet ASV jau paspēja gan Erevānā, gan Baku organizēt neveiksmīgus valsts apvērsumus. Vienīgais reālais starpnieks, kurš uztur labas attiecības ar abām pusēm, ir Krievija.

Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna atrodas tā reģiona tuvumā, kurā aktīvi darbojas “Islāma valsts” un abas valstis ir potenciāli islāmistu mērķi. Tāpēc gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir ieinteresētas netērēt savus resursus bezjēdzīgā, vienam otru iznīcinošā konfliktā, bet gan apvienot savus resursus cīņai ar “Islāma valsti”. Un atkal, vienīgais reālais sabiedrotais, kurš ir ne tikai ieinteresēts, bet arī spējīgs palīdzēt Erevānai un Baku “Islāma valsts” invāzijas Kaukāzā gadījumā, ir Krievija.

Visi ārējie apstākļi ir izveidojušies tā, ka konstruktīvs dialogs ar labām panākumu izredzēm ir ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams atzīt tiešu sarunu starp Baku un Erevānu iespējamību un lietderību. Šīs sarunas var sākties jebkurā vietā, tai skaitā arī ar Krievijas starpniecību, tomēr iniciatīvai ir jānāk no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo tas ir viņu konflikts, jo viņiem ir jānokārto savas attiecības un nekāds noregulējums viņiem nevar tikt uzspiests.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs , Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/123329

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par aristokrātiskas uzvedības pamatiem


15305417-media_httpfarm5static_ryAIC1. Kas ir aristokrātija?

Var izdalīt sekojošas aristokrātijas definīcijas:
•    Pēc būtības;
•    Vēsturiskā;
•    Formālā;
•    Mūsdienu reālā

Formāli aristokrāti ir aristokrātisko titulu īpašnieki (karaļi, hercogi, grāfi, baroni …).

Pēc būtības: Aristokrātija ir sabiedrības labākie pārstāvji (Vārda «aristokrātija» izcelsme: no sengrieķu aristoslabākais; kratosvara).

2. Vēsturisks aristokrātijas skatījums

Kopš seniem laikiem aristokrātija asociējas ar monarhisku (karaļu varas) pārvaldes iekārtu, monarhu piešķirtajiem tituliem (piemēram, hercogs, grāfs, barons) un īpašumiem (dzimtmuižām), kas mantošanas kārtā tiek nodoti pēcnācējiem.

Feodālā laikmeta (V – XVIII gs.) galvenās aristokrātu vērtības: UZTICĪBA un GODS (Jābūt uzticīgam savam monarham un dotajam vārdam (solījumam), nedrīkst pieļaut necienīgu (aristokrātu godam pretrunā esošu) uzvedību).

Aristokrātijas pretmets – neizglītoti un tumši cilvēki, plebeji, pūlis, pūļa cilvēki, kurus nesaista aristokrātu goda jūtas un kuri neprot aristokrātiski uzvesties.

3. Feodālās aristokrātijas noriets un naudas aristokrātijas triumfs

Feodālā aristokrātija (hercogi, grāfi, baroni) radās uz Senās Romas impērijas drupām V gadsimtā (vairāk kā 1500 gadus atpakaļ).

Laika gaitā feodālie aristokrāti zaudēja savas aristokrātiskās īpašības (saglabājot titulus un īpašumus), pārvēršoties par iedomīgiem, stulbiem un izvirtušiem plebejiem ar labskanīgiem tituliem.

Paralēli radās jauna tipa aristokrātija – buržuāzija jeb naudas aristokrātija.

XVIII – XIX gadsimtu laikā (pirms 100 – 200 gadiem) naudas aristokrātija gāza deģenerējušos feodālo aristokrātiju, pārņēma daļu tās tikumus, pārveidoja pēc saviem ieskatiem feodālās valstis un sāka valdīt, ko dara līdz pat mūsdienām.

Daļa feodālo aristokrātu piemērojās jaunajiem apstākļiem un kļuva par naudas aristokrātiem, saglabājot iepriekšējos titulus. Bet daļa jauno naudas aristokrātu nopirka sev feodālo aristokrātu titulus vai apprecējās ar izputināto feodālo aristokrātu mantiniekiem.

4. Mūsdienu reālā aristokrātija

•    Lielbagātnieki (Īpašumi mērāmi 100-os miljardu un triljonos dolāru. Piemēram, Rotšildi, Rokfelleri, Baruhi utt.)
•    Bagāti feodālo titulu īpašnieki (Karaļi, hercogi, grāfi, baroni utt. un viņu radinieki)
•    Senu, bagātu un ietekmīgu dzimtu pārstāvji
•    Ļoti spējīgi un talantīgi cilvēki ar aristokrātiskas uzvedības manierēm (Ir uzņemti lielbagātnieku, feodālo titulu īpašnieku un seno dzimtu pārstāvju lokā. Pilda dažādas pasaules pārvaldības funkcijas.)

5. Aristokrātiskas uzvedības pamatprincipi

•    Augsta pienākuma apziņa (Zin, kas jādara, dara bez skubināšanas, cenšas izdarīt maksimāali labi)
•    Disciplīna (Disciplinē sevi mērķa sasniegšanai un pienākuma izpildei)
•    Kolektīvisms (Saprot, ka cilvēks viens pats ir nekas, ka cilvēkam ir jāspēj iekļauties kolektīvā un kalpot kolektīvam)
•    Loģiskā domāšana
•    Pieklājība un laipnība (Saprot, ka nepieklājīgi cilvēki noskaņo apkārtējos pret sevi, tādēļ ir “ievainojami” un ar apgrūtinātām organizēšanas un vadīšanas iespējām)
•    Gribasspēks un savaldība
•    Pieticība (Patiesi pilnvērtīgi cilvēki ir pieticīgi gan tādēļ, ka tas ir droši, gan tādēļ, ka nav nepieciešamība kompensēt iekšējo nepilnvērtības sajūtu ar ārišķībām)
•    Organizatora spējas un prasme produktīvi strādāt
•    Idejiska darbības motivācija (Dara idejas vārdā nevis pašlabuma un/vai naudas ieguves dēļ)
•    Drosme (Nebaidīšanās no kritikas, nesapratnes, atlaišanas, vajāšanām, gatavība mirt par saviem ideāliem)
•    Goda sajūta, dotā vārda turēšana, nemelošana (Izjūt apkaunojumu kā traģēdiju)
•    Neiecietība pret zemiskumu un zemiskiem cilvēkiem (plebejiem, pūli, pūļa cilvēkiem)
•    Spēja atšķirt būtisko no nebūtiskā
•    Kaitīgu ieradumu neesamība (Nesmēķē, nelieto alkoholu un citas narkotikas, dzīvo veselīgi)
•    Spēja un vēlme nepārtraukti mācīties; lasīšana

6. Aristokrātiskuma apraksts dzejā

Radjeds Kiplings „Ja…”

Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

7. Vai var kļūt par aristokrātu?

Jā, …, bet grūti… Jāiemācās un jāpierod uzvesties kā aristokrātam.

Grūtības:
1. Spēja pārvarēt un mainīt sevi
2. Lielas daļas apkārtējo nesapratne un nosodījums (Sabiedrības vairākums bieži vien nesaprot un pat nosoda savus potenciāli spējīgākos pārstāvjus, uzskata tos par sapņotājiem, nejēgām, neveiksminiekiem utt., un rauj viņus “pie zemes”, pie savām piezemētajām vērtībām)
3. Pseidoaristokrātu  kaitniecība

8. Pseidoaristokrāti

Pseidoaristokrāti – cilvēki, kuri nepamatoti sevi uzskata par labākajiem, neprot aristokrātiski uzvesties un pretendē (bieži vien agresīvi) uz ārišķīgiem savas „aristokrātiskās” dabas apliecinājumiem – naudu (mantu), tituliem, amatiem.

Pseidoaristokrātiem ārišķība ir daudzkārt svarīgāka par būtību.

Pseidoaristokrāti tiecas pēc pārspīlētām tiesībām un atmet pienākumus, no kurām šīs tiesības izriet.

Pseidoaristokrāti ir egoisti un egocentriķi.

Pseidoaristokrātus var iedalīt aristokrātiskos plebejos (degradētās aristokrātu atvasēs, kuras vairs nespēj aristokrātiski uzvesties) un plebejos, kuri kaut kādā veidā (visbiežāk zemiskām metodēm) ir ieguvuši bagātību un ietekmi, tāpēc iedomājas sevi par „izredzētiem”, „labākajiem”, „aristokrātiem”, lai gan aristokrātiski uzvesties neprot.

9. Aristokrātiska plebeja piemērs

00496_img_7173_kate_wills_baby_bath_lores
Kā var noteikt, ka attēlā redzamais vīrietis ir plebejs?
1.    Pēc izskata: sejas mīmikas un pozas
2.    Pēc fotogrāfijas fakta. Kāds ir nofotogrāfējis cilvēku intīmā situācijā. (Šis kāds ir galma fotogrāfe, tas ir – pēc būtības svešs cilvēks)
3.    Pēc  fotogrāfijas publiskošanas fakta

10. Aristokrāti – sabiedrības parādnieki un kalpi

Pseidoaristokrāti aplami iedomājas, ka ir vislabākie, visgudrākie un ka apkārtējiem viņiem tādēļ jākalpo.
aristokratija
Patiesībā:
1. Aristokrātija ir visas sabiedrības kopēju pūliņu radīta un uzturēta parādība
2. Katrs aristokrāts ir neatmaksājamā parādā sabiedrībai, kura viņu radīja (no kuras tas ir cēlies) un šis parāds ir atdodams godprātīgi kalpojot un vadot sabiedrību
3. Ja aristokrātija kļūst iedomīga, negrib kalpot sabiedrībai un uzskata, ka sabiedrība ir domāta tās zemisko vēlmīšu apmierināšanai, tad:
3.1. Sabiedrība pārstāj atbalstīt šādus aristokrātus (neklausa tos, izjūt pret viņiem naidu un nicinājumu)
3.2. Šādi aristokrāti deģenerējas un paši sāk «rakt sev bedri»
3.3. Sabiedrības dzīlēs sāk veidoties citi aristokrāti, kuri tiecas nomainīt deģenerātus

11. Aristokrātu ienaidnieki

1. ARISTOKRĀTISKI PLEBEJI (Aristokrātu, lielbagātnieku un senu dzimtu atvases, kuras ir deģenerējušās par plebejiem un kuras vairs ne spēj, ne grib uzvesties kā aristokrāti. Tie ir tumši un zemiski cilvēki ar pietiekami lielām iespējām)
2. IETEKMI UN BAGĀTĪBU IEGUVUŠI PLEBEJI (Nelietīgi vidusmēra cilvēki, kuri ir spējuši iegūt bagātību un ietekmi, un kuri par visām varītēm pie tām turas. Šādi cilvēki parasti rodas pārmaiņu rezultātā un juku laikos.)
3. PLEBEJU MASAS (Sabiedrības padibenes – nelietīgākie, amorālākie un pagrimušākie sabiedrības pārstāvji; nelietīgi vidusmēra cilvēki)
4. NORMĀLO VIDUSMĒRA CILVĒKU MAZISKUMS (Egoisms, piezemēti un primitīvi mērķīši, nespēja atšķirt būtisko no mazbūtiskā, nespēja saskatīt kopsakarības, domāt plaši un ilgtermiņā, sīkzādzības un sīkkaitnīcības, nevēlēšanās kalpot kopībai)

12. Aristokrātu uzdevums

Izglītot, apgaismot un pacelt normālus vidusmēra cilvēkus, vienlaicīgi aizsargājot tos no neliešiem.

/V.1 – 20.09.2015/

Avots:
https://dzivibasskola.wordpress.com/2015/09/20/prezentacija-par-aristokratiskas-uzvedibas-pamatiem/

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par dzīves jēgu


00546_naturestudies_thumb1. Kas ir dzīves jēga?

Visbūtiskākā cilvēka pamatatziņa (svarīgākais dzīves jautājums), kas nosaka cilvēka uzskatus, mērķus un rīcību.

Daudzi cilvēki nezina atbildi uz savu svarīgāko dzīves jautājumu, nesaprot tā būtiskumu un vispār neaizdomājas par dzīves jēgu, kas rada viņu dzīvē pārpratumus un padara viņus par ļaunu cilvēku manipulāciju upuriem.

Dzīves jēga ir atbilde uz jautājumu, kādēļ vispār cilvēks dzīvo, kam viņš šajā dzīvē ir noderīgs un ko viņš šajā dzīvē grib sasniegt un izdarīt.

Atbildot uz dzīves jēgas jautājumiem maziski, cilvēks pats sevi noniecina un devalvē. Piemēram, uzskatot par dzīves jēgu pelnīt daudz naudas, cilvēks sevi padara par pērkamu dvēseli, naudas vergu un nostājas uz ceļa, pa kuru ejot viņš kļūs par ļaunu, zemisku cilvēku.

2. Dzīves nejēgas pamatatziņas

Plaši izplatīti maldi: Viss ir relatīvs. Dzīve ir bezjēdzīga. Dzīvei jēgas nav.

No tā izriet: Dzīves jēga ir “baudīt dzīvi” (jādzīvo, ja jau dzīvo, jāgūst no dzīves viss patīkamais, ko var gūt, un jāizvairās no visa nepatīkamā; jāizbauda ik mirklis, jātiecas pēc patīkamām sajūtām un maksimāli jāizvairās no sāpēm un grūtībām)

3. Dzīves nejēgas sekas

“Dzīves baudīšana” kā dzīves jēga = egoisms  – Egocentrisms – Sabiedrisko struktūru sairšana (Visi domā tikai par sevi, neviens negrib būt tas muļķis, kuram jāvelk viss vezums un kuram pārējie kāpj uz galvas) – Negatīvi dzīves apstākļi, dzīves kvalitātes pasliktināšanās – “Dzīves baudīšanas” iespēju samazināšanās – utt. uz leju …

4. “Dzīves baudas”

Jutekliskās baudas
·    Garšīgi paēst, izgaršot ēdienus un dzērienus, pierīties
·    Masāžas, sekss, seksuālās dzīves “dažādošana”, seksuālās perversijas
·    Komforta (maksimāli iespējama bezgrūtību, bezpiepūles) esamība

Apziņas izmaiņu baudas
·    Apdullinoša mūzika
·    Smēķēšana, alkohols, narkotikas

Emocionālās baudas
·    Ceļošana, piedzīvojumu meklēšana, TV, seriāli, extrīms, spēles, soc.tīklu mānija, datorspēles, azartspēles
·    Kolekcionēšana, mantu mānija (mantas, to esamība svarīgāka par cilvēkiem), shopings (iepirkšanās kāre)
·    Uzslavas, pagodinājumi, ārišķīgi nopelnu un nozīmības apliecinājumi
·    Sajūta, ka esi līderis, vislabākais, visgudrākais, visskaistākais, visstiprākais utt., vēlme būt pirmajam, pašapmierinātība, narcisisms, nesodāmības sajūta
·    Pārākuma apziņa, ambīciju apmierināšana, kritizēšana, komandēšana, pavēlēšana
·    Naudas kāre, varaskāre, citu pazemošana, paverdzināšanas kāre, sadisms, mocītkāre …

5. Baudas apnīk, notrulina, iztukšo

Baudām piemīt pārsātināšanās efekts: Baudas apnīk! Baudas notrulina un iztukšo! Jo vairāk baudu gūts, jo vairāk gribas vēl – lielākas un spēcīgākas!

Baudas izsūc spēkus no cilvēka. Baudu izraisītais iekšējais tukšums spiež cilvēkus meklēt arvien jaunas un spēcīgākas baudas, kas savukārt notrulina vēl vairāk un izsūc iekšējos spēkus vēl vairāk. Un tā nepārtraukti līdz brīdim, kad cilvēkam savu spēka rezervju vairs nav un iegūt tās no citiem parazītiski – vampīriskā ceļā arī vairs nav iespējams.

Sākot skriet arvien jaunu baudu meklēšanas vāveres ritenī, cilvēks nolaižas līdz dzīvnieciskam līmenim vai pat zemāk un ir spējīgs pastrādāt visdrausmīgākos un visnejēdzīgākos noziegumus.

5. Dzīves nejēga

“Dzīves baudīšana” ir nepilnvērtīgu cilvēku dzīves jēga, kas tos grūž postā.

“Dzīves baudīšana” kā dzīves jēga ir nāves ideoloģijas elements, kā mērķis ir nemanāma un pakāpeniska cilvēku nogalināšana.

6. Cilvēka būtība

Cilvēks ir garīga būtne. Cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot bez augstākiem garīgiem ideāliem un bez savas misijas apziņas.

Cilvēks ir sociāla būtne. Cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot viens pats, tikai priekš sevis un domājot tikai par sevi. Kas ir derīgs tikai sev, nav derīgs it nekam.

Cilvēks ir būtne, kura nevar pilnvērtīgi dzīvot bez nepārtrauktas garīgas izaugsmes. Kurš apstājas (garīgā izaugsmē), tas mirst.

7. Mācīšanās kā dzīves jēga

No cilvēka būtības izriet un cilvēka attīstība apstiprina, ka vienīgā dzīves jēga ir MĀCĪŠANĀS un no tās izrietošā nepārtrauktā izaugsme. Dzīve ir viena liela un bezgalīga skola!

Cilvēka mācīšanās iespējas dzīves laikā ir neierobežotas. Pasaulē izzināmā, apgūstamā un iemācāmā apjoms ir bezgalīgs.

Mācīšanās ir dzīves jēga gan no ateistiska, gan no kristīga, gan no reinkarnāciju (“dvēseļu pārceļošanas”) reliģiju skatu punkta.

8. Radīšana kā dzīves jēga

Kā obligāta un neaizvietojama mācīšanās sastāvdaļa ir RADĪŠANA. Teorija bez prakses ir maznoderīga. Mēģinot kaut ko radīt, cilvēks mācās. Radot cilvēks nostiprina savas zināšanas un prasmes un paver sev jaunus apgūstamā horizontus. Nemēģinot radīt, cilvēks pilnībā negūst mācību.

Standarta augstākie radīšanas līmeņi: cilvēka radīšana (ģimenē, kā skolotājam, kā sabiedrības loceklim) un sociālu kolektīvu radīšana (ģimene, interešu pulciņi, darbavieta, uzņēmumi, biedrības, kustības (reliģiskas, politiskas, sabiedriskas), organizācijas, valstis utt.)

9. Kalpošana kā dzīves jēga

Kas ir derīgs tikai sev, nav derīgs it nekam. Cilvēks, kurš koncentrējas tikai uz sevi, kurš mācās tikai sev, kurš rada tikai sev, gala beigās zaudē mācīšanās un jaunā uztveršanas spēju. Lai uzturētu dzīvību, ir nepieciešama nepārtraukta informatīvi – enerģētiska apmaiņa ar apkārtējo vidi, ar citiem cilvēkiem, tāpēc jārada ir priekš citiem jeb ir JĀKALPO citiem.

Ir pareizi teikts: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kas arī nozīmē: Kalpo savam tuvākajam kā sev pašam.

Lai dzīvotu laimīgi, lai būtu patiešām veiksmīgs, no sirds un dvēseles ir jākalpo citiem (jāmīl apkārtējie), jācenšas patiešām palīdzēt citiem viņu vislabākajās un viscēlākajās vēlmēs, kā arī jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ar zemisko un dzīvniecisko.

10. Nav jākalpo cilvēku netikumiem

Ir jāmīl un jākalpo tuvākajam, bet … Nav jāizdabā citu kaislībām un grēcīgām iegribām.

Ir jāmīl tuvākais, bet ne viņa netikumi. Pret tuvākā netikumiem ir jāizturas neiecietīgi un pret netikumiem ir jācīnās.

Nav jākalpo ļauniem cilvēkiem un “dzīves baudītājiem” viņu netikumos, jo tā tiek atbalstīts viņu destruktīvais dzīvesveids. Šādu cilvēku netikumiskās vēlmītes principā ir neapmierināmas, viņi ir nepateicīgi, arvien pieprasīs vēl un vēl, centīsies uzkundzēties tam, kurš palīdz.

Ja palīdz, kalpo un izdabā cilvēku netikumiem, tad uzzina, ka… Nepateicība ir pasaules alga … un kā jebkura alga, arī tā ir jānopelna

11. Noderīgākās profesijas un to misijas

Ir daudz veidu kā kalpot, mūsdienās visizplatītākais – caur izvēlēto profesiju. Katrai profesijai ir sava misija. Profesija bez misijas – bezjēdzīga vai antisabiedriska darbošanās.

Sabiedrībai visnoderīgākās profesijas:
1. Skolotāji, garīdznieki, rakstnieki, žurnālisti … (Misija: audzināt, mācīt, izglītot, apgaismot cilvēkus)
2. Ārsti (Misija: rūpēties par cilvēku veselību, izārstēt, padarīt cilvēkus veselus )
3. Lauksaimnieki (Misija: pabarot cilvēkus)
4. Inženieri, meistari,  būvnieki, programmētāji … (Misija: labiekārtot cilvēku dzīves telpu, radot instrumentus, ēkas, ierīces, tehnoloģijas)
5. Juristi, ierēdņi, politiķi … (Misija: nodrošināt sabiedrisko kārtību)
6. Policisti, karavīri, tiesneši (Misija: cilvēku aizsargāšana, ļaunprātīgo nelaimju izraisītāju atrašana un sodīšana )
7. Grāmatveži, finansisti, banku darbinieki (Misija: matemātiski uzskaitīt sabiedriskos labumus)

12. Antisabiedriskās profesijas

·    T.s. “seileri” un mārketinga speciālisti (produktu iesmērētāji)
·    Reklāmisti, Publisko attiecību (PR) speciālisti (maldinātāji un meļi, kuru galvenais uzdevums ir pozitīviskot jebkuru, parasti negatīvu, parādību; viens no skolotāju pretmetiem)
·    Visu veido apkalpotāji, t.s. “servisa” darbinieki (jāapkalpo jebkurš, bet galvenā mērķauditorija ir tie, kam “labs serviss” ir visbūtiskākais – piekasīgi ļautiņi, kam visbiežāk ir zems morāles līmenis)
·    Pūļa izklaidētāji (entertaiment industrijas darboņi)
·    Kredītpiedzinēji un algotņi (par naudu karojoši “karavīri”)
·    Alkohola, cigarešu un citu narkotiku ražotāji un izplatītāji
·    Prostitūtas, zagļi, krāpnieki, killeri …

Asinizatora (mēslu izvedēja) vai apkopēja profesija ir sabiedriski daudzkārt noderīgāka un daudzkārt cienījamāka par “seileru”, mārketinga un PR speciālistu, kā arī jebkāda paveida naudas pelnītāju (biznesmeņu) darbošanos.

13. Nauda kā augstākā vērtība visu samaitā un padara nederīgu

Ja sabiedriski noderīgām profesijām atņem vai ievērojami samazina misijas apziņu (aizstājot to ar nepieciešamību pelnīt naudu un personisko prestižu), tad šo profesiju pārstāvji sāk kaitēt sabiedrībai, pārvēršoties par saviem pretmetiem un sabiedrības ienaidniekiem.

·    Skolotājs – naudas pelnītājs necenšas iemācīt, imitē mācīšanas procesu un galējos gadījumos apzināti maldina un melo apmācāmajiem.
·    Ārsts – naudas pelnītājs necenšas izārstēt, bet tikai nodarbojas ar ārstniecības pakalpojumu sniegšanu, kuri nedod cilvēkam veselību. Galējos gadījumos ārsts – naudas pelnītājs apzināti neizārstē (lai saglabātu klientus) vai pat apzināti bojā cilvēku veselību (lai paplašinātu savu klientu bāzi), vai veic daudz drausmīgākus noziegumus (cilvēku orgānu tirdzniecība utt.)
·    Lauksaimnieki – naudas pelnītāji audzē nekvalitatīvu pārtiku mērenos gadījumos vienkārši krāpjot patērētāju (piemēram, atšķaidot pienu ar ūdeni), bet galējos gadījumos izmantojot īpaši neveselīgas pārtikas radīšanas, apstrādes vai uzglabāšanas metodes (ķimikālijas, radiācija, ģenētiski modificēti produkti utt.)
·    Inženieri – naudas pelnītāji nerūpējas par būvju (infrastruktūras) sabiedrisko labumu un to drošību, tāpēc tās kļūst funkcionāli neefektīvas, neizturīgas un mēdz sabrukt.
·    Juristi, ierēdņi un politiķi, kuriem galvenais ir pelnīt naudu, kļūst par vislielākajiem sabiedrības ienaidniekiem, jo viņi rada kroplu un ilglaicīgi dzīvot nespējīgu sabiedrisko kārtību, kurā attaisno savus netikumus. Sabiedrības atveseļošanas praktiskā realizācija sākas ar ļoti stingru šīs grupas “attīrīšanu” no antisabiedriskiem elementiem.
·    Policisti un karavīri, sākot kalpot zelta teļam (naudai), pārvēršas par bandītiem, pie tam par visbīstamākajiem bandītiem.
·    Grāmatvežiem, finansistiem, banku darbiniekiem un arī tirgotājiem nauda kā visa mērs ir visdabiskākā, tāpēc no vienas puses šai profesiju grupai peļņas kāre ir vismazāk nosodāmā (bet tāpat nosodāma) un no otras puses šīs grupas cilvēki tāpēc nedrīkst tikt pielaisti pie sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas. Šīs grupas cilvēkiem obligāti ir jābūt kādam hierarhiski pakļautam. Ja tas tā nav, tad viņi samaitā sabiedrību līdzīgi kā juristi, ierēdņi un politiķi, tikai no grāmatvežu – baņķieru – tirgotāju  puses tas ir dabiskāks process ar mazāku ļaunprātības devu.

14. Kā cilvēkiem atņem dzīves jēgu?

·    Noklusē, maldina, melo. Pirmkārt, par “dzīves baudīšanu” kā dzīves jēgu un šāda dzīvesveida destruktīvajām sekām.
·    Diskreditē mācīšanos. Pārlieku teoretizējot, sarežģot, padarot nesaprotamu, piepičkājot ar svešvārdiem un akadēmiskām definīcijām, mācot fragmentāri un mazbūtisko, neievērojot mācīšanas secību no vienkāršā uz sarežģīto, no saprastā uz pagaidām nesaprotamo, neveido pamatus (universālu izpratnes un zināšanu bāzi)
·    Nesniedz pamatinformāciju, sapratnei nepieciešamos pamatprincipus (universālus atslēgprincipus)
·    Formalizē un komercializē mācību procesu.

Rezultātā cilvēki it kā kaut ko mācās, bet nesaprot, it kā eksistē informācijas pārpilnība, bet cilvēki ir informatīvi izsalkuši, viņi nezin, ko meklēt, kā meklēt un sameklēto nesaprot. Tādējādi  cilvēki tiek atsvešināti no zināšanām un viņos likvidē vēlmi mācīties.

·    Samazina radīšanas iespējas. Tiek piedāvāts viss gatavs. Darba organizācijā valda tendence visu stingri reglamentēt, kas nedod cilvēkiem iespēju realizēt savu radošo potenciālu. Cilvēkam darbā tiek atvēlēta tikai mehāniskas skrūvītes, “robota” funkcija un tiek ierobežota tā pašizpausme.
·    Diskreditē un kropļo ģimenes jēdzienu. Ģimene ir galvenā cilvēka radošo spēku izpausmes vieta, bet bērni viena no augstākajām katram cilvēkam pieejamajām radīšanas iespējām. Ģimeni diskreditē, parāda kā novecojušu parādību, izkropļo, par ģimeni pasludinot perversas “dzīves baudītāju” kopības un plaši reklamē bērnu radīšanas nevajadzību un tēzi par bērniem kā apgrūtinājumu.
·    Diskreditē kalpošanas idejas un altruismu. Reklamē un veicina egoismu, alkatību un strādāšanu tikai par naudu. Attiecīgi rodas apstākļi, kad vairums cilvēku negrib kalpot, uzskata to par kaut ko pazemojošu. Ir izplatīts uzskats, ka kalpo tikai dīvaiņi, muļķi un neveiksminieki. Nomelno kalpošanas idejā balstītas ideoloģijas, mācības un sabiedriskās iekārtas.

Kāpēc cilvēkiem atņem dzīves jēgu?
·    Lai atbrīvotu “dzīves telpu”.
·    Lai pazeminātu apkārtējo attīstības līmeni, izceltos to vidū, pārvaldītu un izmantotu tos savām vajadzībām.
·    Lai radītu ļaunu pasaules kārtību (elli zemes virsū – paradīzes zemes virsū koncepcijas pretmetu).

15. Dzīves jēga

Dzīves jēga ir MĀCĪŠANĀS, RADĪŠANA, KALPOŠANA!

/V.1 – 16.09.2015/

Avots:
http://dzivibasskola.wordpress.com/2015/09/16/prezentacija-par-dzives-jegu/

Publicēts iekš Idejas | Komentēt

Kā Ukrainas “pelēkais kardināls” Viktors Pinčuks nacistizēja Ukrainu


Lieloligarhs Viktors Pinčuks, bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, Jeļena Pinčuka (meitas uzvārdā Kučma) Jaltā (Krimā)

Lieloligarhs Viktors Pinčuks, bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, Jeļena Pinčuka (meitas uzvārdā Kučma) Jaltā (Krimā)

Nepatīkami, bet fakts: liela daļa ukraiņu jaunatnes, daudzi no kuriem runā krieviski, šodien ir rusafobiski noskaņota un patiešām no sirds uzskata, ka pie visām viņu nelaimēm ir vainīgi “moskaļi”. Šī publika nekad nav bijusi Maskavā, Sanktpēterburgā vai kādā citā Krievijas vietā. Viņi ir pārliecināti, ka īstā dzīve ir Rietumvalstīs, bet Krievijā valda ļauna diktatūra, kura apspiež ukraiņus, tagad arī krimas tatārus un valsti vada nežēlīgs tirāns… Šo absurdo un bīstamo fobiju skaits ir liels, bet galvenais jautājums ir: kā vispār kas tāds varēja notikt? Kāpēc mazāk nekā ceturtdaļgadsimta laikā lielas daļas kādreiz vienotās tautas galvās ir izdevies nostiprināt ideju par “izredzēto ukru rasi”?

Kā nacistizēja Ukrainas sabiedrību

Desmit gadus atpakaļ godkārīgais lauku grāmatvedis Viktors Juščenko, ko amerikāņi iesēdināja Ukrainas prezidenta krēslā, pirmo reizi publiski izteicās par ukraiņu tautas “īpašo izredzētību”. Krievijā par to pasmējās. Maz kurš nopietni uztvēra vēsturiskās fantāzijas par “ukraiņu tripoles kultūru”, “visvecāko Eiropas valodu”, “dižo tautu, no kuras ir cēlušies visi pārējie slāvi”. Dmitrija Doncova (1883-1973) tipa mežoņu nacionālisms centās uzrakstīt savu, no pārējās Krievijas atšķirīgu vēsturi un ieskaitīt krievu kņazus un rakstniekus “ukraiņos” – pat helihoptera izgudrotājs un Padomju Savienības kosmosa raķešu galvenais konstruktors esot bijuši ukraiņi. Krievijas presē tas viss izraisīja tikai sarkasmu. Maskavā tā arī nespēja izveidot apsteidzošo informatīvo stratēģiju Ukrainas virzienam, kādēļ Krievijas pretdarbība šai sfērā bija dramatiski kavēta. Bet Ukrainā izglītībā, kultūrā, TV ekrānos jau tad pilnā mērā valdīja tas gars, par kuru runāja Juščenko un ko Krievijā neuztvēra nopietni. Tika pārrakstīta vēsture un tika veidota leģenda par “unikālajiem ukriem”. Formula “viena nācija, viena valoda, viena vēsture, viena ideoloģija, viena baznīca”, ko vēl 90-o gadu sākumā piedāvāja Rietumvalstu ukraiņu projekta arhitekti, kļuva par jaunās Ukrainas valsts oficiālās politikas kodolu un darbības stratēģiju daudzus gadus uz priekšu.

Tas viss sākās Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka laikā [1991 – 1994], kad Padomju vēstures mācību grāmatas nomainīja fantastiskā emigrantes no Kanādas Orestas Subteļnogo “Ukraiņu Rusas vēsture”. Tajā līdz pat sīkumiem tika aprakstīti mītiskie “ukraiņu hetmanu” varoņdarbi un “gadsimtiem ilgā cīņa” par neatkarību no Maskavas. Pat bija parādīta “senās Ukrainas” karte no Reinas upes līdz Urālu kalniem. Toreiz vēl nebija mēģinājumi attaisnot nacistu noziedzniekus un to līdzskrējējus un nomelnot Otrā pasaules kara varoņus. Puķītes jau ziedēja, bet odziņas vēl nebija ienākušās…

Tas viss turpinājās “prokrieviskā” Leonīda Kučmas laikā [1994-2005], kurš savas pirmās vēlēšanas uzvarēja dēļ tā arī pēc tam neizpildītiem solījumiem krievu valodai piešķirt oficiālas valsts valodas statusu un atjaunot savienību ar Krieviju un Baltkrieviju. Leonīds Davidovičš ir nācis no nomaļa krievu miesta Čerņigovā, kas tam netraucēja vienā mirklī sevī atklāt “patieso ukraini”.

Kopš Kučmas laikiem galvenajos “ideoloģiskajos” amatos sāka norīkot t.s.”zapadencus” [rietumukraiņus] ar nacionālistiskas ideoloģijas uzskatiem. Ko vien vērta ir, piemēram, vicepremjera Nikolaja Žulinska darbība, kurš iecerēja “deržavnās movas” [lielvalsts valodas jeb valsts dižvalodas] reformu. Reformā tika izmantota ASV ukraiņu diasporas valoda. Cilvēki sāka jokot, ka, piemēram, frāze “Aizver logu, bērni nosals” jaunajā ukraiņu dižvalodā ir jāsaka: “Aizklozē vindovu, čildreni nokoldosies”. No TV ekrāniem un skolu mācību grāmatām pār Ukrainas iedzīvotāju masu apziņu sāka plūst baisi jaunvārdi (“milicianti”, “helikoperi” utt.), kuru galvenais mērķis bija, lai tikai nebūtu tāpat kā pie “moskaļiem”. Tādi murgi tika lielos apmēros brīvi izplatīti un tas gāja kopā ar krievu skolu skaita un krievu valodas stundu daudzuma samazināšanu. Visas zinātnes (arī matemātika, fizika u.c.) tika ātros tempos pārorientētas uz ukraiņu “movu” izdomājot savu, no vispārpieņemtās atšķirīgu terminaloģiju [kas, starp citu, ievērojami apgrūtina šo priekšmetu apgūšanu, jo krievu valoda ir viena no valodām, kurā šo zinātņu terminoloģija ir īpaši pārdomāta, tai skaitā arī no pedagoģiskā viedokļa].

Tas pats notika arī ar literatūru. Žulinskis bija amatu apvienošanas kārtībā arī Ukraiņu literatūras institūta direktors, bet kopā ar viņu šo iestādi vadīja Pedagoģisko zinātņu akadēmijas prezidents Vasīlijs Kremeņs (bijušais Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktors), kurš daudz izdarīja, lai Ukrainā par klasiķiem tiktu uzskatīti trešās šķiras literātiņi.

Tā visa rezultātā uz “oranžā” Juščenko nākšanas pie varas laiku viss galvenais darbs jau bija izdarīts: krievu valoda un literatūra bija pārkategorizēta kā svešvaloda [kas Ukrainas gadījumā ir pilnīgs absurds, jo lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju ir krievi], bet masu informācijas līdzekļu ēterā valdīja “deržavnā mova”, ko tautā iesauca par “dermovu” [vārdu spēle – burtiskā tulkojumā “sūdvaloda”]. Ar likuma spēku tika nostiprināta tās esamība radio un TV ēterā kā minimums 75% apmērā. Tik pat daudz vajadzēja pārraidīt ukraiņu dziesmas un filmas.

Ar “prokrieviskā” Janukoviča nākšanu pie varas šie procesi kļuva lavīnveidīgi. Tad nu sākās… Pat Krimā viss krieviskais tika aizliegts un pat skolotājiem skolā starpbrīžu laikā savā starpā spieda runāt “movā”.

