Par notikumiem ASV: Baidenu ieceļ par prezidentu, sākas masveida politiskās represijas un cenzūra


Līdz ar Džozefa Baidena inaugurāciju ir noslēgusies ASV Demokrātu partijas četrus gadus ilgā cīņa par formālo varu Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai cīņā Demokrātu partija izmantoja jebkurus līdzekļus, tai skaitā birokrātiska, informatīva un cita veida diversijas, sev nevēlamo valsts amatpersonu izspiegošanu, sabotāžas, oponentiem un viņu ģimenes locekļiem adresētus fiziskās izrēķināšanās draudus, oponentu nomelnošanu un apmelošanu publiskajā telpā, informatīvo teroru, nekārtību un bruņotas sacelšanās organizēšanu, oponentu fizisku ietekmēšanu un pat slepkavības.

Tas viss beidzās ar pietiekami brutālu un vāji maskētu ASV prezidenta (un daļēji arī Kongresa) vēlēšanu rezultātu viltošanu, kam sekoja provokatīva Kapitolija ieņemšana “Reihstāga dedzināšanas” stilā, kas “demokrātiem” ļāva nostiprināt savu formālo panākumu, uzsākt masveida politiskās represijas un sākt atklātas cenzūras praktizēšanu. Lai gan “demokrāti” ir it kā uzvarējuši, bet Donalds Tramps pilnībā zaudējis, tās nav beigas, bet tikai sākums – destruktīvu un baisu procesu sākums: pirmkārt un sākumā Amerikas Savienotajām Valstīm, pēc tam ASV sabiedrotajiem un visbeidzot visai pasaulei, tai skaitā arī ASV ģeopolitiskajiem konkurentiem. Līdz ar šādu “demokrātu” uzvaru ASV atklāti un strauji sāk pārvērsties par Mordoru, kura pasaules totalitārai paverdzināšanai ir apņēmības pilna apvienot visus tumsas spēkus.

Īsumā par notikušo

1. Tas, kas norisinājās ASV, ir nekas cits kā valsts apvērsums, uz kuru Demokrātiskā partija gāja un kam rūpīgi gatavojās četrus gadus. Attiecīgi Džozefs Baidens un viņa komanda ir valsts varas uzurpatori (lai gan pats Baidens šai visā kompānijā iespējams ir viens no pozitīvākajiem personāžiem).

2. Tā kā ASV prezidenta vēlēšanas tika viltotas pietiekami atklāti, tā kā par Donaldu Trampu nobalsoja vairāk kā 74 miljoni amerikāņu (bet par Baidenu mazāk), tā kā lielākā daļa Trampa vēlētāju ir pārliecināti, ka vēlēšanas tika viltotas, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēta hipertrofēta lepošanās ar ASV Konstitūciju un ASV demokrātiju, tā kā ASV Konstitūcijā ir pausts uzskats, ka katrai tautai ir tiesības un pienākums sacelties pret netaisnīgām valdībām, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēts, ka viss ir viņa paša rokās un par savu laimi un savu valsti ir jācīnās, nekad nepadodoties, un tā kā ASV pilsoņiem uz rokām ir liels daudzums šaujamieroču, ASV tuvākajā laikā ir prognozējami ļoti asi iekšpolitiskie konflikti, kuri visdrīzāk izvērtīsies atklātās bruņotās sadursmēs, kas iespējams var izvērsties arī pilnvērtīgā pilsoņu karā.

3. Donalds Tramps, uzvarot vēlēšanās, zaudēja cīņu par varu, pirmkārt, sava patriotisma, mīlestības uz Ameriku, savas mērenības, savu amerikānisko un demokrātisko vērtību dēļ. Otrkārt, Trampu visu viņa prezidentūras laiku pietiekamā apjomā neatbalstīja un izšķirošajā brīdī atklāti nodeva liela daļa no Republikāniskās partijas politiskajiem funkcionāriem. Treškārt, pats Tramps nobijās “šķērsot Rubikonu” pat tad, kad “demokrāti” atklāti nodemonstrēja, ka to jau ir izdarījuši, līdz ar to arī Donalds Tramps nodeva savus vēlētājus, kuriem uzreiz pēc vēlēšanām pilnīgi pareizi teica “ja mēs nelikvidēsim šo drausmīgo krāpšanos (…) tad mums vairs nebūs valsts”, kā arī “viņi grib, nevis atbrīvoties no manis, bet gan atbrīvoties no mums visiem”, bet pēc tam pats neko lietas labā neizdarīja, un pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas vispār nobijās un gan asi nosodīja notikušo, nenorādot uz provokācijas elementu, gan arī mierīgi nodeva varu valsts varas uzurpatoriem.

4. Tā kā liela daļa Republikāniskās partijas politiķu atklāti un visiem acīmredzami nodeva gan Trampu, gan savus vēlētājus un tā kā Demokrātiskai partijai ir gan iespēja, gan vēlme uz visiem laikiem likvidēt savu mūžseno politisko konkurentu, Republikāniskās partijas izredzes saglabāties kā ievērojamam politiskam spēkam ir pietiekami mazas. “Demokrātiem” tagad kā politiskie oponenti ir nepieciešami maksimāli paklausīgi un bezzobaini “klēpju sunīši”, bet “republikāņu” tautas masas alkst pēc cik iespējas enerģiskiem un nesamierināmiem līderiem, kuri nebaidīsies vadīt atklātu cīņu pret varas uzurpatoriem. Attiecīgi līdzšinējie “republikāņu” politiķi nevienam vairs nav vajadzīgi un Republikāniskai partijai ir visas izredzes pārvērsties par “demokrātu” kontrolētu sīkpartiju, kurai nebūs nekādas elektorālas un sociālas bāzes.

5. Tā kā Demokrātiskā partija pie varas atgriezās valsts apvērsuma ceļā un ASV pilsoņu vairākums viņus neatbalsta un ir radikāli noskaņots pret varas uzurpatoriem, Demokrātiskās partijas stāvoklis ir nedrošs un nestabils. Viņi pamatoti baidās par savām spējām noturēties. Šī vājuma un baiļu dēļ “demokrāti” ir uzsākuši masveida politisko teroru pret saviem politiskajiem pretiniekiem (apsūdzības terorismā par savā vairumā miermīlīgu un kulturālu pastaigāšanos pa Kapitoliju, aresti, publiski aicinājumi izrēķināties, atlaišana no darba, informatīva vajāšana), ko grasās tikai pastiprināt. Tādēļ arī “demokrāti” ir uzsākuši praktizēt tiešu un atklātu cenzūru, pagaidām tikai sociālajos tīklos (politisko oponentu masveida “izmešana” no sociālajiem tīkliem, nevēlamo video bloķēšana vai dzēšana, alternatīvo sociālo tīklu platformu slēgšana), bet izskan jau aicinājumi šo praksi paplašināt un izvērst. Un viņi to darīs. Sākumā Amerikas iekšienē par iekšpolitiskiem jautājumiem, bet pēc tam, ja nesastaps pretspēku, arī starptautiski.

6. Tā kā cenzūra ir tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju, kura to aizliedz, un tā kā katrs amerikānis kopš mazotnes ir audzināts lepoties ar amerikānisko vārda brīvību, “demokrātu” praktizētā cenzūra ne tikai papildus satracina jau tā nokaitinātās “republikāņu” masas, bet arī kalpo kā pierādījums tam, ka viņiem ir taisnība un ka pret “demokrātiem” ir jācīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem. Līdz šai atziņai “republikāņu” masas tika vestas jau sākot ar BLM grautiņiem. Tad tika viltotas vēlēšanas un tika uzskatāmi parādīts, ka ar politiskiem līdzekļiem “republikāņi” pie varas nekad vairs netiks pielaisti. Pēc tam tiesās atklāti tika ignorēti neapgāžami vēlēšanu viltošanas pierādījumi, parādot, ka “republikāņi” uz tiesisku sistēmu arī vairs var necerēt. Un tagad sākas politiskās represijas un cenzūra. Atliek tikai sagaidīt masveida linča tiesu un slepkavību sākumu, par ko “demokrāti” ar BLM aktīvistiem priekšgalā jau atklāti runā. Situācija veidojas tāda, ka vai nu “republikāņi” sāks aktīvu bruņotu pretestību, cīņu par savu valsti un savām vērtībām, vai arī “republikāņu” masas tiks noslīcinātas asinīs un ASV izveidosies neoliberālais totalitārisms.

7. Cenzūras praktizēšana rada vēl vienu teju vai nāvējošu efektu. Ja iespēja brīvi izteikties ļauj piesaistīt publiku, dod iespēju to uzrunāt un ļauj “nolaist tvaiku” diskusijās, tad, sākot praktizēt cenzūru, šie sociumu stabilizējošie mehānismi pārstāj strādāt. Pie tam rodas efekts, kad masas vairs absolūti netic oficiālai informācijai. “Republikāņu” masas jau sen pilnīgi netic “demokrātu” medijiem, bet līdz šim saglabājās kaut kāda uzticība sociālajiem tīkliem kā sava veida medijiem. Tagad arī tiem “republikāņi” vairs netic. Tas nozīmē, ka “demokrāti” kā valdošā partija zaudē faktisko informatīvo kontroli pār lielāko daļu savas valsts iedzīvotāju. “Republikāņu” vairākums noticēs vienalga kam, tikai ne “demokrātu” politiķiem un medijiem. Tā pati par sevi jau ir bīstama situācija, bet ņemot vērā iepriekš minēto, tas ir īpaši kritiski.

8. Sociālo tīklu sāktās cenzūras dēļ ASV ir sākusi iznīcināt vienu no saviem globālās dominēšanas instrumentiem. Pēc tā, ko Twitter izdarīja ar Donaldu Trampu, kurš faktiski bija aktīvs Twitter reklamētājs, šī kompānija jau ir norakstāma. Bet arī Facebook un pat Google sev ir radījuši problēmas, kuras radīs nopietnus to turpmākas attīstības ierobežojumus, jo ļoti lielam cilvēku skaitam tika uzskatāmi parādīts, ka šīm kompānijām nevar uzticēties, tāpēc rodas ļoti liels pieprasījums pēc alternatīvām, kuras tādā vai citādā veidā agri vai vēlu tomēr tiks apmierinātas. Ar to ir sācies ne tikai Facebook ēras beigu sākums, bet ASV dominēšanas sociālo tīklu industrijā beigu sākums. Šī procesa politiskās sekas ir amerikāņu spēju mazināšanās t.s.”oranžo revolūciju” organizēšanas ziņā, kurās nozīmīga loma bija tieši sociālajiem tīkliem. Pie tam šādus valsts apvērsumus parasti realizēja tieši “demokrāti”. Tagad viņi sākumā to nevarēs veikt tik efektīvi kā agrāk, bet pēc kāda laika šis instruments amerikāņiem pilnībā būs zudis.

9. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ “demokrātiem” izdevās veikt valsts apvērsumu, ir apstāklis, ka pietiekami liels daudzums viņu politisko pretinieku kļūdaini domāja, ka Demokrātiskai partijai rūp Amerikas Savienoto Valstu liktenis, ka “demokrāti” ir citādāki, nepareizāki, bet tomēr ASV patrioti. Tā ir ļoti liela un liktenīga kļūda. Patiesība ir tāda, ka “demokrātiem” un vispār jebkuriem neoliberāļiem absolūti nerūp tās valsts liktenis, uz kā rēķina tie eksistē un kurā dzīvo. Sava valsts viņiem labākajā gadījumā ir pilnīgi vienaldzīga, bet visbiežāk tie ir gan savas valsts, gan jebkuras citas valsts ienaidnieki. Neoliberāļi ir gatavi iznīcināt jebkuru valsti un jebkādu pārvaldes aparātu, un ar prieku to arī dara. Līdz šim ASV “demokrāti” tā izrīkojās ar citām valstīm, bet ASV iekšienē viņu destruktīvās tieksmes saturēja pietiekami spēcīgās Republikāniskās partijas politiskās pozīcijas. “Republikāņi” pilnīgi nenovērtēja šo “demokrātiem” raksturīgo valstiskuma nihilismu un tāpēc kļūdaini pieņēma, ka viņi nepārkāps noteiktas sarkanās līnijas, kuras var nodarīt lielu kaitējumu Amerikas valstiskai sistēmai. Bet “demokrāti” tieši to visu laiku arī darīja un tieši tāpēc guva pagaidu uzvaru. Un viņi turpinās rīkoties līdzīgā garā, noārdot ASV valstiskumu (kad nostiprināsies, arī ASV sabiedroto valstiskumu). Kad amerikāņu birokrātu slānis to beidzot sapratīs, tad “demokrātiem” var rasties lielas problēmas, ja vien nebūs jau par vēlu.

10. No visa iepriekš minētā izriet, ka Amerikā pastāv ļoti nopietni separātisma draudi. ASV var sadalīties divās daļās (piekrastēs un vidienē), kuras var sākt pilna mēroga savstarpēju karu. Pēdējais mēģinājums tiesiskā ceļā apstrīdēt viltotos vēlēšanu rezultātus bija Teksasas štata vēršanās ASV Augstākajā tiesā, kuru oficiāli atbalstīja vēl 17 štati. Pēc tam izskanēja paziņojumi par nepieciešamību izveidot Konstitūcijas aizstāvēšanas Konfederāciju. Savukārt pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas “demokrāti” sāka apspriest nepieciešamību “atbrīvot” apspiestos “republikāņu” štatus. Teksasā ar jaunu sparu ir uzliesmojušas separātiskās tendences un šai virzienā pietiekami nopietni sāk lūkoties arī Floridas vadība. Kādam tikai jāsāk, tad pārējie pievienosies, bet “republikāņu” masas ar ovācijām to atbalstīs. Tas būs pilna mēroga pilsoņu karš, kuram alternatīva ir tikai “republikāņu” pasīva ļaušanās sevi iznīcināt.

11. Tagad visai pasaulei ir acīmredzams, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārvērtušās par trešās pasaules valsti un tur politiskie procesi sāk notikt līdzīgi kā Āfrikas valstīs. Tas ir fakts, par kuru runā ne tikai Putins, ne tikai Tramps, ne tikai “republikāņi”, bet arī Demokrātiskās partijas pārstāvji. Šis ir svarīgs apstāklis, kurš jāņem vērā, prognozējot turpmāko notikumu attīstību Amerikā.

12. Vislielākās nepatikšanas gan ASV, gan visai pasaulei var rasties dēļ Demokrātiskās partijas vadošo darboņu pilnīga neadekvātuma. Tur gandrīz vai nav normālu cilvēku (viens no retajiem – Berni Sanders). Nelietīgais marazmātiķis Baidens uz visu pārējo fona ir viena no pozitīvākajām figūrām. Un šie jukušie, sajutuši savu spēku, nemaz negrasās apstāties, par ko atklāti arī izsakās. Demokrātiskās partijas vadības ārprāta apmēru ļoti labi parāda Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi aicinājums nekavējoties “atņemt” Trampam kodolčemodānu, lai viņš, atriebjoties “demokrātiem”, neizraisa atomkaru. Tas, ka šāds apvainojums ne vienu karu neizraisījušā Trampa virzienā ir pilnīgi nepamatots un absurds, tā kā būtu skaidrs, bet šis izteikums liecina par to, uz ko ir gatavi paši “demokrāti” varas noturēšanai, jo cilvēki citus parasti tur aizdomās tajā, ko ir gatavi darīt paši. Šī ir ļoti nopietna globāla problēma, jo kā izskatās traks mērkaķis ir pratis tikt pie kodolgranātas.

Iespējamie attīstības scenāriji

Pa lielam notikumi ASV var attīstīties pa vienu no diviem scenārijiem (kur katram tālāk ir daudz apakšscenāriju). “Republikāņu” elite un “republikāņu” masas vai nu uzsāks pilna mēroga pilnvērtīgu pretestību vai arī neuzsāks. “Bumbiņa” ir “republikāņu” pusē un viss pa lielam ir atkarīgs tieši no viņiem (gan no atsevišķiem cilvēkiem, gan arī no visiem kopā), jo “demokrāti” savus nolūkus nemaz īpaši nemēģina slēpt.

Teorētiski pastāv arī trešais – samiernieciskais scenārijus, kura realizācijas ilūziju Baidena administrācija deklaratīvi mēģinās radīt (un tāpēc jau vistuvākajā laikā “demokrātu” ASV mēģinās uzsākt kādu karu), bet esošie “demokrātu” likumpārkāpumi ir tik nopietni un savstarpējais naids tik liels, ka šis scenārijs ir praktiski nerealizējams un ir tikai prelūdija vai piesegs viena no abu pārējo scenāriju realizācijai.

Ja “republikāņi” sāks pretestību, tad jau tuvākajā laikā ASV sāksies ļoti asi savstarpēji konflikti, kuri visticamāk drīz vien pāraugs bruņotās sadursmēs, kurās visdrīzāk pietiekami ātri dažādās pusēs iesaistīsies arī nacionālās gvardes, armijas un citu militāro struktūru vienības. Tas ir slikts scenārijs gan Amerikai, gan pasaulei.

Tomēr daudz sliktāks liktenis visus sagaida, ja “republikāņi” pasīvi noskatīsies uz brēcošiem Konstitūcijas pārkāpumiem. Tad sākumā “republikāņus” masveidā represēs, masveidā atlaidīs no darba, masveidā konfiscēs to īpašumus, nežēlīgi cenzējot jebkuru informāciju par notiekošo. Tā Amerika pārvērtīsies par atklāti totalitāru valsti. Tā būs pavisam cita Amerika, kura ļoti līdzināsies pašreizējai Ukrainai (kura tāda, kāda tā ir, tika radīta tiešā ASV Demokrātiskās partijas virsvadībā). Pēc šādām drausmīgām ASV valstiskuma metamorfozām šo praksi “demokrāti” sāks eksportēt uz savām sabiedroto valstīm, ieviešot arī tur atklātu neoliberālo totalitārismu. Un pēc tam vienotā un konsolidētā globālā neoliberālā totalitārisma frontē tiks mēģināts uzveikt šī starptautiskā veidojuma galvenos ienaidniekus – Krieviju un Ķīnu (pirms tam izmēģinot spēkus mazākās un neitrālākās valstīs).

Tas viss beigsies ar pilnīgu ASV un tās sabiedrotu katastrofu un lielu upuru skaitu šo teritoriju iedzīvotāju vidū, jo, sācis darboties, represīvais aparāts pats no sevis neapstāsies un novedīs sākumā pie tā, ka tiks represēti jebkuri nepiekrītošie, bet pēc tam represijas un savstarpēji iznīcinošas cīņas sāksies pašu neoliberāļu vidū. Tas notiks uz strauji pieaugušās masu neapmierinātības un pilnīgas norobežošanās no valstveidīgām struktūrām fona. Tādējādi represiju intensitāte un apjoms nepārtraukti tiks kāpināts līdz vienā brīdī vadzis lūzīs. Tāpēc šis scenārijs ir visai pasaulei traģisks, drausmīgs un iespējams pat apokaliptisks. Un tāpēc visiem būtu labāk, ja “republikāņi” tomēr beidzot pamostos.

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

LTV sižets par “cūku gripas” pandēmijas afēru. (Varbūt COVID19 ir līdzīga afēra?)


Tā sauktās “cūku gripas” pandēmija var izrādīties līdz šim grandiozākā korupcijas afēra, secinājuši dāņu žurnālisti, kuri izpētījuši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertu sakarus ar vadošajām zāļu ražošanas firmām. Organizācijas padomnieki, kuri aģitēja vakcinēties pret gripu, saņēmuši algas farmācijas kompānijās.

Farmācijas rūpnīcas šobrīd strādā četrās maiņās, nespējot saražot pretgripas preparātus. Pirmo reizi Eiropas Savienībā vakcīnu pret tā saukto “cūku gripu” ļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem. Lai gan tiek apgalvots, ka vakcīna ir droša, Kanādas varasiestādes ir pārtraukušas iedzīvotāju vakcināciju un atsaukušas 170 tūkstošus vakcīnu, jo sešiem pacientiem pēc potēšanās ir sākusies ļoti smaga alerģiska reakcija.

Džoels Ketners (Kanādas Manitobas provinces Medicīnas departamenta vadītājs): “Farmācijas kompānija palūdza mūs neizmantot vakcīnu līdz nebūs noskaidroti blakņu iemesli.”

Nilss Rauss (Kanādas ārsts, virusologs): “Tā ir ļoti nopietna lieta. Tā var nogalināt. Taču par laimi šādu gadījumu ir maz.”

Pārdodot vakcīnas pret tā saukto “cūku gripu”, farmācijas kompānijas šogad nopelnīšot vairāk nekā 7 miljardus eiro, tā rēķina investīciju banka Morgan. Farmācijas bizness ir viens no ienesīgākajiem pasaulē. Lielāku peļņu vien nes ieroču un narkotiku kontrabanda un sekss industrija.

Dānijas izdevums “Information” secinājis, ka lielo ažiotāžu ap jauno gripu izraisījusi Pasaules Veselības organizācijas ekspertu grupa holandiešu ārsta Alberta Ostenhausa vadībā, kurš aktīvi aicināja vakcinēties un izdarīja spiedienu uz organizāciju izsludināt pandēmiju. Šobrīd ārsta darbību izmeklē Nīderlandes valdība, jo atklājies, ka viņš saņem algu vairākās farmācijas kompānijās, kur top vakcīnas pret jauno gripu. Daudzi citi organizācijas [PVO] eksperti esot apmaksāti padomnieki farmācijas gigantos, kur top lauvas tiesa no pasaules vakcīnu pasūtījumiem.

Latvijas ārstu biedrības prezidents atzīst, ka reizēm veselības organizācija [PVO] uzsvarus tiešām liekot neadekvāti, jo farmācijas bizness dod impulsu kādai mazākai problēmai tērēt lielus līdzekļus. Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents): “Divi simti piecdesmit miršanas gadījumu ar tā saucamo “putnu gripu” ir iztērējuši miljardiem un miljardiem dolāru, un visa zemeslode ir nodarbojusies ar šo problēmu, un firmas ir pelnījušas fantastisku naudu. Farmācijas firmas atrada “lielo cūku”, kura ar valdību un mediju palīdzību radīja cilvēkos paniku.

Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi par farmācijas un mediķu mafiju. Pēc dažādu avotu ziņām jauno zāļu pētījumiem firmas tērējot vien 11 līdz 14% no budžeta, savukārt medikamentu reklamēšanai teju 3 reizes vairāk – 36%. Liela daļa naudas nonākot arī ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju kabatās, kas strādā veselības aprūpē.

Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents), īpatnēji smaidot: “Mēs esam ļoti minimāli ietekmēti no starptautiskā lielā farmācijas biznesa. Ja nu vienreiz vienīgi atsevišķos gadījumos kādu pārsteigumu raisa ministrija ar kādas vakcīnas iepirkšanu.”

Starptautiskās farmācijas kompānijas apmaksājot mediķu seminārus un atpūtas braucienus. Arī Latvijā.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienests
/25.11.2009/

Avots:

[Sakarā ar COVID19, kura stipri līdzinās “cūku gripai” (jo īpaši organizatoriski), pamatoti var uzdot sekojošus jautājumus:
1. Vai COVID19 pandēmija nav vēl grandiozāka korupcijas afēra kā bija “cūku gripa”?
2. Vai tiešām Pasaules Veselības organizācijas ekspertiem vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām?
3. Vai politiķiem, ārstiem un zinātniekiem (arī Latvijā) vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām? Vai daļa no lielās naudas (trešdaļas budžeta), ko farmācijas kompānijas tērē reklāmai, vairs nenonāk ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju, kas strādā veselības aprūpē, kabatās?
4. Vai gadījumā nav tā, ka vakcīnas pret COVID19 ir atļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem, kuriem vajadzētu ilgt vismaz 3 gadus?
5. Vai gadījumā nav tā, ka ražotāju sākotnējie apgalvojumi par COVID19 vakcīnu drošumu ir nepatiesi, līdzīgi kā tas bija “cūku gripas” gadījumā un līdzīgi kā tas ir bijis AIDS, poliomielīta, Denges drudža un vēl citos gadījumos?
6. Vai gadījumā nav tā, ka visi, kuri vakcinējas pret COVID19, ir attiecīgo vakcīnu “izmēģinājuma trusīši”, kuri līdzinās Āfrikas iedzīvotājiem, uz kuriem savulaik tika izmēģinātas neveiksmīgas vakcīnas pret AIDS?
7. Vai gadījumā nav tā, ka no Pfizer-BioNTech vakcīnām jau sāk mirt cilvēki?
8. Vai nav tā, ka arī COVID19 gadījumā farmācijas bizness ir devis impulsu salīdzinoši ne pārāk kritiskai problēmai tērēt gigantiskus līdzekļus un resursus?
9. Vai gadījumā nav tā, ka COVID19 ažiotāžas radīšanā piedalījās vismaz daļa no tiem pašiem cilvēkiem, kuri radīja “putnu gripas” un “cūku gripas” ažiotāžu (piemēram, Nils Fergusons (Neil Ferguson), Rojs Andersons (Sir Roy Malcolm Anderson) un farmācijas gigants “GlaxoSmithKline”)?
10. Vai farmācijas un mediķu mafija, par kuru “Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi”, nezin kāpēc vairāk nepastāv vai arī tā aktīvi izmanto COVID19, lai par katru cenu gūtu maksimālu peļņu?
11. Kāds pamats ir ticēt (kādas konkrētas pazīmes par to liecina), ka kopš “putnu gripas” un “cūku gripas” laikiem (2009.gads) globālajā veselības aizsardzības jomā kaut kas ir mainījies tieši uz labo, nevis uz slikto pusi? Varbūt negodprātīgās farmācijas kompānijas ir tikai pilnveidojušas un ievērojami pastiprinājušas savas koruptīvās ietekmes spējas?]

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

ASV prezidenta Donalda Trampa uzruna par 2020.gada prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu (pilns teksts)


Iespējams šī ir svarīgākā uzruna manā dzīvē. Es gribu jūs iepazīstināt ar tām darbībām, kuras mēs veicam, lai atmaskotu tās mahinācijas un krāpniecības, kuras notika 3.novembra vēlēšanās.

Agrāk mums bija tikai vēlēšanu diena, tagad šī viena diena ir izstiepusies dienās, nedēļās un pat mēnešos, un ir ļoti daudz pārkāpumu. Un pats galvenais, kas man ir jāizdara, ir jāaizstāv tiesības uz taisnīgām un godīgām vēlēšanām. Kā prezidents es aizstāvu Amerikas Savienoto Valstu likumus un konstitūciju. Es esmu apņēmības pilns aizstāvēt mūsu vēlēšanu sistēmu.

Vēl vairākus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām mūs brīdināja, ka nevajadzētu priekšlaicīgi priecāties par uzvaru. Mums teica, ka šis process var ievilkties nedēļām, ja ne pat mēnešiem ilgi, jo īpaši ņemot vērā, ka masveidā tika izmantoti izsūtītie vēlēšanu biļeteni. Manam oponentam vispār teica turēties tālāk no vēlēšanu kampaņas. Viņam pateica: Tu mums neesi vajadzīgs, mēs bez Tevis tiksim galā. Un pēc viņu uzvedības izskatās, ka viņi zināja, ar ko tas viss beigsies. Tas ir ļoti bēdīgi mūsu valstij un ļoti dīvaini. Pēc vēlēšanām mēs ieraudzījām, ka ļoti daudzi sāka apsveikt uzvarētāju, lai gan vēlēšanu rezultāti atslēgštatos vēl nebija zināmi.

Mēs aizstāvēsim godīgas vēlēšanas un mēs centīsimies panākt, lai katra likumīgi nodotā balss tiktu pieskaitīta, bet visi nelikumīgie biļeteni tiktu noraidīti. Par mani nobalsoja 74 miljonu amerikāņu un es gribu, lai viņi ticētu, lai viņi turpinātu ticēt mūsu vēlēšanu sistēmai.

Šodien es jūs iepazīstināšu ar dažiem drausmīgiem pārkāpumiem, krāpšanas gadījumiem un mahinācijām, kas notika pēdējo nedēļu laikā, par ko mums ir daudz liecinieku liecību un pierādījumu.

Jāsaka, ka “demokrāti” sistemātiski izmantoja korupciju shēmas balsošanā par pastu, jo īpaši svārstīgajos štatos, tāpēc ka šajos štatos mums bija pārsvars, ievērojams pārsvars. Jau sen bija skaidrs, ka “demokrātu” politiskā mašīna regulāri iedarbina visādas mahinācijas un afēras no Detroitas līdz Filadelfijai, no Milvoki līdz Atlantai, un daudzās citās vietās. Šogad Demokrātiskā partija sāka drukāt desmitiem miljonu biļetenu un nosūtīt tos nezināmiem adresātiem bez jebkādiem piesardzības mēriem, bez jebkādas adresātu apstiprināšanas. Tas viņiem ļāva veikt afēras un mahinācijas iepriekš vēl nepieredzētos apmēros.

Pandēmiju viņi izmantoja kā ieganstu, lai mainītu balsošanas kārtību dažus mēnešus un atsevišķos gadījumos dažas nedēļas pirms balsošanas dienas 3.novembrī. Ļoti retos gadījumos vietējie likumdošanas orgāni piedalījās šajā procesā, lai gan viņiem tas bija jādara. Jūs to redzēsiet to tiesvedības lietu izskatīšanā, ko mēs turpinām ierosināt. No Konstitūcijas skatu punkta tā bija pilnīgi nekorekta procedūra.

Daudzos štatos, tādos kā Nevada un Kalifornija, miljoni biļetenu tika izsūtīti visiem cilvēkiem, kuri skaitījās vēlēšanu sarakstos, neatkarīgi no tā, pieprasīja viņi šos biļetenus vai arī nepieprasīja. Pie tam biļetenus sūtīja arī mirušiem cilvēkiem. Tādos štatos kā Minesota, Mičigana un Viskonsina, masveida vēlēšanu biļetenu izsūtīšanas sistēma vēlēšanu gada viducī noveda pie tā, ka faktiski neviens nepārbaudīja kādi cilvēki piedalās vēlēšanās. Un tas atvēra vārtus masveida mahinācijām un krāpniecībai. Ir plaši zināms fakts, ka vēlētāju sarakstos, kurus neviens nepārbaudīja, bija cilvēki, kuri sen jau ir miruši vai arī ir aizbraukuši no sava štata, bet daži no viņiem pat nebija mūsu valsts pilsoņi. Bija daudz šādu gadījumu un neviens to nenoliedz.

Desmitos grāfistu, jo īpaši izšķirošajos štatos, vēlētāju bija tik daudz, cik nekad tur nav bijis iedzīvotāju, kuri ir sasnieguši balstiesību vecumu. Tas notika 67 Mičiganas štata grāfistēs. Saskaņā ar vēlēšanu komisijas sniegtajiem datiem, vairāk kā 100 000 vēlētājiem Viskonsinas štatā nebija pat precīzas adreses. Viņi zināja kādēļ to dara un es zinu, kādēļ viņi to darīja. Runa bija par nelegāliem, nelikumīgiem vēlētājiem. Un tas notika 2020.gadā un mēs varam runāt par to, ka praktiski nebija iespējams noteikt, kuram bija tiesības balsot un vai viņi vispār bija Amerikas pilsoņi. Mums par to nav ne jausmas.

Visos svārstīgajos štatos notika masveida mahinācijas un viltojumi, un to skaits bija tik liels, lai būtu pamats anulēt vēlēšanu rezultātus šajos štatos. Piemēram, Viskonsinā, mēs brīnumainā kārtā pazaudējām 20000 balsu pēc tam, kad mēs acīmredzami bijām vadībā.

Es jums parādīšu šo grafiku. Skatieties, te mums ir nopietns pārsvars. Un tad pulksten 03:42 agri no rīta pēkšņi notiek šis [rāda uz grafiku]. Tā bija balsu “iemešana”, masveida balsu “iemešana”. Un visas šīs balsis brīnumainā kārtā bija par Džo Baidsenu. Gandrīz visas. Un tas pēc tam, kad pirms tam vakarā mums bija kolosāls pārsvars. Un pēkšņi notiek, lūk, šis. Notiek drausmu lietas, drausmu lietas!

Bet mums ir daudz kas vairāk nekā 20000 balsu pārsvars, kurš ir nepieciešams, lai atgūtu pārsvaru un anulētu vēlēšanu rezultātus šajā štatā. Ja šie fakti apstiprināsies, Džo Baidens nevarēs būt prezidents, un runa iet par simtiem tūkstošiem balsu. Tādi cipari nekad vēl nav izskanējuši analoģiskās situācijās. Piemēram, kādā vietā, kādā štatā 7000 balsu nodrošina mums pārsvaru, bet tad pēkšņi kaut kas notiek un atrodas 20, 50, 100, 200 tūkstošu falsificētu balsu. Tas ir ieskaitot tās balsis, kuras neviens neredzēja, jo Republikāniskās partijas novērotāji vēlēšanu procesā nepiedalījās, viņus vienkārši nelaida ēkā.

Daži cilvēki 3.novembrī ar entuziasmu, ar lepnuma sajūtu, ka ir ASV pilsoņi, atnāca uz vēlēšanām un gribēja nobalsot. Kā kārtīgi pilsoņi. Un pēkšņi viņiem saka: Atvainojiet, Jūs jau esiet nobalsojis. Apsveicam Jūs! Lūk, Jūsu biļetens jau ir ieskaitīts. Jūs vairs nevarat balsot. Viņi nezināja, kam par to lai sūdzas, kam to lai izstāsta. Viņi vienkārši aizgāja prom, ar pārliecību, ka ir noticis kaut kas dīvains. Bet daži cilvēki sūdzējās un tad viņiem deva pagaidu biļetenu. Tādu gadījumu bija maz, bet visos gadījumos pagaidu biļetens bija par Trampu. Bet vairumā gadījumu viņi atnāca un viņiem pateica, ka Jūs jau esat nobalsojis, un viņi aizgāja. Viņi jutās drausmīgi un viņi pazaudēja cieņu mūsu vēlēšanu sistēmai. Un tas notika desmitiem tūkstošos gadījumu pa visu valsti. Lūk, cik izmisīgi “demokrāti” cīnījās par savu uzvaru. Viņi aizpildīja visus biļetenus pēc kārtas, nezinot, vai šie cilvēki atnāks balsot, vai neatnāks. Bet, ja kāds pēkšņi atnāca, tad viņi teica: Atvainojiet, Jūs jau esat nobalsojis.

Ziniet, kas vēl ir ļoti aizdomīgi?! Ir tāda kompānija, kuras nosaukums ir Dominion [Dominion Voting Systems], tā ir izveidojusi vēlēšanu uzskaites sistēmu, kurā nospied pogu un nobalso par Trampu, bet balss aiziet par Baidenu. Kas tā ir par sistēmu? Ir jāatgriežas pie papīra. Varbūt tas aizņem vairāk laika, bet vienīgais drošais balsošanas veids ir, izmantojot papīra biļetenus. Nevis tās sistēmas, kuras neviens nesaprot, tai skaitā arī cilvēki, kuri vada tās izmantošanu, lai gan, es domāju, kā reiz viņi pat pārāk labi saprot, kā šīs sistēmas darbojas.

Piemēram, Mičiganā arī izmantoja sistēmu Dominion. Tad, lūk, tika atrastas 6000 balsis, kuras dīvainā kārtā pārgāja no Trampa Baidenam. Un tā ir tikai aisberga virsotne. Tas ir tikai tas, ko mēs konstatējām. Bet cik daudz tādus gadījumus mēs nekonstatējām visas valsts mērogā?! Simtus? Vai tūkstošus?! Mums paveicās un mēs fiksējām šādu gadījumu, ko viņi nosauca par programmas kļūdu, bet mēs atradām daudz tādu “kļūdu”. 96% ziedojumu, ko šī kompānija izdalīja 2020.gada vēlēšanām, aizgāja Demokrātiskās partijas kandidātam, un es par to nebrīnos.

Mēs vispār nezinām, kas tā ir par kompāniju, kurš ir tās īpašnieks, kur tika skaitītas balsis. Mēs uzskatām, ka šīs balsis tika skaitītas nevis ASV, bet kaut kur ārzemēs. Dominion ir vienkārši šausmas. Teksasas varasiestādes nobloķēja Dominion izmantošanu, viņi šajā sistēmā saskatīja lielu potenciālu dažāda veida pārkāpumiem un kļūdām. Ir rūpīgi jāpārbauda un jāveic izmeklēšana visos iecirkņos, kur tika izmantota Dominion sistēma, un ne tikai domājot par nākotni, bet domājot par tagadni, par šīm vēlēšanām, kurās bez šaubām mēs uzvarējām.

Manā vadībā Republikāniskā partija uzvarēja Pārstāvju palātas vēlēšanās vairumā štatu, lai gan neviens to negaidīja. Mēs Pārstāvju palātā ieguvām par 16 vietām vairāk. Tiesa gan ne viss vēl ir saskaitīts, ir vēl 8 vietas. Bet Republikāniskās partijas pārstāvjiem vajadzēja zaudēt daudzas vietas dažādās likumdošanas institūcijās, bet tā vietā viņi uzvarēja un ieguva vairāk vietu nekā bija sagaidāms.

Ļoti svarīgas vēlēšanas mums vēl ir priekšā. Tas ir Senāts. Deivids Perdju un Kellija Leflere ir brīnišķīgi cilvēki. Diemžēl Džordžijā viņi lieto to drausmīgo Dominion sistēmu un jau ir izsūtīti simtiem tūkstošu, padomājiet tikai, simtiem tūkstošu nepieprasīti biļeteni. Ir iespējams pārbaudīt, kurš pieprasīja biļetenu izsūtīšanu. Svarīgi ir tas, ka te, tāpat kā Arizonā, mums ir jātiek skaidrībā, jo mums ir jāpaņem šīs divas Senāta vietas.

Mēs guvām nozīmīgu panākumu Pārstāvju palātā un tādu pat panākumu pagaidām arī Senātā. Neticams panākums gan visā valstī, gan šeit, Vašingtonā. Statistiski ir neiespējami, ka es, kurš vadīja šo kustību, varētu zaudēt.

Labākās sabiedriskās domas izpētes aģentūras, īstas aģentūras, nevis tās, kuras uzrādīja 17% pazeminājumu Viskonsinā, kur mēs patiesībā uzvarējām, un nevis tās, kuras uzrādīja, ka zaudējam 4 – 5% Floridā, kur mēs pārliecinoši uzvarējām, un Teksasā, kur mums rādīja mīnusu, bet mēs guvām lielu pārsvaru… Ne šīs aģentūras, bet īstas sabiedriskās domas izpētes aģentūras, kuras veic godīgu izpēti. Un viņi saka, mēs nevaram saprast ko tādu, tas nekad iepriekš nav noticis, jūs vedāt valsti pretī uzvarai un tikai jūs zaudējāt, tas nav iespējams. Viena štata Pārstāvju palātas dalībnieks man teica: “Ser, es gaidīju, ka es zaudēšu savu vietu, bet paliku, pateicoties Jums. Mums ir pārliecinoša uzvara un visi to zin. Jūs, Ser, esat daudz populārāks par mani, bet es saņēmu vairāk balsu kā Jūs. Tas nav iespējams. Tur kaut kas nav kārtībā.”

Es pateikšu, kas tur nav kārtībā. Vēlēšanu viltošana! Lūk, piemērs, lūk, Mičigana. [Izvelk grafiku un rāda.] Pulksten 06:31 no rīta. Masveida 149 772 biļetenu “iemešana”. Tas notika pilnīgi negaidīti. Tieši šajā apriņķī mēs uzvarējām, un tad notika šis. Visi to uztvēra ar šausmām, neviens nezin, ko par to domāt. Starp citu, paskatieties kāda ir līnija [rāda grafikā], viss ir kārtībā, viss ir kārtībā, šeit ir kārtībā un pat šeit ir kārtībā un tad, lūk, šitāda balsu “iemešana”. Mēs uzvarējām un tad vienā mirklī mēs sākām zaudēt. Tā ir vistīrākā korupcija. Detroita ir absolūti korumpēta, man tur ir daudz draugu, viņi zin, Detroita ir pilnīgi korumpēta. Paskatieties – 06:31 no rīta un tad atnāk, lūk, šis. [Noliek grafiku.]

Džordžijā neviens nepārbaudīja parakstus un neviens negrasās pārbaudīt šos parakstus. Mums tur ir gubernators un štata sekretārs, kuri saka, ka ir ļoti grūti pārbaudīt parakstus. Kādēļ? Tas ir jāprasa viņiem. Bet bez parakstu pārbaudes vai salīdzināšanas, neko nevar izmainīt. Tika konstatēti tūkstošiem un tūkstošiem apšaubāmas izcelsmes balsu un visas pret mani. Tas notika atkārtotas balsu skaitīšanas gaitā, kam, manuprāt, nav nekādas jēgas. Balsu pārskaitīšana notika, jo mūsu rezultāti bija tuvi viens otram, bet īstā balsu pārskaitīšana ir, salīdzinot parakstus, pretējā gadījumā vēlreiz tiek ņemtas vērā tās pašas drausmu lietas. Šai gadījumā paraksts uz biļetenu konvertiem ir vienīgais, kam ir nozīme. Mēs varam salīdzināt parakstu uz konverta ar parakstiem, kuri mums ir saglabājušies no iepriekšējām vēlēšanām, un mēs atradīsim, ka daudzi tūkstoši cilvēku parakstīja šos konvertus nelikumīgi.

Demokrāti viltoja šīs vēlēšanas jau kopš paša sākuma. Viņi izmantoja pandēmiju. Šo vīrusu dažreiz sauc par “Ķīnas vīrusu”, jo tas pie mums atnāca tieši no Ķīnas. Un desmitiem miljonu biļetenu tika viltoti un tas izraisīja kolosālu krāpšanu, uz ko visa pasaule tagad skatās, un visvairāk priecājas, protams, Ķīna.

Daudzi cilvēki saņēma pa diviem, trim un pat četriem biļeteniem, šie biļeteni tika sūtīti pat mirušiem cilvēkiem, tūkstošiem mirušo cilvēku. Mums ir ļoti daudz piemēru, kad miruši cilvēki aizpildīja šos biļetenus, nobalsoja un, kas ir vissliktākais, viņu balsis tika pieņemtas. Citiem vārdiem sakot, mirušie cilvēki piedalījās vēlēšanu procesā. Daži no viņiem ir miruši jau 25 gadus.

Miljoniem balsu tika nodotas nelikumīgi, jo īpaši svārstīgajos štatos. Daudzos no šiem štatiem vēlēšanu rezultātus var anulēt nekavējoties un tas ir jāizdara. Daži saka, ka tā ir pārāk kategoriska pozīcija. Bet kā savādāk?! Savādāk mēs piekrītam, ka prezidents ir ievēlēts, izmantojot balsu falsifikācijas. Nē, mums tas ir jānovērš. Un daudzi redzēja liecinieku liecības, redzēja pierādījumus, bet negrib par to runāt un negrib atzīt, cik drausmīgas bija šīs vēlēšanas, pilnīga katastrofa.

Mēs grasāmies vērsties Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā tiesā un ceram, ka viņi izdarīs to, kas ir pareizi mūsu valstij, jo mūsu valsts nevar dzīvot ar šāda veida vēlēšanām. Jā, protams, var teikt: sagaidīsim nākamās vēlēšanas. Bet nē, mums ir
jātiek skaidrībā ar notikušo, lai tas vairs neatkārtotos. Varbūt varētu veikt atkārtotu balsošanu, bet es neesmu pārliecināts, ka tā drīkst. Kad balsošana ir korumpēta un falsificēta un kad mēs pieķeram pie rokas, tos, kas to dara, tad izrādās, ka es viegli uzvaru visos štatos, visos svārstīgajos štatos, tieši tā kā tas bija līdz vēlēšanu dienas desmitiem vakarā, vēlēšanu vakarā.

Mēs gribam parādīt ne tikai divdesmit piecus pārkāpumus, falsificētas balsis, kuras neko neizšķir, neko nemaina konkrētā štatā. Un ne 50, un ne 100, bet gan simtus tūkstošus falsificētu balsu. Tas ir daudz vairāk kā mums ir nepieciešams, tas ir daudz vairāk, kāda mums ir starpība, tas ir daudz vairāk, kā prasa likums. Mēs parādīsim daudz vairāk viltotu balsu, kā nepieciešams, lai uzvarētu konkrētos štatos.

Masu mēdiji to zin, bet viņi negrib par to ziņot. Faktiski viņi atsakās pat atspoguļot mūsu pozīciju, jo viņi zin vēlēšanu rezultātus, jo “viņi zin”. Viss tas, ko es tagad saku, noteikti tiks izkropļots un izsmiets. Tas nekas. Es turpināšu virzīties tālāk, tāpēc ka es pārstāvu 74 miljonus cilvēku. Bet patiesībā es pārstāvu visus vēlētājus, arī tos, kas nebalsoja par mani.

Balsošana pa pastu ir pēdējais etaps viņu četru gadu cīņā, lai mainītu 2016.gada vēlēšanu rezultātus. Viņiem šis laiks šķita kā dzīvošana ellē. Mani oponenti ir vairākkārtīgi izteikušies, ka viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai atgrieztos pie varas. Tie ir korumpēti spēki, kuri reģistrē mirušus vēlētājus un kuri pieņem jebkādus falsificētus biļetenus. Viņi patstāvīgi izmanto šādas nelikumīgas metodes. Jūs to varējāt novērot četrus gadus, kā viņi cīnās ar mums, jo mums Amerika ir pirmajā vietā, bet viņiem Amerika nav pirmajā vietā. Un mēs atgriezām varu jums – Amerikas iedzīvotājiem. Viņiem nav Amerika pirmajā vietā, viņi tikai grib varu paši priekš sevis, viņi grib pelnīt naudu tikai sev, tāpēc viņi negrib, lai es būtu jūsu prezidents.

Izmeklēšanas pret mani sākās tiklīdz es izvirzījos vadībā Republikāniskās partijas “praimeri” aptaujās. Izmeklēšanas pret mani ne mirkli netika pārtrauktas un notika visu šo četru gadu garumā. Es uzvarēju visus šos procesus, viss tika apgāzts. Viņi kliedza: Krievija! Krievija! Krievija! Impīčments! Un daudz ko vēl. Robers Millers iztērēja 48 miljonus dolāru nodokļu maksātāju naudas, izmeklējot mani divus ar pusi gadus. Viņš izrakstīja 2800 pavēstes, parakstīja 500 kratīšanas orderus, parakstīja 230 rīkojumus par informācijas izņemšanu un nopratināja 500 lieciniekus, un tas viss tika darīts ar mērķi, lai atstādinātu mani. Bet gala iznākumā, tam nebija nekāda rezultāta. Nekas netika atrasts. Senators Marko Rubio, Senāta komisijas priekšsēdētājs pateica: “Nekādu faktu, ka kandidāts Donalds Tramps būtu nonācis saziņā ar Krievijas Federācijas valdību, netika konstatēti.” Un es saku paldies senatoram Rubio par šo atzinumu.

Un tagad tie paši cilvēki, kuri izgāzās Vašingtonā, cenšas to izdarīt Ņujorkā. Un tagad viss ir sācies no jauna. Par 48 miljoniem dolāru var pārbaudīt visu informāciju, visu, kas ir saistīts ar nodokļiem, vienalga ko. Ņujorkas ģenerālprokurors, kuru es nemaz nepazīstu, pateica: “Mēs nežēlosim spēkus, mēs apvienosimies ar citiem prokuroriem visā valstī, lai aizvāktu šo prezidentu no viņa ofisa. Un ir ļoti svarīgi, ka visi saprot, ka Donalda Trampa dienas ir skaitītas.” Un, lūk, tādas izmeklēšanas notiek gan Vašingtonā, gan Ņujorkā, gan arī citās vietās, un tas, ko viņi grib, nevis atbrīvoties no manis, bet gan atbrīvoties no mums visiem. Mēs nedrīkstam to viņiem atļaut.

Viens mans draugs, gudrs cilvēks, teica: “Pret Tevi ir veiktas tik daudzas izmeklēšanas, neko neatrodot, ka iespējams Tu esi vistīrākais cilvēks mūsu valstī.”

Daži cilvēki no mūsu administrācijas (par laimi ne visi) tika pakļauti ķengām un uzbrukumiem. Viņi vienkārši pazuda un neviens nezina, ar ko viņi tagad nodarbojas un kur palika. Un korupcija ir uz viļņa. Šie cilvēki netika galā. Demokrāti viņiem draudēja, un runāja par viņiem šausmīgas lietas. Viņi taču paši par sevi ir labi cilvēki. Un, lūk, nesen Vispārējā dienesta administrācijas (GSA) vadītājai šādi tika draudēts. Nekas tāds agrāk nebija noticis.

Ko par to lai saka?! Mēs “apgāzām” Komi apgalvojumus, mēs “apgāzām” visu, ko runāja Makkeins, mēs atspēkojām visus viņu apgalvojumus. Un tagad mēs gaidām ziņojumu no cilvēka, kura uzvārds ir Durhams ( es, starp citu, nekad ar viņu neesmu runājis, es ar viņu vispār neesmu pazīstams). Diemžēl misters Durhams nenodarbojās ar savu izmeklēšanu pirms vēlēšanām un nekontaktējās ar cilvēkiem, kuri jau veic izmeklēšanu. Un es pat nezinu, vai šis ziņojums tiks novests līdz galam.

Bet, kad saskaries ar visiem šiem meliem, ar visām šīm nelikumībām, kuras veic tik daudz cilvēku, saproti, ka viss, ko viņi vēlas, ir nodarīt kaut kādu kaitējumu Amerikas Savienoto Valstu prezidentam. Un vissmagākais, ko man nākas darīt, ir izskaidrot, kādēļ nekas nenotiek ar visiem tiem cilvēkiem, kuri izspiegoja mani manas vēlēšanu kampaņas laikā. Tas iepriekš nekad nav noticis un tas nekad vairs nedrīkst notikt attiecībā uz ASV prezidentu.