Krievijā uz to visu īpašu vērību nepievērsa. Šodien visi ir šausmās no šādas politikas sekām, bet par cēloņiem neviens īpaši daudz nerunā, bet tā visa iemesli ir virspusē, visiem acīmredzami. Desmitgažu laikā Rietumvalstis caur pašu radītajām un finansētajām nevalstiskajām organizācijām, izglītības projektiem, popkultūru un masu informācijas līdzekļiem realizēja konsekventu Ukrainas atraušanas no Krievijas politiku. Šīs politikas pamatā ir jaunas paaudzes uzaudzināšana, kura ir negatīvi noskaņota pret savām saknēm, tradīcijām, vēsturi un valodu, tās smadzeņu izskalošanu, veidojot cieņu pret pseidocilvēciskām vērtībām (ar brendu “vispārcilvēciskās vērtības”) un “brīvās pasaules”, kurā Krievija nekad nav tikusi iekļauta, sasniegumiem. [Līdzīgi procesi ir notikuši un turpina attīstīties arī Latvijā, līdzīgā kārtā tiek debilizēti arī Latvijas jaunieši, tikai Ukrainas gadījumā šī destrukcija ir īpaši labi redzama, jo tur visa cita starpā krievus mēģina pataisīt par antikrieviem.]

Apvērsums Kijevā un pilsoņu karš Donbasā apstiprināja, ka Rietumvalstīs neviens no “lielā šaha dēļa” stratēģijas [analoģija ar Zbigņeva Bžezinska grāmatu] atteikties negrasās un ka formula “Ukraina nav Krievija” tiek pārveidota par formulu “Ukraina ir anti-Krievija”. [Arī latviešu intensīvi mēģina pataisīt par antikrieviem, kuru galvenais uzdevums ir kalpot par lielgabalgaļu cīņā ar Krieviju. Nekam citam šādu idiotu biomasas nav derīgas.]

ASV un Eiropas universitāšu skaits, kurās tika apmācīti un joprojām mācās jaunieši no Ukrainas, ir mērāms simtos. Notiek intensīva talantīgu jauniešu meklēšana [tas pats notiek arī Latvijā, vistalantīgākie bērni tiek laicīgi identificēti un viņiem piedāvā mācīties Rietumvalstu mācību iestādēs]. Tikai vienā pašā Kijevā aktīvi strādā vairākas nopietnas Rietumvalstu izglītības struktūras, kuras aicina pie sevis labākos no jauniešiem. Studentu vīzas tiek izsniegtas ātri un vienkārši. Domājot par to visu gribas pajautāt, cik studenti no Ukrainas mācās Maskavas valsts universitātē?

Jā, Porašenko un Jaceņuks, Naļivaičenko un Turčinovs ir marionetes, ietekmes aģenti vai pat specdienestu aģenti. Tomēr viņi nespētu noturēties pat vienu dienu, ja viņiem nebūtu atbalsts pietiekami nozīmīgā tautas daļā – pirmkārt jaunajā paaudzē. Visa audzināšanas sistēma Ukrainā tika izveidota pietiekami skaidri un stingri. Vienkāršās un primitīvās ideologēmas “Ukrainas nav Krievija”, “Mūsu tauta ir īpaša”, “Ukraiņi ir seni Eiropieši” tika stāstītas jau kopš visagrākās bērnības, tika dzītas galvā skolā un nostiprinātas ar masu informācijas līdzekļu palīdzību…

Par Ukrainas mēdijiem

Ukrainas televīzija, avīzes, radio ir atsevišķs temats, kurš ir padziļinātas analīzes vērts. Šai rakstā tikai mazliet pieskaršos šai tēmai. Ukrainas valsts TV un radio šodien ir drausmīgā stāvoklī, tai pat laikā ēteram ir uzkundzējušās ar visjaunāko tehniku aprīkotās privātās mēdiju kompānijas, kuras pieder dažiem vietējiem oligarhiem. Polijā, pierobežas ar Ukrainu joslā, darbojas “žurnālistu skolas”, kurās ukraiņu jaunieši no amerikāņu instruktoriem gūst profesionālo iemaņu minimumu. Atlase šajās skolās ir ļoti stingra – tikai “patrioti” un tikai “īstenie ukraiņi”. Ņem pārsvarā jauniešus no Rietumukrainas.

Bijušais Krievijas mēdiju magnāts Vladimirs Gusinskis ar visuzticamāko savu pakalpiņu Jevgēniju Kiseļovu 2000.gadā Maskavā

Bijušais Krievijas mēdiju magnāts Vladimirs Gusinskis ar visuzticamāko savu pakalpiņu Jevgēniju Kiseļovu 2000.gadā Maskavā

Tieši vietējie oligarhi savulaik palaida Ukrainas ēterā tādus darboņus kā Ševels (Saviks) Šusters un Jevgēnijs Kiseļovs [Krievijā bēdīgi slavens kopmānijas NTV darbonis, kurš Putina – Gusinska konfrontācijas saasināšanās laikā līdz pēdējam aizstāvēja savu saimnieku]. Krieviski runājošie raidījumu vadītāji kļuva par atklāti rusafobisku un nacionālistisku [nacistisku] raidījumu autoriem un moderatoriem. Šādi raidījumi pārpludināja Ukrainas TV ēteru. Itālijas pilsonis Šusters, nostiprinājies Kijevā, pat spēja izveidot pats savu TV kanālu, kurā saaicināja kadrus, kuri iepriekš ar sirdi un dvēseli kalpoja oligarhiem Berezovskim un Gusinskim [abi ebreji, tika padzīti no Krievijas par īpaši nekaunīgu antivalstisku darbību]. Ar Šustera vārdu ir saistīts jaunais ukraiņu žurnālistikas un politikas “ieguvums” – afgānis Mustafa Naijema. Šis jaunais cilvēks (kurš it kā esot Šustera ārlaulības dēls) ir viens no Maidana pasionārākajiem dalībniekiem, kurš aicināja pūli uz Janukoviča rezidences šturmēšanu un kurš pašreiz ir Ukrainas parlamenta deputāts no Porošenko partijas. Ukrainas ēterā pēc 2014.gada valsts apvērsuma sāka parādīties bijušie “Exo Moskvi” un “Dožģ” [Krievijas nodevēju un neoliberāļu mēdiji] darbinieki. Pat Ksenijai Sobčakai darbiņš atradās. Kijevas “grantēdāju” [amerikāņu piešķirto grantu tērētāju] tusiņā organiski iekļāvās arī Maskavas neoliberāļu kompānija.

00544_Saviks_Susters

Ševels (Saviks) Šusters

Viktors Pinčuks – baisais Ukrainas “pelēkais kardināls”

Jeļena Piņčuka (ex Kučma) un Viktors Piņčuks

Jeļena Piņčuka (ex Kučma) un Viktors Piņčuks

Par Kolamoiska un Firtaša holdingiem ir jau gana daudz uzrakstīts. Tomēr viena no galvenajām baisajām figūrām, kura formēja ukraiņu nacisma ideoloģiju, vienmēr paliek ēnā. Runa ir par bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas meitas vīru Viktoru Pinčuku. Tieši viņš ataicināja uz Kijevu Šusteru un iedeva tam savā TV kanālā vislabāko raidlaiku.

Interesanti ir palasīt Pinčuka biogrāfiju ukraiņu Wikipēdijā: “Viens no bagātākajiem ukraiņiem, kurš ir pastāvīgs Ukrainas TOP-10 lielbagātnieku saraksta dalībnieks. 2008.gadā pēc žurnāla Forbes versijas viņš kļuva par bagātāko ukraini, apsteidzot Rinatu Ahmetovu.”

Tāpat Wikipēdija informē: “Pinčuka vecvectēvi bija rabīni un melamedi (žīdu tautskolu skolotāji) no slavenas aškenazi ebreju dzimtas. ” … “Man nebija nekāda kapitāla, izņemot zināšanu. Sava darba un cilvēku dabas zināšanu. … Tas arī bija mans sākumkapitāls!” – Wikipēdija citē pieticīgo miljardieri. Virspusēji raugoties, var šķist, ka Pinčuks līdzinās filmu varonim, kurš ir realizējis Amerikas sapni – daudz strādāja un nopelnīja lielu bagātību.

Bet tā tas nav! Wikipēdija nestāsta par to kā galvenais Dņepropetrovskas kriminālais klans apgabala kompartijas vadītāja Pāvela Lazarenko vadībā 1990-o gadu sākumā sāka plosīt un izzagt lielākos šī industriālā reģiona uzņēmumus. Šajā klanā ietilpa arī bijusī Dņepropetrovskas universitātes komjaunatnes komitejas vadītāja vietniece Jūlija Grigjan (tagad Timošenko), trubu rūpniecības projektēšanas institūta jaunākais zinātniskais darbinieks Viktors Pinčuks, kā arī “cehoviks” un kooperators Beņa Kolamoiskis. Wikipēdija nepastāstīs kā viņi spekulēja ar trubām, kā mēnešiem nemaksāja darbiniekiem algas un kā pa kapeikām prihvatizēja Padomju Savienības līmeņa lieluzņēmumus. Tāpat Wikipēdijā mēs neizlasīsim par tālākajiem Viktora Pinčuka kariem ar Jūliju Tiomošenko un Beņu Kolamoiski, kad tika dalīti bijušā Ukrainas premjerministra Pāvela Lazarenko īpašumi [kurš ASV tika apcietināts]. 1996.gadā Pinčuku pat nolaupīja un pieprasīja izpirkumu 5 miljonu dolāru apmērā. Runā, ka viņš pilnībā norēķinājās ar saviem “draugiem” un tieši tāpēc arī palika dzīvs.

Wikipēdijā arī nekas nav rakstīts par to, kā Ukrainas prezidenta znots spēja prihvatizēt metalurģisko kombinātu “Krivorožstaļ” par desmit reizes zemāku cenu nekā bija tā tirgus vērtība. Tur, protams, arī nav nekādu ziņu par to kā bijusī Pinčuka biznesa partnere Timošenko, ieņemot Ukrainas vicepremjeres amatu, savāca valsts uzņēmumus un pārpārdeva tos indiešu magnātam kopsummā par pieciem miljardiem dolāru, no kuriem nekas tā arī nenonāca līdz valsts budžetam.

Viktors Pinčuks un Džordžs Soross

Viktors Pinčuks un Džordžs Soross

Slavenais amerikāņu advokāts Brūss Marks reiz par Pinčuku pateica sekojošo: “Es gribētu saņemt tik lielu naudu, cik saņem Pinčuka “piāristi” par viņa imidža atmazgāšanu.” Cits amerikānis, Džordžs Soross par viņu teica tā: “Viktors ir apgaismots kapitālists.” Savukārt pats Pinčuks par sevi saka: “Es esmu Rietumu cilvēks. Es gribu dzīvot globālā pasaulē. “ Tas ir kredo, kam viņš ir uzticīgs.

Pinčuku godā gan Klintonu, gan Bušu ģimenes, viņš ir ticis aicināts uz šo kungu jubilejām. Bet nesen viņš saņēma Kanādas ukraiņu diasporas medaļu (nosauktu uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā) “par ieguldījumu ukraiņu – ebreju attiecību stiprināšanā un Ukrainas proebrejisko tieksmju atbalstīšanā.” Patiešām fantastisks sajaukums. Metropolīts Šeptickis svētīja SS divīziju “Galīcija”, kas sastāvēja no Meļņika un Banderas nacionālistiskiem [nacistiskiem] atsaldeņiem. Metropolīts skoloja asiņaino nacistu bendi Šuhēviču, kurš pats personiski no sestā stāva meta laukā mazgadīgus ebreju bērnus. Metropolīts Šeptickis publiski apsveica ebreju grautiņus Ļvovā 1941.gada 30.jūnijā. Tādas, lūk “ukraiņu –ebreju attiecības” sanāk…

Viktors Piņčuks pēc uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā nosauktās medaļas saņemšanas

Viktors Piņčuks pēc uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā nosauktās medaļas saņemšanas

Tonijs Blērs, Bils Klintons un Viktors Piņčuks

Tonijs Blērs, Bils Klintons un Viktors Piņčuks YES forumā

Viktors Piņčuks ar sievu un Eltons Džons

Viktors Piņčuks ar sievu un Eltons Džons

Pašreizējais Kijevas režīms ne velti ir tik labvēlīgs pret Pinčuku. Tieši viņš sākumā finansēja Porašenko, ieveda viņu lielajā biznesā un pēc tam arī politikā. Tieši Pinčuks savulaik Dņepropetrovskas apgabala komjaunatnes propagandas daļā sameklēja un vilka sev līdzi Turčinovu [Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs un Prezidenta pienākumu izpildītājs uzreiz pēc apvērsuma, tāpat arī pilsoņu kara uzsācējs, kurš deva oficiālu pavēli armijai iesaistīties nemieru apspiešanā Donbasā]. Tieši Pinčukam ir lielākā mediju impērija, kura raida visās Ukrainas malās. Viņam pieder mēdiju grupa StarLightMedia, kas sevī ietver TV kanālus СТБ, ICTV, Jaunais, QTV, М1, М2, lielāko Kijevas avīzi “Fakti un komentāri”, izdevniecību “Ekonomika”, avīzi “Delo”, žurnālu “IzvestGazeta” un vēl virkni citu izdevumu. Šo gigantisko struktūru vada Piņčuka sieva Jeļena Piņčuka, meitas uzvārdā Kučma, bijušā Ukrainas prezidenta meita. Viņa, viņas vīrs, māte un tēvs vienmēr runā tikai krieviski, bet visiem pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem nezkāpēc uzspiež “movu”. Tieši no Pinčuka TV kanāla СТБ sākās kanādiešu suržika “dermovas” izplatība, bet nesenā pagātnē no viņa ICTV pa pasaules mēdija telpu sāka klīst tādi termini kā “Krievijas teroristiskais karaspēks”, “Krievijas agresija pret Ukrainu” un “Krimas aneksija”.

Leonīds Kučma, Jeļena Pinčuka (ex Kučma), Viktors Piņčuks YES forumā

Leonīds Kučma, Jeļena Pinčuka (ex Kučma), Viktors Piņčuks YES forumā

Bet ar Krimas zaudēšanu Pinčuks gan nespēj samierināties. Tieši Jaltā (Krimā) viņš gandrīz desmit gadus organizēja savus YES (Jaltas ekonomiskā stratēģija) forumus. Tās bija skates, kurās amerikāņu saimnieki atlasīja pretendentus uz Ukrainas augstāko varu. Jaltā pie Pinčuka regulāri brauca Klintonu pāris, ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande un daudzi citi prominenti amerikāņi [tai skaitā arī Džordžs Soross], tur apgrozījās gan ASV demokrāti, gan republikāņi. Bet foruma priekšsēdētājs nemainīgi bija Aleksandrs Kvasņevskis – arī labi zināms Krievijas “draugs”.

Viktors Piņčuks un Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Viktors Piņčuks un Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Tieši Jaltā savā YES Pinčuks pirmo reizi publikai parādīja jauniņo un daudzsološo Jaceņuku. Turpat Jaltā centīgi savā starpā diskusijās cīnījās Timošenko ar Janukoviču un te amerikāņi pirmo reizi iepazinās ar Sergeju Ļovočkinu [oligarhu, bijušo Kučmas padomnieku un Viktora Janukoviča administrācijas vadītāju, tagad “Opozīcijas bloka” līderi un Ukrainas parlamenta deputātu] un Vladimiru Groismanu [pēcapvērsuma Ukrainas premjerministra vietnieku un pēc tam parlamenta priekšsēdētāju]. Caur YES Pinčuks arī atved pie amerikāņu saimniekiem toreiz neveiklo un nervozo Kārļa Marksa fabrikas bijušo konditoru Peķu Porošenko. Tā, ka visa amerikāņu marionešu banda, kura pašreiz Ukrainā realizē ASV politiku, ir Viktora Pinčuka cilvēki.

Viktors Pinčuks vienmēr ir ēnā. Viņš nekad neiziet uz skatuves. Viņa firma “Intertaip” ir nopelnījusi simtiem miljonu dolāru, piegādājot Krievijai trubas. Maskavā viņš arī  nodibināja tāda pat nosaukuma apdrošināšanas kompāniju. Tomēr savu “ģimenes ligzdiņu” viņš ir “novijis” padomju oligarhu galvaspilsētā Londonā. Tur viņš pāris gadus atpakaļ nopirka visdārgāko pili Lielbritānija, par cenu, kura pārsniedz Bekingemas pils vērtību. “Politiķiem ir vajadzīga vara, bet man ir vajadzīga brīvība, “ savulaik izteicās Pinčuks intervijā Le Monde. Un šodien, raustot aiz diedziņiem proamerikānisko Kijevas huntu, viņš šo brīvību sev ir sasniedzis.

Tikai pašreiz Ukrainā notiekošais asiņainais balagāns ātri vien beigsies. Ukraina jau ir nokritusi sociāli – ekonomiskajā bezdibenī. Organiski ciešās saites ar Krieviju ir brutāli pārrautas, viss krieviskais ir aizliegts: televīzija, kino, pat estrāde… Katru vakaru TV kanāli, kuri pieder Pinčukam, Kolamoiskim, Firtašam un citiem [ebreju tautības] oligarhiem sāk savas “naida stundas”. “Rietumu cilvēks” Pinčuks cer, ka viņš vienmēr paspēs aizbēgt uz savām mājām Londonā. Varbūt arī paspēs, bet Berezovska [kurš izputēja, tika izūtrupēts, publiski lūdzās Putinam ļaut viņam atgriezties Krievijā un gala beigās pakārās Londonā savā šlipsē] piemērs labi rāda kā mēdz beigt šāda tipa personāži. Bet Ukrainā atkal ieviest kārtību nāksies kādam citam.

Dmitrijs Artjomovs
/05.09.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/05/chi-vy-hlopcy-budete-35166.html

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par musulmaņu imigrantiem, radikālo islāmu un mirstošo Eiropu


00541_imigranti-ielauzas-makedonija_2Pēdējos gados ir piedzīvojušas krahu visas Rietumvalstu koncepcijas par multikultūras sabiedrības radīšanu. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams situācijā ar „Islāma valsti.”

Saskaņā ar tradicionālo eiropiešu skatījumu, kurš jau sen ir pieņemts kā aksioma [visiem zināma patiesība, kura nav jāpierāda], citu kultūru pirmās paaudzes imigranti nav integrējami, otrā imigrantu paaudze aktīvi integrējas, savukārt trešās paaudzes imigranti sarauj visas saites ar savu tradicionālo kultūru un kļūst pilnībā vesternizēti (rietumiskoti).

Iespējams kādu laiku atpakaļ tas tā arī notika. Tomēr tad radās „Islāma valsts” un izrādījās, ka tās rindas papildina ne tikai radikāļi no Tuvo Austrumu valstu marginālajiem iedzīvotāju slāņiem un ne tikai islāma pasaules Eiropā pirmās paaudzes imigranti, bet arī  veiksmīgi, izglītoti, sen jau vesternizēti trešās, ceturtās un pat piektās paaudzes imigranti, kuriem saskaņā ar Rietumvalstu koncepcijām [kuras tiek pieņemtas kā aksiomas] jau sen vajadzēja kļūt par 100% eiropiešiem un sen pilnībā vajadzēja pārraut jebkādas saites ar savu iepriekšējo tautu tradīcijām. Pat vairāk, izrādījās, ka ar radikālo islāmu aizraujas paši eiropieši, amerikāņi un krievi. Gadījumi, kad vietējie angļi, francūži, vācieši, amerikāņi, krievi dodas uz Tuvajiem Austrumiem karot radikālo islāmistu pusē, kļūst arvien biežāki.

Tātad, mums ir divas tendences: Pirmā – radikālais islāms kļūst par galveno musulmaņu diasporas kristiešu valstīs ideoloģiju. Otrkārt – šī ideoloģija izrādās pievilcīga daļai kristiešu valstu pamatiedzīvotāju.

Kāpēc tā notiek?

Daudzus gadus Rietumvalstīm tik tiešām veiksmīgi izdevās integrēt un asimilēt miljoniem migrantu, lielākā daļa no kuriem bija nākuši no islāma pasaules. Šīs asimilācijas galvenais priekšnosacījums bija Rietumvalstu spēja nodrošināt imigrantiem ievērojami labāku dzīves līmeni nekā viņu dzimtenē. Eiropas un ASV dinamiskā attīstība ļāva radīt pietiekami lielu darba vietu skaitu tajās jomās, kurās vairs negribēja strādāt vietējie iedzīvotāji, bet kas izrādījās sapņu darbs imigrantiem.

Tomēr labais neturpinās mūžīgi. Pirmkārt, dzimtenē jaunajiem Rietumvalstu pilsoņiem palika milzīgas, tardicionālām ģimeniskuma saitēm saliedētas ģimenes. Informācija par „paradīzi zemes virsū” ātri izplatījās un laimes meklētāju skaits pieauga. Tā kā katram jaunajam imigrantu vilnim bija ērtāk iekārtoties (jo viņi ieradās vairs ne tukšā vietā; radinieki bija spējīgi palīdzēt), atkārtotas imigrācijas viļņi kļuva arvien spēcīgāki, bet cilvēki no tā bija arvien mazāk piemērojušies grūtību pārvarēšanai. Daudzi vispār devās vienkārši dzīvot uz pabalstiem.

Otrkārt, emigrācijas valstu lielais iedzīvotāju skaita pieaugums neļāva imigrācijas valstīm apstādināt vai stabilizēt pārceļotāju plūsmu. Imigrācijas avots ne tikai bija neizsmeļams, bet tas pieauga eksponenciāli. Rietumvalstis vienkārši pārstāja uzspēt integrēt un asimilēt imigrantu masas un tās bija spiestas samierināties ar daudzskatlisko nacionālo geto rašanos, kurus oficiālās varasiestādes faktiski nekontrolēja.

Treškārt, pakāpeniskā Rietumvalstu sistēmiskās krīzes sākšanās (jaunās tūkstotgades sākumā) ierobežoja to iespējas radīt jaunas un saglabāt esošās darba vietas imigrantiem, kā arī saglabāt pabalstus tiem, kuri nevarēja vai negribēja strādāt. Pēc būtības pēdējo viļņu imigranti, dodoties uz „paradīzi zemes virsū”, kur nevajag strādāt un kur nauda pati parādās sociālajā kartē, pēkšņi nokļuva tādos pat bezperspektīvisma graustu rajonu apstākļos kā pie sevis mājās, tikai ar mazliet lielāku komforta līmeni. Un viņi sāka uztvert Rietumvalsti ne kā viņu priekšgājēji (kā apsolīto zemi, kurā viss ir labi un kurai pēc iespējas ātrāk ir jāpiemērojas, aizmirstot par pagātni). Viņiem Rietumvalstis kļuva par vietu, kas pievīla cerības uz labāku dzīvi. Šiem cilvēkiem, tieši otrādi, Rietumvalstis kļuva par netikumu simbolu, bet savu tradīciju saglabāšana kļuva par cīņas simbolu pret viņus apmānījušo sabiedrību.

Pie tam Rietumvalstis, lai attīstītu multikulturālismu, bija sākušas propagandēt toleranci, kas faktiski nozīmē atteikšanos no tradicionālajām reliģiskajām un ģimenes vērtībām. Iespējams pirmo viļņu imigranti būtu pieņēmuši šīs „vērtības”. Tā kā pēdējo viļņu imigranti bija vīlušies Rietumvalstīs, to cīņā pret tradīcijām (kuras ar katru gadu kļuva arvien agresīvākas) viņi redzēja papildus apliecinājumu šīs sabiedrības dziļajam netikumiskumam.

Un te Rietumvalstis vēl uzsāka virkni karu islāma valstīs. Pie tam „labākajās” koloniālo karu tradīcijās visas ASV un ES militārās kampaņas bija neizprovocētas agresijas, kuras rupji pārkāpa starptautisko tiesību normas.

Viss, aplis noslēdzās. Integrācija nav iespējama. Rietumvalstu kultūras simbolu nepieņemšana un ilgas pēc saknēm, tradīcijām, dzimtenes. Vilšanās un sajūta, ka esi apmānīts. Visbeidzot Rietumvalstu agresija pret dzimteni. Viss, sprādzienbīstams sociālais katls ir gatavs.

Rietumvalstis pie sevā teritorijā saņēma lielsu skaitu anklāvu, kuros dzīvo to jaunie pilsoņi, vēlētāji, ar kuriem ir jārēķinās, bet kuri viņiem ir galīgi nesaprotami, kurus tās nekontrolē un kuri ir naidīgi noskaņoti pret savas valsts varasiestādēm un sabiedrību. Mēģinājumi koķetēt ar šiem cilvēkiem ideoloģisku un politisku piekāpšanos veidā (ja jau finansu – ekonomiskie praņiki beidzās) radīja sašutumu Rietumvalstu tradicionālās sabiedrības daļā, kura drīzāk ir gatava samierināties ar gejparādēm, nekā ar hidžabām [kas parāda cik Rietumvalstu sabiedrība ir slima un cik stulba un deģenerējusies ir Rietumvalstu tradicionālā sabiedrība]. Tas savukārt izraisīja nacionālistisku [nacistisku] noskaņojumu pieaugumu un piespieda tradicionālās partijas rēķināties ar saviem vakar vēl marginālajiem radikāli nacionālistiskajiem kolēģiem.

Eiropa aizgāja no multikulturālisma koncepcijas, bet saglabāja uzticību tolerances koncepcijai. Tā rezultātā islāms, kurš multikulturālisma ietvaros tika pat atbalstīts, pēķšņi konstatēja, ka ir kļuvis par tik pat vajātu reliģiju kā kristietība un citas tradicionālās reliģijas. Par problēmu kļuva reliģiozitāte kā tāda, kas neļauj reliģioziem un tradīcijas cienošiem cilvēkiem akceptēt homoseksuāļu „tiesības” iznīcināt tradicionālo pasauli.

Rietumvalstu bagātības un pielūgšanas vietā nāca to noliegums. Kā zināms, ja cilvēks ir vīlies tajā, ar ko kādreiz ir bijis pārņemts, tad tas ir uz visiem laikiem. Un nav drausmīgāki ienaidnieki par bijušajiem draugiem.

Rietumvalstis pašas ar savām darbībām ir atstājušas eiropas islāmam tikai vienu ceļu – radikalizācijas un cīņas ar Rietumvalstu pseidovērtību [izvirtību, homoseksualizāciju, kroplību normalizāciju, dehumanizāciju] ceļu.

Pie tam rietumvalstis ir devušas radikāļiem sajūtu, ka viņiem ir pilnīga taisnība. Cīņa ar zaimošanu (kas pēc būtības ir Rietumvalstīs realizētā tolerances koncepcija) ir jebkuras reliģijas adepta [arī kristiešu un vispār jebkura normāla cilvēka] vissvētākais pienākums. Attiecīgi, iestājoties pret kolektīvajiem Rietumiem, musulmaņi pamatoti jūtas kā cīnītāji par savu ticību.

Pie tam, kā jau teicu, liela daļa pašas Rietumvalstu sabiedrības sāk pāriet islāmā un pievienoties radikālajam islāmam. Viņu rīcība arī ir viegli izskaidrojama. Rietumvalstis pārdzīvo sistēmisku krīzi. Tas ir, papildus ekonomiskai, politiskai, finansu krīzei, Rietumvalstīs saasinās sabiedribas savstarpējo attiecību un garīguma krīze. Kaut cik patstāvīgi domāt spējīgiem cilvēkiem rodas iespaids, ka ir noticis pilnīgs Rietumvalstu civilizācijas krahs (kas pēc būtības tā arī ir). Vilšanās pašu civilizācijā [tās deģeneratīvajā, sapuvušajā, mutējošajā, pirmsnāves formā], protams, pārņem arī tradicionālo reliģiju [kristietību]. Tāpēc liela daļa eiropiešu un amerikāņu, kuri atrodas garīguma meklējumos, kristietību uztver kā daļu no tās civilizācijas, kurā viņi ir vīlušies, un tāpēc viņi apriori nepieņem to kā pamatu jaunas sabiedriskās kārtības radīšanai.

Bet blakām rokas stiepiena attālumā atrodas radikālais islāms, kurš agresīvi nostājas pret to pašu Rietumu civilizāciju, kurā liela daļa Rietumvalstu sabiedrības ir dziļi vīlusies. Un tam klāt nāk apstāklis, ka multikulturālisma un tolerances propaganda ir iznīcinājusi sabiedrības tradīcijas. Ja jau eiropiešiem var mainīt dzimumidentitāti, tad kāpēc gan viņiem nevar mainīt reliģisko identitāti?!

Pēc būtības Rietumi ir radījuši apstākļus, kad eiropiešu tolerancē pūstošajā sabiedrībā ir radies un nostiprinājies šīs sabiedrības kapracis – radikālais islāms. Šodien Rietumvalstis cīnās ar šo savu kapraci Tuvajos Austrumos, bet reālās briesmas atrodas pašā Rietumvalstu sirdī un tās nevar ne likvidēt, ne samazināt bez radikālas Rietumvalstu iekšējās, ārējās un kultūras politikas pārskatīšanas.

[Tas, ka Eiropa atrodas reālās briesmās un ļoti ātri jau vistuvākajā laikā var pārvērsties par karu un haosa joslu, ir atsevišķs temats, bet ļoti labi to parāda kaut vai ES lielāko valstu bruņoto spēku skaitliskais sastāvs un stāvoklis. Nesen vienā autoratīvā Rietumvalstu laikrakstā, nomelnojot Krieviju, tika minēts fakts, ka Donbasa zemessardzei ir lielāks skaits bruņutehnikas nekā vadošajām ES valstīm. Rakstā šis apstāklis tika traktēts kā Krievijas „agresivitātes” piemērs, bet patiesībā tas ir Eiropas valstu vājuma un nolemtības apliecinājums, jo bruņutehnika ir klasisks un pārbaudīts līdzeklis kā cīnīties pret daudzskaitliskām un mobīlām kājnieku vienībām, kas ir iecienīts islāmistu kaujinieku karošanas paņēmiens. Bašara Assada gadu desmitiem lutinātā armija spēja izturēt milzīgo islāmistu spiedienu tai skaitā arī tādēļ, ka savulaik tā iepirka lielu daudzumu bruņutehnikas. Pirmo islāmistu vilni Sīrijas armija izturēja un ar grūtībām turas vēl joprojām, kad pret to karo amerikāņu ieročus it kā nejauši „sagrābusī” un Sadama Huseina armijas virsnieku komandētā „Islāma valsts” regulārā armija.

Sīrija ar Turciju ir ne tikai Krievijas, bet arī Eiropas Savienības bufervalsts, kas aizsargā tās no labi organizētās, daudzskaitliskās un labi apbruņotās „Islāma valsts”, bet Turcija atrodas daudz sliktākā iekspolitiskā stāvoklī kā 2011.gada Sīrija. Attiecīgi pēc Sīrijas un Turcijas krišanas „Islāma valstij” ceļš uz Parīzi burtiskā nozīmē būs brīvs un vienīgie, kas spēs nepieļaut ES militāru iekarošanu, būs”Islāma valsts” reālie radītāji un neformālie sabiedrotie – ASV, kas tai dos iespēju uzstādīt eiropiešiem pseidoizvēli pieņemt pilnībā jebkurus amerikāņu noteikumus vai arī ļaut ASV okupācijas armijai aiziet, lai uzreiz sāktos iekšējās jukas, kas beidzas ar „Islāma valsts” militāro intervenci.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/17.07.2015/

Avots:
http://ru.sputnik.az/world/20150717/401127459.html

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Jaunais “aukstais karš” ir 1000 reizes bīstamāks par iepriekšējo


Stīvens Koens

Stīvens Koens

Autoratīva amerikāņu vēsturnieka un publicista Sīvena Koena (Stephen Frand Cohen, 1938) raksts par jauno “auksto karu” un tā daudz lielāko bīstamību cilvēces pastāvēšanai. Sīvens Koens ir PSRS vēstures speciālists, Ņujorkas universitātes profesors, grāmatas “Buharins. Politiskā biogrāfija” (1988) autors, romantiskais reiganists, kurš aktīvi piedalījās PSRS sagraušanas veicināšanā, un žurnāla “The Nation” publicists.

Karš pēc pilnvarojuma

Ukrainas krīzes saknes mēs varam viegli atrast 1990-ajos gados, bet varam tās sameklēt arī 400 gadus vecos notikumos. Tomēr galvenais pirmsākums pašreiz notiekošajam Ukrainā tomēr meklējams 1990-ajos gados.

Pašreizējās krīzes vēsture, kura sākās 2013.gada novembrī, ir labi zināma un ar to saistītie fakti neapšaubāmi. Toreiz Kijevā notiekošie strīdi par asociatīvā līguma ar Eiropas Savienību parakstīšanu izvērtās ielu protestos slavenajā Maidana laukumā, kas noveda pie likumīgi ievēlētā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas vai krišanas (precīzs formulējums atkarīgs no notiekošā vērtējuma). Viņš bija korumpēts un neizrādīja stingru apņēmību, bet viņš tai pat laikā bija likumīgi ievēlēts un visi bija vienisprātis, ka tās vēlēšanas Ukrainā bija likumīgas. Janukoviču piespieda aiziet. Šis notikums, kuru var traktēt dažādi (vai nu kā valsts apvērsumu, kā to dara krievi, vai arī kā demokrātisku revolūciju kā uzskata daži Rietumvalstīs un Ukrainā), izraisīja protestus Austrumukrainā. Lieta tāda, ka Janukovičš pārstāvēja tieši viņus, Janukoviča elektorāta bāze atradās Austrumukrainā. Tas tieši vai netieši kļuva par iemeslu, kādēļ Krima tika pievienota Krievijai. Un tas aizsāka pašreiz notiekošo pilsoņu karu starp divām Ukrainas daļām – pārsvarā prokrieviskiem Austrumukrainas apgabaliem, kuri robežojas ar Krieviju, un Rietumukrainas provincēm.

Šis pilsoņu karš izraisīja jaunu “auksto karu” starp ASV un NATO no vienas puses un Krieviju no otras. Tagad tas ir kļuvis par amerikāņu – krievu “karu pēc pilnvarojuma”. Neapšaubāmi, ka Krievija atbalsta karotājus (jeb separātistus, ja jums labāk tīk tāda terminoloģija) Austrumukrainā. Savukārt ASV mazāk atklāti finansē Kijevas armiju. Un kā jums noteikti ir zināms, Vašingtonā tiek apspriesta iespēja finansēt šo armiju daudz lielākos apmēros. Domāju, ka daudz nopietnāku ieroču piegādei tuvāko trīs gadu laikā ASV izdalīs 3 miljardus dolāru.

Vēl sliktāka ir situācija ar jauno “auksto karu”. Nav šaubu, ka šis karš notiek, lai gan prese neuzdrošinās to nosaukt īstajā vārdā un sauc to par “vissliktāko krīzi kopš “aukstā kara” laikiem”. Lai kā arī nebūtu šis jaunais “aukstais karš” var izrādīties daudz bīstamāks par pagājušo, kuru mēs ar tik lielām grūtībām pārdzīvojām.

Kāpēc? Vispirmām kārtām tāpēc, ka iepriekšējā “aukstā kara” epicentrs atradās Berlīnē, kas ir tālu no Maskavas. Pašreizējā “aukstā kara” epicentrs atrodas Ukrainā, pie pašas Krievijas robežas. Pat vairāk, tas atrodas pašā krievu – slāvu civilizācijas centrā, kurā ietilpst arī liela daļa Ukrainas. Protams, ne visi, bet ļoti daudzi ukraiņi ir saistīti ar šo civilizāciju caur laulībām, vēsturi, kultūru, valodu, reliģiju. Tas ir viens no milzīgu potenciālo pārpratumu, nelaimju, provokāciju un katastrofu, kādas vien jūs spējat iedomāties, iemesliem. Un tieši tāpēc pašreizējā situācija ir tūkstoškārt bīstamāka nekā tā, kad “aukstā kara” epicentrs atradās Berlīnē.

Otrkārt, pašreizējais “aukstais karš” attīstās tādā pat atmosfērā, kāda valdīja pirms Pirmā pasaules kara un kuru sauca par “kara miglu”. Šādas atmosfēras galvenā izpausme ir dezinformācija. Pat tie no mums, kuri seko notikumu attīstībai, zin valodas, lai varētu visu izlasīt oriģinālos, un zin problēmas vēsturi, bieži vien nav spējīgi tikt skaidrībā, kurš runā patiesību un kurš melo. Ir grūti tikt skaidrībā ar reālajiem faktiem un gala beigās sanāk tā, ka visiem faktiem ir nelāga un draudīga piegarša, un situācija tikai pasliktinās.

Treškārt, pašreizējais “aukstais karš” var izrādīties daudz bīstamāks tāpēc, ka ir jūtams savstarpēji izstrādātu normu un dažāda veida ierobežojumu trūkums, kas bija radīts iepriekšējā “aukstā kara” desmitgažu laikā. Toreiz starp Maskavu un Vašingtonu bija panāktas noteiktas vienošanās. Toreiz eksistēja slavenais “sarkanais telefons”, “karstā līnija” un princips “labāk pārbaudīsim to, pirms sākam rīkoties”. Bija vienošanās, ka “mēs nedarīsim to un to, bet jūs nedarīsiet to un to”. Mums bija sarkanās līnijas un robežas, kuras mēs zinājām, ka labāk tās nepārkāpt. No tā visa tagad vairs nav nekā, pilnīgi nekā!

Vēl sliktāk, ka gadu desmitiem attīstītās attiecības ar Krieviju ir iznīcinātas. Tas attiecas uz visām jomām: sākot no izglītības un beidzot ar kosmosa pētniecību. Pat muzeji vairs nevar apmainīties ar eksponātiem. Visas saites ir sarautas. Kā tas gadījās? Katra puse atbildēja uz otras puses darbībām un ….

Abās pusēs notiek diskusijas par to, ko es savulaik iepriekšējā “aukstā kara” laikā pat nespēju iedomāties – par taktisko kodolieroču pielietošanas iespējamību. Visi tie daudz skaitliskie ierobežojumi, kas tika radīti pēc Karību krīzes 1962.gadā [kad PSRS, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu savu robežu tuvumā, mēģināja izvietot kodolraķetes Kubā], šķiet ir pazuduši nebūtībā.

Ceturtkārt, kas ir pats galvenais – pārrunas. Mēģinājumi atjaunot Maskavas un Vašingtonas sadarbību ir gandrīz pilnībā bloķēti jaunā veidā – dēmonizējot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tas notiek ar personiskās diskreditācijas palīdzību, kad, piemēram, “The New York Times” publicisti, kuri skaitās visinformētākie un visapgaismotākie, regulāri laikraksta lappusēs viņu sauc par “bandītu” un “slepkavu”. Es sāku strādāt Padomju Savienības pētniecības laukā Hruščova laikā [1953.g.-1964.g.] un visā savā ilgajā darbības laikā neatceros, ka amerikāņu prese, amerikāņu augstākie slāņi aplietu ar mēsliem kādu Padomju vai komunistisko līderi kā tas pašreiz tiek darīts ar Putinu [vismaz viens līdzīgs precedents gan ir – Staļins, bet arī viņu nomelnoja un apmeloja ne tik primitīvi un brutāli kā pašreiz Putinu]. Un tas ASV kļūst par normu. Hilarija Klintone, kura vēlas būt par ASV prezidenti, nosauca Putinu par “Hitleru”. Ja viņa tik tiešām kļūs par ASV prezidenti, vai Putins būs ar mieru tikties ar viņu un pārrunāt sadarbības iespējas? Jo mums ir skaidrs, ja jau kāds ir “jaunais Hitlers”, tad tas ir jāiznīcina, nevis ar viņu jārunā par sadarbību. Un arī Obamas pozīcija, kādu viņš ir ieņēmis sakarā ar izlēcieniem pret Putina personību, arī neveicina problēmas risināšanu. Tāpēc Putina dēmonizācija ir vēl viens apstāklis, kurš pašreizējo situāciju padara daudzkārt bīstamāku.

Un, visbeidzot, pašreizējais “aukstais karš” slēpj sevī bīstamību, jo tam nav efektīvas amerikāņu iekšējās pretdarbības. Nevaru apgalvot, ka biju iepriekšējā “aukstā kara” pirmajās cīņas līnijās, bet toreiz es piedalījos tajā, ko var nosaukt par “kustību izlādes virzienā”. Tur piedalījās cilvēki, kas gribēja panākt spriedzes samazināšanos, izbeigt “auksto karu” un tiecās pēc sadarbības. Mēs bijām mazākumā, bet mums bija sabiedrotie Baltajā namā: starp prezidenta palīgiem, Valsts departamentā, starp daudziem senatoriem un kongresmeņiem. Mums vienmēr pie rokas bija “The New York Times”, “The Washington post”, televīzija un radio. Šodien nekā tāda vairs nav.

Saujiņa no mums, kas ir pret konfrontāciju ar Krieviju vai kritizē amerikāņu atbildības daļu esošajā situācijā, nespēj atrast sabiedrotos Valsts departamentā un Kongresā. Mēs nevaram dabūt vietas publikācijām “The New York Times”, The Washington post” vai “The Wall Street journal” lappusēs. Pat žurnālam “The Nation”, kuram es rakstu un kura galvenā redaktore ir mana sieva Karīna van den Heuvela, ir iespēja nodot lasītājiem tikai nepilnīgu informāciju par notiekošo. [Citiem vārdiem sakot, ASV darbojas cenzūra, kas neļauj pat autoratīviem intelektuāļiem savu izdevumu lappusēs dot sabiedrībai pilnu informāciju, ja tā ir pretrunā ar valdošajām politiskajām nostādnēm.] Lai gan žurnāls ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem alternatīvajiem izdevumiem ASV, tā saturs neiekļūst aiz Baltā nama un kongresa sienām. Šķiet, ka visi politiskās skatuves darboņi, kuri sevi uzskata par progresīviem, pagājušo mēness nobalsoja par likumprojektu, kurš pēc būtības piesaka karu Krievijai. Un, kas ir pats interesantākais, viņi par to nobalsoja vispār bez apspriešanās un diskusijām! Tas ir ASV demokrātijas krahs! Tāpēc rodas jautājums, kā maz kas tāds varēja notikt?

Kā Amerika līdz tam nonāca

Gandrīz 25 gadus atpakaļ, kad PSRS pārstāja eksistēt, Klintona administrācija paziņoja, ka tagad ir iestājusies amerikāņu – krievu stratēģiskās draudzības ēra, ka “aukstais karš” ir beidzies uz visiem laikiem un ka tagad ASV ar Krieviju būs sabiedrotie. Kas gan notika pēc ceturtdaļgadsimta un kādā veidā ASV nonāca līdz vissliktākajam konfliktam ar Krieviju kopš Kubas raķešu krīzes [1962.g.] laikiem?

Oficiālo atbildi uz šo jautājumu jūs noteikti zināt, jo katru dienu to dzirdat no visām malām [caur visaptverošu un intensīvu amerikāņu propagandu]: 1990-ajos gados ASV prezidenta Klintona un Krievijas prezidenta Jeļcina laikos viss bija kārtībā, bet tad 2000.gadā par Krievijas vadītāju kļuva Vladimirs Putins, kurš visu sabojāja. Citiem vārdiem sakot, viss sliktais, kas ir noticis, ir Krievijas radīts, visā ir vainīga Krievija un personīgi Vladimirs Putins.

Pirms sīkāk apskatīt notiekošā iemeslus, gribu atgādināt zelta vārdus, ko reiz teica senators [no Demokrātu partijas] Deniels Patriks Moinihens (1927-2003): “Katram cilvēkam ir tiesības uz savu personisko viedokli, bet nevis uz saviem personīgajiem faktiem.” Tas ir ļoti labi teikts un tas ir ļoti svarīgi [lai spētu vispār kaut ko saprast].

Amerikā plaši izplatītais uzskats par to, kas notika ASV attiecībās ar Krieviju un
kādēļ radās Ukrainas krīze, lielā mērā balstās vēsturiskos maldos un politiskos mītos. Tas izpaužas pārliecībā, ka uz PSRS sabrukuma brīdi Vašingtona uzskatīja Maskavu par vēlamu draugu un partneri, savukārt Krievija izrādījās nespējīga vai pat nevēlējās pieņemt amerikāņu labvēlību un pakāpeniski, Putina laikā strauji, noraidīja to.

Kāda tad ir vēsturiskā patiesība? Klintona administrācija sev iestāstīja, ka līdz ar PSRS sabrukumu, ASV ir uzvarējusi “aukstajā karā”. Pie tam viņus ne mazākā mērā nemulsināja fakts, ka Reigans, Gorbačovs un Bušs – vecākais paziņoja par “aukstā kara” beigām vēl divus gadus pirms PSRS kraha – 1989.gadā (Padomju Savienība pārstāja eksistēt tikai 1991.gada decembrī). Bet mums [amerikāņiem] tas bija lielisks jaunums – PSRS pazuda un mēs [amerikāņi] uzvarējām “aukstajā karā”. Šāda nepatiesa vēsture jau gandrīz divdesmit piecus gadus bērniem tiek mācīta amerikāņu skolās. Un amerikāņu politiķi rīkojas izejot no šāda uzskata.

Tā kā mēs [amerikāņi] uzvarējām PSRS, sākot no Klintona administrācijas laikiem, pēcpadomju Krievija ASV kļuva par kaut ko līdzīgu Japānai un Vācijai pēc Otrā pasaules kara beigām [patiesībā sliktāk, jo pēckara Japānu un Vāciju amerikāņi vismaz fiziski atjaunoja, lai izmantotu tās cīņā pret PSRS, bet pēcpadomju Krieviju amerikāņi visādi centās pilnībā iznīcināt]. Krievijai mūsu [amerikāņu] acīs pilnā mērā vairs nebija suverēnas tiesības un tai vairs nebija pašas interešu gan ārvalstīs, gan savā valstī. Mēs [amerikāņi] uztiepām Krievijai savus noteikumus un tai bija jāatceras par mūsu uzskatiem Krievijas iekšējās un ārējās politikas jautājumos un savā rīcībā krieviem bija jāvadās no tiem.

Tā visa rezultātā dominēja princips “uzvarētājs paņem visu”. Tāda bija ASV politika attiecībā uz Krieviju. Lieki atgādināt, kurš bija NATO paplašināšanas iniciators, un NATO taču nav ne sieviešu klubs, ne labdarības iestāde, bet varenākā militārā organizācija pasaulē. Kopš Klintona laikiem NATO paplašināšanas ekspansija notika  Krievijas robežu virzienā. Var strīdēties vai tas bija labi vai nē (es domāju, ka tas bija drausmīgi, bet ir arī pretēji argumenti), bet mēs [amerikāņi] nevaram pateikt, ka tas nenotika. Pēc mūsu [amerikāņu] priekšstatiem Krievijai vajadzēja uz to pateikt: “Mums nav iebildumu, tā nav mūsu problēma, viss ir kārtībā.” Tas būtu tas pats kā, ja krievu vai, piemēram, ķīniešu militārā savienība parādītos uz Rio Grande upes Meksikā un mēs [amerikāņi] uz to paziņotu: “Lieliski, mēs jau sen gribējām, lai uz mūsu robežām ir vairāk kaimiņu.” Patiesībā šai gadījumā mēs [amerikāņi] visi tūlīt pat būtu devušies uz Balto namu pie Obamas un pieprasītu, lai viņš kaut ko dara šai sakarā.

Visā notikušajā bija daudz diplomātijas, bet tā bija amerikāņu diplomātija, kurā ir palikušas neturētu solījumu un krievu piekāpšanās pēdas, uz kurām mēs neatbildējām ar līdzīgu piekāpšanos. Kaut vai viens piemērs. Pēc uzbrukumiem ASV 2001.gada 11.septembrī pirmais pasaules līderis, kurš pazvanīja prezidentam Bušam jaunākajam, bija Putins. Viņš izteica līdzjūtību amerikāņu tautai un piedāvāja savu palīdzību cīņā ar kopējiem draudiem – starptautisko terorismu. Un tā kā Bušs grasījās nosūtīt uz Afganistānu sauszemes spēkus, lai izsistu no turienes talibus, viņš pieņēma šo piedāvājumu [Krievija atļāva ASV izveidot karabāzes savā ietekmes sfērā – Uzbekistānā un Kirgīzijā]. Putinam pie sevis mājās tas daudz ko maksāja. Krievijas drošības iestādēm tāds solis nepatika, bet viņš tāpat to izdarīja. Tādējādi Putins izglāba tai karā daudzu amerikāņu dzīvības. Un ko viņš par to ieguva pretī? NATO paplašināšanos, ko divu gadu laikā realizēja Bušs un kas NATO izveda tieši uz Krievijas robežām. Tikpat liktenīgs bija Buša jaunākā lēmums vienpusējā kārtā izstāties no pretraķešu aizsardzības sistēmas ierobežošanas līguma.

[Tādējādi Krievijas vadībai kļuva pilnībā skaidrs, ka ASV nopietni grasās izveidot efektīvu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kam sekos Krievijas kodolbombardēšana, ko ASV ar Lielbritāniju plānoja veikt 1940-gadu beigās, kad PSRS vēl nebija radījusi savus kodolieročus. Pašreiz pasauli no kodolkara un lieliem pasaules kariem attur t.s. “kodollīdzsvars”, kad abas kodollielvalstis (ASV un Krievija) ir spējīgas ar atbildes (t.s.”atmaksas”) uzbrukumu garantēti iznīcināt agresoru, kurš pirmais ir devis pilna mēroga kodoltriecienu.]

Tas noveda pie jauniem strīdiem ap pretraķešu aizsardzības sistēmām pie Krievijas robežām. Lūk, ko saņēma Putins par savu pretimnākšanu. Ne velti Putins saka, ka viņu Rietumvalstīs neviens nedzird. Izlasiet Putina runas un uzstāšanās, viņas visas ir interneta mājaslapā http://www.kremlin.ru arī angļu valodā. Tajās viņš pastāsta arī par to kā centās noregulēt attiecības ar ASV un kā viņa pūliņi tika noraidīti. Un atcerieties, ko šādi mēģinājumi Putinam politiski izmaksāja. Viņam joprojām Krievijā turpina pieminēt pārlieko un nepamatoto uzticēšanos amerikāņiem. Tas viss kļuva par svarīgu pagrieziena punktu Putina politikā.

Un tagad mēs dzirdam: “Ai, ar Krimas pievienošanu un Austrumukrainas bruņoto
spēku atbalstīšanu Krievija ir izjaukusi Eiropas drošības sistēmu.” Varbūt tas tā arī ir, bet kopš PSRS sabrukuma Krievija sistemātiski tika izspiesta no Eiropas drošības sistēmas, tā nebija uzņemta NATO, alianses un Maskavas sadarbībai bija tikai formāls raksturs un amerikāņi nodarbojās ar NATO paplašināšanu Krievijas robežu virzienā. Citiem vārdiem sakot, ar NATO palīdzību mēs [amerikāņi] radījām Eiropas drošības sistēmu, tāpēc nav ko brīnīties par to, ka tad, kad mēs [amerikāņi] paziņojam Putinam, ka viņš ir iznīcinājis drošības sistēmu, Putins atbild: “Jā, bet tā ir jūsu drošības sistēma” [un izveidota tieši pret Krieviju, un nu ar katru dienu kļūst acīmredzamāks, ka tās ilgtermiņa mērķis ir  Krievijas fiziska iznīcināšana (kas ietver sevī visas pēcpadomju telpas, tai skaitā arī Latvijas, fizisku iznīcināšanu).]

/19.06.2015/

Avots:
http://www.novayagazeta.ru/comments/68878.html
http://www.thenation.com/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Par globālo cīņu un tās metodēm


00538_diplomacy_motivational_poster_by_davinci41-d71u47xPolitikā ir divi galvenie mērķu panākšanas līdzekļi – karš un diplomātija. Viss, kas nav karš, ir diplomātija. Pie tam diplomātija arī ir karš. Gadās tā, ka diplomātiskās uzvaras pretiniekiem ir daudz graujošākas nekā uzvara karā. Piemēram, ASV uzvarēja karā Japānu un pēc tam vēl pielietoja pret to atomieročus [bojā gāja vairāk kā 600 000 cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji], bet Padomju Savienība zaudēja amerikāņiem pie pārrunu galda. Ja salīdzinām šo abu notikumu demogrāfiskos, politiskos, teritoriālos, ekonomiskos un citus zaudējumus, tad rezultāts nebūt nav par labu PSRS.

Karā ir legalizētas slepkavības. Ja miera laikā jūs nogalināt cilvēku, jūs liek cietumā, tad kara laikā par simts cilvēku slepkavību var nopelnīt valsts varoņa godu. Savukārt diplomātijā ir legalizēti meli, pie tam meli to visaugstākajā formā, kad tiek runāta tikai un vienīgi patiesība, bet tāpat oponents tiek maldināts (tikai XVII gadsimta diplomātijā varēja primitīvi melot pa labi un pa kreisi, mūsdienās viss tiek rūpīgi pārbaudīts). Diplomātijas uzdevums ir panākt tos pašus mērķus, kurus karojot, tikai bez karadarbības. Tāpēc tad, kad diplomāti runā par savstarpēji izdevīgu sadarbību un kompromisu, tas ir kompromiss uz kāda rēķina.

Piemēram, mūsdienu Krievija piedāvā ASV atgriezties pie taisnīgas pasaules kārtības, kurā visi ir vienlīdzīgi un vienas un tās pašas normas vienādā mērā attiecas uz visiem, bez t.s. “dubultajiem standartiem”. Piedāvājums ļoti izdevīgs un caur caurēm cieņpilns. Tiesa, tikai tad, ja neņem vērā realitāti. Praksē vienlīdzība visiem nekad nav eksistējusi. Pēc 1945.gada vienlīdzīgas bija tikai PSRS un ASV, bet pārējās valstis varēja tikai izvēlēties suzerēnu [feodālās vadības veids, kas balstās uz citu, mazāku feodāļu vasaļveida pakļautību]. Pat ja pieņemam, ka brīnišķīgajā jaunajā pasaulē nebūs divi, bet gan vairāki spēka centri (kas Krievijai, starp citu, ir izdevīgi, jo tie līdzsvaros viens otru un nevajadzēs “pārpūlēties” kā tas notika ar PSRS), tad tikai palielināsies suzerēnu skaits, bet pats valstu nevienlīdzības princips paliks nemainīgs. Un tas nav nekas neparasts, jo valsts, kuras ekonomiskais apjoms ir puse (trešdaļa, ceturtdaļa) no kopējā planētas apjoma un ar iedzīvotāju skaitu simtos miljonu vai miljardos, nevar būt atkarīga no tādas valstiņas valdības lēmumiem, kura aizņem kādu salu okeānā, dzīvo uz tūrisma rēķina un uztur tikai dažus tūkstošus apkalpojošā personāla.

Bez tam Krievija tādā vai citādā veidā piedāvā ASV, kura ilgu laiku (divdesmit piecus gadus) bija vienīgais pasaules hegemons, padalīties varā ar citiem globālās līderības pretendentiem. ASV zaudējumi no tā ir acīmredzami, bet ieguvumi (stabilitāte, iespēja mazāk sāpīgi pāriet uz citu ekonomikas tipu utt.) abstrakti un ne obligāti sasniedzami. Kopš laika gala visi zin, ka, ja atsakies viens pats personīgi kontrolēt situāciju, tad agri vai vēlu vari uzzināt, ka no tevis vairs nekas nav atkarīgs. ASV to izdarīja ar PSRS un paši nevēlas nokļūt tās vietā.

Tieši dēļ tā arī ir izcēlies pašreizējais globālais konflikts, kura liecinieki mēs visi esam. Precīzāk sakot, šim konfliktam ir dziļi, mazākā mērā politiski, lielākā mērā ekonomiski iemesli, par kuriem es vairākkārtīgi jau esmu rakstījis un kurus daži ekonomisti ir aprakstījuši daudz labāk un detalizētāk par mani. Bet ārējā, visiem acīmredzamajā līmenī tas izskatās kā politiski – militārais konflikts starp ASV, kura cenšas saglabāt savu dominējošo stāvokli pasaulē, un Krieviju (kā arī Ķīnu un citām valstīm, kuru intereses situatīvi sakrīt), kuras iestājas par mūsdienu apstākļiem piemērotāku, multipolāru pasaules kārtību.

Pirms kodollaikmeta šāda veida konflikts jau sen būtu pāraudzis pasaules karā, kur no vienas puses būtu nosacītais ziemeļatlantiskais bloks (ASV, Kanāda, ES, Austrālija, Japāna), bet no otras puses nosacītais Eirāzijas bloks (Krievija, Ķīna, Indija, Irāna, daļa Latīņamerikas valstu un dažas Āfrikas valstis). Pie tam diplomāti aktīvi strādātu pie tā, lai palielinātu savu sabiedroto skaitu, arī atšķeļot tos no ienaidnieka nometnes kā tas Pirmā pasaules karā notika ar Itāliju.

Kodollaikmetā tieša lielvalstu militāra sadursme nozīmē garantētu savstarpēju iznīcināšanu un tāpēc ir ļoti nevēlama. Tieši nevēlama, nevis neiespējama (kā daži kļūdaini uzskata), jo politiskās un militārās situācijas attīstībai ir sava loģika un tā var iziet ārpus kontroles. Jo īpaši, ja situācijas “kontrolētāji” ir neadekvāti un patiešām uzskata, ka var brīvi vicināties ar “kodolrungu” un sūtīt savus kodolspēkus visur, kur viņiem ienāk prātā, un ka tam nebūs nekādu negatīvu seku.

No augstāk minētā izriet, ka pašreizējā situācijā globālajam konfliktam varēja būt tikai daudzlīmeņu raksturs. Augstākajā līmenī šis konflikts izpaužas informatīvā, politiskā un ekonomiskā sadursmē starp Krieviju ar sabiedrotajiem un ASV ar sabiedrotajiem. Šai līmenī noteicošā loma ir diplomātiem. Savukārt zemākajā līmenī notiek militāras sadursmes starp dažādu spēka centru kontrolē esošiem bruņotiem grupējumiem (klientvalstīm, dumpiniekiem, algotām bandām, reliģiskiem radikāļiem, dažāda tipa “brīvprātīgajiem” utt.). Pie tam spilgtie un reālie zemākā līmeņa kari kalpo tikai un vienīgi kā augstākā līmeņa operāciju nodrošinājums.

Zemākā līmeņa kariem nav nekādas militāri – stratēģiskas nozīmes. Pat ja šķiet, ka kādam no šiem kariem ir jānodrošina kontrole pār stratēģiski svarīgu punktu, tas ir nekas vairāk kā tikai šķitums. Rietumvalstis daudz labāk varēja kontrolēt Lībijas naftu, negāžot Kadafi, un Irākas naftu, negāžot Huseinu. ASV, kas desmitiem gadu ir ļoti cieši sadarbojušies ar sunītu visradikālākajiem musulmaņiem, nebija nekādu nesamierināmu ideoloģisku pretrunu ar Irānas šīītu fundamentālistiem, bet hipotētiskā Irānas kodolbumba apdraudēja Vašingtonu ne vairāk kā reālā Pakistānas atombumba. Sīrijā Assads piekāpās visos jautājumos (pat atteicās no Sīrijai ļoti principiālās ietekmes Libānā). Pat Viktors Janukovičš prasīja tikai 15 miljardus dolāru, lai parakstītu ES asociatīvo līgumu un uzdāvinātu Rietumvalstīm vienotu un vadāmu Ukrainu. Ja kāds vēlētos no Ukrainas izveidot antikrievisku tarānu, tad iedotu naudu Janukovičam, kas būtu daudz lētāk un efektīvāk. Šodien jebkura vieta pasaulē kļūst par stratēģiski svarīgu, ja lielvalstis to ir izvēlējušās savai sadursmei, un šī vieta pārstāj būt stratēģiski svarīga tiklīdz lielvalstis “iet kauties uz citu sētu”.

Tāpēc visi amerikāņu destabilizācijas projekti ir orientēti nevis uz ilgstošu kontroles noturēšanu kritiskajos punktos (kā joprojām uzskata aizpagājušā gadsimta koloniālo karu “speciālisti”), bet gan uz to, lai radītu informatīvi – politisku diskomfortu saviem oponentiem un piespiestu tos uz militāru iejaukšanos sev neizdevīgos apstākļos. Bet oponenti amerikāņiem atbild ar to pašu stratēģiju.

Starp citu, pirmā uz ASV radītajiem stratēģiskajiem draudiem nesimetriski sāka atbildēt Ķīna gadus divdesmit atpakaļ. Toreiz Krievija vēl bija ASV satelītvalsts un Zemdebesijai vienkārši nebija citas izejas. Tieša konfrontācija nozīmētu zaudējumu (mazākā mērā militāru, cik politisku, diplomātisku un ekonomisku). Nākamā šo stratēģiju apguva Irāna, izmantojot pret ASV un tās kontrolē esošajiem sunītu islāma režīmiem šīītu islāma kopienas un alavītu Sīriju.

Krievija uz kara takas ar ASV nostājās pēdējā un tai bija iespēja izanalizēt iepriekšējās desmitgadēs konfliktā iesaistīto pušu panākumus un kļūdas. Bez tam Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kura tiešā bruņotā konfliktā spēj nodarīt ASV neatjaunojamus zaudējumus. Tas ļāva Maskavai izstrādāt visefektīvāko pretestības Vašingtonai stratēģiju augšējā (diplomātiskajā) līmenī.

Krievija pēdējo piecu gadu laikā kaudzēm slēdz visdažādākos militāri – politiskos un ekonomiskos līgumus, kuri objektīvi ir pretrunā ASV interesēm. Līdz tam 2008.gads kļuva par robežu, kad Krievija kļuva par pirmo valsti, kura pēc 1991.gada nesodīti pielietoja militāru spēku pret ASV sabiedroto (Saakašvili režīmu Gruzijā). Pie tam formāli Krievijas diplomāti visur ir pretimnākoši amerikāņu vēlmēm. Tiek izveidoti daudzskaitliski un daudzpusīgi pārrunu formāti (kuru ietvaros neviens negrib kaut ko pa īstam sarunāt), tiek noslēgtas vienošanās par karadarbības pārtraukšanu (lai gan neviens negrasās pārtraukt karadarbību), tiek deklarētas kopējas šaubas (fiksējot diametrāli pretējus uzskatus problēmu atrisināšanā).

Tā kā augstākajā diplomātiskajā līmenī nedrīkst karot, tad diplomātu uzdevums ir ievilkt pretinieku pēc iespējas dziļāk pēc iespējas lielākā konfliktu skaitā, piespiežot to izstiep savus resursus (kuri nav no gumijas un ir ierobežoti), lai darbībai pret galveno globālo pretinieku resursu nepietiktu. Ar šo uzdevumu Krievijas diplomātija tiek lieliski galā. ASV ir iestigusi Lībijā, ASV ir iestigusi Sīrijā, ASV ir iestigusi Ukrainā, ASV ir iestigusi Irākā, ASV ir iestigusi Afganistānā. Ar amerikāņiem nav apmierināti indusi, irāņi, ķīnieši, latīņamerikāņi, daudzi afrikāņi un arābi. Vašingtonas sabiedrotie cieš arvien lielākus zaudējumus bez apsolītajām dividendēm. Jo ilgāk velkas šī konfrontācija, jo acīmredzamāks ES elitēm kļūst fakts, ka drīz vien pienāks viņu kārta doties uz nepieteiktā kara kurtuvi malkas izskatā, lai novilcinātu ASV resursu nepietiekamības katastrofas iestāšanos [jeb drīz vien amerikāņi būs spiesti izraisīt karu un haosu Eiropā, kas pat ļoti lielā mērā attiecas arī uz Latviju].

Cita izeja amerikāņiem ir uzreiz nomest no saviem pleciem visus savus klientrežīmus (no Lībijas līdz Afganistānai), bet tad šais teritorijās uzreiz ienāks ASV ģeopolitiskie pretinieki (Krievija, Ķīna) un  daudzpolārā pasaule, kuru tik cītīgi noliedz amerikāņi, kļūs par visiem acīmredzamu realitāti. Tāpēc zemākajā līmenī turpinās un pastiprinās bruņotie konflikti, kas ļauj ASV maskēt savu zaudējumu attiecīgajos spēles laukumos un pārliecināt savus eiropiešu partnerus (lai gan tas izdodas arvien grūtāk un grūtāk) ciest arvien jaunus zaudējumus, lai tikai panāktu projām slīdošo uzvaru.

Vienīgais ierocis, kas ir palicis ASV arsenālā, ir informatīvais. Tieši ar tā palīdzību viņi cenšas mainīt stratēģiski zaudēta kara rezultātu, uzvarot taktiski tieši kaujas laukā. Uzsvars tiek likts uz pārāk lielo cīņas augšējā un apakšējā līmeņa starpību. To saistība ievērojamai cīņā iesaistīto valstu iedzīvotāju daļai nav acīmredzama. Savukārt diplomātiskās cīņas un uzvaras plašākas publikas sapratnei principā nav pieejamas gan tādēļ, ka tai trūkst attiecīgas kvalifikācijas, lai spētu to novērtēt un saprast (tas pilnā mērā attiecas arī uz žurnālistiem), gan arī tādēļ, ka attiecīga informācija nav pieejama (pirmkārt, diplomātisko sarunu saturs vienmēr paliek noslēpums, otrkārt, reti kurš ārpus šaura profesionāļu loka saprot diplomātu “putnu valodu”, kurā tiek rakstīti abpusējie komunikē).

Tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju redz tikai konflikta zemāko līmeni, to kur notiek abu pušu klientu režīmu karš vienam ar otru. Te notiek bruņotas cīņas, līst asinis, iet bojā cilvēki, netiek ievērotas vienošanās, tiek iznīcinātas valstis.

Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, kas notiek, un arī nespēs saprast, lai kā arī viņiem to neskaidro, jo šādai sapratnei nepieciešams zināt esošo pārvaldes mehānismu darbības principus un to uzbūvi. Savukārt jebkuras valsts iedzīvotāju lielākajai daļai nav nekāda priekšstata ne tikai par diplomātijas vai augstāko varas līmeņu mērķiem, uzdevumiem, principiem un darba metodēm, bet arī par vadības lēmumu mehānismiem vietējo pašvaldību līmenī.

Tāpēc ASV mēģina atspēlēt zaudēto karu sev par labu, diskreditējot Krievijas iedzīvotāju vidū to diplomātisko procesu, kurš nodrošina uzvaru augšējā līmenī, un piespiest Maskavu pārnest cīņas smaguma centru uz Vašingtonai izdevīgo zemāko (militāro konfliktu) līmeni. Kaut vai tikai Ukrainā. Par to, kāpēc tieši Ukrainā, nevis Sīrijā vai Lībijā, arī ne reizi vien jau ir rakstīts.

No Krievijas iedzīvotājiem vienlīdz veiksmīgi var izspiest līdzjūtīgas asaras par karadarbībā nogalinātajiem bērniem gan Doņeckā un Tripolē, gan Luganskā un Damaskā, gan Gorlovkā un Bagdādē, bet tikai par Donbasā nogalinātajiem bērniem vainu var uzvelt Putinam. Tiem, kas pašreiz kaislīgi ar putām uz lūpām Krievijā cenšas uzbudināto auditoriju pārliecināt, ka ir jānosūta Krievijas karaspēks uz Ukrainu, nav nekādu cerību pārliecināt Krievijas sabiedrību, ka armija ir jānosūta uz Lībiju vai Sīriju, lai gan šo valstu tautas cīnās ilgāk (pēc būtības arī par Krievijas interesēm), infrastruktūra tur ir iznīcināta vairāk, bojāgājušo skaits (tai skaitā sievietes un bērni) tur ir lielāks, bīstamības līmenis vēl dzīvi palikušajiem tur ir daudzkārt augstāks. Tas, ka notikumus šajās valstīs izprovocēja ASV un tie ir vērsts pirmkārt pret Krieviju, arī ir acīmredzams. Visbeidzot Sīrija vismaz formāli ir Krievijas sabiedrotais, atšķirībā no Ukrainas [kura kopš savas rašanās brīža realizē antikrievisku politiku].

Kopumā ir jāsaprot vienu ļoti vienkāršu lietu. Zemākā līmeņa kari turpināsies un pieņemsies spēkā, apdraudot jau ne tikai to valstu iedzīvotājus, kur tie notiek, bet arī visu pasauli kopumā, līdz mirklim, kamēr netiks panākta uzvara augstākajā cīņas līmenī. Kijevas, “Islāma valsts” vai Alkaidas kapitulācija nenovedīs pie ASV kapitulācijas, savukārt ASV kapitulācija uzreiz pārtrauks visus pašreizējos karus un ar to saistītās nebūšanas.

Politika vienmēr ir bijusi sarežģīta lieta, tāpēc izcili politiķi un diplomāti cilvēces vēsturē nav bijuši daudz un par viņiem atceras vēl ilgi pēc tam. Mūsdienu politika ir daudzkārt sarežģītāka, jo tiek realizēta reālā laika režīmā (nav vairs kurjeru, kuri jājot un skrienot izvadā instrukcijas) un iesaistīto elementu skaits ir ievērojami pieaudzis (vēl pat simts gadus atpakaļ neviens neinteresējās par to, kas notiek citos kontinentos), savukārt televīzija un internets politisko procesu ir padarījuši maksimāli atvērtu un pieejamu lielām, tam nesagatavotām cilvēku masām. Tāpēc sanāk tāda neloģiska situācija, kad agronomi, pensionāri, ārsti, šoferi, profesori, filologi un citu profesiju pārstāvji pamāca ministrus un prezidentus kā vadīt valsti.

Tikai maksimāla resursu koncentrācija kritiskā punktā dod iespēju uzvarēt karā, pat ja šis karš notiek ar netradicionālām metodēm.1942.gadā karavīri pie Rževas un civiliedzīvotāji bloķētajā Ļeņingradā gāja bojā, lai Padomju armija spētu savākt rezerves un iegūtu telpu manevriem dienvidos pie Staļingradas, kur arī tika uzvarēts Otrais pasaules karš. Šodien Donbasā (un arī Sīrijā, Lībijā, Irākā un citās vietās) iet bojā brīvprātīgie, zemessargi un civiliedzīvotāji, lai Krievija izveidotu nepieciešamās rezerves un iegūtu telpu manevriem cīņas augstākajā līmenī, kur pašreiz izšķiras nevis konkrētu vietu, bet gan visas cilvēces liktenis [tai skaitā arī dažu miljardu cilvēku dzīvības un nāves jautājums un atlikušo cilvēku brīvības un cilvēciskas (humānos principos balstītas) eksistences jautājums].

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/17.08.2015/

Publicēts iekš Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Par Gruzijas mācību


Mihails Saakašvili

Mihails Saakašvili

2012.gadā mēs ar Rostislavu Iščenko, Marinu Vetrovu un Džeku Denielsu pavadījām kopā vairākus vēlus vakarus piejūras sanatorijā “Krievija” tolaik vēl ukraiņu Jaltā. Nezin kāpēc sanāca tā, ka daudz toreiz runājām par Gruzijas – Krievijas karu 2008.gadā jeb par “08.08.08 karu”.  Runājām arī par to, kāpēc 2004.gada parauga “Kučmas pēctecim” [Viktoram Janukovičam] neizdodas realizēt Kučmas daudzvektoru (daudzvirzienu) politiku 2012.gadā. Precīzāk sakot, runāja pārsvarā tikai Rostislavs un aizrunājās līdz karam.

Pēc viņa domām daudzvektoru (daudzvirzienu) politikā kā tādā, ko piekopj otrās un trešās šķiras valstis, balansējot uz lielvalstu interešu robežas, nekā slikta nav un tas dod, lai gan ierobežotu, tomēr vismaz kaut kādu iespēju ietekmēt apkārt notiekošo. Tomēr vienmēr ir jāņem vērā, ka politika ir iespējamā māksla un noteiktu politisku shēmu realizācijai ir jāatbilst attiecīgam momentam.

Ukrainai iespēju logs, kurš ļāva realizēt daudzvektoru (daudzvirzienu) ārpolitiku, aizvērās 1999. – 2000. gadā, Leonīda Kučmas otrās prezidentūras laikā. Tas bija saistīts ar Krievijas valstiskuma renesanses procesu sākšanos no vienas puses un izteiktu ASV “pārpūlēšanās” pazīmju parādīšanos no otras puses.

Vašingtonas mēģinājumi realizēt vispasaules hegemoniju, balstoties uz militāro varenību un “dolāra diplomātiju” uz to brīdi bija jau izgāzusies, bet ASV vēl negribēja atzīt savu zaudējumu, jo joprojām bija militāri pārāki pār visu pasauli. Un ASV ar pēdējiem spēkiem centās uzvarēt “aukstajā mierā” tieši tādā pat veidā kā viņi uzvarēja “aukstajā karā”.

Šādos apstākļos Krievijas un ASV sadursmes “trešajās valstīs” kļuva neizbēgama. Īpaši Vašingtonu interesēja pēcpadomju telpas perifērija [arī Latvija]. Līdz 2000-o gadu sākumam šīs “tuvās ārzemes” (Krievijas terminoloģijā) tika atzītas, lai gan ne par pilnīgu, tomēr galvenokārt Krievijas ietekmes zonu. Tas nodrošināja novājinātajai Maskavai bufertelpu, kas to atdalīja no NATO, kas pretēji [amerikāņu] solījumiem tomēr paplašinājās. Tomēr 2000-o gadu sākumā Krievija pakāpeniski sāka aktivizēties, pārvēršot savu formālo ietekmi “tuvējās ārzemēs” par arvien redzamāku dominēšanu.