Viss, kas jums ir jādara, pašiem jāskatās un jāklausās, un jāsaprot priekš sevis kā rīkoties, jo pierādījumi, ko mēs esam savākuši par krāpšanos vēlēšanās, ir vairāk kā pietiekami. Daudzi saka: wow, patiešām, pierādījumi ir pietiekami daudz, bet ir par vēlu kaut ko mainīt tiesās, ir par vēlu mainīt rezultātu. Bet īstenībā vēl ir pietiekami daudz laika, lai noskaidrotu īsto vēlēšanu uzvarētāju un mēs grasāmies cīnīties, lai tas tiktu izdarīts. Bet nav svarīgi, kad tas tiks izdarīts, jo cilvēki redz krāpšanos, jo cilvēki redz falsifikācijas un tāpēc, ka šīs mahinācijas ir atklātas daudz lielākā skaitā, nekā nepieciešams. Jūs nedrīkstat pieļaut, ka kāds nozog jums šīs vēlēšanas. Cilvēki visā valstī tagad sanāk kopā un apvienojas ap saukli “Apstādiniet zagšanu”.

Lai saprastu, kā mēs cīnīsimies ar šo krāpšanos, ir jāsaprot kādas ir problēmas balsošanā pa pastu. Pensilvānijā, Mičiganā, Nevadā, Džordžijā, Arizonā un daudzās citās vietās faktiski tika pieņemti balsošanas biļeteni bez jebkādas personības pārbaudes. Vairums amerikāņu būtu šokēti uzzinot, ka šajos štatos nevajadzēja apstiprināt pat ASV pilsonības esamību, lai piedalītos federālās vēlēšanās. Tas ir nacionāls apkaunojums. Neviena attīstīta valsts nerīko šādi vēlēšanas. Daudzas Eiropas valstis ieviesa nopietnus ierobežojumus balsošanai pa pastu, jo tur ir neierobežots krāpniecības potenciāls. 42 Eiropas valstīs ir aizliegta balsošana ar izsūtītiem biļeteniem tiem iedzīvotājiem, kuri atrodas valsts teritorijā.

Un tāpēc mēs redzējām, ka “demokrāti” izmisīgi uzstāja uz balsošanu pa pastu. Un “demokrātu” līderi īpaši piestrādāja, lai bloķētu darbības, kuras aizsargā no krāpšanām, tādām kā parakstu verifikācija, dzīvesvietas verifikācija, vēlētāja ID un pat pilsonības esamības pārbaude. Tā nerīkojas cilvēki, kuri ir noskaņoti uz godīgām vēlēšanām. Tā rīkojas cilvēki, kuri tiecas apmānīt. Vienīgais kā var izskaidrot centienus bloķēt visus saprātīgus mēģinājumus pārbaudīt balsošanas likumību, ir krāpniecības atbalstīšana.

Amerikāņiem ir ļoti svarīgi saprast, ka negatīvās inovācijas, kuras tika ieviestas likumdošanas sistēmā, nebija nepieciešama atbilde uz pandēmiju. Pandēmija deva “demokrātiem” tikai iemeslu izdarīt to, ko viņi gribēja izdarīt jau daudzus gadus. Patiesībā, kad Nensija Pelosi kļuva par Pārstāvju palātas spīkeri, “demokrāti” mēģināja pieņemt universālu balsošanas pa pastu likumu, un vispār atbrīvoties no tāda drošības pasākuma kā vēlētāja ID, kas ir absolūti nepieciešams.

Drošas vēlēšanu sistēmas graušana bija “demokrātu” prioritāte numur 1 un tam ir vienkāršs iemesls – viņi gribēja nozagt 2020.gada prezidenta vēlēšanas. Visas “demokrātu” iniciatīvas, ieskaitot balsošanu pa pastu, deva viņiem iespēju realizēt sistemātiskas un vispārējas krāpniecības šajās vēlēšanās.

Pensilvānijā, kur tika veikts milzīgs daudzums mahināciju saistībā ar balsošanu pa pastu, mūsu novērotājus no Republikāniskās partijas vispār neielaida iekšā. Viņi mēģināja skatīties uz to, kā notiek balsu skaitīšana, pa logu, bet pat logus aizsedza. Vienīgais izskaidrojums, kādēļ “demokrāti” nepielaida mūsu novērotājus balsu skaitīšanai, ir viņu nelikumīgo darbību slēpšana. Tas ir ļoti vienkārši! Tas ir kolosāls kaitējums mūsu vēlēšanu sistēmai, jo kā vispār var nepielaist novērotājus?! Daudzos izšķirošajos štatos šādi gadījumi nebija retums un visbiežāk tas notika pilsētās, kuras vada “demokrāti”.

Un tagad daži papildus fakti, ko mēs konstatējām.

Pensilvānijā daudzi vēlētāji saņēma pa diviem biļeteniem. Daudzi tos saņēma arī gadījumos, kad to neprasīja. Daudzi, kuri saņēma šos biļetenus, nezināja, ko ar tiem darīt. Daudzi nosūtīja pa pastu vairāk kā vienu biļetenu, bet daudzi vairāk kā divus. Un ir jāsaka, ka visbiežāk šādi balsis tika atdotas tieši “demokrātiem”.

Pensilvānijā daudzi cilvēki saņēma jau aizpildītus biļetenus. Viņi nezināja, kas ir noticis. Mongomeri grāfistē viens no novērotājiem dzirdēja sarunu, kad vēlētājam tika piedāvāts atnākt vēlreiz un nobalsot zem cita vārda.

Desmitiem tūkstošu vēlētāji Pensilvānijā tika šķiroti “demokrātos” un “republikāņos”. “Demokrātiem” palīdzēja pareizi noformēt biļetenus, tai pat laikā kad “republikāņiem” šādu palīdzību atteica, kas nonāk tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju par tiesību vienlīdzību. “Ja jūs esat “demokrāts” mēs jums palīdzēsim noformēt biļetenu un viss būs labi, bet, ja esat “republikānis”, pat neieminaties par to.”

Mičiganā, Detroitas pilsētā, pilsētas administrācijas darbinieki ietekmēja vēlētājus balsot par “demokrātiem” un pārbaudīja, kurš par ko ir nobalsojis, tādā veidā rupji pārkāpjot balsošanas noslēpumu. Tā nedrīkst rīkoties. Tā pati lieciniece stāsta, ka viņa tika instruēta nepieprasīt personapliecinošus dokumentus un nepārbaudīt parakstus. Tāpat viņa saka, ka ļoti daudz biļetenu atnāca pēc tam, kad balsošanas termiņš bija jau beidzies. Šādos gadījumos tika likts jau iztecējušais datums. Viņa liecina, ka šādi, kopā ar citiem darbiniekiem, “apzīmogoja” daudzus tūkstošus biļetenu.

Citi liecinieki Detroitā apgalvo, ka ļoti bieži biļeteni tika pieskaitīti vairākas reizes, tai skaitā arī daudzi nelikumīgi biļetenu dublikāti. Viens novērotājs redzēja vairākas kastes ar biļeteniem, kuri visi bija ar vienu un to pašu parakstu. Cits novērotājs, arī Detroitā, deva liecības, ka vēlēšanu komisijas loceklis ievadīja sistēmā apzināti nepatiesu dzimšanas datumu, lai pieskaitītu nelikumīgu balsi. Vēl liecinieki stāsta par desmitiem tūkstošu ienākušu biļetenu pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas, daudzi no tiem pat bez konvertiem un visi par “demokrātiem”.

Viskonsinā tika nodots rekordliels balsu skaits no personām, kuras tiek uzskatītas par rīcībnespējīgām. Parasti invalīdiem un veciem cilvēkiem ļauj balsot bez personapliecinošu dokumentu uzrādīšanas. Pagājušogad apmēram 70 tūkstoši cilvēku izmantoja šo statusu, bet šoreiz šādu cilvēku skaits brīnumainā kārtā sasniedza gandrīz 250 tūkstošus. Bet šī statusa reģistrēšana notika ar pārkāpumiem.

Viskonsinā aptuveni 70 tūkstoši izsūtīto biļetenu, pretēji likumdošanas prasībām, neatbilda pieprasījumiem. Džordžijā 9 novērotāji apgalvo, ka viņi redzēja milzīgu daudzumu biļetenu bez raksturīgās locījuma vietas, kas nozīmē, ka šie biļeteni nekad nebija bijuši konvertos. Viens no novērotājiem liecina, ka aptuveni 98% no šiem nelocītajiem biļeteniem bija tieši par Baidenu. Neticami daudz! Pie tam vairākas nedēļas pēc vēlēšanām tika atrasti tūkstošiem nepieskaitīti biļeteni Floidas, Fojetas un Voltonas grāfistēs, lielākā daļa no tiem bija par Trampu.

Visi varēja redzēt konfliktu Detroitā, kad drausmīgā veidā tika ietekmēti un pazemoti divi Republikāniskās partijas pārstāvji par to, ka viņi nesertificēja vēlēšanu rezultātus 71% vēlēšanu iecirkņu. Un vēl, tur bija vairāk balsu, nekā balsotāju. Padomājiet par to! Kā vispār var būt vairāk balsu, nekā balsotāju?!

Par Arizonu mums ziņoja, par problēmām ar balsošanas mašīnām, tu nospied pogu, bet tavu balsi neieskaita. Tai pašā Arizonā ģenerālprokurors paziņoja, ka biļeteni tika izzagti no pastkastēm un slēpti.

Klārkauntā, Nevadā, kur dzīvo lielākā daļa šī štata vēlētāju, parakstu pārbaudes standarti bija tik ļoti zemi, ka praktiski jebkurš paraksts varēja iziet šo pārbaudi. Pārbaudes mašīna bija uzstādīta uz viszemāko pārbaudes līmeni. Pēc viena no ziņojumiem, lai pārbaudītu šo procesu, deviņi vēlētāji Klārkauntā nodeva savus biļetenus ar apzināti nekorektiem parakstiem. Astoņi no tiem tika pieņemti bez problēmām un pieskaitīti. Viņi teica, ka varēja pat parakstīties kā Santaklauss un viss tiktu pieņemts. Pagājušajā nedēļā Klārkauntas vēlēšanu komisija paziņoja, ka eksistēja tehniskas problēmas, ko viņi nevar izskaidrot.

Vēl Nevadā dažiem vēlētājiem tika piedāvāts piedalīties loterijā ar 250$ balvu, pie nosacījuma, ka viņi var pierādīt, ka piedalījās vēlēšanās. Tas notika “indiāņu” rezervācijās.

Viena no krāpšanas pazīmēm ir dramatiski zemais pa pastu atsūtīto biļetenu skaits, kuri tika atzīti par nederīgiem, jo īpaši izšķirošajos štatos. Parasti mēs redzējām citus ciparus un tas tika novērots vairāku balsošanas gadu laikā. Džordžijā tikai 0,2% balsu, tas ir mazāk kā 1% no biļeteniem, kuri tika nodoti pa pastu, tika atzīti par nederīgiem. Citiem vārdiem sakot, gandrīz neviens biļetens netika atzīts par nederīgu, viņi pieņēma visu. Nekas praktiski netika noraidīts. 2016.gada vēlēšanās par nederīgiem tika atzīti 6,4% biļetenu. Tātad jūs redzat, cik reizes zemāks cipars ir šogad. Padomājiet par to! Tagad gandrīz neviens biļetens netika noraidīts salīdzinājumā ar 6,4% pagājušajās vēlēšanās. Mēs konstatējām līdzīgas parādības gan Pensilvānijā, gan Nevadā, gan Mičiganā. Biļetenus neviens neatzīst par nederīgiem, jo īpaši “demokrātu” reģionos. Ir ļoti grūti izskaidrot šo parādību, ja nu vienīgi ar krāpniecību.

Pensilvānijā štata sekretārs un štata augstākā tiesa pēc būtības atcēla parakstu verifikāciju. Pie tam tas notika tikai dažas nedēļas pirms vēlēšanām, pārkāpjot štata likumdošanu. Tā nedrīkst darīt! Tāda veida likumus ir jāapstiprina štata likumdošanas orgānam. Tiesnesis nav tiesīgs to darīt. Štata vadība to nav tiesīga darīt! Vienīgais, kas to ir tiesīgs darīt, ir likumdošanas orgāns. Šādas rīcības iemesls ir skaidrs, viņi nepārbaudīja parakstus, jo zināja, ka tos nav aizpildījuši cilvēki, kuru vārdi ir uzdrukāti uz konvertiem. Tāpēc vienkārša balsu pārskaitīšana tikai legalizēs krāpniecību un vienīgais veids kā izdalīt godīgās balsis ir pārbaudīt visus konvertus, kuros bija biļeteni, tajos štatos, kur ir radušās šaubas. Un tad varēs konstatēt desmitiem tūkstošus viltotu parakstu. Un ir nepieciešama parakstu ekspertīze, lai visi legālie, likumīgie biļeteni tiktu atdalīti no nelikumīgajiem.

Šajās vēlēšanās tika veiktas kolosālas krāpniecības, kādas līdz šim vēl nav pieredzētas. Tajās bija vēlēšanu novērotāji, kuriem neļāva novērot. Tas ir tik nelikumīgi! Tajās daudzi biļeteni nāca no nezinkurienes, maz kurš zināja, no kurienes, bet tos pieskaitīja un tie nebija par mani. Un tas pārliecinošais pārsvars, ko es ieguvu vēlēšanu dienā, kurš man bija vēlēšanu vakarā (kad mani jau apsveica), nākamajā rītā vai dažas dienas vēlāk pazuda.

Milzīgs skaits biļetenu nāca vispār nezin no kurienes. Visa balsu skaitīšanas tehniskā bāze bija pilnīgi defektīva. Tā pēkšņi pārstāja darboties, tad atkal atsāka darbību, bet ar daudz lielāku reģistrēto balsu skaitu. Un bija vēl daudzas citas lietas, bet kopumā tā bija krāpšanās.

Šīs vēlēšanas tika viltotas un visi to zin. Es varu zaudēt vēlēšanās, bet lai tā ir godīga un taisnīga cīņa. Es negribu pieļaut, lai šīs vēlēšanas nozog amerikāņu tautai. Un tieši pret to mēs cīnāmies. Mums nav citas izvēles. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu un tas mums ir skaidrs. Daudzi cilvēki masu saziņas līdzekļos un pat tiesu institūcijās atsakās pieņemt mūsu pierādījumus. Viņi zin, ka viss, ko mēs sakām, tā ir, viņi zin, kurš uzvarēja vēlēšanās, bet viņi atsakās atzīt, ka mums ir taisnība. Mūsu valstij ir nepieciešami tie, kuri spēj to atzīt.

Es esmu gatavs pieņemt jebkurus vēlēšanu rezultātus, bet lai tie ir godīgi un taisnīgi. Un es ceru, ka Džo Baidens domā tāpat kā es. Mums ir visi nepieciešamie pierādījumi. Desmitiem tūkstošu biļetenu pietiek, lai anulētu vēlēšanu rezultātus visos štatos, par ko mēs runājam. Jo tās taču ir cilvēces vēsturē visdižākās valsts vadītāja vēlēšanas! Un katram amerikānim ir jāsaprot, ka mums ir jāveic visu pa pastu nosūtīto biļetenu analīze, lai pārbaudītu visus konvertus, verificētu visus parakstus, un tikai tad, ja šie paraksti ir uz konverta, tad mēs varam būt pārliecināti, ka viss ir kārtībā. Tas ir absolūtais minimums, ko mēs varam prasīt.

Runa nav tikai par manu prezidenta kampaņu, lai gan visiem ir svarīgi, kurš būs jūsu nākamais prezidents. Mums ir jāatjauno uzticība Amerikas vēlēšanām. Mums ir jāatjauno uzticība mūsu demokrātijai un svētajām tiesībām, par kurām veselas paaudzes amerikāņu cīnījās un mira. Nekas nevar būt svarīgāks!

Vienīgie biļeteni, kurus drīkst pieskaitīt šajās vēlēšanās, ir tie, kuri nāk no mūsu valsts pilsoņiem, no attiecīgo štatu rezidentiem, tiem, kuri nobalsoja paredzētajā laikā un likumīgi. Pat vairāk, mēs nekad nedrīkstam pieļaut vēlēšanas, kurās nav skaidras un caurspīdīgas sistēmas, lai pārbaudītu pilsonību, piederību un identitāti katram cilvēkam, kurš nodod biļetenu, ļoti, ļoti vērtīgu biļetenu.

Daudzi ļoti gudri cilvēki apsveica mani ar to, ko mums izdevās panākt. Tika panākts lielākais nodokļu sloga samazinājums vēsturē, administratīvā sloga samazinājums. Mēs pārbūvējām mūsu armiju, mēs rūpējamies par veterāniem vairāk kā līdz šim. Mēs izveidojām kosmiskos spēkus un izdarījām vēl daudz ko citu. Bet tad viņi saka, visdižākais un visnozīmīgākais manas prezidentūras uzdevums, ir tieši tas, ko mēs darām pašreiz, nodrošināt godīgas un caurspīdīgas vēlēšanas mūsu tautai. Tas ir daudz svarīgāk par katru lietu, ko mēs runājām.

Ja mēs nelikvidēsim šo drausmīgo krāpšanos, kas bija 2020.gada vēlēšanās, tad mums vairs nebūs valsts.

Ar amerikāņu tautas atbalstu mēs atjaunosim uzticību mūsu vēlēšanu sistēmai un valdībai. Paldies jums. Lai Dievs jūs svētīj! Dievs svētīj Ameriku!

Donalds Tramps, Amerikas Savienoto Valstu prezidents
/04.12.2020/

Avoti:
https://www.youtube.com/watch?v=720O_yBLrTs
https://www.youtube.com/watch?v=rnokO1aLoYs

Informācijas aģentūra
/17.12.2020/

Publicēts iekš Aktualitātes, Prakse | Komentēt

Par ASV vēlēšanu teātri 2020 un tā sekām pasaulei


Viskonsinas un Mičiganas štatu saskaitīto balsu dinamikas grafiki

2020.gada 3.novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs notika prezidenta vēlēšanas. Uz augstāko valsts amatu kandidēja bijušais ASV viceprezidents Džozefs Baidens no Demokrātiskās partijas un pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps no Republikāniskās partijas. Pirmsvēlēšanu kampaņas gaisotne bija neierasti agresīva, ko pavadīja plašas protesta akcijas ar ielu vardarbības elementiem. Un tas notika uz COVID19 radītās visaptverošās krīzes fona.

Gandrīz visi mediji un “sistēmas politiķi” atbalstīja Baidenu, savukārt Trampa pusē nostājās lielākā daļa ierindas amerikāņu (pārsvarā baltādainie – t.s.”vienstāvu Amerika”). ASV sabiedrība uzrādīja ļoti bīstamas sašķeltības pazīmes, ko daudzi eksperti dēvē par “auksto” pilsoņu karu, kurš jebkurā mirklī var pāriet “karstajā” fāzē (un šādas prognozes ir pietiekami pamatotas, jo Amerikā iedzīvotājiem “uz rokām” ir liels daudzums šaujamieroču).

Pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas vēstīja, ka vēlēšanās ar lielu pārsvaru (līdz pat +15%) vajadzētu uzvarēt Baidenam, bet pirmie vēlēšanu rezultāti parādīja, ka aptaujas bija stipri kļūdainas. Tramps ne tikai neatpalika no Baidena, bet bija vadībā ar gana ievērojamu pārsvaru. Tas deva pamatu Donaldam Trampam paziņot, ka viņš pārliecinoši uzvar.

Un tad notika “brīnums”. Pēkšņi vairākos izšķirošajos štatos strauji pieauga Baidenam pieskaitīto balsu skaits un Baidens izvirzījās vadībā. Ļoti labi šo “mistisko” parādību ilustrē Viskonsinas un Mičiganas štatu saskaitīto balsu dinamikas grafiki. Kā saka – bez komentāriem, bilde runā pati par sevi. Un te, protams, nevar neatcerēties klasisku izteicienu, ka nav jau būtiski, kurš un kā balsos, bet gan – kurš skaitīs balsis.

Pēc tam noskaidrojās, ka virknē strīdīgo iecirkņu lielajās pilsētās Republikāņu partijas novērotāji tika vienkārši padzīti, pirms tur ienesa ar furgoniem atvestos maisus ar nezināmas izcelsmes biļeteniem. “Partrampa” biļeteni tika nepamatoti atzīti par nederīgiem. Tika konstatēts, ka ar “demokrātiem” saistītu cilvēku izstrādātā vēlēšanu uzskaites sistēmā bija iespēja koriģēt saskaitīto balsu skaitu. Daudzi vēlētāji netika pielaisti balsošanai, jo, viņiem nezinot, kāds to vārdā jau esot nobalsojis pa pastu. Tika viltoti pasta zīmogi, lai legalizētu pēc vēlēšanu beigām nodotās balsis. Tika noskaidrotas atsevišķas personas, kuras speciālos dzīvokļos izgatavoja viltotus “parbaidena” biļetenus. Daudzos vēlēšanu apgabalos nobalsojušo skaits bija lielāks par pilsoņu skaitu, kuri drīkst vēlēt (līdz pat 130%). Tika konstatēts, ka vēlēšanās par Baidenu nobalsoja apmēram 1,5-2 miljoni t.s. “spoku” jeb “mirušo dvēseļu”. No visām pa pastu saņemtajām balsīm (kopā 67miljoni), 90% bija par Baidenu. Tai pat laikā Tramps kopsummā saņēma daudz vairāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Viss tas deva Donaldam Trampam pamatu apšaubīt vēlēšanu rezultātu godīgumu un apgalvot, ka vēlēšanas viņam ir nozagtas. Tā rezultātā ASV radās divvaldības situācija, kad esošais prezidents neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās, bet viņa oponents apgalvo, ka ir godīgi uzvarējis un ka ir likumīgi jaunievēlētais prezidents.

Zīmīgi, ka, neskatoties uz to, ka turpinājās balsu skaitīšana, lielākā daļa ASV mediju ar CNN priekšgalā par uzvarētāju priekšlaicīgi izziņoja Baidenu, kam sekoja vairāku ārvalstu līderu apsveikumi. Nonāca pat tik tālu, ka ASV Valsts sekretārs Maiks Pompeo bija spiests tieši atgādināt ārvalstu partneriem, ka vispār vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi un joprojām notiek balsu skaitīšana. Bet tas nelīdzēja un mediji, nezinot oficiālos rezultātus, intensīvi apgalvojuma formā stāstīja, ka vēlēšanās ir uzvarēja tieši Baidens, bet tie, kas tam iebilda, tika apsaukti par viltus ziņu izplatītājiem (tai skaitā arī pats Tramps, kura uzrunu ASV pilsoņiem prasti nocenzēja).

Uz šo rindu tapšanas brīdi joprojām oficiālie vēlēšanu rezultāti nav izziņoti. Trampa advokāti ir iesnieguši vairākas prasības tiesā, ir ierosinātas daudzas prokuroru pārbaudes par iespējamajiem pārkāpumiem un lieta tiek virzīta uz ASV Augstāko tiesu. Tramps joprojām neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās un apgalvo, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Savukārt Baidena komanda ir panākusi varas nodošanas procedūras pirmo punktu pildīšanas sākšanu, ko mediji un daudzi eksperti pozicionē kā pazīmi, ka Baidens vēlēšanās esot uzvarējis. Bet priekšā vēl ir elektoru vēlēšanas, kas patiesībā arī ir īstās prezidenta vēlēšanas, un nav precīzi zināms kā šādā strīdīgā situācijā balsos elektori.

Ko no tā visa var secināt? Ļoti daudz ko un maz ko iepriecinošu. Pamēģināsim tikt skaidrībā.

ASV demokrātijas krāpnieciskās īpatnības

Lai saprastu šo vēlēšanu sekas gan Amerikai, gan pasaulei, ir jāsaprot ASV demokrātijas būtība. Amerikas valdošo slāņu sapratne par demokrātiju ļoti stipri atšķiras no ierindas cilvēku vienkāršotā priekšstata. Demokrātija amerikāniskā sapratnē nav vairākuma vara, kur katram pilsonim ir viena balss, kuru viņš nodod par savu kandidātu un kura tiek ņemta vērā (tiek godīgi pieskaitīta). Amerikāņu izpratnē tāda idealizēta demokrātija ir utopiska, neracionāla un pat nevajadzīga. Amerikāņu skatījumā demokrātija ir visprogresīvākais valsts pārvaldes mehānisms, kurš visoptimālāk ļauj sabalansēt visu sabiedrisko grupu intereses. Attiecīgi demokrātiskajos mehānismos galvenais ir nevis godīgi ņemt vērā katra vēlētāja balsi, bet gan panākt optimālu visu sabiedrisko grupu interešu ievērošanu. Un ievērotas tiek tikai tās intereses, par kurām attiecīgās grupas reāli cīnās. Tās grupas, kuras necīnās, automātiski netiek ņemtas vērā un optimālais sabiedriskais kompromiss tiek panākts uz pasīvāko rēķina. Tāpēc viens no amerikāņu demokrātijas pamatpostulātiem ir arī cīnīšanās par savām tiesībām (ja necīnies, tad pats vainīgs un nesūksties, ka tavas intereses neņem vērā).

Cita amerikāņu mentalitātes īpatnība ir to pārmērīgā paļaušanās uz formālām juridiskām normām. Morāli argumenti amerikāņiem nav argumenti, bet pavisam cita lieta juridiski. Viņu sapratnē morāles nav, objektīvi neesot zināms, kas ir labs un kas ir slikts, bet likums gan ir zināms un tas nosaka, kas ir labs un kas ir slikts. Viss, kas ir “likumīgs”, tas ir labs, viss, kas ir “nelikumīgs”, tas ir slikts, bet to savukārt nosaka juristi (advokāti, prokurori, tiesneši, ierēdņi), kuri ļoti labi zin šādas pieejas izteikti netaisnīgo dabu, bet to pieļauj un plaši izmanto savas personiskās labklājības nodrošināšanai. Šādam formālam likumcentrismam ir ļoti nozīmīga loma Amerikas sabiedriskās pārvaldes kultūrā, apvienojot kaut kādam mērķim ļoti dažādos amerikāņus, un tā saknes ir meklējamas gan Senās Romas amorāli – racionālajā tiesiskuma filozofijā, gan arī tas nāk no anglosakšu pirātu tradīcijām un morāles (katrs ierindas pirāts labprāt saplosītu savu kapteini un vairumu biedrus, bet to nedara un labprātīgi pakļaujas kapteiņa rīkojumiem, jo saprot, ka atklātā jūrā un cīņās katrs atsevišķi aizies bojā, bet visiem kopā ir izredzes izdzīvot un iespējams arī gūt kādu labumu uz citu rēķina).

No juridiskā formālisma izriet sekojoša amerikāņu vēlēšanu īpatnība – vēlēšanām nav jābūt godīgām, vēlēšanām ir jābūt likumīgām. Jeb citiem vārdiem sakot, no amerikāņu morāles viedokļa nav nekādu problēmu kaut vai viltot vēlēšanas, tas ir pieļaujams un malači, kas to spēj paveikt pareizi, bet ir kategoriski nepieļaujami to izdarīt nelikumīgi. Jeb pasakot vēl savādāk – viltot vēlēšanas drīkst, nedrīkst tapt pieķertam vēlēšanu viltošanā.

Ņemot vērā šos principus arī ir izveidojusies amerikāņu vēlēšanu sistēma. Tā nav paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem faktiski ir saņēmis vairāk vēlētāju balsu, bet tā ir paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem uzrāda vislabāko rīcībspēju un spēj vislabāk salāgot ļoti daudzās un pretrunīgās dažādo sabiedrisko grupu intereses, gūstot juridiski korektu uzvaru vēlēšanās.

No šāda viedokļa raugoties 2020. gada ASV vēlēšanas uzrāda nopietnas ASV politiskās sistēmas degradācijas pazīmes, kas nevar neradīt ilgstoši negatīvas sekas visiem (gan pašiem amerikāņiem, gan visai pasaulei).

Jā, ASV vēlēšanu sistēma pieļauj falsifikācijas, jā, amerikāņu politiķiem nav morālu problēmu viltot vēlēšanu rezultātus, bet tas ir pieļaujams tikai noteiktās robežās. Vēlēšanas drīkst viltot, bet tas ir jādara “pieklājīgi” un “civilizēti”, tā lai saglabātos vismaz iluzora vēlēšanu godīguma ticamība un netiktu rupji pārkāpts likums.

ASV Demokrātiskā partija, visdrīzāk izmisīgi ķeroties pie pēdējās iespējas, vēlēšanu rezultātus noviltoja brutāli un visai pasaulei acīmredzami. Līdz šim šādi precedenti nebija bijuši. Un pat šķietami līdzīgā 2000.gada situācija, kad Džordžs Bušs (jaunākais) kļuva par prezidentu pateicoties savam brālim, kurš, būdams Floridas gubernators, prata “pareizi” organizēt balsu skaitīšanu, nebija tik viennozīmīga. Toreiz miglainas aizdomas par falsifikācijām bija tikai vienā štatā, toties tagad ir vērojama visaptveroša un centralizēti organizēta vēlēšanu rezultātu viltošana valsts mērogā. Tas nevar nesagraut daudzu ierindas amerikāņu ticību demokrātijai. Un tas nevar neradīt precedentu, kurš nākotnē liks politiķiem rīkoties tāpat vai vēl radikālāk. Tā rezultātā zūd jēga no ārišķīgajām un dārgajām amerikāņu demokrātiskajām procedūrām un zūd viss tas, ar ko amerikāņi līdz šim tā lepojās, uzskatot sevi par labākajiem pasaulē. Tas nozīmē, ka ASV ir izsmēlusi Republikas iespējas un tā atrodas tiešas un atklātas Impērijas rašanās stadijā.

Izejot no augstāk minētā, var izdarīt noteiktus secinājumus.

ASV demokrātija ir diskreditēta globālā mērogā

Pasaulē ASV demokrātiju kritizēja jau sen, bet tā kā Amerikas valsts uzrādīja teicamus politekonomiskos rādītājus un tā bija te otrā un te pirmā attīstītākā valsts pasaulē, šai kritikai bija tīri akadēmiska nozīme. Ja pārvaldes sistēma faktiski strādā, tad var arī nepiešķirt pārāk lielu nozīmi atsevišķiem tās trūkumiem.

Nozīmīga loma demokrātijas diskreditācijai pasaules sabiedrības acīs ir pašiem amerikāņiem ar daudzajiem viņu izraisītajiem kariem un valsts apvērsumiem, kas visbiežāk tika pamatoti ar nepieciešamību ieviest vienā vai citā valstī “demokrātiju”. Bet praksē izrādījās, ka attiecīgās valstis tika prasti izlaupītas un tur tika ieviesta nevis demokrātija, bet gan amerikāņu kontrolēti pseidodemokrātiski autoritāri režīmi. Tāpēc pasaulē terminu demokrātija jau labu laiku plašās masās vairāk lieto ironiskā un izsmejošā nozīmē.

Bet līdz ar šīm vēlēšanām tiek diskreditēts nevis abstrakts demokrātijas jēdziens, bet gan ļoti konkrēta demokrātiska pārvaldes sistēma, kura līdz šim tika pozicionēta kā vislabākā pārvaldes sistēma pasaulē. Tagad izrādās, ka šī pārvaldes sistēma nav nemaz tik laba un to pārliecinoši parāda paši amerikāņi.

Tas nevar neizraisīt divu veidu sekas. Pirmkārt, demokrātija zaudēs vislabākās un populārākās pārvaldes sistēmas statusu. Ja jau paši amerikāņi, kuri sevi stādīja kā demokrātiskuma etalonu, uzrāda tādas antidemokrātiskuma tendences, tad citur pasaulē, kur demokrātiskās tradīcijas nav tik noturīgas, pilnīgi noteikti nav vērts “spēlēt demokrātiju”.

Otrkārt, tas izraisīs dziļu ASV valstiskuma krīzi. Slavenais krievu sociologs Aleksandrs Zinovjevs, kurš piedalījās Padomju Savienības iznīcināšanā, ar nožēlu vēlāk teica: “Mēs mērķējām uz komunismu, bet trāpījām Krievijai”. Kaut kas līdzīgs tagad notiek ar Amerikas Savienotajām Valstīm – diskreditējot demokrātiju neizbēgami tiek diskreditēta arī ASV.

Globālā mērogā tas izpaudīsies (var pat teikt, ka jau izpaužas) kā ASV globālās līderības zudums. Ja vēl gadus desmit atpakaļ lielākā daļa pasaules valstu puslīdz labprātīgi pakļāvās amerikāņiem un ņēma no viņiem piemēru, un tāpēc amerikāņiem bija salīdzinoši viegli realizēt savu globālo politiku, tad tagad tā vairs nav un turpmāk situācija tikai pasliktināsies. Tagad amerikāņus neviens vairs neuztver nopietni. Viņiem vairs ne tikai netic, viņus ne tikai stipri neieredz, bet nu viņus arī sāk nicināt gan kā vārguļus, gan kā kritušus cilvēkus (“padaļ”). Tagad arvien vairāk pasaulē pieņemas spēkā trends, ka pakļauties amerikāņiem nozīmē apkaunot sevi un šī tendence tikai pastiprināsies. Attiecīgi ASV reālā starptautiskā ietekme strauji ies mazumā un, lai saglābtu kaut vai niecīgas tās paliekas, amerikāņiem nāksies pielikt neierasti daudz spēka, kura viņiem nav.

ASV demokrātija (vēlēšanu sistēma) ir diskreditēta ASV pilsoņu un elites acīs

Tā kā notika plašas un visiem acīmredzamas falsifikācijas, ASV vēlēšanu sistēma ir diskreditēta gan ASV pilsoņu, gan amerikāņu elites acīs. Tās pirmā un vismazāk kaitīgākā izpausme būs apstāklī, ka neatkarīgi no tā, kurš tiks izsludināts par prezidentu, otras puses vēlētāji, atbalstītāji un pārstāvji to uzskatīs par nelikumīgi ievēlētu, centīsies cik iespējams nepakļauties varas uzurpatoram un traucēt tā politikas realizēšanu. Citiem vārdiem sakot, nākamais ASV prezidents nebūs leģitīms visas ASV sabiedrības prezidents.

Bet tas vēl nebūtu nekas, jo ar saprātīgu politiku pat tik spēcīgas krīzes teorētiski ir iespējams pārvarēt. Daudz sliktāks ir precedenta spēks. Ja jau viena puse ir atļāvusies šādi rīkoties un ir guvusi noteiktus panākumus, tad kā minimums tā var darīt un arī vajag darīt otrai pusei. Neviens Amerikā taču nav muļķis, ja jau vēlēšanas šādi falsificē vieni, tad kāpēc tieši tāpat to nedarīt arī otriem. Un viņi to noteikti darīs.

Bet, ja arī otra puse sāks rīkoties līdzīgi un sāksies vēlēšanu falsificēšanas sacensība, tad neizbēgami vienā brīdī tiks nonākts līdz atziņai, ka šo “vēlēšanu cirku” nav jēgas turpināt, jo tāpat visu izšķir viltošanas tehnoloģijas. Un šādu atziņu pastiprinās kārtējās zaudējušās puses revanšistiskās tieksmes. “Ja mēs nevaram panākt savu interešu ievērošanu izmantojot demokrātiskas procedūras, kuras tik rupji tiek pārkāptas, tātad mums ir jāizmanto citi līdzekļi – nedemokrātiski, tas ir spēka līdzekļi.” Citiem vārdiem sakot, “nost ar demokrātiju un pie ieročiem.” Bet tas jau ir īsts pilsoņu karš. Amerika strauji virzās tieši šajā virzienā.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa

No iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa. Ja jau sabiedrības sašķeltība ir nonākusi tik tālu un ja šī procesa turpmāka attīstība draud izraisīt plašu un visaptverošu pilsoņu karu, tad vai nebūtu labāk likvidēt demokrātiskās procedūras, kuras veicina šo šķelšanos un pāriet uz citu, autoritāru jeb impērisku (tādu, kur ir imperators) pārvaldes formu?!

Šāds jautājums noteikti radīsies ASV varas pārstāvjiem, jo īpaši tad, kad situācija kļūs sevišķi kritiska. Un atbildēt uz to pozitīvi traucēs tikai viens problemātisks apstāklis – neziņa un nesapratne par to, kā vislabāk noteikt to personu, kura būs imperators? Un kā pēc tam viņu virzīt, kur vajag, un kontrolēt? Bet, ja situācija būs tāda, ka kļūst arvien mazāk ko zaudēt, tad var prognozēt, ka atbildīgās personas var izlemt pamēģināt. Varbūt notiks brīnums, un viss izdosies.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz sabrukuma sliekšņa

Tāpat no iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma un iespējams arī Amerikas valstiskums atrodas uz sabrukuma sliekšņa. To, ka ASV sabiedrība ir slima, varēja novērot jau pietiekami sen, tai skaitā arī iepazīstoties ar izcilāko amerikāņu rakstnieku literārajiem šedevriem. Neskatoties uz to Amerikas sabiedrība līdz šim uzrādīja savdabīgu dzīvotspēju un iluzioniski pievilcīgus sasniegumus. Tā tas bija vēl 30 gadus atpakaļ, kad ASV, pēc Padomju Savienības sabrukuma un uz Krievijas šķietamās agonijas fona, kļuva par neapstrīdamu (visu pasaules valstu atzītu) globālo hegemonu.

Tomēr tolaik izvēlētā politekonomiskā kursa dēļ, jau pirms 20 gadiem ASV sāka uzrādīt pirmās nopietnās valsts pārvaldes krīzes pazīmes, kuras plašākai sabiedrībai bija mazāk saskatāmas un kuras pat daudzi speciālisti uzskatīja par maznozīmīgām un pārejošām. Daļai ASV varas pārstāvju kļuva skaidrs, ka ir pietiekami kardināli jāmaina pārvaldes sistēma. Citi savukārt bija pārliecināti, ka viss pa lielam ir labi un tikai nedaudz jāpiekoriģē esošais politiskais kurss. Radās elitāras domstarpības, kuras līdz ar pieaugošo amerikāņu politekonomisko lejupslīdi kļuva jo asākas. Tā rezultātā saasinājās savstarpējā cīņa par varu, tā kļuva agresīvāka un cietsirdīgāka, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras. Tas viss vēl vairāk novājināja Ameriku un saasināja objektīvās ASV politekonomiskās problēmas.

Un tagad ir nonākts tik tālu, ka Amerika visu acu priekšā ir pilnībā “zaudējusi seju”, nodevusi teju visus savus agrākos ideālus, uzrādījusi nesamierināmu sabiedrisko sašķeltību un parādījusi, ka ASV pašreiz ir vāja valsts (milzis uz māla kājām).

Amerikāņu sabiedrības tik stipras polarizācijas efekts kopā ar gadu desmitu laikā uzkrātām un samilzušām sociālām, politiskām un ekonomiskām problēmām radīja apstākļus, kuri var izraisīt lielus iekšpolitiskos satricinājumus un kuri nelabvēlīgāko scenāriju gadījumā var pat beigties ar Amerikas valstiskuma galu.

Donalda Trampa programma “Padarīsima Ameriku atkal dižu” ir iespējams pēdējais mēģinājums glābt ASV tās līdzšinējā veidolā

Pasaules plašsaziņas līdzekļi un t.s. ”sistēmas politiķi” visādos veidos noniecina Donaldu Trampu, parādot viņu kā nekulturālu huligānu un muļķi. Lai gan Trampa kritizētājiem ir daļēja taisnība, tomēr pa lielam viņi maldina sabiedrību – Donalds Tramps nebūt nav muļķis un viņa deklarētā un realizētā politika ir gan labi pārdomāta, gan pilnībā atbilstoša ASV un vairuma pasaules valstu interesēm.

Kādēļ ASV radās problēmas, kuras tagad draud to iznīcināt? Tādēļ, ka, cīnoties ar Padomju Savienību, ASV sāka iznest savu ražošanu uz Ķīnu (lai atšķeltu PSRS sabiedroto un efektivizētu savu ekonomiku) un radīja finanšu mehānismus, kas valsts vajadzībām nepieciešamos resursus smēlās ne tikai no apkārtējās pasaules, bet arī no nākamajām paaudzēm (nesamērīgā kreditēšana, valsts parāda audzēšana un pārmērīga dolāru “drukāšana”). Īslaicīgi šie pasākumi deva grandiozus rezultātus un daļēji arī tie bija kā viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ļāva ASV uzvarēt t.s. “aukstajā karā”. Tobrīd tā bija, lai gan riskanta, tomēr izsmalcināta un gudra politika.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma šo politiku bija jāpārtrauc. Un vajadzēja izveidot tādu starptautisko attiecību sistēmu, kas iespējami apmierinātu visus, lai nepārtraukti nav jātērē lieli resursi vienas vai otras starptautiskas problēmas risināšanai. Netika izdarīts ne viens, ne otrs.

Džordžs Bušs vecākais mēģināja pārtraukt neapdomīgo finanšu politiku, bet viņam tas neizdevās, jo Amerikā bija izveidojies jau pietiekami noturīgs un spēcīgs elitārs slānis, kurš “pārtika” no ASV ekonomikas finansiālas “uzpūšanas”. Un tad nāca Bils Klintons no Demokrātiskās partijas, kura laikā ASV sāka praktizēt vienpersoniski autoritāru ārpolitiku. Amerikāņi vieni paši mēģināja nodiktēt visai pasaulei kā tai būs dzīvot (un ne vienmēr gudri un tālredzīgi) un tos, kuri negribēja tam pakļauties, piespieda vai iznīcināja. Amerikāņi necieta nekādus iebildumus, sajutās Dieva lomā un sāka izturēties pret visiem atklāti augstprātīgi. ASV politiķi un ierēdņi pierada, ka viņu rīcībā ir neizsmeļami resursi, ka visas problēmas var atrisināt ātri un vienkārši, ka viņu aizrādījumus un lūgumus jebkuras valsts pārstāvji bez ierunām izpilda. Tā visa rezultātā ASV no vienas puses pilnīgi nevajadzīgi “uz līdzenas vietas” zaudēja liela skaita cilvēku simpātijas, iemantoja nelabvēļus un ienaidniekus, bet no otras puses amerikāņu valdošās aprindas arvien vairāk degradējās, tai skaitā arī profesionāli (ļoti labi šo degradāciju ilustrē arī Džozefa Baidena karjera un manieres).

Ko tad piedāvā Donalds Tramps? Nekavējoties pārtraukt šo politiku, kura ASV ir novedusi tik tālu, un sākt taupīt resursus, lai tos izlietotu iekšējās atveseļošanās programmām. Tramps piedāvā amerikāņiem koncentrēties uz samilzušo valsts iekšpolitisko problēmu risināšanu, atstājot ārpolitiku nosacītā pašplūsmā. Tramps saka: vispirms Amerikai ir jāpārvar iekšējās grūtības, jāpieņemas spēkā un tikai tad var atgriezties pie aktīvas mesiāniskas ārpolitikas. Un viņam ir pilnīga taisnība, jo ASV nav tik daudz resursu, lai pārvaldītu pasauli kā iepriekš, Amerika ir pārāk novājināta, lai kā iepriekš diktētu pasaulei savu gribu, un pasaule jau ir pārāk stipri mainījusies, lai labprātīgi pakļautos amerikāņiem kā iepriekš.

Savukārt Trampa pretinieki piedāvā atstāt visu kā ir un tikai nedaudz piekoriģēt esošo ekonomikas un ārpolitikas inerciālo kustību. Ārpolitikā autoritārais spiediens ir jāturpina, tikai tas ir jādara mazliet savādāk, mazliet “gudrāk” un jāvēršas pret galvenajiem “nemiera cēlājiem” – pirmkārt, Krieviju. Ekonomikā jāturpina audzēt parādus un “drukāt” dolārus, tikai jāizdomā vēl kāds situatīvs risinājums, lai vēl uz kādu laiku novērstu finansiālo krahu (un kad šis laiks atkal iztecēs, tad izdomās vēl kādu īslaicīgu risinājumu). Un, protams, ir jāizmanto viss ierastais Demokrātiskās partijas metodoloģiskais komplekts (jo tas esot vislabākais un visefektīvākais) – migranti un minoritātes (jo īpaši homoseksuālisti) kā sociālā bāze un galvenais organizatoriskais spēks, vienotas neoliberālas “globālās valsts” izveidošana uz nacionālo valstu rēķina (tai skaitā arī uz ASV un tās iedzīvotāju rēķina) un t.s. ”maigais spēks” un mākslīgi radītās revolūcijas kā ārpolitiskas piespiešanas līdzeklis.

Šādas “demokrātu” politikas problēma ir, pirmkārt, apstāklī, ka ASV ir pārāk novājināta, lai veiksmīgi to realizētu, un tās turpināšana ved Ameriku uz pilnīgu spēku izsīkumu, kurus visdrīzāk pienācīgā apjomā vairs nevarēs atjaunot. No otras puses cilvēku vairākums gan Amerikā, gan citās pasaules valstīs ir pret šādu politiku. Cilvēki ir neapmierināti ar globālo neoliberālo kursu un šī neapmierinātība turpina pieaugt. Jā, neoliberāļiem pagaidām vēl izdodas apmānīt kūtro un mazorganizēto tradicionālo vairākumu un uzspiest tiem savu gribu, bet šīm spējām jau ir redzams gals. Pie tam šī neoliberālās ideoloģijas un metodoloģijas izsmeltība ir saistīta ne tikai ar cilvēku apnikumu un pieņemšanos prātā, bet arī ar tautas masu radikalizāciju un klasiskās liberālās idejas pilnīgu kompromitēšanu. Attiecīgi nākotnē tas sola ļoti lielas nepatikšanas visā “globālās valsts” teritorijā (galēji antiliberālas un totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanos).

Tāpēc Tramps arī saka, ka “Amerika pirmajā vietā” un līdz ar to viņš velk treknu strīpu pār neoliberāļu “globālās valsts” aizmetņiem. Jeb, citiem vārdiem sakot, Tramps mēģināja uzsākt ASV atdalīšanos no veidošanas procesā esošās “globālās valsts”, jeb, vēl savādāk sakot, Tramps aizsāka ASV nacionālās atbrīvošanās kustību no “globālās valsts” okupācijas režīma (tas, ka ASV ir “globālās valsts” centrs pēc būtības neko nemaina, jo amerikāņu vairākumam tas tikai kaitē), kurš lielā mērā balstās uz amerikāņiem naidīgu ārvalstu informatīvajiem, finansiālajiem un specstruktūru “durkļiem”.

Rezumējot, Trampa un Demokrātiskās partijas pieejas ir diametrāli pretējas un principiāli nesavietojamas. Tās nevar realizēt vienlaicīgi – viena pieeja izslēdz otru. Vai nu viena programma, vai arī otra. Praktiski tas arī nozīmē, ka viena liela cilvēku grupa iegūs/paturēs ietekmi un finanšu resursus, bet otra grupa to zaudēs. Vieni iegūs visu, bet otri visu zaudēs. Tādēļ cīņa ir tik sīva un nežēlīga un tādēļ kaujas karstumā tiek pārkāptas un tiks pārkāptas jebkuras robežas.

Baidens – to globālo spēku kandidāts, kuriem ir nepieciešama vāja un viegli vadāma ASV

Ja Donaldam Trampam Amerika ir pirmajā vietā, tad “demokrātiem” pirmajā vietā ir mītiskas “vērtības”, kuras tie propagandiski dēvē par vispārcilvēciskām. Atsevišķi deklaratīvi šo “vērtību” elementi reizēm izskatās smuki un pieņemami, bet, ja apskata visas šīs deklarācijas kopumā (Karls Popers “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensiss Fukujama “Vēstures gals”, Sorosa darbi u.c.) un ja apskata “demokrātu” faktiskās darbības, tad kļūst skaidrs, ka šīs “vērtībām” ir, pirmkārt, šauri egoistiskas, otrkārt, tās nekādā mērā nav vispārcilvēciskas un, treškārt, tās ir antivēsturiskas, antihumānas, antisociālas un visbeidzot arī atklāti pretvalstiskas. Tās ir “vērtības”, kuras apšauba vai noliedz fundamentālas filozofiskas, sociālas un cilvēciskas konstantes. Tās ir “vērtības”, kuras iznīcina sociālas struktūras, kuras iznīcina jebkādus ideālus un jēgpilnus vērtīborientierus un kuras tādā veidā iznīcina cilvēku tā klasiskajā izpratnē, aizstājot to ar visai nepievilcīgu un vāju radījumu (egoistisku, izvirtušu, stulbu un agresīvu), kuru ir viegli vadīt un kuru, ja nepieciešams, nav žēl upurēt.

Sabiedrības un valstis, kurās veiksmīgi tiek realizēta šāda politika, sākumā kļūst vājas (jo tiek novājinātas vai sagrautas sociālās struktūras), bet pēc tam pašas iznīkst (dēļ izvirtību plašās izplatības, kas izraisa nespēju veikt jebkādu konstruktīvu darbību), ja vien laicīgi nenotiek sabiedrības attīrīšanas process.

Seno Austrumu karamākslas traktātos ir aprakstītas stratēģijas, kuru mērķis ir panākt, lai pretinieka teritorijā izplatās izvirtības un lai pretinieka armijā izplatās izvirtības, un tādā veidā var radīt apstākļus, lai uzvarētu vai pat pilnībā iznīcinātu pietiekami spēcīgu pretinieku. Tas, kas notiek ASV un daudzās citās pasaules valstīs (arī Lielbritānijā, Francijā, Vācijā u.c.), atbilst šādas kara stratēģijas praktiskai realizācijai.

Jebkurā gadījumā Demokrātiskās partijas programma ir galēji nepieņemama lielai vai iespējams pat lielākai daļai ASV iedzīvotāju, tāpēc tās turpmāka realizēšana Ameriku kā minimums nestiprinās, bet faktiski turpinās novājināt. Pie tam “demokrātu” programma ir vērsta pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri savulaik radīja ASV, pret tās galveno sociālo bāzi un spēka avotu – pret baltādainajiem un jo īpaši pret normāliem (heteroseksuāliem) baltādainiem vīriešiem. Un tā kā Demokrātiskā partija savā politikā uzsvaru liek visa cita starpā arī uz migrantu masām, viņi līdz ar to sevi pretnostata visiem tiem amerikāņiem, kuri tur dzīvo ilgāk un ir nostiprinājušies; tas ir – pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri piedod sabiedrībai stabilitāti un kas ir jebkuras sabiedrības un valsts sociālais balsts. Tāpēc pats fakts, ka šādas politiskās orientācijas partija gūst lielus panākumus, parāda ASV iekšējo vājumu, bet apstāklis, ka šāda partija ilgstoši ir pie varas, realizējot attiecīgu politiku, un ka tā arvien vairāk radikalizējas, rāda, ka Amerikai ir ļoti nopietnas iekšpolitiskas problēmas.

Ja izmanto vēsturiskas analoģijas, tad Demokrātu partija līdzinās barbaru partijai, kura mēģina sagrābt varu Romā, lai to, vai nu pārveidotu pēc sava barbariskā prāta, vai arī, lai vienkārši iznīcinātu.