Tāpēc Krievijas izstumšanai no Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) telpas vajadzēja pazemot Maskavu un uzskatāmi visiem parādīt tās nespēju pretoties ASV interesēm pat pašu ietekmes sfērā. Krievijas ielenkšana ar “sanitārā kordona” amerikāņu satelītiem no bijušajām PSRS republikām ar izteikti rusafobiskiem [, aprobežotiem un stulbiem] režīmiem pie varas [tādiem kā Latvijā] vajadzēja pārvērst Krieviju par trešā līmeņa reģionālo valsti, jo tās resursi tiktu tērēti pārsvarā tikai cīņai ar kaimiņvalstu stulbajiem režīmiem. Maskava tādējādi tiktu izslēgta no globālo spēlētāju vidus. Tomēr amerikāņu uzbrukums Krievijai pēcpadomju telpā kā sākās, tā arī beidzās Gruzijā.

2003.gada “krāsainais” proamerikāniskais apvērsums, kuru nosauca par “rožu revolūciju” bija sākums visām “krāsainajām revolūcijām” NVS telpā, kas tika veiktas pēc viena un tā paša scenārija, par amerikāņu naudu un amerikāņu vadībā. Šis periods beidzās ar “08.08.08 karu”, kurā proamerikāniskais Gruzijas režīms cieta pazemojošu sagrāvi, bet Gruzijas armija pārstāja eksistēt. Patiesībā pazemojošo sakāvi piedzīvoja nevis Tbilisi, bet gan Vašingtona, kura nespēja ne aizstāvēt savu sabiedroto, ne arī nodrošināt to ar iespējām paša spēkiem līdzvērtīgi cīnīties ar Krieviju. Te ir būtiski saprast, ka Maskavas izmantotie bruņotie spēki šai karā bija līdzvērtīgi Gruzijas armijas spēkiem. Krievijai, protams, bija militārais pārsvars, bet tas nebija absolūts, kas varētu izskaidrot Gruzijas armijas pazušanu burtiski dažu stundu laikā.

Krievijas atteikšanās no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ieņemšanas un Saakašvili režīma gāšanas kļuva par vēl vienu pļauku Vašingtonai. Visa pasaule ieraudzīja, ka Krievija varēja to izdarīt, bet neizdarīja. Šādai rīcībai ir tīri praktisks izskaidrojums – tolaik prokrieviska režīma nodibināšana Gruzijā nebija iespējama, jo valstī nebija attiecīgu politisku spēku. Savukārt varasiestādes, kuras turētos tikai uz Krievijas armijas “durkļiem” prasītu nepiedodami lielu resursu (militāru, ekonomisku, finansu, diplomātisku, politisku) patēriņu. Un pat neskatoties uz šiem tēriņiem, radikālajiem gruzīnu rusafobiem gan valsts iekšienē, gan starptautiski būtu nodrošināts atbalsts kā “okupētas valsts likumīgajai varai”.

Bet tā Saakašvili, kuru sagrāva, bet nepiebeidza, tika pilnībā neitralizēts dēļ konfliktiem ar iekšējo opozīciju un pārstāja būt par nopietnu faktoru Kaukāza politiskajās spēlītēs.

Maskava savukārt nonāca pie secinājuma, ka pēcpadomju telpas režīmu daudzvektoru (daudzvirzienu) politika nespēj garantēt Krievijai nepieciešamo to lojalitāti [lai Krievijas ienaidnieki neizmanto kaimiņus atklātām un naidīgām darbībām pret Krieviju]. Nekādi savstarpējie projekti [kas ir ekonomiski izdevīgi un ceļ labklājības līmeni], nekādas priekšrocības, kuras bez maz vai tiek apmaksātas no Krievijas budžeta [piemēram, zemas gāzes cenas], ne arī pilnīga atkarība no Krievijas tirgus nespēj atturēt rusafobiskos, eiroatlantiskos spēkus no antikrieviskas politikas realizēšanas gadījumos, kad viņiem izdodas nonākt pie varas [pie tam tas tiek darīt līdz absurdumam pretēji veselajam saprātam, cilvēciskumam un viselementārākajām ekonomiskajām interesēm]. Un šo spēku nākšana pie varas kļūst neizbēgama, kad Briselei un Vašingtonai izdodas sakoncentrēt pietiekami lielu resursu daudzumu, lai uzsāktu jaunu uzbrukumu pēcpadomju telpai. Šai gadījumā labprātīgas varas atdošanas alternatīva proamerikāniskajiem “oranžajiem” ir tikai pilsoņu karš, jo “oranžie” jebkurā mirklī ir gatavi izliet svešas asinis un apturēt viņus var tikai pārspēks, kurš ir gatavs liet viņu asinis.

Tādējādi 2000-o gadu sākumā Vašingtonas izraisītais daudzvirziena politikas balansa zudums pēcpadomju telpā noveda pie tā, ka pēc ASV izspiešanas no šīm teritorijām daudzvektoru politika neapmierina arī vairs Krieviju. Tagad režīmi, kuri apliecina vēlmi būt par amerikāņu klientiem, vairs nevar cerēt uz tādām pat un tik pat izdevīgām attiecībām ar Krieviju.

Papildinājums

[Augstāklasāmais raksts tika publicēts Krievijas neoliberālajā (kolaboracionistu un nodevēju) laikrakstā “Exo Moskvi” un tas izraisīja diskusiju komentāros par tēmu. Zemāk Rostislava Iščenko atbilde uz šiem komentāriem.]

“ 1. Daži īpaši “attīstīti” rusafobi pamanās paziņot, ka Gruzijas armija bez maz vai sagrāva Krievijas armiju un tāpēc krievi aiz bailēm negāja uz Tbilisi. Ko lai te saka? Mūsdienās tādi pat gudrinieki pamanās “pārliecinoši pierādīt”, ka Otrajā pasaules karā uzvarēja “miermīlīgais” Hitlers, kuram uzbruka asiņainais Staļins. Lai tad tā arī paliek – gruzīni uzvarēja, bet, lai kompensētu Maskavai morālo zaudējumu, viņi tai atdeva Abhāziju un Dienvidosetiju un pie tam vēl personīgi Putinam par prieku patrieca Saakašvili.

2. Bet ja nopietni, tad nesen pats Putins mazliet atklāja “08.08.08 kara” aizkulises, paziņojot, ka Krievijas armijas ģenerālštābs izstrādāja šo operāciju kopš 2006.gada. Tas ir pietiekami ticami. Armijas ģenerālštābam ir obligāti jābūt rīcības plāniem uz visiem iespējamajiem ārējiem draudiem. 2006.gadā jau bija skaidrs, ka Gruzijas armija tiek apbruņota un sagatavota tieši kā antikrievisks spēks Kaukāzā.

Saakašvili apņēmība pirmajā izdevīgajā gadījumā atrisināt Tbilisi nekontrolēto teritoriju problēmu ar militārā spēka palīdzību arī nebija nekāds noslēpums. Pat vairāk, lai gan Saakašvili bija iespēja atrisināt šo problēmu miermīlīgā veidā, viņš izvēlējās militāro risinājumu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tad varēja nemeklēt kompromisus ar vietējām elitēm un vienkārši gruzīniskot šo teritoriju iedzīvotājus līdzīgi kā Horvātija pēc līdzīgas militārās operācijas (kuru arī iedvesmoja un atbalstīja amerikāņi) horvātiskoja serbu apdzīvotās teritorijas. Otrkārt, tas bija paņēmiens kā pazemot Krieviju un uz ilgu laiku (iespējams pat uz visiem laikiem) novājināt tās pozīcijas Kaukāzā. Šai ziņā pilnībā sakrita Gruzijas režīma un Buša jaunākā administrācijas intereses.

Krievijas armijas rīcība pārliecinoši rāda, ka operāciju ģenerālštābs ne tikai izstrādāja, bet arī bija to praktiski atstrādājis un saskaņojis ar valsts politisko vadību. Kas tad tur patiesībā notika? Krievijas armijas grupējumam Kaukāzā nebija izšķirošā pārspēka pār Gruzijas armiju. Spēku samērs teorētiski liecināja par ilgstošu un asiņainu karadarbību ar neizšķirtu rezultātu. Gruzīni cerēja uz negaidītu uzbrukumu, kas pārsteigs Krievijas spēkus nesagatavotus un kamēr tiks sūtītas protesta notas, notiks iespējamo darbību apdomāšana un lēmumu pieņemšana, tikmēr Gruzijas armija ieņems visu Dienvidosetiju un pozīcijas kalnos, kuras Krievijas spēkiem būs gandrīz neiespējami pēc tam atgūt. Tam sekotu politiskais risinājums par labu Gruzijai un līdzīgas operācijas sagatavošana Abhāzijā, kuras vadība, redzot kas ir noticis ar Dienvidosetiju, būtu demoralizēta, nobijusies un iespējams pat pirmo briesmu gadījumā vienkārši aizbēgtu uz Krieviju.

Šāds plāns bija realizējams, tomēr nu ir acīmredzams, ka Krievijas vadība zināja par to un realizēja klasisku militāru operāciju pretinieka ievilināšanai lamatās. Tas ir, pretiniekam dod iespēju uzbrukt nosacītajā “tukšumā” (vāji aizsargātā vietā) pēc kā tā spēki paši kļūst par mērķi iepriekš sagatavotu spēku uzbrukumam. To, ka Krievijas armijas spēki bija sagatavoti tieši šai operācijai es ne mazākā mērā nešaubos. Ne tikai Krievijas armija, kura pagaidām nebūt nav tā labākā armija pasaulē, bet vispār neviena armija nespētu bez sagatavošanās noreaģēt tik zibenīgi kā to “08.08.08 karā” izdarīja Krievijas spēki.

Ar savu sākotnējo nenoteikto reakciju uz notiekošo Kremlis deva Gruzijai pārliecību, ka uzvara viņiem ir gandrīz jau rokā (likās, ka ir jāapspiež tikai pēdējie pretestības punkti Chinvali un problēma būs atrisināta). Un tad gruzīni pieļāva propagandisku kļūdu, sākot visiem skaļi stāstīt par “konstitucionālās kārtības atjaunošanu”. Pārāk liela bija vēlēšanās pēc iespējas ātrāk pazemot Krieviju. Un mirklī, kad par Tbilisi agresiju neviens vairs nešaubījās, Gruzijas armijai tika dots iznīcinošs prettrieciens.

Es, starpcitu, nesākšu apgalvot kā to daudzi dara, ka gruzīni ir draņķīgi karotāji un ka velti amerikāņi uz viņiem tērējās. Šādā situācijā līdzīgus zaudējumus piedzīvotu jebkuras valsts armija. Apmēram tādā pat situācijā, tikai laikā un telpā izstieptākā, 1942.gadā Harkovas apgabalā fon Boks uz pretkustību noķēra Timošenko. Vienkārši Gruzijas politiskā vadība pieļāva sistēmisku kļūdu operācijas plānošanas gaitā. Viņi cerēja uz novēlotu un vāju Krievijas reakciju, bet reāli rīcība bija zibenīga un graujoša.

3. Viss šīs operācijas skaistums nav tās militārajā daļā. Pasaules militārā vēsture ir pilna ar līdzīgām, pat daudz skaistākām, operācijām. Visskaistākā un visizsmalcinātākā bija šīs operācijas politiskā daļa, kad Krievija atrisināja savas neatrisināmās problēmas Kaukāzā. Uz operācijas sākumu šķita, ka Krievija ir iedzīta stūrī. Tbilisi negribēja problēmu atrisināt politiski. Abhāzijas un Dienvidosetijas nenoteiktais statuss nevarēja turpināties mūžīgi un sevi jau bija izsmēlis. Tai pat laikā militārs konflikts ar Gruziju solījās būt ilgs, negoda pilns un tāds, kurš saista ievērojamus resursus (ne tikai militārus, bet arī politiskus, ekonomiskus, finansu un diplomātiskus). Citiem vārdiem sakot, amerikāņi ar bandinieka [vājākā figūra šahā] Saakašvili palīdzību uz ilgu laiku izslēgtu Krieviju no globālās spēles un ievērojami vājinātu tās pozīcijas Kaukāzā, jo ir vairāk kā skaidrs, ka Ziemeļkaukāza sacelšanās dalībnieki saņemtu nopietnu ASV un Persijas līča monarhiju atbalstu un Krievijas armija savā aizmugurē saņemtu partizāna kara zonu.

4. Sanāk tā, ka tobrīd jebkurš iespējamais jautājuma risinājums Krievijai nāca par sliktu. Un tad, kas par laimi, uzrodas Saakašvili un pats lec uz ecēšām, pats sevi pasludina par agresoru un pats dod iemeslu operācijai, kuras rezultātā strauji Maskava ar Vašingtonu apmainās vietām. Tagad ASV sabiedrotais, kuru apbruņoja un apmācīja amerikāņi, ir sagrauts un iznīcināts visiem amerikāņu pakalpiņiem par biedinājumu. Visiem ASV klientrežīmiem tika uzskatāmi nodemonstrēts, ka lojalitāte Vašingtonai nebūt negarantē neaizskaramību. Savukārt Krievijas sabiedrotie Kaukāzā (Abhāzija un Dienvidosetija) saņēma oficiālu statusu, un tas nekas, ka maz valstu ir atzinušas to neatkarību, galvenais, ka to ir izdarījusi Krievija un tagad, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, var ar tām brīvi slēgt jebkādas vienošanās.

5. Visbeidzot, kā jau teicu, īpaši pareizs bija lēmums neieņemt Tbilisi. Es domāju, ka daudzi krievu ģenerāļi un virsnieki ļoti gribēja nobraukt vēl dažus desmitus kilometru un pabeigt iesākto līdz galam. Pie tam par galvaspilsētas ieņemšanu viņiem pienāktos ordeņi, dienesta paaugstinājumi utt. Bet lieta tāda, ka, ieņemot galvaspilsētu, nāktos mainīt režīmu, bet Krievijai lojālu politiķu un partiju, kurus atbalsta iedzīvotāji, tolaik Gruzijā nebija. Saakašvili tad būtu kļuvis par prezidentu trimdā un šai statusā viņš spētu kaitēt Krievijai kaut vai trīsdesmit gadus. Rietumvalstis par vienīgo leģitīmo Gruzijas valdību atzītu trimdas valdību un nosacītais prokrieviskais režīms Tbilisi spētu noturēties tikai ar Krievijas armijas “durkļu” palīdzību. Gruzijā vajadzētu turēt lielu militāro grupējumu, bet iedzīvotāju vairākums pret okupantiem un kolabricionistiem izturētos naidīgi. Un pēc pāris mēnešiem Saakašvili jau kļūtu par leģendāru tautas varoni, kurš varonīgi cīnījās pret milzīgo un agresīvo kaimiņu, un visi viņa grēki būtu aizmirsti un piedoti. Tādējādi ar Tbilisi ieņemšanu uzreiz tiktu nonivilēts viss lieliskās militārās operācijas politiskais efekts un Krievija iekristu tajā pašā Kaukāza slazdā no kura tik tikko brīnumainā kārtā izvairījās.

6. Tai pat laikā, atsakoties no Gruzijas galvaspilsētas ieņemšanas un iznīcinot visu militāro infrastruktūru, krievi uz visiem laikiem iznīcināja Saakašvili autoritāti. Tālāko mēs labi zinām, opozīcija pieņēmās spēkā, Miho zaudēja kontroli pār parlamentu un valdību un Gruzijā radās, lai gan ne prokrievisks (tādas iespējas diemžēl nav), tomēr daudz mērenāks, adekvātāks un sarunāt spējīgāks režīms, kurš nerada Krievijai liekas problēmas.

7. Tas pēc būtības arī ir viss, politiskie rezultāti runā paši par sevi. Bet visām pēcpadomju telpas valstiņām, kuras mēģina spēlēt uz Krievijas – ASV – ES pretrunām, tika dota vēl viena mācība. Pēc “08.08.08 kara” ir skaidrs, ka, ja antikrieviskais režīms savās provokācijais aizies pārāk tālu, tad Maskava var pielietot militāro spēku un Vašingtona nebūs spējīga to apstādināt. Nesāks taču kodolkaru dēļ Tbilisi, Rīgas vai Kijevas. Un, otrkārt, uz Abhāzijas un Dienvidosetijas piemēra ir parādīts, ka Krievija galējos gadījumos sāks atjaunot savas dabiskās robežas pa daļām, atzīstot kvazivalstu efemēro neatkarību, kuras pēc kāda laika var iekļauties Muitas savienībā, Eirāzijas savienībā vai pat iekļauties Krievijas Federācijā. Un nekādu pretdarbības līdzekļu pēcpadomju režīmiem pret to nav.

8. Lai gan Gruzijas mācība ir dota, tomēr to ir apguvuši ne visi un ir apguvuši slikti. Bet nekas, ar laiku apgūs. “

[Stulblatvieši un ļaunlatvieši noteikti šo mācību nav apguvuši, pretējā gadījumā tik histēriski nerietu uz Krieviju un neļautu ASV okupācijas armijai iekārtoties Latvijā, kas visa cita starpā apdraud Krieviju un padara Latviju gan par militāras pašaizsardzības, gan par preventīvu drošības nodrošināšanas operāciju mērķi, kā arī padara iespējamas dažādas provokācijas no amerikāņu puses no sērijas “ziedosim Latviju, lai iegūtu…”, kā arī ievērojami palielina varbūtību, ka Latvijas teritorijā var notikt arī militāras Krievijas un ASV sadursmes, kaut vai līdzīgas kā pašreiz notiek Ukrainā].

/08.2013/

Avoti:
http://cont.ws/post/109873
http://echo.msk.ru/blog/andrei_skvortsov/1110436-echo/
http://blogs.korrespondent.net/blog/politics/3548970/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Bumeranga efekts politikā


Man vairākkārtīgi ir nācies rakstīt un teikt, ka neskatoties uz visu daudzpusīgo vienošanos, konvenciju un to ievērošanai sekojošo organizāciju (tai skaitā ANO un EDSO) kompleksu, starptautiskām tiesībām tomēr ir precedentu raksturs. Tas nozīmē, ka, ja jūs šodien izdarāt kaut ko, kas iziet ārpus starptautisko tiesību normām, tikai tāpēc, ka tas atbilst jūsu interesēm un ka jums ir pietiekami daudz spēka, lai paliktu nesodītam, tad rītdien šīs jūsu darbības kā bumerangs var atgriezties pie jums atpakaļ un kaitēt jums.

2003.gada pavasarī, komentējot ASV iebrukuma Irākā sākumu (apejot ANO Drošības padomi), es vērsu uzmanību uz apstākli, ka stipras valstis mēdz palikt vājas, bet vājās kļūst stipras, un bieži tas notiek vēsturiski salīdzinoši nelielos laika posmos. Ja starptautiskās tiesības tiek sagrautas, tad tās tiek sagrautas visiem un iespējams kaut kad nākotnē spēcīgā Irāka veiks ASV bombardēšanu, lai civilizētu mežonīgās anglosakšu ciltis. Un tas nebūt nav pārspīlējums. Vēl XIV – XV gadsimtos arābi un turki brīvi dzenāja eiropiešus pa Eiropu, bet Ķīna ekonomiski Eiropai bija pilnīgi neaizsniedzama, saražojot no 60% līdz 80% no to laiku pasaules IKP. Jau XVII – XVIII gadsimtos viss bija ne tik viennozīmīgi, bet uz XIX gadsimtu Eiropa pilnībā dominēja pasaules politikā, ekonomikā un tirdzniecībā.

Starptautiskās tiesības kā visiem vienoti spēles noteikumi garantē šos noteikumus ievērojošām valstīm drošību neatkarīgi no to spēka vai vājuma pakāpes. Tā tas ir ideālā gadījumā, bet ne praktiski. Tāpēc radot ar saviem lēmumiem, kuri apiet starptautiskās tiesības, noteiktus precedentus, katrai valstij ir jābūt gatavai, ka šis precedents var tikt izmantots arī pret to.

Piemēram, visi atceras Vašingtonas caursisto lēmumu par Kosovas atdalīšanu no Serbijas. ASV vadība uzskatīja, ka panāk savai valstij izdevīgu rezultātu. Tas vēl nebūt nav fakts, ka Kosovas separācija ASV bija izdevīgāka par normālu attiecību izveidošanu ar Belgradu, bet nu pieņemsim, ka tā. Tomēr jau drīzumā 2008.gadā pēc tās pašas shēmas Krievija atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, tādējādi kritiski novājinot ASV Kaukāza sabiedroto Gruziju un dodot liktenīgu triecienu Saakašvili režīmam. Bet 2014.gada martā Kosovas precedents tika izmantots kā viens no argumentiem, kas pamatoja Krimas un Sevastopoles pārejas no Ukrainas uz Krievijas jurisdikciju likumību.

Šķiet, ka visiem vajadzētu būt skaidram, kā darbojas bumeranga efekts. Ja ASV cenšas nepievērst uzmanību uz iespējamajām negatīvajām sekām pašiem no viņu radītajiem precedentiem, paļaujoties uz stiprākā tiesībām, tad mazākām valstīm [tai skaitā arī Latvijai] šai ziņā vajadzētu būt ļoti uzmanīgām un rūpīgi pārdomāt kā vārdi un darbi uz pašiem var atsaukties.

Tomēr ukraiņu politiķi, kuri vēlas rīkoties tāpat kā amerikāņi, bet kuriem nav ne amerikāņu intelektuālais, ekonomiskais un militārais resurss, regulāri rada precedentus, kas atgriežoties kā bumerangs var piebeigt gan atlikušo Ukrainas valstiskumu, gan arī pašus Kijevas režīma darboņus.

Šonedēļ [2015.gada augusta sākums] Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko paziņoja, ka ir nolēmis dot krimas tatāriem nacionāli – teritoriālo autonomiju Krimā. Ņemot vērā to, ka Krima jau sen un pamatīgi ir Krievijas sastāvā un Ukrainas varasiestādes spēj vadīt Krimā notiekošos procesus tik pat veiksmīgi kā Mēness griešanās ātruma parametrus, ir acīmredzams, ka šis paziņojums ir kārtējā Kijevas informatīvi – propagandiskā akcija , kuras mērķis ir radīt apstākļus krimas tatāru atbalstam sevi pilnīgi diskreditējušajam Medžlisam. Kijeva vēl nav atmetusi cerības organizēt Krimā proukrainisku pagrīdi un šai ziņā orientējas pirmkārt uz krimas tatāriem. No Krimas izdzītais Medžliss, kuru uz Krimas zaudēšanas brīdi atbalstīja krimas tatāru mazākums (apmēram 30%), pilnībā ir pārvērties no kvazi – politiskas struktūras par teroristisku, kas cenšas (pagaidām nesekmīgi) radīt Krimā neizturamus dzīves apstākļus, lai iedzīvotāji atcerētos “mierīgos” Ukrainas kundzības laikus.

No 2014.gada marta Krievija aktīvi strādā ar krimas tatāriem. Pirmo reizi reāli, nevis tikai deklaratīvi, kā tas bija Ukrainā, ir nodrošināta viņu pārstāvniecība Krimas varas orgānos un viņu tiesības tiek aizstāvētas Krimas iedzīvotājiem vienotās likumdošanas procedūras ietvaros, nevis caur korumpēto un nekonstitucionālo Medžlisu, kurš sadalīja budžeta naudu, kas tika izdalīta krimas tatāru dzīves labiekārtošanai un kurš monopolizēja krimas tatāru pārstāvniecības tiesības Ukrainas varasiestāžu priekšā. Lai pārspētu reālās Krievijas darbības kaut vai propagandiski, ir nepieciešams ļoti liels praņiks (un tas nekas, ka virtuāls). Un, lūk, Porašenko negaidīti iniciē to, kam Kijevas varasiestādes līdz šim nekad nepiekrita – krimas tatāru nacionāli – teritoriālo autonomiju Krimā.

Kijevas loģika ir saprotama. Krima tāpat pieder Krievijai, tāpēc reāli izpildīt apsolīto pārskatāmā nākotnē nevajadzēs. Toties ir cerība, ka krimas tatāri, pievilināti ar miglainu iespēju radīt savu valstiskumu Ukrainas sastāvā, aktivizēs antikrieviskas aktivitātes un sāks izrādīt neapmierinātību. Krimu Ukrainai tas, protams, neatgriezīs, bet destabilizēt situāciju pussalā un sarežģīt dzīvi Maskavai tas gan var. Bet, ja nu notiek neiespējamais un Krima brīnumainā kārtā atgriežas Ukrainas sastāvā, tad autonomijas solījumu var arī pārskatīt. Vienmēr ir iespēja atsaukties uz to, ka autonomijai ir jāiziet sarežģīts konstitūcijas izmaiņu process, kuram nepietiek balsu (gāztā prezidenta Janukoviča Reģionu partija tādā veidā gadiem sabotēja savu solījumu piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu).

Lai cik loģiski nevainojama nebūtu šī politiskā shēma, tās izdomātāji un to paziņojošais Porašenko nav ņēmuši vērā ļoti nopietnus riskus, ar kuriem viņi apdraud sevi un Ukrainas pseidovalsti. Pie tam cerība uz kaut kādiem panākumiem Krimā ir miglaina, teorētiska un tālā nākotnē, bet riski ir reāli un ar tiem var nākties saskarties jau vistuvākajā laikā.

Valsts prezidents, lai cik tas arī nebūtu bēdīgi Porašenko, no starptautisko tiesību viedokļa nav tas, ko par  prezidentu uzskata Ukrainā. Valsts prezidents nav bagāts konditors, kurš ir nopircis pašu galveno amatu, kurā nevienam nav jāatskaitās, un tādēļ ir tiesīgs runāt visādas muļķības, jo viņš taču tagad te ir galvenais. Katrs valsts prezidenta pateiktais vārds tiek ņemts vērā pārrunas procesu ietvaros un tiek uztverts kā oficiāla valsts viedokļa izpausme.

Karu pret Donbasu Kijeva izskaidroja tādējādi, ka reģionā esot kaut kādi federalizāciju griboši “separātisti”, kas nav iespējams no Ukrainas konstitūcijas viedokļa. Tas nekas, ka pasaulē ir desmitiem federatīvu valstu (to skaitā ASV, Krievija, Vācija, Brazīlija, Indonēzija utt.), Ukrainai federatīva valsts uzbūve ne tikai nederot, bet pat ir bīstama. Šo pozīciju visiem bija jāņem vērā, jo katra valsts ir suverēna savas iekšējās kārtības noteikšanā.

Un te pēkšņi Porašenko pats paziņo nevis par iespējamu, bet jau par gatavu lēmumu piešķirt krimas tatāriem nevis necionāli – kultūras, bet nacionāli – teritoriālu autonomiju. Tas ir, Porašenko paziņoja par krimas tatāru valstiskuma (tas nekas, ka autonomijas formā) izveidošanu Ukrainas valstiskuma ietvaros. Savukārt tas uz visiem laikiem iznīcina mītu par Ukrainu kā unitāru valsti. Un tā nebūt nav lielākā problēma, kas Ukrainu tādēļ sagaida.

Tagad katrs Pjotram Porašenko var pajautāt (tai skaitā arī viņa Minskas pārrunu partneri no Krievijas, Vācijas un Francijas): “Kāpēc nacionāli – teritoriālā autonomija krimas tatāriem Krimā ir iespējama, bet krieviem Novorosijā nav iespējama?” Ne tikai Doņecka un Luganska, bet arī Harkova, Dņepropetrovska, Zaparožja, Hersona, Nikolajeva, Odesa ir krievu pilsētas, kurās lielākā daļa ir krievu iedzīvotāji (kurus dažreiz sauc par krievvalodīgajiem). Atšķirībā no Kijevas, Čerņigovas, Sumu krieviem, Novorosijas krievi ir saglabājuši savu krievu identitāti. Procentuāli krievu tur ir vairāk kā krimas tatāru Krimā. Tad kāpēc, lai arī viņiem nedotu nacionāli – teritoriālo autonomiju? Vai vairākas nacionāli – teritoriālās autonomijas, pa vienai uz apgabalu.

Bet tas nebūt nav viss. Besarābijas dienvidos kompakti dzīvo gagaūzi – ne tikai Moldāvijas teritorijā, kur viņiem ir autonomija, bet arī Ukrainas teritorijā, kur viņiem autonomijas nav. Kāpēc gagaūziem nepiešķirt tās pašas tiesības, kuras krimas tatāriem? Turpat Besarābijā un Bukovinā ir liels rumāņvalodīgo iedzīvotāju skaits, Aizkarpatijā kompakti vienā vietā dzīvo ungāri, bet Galīcijā un Volīnijā – poļi (ne visus benderovieši noslaktēja un ne visus Staļins uz Poliju aizsūtīja). Rumānija un Ungārija ir veikušas neoficiālu masveida sev etniski radniecīgo pierobežas iedzīvotāju “pasportizāciju” [pasu piešķiršanu], savukārt Polija poļiem izsniedz “poļu kartes”. Buhareste, Budapešta un Varšava noteikti atbalstīs ideju par nacionāli – teritoriālās autonomijas piešķiršanu savām etniskajām grupām, vēl jo vairāk tādēļ, ka ungāri, rumāņi un poļi noteikti nav sliktāki par tatāriem.

Ukrainas dienvidos ir saglabājušies pontas grieķi, kuri tur dzīvo no tāliem pirmsukrainas laikiem – V gadsimta pirms mūsu ēras. Viņu, protams, ir palicis pavisam maz, bet arī attiecībā uz viņiem var atjaunot vēsturisko taisnīgumu un piešķirt nacionāli – teritoriālu autonomiju.

Umanā katru gadu sabrauc tūkstošiem hasīdu. Līdz slaktiņam, kuru XVIII gadsimtā sarīkoja Ivana Hontas haidamaki tā bija klasiska ebreju vieta, tāpēc Umanas rajonā var izveidot ebreju nacionāli – teritoriālo autonomiju.

Kijevas, Žitomiras un Rovenas apgabalu ziemeļu rajonos dzīvo poleščuki, kuru valoda tiek uzskatīta par baltkrievu valodas dialektu, tāpēc tur var izveidot ja ne baltkrievu, tad vismaz poleščuku nacionāli – teritoriālo autonomiju.

Aizkarpatijas rusīni jau sen cīnās par autonomiju. Viņi tikai sākumā no ungāriem kaut kā ir jāatdala. Bet, ja var rusīniem, tad kāpēc nevar visādiem boikiem, lemkiem un citiem gucuļiem. Bet nu atlikušajā centrālukrainā var izveidot klasisku malorosu [tas ir ukraiņu] autonomiju. Ukraiņu nacistiem patīk apgalvot, ka nācija eksistē, ja par to kāds ir izlējis asinis. Tad, lūk, par Malorosijas autonomijas ideju tika noslepkavots Oļesja Buzina. Viņa iedeja ir dzīva un ir pat izveidots Oļesja Buzina fonds.

Visu augstāk minēto var uztvert kā joku, bet tas tā nebūt nav. Lieta tāda, ka nacionāli – teritoriālās autonomijas statuss padara vietējās elites daudz patstāvīgākas un daudz neatkarīgākas no Kijevas, tāpēc apgabalu vadītājiem ir pilnīgi vienalga kādu autonomiju, pontas grieķu vai ebreju, viņi pie sevis var izsludināt, galvenais ir šis statuss. Ņemot vērā to, ka Kijevas vara kļūst arvien nominālāka, vietējās elites centīsies nostiprināt un nofiksēt savu pieaugošo statusu. Ja pirms Porašenko uzstāšanās viņiem nebija pamats runāt par autonomiju, jo pat federālisms tika uzskatīts par separātismu, tad tagad autonomijas ideju ir legalizējis pats Ukrainas prezidents.

Mēs, protams, saprotam, ka Porašenko bija domājis tikai teorētisku krimas tatāru autonomiju, lai ieriebtu Krievijai. Tomēr Ukrainas konstitūcija deklarē visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības utt. , attiecīgi to, kas teorētiski ir atļauts krimas tatāriem, var praktiski realizēt citas nacionālās grupas.


Un pēdējais. Daudzas potenciālās autonomijas robežojas ar valstīm, kuru iedzīvotāji ir radniecīgi Ukrainas pierobežas iedzīvotājiem. Šīm valstīm agrāk piederēja šīs teritorijas un viņas tās zaudēja dēļ Ukrainā nopeltā Molotova – Ribentropa pakta un dēļ Kijevā nosodītās Staļina politikas. Tik lielā mērā cik dzīves līmenis Ukrainā pasliktināsies, valsts struktūras sabruks, bet vara pāries ar automātiem bruņotu bandītu rokās, tik lielā mērā arvien vairāk un vairāk Ukrainas pilsoņu griezīsies pēc palīdzības blakusvalstīs kārtības un stabilitātes meklējumos. Tā kā ne visi dažādu iemeslu dēļ var emigrēt, kaimiņvalstis izeju var rast ienesot savu kārtību Ukrainas teritorijā. Un ja jau Rietumukraina tik ļoti vēlas iekļauties Eiropas Savienībā, tad visvienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir iekļauties veseliem reģioniem Polijas, Ungārijas un Rumānijas sastāvā līdzīgi kā Krima iekļāvās Krievijas sastāvā. Un Novorosija tad var padomāt par iespēju sekot Krimas piemēram. Pie tam atlikušais gabaliņš, lai kā arī to neapsauc (par suverēno Ukrainu vai autonomo Malorosiju) viens pats patstāvīgi nav spējīgs izdzīvot un tam būs jāseko Novorosijai, jo tieši tur ir šī reģiona ekonomiskie sakari.

Vispār Porašenko stipri paveiksies, ja viņa idejām neviens nepievērsīs uzmanību (Kijevā jau ir pieraduši, ka viņa vārdiem nav nekāda reāla seguma). Bet, ja Ukrainas reģionālās elites un kaimiņvalstis nolems turēt Porašenko pie vārda, tad viņš vienu rītu var konstatēt, ka joprojām vēl ir Ukrainas prezidents, bet tādas valsts gan vairs nav.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents

/08.08.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/108754

Publicēts iekš Prakse, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Ukrainas krahs ir tikai laika jautājums


Rostislavs Išenko

Rostislavs Iščenko

Intervijas ar ukraiņu politologu Rostislavu Iščenko par Ukrainas krīzi, prognozējamo tās attīstību un Krievijas – ASV cīņu par globālo kundzību.

J: Kas Jūsuprāt pašreiz notiek Ukrainas ekonomikā? Kas ir mainījies kopš jaunās komandas nākšanas pie varas?

Rostislavu Iščenko: Ukrainas ekonomika pašreiz iziet likvidācijas etapu un tas tuvojas noslēgumam. Pat pēc oficiāliem datiem Ukrainas IKP esošo varasiestāžu pusotra gada valdīšanas laikā ir nokrities vairāk kā par 10%. Patiesais IKP kritums ir mērāms vairākos desmitos procentu. Pie tam ir jāņem vērā, ka pirmās tika iznīcinātas ekonomikas fundamentālās (pamata) nozares, kas deva lielu daļu valsts valūtas ieņēmumu. Es te domāju metalurģiju, mašīnbūvi, ķīmisko rūpniecību, naftas pārstrādi. Šo nozaru uzņēmumi ir praktiski iznīcināti. Tālāk notiek vienkārša ķēdes reakcija. Ja jums ir ostas, dzelzceļi un šosejas, bet, ja jūs neko neražojat, tad jums nav ko izvest, nav ar ko tirgoties un transporta nozare arī sāk stagnēt. Mazais un vidējais bizness pārsvarā ir nodarbināts apkalpojošā sfērā, bet, ja nav ko apkalpot, tad arī šie uzņēmumi tiek slēgti. Cilvēki pārstāj saņemt algas, krītas maksātspējīgais pieprasījums, aizveras restorāni, veikali, izklaides iestādes, netiek pārdotas automašīnas, tās pārstāj ievest un dīleru tīkli tiek slēgti, vairs netiek pārdoti dzīvokļi un mājas, attiecīgi tos pārstāj celt, celtniecības uzņēmumi bankrotē vai tiek slēgti utt.

Ukraina patstāvīgi apstādināt un vēl jo vairāk pavērst pretējā virzienā šo procesu nespēj. Ukraina atrodas uz sociālās un humanitārās katastrofas robežas. Visdrīzāk šīs katastrofas iestāšanos var novilcināt, bet tās iestāšanās pārskatāmā nākotnē ir neizbēgama.