Kāpēc “demokrāts” Donalds Tramps kļuva par Republikāniskās partijas līderi?

Lai labāk izprastu procesus, kuri pašreiz notiek Amerikā, vajag mazliet rūpīgāk aplūkot Donalda Trampa personību un viņa faktisko politisko orientāciju.

Donalds Tramps ir no Ņujorkas. Viņam ir bijusi ļoti vētraina privātā dzīve, ko viņš nemaz neslēpj un pat lepojas ar to. Tramps ir “šovmens”, kurš prot un kuram patīk “spēlēt uz publiku”. Trampa reliģiskie uzskati ir pietiekami brīvi un viņš savā būtībā ir pietiekami tolerants cilvēks. Tramps gana ilgi ir bijis Demokrātiskās partijas biedrs un par stabilu “republikāni” kļuva tikai 2012.gadā. Trampi un Klintoni draudzējās ar ģimenēm. Trampa uzticības persona ir bijušais “demokrāts” un bijušais Ņujorkas mērs Rūdijs Džuliāni, kurš ir pietiekami liela autoritāte arī “demokrātu” aprindās.

Neskatoties uz savu partejisko piederību, Tramps savā būtībā ir “demokrāts”. Trampa uzvedība un tikumi ir izteikti “demokrātiski” un viņa realizētā politika ir klasiska “demokrātu” politika.

Lai gan pret Trampu ļoti asi un nekorekti nostājās lielākā daļa ASV plašsaziņas līdzekļu, viņš kā prezidents pat nemēģināja izmantot savu administratīvo resursu, lai vērstos pret tiem, un cīnījās ar tendenciozajiem medijiem tikai vārdiski. Tramps ar savu rīcību apliecināja, ka vārda brīvība viņam ir vērtība (atšķirībā no viņa oponentiem, kas savā politiskajā cīņā arvien biežāk sāk izmantot primitīvu cenzūru, tai skaitā to vēršot arī tieši pret ASV prezidentu).

Republikāniskā partija deklaratīvi iestājas par tradicionālām vērtībām, stiprām ģimenēm un augstu morālo stāju. Tā ir viena no galvenajām nostādnēm, par ko parasti balso “republikāņu” vēlētājs. Tramps pieņēma šos uzstādījumus. Bet viņš tos īpaši neuzsvēra un neattīstīja, kas nav dīvaini, jo viņš pats personiski ne pārāk atbilst pietiekami augstajiem “republikāņu” deklaratīvajiem morālajiem standartiem. Un uzreiz pēc ievēlēšanas viņš paziņoja, ka nemēģinās atcelt tobrīd tikko ASV mērogā legalizētās viendzimuma “laulības” un turēja savu vārdu. Arī te viņš rīkojās kā klasisks “demokrāts”.

Donalds Tramps ieies vēsturē visa cita starpā arī kā viens no retajiem ASV prezidentiem, kurš nav izraisījis nevienu karu. Demokrātiskās partijas prezidents Baraks Obama saņēma Nobela miera prēmiju un uzreiz pēc tam viņa administrācija iniciēja virkni apvērsumu arābu valstīs (t.s. ”arābu pavasaris”), kas drīzumā izvērtās tiešā iebrukumā Lībijā un gandrīz izvērtās tiešā iebrukumā Sīrijā, kurš nenotika tikai tādēļ, ka pie Sīrijas krastiem nostājās ar vecām atomraķetēm bruņotā “Maskava”. Un tālāk Ukraina – par tur notikušo lielā mērā atbildīga ir arī Obamas administrācija.

Savukārt formālais “republikānis” Tramps ilgi un skaļi biedēja Ziemeļkoreju, lai pēc tam ar to apkamptos. Būdams iedzīts iekšpolitiskā un ārpolitiskā strupceļā, Tramps tomēr deva pavēli dot raķešu triecienus pa Sīriju, pirms tam laicīgi brīdinot visus, ka to darīs, lai pēc iespējas neviens neciestu. Kad Trampam tika draudēts ar impīčmenta procedūras uzsākšanu, viņš tomēr pavēlēja izšaut raķetes uz Irānas ģenerāli, bet tas bija tikai viens karavīrs ar savu apsardzi, kurš jau ilgstoši reāli karoja pret ASV spēkiem. Karu ar Irānu Tramps tā arī neuzsāka, lai gan viņš kā Izraēlas draugs to īpaši nemīl. Jā, Tramps atbalstīja sava padomnieka (neokonservatora Džona Boltona) ieceri organizēt Venecuēlā revolūciju ierastajā “demokrātu” stilā. Nesanāca, tāpat kā nesanāca pēc tam nolaupīt prezidentu Maduro. Bet ar to viss arī beidzās. Tiešs iebrukums Venecuēlā nesekoja, lai gan ar to tika draudēts. Līdz ar to Trampam izdevās izpildīt savu priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš nevienu karu neizraisīs, un līdz ar to viņš apliecināja savu “demokrāta” dabu.

Visbeidzot Tramps rīkojas kā īsts demokrāts, kurš nostājas normālā sabiedrības vairākuma pusē, mēģina ievērot sabiedrības vairākuma objektīvās intereses un respektē pamatoto vairākuma gribu. Un šis vairākums ir ļoti stipri noguris no “demokrātu” politikas.

Tad nu rodas jautājums, kā tas nākas, ka pārliecināts “demokrāts” Tramps ir pārgājis pretinieku nometnē un kļuvis par Republikāniskās partijas līderi? Pie tam Tramps tāds nav vienīgais. Acīmredzot tādēļ, ka ar Demokrātisko partiju ir notikušas kaut kādas nelabas transformācijas, kuras nesakrīt ar klasisko “demokrātu” uzskatiem un viņiem kā mazākais ļaunums kļūst bijušie politiskie oponenti.

Trams ciena vārda brīvību, bet viņa pretinieki to sāk iznīcināt. Tramps cenšas būt vienādi tolerants pret visiem – gan pret baltajiem, gan nēģeriem un latīņamerikāņiem, gan pret tradicionālo sabiedrību, gan LGBT, gan pret kristiešiem, gan musulmaņiem, bet viņa pretinieki atbalsta nēģeru rasismu, veicina pret baltajiem vērstu rasismu, sadarbojas ar islāmistiskiem radikāļiem, apkaro kristietību un arvien vairāk tiecas ierobežot tradicionālo amerikāņu tiesības. Un tam visam klāt nāk vāji maskēta pedofilijas atbalstīšana no augstāko Demokrātiskās partijas pārstāvju puses.

Visbeidzot kari. Klasiskie “demokrāti” vienmēr ir iestājušies pret kariem un atklātu ārpolitisku agresiju, bet pēdējo gadu desmitu laikā Demokrātiskā partija ārpolitiskās agresijas ziņā ir jau apsteigusi “republikāņu ērgļus”. Jā, šie kari ir netieši un netradicionāli, bet tā tāpat ir agresija, kurā tāpat iet bojā cilvēki un kurā valstis tiek izpostītas. Noteiktā mērā šie kari ir efektīvāki, bet tie tāpat ir kari un visa pasaule par šo amerikāņu karadarbības veidu jau zin. Tāpēc Demokrātu partiju jau ilgstoši atbalsta arī agresīvākie “republikāņi”, ieskaitot Bušu klanu un neokonservatorus.

Tāpēc izskatās, ka gan Tramps, gan citi pārliecinātie “demokrāti” vienkārši bija spiesti mainīt partejisko piederību, jo izrādījās, ka ar saviem agrākajiem politiskajiem oponentiem viņiem ir vieglāk atrast kopēju valodu. Un nav brīnums, ka tā, jo tas, ko jau labu laiku atļaujas “demokrāti”, apliecina, ka normālam cilvēkam šai slimnieku midzenī ir grūti atrasties.

ASV Demokrātiskā partija – ASV ienaidnieku apvienība

Tas, kas pašreiz notiek ASV, līdzinās tam, kas notika ar Padomju Savienību. PSRS sabruka, jo pret to konsolidēti darbojās ļoti daudzi un galēji pretrunīgi ārpolitiskie un iekšpolitiskie spēki, kuri tika apvienoti tikai uz cīņu pret Padomju Savienību. PSRS grāva vairuma Savienības tautu pārstāvji, visi nomenklatūras un specstruktūru grupējumi, visu Savienības tautu emigrācijas, visu reliģiju pārstāvji, visa politiskā spektra pārstāvji (sākot no fašistiem un nacistiem un beidzot ar sociālistiem un komunistiem) un, protams, visas naidīgās ārvalstis, kas viss kopā ļāva radīt sociālu efektu, kad mazisko, pēc desām un izpriecām kāro mietpilsoņu masas ar prieku ļāvās apmānīties un paši ar iedvesmu iznīcināja savu nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo valsti (un pēc tam žēlojās un vaimanāja par valsts sabrukuma sekām). ASV jau pietiekami ilgi notiek līdzīgi procesi.

Ja par PSRS kapraci kļuva komunistiskā partija, tad Amerikā šai lomai izvirzās Demokrātiskā partija, kurā ir apvienojušies un kuru atbalsta lielākie ASV ienaidnieki. Kā nozīmīgākos no tiem var minēt Lielbritāniju, Japānu, Saūdu Arābiju, latīņamerikāņus ar Kubu priekšgalā, Ķīnu, nēģeru rasistus, “trockistus” un t.s. “melno internacionāli” (saglabātās un pilnveidotās nacistu struktūras).

1. Lielbritānija ir sens un bīstams amerikāņu ienaidnieks. Amerika ir bijusī britu kolonija, kura, piepalīdzot Francijai un Krievijai, izkaroja sev neatkarību. Amerikas separātisms iezīmēja Lielbritānijas impērijas norietu. Un tieši ASV tās prezidenta Franklina Rūzvelta personā ir atbildīga par Lielbritānijas impērijas izformēšanu (brīvlaišanu). No britu aristokrātu skatu punkta amerikāņi ir plebeju dumpinieki un valsts nodevēji, kuri izpostīja tik labo un ideālo Impēriju. Lielbritānijas redzējumā ASV ir britu teritorija, kuru tādā vai citādā veidā (vai formā) būtu labi tomēr atgūt.

Pēc pirmā pasaules kara, kura laikā briti pamanījās iznīcināt gandrīz visus savus konkurentus un ienaidniekus (Vācijas impēriju, Austroungārijas impēriju, Osmaņu impēriju un Krievijas impēriju), Lielbritānija kļuva par spēcīgāko pasaules valsti, kurai palika tikai viens globāls konkurents – ASV. Ir eksperti, kuri uzskata, ka šai laikā ASV un Lielbritānija atradās uz savstarpēja kara sliekšņa un tas nenotika tikai tādēļ, ka abas anglosakšu lielvalstis nolēma karot “ar citu rokām”. Tā Vācijā pie varas nonāca Hitlers, kuram palīdzēja gan amerikāņi, gan briti. Lielbritānija esot gribējusi lielu Eirāzijas karu ar Vācijas uzvaru, lai pēc tam sakautu karā novājinātos nacistus, “atbrīvojot” visu Eirāziju, kas tiem dotu iespēju pakļaut amerikāņus. Savukārt ASV visu lika uz tāda pat mēroga karu Eiropā, kurā nacisti zaudē, kas ļauj amerikāņiem pieņemties spēkā un no savas puses pakļaut britus, kas pēc tam arī notika.

Lai kā arī nebūtu, bet aiz britu un amerikāņu savstarpējas draudzības apliecinājumiem slēpjas senas un dziļas pretrunas, domstarpības un naids. Un tas būtu tikai loģiski, ka uzreiz pēc Lielbritānijas impērijas izformēšanas, britu aristokrāti sāktu meklēt citus veidus kā atjaunot vai pat pavairot zudušo impēriju. Un tas būtu tikai loģiski, ka viņi šādos apstākļos (kad ir vājāki par pretinieku), izmantotu tās metodes, kurās viņi ir tik lieli meistari un izmantojot kuras Lielbritānijas impērija vispār tika radīta. Slepenā kara metodes, operatīvās darbības metodes, “maigā spēka” metodes.

ASV Demokrātiskā partija pa visu pasauli ir izbazūnējusi “iejaukšanās ASV vēlēšanās” problemātiku. “Demokrātu” propaganda par šo tēmu ir absurda un visticamāk nepatiesa, tomēr pati problēma pastāv, pie tam jau sen. ASV valsts pārvaldes sistēma un demokrātija ir tāda, ka tā prasīties prasās, lai tajā no ārpuses kāds iejauktos, ko arī jau pietiekami sen dara visi, kuriem nav slinkums. Un pirmkārt to dara Lielbritānija, kurai šai ziņā ir vislielākās iespējas, jo ASV ir angliski runājoša valsts ar anglisku kultūru un mentalitāti.

Britu medijiem ir pietiekami liela ietekme uz Amerikas informatīvo telpu. Britu ekspertiem ir liela ietekme uz amerikāņiem. Britu mācību iestādēm ir nozīmīga ietekme uz Amerikas akadēmisko vidi. Britu specstruktūrām ir gandrīz ideāli apstākļi operatīvam darbam visā ASV teritorijā.

Tieši britu aristokrāts Vinstons Čerčils pēc Rūzvelta nāves uzsāka t.s.“auksto karu”. Sers Karls Popers savu darbu radīja Lielbritānijā, kur par to ieinteresējās britu specdienesti un sāka plaši izplatīt. Viens no Demokrātiskās partijas ideologiem un sponsoriem Džordžs Soross sava kapitāla lielāko daļu ieguva no Lielbritānijas, spekulējot ar sterlinmārciņu (ļoti labs un pārdomāts milzīgas naudas summas nodošanas paņēmiens), un viņa izplatītā ideoloģija saskan pirmkārt ar Lielbritānijas pieeju. Londona jau labu laiku ir kļuvusi par migrantu pilsētu. Ja amerikāņi daudzu štatu līmenī vēl pretojas neoliberālajam kursam, tad Lielbritānija ir viena no neoliberālisma paraugvalstīm, kurā šīs destrukcijas tiek iedzīvinātas apsteidzošā kārtā, kas labi saskan ar britu iepriekšējo gadsimtu stratēģiju – vispirms izmēģināt sociālas inovācijas uz sevis, lai pēc tam tās ieviestu citur, kas ļauj tā aizsegā realizēt savas ģeopolitiskās intereses (novājināt, pakļaut vai iznīcināt attiecīgo valsti). Briti ir pieskaņojušies ASV hegemona statusam; Lielbritānija gūst savu labumu no amerikāņu pēdējo gadu desmitu agresijām, bet visa vaina un atbildība par to gulstas uz ASV.

Visbeidzot, 2016.gada ASV vēlēšanās britu mediji atklāti un agresīvi nostājās pret Donaldu Trampu, bet “bijušais” britu specdienestu darbinieks aktīvi izplatīja Trampu “kompromitējošu” un nomelnojošu “dosjē”. Tiesa gan pēdējās vēlēšanās briti bija mazliet uzmanīgāki un tik tieši vairs nerīkojās, kas atkal labi saskan ar gadsimtiem senām Lielbritānijas slepenās darbības tradīcijām, lai gan Džonsons Baidenu apsveica teju pirmais.

2. Japāna. Diez vai uz pasaules ir tauta, kurai ir tik pamatots iemesls neieredzēt amerikāņus kā japāņiem (ja nu vienīgi vēl “indiāņiem”). ASV vardarbīgi pārtrauca Japānas pašizolāciju, uzsākot mēģinājumu ielauzties noslēgtajā un savdabīgajā japāņu sabiedrībā. ASV karoja ar Japānu un uzvarēja, atņemot tai visus iekarojumus. ASV uzmeta Japānai atombumbas. Japānā joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks un amerikāņi joprojām reizi pa reizei atļaujas pietiekami necienīgi jaukties japāņu iekšējās lietās.

Tomēr japāņi nebūt nav mazi un pūkaini. Japāņu kultūra ir tik savdabīga un noslēgta, ka to ir grūti izprast. Japāņi lielā mērā ir karavīru (samuraju) tauta, attiecīgi viņiem ir tendence nekad nepadoties. Japāņiem ir raksturīga hipertrofēta tieksme uz ideālo, kas nozīmē, ka viņi savā darbībā ar maksimālu centību cenšas sasniegt ideālu. Tā rīkojas japāņu karavīri (samuraji), tā rīkojas japāņu prostitūtas (geišas), tā rīkojas japāņu algotie slepkavas un noziedznieku barveži (jakudzas), tā rīkojas japāņu kalpi un strādnieki, tā rīkojas japāņu zinātnieki un tā visticamāk rīkojas arī japāņu “neredzamās frontes” darboņi. Tāpēc pamatoti var pieņemt, ka japāņu operatīvās darbības subjektiem ir efektīvi, labi apslēpti un ilgstoši dzīvotspējīgi slepeno palīgu tīkli (jo īpaši bijušajās japāņu okupētajās teritorijās). Šādam pieņēmumam par labu liecina Japānas pēdējo divu gadsimtu vēsture.

19.gadsimta vidū Japāna bija salīdzinoši vāja un atpalikusi valsts, bet jau uz gadsimta beigām tā savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu līmeni. 1904.gadā Japāna uzvarēja krievu – japāņu karā un tas lielā mērā tika panākts, izmantojot “maigā spēka” metodes (krievu armija sākotnēji bija pilnīgi negatava karam, bet vēlāk Krievijā pēkšņi sākās 1905.gada revolūcija). Ar japāņiem cieši saistīts ir “Zaļā drakona ordenis”, kuram bija nozīmīga loma vācu nacisma dzimšanā, jo īpaši tā okultajā un antikristietiskajā izpausmē.

Amerikāņi, sākot karu ar Japānu, visdrīzāk ņēma vērā bēdīgo krievu pieredzi, un sadzina koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus (katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu). Un karu Amerika uzvarēja bez iekšējiem satricinājumiem. Bet, neskatoties uz zaudējumu, Japāna drīz vien atkopās un sasniedza labāku dzīves līmeni kā kara uzvarētājiem. Japāņi daudz mācījās, ieviesa jaunākās tehnoloģijas un kļuva par vienu no tehniski attīstītākajām valstīm pasaulē.

Viens no Amerikas lepnumiem un tās globālās hegemonijas balsts ir kinoindustrija. Japāņiem (Sony) jau labu laiku pieder nozīmīga daļa no tās. Bet Holivuda ir viens no Demokrātiskās partijas aktīvu atbalstītāju midzeņiem, kas intensīvi ražo izvirtības veicinošu produkciju.

Japānis Frensis Fukujama ar savu darbu “Vēstures gals” ir kļuvis par ASV Demokrātiskās partijas pravieti. Viņa koncepcija ir vienlaicīgi gan izsmalcināta un dziļa, gan ārišķīgi pievilcīga, gan antikristietiska un agresīva.

Visu pasauli, tai skaitā arī ASV ir pārņēmusi tetovēšanās sērga. Tās izteikti negatīvo ietekmi un antisociālo dabu joprojām reti kurš saprot. Japāņiem ir senas un izsmalcinātas tetovēšanās tradīcijas. Pie tam paši japāņi to uzskata par sabiedrības padibeņu (noziedznieku) kultūras izpausmi un tā galvenokārt dzīvo jakudzu vidū, kā arī tai sabiedrības daļā, kura ir atstāta jakudzu pārvaldībā (noziedzīgā pasaule un krituši zemāko šķiru cilvēki).

Donaldam Trampam bija ļoti labas izredzes pārliecinoši uzvarēt vēlēšanās. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecināja par labu viņam. Un tad atnāca COVID19, kas deva nozīmīgu triecienu pa Trampa popularitāti un reitingiem. Lai gan COVID19 izcelsme precīzi nav zināma, liela daļa sabiedrības un daudzi eksperti to uzskata par laboratoriski radītu. Un ir eksperti, kuri uzskata, ka COVID19 ir bioloģiskais ierocis, kuru pasaulē palaida ar “demokrātiem” saistīti spēki, lai visa cita starpā arī nepieļautu Trampa pārvēlēšanu.

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka Japāna 2.pasaules kara laikā strādāja pie bioloģiskajiem ieročiem, ar kuriem tā cerēja izšķirt kara gaitu sev par labu. Pēc kara šie speciālisti pārcēlās uz ASV Fort Detrikas militāro laboratoriju un turpināja iesākto darbu tur. Un tieši šī laboratorija tiek minēta kā viena no iespējamajām koronavīrusa noplūdes vietām. Globālo covidiotisko histēriju ar savām pārspīlētajām un kļūdainajām prognozēm aizsāka Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kurai ir cieši sakari ar japāņu finansistu Hariju Tanaku. Lielākie japāņu farmācijas uzņēmumi ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kuras ietekme uz cilvēku būs līdzīga kā tad, ja tiktu veikta cilvēka gēnu modificēšana (pēc būtības ir runa par cilvēku ģenētisko modificēšanu bez gēnu modificēšanas). Tāpēc, ja COVID19 ir mākslīgi radīts un apzināti palaists, tad šāda rīcība atbilst japāniskai mentalitātei.

3. Saūdu Arābija. Pasaulē ir vairāk kā 1,6 miljardi musulmaņu, no kuriem 85% – 90% ir sunītu novirziena musulmaņi (vairums no pārējiem – šiīti). Visu musulmaņu (jo īpaši sunītu) galvenā svētvieta ir Meka, kurā vismaz reizi mūžā būtu jābūt pabijušam katram musulmanim. Otra nozīmīgākā musulmaņu svētvieta ir Medīna. Abas atrodas Saūdu Arābijā. Tāpēc Saūdu Arābija sevi uzskata par visu musulmaņu reliģisko centru un par valsti, kurā tiek praktizēts vienīgais pareizais Islāms (šai ziņā nesamierināma Saūdu Arābijas konkurente un ienaidniece ir Irāna, kura ir šiītu musulmaņu garīgais centrs; šiītisms savā būtībā ir Islāms, kuru persieši adaptēja savām vajadzībām). Saūdu Arābija ik gadu pilnīgi oficiāli tērē desmitiem miljardus dolāru savas Islāma versijas propagandēšanai pasaulē. Saūdu Arābija ir arī galvenais islāmistu terorisma vadības centrs.

Mūsdienu Saūdu Arābija izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties Lielbritānijas atbalstam. No tā laika “saudītiem” ir ciešas un noturīgas saites ar britiem. Līdzīgi kā Lielbritānija, arī Saūdu Arābija ir monarhija, tikai daudzkārt despotiskāka un pilnīgi bez jebkādiem demokrātiskiem institūtiem. Saūdu Arābijā valda ļoti nežēlīgi likumi un tikumi, kas pirmkārt izriet no “saudītu” klanu pārstāvju vergturu mentalitātes. “Saudīti” un līdz ar to arī islāmisti dziļi nicina visu rietumniecisko, tai skaitā un pirmkārt amerikāņus, uzskatot tos par izvirtušiem vārguļiem. Viņi absolūti tic, ka Muhameds ir pēdējais pravietis, un tāpēc viņu globālā uzvara ir neizbēgama.

Saūdu Arābijas bagātību avots ir milzīgie naftas krājumi. Saūdu Arābijas teritorijā atrodas ASV karaspēks. Saūdu Arābijas armija ir viena no labāk bruņotajām armijām reģionā, tai pat laikā tai ir zemas kaujasspējas dēļ tās karavīru vājā kaujasgara.
Saūdu Arābija cenšas risināt savas starptautiskās problēmas, pirmkārt, visus nopērkot. To viņi intensīvi dara arī Lielbritānijā un ASV.

“Saudītiem” ir cieši sakari ar Bušu klanu. 11.septembra teroristisko uzbrukumu, kuru savu politisko mērķu sasniegšanai izmantoja Džordža Buša jaunākā administrācija, izpildītāju līmenī organizēja Saūdu Arābijas specdienesti. Tomēr, ja pie Buša “saudītiem” bija jaunāko partneru statuss, tad pavisam cita veida attiecības tiem ir ar Klintoniem. Hilarija Klintone pēc būtības ir Saūdu Arābijas kā minimums ietekmes aģente. Ilggadīgā Klintones asistente, draudzene un, kā runā, arī piegulētāja bija Huma Abedin, kuras vecāki dzīvoja Saūdu Arābijā un tur tieši un atklāti nodarbojās ar Islāma propagandas organizēšanu Rietumvalstīs. Tāpēc jo loģiska ir gan ASV ārpolitiskā kursa maiņa Obamas – Klintones laikā, sākot tieši atbalstīt radikālos islāmistus (“arābu pavasaris”), gan arī fakts, ka Saūdu Arābija finansēja Hilarijas Klintones (Demokrātiskā partija) priekšvēlēšanu kampaņu.

4. Latīņamerikāņi un Kuba. Latīņamerikāņi (jeb hispāņi) ir starp lielākajām ASV minoritātēm (vidēji ASV virs 18%, bet atsevišķos štatos virs 35%) un tie sastāda ievērojamu daļu migrantu, kuri ik gadu ierodas ASV labākas dzīves meklējumos. Tāpēc latīņamerikāņi ir starp galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālās bāzes grupām. Bet latīņamerikāņi nebūt nav viennozīmīgi pozitīvi noskaņoti pret ASV.

Latīņamerikāņi ir pārsvarā spāniski runājoši, pretstatā angliski runājošajiem amerikāņiem. To vairums ir spāņu kultūras nesēji ar spānisku mentalitāti un arī spānisku vēsturisko apziņu, pretstatā amerikāņu vairākuma angliskai mentalitātei un angliskajai vēsturiskajai apziņai. Bet Spānija un Anglija bija nāvīgas ienaidnieces. Tieši Anglija faktiski iznīcināja Spānijas impēriju, kad tā atradās savas varenības virsotnē. Noteiktā mērā Lielbritānijas impērija tika radīta uz Spānijas impērijas drupām.

ASV ir karojusi gan ar Spāniju, gan tām Latīņamerikas valstīm, kuras atdalījās no Spānijas. Šo karu rezultātā ASV ievērojami palielināja savu teritoriju (Florida tika iegūta no Spānijas, bet Teksasa, Ņūmehiko, Arizona, Kalifornija, Nevada un Jūta no Meksikas) un pakļāva savai ietekmei abu Amerikas kontinentu valstis. Tāpēc latīņamerikāņi ne pārāk mīl ASV un latīņamerikāņu vidū ļoti plaši ir izplatīti antiamerikāniski noskaņojumi.

ASV savos karos pret Latīņamerikas valstīm pārsvarā uzvarēja. Izņēmums ir Kuba, kur amerikāņi cieta pilnīgu fiasko un ne tikai tāpēc, ka kubiešiem vienubrīd palīdzēja PSRS, bet galvenokārt dēļ kubiešu augstās motivācijas, cīņasspara un labajām pašorganizēšanās spējām. Amerikāņi Kubu bija pārvērtuši par savu prieka māju un piesmēja to tik neiedomājamos apmēros, ka kubiešu vairākums ar iedvesmu atbalstīja Fidela Kastro vājiņo cerību dzirkstelīti, kas izvērtās tik apjomīgā liesmā, kura Latīņamerikā un pašā ASV deg joprojām. Amerika ļoti centās pakļaut un iznīcināt Kubu, bet viņiem tas nekādi neizdevās; arī tad, kad PSRS vairs nebija un Kuba atradās t.s. ”dubultajā blokādē”. Kuba kļuva par Latīņamerikas sirdi, par Latīņamerikas revolucionāro kustību centru; un tāda tā ir joprojām. Un arī Kubai ir spēcīgi operatīvās darbības subjekti, kuri savas spējas ne reizi vien ir pierādījuši. Latīņamerikāņi kā reiz ir tā vide, kurā Kubas “taustekļi” visorganiskāk iekļaujas.

To, kas ir kas, simboliskā formā visai pasaulei nodemonstrēja pieredzējušais revolucionārs un Kubas līderis Rauls Kastro, pārtverot un demonstratīvi visiem parādot ASV prezidenta Baraka Obamas “maigo roku”.

Visbeidzot nesen Donalds Tramps paziņoja, ka ASV vēlēšanās esot iejaukusies arī Kuba. Uz Amerikā notiekošā fona šis paziņojums izskatās smieklīgs un to var uztvert kā Trampa realitātes zuduma pazīmi, tomēr savā būtībā tas nav nekas fantastisks vai neiespējams – Kubai ir gan augsta motivācija to darīt, gan profesionālās spējas un resursi, gan arī plašas sociālās iespējas.

5. Ķīna ir pašreiz ekonomiski attīstītākā valsts pasaulē, kura neslēpj, ka vēlas šo ekonomisko varenību konvertēt politiskā ietekmē. Un tādēļ jau kādu laiku ASV Ķīnu uzskata par savu galveno ģeopolitisko konkurentu. Tomēr ķīnieši savā ekspansijā vienmēr ir ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi un nekad neveic “straujas kustības”. Ķīnieši labāk vēl simts gadus mierīgi kalpos amerikāņiem kā viņu prastā darba darītāji, lai pēc tam mierīgi un pakāpeniski pārņemtu varu no pilnībā novārgušās Amerikas, nekā riskēs sākt konfrontāciju, kuras rezultātā var zaudēt daudzus vai visus no saviem ieguvumiem. Savukārt amerikāņiem bez ķīniešiem ir arī citi nopietni konkurenti un pretinieki (pirmkārt, Krievija, bet arī ES), kā arī daudz citu šķietami it kā mazāku problēmu, lai pie šādas ķīniešu attieksmes lieki ar viņiem nestrīdētos. Tomēr Donalds Tramps uzsāka nopietnu konfrontāciju ar Ķīnu un ir pamats uzskatīt, ka šis ASV ārpolitiskais kurss ir neatgriezenisks.

ASV dzīvo pietiekams daudzums ķīniešu. Un ir tikai dabiski, ka viņi atbalsta Demokrātisko partiju. Tāpat arī no Ķīnas interešu skatu punkta ir dabiski atbalstīt “demokrātus”, jo viņi ir par starptautisko sadarbību. Pie tam Demokrātiskai partijai var palīdzēt salīdzinoši vienkārši un pietiekami legāli. Un ķīnieši visticamāk to dara, un iespējams bez destruktīviem nolūkiem; vienkārši aiz uzskata, ka tā būs labāk. Bet tā kā Tramps paziņoja, ka Ķīna ir ASV problēma Nr.1 un attiecīgi mainīja Amerikas ārpolitiku, tad līdz ar to nevarēja nemainīties Ķīnas motivācija atbalstīt “demokrātus” un tās “draudzīgās palīdzības” apjoms. Visbeidzot, Džozefu Baidenu dēļ viņa politekonomiskajām saitēm pamatoti var uzskatīt par “ķīniešu kandidātu”, uz ko Tramps arī vairākkārtīgi ir norādījis.

6. Nēģeru rasisti. Cita nozīmīga ASV minoritāte ir āfroamerikāņi (jeb nēģeri), kuru īpatsvars ir virs 13% no Amerikas iedzīvotājiem. Šī ir īpaša minoritāte, kurai “demokrāti” pievērš sevišķu uzmanību, jo viņu senči Amerikā imigrēja nevis labprātīgi, bet gan piespiedu kārtā. Gadsimtiem ilgi nēģeri tika nežēlīgi ekspluatēti un vēl pēc tam nepilnu gadsimtu viņu pamattiesības tika nopietni ierobežotas. Tas ir viens no daudzajiem kauna traipiem ASV vēsturē.

Tomēr pašreiz situācija ir pavisam cita. Baltais rasisms, no kura tik daudz ir cietuši āfroamerikāņi, jau ilgāk kā 50 gadus tiek nopietni ierobežots. Melnādainajiem amerikāņiem ir radīti visdažādākie atbalsta, aizsardzības un salīdzinošo priekšrocību mehānismi. Amerikas valsts šo gadu laikā tik tiešām ir centusies izpirkt savu vainu nēģeru priekšā par pagātnes nodarījumiem, tāpēc tā rezultātā baltādaino un melnādaino amerikāņu iespējas, virspusēji raugoties, ir izlīdzinājušās. Virspusēji tādēļ, ka nēģeriem faktisko atbalsta priekšrocību ir vairāk, bet savā vairumā veiksmīgāki joprojām ir baltādainie. Tas āfroamerikāņu vidū rada plašu neapmierinātību, kura, elektorālu mērķu sasniegšanai, regulāri tiek uzkurināta.

Pašreiz ASV situācija ir tāda, ka tur no vienas puses eksistē absurds politkorektums, kurš stingri noliedz jebkuru sociālpolitisku diskusiju, kura vismazākā mērā ir kritiska pret āfroamerikāņiem (bet kritizēt tur ir pat ļoti par ko). No otras puses Amerikā eksistē reāla neiecietība un rasisms, kurš ir vērsts tieši pret baltādainajiem un ko ļoti plaši izmanto nēģeri. Ja kāds baltādainais netīšām izteiksies mazliet ne tādā garā, kā afroamerikāņu ieskatā baltādainajiem vajadzētu izteikties, tad šāds cilvēks var tikt apvainots rasismā un viņa karjera tiks neatgriezeniski izpostīta. Savukārt, ja līdzīgi izteiksies nēģeris par “baltajiem”, tad viņam par to nekas nebūs (varbūt pat paslavēs). Un āfroamerikāņi plaši lieto šo priekšrocību, pieprasot sev arvien lielākas “tiesības” un arvien agresīvāk uzstājot, ka esot jālikvidē baltā rasisma sekas.

Tā visa rezultātā liela vai pat lielākā daļa āfroamerikāņu sabiedrības atrodas tādu uzskatu varā, ko nevar nosaukt savādāk kā vien par rasistiskiem. Nēģeru vidū ir liels radikālu rasistu īpatsvars un daudz “melno” rasistu organizācijas (pēc būtības – bandas), kas atšķiras ar īpašu agresivitāti un intelektuālo nepietiekamību. Tāpēc āfroamerikāņu masas ir ļoti viegli mobilizēt ielu demonstrācijām, nemieriem un grautiņiem, kurus pēc tam ir viegli pārtraukt kaut vai ar brutālu spēku (jo nevienam viņus nav žēl). “Demokrāti” to pirms katrām vēlēšanām arī dara: tiek “uzpūsts” kāds notikums, tam seko nēģeru nemieri, tie tiek izmantoti politisku mērķu sasniegšanai un, kad nemieri vairs nav vajadzīgi, tie vai nu brīnumainā kārtā beidzas paši no sevis vai arī brutāli tiek apspiesti. Neskatoties uz regulāru šādu paizmantošanu, nēģeri savā vairumā vienmēr balso par “demokrātiem” un ir gatavi tos atbalstīt ļoti aktīvi un agresīvi.

Lūk, dažu video apraksti ar nēģeru “varoņdarbiem”: pa ielu iet baltais, nēģeris viņam pieskrien no muguras klāt, ar pamatīgu akmeni iesit pa galvu un skrien prom. To filmē cits nēģeris un sajūsmināti komentē. Pavecs baltādains vīrietis šķērso ielu, viņa apģērbs liek noprast, ka viņš ir Trampa atbalstītājs, pretī iet vairāki jauni nēģeri, viņi sākumā sāk baltādaino apvainot, tad grūstīt, bet pēc tam visi kopā sajūsmināti sit (nogāž zemā un spārda ar kājām), skaļi kliedzot, ka tas ir Trampa atbalstītājs. Tas pats, tikai no citas puses: nēģeris metro skaļi un iedvesmoti sit ķīnieti un izkliedz apvainojumus par vīrusa (SARS-CoV-2) “atvešanu”. Šādu video ir pietiekami daudz. Tāda ir Amerikas ikdiena.

Lai labāk saprastu šo parādību, nepieciešams neliels ieskats ļoti delikātā tēmā, kuru pašā ASV publiski apspriest vairs nav iespējams. Galvenā nēģeru ideoloģiskā tēze, ar ko viņi pamato savas rasistiskās darbības, vēsta, ka ASV kā valsts un visi baltādainie ir vainojami vergturībā, par ko viņiem kaut kā ir jāatbild. Šo atbildību dažādi afroamerikāņi saprot dažādi, sākot no vienkāršas vainas atzīšanas un pieturēšanās pie politkorekta komunikācijas stila un beidzot ar dažādām, ne ar ko neaprobežotām absurdām prasībām (pieprasījums apmierināt jebkuru, pat visneiedomājamāko katra konkrēta nēģera kaprīzi). Ir aizgājis pat tik tālu, ka nēģeri sāk postīt ASV dibinātāju pieminekļus, jo viņiem piederēja vergi, tiek aizliegts izrādīt klasiskas kinofilmas (tai skaitā arī “Vējiem līdzi”) un koriģēti klasiski literatūras darbi, kā arī agresīvi pieprasītas vēl daudzas citas “verdzības seku likvidācijas” darbības. Bet vai tiešām “baltie” ir tik vainīgi, bet “melnie” tādi nevainīgi upuri? Un kādēļ vispār āfroamerikāņi tādā lielā skaitā rīkojas tik nesaprātīgi, mežonīgi un absurdi?

Līdz 15.gadsimtam eiropieši ar vergu tirdzniecību nopietnos apmēros nenodarbojās, bet nēģeru vergus mazos apjomos Eiropā tomēr varēja sastapt. Tā tas bija tādēļ, ka Āfrikas cilšu vadoņi meklēja iespējas pārdot savstarpēju karu rezultātā sagūstītos gūstekņus un daļa no viņiem nonāca arī Eiropā. Vergturību kā labi organizētu biznesu radīja portugāļi, kuri pirmie sāka doties arvien tālāk gar Āfrikas piekrasti un nodibināt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi arī sāka iegūt vergus. Sākumā portugāļi mēdza uzbrukt piekrastes ciemiem un vergus nolaupīt, bet drīz vien sastapa sīvu pretestību un mainīja taktiku. Iepazīstoties ar Āfrikas ciltīm un valstiskajiem veidojumiem, viņi konstatēja, ka tur eksistē verdzība un ka vietējie valdnieki labprāt apmaina sagrābtos citu cilšu pārstāvjus pret sev noderīgām lietām. Un viņi to sāka izmantot.

Jā, pēc tam portugāļi inficēja ar vergu tirdzniecību spāņus, kuri sākotnēji verdzību bija aizlieguši (pašreizējā ASV teritorijā verdzību sāka praktizēt tieši spāņi, tas ir – latīņamerikāņi). Tad to atļāva Romas katoļu baznīca. Pēc tam šim biznesam pievērsās arī holandieši, franči un angļi. Drīz vien eiropieši apmuļķoja primitīvos un nesaprātīgos nēģeru vadoņus un pakļāva to teritorijas sev, bet fakts, paliek fakts – nēģeri kļuva par vergiem pirmkārt tādēļ, ka nēģeri pārdeva nēģerus. Tāda bija to laiku afrikāņu kultūra un tieši tādēļ eiropieši tik viegli pakļāva Āfriku. Tāpēc varēja iegūt nēģeru vergus. Tādi bija nēģeru tikumi!

Bet vai mūsdienās melnādaino tikumi ir mainījušies? Baltie rasisti apgalvoja, ka nēģeri esot nesaprātīgi mežoņi, kuru īpašības (daudz spēka, maz prāta) neesot labojamas, jo tās esot iedzimtas (ģenētiski noteiktas). Viņiem oponēja, ka jebkura cilvēka (tai skaitā melnādaino) negatīvās īpašības izriet no to sociālās vides: ja uzlabo vidi, tad pozitīvā virzienā mainās arī cilvēku tikumi. Pirms simts gadiem vairums nēģeru dzīvoja nelabvēlīgos sociālos apstākļos, bet tagad daudz kas ir mainījies, nēģeriem Āfrikā ir pašiem savas valstis, kuras pārvalda viņi paši, un ir ASV precedents, kur āfroamerikāņi vairāk kā 50 gadu garumā ir dzīvojuši un uzauguši nosacītā labklājībā, līdztiesībā un civilizētībā. Un ko mēs redzam? Kāds ir rezultāts?

Jā, var droši secināt, ka baltajiem rasitiem nebija (nav) taisnība un melnādainais var būt gudrs un kulturāls, un ka tiem piedēvētās negatīvās īpašības nav absolūti priekšnoteiktas. Tai pat laikā visā pasaulē ir redzamas nopietnas sociālas problēmas nēģeru sabiedrībās. Āfrikā regulāri notiek dažāda veida masu izkaušanas un genocīdi, par kuru upuriem kļūst ne tikai “baltie”, bet arī liels daudzums melnādaino. Un Āfrikā atkal sāk atdzimt verdzība – “melnie” paverdzina “melnos”. Un, protams, ASV – civilizētos apstākļos uzaugušie āfroamerikāņi lielā vairumā uzrāda baisas mežonības pazīmes. No tā visa ir redzams, ka kaut kādu iemeslu dēļ nēģeriem tomēr ir lielāka nosliece uz primitīvākiem uzvedības modeļiem kā citu rasu pārstāvjiem (gan “baltajiem”, gan “dzeltenajiem”, gan “sarkanajiem”). Un vislabāk to demonstrē tieši ASV āfroamerikāņu sabiedrība, ne tikai ar savu ikdienišķo agresiju, ne tikai ar attieksmi pret savu valsti, bet arī ar savu augstprātīgo un nicinošo attieksmi pret bijušajiem ciltsbrāļiem un vispār vienam pret otru.

Un šī sociālā grupa ir viena no galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālajām bāzēm. Par “demokrātiem” ir daudzskaitliskās nēģeru rasistu bandas, kuras ir gatavas ik mirkli demolēt, graut, sist un slepkavot. Un viņi to arī dara. ASV viņiem ir balto ienaidnieku valsts, kurai ir jākaitē cik vien var. To, kas notiks, ja šīm bandām dos vaļu, rāda daudzie precedenti Āfrikā, kur “baltie” visi kā viens tiek izslaktēti. “Demokrāti” ar savu politiku situāciju virza tieši šai virzienā, kas, protams, rada dabīgu baltādaino sabiedrības pretreakciju, kas visa cita starpā ir izpaudusies arī kā “Trampa efekts”.

7.”Trockisti”. Noteiktās aprindās ASV Demokrātisko partiju mēdz saukt par kreisajiem radikāļiem. Tā tas ir, bet, lai saprastu gan šos radikāļus, gan procesus, kuri notiek Amerikā, ir jākonkretizē kādi tieši kreisie radikāļi “demokrāti” ir. ASV kreisie radikāļi ir nekas cits kā “trockisti”, tādas ir viņu vēsturiskās saknes, un viņi joprojām vadās pēc Ļeva Bronšteina definētajām un izmantotajām vadlīnijām.

Trockis bija ukraiņu ebrejs, žurnālists un viens no Krievijas revolūcijas vadoņiem. Ja Ļeņinu mēdz saistīt ar vācu interesēm (kas ir visai apšaubāms apgalvojums), tad Trocka veiksmi revolucionārajā darbībā mēdz skaidrot arī ar Amerikas naudu. Atšķirībā no Ļeņina, Trockis ļoti aktīvi piedalījās arī 1905.gada revolūcijā. Ļeņins ar Trocki bija politiskie oponenti, kuri nesimpatizēja viens otram un konfliktēja savā starpā, tomēr Ļeņina milzīgās autoritātes dēļ Trockis 1917.gadā pieslējās boļševikiem un saglabāja uzticību Ļeņina virsvadībai līdz pat tā nāvei. Trockis bija otrais cilvēks jaunizveidotajā Padomju Savienībā un tieši ar Trocka uzskatiem, cietsirdīgo raksturu un darbībām lielā mērā ir saistītas daudzas to laiku pārmērības un lielie upuri.

Trockis bija bezkompromisa pieejas piekritējs, viņš bija pilnīgas un absolūtas ideoloģizācijas piekritējs, viņš bija totāla totalitārisma piekritējs, viņš bija ģimenes sabiedriskā institūta pilnīgas iznīcināšanas piekritējs un, visbeidzot, viņš bija dedzīgs vispasaules revolūcijas piekritējs, kurš teorētiski pamatoja t.s. “permanentās revolūcijas” (jeb nepārtrauktās revolūcijas) nepieciešamību.

Trockis bija neiejūtīgs un cietsirdīgs pret konkrētiem cilvēkiem, valstīm un tautām, tie bija tikai līdzeklis, tāpēc viņam pilnīgi vienaldzīgs bija arī Krievijas liktenis. Pret to sākumā daļēji iebilda Ļeņins, kurš gribēja vispirms nostiprināties Krievijā, lai pēc tam realizētu revolūciju citviet. Kategoriski Trockim nepiekrita Staļins, kuram Krievija pati par sevi bija vērtība un kurš gribēja to padarīt “atkal dižu”. Un Staļinu atbalstīja visi Krievijas konstruktīvie spēki. Tāpēc lēnām un pakāpeniski “staļinisti” sāka atstumt “trockistus” no varas un tas beidzās ar Trocka izsūtīšanu no Padomju Savienības. Bet cīņa par varu turpinājās, kas izvērtās plašās represijās un terorā. “Trockisti”, zaudējot ietekmi, ķērās pie diversijām un uzsāka plašu teroru, mēģinot visa cita starpā likvidēt arī “staļinisma” sociālo bāzi, uz ko oponenti atbildēja ar to pašu. Tā nu sanāca, ka pēc vieniem un tiem pašiem pantiem un vienos un tajos pašos pagrabos tika nošauti gan upuri, gan to bendes. “Staļinisti” uzvarēja, bet “trockisti” Hruščova laikā guva revanšu, kuru pārtrauca Brežņeva atnākšana, un tam sekoja Gorbačovs un PSRS sabrukums, bet tagad atkal – Putins. Viss turpinās. Tai skaitā un pirmkārt ASV.

Pēc izsūtīšanas Trockis apmetās uz dzīvi Meksikā. Tur viņš turpināja savu teorētisko un organizatorisko darbību. Savā būtībā latīņamerikāņu (lielā mērā arī Kubas) revolucionārās kustības ir “trockistiskas”. Tā kā Trockis bija izveidojušās Padomju iekārtas kvēls pretinieks, tad visi PSRS ienaidnieki pret viņu izturējās draudzīgi, tai skaitā arī vācu nacisti (nacionālsociālistu partijā bija “trockistiem” draudzīga grupa un pat Hitlers pret Trocki izturējās pozitīvi, neskatoties uz viņa etnisko piederību).

Kā jau tika minēts, Trockim sākotnēji bija pietiekami cieši sakari ar ASV, bet emigrācijā un vēl jo vairāk pēc “aukstā kara” sākuma, “trockisms” sāka dziļi iespiesties Amerikā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā arī ASV bija spēcīga sociālistu kustība, kura pēc PSRS izveidošanās sāka orientēties uz Padomju Savienību. Kamēr ASV un PSRS bija sabiedrotie, šis process noritēja nosacītā pašplūsmā, bet pēc “aukstā kara” sākuma, kad PSRS kļuva par galveno ASV ienaidnieku, radās nepieciešamība šo kustību transformēt (jo iznīcināt nebija iespējams) kaut kādā amerikāņiem pieņemamā formā. Un te “trockismam” nebija alternatīvu. Tāpēc “trockisms” visādi tika atbalstīts (pie nosacījuma, ka tas ir kontrolējams), bet pret “staļinismu” vērsās visbargākajās formās. Tā Amerikas sociālistu kustība ar pašu amerikāņu rokām tika pārveidota par “trockistisku”.

Šai ziņā ir jāpiemin tāds “trockistisks” veidojums, kurš pēc visām transformācijām pasaulei ir zināms ar neokonservatoru nosaukumu. Neokonu “trockistiskās” saknes savos darbos labi parāda Frensis Fukujama. Tieši neokonservatori pēc amerikāņu ekspertu vērtējuma esot pati ietekmīgākā no daudzajām Amerikas politiskajām grupām. Neokoniem nav svarīga partejiskā piederība, viņi sākumā bija “demokrāti”, bet, kad Demokrātiskā partija iebilda pret Vjetnamas karu, neokonservatori to atbalstīja un iekļāvās Republikāniskajā partijā. Savukārt, kad “demokrāti” realizēja agresīvu ārpolitiku, viņi saņēma neokonu atbalstu. Un arī tagad, Boltons bij ar mieru palīdzēt Trampam, ja tas kaut kur iebruks (mēģināja Venecuēlā), bet kad Tramps no šīs idejas atteicās, uzreiz pārgāja viņa pretinieku pusē. Pašreiz neokonservatori ir pret Trampu un atbalsta Baidenu.

ASV Demokrātiskai partijai ir sekojošas “trockistiskas” īpašības: ideoloģijas primārums pār praktiskumu un racionālismu (viss tiek ideoloģizēts un politizēts); necieņa pret savu valsti (paša valsts kā instruments augstāku mērķu sasniegšanai, kuru nepieciešamības gadījumā var un pat vajag upurēt); revolūcija kā iekšpolitisku un ārpolitisku mērķu sasniegšanas metode; neiecietība un cietsirdība pret politiskajiem oponentiem; uzskats, ka ģimenes sabiedriskais institūts ir traucēklis sociālu pārveidojumu veikšanai un tāpēc tas ir jāiznīcina; morālais relatīvisms; antidemokrātiskums; internacionālisms; vienas globālas lielvalsts izveidošanas ideja. To visu “demokrāti” pilnā mērā arī demonstrē.

No augstāk minētā izriet viens būtisks apstāklis, kurš iespējams jau tuvākajā laikā var stipri ietekmē gan amerikāņus, gan visu pasauli. “Trockisti” visa cita starpā ir arī politiskā terora izmantošanas piekritēji. Tas nozīmē, ka cīņā ar “trampismu” “demokrāti” var sākt izmantot līdzīgas metodes, kādas savulaik izmantoja “trockisti”, cīnoties par varu Padomju Krievijā. Citiem vārdiem sakot, “trampisti” var gatavoties masveida politiskām represijām un politiskam teroram, kā arī tam, ka informācija par to tiks nežēlīgi cenzēta.

8. “Melnā internacionāle”. Otrā pasaules kara laikā ASV, līdzīgi kā Lielbritānija, bija t.s. “antihitleriskās koalīcijas” dalībvalsts. Tomēr Amerikā bija arī pietiekami spēcīgi pronacistiskie spēki (t.s. ”vācu partija”). Viņi sadarbojās ar nacistiem pirms ASV iesaistīšanās karā un iespēju robežās centās to darīt arī vēlāk. Un pēc nacistu sagrāves tieši viņi kļuva par nozīmīgu atlikušo nacistu resursu un iespēju koncentrēšanās centru.

To, ka nacistiskā Vācija karu ir zaudējusi, kļuva skaidrs jau 1943.gadā, tomēr Hitlers deva pavēles pretoties par katru cenu. Tai pat laikā citi nacisti ar Bormanu priekšgalā, balansējot uz nodevības robežas, sāka gatavoties pēckara situācijai. Viņi evakuēja kapitālus, tehnoloģijas un informāciju, nozīmīgākajos sabiedrības slāņos (pirmkārt antifašistu aprindās un starp nacistu upuriem) integrēja idejiski pārliecinātus ierindas nacistus un radīja jaunus organizatoriskus tīklus. Tā visa rezultātā radušos politekonomisko struktūru tīklu mēdz saukt arī par “melno internacionāli” (visticamāk tajā ietilpst vai tās rīcībā ir gan ebreju kapo un to pēcteču aģentūra, kā arī kapo tipa ebreji).

Tādā veidā tika pastiprināta arī ASV “vācu partija”. Hitleriskā Vācija atklāti nodeva visu savu operatīvo aģentūru CIP priekšniekam Alenam Dalesam. Daudzi nacisti pietiekami atklāti pārvācās dzīvot un strādāt uz ASV un šim mērķim bija radīta pat slepena viņu biogrāfiju attīroša programma. Ir uzskats, ka amerikāņi tik ātri spēja radīt atombumbu tikai tāpēc, ka ieguva gan informatīvo, gan materiāli – tehnisko pastiprinājumu no nacistiem. Pēc kara bijušie nacisti ieņēma nozīmīgu vietu ASV pārvaldes struktūrās. Kā viens īpašs nacistu rezervuārs ir jāmin jau pieminētā Fort Detrikas militārā laboratorija, uz kuru ved saites dažādos mīklainos ASV jaunākās vēstures gadījumos. Kā citu var minēt bēdīgi slaveno Monsanto, kura bija iesaistīta amerikāņu kodolprojektā.

Šādi transformējusies Amerika jau 1950.gadā pirms termiņa no apcietinājuma atbrīvoja virkni notiesātu nacistu noziedznieku, tai skaitā ar koncernu I.G. Farben saistītos. I.G. Farben nacistu laikā plaši izmantoja koncentrācijas nometnes, un jo sevišķi šai ziņā izcēlās toreiz I.G. Farben sastāvā ietilpstošais Bayer, kas veica īpaši nežēlīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Šādi tika atbrīvots arī I.G. Farben vadītājs, kurš drīzumā kļuva par pēckara farmācijas giganta Bayer vadītāju, likdams pamatus tās mūsdienu “veiksmes stāstam” (pašreiz Bayer pieder arī amerikāņu Monsanto).

Par ASV raķešu un pēc tam kosmosa programmu vadītāju kļuva nacistu zinātnieks Verners fon Brauns, kurš tiek uzskatīts arī par to laiku “melnās internacionāles” līderi, kas pielāgoja nacistu politisko programmu ASV vajadzībām (internacionalizējot to un mīkstinot pieeju ebreju jautājumā). Fon Braunam bija ciešas saites ar ASV prezidentu Kenediju un viņš no valsts saņēma milzīgus līdzekļus kosmosa programmai. Tas beidzās ar Kenedija slepkavību, amerikāņu it kā lidojumu uz mēnesi, kam sekoja kosmisko iespēju nosacīts klusums, kurš mūsdienās izpaužas kā apkaunojoša amerikāņu mazspēja kosmisko lidojumu sfērā. Tāpēc, kur palika šie līdzekļi, ir liels jautājums.

Noteiktā mērā var pat teikt, ka visas ASV pēckara vēstures esence ir “melnās internacionāles” vienlaicīgā cīņa par un pret Ameriku: par kontroli pār ASV, lai ar tās palīdzību realizētu savas globālās ambīcijas, un pret amerikāņiem, kuri atbalstīja un piedalījās mīļotā Reiha sagrāvē. “Demokrātu” veidotā “globālā valsts” lielā mērā ir jaunajiem apstākļiem pielāgotais un modernizētais internacionāls “reihs”. Un ir pietiekami daudz pazīmju, kuras liecina, ka COVID19 varētu būt šī “reiha” bioloģiskais uzbrukums pasaulei un saviem politiskajiem oponentiem, lai saglābtu šo neoliberālo “reihu” (kuru Tramps sāka iznīcināt), nostiprinātu, paplašinātu un iespējams arī kardināli pārveidotu. Un lielas cerības šai ziņā tiek liktas uz cilvēku ģenētisko modificēšanu, ko praktiski plānots sākt ar “jaunās platformas” transformējošām pretcovid vakcīnām (pirmkārt, Geitsa Modernas, bet visdrīzāk arī citām).

9. Vēl mazliet par citiem. Augstāk uzskaitītie ir tikai galvenie ASV nelabvēļi, kuri atbalsta Demokrātisko partiju. Ir vēl citi. Arī, piemēram, Irāna, kura spēja izlobēt par ASV Valsts sekretāru savu cilvēku (Kerijs). Tāpat “demokrātus” tradicionāli atbalsta itāļu mafija. Piemēram, jau ir kļuvis zināms, ka šo vēlēšanu viltošanā piedalījās arī itāļu mafija (viens mafiozi jau publiski atzinās, visdrīzāk Džuliani pamudināts). “Demokrātus” atbalsta arī ukraiņu kopiena, kas 2016.gadā izvērtās kā Ukrainas iejaukšanās ASV vēlēšanās, kas beidzās ar Trampa priekšvēlēšanu štāba vadītāja Pola Manaforta atkāpšanos un vēlāku notiesāšanu. Un tā tālāk… Visi migranti un visi, kuri grib iedzīvoties uz Amerikas rēķina, parasti atbalsta “demokrātus”.

Nevar teikt, ka Savienotajām Valstīm naidīgi spēki ir pārstāvēti tikai Demokrātiskajā partijā; tā nebūt nav (daudziem no tiem ir vismaz kaut kādas pozīcijas visā amerikāņu politekonomiskajā sistēmā), tomēr Demokrātiskā partija tieši, atklāti un legāli apvieno Amerikas nelabvēļus ar atklāti antiamerikāniskiem un antisabiedriskiem saukļiem un programmu. Tikai darbojoties šādi (atklāti un neslēpjoties) var sasniegt vislabāko rezultātu, ko var arī novērot – ASV sabiedrība un valstiskā sistēma visu acu priekšā nāvīgi noasiņo.

Donalds Tramps un Krievija.

Visu Trampa prezidentūras laiku plaši tika izplatītas ziņas par viņa iespējamajām saitēm ar Krieviju. Vai tā tiešām ir, precīzi grūti pateikt, katrā gadījumā Millera izmeklēšanas komisija, kura ilgstoši mēģināja iegūt pierādījumus šiem apgalvojumiem, beidzās ne ar ko (ja šādus secinājumus izdara no viņa konstatētajiem faktiem, tad par Krievijas aģentiem var uzskatīt arī Klintoni ar Baidenu, kurš pie tam vēl pilnīgi noteikti tad strādā arī Ķīnas labā). Tai pat laikā nu ir precīzi zināms, ka ideju par Trampa saikni ar Krieviju izdomāja un “palaida tautās” Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābs.

Bet aiz visa trokšņa ap Krievijas ietekmi ēnā paliek acīmredzama lieta, par kuru reti kurš izsakās. Ja nav precīzi zināms, ka Tramps būtu “krievu kandidāts”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Trampu nozīmīgi atbalstīja un daudzus gadus “veda” konservatīvās ebreju aprindas, un, ja arī ir kāda ārvalsts, kuras “kandidāts” ir Tramps, tad tā ir Izraēla. Un pats Tramps nemaz to neslēpj un rīkojas sev ierastajā atklātajā stilā. Tāpēc arī viņš ir tik ļoti noskaņots pret Irānu un tāpēc viņš pārtrauca auglīgo amerikāņu – islāmistu sadarbību.

Īpaši gan jānorāda, ka aiz Trampa stāv nevis ebreji vispār, bet tieši konservatīvie ebreji. Konservatīvie ebreji tic bauslībai (pirmkārt, Mozus baušļiem) un uzskata to par galvenajiem cilvēcības likumiem. Un viņi visa cita starpā uzskata, ka Dievs tas Kungs pareizi izrīkojās ar Sodomu un Gomoru un ka kaut kas tamlīdzīgs notiks atkal, ja Amerika (vai jebkura cita valsts) virzīsies pa neoliberālo attīstības ceļu. Tāpat viņi ir kategoriski “Zelta teļa” pieejas pretinieki – nauda ir vajadzīga, nauda ir līdzeklis, bet nauda nevar būt pašmērķis. Un šajos uzskatos konservatīvie ebreji stipri atšķiras no daudziem citiem ebrejiem (tai skaitā Holivudas), kurus nereti uzskata par “kritušiem”. Tāpēc viņi ir nelokāmi neoliberālā kursa pretinieki, kuri kā Lats ir gatavi stāvēt līdz galam.

Ja ņem to vērā, tad kļūst arī skaidrs kāpēc un kādi hakeri uzlauza “demokrātu” e-pastus (un labi, ka uzlauza un visiem parādīja “demokrātu” dabu). Iespējams tur pat piedalījās kāds krievs vai ar Krieviju saistīts speciālists, bet ne Krievija te var būt kā galvenais “pasūtītājs”.

Vairums Krievijas sabiedrības un ekspertu simpatizē Trampam, kas ir labi saprotams, jo tīri cilvēcīgi plātīzers Tramps izskatās labāk par nelieti Baidenu, pie tam Tramps ir dabisks, bet Baidens ir “uzpiārēta” lelle. Tai pat laikā krievu eksperti norāda, ka ilgstošā perspektīvā Tramps nebūt nav neapšaubāmi izdevīgākais kandidāts. Trampa politika atšķiras no “demokrātu” politikas, retoriski tā ir maigāka, bet faktisko kaitējumu Krievijai nodara lielāku, pretstatā “demokrātiem”, kuri histēriski “kliedz”, bet kaitē mazāk un atsevišķos gadījumos rīkojas tik neapdomīgi, ka īstenībā spēcina Krievijas pozīcijas.

Ir eksperti, kuri uzskata, ka Tramps Krievijai nav labs, jo viņš mēģina glābt ASV un izdevīgāk esot, lai “demokrāti” ar savu politiku pilnībā sagrauj Ameriku, jo Krievijai no tā būšot labāk (kas, protams, tā nebūs). Bet ir eksperti, kuri norāda, ka ASV novājināšanās un problēmas radīs ļoti lielas problēmas visai pasaulei, tai skaitā arī Krievijai.

Kas pasauli sagaida Baidena-Harisas prezidentūras gadījumā?

Neatkarīgi no tā, kurš kļūs par ASV prezidentu, jau tagad ir skaidrs, ka šis prezidents puses amerikāņu acīs būs neleģitīms. Ja Trampam izdosies attiesāt prezidenta krēslu, tad pa lielam viss būs līdzīgi kā līdz šim, tikai ar to starpību, ka opozīcija Trampam būs daudz spēcīgāka, jo nu viņu pilnīgi atklāti neatzīs par prezidentu. Līdzīgi būs, ja Demokrātiskai partijai tomēr izdosies iecelt savu prezidentu, tikai šai gadījumā gan Ameriku, gan pasauli sagaida ļoti nepatīkami notikumi un procesi. Tos tad īsumā arī apskatīsim.

Padomju Savienības kritiķi mēdza to nomelnot arī ņirgājoties par Leonīda Brežņeva (76 gadi) veselības stāvokli tā pēdējos dzīves gados. Uzskatāmi visiem to apliecināja viņa publiskās uzstāšanās. Ja Baidens kļūs par prezidentu, tad nu amerikāņiem būs arī savs Brežņevs. Baidens ir vecs (78 gadi) un jau prezidenta kampaņas laikā viņš sāka uzrādīt visiem acīmredzamas vecuma marasma pazīmes. Noteiktā mērā tā ir sliktāka situācija kā Brežņevam, kurš tomēr saglabāja spriestspēju. Izskatās, ka ar Baidenu tā nav, kas nozīmē, ka labākajā gadījumā valsti pārvaldīs citi cilvēki, izmantojot Baidenu kā izkārtni, bet, ja vecais marazmātiķis pats pieņems kādus lēmumus, tad atliek tikai cerēt, lai tie nav pārlieku ārprātīgi.

Tāpēc jo svarīga loma “demokrātu” valdīšanas gadījumā būs viceprezidenta postenim, kuru tad ieņemtu Kamala Harisa. Šī loma ir jo būtiskāka tādēļ, ka Baidenam pat dabīgā ceļā ir visas izredzes nepiedzīvot savas iespējamās prezidentūras termiņa beigas. Tāpēc Kamalu Harisu var uzskatīt par iespējamo faktisko prezidenti, kura vienā brīdī par tādu var kļūt arī formāli, un “demokrātu” uzvaras gadījumā ir jārunā nevis par Baidena prezidentūru, bet gan par Baidena-Harisas prezidentūru.

Kamala Harisa (1964) ir juriste, bijusī prokuratūras un “bāriņtiesas” darbiniece, senatore no Kalifornijas štata, baptiste, LGBT aizsardzības aktīviste, saistīta ar ASV Pārstāvju palātas vadītāju Nensiju Pelosi. Māte indiete, tēvs – inteliģents melnādainais no Jamaikas ar “indiāņu” saknēm. Vecāki izšķīrās, kad Harisai bija 7 gadi. Pēc tam kontakti ar tēvu bija reti. Uzauga Kanādā. Pusaudža gados Harisai esot uzmācies patēvs (tā apgalvo viņas bērnības draudzene). Precējusies ar ebreju juristu. Savu bērnu nav. Strādājot prokuratūrā bija nežēlīga, tai skaitā arī pret nēģeriem. Lielā mērā pateicoties Harisai Kalifornijā tika atcelta likuma norma, kura kā pašaizsardzību un vainu mīkstinošu apstākli uzskatīja vardarbīgu atbildes reakciju uz homoseksuālu uzmākšanos (vardarbīgas homoseksuālas agresijas problēma Amerikā ir vairāk kā aktuāla). Harisa ir spilgta, pārliecinoša un savā argumentācijā spēcīga persona (līdzīga Klintonei, tikai daudz jaunāka un pagaidām ne ar tik sabojātu reputāciju), tāpēc viņa ir “demokrātu” sapnis ne tikai kā pirmā sieviete – viceprezidente, bet arī kā pirmā sieviete – prezidente.

Ja apskata Harisas prezidentūras perspektīvas, tad nevar neņemt vērā gan viņas pietiekami augsto agresivitātes līmeni, gan sievietes dabu. Šīs personiskās īpašības kopā ar labām līdera dotībām, “demokrātu” programmu un iespējām var izrādīties nāvīgs kokteilis.

Kādēļ ir jābūt uzmanīgiem ar sievietēm vadošos amatos? Kādēļ sievietes ir labas izpildītājas, bet nereti bīstamas lēmuma pieņēmējas? Tādēļ, ka sievietes ir emocionālas. Sievietēm ir raksturīgi, ka, ja tās kaut ko iedomājas, tad ar racionāliem argumentiem viņu domas ir grūti mainīt, un reizēm tas ir gandrīz vai neiespējami. Šī iemesla dēļ sievietes lielākā mērā mēdz rīkoties līdzīgi apdullušai mušai, kura, mēģinot izlidot pa logu, nepārtraukti taranē stiklu. Vīrietim ir daudz vieglāk saprast un pieņemt, ka kaut kāda viņam vēlama rīcība nav iespējama vai ir kaitīga, bet sievietei tas ir grūtāk. Sieviete emocionāli grib un viss. Tāpēc sieviete – vadītāja kritiskā situācijā var rīkoties tik neapdomīgi, bīstami un iracionāli, ka tam var būt galēji katastrofālas sekas. Šis apstāklis pie Harisas draud Amerikai, tas draud Krievijai un Ķīnai, tas draud jebkuram, kas stāvēs ceļā valdnieces gribai, tas draud visai pasaulei.

Kādu ASV politiku tad varam sagaidīt no “demokrātiem”? Iekšpolitikā tā, pirmkārt, būs ļoti nežēlīga cīņa par varu. “Demokrāti” mēģinās nostiprināties, likvidēt “Trampa mantojumu” un panākt, lai nākamajās 2024.gada prezidenta vēlēšanās ne Tramps, ne arī kāds no viņam līdzīgi domājošiem nespētu uzvarēt vai pat piedalīties. Tāpēc no vienas puses “demokrāti” liekulīgi runās par valsts vienotību, likumību utt., bet no otras puses izvērsīs tāda vai citāda veida represijas pret Trampa piekritējiem un varbūt arī pret pašu Trampu. Šī cīņa var novest ļoti tālu un izvērsties politiskajā terorā un iespējams arī atklātā pilsoņu karā.

Milzīgās iekšpolitiskās problēmas “demokrāti” visticamāk mēģinās maskēt ar pārspīlētu uzsvaru uz agresīvu ārpolitiku. Amerikāņiem tiks piedāvāts aktīvi apvienoties pret kādu naidīgu ārvalsti, un visi, kas tam nepiekritīs, tiks izsludināti par “tautas ienaidniekiem”. “Demokrātu” ārpolitika būs līdzīga Obamas laiku ārpolitikai – notiks mēģinājumi uz neoliberālo vērtību bāzes izveidot ciešas saites ar Eiropas Savienību un citām sabiedroto valstīm, tiks veicināti globalizācijas procesi, ar jaunu sparu tiks atsākta vadāmā haosa koncepcijas realizācija 3.pasaules valstīs, kas automātiski nozīmē atjaunotu sadarbību ar radikālajiem islāmistiem (būs jauns islāmistu pavasaris) un, visbeidzot, tiks koncentrēti spēki cīņai pret Krieviju, mēģinot to beidzot tādā vai citādā veidā piebeigt.

Bet šim “demokrātu” ārpolitikas kursam nāks klāt Trampa ārpolitikas neatgriezenisko elementu faktors un apstāklis, ka pasaule kopš Obamas ir jau mainījusies. Lai kā arī “demokrāti” negribētu, bet Trampa uzsāktais pretķīnas kurss ir neatgriezenisks. Un pat ja Baidens ir savervēts Ķīnas drošības dienestu aģents, viņš vairs nespēs to mainīt, tikai mīkstināt. Tāpēc “demokrāti” nevarēs kā iepriekš rēķināties ar Ķīnas pasīvumu un neitralitāti, jo viņi no vienas puses būs spiesti pēc inerces turpināt Trampa antiķīnas politiku, bet no otras puses saņems Ķīnas atbildes reakciju, kas nekādi nestiprinās ASV starptautiskās pozīcijas.

Cits neatgriezenisks Trampa ārpolitikas elements ir ASV un ES attiecību pasliktināšanās. Obama ASV ekonomiskās problēmas cerēja atrisināt uz ES rēķina, noslēdzot Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu. Jau toreiz Eiropā ar to nebija diez ko apmierināti, tomēr tad amerikāņiem neviens no valdošajiem politiķiem atklāti neuzdrošinājās iebilst un līgums tiktu noslēgts, ja vien nerastos “Trampa faktors”. Tramps atnāca, līgumu atcēla un sastrīdējās ar vairumu ES partneru. Tas radīja stipru ES valstu politiķu neapmierinātību, ko viņi atklāti arī izteica. Un tas radīja nepieciešamību Eiropas politiķiem sākt domāt par patstāvīgāku un neatkarīgāku eksistenci (tai skaitā arī par ES armiju un ES reformēšanu, nostiprinot ES valstu kodola varu). Un šie procesi tika uzsākti. Tāpēc tagad, kad “demokrāti” atkal piedāvās “draudzēties”, ASV – ES sadarbība vairs nebūs tik auglīga un ES vairs tik lielā mērā neieklausīsies savu vecāko partneru uzstājīgajos ieteikumos un, ja būs nepieciešams, iedos pa pirkstiem iekšējiem proamerikāniskajiem vaukšķīšiem.

Visbeidzot, protams, neatņemama “demokrātu” ārpolitikas sastāvdaļa būs “cilvēktiesības” jeb homoseksuālisma normalizācijas un ģimenes graušanas politikas uzspiešana visām pasaules valstīm. Tas savukārt radīs jaunu normālās sabiedrības neapmierinātības vilni, kurš vēl vairāk novājinās jau tā vājās amerikāņu pozīcijas visu valstu sabiedrības vairākuma acīs.

Viss augstākminētais radīs situāciju, kad ekonomiski novājinātā un iekšējo cīņu plosītā “demokrātu” ASV sparīgi atsāks islamistu revolūcijas un metīsies iznīcinošā cīņā ar Krieviju, apstākļos, kad turpinās konfrontācija ar Ķīnu, nav tik drošs ES sabiedroto atbalsts un ir ievērojams starptautiskās reputācijas zudums. Tam, ka Amerikai tas var beigties bēdīgi, tā kā vajadzētu būt skaidram, bet arī pārējai pasaulei tas neko labu nesola.

Ja konkretizējam sagaidāmās “demokrātu” darbības, kuras tie centīsies realizēt, tad, īsumā izklāstītas, tās varētu būtu sekojošas:

a) Cīņa ar Trampu, viņa līdzgaitniekiem un piekritējiem. Šīs cīņas ietvaros var sākties arī represijas, tai skaitā masveida un tai skaitā vērstas arī tieši pret Trampu personiski.

b) Ideoloģiska cīņa ar “trampismu”, izmisīga tā diskreditēšana un nomelnošana.

c) Cenzūras pastiprināšanās ASV medijos un sociālo tīklu cenzēšanas intensificēšana. Jebkuru viedokli, kurš nonāks pretrunā “demokrātu” uzskatiem, mēģinās apsaukt par viltus ziņām un to dzēsīs. Iespējams var sākties šādu viedokļu izplatītāju policejiska vajāšana.

d) Trampa atbalstītāju protestu apspiešana, tai skaitā izmantojot nelikumīgas vardarbīgas metodes. Vienā brīdī var sākties masveidīgas “trampistu” represijas un politiskais terors.

e) Kā aizsegu izmantojot cīņu ar koronavīrusu, tiks mēģināts ieviest centralizētus totalitārus mehānismus, tos izmantojot pirmkārt pret “trampistu” gubernatoriem un mēriem.

f) Baltādaino tiesību vēl lielāka ierobežošana, tiešas “balto” diskriminēšanas pastiprināšanās.

g) ASV valsts pārvaldes kadru un Amerikas politikas “nēģerizācija” tās sliktākajās izpausmēs. Nēģeru rasisma pastiprināšanās un tā atbalstīšana no valsts pārvaldes struktūru puses.

h) Centralizēta genderizācijas un homoseksualizācijas uzspiešana federālā un globālā līmenī.

i) Agresīva feminisma uzspiešana federālā un globālā līmenī. Vīriešu diskriminācijas pastiprināšanās, normālu sieviešu atklātas diskriminēšanas uzsākšana.

j) ASV specstruktūru atbalsta pastiprināšanās radikālajiem islāmistiem. Pirmkārt, Saūda Arābijas pārraudzībā esošo, bet arī jebkuru citu, tai skaitā turku un šiītu.

k) ASV atbalsts “demokrātiskajiem procesiem” Islāma valstīs, kas automātiski nozīmē radikālo islāmistu nākšanu pie varas šajās valstīs. Sākumā uzsvars tiks likts uz Ēģipti.

l) Izteikta antikrievijas politika. Nopietna spiediena uz Krieviju pastiprināšanās. Virknes revolūciju un valsts apvērsumu Krievijas pierobežās organizēšana, kā arī dažāda veida konfliktu radīšana Krievijas pierobežā (Krievijas ielenkšana ar haosa avotu un/vai potenciālu karadarbības zonu vietām). Šī procesa ietvaros var tik apdraudēts arī miers Latvijas teritorijā.

m) Globālas antikrievijas histērijas uzkurināšana, jo īpaši ASV sabiedroto valstīs. Pieprasījumi veikt enerģiskas un radikālas darbības Krievijas informatīvās, organizatoriskās un ekonomiskās ietekmes pilnīgai likvidēšanai.

n) Turcijas atbalstīšana tās neoosmāniskajās tieksmēs un uzstājīga tās ekspansijas virzīšana Krievijas virzienā (Armēnija, Krima, tjurku tautu separātisma aktivizēšana). Tai pat laikā apstākļu radīšana režīma maiņai Turcijā un visaptveroša pilsoņu kara izraisīšanai Turcijas teritorijā. Turcijai būs jāpārvēršas par vienu lielu savstarpēju karu zonu uzreiz pēc tam, kad tās darbību rezultātā būs notikusi Krievijas sadalīšana vai ļoti ievērojama novājināšana.

o) Vienpusēja esošā ANO likvidēšana un amerikāniska ANO izveidošana bez veto tiesībām. Šāda “jaunā ANO” izmantošana ASV izraisīto konfliktu un ieviesto sankciju likumiskošanai. “Jaunā ANO” mehānisms, pirmkārt, tiks izmantots pret Krieviju, lai radītu iespaidu, ka Krievija atrodas pilnīgā starptautiskā izolācijā, un lai ar tā palīdzību šādu izolāciju īstenotu praksē.

p) Pret Krieviju vērstu ekonomisko sankciju ievērojama pastiprināšana līdz pat pilnīgai ekonomisko sakaru pārtraukšanai un Krievijas ekonomiskai blokādei. Krievijas un tās pilsoņu aktīvu iesaldēšana.

r) Separātisko tendenču veicināšana ES valstu teritorijās. Visticamāk pirmā būs Katalonija, bet tiks mēģināts aktivizēt iespējami visus starpnacionālos un starpvalstu konfliktus (arī Latgalē) ar mērķi realizēt Eiropas Savienības valstu reģionalizācijas politiku, vājinot ES dalībvalstu centrālās varas orgānus un pastiprinot to reģionus (rezultātā iegūstot sadrumstalotāku ES ar vājākiem elementiem, ko centralizēti ir vieglāk pārvaldīt).

s) No vienas puses ES centrālās birokrātijas stiprināšana uz dalībvalstu valsts pārvaldes funkciju rēķina, bet no otras puses tās funkciju sašaurināšana, pakļaujot to starptautiskiem dokumentiem (konvencijām, līgumiem utt.), pārnacionālām struktūrām, t.s.”nevalstiskām organizācijām” un komercstruktūrām. (ES veidojošās nacionālās valstis tiks mēģināts iznīcināt, “apgraizot” to funkcijas gan no augšas, gan apakšas – daļa funkcijas tiks nodotas centrālajām ES struktūrām, bet daļa reģionalizācijas procesā radītajiem reģioniem, valstiskā līmenī atstājot tīri simbolisku funkciju apjomu, kurš tiks atsavināts vēlāk, kad kārtējās ES reformas ietvaros būs iespējams vispār likvidēt nacionālās valstis.)

t) Bērnu izņemšanas no ģimenēm intensificēšana ES mērogā. “Bērnu tirgus” un pedofilu tīklu atkopšanās un ievērojama darbības izvēršana.

Kāda ASV pasaulei ir nepieciešama un vai vispār ir nepieciešama?

Tas, kas norisinās Amerikā, ir drausmīgi, tomēr nez vai amerikāņus vajadzētu žēlot. ASV ir veikuši ļoti daudzus noziegumus un tāpēc ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. “Indiāņu” genocīds vien ir ko vērts. Lai cik ar nežēlīga savā norietā bija Spānijas impērija, bet angloamerikāņi viņus stipri pārspēja. Spāņi ar dzelzs dūri tikai mēģināja iedibināt savu kārtību un pieļāva kaut kādu iezemiešu integrēšanos tajā, bet angloamerikāņi savus pretiniekus centās iznīcināt totāli un neatgriezeniski, kas lielā mērā viņiem arī izdevās.

Daudzās valstis un tautas, kuras ir cietušas no amerikāņu agresijas, un pārējā pasaule, kurai ir taisnīguma izjūta, var pamatoti priecāties, ka globālais ļaundaris beidzot sāk saņemt pēc nopelniem. Bet vai tiešām visiem tādēļ kļūs labāk? Nē, jo tie procesi, kuri iznīcinās ASV, pēc tam kā cunami velsies pāri pasaulei un līdzīgā kārtā aizslaucīs visas vai gandrīz visas valstis. Tāpēc nevajag priecāties par cita nelaimi un vēlēt otram to, ko negribi saņemt pats, un tāpēc ir jācer, ka normālajiem amerikāņiem pietiks spēka izturēt, un ir jāpieliek arī sava mazā artava, lai tā notiktu.

Jā, pasaulei nav vajadzīga ASV kā globālais žandarms, kurš visiem ar varu mēģina uztiept savas apšaubāmās vērtības, redzējumu un metodes, tāpat kā pasaulei nav vajadzīga histēriska un ārprātīga Amerika, kas kā traks suns metas virsū katram, kas neņem vērā tās kaprīzes. Bet pasaulei ASV teritorijā nav vajadzīgs arī haosa melnais caurums, kuram būs tieksme izplesties un aprīt visu savā ceļā.

Pasaulei ir vajadzīga amerikāniska Amerika ar savām klasiskajām vērtībām, kura ir tik spēcīga, lai neļautu nevienam sevi apdraudēt, bet kura tai pat laikā ir vai nu tik saprātīga, vai tik apstākļos ierobežota, vai tik nespēcīga, ka nemēģina agresīvi izplesties un necenšas pārveidot visu pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Šāda ASV ir vajadzīga, jo tā, līdzīgi kā citas savu būtību un savdabību nepazaudējušas valstis, ir kā viens no elementiem, kas ir kā garants un drošības līdzeklis pret ārprātīgu globālo unifikāciju. Bet tai pat laikā Amerika ir jāsavalda un tai ir nepieciešams izveidot saturēšanas mehānismus, lai tā nevarētu tikt izmantota kā ārprāta izplatīšanas instruments.

Informācijas aģentūra
/30.11.2020/

Publicēts iekš Aktualitātes, Idejas, Teorētiskas pārdomas | Komentēt

Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze jeb izvērsts sejas masku lietošanas kaitīguma pamatojums