J: Nesen Jūs teicāt, ka pie esošās vadības Ukrainas ekonomikai nav perspektīvu. Kāpēc Jūs tā uzskatāt? Vai tas nozīmē, ka Ukrainā ir nobriedusi nepieciešamība mainīt valsts varu?

Rostislavu Iščenko: Esošās Ukrainas varasiestādes atnāca nevis strādāt, bet gan zagt. Šai ziņā esošā vara maz ar ko atšķiras no iepriekšējām. Bet zināmas atšķirības tomēr ir. Piemēram, prezidenta Kučmas laikā vēl eksistēja milzīgs Padomju mantojums (tas ir, bija ļoti daudz ko izzagt). Janukoviča laikā viņa biznesmeņu komanda tomēr saprata, ka, lai varētu zagt no budžeta, nepieciešams šo budžetu piepildīt. Tāpēc viņi deva biznesam iespēju strādāt, lai gan bizness to varēja darīt ar lielām grūtībām.

Pašreizējie Ukrainas valdnieki uzskata, ka automāta esamība rokās viņiem nodrošina apsteidzošu ekonomisko attīstību. Viņi tāpat uzskata, pie tam pa īstam, no visas sirds, ka Rietumvalstu pienākums ir uzturēt viņus un apmierināt viņu vajadzības dēļ to primitīvās rusafobijas un lielā naida pret krieviem. Viņu problēma ir apstāklī, ka Rietumvalstis nebūt tā neuzskata, tāpēc pašreizējā Ukrainas vara pēc būtības ir valsts ar nosaukumu “Ukraina” likvidācijas komiteja.

Iemesls, kādēļ Ukraina vēl joprojām pastāv un nav izzudusi no pasaules kartes vēl pagāšgad ir ģeopolitisko cīņu sekas – Ukrainas teritorijā tiešā konfrontācijā ir sadūrušās Krievijas un ASV intereses. Tieši Vašingtona pagaidām notur Ukrainu un neļauj tai sabrukt. Bet te jāņem vērā, ka laiki un valsts intereses mēdz mainīties. Un, otrkārt, pat ASV nav spējīga ilglaicīgi uzturēt Ukrainu. Amerikāņu stratēģija ir Ukrainas sabrukuma tempu palēnināšana, nevis tās sabrukuma novēršana. Tāpēc pilnīgs Ukrainas valstiskuma krahs ir tikai laika jautājums.

J: Kā Jūs domājat, vai Ukrainai izdosies vienoties par valsts parāda restrukturizāciju? Vai SVF turpinās sniegt atbalstu Ukrainai? Vai šis lēmums dēļ SVF angažētības nebūs atkarīgs no ASV attieksmes pret to?

Rostislavu Iščenko: Neatkarīgi no lēmuma par restrukturizāaciju, SVF turpinās sniegt Ukrainai palīdzību precīzi tik ilgi, cik tas būs nepieciešams ASV.

J: Vai ir iespējams Ukrainas defolts?

Rostislavu Iščenko: Ukrainas defolts ir neizbēgams. Ukrainai nav iekšējo rezervju ne tikai parādu atdošanai, bet pat arī valstisko funkciju nodrošināšanas finansēšanai. Kamēr Ukrainu ārēji finansē, kas ir saistīts ar ASV globālajām interesēm, tikmēr Ukraina kaut cik spēj savilkt galus kopā. Bet gala beigās Ukrainas defolts tāpat ir neizbēgams.

J: Kā pašreiz attīstās Ukrainas banku sektors? Kādas galvenās tendences ir novērojamas? Kā Ukrainā attīstās ārvalstu bankas, tai skaitā arī Krievijas?

Rostislavu Iščenko: Valstī, kurā praktiski nav ekonomikas, bankas normāli strādāt nespēj. Ukrainas banku sektors ir tuvs pilnīgam sabrukumam, bankas bankrotē viena pēc otras. Rietumvalstu bankas pameta Ukrainu jau laika periodā no 2008. līdz 2012.gadam. Krievijas bankas formāli turpina strādāt, bet praktiski tikai rada savas esamības Ukrainā priekšstatu, lai pēc Ukrainas krīzes politiskās daļas atrisināšanas, pirmās varētu atjaunot darbību pilnā apjomā. Domāju, ka tas ir politisks lēmums.

J: Kā Jūs vērtējat Kijevas ārpolitiku, kopš Pjotra Porašenko nākšanas pie varas? Kā veidojas Ukrainas attiecības ar ASV un ES?

Rostislavu Iščenko: Kijevai nav ārpolitikas. Ukraina pašreiz ir valsts pat ne ar ierobežotu, bet pilnībā ASV nodotu suverenitāti. Tāpēc Porašenko ārpolitika ir tikai ASV ārpolitikas fragments. Iekšpolitikas Ukrainai arī nav, tieši ASV vēstnieks Ukrainā Paets izlemj, kurš Ukrainā būs pie varas un kuram ir jāatkāpjas, un Ukrainas varasiestādes tikai noformē ASV vēstnieka lēmumus.

J: Un kādas ir Ukrainas attiecības ar Neatkarīgo Valstu Savienības valstīm?

Rostislavu Iščenko: Šīs attiecības vispār neveidojas. Kā jau teicu, Ukrainai vispār nav suverenitātes, tāpēc tā pati nespēj veidot attiecības ar citām valstīm.

J: Kā Jūs vērtējat Ukrainas izstāšanās no NVS varbūtību?

Rostislavu Iščenko: Jau Gruzijas izstāšanās no NVS parādīja, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgs solis. Gruzija izstāties no NVS izstājās, bet uzreiz pēc tam uzsāka cīņu par to, lai visi NVS ietvaros noslēgtie līgumi paliktu spēkā, jo tie vienkārši ir izdevīgi. Tāpēc, ja arī Ukraina paziņos par izstāšanos no NVS (bet pagaidām tādi aicinājumi nav manāmi), tad tas būs tikai mēdijiem domāts PR gājiens, kam nebūs nekādu reālu seku. Par Ukrainas ekonomiku es jau visu pateicu, tā kā tā jau gandrīz ir iznīcināta, tad sliktāk tai no tā nepaliks. Bet labāk arī ne.

J: Vai Krievijas – Ukrainas starpā ir iespējams miers?

Rostislavu Iščenko: Pie esošiem nosacījumiem (kamēr Kijevā valda pašreizējais režīms) tas nav iespējams. Kijevas varasiestādes savu eksistences augstāko jēgu redz karā ar Krieviju. Tā kā Krievija tieši nereaģē uz iesaistīšanās karā provokācijām, Kijevas režīms karo ar Krieviju savās iedomās (jo līdz reālajai Krievijai netiek) un iznīcina pats savus iedzīvotājus.

J: Ko Ukrainai dos Mihaila Saakašvili nozīmēšana par Odesas gubernatoru?

Rostislavu Iščenko: Saakašvili ir plaši zināms kā 100% ASV marionete. Viņš ir pilnīgā amerikāņu varā un viņi to pilnībā vada. Tā kā nozīmēšanas brīdī tika gatavota agresija pret Piedņestru [Odesas apgabals robežojas ar Piedņestru Moldāvijā, kurā kā miera uzturētāji ir dislocētas Krievijas armijas daļas], viņu arī nosūtīja uz Odesu. Līdz tam Odesu vadīja Igors Paļica, kurš ir Igora Kolamoiska “Privat” grupas cilvēks. Tā kā Kolamoiskis bija ieinteresēts nepārtrauktā Odesas ostas darbībā, caur kuru viņš eksportēja savu uzņēmumu produkciju, Paļica centās nepieļaut konfliktus uz robežas. Saakašvili savukārt uzreiz uzsāka šo konfliktu veicināšanu. Tiesa gan šoreiz ASV neizdevās izprovocēt Moldāvijas un Ukrainas uzbrukumu Piedņestrai, bet, kamēr Saakašvili ir Odesā, tikmēr šis plāns ir tikai atlikts, nevis tiek atcelts. [Jāatgādina, ka Saakašvili laikā 2008.gadā Gruzija uzbruka Dienvidosetijai un tajā dislocētajām Krievijas miera uzturēšanas spēku vienībām, kas beidzās ar Krievijas atbildes reakciju un Gruzijas – Krievijas zibenskaru.]

J: Pjotrs Porašenko kādu laiku atpakaļ piedāvāja ieviest deoligarhizācijas likumu…

Rostislavu Iščenko: Ukrainas likumdošanas īpatnība ir apstāklī, ka likumus neviens nemaz neplāno ievērot. Tāpēc droši var pieņemt jebkādus likumus un vienalga kā mainīt Konstitūciju. Nevienam no tā nav ne silts, ne auksts. Ukrainā darbojas stiprākā tiesības. Tāpēc oligarhs Porašenko (kurš praktiski ir palicis lielākais Ukrainas oligarhs) piedāvā deoligarhizācijas likumu un nemaz neredz šai apstāklī neko kuriozu. Tas ir vistīrākais populisms. Šis likums visdrīzāk “pazudīs” parlamenta dzīlēs. Lai gan apstākļi var izveidoties tādi, ka šis likums tomēr tiek pieņemts (vienkārši kāda no politiskajām partijām nolems paspodrināt savu imidžu). Bet tas Ukrainā pilnīgi neko nemainīs.

J: Gribētos parunāt par globālajām tendencēm… Vai Krievija un Ķīna ir spējīgas  pēc Jūsu domām kļūt par jauniem, spēcīgiem spēlētājiem uz globālās skatuves vai arī tās jau par tādiem ir kļuvušas? Kāda uz to ir attieksme no ASV un ES puses?

Rostislavu Iščenko: ŠSO (Šanhajas sadraudzības organizācijas) un BRICS samiti un neformālais EES (Eirāzijas ekonomiskās savienības) samits Ufā (Krievija) parādīja, ka Krievija ar saviem sabiedrotajiem jau ir spēcīgi un patstāvīgi spēlētāji un ar to ir jārēķinās visiem, tai skaitā arī ASV un ES. Bet tas, ko viņi par to domā, maz kuru interesē, jo padarīt tur kaut ko viņi nevar. Tā ir objektīvā realitāte. Rietumvalstis ir pazaudējušas globālo līderību un tās vietā nāk jauna Eirāzijas civilizācija.

J: Novērtējiet, lūdzu, Eirāzijas ekonomiskās savienības izveidošanas nozīmību.

Rostislavu Iščenko: Eirāzijas ekonomiskā savienība ir viens no stūrakmeņiem jaunās pasaules sistēmas pamatos, kas rodas mūsu acu priekšā.

***

J:  Kad Jūs attaisnojat stingra un ātra risinājuma trūkumu Ukrainā, tad apgalvojat, ka “Putinam ir nepieciešama visa Ukraina”… Bet kāpēc viņam nav vajadzīgas “abas Ukrainas”, vai “visas trīs Ukrainas”? Jo pēc fakta Krima agrāk bija Ukraina, bet nu ir Krievijā. Donbass tāpat Ukrainā vairs nebūs. Tādējādi sanāk, ka “vienota Ukraina” Putinam tāpat netiks? Varbūt tomēr vienkāršāk bija gadu atpakaļ un uzreiz? Vai arī ekonomiskais spiediens perspektīvā ir efektīvāks?

Rostislavu Iščenko: Pirmkārt, Jūsu jautājumā ir loģikas trūkums. Savākt visu pa daļām, pat, ja pār tām kontrole notiks dažādi, tāpat nozīmē, ka dabūts tiek viss. Nacistiska ukraiņu valsts pie Krievijas robežām pastāvēt nevar, viss pārējais ir šīs problēmas risināšanas varianti.

Otrkārt, ja Jūs zināt, ko es rakstu un saku, tad Jums vajadzētu pievērst uzmanību tam, ka es mazākā mērā runāju par “visu Ukrainu”, jo tas ir tikai taktisks jautājums, bet gan par Krievijas un ASV globālo cīņu, kura notiek uz daudziem “laukumiem”, no kuriem Ukraina nav pat pats svarīgākais (vienkārši daudz labāk redzamāks Krievijas sabiedrībai). Šai spēlē nedrīkst rīkoties neapdomīgi un cerēt uz “gan jau izdosies”.

Krieviju pārāk uzkrītoši mēģināja ievilkt Ukrainas avantūrā, lai to varētu uzskatīt par nejaušību. “Tūlītēja trieciena” negatīvo seku sarakstu es varu uzrakstīt uz vairākām lapām, bet šādas rīcības “pozitīvs” ir tikai viens – kaut kādi vienību komandieri no tās zoretes, kuri visu mūžu ir karojuši kā “brīvprātīgie”, varētu cerēt saņemt kādu ordeni.

Treškārt, runa iet nevis par ekonomisko spiedienu, bet gan par to, lai piespiestu ASV izdarīt to, uz ko viņi provocēja Krieviju – uzņemties uz sevi uzturēt kleptokrātisko ukraiņu nacistu režīmu. Vienkāršs piemērs – ASV ielīda Vjetnamā un zaudēja, PSRS ielīda Afganistānā un zaudēja. Ģeopolitisko oponentu piespiež izdarīt pirmo soli bīstamā spēlē un uzņemties uz sevi riskus un izmaksas.

Īsāk sakot, aizmirstiet par Ukrainu, apskatieties apkārt, painteresējieties, ar ko nodarbojas krievu diplomāti Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā. Vispār atcerieties, ka mēs dzīvojam uz visai šauras planētas un tad iespējams Jums Krievijas vadības darbības kļūs saprotamākas.

J: Vai Minskas vienošanos izpildes termiņa pagarināšana ir reāla? Kam tas ir visizdevīgāk?

Rostislavu Iščenko: Tas ir reāli, jo Ukraina šīs vienošanās neizpildīs. ES apgalvo, ka Kijeva to neuzspēja. Nu labi, ja neuzspēja, tad neuzpēja, pagarinām Minskas vienošanās un gaidām, kad viņi atkal sāks karu

J: Vai ir jēga runāt par reģionu skaita palielināšanu ar īpašu statusu, vai arī bez kara tas nav iespējams?

Rostislavu Iščenko: Es jau teicu, ka runa iet par nacistiskās Ukrainas likvidāciju, bet kā tas viss izskatīsies pēc tam, cik reģionu, ar kādu statusu, kādu valstu sastāvā tie atradīsies būs jālemj pēc cīņas ar ASV beigām, un tas ir daudz ilgāks laika posms nekā pašreizējā Kijevas režīma likvidācija.

J: Ja pēkšņi izrādīsies, ka Kijeva ir izpildījusi visus savus Minskas vienošanās punktus, neizjuka un nenomira badā… un ir jāatdod robeža… Ko darīt?

Rostislavu Iščenko: Ja pēkšņi iedomājamies, ka Obama pazvana Putinam atvainoties par sagādātajām nepatikšanām un atsauc Porašenko ar nacistu kompāniju uz ASV, tad ko lai darām?! Nevajag runāt par to, kas nekad nav iespējams. Kijeva neko no Minskas vienošanām neizpildīs un sabruks.

J: Kā glābt Piedņestru, kura ir nokļuvusi blokādē? Jautājums pat nav par Krievijas karavīru rotāciju un apgādi. Ukraina bija Piedņestras tradicionālais tirgus, tāpat kā Moldāvija un Eiropas Savienība. Tagad ir blokāde. Tagad Moldāvija parakstīja asociatīvo līgumu ar ES, kas automātiski izmet Tiraspoli no Eiropas tirgus. Un arī Ukraina, blokādes pārraušanas gadījumā, ir maksātnespējīga.

Rostislavu Iščenko: Moldāvija jau paziņoja, ka tā Piedņestras blokādē nepiedalīsies, ir gatava nodrošināt karavīru rotāciju un normālus ekonomiskos sakarus. Un notika tas pēc tam, kad Krievija augstākajā līmenī deva mājienu, ka Piedņestras apdraudējuma gadījumā būs karš un ka nevar zināt uz kādām robežām iekustinātā armija apstāsies. Kopš tā brīža par Piedņestras blokādi vairs nekas nav dzirdēts. Tā, ka pagaidām neko tur glābt nevajag.

J: Vai ir iespējams izglābt Piedņestru ātrāk nekā Odesu?

Rostislavu Iščenko: Nē. Bet var, vismaz pagaidām var, nepieļaut situāciju, kad Piedņestru nāktos glābt.

J: Bēdīgais Igaunijas piemērs. Vai tas draud Odesai? Tranzīta pārtraukums caur reģionu. Pēdējo atlikušo uzņēmumu darbības pārtraukšana. Iespējamās Odesas pieporta rūpnīcas (ОПЗ), amiaka krāna aizgriešana. “Septītā kilometra” atmiršana. Vai arī viss notiks ātrāk un odesieši nepaspēs sajust sevi kā “civilizētās pasaules daļu”?

Rostislavu Iščenko: Jā, draud. Lai gan es esmu pārliecināts, ka viss notiks salīdzinoši ātri, tomēr kā man šķiet Ukrainā pārāk daudz kas ir sagrauts, bet nacisti tāpat vien paši neaizies un vēl piebeigs daudzus un daudz ko vēl izpostīs. Tā, ka tranzīts, pat ja pilnībā netiks pārtraukts, tad uz kādu laiku, labi ja uz gadiem diviem, trim, pārvērtīsies ļoti mazā strūklakiņā.

J: Ārējie faktori. ASV. Vai ir reāla situācija, kad Odesā tiks izveidota ASV karabāze un reģiona atgriešana Eirāzijas ekonomiskās savienības telpā bez kara kļūs neiespējama?

Rostislavu Iščenko: Nē, šāda situācija ir nereāla. ASV var atsūtīt karavīrus un ieročus, bet ilgtermiņa karabāzes viņi tur nerīkos. Jau tagad ir skaidrs, ka no Ukrainas viņiem būs jāaiziet, pie tam jāaiziet ātri. Jautājums tikai ir, kad tas notiks un kā tas notiks. Šādos apstākļos tērēt naudu, lai izveidotu karabāzi pilsētā un valstī, kas viņiem neko neizšķir, toties aprij tik ļoti trūkstošos resursus, ir bezjēdzīgi. Jā, un tas vēl pie tam ir arī bīstami. Vašingtona tāpat kā Maskava negrib iedzīvoties atomkarā dēl kaut kāda sīkuma. Bet ukraiņu talanti var jebkurā mirklī radīt tādus sīkumus.

J: Kad tas viss beigsies? Vai mēs ar Jums maz to piedzīvosim? Vai varbūt mūsu bērni varēs atgriezties Dzimtenē? Kad, tas ir vienīgais jautājums, kas visus uztrauc?

Rostislavu Iščenko: Mēs to piedzīvosim. Drīz. Bet, kā es jau rakstīju pagāšgad, militāro uzvaru Ukrainā (huntas gāšanu un nacistu apspiešanu) var sagaidīt tuvākajā laikā. Toties normālas dzīves atjaunošana vilksies ilgi, jo ekonomika ir jāveido no jauna. Iedzīvotājiem uz rokām ir desmitiem tūkstoši kaujas ieroču, no tiem puse vispār nav uzskaitīti, bet otra puse ir uzskaitīta kā pagadās. Sabiedrība ir sašķelta un tajā ir pilns ar cilvēkiem, kuri jebkuras problēmas risina ar automāta palīdzību. Īsāk sakot, viegli nebūs.

J: Pēc tā, ka “viegli nebūs”, ko lai gaidām? Odesa, lūk, uz Krimu skatās. Salīdzina un kalkulē. Uz reģiona stabilas kopējās attīstības tendences fona bijušās Ukrainas ierēdņi pārkrāsojas. “Reģionu partijas” biedri stājas “Vienotā Krievijā”. Vakar bija par “vienoto Ukrainu”, bet tagad ir Krievijas patrioti. Bet dara to pašu, ko agrāk. Vai ir iespējama, ja ne vispārēja lustrācija [visu veco kadru “izravēšana”], tad vismaz kaut kāda filtrācija? Vai arī jaunā politiskā un ekonomiskā realitāte pati atformatēs šādus … funkcionārus?

Rostislavu Iščenko: Par situāciju Krimā man jautāja vēl pagāšgad turpat Krimā. Tad es viņiem paskaidroju, ka neviens Krimā neievedīs ierēdņus no Kamčatkas. Pirmkārt, tāpēc, ka šis reģions viņiem nav pazīstams, bet, otrkārt, Kamčatkā arī kādam ir jāstrādā. Un neviens nesāks masveidā atlaist “vecā režīma” ierēdņus, jo tas destabilizēs situāciju. Un pateicu es toreiz viņiem, ka, ja “vecie ierēdņi” mēģinās strādāt pa vecam, tad viņi ļoti ātri pārliecināsies, ka Ukraina tik tiešām nav Krievija. Mēģinājumi pārnest ukraiņu koruptīvo praksi uz Krieviju tiks stingri pārtraukti.

Tad, lūk, jūlijā [2015.g.] Krimas ierēdņus sāka “sēdināt”. Tie, kuri sapratīs signālu un sāks strādāt normāli, paliks. Bet, kas nesapratīs, aizņems vietu pie šujmašīnas, kuru atbrīvoja Hodarkovskis.

Starp citu, bijušie reģionāļi [gāztā prezidenta Janukoviča “Reģionu partijas” biedri] velti tā raujas pie varas atbrīvotajā Ukrainā. Tur būs sliktāk kā Krimā. Krima uzreiz iekļāvās Krievijā un tur darbojas likumi un procedūras. Savukārt atbrīvotajos Ukrainas reģionos vēl kādu laiku darbosies automāta likums. Un gala beigās var sanākt tā, ka “pravoseku” [“Labējā sektora”] nepiebeigtos reģionāļus par korupciju piebeidz Donbasa zemessardze. Jebkurā gadījumā pārējā Ukrainā kārtība tiks ieviesta stingrākām metodēm, jo tur situācija ir sarežģītāka.

/30.07.2015/

Avots:
http://m.kapital.kz/expert/42390/rostislav-icshenko-kollaps-ukrainy-delo-vremeni.html
http://www.politnavigator.net/rostislav-ishhenko-v-osvobozhdjonnojj-ukraine-budet-khuzhe-chem-v-krymu.html
http://ishchenko.cont.ws/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Eiropas Savienības sabrukums ir neizbēgams (prognozējami ap 2022.gadu)


Vitālijs Tretjakovs

Vitālijs Tretjakovs

Eiropas Savienības un PSRS līdzību saraksts ir ļoti liels, bet es apskatīšu tikai dažas. Grieķijas referenduma sakarā un tā finansiālo un politisko seku dēļ gribu vēlreiz pateikt, kad Eiropas Savienība sabruks. Šādas prognozes pamats ir Eiropas Savienības līdzība ar Padomju Savienību.

Padomju Savienība radās 1922.gada beigās un beidza pastāvēt 1991.gadā, kopumā eksistējot gandrīz 70 gadus. Eiropas Savienība beigs pastāvēt tādā pat vecumā.

Ja Eiropas Savienības vecumu sākam skaitīt no Parīzes vienošanās (1952.g.), tad ES sabrukums ir gaidāms apmēram uz 2022.gadu. Ja par atskaites punktu ņemam Romas vienošanos par Eiropas ekonomiskās kopienas izveidošanu (1958.g.), tad tas ir gaidāms uz 2028.gadu. Formālā Eiropas Savienības noformēšanās ar Māstrihtas līgumu (1993.gads) ir pārāk vēls laiks, uz kuru reāli ES jau eksistēja. Es domāju, ka Eiropas Savienības sabrukums sāksies ap 2022.gadu un ne uz kādu vēlāku laiku tas netiks atlikts.

70 gadi nav kaut kāds nejaušs laika posms, bet gan likumsakarība. 70 – 75 gadi tās ir trīs cilvēku paaudzes, un reālajā dzīvē, kā arī politikā, tas darbojas apmēram sekojoši.

Tēvi būvē un rada kaut ko jaunu. Viņu bērni to lieto, pie tam nesaudzīgi to ekspluatē un cenšas neievērot trūkumus, kuri mazākā mērā ir pašā konstrukcijā, cik šīs konstrukcijas izmantošanas metodēs. Savukārt mazbērni kļūst par disidentiem un redz vectēvu veikumā vienus vienīgus trūkumus. Viņi atklāti atsakās no vectēvu ideāliem un tā, ko viņi radīja. Galu galā konstrukcija vai nu sabrūk pati no sevis, ja mazbērnu citādība iet roku rokā ar tēvu mīkstčaulību, vai arī, ja dēli vienojas ar mazdēliem iepriekšējās paaudzes radītā noliegšanā, tad viņi konstrukciju nojauc paši.

Ja paskatās uz Padomju Savienības vēsturi no šāda skatu punkta, tad top skaidrs, ka apmēram tā tas arī notika. Un tagad paskatieties uz pašreizējās Eiropas Savienības vēsturi. Mēs redzam, ka ES bērni (pašreizējie eiropiešu politiķi), kuri piever acis uz Eiropas Savienības trūkumiem, pretrunām un paši savu politiku, joprojām valda, tomēr maz ko spēj paskaidrot saviem bērniem (“ES mazbērniem”) un ar maz ko, izņemot nodrāztus, melīgus un propagandistus lozungus, mēģina tos iedvesmot. Savukārt mūsu gadsimta 20-ajos gados “ES mazbērni” kļūs par Eiropas Savienības noteicošo spēku.

Savukārt “ES bērnu”, kuri ir vīlušies “vienotās Eiropas” ideālos un praksē, jau šodien ir vairāk kā vajag. Par tādiem var uzskatīt kā minimums tos, kurus pašā Eiropas Savienībā sauc par eiroskeptiķiem un pat eiropesimistiem.

Bet tagad atcerēsimies kādi bija galvenie PSRS sabrukuma iemesli.

1. Padomju centrālās birokrātijas intereses un ideoloģija arvien vairāk un vairāk atšķīrās no lielākās daļas PSRS iedzīvotāju interesēm un uzskatiem. Pie tam gan vieni [centrālā birokrātija] gan otri [reģionālās birokrātijas] līdz pat pēdējiem PSRS eksistence mirkļiem publisko deklarāciju līmenī bija ideoloģiski vienoti (tai skaitā paustajā nolūkā saglabāt PSRS vienotību un sociālisma ideālus).

2. Savstarpējie pārmetumi, kurš kuru baro, kurš strādā “par visiem” un kurš slinko. Līdzīgi kā šodienas Eiropas Savienībā, arī Padomju Savienībā ar šāda veida pārmetumiem apmainījās vispirmām kārtām ziemeļu un dienvidu republikas. Salīdzinoši neilgā laika posmā (Gorbačova “pārbūve” no 1985.gada līdz 1990.gadam) šie pārmetumi, kuri jaunās atklātības politikas iespaidā pēkšņi nokļuva publiskajā telpā, strauji mainīja sabiedrības noskaņojumu no uzskata, ka Padomju Savienība ekonomiski ir nepieciešama visiem, līdz nostājai, ka PSRS nav izdevīgs nevienam [un pēc tam paši arī “dabūja iekšās” pēc pilnas programmas par savu stulbumu; Latvija, piemēram, no ļaundaru radītā un pašu iedzīvotāju masu stulbuma pēc pieļautā šoka vēl tagad nespēj atkopties].

3. Padomju republiku elišu (tai skaitā inteliģences) nacionālisms ātri vien iededza snaudošo nacionālismu ne tikai margināļu vidū, bet arī pietiekami civilizētu (kā tolaik šķita) iedzīvotāju masu vidū. Un ko mēs pašreiz redzam Eiropas Savienībā? Un te ir jāņem vērā, ka PSRS “tautu draudzības” politika tika realizēta pietiekami veiksmīgi, savukārt ES līderi jau dažus gadus atpakaļ bija spiesti atzīt, ka viņu multikulturālisma politika ir izgāzusies.

Padomju Savienībā nebija imigrantu problēmas, kura šodien ne tikai plosa Eiropas Savienību, ne tikai liek apšaubīt tās nākotni, bet arī sadala pretējās nometnēs vecās un jaunās ES dalībvalstis. “Vecās Eiropas” nacionālā iecietība, kas, lai gan lielā mērā ir samākslota, tomēr oficiāli ir nesatricināma, arvien vairāk un vairāk saskaras ar tiešu rasu neiecietību, galēju nacionālismu [nacismu] un atklātu rasismu jauno ES dalībvalstu (Austrumeiropas un Baltijas) varasiestāžu un iedzīvotāju vidū.

4. Visbeidzot arvien pieaugošais naids uz Savienības (PSRS gadījumā) un Briseles (ES gadījumā) birokrātiju, kura sagrābjas arvien vairāk un vairāk politiskās un finansu varas uz savienības dalībnieku nacionālās suverenitātes rēķina. Pie tam šī birokrātija abu salīdzināmo savienību pilsoņiem šķiet kā autoritārisma citadele, kura ir pakļāvusi savienības locekļu demokrātijas un pašnoteikšanās institūcijas.

Te vēl jāņem vērā, ka Padomju Savienībā Maskavas kā vadošās pilsētas autoritāte netika apstrīdēta ne no vienas PSRS republikas galvaspilsētas puses. Bet ko šai ziņā Brisele var stādīt pretī Atēnām (ko mēs jau redzējām) un Budapeštai, nemaz nerunājot par Romu, Madridi, Londonu, Parīzi un Berlīni (lai gan pēdējās divas visvairāk ir ieinteresētas ES saglabāšanā, jo tās faktiski valda tajā)?

Tāpat ir jāpasaka, ka Padomju Savienības sabrukums notika uzreiz pēc tās maksimālā uzplaukuma. PSRS bija viena no divām globālām lielvalstīm: ap to un tās vadībā eksistēja militārā savienība (Varšavas pakta organizācija), Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome, kā arī spēcīga vispasaules komunistiskā kustība (tai skaitā arī lielākās komunistiskās partijas Eiropā – franču un itāļu). Tāpēc nevajadzētu lolot ilūzijas dēļ nesenā Eiropas Savienības ekonomiskā uzplaukuma un dēļ mūsdienu ES politiskās varenības.

Var vēl turpināt uzskaitīt PSRS un ES līdzības, bet ar pateikto jau pietiek, lai saprastu, ka Eiropas Savienības sabrukums nav aiz kalniem, bet visdrīzāk tas jau ir esošo ES politiķu degungalā. Un viņi neapšaubāmi to jūt.

Tāpēc, neskatoties uz ierastajām mantrām par “Eiropas Savienības vienotības un ideālu negrozāmību”, arī tika sacelta tāda vētra ūdens glāzē ap ne pārāk lielas un nebūt ne “dārgākās” ES dalībvalsts (Grieķijas) lokālu parādu problēmu, kur galvenais bija Atēnu atklātā nepakļaušanās “Briseles varai”. Un arī “Berlīnes varai”.

Un vecu vēsturisku pretenziju un pāridarījumu atdzimšana ir vēl viena pazīme, kas liecina par starpvalstu sistēmas substancionālo (patstāvīguma) krīzi. Padomju Savienība arī caur to izgāja.

Eiropas Savienības sabrukuma scenāriji var būt visdažādākie, sākot no organizatoriskiem un beidzot ar haotiskajiem, tos es pašreiz neaprakstīšu. Tikai pateikšu, ka visdrīzāk uz ES drupām radīsies kaut kas līdzīgs, kas radās uz PSRS drupām – sava veida “eiropiešu NVS” [Neatkarīgo Valstu Savienība]. Bet tālāk attīstīsies jauna un kompaktāka reintegrācija, ko mēs pēdējos gadus novērojam pēcpadomju telpā.

Šai analīzē es pilnībā ignorēju ASV, kura ir ieinteresēta Eiropas Savienības saglabāšanā kā savā politiskajā un militārajā (caur NATO) vasalī. Amerikāņu faktors ir ļoti būtisks, lai gan arī tas var nespēt kaut ko izdarīt pretēji dabiskai notikumu attīstības gaitai. [Tomēr ASV, to saprotot un mēģinot atrisināt savas grūtības, var censties (ar Transatlantijas tirdzniecības partnerībai (TTIP) līdzīgu līgumu palīdzību) sev tieši pievienot vai nu visu Eiropas Savienību kopumā vai arī, ja tas neizdodas, pievienot sev Eiropu pa daļām, iepriekš veicinot un izraisot ES sabrukumu. Līdzīgas amerikāņu aktivitātes pašreiz ir labi redzamas].

Vitālijs Tretjakovs
/08.07.2015/

Avots:
http://ria.ru/columns/20150708/1120629440.html

Publicēts iekš Prakse, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Zūdošā Ukraina


00525_0ukraine2cd0cdd8b6025bef361ec57eb17110c3

Vēl pirms apvērsuma Ukrainā es centos paskaidrot Kijevas “eirointegratoriem” vienu ļoti vienkāršu domu: Krievija nevarēs samierināties ar agresīvas, rusafobiskas, benderoviešu Ukrainas rašanos pie tās robežām, kura pie tam vēl vēlas, lai Maskava finansiāli samaksātu par Ukrainas iestāšanos ES un NATO. Attiecīgi, ja tāda Ukraina tomēr radīsies, tad pietiekami pārskatāmā perspektīvā pārstās eksistēt jebkāda Ukraina. Šīs pašas domas es izteicu arī pēc apvērsuma, bet jau vēršoties pie Krievijas auditorijas. Savu viedokli es neesmu mainījis arī tagad.

Tomēr daļa Krievijas un prokrieviski noskaņoto ukraiņu sabiedrības nezin kāpēc uzskata, ka Kremlis vēlas saglabāt Ukrainu. Tā kā šādas teorijas piekritēji atsaucas uz faktiem, kurus uzskata par pārliecinošiem, es uzskatu par lietderīgu tomēr saprātīgi novērtēt nevis to, kas notiek Ukrainā, bet gan to, kas notiek ap Ukrainu.

Tātad agresīvas Krievijas politikas piekritēji uzskata, ka Krievijas vadība, cenšoties saglabāt attiecības ar Rietumvalstīm, cenšas “iestumt Donbasu atpakaļ Ukrainā” pie nosacījuma, ka tā saglabās neitralitāti, un balstās savā uzskatā uz sekojošiem apgalvojumiem:

1. Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu [pašreizējo Ukrainas nacistisko režīmu].

2. Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu, un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

3. Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi, un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

4. Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Ir vēl citi šo pašu apgalvojumu izteiksmes varianti, ir vēl arī citi piemēri, kā it kā Krievijai ir nodoms visus “nodot”, bet pārsvarā šie četri punkti pārklāj visu šāda tipa apgalvojumu “pierādījumu bāzi”.

Nu ko, nesākšu patētiski apskatīt jautājumu, kāpēc amerikāņi karo ar Krieviju, ja tā nelaimīgā visādi cenšas un nezina, kā labāk padoties amerikāņiem. Apskatīšu pa punktiem katru no šiem apgalvojumiem.

1. apgalvojums: Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu.

Reālajā, nevis iedomātajā 2014.gada februāra – jūlija situācijā sabiedriskās kustības Ukrainā kontrolēja divu tipu oligarhi. Vieni, balstoties uz nacistu kaujiniekiem, kontrolēja Kijevu. Ar viņu palīdzību ASV centās ieraut Krieviju konfliktā ar ES (vēlams militārā konfliktā) Ukrainas teritorijā.

Otra oligarhu grupa, lai gan ar samērā labiem panākumiem centās sevi neafišēt, kontrolēja Austrumukrainas protesta kustības. Arī šī grupa centās iesaistīt konfliktā Krieviju, lai uzlabotu savas pozīcijas sarunās par pēcjanukoviča Ukrainas ietekmes sfēru sadali. Šīs grupas pozīciju varētu noraksturot apmēram šādi: “ņem sev Kijevu, Poltavu, Čerņigovu, Sumšinu un Galīciju, mums atstāj Donbasu, Harkovu un Odesu, bet Nikolajeva, Hersona, Zaparožja un Dņepropetrovska lai paliek visu oligarhisko ģimeņu ietekmes sfērā”.

Attiecīgi Krievijas armijai (pretēji Krievijas interesēm un ASV interesēs) vajadzēja aizstāvēt šo otru oligarhu intereses, kuri daudz ko zaudēja ar Janukoviča gāšanu, pie kā starp citu paši pielika savu roku, no pirmajiem oligarhiem, kuri šajā procesā daudz ko ieguva.

Protams, Maskavai bija starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt savu karaspēku uz Ukrainu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ar palīdzības lūgumu aizbēgušais prezidents griezās tad, kad jau atradās Krievijas teritorijā, kas ļautu apšaubīt viņa rīcībspēju. Vēl jāņem vērā, ka šo prezidentu neieredzēja ne tikai viņa pretinieki, bet arī bijušie atbalstītāji, kurus viņš nodeva. Elite konsolidēti iestājās pret Janukoviča atgriešanos un tauta pa lielam to atbalstīja.