Tā kā arī Latvijas valdība ir izvēlējusies neviennozīmīgi vērtēto sejas masku valkāšanas uzspiešanas taktiku, ir vērts mierīgi, nosvērti un cik iespējams vispusīgi apskatīt sejas masku lietošanas aspektus – vai tās palīdz, kā, kad un cik lielā mērā tās palīdz, kad nepalīdz, vai ir kaitīgas, kad, kā un cik lielā mērā ir kaitīgas un, galu beigās, kādas tam kopumā var būt sekas un kādēļ vispār kas tāds notiek. Pamēģināsim to tad arī izdarīt. 1. Īsumā par COVID19 Tā kā sejas masku valkāšana sabiedrībai tiek uzspiesta, kā argumentu izmantojot COVID19 pandēmiju un nepieciešamību ierobežot šīs slimības izplatību, īsumā apskatīsim to, kas ir zināms par šo slimību. COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība, kura oficiāli pirmo reizi tika reģistrēta 2019.gada decembrī Ķīnas pilsētā Uhaņā. Slimība ir jauna un tās izcelsme līdz galam nav skaidra. Oficiālā versija vēsta, ka slimība radās dabīgā veidā Uhaņas dzīvnieku tirgū, kur caur kādu starpelementu (čūsku vai kādu citu dzīvnieku) notika slimības pārnese no sikspārņiem uz cilvēku. Tai pat laikā ir plaši izplatīts skaidrojums, ka slimību COVID19 izraisošais vīruss SARS-CoV-2 ir laboratoriski radīts un tas ir vai nu nejauši izkļuvis no kādas laboratorijas vai arī ir apzināti izplatīts kaut kādu politekonomisku mērķu sasniegšanai. Ir pat pietiekami autoratīvi eksperti, kuri COVID19 vērtē kā bioloģisko ieroci un uzskata, ka cilvēce ir iegājusi ļoti bīstamā bioloģisko ieroču pielietošanas ērā. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo tieši un atklāti apvainoja Ķīnu vīrusa izplatībā no Uhaņas laboratorijas (tiesa gan šis apvainojums pēc dažām dienām tika atsaukts), bet ASV prezidents Donalds Tramps konsekventi SARS-CoV-2 sauc par “Ķīnas vīrusu”. Savukārt Ķīnas puse gan neoficiāli, gan pusoficiāli, gan gandrīz oficiāli liek noprast, ka vīruss ir radīts ASV laboratorijās un tā noplūde ir notikusi no Fort Detrikas laboratorijas Merilendas štatā (ASV) 2019.gada martā – aprīlī, sākumā izraisot t.s. ”veiperu epidēmiju”, kas pēc tam izvērtās upuru skaita ziņā ļoti smagajā 2019.gada amerikāņu gripas epidēmijā, bet Ķīnā slimība esot nokļuvusi 2019.gada oktobrī, kad ASV karavīri piedalījās starptautiskās karavīru sporta spēlēs Uhaņā. Krievijas eksperti pietiekami plaši un pārliecinoši SARS-CoV-2 apskata kā bioloģisko ieroci. Vēl ir uzskats, ka patiesībā nekāda SARS-CoV-2 vīrusa nemaz neesot un ka COVID19 ir tikai mahināciju ar testēšanas tehnoloģijām rezultāts, bet vēl citi cilvēki domā, ka COVID19 ir nevis vīrusa izraisīta slimība, bet gan rodas speciālu raidītāju radio viļņu apstarojuma rezultātā (daļa no tiem, kas šādi uzskata, COVID19 izplatību mēdz saistīt arī ar G5 superātrajām mobilajām sakaru tehnoloģijām). Šī raksta ietvaros neiedziļināsimies un neņemsim vērā COVID19 neesamības vai radio apstarojuma versijas, bet iziesim no tā, ka COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība ar ne līdz galam skaidru izcelsmi. Uz doto brīdi par COVID19 ir zināms sekojošais: slimības inkubācijas periods var būt līdz 14 dienām (lai gan ir ziņas par slimniekiem ar ilgāku inkubācijas periodu), bet caurmērā tas ir 3-5 dienas. Slimības sākotnējie simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās un gripas simptomiem – nespēks un asas sāpes kaklā. Saasinoties slimībai rodas t.s. “jaunā tipa pneimonija” jeb plaušu karsonis, kurš skar vienlaicīgi abas plaušas, un tā rezultātā cilvēkam rodas elpošanas problēmas, kas var izraisīt arī pacienta nāvi. Slimībai ir vēl virkne citu, ne katrā gadījumā esošu simptomu, starp kuriem var minēt ožas un garšas zudumu, izsitumus uz ādas. Speciālisti COVID19 raksturo kā “bioloģiski neprognozējamu”, jo daudzi smagas slimības gaitas gadījumi šķietami it kā veseliem cilvēkiem pagaidām ir neizskaidrojami. COVID19 pārslimojoši cilvēki stāsta, ka slimība nelīdzinās nevienai iepriekš izslimotai slimībai, ka slimības laikā pašsajūta ir “drausmīga” un ka tās rezultātā cilvēks zaudē ierasto vitalitāti un enerģiju, kura pēc tam atjaunojas vairāku mēnešu garumā. Slimība visbīstamākā ir gados veciem un ar hroniskām slimībām slimojošiem cilvēkiem, bet tā salīdzinoši maz skar bērnus un bērniem pārsvarā norit vieglā formā. ASV gana plaši tiek runāts par to, ka COVID19 vairāk skar nēģerus un latīņamerikāņus un ka šis fakts nav saistīts ar sociālajiem faktoriem. Vēl ir pētnieki, kuri apgalvo, ka slimība smagāk skarot tos cilvēkus, kam esot t.s.”neandertāliešu gēns”. Krievijas atbildīgās institūcijas stāsta, ka vīruss uz noteiktām virsmām (stikla, plastmasas, metāla u.c.) varot saglabāties līdz pat 48 stundām, bet uz cilvēka ādas līdz pat 11 stundām, bet ir ziņas, kuras apgalvo tieši pretējo – COVID19 pārsvarā izplatās “pa gaisu” un “pieskārienu” pārnese ir salīdzinoši maz izplatīta. Piemēram, viena vācu zinātnieku grupa noņēma paraugus no daudzām virsmām COVID19 perēklī veco ļaužu pansionātā un konstatēja, ka gandrīz visos paraugos bija SARS-CoV-2 vīruss, tikai nedzīvs, no kā zinātnieki secināja, ka SARS-CoV-2 ārpus organisma uz virsmām dzīvo salīdzinoši īsu laika posmu un inficēties no “virsmām” var tikai, tad, ja vīruss uz tām ir pavisam svaigs. Šī pētījuma secinājumi sakrīt arī ar Latvijas pieredzi. (Bet tas nenozīmē, ka nevajag mazgāt rokas, jo šāda pārnese tomēr ir iespējama un roku mazgāšana pasargā no citām infekcijas slimībām, tai skaitā gripas.) Ziepju iedarbībā vīruss aiziet bojā maksimums līdz 15 sekunžu laikā (visbiežāk daudz ātrāk), tāpat vīruss ātri iet bojā saules staru ietekmē. Droši vīrusu uz virsmām nogalina 70% spirts. Speciālistu vidū joprojām nav vienprātība par slimības nopietnības pakāpi. Vairums speciālistu COVID19 uzskata par nopietnu slimību, bet viena daļa to uzskata par ļoti nopietnu ar paaugstinātu letalitāti (mirstību), savukārt cita daļa vērš uzmanību, ka COVID19 letalitātes rādītāji ir pārspīlēti, jo ir pamats uzskatīt, ka patiesais inficējušos un izslimojošo skaits ir krietni lielāks par oficiālajiem statistikas datiem, tāpēc faktiskais COVID19 letalitātes rādītājs ir ievērojami zemāks, nekā to atspoguļo oficiālā statistika. Vēl jāpiemin tāda dīvainība, ka sākotnējā vairuma valstu valdību paniskā rīcība COVID19 ierobežošanas sakarā bija saistīta ar, nu jau droši tā var teikt, kļūdainām prognozēm, kuras plaši izplatīja Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kuram ir visai apšaubāma reputācija (citas līdzīgi kļūdainas, pārspīlētas un paniskus noskaņojumus radošas prognozes, kuras tika vērtētas arī kā apzināti negodprātīgas), kurš pēc izglītības ir fiziķis un kuram ir “saites” ar farmācijas gigantu GlaxoSmithKline (GSK), savukārt citas prognozes, mazāk pesimistiskas, kuras pēc tam arī piepildījās un kuras deva tāds autoratīvs nozares speciālists kā Stenfordas universitātes Medicīnas skolas profesors un Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Maikls Levits (Michael Levitt) tika no valstu valdību puses vienkārši ignorētas. Rezumējot un vienkāršojot var secināt, ka COVID19 ir savā ziņā lipīgāka un kaut kādos, līdz galam neskaidros gadījumos krietni iftīgāka gripa, kas šajos gadījumos ar salīdzinoši augstu varbūtības pakāpi var beigties letāli. 2. T.s. “mutes un deguna aizsegu” jeb mehānisko elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļu iedalījums Pirms sejas masku lietošanas lietderīguma analīzes konkretizēsim, par ko ir runa, tāpēc uzskaitīsim t.s. “mutes un deguna aizsegus”. 2.1. Higiēniskās sejas maskas. Pēc būtības tā ir vienalga kāda auduma lupata pielikta priekšā sejai un degunam. Higiēnisko sejas masku ražošana netiek kontrolēta un to aizsardzības spējas arī ir attiecīgas. 2.2. Ķirurģiskās sejas maskas. Tiek ražotas pēc stingri noteiktas tehnoloģijas, kura tiek stingri kontrolēta. Ir noteiktas aizsardzības spējas. Ķirurģiskā sejas maska neaizsargā tās valkātāju no gaisā esošajiem vīrusiem, bet gan ir paredzēta apkārtējās vides aizsardzībai no bioloģiskiem elementiem, kuri izdalās cilvēkam elpojot un to funkcija ir maksimāli minimizēt šo elementu nonākšanu atvērtās brūcēs ķirurģisko operāciju laikā. Tāpat ķirurģiskās sejas maskas slimnīcu medicīnas personāls izmanto karantīnu laikā. Ķirurģiskās sejas maskas ir vienreiz lietojamas un vienu masku nedrīkst valkāt ilgāk par 3 stundām. 2.3. Filtrējošie respiratori. Atkarībā no respiratora tipa veic tāda vai cita veida ieelpojamā gaisa filtrāciju, tāpēc tiem piemīt zināma veida aizsardzības spējas, tomēr pat labākie šāda tipa respiratori neizfiltrē visus gaisā esošos potenciāli bīstamos elementus, tai skaitā vīrusus saturošas nanopilītes. Līdzīgi kā sejas maskas, respiratoru lietošanas laiks ir ierobežots, pēc kā tie ir jāmaina. 2.4.Vizieri. Sejai priekšā pielikts caurspīdīgs plastmasas aizsegs. Aizsargā no tiešas taisnvirziena šķidruma pilienu kustības abos virzienos, netraucējot elpošanas procesu. No infekcijas slimībām pilnībā neaizsargā. 2.5. Gāzmaskas un izolējošie respiratori. Spēj aizsargāt cilvēku, ja tam ir jāatrodas vidē, kurā gaiss satur kaitīgus elementus, jo ar to palīdzību elpošanas orgāni tiek izolēti no apkārtējās vides gaisa. Šos aizsarglīdzekļus drīkst lietot tikai pēc to lietošanas instruktāžas iziešanas. Turpmākajā analīzē ar vārdu salikumu “sejas maskas” tiks saprastas pirmkārt ķirurģiskās sejas maskas, bet iekļaujot tajā arī higiēniskās sejas maskas un filtrējošos respiratorus. Gāzmaskas un izolējošie respiratori netiks apskatīti šādu aizsarglīdzekļu eksotiskuma (vismaz pagaidām) dēļ, bet vizieri netiks apskatīti to optimāli pozitīvo īpašību dēļ (salīdzinoši normālas aizsardzības spējas ar salīdzinoši minimāliem kaitīgiem blakus efektiem). 3. Īss ievads infekcijas slimību izplatības mehānikā Infekcijas slimības izplatās t.s. ”gaisa – pilienu” veidā, kurus izdala saslimis cilvēks, elpojot, žāvājoties, runājot, dziedot, kliedzot, krekšķot, klepojot un/vai šķaudot. Slims cilvēks šādā veidā izdala dažāda lieluma šķidruma pilītes, kuras satur dažādu vīrusa daudzumu. Pēc izdalīšanās šīs pilītes atrodas gaisā un pēc kāda laika nosēžas uz apkārtējām virsmām – jo lielākas pilītes, jo ātrāk tās nosēžas, jo mazākas pilītes, jo ilgāk tās var atrasties gaisā un pat cirkulēt ventilācijas sistēmā. Pēc lieluma šīs šķidruma pilītes nosacīti var iedalīt lielās, vidējās un mazās. Par lielām var uzskatīt sajūtamas siekalu daļas, par vidējām tādas, kuras spēj nofiltrēt ķirurģiskā sejas maska, bet par mazām – nanopilītes, kuras var iziet cauri jebkuram sadzīviskam aizsarglīdzeklim. No nanopilītēm aizsargā speciālie aizsargtērpi, gāzmaskas un izolējošie respiratori. Jo lielākas pilītes, jo tās var saturēt lielāku vīrusa daudzumu, savukārt nanopilītes satur attiecīgi niecīgu vīrusa daudzumu. Ja cilvēks nonāk saskarē ar lielāku infekcijas daudzumu, tad viņam ir lielāka iespējamība saslimt un ir lielāka iespējamība, ka slimības gaita var būt smaga, bet, ja viņš nonāk saskarē ar mazāku infekcijas daudzumu, tad iespējamība saslimt ir mazāka. Infekcijas slimību profilaksē svarīgi ir zināt gaisa pilīšu izplatīšanās attālumu. Vislielākais pilīšu daudzums izdalās cilvēkam šķaudot. Ja cilvēks nošķaudās, nepieliekot priekšā roku, tad liels daudzums dažāda lieluma šķidruma pilīšu izplatās līdz 6 metru attālumā tai virzienā, kurā cilvēks nošķaudījās. Klepojot šis attālums ir mazāks – ne lielāks par 3 metriem. Tāla izplatība vēl ir dziedot, kliedzot un intensīvi elpojot palielinātas fiziskās slodzes apstākļos. Tālāk – runājot, bet te jau izplatības robeža nepārsniedz 2 metrus, lai gan, ja notiek emocionāla runāšana paaugstinātos toņus, iespējams šī robeža var tikt pārsniegta. Visbeidzot vienkārši elpojot cilvēks izdala salīdzinoši maz nanopilītes, kuras sākotnēji izplatās salīdzinoši mazā attālumā, bet šīs pilītes var pietiekami ilgstoši palikt gaisā; tās pa telpu var pārvietot dabīgās gaisa plūsmas un, nonākot piespiedu ventilācijas sistēmā, nanopilītes var izplatīties pietiekami plaši. Pie iepriekš teiktā jāpiebilst, ka šķaudot, klepojot, dziedot, kliedzot, runājot, cilvēks papildus lielām un vidējām šķidruma pilītēm izdala arī palielinātu daudzumu nanopilīšu. Augstāk minētie rādītāji ir dažādi, atkarībā no telpu veida – ārpus telpām vieni (salīdzinoši droši), lielās, angārveidīgās telpās citi, bet mazās iekštelpās (piemēram, liftos) vēl pavisam citi. Jo mazākas telpas, jo lielāks risks, jo lielākas telpas, jo mazāks risks. Ja ārpus telpām saslimis cilvēks nevar inficēt citus tikai elpojot (un lielā mērā arī tikai mierīgi runājot), tad, atrodoties liftā, viņš ir bīstams apkārtējiem pat tad, ja gan viņam, gan apkārtējiem ir labākās aizsargspējas filtrējošie respiratori. Visus šos faktorus ņemot vērā un novienkāršojot, pamatoti var pieņemt, ka relatīvi drošs distancēšanās attālums ir 2 metri, bet telpa var kļūt bīstama pēc tam, kad potenciālais saslimušais tajā ir uzturējies ilgāk par 15 minūtēm. No iepriekš teiktā arī izriet, ka ideāla uzvedība sabiedriskās vietās infekcijas slimību uzliesmojumu laikā ir savrupa intraverta uzvedība (klusi gaidīji, klusi izdarīji, ko vajag un klusi aizgāji), bet visa veida ekstravertuma izpausmes ir epidemioloģiski nevēlamas. Pie tam, ja cilvēkam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, tad sejas masku esamība ne pārāk daudz mazina ekstravertuma izpausmju epidemioloģisko bīstamību, tāpat kā sejas masku neesamība nepadara cilvēku ar intravertu uzvedības modeli sabiedriski bīstamāku. 4. Vispārējā veselības stāvokļa un primārās bioloģiskās aizsardzības sistēmas lielā nozīme infekcijas slimību profilaksē Milzīga nozīme infekcijas slimību profilaksē ir cilvēka vispārējam veselības stāvoklim. No tā ir atkarīga organisma kopējā aizsargspēja, kā arī tās cilvēka bioloģiskās aizsardzības sistēmas stāvoklis, kuru var nosaukt par primāro (deguna un mutes elpceļi). Mutes un deguna gļotādas satur imūnglobalīnu A un interferonus, kas patstāvīgi, bez speciālu antivielu palīdzības, spēj tikt galā ar visdažādākajiem antigēniem (tai skaitā arī vīrusiem), ja tie nav pārāk lielā koncentrācijā. “Primārā aizsardzības sistēma” pirmā sastopas ar vīrusiem un, ja tā ir labā stāvoklī un vīrusa koncentrācija nav pārāk liela, tad vīruss tālāk par to nemaz var netikt un cilvēks nesaslimst, lai gan ir saskāries ar vīrusu. Savukārt, ja “primārā aizsardzības sistēma” ir novājināta (gļotādas mikro traumas, elpceļu iekaisums, nervu un/vai fiziska pārslodze utt.), tad sākotnēji pat visniecīgākās vīrusa devas var netikt iznīcinātas vai neitralizētas, vīruss savairojas un cilvēks saslimst. Lai uzturētu kārtībā “primāro aizsardzības sistēmu”, ir jāuztur labs vispārējais veselības stāvoklis un jāseko līdzi, lai neveidotos pat minimāli elpceļu iekaisumi (saaukstējoties, dzerot aukstu pienu un/vai rūgstošus dzērienus (alu, kvasu), lietojot kakla gļotādu kairinošus vai traumējošus produktus (čipsus, tostermaizes, grauzdiņus, cepumus, asas mērces utt.), smēķējot utt..), bet, ja sāk parādīties pat mazākās elpceļu iekaisuma pazīmes, to nekavējoties jācenšas likvidēt (jāsamazina fiziskā un emocionālā slodze, jādzer siltas tējas, jālieto vitamīni (pirmkārt C, B un citi), iespējams jālieto vieglākie elpceļu pretiekaisuma līdzekļi utt.). Ļoti svarīgs laba vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanas elements ir … svaigs gaiss. Cilvēkam, lai viņš būtu vesels, ir jābūt pieejamam svaigam gaisam, ko tam ir daudz un dziļi jāieelpo. Savukārt, ja cilvēkam nav pieejams svaigs gaiss un viņš ilgstoši ieelpo gaisu ar salīdzinoši lielu kaitīgu elementu īpatsvaru, tad tas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un ievērojami palielina iespējas saslimt ar visdažādākajām slimībām, tai skaitā infekcijas slimībām. Cits nozīmīgs elements, kurš ietekmē vispārējo veselības stāvokli, ir labs garastāvoklis un iekšējais miers. Ja tā nav, ja cilvēks atrodas psiholoģiskās spriedzes stāvoklī, baidās, ir nemierīgs, tad tas negatīvi ietekmē viņa kopējo organisma aizsargspēju, tai skaitā arī “primārās aizsardzības sistēmas” stāvokli. Augstāk minētie apstākļi ir ļoti svarīgi infekcijas slimību profilaksē, bet diemžēl cīņā ar COVID19 virknē valstu tie ne tikai netiek ņemti vērā, bet pat tiek darīts daudz kas tāds, kas šai ziņā situāciju ievērojami pasliktina, tādējādi samazinot sabiedrības kopējo imunitāti un attiecīgi palielinot iespējamību cilvēkiem saslimt ar infekcijas slimībām, tai skaitā COVID19. 5. Autoinficēšanās jeb pašinficēšanās Paradoksāli, bet zinātnieki joprojām pilnīgi precīzi līdz galam nezin, kā izplatās tādas slimības kā gripa. Augstāk aprakstītais mehānisms ir vispārīga hipotēze, kura vislabāk atbild uz daudzajiem jautājumiem un visvairāk sakrīt ar realitāti (attiecīgi, tāpēc tiek plaši izmantota), tomēr visus gadījumus tā izskaidrot nespēj. Pastāv vēl viens cilvēku saslimšanas ar infekcijas slimībām skaidrojums – autoinficēšanās. Īsumā tās būtība ir sekojoša – cilvēks saskaras ar infekciju, to uzvar (nesaslimstot vai pārslimojot), bet vīruss cilvēka organismā minimālā daudzumā tomēr saglabājas, nevairojoties un neizraisot saslimšanu. Tomēr pēc kāda laika, mainoties kaut kādiem apstākļiem (visticamāk, pasliktinoties cilvēka vispārējam veselības stāvoklim), cilvēks saslimst, bet nevis no apkārtējā vidē iegūtas vīrusa devas, bet gan strauji sākot vairoties organismā jau esošajiem vīrusiem. Šis inficēšanās veids par kritiski svarīgu apstākli COVID19 profilaksē padara visas sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, jo, ja tas būs labs, tad cilvēki mazāk slimos ne tikai saskaroties ar minimālām infekcijas devām, bet arī autoinficēšanās rezultātā, kas jo īpaši aktuāli kļūst nelabvēlīgos laika apstākļos (t.s. “gripas sezonas” laikā). Un šā inficēšanās veida esamības dēļ ir galīgi aplamas (var pat teikt, ka tumsonīgas) tās taktikas, kuras sev stāda par uzdevumu pilnībā uzveikt COVID19, panākot 0 saslimšanu. Droši var apgalvot, ka to nebūs iespējams panākt pat ar labu vakcīnu palīdzību un pie nosacījuma, ka vakcinēsies visi. Tāpēc ar COVID19 būs jāsadzīvo līdzīgi, kā tiek sadzīvots ar gripu, un jāsadzīvo tā, lai patstāvīgi uzturētu maksimāli augstu sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, pretējā gadījumā daudzi slimos un daudzi mirs. 6. Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze 6.1. Sejas masku pozitīvais efekts – aizsardzība no lielajām un vidējām pilēm, kā arī kopējā vidē esošā vīrusa daudzuma samazināšana Vispirms par sejas masku lietošanas pozitīvajiem aspektiem. Nav taisnība, ka sejas maskas pilnīgi neko nedod. Dod, tikai nepietiekami daudz un par pārāk augstu cenu. Tagad apskatīsim galveno labumu, kuru dod masveida sejas masku lietošana. Lai būtu uzskatamāk un saprotamāk, apskatē izmantosim hipotētiskas (izdomātas, teorētiskas, modelētas) situācijas. 6.1.1. Nekulturāls ekstraverts cilvēks ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā Sāksim ar galēji negatīvu scenāriju. Cilvēkam ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņam sāp kakls, viņš krekšķ, klepo, šķauda. Pēc rakstura cilvēks ir ekstraverts, emocionāls un nekulturāls (mamma nav iemācījusi, ka šķaudot vai klepojot jāliek roka priekšā mutei), viņam ir kaut kādas paša vērtējumā svarīgas darīšanas Rīgā. Viņš iekāpj vilcienā un apsēžas vagona viducī pie loga ar seju braukšanas virzienā, izmanto jebkuru iespēju parunāt un izteikties. Vilciens līdz Rīgai brauc 40 minūtes. Vagonā bez šī cilvēka ir vēl 20 cilvēki un konduktors. Brauciena laikā iekāpj/izkāpj vēl 20 cilvēki. Braucot cilvēks ik pēc piecām minūtēm iekrekšķas un noklepojas, neliekot roku priekšā mutei. Brauciena laikā 1 reizi nošķaudās, neliekot roku priekšā mutei. Ja kāds viņam kaut ko mēģinātu aizrādīt, viņš ir gatavs iesaistīties emocionālā vārdu apmaiņā. Vispirms apskatīsim šo situāciju, pieņemot, ka nevienam no pasažieriem nav sejas maskas. Apskatāmajam cilvēkam (objektam) klepojot izdalās gan lielās, gan vidējās, gan arī liels daudzums mazās šķidruma piles. Tās aizlido līdz 3 metru attālumam. Lielās piles nosēžas uzreiz, laika ziņā nedaudz pēc tam vidējās, bet nanopiles paliek gaisā ilgstošāk un ar gaisa plūsmām tiek aiznestas tālāk (līdz vagona galam, uz otru vagona sēdvietu pusi un uz aizmuguri). Līdzīgi ir ar škaudīšanu, tikai šķaudot visas gaisa piles tiek aiznestas līdz vagona galam un gaisā visu izmēra piļu daudzums ir lielāks. Krekšķot izdalās mazāk piļu kā klepojot (lielās minimāli, vidējās mazliet, nanopiles daudz) un tās tiek aiznestas mazākā attālumā. Līdzīgi – runājot, tikai sarunas objekta virzienā, un, atkarībā no sarunas emocionalitātes pakāpes attiecīgajā momentā, piles tiek aiznestas līdz 2 metru attālumam, vai kādā brīdī iespējams pat tālāk. Elpojot objekts izdala nanopilītes. Ar vagonā esošajām gaisa plūsmām visas no objekta izdalījušās nanopilītes izplatās pa visu vagonu; vislielākā to koncentrācija ir ap objektu divu metru rādiusā, tālāk uz priekšu no objekta braukšanas virzienā objekta sēdēšanas pusē, pēc tam uz priekšu braukšanas virzienā pretējā sēdvietu pusē, bet vismazākā to koncentrācija ir tajā vagona galā, kurš ir objektam aiz muguras. Tā kā viss tas notiek 40 minūšu laikā, tad droši varam apgalvot, ka visi pasažieri, kas šajā laikā atradās vagonā, tika pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, visaugstākam tie, kuri atradās vagonā visas 40 minūtes un sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās; mazākam tie, kuri atradās vagonā īsāku laika sprīdi un atradās objektam aiz muguras, sēžot ar muguru braukšanas virzienam. Pie tam inficēšanās riskam tika pakļauti arī citi pasažieri, kuri atradās šajā vagonā kā minimums 1 stundu pēc tam, kad objekts jau bija izkāpis – augstākam tie, kuri uzreiz pēc tam, zemākam, tie, kuri vēlāk. Ja pieņemam, ka šāds objekts, baidoties no bargiem sodiem, ir pareizi uzvilcis sejas masku un aprakstītā hipotētiskā situācija notiek, objektam esot sejas maskā (pārējie pasažieri ir bez sejas maskām), tad kopējais gaisā izmesto šķidruma pilīšu daudzums ir mazāks. Lielās piles paliek maskā pilnībā, tiek nofiltrētas gandrīz visas vidējās piles, kā arī nedaudz samazinās izmesto nanopilīšu apjoms un maksimālais attālums, līdz kuram sākotnēji tās tiek aizmestas. Nanopilīšu skaits, kurš izdalās gaisā elpojot, gandrīz nemainās, vienīgi to sākotnējais izmetes attālums ir nedaudz mazāks. Inficēšanās risks visiem tāpat ir paaugstināts, tikai pasažieri, kuri atradās tiešā lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā, ir pakļauti ievērojami mazākai potenciālajai infekciozai iedarbībai. Savukārt, ja objekts nav sejas maskā, bet pārējie pasažieri ir sejas maskās, tad tāpat visi pasažieri ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, tikai tiem pasažieriem, kuri sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās, dēļ sejas maskām ir pasargāti no lielajām un vidējām šķidruma pilītēm. Savukārt pārējiem pasažieriem, kuri neatradās lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā sejas masku esamība pilnīgi neko nedod. Visbeidzot, ja gan objekts, gan visi pasažieri ir sejas maskās, tad inficēšanās risks ir līdzīgs kā tad, ja tikai objekts būtu sejas maskā, vienīgi tuvumā esošie pasažieri iespējams ir ļoti mazliet vairāk pasargātāki. Un tagad apskatīsim situāciju, kad objekts ir nevis nekulturāls, bet gan kulturāls. Kas tad notiek? Tad nenotiek nekas – objekts paliek mājās un ārstējas. Bet, ja tomēr objekts sajutās slikti tieši brauciena laikā, tad viņš pirmkārt cenšas nekrekšķēt, neklepot un cik iespējams nešķaudīt, bet, ja viņam tas līdz galam neizdodas, viņš liek priekšā roku vai kabatslakatu un roku. Tas viss ievērojami samazina lielo, vidējo un arī nanopilīšu izmetes daudzumu, salīdzinājumā ar gadījumu, kad mums ir darīšana ar nekulturālu objektu. Un atkal, maskas esamība kulturālam objektam gandrīz pilnībā izslēdz lielo un vidējo pilīšu nokļuvi gaisā un gandrīz nemaz nemaina izmesto nanopilīšu daudzumu, bet, ja papildus maskas ir arī apkārtējiem, tad tas gandrīz neko nedod tuvākajiem pasažieriem un pilnīgi neko nedod pārējiem. 6.1.2. Kulturāls intraverts cilvēks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā Tagad otrs galējs variants. Intraverts cilvēks, sieviete, ir inficējusies no sava dēla, kurš ir pārgalvīgs, jo ir noticējis publiskā telpā plaši pieejamai informācijai, ka sejas masku esamība varot aizsargāt no COVID19. Sievietei vēl nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņa neklepo un nešķauda, pēc dabas ir klusa, liekās sarunās neiesaistās, vienmēr cenšas turēties nomaļus. Arī viņai ir darīšanas Rīgā un arī viņai līdz Rīgai jābrauc 40 minūtes. Viņa apsēžas vagona galā ar muguru braukšanas virzienam, atrodoties pret visiem pasažieriem ar muguru. Tāpat vagonā ir 20 cilvēki un brauciena laikā iekāpj/izkāpj 20 cilvēki. Vispirms gadījums –šādai sievietei ir sejas maska, jo par tās nepieciešamību to ir pārliecinājis dēls, un arī pārējiem pasažieriem ir sejas maskas. Sieviete klusi sēž stūrītī un ne ar vienu nerunā. Elpojot viņa caur masku izplata nanopilītes, kuras vislielākā koncentrācijā ir apmēram 1-1,5 metru rādiusā no viņas. Ar dabīgām gaisa plūsmām tās pamazām izplatās pa visu vagonu, bet to daudzums vagona vidusdaļā un beigās nav pārāk liels. Šai gadījumā vagonā esošajiem cilvēkiem pastāv inficēšanās risks, bet tas ir vidējs vai zems. Visaugstākais inficēšanās risks ir personām, kuras atradās vistuvāk objektam, viszemākais – tiem, kuri atradās otrā vagona galā. Neliels inficēšanās risks arī pastāv tiem pasažieriem, kuri šajā vagonā atradās līdz 1 stundai pēc objekta. Ja šo pašu situāciju apskatām gadījumā, kad objektam nav sejas maskas un kad pasažieriem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka sejas masku esamība pasažieriem šai gadījumā pilnīgi neko nedod, un arī sejas maskas esamība objektam gandrīz neko nedod (tas devums ir tik minimāls, ka to var neņemt vērā), jo sieviete izdala tikai nanopilītes, kuras sejas maskas nespēj nofiltrēt. 6.1.3. Kulturāls biroja darbinieks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm biroja telpās Tagad cits, aktuāls piemērs. Valsts pārvaldē strādājoša biroja darbiniece. Viņa ir inficējusies sapulcē no kolēģa, kuram bija saskare ar ārvalstu diplomātiem. Viņa to vēl nezin, elpceļu infekciju slimību pazīmes vēl nav. Viņa paklausīgi nēsā masku, jo viņas priekšnieks ir pārliecināts masku nēsāšanas piekritējs, regulāri pa TV stāsta, ka jānēsā maskas, pats rāda citiem priekšzīmi un “šķībi” skatās uz jebkuru, kurš nav maskā. Biroja telpās sieviete visu laiku ir maskā. Viņa sēž vienā kabinetā ar kolēģi. Arī viņš ir maskā, bet nevis tādēļ, ka būtu pārliecināts, ka tas ir pareizi, bet tādēļ, ka viņš taisa karjeru. Maskas, ne maskas viņam ir vienalga, ja priekšniecība prasa maskas, viņš to velk. Kolēģim ir viena higiēniskā maska, ko viņš izmanto visu dienu un vakarā uz radiatora to izžāvē. Sievietei ir divas Norwex maskas par 12 Eiro gabalā, viņa tās maina un vakarā cenšas izmazgāt. Kolēģis, līdzīgi kā vairums šī biroja darbinieku, pret darba laiku un darba pienākumiem izturas brīvi, galvenais ir “izdarīt savu darbu”, sevi īpaši nepārslogojot. Sieviete ir apzinīga un viņa cenšas visu izdarīt laikā un kārtīgi, ar prieku uzņemas papildus darbus, ko kolēģi viņai labprāt arī piespēlē. Viņa strādā vairāk kā citi, izdara vairāk kā citi, paliek darbā ilgāk kā citi un tāpēc pēc darba vienmēr ir iztukšota un ļoti nogurusi. Un visu šo laiku viņa ir maskā. Ja kolēģis izmanto jebkuru iespēju novilkt masku un brīvi uzelpot, tad viņa sev šādas vaļības neatļaujas. Masku viņa noņem tikai mājās, ēdot un dzerot kafiju, dažreiz ārpus telpām un … sapulcēs, kad jārunā, jo tā dara viņas priekšnieks, kurš ir redzējis, ka tā dara “eiropā”, bet viss kā dara “eiropā”, kā visiem ir labi zināms, ir patiesība pēdējā instancē. Pusdieno sieviete savā kabinetā, ēdot līdzpaņemtos salātiņus un maizītes. Reizi divās stundās iet uz virtuvi sataisīt sev kafiju un parunāt ar kolēģiem. Tur runājot masku gan nenoņem. Tātad sākotnējā situācija – visi birojā ir maskās, izņemot sapulces, kad jārunā. Objekta kabinets, neskatoties uz masku esamību, ir vieta, kur ir vidējs vai augsts inficēšanās risks, jo sieviete elpojot izdala nanopilītes, kuras ar dabīgām gaisa plūsmām pamazām izplatās pa visu kabinetu. Visi, kuri ir kaut neilgi uzkavējušies šai kabinetā, ir pakļāvuši sevi inficēšanās riskam. Bet papildus, paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti tie cilvēki, kuri ar objektu ir bijuši kādā sapulcē un šo risku palielina apstāklis, ka runājot sieviete masku noņem, jo tieši runājot izdalās lielās un vidējās piles, kā arī palielināts nanopilīšu daudzums, un tas viss tiek vērsts uzrunāto virzienā. Masku esamība apkārtējiem tos pasargā no lielām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilītēm, kuras runājot cilvēks izdala ievērojami vairāk kā klusējot. Cilvēki, ar kuriem sieviete kopā atradās virtuvē, tika pakļauti inficēšanās riskam, kura lielums ir atkarīgs no tā cik ilgi tur uzkavējās objekts un cik ilgi tur uzkavējās konkrētais cilvēks – jo ilgāk, jo lielāks risks. Savukārt cilvēki, ar kuriem sieviete virtuvē runāja, tika pakļauti pietiekami ievērojamai infekciozai iedarbībai, neskatoties uz masku esamību, jo runājot izdalās liels daudzums nanopilīšu sarunbiedra virzienā. Ja birojā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, tad tas rada papildus inficēšanās risku visiem darbiniekiem, kuri atrodas telpās, kurās ieplūst gaiss no šīs sistēmas, jo, ja objekts ilgāku laiku atradās telpā, kurā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, viņa izdalītās nanopilītes ātri un viegli var tikt pārnestas samērā lielos attālumos uz citām telpām. Tagad pieņemsim, ka objekts ir bez maskas. Kas mainās? Gandrīz nekas, vienīgi visi objekta sarunubiedri tiek pakļauti lielākai infekciozai iedarbībai, jo sieviete runājot izdala lielās un vidējās nanopiles, kuras maska nofiltrē, kā arī nanopilīšu sākotnējās izmetes attālums šai gadījumā ir nedaudz lielāks. Bet, ja pārējie biroja darbinieki nevalkātu maskas, viņiem nekas nemainītos izņemot gadījumu, kad viņi runā ar objektu, kuram nav maska – šai gadījumā maska aizsargā no lielajām un vidējām objekta izdalītajām pilēm. 6.1.4. Divi cilvēki bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm mierīgi sarunājas ārpus telpām, ievērojot 1,5 metru distanci. Divi cilvēki, katrs no kuriem ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Nevienam no viņiem nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Saruna norit mierīgi. Tiek ievērota distance. Vispirms – nevienam no viņiem sejas maskas nav. Abi runājot izdala lielās, vidējās un nanopiles, bet tās neaizsniedz otru cilvēku un uzreiz tiek aizvēdinātas bezgalīgajā telpā. Inficēšanās risks ir tuvs nullei. Savukārt, ja abiem sarunbiedriem ir maskas, tad inficēšanās risks šai gadījumā ir precīzi nulle. Starpība ir, bet tik minimāla, ka to var neņemt vērā. 6.1.5. Divi cilvēki ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm familiāri sarunājas ārpus telpām, pārkāpjot distancēšanās nosacījumus. Tagad cits negatīvs scenārijs. Divi labi pazīstami cilvēki, katrs no kuriem ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Katram no viņiem ir elpceļu infekciju slimību pazīmes – ik pa brīdim katrs no viņiem iekrekšķas un noklepojas, pieliekot mutei priekšā roku. Sarunas gaitā distance ik pa brīdim tiek pārkāpta. Nevienam no sarunbiedriem maskas nav. Šai gadījumā pastāv iespēja, ka objekti inficē viens otru, pie nosacījuma, ja runāšanas brīdī tiek pārkāpta distance un/vai distance tiek pārkāpta krekšķot vai klepojot. Vēl ir jāņem vērā, ka šādā situācijā objekti var nonākt saskarē ar lielajām vai vidējām šķidruma pilēm, attiecīgi tikt pakļauti paaugstinātai infekciozai iedarbībai. Ja kaut vienam no objektiem ir sejas maska, tad tas šai gadījumā ievērojami samazina gan paša objekta, gan viņa sarunbiedra inficēšanās risku, bet, ja sejas maskas ir abiem sarunbiedriem, tad šāda iespēja kļūst minimāla, jo maska nofiltrē abu objektu lielās un vidējās šķidruma piles, bet iespējamība inficēties no nanopilēm ir pavisam minimāla, jo saruna notiek ārpus telpām un nanopiles ātri tiek aizvēdinātas bezgalībā. Tāpat tīri simboliska inficēšanās iespēja ir tad, ja šādas hipotētiskās situācijas objekti ievēro 2 metru distanci, bet nelieto sejas maskas, jo otra izdalītās šķidruma piles tad viņus neaizsniedz un tiek ātri aizvēdinātas bezgalībā. 6.1.6. Veikala apmeklētājs bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm veikalā Cits aktuāls piemērs. Veikals Maxima XX. Visi veikala apmeklētāji paklausīgi ievēro masku režīmu. Viens apmeklētājs ir inficējies, bet to vēl nezin. Viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš klausa rekomendācijām un veikalu apmeklē viens pats. Lieto sejas masku. Klusi izstaigā veikalu, saliek ratiņos sev nepieciešamos produktus, aiziet uz kasi, samaksā, saliek produktus maisā un dodas prom. Ne ar vienu cenšas nerunāt, tikai ar kasieri pēc nepieciešamības. Šāds apmeklētājs, atrodoties veikalā, elpojot izdala nanopiles, kuras pa veikalu izplata gaisa plūsmas. Ja kādā vietā objekts ir apstājies un uzkavējies ilgstošāk, tad tajā nonopilīšu daudzums ir lielāks. Tādēļ visi veikala apmeklētāji ir pakļauti nelielam inficēšanās riskam, jo nanopiles ir izplatījušās pa visu veikalu. Bet šis inficēšanās risks ir neliels tādēļ, ka tās ir tikai nanopiles un to koncentrācija veikala telpu lieluma dēļ ir salīdzinoši maza. Tā kā objekts ne ar vienu nerunā, viņš nevienu nepakļauj papildus inficēšanās riskam. Uz kasieri tas neattiecas, jo viņu no tiešas iedarbības nanopilēm pasargā plastmasas barjera. Ja apskatam šo situāciju gadījumā, ja objektam nav sejas maskas un/vai visiem veikala apmeklētājiem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka šādā hipotētiskā situācijā masku esamība ir pilnīgi bezjēdzīga un nevienam nedod nekādu pozitīvu efektu. Bet, ja gadījumā veikalā rodas situācija, kuras dēļ objekts ir spiests runāt (piemēram, veikala darbinieku vai apsargu darbības), tad tas rada papildus riskus, jo runājot objekts izdala lielāku daudzumu nanopilīšu. 6.1.7. Sabiedriskā transporta biļešu kontrolieris bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm Tagad viens aktuāls negatīvs scenārijs. Rīgas Satiksmes biļešu kontrolieris. Viņš ir inficējies no viena pasažiera, ar kuru iesaistījās emocionālā vārdu apmaiņā par sejas masku lietošanu. Drīz viņš smagi saslims un nomirs. Pagaidām viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš valkā sejas masku, jo tā priekšniecība ir noteikusi, un ļoti aktīvi pieprasa, lai to valkātu visi pasažieri, jo “tāds ir likums”. Ja kāds nevalkā sejas masku, viņš bez žēlastības un ar prieku emocionāli nolamā šādu pasažieri un pēc tam izsēdina. Viņam ir sadistiskas tieksmes un tāpēc viņam patīk konfliktēt situācijās, kad viņam ir formāla taisnība. Tieši šī iemesla dēļ viņu pieņēma darbā Rīgas Satiksmē un tieši šo īpašību dēļ viņu jau atzina par derīgu Latvijas Dzelzceļā līdzīgā amatā (darbu viņš vairs nepaspēs nomainīt). Savu personisko īpašību dēļ objekts, konstatējot jebkādu formālu pārkāpumu, tūlīt pat ar agresīvu un emocionālu izrunāšanos uzbrūk upurim, mēģinot izspiest no tā soda naudas nomaksu, jo no iekasētās soda naudas apmēra ir atkarīgs arī viņa algas lielums. Objekts, iekāpjot tramvajā, trolejbusā vai autobusā, elpojot izdala nanopilītes, kuras pakāpeniski pēc tam izplatās pa visu telpu. Tādā veidā tiek radīts mazs inficēšanās risks visiem pasažieriem, no kura nepasargā sejas maskas. Toties, kad objekts sāk runāt, jo īpaši emocionāli runāt, tad viņš strauji palielina izdalīto nanopilīšu daudzumu, kas ievērojami apdraud to pasažieri, ar kuru viņš runā, kā arī tuvumā esošos. Sejas masku esamība šai gadījumā pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilēm, kuras emocionālas runāšanas brīdī izdalās īpaši palielinātā daudzumā sarunu biedra virzienā. Tā kā objekts slēgtās telpās šādi rīkojas ar patiku un bieži, viņš ir staigājošs infekcijas izplatītājs, kurš regulāri aplipina lielu daudzumu cilvēku, un tā tas ir neskatoties uz to, ka objekts un visi pasažieri lieto sejas maskas. Ja objekts nelietotu sejas masku, tad viņš izplatītu arī lielās un vidējās piles, kas būtu bīstamas tiem tuvumā esošajiem pasažieriem, kuriem arī nav sejas maskas. Bet, ja vismaz epidēmiju laikā šādus objektus vienkārši nelaistu darbā, tad tas ievērojami uzlabotu epidemioloģisko situāciju. 6.1.8. Policists bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm iecirknī Vēl cits negatīvs piemērs. Rīga, iecirkņa policists. Elpceļu infekciju slimību pazīmju vēl nav, bet viņš ir slims. Inficējās no viena veca “likumīgā zagļa”, kurš tam iespļāva sejā pēc tam, kad policists sev ierastā manierē ne par ko apvainoja šķietami neaizsargātu personu, kas nonākusi viņa varā. Viņam būs smaga slimības gaita, bet ārsti varonīgi un līdz galam cīnīsies par viņa dzīvību, jo viņš ir policists, un viņu izglābs, bet slimība beigsies ar invaliditāti un viņš tiks atvaļināts no dienesta un pēc pāris gadiem pats kļūs par regulāru iecirkņa “klientu”. Policists ārpus iecirkņa rīkojas kā visi un valkā sejas masku, bet savā valstībā – iecirknī sejas masku nevalkā, jo te visi ir savējie un par pārbaudēm parasti laicīgi tiek informēti. Iecirkņa ikdiena ir darbs ar antisociāliem elementiem, kuri uz ielas tiek izķerti un nogādāti iecirknī. Tur ar viņiem “strādā” arī objekts. Ar viņiem tiek runāts un, ja nepieciešams, viņiem tiek izskaidroti iecirkņa likumi spēka valodā. Distance, protams, netiek ievērota. Epidemioloģiskā situācija iecirkņa darbību nekādi nav ietekmējusi, viņi savas kontrolējošās darbības ne tikai nav samazinājuši, bet pat ir palielinājuši, jo krīze ir radījusi papildus personiskos izdevumus, kurus vajag kompensēt, tāpēc iecirknis “strādā” pat aktīvāk nekā ierasts un caur iecirkņa telpām iziet lielāks cilvēku skaits kā parasti. Kad objekts ir ārpus telpām, tad viņš apkārtējiem ir minimāli bīstams, jo īpaši, ja viņš ir sejas maskā, bet tiklīdz viņš pārkāpj distancēšanās nosacījumus (policijas darbā tādas situācijas var būt objektīvi pamatotas), viņš kļūst epidemioloģiski bīstams tiem, pret kuriem tiek pārkāpti distancēšanās nosacījumi. Ārpus telpām šai gadījumā maska pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet objekta nanopiles ārpus telpām nerada gandrīz nekādu bīstamību. Savādāk ir iecirkņa telpās. Tā kā objekts pietiekami daudz laika pavada iecirknī, tad visās telpās, kurās viņš ir bijis, pastāv inficēšanās risks. Telpās, kurās ilgāk un kuras ir mazākas, – inficēšanās risks ir lielāks. Papildus paaugstināts inficēšanās risks ir personām, ar kurām objekts ir “strādājis” – runājis un/vai fiziski ietekmējis, un tā tas ir arī tādēļ, ka objekts šajos gadījumos neievēro distanci un nelieto sejas masku. Ja objekts lietotu sejas masku, tad tas varētu pasargāt “klientus” no lielajām un vidējām pilēm, bet tāpat inficēšanās risks būtu paaugstināts, jo runājot objekts izdala lielu daudzumu nanopilīšu sarunbiedra virzienā. Arī šajā hipotētiskajā situācijā objekts ir staigājošs infekcijas izplatītājs, atbildība par ko gulstas uz to apstākļu kopumu, kas liek iecirknim pastiprināti veikt kontrolējošās funkcijas epidēmijas apstākļos. Ja šai situācijā iecirknī paklausīgi lietotu sejas maskas, tad tas pasargātu no lielajām un vidējām pilēm cilvēkus, kuri runāja ar objektu, bet tas nekādi neaizsargātu no objekta nanopilēm, attiecīgi pat šādā situācijā iecirkņa telpas būtu uzskatāmas par zonu ar paaugstinātu inficēšanās varbūtību. 6.1.7. Apkopojums. Kad reāli palīdz un kad nepalīdz sejas maskas? Rezumējot, izdalīsim apstākļu kopumu veidus, kad sejas maskas var palīdzēt un kad var būt kaut kāda jēga no to lietošanas, un izejot no tā var izdarīt secinājumus par gadījumiem, kad sejas masku lietošana ir kā minimums bezjēdzīga. 6.1.7.1. Personai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes (bieža šķaudīšana, krekšķi, klepus, sāpošs kakls). Šai gadījumā sejas maska būtu jāvalkā attiecīgai personai, lai pasargātu apkārtējos cilvēkus no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet ir jāņem vērā, ka šāda persona pat ar sejas masku ir epidemioloģiski bīstama apkārtējiem un ir nevis jādomā, kā “apmaskot” šādas personas, bet gan jākoncentrējas uz to, lai panāktu, ka šādas personas atrastos vai nu mājās, vai arī ārstniecības iestādēs. 6.1.7.2. Ja pastāv risks saskarties ar personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes un kura nelieto sejas masku. Šai gadījumā persona bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm sejas masku var valkāt, lai pasargātu sevi no personām, kurām ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, bet kuras nevalkā sejas masku (ja persona ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm valkā masku, tad apkārtējiem masku esamība gandrīz neko nedod). Šai gadījumā persona, valkājot masku, aizsargā sevi no lielajām un vidējām pilēm, bet maska to neaizsargā no nanopilēm, kuras pietiekami lielā daudzumā izdala personas ar elpceļu slimību infekciju pazīmēm. 6.1.7.3. Ja ir nepieciešamība sarunāties ar cilvēkiem, pārkāpjot 2 metru distancēšanās prasību. Sejas maska var palīdzēt aizsargāt citus cilvēkus gadījumos, ja ir personas, kurām ir nepieciešams sarunāties ar citiem cilvēkiem, pārkāpjot 2 metru distancēšanās prasību. Šai gadījumā sejas maska pasargā tos cilvēkus, ar kuriem maskas valkātājs sarunājas, no viņa lielajām un vidējām šķidruma pilēm, tai gadījumā, ja viņš ir inficēts, bet vēl to nezin. No nanopilēm šādi aizsardzība netiek nodrošināta, lai gan sejas maska nodrošina, ka runājot nanopiles sākotnēji tiek izmestas mazākā attālumā, kas atsevišķos gadījumos var būt būtiski. Nozīmīgu aizsardzību no nanopilēm var panākt tikai ievērojot 2 metru distancēšanās prasību. 6.1.7.4. Ja pastāv iespēja nonākt kontaktā ar cilvēku, kurš sarunājoties neievēro 2 metru distanci un nevalkā sejas masku. Šai gadījumā sejas maska nodrošina aizsardzību no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kuras izdala cilvēks, kurš ar cilvēku sarunājas neievērojot divu metru distanci un nevalkā sejas masku. Ja šādam cilvēkam ir sejas maska, tad maskas esamība otram cilvēkam gandrīz neko nedod. 6.1.7.5. Sejas maskas neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm Ļoti būtiski ir saprast, ka sejas maska neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm, kuras ir ļoti būtisks infekcijas slimību izplatīšanās veids. Attiecīgi ļoti daudzos gadījumos sejas masku valkāšana ir kā minimums bezjēdzīga, bet, ņemot vērā sejas masku lietošanas negatīvos blakus efektus, kuri tiks uzskaitīti tālāk, sejas masku masveida lietošana kopumā atstāj negatīvu iespaidu uz epidemioloģisko situāciju. 6.2. Sejas masku negatīvais efekts – nepareiza sejas masku valkāšana. Var izdalīt divus sejas masku nepareizas valkāšanas veidus. 6.2.1. Sejas maskas uzvilkšana/novilkšana bez roku dezinfekcijas un bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku Pirmais, ļoti plaši izplatītais un kaitīgais nepareizas sejas masku valkāšanas veids ir sejas maskas uzvilkšana un/vai novilkšana ar netīrām, nedezinficētām rokām, kā arī bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku. Tā kā infekcijas saturošās šķidruma pilītes no gaisa nosēžas uz virsmām un vīruss uz tām kādu laiku vēl ir dzīvs, tad cilvēki, sākumā pieskaroties šādām virsmām, bet pēc tam savai sejai, paši nogādā vīrusu līdz sejai, no kuras tas var viegli nokļūt organismā, vai pa tiešo organismā. Ja ir pareizi novērojumi, ka COVID19 ilgi nedzīvo uz virsmām un pārnese caur pieskārieniem ir minimāla, tad COVID19 profilaksē šis apstāklis iespējams varētu nebūt kritisks, tomēr pat tas neatceļ apstākli, ka šādā veidā plašāk izplatās citas infekcijas slimības un pirmkārt gripa. To, cik daudz cilvēku pareizi lieto sejas maskas, katrs var pārliecināties pats, mazliet pastāvot pie kāda veikala durvīm vai sabiedriskā transporta pieturvietas. Nospiedošais vairums cilvēku, kuri veikalos vai sabiedriskajā transportā lieto sejas maskas, to dara tieši šādā nepareizajā veidā. Cilvēki pienāk pie veikala vai pieturas, uzvelk sejas masku, izdara, kas viņiem nepieciešams un, kad pamet vietu, kur sejas maska jāvalkā obligāti, iespējami ātri rauj to lupatu no sejas nost. Šo rindu autora virspusējā vērtējumā šādi rīkojas apmēram 60-80% no sejas masku lietotājiem. Šis ir nopietns epidemioloģisks arguments, lai bez īpašas nepieciešamības nenoteiktu obligātu masveida sejas masku lietošanu, bet vēl nopietnāks arguments ir apstāklis, ka cilvēki sejas maskas nepareizi lieto vēl citā veidā, kas atstāj tiešu negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli. 6.2.2. Pārāk ilgstoša sejas masku lietošana Cilvēkam lietojot sejas masku, uz tās pēc kāda laika sāk veidoties kaitīga bioloģiskā vide. Sejas maska kļūst mikla un tajā koncentrējas visdažādākie antigēni. Ķirurģiskām sejas maskām ir noteikts, ka tās nedrīkst lietot ilgāk par 3 stundām, bet ieteicams nomainīt jau pēc 2 stundām. Visdrīzāk šāda negatīva vide sāk veidoties jau pēc sejas maskas lietošanas 15-30 minūtēm, tikai pēc 2 stundām sejas maskā izveidojusies bioloģiskā vide sāk kļūt kritiski kaitīga. Ja cilvēks lieto sejas masku ilgāk par 3 stundām no vietas, nenomainot to pret citu, tad viņš caur sejas masku ieelpo šīs kaitīgās bioloģiskās vides elementus, kas ir nopietns papildus slogs viņa veselībai, kas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un “ver vārtus” jebkurām slimībām, tai skaitā infekcijas. Kuri cilvēki atrodas šādas nepareizas lietošanas riska grupā? Visi, kuriem darba pienākumiem dēļ tiek noteikta obligāta sejas masku lietošana. Tas, pirmkārt, ir medicīnas personāls, kurš ir labi informēts par pareizas sejas masku lietošanas niansēm un kurš tomēr ir nodrošināts ar maiņas sejas masku rezervēm. Bet ir arī citi. Vilcienu konduktori, veikalu pārdevēji, autobusu šoferi, tālsatiksmes autobusu pasažieri utt. Tā kā tiek pieņemti papildus sejas masku lietošanas noteikumi, tad šai riska grupai ir pievienojusies ierēdņu un biroja darbinieku armija, policisti, skolotāji u.c.. Cik pareizi viņi visi lietos sejas maskas?! Vai viņiem ir nepieciešamās zināšanas, sapratne un masku rezerves?! Lielai vai pat lielākai daļai visdrīzāk nē, attiecīgi viņi sejas maskas valkā (valkās) nepareizi. Kā tas notiek tagad, var novērot, pabraucot ar vilcienu vai tālsatiksmes autobusu, un apskatoties cik bieži sejas masku maina konduktori, autobusu vadītāji un pasažieri, dažiem no kuriem tagad sejas maskā ir jāpavada līdz pat 5 stundām. Lai labāk ilustrētu šo problēmu, jānorāda, ka, lai cilvēks, kuram sejas maskā ir jāpavada visa diena (10-12 stundas, ieskaitot pusdienas pārtraukumu un ceļu turpu – atpakaļ), viņam sejas maska ir jānomaina kā minimums 5-6 reizes un pat šai gadījumā sejas maska radīs negatīvu slogu viņa veselībai. Tas attiecas arī uz higiēniskajām sejas maskām. Cik daudz cilvēku to vispār zin un spēj izdarīt? Maz. Bet pārējie, nepareizi lietojot sejas masku, nodarīs savai veselībai pietiekami ievērojamu kaitējumu. Un tas, ka augstprātīgi-formāli ir iespējams vainot šos cilvēkus par nezināšanas izraisītajām negatīvajām sekām savai veselībai, nekādi neatcels šīs sekas, tai skaitā epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos. Novājinātās imunitātes dēļ šādi cilvēki momentāni var saslimt tiklīdz saskarsies pat ar visminimālāko daudzumu infekcijas, kas atrodas uz kādas no nanopilēm, no kurām sejas maskas neaizsargā. Vēl šai sakarā jāpiebilst, ka, nosakot arvien jaunus sejas masku obligātas lietošanas noteikumus, tiek kritiski samazināts tas laiks, kad cilvēks vispār var neatrasties sejas maskā, kas automātiski palielina šādu, nepareizu sejas masku lietošanas gadījumu skaitu ar attiecīgajām negatīvajām epidemioloģiskajām sekām. Piemēram, tie paši medicīnas darbinieki, kuri maiņā ir nostrādājis savas daudzās stundas sejas maskā, arī pēc darba ir spiests to lietot. Un, ja medicīnas darbinieki vēl ir intelektuāli un psiholoģiski sagatavoti šādām slodzēm, tad vairums pārējo cilvēku, kuriem nu rodas līdzīgas slodzes, tam vienkārši nav gatavi. Bet viņi tām tiek obligātā kārtā pakļauti. Tas ir ļoti nepareizi, lai neteiktu savādāk. 6.3. Sejas maskā grūti elpot, sejas maska apgrūtina elpošanas procesu Nopietns arguments pret sejas masku lietošanu ir apstāklis, ka sejas maskas traucē elpot. Šī acīmredzamā iemesla dēļ, kuru katrs var izjust, uzvelkot sejas masku, vairumam cilvēku nepatīk lietot sejas maskas un, ja tas ir iespējams, viņi tās nelieto. Elpošanas process ir viens no fundamentāliem dzīvību nodrošinošajiem fizioloģiskajiem procesiem. Cilvēkam ir nepieciešams skābeklis un viņš to uzņem elpojot. Austrumu medicīnā pareizai elpošanai tiek piešķirta īpaša nozīme. Daudzi jogas vingrinājumi dod pozitīvu efektu tikai tad, ja tiek izpildīti kopā ar pareizu un dziļu elpošanu. Slimnīcas visā pasaulē tiek regulāri un daudz vēdinātas, lai nodrošinātu svaigu gaisu, bet ārsti saviem pacientiem plaši stāsta par svaiga gaisa milzīgo nozīmi veseļošanās un slimību profilakses procesos. Un tagad iedomāsimies, ka slimnīcā telpa tiek vēdināta, nevis paverot logu, bet gan pieliekot logam priekšā mitru, ar antigēniem pilnu lupatu un svaiga gaisa vietā telpā ieplūst gaiss, kurš ir pārpildīts ar lupatā esošajiem antigēniem. Cik tas ir veselīgi?! Apmēram tā iedarbojas sejas maska uz to valkājošo cilvēku – tā, pirmkārt, apgrūtina cilvēkam tik ļoti nepieciešamā gaisa pieplūdumu un pēc salīdzinoši neilga laika šo gaisu padara par pavisam nesvaigu. Tāpēc pat pareiza sejas masku lietošana atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli, lai gan ne tik kritisku kā nepareiza sejas maskas lietošana. Šai ziņā īpaši kaitnieciska (var pat teikt, ka noziedzīga) ir rīcība, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu ārpus telpām, jo šajos gadījumos sejas masku lietošanas efekts ir pavisam minimāls, bet šī ierobežojuma kaitnieciskā daba ir īpaši liela, jo liedz cilvēkiem vienīgo iespēju paelpot tik ļoti nepieciešamo svaigo gaisu. 6.4. Sejas masku lietošanas psihosomatiskie efekti – gan pozitīvie, gan negatīvie. Apskatot sejas masku lietošanas pozitīvos un negatīvos faktorus, nevar neņemt vērā iespējamos masku lietošanas psihosomatiskos efektus, kuri var būt gan pozitīvi, gan negatīvi. Psihosomatisko procesu rezultātā cilvēka psihiskais, psiholoģiskais stāvoklis atstāj ietekmi uz kādu no ķermeņa daļām, orgāniem vai visu fizisko stāvokli kopumā. Tā, piemēram, plaši tiek runāts, tai skaitā no ārstu puses, ka viena vai otra slimība cilvēkam esot “no nerviem”. Plaši zināms un zinātnieku atzīts ir pozitīvais psihosomatiskais efekts – placebo efekts, kad tikai cilvēka ticība par kaut kādas lietas pozitīvo dabu tik tiešām rada zināmu pozitīvu somatisku (ķermenisku) efektu. Ja ir placebo efekts, tad, protams, eksistē tam pretējs efekts, kad cilvēka neticība, nomāktība, negatīvisms rada attiecīgi negatīvu somatisku efektu. Citiem vārdiem sakot, cilvēka psiholoģiskais stāvoklis atstāj nozīmīgu ietekmi uz viņa vispārējo veselības stāvokli jeb ir gadījumi, kad var apgalvot, ka, ja ir vesels gars, tad vesela ir arī miesa, un otrādi. 6.4.1. Ja vairums apkārtējo lieto sejas maskas, tad tas uz katru konkrētu cilvēku atstāj nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu Ļoti nozīmīgs sejas masku lietošanas negatīvais faktors ir vispārējas baiļu atmosfēras radīšana. Tā tas vismaz ir sabiedrībās, kurās nav noturīgas un labprātīgas sejas masku lietošanas kultūras (attiecīgi arī Latvijā). Ja vairums cilvēku lieto sejas maskas, tad tas rada nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu. Viss šķiet slikti, cilvēks nejūtas drošs, viņa nervu sistēmai tas rada lielu papildus slogu un attiecīgi tāpēc tas nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz to cilvēku vispārējo veselības stāvokli, kuri pakļaujas šādai vispārējai atmosfērai. Ne visi tai pakļaujas un ne visi to tā izjūt, bet to, kas izjūt ir pietiekami daudz; pēc šo rindu autora novērojumiem tie varētu būt apmēram 60% Latvijas iedzīvotāju. Te gan jāpiebilst, ka šāda atmosfēra pati automātiski rada noteiktu sabiedrības daļu (var pieņemt, ka kādus 10%), kuri tieši otrādi jūtas ļoti labi un pacilāti un šādas pašsajūtas cēlonis parasti ir apstāklis, ka šie cilvēki vai nu neizjūt bailes attiecīgajā situācijā vai arī izjūt tās daudz mazākā mērā par apkārtējiem. Šādiem cilvēkiem, protams, no šādas situācijas ne tikai nav nekāda kaitējuma, bet ir pat ieguvums, tiesa gan uz visu pārējo – nobiedēto rēķina. 6.4.2. Cilvēks, uzvelkot sejas masku, iekšēji kapitulē baiļu no slimības priekšā Ir tāds psiholoģisks efekts, ar kuru tādā vai citādā veidā vajadzētu būt saskārušamies katram pieaugušajam. Cilvēks dzīvo ikdienišķu dzīvi, viņam ir ikdienišķas darīšanas, ikdienišķa “skriešana”, bet kādā brīdī cilvēks sajūtas slikti. Cilvēks jūt, ka tuvojas slimība, bet slimot negrib (nevar atļauties “svarīgu” ikdienišķu darīšanu dēļ). Un cilvēks cik var mēģina pārvarēt slimību – iekšēji mobilizējas, daļēji ignorē slimību un pat domu, ka varētu tuvākajā laikā saslimt, daļēji mazliet pieārstējas (dzer siltas tējiņas, saģērbjas siltāk, iedzer kādu medikamentu utt.). Un bieži vien tas palīdz – cilvēks pēc vienas vai dažu dienu sliktas pašsajūtas posma sāk justies labāk. Bet ir gadījumi, kad slimība izrādās stiprāka un cilvēks tomēr saslimst. Tad, lūk, no psihosomatisko efektu viedokļa interesanta ir tā robežšķirtne, kad cilvēks maina savu nostāju no “neesmu slims” vai “slimot nedrīkst” uz nostāju vai fakta konstatāciju, vai apstākļu pieņemšanu “esmu slims”. Šai mirklī bieži vien notiek samērā straujš slimības uzliesmojums un cilvēks pilnībā “noguļas” uz “slimības gultas”. Tad, lūk, uz cilvēkiem, kuri bez vajadzības un iekšējas pārliecības uzvelk sejas masku, iedarbojas līdzīga veida psihosomatiskais efekts, kurš, protams, neizraisa tūlītēju saslimšanu, bet kurš tomēr atstāj zināmu negatīvu iespaidu uz šādu cilvēku vispārējo veselības stāvokli. 6.4.3. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas drošāk Masku lietošanas sakarā ir psihosomatisks efekts, kurš atstāj pozitīvu iespaidu uz cilvēku. Ja cilvēks aiz nezināšanas tic, ka sejas maska viņu pasargā, tad viņš sejas maskā jūtas droši un tas atstāj zināmu pozitīvu iespaidu uz viņa vispārējo veselības stāvokli (kurš, protams, tiek bojāts, ja sejas maska tiek intensīvi valkāta, jo īpaši, ja nepareizi). 6.4.4. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, jūtas drošāk, ja visiem apkārtējiem arī ir sejas maskas Tāpat cilvēki, kuri tic sejas masku pozitīvai iedarbībai, jūtas droši, ja arī apkārtējie ir sejas maskās, un jūtas nedroši, ja kāds no apkārtējiem nav sejas maskā. Attiecīgi plaša sejas masku lietošana atstāj pozitīvu psihosomatisko efektu uz šiem cilvēkiem, bet katrs, kurš sejas masku nelieto uz šādiem cilvēkiem atstāj negatīvu psihosomatisko efektu. Un te rodas dilemma, ko darīt, jo vienai sabiedrības daļai masveida masku lietošana rada pozitīvu psihosomatisku efektu, bet citai negatīvu. Kuru daļu izvēlēties un kuru upurēt? Te, protams, ir jāņem vērā visi sejas masku lietošanas pozitīvie un negatīvie aspekti, kam arī ir veltīts šis raksts, bet tikai psihosomatiskā efekta ietvaros ir jāapskata, cik skaitliski liela ir katra no daļām. Pēc šo rindu autora novērojumiem, to cilvēku skaits, kuri jūtas droši sejas maskās nepārsniedz 10% un visdrīzāk ir pat mazāks par 5%. Vai šāda cilvēku skaita dēļ pārējai sabiedrībai ir jāuzupurējas? Viennozīmīgi, nē, lai gan viens no neoliberālās politiskās ideoloģijas pamatpostulātiem ir, ka sabiedrības vairākumam ir nepārtraukti jāuzupurējas visdažādāko sabiedrības mazākuma grupu labā. Attiecīgi tas kļūst par tīri politisku jautājumu. 6.4.5. Cilvēks, kurš tic sejas masku negatīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas apdraudētāks Visbeidzot, ja cilvēks tic, ka sejas maska negatīvi ietekmē tā veselību, tad piespiedu sejas maskas lietošana uz šādu cilvēku atstāj negatīvu psihosomatisku efektu. Arī šādu cilvēku īpatsvars ir aptuveni 5-10% robežās. 6.5. Sejas masku obligātas lietošanas tiesiskie aspekti Obligāta sejas masku lietošanas noteikšana ir cilvēktiesību pārkāpums un, ja atrastos kāds talantīgs jurists, kuram nebūtu žēl ziedot savu enerģiju un laiku, viņš to noteikti varētu pierādīt visās tiesu instancēs. Bet tam ir nepieciešams vismaz viens šāds jurists un daudz, daudz laika, bet līdz tam represīvais aparāts, piesedzoties ar zemākas kategorijas tiesību aktiem, var izvērsties un trakot. Tālāk apskatīsim fundamentālus juridiskus pamatprincipus, kuri tiek pārkāpti, nosakot obligātu sejas masku lietošanu. (Šādiem pārkāpumiem nav tūlītēju seku, ja attiecīgā garā ir izveidota visa tiesiskā sistēma, bet šādu pārkāpumu esamība mazina tiesiskās sistēmas leģitimitāti un padara to nestabilāku.) 6.5.1. Tiesības ierobežojošam mēram ir jābūt konkrēti pamatotam Tas nozīmē, ka, ja kādai personai tiek ierobežotas tās tiesības, tad šādam tiesību ierobežojumam ir jābūt konkrēti pamatotam ar attiecīgās personas kaut kādu vainu, nodarījumu vai konkrētu pamatojošu pazīmi. Nevar ierobežot personas tiesības (piemēram, liekot tai valkāt sejas masku) tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka persona varbūt varētu būt sabiedriski bīstama. Ir jābūt konkrētam pamatojumam (piemēram, elpceļu infekciju slimību pazīmes), no kura nepārprotami izriet, ka konkrētā persona tik tiešām varētu būt sabiedriski bīstama un tāpēc tai ir obligātā kārtā jāvalkā sejas maska sabiedriskās vietās. 6.5.2. Tiesības ierobežojošam mēram ir jābūt iedarbīgam Ja tiek ierobežotas kāda tiesības, tad ar šo ierobežojumu ir garantēti jāspēj sasniegt kāds sabiedrisks labums. Ja to garantēti nav iespējams sasniegt jeb, ja ierobežojošais mērs nav iedarbīgs, tad tāds tiesību ierobežojums nedrīkst pastāvēt. Sejas masku lietošana pilnībā nepasargā ne to valkātājus, ne arī apkārtējos attiecīgi tiesību ierobežojums, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu, nav iedarbīgs. 6.5.3. Nedrīkst personu piespiest veikt savai veselībai kaitīgas darbības Ja tiesību akts kā obligātu nosaka kādu darbību, tad šī darbība nedrīkst būt tās izpildītājam dzīvībai bīstama vai veselībai kaitīga. Ja tā ir, tad tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums. Sejas masku lietošana var būt veselībai kaitīga. 6.5.4. Kolektīvās atbildības princips ir nepieņemams Kolektīvā atbildība nozīmē, ka par katras atsevišķas personas darbībām atbild visa sabiedrība. Ja kāda viena persona, piemēram, saslimst ar lipīgu infekcijas slimību, tad ierobežotas tiek visas sabiedrības tiesības. Tas ir kolektīvās atbildības princips. 6.6. Sejas masku lietošanas lietderīguma novērtējums Augstāk ir aprakstīti galvenie infekcijas slimību izplatīšanās principi, izmantojot kurus var izdarīt ļoti dažādus un pat pretrunīgus secinājumus. Tā tas ir tādēļ, ka precīzi nav zināma visu cilvēku daba un tas, kā viņi rīkosies noteiktās situācijās. Tāpēc tiek izdarīti visdažādākie pieņēmumi un darbības pamatotas, balstoties uz vieniem vai citiem pieņēmumiem. Pie tam, izdarot pieņēmumus, nereti tiek iziets no sliktākā, kas tiesa gan ne vienmēr ir nepareizi. Tomēr jānorāda, ka ir novērojama tāda likumsakarība – jo kritiskāka situācija un/vai jo mazāk kompetents atbildīgais lēmuma pieņēmējs, jo lielākā mērā viņš pieņēmumos iziet no sliktākā. Nekompetenti karjeristi grib ar lielu rezervi nodrošināties pret sliktākajiem scenārijiem, par kuru pieļaušanu tie varētu tikt apvainoti, un tas, ka šī nodrošināšanās var radīt pārmērīgi negatīvas sekas, tos ne pārāk interesē. Bet, ja šādi nekompetenti karjeristi var veikt kādu vienu vai vairākas ārišķīgas darbības, kuras pēc būtības neko nedod, bet kas dod viņiem iespēju ārišķīgi parādīt, ka, lūk, viņi kaut ko dara (darbības simulācija), tad viņi to noteikti darīs, pat neskatoties uz to, ka šīm bezjēdzīgajām darbībām ir nopietni blakusefekti. Tieši tāpēc daudzās pasaules valstī sabiedrībām piespiedu kārtā uzspiež masku valkāšanu un tieši tāpēc pa šo pašu ceļu sāk iet arī Latvija. Kādus tad pieņēmumus var izdarīt, izejot no augstāk aprakstītā? Piemēram, tika aprakstīts viens negatīvs hipotētisks piemērs ar vienu nekulturālu ekstravertu personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viena šāda persona, staigājot apkārt, var aplipināt desmitiem citus cilvēkus, bet paliekot mājās tā neaplipina nevienu. Tad, lūk, – cik šādu personu ir Latvijas sabiedrībā? Cik šādu personu var saslimt? Cik šādu personu rīkosies pēc šāda hipotētiska scenārija? Precīzi to neviens nezin, bet aptuveni tas ir nojaušams vai pat nosakāms. Bet, ja neapdomīgi un bezatbildīgi iziet no sliktākā, tad var pieņemt, ka visi iedzīvotāji ir tādi un tad, protams, sejas masku piespiedu valkāšana ir pat ļoti pamatota darbība. Tikai šāds pieņēmums ir galīgi aplams un realitātei neatbilstošs (vismaz Latvijas gadījumā) un, ņemot vērā sejas masku lietošanas blakusefektus, šāds pieņēmums ir kaitniecisks vai pat noziedzīgs. Tik pat labi var izdarīt arī pretēju pieņēmumu, ka Latvijas sabiedrība sastāv no kulturāliem intravertiem, kuri rīkojas līdzīgi kā citā aprakstītajā hipotētiskajā situācijā. Jā, šādu cilvēku Latvijā ir pietiekami daudz, bet arī šāds pieņēmums nebūs līdz galam korekts. Tātad, lai izvēlētos iespējami optimālākus epidemioloģiskos pasākumus, ir jāņem vērā attiecīgās sabiedrības sastāvs pēc vairākiem parametriem (etniskais sastāvs, kultūras līmenis, izplatītākie paradumi un uzvedības modeļi, psiholoģiskie tipi, vispārējais veselības stāvoklis, sezonalitāšu izraisītas izmaiņas utt.). Ja tas izdodas, tad ierobežojošie mēri ir samērīgi, sabiedrība tos pieņem un tiek sasniegts rezultāts, kurš ir tuvs iespējami labākajam, bet, ja tas netiek ņemts vērā, tad ierobežojošie mēri ir neadekvāti, tie izraisa sabiedrības pretreakciju, kuru cenšas pārvarēt ar sodiem, kas savukārt vēl vairāk pasliktina situāciju un gala rezultāts ir vairāk kā bēdīgs. Diemžēl šādu bēdīgu praksi COVID19 apkarošanas sakarā var vērot daudzās pasaules valstīs, to skaitā arī ASV, Lielbritānijā, Francijā un Krievijā. Un ir ļoti žēl, ka arī Latvijas valdība ir izvēlējusies rīkoties, vadoties no sliktākās pasaules prakses. Ja pieņem, ka sabiedrībā 80% cilvēku ir veseli, 10% cilvēku ir slimi ar simptomiem, bet 10% ir slimi bez simptomiem, tad cik pamatoti ir likt nēsāt maskas 80% veselo cilvēku, ja maskas pārsvarā daļēji aizsargā no slimajiem ar simptomiem un ja masku valkāšanai ir negatīvi blakus efekti?! Vai gan daudz lietderīgāk nav koncentrēties uz tiem 10%, kuriem ir simptomi?! Katram loģiski domājošam cilvēkam atbildes uz šiem jautājumiem ir acīmredzamas. Bet ko darīt ar 10%, kuriem nav simptomu? Vai nu neko, jo tur maz ko var darīt un jāgaida, kad parādīsies simptomi, vai arī – distancēšanās un nevajadzīgo pulcēšanos ierobežošana (pirmkārt visu veidu izklaides). Galējā gadījumā vēl var uzsākt kampaņu pret ekstravertas uzvedības izpausmēm publiskās vietās un pret nevajadzīgu sarunāšanos publiskās iekštelpās. Visi pārējie ierobežojošie mēri ir bezjēdzīgi vai pat kaitīgi, tai skaitā daudzu valstu praktizētā stingrā karantīna, jo 80% veselo cilvēku normāla vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanai visa cita starpā ir nepieciešams arī svaigs gaiss. Tas ir noziegums pret sabiedrību ieviest piespiedu sejas masku lietošanu, kad efekts no to lietošanas ir nepietiekams, bet negatīvie blakusefekti ir ievērojami. To, ka tā tas ir apliecina gan Latvijas, gan pasaules pieredze. Latvijā līdz 2020.gada oktobrim sejas maskas nebija obligāti jālieto un saslimstības rādītāji bija zemi, tai pat laikā daudz kur pasaulē bija obligāta sejas masku lietošana un saslimstības rādītāji kā bija, tā joprojām ir augsti. Tas pierāda, ka tikai sejas masku lietošana nesamazina COVID19 izplatību un iespējams, ka tas ir viens no faktoriem, kas pat to veicina. Un tiešām, oktobra sākumā Latvijā tika noteikta obligāta sejas masku valkāšana un jau pēc dažām dienām tika fiksēts pietiekami liels COVID19 saslimušo pieaugums. Varbūt šis pieaugums nebija saistīts ar sejas masku lietošanu? Varbūt arī nebija, bet varbūt daudzi cilvēki, sākot nepareizi nēsāt sejas maskas, deva izšķirošo triecienu savai imunitātei un nu beidzot saslima! 6.7. Sejas masku obligāta lietošana – šamaniska un/vai krāpnieciska ārišķība Sejas masku obligātas lietošanas noteikšana vēl ļoti līdzinās mežonīgo cilšu šamaņu izmantotajām “ārstniecības” metodēm. To būtība ir sekojoša – novērst pacienta uzmanību ar kaut kādu spožu, ārišķīgu un bezjēdzīgu darbību, liekot domāt, ka tieši šī darbība nodrošinās vajadzīgo rezultātu, tai pat laikā pašam šamanim nemanāmi veicot kaut kādu citu darbību, kura iespējams arī var dot rezultātu. Šamaņu gadījumā, ja slēptā darbība izrādās efektīva, vismaz kaut kāds pozitīvs rezultāts tiek panākts. Diemžēl šo metodi plaši izmanto visu mastu krāpnieki, nevis slēpti izdarot kaut ko pozitīvu, bet gan kaitniecisku. Izskatās, ka sejas masku piespiedu lietošana tiek izmantota tieši šādā vai nu krāpnieciskā vai citā destruktīvā politiskā nolūkā. 7. Sejas masku lietošanas uzspiešanas politiskie aspekti Pietiekami plaši izplatīts ir uzskats, ka COVID19 ir, pirmkārt, politiska slimība, jo tā cilvēkiem nesaprotamā veidā tiek izmantota politekonomisku mērķu sasniegšanai. Šis apstāklis rada pietiekami plašu sabiedrības neuzticību politiķiem un valsts institūcijām, jo īpaši tām darbībām, kuras tiek pamatotas ar cīņu pret COVID19. Sejas masku piespiedu lietošana ir viena no šāda veida darbībām. Tālāk tiks apskatīti četri faktori no visa plašā “covidiskā” politekonomisko aspektu klāsta, kuri tieši attiecas uz obligātu sejas masku valkāšanas noteikšanu Latvijā, lai būtu saprotami tie politekonomiskie vēji, kuru ietekmē bezatbildīgie un bezmugurkaulainie Latvijas politiķi pēkšņi nolēma “apmaskot” arī Latvijas sabiedrību. 7.1. Kurš gūst finansiālu labumu no sejas masku pārdošanas Latvijā? Pirmais “covidiskais” politekonomiskais aspekts, kura ietekmē arī Latvijas sabiedrībai mēģina uzspiest sejas masku valkāšanu, ir visbanālākais, visprastākais un vismaziskākais. Tas ir ekonomiskais un pēc būtības koruptīvais faktors. Tā ir vistīrākā peļņaskāre, vēlme ātri “uz līdzenas vietas” mazliet nopelnīt, kamēr var; vēlme izmantot radušos katastrofālo situāciju, lai iegūtu liekus trīsdesmit sudraba grašus. COVID19 pandēmijas pirmais vilnis pārsteidza Latvijas varasiestādes nesagatavotas. Patiesībā laika tam sagatavoties bija pietiekami daudz, tomēr Latvijas valsts pārvaldes aparāts labākajās krievu tradīcijās paļāvās uz “avosj” (“gan jau”) un tas tik tiešām deva pozitīvu efektu. Tā kā sejas masku nebija, tādēļ iztika bez tām, attiecīgi nepakļaujot sabiedrību sejas masku masveida lietošanas kaitīgajiem aspektiem un pierādot visai pasaulei, ka sejas maskas nav obligāti nepieciešams atribūts cīņā ar infekcijas slimībām. Latvija pierādīja, ka bez sejas maskām var iztikt un tāpat veiksmīgi cīnīties ar epidēmiju (citas valstis savukārt pierādīja, ka sejas masku masveida valkāšana nepalīdz cīņā ar COVID19). Kādēļ pandēmijas pirmajā vilnī nebija sejas maskas? Tādēļ, ka epidēmija bija skārusi “pasaules fabrikas” centru – Ķīnu un tādēļ, ka vairumā valstu šāda ražošana nepastāvēja. Dēļ gigantiskā pieprasījuma pieauguma un lielā ražošanas krituma Ķīnā, sejas maskas bija kā uz izķeršanu. Dažādu valstu diplomātiskie un speciālie dienesti cīnījās viens ar otru par nedaudzajām sejas masku partijām. Pagāja laiks un, pirmkārt, Ķīna atsāka sejas masku ražošanu nu jau daudzkārt lielākā apjomā, bet, otrkārt, daudzas pasaules valstis paspēja attīstīt sejas masku ražošanu savā teritorijā. Un tagad ir izveidojusies situācija, ka tiek saražots daudzkārt vairāk sejas masku, nekā ir nepieciešams. Visdrīzāk arī Latvijas valdība nolēma, ka tai nākotnē ir jānodrošinās ar sejas maskām. Lai to izdarītu, nepieciešams vai nu ražot maskas Latvijā vietējam tirgum vai arī ir jānorezervē to ražošana Latvijas vajadzībām. Tas viss ir izdarāms, bet t.s. “brīvās tirgus ekonomikas” apstākļos, lai to realizētu, ražotājiem un vairumtirgotājiem ir jādod noteiktas garantijas, ka saražotais apjoms tik tiešām būs nepieciešams. Un, ja valsts nedod tiešas šādas garantijas, tad vai nu tas nenotiek, vai arī to dara t.s. “uzņēmēji”, kuri šai gadījumā riskē. Kāda konkrēta persona vai personu grupa to visu ir izdarījusi. Citiem vārdiem sakot, fakts, ka sejas maskas Latvijā tagad ir pieejamas par tādu cenu, par kādu tās ir pieejamas, nozīmē to, ka ir viena vai dažas personas, kuras šo jautājumu “nokārtoja” un nu gūst no tā finansiālu labumu. Šīm personām ir finansiāli izdevīgi, lai Latvijā pirktu iespējami vairāk sejas masku. Tad nu, lūk, lielais jautājums ir, vai gadījumā nav tā, ka jautājumu ar sejas maskām nokārtoja kāda persona vai personu grupa, kas ir saistīta ar partiju Jaunā Vienotība un kas tagad grib mantkārīgos nolūkos izmantot sabiedrības nelaimi, lai uz tās rēķina nopelnītu liekus pārsimts tūkstošus dolāru? Visdrīzāk tā ir un pēc tā, kuri politiķi mēģina Latvijas sabiedrībai uzspiest neadekvātu sejas masku valkāšanu, var aptuveni izsecināt, kur meklējamas šīs amorālās personas. Kuri tad ir šie politiķi? Pirmkārt latviešu izcelsmes amerikānis un Latvijas Republikas Ministru Prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), tālāk arābu imigrants, ārsts un Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība) un visbeidzot tāds hiperaktīvs karjerists kā Jānis Patmalnieks (Krišjāņa Kariņa biroja vadītājs). Vēl šai sakarā iespējams var minēt Veselības ministri Ilzi Viņķeli (Attīstībai/PAR). Visticamāk sejas masku pārdošanas apjomu straujā kāpumā ir ieinteresētas vai nu kāda no šīm personām tieši, vai arī tie indivīdi, kuri ir šo personu paziņu lokā. Bet Latvijas iedzīvotājiem tāpēc ir jābojā sava veselība un obligātā kārtā bezjēdzīgi jāvalkā sejas maskas. 7.2. COVID19 otrais vilnis Baltijā – vai paldies no pateicīgās baltkrievu tautas? Baltkrievija ir viena no tām retajām valstīm, kuru var nosaukt par atklāti “covid-disidentisku” un tā tas ir Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko personiskās nostājas dēļ, kuru viņš ne reizi vien ir izteicis arī publiski. Baltkrievija uz COVID19 uzliesmojumu gandrīz pilnīgi nekādi nereaģēja. Baltkrievijas varasiestādes pret COVID19 izturas līdzīgi kā pret gripu – tas ir nekā. Kā šādas nostājas simbolisku virsotni var minēt faktu, ka 2020.gada 9.maijā, COVID19 pirmā viļņa “karstumā”, Baltkrievijā tika rīkota ikgadējā militārā parāde tā, it kā nekāds COVID19 nemaz nebūtu bijis, tai pat laikā Krievija no COVID19 nobijās un savu ikgadējo militāro parādi, ar kuru tā tik ļoti lepojas, pārcēla. Ņemot vērā šādu Baltkrievijas varasiestāžu politiku, var droši apgalvot, ka Baltkrievija ir viena no COVID19 plašas izplatības zonām (lai gan ziņas par to, ka tas radītu kaut kādas izteikti negatīvas sekas, no Baltkrievijas nepienāk). 2020.gada 9.augustā Baltkrievijā notika kārtējās prezidenta vēlēšanas, kurās kārtējo reizi uzvarēja ilggadīgais prezidents Aleksandrs Lukašeno. Kā ierasts esošais prezidents nekautrējās paizmantot savu administratīvo resursu, lai atbrīvotos no spēcīgākajiem konkurentiem, kā savu galveno konkurenti atstājot ļoti apšaubāmas intelektuālās un morālās kvalitātes mājsaimnieci. Tas, ka daudzas valstis izteiks kārtējo neapmierinātību ar Lukašenko uzvaru, bija sagaidāms, bet tas, ka šoreiz vēlēšanu rezultātu paziņošana izsauks plašus protestus visā Baltkrievijā, negaidīja arī pats Aleksandrs Lukašenko. Revolūcija nenotika, gan tādēļ, ka pats Lukašenko bija apņēmības pilns to nepieļaut, gan tādēļ, ka Krievija mazliet palīdzēja, gan arī tādēļ, ka opozīcijas spēki pagaidām bija pārāk mazi. Pēc nedēļu ilga apjukuma Baltkrievijas varasiestādes pamazām sāka normalizēt situāciju, ko turpina darīt joprojām (līdz nākamajam ļoti asajam saasinājums, kurš notiks kaut kad, nezin kad). Kas šai sakarā ir interesanti? Pirmkārt, Baltkrievijas prezidents apvainoja Poliju, Lietuvu un visas Baltijas valstis (tātad arī Latviju) mēģinājumā organizēt Baltkrievijā valsts apvērsumu. To, ka Lukašenko apvainojumiem ir zināms pamats apstiprināja šo valstu oficiālo amatpersonu reakcija uz notikumiem Baltkrievijā. Polija un Baltijas valstis tik tiešām mēģināja (un joprojām mēģina) jaukties Baltkrievijas iekšējās lietās vissliktāko ASV tradīciju garā. Baltkrievijas varasiestādes protestu laikā aizturēja vismaz divus Latvijas Republikas valstpiederīgos. Un visbeidzot trīs dienas pēc tam, kad svētdien 23.08.2020 ar neveiksmi beidzās galvenās protesta akcijas Baltkrievijā (pēc tam to spēks un apjoms pamazām gāja uz leju), visās trijās Baltijas valstīs bija vērojams ievērojams saslimstības ar COVID19 pieaugums. Ko tas varētu nozīmēt? To, ka zināma daļa Latvijas valsts piederīgo, kurus visdrīzāk cieši saista Valsts noslēpuma saites, dienesta vajadzībās varētu būt pabijuši Baltkrievijā. Un daļa no viņiem tur inficējās. Un daļa no viņiem, atbraukuši mājās, pēc tam inficēja citus. Un tālāk ķēdes reakcija, kas varēja vai nu izraisīt vai dot savu ievērojamo artavu tam COVID19 uzliesmojumam, kurš sekoja precīzi pēc mēneša. Lūk, atklāto COVID19 slimnieku skaita dinamika augusta beigās un septembrī: 23.08 – 4; 24.08 – 0; 25.08 – 5; 26.08 – 18 (Lietuvā – 32, Igaunijā – 17); 27.08 – 6 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 14); 28.08 – 9 (Lietuvā – 48, Igaunijā – 18); 29.08 – 6 (Lietuvā – 29, Igaunijā – 20); 30.08 – 12 (Lietuvā – 35, Igaunijā – 10); 31.08 – 3; 01.09 – 8 (Lietuvā – 23, Igaunijā – 20); 02.09 – 2; 03.09 – 4; 04.09 – 6; 05.09 – 9 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 35); 06.09 – 3 (Lietuvā – 43, Igaunijā – 25); 07.09 – 1; 08.09 – 3; 09.09 – 11; 10.09 – 5; 11.09 – 11; 12.09 – 5; 13.09 – 10; 14.09 – 3; 15.09 – 5; 16.09 – 4; 17.09 – 8; 18.09 – 4; 19.09 – 17; 20.09 – 10; 21.09 – 1; 22.09 – 34; 23.09 – 12; 24.09 – 22; 25.09 – 31; 26.09 – 29; 27.09 – 22; 28.09 – 21; 30.09 – 95 (Lietuvā – 115, Igaunijā – 57) … 7.3. Latvijas “bezmasku” precedents – demoralizējošs un musinošs piemērs Krievijas iedzīvotājiem Vairums pasaules valstu, saskaroties ar COVID19, rīkojās līdzīgi jau pirmā “viļņa” laikā. Šajā “standarta” rīcību komplektā ietilpa arī obligāta sejas masku lietošanas noteikšana. Bet dažas valstis izcēlās – jau iepriekš apskatītā Baltkrievija, tālāk –Zviedrija un … arī Latvija. Ja vairumā valstu visus spiež valkāt sejas maskas, tad Latvija šai ziņā būtiski un acīmredzami izcēlās un uzrādīja pat ļoti labus rezultātus. Tā kā pasaule ir globāla un informācija par to, kā notiek citur, sadzīviskā līmenī var izplatīties un arī izplatās samērā ātri, radot attiecīgu ietekmi, noteikti precedenti vienā vietā neizbēgami atstāj kaut kādu ietekmi uz citām vietām, kur līdzīgā situācijā rīkojas pavisam savādāk. Ja, piemēram, Latvijā neliek valkāt sejas maskas un neviens tās nevalkā, tad to valstu iedzīvotāji, kurus spiež valkāt sejas maskas, uzzinot par to, uzdod likumsakarīgu jautājumu: “Kādēļ tur nevalkā, bet mums liek valkāt?”. Un tas šajos cilvēkos rada zināmu neapmierinātību. Tas ir kā musinošs piemērs. Tāpēc no visu to valstu skatu punkta, kur sejas masku valkāšana ir obligāta, Latvijas precedents bija nevēlams un no to iekšpolitisko interešu viedokļa būtu bijis labāk, ja šāda precedenta nebūtu (ja tas tiktu pārtraukts). ASV un Rietumeiropas valstīm šāds Latvijas “bezmasku” precedents nav diezko sāpīgs, jo šajās valstīs Latviju uztver kā pusmežonīgu teritoriju, tāpēc savas valsts iedzīvotājiem mierīgi var paskaidrot, ka, jā, tur tie baltie mežoņi maskas nevalkā un neslimo, bet tie taču ir mežoņi, bet mēs taču esam civilizēti, tāpēc mums maskas ir jāvalkā. Pavisam cita lieta ir Krievija. Lai gan Baltijas valstis (tai skaitā Latvija) Krievijas informatīvā telpā tiek attēlotas negatīvi (kam ir zināms pamats), tomēr baltieši Krievijas iedzīvotāju apziņā tomēr joprojām lielā mērā asociējas kā “eiropieši” pozitīvā šī vārda nozīmē. Tāpēc, ja Latvijā nelieto maskas laikā, kad Krievijā tās spiež lietot, tad tas Krievijas varasiestādēm ir pietiekami sāpīgs precedents, jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir sadzīviski sakari ar Krievijas iedzīvotājiem. Ja Rīgā nelieto maskas un neslimo, tad kādēļ maskas ir jālieto Maskavā? Tāpēc samērā droši var apgalvot, ka, ja noteiktām aprindām Krievijā ir kāda ietekme uz Latvijas varasiestādēm, tad viņi kā minimums maigi varētu virzīt savus ietekmes aģentus, lai novērstu šādu Krievijas iedzīvotājus musinošu precedentu. Par to, ka šo “problēmu” ir ņēmušies risināt arī speciālisti, kuru saites ved arī uz Krieviju, liecina kopējās Latvijas valdības darbības un to argumentācija, kas ļoti līdzinās Krievijā izmantotajiem algoritmiem (tai skaitā arī oficiozās propagandas argumentācija un metodes). 7.4. Visaptveroša sejas masku lietošana – aziātiskas organizatoriskas pieejas un aziātiskas kultūras piemērs Visbeidzot obligātai sejas masku lietošanai ir viens ļoti nozīmīgs globālpolitisks aspekts. Piespiedu masku lietošana simbolizē īsto (nevis deklaratīvo) “eiropeisko” vērtību galu pasaulē un tas ir kā simbols tam, ka vairums pasaules valstu (to skaitā arī ASV un ES valstis) sāk pieņemt aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes. Ir tāda anekdote – pamācība: Nekad nestrīdies ar muļķi, jo viņš sākumā novilks līdz savam līmenim, bet pēc tam sakaus ar pieredzi. Norobežojoties no jebkādām analoģijām ar “muļķi”, līdzīgi var aprakstīt pašreizējo globālo politekonomisko situāciju: Āzijas valstis mēģina ASV un ES valstis nolaist līdz aziātiskam sabiedrības organizēšanas modelim, lai pēc tam sakautu ar pieredzi. Kā redzams tas strādā, jo gandrīz visas valstis, kuras sevi uzskata par “eiropeiskām”, faktiski sāk atteikties no savām “eiropeiskām” vērtībām un rīkojas izteikti aziātiski. Tas ir labi redzams arī sejas masku piespiedu lietošanas jautājumā. Aziātu sabiedrības organizēšanas kultūra globālā līmenī uzvar! Šai sakarā svarīgi ir saprast, kas tad patiesībā ir aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes, kas ir “eiropeiskas” vērtības un kādas negatīvās sekas varam sagaidīt, ja aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes uzvarēs globālā mērogā. Tāpēc īsumā to apskatīsim. 7.4.1. Par aziātiskām despotijām jeb kas ir raksturīgs aziātiskām sabiedrības organizēšanas metodēm? Ķīna sevi uzskata par civilizācijas rašanās vietu un tam ir zināms pamats. Japāņi un indieši daļēji pamatoti iebilst. Vēl var runāt par civilizācijas rašanos Babilonā. Jebkurā gadījumā tā visa ir Āzija, tāpēc “eiropieši” šādā skatījumā ir kaut kādi iznireļi, kuri nezin kāpēc ir no nekurienes uzradušies un tagad te nosaka visas pasaules attīstības virzienu. Nu kaut kā nepareizi izskatās! Tātad aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes ir senas, senākas par “eiropeiskām” un tās pamatoti var saistīt ar civilizētības aizmetņiem. Kāda ir to būtība? Atsevišķi ņemta cilvēka (indivīda) nesvarīgums salīdzinājumā ar indivīdu kopumu (sabiedrību). Viens cilvēks ir nekas, bet sabiedrība ir viss. Viena cilvēka intereses un vajadzības ir nekas, bet sabiedrības intereses un vajadzības ir viss. Teorētiski tas viss ir ļoti pareizi, bet rodas metodoloģiska problēma, kā to praktiski realizēt, un te ļoti dažādās aziātiskās metodoloģijas izpausmes uzrāda ļoti dažādus rezultātus, sākot no spožiem un dižiem panākumiem un beidzot ar tik katastrofālām neveiksmēm, kuras ir aizslaucījušas nebūtībā daudzas varenas lielvalstis un tautas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu pamatā ir spēcīgs, izteikti centralizēts varas centrs (visbiežāk – valdnieks), kurš domā visu vietā un dod visiem rīkojumus, kurus sabiedrība bez ierunām izpilda, sasniedzot uzstādīto mērķi. Ja valdnieks ir gudrs, enerģisks un morāli atbildīgs, tad sabiedrība uzplaukst un tā var sasniegt grandiozus rezultātus. Bet diemžēl visbiežāk aziātisku sabiedrību valdniekiem ir dažādu veidu nozīmīgi trūkumi un tāpēc šādas sabiedrības agri vai vēlu sāk stagnēt, pagrimt un strauji pašiznīcinās, ja tās no bojāejas neizglābj kāda diža personība, kurai katastrofas brīdī vara burtiski tiek nomesta pie kājām. Aziātiskām sabiedrības organizēšanas formām ir raksturīga obligāta augstāk stāvošo instanču rīkojumu pieņemšana un izpildīšana. Tai skaitā arī nesaprātīgo, kaitīgo, amorālo un antisabiedrisko. Ko valdnieks pateica, tas tiek nekritiski izpildīts. Ja valdnieks liek darīt muļķības, tad tās muļķības arī tiek darītas, bet visi, kas tam iebilst, tiek nekavējoties visbargākā veidā sodīti. Tā rodas aziātiska despotija, kura ļoti strauji no iekšpuses var iznīcināt sabiedrības, kuras ārēji izskatās spēcīgas un varenas. (Tā rodas “milži uz māla kājām”.) Pēc valdnieka sabiedriskās orientētības valstis ar aziātisku sabiedrības vadības stilu var iedalīt pozitīvās (augšupejošās), stagnējošās un negatīvās (iznīcinošās). Kas vēl ir raksturīgs valstīm, kuras tiek pārvaldītas aziātiski? Sociāls process, kuru nosacīti var nosaukt par cilvēku upurēšanu. Šī procesa būtība ir sekojoša: lai sasniegtu kaut kādu mērķi, ir nepieciešami noteikti resursi (materiālie, cilvēku, informatīvie, tiesiskie), kuri daļai sabiedrības tiek atņemti. Šī atņemšana parasti ir brutāla un cilvēkiem, pret kuriem tā tiek vērsta, rada lielas ciešanas un nereti arī beidzas viņiem letāli. Toties uz to resursu rēķina, kas tika izspiesti no šiem cilvēkiem, tiek sasniegti tie mērķi, kurus aziātiskais valdnieks savai administrācijai ir uzstādījis. (Bet, ja administrācija nespēj izpildīt valdnieka rīkojumus, tad – “galvas nost”, visbiežāk burtiski.) Šo sociālo procesu var raksturot arī savādāk. Ir kaut kāds valdnieka rīkojums, kurš ir jāizpilda. Tas iespējams dos kaut kādu labumu, bet tas kaut ko maksā, noteikts skaits cilvēku cietīs šī rīkojuma izpildes gadījumā. Aziātiska filozofija saka – tas nekas, lai noteiktais skaits indivīdu ciešs, jo sabiedrība (valdnieks kā sabiedrības visaugstākais iemiesojums) ir viss, bet atsevišķie cilvēki – nekas. Galvenais, lai mērķis būtu dižs un lai upuri pēc tam attaisnotos. Tad, lūk, pozitīva aziātiska despotija gudri “upurē cilvēkus” un sasniedz lielus mērķus, no kuriem sabiedrības vairākumam ir kāds reāls vai šķietams labums un kas ilgi paliek cilvēku atmiņā. Negatīva (iznīcinoša) aziātiska despotija ir enerģiska, bet vispār nerēķinās ne ar kādiem cilvēku upuriem, tāpēc to rezultātā sabiedrība ļoti strauji pašiznīcinās un nonāk līdz pilnīgas iznīcības slieksnim. Savukārt stagnējošas aziātiskas despotijas ir mazspēcīgas, mazenerģiskas un nesaprātīgas, cilvēki tiek nevajadzīgi “upurēti”, bet tas pagaidām vēl neizraisa strauju lejupslīdi, viss virzās uz galu lēnām un pakāpeniski. Latvijas iedzīvotāji pat samērā nesenā vēsturiskā pagātnē ir saskārušies gan ar pozitīvu aziātisku despotiju, gan ar negatīvu (iznīcinošu) aziātisku despotiju un abus šos savas vēstures laika posmus sauc par okupācijām, vērtējot negatīvi. Staļina Padomju Savienība bija izteikta pozitīva aziātiska despotija, kura, lai gan noteiktā mērā “upurēja cilvēkus”, bet tas tika darīts pozitīvu sabiedrisku mērķu sasniegšanai. Lai gan Staļina tēls pasaulē tiek intensīvi dēmonizēts kopš 20.gadsimta 60-iem gadiem, viņš joprojām ir viens no populārākajiem Krievijas vadītājiem, jo viņa laiku veikums ir patiešām grandiozs, un tāpēc viņam tiek piedotas daudzas to laiku pārmērības, vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs pārmērības bija saistītas mazāk ar paša Staļina personību (Staļins pēc dabas bija “maigs” un iejūtīgs cilvēks), bet vairāk ar to politisko un organizatorisko situāciju, kādā viņš atradās (Staļins “staigāja” pa “naža asmeni” un pats viegli varēja kļūt par “Staļina represiju upuri”). Cita, pilnīgi pretēja aziātiska despotija bija nacistiskā Vācija. Pēc būtības aziātiskā vācu nacisma uzvaru Eiropas apgaismotākajā tautā var uzskatīt par sākumu “eiropeiskās” civilizācijas norietam. Arī nacistiem bija diži mērķi un viņi to sasniegšanai bez jebkādiem sentimentiem upurēja miljoniem cilvēku dzīvības, tikai to sasniegšanas mēģinājuma gala rezultāts viskatastrofālākais kļuva tieši vācu tautai, kura joprojām pēc šī ārprāta nespēj atkopties un nav zināms, vai vispār vēl atkopsies. 7.4.2. Kas ir “eiropeiskas” vērtības? T.s. “eiropeiskās” vērtības noteiktā mērā ir diametrāli pretējas aziātiskām. Jā, sabiedrība ir viss un cilvēks nekas, bet cilvēks ir daļa no sabiedrības, tādēļ viņš ir vērtība un viņu upurēt nedrīkst. Būs cilvēki, būs sabiedrība, nebūs cilvēku, nebūs sabiedrības. Ir iespēju robežās jārūpējas par katru cilvēku un jāņem vērā tā intereses, tad sabiedrība būs spēcīga un neradīsies tās pārmērības, kuras tik regulāri noved aziātiskas sabiedrības līdz iznīcības slieksnim. Tā kā mūsdienās “eiropeiskās” vērtības tiek visdažādākā veidā diskreditētas, tai skaitā pārspīlējot atsevišķus tās elementus līdz absurdam un aizstājot patiesas “eiropeiskās” vērtības ar to surogātiem, mānekļiem un antipodiem, ir vērts īsi apskatīt to vēsturisko pamatu. Ļoti labu un uzskatāmu priekšstatu par “eiropeisko” vērtību dabu un to ievērojamu pārākumu pār stagnējošas aziātiskas despotijas vērtībām var gūt izlasot Ksenofonta darbu “Anabāze” (latviski – “Kad uzvarētāji atkāpjas”), kurā viņš apraksta sengrieķu algotņu gaitas Persijas impērijā 401.gadā pirms mūsu ēras. (Ksenofonts bija algotnis un aprakstīja notikumus, kuros pats ņēma dalību.) Persijas princis Kīrs Jaunākais gribēja gāzt no valdnieka troņa savu brāli Artakserksu II un tādēļ noalgoja desmit tūkstošus grieķu algotņu. Grieķi Kīra vadībā un kopā ar tā sabiedrotajiem uzvarēja valdnieka karaspēku, bet šī uzvara izrādījās bezjēdzīga, jo Kīrs gāja bojā kaujas laukā. Sabiedrotie no grieķiem novērsās, bet valdnieks meklēja iespēju iznīcināt tik ievērojamu militāro spēku, kas apdraudēja tā valdīšanu. Grieķi gribēja ar valdnieku noslēgt vienošanos, ka tas neliek viņiem šķēršļus atgriezties mājās, bet viņi savukārt vairs neapdraud viņa varu. Bet persieši rīkojās izteikti aziātiski. Viņi uzaicināja uz pārrunām grieķu komandierus un tur viņus nodevīgi nogalināja. Tiem laikiem tā bija normāla un gudra rīcība, jo šādā situācijā, kad karaspēks paliek bez vadības, tas pārvēršas par neorganizētu cilvēku baru un kļūst kaujas nespējīgs. Ar grieķiem tā nenotika. Viņi tūlīt pat ievēlēja sev jaunus komandierus, atsita uzbrukumus un organizēti ar cīņām sāka atkāpties uz māju pusi. Un tas viņiem arī izdevās. “Eiropeiskās” kultūras aizmetņi izrādījās galvas tiesu pārāki pār toreiz visur praktizēto aziātisko despotiju vadības stilu. Grieķu algotņu nospiedošais vairākums bija pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka izdzīvot konkrētā situācijā viņi var tikai visi kopā un labprātīgi pakļaujoties saprātīgai disciplīnai. Viņu vairākums spēja novērtēt, kurš no palicējiem varētu būt labs komandieris (vadītājs). Un liela daļa no viņiem bija tik izglītoti, ka spēja veikt komandiera pienākumus. Tas viss bija rezultāts antīkajā Grieķijā aizsāktajai universālai vispārējai izglītībai, kad visiem cenšas iemācīt visa pamatus, kas ir diametrāli pretēja pieeja aziātiskai specializācijas pieejai, kad cilvēks tiek apmācīts tikai kādā vienā šaurā jomā, kas tam ir nepieciešama, bet pārējās zināšanas vai nu nemāca vai vispār tās liedz, lai izbēgtu no liekas un nevēlamas konkurences (gudri cilvēki ir grūtāk vadāmi un bīstamāki savā nepakļāvībā). Iznīcinot un iekarojot Persijas impēriju, Senā Grieķija visai pasaulei pierādīja, ka tās sabiedriski – politiskā sistēma ir uz to brīdi vislabākā pasaulē … un tūdaļ pat sāka pagrimt, jo, ko gan līdz gudrība, ja tai nav morāles. Aziātiskais despotisms sāka gūt revanšu. Un tad nāca Roma, kura no vienas puses pārņēma sengrieķu racionālismu, bet no otras puses pieņēma abstrahēta aziātiskā despotisma izpausmi – Likumu. Vienalga, lai kāds arī nebūtu Likums, bet visiem tam ir jāpakļaujas kā aziātiskiem despotiem. Un ar šādu pieeju Senā Roma neizsakāmi izpletās un visai pasaulei parādīja, ko nozīmē Likums bez morāles, kas ir tās pašas aziātiskās despotijas izpausme, tik vien ar to starpību, ka kā despots nav viss viens konkrēts mirstīgs cilvēks, bet gan abstrahēta Likuma ideja, kuru nepārtraukti pēc nepieciešamības savām vajadzībām var paizmantot jebkurš mazisks despotiņš. Tā Senā Roma pacēla aziātisko despotismu citā kvalitatīvā līmenī, aizstājot vienu konkrētu despotu ar daudziem slēptiem despotiņiem, kuri slēpjas aiz abstraktā superdespota – Likuma muguras. Morāles prioritāruma principu pār jebkuru likumu “eiropeiskā” kultūrā ieviesa kristieši (evaņģēliji un Kalna sprediķis). Kristus iestājās pret ebreju Likumu formālu sapratni un nelietīgu piemērošanu. Aiz jūdu Likumu muguras paslēpušies mazie despotiņi sajutās apdraudēti un viņu nomaitāja. Bet Kristus labprātīgā mocekļa nāve izvērtās viņa pausto ideju triumfālā uzvarā. Pret viņa sekotājiem tika vērsts viss Senās Romas aziātiskās despotijas šausminošais spēks, bet viņi nesalūza un morāli izturēja. Pirmie kristieši pierādīja, ka morāle ir pārāka pār amorāliem likumiem. Ja likums neatbilst morāles normām, tad tas nav nekāds likums un tas nav jāpilda, pat, ja par to draud visbargākie sodi! Tāda ir “eiropeiskās” civilizācijas atziņa, kura ir izaugusi no kristiešu svēto mocekļu kauliem un kura ir diametrāli pretēja aziātiskai kultūrai, kurā likums pats par sevi ir svēts un neizskarams. Kristietība un kristieši visa cita starpā iznīcināja vēl vienu šausminošu arhaismu, kurš ir raksturīgs arī aziātiskām despotijām, – verdzību. Ja “Dieva valstībā” var tikt uzņemts jebkurš neatkarīgi no sabiedriskā un materiālā stāvokļa, un “ir vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātajam ieiet Debesu valstībā”, tad arī šīs dzīves laikā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Un patiesi, pēc kristietības uzvaras Senajā Romā, verdzības apjoms visā pasaulē sāka strauji mazināties. Un tas neskatoties uz to, ka ar laiku gan pati kristīgā baznīca, gan tās svētītie feodāļi sāka pieņemt aziātisko despotiju metodes un dzimtcilvēku stāvoklis viduslaiku Eiropā sāka līdzināties vergu stāvoklim (bet tā tomēr nebija verdzība). Tālāka cīņa ar aziātiska despotisma metodoloģiskā revanšisma tendencēm, kuru pamatā vienmēr ir pārvaldes aparāta slinkums un amorālums, noveda pie tādām sabiedriski – politiskām parādībām kā renesanse, reformācija, kapitālisms, romantisms, sociālisms un komunisms. Un šī bezgalīgā cīņa joprojām turpinās, jo pārvaldes aparātam ir tendence maz darīt, daudz saņemt un pieprasīt maksimālu pakļaušanos tās rīkojumiem, neatkarīgi no rīkojumu adekvātuma un kvalitātes. 7.4.3. Kādēļ visiem būs ļoti slikti, ja globālā līmenī uzvarēs aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes? Kā jau tika minēts, ir dažādu veidu aziātiskas despotijas un ar aziātisku sabiedrības pārvaldes metožu palīdzību ir iespējams sasniegt patiešām grandiozus pozitīvus rezultātus. Tikai nelaime ir tāda, ka to ir ļoti grūti izdarīt, ka šādu metožu izmantošana sabiedrību padara par ļoti stagnitīvu un ka šāda veida sabiedriskās sistēmās nav sistēmisku aizsargmehānismu pat pret galēji kļūdainiem lēmumiem. Ja kāda amorālu un/vai nesaprātīgu personu grupa aziātiskā despotijā nokļūst līdz lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tad tā var ļoti ātri un pamatīgi novest šo sistēmu līdz pilnīgam sabrukumam. Ķīnu var uzskatīt par civilizācijas šūpuli, liela daļa izgudrojumu tika veikti Ķīnā, ķīniešu filozofiskā doma ir gan sena, gan plaša, gan dziļa. Ķīna ir bijusi apvienota varenā un spēcīgā lielvalstī, tomēr, neskatoties uz to visu, tieši salīdzinoši mazā un sadrumstalotā Eiropa, nevis Ķīna, apvienoja pasauli. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ķīnieši gan savās sasvstarpējajās cīņās par varu, gan savas lielvalsts pārvaldībā mēdza izmantot ļoti nežēlīgas, lielus cilvēciskos upurus (bieži vien – bezjēdzīgus) prasošas metodes, kas tik ļoti novājināja Ķīnu, ka tā, pat apvienota milzu lielvalstī, bija kā kājslauķis teritoriāli un skaitliski mazākajām Eiropas valstīm. Un kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Ķīna ir aziātiska valsts, kurā sabiedrības vairākuma apziņā dziļi ir iesakņojusies pozitīva attieksme pret aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodēm. Šāda sabiedrība ir gatava gadsimtiem ilgi paciest visneiedomājamākās despotijas izpausmes, lai kaut kad, nezin kad sagaidītu viena dižena valdnieka desmitgades, kuras pēc tam atkal var atcerēties sekojošo tumšo gadsimtu laikā. Un tagad iedomāsimies, kas notiks, ja tagadējā Ķīna, kura pašreiz neapšaubāmi ir pozitīva aziātiska despotija, reāli pārņem varu pār globālo pasauli un pēc tam tajā sāksies cikliskais pagrimuma posms, no kura iestāšanās tik ļoti baidās ķīniešu inteliģence? Šai gadījumā tie procesi, kuri tik ļoti novājināja Ķīnu un neļāva tai kļūt par globalizācijas līdervalsti, notiks globālā mērogā, pareizināti ar Ķīnas un visas pasaules tehniskajām iespējām. Cik procentu cilvēku izdzīvos pēc šāda veida globāliem satricinājumiem un vai maz izdzīvos vispār, ir liels jautājums. Pēc tam tad būs akmens laikmets. Bet tas neattiecas tikai uz Ķīnu. Pilnīgi tas pats notiks, ja aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodes izmantos jebkura cita lielvalsts, tai skaitā ASV, Lielbritānija un/vai ES. Un kā rāda pēdējo desmitgažu notikumi, Ziemeļatlantijas valstis arvien vairāk un konsekventāk sāk atteikties no “eiropeiskām” vērtībām un arvien vairāk sāk līdzināties aziātiskām despotijām. 7.4.4. Masveida sejas masku lietošana – Āzijas valstu kultūras un aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu izpausme Ir sabiedrības, kurās ir attīstīta t.s. “masku lietošanas kultūra”. Tur maskas jau kādu laiku lieto plaši un, līdzšinējā eiropiešu skatījumā, dēļ sīkumiem. Tā tas ir, piemēram, Japānā. Arī ķīniešiem nav nekas iebilstam pret masveida masku lietošanu, jo īpaši, ja to aicina darīt pats biedrs Si. Āzijas valstīm masveida masku lietošana ir ierasta un tas nerada nekādas emocionālas problēmas. Tur tā ir normāla ikdienišķa parādība, par kuras iespējamajiem blakus efektiem neviens īpaši neaizdomājas, jo domā tikai valdnieki, bet tauta paklausīgi izpilda, nedomājot. Līdz ar COVID19 izplatību, pēc nelielas svārstīšanās un šaubīšanās, plašu masku lietošanu rekomendēja arī Pasaules veselības organizācija (WHO). Svārstīšanās un šaubīšanās notika tādēļ, ka masku lietošanai nav viennozīmīgi pozitīvs efekts un visdrīzāk ne visi WHO speciālisti tam piekrita, bet tā kā uz WHO lēmumiem liela ietekeme ir pārstāvjiem no Āzijas valstīm, kurās maskas plaši lieto un kuri savā būtībā atbalsta aziātiskas pārvaldes formas, šāds lēmums tika pieņemts. Līdz ar to vēl viena aziātiskas kultūras izpausme ieguva globāli leģitīmu raksturu, kas katras valsts vietējiem “aziātiņiem” dod nozīmīgu tiesisku argumentu šīs apšaubāmās prakses ieviešanai savā valstī. Un, ja to dara visi vienlaicīgi, tad efekts sanāk patiešām graujošs. Izskatās tā it kā visa pasaule pēc burvju mājiena ir pēkšņi sajukusi prātā. Bet varbūt masku lietošana ir kaut kas moderns un progresīvs, kam nav nekāda sakara ar aziātisko despotiju kultūru? Diemžēl, nē. Jā, sejas maskas ir salīdzinoši nesens tehnisks līdzeklis, bet šim tehniskajam līdzeklim, kā tika aprakstīts, ir arī nozīmīgi trūkumi. Jā, sejas maskas palīdz pret lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet tai pat laikā tās apgrūtina elpošanu un ilgstošas lietošanas gadījumā tās ir kaitīgas to lietotājam. Kā tad šādā neviennozīmīgā situācijā spriestu cilvēks ar “eiropeiskām” vērtībām un aziātisku despotiju metožu piekritējs? Ja masku lietošana var būt kaitīga, tad tās nav vēlams lietot masveidā un nekādā gadījumā nedrīkst tās lietot piespiedu kārtā. Ja masku lietošanai ir kāds pozitīvs efekts, tad ir jāsašaurina to lietošana tikai līdz šiem konkrētajiem nosacījumiem, kad tas dod šo pozitīvio efektu. Un arī šie gadījumi ir ļoti rūpīgi jāapsver, lai nesanāk tā, ka tiek iegūts neliels pozitīvs efekts, kurš rada lielāku negatīvu efektu. Citiem vārdiem sakot, “eiropeisko” vērtību pārstāvis visu ļoti rūpīgi apsvērs, noteiks precīzu lietošanu tikai tad, kad tas var palīdzēt un nekādā gadījumā nemēģinās uzspiest metodi, kuras sekas ne vienmēr ir tikai pozitīvas. Kā spriež aziātisko despotiju metedoloģiju piekritēji? Viņi pieiet šai lietai ļoti vienkārši. Problēma ir? Ir. Tas var kaut nedaudz palīdzēt? Jā, tas var nedaudz palīdzēt. Tas rada kādu ārišķīgu efektu? Jā, tas rada ļoti krāšņu ārišķīgu efektu, ko pamanīs visi un ko varēs uzdot kā cīņu ar problēmu. Tad viss, darām tā. Visi un visos gadījumos, tagad un tūlīt, bez jebkādas liekas domāšanas. Bet tie, kas tam nepiekrīt, ir kaitnieki, slikti cilvēki, kuri domā tikai par sevi un nedomā par visas sabiedrības labumu, ko simbolizē valdnieks, un tāpēc tie ir pelnījuši visbargākos sodus. Šādas spriestspējas pamatā ir, pirmkārt, nerēķināšanās ar cilvēku vairākumu, ar sabiedrību. Vienalga, ka tas var būt kaitīgi, vienalga, ka tas daudzos gadījumos neko nedod, galvenais, ka to var kaut kā pamatot un galvenais, ka to var izmantot kaut kādu šauru mērķu sasniegšanai. Otrkārt, šādas loģikas pamatā ir pilnīga nerēķināšanās ar cilvēku brīvo gribu. Mēs izdevām tādu rīkojumu, tāpēc visiem būs to pildīt. Kuri negribēs, tos mēs piespiedīsim, jo valdnieks un viņa administrācija zin labāk par nezinošo tautu pat tad, kad viņi kļūdās. Visbeidzot, šāda spriestspēja izriet no instinktīvas tieksmes radīt maksimāli universālus risinājumus, kuri ir derīgi vienmēr un visos gadījumos. Aziātisko despotiju lielvalstis bija lielas un sastāvēja no dažādām tautām, tāpēc aziātisko despotiju administrācijām bija jārēķinās ar to, ka to izdotie likumi vienlaicīgi attieksies uz ļoti dažādiem cilvēkiem, kuri no pārvaldes centra atrodas ļoti tālu. Tāpēc, izdodot likumus, aziātu administrācijas vienmēr vadās no vissliktākā, pilnībā ignorējot šaubīgos un pozitīvos aspektus. Un tā kā pārvaldāmā teritorija ir milzīga, aziātiska administrācija likumus formulē ļoti vienkāršā formā, neņemot vērā smalkākas nianses, lai panāktu vismaz kaut kādu to izpildi un varētu vismaz kaut kā to izkontrolēt. Tie ir aziātisko pārmērību objektīvie cēloņi. Labs aziātisku pārmērību piemērs, ko Latvijas sabiedrība atceras gana labi, ir Padomju laikā (kam patīk – “staļinlaikā”) veiktās deportācijas. Kādēļ tas tika darīts? Lai iznīcinātu buržuāzisko un sīkburžuāzisko šķiru un pēc tam to vietā radītu taisnīgāku sociālistisko sabiedrisko iekārtu, kas pēc tam pāraugs komunismā. Mērķis ļoti cēls, bet metode izteikti aziātiska, jo bija pilnīga nerēķināšanās ar cilvēkiem. Pirmkārt, nenotika nekāda šķirošana attiecīgo šķiru ietvaros (ne visi buržuāziskās un sīkburžuāziskās šķiras pārstāvji bija veikuši tādus noziegumus, ka būtu pelnījuši šādu izturēšanos) – šķiriskā piedrība bija kā spriedums. Otrkārt, pat šķiriskā piederība tika noteikta formāli un īpaši neiedziļinoties kā rezultātā pie naidīgās šķiras tika pierakstīti tām nepiederošie, savukārt noteikta daļa piederošo no deportācijām izvairījās. Treškārt, tas viss tika veikts pilnīgi nevajadzīgi un bezjēdzīgi brutāli. Tātad bija kaut kāds abstrakts, pozitīvs cēlais mērķis, kura vārdā tika veiktas darbības, pilnībā nerēķinoties ar lielu konkrētu cilvēku skaitu. Tā tas notiek, ja sabiedrība tiek pārvaldīta, izmantojot aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes. Masku uzspiešanas balstās uz līdzīgām filozofisko spriedumu shēmām. Ja viens nekulturāls cilvēks var aplipināt desmitiem citus, tad ir jāpieņem ka šādi nekulturāli indivīdi ir visi un ir jāizdod likums, kurš mazina šādu nekulturālu indivīdu potenciālā kaitējuma sekas. Bet nav taču visi. Ir jāiedziļinās. Bet, nē, nekāda iedziļināšanās nenotiek. Un tālāk, ir negatīvi blakus efekti, bet tas taču nekas, tāda ir dzīve, (aziātisko despotiju plašumos) cilvēku ir daudz, noteikts procents cilvēku šurpu vai turpu tāpat pa lielam neko nemaina. Un neies taču radīt likumu, kurš paredz izņēmuma izņēmumus, jo tos tad (aziātiskajos plašumos) neviens taču nepildīs, tāpēc – jo prastāk un brutālāk, jo labāk. Un nu arī Latvija ir pievienojusies to valstu pulkam, kuru pārņem aziātiskā ārprāta tumsa un kura “labākajās” Āzijas despotiju tradīcijās ir noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu un sodus par neizpildi. Atliek tikai gaidīt, kad par sejas masku nelietošanu sāks likt cietumā (precedenti ir). 7.4.5. Kas pārņem varu pār pasauli – Sarkanais Drakons vai tomēr Zaļais Drakons? Apskatot globālas aziātisma invāzijas draudus, ir būtiski saprast, kurš konkrēti mēģina uzspiest visai pasaulei aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes. Virspusēji raugoties un pakļaujoties Ziemeļatlantiskajai propagandai, var noprast, ka pasauli apdraud Ķīna (kopš neilga laika amerikāņi ir “pamodušies” un, pēc vairāk kā 40 gadus ilgas auglīgas sadarbības, pēkšņi ir ieguvuši apskaidrību, ka tā ir “komunistiskā Ķīna”). Tomēr šāds skatījums ir pārlieku vienkāršots un neizskaidro visu to ļoti plašo aziātiskās kultūras invāziju, kas jau vairākus gadu desmitus skalo prom visu “eiropeisko” visās pasaules valstīs, tai skaitā un jo īpaši ASV, Lielbritānijā un Eiropas Savienības valstīs. Sarkanajam Drakonam iespējams arī nebūtu nekas iebilstams pret varas pārņemšanu visā pasaulē un “komunistiskā Ķīna” tik tiešām cenšas to izdarīt, tomēr visu aziātisko destrukciju kompleksu, kas visur tiek intensīvi izplatīts visos līmeņos, Ķīna vienkārši nav spējīga realizēt. Savā būtībā ķīnieši nav karotāju tauta, ķīnieši ir strādājošo (zemnieku) tauta. Ķīnieši ir slikti karotāji. Ķīnieši nepārtraukti ir tikuši iekaroti. Pēdējā laikā ķīnieši nav uzvarējuši nevienā nopietnā karā, toties Ķīna ir nepārtraukts agresīvāko kaimiņtautu agresijas objekts. Vēl tikai dažus gadsimtus atpakaļ saujiņa eiropiešu saimniekoja Ķīnā kā savās mājās, bet Otrā pasaules kara laikā lielu daļu Ķīnas bija okupējusi Japāna un darīja tur drausmu lietas. Japāņi, atšķirībā no ķīniešiem, ir karotāju tauta, kurai ir senas un dziļas karavīru filozofijas tradīcijas. Japāņu kultūra ir ļoti noslēgta, savdabīga un ārējiem novērotājiem grūti saprotama. Japāņu kultūrai ir raksturīga hipertrofēta (pārspīlēta) tieksme uz ideālo, kas ir vienlaicīgi gan tās neizmērojama spēka avots, gan arī milzīgs apdraudējums gan pašiem, gan apkārtējai pasaulei. Līdz 1854.gadam Japāna bija noslēgusies pilnīgā pašizolācijā, kad to pārtrauca ASV karakuģu eskadra. Japāņi, jūtot “eiropeiskās” globalizācijas pārākumu, norobežojās no pasaules, kura varēja apdraudēt tās kultūru, bet tas nepalīdzēja un globalizācija ielauzās smalkajā un ideālajā japāņu pasaulītē. Ņemot vērā japāņu karavīru mentalitāti, var pieņemt, ka Japāna šādu ielaušanos vērtēja kā ienaidnieka iebrukumu, kura sekas ir jāminimizē un kura cēloņi (ienaidnieka pārākums) ir nākotnē preventīvi jānovērš. Japāņu hipertrofētā tieksme uz ideālo visticamāk attiecas ne tikai uz kara mākslu, bet arī uz to, ko mūsdienās sauc par operatīvo darbību, tāpēc pamatoti var pieņemt, ka nespējot uzvarēt tiešā un atklātā konfrontācijā, Japāna uzsāka slepenu karu pret tām lielvalstīm, kuras ielauzās tās teritorijā. Ja 1854.gadā Japāna salīdzinājumā ar Eiropas lielvalstīm bija salīdzinoši vāja un atpalikusi, tad jau uz gadsimta beigām Japāna savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu attīstības līmeni un sāka aktīvi pretendēt uz Korejas un Ķīnas teritorijām. 1904.gadā tas izraisīja krievu – japāņu karu, kurā Japāna uzvarēja, pie tam ir jāņem vērā, ka ļoti nozīmīgu ieguldījumu šīs uzvaras nodrošinājumā deva t.s. “maigā spēka” metodes, kuru rezultātā krievu armija izrādījās pilnībā negatava šim karam. Kā nozīmīgākā to laiku organizācija, kuru pamatoti var uzskatīt par vienu no Japānas ārējās izlūkošanas struktūrām, ir jāmin leģendārais Zaļā Drakona ordenis. Ar Zaļā Drakona ordeņa darbību tiek saistīta Krievijas imperatora ģimenes noslepkavošana, kā arī tam tiek piedēvēta aktīva un izšķiroša vācu nacistu atbalstīšana. Par to, cik nopietni tika uztverti japāņu operatīvās darbības subjektu ietekmes aģentu tīkli, liecina fakts, ka uzreiz pēc kara sākuma ar Japānu, ASV varasiestādes sev neraksturīgā manierē uz kara laiku ieslodzīja koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus, par tādiem uzskatot katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu. Un iespējams šāda rīcība attaisnojās, jo karš ar Japānu ASV iekšienē neizraisīja nekādus iekšpolitiskus satricinājumus, kā tas līdzīgā situācijā bija noticis ar Krievijas impēriju, un ASV karā uzvarēja. Un lai gan 2.pasaules kara militāro sadursmju daļu Japāna zaudēja, parakstot bezierunu kapitulāciju un piekrītot savā teritorijā izvietot ASV okupācijas karaspēku, kurš tur atrodas joprojām, slepenā kara frontēs Japānai iespējams veicās daudz labāk. Tikai nepilnus 20 gadus pēc 2.pasaules kara beigām Japāna jau atkal bija atguvusies un tās iedzīvotāju dzīves līmenis bija ne sliktāks kā kara uzvarētājiem, un situācija arvien mainījās par labu japāņiem. Japāna aktīvi mācījās, ieviesa pie sevīm jaunākās tehnoloģijas un kļuva par modernāko tehnoloģiju ražotājvalsti. Japānas ekonomika auga un tā sāka iespiesties arvien dziļāk pašā ASV. 20-ā gadsimta beigās japāņi (Sony) savu ietekmi izplatīja uz ASV “sapņu fabriku” un tā pa visu pasauli, aizsedzoties ar Amerikas vārdu, sāka translēt savas aziātiskās (japāniskās) vērtības. Par vienu no divu galveno ASV ārpolitikas politisko koncepciju autoriem kļuva japānis Frensis Fukujama ar savu neoliberālo “Vēstures gala” koncepciju, kas ir japāniski izsmalcināta, dziļa un … agresīva pret visiem. Un šī koncepcija visa cita starpā ir izteikti antikristietiska un anti “eiropeiska”. Tāpēc, ja apskata Sarkanā Drakona dabu un iespējas, un salīdzina tās ar Zaļā Drakona iespējām, tad Zaļais Drakons ir daudz spēcīgāks un bīstamāks “eiropeisko” vērtību ienaidnieks. Pie tam pats Sarkanais Drakons, neskatoties uz tā aziātisko dabu, noteiktā mērā ir “eiropeisko” vērtību produkts un tādēļ vien ir nesamierināms Zaļā Drakona ienaidnieks, kuru Zaļais Drakons pie pirmās izdevības centīsies līdz saknei iznīcināt. Un iespējams amerikāņu pret Ķīnas politika ir šī procesa sākums. COVID19 sakarā jānorāda, ka 2.pasaules kara laikā tieši Japāna lika uzsvaru uz bioloģisko ieroču izstrādi (tai pat laikā vācu nacisti un amerikāņi uz kodolieroču). Pēc kara šie japāņu zinātnieki pārcēlās uz ASV un turpināja iesākto darbu Fort Detrikas militārajā laboratorijā Merilendas štatā, ASV (tajā pašā, no kuras it kā varētu būt noplūdis COVID19). Londonas Impēriskai koledžai, kura ņēma aktīvu dalību COVID19 globālās histērijas uzpūšanā, ir ciešas saites ar japāņu finansistu Hariju Tanaku. Savukārt lielākie Japānas farmācijas uzņēmumi kopā ar Bila & Melindas Geitsu fondu, “Monsanto” – “Bayern”, GSK un citiem farmāciju gigantiem ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kas uz cilvēku iedarbosies gēnu modificēšanas līmenī. Pietiekami baisa perspektīva cilvēcei. Bet lai to ieviestu, cilvēce vispirms ir tā pamatīgi “jāsapurina” un jāiebiedē, ar ko Zaļais Drakons un tam pietuvinātās struktūras arī aktīvi nodarbojas. Visam augstāk minētajam līdzi nāk tāda lieta kā sejas masku visaptveroša lietošana precīzi tāpat kā Japānā. Lai gan it kā sīkums, bet ļoti patīkami ir pārveidot globālo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. 8. Īss oficiozās propagandas (dezinformācijas) apskats Tālāk īsumā tiks apskatītas galvenās un maldinošākās oficiozās propagandas tēzes par sejas masku lietošanu. Tās galvenokārt tiks ņemtas no Krievas valsts TV (RTR) materiāliem, bet diemžēl šāds apskats der arī Latvijai, jo Latvijas žurnālisti šai jautājumā ir sākuši nekritiski kopēt Krievijas kolēģus, tā ka brīžam rodas sajūta, ka mēs dzīvojam kādā 1989.gadā ar pretēju politiskās orientēšanās virzību (kas pats par sevi varētu arī nebūt slikti, ja vien Krievijas varasiestādes realizētu saprātīgāku un cilvēcīgāku iekšpolitiku). Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki masveidā iebilst pret sejas masku lietošanu, ir apstāklis, ka sejas maskas reāli traucē elpot un tāpēc instinktīva cilvēku reakcija ir tās nelietot. Tā tas ir arī Krievijā, pie tam pietiekami izteikti – Krievijas iedzīvotāji gana masveidīgi nepakļaujas absurdajām varasiestāžu prasībām valkāt sejas maskas. Kā šo argumentu “atspēko” RTR. Tālāk īss sižeta fragmenta apraksts. Žurnālists prasa it kā nejaušam garāmgājējam ar sejas masku, vai viņam tajā nav grūti elpot, uz ko “garāmgājējs” (speciālisti zin, ka šādos sižetos nejaušus cilvēkus parasti neizmanto) ļoti emocionāli, moži un pārliecinoši atbild, ka vēl grūtāk esot elpot ar mākslīgās ventilācijas aparātiem. Tātad pret pamatotu argumentu, ka sejas maskā ir grūti elpot, tiek likts propogandisks, maldinošs un dezinformējošs mems: “Sejas maskā elpot ir grūti, bet ar mākslīgās ventilācijas aparātu elpot ir vēl grūtāk.” Kā šai gadījumā izpaužas maldināšana un dezinformēšana? Tiek radīts maldinošs iespaids, ka sejas masku valkāšana pasargāšot no smagas slimības gaitas, kas nebūt tā nav. Pie tam cilvēki tiek nepamatoti biedēti, jo smaga slimības gaita ir mazākajai saslimušo daļai. Visbeidzot šādi tiek novērsta uzmanība no reāla un pamatota argumenta – sejas maska tik tiešām traucē elpot un līdz ar to atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli. Tagad cits piemērs. RTR ziņās, kurās tiek stāstīts par situāciju ar COVID19 izplatīšanos Krievijā, laiku pa laikam parādās epizodes ar cilvēkiem baltos halātos, kuri atkal ļoti emocionāli un artistiski stāsta šausmu stāstus, no kuriem var noprast, ka visi, kuri nevalkā sejas maskas, ir pašnāvnieki un drīzumā nonāks slimnīcā ar smagu slimības gaitu. To, ka šādi personāži visticamāk nav ārsti, bet gan baltā halātā ietērpti speciāli instruēti cilvēki, tā kā būtu skaidrs, jo ārsti parasti izsakās savādāk. Bet pats fakts, ka Krievijas valsts televīzija atļaujas tik klaji un rupji maldināt savas valsts pilsoņus, par daudz ko liecina. Bet varbūt tā nav maldināšana? Ir, jo sejas maska aizsargā tikai no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kā arī nedaudz samazina nanopilīšu izmetes sākotnējo attālumu, attiecīgi, ja cilvēks valkā sejas masku, viņš tāpat var saslimt, tai skaitā arī ar smagu slimības gaitu (jo īpaši, ja ir slikts vispārējais veselības stāvoklis, kurš tāds var būt arī dēļ regulāri ilgstošas un/vai nepareizas sejas maskas lietošanas), bet, ja viņš nevalkā sejas masku, viņš vispār var nesaslimt, ja nenonāk kontaktā ar kādu inficēto vai arī, ja viņam ir ļoti labs vispārējais veselības stāvoklis. Un, pat saslimstot, nekādā ziņā nav garantēta smaga slimības gaita. Vēl Krievijas medijos ir populārs COVID19 profilakses skaitāmpantiņš – maska, cimdi, distance. To ir vērts apskatīt, jo tas labi parāda oficiozās propagandas klaji nesaprātīgo dabu. Par distanci viss ir pareizi, tas tik tiešām ir ļoti efektīvs profilakses līdzeklis, par maskām ir viss šis raksts, tāpēc lieki vēlreiz šo pozīciju neapskatīsim, savukārt aicinājums valkāt cimdus COVID19 profilaksei ir klaji bezjēdzīgs. Kāpēc tā? Kā jau tika minēts speciālistu vidū ir dažādi viedokļi par COVID19 izplatību “pieskārienu” ceļā. Ir pētījumi, kuri ļauj secināt, ka šāda veida pārnese ir gauži minimāla, bet iespējams ir vēl kādi citi dati. Pieņemsim, ka “pieskārienu” pārnese tomēr ir pietiekami nozīmīga un to vajag iespēju robežās minimizēt. Vai cimdi šai ziņā var palīdzēt? Kategoriski nē, jo cimdi “pieskārienu” pārnesi samazina tikai līdz pirmajam kontaktam ar “inficētu virsmu”, bet pēc tam paši cimdi kļūst par “pārneses” objektu. Tāpēc nav nekādas starpības cilvēks valkā cimdus vai arī nevalkā tos. Pat labāk, ja cimdi netiek valkāti un bieži tiek mazgātas vai dezinficētas rokas. Bet Krievijas mediju pārstāvji klaji ignorē šo ļoti vienkāršo, loģisko un katram acīmredzamo apstākli un bez domāšanas atkārto mantru par cimdu lietošanas nepieciešamību. Varētu jau teikt, ka tā ir Krievija un ko no tās var gribēt, ja vien līdz ar Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdības pieņemto lēmumu sākt uzspiest sabiedrībai sejas masku valkāšanu, līdzīgā stilā savas valsts iedzīvotājus nesāktu maldināt arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi. 8.1. Bezatbildīgas manipulācijas piemērs: Ja ārsti valkā sejas maskas, tad tās var valkāt visi Viens no Latvijas apmaskošanas aktīviem piekritējiem ir Latvijā imigrējis arābu medicīnas students no Libānas Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība), kurš Latvijas mācību iestādēs ieguva ārsta izglītību, palika uz dzīvi Latvijā, aktīvi iesaistījās Latvijas politikā (partijā Jaunā Vienotība) un kurš pašreiz ir Ministru Prezidenta Krišjāņa Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos, acīmredzot konsultējot to arī par medicīniskām tēmām. Pēc tam, kad Latvijas sabiedrība tika aplaimota ar valdības lēmumu, ka sabiedriskās vietās būs jāvalkā sejas maskas, Abu Meri savā Facebook ierakstā atbalstīja šādu lēmumu un izteica viedokli, ka, ja jau ārsti varot visu dienu valkāt sejas maskas, tad arī visa sabiedrība mierīgi to varot darīt. Tā kā šis ir smalki maldinošs apgalvojums, ko izsaka viens no tiem politiķiem, kuru var uzskatīt par vienu no masku uzspiešanas iniciatoriem, tad apskatīsim to sīkāk. Pirmkārt, ārsti atšķirībā no lielākās daļas sabiedrības ir intelektuālā un psiholoģiskā ziņā speciāli sagatavoti, kas dod iespēju viņiem minimizēt sejas masku lietošanas kaitīgos blakusefektus. Tie, kuri pazīst kādu ārstu, zin, ka tā ir specifiska publika, kura visa cita starpā prot rūpēties par savu vispārējo veselības stāvokli un cenšas to brīvajā laikā arī darīt. Otrkārt, ārsti precīzi zin, kad un kāpēc viņi lieto sejas maskas un zin to lietošanas jēgu, bet plaša publika to nezin un tāpēc to dara arī bezjēdzīgi un nepareizi. Šai sakarā ir vērts ārstniecības iestādēs pavērot ierindas medicīnas darbiniekus – viņi nebūt neraujas nepārtraukti būt maskā un diezgan brīvi to te uzliek, te noņem. Treškārt, ķirurga nepieciešamība valkāt sejas masku ir nesalīdzināma ar karantīna laika nepieciešamību valkāt sejas masku, jo maskas nelietošanas cena šajos gadījumos ievērojami atšķiras. Visbeidzot, ja ārsts grib uzvelt ārsta slogu tam nesagatavotai sabiedrībai, tas nozīmē, ka šim ārstam ir morāli – ētiska rakstura problēmas un tāpēc ir jāšaubās, cik gan kvalitatīvi tāda persona spēj pildīt savus pienākumus (Abu Meri gadījumā šāda veida šaubas pastiprina viņa uz vispārējo publisko apskati izliktā personiskā dzīve). 9. Kā un kāpēc jāpretojas sejas masku valkāšanai? Ko tad tagad darīt? Samierināties un sākt valkāt maskas vai arī censties to nedarīt? Tiem, kuri uzskata aziātiskas sabiedrības pārvaldes formas par pieņemamām Latvijai, noteikti neko nevajag darīt. Viņi droši var samierināties, iepirkt masku krājumus un līdzīgi ierindas aziātiem paklausīgi pildīt jebkurus varasiestāžu rīkojumus, lai kādi tie arī nebūtu. Savukārt tie, kuri negrib, lai mazā Latvija sāk pilnīgi nevajadzīgi nolaisties līdz aziātisku despotiju līmenim, vajadzētu iespēju robežās pretoties masku režīmam. Un tas ir jādara, pirmkārt, tāpēc, ka masku uzspiešana ir tikai sākums, kam visticamāk sekos citas destrukcijas, viskaitīgākā no kurām var būt piespiedu vakcinācija. Pretoties var dažādi. Pirmkārt var ārēji pakļauties prasībām, bet izrādīt savu neapmierinātību, izpildot rīkojumus nepilnīgi un pie jebkuras iespējas tos ignorējot. Maskas var valkāt nepareizi. Tās var uzreiz demonstratīvi vilkt nost tiklīdz vien var. Var nepārtraukti visiem stāstīt cik masku valkāšana ir bezjēdzīga (kā tas arī ir). Un tam būs dzirdīgas ausis, jo faktiski šādi domā Latvijas sabiedrības vairākums. Var atklāti nevalkāt sejas maskas un iesaistīties diskusijās ar sodītājiem. Var nevalkāt maskas un aizbildināties, ka aizmirsi. Var mēģināt tiesāties. Un pats galvenais, tie, kuriem būs jānodrošina masku režīma ievērošana, to vienkārši var nedarīt. Ir labi jāatceras visas tās partijas un politiķi, kuri runāja par nepieciešamību piespiest cilvēkus lietot sejas maskas. Par viņiem vienkārši vairāk nekad vairs nevajag balsot. Ir jāpretojas masku lietošanai darba vietās, jo tas tik tiešām ir kaitīgi veselībai. Nepietiek jau tā, ka cilvēkam visu dienu ir jāstrādā, viņam vēl uzliek neapdomīgus, veselību bojājošus ierobežojumus. Iespējams pat daudz labāk ir iet prom no darba, nekā piecas dienas nedēļā visas dienas garumā smakt maskā. Un, ja vēl par to maksā kapeikas! Jo lielāka būs pretestība masku lietošanai, jo labāk. Pie tam, citi ierobežojošie mēri, piemēram, distance ir jāievēro un ir jācenšas lieki nekur neiet un vairāk uzturēties ārpus telpām. Kā īpašu pretestības veidu var izdalīt patērētāja izvēli, kas neprasa konfrontēties ar varasiestādēm, bet var izrādīties pat ļoti efektīvs pretestības līdzeklis, ja tā rīkosies pietiekami liels cilvēku skaits. Ja kādā veikalā īpaši prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja kādā iestādē prasa vilkt sejas maskas, tur iet nevajag. Ja kādā pasākumā prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja darbā nepamatoti prasa vilkt sejas maskas, tad, ja ir tāda iespēja, jāiet no tāda darba prom. Ja kāds prasa atnākt pakaļ kaut kam un tur ir prasība vilkt sejas masku, tad uz turieni iet nevajag (lai nāk paši, ja vajag). Pēc iespējas ir jāignorē visas vietas, kur pieprasa vilkt sejas maskas. Jā, ir gadījumi un vietas, kur nav izvēles, bet cik gan daudz vairāk vietās ir izvēle, un to tad arī vajag pilnā mērā izmantot. Tiek apgalvots, ka ir slikta epidemioloģiskā situācija un tāpēc jāvalkā sejas maskas. Uz to mierīgi var atbildēt: “Ja jūsu veikalā, iestādē, pasākumā vai vienalga kur citur, kur jūs gribat, lai es eju, ir tik bīstami, ka tur ir jāvelk sejas maska, tad tur es neiešu, jo es negribu sevi apdraudēt un negribu rīkoties bezatbildīgi bīstamā epidemioloģiskā situācijā. Sejas maskas taču no vīrusa nepasargā! (Bet es iešu tur, kur nav tik bīstami, ka tiek pieprasīta sejas masku valkāšana.)” Ja cilvēki masveidā, katrs pa savam, pretosies masku režīmam, tad tālākie ierobežojumi var arī nesekot, bet, ja cilvēki to pieņems, tad masku ārprāts var tikt attīstīts un pieņemt jaunas formas. Ir jāpretojas masku piespiedu lietošanai, jo tā ir aziātiska despotisma un aziātiska totalitārisma metodoloģiska izpausme. 10. Cīņa pret piespiedu masku valkāšanu – cīņa par Latvijas Valsts neatkarību. Mūsdienu globālais laikmets kārtējo reizi ir problematizējis valstu suverenitāti un neatkarību. Kas ir neatkarīga valsts? Kādēļ tā ir nepieciešama? Varbūt tautas var tīri labi dzīvot arī bez savas neatkarīgas valsts? Kādas tautas, valstiski veidojumi, ģeogrāfiskas vietas vispār var būt neatkarīgas? Kāda ir pašnoteikšanās un neatkarības cena? Kādi ir tās ieguvumi? Un šai sakara problematizējas arī Latvijas neatkarības jautājums. Tās neatkarības, kura pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir daļēji zudusi un ko ES birokrātija pakāpeniski arvien vairāk cenšas izdeldēt. Bet kā nozīmīgi argumenti dalībai Eiropas Savienībā bija apsvērumi, ka tur ir “eiropeiskas” vērtības, kas ir labi, un kas ir pretstats Krievijai ar tās aziātiskajām vērtībām, kas it kā esot slikti. Nu labi, tā tas daļēji arī bija. Bet kā ir tagad? Tagad Eiropas Savienība piedzīvo pagrimumu, kura redzama izpausme ir atteikšanās no “eiropeiskām” vērtībām. Visa Rietumu pasaule, tai skaitā ES, strauji veļas aziātiska despotisma bezdibeņa virzienā. Bet otrā pusē ir Krievija, kurai aziātiskas sabiedriskas pārvaldes formas ir dabīgi raksturīgas. Tās, no kurām Latvijas sabiedrība 50 gadu laikā tik ļoti nogura. Un ko šādā globālā situācijā darīt Latvijai? Vai tad maz paliek kāds saprātīgs arguments, kurš attaisno mazās, neefektīvās un finansiālā ziņā pietiekami dārgās Latvijas valsts pastāvēšanu? Nē! Ja Latvijas valsts padodas aziātisma tendencēm, tad Latvijas valstij zūd pastāvēšanas jēga un tā var tikt mierīgi vai nu pilnībā iekausēta Eiropas Savienotajās Valstīs vai, kas no Latvijas iedzīvotāju viedokļa raugoties būtu daudz labāk, pievienota Krievijai, jo tur paralēli aziātiskām vērtībām tik pat dabīgā veidā pastāv arī pietiekami stipri un spēcīgi “eiropeisko” vērtību dīgļi. Ja arī Latvijā, tāpat kā pasaulē, uzvar aziātiskās vērtības, tad Latvijas valsts ir nolemta tāda vai cita veida likvidācijai, un kā konkrēti tas notiks tad paliek tikai laika un tehnikas jautājums. Savukārt, ja Latvijas sabiedrība un valsts nepadodas globālajam aziātisma trendam, tad tā ne tikai var izglābt sevi (un iespējams arī vēl kādu citu), bet tās pastāvēšana var iegūt pat ļoti spožu un izteikti pozitīvu vēsturisko jēgu. Tāpēc cīņa pret sejas masku piespiedu valkāšanu visa cita starpā ir arī cīņa par Latvijas valsts pastāvēšanu un cīņa par Latvijas neatkarību. Katrs, kurš tagad pretosies (pa savam, kā nu var) masku režīmam, tas faktiski cīnīsies par Latvijas valstiskuma turpmāku pastāvēšanu. Savukārt sejas masku piespiedu valkāšanas ieviesēji ir nekas cits kā Latvijai svešās aziātiskās kultūras ietekmes aģenti, jaunlaiku okupantu pakalpiņi un kolobracionisti. Sevis un savu bērnu labā viņiem vajadzētu atņemt politisko ietekmi, jo sejas maskas ir salīdzinoši maza destrukcija un ārprāts, ko šādi indivīdi, sajutuši rīcības brīvību, pie mums te var ievazāt. Informācijas aģentūra /02.11.2020/
Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Liberālisma ideja sevi ir izsmēlusi. Vladimira Putina intervija The Financial Times 27.06.2019 pirms G20 samita (pilns teksts)