Austrumukrainai savukārt ne tikai nebija vienota līdera, bet pat līderu grupas.  Politiķi – emigranti līdz pat šai dienai nav spējuši ne apvienoties, ne arī piedāvāt kaut ko sakarīgu, izņemot cerības uz to laimīgo mirkli, kad Kremlis piedāvās viņiem atgriezties Ukrainā uzvarošās Krievijas armijas pajūgos un ļaus valdīt šīs armijas durkļu aizsegā. Tas starpcitu nekad nenotiks.

Armija, Iekšlietu struktūras, SBU [Ukrainas “drošības policija”] neiestājās pret apvērsumu un pakļāvās pučistiem. Pat Krimā gandrīz visas “spēka struktūras”, izņemot Krimas policijas specvienību “Berkut”, “saprata” puča kaitīgumu un kļuva par Krievu pasaules piekritējiem tikai tad, kad pussalā parādījās labi bruņotie un apmācītie “pieklājīgie cilvēciņi” mūsdienīgā bruņutehnikā. Un arī tad vēl divas nedēļas atsevišķi garnizoni nevēlējās padoties un bija militāru sadursmju risks.

Ir skaidrs, ka Ukrainas armijas pretestība pārējā Ukrainas teritorijā būtu ļoti ātri salauzta, bet laika pilnībā pietiktu, lai Ukrainas parlaments grieztos pēc palīdzības pie Rietumvalstīm, kurām savukārt rastos savs starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt karaspēku uz Ukrainu. Rietumvalstu juridiskais pamatojums būtu bijis nopietnāks, jo tas nāktu nevis no visu neieredzēta prezidenta, kurš ir aizbēdzis no savas valsts, lai netiktu no pašu tautas nogalināts, bet gan no visas tautas ievēlēta parlamenta pašas valsts galvaspilsētā. Tā rezultātā daļa Ukrainas apgabalu tiktu iekļauti Krievijas sastāvā vai arī no tiem tiktu izveidota bufervalsts, bet otrā daļā tiktu izveidota spēcīga benderoviešu nacistiska valsts, pie tam, ja ne uz mūžīgiem laikiem, tad uz ļoti ilgu laiku noteikti.

Rietumvalstīm ir bagātīga sadalītu valstu izveidošanas pieredze. Un te ir jāņem vērā, ka savā Ukrainas daļā Rietumvalstīm būtu ideoloģiski konsolidēta sabiedrība, kura sapņotu par “cīņu ar agresoru”, tai pat laikā kad Krievijas daļā būtu rosols no krievmīļiem, novorosiem, malorosiem un ar ievērojamu (apmēram 30%)  pietiekami nacionālistiski noskaņotu ukraiņu, kuri gaidītu “atbrīvošanu” no saviem Rietumvalstu kontrolētās Ukrainas brāļiem. Kopumā šai gadījumā rastos Vjetnamas analogs (ideoloģiski monolītā Vjetkonga pret nevarīgo un amerikāņu stutēto Vjetnamu), tikai otrādi.

2. apgalvojums: Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kura paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

Pirmajā etapā (2014.gada marts – septembris) Donbasa zemessardze bija nesaprotams maisījums no vietējiem brīvprātīgajiem, kuri ķērās pie ieročiem, lai aizsargātu savas mājas, no oligarhu algotņiem, kuri aizstāvēja savu oligarhu intereses, kā arī no krievu brīvprātīgajiem. Daļa no krievu brīvprātīgajiem atbrauca pēc oligarhu aicinājuma, bet idejiski motivēto daļa sadalījās vienībās “pēc interesēm”: kazaki, komunisti, trockisti, nacisti, monarhisti.

Katra no šīm vienībām pakļāvās tikai savam komandierim, bet katrs komandieris pats lēma vai parakstīs viņš “kondotu” ar kādu no oligarhiem, vai atzīs virs sevis kāda no daudzo “tautas mēru” un “tautas gubernatoru” varu vai arī karos pats uz savu atbildību.

Sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem par to, ko var apzīmēt ar eifēmismiem “izspiešana” un “pagrabs”, sāka strauji pieaugt. Regulārā teritoriju pārvaldība bija sagrauta, bet izveidot jaunu zemessardzei nesanāca. Tomēr pat šajā etapā (formāli no nekurienes, bet mēs taču saprotam no kurienes) vairāk kā pietiekamā daudzumā tika piegādāti ne tikai šaujamieroči, bet arī bruņutehnika, artilērijas sistēmas, munīcija un degviela. Un ukraiņu kaujas lidmašīnas zemessardze arī ne jau ar dakšām no debesīm padzina.

Tomēr doties atbrīvošanas gājienā kopā ar tādiem sabiedrotajiem vai arī ļaut to darīt viņiem vieniem pašiem nedrīkstēja. Pirmajā gadījumā nāktos dalīties ar viņiem atbildībā par “izspiešanām”, “pagrabiem” un citiem nebūt ne maziem nedarbiem. Otrajā gadījumā viņus vienkārši sagrautu un atbrīvojamie nebūt nepriecātos par tādiem atbrīvotājiem. Sākumā vajadzēja pārvērst Mahno tipa brīvos grupējumus par regulāro armiju, kurai ir stingra aizmugure un kuru droši vada civilā administrācija (kaut vai tādā līmenī, lai netiktu izzagta humānā palīdzība).

Te jāpiemin vēl viens moments. Pirmajā etapā Donbasa zemessardze bija klasiska zemnieku sacelšanās “armija”. Tieši tāpat kā “laipno cilvēciņu” atbrīvotajā Krimā pašapmierinājās ar savu krieviskuma augsto pakāpi un neko negribēja dzirdēt par pārējās Ukrainas atbrīvošanu, Donbasa sacelšanās dalībnieki sapņoja atbrīvot savus apgabalus, bet nacistiskās valsts izveidošanās pārējā Ukrainas teritorijā viņus īpaši neuztrauca.

Tagad Donbasā ir gan normāla administrācija, gan armija, gan arī sapratne, ka Kijeva būs tomēr jāieņem. Bet, kad mums saka, ka nacistiskās Ukrainas armija kļūst stiprāka daudz ātrāk, tad tie ir nekaunīgi meli. Pie tam paši meļi sevi atmasko apgalvojot, ka tad, kad viņi karoja, tad Kijevai bruņojuma, tehnikas un skaitliskā sastāva ziņā bija nospiedošs pārākums, bet tagad ir iestājusies salīdzinoša paritāte. Un ja arī Kijevai kaut kur ir pārsvars, tad ne vairs vairākās reizēs mērāms, bet gan procentos. Un tas ņemot vērā to, ka Ukrainā ir bijušas jau 7 mobilizācijas, bet Donbasā joprojām ir tikai zemessardze [vēl jāņem vērā iedzīvotāju skaita attiecība – mazāk kā 8 miljoni pret 40]. Tad kurš novājinās ātrāk?!

Un tas viss notiek uz Minskas vienošanos fonā, kuras neviens negrasījās izpildīt, bet kuras formāli pārkāpj Kijeva.

3. apgalvojums: Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

Kas attiecas uz ekonomiku, tad, protams, ja Krievija negrasītos kontrolēt visu Ukrainu, tad varētu vēl nospļauties uz daudzmiljardu Gazproma un Krievijas banku zaudējumiem. Bet, ja Krievija grasās pārņemt šīs teritorijas savā kontrolē, tad tās iedzīvotājiem taču vajadzēs kaut kā izdzīvot, attiecīgi arī viņiem būs kaut kur jāstrādā. Vai arī viņiem visiem iztikas līdzekļi būs jādod no Krievijas valsts budžeta?

ASV, kam Ukraina interesē tikai kā kara ar Krieviju izejmateriāls, ar prieku un ne bez panākumiem iznīcina Ukrainas ekonomiku, jo tā viņiem nav vajadzīga. Savukārt Krievijai Ukrainas ekonomika vai nu Krievijas sastāvā, vai Muitas savienības un Eirāzijas Ekonomiskās Savienības sastāvā ir vajadzīga. Krievijai ir vajadzīga nevis izdedzinātā zeme, bet gan ekonomika, kura vismaz kaut kādā mērā spēj nodrošināt iedzīvotāju vajadzības. Kaut vai lielo pilsētu dzīvību nodrošināšanas sistēmām būtu jādarbojas, jo savādāk, kur lai liek apmēram 20 miljonus cilvēku (bez Krimas un Donbasa), kuri joprojām dzīvo Ukrainas pilsētās. Tas ir nejēdzīgi iznīcināt to, kas rītdien būs tev nepieciešams.

4. apgalvojums: Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Visbeidzot par Donbasa “iebāšanu” Ukrainā. Tādu politisko apvienību nosaukumi kā “Miers Luganskai”, “Luganskas ekonomiskā savienība”, “Tautas savienība”, “Doņeckas republika”, “Brīvais Donbass” maz ko izsaka vidēji statistiskam Krievijas [un ne tikai] pilsonim. Tie ir spēki, kuri kontrolē LTR un DTR parlamentus. Un lai cik dīvaini tas nebūtu viņu visu politiskās programmas paredz neatkarīga Donbasa veidošanu, pie tam LTR un DTR līderi Zaharčenko un Plotņickis ar vien biežāk izsakās par abu republiku apvienošanu vienā valstī.

Sazvērestību teoriju piekritēji šo apstākli izskaidro divējādi. Pēc pirmā izskaidrojuma “Kremļa marionetes” runā to, ko viņiem pavēl, bet pēc otrā “pat Kremļa marionetes” atsakās paklausīt.

Tad padomāsim. Ja “marionetes” “runā, ko pavēl”, tātad Kremlis ir “pavēlējis” orientēties uz neatkarību, nevis uz iekļaušanos Ukrainā. Savukārt, ja “marionetes” ko grib, to arī dara, tad kas gan tās ir par “marionetēm” un kā Kremlis var viņus tādus patstāvīgus “iebāzt” Ukrainā, ja viņi pie tam vēl ir nobruņojušies līdz ausīm?

Starp citu, DTR/LTR grasījās organizēt pirmstermiņa vietējo pašvaldību vēlēšanas, formāli Minskas procesa ietvaros, bet praktiski bez saskaņošanas ar Kijevu. Pēc šīm vēlēšanām republikās būs līdz galam radīta un legalizēta visa pārvaldes vertikāle.

Tātad, kas mums ir “Minskas nodevības” rezultātā? Teritorijas, pa kurām klaiņoja bruņotu cilvēku grupas, kuras karo ar Kijevas karapulkiem, kurām nav nekāda priekšstata par aizmugures organizāciju, kuras labākajā gadījumā ir vienaldzīgas pret iedzīvotāju vajadzībām, bet sliktākajā gadījumā kuras skatās uz iedzīvotājiem kā uz visa nepieciešamā iegūšanas avotu vai pat personiskās bagātības iegūšanas avotu, šīs teritorijas nu ir ieguvušas funkcionējošu administrāciju un valstisku pārvaldi.

Mahno tipa partizāni ir kļuvuši par neslikti apmācītu un bruņotu regulāru armiju. Reģiona ekonomika un tirdzniecība ir pilnībā noslēgta uz Krieviju, pie tam tas viss no starptautisko tiesību skatu punkta ir ideāli noformēts, jo šī noslēgtība ir noformēta uz Dienvidosetiju, kuras valstisko neatkarību Krievija ir atzinusi, bet ASV nav atzinusi. Krieviju nevar apvainot, ka tā kaut ko iepērk no Dienvidosetijas vai kaut ko tai pārdod. Savukārt pašu Dienvidosetiju, kura ir atzinusi DTR/LTR, nevar sodīt ar tirdzniecību ar tām, jo ASV tāpat nav atzinusi Dienvidosetiju un amerikāņi neuztur nekādus sakarus ar to. Republikās tiek izdoti savi dokumenti, bet rublis ir kļuvis par galveno to valūtu.

Pēc būtības DTR/LTR jau ir integrētas Krievijas ekonomiskajā un politiskajā vidē ne mazākā mērā kā maz kuru atzītās Kaukāza republikas. Un šis process turpina attīstīties. Tas, ka formāli DTR/LTR Krievija nav atzinusi pašreiz ir pat izdevīgi, jo “neaiztaisa durvis” to tiešai un pilnīgai integrēšanai Krievijas Federācijā.

Īsāk sakot, šodien ne tikai ir radīti apstākļi zemessardzes tālākai virzībai un jaunu Ukrainas teritoriju atbrīvošanai. Beidzot Ukrainas teritorijā ir Kijevai alternatīva vara, kura ir iesakņojusies savos reģionos un kuru iedzīvotāji ir legitimizējuši. Šai varai ir pietiekamas iespējas, lai atbrīvotie reģioni daudz mazākā mērā saskartos ar tām grūtībām, kuras izcieta Donbass, un lai adekvāta civilā pārvalde šajos reģionos tiktu nodibināta praktiski uzreiz.

Ukrainu griezīs kā salami, pa gabaliņiem, bet ļoti ātri. Visu šo gabaliņu integrācijas Krievijā jautājumu tāpat agri vai vēlu būs jārisina, jo tie nevarēs pastāvēt ne kā neatkarīga Ukrainas valsts, ne arī kā atsevišķas “tautu republikas”. Pirmajā gadījumā pilsoņu kara sekas vēl ilgi būs jūtamas un Donbasa – Galīcijas savstarpējā naida sprādzienbīstamais potenciāls tāpat uzspridzinās valsti (un labi, ja tas notiks bez atkārtotas asinsizliešanas). Otrajā gadījumā sagrautā ekonomika un starptautiskas juridiskas legalizācijas problēmas šīs teritorijas uz ilgu laiku pārvērtīs pilnīgas nabadzības, bezperspektīvisma un bezizejas zonā.

Bijušās Ukrainas integrācijas Krievijā ātrums būs atkarīgs no globālo procesu attīstības. Visa cita starpā tas būs atkarīgs arī no ES sabrukšanas un ASV marginalizācijas ātruma. Īslaicīgi pagaidu varianti ir iespējami, bet tieši īslaicīgi. Teorētiski var tikt zaudēta daļa teritorijas, piemēram, Galīcija par labu Austrumeiropas kaimiņiem [piemēram, Polijai. Gan Galīcija, gan Polija ir parādījusi pietiekamu aprobežotību un pilnā mērā pelnījušas, lai atkal pamocītos viena ar otru]. Bet tas ir tikai, ja savādāk nekādi nevarēs, un tikai tai gadījumā, ja šīs teritorijas tiks pievienotas attiecīgajai Ukrainas kaimiņvalstij. Tas ir, nekāda prorietumnieciska Ukraina principā vispār nevar pastāvēt.

Tas, ka joprojām ir iespējams sasniegt visus vai vairumu šo mērķu bez liela Eiropas kara, ir “nodevīgo miera noslēdzēju” darbības rezultāts, kuri pēc fakta izrādījās daudz efektīvāki “aneksētāji”, nekā “militāristi”, kuri vēlējās uzvarēt visus (kas nav iespējams) vai arī iet bojā ar ieročiem rokās (kas nav vēlams).

Protams, visdrīzāk vispār bez militāra konflikta diez vai iztiks. Kijevu hunta aizstāvēs līdz pēdējam. Un, lai gan tas nevilksies ilgi, tas var prasīt pietiekami daudz upuru un postījumu – ielu kaujas 3- 5 miljonu pilsētā nav nekas patīkams.

Nacistu režīms mēģinās iekrampēties Dņepras labajā krastā. Puses Ukrainas teritorijas kontrole ļautu nacistu režīmam kļūt par mūžīgu starptautisko tiesību skabargu Maskavas ķermenī un uz tā rēķina ļautu nacistu režīmam cerēt uz uzturēšanu no Rietumvalstu puses. ASV pacentīsies (jau visiem spēkiem cenšas) pēc iespējas lielākā mērā pieliet Ukrainas zemi ar asinīm, lai uz ilgu laiku iesētu naidu starp ģimenēm, kuru tuvinieki ir gājuši bojā abās pilsoņu kara frontes pusēs. Amerikāņi tāpat līdz galam nav atmetuši cerību izraisīt kaut vai maziņu Krievijas – Eiropas karu, ja jau nesanāca izraisīt lielu.

Ja no pilnvērtīga konflikta neizdosies izvairīties, tad Krievijas karaspēks Ukrainā tomēr parādīsies un, visdrīzāk, atklāti. Tomēr gan Krievijas, gan lielākās daļas Ukrainas iedzīvotāju, kuriem nav iespēju pamest valsti, interesēs ir pēc iespējas ilgāk nesaasināt situāciju un atbrīvot teritorijas bez liela mēroga kaujām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.07.2015 /

Avots:
http://svpressa.ru/blogs/article/126976/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

ASV postindustriālās ekonomikas krahs


00513_arton9060Plaši ir izplatīts uzskats, ka vispasaules hegemonijas saglabāšanai amerikāņiem ir nepieciešams globāls haoss. Daļēji tas tik tiešām tā ir, bet tikai daļēji, jo ASV cīņa ar visu pārējo pasauli ir tikai otrkārt saistīta ar amerikāņu histēriskās, nekonsekventās un bezatbildīgās ārpolitikas sekām. Pirmais un galvenais notiekošā iemesls ir amerikāņu postindustriālās idejas krahs.

Kā minimums desmit gadu garumā ir vērojama ASV līderpozīciju zaudēšana ražošanā, jo īpaši zinātņietilpīgās un augsto tehnoloģiju jomās. Pēc būtības ASV šodien jebkurus globālus starptautiskus jautājumus cenšas risināt tikai no spēka pozīcijām, jo amerikāņiem pasaulei vairs nav nekas cits, ko piedāvāt.

Bijušā diženuma laiki, kad amerikāņu rūpniecība pēc dažādiem vērtējumiem sastādīja no 35% līdz 40% no pasaules rūpniecības, jau sen ir pagātnē. Šodien šis rādītājs ir tikai 17 – 19%. Pat vairāk, formāli esot trešā (pēc ES un Ķīnas) pasaules ekonomika, ASV eksportē rūpniecības preces (2012.gadā) par summu 1,547 triljoni dolāru, bet importē rūpniecības preces par 2,273 triljoniem dolāru. Citiem vārdiem sakot, amerikāņi pērk pusotru reizi vairāk kā pārdod. Un problēma te ir ne tik lielā mērā 726 miljardu dolāru tirdzniecības deficītā, cik apstāklī, ka, piemēram, Vācija (5.pasaules ekonomika), kurai IKP ir 4,5 reizes mazāks par ASV, eksportē rūpniecības preces tikai par 0,5% mazāk kā amerikāņi.

Nolemjot, ka fiziskā rūpniecības atrašanās vieta nav diez cik būtiska (galvenais, kam pieder nauda un tehnoloģijas), ASV pat nepamanīja, kā noslīdēja no industriālā olimpa. Ja 1940-ajos, 1950-ajos gados ASV rūpniecība sastādīja pusi no IKP, bet lauksaimniecība vēl ceturtdaļu, tad pašreiz 79,1% no ASV IKP ir tirdzniecība un pakalpojumu sfēra.

Postindustriālās idejas krahs kļuva acīmredzams 2009.gadā, kad ASV rūpniecības apjoms nokrita līdz 16,9%, tai pat laikā, kad Ķīnai tas bija 22%, bet ES 21,3%. Laika posmā no 2000.gada līdz 2009.gadam Amerikas rūpniecībā tika zaudētas 6 miljoni darba vietu, bet, ņemot vērā multiplikatoru, 8,5 miljoni, jo viens strādājošais rūpniecībā rada 1,4 darba vietas pārējā ekonomikā. Pie tam, ja rūpniecībā nodarbināto skaits samazinājās par trešdaļu (šodien ASV rūpniecības sfērā strādā 12 miljoni cilvēku), tad nodarbināto inženieru un zinātnieku skaits samazinājās divas reizes līdz 887 tūkstošiem cilvēku. Tādējādi tika aizsākts ne tikai deindustrializācijas process, bet arī kopējā ekonomikas tehnoloģiskā bremzēšana.

ASV oficiālā statistika cenšas šo faktu nomaskēt ar R&D (Research and Development) izdevumu pieaugumu, apgalvojot, ka 2005.gadā šiem mērķiem tika iztērēti 158 miljardi dolāru, bet 2011.gadā jau 201 miljards dolāru. Pie tam rūpīgi tiek noklusēts fakts, ka, ņemot vērā inflāciju par šo periodu 1 dolārs 2011.gadā atbilst 62 centiem 2005.gadā. Tāpēc salīdzinošajās naudās ASV 2011.gadā pētniecībai un izstrādei iztērēja par 21,2% mazāk līdzekļu kā 2005.gadā. Savukārt šāda veida projektu mērogi ir daudzkārt pieauguši.

Tomēr Amerika nebūtu Amerika, ja tā necenstos visus ātri apspēlēt. Atšķirībā no ES, ASV korporācijām izdevās panākt no arodbiedrībām piekrišanu samazināt darba algu par 15%. Papildus tam 2013. – 2014.gadā tika plānota slānekļa revolūcija (сланцевая революция) uz kuras rēķina tika plānots samazināt iekšzemes energoresursu cenas, dēļ kā tika plānots samazināt izmaksas par 12-17%.

Un, protams, tika likts uzsvars uz tehnoloģisko revolūciju. Metalurģijā (atjaunotās dzelzs tehnoloģija), elektronikas un skaitļošanas tehnikas elementu bāzē (safīra stikla tehnoloģija), autoindustrijā (elektromobīļi un akumulatori), nanotehnoloģijās (plaša to ieviešana sākot no saules paneļiem līdz pārtikas produktiem) un biorūpniecībā (pirmkārt medicīnā).

Interesanti, ka amerikāņu prioritāšu sarakstā nav roboti, kaut arī pati robotutehnika un to ražošana tiek aktīvi veicināta. Šodien tikai 200 ASV rūpnīcām ir vairāk kā 2500 darbinieku. Pie tradicionālajiem konveijeriem strādā tikai 6% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Tai pat laikā vidējais darbinieku skaits 330 tūkstošos Amerikas uzņēmumu ir tikai 10 cilvēki.

Tomēr neskatoties uz to ASV pasaules reitingā par robotu izmantošanu rūpniecībā
atrodas tikai otrajā desmitā. Līderpozīcijas tajā ir Dienvidkorejai (396 roboti uz 10 tūkstošiem strādājošo), Japānai (332 roboti) un Vācijai (273 roboti). Ja neskaita autorūpniecību, tad ASV līmenis ir tikai 76 roboti. Autorūpniecībā ASV ieņem ceturto vietu ar 1091 robotu uz 10 tūkstošiem strādājošo. Līderi šai nozarē ir Japāna (1562 roboti), Francija (1137 roboti) un Vācija (1133 roboti).

Būtisks, ja ne pats galvenais, ir jautājums par ASV reindustrializācijas [rūpniecības atjaunošanas] iespējamību. Pirmajā acumirklī šķiet, ka šai ziņā amerikāņiem ir visas iespējas to realizēt. 2010.gada janvārī Obama aicināja Ameriku tuvāko piecu gadu laikā dubultot saražotās produkcijas eksportu. Par saviem plāniem atgriezt ražošanu ASV paziņoja Apple. Analoģiskas darbības uzsāka tādas korporācijas kā General Electric, Foxconn un Caterpillar. Pat vairāk, GE atkal lielāko daļu savu ienākumu plāno gūt no reālas ražošanas, nevis no finansu operācijām, kā tas bija pēdējos gadus. Par kaut ko līdzīgu paziņoja arī Lenovo.

Tomēr, ja visu to aplūkojam detalizētāk, tad kopējā aina amerikāņiem neizskatās nebūt tik rožaina.

Jau tagad ir acīmredzams, ka ideja par lētajiem ASV slānekļa energoresursiem ir izgāzusies. Tā balstījās uz pieņēmumu par augstām naftas cenām – 100 dolāri par barelu un vairāk. Tika plānots, ka iekšējā tirgū slānekļa energoresursi tiks piedāvāti par 24 dolāriem. Pašreizējā naftas cena 65 dolāri par barelu ir pilnībā apglabājusi ASV slānekļa revolūciju. Līdz ar to ir arī sagrautas cerības ieekonomēt uz energoresursu rēķina.

Atjaunojamās dzelzs tehnoloģija, protams, ir labi, bet pret to “spēlē” divi faktori. Pirmkārt, pasaules ekonomiskā krīze jau trešo gadu ir radījusi pieprasījuma samazināšanos uz metālu. Pasaule ir vērojams tēraudliešanas jaudu pārmērīgums un to produkcijas pārsātinātība. Tādējādi metālu, kurš ir saražots ar jaunu tehmoloģiju, var pārdot tikai uz tradicionālo tehnoloģiju piegāžu samazināšanas rēķina [tāpēc arī tika aizvērts “Liepājas metalurgs”, kur visdrīzāk, caur savu ielikteni Dombrovski, savu roku pielika amerikāņi]. Tā ir aizstāšana, nevis attīstība. Otrkārt, atjaunojamās dzelzs tehnoloģijas ekonomiskums rodas dēļ tā, ka ir radīta iespēja tēraudu iegūt pa tiešo no rūdas, izslēdzot čuguna liešanas stadiju. Tādējādi, pieaugot aizstāšanas mērogiem, neizbēgami tiks slēgtas čuguna ražotnes, kas radīs papildus bezdarbu, kurš skars arī loģistiku.

Un tā visur. Apple ļoti daudz runā par ieceri uzcelt rūpnīcu Mesas pilsētiņā, Arigonas štatā, bet pagaidām no 100 miljonu dolāru investīcijām tur dzīvu naudu neviens nav redzējis. Un, ja šis projekts tomēr tiks realizēts, uz ASV tiek plānots pārcelt tikai dažu Apple modeļu ražošanu, nevis visu produktu līniju. Sadzīves tehnikas ražotājs Whirpool un liftu ražotājs Otis pat ideālā gadījumā sola atgriezties no ārzemēm tikai ar daļu sava apjoma.

Vienīgie sasniegumu, kas vēl ļauj Amerikai dižoties ar nākotnes tehnoloģiju sasniegumiem, ir Tesla elektromobiļi un izziņotā rūpnīca, kas ražos kaut kādus jaunus “lielos akumulatorus”. Bet pagaidām tas viss ir devis amerikāņu apstrādes rūpniecībai vien 60 tūkstošus jaunu darba vietu. Labākajā gadījumā reindustralizācijas programma līdz 2024. gadam radīs vēl 2,5 miljonus darba vietu. Tomēr tas ir diez gan vāji, ja salīdzina ar 6 miljoniem pazaudēto darba vietu.

Bez tam vēl paliek kadru jautājums. Kā stāsta Apple, kad viņi cēla rūpnīcu Ķīnā, būvfirma vēl pirms termiņa uzcēla kazarmas darbiniekiem, bet nepieciešamās kvalifikācijas darbinieku nolīgšanai bija nepieciešamas tikai trīs dienas. Tādā veidā jau pēc ilgākais divām nedēļām ražošana varēja sākties. Amerikā šīs darbības aizņem vismaz astoņus mēnešus.

Kopumā nav nekāds brīnums, ka prezidenta Obamas aicinājums palielināt Amerikas rūpniecisko eksportu divas reizes tiek izpildīts tikai daļēji. Divkārša pieauguma vietā tas palielinājās tikai par trešdaļu. Turklāt no kopējās 191 miljonu lielās summas visātrāk pieaug degvielas eksports. Pirmām kārtām tas ir benzīns, kura eksporta apjomi palielinājušies par 114%. Otrajā vietā ir nafta un gāze – kopā 68,3%. Bet vidēji izejvielu eksports palielinājies par 32,7% (Krievijā vērojama tieši pretēja tendence – izejvielu eksportu pakāpeniski nomaina rūpniecības preces).

Ar rūpniecības precēm savukārt ir pavisam slikti, te eksporta pieaugumu nodrošināt neizdevās. Izdevās tikai samazināt tirdzniecības bilances negatīvo saldo par 0,78%. Amerika joprojām rūpniecības preces iepērk par trešdaļu vairāk nekā pati pārdod. Bet arvien augošais budžeta deficīts uzskatāmi parāda, ka visādas postindustriālās kinofilmas un ātrās parīšanas tīkli nespēj nodrošināt ASV nacionālās ekonomikas globālo dominanti. Nu vispār nespēj!

Lai gan ASV joprojām ir trešā pasaules ekonomika pēc IKP apjoma, rūpniecisko jaudu ziņā tās vispasaules kundzības spējas izgaist. Patiesībā tieši tādēļ arī Vašingtona iecerēja ekspansiju Eiropā, kurā kā degmateriāls tiek izmantota Ukraina. Tas tādēļ, lai pārņemtu pilnīgā savā kontrolē Eiropas rūpniecību [piespiežot ES parakstīt galēji neizdevīgo un nāvējošo Transatlantijas tirdzniecības līgumu (TTIP), kā rezultātā ASV vārda burtiskā nozīmē aprīs ES]. Kopā ar jau esošo amerikāņu rūpniecību tad sanāks 38% no visas pasaules rūpnieciskā apjoma. Tādējādi amerikāņi cer sev pārliecinoši atgriezt pasaules līdervalsts pozīcijas, pamatojoties uz ko varēs mēģināt sev pakļaut BRIKS, iekļauties ķīniešu “jaunajā zīda ceļā” un nodrošināt ASV bezbēdīgu nākotni līdz šā gadsimta vidum.

Tomēr plāni iedzīvinās ne tā, kā iedomājās to sastādītāji. Ar slānekli viss ir cauri. Krievija nekaro ar ES. Ukraina ir pārvērtusies par čemodānu bez roktura. “Islāma valsts” Tuvajos Austrumos ir “norāvusies no ķēdes”. Pret Krieviju vērstās sankcijas tikai paātrināja Krievijas – Ķīnas integrācijas procesus un BRIKS ekonomiku konsolidāciju.

Neskatoties uz agresīvo militāro retoriku, ASV pakāpeniski sāk saprast, ka visspēcīgākā pilnīgi visur ASV vairs nav. Un pat arī ne kādā vienā vietā.

Postindustralizācijas stratēģiskā kļūda, kura tika pielaista vairāk kā 15 gadus atpakaļ, amerikāņiem izrādījās liktenīga. Tagad runa var iet vienīgi par to, pēc kāda scenārija ASV nodos savas līderpozīcijas – caur salīdzinoši miermīlīgu kompromisu vai arī caur likmju pacelšanu, iegrūžot pēc iespējas lielāku pasaules daļu pilnīgā haosā [vai arī caur pasaules karu, kurš nevar nebūt kodolkarš un kurā no Latvijas visdrīzāk nekas pāri nepaliks]. Acīmredzot izlemt ceļu, par kuru ies ASV un attiecīgi arī visa pārējā pasaule nāksies 58-ajam ASV prezidentam, kura vēlēšanas notiks 2016.gada 8.novembrī.

Aleksandrs Zapoļskis
/25.06.2015/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Par valsti (marksistiskā skatījumā)


00515_MarkssValsts nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī “tikumiskās idejas īstenība”, “prāta attēls un īstenība”, kā apgalvo Hēgelis. Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj. Bet, lai šie pretstati – šķiras ar pretrunīgām ekonomiskām interesēm – neaprītu sevi un sabiedrību neauglīgā cīņā, kļuva nepieciešama kāda sabiedrībai šķietami pāri stāvoša vara, kas mīkstinātu sadursmi, turētu to “kārtības” robežās. Un šī no sabiedrības izaugusi, bet tai pāri nostājusies vara, kas no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās, ir valsts.

Valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts un izpausme. Valsts rodas tur, tad un tiktāl, kur, kad un ciktāl šķiru pretrunas objektīvi nevar tikt samierinātas. Un otrādi: valsts pastāvēšana pierāda, ka šķiru pretrunas nav samierināmas.

Valsts ir šķiru kundzības orgāns, orgāns, ar ko viena šķira apspiež otru.Valsts nozīmē radīt “kārtību”, kas šo apspiešanu padara likumīgu un nostiprina, mīkstinādama šķiru sadursmi. … Valsts – ierocis apspiestās šķiras ekspluatēšanai.

Apveltīti ar sabiedrisko varu un nodokļu piedzīšanas tiesībām, ierēdņi kā sabiedrības orgāni nostājas pāri sabiedrībai. … Tiek radīti īpaši likumi par ierēdņu svētumu un neaizskaramību.

Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks, un tāpēc kapitāls, ieguvis šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa kapitālistiski demokrātiskā republikā.

Valsts tātad nepastāv no mūžīgiem laikiem. Ir bijušas sabiedrības, kas iztikušas bez tās, kam nav bijis ne jausmas par valsti un valsts varu. Zināmā ekonomiskās attīstības pakāpē, kas nepieciešami bija saistīta ar sabiedrības sašķelšanos šķirās, valsts šās sašķelšanās rezultātā kļuva nepieciešama.

Sabiedrībai, kas attīstās šķiru pretstatos, bija nepieciešama valsts, t. i., ekspluatatoru šķiras organizācija, lai uzturētu tās ārējos ražošanas nosacījumus, tātad, it īpaši, lai ar varas līdzekļiem noturētu ekspluatējamo šķiru pastāvošā ražošanas veida noteiktajos apspiešanas apstākļos (verdzība, dzimtbūšana, algotais darbs). Valsts bija visas sabiedrības oficiālā pārstāve, tās koncentrējums redzamā korporācijā, bet tā bija tāda tikai tiktāl, ciktāl tā bija tās šķiras valsts, kura savā laikmetā viena pati reprezentēja visu sabiedrību: senatnē tā bija vergturu – valstspilsoņu – valsts, viduslaikos – feodālās muižniecības, mūsu laikos – kapitālistu valsts. Kad valsts beidzot kļūst tiešām par visas sabiedrības pārstāvi, tad tā pati sevi padarīs lieku.

Vienu reizi vairākos gados lemt, kurš valdošās šķiras loceklis parlamentā apspiedīs, bradās tautu, – tāda ir kapitālistiskā parlamentārisma īstā būtība ne tikai parlamentāri konstitucionālajās monarhijās, bet arī visdemokrātiskākajās republikās.

Mēs esam par demokrātisku republiku kā strādājošajiem vislabāko valsts formu kapitālisma apstākļos, bet mums nav tiesību aizmirst, ka pat visdemokrātiskākajā kapitālistiskajā republikā tautas liktenis ir algota verdzība.

Patiesībā valsts nav nekas cits kā mašīna, ar kuru viena šķira apspiež otru, un demokrātiskā republikā nebūt ne mazāk kā monarhijā. … Jebkura valsts ir “īpašs” nomāktās šķiras “apspiešanas spēks”. Tāpēc jebkura valsts ir nebrīva un netautiska.

Valsts ir īpaša spēka organizācija, tā ir vardarbības organizācija kādas šķiras apspiešanai. … Ekspluatatoru šķirām politiska kundzība vajadzīga ekspluatācijas uzturēšanas interesēs, t. i., niecīga mazākuma savtīgajās interesēs, pret milzīgo tautas vairākumu. Ekspluatētajām šķirām politiskā kundzība vajadzīga jebkuras ekspluatācijas pilnīgas iznīcināšanas interesēs, t. i., milzīgā tautas vairākuma interesēs pret mūslaiku vergturu, t. i., muižnieku un kapitālistu, niecīgo mazākumu.

Kapitālistu valstu formas ir ārkārtīgi dažādas, bet to būtība ir viena: visas šīs valstis tā vai citādi, bet galu galā katrā ziņā ir kapitālistu diktatūra.

Ne tikai monarhijā, bet arī demokrātiskajā republikā valsts paliek valsts, t. i., saglabā savu galveno atšķirības iezīmi: pārvērst amatpersonas, “sabiedrības kalpus”, tās orgānus par sabiedrības kungiem.

Sociālšovinisma nelieši … aizstāv “savu” kapitālistu laupīšanas intereses, slēpdamies aiz frāzēm par “tēvijas aizstāvēšanu”.

Mūslaiku algotie vergi kapitālistiskās ekspluatācijas apstākļos joprojām ir tik ļoti trūkuma un nabadzības nomākti [XXI gadsimtā – izklaižu un baudu apmāti], ka viņiem “ne prātā nenāk demokrātija” un “ne prātā nenāk politika”, ka parastajā, mierīgajā notikumu gaitā iedzīvotāju vairākums atstumts no piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē. … Demokrātija niecīgam mazākumam, demokrātija bagātajiem, tāds ir kapitālistiskās sabiedrības demokrātisms. Ciešāk ieskatījušies kapitālistiskās demokrātijas mehānismā, mēs redzēsim it visur – gan “sīkajās” – it kā sīkajās – vēlēšanu tiesību detaļās, gan pārstāvniecisko institūtu tehnikā, gan faktiskajos šķēršļos sapulcēšanās tiesību izmantošanai, gan dienas preses tīri kapitālistiskajā organizācijā un tā tālāk, un tā tālāk -, mēs redzēsim vienus vienīgus demokrātisma ierobežojumus. Šie ierobežojumi, atkāpes, izņēmumi, šķēršļi, kas domāti trūcīgajiem, šķiet sīki, it īpaši tam, kas pats nekad trūkumu nav pieredzējis un apspiestajām šķirām to masu dzīvē tuvs nav bijis, – bet kopsummā šie ierobežojumi izslēdz, izstumj trūcīgos no politikas, no aktīvas piedalīšanās demokrātijā.

Kapitālistiskajā sabiedrībā mums ir apcirpta, nožēlojama, viltota demokrātija, demokrātija tikai bagātajiem, mazākumam. … Demokrātija nozīmē tikai formālu vienlīdzību!

Tagad valdošais oportūnisms cenšas no strādnieku partijas izaudzināt labāk atalgoto strādnieku pārstāvjus, kas atraujas no masas, tīri ciešami “iekārtojas” kapitālisma apstākļos un par lēcu virumu pārdod savu pirmdzimtību, t. i., atsakās būt tautas revolucionārie vadoņi pret kapitālistiem.

Demokrātija milzīgam tautas vairākumam un ekspluatatoru, tautas apspiedēju apspiešana ar spēku, t. i., izslēgšana no demokrātijas, – tā pārveidojas demokrātija, kad notiek pāreja no kapitālisma uz komunismu.

Mēs par savu galamērķi izvirzām valsts iznīcināšanu, t. i., jebkādas organizētas un sistemātiskas vardarbības iznīcināšanu, jebkādas pret cilvēkiem vispār vērstas vardarbības iznīcināšanu. Mēs negaidām atnākam tādu sabiedrisku kārtību, kad netiktu ievērots princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam. Bet, tiekdamies pēc sociālisma, mēs esam pārliecināti, ka tas pāraugs komunismā un sakarā ar to zudīs katra vajadzība pēc vardarbības pret cilvēkiem vispār, vajadzība pakļaut vienu cilvēku otram, vienu iedzīvotāju daļu otrai, jo cilvēki pieradīs ievērot elementāros sabiedriskās dzīves noteikumus bez vardarbības un bez pakļaušanas.

Komunistiskās sabiedrības pirmajā fāzē (ko parasti sauc par sociālismu) “kapitālistiskās tiesības” tiek atceltas nevis pilnīgi, bet tikai daļēji, tikai atbilstoši jau panāktajam ekonomiskajam apvērsumam, t. i., tikai attiecībā uz ražošanas līdzekļiem. “Kapitālistiskās tiesības” tos atzīst par atsevišķu personu privātīpašumu. Sociālisms tos padara par kopīpašumu. Tiktāl – un vienīgi tiktāl – “kapitālistiskās tiesības” atkrīt. Bet tās tomēr paliek savā otrajā daļā, paliek kā regulators (noteicējs) produktu sadalīšanā un darba sadalīšanā starp sabiedrības locekļiem. … Un tiktāl vēl paliek nepieciešama valsts, kas, sargādama ražošanas līdzekļu kopīpašumu, sargātu darba vienlīdzību un produkta sadalīšanas vienlīdzību.

Valsts varēs pilnīgi atmirt tad, kad sabiedrība būs realizējusi noteikumu: “katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām”, t. i., kad cilvēki tiktāl būs pieraduši ievērot sadzīves pamatnoteikumus un kad viņu darbs būs tiktāl ražīgs, ka viņi labprātīgi strādās pēc spējām.  “Kapitālistisko tiesību šaurais apvārsnis”, kas ar Šeiloka [ebreju augļotājs Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs”] sīkstumu liek rēķināt, ka tikai nenostrādātu lieku pusstundu vairāk par otru, ka tikai nesaņemtu mazāku algu nekā otrs, – šis šaurais apvārsnis tad būs pārvarēts. Produktu sadalīšanai tad nebūs vajadzīgs, lai sabiedrība normētu produktu daudzumu, kas katram jāsaņem; katrs brīvi ņems “pēc vajadzības”. No kapitālistiskā viedokļa tamlīdzīgu sabiedrisku iekārtu viegli pasludināt par “tīro utopiju” un zoboties par to. … Līdz tam laikam, kamēr iestāsies komunisma “augstākā” fāze, sociālisti prasa, lai sabiedrība un valsts ļoti stingri kontrolētu darba mēru un patēriņa mēru, tikai šī kontrole jāiesāk ar kapitālistu ekspropriāciju, ar strādnieku kontroli pār kapitālistiem. … Izrādās, ka komunismā zināmu laiku paliek ne tikai kapitālistiskās tiesības, bet pat arī kapitālistiskā valsts – bez kapitālistiem!

Kapitālistu ekspropriācija neatvairāmi izraisīs cilvēku sabiedrības ražotājspēku milzīgu attīstību.

Karjerisma pilnīga izskaušana prasa, lai “goda” vietiņa valsts dienestā, kaut arī bez ienākuma, nevarētu kļūt par tiltiņu pārlēkšanai uz augsti atalgotiem amatiem bankās un akciju sabiedrībās, kā tas pastāvīgi mēdz būt visās visbrīvākajās kapitālistiskajās valstīs.

[Kā nodrošināties pret strādājošo valsts kalpotāju pārvēršanos par birokrātiem]:
1) ne tikai vēlējamība, bet arī atceļamība jebkurā laikā;
2) atalgojums ne augstāks par strādnieka atalgojumu;
3) tūlītēja pāreja uz to, lai visi izpildītu kontroles un uzraudzības funkcijas, lai visi uz laiku kļūtu par “birokrātiem” un lai tāpēc neviens nevarētu kļūt par “birokrātu”.

Ar Marksa mācību tagad notiek tas pats, kas vēsturē ne vienu reizi vien noticis ar revolucionāro domātāju un apspiesto šķiru vadoņu mācībām šo šķiru cīņā par atbrīvošanos. Apspiedējas šķiras pastāvīgi vajāja lielos revolucionārus viņu dzīves laikā, izturējās pret viņu mācību ar vismežonīgāko niknumu, ar vistrakāko naidu, ar visnegantākajiem meliem un apmelojumiem. Pēc nāves tiek mēģināts viņus pārvērst par nekaitīgām svētbildēm, tā sakot, kanonizēt viņus, apveltīt ar zināmu slavu viņu vārdu apspiesto šķiru “mierināšanai” un apmuļķošanai, izskaužot revolucionārās mācības saturu, notrulinot tās revolucionāro asumu, banalizējot to.

Citāti no Vladimira Ļeņina 1917.gada grāmatas “Valsts un revolūcija” ar K.Marksa un F.Engelsa citātiem

Avots:
http://darbabalss.eu/load/

Publicēts iekš Idejas | Komentēt

Par sociālisma problēmām


Vladimira Lukjanoviča (inženiera, fizikas un matemātikas skolotāja, programmētāja) uzstāšanās seminārā “Sociālisma problēmas” 26.04.2015.

Galvenās tēzes

PSRS sabrukums bija objektīvs sabiedrisks process, kura primārie cēloņi nav konkrētas personas.

Gan kapitālismā, gan Padomju sociālismā ražošanas līdzekļi faktiski pieder ierēdņiem, kas ir kā sava veida šķira un ko marksistiski – ļeņiniskā teorija nepietiekami novērtēja un aprakstīja. Ierēdņi noveda Padomju Savienību līdz sabrukumam un ir noveduši visu pasauli līdz katastrofai.

Ļoti liela marksisma kļūda ir apgalvojums, ka kapitālismam ir pozitīva vēsturiska loma. Kapitālisms ir kā ļaundabīgs audzējs un kā neobligāts sabiedrības attīstības posms, kam par piemēru kalpo sociālistisko revolūciju vēsture. Sociālistiskā revolūcija nav notikusi nevienā rūpnieciski attīstītā valstī kā apgalvo marksistiskā teorija. “Krievija no vāji attīstīta kapitālisma pārgāja uz sociālismu, Ķīna, kurā vispār nebija gandrīz nekādas mūsdienīgas ražošanas, pārgāja uz sociālismu, Kubā, kura bija izteikti agrāra valsts, notika sociālistiskā revolūcija.” Kapitālismam nav pozitīvas un attīstošas dabas, kapitālisms tikai demoralizē sabiedrību un iznīcina tikumību sabiedrībā. “Tieši kapitālisms ir novedis pie tā, ka par 300% var pārdot pilnīgi visu”.

Izcili pozitīvais marksismā ir: 1) materiālisms un dialektika; 2) socioloģijas, filozofijas un zinātnes apvienojums. Markss neko neizdomāja, viņš izmantoja sava laika jaunākos zinātniskos darbus. Marksa ģēnijs izpaužas spēja apstrādāt un izanalizēt milzīgus sākotnējo dokumentu apjomus.

Tā teorija, kas mums ir šodien nav pilnībā tīrā veidā izmantojama. Markss bija ģēnijs, bet arī viņš kļūdījās: “Es to redzu ne tāpēc, ka esmu gudrāks par Marksu, bet tāpēc, ka dzīvoju citā laikā”.

Markss apgalvo, ka attīstītās valstis rāda neattīstītajām viņu nākotni, bet tā tas nav, šis apgalvojums ir kļūdains. Attīstītās valstis savu attīstību nodrošina uz visas pārējās pasaules aplaupīšanas rēķina, tāpēc citiem nekas nepaliek pāri, neņemot vērā to, ka “attīstītās” valstis citiem nemaz neļaus sasniegt savu līmeni.

Viens no marksisma pamatvirzieniem ir eirocentrētība, bet tā ir kļūda, jo Eiropa ir tikai viena maza daļa no visas pasaules.

Marksisms pārāk absolutizē progresu. Ir jātiek skaidrībā, kas ir progress un kas nav progress. “Viņiem viss, kas bija uz priekšu, viss bija progress.”

Marksisms nepamatoti pacēla strādnieku šķiru (kas ir strādnieki, kuri ir apzinājušies savas šķiriskās interese). Kapitālisms ir strādnieku stihija, viņi ir radušies kapitālismā un priekš kapitālisma  – jā, grūti, jā, apspiež, jā, 16 stundu darbadiena, līdz neparādījās PSRS, bet tā ir viņu vide. Piemēram, Vladimirs Ļeņins bija ļoti labs skolotājs. Vēl ilgi pirms revolūcijas viņš veica strādnieku apmācības ar domu, ka tie taisīs revolūciju. Kur viņi palika? Viņi izmantoja jauniegūtās zināšanas, lai celtu personisko labklājību un dabūtu labāk apmaksātu darbu. Kapitālistiem un kapitālismam antagoniska (nesavienojama) ir zemniecība, zemnieku šķira. Kapitālisti visos laikos ir iznīcinājuši zemniekus – varmācīgi padzinuši no zemes, padarījuši par nabagiem un izdzīvojušos pēc tam izmantoja kā rūpnīcu strādniekus. Trīs nozīmīgākās sociālistiskās revolūcijas notika zemnieku valstīs, ko Markss neparedzēja. Un kas nodeva Padomju Savienību? Izglītotā un labi nodrošinātā strādnieku šķira, kurai visbūtiskākie izrādījās materiālie labumi un 100 desas šķirnes lielveikalu plauktos.

Publicēts iekš Idejas | Komentēt

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet…


00509_shutterstock_115806631-600x450

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet tuvākais laiks tai var būt kritisks. Cilvēki strīdas par Doņecku un Lugansku, par Ukrainu, par Novorosiju, par ASV plāniem pēcpadomju telpā un par Krievijas Eirāzijas ekonomiskās savienības sabiedroto uzticamību. Raksturīgi, ka savā vairumā ierindas pilsoņi, eksperti un politiķi ir vienisprātis, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama, līdzīgi kā kapitālisma krahs, bet ar vienu nosacījumu: ja Krievijas elite nenodos uzvaru līdzīgi kā tā savulaik nodeva sociālismu un PSRS.

Manuprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka esošā Krievijas vadība ir spējīga uz kapitulāciju vai uz nepiespiestu , pilnīgi nevajadzīgu un lieku piekāpšanos Gorbačova stilā. Ekonomika, finanses, iedzīvotāju uzticība, spēku samērs pasaulē, lēmumus pieņemošo cilvēku kvalifikācija – tas viss “spēlē” par labu Krievijai.
00509_Russia-US
Un te nedrīkst aizmirst to principu, ko labi romānā “Trīs musketieri” izteica Aleksandrs Dimā, liekot kardinālam Rišeljē (1585-1642) runāt “par tāda veida notikumiem, kuri maina valsts seju.” Romānā Rišeljē kā šāda notikuma piemēru min naža dūrienu Varkaļu ielā, kas maksāja dzīvību Francijas karalim Anrī IV Burbonam (1553-1610) un kas izglāba Austriju no Francijas iebrukuma. Krievijas vēsturē ir daudz līdzīgu notikumu: Elizabetes Petrovnas Romanovas (1709-1762) nāve izglāba Prūsiju no katastrofas, Katrīnas II (1729-1796) nāve apturēja sagatavošanos karam ar revolucionāro Franciju, Pāvila I (1754-1801) nogalināšana izjauca pret Angliju vērstu franču-krievu savienību, 1917.gada februāra apvērsums paildzināja Pirmo pasaules karu un neļāva Krievijai izmantot jau praktiski iegūto uzvaru.

Liktenīgas nejaušības ir ienesušas ne mazas izmaiņas arī mūsdienu vēsturiskās kartes izskatā lielākā mērā kā visdetalizētāk izstrādātie plāni. Kauju pie Getisburgas (1863.g.) ģenerālis Li plānoja pavisam citā laikā un vietā, Napoleona ģenerālis Neijs 1815.gadā varēja uzvarēt kaujā pie Katrebrasas (Quatre Bras), Napoleona ģenerālis Gruši varēja uzspēt uz kaujaslauku pie Vaterlo (1815.g.). Kaujas pie Ļaojanas un Šahe upes 1904.gadā japāņiem varēja beigties ar katastrofu, bet Žilinskim 1914.gada vasarā bija visas iespējas iznīcināt fon Pritvica 8.armiju un okupēt Austrumprūsiju.

Tāpēc ir jākonstatē, ka cīņu ar ASV Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, atlicis tikai to tehniski noformēt, kam var būt nepieciešams no pusotra līdz trim gadiem. Krievijas vadībai nav nekādu ilūziju par to, ka ir iespējams kaut kāds kompromiss ar Vašingtonu un tās balsts ir ne tikai lielākās daļas sabiedrības (vairāk kā 90%) atbalsts, bet arī elites konsensus. Liela daļa Krievijas elites, izņemot dažus margināli – liberālos slāņus, saprot, ka saglabāt savu ietekmi un kapitālus viņi varēs tikai tad, ja uzveiks ASV.

Laika un resursu ASV ir pārāk maz, lai lauztu cīņas gaitu, bet to ir pilnīgi pietiekami, lai organizētu vēsturisko nejaušību, kas “maina valsts seju”. Vašingtona nekad nav kautrējusies izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, tāpēc slepenas operācijas, tai skaitā vērienīgi teroristiski akti, šodien Krievijai ir daudz bīstamāki nekā tieša ārēja agresija. Fiziska Krievijas prezidenta likvidēšana vai vērienīgs iedzīvotāju vairākuma uzticības zudums tā spējai nodrošināt iekšējo stabilitāti un valsts drošību ir pēdējā ASV iespēja izvairīties no zaudējuma šai cīņā.

Tieši izvairīties no zaudējuma, nevis uzvarēt, jo pat ja hipotētiski Krievijā izdodas “mainīt seju” un pat ja Krievija pārstāj ģeopolitisko konkurenci ar Vašingtonu, pakļaujoties tās diktātam, galvenā amerikāņu problēma tāpat nebūs atrisināta. Globālā finansu – ekonomiskā sistēma, kurā ASV, dēļ savas militāri – politiskās un informatīvās dominantes, atrodas “barības ķēdes” virsotnē , ir nolemta sabrukumam. Nejauša uzvara pār Krieviju, Ķīnu, BRICS tikai paildzinās ASV agoniju, padarīs par pilnīgi neiespējamu sistēmas pārveidošanu evolucionārā ceļā un garantēs, ka tās krahs būs tik katastrofāls, ka divi pasaules kari liksies vien tādas bērnu spēlītes, bet kodolarmagedons nevis kaut kāds joks, bet gan neizbēgamība. Tāpēc jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš cer uz ASV uzvaru šai cīņā, cer vārda burtiskā nozīmē pats uz savu bojāeju.

Tātad mūsdienu politikas galvenais jautājums ir nevis tajā vai uzvarēs ASV, bet gan tajā vai kopā ar ASV zaudēs arī Krievija. Pie tam, līdzīgi kā 70 gadus atpakaļ, Krievijas zaudējums nozīmēs arī visas cilvēces zaudējumu, jo tad civilizācija tiks aprakta zem ASV globālās dominantes sistēmas gruvešiem, ja Krievijai neizdosies ievirzīt sistēmas izmaiņas evolucionārā gultnē.

Bet ir vēl viena bīstama tendence Krievijas ceļā uz galīgu uzvaru. Nenotikušais konflikts starp Maskavu un Briseli, kuram pēc sākotnējām amerikāņu iecerēm vajadzēja nodrošināt ASV uzvaru pār Krieviju, no Vašingtonas puses joprojām tiek uzkurināts. Pat ja Eiropas Savienībai neizdosies pārvērst uzmanīgo dreifēšanu ārpus ASV ietekmes zonas pārdomātā ilgtermiņa politiskā stratēģijā, pat ja proamerikāniskās pseidovalsteles, kuras ir noskaņotas uz konflikta provocēšanu ar Krieviju par katru cenu (pat sagraujot savu valstiskumu), panāks savu (kaut vai iznīcinot Eiropas Savienību), kopējais ASV un ES resurss būs nepietiekams, lai uzvarētu šajā hibrīdkarā. Vēl jo lielākā mērā viņi nevar uzvarēt īstu karu. Tomēr ASV, sakūdot ES ar Krieviju, iznīcinot ES un Eiropas [arī Latvijas] teritorijā radot nestabilitātes un karu zonu (kaut ko līdzīgu arābu pasaulei), var atņemt Krievijai uzvaru pēckara pasaulē.

Spēku samērs, kurā Ķīna, Indija un Krievija ir vienādā mērā viena no otras atkarīgas un vienādā mērā viena otrai vajadzīgas un kādēļ arī pēcamerikāņu pasaule kļūst nevis par cita hegemona un citas valūtas, kas nomainīs dolāru, pasaule, bet gan pasaule, kurā pakāpeniski pārveidojas sevi nodzīvojusī neokoloniālā finansu kapitāla sistēma, kas tiek vadīta no pārnacionālās oligarhijas puses, var būt iespējama tikai tad, ja tiek realizēta Francijas prezidenta de Golla ideja par vienoto Eiropu no Atlantijas līdz Urāliem, ko Putins pārveidoja par Eirāzijas ideju no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Tikai tādai ekonomiskai savienībai būs pietiekami liels iekšējais tirgus, tehnoloģiju un izejvielu bāze, līdzvērtīgai konkurencei ar Ķīnu un Indiju. Jebkurā citā formātā gan Krievija, gan ES zaudē jaunajiem pasaules centriem miera laiku ekonomisko konkurenci un būs spiesti vai nu pakļauties to dominēšanai vai arī, līdzsvarojot savu ekonomisko mazspēju un izmantojot militāro pārākumu, būs jāpāriet pie konfrontācijas savstarpējo attiecību scenārijiem, kas pasaulei nesola neko labu.

Diemžēl pagaidām shēmai, kurā mirušie (ASV) sakož dzīvos (Krieviju un ES), ir visas izredzes tapt realizētai. Vecā Eiropa Francijas un Vācijas veidolā pārāk lēni un nepārliecinoši novēršas no ASV, nekādi neriskējot pārtraukt viņiem nāvīgi kļuvušo partnerību, bet kā minimums puse no Austrumeiropas pseidovalstīm Polijas, Baltijas valstu un iespējams arī Rumānijas personā, ir gatavas iet bojā ASV interešu vārdā, nepieļaujot Eiropas-Krievijas savienību.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.04.2015/

Avoti:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Svathu_Ameriki.html
http://cont.ws/post/82431
http://nation-news.ru/2015-04-13/83831-ishhenko-shvatku-s-ssha-rossiya-prakticheski-vyiigrala/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | 1 komentārs

Zūdošās Austrumeiropas partnerības sammits Rīgā


00510_83684_ES_butiba

Rīgā 21. un 22. maijā notika “Austrumeiropas partnerības” samits, ko latviešvalodīgā amerikāņu propaganda attēlo kā gana veiksmīgu, bet kurš patiesībā pamatīgi izgāzās. Lai gūtu priekšstatu kā izpaužas samita izgāšanās un lai saprastu kā latviešvalodīgie mēdiji čakarē cilvēkiem prātu ir ieteicams izlasīt Krievijas mēdiju īsu pārskatu par samitu un ukraiņu politologa Rostislava Iščenko 21.aprīļa rakstu par pēc mēneša gaidāmo samitu.

Rostislavs Išenko: Zūdošās partnerības sammits (21.04.2015)

2015.gada 21. – 22. maijā Rīgā notiks kārtējais “Austrumu partnerības” samits. Pagaidām samita organizatoriem un dalībniekiem gan nav nekāda pamata īpaši priecāties.

Pilnīgi laimīga var būt tikai Latvija. Liela mēroga starptautiska pasākuma organizēšana noteikti uzsvērs mazās izmirstošās valstiņas prioritārumu Eiropas Savienības sistēmā. Tagad latvieši varēs sajusties tikpat svarīgi kā lietuvieši, kuriem palaimējās organizēt iepriekšējo samitu 2013.gadā. To pašu, kurā bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociatīvo līgumu ar ES un kā pateicību no labdabīgajām Rietumvalstīm saņēma apvērsumu, bet Ukraina pilsoņu karu.

Un tieši 2013.gada vasarā, vēl pirms Viļņas samita, tika pieņemts lēmums par analoģiska pasākuma organizēšanu 2015.gadā tieši Rīgā. Tiesa gan tolaik plānoja, ka Rīgas samits notiks novembrī. Domāju, ka laiks tika izvēlēts atbilstoši plānotajām ģeopolitiskajām izmaiņām.

Pirmkārt, uz šo laiku asociatīvo līgumu ar ES jau vajadzēja būt parakstījušām Ukrainai, Moldāvijai, Gruzijai un Armēnijai. Nav izslēgts, ka tika cerēts arī uz Azerbaidžānu.

Otrkārt, 2013.gada vasarā Vašingtona un Brisele rēķinājās ar to, ka Janukovičš parakstīt asociatīvo līgumu 2013.gada novembrī. Šī lēmuma graujošajām ekonomiskajām sekām vajadzēja viņu diskreditēt kā reiz uz 2015.gada martā paredzētajām prezidenta vēlēšanām, pēc kā trīs mēneši (no aprīļa sākuma līdz jūlija beigām) tika atvēlēti apvērsumam miermīlīga vai ne pārāk maidana formā. Vēl trīs mēneši (no jūlija sākuma līdz oktobra beigām) tika atvēlēti jaunās varas leģitimizācijai, Rietumvalstu kredītu izsniegšanai, “reformu” sākumam un kaut kādu panākumu organizēšanai. Un kā reiz novembrī ES un tā austrumu partneri bija gatavi ievākt savu vairākus gadus ilgo pūliņu augļus. Faktiski Rīgas samitam bija jāfiksē jaunu ģeopolitisko realitāti – Krievijas izspiešanu no bijušās PSRS republikām, kā aktīvajai fāzei formāli bija jāsākas 2013.gadā Viļņā ar Ukrainas asociatīvā līguma ar ES parakstīšanu un kam simboliski bija jānoslēdzas Rīgā ar Maskavas ģeopolitiskā zaudējuma fiksāciju un trofeju ievākšanas sākšanu.

Bet viss notika ne tā. Apvērsumu Kijevā bija jāorganizē pusotru gadu ātrāk. Legālās opozīcijas negatavība varas pārņemšanai uz skatuves izveda nacistu kaujiniekus. Kijevā varu sagrābušā režīma intelektuālā mazspēja un zvērīgā seja pamazām mainīja Vecās Eiropas attieksmi ne tikai pret Ukrainu un “Austrumu partnerību”, bet arī pret saviem Austrumeiropas kolēģiem no ES. Pēdējie ar cietpaurainu uzcītību spēlējas ar sērkociņiem, sēžot uz šaujampulvera mucas, ar svarīgu izskatu stāstot kā viņus uzslavēs ASV par krāšņo uguņošanu.

Plānotais Maskavas ģeopolitiskais zaudējums lēnām un pakāpeniski pārvēršas par tās ģeopolitisko uzvaru, kuras planetārais mērogs un sekas ir līdzvērtīgas uzvarai pār nacistisko Vāciju. Pie tam Kijevas režīma izmantotā simbolika un retorika ļauj šai ziņā vilkt pat tiešas paralēles. Kopumā “Austrumu partnerības” ceļš no Viļņas līdz Rīgai atgādina varenās Napaleona armijas 1812.gada gājienu no Maskavas līdz Viļņai.

Iespējams tieši tāpēc Rīgas samita laiks tika pārcelts no novembra uz maija beigām, jo novembrī visdrīzāk nemaz vairs nebūtu ko rīkot. Maijā austrumu partneri nāk vēl ar kaut kādām cerībām. Piemēram, Gruzija cer iegūt no ES bezvīzu režīmu. Saņemt nesaņems, bet atteikt arī neatteiks. Izdomās kaut ko no sērijas – ir lieli panākumi vienoto standartu ieviešanā, bet ir vēl mazliet, mazliet jāpiestrādā. Vēl tikai maza piepūle un “zelta atslēdziņa” bezvīzu režīma formā būs kabatā. Gruzijā, protams, nedzīvo 40 miljoni un citā laikā ES pilnībā varētu atļauties aplaimot gruzīnus ar bezvīzu režīmu, bet pašreiz Eiropā ir tik smaga situācija, ka katrs lieks viesstrādnieks ir apgrūtinošs (un uz bagāto gruzīnu tūristu pieplūdumu ES necer).

Savukārt ar Armēniju vispār ir jāpavirzās kaut kur, savādāk tā jau ir Eirāzijas ekonomiskās savienības dalībniece, bet tas ir jāizdara tā, lai neapvainotu Azerbaidžānu, kura uzmanīgi seko, lai tās partneri Karabahas krīzes noregulēšanā pārāk neaplaimo ar Rietumvalstu labvēlību.

Ukrainā uz Rīgas samita sākumu atsāksies intensīva karadarbība Donbasā. Tā kā Francija un Vācija ir novērsušās no Ukrainas, Kijevai ir būtiski saņemt Austrumeiropas draugu atbalstu, kas pašā Ukrainā tiks uzdots par visas Eiropas Savienības atbalstu. Ar uzmanīgi pozitīvu attieksmi no Polijas, Zviedrijas un Rumānijas puses, kā arī ar Baltijas valstu histērisko atbalstu Pjotra Porašenko režīmam pilnībā pietiks

Vienīgi militārā konflikta intensitāte ir jāuzmin tā, lai uz samita laiku noritētu smagas kaujas, bet Ukrainas armija vēl netiktu kārtējo reizi smagi sakauta. Viss labums šai gadījumā būs apstāklī, ka baltieši kārtējo reizi skaļi nolādēs Krieviju, kura it kā ir uzbrukusi miermīlīgajiem Kijevas nacistiem, bet ukraiņiem tas tiks pasniegts kā beznosacījuma ES atbalsts un tās ultimāts Krievijai nodrošināt Ukrainas teritoriālo nedalāmību.

Ja nenotiek karadarbība, tad šādi izteikties austrumeiropieši nevar, jo tad formāli ir spēkā Minskas vienošanās, kuras ievērošanu visa cita starpā garantēja Parīze ar Berlīni.  Un Francija ar Vāciju ļoti negatīvi uztvertu jaunāko ES partneru (kuri dēļ sava proamerikānisma jau tā ir vairāk kā kaitinoši) mēģinājumus apšaubīt savu vecāko biedru politikas efektivitāti. Karadarbības aktivizēšanās Donbasā automātiski dezavuēs Olanda un Merkeles pūles un ļaus jauneiropiešiem uzstāt uz daudz stingrāku politiku attiecībā pret Krieviju.

Šajā saiknē atrodas arī Moldāvija, kuru mēģinās virzīt uz to, lai tā sāktu atsaldēt Piedņestras konfliktu. Vēl viens Austrumeiropas partnera karš un atkal ar Krieviju, tas ir vislabākais arguments, lai pastiprinātu Austrumeiropas eiroradikāļu spiedienu uz Parīzi un Berlīni. Tiesa gan te stabilizējošo lomu visdrīzāk centīsies nospēlēt Buhareste, kura labprāt integrētu sevī Moldāviju, bet kura nebūt negrib saņem savu karu par tai nevajadzīgo Piedņestru.

Ņemot vērā visus pašreiz darbojošos faktorus un ņemot vērā to, ka Donbasā jau ilgi ar cerībām gaida Ukrainas uzbrukumu, izskatās, ka vienīgā ieguvēja no Rīgas samita iespējams var būt tikai Gruzija. Ja ES ievilināšanas militārā konfliktā ar Krieviju plāni izgāzīsies, tad prestiža saglabāšanas dēļ un vismaz kaut kāda informatīvā notikuma radīšanai, var būt lietderīgi tomēr piešķirt Gruzijai bezvīzu režīmu. Tāpat ES prot savas dāvanas noformēt ar tādiem nosacījumiem, ka nelaimīgie aplaimotie pēc tam paši prasīs atgriezt atpakaļ vīzu režīmu.

Un vēl, nevajag plānot nākamā “Austrumu partnerības” samita vietu un datumu, jo visdrīzāk tas vairs nebūs nepieciešams.

TV Centr: “Austrumeiropas partnerības” samita rezultāti (22.05.2015)
00510_rigasamit1
Neizmantoto iespēju samits – tā Krievijas Ārlietu ministrija raksturoja ES un “Austrumeiropas partnerības” valstu pārstāvju tikšanos Rīgā. Spert soļus šķelšanās pārvarēšanai tā arī neizdevās. Dalībnieku domstarpības tiek skaidrotas ar Kremļa viltībām. Par klupšanas akmeni kļuva punkts par Krimas aneksiju – parakstīt to piekrita ne visi tikšanās dalībnieki. Gala deklarācijā arī nav ne vārda par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu ar Gruziju, kā arī nekas nav minēts par iespējamo dalību Eiropas Savienībā un jaunām sankcijām pret Maskavu.

Pjotrs Porošenko ar savu izskatu Rīgā centās parādīt, ka viss ir kārtībā – daudz jokoja un smaidīja kameru priekšā, neatklājot reālo lietu stāvokli Ukrainā. “Es domāju, “Austrumu partnerība” varēja būt iedarbīgāka. Šodien rodas jautājums vai šī programma spēs atbildēt uz izaicinājumiem, veikt reformas, nodrošināt robežu aizsardzību, drošību un mieru. Kā arī atnest eiropeisko perspektīvu tām valstīm, kuras to ir pelnījušas un tiecas pēc tās, “ paziņoja Porošenko.

Eiropa atkal paziņo par atbalstu, bet ne vairāk. Rīgas samita gala dokumentā nav ne vārda par Ukrainas iespējamo dalību Eiropas Savienībā – tikai izplūdušas runas no sērijas “mēs atzīstam partnervalstu eiropeisko izvēli”. Par vīzu atcelšanu arī nekas konkrēts nav teikts – ne Gruzijai un ne Ukrainai. Eirokomisāri saka: “Mēs vēl pavērosim jūs un varbūt uz gada beigām kaut ko izlemsim.”

“Kas attiecas uz Gruziju un Ukrainu, tad viņiem ir labas sekmes, bet ir daži aspekti, kurus mēs esam izteikuši savās rekomendācijās. Apmēram uz 15.decembri Eirokomisija publicēs nākošo vērtējumu par situāciju šajās valstīs. Pamatojoties uz šī vērtējuma arī tiks pieņemts lēmums par bezvīzu režīmu,” paziņoja Eirokomisijas vadītājs Žans Klods Junkers.

Bet visdrīzāk Ukrainai paprasīs vēl pagaidīt, izdomājot tam kārtējo iemeslu, jo tiklīdz tiks atvērtas robežas, cilvēki no gandrīz bankrotējušās valsts straumēm plūdīs izpeļņā uz Eiropas Savienību. Bet tur jau savējiem vietas knapi pietiek. Plus vēl konflikts Donbasā. Šie argumenti noteikti tika pateikti arī Porošenko. Lai vismaz kaut kā saldinātu viņam nepatīkamo Rīgas samita pēcgaršu, Brisele un Kijeva piektdien 22.05.2015 parakstīja memorandumu par kārtējā kredīta 1,8 miljardu eiro apmērā piešķiršanu Ukrainai.

“Šie līdzekļi ies Nacionālās bankas rezervēs un daļu no tiem valdība varēs izmantot fiskālām vajadzībām. Tāpat mēs ņemam jaunus, vairāk ilgtermiņa un lētākus kredītus, lai dzēstu mūsu vecos parādus,” pastāstīja finansu ministre Natālija Jaresko [miljonāre, dzimusi, uzaugusi un izmācījusies ASV, Ukrainas pilsonību ieguva kopā ar apstiprināšanu finanšu ministres amatā].

Nauda tiks saņemta trīs tranšos pa 600 miljoniem katrā. Varbūtība, ka Kijeva var atteikties maksāt parādus, biedē arī Eiropu. Tā visiem spēkiem centās uzspiest “Austrumu partnerības” valstīm, lai tās parakstās zem punkta par Krimas aneksiju no Krievijas puses. Tomēr Baltkrievija, Armēnija un Azerbaidžāna to nedarīja. Azerbaidžānas pārstāvis vispār atteicās parakstīt samita gala deklarāciju dēļ kā Eiropas Savienības prezidents Donalds Tusks pat zvanīja Azerbaidžānas prezidentam Iļhanam Alijevam [kurš pēdējā mirklī paziņoja, ka nepiedalīsies samitā dēļ … sporta spēlēm].

Azerbaidžānas un Baltkrievijas pozīcija man ir piemērs tam, ka mūsu sadarbībai ar “Austrumu partnerības” dalībniekiem ir jābūt diferencētai. Mums ir nepieciešami jauni instrumenti. Tā bija galvenā manas sarunas ar prezidentu Alijevu tēma, “ pastāstīja Tusks.

Gala rezultātā zem vārdiem par Krimas aneksiju parakstījās tikai Eiropas Savienības valstis. Tik izteiktas pretrunas vēlreiz apstiprināja Rietumvalstu žurnālistu viedokli, ka “Austrumu partnerības” programma ir izgāzusies. Dibināta 2009.gadā, lai izvestu daļu bijušo PSRS republiku no Maskavas ietekmes, tā izskatās ir likusi vilties ar savu nenoteiktību. Pie tam divas no sešām “Austrumu partnerības” valstīm ir pievienojušās Eirāzijas savienībai.

Gala rezultātā Rīgas samitā nenotika nekādu sensāciju. Ja nu vienīgi bijušā Gruzijas prezidenta [un tagad Odesas gubernatora] Sakašvili ierašanās mazliet atdzīvināja atmosfēru. Lai gan oficiālajos pasākumos viņš tā arī neparādījās. Bet Gruzijas premjerministrs Garibašvili pajokoja, ka viņam lidmašīnā ir viena brīva vieta priekš Sakašvili, pret kuru Gruzijā ir ierosinātas vairākas krimināllietas.

Avoti:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4900
http://www.tvc.ru/news/show/id/68856
http://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/international-summit/2015/05/21-22/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Laiks pamosties, savādāk katastrofa ir neizbēgama


Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Antuāns de Sent-Ekziperī mokoši pārdzīvoja, ka uz planētas Zeme ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz pamosties. Diemžēl nekāda palīdzība sevis un citu pamodināšanā nav efektīva gadījumā, ja nemaz nav vēlēšanās pamosties.

Pašreiz ļoti daudzi cilvēki sajūt arvien pieaugošo globālo nelabklājību un ļoti bīstamu tendenču saasināšanos attiecībās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Bet pagaidām šīs sajūtas paliek tikai sajūtu līmenī un pat pārvēršoties par kaut ko vairāk (piemēram, par vairāk vai mazāk miglainu esošās nelabklājības iemeslu sapratni), tas nepamodina cilvēkus, tas ir neizraisa aktīvu cilvēku darbību notiekošā ietekmēšanai.