Krievijas Prezidenta Vladimira Putina intervija The Financial Times žurnālistiem Laijonelam Barberam un Henrijam Fojam (pilns intervijas teksts latviski un video).

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs no “lielā divdesmitnieka” [G20] valstu vadītājiem visilgāk esat augstākajos amatos. Neviens no “lielā divdesmitnieka” valstu vadītājiem nav savā augstajā amatā tik ilgi kā Jūs Krievijā.

Pirms mēs pāriesim pie G20 dienaskārtības; Jūs zināt, ka pašreiz ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka pastāv konflikta risks Persijas līcī [ar Irānu], kā arī notiek tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu.

Kā ir mainījusies pasaule to 20 gadu laikā, kamēr Jūs esat pie varas?

Vladimirs Putins: Pirmkārt, es visus šos 20 gadus nebiju pie varas. Kā Jūs zināt, es četrus gadus biju valdības vadītājs, bet tā nav Krievijas Federācijas augstākā vara, tomēr augstākās varas struktūrās es atrodos pietiekami ilgi un tik tiešām varu spriest par to, kas un kā ir mainījies.

Patiesībā Jūs pats tikko, uzdodot jautājumu, pateicāt kas un kā ir mainījies. Jūs teicāt par tirdzniecības kariem, par situāciju Persijas līcī. Izsakoties tā ļoti akurāti un paliekot zināmā mērā optimistam, situācija nav uzlabojusies. Bet izsakoties tieši, tā, protams, ir kļuvusi daudz dramatiskāka un sprādzienbīstamāka.

L.Barbers: Jūs uzskatāt, ka pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka?

Vladimirs Putins: Protams, jo “aukstā kara” laikā (tas bija slikti, ka bija “aukstais karš”) bija tomēr vismaz kaut kādi noteikumi, kurus visi starptautiskās saziņas dalībnieki tādā vai citādā mērā ievēroja vai vismaz centās ievērot. Tagad izskatās, ka noteikumu vispār nav.

Tādā ziņā pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka un, kas ir pats galvenais un visbēdīgākais, daudz mazāk prognozējama.

L.Barbers: Mēs vēl atgriezīsimies pie pasaules bez noteikumiem, fragmentācijas un transsankciju pasaules.

Vispirms, Prezidenta kungs, pasakiet mums, ko Jūs vēlaties sasniegt Osakā no Jūsu savstarpējo attiecību ar citiem [G20 valstu] dalībniekiem skatu punkta? Kādi ir Jūsu galvenie mērķi šajās tikšanās augstākajā līmenī? [Intervija notiek pirms ikgadējā G20 valstu samita Osakā (Japāna) 2019.gada jūnija beigās, par ko arī tiek jautāts.]

Vladimirs Putins: Man ļoti gribētos, lai visi šī pasākuma, kurš ir veltīts starptautiskās ekonomikas attīstībai, dalībnieki (un manuprāt “divdesmitnieks” pašreiz ir nozīmīgākais starptautiskais forums), lai visi “divdesmitnieka” dalībnieki apstiprinātu savus nodomus, vismaz nodomus, izstrādāt kopējus noteikumus, kurus visi ievēros, un parādītu savu tiekšanos un vēlmi nostiprināt starptautiskos finanšu un tirdzniecības institūtus. Viss pārējais ir detaļas, kuras tā vai savādāk papildina galvenās tēmas.

Mēs, neapšaubāmi, atbalstām Japānas priekšsēdētājvalsts lomu. Visu, kas attiecās uz mūsdienu tehnoloģiju, informāciju pasaules, informāciju ekonomikas attīstību, līdz pat tādiem jautājumiem, kam mūsu japāņu kolēģi pievērš uzmanību, kā ilgdzīvošanas problemātika, ekoloģija, – tas viss ir ļoti svarīgi. Mēs, neapšaubāmi, to atbalstīsim, piedalīsimies visās šajās diskusijās.

Lai gan, protams, mūsdienu apstākļos ir grūti gaidīt kādus izrāvienlēmumus vai liktenīgus lēmumus, ar to mēs diez vai varam rēķināties. Bet vismaz ir cerība, ka šo kopējo diskusiju un divpusējo tikšanos laikā var nogludināt esošās pretrunas un radīt fundamentu, pamatu tālākai virzībai uz priekšu.

L.Barbers: Jums Osakā būs tikšanās ar Muhamedu ben Salmanu [Saūdu Arābijas troņmantinieku]. Vai var sagaidīt esošo vienošanos par naftas ieguvi pagarināšanu, ieguves ierobežošanu?

Vladimirs Putins: Kā jūs zināt, Krievija nav OPEC [Naftas eksportētājvalstu organizācijas] dalībvalsts, lai gan mēs, protams, esam vieni no lielākajiem [naftas energoproduktu] ražotājiem. Mēs pašreiz, ja nemaldos, iegūstam 11,3 miljonus barelus diennaktī. Tiesa gan Štati [ASV] tagad jau mazliet mūs ir apsteiguši. Tomēr mēs uzskatām, ka mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju un visu OPEC kopumā par ieguves stabilizāciju ir nospēlējušas pozitīvu lomu situācijas tirgū stabilizācijā un prognozēšanā.

Domāju, ka tajā ir ieinteresētas gan valstis – energoresursu (konkrētā gadījumā – naftas) ieguvējas, gan arī patērētāji, jo tas, kas šodien, manuprāt, noteikti pietrūkst, tā ir stabilitāte. Un mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju, ar citiem karteļa dalībniekiem – biedriem, neapšaubāmi šo stabilitāti veicina.

Bet vai mēs to pagarināsim vai nē jūs dažu tuvāko dienu laikā uzzināsiet. Es tik tikko, pirms iziet pie jums, vadīju sanāksmi ar mūsu lielāko naftas kompāniju vadītājiem un Krievijas valdības vadību kā reiz par šo jautājumu.

[Dažas dienas pēc intervijas tika publiski paziņots par šīs vienošanās pagarināšanu.]

L.Barbers: Viņi ir mazliet vīlušies? Viņiem taču patīk palielināt ieguvi, vai ne tā?

Vladimirs Putins: Viņi realizē gudru politiku. Un lieta te nav palielināšanā, kas, neapšaubāmi, ir svarīga lielo naftas kompāniju darba sastāvdaļa, lieta te ir situācijā tirgū kopumā. Viņi vērtē situāciju kompleksi, skatās uz saviem ieņēmumiem un izdevumiem. Protams, viņi domā par nozares attīstību, par savlaicīgām investīcijām, par jaunāko tehnoloģiju piesaisti un izmantošanu, domā par to, kā radīt lielāku pievilcīgumu investoriem šai tik svarīgajai nozarei.

Bet, teiksim tā, kardināls cenu kāpums vai dramatisks cenu kritums nenovedīs pie stabilitātes tirgū un neveicinās investīcijas. Tāpēc mēs šo jautājumu šodien izskatījām kompleksi.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs ļoti tuvu esat novērojuši četrus, iespējams pat piecus amerikāņu prezidentus. Jums ir tiešas saskares ar viņiem pieredze. Cik lielā mērā Trampa kungs atšķiras no saviem priekšgājējiem?

Vladimirs Putins: Katrs no mums atšķiras no cietiem. Nav vienādu cilvēku, tas ir līdzīgi kā, kad nav vienādu pirkstu nospiedumu. Katram ir savas priekšrocības, bet par trūkumiem lai spriež viņu vēlētāji, bet kopumā man bija pietiekami labas un gludas attiecības ar visiem Amerikas Savienoto Valstu vadītājiem.

Ar kādu es sazinājos vairāk, ar kādu mazāk. Bet pirmā saziņas pieredze ar amerikāņu prezidentiem bija ar Bilu Klintonu. Principā priekš manis tas bija pozitīvi. Un mums uz īsu laiku (jo viņš jau beidza savu darbu) izveidojās pietiekami gludas un lietišķas attiecības. Es biju pavisam jauns prezidents, kurš tikko ir uzsācis darbu. Vēl tagad atceros kā viņš ļoti partneriski veidoja ar mani attiecības. Par to es joprojām viņam esmu pateicīgs.

Ar citiem kolēģiem bija dažādi laiki un dažādas problēmas, ko mums vajadzēja risināt. Diemžēl visbiežāk, strīdoties, un mums viedokļi nesakrita dažos jautājumos, kurus gan attiecībā uz mums, gan ASV, gan visu pasauli var nosaukt par atslēgjautājumiem. Piemēram, jautājumā par Savienoto Valstu vienpusējo izstāšanos no Līguma par pretraķešu aizsardzību, ko mēs vienmēr esam uzskatījuši (par to esmu pārliecināts arī tagad) par starptautiskās drošības stūrakmeni.

Mēs ilgi diskutējām par šo jautājumu, strīdējāmies, piedāvājām dažādus risinājumus, es no savas puses enerģiski mēģināju pārliecināt mūsu amerikāņu partnerus neizstāties no Līguma, bet ja izstāties, tad tādā veidā, lai nodrošinātu starptautisko drošību vēsturiski ilglaicīgā periodā.

Piedāvāju, es jau to publiski esmu teicis un pateikšu vēlreiz, jo uzskatu to par ļoti svarīgu lietu, piedāvāju kopēju darbu pie pretraķešu aizsardzības, pie tam uz trijiem – ASV, Krievija un Eiropa. Ar konkrētiem šīs sadarbības parametriem, ar raķešbīstamo virzienu noteikšanu, ar tehnoloģiju apmaiņu, ar lēmumu pieņemšanas mehānismu izstrādi un tā tālāk. Tie bija ļoti konkrēti priekšlikumi.

Esmu pārliecināts, ka, ja mūsu amerikāņu partneri tobrīd pieņemtu šos priekšlikumus, tad šodien pasaule būtu pavisam cita. Bet diemžēl tas nenotika. Mēs redzam citu situācijas attīstību, kas ir saistīta ar jaunākā bruņojuma un militāro tehnoloģiju attīstību. Tā nebija mūsu izvēle. Bet šodien vajag izdarīt visu, lai vismaz nesaasinātu situāciju.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs esat pētījis vēsturi, Jūs daudzas stundas apspriedāt dažādus jautājumus ar Henriju Kisindžeru [autoratīvs un ietekmīgs ASV diplomāts] un Jūs esat lasījis viņa grāmatu “Pasaules kārtība”. Bet līdz ar Trampa kungu ir parādījies kaut kas jauns, daudz transsankcionāks. Viņš ļoti kritiski attiecas pret aliansēm un sabiedrotajiem Eiropā. Tas ir izdevīgi Krievijai?

Vladimirs Putins: Pajautājiet labāk, kas šai gadījumā ir izdevīgi Amerikai. Trampa kungs taču nav karjeras politiķis, viņam ir savs pasaules redzējums un savs ASV interešu redzējums. Es, piemēram, nepiekrītu daudziem problēmu risināšanas paņēmieniem, kurus viņš izmanto. Bet ziniet, kur patiesībā ir lietas būtība? Viņš ir talantīgs cilvēks. Viņš ļoti smalki jūt, ko no viņa sagaida vēlētājs.

Krieviju apvainoja un, kas pats dīvainākais, neskatoties uz Millera ziņojumu, joprojām turpina “griest šo plati” ar apvainojumiem par mītisko Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās. Bet kas patiesībā notika? Trampa kungs, atšķirībā no viņa oponentiem, ļoti smalki sajuta to, kas ir noticis amerikāņu sabiedrībā, smalki sajuta amerikāņu sabiedrības izmaiņas, un izmantoja to.

Mēs ar jums tagad runājam pirms “divdesmitnieka”, kas ir ekonomisks forums un kurā tā vai savādāk izskanēs jautājumi par globalizāciju, vispasaules tirdzniecību, pasaules finansēm. Bet kāds ir aizdomājies par to, kādas preferences [priekšrocības], kurš un kādā veidā ir guvis no globalizācijas, kuras liecinieki un dalībnieki mēs esam pēdējo, teiksim, 25 gadu laikā sākot no 90-ajiem gadiem?

Ķīna izmantoja šo globalizāciju, tai skaitā arī, lai izvilktu no trūkuma un nabadzības miljoniem ķīniešu. Kas un kā notika Savienotajās Valstīs? Tur, Savienotajās Valstīs, šīs preferences ieguva vadošās amerikāņu kompānijas. Bet tieši kompānijas, to menedžments, to akcionāri, to partneri. Amerikas vidusšķira maz ko ieguva no globalizācijas. Reālās darba algas – mēs laikam vēl pieskarsimies darba algas jautājumam Krievijā, kam arī ir jāpievērš īpaša uzmanība no Krievijas valdības puses. Bet Savienotajās Valstīs vidusšķira neieguva nekādas preferences no šīs globalizācijas, tā palika malā, kad tika dalīts šis “pīrāgs”.

Un Trampa komanda to precīzi un nepārprotami sajuta, un izmantoja priekšvēlēšanu cīņas laikā, – lūk kur ir jāmeklē Trampa uzvaras vēlēšanās iemesli, nevis mītiskā iejaukšanās no ārpuses. Un, lūk, par ko, manuprāt, ir jārunā, tai skaitā arī attiecībā uz pasaules ekonomiku.

Un te iespējams arī slēpjas viņa šķietami ekstravaganto lēmumu ekonomikas sfērā un attiecību ar partneriem un sabiedrotajiem sfērā cēloņi. Viņš uzskata, ka resursu sadale, ieņēmumu no šīs globalizācijas sadale pēdējās desmitgadēs bija netaisnīga attiecībā pret Savienotajām Valstīm.

Es te negribu teikt, ka tas bija taisnīgi vai netaisnīgi, negribu dot vērtējumu tam, ko viņš dara, vai tas ir pareizi, vai nepareizi. Man tikai gribas kopā ar jums saprast viņa uzvedības motīvus, tāds taču bija Jūsu jautājums. Iespējams varbūt tieši no tā izriet viņa neordinārā uzvedība.

L.Barbers: Es noteikti vēlētos atgriezties pie Krievijas ekonomikas apspriešanas. Bet tas, ko Jūs pateicāt, ir absolūti aizraujoši. Krievijas Prezidents aizstāv globalizāciju, tai pat laikā Prezidents Tramps uzbrūk globalizācijai un runā par to, ka Amerikai ir jābūt pirmajai. Kā Jūs izskaidrotu šo paradoksu?

Vladimirs Putins: Es nedomāju, ka tas ir paradokss, ka viņš grib, lai Amerika būtu pirmā. Es gribu, lai Krievija būtu pirmā, tas taču netiek uztverts kā paradokss, tā ka nekā īpaša šai apstāklī nav. Bet tas, ka viņš cīnās ar kādām globalizācijas izpausmēm, par to es tikko jau pateicu. Acīmredzot viņš iziet no tā, ka globalizācijas rezultāti Savienotajām Valstīm varēja būt daudz labāki nekā ir patiesībā. Šie globalizācijas rezultāti nedod Savienotajām Valstīm gaidāmo rezultātu un viņš sāk pret atsevišķiem tās elementiem vest šādas kampaņas un cīnīties. Tas attiecas uz visiem, pirmkārt lielajiem starptautiskās ekonomikas dalībniekiem, tai skaitā arī uz sabiedrotajiem.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs daudz tiekaties ar Prezidentu Si, Ķīnas Prezidentu. Krievija un Ķīna noteikti ir kļuvušas daudz tuvākas viena otrai. Vai gadījumā jūs neliekat pārāk daudz olu ķīniešu grozā? Jo Krievijas starptautiskā politika, ārpolitika, tai skaitā arī Jūsu vadībā, vienmēr uzskatīja par labu vest sarunas ar visiem un par visu.

Vladimirs Putins: Pirmkārt, mums to olu ir pietiekami daudz, bet grozu, kur tās salikt nemaz tik daudz nav, – tas ir pirmkārt.

Otrkārt, mēs vienmēr novērtējam riskus.

Treškārt, mūsu attiecības ar Ķīnu neizriet no pašreizējās politiskās vai kādas citas konjunktūras. Vēršu Jūsu uzmanību, ka Draudzības līgums ar Ķīnu tika parakstīts 2001.gadā, vēl ilgi pirms šodienas, maigi izsakoties, strīdiem ekonomikas jomā starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu.

Mums nevajag nekam pievienoties un nevajag ne pret vienu veidot savu politiku. Mēs vispār ar Ķīnu neveidojam politiku ne pret vienu. Mēs tikai konsekventi realizējam savus plānus par sadarbības attīstību, mēs to darām sākot ar 2001.gadu, un mēs tikai konsekventi ejam pa šo plānu realizācijas ceļu.

Paskatieties, kas tur ir rakstīts. Mēs neesam izdarījuši neko, kas izietu ārpus šīm vienošanām. Tā ka te nav nekā neparasta, un nevajag Ķīnas un Krievijas sadarbībā meklēt kaut kādu zemtekstu. Protams, mēs skatāmies uz to, kas šodien notiek pasaulē, mums sakrīt uzskati par daudziem šodienas pasaules dienaskārtības jautājumiem, tai skaitā arī jautājumā par vispārpieņemtu tirdzniecības un starptautisko finansu norēķinu noteikumu ievērošanu.

“Divdesmitniekam” ir bijusi nozīmīga loma. Jau pašā sākumā 2008.gadā, kad izcēlās finanšu krīze, “divdesmitnieks” izdarīja daudz laba kā reiz pasaules finanšu stabilizācijas jomā, izdarīja daudz laba no pasaules tirdzniecības attīstības un stabilizācijas skatu punkta, te es domāju nodokļu jautājumus, cīņu ar korupciju un tā tālāk. Mēs kā reiz pie tā arī pieturamies – gan Ķīna, gan Krievija.

“Divdesmitnieks” daudz ir izdarījis, virzot kvotu izmaiņas, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā, Pasaules Bankā. Un tas ir kopējs gan Krievijai, gan Ķīnai. Ņemot vērā attīstības tirgu daļas pieaugumu pasaules ekonomikā, tas ir taisnīgi un pareizi, mēs jau sākotnēji turējāmies pie šīs pozīcijas. Un mēs esam priecīgi, ka tas attīstās un iet saskaņā ar pasaules tirdzniecības landšafta izmaiņām.

Paskatieties, pēdējo 25 gadu laikā, ja nemaldos, “septītnieka” [G7] valstu daļa ir samazinājusies no 58% līdz 40% no pasaules IKP. Bet tam taču ir jāatspoguļojas kaut kādā veidā arī starptautiskos institūtos. Tā ir kopēja Krievijas un Ķīnas pozīcija. Tas ir tikai taisnīgi un nekā īpaša te nav.

Jā, mums ar Ķīnu ir daudz sakrītošu interešu, tā ir taisnība. Tieši tāpēc mēs daudz tiekamies ar Priekšsēdētāju Si Dziņpinu. Protams, mūsu personiskās attiecības ir izveidojušās ļoti labas, tas ir dabiski.

Tā ka mēs ejam mūsu kopējās divpusējās dienas kārtības plūsmas virzienā, kura tika noformēta vēl 2001.gadā, un operatīvi reaģējam uz to, kas notiek pasaulē. Bet mēs neveidojam divpusējās attiecības pret vienalga ko. Mēs neesam pret kādu, mēs esam par sevi.

L.Barbers: Patiesībā tā ir stipra līnija, bet Jūs esat pazīstams ar Grehema Alisona (Грэхам Аллисон) grāmatu par bīstamību, lamatām saistībā ar militāra konflikta risku starp dominējošo lielvalsti un veidojošos lielvalsti – ASV un Ķīnu. Kā Jūs domājat, vai mūsdienās pastāv militāra konflikta risks starp Ameriku un Ķīnu?

Vladimirs Putins: Zināt, visa cilvēces vēsture ir saistīta ar militāriem konfliktiem, bet pēc kodolieroču rašanās globālu konfliktu risks tomēr ir samazinājies dēļ tā, ka šāda konflikta starp kodollielvalstīm sekas var būt traģiskas visai cilvēcei. Es ceru, ka līdz tam nenonāks.

Lai gan, protams, mums ir jāatzīst, ka jautājums ir ne tikai ķīniešu subsīdijās rūpniecībai no vienas puses, vai Savienoto Valstu tarifu politikā no otras puses. Nē, runa pirmkārt iet, es teikšu tā akurāti, par dažādām attīstības platformām Ķīnā no vienas puses un Savienotajās Valstīs no otras puses. Dažādas vēstures, Jūs kā vēsturnieks domāju man piekritīsiet, dažādas filozofijas, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Bet es Jums ko gribētu pateikt; savus personiskos novērojumus, kuri nav izveidojušies, izejot no sabiedroto attiecībām ar vienu pusi un konfrontācijas ar otru, es skatos, kas praktiski notiek: Ķīna izrāda pietiekamu lojalitāti un elastību, tai skaitā gan pret saviem partneriem, gan oponentiem. Iespējams tajā ir ķīniešu filozofijas vēsturiskās īpatnības, veidojot attiecības ar kādu. Tāpēc es nedomāju, ka no Ķīnas puses radīsies tāda veida draudi. Vienkārši nevaru to iedomāties.

Bet cik spējīgas būs Savienotās Valstis būt pacietīgas un nepieņemt straujus lēmumus, un ar cieņu izturēties pret saviem partneriem, pat ja viņi kaut kam nepiekrīt, man ir grūti pateikt. Bet ceru, vēlreiz gribu to atkārtot, ceru, ka līdz nekādai militārai konfrontācijai nenonāks.

L.Barbers: Ieroču kontrole. Mēs zinām, ka vienošanās [par ieroču kontroli] ir apdraudēta. Vai ir kaut kāda iespēja, ka Krievija nospēlēs savu lomu, lai panāktu vienošanās par ieroču samazināšanu un kontroli vai arī pastāv jaunas kodolbruņošanās sacensības risks?

Vladimirs Putins: Domāju, ka tāds risks pastāv.

Es jau teicu, ka Savienotās Valstis savulaik vienpusējā kārtā izstājās no Vienošanās par pretraķešu aizsardzību. Tagad vienpusējā kārtā faktiski ir izstājušās no Līguma par vidējās un mazās distances raķetēm. Lai gan šoreiz viņi nolēma nevis vienkārši iziet, bet atrast tam kā iemeslu Krieviju. Domāju, ka viņiem Krievija te vispār nespēlē nekādu lomu, tāpēc ka šis kara darbības teātris, Eiropas kara darbības teātris diez vai rada kādu interesi Savienotajām Valstīm, neskatoties uz NATO paplašināšanu un neskatoties uz NATO kontingenta palielināšanu pie mūsu robežām. Bet fakts paliek fakts: ASV izstājas no šī Līguma, praktiski jau ir izstājušies. Tagad dienaskārtībā ir Līgums par stratēģisko uzbrūkošo ieroču samazināšanu (СНВ 3). Mēs, cerams, ar Donaldu parunāsim par šo jautājumu, ja mums šoreiz Osakā izdosies satikties.

Mēs pateicām, ka esam gatavi sarunām, esam gatavi pagarināt šo Līgumu starp Savienotajām Valstīm un Krieviju, bet pagaidām mēs neko neredzam, nekādu iniciatīvu no mūsu amerikāņu partneru puses. Nekā nav, bet 2021.gadā tas beidzas. Ja sarunas tagad netiks uzsāktas, tad – viss, tas “nomirs”, jo laika vairs nepaliks pat tikai formalitātēm.

Pēdējā mūsu saruna ar Donaldu liecina, ka amerikāņi it kā ir ieinteresēti tajā, bet nekādi praktiski soļi nav veikti. Tā ka, ja arī šis Līgums pārstās darboties, tad pēc būtības pasaulē nepaliks nekādi instrumenti, kuri saturētu bruņošanās sacensību. Un tas ir slikti.

L.Barbers: Tieši tā: cimdi ir noņemti.

Vai ir kādas izredzes panākt trīspusēju vienošanos starp Ķīnu, Krieviju un ASV jautājumā par vidējā attāluma kodolraķetēm? Un vai Jūs atbalstītu šādu vienošanos?