Šādu stāvokli var nosaukt par gulēšanu ikdienišķās skriešanas laikā vai arī par tās atmošanās trūkumu, par kuru runāja Sent-Ekziperī. Diemžēl bez pamošanās, tas ir bez apņēmības mainīt tendences, ietekmēt tendences gan ar vārdiem, gan ar darbiem, bez apvienošanās šo tendenču ietekmēšanai, globālā katastrofa ir neizbēgama. Un lai arī kādu konkrētu formu šī katastrofa nepieņemtu, tā pēc būtības būs neuzņēmības un rakstura vājuma katastrofa. Tās galvenais cēlonis būs atbildes darbību trūkums uz jauniem izaicinājumiem, nespēja pārvarēt notiekošo globālo procesu inerci, kuri virza pasauli pretī bojāejai tieši tāpēc, ka inerces spēki ir lielāki par intelektuālajiem un gribas spēkiem. Pa īstam pamosties nozīmē uzveikt sevī inertumu [kūtrumu un komfortorientētību, kas liek plātīt rokas bezspēcībā un padoties apkārt notiekošo procesu inercei] un strauji pastiprināt sevī intelektuālo un gribas komponenti, izmainot spēku samēru sevī par labu pēdējam.

Pēdējā laikā daudziem vislielākās bažas izraisa attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Tomēr vēl lielākas bažas rada šo attiecību saasināšanos pavadošā stratēģiskā neskaidrība, jo tieši šāda neskaidrība ir radījusi daudzas globālas katastrofas, piemēram, Pirmā pasaules kara katastrofu, kuras dalībnieki tā pa īstam pat nespēja paskaidrot kādēļ viņi paši tajā iesaistījās un parāva sev līdzi savas tautas.

Nav šaubu, ka neviena oficiālā valdošā olimpa persona negrib saasināt Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm līdz nopietna starpgadījuma vai pat globāla kara līmenim. Bet tieši neskaidrības apstākļos pirmskritiskais konflikts īpaši viegli var pāriet sarkano līniju. Un neviens šādos apstākļos līdz galam nesaprot, kura būs tā pēdējā pile, kas novedīs līdz noteikta trauka pārpildīšanai.

Par tādu pēdējo pili var kļūt “Islāma valsts” darbības Krievijas teritorijā, ko kāds nezin kāpēc veicina. Jo ir taču spēki, kuri atklāti runā, ka pret Krieviju ir jāatver otra fronte (ar pirmo fronti domājot Ukrainu). Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu teroristiskie akti Krievijas Federācijas teritorijā – Ukrainai pieguļošajos dienvidu reģionos vai pat Maskavā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu Ukrainas atklāts un masveida genocīds Donbasā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu un moldāvu- rumāņu nacionālistu kopējās darbības, lai veiktu t.s. “tīrīšanu” jeb genocīdu Piedņestrā. Par tādu pēdējo mikropili var pat kļūt provokatīvie paziņojumi, ka “krievi okupēs Baltiju”. Maz kas vēl var kļūt par šo pēdējo pili?! Šādos gadījumos pietiek ar visminimālāko iedarbību uz procesu.

Cīnoties par to, lai avantūristi, provokatori un idioti nesastrādātu to, ko nosaucu par pēdējo pilienu, paralēli ir jāveic stratēģiskās neskaidrības pārvarēšana, kas pašreizējo stāvokli padara īpaši bīstamu. To cilvēku un struktūru taktiskie soļi, lai mazinātu konflikta intensitāti starp Krieviju un Rietumvalstīm, protams, ir ļoti nepieciešami. Bet mēs taču redzam, ka šie soļi pa lielam neko nemaina. Tas nozīmē, ka ir jāapspriež stratēģiskā problemātika. Un te nevajag gaidīt, kad šo problemātiku sāks apspriest to vai citu olimpu iemītnieki. Iniciatīvu savās rokās ir jāņem pilsoniskai sabiedrībai, tās aktīvākajai un atbildīgākai daļai, kam nav sasietas rokas un kājas ar politkorektuma apsvērumiem, neatmaināmām saistībām, tāda vai cita veida konjunktūru, prestiža jautājumiem, pirmsvēlēšanu problemātiku vai kaut ko vēl citu. Ja pēc tam, kad stratēģisko problemātiku pilsoniskās sabiedrības dzīlēs sāks apspriest pa īstam, tam pievienosies vieni vai otri politiskie olimpieši, tad tas būs tikai apsveicami. Vēsturi rada nevis valdības, bet gan no miega pamodušās tautas. Un mums ir vai nu jāveic šī atmodināšanas misija vai arī jāiet bojā zem pašreizējās pasaules kārtības gruvešiem.

Attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm var radīt nopietnu starpgadījumu vai pasaules karu tikai stratēģiskās neskaidrības apstākļos. Ja stratēģiskās neskaidrības vietā, kuru papildina konflikta kāpināšana, notiks pāreja uz jaunu un ilgtermiņā skaidru Krievijas un Rietumvalstu attiecību formātu (kaut vai analoģisku tam, kāds bija Padomju laikā), tad attiecību saasināšanās neradīs ne nopietnus starpgadījumus, ne pasaules karu.

Runājot par jaunām un ilgtermiņā skaidrām attiecībām starp Krieviju un Rietumvalstīm, es nedomāju tiešas Padomju restaurācijas veikšanu Krievijā. Lai šis jaunais stratēģiskais formāts kļūtu saprotams, realizējams praktiskajā dzīvē un izglābtu pasauli, pietiktu tikai ar to, ka tiktu atzīts, ka mūsdienu Krievija un mūsdienu Rietumvalstis ir fundamentāli dažādas pasaules un ka saprotama šo fundamentālo atšķirību aprakstīšana, to stratēģiskā noformēšana (ar visām no tā izrietošajām sekām) nevis pazudinās, bet izglābs cilvēci.

Atzīsim, ka var pastāvēt dažādas pasaules, kuras nelīdzinās viena otrai, kuras apzinās savas atšķirības un kuras veido savstarpējās attiecības, izejot no šīs savu atšķirību apzināšanās. Reizēm šādas pasaules sauc par civilizācijām, bet tas nav korekti, jo civilizācijas ir pasaules, kuras ir izveidojušās tikai uz reliģiskās bāzes. Padomju pasaule nebija reliģioza, tā diemžēl bija pat pārāk ateistiska, kas radīja daudzus apstākļus tās sabrukumam. Bet tā bija īpaša pasaule, kura balstījās savās vērtībās, savā dzīvesveidā, savā saimnieciskajā kārtībā un daudzā citā.

Tātad Scenārijs Nr1 ir paātrināta šādas pasaules radīšana un tās stabilitātes nodrošināšana, kā arī tās dialogs ar citām pasaulēm.

Vispirms ir jāatzīst, ka neviens šādu pasauli vēl nav radījis un radīt pagaidām nemaz negrib. Pie tam visas sarunas par Krievu pasauli ir lielā mērā viltība, ar kuras palīdzību tiek nopirkta iespēja atlikt uz vēlāku laiku galveno mūsdienu jautājumu – jautājumu par kvazipadomju (parapadomju, neopadomju) Krievijas atdalīšanos no Rietumvalstīm.

Mums tiek teikts: “Nu ko jūs laužaties atvērtās durvīs! Mēs jau tā būvējam savu pasauli, Krievu pasauli!” Bet patiesībā neviens neko nebūvē un nerada. Bet kad kāds sāk teikt, ka Krievu pasaule būs krievu pareizticīgo civilizācija, tad šis kāds vai nu grib tikai aprobežoties ar tukšu runāšanu vai arī viņš ir provokators, kurš ir orientēts uz reāli veidojušās Krievu pasaules sagraušanu, vai arī šis kāds ir no tās kategorijas neprāšiem, par kuriem saka, ka tie ir ļaunāki par ienaidnieku. Tas tā ir tāpēc, ka Krievijā ir acīmredzama daudznacionalitāte un daudzkonfesionalitāte. Otrkārt, mūsdienu krievu pareizticības dedzība un enerģiskums ir absolūti nepietiekami atsevišķas civilizācijas radīšanai. Te gribu atrunāt, ka es neesmu pret dzīvošanu dedzīgā krievu pareizticības civilizācijā, tikai es kā speciālists zinu, ka nav nekādu izredžu nodrošināt tās stabilitāti pat ja šāds sabiedriskais projekts tiktu realizēts pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā.

Tātad ir jānodala Krievu pasaule kā kaut kāds nezināms lielums, kā terra incognita, kam visefektīvākā veidā ir jānoformē Krievijas un Rietumvalstu domstarpības, no “krievu civilizācijas” pēc Arnolda Toinbijas, tas ir vienu no Krievu pasaules variantiem – vismazāk produktīvais, vismazāk stabilākais, visnereālākais, bet arī visvienkāršākais. Es, piemēram, neticu, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir gatava bez apdomas ielīst simtprocentīgas pareizticīgo civilizācijas retroutopijas lamatās, ko piedāvā realizēt: a) XXI gadsimtā; b) pēc PSRS un pēcpadomju Krievijas eksistences; c) apstākļos, kad formējas pavisam jaunas attiecības ar Rietumvalstīm.

Bet vēlreiz uzsveru, ka jebkurš Krievu pasaules variants būs krievu un balstīts pareizticīgo kultūrā ar reāli noformējušos krieviskumu, tāpēc jebkāda saprātīga Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana šai pasaulē ir tikai apsveicama. Vienkārši ir jāatdala saprātīgais no nesaprātīgā, īsta Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana no uzsaukumiem par nepieciešamību pēc absolūtas Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas, kas nav pastiprināta ne ar kādām reālām sistēmiskām darbībām, kas to varētu nodrošināt.

Krievu pasaule ir jārada gan Krievijas, gan visas cilvēces interesēs. Pie tam 2015.gadā mums ir daudz vairāk zināšanu kā tieši tas ir jādara. Kā arī 2015.gadā mēs esam daudz vairāk praktiski izcietuši Krievu pasaules radīšanas bezalternatīvismu, kas ir saistīts ar konstatēto neiespējamību realizēt tā saucamo “jaunkrievu projektu” –slavenā “jaunturku projekta” krievu variantu.

Visi jaunnāciju projekti (krievu, turku, ēģiptiešu vai kādas citas tautas [arī latviešu]) ir nācijas un valsts radīšanas projekti pēc klasiskajiem Eiropas paraugiem, lai pēc tam šīs radītās nācijas iekļautu vienotajā Rietumvalstu pasaulē.

Atteikšanās no šiem sabiedriskajiem projektiem ir saistīta ar pašu Rietumvalstu pozīciju (sākot no XX gadsimta 60-ajiem gadiem), kad tās sāka atteikties no savas pasaules paplašināšanās un to valstu ienākšanas viņu pasaulē, kuras atrodas ārpus jau noformējušās šaurās Rietumu sabiedrības. Nevar ieiet pasaulē, kurā tevi nelaiž.

Neviens nav nesis tik lielus upurus jaunnācijas sabiedriskā projekta realizācijā kā turki, iznīdējot visu, kas viņus saistīja ar Osmaņu impēriju. Tagad turki saprot, ka visi viņu upuri bija veltīgi, ka pat visefektīvākais un dedzīgākais kemalisms [kustība, kura savu nosaukumu ir ieguvusi no Mustafa Kemala Ataturka (1881-1938) – turku karavadoņa, mūsdienu Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta] nenovedīs līdz tam, ka Turcija iekļausies Rietumvalstu saimē un ieies Eiropā: tur Turciju kategoriski negrib redzēt kā pilnvērtīgu un līdztiesīgu valsti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vēl mazākas izredzes šai ziņā ir Krievijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija ir pārāk liela, lai iekļautos esošajā proamerikāniskajā Eiropā. Krievijas iekļaušanās Eiropā padarīs pašu Eiropu par antiamerikānisku, bet Eiropa ir pārāk cieši saistīta ar Ameriku.

Otrkārt, tāpēc, ka krievu kemalisms, krievu jaunnācijas projekts neizbēgami sagraus esošo Krievijas Federāciju, bet uz tās drupām neko jaunu uzcelt neizdosies. Krievija tik tiešām ir liela pasaule, kura sastāv no daudzām mazākām pasaulītēm. Šīs mazākās pasaulītes ir gatavas griezties apkārt krievu kodolam, bet tās nav gatavas pašlikvidēties jaunkrievu projekta realizācijas vārdā, kurš acīmredzami prasa to iznīcināšanu. Ar spēka paņēmieniem iznīcināt pasaules, kuras ir impērijas sastāvdaļas (Krievu, Padomju vai Osmaņu), šodien vairs neviens nespēs. Jaunturkiem izdevās iznīcināt mazo armēņu pasaulīti un norobežot no sevis citas turku [Osmaņu] impērijas pasaulītes (arābu, sīriešu, grieķu utt.). Jaunturkiem tāpat izdevās ļoti stipri apspiest kurdu pasauli, no kuras norobežoties viņiem vairs nebija iespējams. Un tas viss tika darīts balstoties uz turciskuma bāzi jeb turku – anatoliešu pasauli, kura arī bija jāapspiež, lai sāktu veidot pavisam citu turku substanci – jaunturku nāciju.

Tas viss tika darīts pavisam citos apstākļos, kādi ir šodien. Tas viss tika darīts absolūti pavisam cita spēku samēra apstākļos. Un tas viss beidzās ar neko, jo tas tika darīts tikai pamatojoties uz jaunturku ideju radīt eiropeisku, laicīgu turku nāciju un eiropeisku, laicīgu turku valsti kā nākamo lielās Eiropas elementu.

Atteikšanās no idejas radīt lielās Eiropas turku elementu, kā iemesls ir pašas Eiropas atteikšanās kļūt lielai, noveda pie visdziļākās to argumentu revīzijas, kuri lika turkiem piekrist jaunturku sabiedriskajam projektam. Šodien mēs redzam Turciju, kura uzmanīgi “tausta” citu sabiedrisko projektu realizācijas iespējas: islāmiskā (attiecīgi perspektīvā arī osmaņu-halifāta), panaturku (radikāli labējo “pelēko vilku” garā) vai kāda cita.

Iet to pašu ceļu, ko Turcija, Krievija nevar. Gan tāpēc, kas tagad ir skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni, ka tas ir ceļš uz lielo Eiropu, kuras nebūs. Gan tāpēc, ka krievu tradīcija, krievu mentalitāte noraida to genocīda metodi ar kuru tika realizēts jaunturku sabiedriskais projekts. Gan arī tāpēc, ka XX gadsimta sākuma Turcijai atsevišķi genocīdi bija kaut vai praktiski realizējami, bet XXI gadsimta Krievijai daudzi genocīdi ne tikai ir galēji amorāli, bet praktiski arī nerealizējami.

Jā, PSRS sagraušana tika veikta arī kārdinot ar jaunkrievu projektu. Jā, bija nepieciešamas desmitgades, lai saprastu, ka runa ir tikai par kārdinājumu. Bet tagad mēs taču esam nodzīvojuši šīs desmitgades. Tās ir kļuvušas par sava veida vēsturisku eksperimentu, ņemot vērā to, ka eksperimenti vēsturē ir gan amorāli, gan neiespējami.

Eksperiments ir veikts. Neiespējamība realizēt jaunkrievu projektu ir pierādīta. Par jaunkrievu utopiju nācās samaksāt ar milzīgām krievu tautas izmaksām un asinīm. Turpināt attīstīt šo virzienu var tikai cilvēki, kuri ir pavisam provokatīvi vai arī galēji aprobežoti ļaudis, kuri nespēj mācīties no kļūdām.

Nosauksim šo jaunkrievu eksperimentu pēcpadomju Krievijas nākotnes radīšanā par katastrofisku tautai un valstij. Lai saprastu kādā tieši punktā un pie kādas tieši sasistas siles mēs atrodamies, ir mazliet jāielūkojas pagātnē.

Kopš paša pēcpadomju Krievijas radīšanas sākuma uz Padomju Savienības drupām, es ar saviem domubiedriem uzstāju, ka ir nepieņemama galēja Padomju pagātnes noliegšana. Un ne tikai tāpēc, ka tas bija nepieņemami ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem, kuri saglabāja Padomju vērtības. Tā vēl būtu pusbēda, jo visaugstākā vērtība ir Krievija. Bet lieta tāda, par ko mēs teicām jau 25 gadus atpakaļ, ka tāda galēja Padomju pagātnes noliegšana un vēsturiskā melnā cauruma radīšana var tālāk pārvērsties tikai par katastrofu visiem krieviem un Krievijas pilsoņiem [līdzīga katastrofa ir notikusi un turpina attīstīties Latvijā un citās postpadomju valstīs, kur tādā vai citādā formā ir realizēta melīgā, amorālā un bieži vien pat idiotiska antipadomiskā politika]. Gribu uzsvērt, ka šī katastrofa attieksies uz krieviem un visiem Krievijas pilsoņiem neatkarīgi no tā vai viņiem ir propadomju vai antipadomju uzskati [analoģiski tas attiecas arī uz latviešiem – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu Rietumvalstu neliešu prāt ir kā minimums otrās šķiras cilvēki, pret kuriem var arī attiecīgi izturēties un pret kuriem praktiski arī attiecīgi izturas, un šai ziņā gaidāms ir tikai attieksmes pasliktināšanās līdz pat atklātam genocīdam strauja pieejamo resursu samazināšanās gadījumā].

Ļoti uzskatāmi šo atziņu pareizību nodemonstrēja cits “eksperiments” – traģiskie notikumi Ukrainā, kurā ir labi redzama galējas desovetizācijas absolūtais bezperspektīvisms.

Te ir jāpasaka, ka desovetizācija, protams, atkārto denacifikāciju. Un tieši tāpēc ir tik nepieciešams vienādot visu padomju ar nacistisko, lai pēc tam veiktu desovetizāciju, kura ir analoga denacifikācijai. Bet denacifikāciju veica ne jau tāpēc, lai attīrītu vācu tautas vēsturisko personību no nacisma, bet gan tādēļ, lai vispār iznīcinātu vācu vēsturisko personību (par šo tēmu ir pieejami pietiekami daudz materiālu). Desovetizācija Krievijas Federācijā ir nepieciešama, lai iznīcinātu krievu vēsturisko personību kā tādu, bet Ukrainā tā ir nepieciešama, lai iznīcinātu ukraiņu vēsturisko personību.

Desovetizācija neizbēgami noved pie tālākas vēsturiskā melnā cauruma paplašināšanas: no Padomju Savienības perioda līdz Krievijas impērijai, kas radīja Padomju periodu, kuras sākums ir Pētera Lielā Krievija, Ivana Bargā Maskavas cariste un tālāk līdz pat vācu krustnešu un zviedru sakāvējam Aleksandram Ņevskim [Latvijas gadījumā tā ir pilnīga Padomju Latvijas noliegšana, visdižākā latviešu vēsturiskā varoņdarba (sarkano strēlnieku un latviešu komunistu) noliegšana vai izkropļošana un visa tā vēsturiskā un kultūras mantojuma noliegšana vai izkropļošana, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar Krieviju vai nāk no tās. Kopumā tam ir arī attiecīgas sekas – straujš latviešu prāta spēju, zināšanu, morālās stājas un enerģiskuma kritums].

Tāda krievu vēsturiskās personības iznīcināšana, kā arī citu [ukraiņu, poļu, latviešu u.c.] vēsturisko personību iznīcināšana, pret kurām tādā vai citādā mērā tika realizēts desovetizācijas projekts pēc denacifikācijas receptēm, nevar kalpot kā pilnīgi visa iznīcināšana līdz pat pamatiem, jo vēsturisko personību nav iespējams pilnībā iznīcināt, jo uz sagrautās vēsturiskās personības drupām sāks atkal kaut kas augt. Un ir skaidrs kas tieši – cilts identitāte. Šī prognoze, ko mēs, balstoties uz regresa teoriju, devām 25 gadus atpakaļ, Ukrainā ir pilnībā apstiprinājusies [un ne tikai Ukrainā, arī Baltijas valstīs un iespējams citur ar]. Iznīcinot padomju ukraiņu vēsturisko personību, kura ukraiņu vēsturiskajai pašapziņai ir būtiskāka nekā krieviem, tālāk tika iznīcināts viss, kas Ukrainu saistīja ar Krieviju. Bet tas ir pilnīgi viss, kas vispār ir Ukrainas vēsturiskumā. Tālāk bija jāiznīcina vēsturiskais kā tāds. Bet apstākļos, kad ir iznīcināts viss vēsturiskais, nav iespējams veidot nāciju. Šādos apstākļos ir iespējams tikai ciltis, balstoties uz antivēsturiskajām utopijām. Tā sākās “ukru” cilts veidošanās, kas balstās tikai uz antivēsturiskām utopijām [Latvijas gadījumā nezinošajām masām (jo īpaši jaunatnei) tiek piedāvāti ar realitāti mazsaistīti vēsturiski mīti un pasakas par dižajām baltu ciltīm un latviešiem kā to mantiniekiem, ko mēģina ietērpt vēsturiskuma veidolā]. Patiesībā savādāk pat būt nevar.

Tagad ir ieguvusi apstiprinājumu arī cita mūsu prognoze, ka ciltis (rusi, ukri, [baltu ciltis] utt.), kuras mākslīgi tiek izaudzētas uz sagrautās vēsturiskās personības drupām, nevar balstīties uz kristietību. Ciltīm ir vajadzīgs pagānisms. Ukrainā par šādu pagānu ticību kļuva Dzimtā ukraiņu nacionālā ticība – Рі́дна Украї́нська Націона́льна Ві́ра [kaut kas līdzīgs latviešu Dievturībai].

Šādas likumsakarības konstatācija liecina par to, ka kāds kaut kādu iemeslu dēļ, kliedzot par reliģijas dižumu un Padomju varas drausmīgo antireliģiozitāti, veic vienlaicīgu desovetizāciju, devēsturizāciju un dekristinizāciju. Mēs esam saskārušies ar ļoti liela mēroga eksperimentu ar ļoti tālejošām sekām. Nez vai šis eksperiments aprobežosies tikai ar darbībām bijušās PSRS teritorijā. Radot PSRS teritorijā jaunu “Āfriku” [kura lielā mērā sastāv no ciltīm, mežoņiem ar cilts domāšanu un ar pagāniskiem kultiem, kur tādēļ vairumam iedzīvotāju ir arī attiecīgs kultūras un dzīves līmenis], “eksperimentētāji” ies tālāk un tādu pat “Āfriku” radīs Dienvid un Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un galu galā arī pašā Āfrikā, daļa no kuras nemaz negrib būt Ceturtās pasaules valstis.

Lai izvērstu pasaules āfrikanizāciju līdz iepriekš minētajiem apmēriem, ir nepieciešams islāmisms kā dižās Islāma reliģijas un dižās Islāma kultūras alternatīva. Šo uzdevumu pilda tā saucamā “Islāma valsts”. Jau tagad šī valstiskā veidojuma vadoņi atklāti runā par to, ka, nonākot līdz Islāma citadelei, viņi iznīcinās Kaabu [kubveidīgas formas celtne Saūda Arābijas pilsētā Mekā, vissvētākā vieta islāmā. Tās augstums ir aptuveni 15 metri, bet pamatnes garums un platums ir no 10 līdz 14 metriem. Katrs Kaabas stūris ir vērsts pret kādu debespusi. Kaabas austrumu stūrī atrodas Mekas Melnais akmens. Saskaņā ar tradīcijām, šis akmens tika iedots Ādamam, kad tika izraidīts no Ēdenes dārza. Leģenda vēsta, ka akmens sākotnēji bija balts, bet laika gaitā, uzsūcot svētceļotāju grēkus, palicis melns]. Bet vai viņi iznīcinās tikai Kaabu?

Lai dižā Islāma pasaule varētu eksistēt, tika veikts milzīgs darbs, pārvēršot Pravieša hedžazas islāmu par Islāmu kā pasaules reliģiju. Šo darbu veica islāmiskie mistiķi, juristi un filozofi. Tieši tāds pats darbs tika veikts kristīgajā pasaulē, pārvēršot lokālo kristietību pasaules mēroga kristiešu reliģijā.

Tā saucamie salafisma sprediķi [salafīti („dievbijīgo senču sekotāji”)– musulmaņi, kuri viduslaikos sludināja atgriešanos pie “sākotnējā islāma”], kuri ir orientēti uz to, lai sagrautu intelektuālās un garīgās celtnes, kuras ir radītas ap sākotnēji dižajām doktrīnām, it kā atklāj šo doktrīnu dižos kodolus atkailinātā formā. Tomēr paši par sevi atkailināti kodoli neko noturēt nespēj un nav nemaz vēl zināms vai šādā stāvoklī maz tie var izdzīvot [līdzīgi kā vai un cik ilgi var turpināt dzīvot cilvēka sirds, kad tā ir atkailināta un atdalīta no cilvēka ķermeņa]. Jebkurā gadījumā, ja iet šo ceļu, tad atkal ir nepieciešams tik pat milzīgs darbs, lai pēc būtības cilšu atklāsmes atkal kļūtu par vispasaules nozīmes atklāsmēm vai vismaz Islāma pasaules atklāsmēm. Pašreiz nav ne gadsimtu, lai to veiktu, ne arī cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu. Tas nozīmē, ka atkailinātais Islāma kodols tiks apaudzēts ar patvaļīgu saturu, kura uzdevums būs pārvērst cilts pirmsākumu pavisam citā teritoriālā mērogā. Un tiks mainīts ne tikai teritoriālais mērogs.

Ar ko tieši tiks apaudzēti Islāma atkailinātais kodols un kāpēc? Aizsedzoties ar radikāli – islāmistiskiem paziņojumiem par tā saucamās džhilijas (pagānisma) nepieņemamību, mūsdienu salafīti veidos jaunas pseidoislāmiskas utopijas, kuras neizbēgami pieņems ultradžahilijas formu. Cilšu gars jaunajā variantā būs pārākumā. To centīsies arī izveidot ultraarhaistisku, postmoderniski – tehnoloģisku, teritoriālos mērogos pēc iespējas lielāku un galēji agresīvu. Radot to šādā veidā un savienojot ar ticīgo masām, kuras dēļ deislamizācijas, kas tiek apsaukta par islamizāciju, ir dezorientētas [līdzīgi kā pēcpadomju pilsoņi ir dezorientēti pēc desovetizācijas], globālā eksperimenta organizatori šīs nokaitētās cilvēku masas pavērsīs pret attīstības ceļu ejošo Āziju – Indiju, Ķīnu, Vjetnamu un atlikušo Islāma pasauli, kura ir spējīga attīstīties. Ja tas izdosies, tad cilvēces pārformatēšanas pirmais etaps būs noslēdzies. Cilvēci tad veidos šaurs un specifisks [postmodernisks, galēji izvirtis] Rietumvalstu kodols (centrs) un milzīga mežoņu apdzīvota perifērija [globālā pilsēta un globālie lauki]. Perifērija un centrs abpusēji izdarīs spiedienu viens uz otru kā rezultātā tiks veikta turpmāka gan perifērijas, gan centra visdziļākā pārveidošana.

Kā tas notiks un kas sekos pēc tam ir atsevišķs temats. To saku tikai tādēļ, lai parādītu, ka piekrišanas desovetizācijai vai atteikšanās no tās cena ir milzīgi liela. Atsakoties veikt desovetizāciju, pēcpadomju Krievija pievīla tos [pietiekami varenos] spēkus un struktūras, kuras ir iecerējušas veikt augstāk minēto eksperimentu un kuras tā realizācijai piešķir vislielāko nozīmi. Pie tam šo atteikšanos Krievija realizēja tā starp citu, kam bija tik pat nenoteikts raksturs kā pašreizējai Krievu pasaules koncepcijai. Te atkal parādījās tas pabeigtības un pārdomātības trūkums, bez kura Krievija nespēs atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem un tiks pilnībā un galīgi sagrauta.

Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kurā ir iekļauts Padomju periods kopā ar citiem vēsturiskajiem periodiem. Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kura ir atvērta citām pasaulēm un kura ir spējīga iekļaut savā jēgu un ideālu gravitācijas laukā citas pasaules līdzīgi kā Saules gravitācijas laukā ir iekļautas ap to riņķojošās planētas. To ļoti labi saprata Padomju pasaules veidotāji, fiksējot PSRS himnā to, ka tā ir pasauļu pasaule. Pie tam tā ir pasauļu pasaule, kurai ir krievu kodols, nevis pasaule bez kodola kā to gribēja parādīt daži filozofi, spriedelējot par krievu pasauļu pasauli.

PSRS himnā viss ir precīzi pateikts: “Par brīvu un varenu republiksaimi / Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Diženā Krievzeme arī ir tas krievu kodols, bet brīvās republikas ir ap šo kodolu riņķojošās “planētas”. Tas nav jaunkrievu projekts, kurš savieno sevī neizturamu un šodien neiespējamu asiņainību ar absolūtu kaitīgumu krieviem un vēsturisku bezperspektīvismu. Tā arī nav pasauļu pasaule, kurā nav nekādas atšķirības starp krievu kodolu un simfoniski organizētu perifēriju. Tā ir noteikta pasaule, savā būtībā padomju – krievu –padomju pasaule, atvērta, globāli nozīmīga un stabila. Tikai radot tādu pasauli, mēs varam radīt jaunu attiecību formātu ar Rietumvalstīm. Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk būs gan mums, gan visiem pārējiem.

Izdarot to, mēs neizšķīdīsim lielajā Āzijā, bet tieši pretēji spēsim to aizsargāt no antislāmiskajiem islāmistiem. Mēs aizsargāsim reālo islāma pasauli no pseidoislāmisma un līdz ar to aizsargāsim no tā visu Āziju. Tā rezultātā radīsies ne rietumvalstu cilvēce ar savu attīstības ideju, kura saka Rietumvalstīm: “Jums nāksies ar mums rēķināties. Mēs negribam ar jums karot, bet mēs arī eksistējam un negribam atteikties no fundamentāliem principiem ne tikai vienkārši eksistēt, bet iegūt uzturēt un attīstīt humānu ikdienu un humānu attīstību.“

Ja Rietumvalstis spītēsies savā vēlmē pāriet uz antihumānu [galēji izvirtušu, cietsirdīgu] un antivēsturisku eksistences formātu, mēs ar nožēlu atzīsim viņu tiesības uz to. Bet mēs neļausim uzspiest šo formātu mums. Savukārt, ja nopietni spēki Rietumvalstīs grib atteikties no turpmākas antihumānu un antivēsturisku tendenču pieauguma veicināšanas, tad mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, nekādā veidā neapdraudot Rietumvalstu nāciju un tautu suverenitāti.

Mēs ceram, ka Rietumvalstīs uzvarēs tieši šie spēki. Mēs ticam, ka ir iespējama šo spēku uzvara un ka ir iespējama tādas pasaules izveidošana, kura ir caurausta ar vēsturiskumu un jaunu humānismu. Tādu tautu un valstu pasaule, kuras stingri tic savām savdabīgajām tiesībām realizēt cilvēka augstāko misiju. Tāda pasaule pēc definīcijas var būt tikai pasauļu pasaule, tas ir – simfonija.

Piedāvājot citām pasaulēm savu vēsturisko simfonijas pieredzi, savu viengabalainības un augstāko ideālu aizstāvēšanas pieredzi, krievi vadās no apsvēruma, ka kopējā cilvēces labklājība un krievu labklājība pilnībā sakrīt. Krievi negrasās uz visas cilvēces nelaimju rēķina nopirkt sev īpašu labumu. Bet krievi arī negrasās atteikties no sava labuma nepareizi saprastas uzupurēšanās vārdā [jeb drīzāk gan – manipulatīvi sagrozītas uzupurēšanās sapratnes vārdā], jo tā mūsdienās ir pārāk cieši saistīta ar cilvēkēdāju morāli [jeb, citiem vārdiem sakot, uzupurēties un adot pēdējo aicina galēji amorāli personāži ar cilvēkēdāju morāli].

Vai eksistē kādi citi scenāriji, kuri ļauj izveidot stabilas attiecības starp Krieviju un Rietumvalstīm un tādējādi atsiet pasaules globālo problēmu mezglus, kuri savelkas arvien ciešāk un ciešāk? Tādi scenāriji ir.

Scenārijs Nr2 paredz pārvarēt galveno strupceļu attiecībās satrp Krieviju un Rietumvalstīm. Šī strupceļa pamatā ir Rietumvalstu vēlme traktēt formāli to, kas notika 1991.gadā. Tikai tāds formāls traktējums ļauj Rietumvalstīm saukt Krimas pievienošanu Krievijai par aneksiju. Un otrādi, atzīt, ka Krimas pievienošana Krievijai nav aneksija, var tikai tad, ja veic dziļu 1991.gada notikumu starptautisku revīziju. Nevar mēģināt kaut ko sarunāt ar Krieviju, atbraukt, lai mīkstinātu attiecības un visu laiku runāt par “Krimas aneksiju”, par “noziedzīgu Krimas aneksiju” un tā tālāk. Tāpat kā nevar cerēt uz to, ka Krievija kaut kādā mērā piekāpsies Krimas jautājumā.

Tas nozīmē, ka ir jāpārskata 1991.gadā notikušais un ir jāatzīst, ka toreiz ar Krieviju un PSRS apgājās prettiesiski, politisko lietderību stādot augstāk par fundamentāliem tiesiskuma principiem, uzskatot, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šai ziņā no Rietumvalstu puses (attiecīgu personu ar attiecīgām pilnvarām puses) ir jāpaziņo: “Jā, mēs toreiz izrīkojāmies netaisnīgi un kļūdaini, pārkāpjot Helsinku vienošanās un daudz ko citu. Jā, mēs toreiz pieļāvām lielu kļūdu un tagad mēs to esam gatavi labot. Pie tam nevis klusiņām, bet gan atklāti un tiesiski, balstoties vai nu uz ANO lēmumu vai arī uz starptautiskas konferences lēmumu ar attiecīgām pilnvarām un iespējām.” Ja tas tiks izdarīts, tad Krievijas attālināšanās no Rietumvalstīm var tikt pārvarēta bez konfliktiem. Tāds ir Scenārijs Nr2.

Rietumvalstīm ir jāsaprot ar ko tām draud Scenārija Nr1 realizēšana. Tām ir jāsaprot, ka visas Scenārija Nr1 realizēšanas izmaksas un sekas var tikt minimizētas vai pat novērstas tikai Scenārija Nr2 realizācijas gadījumā.

Ir arī Scenārijs Nr3, kura ietvaros Krievija un Rietumvalstis rīkosies savstarpējas nevienošanās apstākļos. Krievijai klusiņām, tā lai neviens nedzird, tiks pačukstēts: “Atvaino, mēs visu saprotam. Mēs pēc būtības pievērsim acis uz tādām un šitādām Tavām darbībām. Bet saproti arī mūs. Mēs taču nevaram atzīt, ka esam sagāzuši podus, uzsākot auksto karu, piesolot Tev mieru apmaiņā pret piekāpšanos un pēc tam, izmantojām Tavu piekāpšanos, lai pārvērstu to Tavā likvidācijā. Un kā vispār tagad to var izlabot? Tā, ka Tu droši radi savu pasauli, bet mēs tikai mazliet tam pretosimies, skata pēc, bet patiesībā piespēlēsim Tev.” Scenārijs Nr3 nav stratēģisks, jo tas agri vai vēlu pāries uz kādu no citiem scenārijiem.

Scenārijs Nr4. Krievijas sadalīšanas veicināšana, izmantojot visus instrumentus, tai skaitā arī lokālos karus. Galvenais no šiem kariem, protams, ir pilnvērtīgs karš ar Ukrainu, kuru Krievijai visu laiku grib uzspiest. Bet, ja ar šo karu nepietiks Krievijas sadalīšanai, tad tai uzspiedīs vēl kādu citu vai citus karus.

Scenārijs Nr5. Kodolkarš ar Krieviju. Es [viens no autoratīvākajiem Krievijas politologiem un analītiskā centra vadītājs] zinu, ka Rietumvalstīs ir spēki, kuri grib realizēt šo scenāriju līdz tam laikam, kad tiks realizēts Scenārijs Nr1. [Un kas, kodolkara pret Krieviju gadījumā, paliks pāri no Latvijas?!]

Šis memorandums, kurš ir atvērts apspriešanai, ir adresēts visiem, kurus satrauc situācija Krievijā un pasaulē. Es aicinu visas pasaules intelektuāļus būt atbildīgiem un dot savu ieguldījumu pašreizējās stratēģiskās nenoteiktības pārvarēšanā.

Sergejs Kurginjans
/29.05.2015/

Avots:
http://www.regnum.ru/news/polit/1928731.html

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse, Teorētiskas pārdomas | Komentēt