Vladimirs Putins: Es pašā sākumā jau teicu, ka mēs atbalstīsim jebkuru vienošanos, kura nāks par labu bruņošanās sacensības saturēšanai.

Bet ir jāatzīst, ka kodolspēku attīstība Ķīnā pagaidām ir daudz zemāka nekā ASV un Krievijā. Ķīna ir milzīga lielvalsts, tā ir spējīga pieaudzēt savu kodolpotenciālu. Visdrīzāk kaut kad tas arī notiks, bet pašreiz mūsu potenciālu līmeņi ir grūti salīdzināmi. Vadošās kodollielvalstis ir Krievija un Savienotās Valstis, tāpēc Līgums tika noslēgts pirmkārt starp mūsu valstīm. Bet vai Ķīna pievienosies šim darbam vai ne Jūs varat pajautāt mūsu ķīniešu draugiem.

L.Barbers: Krievijai ir gan Āzijas, gan Eiropas daļa un Jūs redzējāt, ko dara Ķīna attiecībā uz savu militāro jūras spēku palielināšanu. Kādā veidā jūs domājat tikt galā ar šīm potenciālajām problēmām Klusajā okeānā, teritoriālajiem strīdiem? Vai Krievijai ir kāda loma, kuru tā varētu spēlēt šajā jaunajā drošības situācijā?

Vladimirs Putins: Jūs tikko teicāt par Ķīnas militāro jūras spēku palielināšanu. Ķīnas kopējie militārie izdevumi, ja es pareizi atceros, ir 117 miljardi dolāru. ASV – vairāk kā 700. Un jūs gribat visus nobiedēt ar Ķīnas militārās varenības pieaugumu? Bet pagaidām pie tādiem militāriem izdevumiem tas nestrādā.

Kas attiecas uz Krieviju, tad Krievijai Klusajā okeānā ir flote, tā tiks attīstīta saskaņā ar mūsu plāniem. Mēs, protams, reaģējam uz to, kas notiek pasaulē, uz to, kas notiek attiecībās starp citām valstīm, mēs to redzam. Bet tas nemaina mūsu plānus Bruņoto Spēku attīstībai, tai skaitā arī Krievijas Tālajos Austrumos.

Mēs jūtam savu pašpietiekamību, mēs esam par sevi pārliecināti. Mēs esam lielākā kontinentālā lielvalsts. Bet Tālajos Austrumos atrodas Krievijas kodolzemūdeņu bāze, mēs tur attīstām savu aizsardzības potenciālu saskaņā ar mūsu plāniem , tai skaitā arī tādēļ, lai nodrošinātu drošību Ziemeļu jūras ceļam, kuru mēs grasāmies attīstīt.

Te mēs domājam pie šī darba piesaistīt daudzus mūsu partnerus, tai skaitā arī ķīniešu partnerus. Mēs neizslēdzam, ka varam sarunāt arī ar amerikāņu pārvadātājiem, un ar Indiju, kura arī izrāda interesi par Ziemeļu jūras ceļu.

Mēs esam vairāk noskaņoti uz sadarbību Āzijas – Klusā okeāna reģionā, un man ir pamats domāt, ka Krievija varēs dot būtisku, pamanāmu un pozitīvu ieguldījumu situācijas stabilizācijā.

L.Barbers: Vai mēs nevarētu pievērsties Ziemeļkorejai? Kā Jūs vērtējat tekošo situāciju un vai Jūs uzskatāt, ka gala beigās jebkuram darījumam vai jebkurai vienošanās būs jāatzīst tas fakts, ka Ziemeļkorejai ir kodolieroči? Vai arī tas nav iespējams? Un pilnīga kodolatbruņošanās ir neiespējama?

Prezidenta kungs, es uzdodu Jums šo jautājumu, jo Krievijai ir lai gan maziņa, tomēr sauszemes robeža ar Ziemeļkoreju.

Vladimirs Putins: Ziniet, tas vai mēs atzīstam Ziemeļkoreju par kodolvalsti vai neatzīstam, tās kodollādiņu skaits tādēļ nesamazinās. Mums ir jāiziet no realitātes, bet realitāte ir tāda, ka principā tā rada draudus starptautiskai drošībai un mieram pasaulē.

Bet rodas arī cits jautājums: no kurienes šī problēma radās? Jo pēc traģiskajiem notikumiem Lībijā, Irākā daudzām valstīm radās dabīga vēlme nodrošināt sev drošību par katru cenu.

Mums tagad ir jārunā nevis par to kā piespiest Ziemeļkoreju atbruņoties, bet gan vajag padomāt kā nodrošināt neapšaubāmu Ziemeļkorejas drošību, kā izdarīt tā, lai jebkura valsts pasaulē, tai skaitā Ziemeļkoreja, justos drošsībā, justos aizsargātas ar starptautisko tiesību normām, kuras bez izņēmumiem ievēro visi starptautiskās sabiedrības dalībnieki, – lūk par ko vajag padomāt.

Ir jāpadomā par garantijām un uz to bāzes ir jāved pārrunas ar Ziemeļkoreju. No vienas puses nepieciešama pacietība, izrādot tai cieņu, bet no otras puses ir jāsaprot draudi, kuri rodas kodolstatusa un kodolieroču esamības sakarā.

Protams, šāds stāvoklis var novest pie kādiem neparedzētiem situācijas attīstības variantiem, no kā ir jāizvairās.

L.Barbers: Jūs acīmredzot izteicāties par šo tēmu kā pieredzējis starptautiskās drošības un politikas analītiķis un stratēģis. Kā Jūs redzat situāciju drošības jomā Āzijas ziemeļos 50 gadu laikā, ņemot vērā Krievijas, Ķīnas, Korejas un Japānas intereses?

Vladimirs Putins: Jūs tikko pareizi pieminējāt: mums ir neliela, bet tomēr ir kopēja robeža ar Ziemeļkoreju, tas mūs skar tieši. Ja ASV atrodas aiz okeāna, pat Lielbritānija atrodas tālu, teiksim tā. Mēs savukārt esam tieši šeit, šajā reģionā un Ziemeļkorejas kodolpoligons starpcitu neatrodas nemaz tik tālu no mūsu robežas. Tāpēc tas mūs skar tieši, un mēs, protams, visu laiku par to domājam.

Es tomēr gribu atgriezties pie savas iepriekšējās atbildes. Vajag ar cieņu attiekties pret Ziemeļkorejas likumīgajām bažām par savas drošības nodrošināšanu. Ir jāizrāda tai cieņa un jāatrod tāds drošības nodrošināšanas veids, par kuru Ziemeļkoreja būs pārliecināta. Un ja tas tiks izdarīts, ticiet man, situācija attīstīsies tā, kā iespējams šodien neviens negaida.

Atcerieties kā attīstījās situācija Padomju Savienībā pēc detanta politikas sākuma. [Detanta politika (no franču val.vārda detente – izlāde) – PSRS un ASV savstarpējo attiecību politika 1960-ajos – 1970-ajos gados.] Nu ko vēl vajag teikt šai sakarā?

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas, bijāt ļoti tuvu tai. Jūs patiesībā, cik atceros Davosā, kad mēs tikāmies, teicāt, ka iespējams Jūs pašreiz neesat pie varas, bet pasūtāt mūziku.

Atrodoties tik daudzus gadus pašā augšā vai arī tuvu pašai augšai vai ir palielinājusies Jūsu gatavība uzņemties risku, Jūsu tā saucamā riska apetīte?

Vladimirs Putins: Ne palielinājās, ne samazinājās. Riskam vienmēr ir jābūt attaisnotam. Šis nav tas gadījums, kad drīkst vadīties no plaši zināmā jautrā izteiciena: kurš neriskē, tas nedzer šampanieti. Šis nav tas gadījums. Risks laikam ir neizbēgams, kad vajag pieņemt kaut kādus lēmumus. Atkarībā no tā, cik nozīmīgi ir lēmumi, arī risks var būt neliels vai nopietns.

Bez riska nevar tikt pieņemts neviens lēmums. Bet pirms riskēt, viss ir ļoti rūpīgi jāapsver. Tāpēc risks balstoties uz situācijas analīzi, risks balstoties uz pieņemamo lēmumu seku prognozēm ir iespējams un pat neizbēgams. Muļķīgs risks, bez reālās situācijas vērā ņemšanas un skaidras sapratnes par sekām, ir nepieņemams, jo tas var palikt zem sitiena liela skaita cilvēku intereses.

L.Barbers: Cik augsts bija Sīrijas risks, kad Jūs pieņēmāt lēmumu iejaukties situācijā?

Vladimirs Putins: Diezgan liels. Bet, protams, es par to iepriekš rūpīgi padomāju, apsvēru visus apstākļus, visus par un pret. Apsvēru kas un kādā veidā sāks veidoties ap Krieviju, kādas būs sekas, runāju par to ar saviem palīgiem, ministriem, pie tam ne tikai ar spēka struktūru ministriem, bet arī ar citiem vadītājiem. Gala beigās nonācu pie slēdziena ka pozitīvais efekts Krievijai un Krievijas Federācijas interesēm no mūsu aktīvas dalības Sīrijas lietās būs daudz lielāks nekā neiejaucoties un pasīvi novērojot kā starptautiskā teroristu internacionāle pastiprināsies pie mūsu robežām.

L.Barbers: Bet kāda ir atdeve no tā riska, ko jūs uzņēmāties Sīrijā?

Vladimirs Putins: Es uzskatu, ka laba un pozitīva. Mēs panācām pat vairāk nekā gaidījām. Pirmkārt, tika iznīcināts liels skaits kaujinieku, kuri plānoja atgriezties Krievijā, – runa iet par vairākiem tūkstošiem cilvēku, – Krievijā vai blakus valstīs ar kurām mums nav vīzu režīms. Gan viens, gan otrs ir vienādi bīstami. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt: mēs tomēr panācām situācijas stabilizēšanos reģionā, kurš ģeogrāfiski ir tuvu mums. Tas arī ir ļoti svarīgi.

Un mēs tādā veidā tieši ietekmējām pašas Krievijas drošības nodrošināšanu valsts iekšienē – tas ir treškārt.

Ceturtkārt: mēs izveidojām pietiekami labas, lietišķas attiecības ar visām reģiona valstīm, un mūsu pozīcijas Tuvo Austrumu reģionā kļuva stabilākas. Mums tik tiešām izveidojās ļoti labas, lietišķas, partneriskas attiecības ar sabiedrotības elemenmtiem ar daudzām reģiona valstīm, ieskaitot ne tikai Irānu un Turciju, bet arī citas valstis.

Pirmkārt tas viss attiecas uz Sīriju: mēs tomēr saglabājām Sīrijas valstiskumu, nepieļāvām tur haosu pēc Lībijas piemēra. Ja notiktu pretējais, sliktākais, tad arī uz Krieviju tas atstātu negatīvu ietekmi.

Un nerunāsim nemaz par to, pateikšu par to tieši, ko tur slēpt, par mūsu Bruņoto Spēku mobilizāciju. Mūsu Bruņotie Spēki ieguva tādu praksi, kuru nav iespējams iedomāties ne kādās mācībās miera laika apstākļos.

L.Barbers: Vai Jūs esat piekritējs tam, lai Asada kungs paliktu pie varas? Vai arī mēs varētu ieraudzīt no Krievijas puses atbalstu tam, lai vara pārietu pie citas personas, lai nebūtu tā kā Lībijā?

Vladimirs Putins: Es esmu piekritējs tam, lai Sīrijas tauta patstāvīgi noteiktu savu likteni. Pie tam es ļoti gribētu, lai visas mūsu darbības no ārpuses būtu pārdomātas un tieši tāpat kā ar riskiem, par ko Jūs man pajautājāt, tās būtu prognozējamas un saprotamas, lai mēs vismaz nākamo soli izkaukulētu.

Mēs vēl pavisam nesen ar iepriekšējo amerikāņu administrāciju, kad runājām par šo tēmu, uzdevām jautājumu: nu labi, pieņemsim, Asads šodien aizies, kas būs rīt? – Jūsu kolēģis pareizi tagad iesmējās, jo atbilde bija smieklīga, jūs pat nevarat iedomāties kāda. Atbilde bija tāda: mēs nezinām. Ja jūs nezināt, kas būs rītdien, kāpēc strebt karstu šodien? Tas šķiet primitīvi, bet tādas ir tās lietas.

Tāpēc mēs izvēlamies kā nākas padomāt, paskatīties un nekur nesteigties. Protams, mēs labi apzināmies to, kas notiek Sīrijas iekšienē. Tur ir šī konflikta iekšējie iemesli, un tie ir jāatrisina. Bet kustībai ir jābūt no abām pusēm, es domāju konfliktējošās puses.

L.Barbers: Prezidenta kungs, tas pats arguments ir piemērojams arī uz Venecuēlu? Citiem vārdiem sakot, Jūs neesat gatavs redzēt varas pāreju Venecuēlā pie citas personas? Un Jūs esat absolūti uzticīgs prezidentam Maduro?

Vladimirs Putins: Ziniet, mēs tik labi sākām. Jūs tikai nedusmojieties par to, ko tūlīt teikšu, nedusmosieties uz mani? Mēs sākām tik labi un kopumā runājām tā pa nopietno, bet tagad jūs arvien vairāk un vairāk pārejat uz šabloniem attiecībā uz Krieviju. Mums nav nekāda sakara ar to, kas notiek Venecuēlā, saprotiet?

L.Barbers: Tad ko Karakasā [Venecuēlas galvaspilsēta] dara [militārie] padomnieki?

Vladimirs Putins: Tūlīt paskaidrošu, ja Jūs dosiet man iespēju pateikt, tūlīt pateikšu. Vispār te nekādas problēmas nav.

Mēs Venecuēlai vēl [Prezidenta] Čavesa laikā pārdevām ieročus, normāli pārdevām bez kādiem ierobežojumiem un kādām problēmām, darījām to absolūti legāli, kā pasaulē pieņemts to darīt, kā visi dara, kā tie paši amerikāņi dara, briti dara, ķīnieši dara, Francija dara – un arī mēs tieši tāpat, mēs pārdevām.

Mums ir līgumi, līgumos ir noteikts ko un kā mums ir jādara, lai apkalpotu šo militāro tehniku, ka mums tur ir jāapmāca speciālisti, ka mums ir jāuztur tehnika kaujas spējīgā stāvoklī un tā tālāk. Mēs to apkalpojam, šo tehniku. Es jau vairākkārtīgi esmu teicis mūsu amerikāņu partneriem: tur nav mūsu karaspēka. Saprotiet? Speciālisti ir, instruktori ir, jā, viņi tur strādā. Pie tam, pavisam nesen, ja nemaldos, nedēļu atpakaļ, grupa mūsu padomnieku un speciālistu no turienes aizbrauca. Pēc kāda laika atkal var parādīties.

Mums tur ir noteiktas vienošanās, reizēm tur mūsu lidmašīnas lido, treniņu ietvaros piedalās, – un viss. Mēs ko tur, nemiernieku darbības vadām, kā to dara daži mūsu partneri, vai arī vadām prezidenta Maduro darbības? Viņš ir Prezidents, kādēļ viņa darbības vadīt? Viņš pats visu vada. Labi vai slikti – tas ir cits jautājums, mēs nedodam tam vērtējumu.

No ekonomikas viedokļa domāju tur daudz ko varētu izdarīt savādāk. Bet mēs tur nelienam, tā nav mūsu lieta. Mēs tur ieguldījām dažus miljardus, mūsu kompānijas tur ieguldīja dažus miljardus, pārsvarā naftas sektorā. Nu un? Citas valstis arī iegulda.

Rodas tāds iespaids it kā viss tur uz krievu durkļiem turētos. Tā nav taisnība, tam nav nekā kopēja ar realitāti. Kur ir visi tie pašpasludinātie prezidenti, opozīcijas līderi? Kāds aizbēga uz ārvalstu vēstniecībām, kāds kaut kur paslēpās, kāds vēl citur paslēpās. Kāds mums ar to sakars? Tur venecuēliešiem pašiem jātiek savā starpā skaidrībā, tas arī viss.

L.Barbers: Es tikai pielietoju Jūsu teoriju un Jūsu pieredzi uz notikušo Lībijā un Irākā attiecībā pret Venecuēlu. Un, attiecīgi, loģiski spriežot Jūs varētu pateikt: mēs esam uzticīgi Maduro kungam tāpēc, ka negribam, lai režīms tiktu mainīts no ārpuses. Tā ir Krievijas pozīcija vai arī Jūs esat gatavi pateikt, ka “mēs esam gatavi atbalstīt šādu varas pāreju, jo mums ir svarīgas intereses Venecuēlas naftas sektorā”?

Vladimirs Putins: Mēs esam gatavi jebkurai situācijas attīstībai jebkurā valstī, tai skaitā arī Venecuēlā, ja tas notiek pēc iekšējiem noteikumiem, saskaņā ar šīs valsts likumiem, Konstitūciju un saskaņā ar tās vai citas valsts tautas gribu.

Ja tajā pašā Lībijā vai Irākā nebūtu iejaukšanās, nedomāju ka tur būtu noticis valstiskuma sabrukums. Ja tas Lībijā nebūtu noticis, tad tur būtu pavisam cita situācija. Jā Kadafi tur grāmatiņas rakstīja, savu teoriju izklāstīja un tā tālāk, kas iespējams neatbilda un arī prakse neatbilda eiropiešu un amerikāņu demokrātijas sapratnei.

Starpcitu nesen no Francijas prezidenta dzirdējām, ka izrādās arī amerikāņu demokrātijas modelis atšķiras no eiropiešu. Tā ka nav vienotu demokrātijas standartu, nav. Bet Jūs gribāt, ne Jūs personiski, bet mūsu Rietumu partneri grib, lai reģionā, teiksim tajā pašā Lībijā, būtu tādi pat demokrātijas standarti kā Eiropā vai ASV. Tur apkārt ir vienas vienīgas monarhijas vai arī kaut kas sliktāks nekā tas, kas bija Lībijā.

Paklausieties, Jūs kā vēsturnieks dvēseles dziļumos droši vien man piekritīsiet, nezinu vai Jūs tagad man publiski piekritīsiet, bet nevar uzspiest cilvēkiem Ziemeļāfrikā, kuri nekad nav dzīvojuši Francijas vai Šveices demokrātisko institūtu apstākļos, to, kas tur tiek pielietots un ir dzīvotspējīgs.

Tas nav iespējams, vai ne? Bet viņiem centās kaut ko līdzīgu uzspiest. Vai arī kaut ko tādu, par ko viņiem nav nekādas skaidrības un par ko viņi nekad nav dzirdējuši. Tas viss noveda pie konflikta, pie starpcilšu pretstāvēšanas. Pēc būtības Lībijā joprojām rit karš.

Un kādēļ mums to pašu darīt Venecuēlā? Vai arī ko, mēs gribam atgriezties pie “kanonerku politikas”? [Kanonerku politika (gunboat diplomacy) – ASV praktizētā politika 19.gadsimtā pret Latīņamerikas valstīm un Ķīnu, pieprasot savu prasību izpildi, draudot ar kara flotes kuģu (t.s.“kanonerku”) izmantošanu.] Priekš kam tas? Kādēļ mūsdienu pasaulē tā pazemot Latīņamerikas tautas, lai uzspiestu no ārpuses viņām valdīšanas formas vai kaut kādus līderus?

Mēs, starp citu, strādājām ar Prezidentu Čavesu tādēļ, ka viņš bija prezidents, bet ne jau mēs ar Čavesu kā fizisku personu strādājām, un ar Venecuēlu mēs strādājām, tāpēc arī ieguldījām noteiktus naudas līdzekļus tās naftas nozarē.

Starp citu, kad mēs ieguldījām naudu [Venecuēlas] naftas nozarē, tad kam mēs plānojām piegādāt to naftu? Tur taču, Jūs ziniet, ir īpaša nafta, un tā pārsvarā iet uz amerikāņu rūpnīcām. Kas tur tāds slikts? Plānojām izdarīt tā, lai Venecuēlas naftas – gāzes nozare strādātu ritmiski, prognozējami, pārliecinoši, lai nodrošinātu piegādes tām pašām amerikāņu rūpnīcām. Kas tur slikts, es nesaprotu?

Tur iekšienē radās problēmas, sākumā ekonomiskas, pēc tam iekšpolitiskas. Lai viņi paši tur tiek savā starpā skaidrībā un demokrātiskā ceļā nonāk pie varas. Bet, ja tā ņemt un: cilvēks iziet uz ielas, paceļ acis pret debesīm un pasludina sevi par prezidentu. Nu izdarīsim tā Japānā, izdarīsim tā ASV, Vācijā – kas tad būs? Haoss būs visā pasaulē, saprotiet? Bet tam taču nevar nepiekrist: vienkārši būs haoss. Vai tad tā drīkst?

Bet nē, uzreiz sāka atbalstīt šo cilvēku. Varbūt viņš ir labs cilvēks. Varbūt viņš ir labs un plāni viņam ir labi. Bet vai tad pietiek ar to, ka viņš iziet uz ielas un pasludina sevi par prezidentu, lai uzreiz visa pasaule viņu atbalstītu kā prezidentu? Viņam ir jāpasaka: ej uz vēlēšanām, uzvari vēlēšanās un tad ar tevi strādāsim kā valsts vadītāju.

L.Barbers: Tagad parunāsim par vēl vienu Eiropas demokrātiju – par manu valsti [Lielbritāniju]. Jums būs tikšanās ar Mejas kundzi. Tā būs viena no pēdējām tikšanām, pirms viņa noliks Premjerministra pilnvaras.

Vai Jūs redzat iespēju kaut kādiem anglo-krievu savstarpējo attiecību uzlabojumiem, lai mēs varētu iet tālāk un atstāt aizmugurē jūtīgos jautājumus? Lūk, tā situācija ar Skripaļiem. Vai arī Jūs domājat, ka mēs tuvāko trīs – piecu gadu laikā paliksim šajās dziļajās grūtībās?

Vladimirs Putins: Visa tā ņemšanās ap špioniem un kontršpioniem nav nopietnu starpvalstu attiecību vērta. Tāpēc ka šitā ņemšanās ap špioniem, kā pie mums saka, nav pat piecas kapeikas vērta. Vai piecus funtus. Savukārt starpvalstu attiecību jautājumi ir mērāmi miljardos un daudzu miljonu cilvēku likteņos. Un vai var vispār likt uz vieniem svaru kausiem šādas lietas?

Šai jomā viens otram pretenzijas var piestādīt bezgalīgi. Mums saka: jūs noindējāt Skripaļus. Pirmkārt, tas ir jāpierāda. Tas ir viens.

Otrs, ierindas pilsonis klausās un prasa: kas tie tādi Skripaļi? Bet Skripaļs izrādās spiegoja pret mums [Krieviju]. Tad ierindas pilsonim rodas jautājums: a priekš kam jūs spiegojāt pret mums ar Skripaļa palīdzību, varbūt nevajadzēja to darīt? Ziniet, tas ir bezgalīgs strīds, līdzīgi kā, kurš bija pirmais: vista vai ola? Tas vienkārši ir jāliek mierā, lai specdienesti paši tiek galā ar šo lietu.

Tai pat laikā mēs zinām, ka Lielbritānijas bizness – starp citu šajā pat kabinetā es tikos ar kolēģiem no Lielbritānijas, – viņi grib ar mums strādāt, strādā un ir nolēmuši strādāt tālāk. Un mēs visādi atbalstām šādu apņemšanos.

Es domāju, ka arī Mejas kundze, neskatoties ka viņa aiziet, nevar nebūt satraukta par to, ka dēļ šiem špionu skandāliem mūsu attiecības ir nonākušas tādā strupceļā, ka traucē normāli attīstīt mūsu sakarus un atbalstīt darījuma cilvēkus, kuri savukārt ar ko nodarbojas? Viņi taču ne tikai naudu pelna, tā ir tikai ārējā izpausme, viņi rada darbavietas, pievienoto vērtību, viņi nodrošina ieņēmumus savu valstu nodokļu sistēmu visos līmeņos. Tas ir nopietns, liels, daudzlīmeņu darbs, ar tiem pašiem riskiem, starp citu, par ko Jūs runājāt, tai skaitā ar riskiem uzņēmējdarbības vešanas jomā. Un ja mēs tam visam pievienojam politiskās sfēras neparedzamību, tad viņiem vispār kļūst neiespējami strādāt.

Man šķiet ka gan Krievija, gan Lielbritānija ir ieinteresētas atjaunot pilna formāta savstarpējās attiecības. Vismaz es rēķinos ar to, ka vismaz kaut kādi pirmie soļi tiks sperti. Domāju Mejas kundzei iespējams tas būs vieglāk, viņa jau ir paziņojusi, ka aiziet, tāpēc viņai ir brīvība rīkoties tā, kā viņa uzskata par pareizu, svarīgu un nepieciešamu, nedomājot par iekšpolitiskām sekām.

L.Barbers: Daži cilvēki varētu pateikt, ka cilvēka dzīvība maksā vairāk par piecām kapeikām, bet Jūs uzskatāt Prezidenta kungs…

Vladimirs Putins: Vai tad kāds nomira?

L.Barbers: Jā, tas kungs, kuram bija problēmas ar narkotikām. Viņš nomira, kad pieskārās “Novičkam” autostāvvietā. Bija viens cilvēks, kurš gāja bojā, un tie nebija Skripaļi. Tur padomāja, ka tā ir pudelīte ar smaržām, smaržu flakons.

Vladimirs Putins: Jūs uzskatāt, ka tajā noteikti ir vainīga Krievija, vai tā?

L.Barbers: Es tā neteicu. Es teicu, ka nomira cilvēks.

Vladimirs Putins: Jūs tā neteicāt, bet, ja Krievijai nav ar to nekāda sakara… Jā, cilvēks nomira, tā ir nelaime, piekrītu. Bet kāds mums ar to sakars?

L.Barbers: Ļaujiet man uzdot jautājumu, bet pēc tam es gribētu parunāt par Krievijas ekonomiku.

Vai Jūs uzskatāt, ka tas, kas notika Solsberijā, deva neviennozīmīgu mājienu tiem, kuri domā nodot Krievijas valsti, ka ar viņiem taisnīgi izrēķināsies?

Vladimirs Putins: Vispār nodevība ir vislielākais noziegums un nodevēji ir jāsoda. Es nesaku, ka ir jāsoda tādā veidā kādā tas bija Solsberijā, nebūt nē. Bet nodevējiem ir jātiek sodītiem.

Šis kungs, Skripaļs, jau tā bija sodīts. Viņš taču tika arestēts, saņēma termiņu, atsēdēja. Viņš jau bija sodīts. Viņš principā neizraisīja nekādu interesi. Kādu interesi viņš varēja izraisīt? Viņu sodīja: viņš tika aizturēts, arestēts, notiesāts un nosēdēja cietumā piecus gadus. Pēc tam viņu vienkārši atlaida un viss.

Kas attiecas uz nodevību, tad tai, protams, ir jātiek sodītai. Tas ir vispretīgākais noziegums, kādu vien var iedomāties.

L.Barbers: Krievijas ekonomika. Jūs pagājušo reiz teicāt par reālo algu pazeminājumu Krievijas strādājošo vidū un par Krievijas ekonomikas izaugsmi zemāku kā gaidīts. Bet vienlaicīgi, Prezidenta kungs, jūs uzkrājat valūtas rezerves, starptautiskās rezerves 460 miljardu apmērā. Priekš kam jūs uzkrājat visus šos līdzekļus, kāds tam ir mērķis? Vai jūs nevarat izmantot šo naudu, lai kaut kā atvieglotu naudas – kredīta politiku, fiskālo politiku.

Vladimirs Putins: Esmu spiests dažus momentus palabot, sīkumi, bet tomēr: pie mums nenotiek reālās darba algas kritums, pat otrādi, tā ir sākusi celties. Pie mums notiek reālo iedzīvotāju ienākumu kritums.

Alga un ienākumi ir nedaudz dažādi lielumi. Ienākumi tiek aprēķināti pēc daudziem parametriem, tai skaitā arī pēc kredītu apkalpošanas izdevumiem. Mums iedzīvotājiem ir liels daudzums patēriņa kredītu, un procentu maksājumi tiek rēķināti kā izdevumi, tas pazemina reālo ienākumu rādītāju. Papildus mums notiek ēnu ekonomikas legalizācija. Ievērojama daļa pašnodarbināto, ja nemaldos, 100 vai 200 tūkstoši cilvēku, jau ir legalizējušies. Un arī tas ietekmē reālā iedzīvotāju ienākuma rādītāju.

Tas notiek pēdējo četru gadu laikā. Pagājušajā gadā tika fiksēts neliels pieaugums – par 0,1 procentu. Tas ir nepietiekami, tas ir mērījumu kļūdas ietvaros. Šī ir viena no nopietnajām problēmām, ar kuru mums jānodarbojas un ar kuru mēs nodarbojamies.

Pēdējā laikā sākās reālo algu pieaugums. Pagājušajā gadā tā pieauga par 8,5 procentiem, šogad šis temps ievērojami samazinājās, kam ir virkne iemeslu, tomēr tas turpinās. Un mēs rēķināmies ar to, ka šis pieaugums ietekmēs reālos iedzīvotāju ienākumus.

Pie tam mēs pēdējā laikā esam pieņēmuši virkni mērus, kas ir saistīti ar paātrinātu pensiju pieaugumu. Pagājušajā gadā inflācija mums bija 4,3%, bet pēc pagājušā gada inflācijas pensiju indeksācija šī gada sākumā bija 7,05%. Mēs stādām sev mērķi, uzdevumu, esmu pārliecināts, ka tas tiks izpildīts, indeksēt pensijas augstāk par inflāciju.

Reālie ienākumi samazinājās arī tādēļ, ka mēs bijām spiesti palielināt PVN no 18 uz 20 procentiem. Tas ietekmēja iedzīvotāju pirktspēju, jo inflācija pieauga par 5%. Bet tagad inflācija ir nokritusies zem 5%.

Tas ir, mēs rēķinājāmies ar to, ka PVN paaugstināšanas negatīvais efekts būs īslaicīgs, un tā arī notika. Paldies dievam, tā arī notika, aprēķini sevi attaisnoja un tagad notiek gan inflācijas pazemināšanās, makroekonomika uzlabojas, investīcijas sāka mazliet pieaugt, tas ir, mēs redzam, ka ekonomika pārvarēja šīs ar iekšējiem un ārējiem šokiem saistītās grūtības. Ārējie šoki ir saistīti ar mūsu tradicionālo eksporta preču ierobežojumiem un cenu kritumu.

Makroekonomiskā situācija valstī ir stabila un tai ir noturīgs raksturs. Tā nav nejaušība un to uzsver visas reitingu aģentūras – mūsu investīciju reitings ir pieaudzis visās trijās reitingu aģentūrās. Un pagājušā gada ekonomikas pieaugums bija 2,3%. Mēs uzskatām, ka tas ir nepietiekams, un tieksimies uz to, lai tas palielinās. Rūpnieciskajā ražošanā pieaugums bija 2,9%, atsevišķās nozarēs lielāks, līdz pat 13%: vieglā rūpniecība, pārstrāde, apģērbs un vēl daži citi novirzieni. Tāpēc ekonomikā kopumā situācija mums ir stabila.

Bet pats galvenais, kas mums ir jāizdara, mums ir jāizmaina ekonomikas struktūra un jāpanāk būtisks darba ražīguma pieaugums uz jaunāko tehnoloģiju, mākslīgā intelekta, robototehnikas un tā tālāk bāzes. Tieši tādēļ mēs paaugstinājām PVN – lai savāktu budžetā līdzekļus un veiktu noteiktu darba daļu, ko var izdarīt tikai valsts, lai radītu apstākļus privātajām investīcijām. Piemēram, transporta un citas infrastruktūras attīstībai – to gandrīz neviens cits, izņemot valsti, neizdarīs. Ir vēl dažas citas lietas, kuras ir saistītas ar izglītību un veselības aprūpi: slims un neizglītots cilvēks nevar efektīvi strādāt mūsdienu ekonomikā, un tā tālāk.

Mēs rēķināmies ar to, ka uzsākot šo darbu attīstības atslēgvirzienos, mēs varēsim panākt darba ražīguma pieaugumu, un uz tā bāzes, tieši uz tā bāzes nodrošināsim iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, pilsoņu labklājības pieaugumu.

Kas attiecas uz rezervēm, tad arī te Jūs nedaudz kļūdījāties: mums zelta – valūtas rezerves ir nevis 460 miljardi, bet gan vairāk kā 500 miljardi. Bet mēs vadāmies no tā, ka mums ir jāizveido tāds drošības spilvens, kas ļautu mums justies pārliecinoši un ļautu mums izmantot procentus no mums esošajiem resursiem. Mēs uzskatām ka, ja mums pa virsu būs septiņi procenti, tad mēs no šiem septiņiem procentiem varam tērēt.

Nākamajā gadā tā arī tiek plānots, tā mums visdrīzāk arī būs. Nav jau tā, ka tas viss stāv bezdarbībā, nē, tas rada noteiktas garantijas Krievijas ekonomikas stabilitātei vidējā termiņa perspektīvā.

L.Barbers: [Krievijas] Centrālā banka lieliski tiek galā ar savu darbu, līdzdarbojoties un nodrošinot makroekonomisko stabilitāti, neskatoties uz to, ka daži oligarhi žēlojas par banku slēgšanu.

Vladimirs Putins: Ziniet, pirmkārt, mums vairs nav oligarhu. Oligarhi ir tie, kuri izmanto savu tuvību varai, lai iegūtu virspeļņu. Mums ir lielas kompānijas, privātas, ir ar valsts līdzdalību. Bet es vairs nezinu tādas lielas kompānijas, kuras tā izmantotu kādas preferences no tuvības varai, tādu mums praktiski vairs nav.

Kas attiecas uz Centrālo banku, tad viņi konsekventi nodarbojas ar mūsu finansu sistēmas atveseļošanu, no tirgus aiziet vai nu mazjaudīgie vai neefektīvie, un tas, protams, ir liels, sarežģīts darbs.

Lieta te nav oligarhos, lieta nav lielajās kompānijās, bet galvenais ir, ka tas diemžēl skar noguldītāju, ierindas pilsoņu intereses. Te mums ir pieņemti attiecīgi normatīvie akti, kuri minimizē pilsoņu zaudējumus, rada arī viņiem noteiktu drošības spilvenu, lai gan katrs konkrētais gadījums, protams, ir jāskata atsevišķi.

Bet kopumā, manuprāt, Centrālās bankas darbs ir pelnījis atbalstu. Tas ir saistīts ne tikai ar finansu sistēmas atveseļošanu, tas ir saistīts ar ļoti pārdomātu kredītprocentu likmes politiku.

L.Barbers: Prezidenta kungs, es gribētu atgriezties pie Priekšsēdētāja Si Dziņpina, pie Ķīnas. Kā Jūs zināt, viņš uzsāka ļoti stingru pretkorupcijas kampaņu, lai attīrītu partiju, lai uzturētu likumību un partijas spēku.

Viņš tāpat ir pētījis Padomju Savienības vēsturi, kad Gorbačova kungs pēc būtības pameta partiju un palīdzēja tam, lai Padomju Savienība tiktu iznīcināta.

Kā Jūs domājat, Priekšsēdētājam Si ir taisnība viņa pieejā, ka partija ir absolūti, kritiski svarīga? Un kādu mācību jūs gūstat [no tā] Krievijai?

Ja var, es vēl papildināšu: Jūs dažus gadus atpakaļ pateicāt kaut ko ļoti interesantu saistībā ar to, ka Padomju Savienības sabrukums ir pati lielākā XX gadsimta traģēdija.

Vladimirs Putins: Viens ar otru pilnīgi nav saistīts. Kas attiecas uz traģēdiju, kas ir saistīta ar Padomju Savienības sabrukumu, tad tas ir acīmredzams. Es te pirmkārt biju domājis humanitāro aspektu. 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārzemēs, uzzinot no televīzijas un radio par to, ka Padomju Savienība ir pārtraukusi eksistēt. Viņiem taču neviens par to nepajautāja. Vienkārši tika pieņemts lēmums.

Saprotiet, tas ir jautājums par demokrātiju. Vai tika veikta aptauja, referendums? Lielākā daļa PSRS pilsoņu (vairāk kā 70%) izteicās par Padomju Savienības saglabāšanu. Pēc tam tika pieņemts lēmums par savienības izformēšanu, bet pilsoņiem neviens nepaprasīja vajag izformēt vai nevajag, un 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārpus Krievijas Federācijas robežām. Tas ir neatkarīgās valstīs, ārzemēs. Paklausieties, vai tad tā nav traģēdija? Un vēl kāda! Un radniecīgās saites? Un darbs? Un pārvietošanās? Nelaime, savādāk nemaz nevar pateikt.

Es pēc tam biju pārsteigts, kad ieraudzīju komentārus par šo savu izteikumu, tai skaitā un pirmkārt rietumu presē. Pamēģiniet jūs padzīvot, kad jums tēvs, brālis vai cits radinieks ir izrādījies ārzemēs un tur pavisam cita dzīve ir sākusies. Ticiet man…

Kas attiecas uz partiju un partejisku valstiskuma būvniecību Ķīnā, tad to ir jānosaka pašai ķīniešu tautai, mēs tur nelienam un neiejaucamies. Mūsdienu Krievijai ir vieni principi un dzīves normas, savi likumi, Ķīnai ar 1 miljardu 350 miljoniem iedzīvotāju ir citi likumi. Jūs pamēģiniet pavadīt valsti ar 1350 miljoniem iedzīvotāju! Tā taču nav Luksemburga (visu cieņu šai brīnišķīgajai valstij). Tāpēc ir jādod iespēja pašiem ķīniešiem noteikt kā viņiem veidot savu dzīvi.

L.Barbers: Tas ir vērienīgs jautājums. Es mūsu sarunas sākumā teicu par pasaules fragmentārumu. Vēl viens mūsdienu fenomens ir tāds, ka eksistē tāda elišu un esteblišmenta nepieņemšana no iedzīvotāju puses. Mēs to redzējām Brexit piemērā Britānijā, iespējams, mēs to redzējām Trampa piemērā Amerikā, mēs to redzējām AFD piemērā Vācijā, mēs to redzējām Turcijā un mēs to redzējām arābu pasaulē.

Kā Jūs domājat, cik ilgi Krievija saglabās imunitāti pret tādu globālo opozīciju, pret globālo pretdarbību esteblišmentam?

Vladimirs Putins: Vajag taču katrā konkrētā gadījumā skatīties uz reālijām. Ir, protams, kaut kādas vispārīgas tendences, bet tās ir ļoti vispārīgas. Bet katrā konkrētā gadījumā tomēr ir jāskatās uz situāciju, izejot no tā, kā tā veidojas, izejot no vienas vai otras valsts vēstures, no tradīcijām, no tā, kā veidojas reālā dzīve.

Cik ilgi Krievija jutīs sevi kā stabilu valsti? Jo ilgāk, jo labāk. Tāpēc ka no stabilitātes, no iekšpolitiskās stabilitātes ir atkarīgs ļoti daudz kas cits, ir atkarīga tās pozicionēšana pasaulē. Un gala beigās no tā iespējams pat vispirmām kārtām ir atkarīga cilvēku labklājība.

Viens no iemesliem (iekšējiem), kādēļ sabruka Padomju Savienība bija tajā, ka bija grūti dzīvot un reālie cilvēku ienākumi bija ļoti zemi, un preces veikalu plauktos nebija, un pazuda cilvēkos imunitāte, kas ļauj saglabāt valstiskumu. Domāja, ka lai kas arī nenotiktu, sliktāk jau nebūs. Izrādījās, ka ļoti daudziem cilvēkiem kļuva sliktāk, īpaši 90-to gadu sākumā, kad sabruka visa sociālā nodrošinājuma sistēma, veselības aizsardzība, sabruka rūpniecība. Slikta vai laba rūpniecība, bet darba vietas bija. Un pārstāja eksistēt. Tāpēc ir jāskatās katrs konkrēts gadījums atsevišķi.

Kas notiek Rietumos? Kāpēc Štatos [ASV] notika, kā Jūs izteicāties, “Trampa fenomens”? Kas notiek Eiropas valstīs? Valdošās elites atsvešināšanās no tautas. Tā ir pilnīgi acīmredzama lieta – lielā starpība starp elišu interesēm un lielākās iedzīvotāju daļas interesēm.

Protams, mums par to ir jādomā vienmēr. Un viens no mūsu uzdevumiem šeit Krievijā ir nekad neaizmirst, kāda ir jebkuras varas funkcionēšanas jēga – lai radītu cilvēkiem stabilu, normālu, drošu un prognozējamu dzīvi, tikai ar prognozējama uzlabojuma perspektīvām.

Vēl [Rietumos] ir mūsdienu tā saucamā liberālā ideja, tā, manuprāt, sevi ir pilnīgi izsmēlusi. Par dažiem tās elementiem paši mūsu rietumu kolēģi ir atzinuši, ka tie ir vienkārši nereāli: multikulturālisms un tā tālāk. Kad sākās problēma ar migrāciju, tad daudzi atzina, ka tas diemžēl nestrādā un ka tā kā derētu atcerēties par vietējo iedzīvotāju interesēm.

Lai gan, protams, ir jādomā par tiem cilvēkiem, kuri dažādu politisku iemeslu dēļ ir nokļuvuši savā dzimtajā valstī grūtībās, grūtā dzīves situācijā. Brīnišķīgi, bet kā ir ar pašu iedzīvotāju interesēm, kad runa vairs neiet ne par diviem, trim, desmit cilvēkiem, bet gan par tūkstošiem, simtiem tūkstošu cilvēkiem, kuri ierodas Rietumeiropas valstīs?

L.Barbers: [Vācijas kanclere] Angela Merkele pieļāva kļūdu?

Vladimirs Putins: Kardinālu kļūdu. Tagad to pašu Trampu var kritizēt cik grib par viņa vēlmi uzcelt sienu starp Meksiku un ASV. Iespējams tā ir pārmērība, nezinu. Iespējams, varbūt, es nestrīdos. Bet kaut kas taču viņam ir jādara ar to migrantu plūsmu, ar narkotiku plūsmu viņam kaut kas ir jādara?

Neviens taču neko nedara. Tas ir slikti, šitais ir slikti: tad kas ir labi? Neviens taču neko nepiedāvā. Es tagad neapgalvoju, ka ir nepieciešama siena vai ka ir nepieciešams katru gadu par 5% paaugstināt tarifus ekonomiskās attiecībās ar Meksiku, es to neapgalvoju, bet kaut ko taču vajag [darīt], un viņš vismaz kaut ko mēģina.

Uz ko es vedinu? Cilvēki, kurus tas satrauc, ASV ierindas pilsoņi, viņi, protams, skatās un saka: lūk šis vīrs ir malacis, vismaz kaut ko dara, vismaz kaut ko piedāvā, meklē risinājumu.

Bet šī liberālā ideja, nerunāšu par šīs idejas nesējiem, bet šīs idejas nesēji neko nedara. Saka, ka šitā vajag, tā ir labi. Bet kas tur labs? Viņiem [pašiem personīgi] ir labi, viņi sēž ērtos kabinetos, bet tiem, kas ar to katru dienu saskaras Teksasā vai Floridā, – viņiem nav pārāk labi, viņiem rodas problēmas. Kurš par viņiem padomās?

Tieši tāpat arī Eiropā. Es ar daudziem kolēģiem par šo tēmu esmu runājis, bet neviens neko nesaka. Saka, ka nē, mēs nevaram daudz stingrāku politiku realizēt tāpēc un tāpēc. Bet kāpēc? Tāpēc, ka nezinu kāpēc. Likums tāds. Tad izmainiet likumu.

Mums taču arī ir ne mazums problēmas šajā jomā. Mums ir atvērtas robežas ar bijušās Padomju Savienības republikām, bet viņi vismaz krieviski runā, saprotiet? Un tāpat mēs tagad veicam noteiktus soļus, lai ieviestu kārtību šajā sfērā, pat Krievijā. Mēs strādājam valstīs, no kurām nāk šie migranti, mēs tur krievu valodu mācām un šeit ar viņiem strādājam. Kaut kur padarām likumdošanu stingrāku: ja atbrauci uz valsti, cieni šīs valsts likumus, tās tradīcijas, kultūru un tā tālāk.

Tas ir, mums arī viss nav vienkārši, bet mēs darām, vismaz cenšamies, strādājam šajā virzienā. Bet šī liberālā ideja nosaka, ka vispār neko nevajag darīt. Slepkavo, laupi, izvaro – tev nekas nebūs, jo tu esi migrants un vajag aizsargāt tavas tiesības. Kādas tiesības? Pārkāpi – saņem par to sodu.

Tāpēc šī ideja sevi ir izsmēlusi un tā nonāk pretrunā ar nospiedošā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Tālāk, tradicionālās vērtības. Saprotiet, es nevienu negribu aizvainot, mūs jau tā pataisa par homofobiem un tālāk. Bet mums nav nekas pret cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju. Lai [viņiem] ir veselība, lai dzīvo kā uzskata par nepieciešamu. Bet dažas lietas mums šķiet pārmērīgas.

Kas attiecas uz bērniem, izdomāja tur, es pat nezinu, piecus vai pat sešus dzimumus. Es pat to atstāstīt nevaru, es nesaprotu, kas tas tāds ir. Lai gan, lai visiem ir labi, mums ne pret vienu nekas nav pret. Bet nedrīkst aizmirst gan kultūru, gan tradīcijas, gan tradicionālās ģimenes pamatus, ar ko dzīvo miljoni vietējo iedzīvotāju.

L.Barbers: Tas ir ļoti svarīgi, ko Jūs sakāt, liberālās idejas beigas. Ko Jūs vēl [šai sakarā] pateiktu? Noteikti nekontrolējamā migrācija, robežu atvērtība, noteikta diversifikācija kā sabiedrības organizējošais princips. Kas vēl Jūsuprāt ir beidzies attiecībā uz liberālo ideju? Un, ja var piebilst, ja ir reliģija, vai tai ir jāspēlē svarīga loma nacionālajā kultūrā un sabiedrības saliedēšanā?

Vladimirs Putins: Tai [reliģijai] ir jāspēlē tā loma, kāda ir izveidojusies uz doto brīdi. To nedrīkst izstumt no kultūras telpas. Neko nedrīkst ļaunprātīgi izmantot.

Mēs Krievijā esam pareizticīga tauta un starp pareizticīgo un katoļu pasauli vienmēr ir bijušas problēmas. Bet tieši tāpēc es tagad pateikšu par katoļiem. Vai ir tur problēmas? Ir. Bet nevar šīs problēmas mākslīgi izcelt un ar to palīdzību censties iznīcināt Romas katoļu baznīcu – tā darīt nedrīkst.

Man šķiet, ka atsevišķi elementi, atsevišķas problēmas katoļu baznīcā liberālās aprindas izmanto kā instrumentu, lai iznīcinātu pašu baznīcu. Lūk, ko es uzskatu par nepareizu un bīstamu.

Nu labi, vai mēs esam aizmirsuši, ka mēs visi dzīvojam pasaulē, kura balstās bībeliskās vērtībās? Pat ateisti, mēs visi dzīvojam šajā [bībeliskajās vērtībās balstītajā] pasaulē. Var par to neatcerēties katru dienu un neiet uz baznīcu un neklanīties līdz grīdai, izrādoties kāds esi kristietis vai musulmanis vai jūds, bet dvēselē, sirdī ir jābūt kaut kādām pamata cilvēciskiem noteikumiem un morālām vērtībām. Šādā ziņā tradicionālās vērtības ir miljoniem cilvēkiem stabilākas un svarīgākas par šo liberālo ideju, kura, manuprāt, tik tiešām pārtrauc savu eksistenci.

L.Barbers: Vai reliģija nav opijs tautai?

Vladimirs Putins: Nē, nav.

Bet es jūtu, ka Jūs esat tāls no reliģijas, jo nu jau pēc Maskavas laika ir bez piecpadsmit minūtēm viens naktī, un Jūs joprojām turpināt mani mocīt. Kā pie mums saka, krusta uz Jums nav. [Smejas]

L.Barbers: Tā taču ir vēsture, es ļoti ilgi gaidīju šo interviju. Mums ir viens pēdējais jautājums.

Vladimirs Putins: Lūdzu.

G.Fojs: Prezidenta kungs, es gribētu parunāt par to, ko Jūs tikko teicāt. Dažas tēmas, kuras Jūs tikko pieminējāt, varētu gūt atbalstu pie Trampa kunga un citām Eiropas grupām, kuras ir nonākušas pie varas. Kā Jūs domājat, ņemot vērā to, ka liberālās idejas laiks iztek, vai Eiropā parādīsies šīs deliberelizācijas sabiedrotais?

Vladimirs Putins: Ziniet, man šķiet, ka nekad nav bijusi tīra liberālā ideja vai tīra tradicionālā. Gan jau, iespējams, cilvēces vēsturē bija, bet tas viss ļoti ātri nonāca strupceļā, kad nav daudzveidības. Visu sāk novest līdz kaut kādām galējībām.

Ir jādod iespēja eksistēt un izpaust sevi dažādām idejām un dažādiem viedokļiem, bet nekad tomēr neaizmirstot par iedzīvotāju vairākuma interesēm, par miljoniem cilvēku, par to kā viņi dzīvo. To nedrīkst aizmirst.

Tad man šķiet mums izdosies izvairīties no lieliem iekšpolitiskiem satricinājumiem un nebūšanām. Tas attiecas arī uz liberālo ideju. Tas, ka tā tagad pārstāj dominēt, nenozīmē ka viņu uzreiz vajag iznīcināt. Ir jāattiecas ar cieņu arī pret šo skatu punktu, pret šīm pozīcijām.

Vienkārši viņi nedrīkst diktēt citiem to, ko viņi pēdējās desmitgades mēģina darīt. Šāds diktāts praktiski ir iestājies visur: gan masu saziņas līdzekļos, gan reālajā dzīvē. Par dažiem jautājumiem pat muti atvērt skaitās nepieklājīgi. Un kāpēc?

Tāpēc es neesmu tās pieejas piekritējs, kad visus tūlīt vajag apklusināt, sasaistīt, aizvērt, atlaist, visus arestēt, izdzenāt. Nē, protams. Liberālo ideju arī nedrīkst iznīcināt, tai ir tiesības uz eksistenci un kaut kādā mērā to vajag atbalstīt. Bet nevajag uzskatīt, ka tai ir tiesības uz absolūtu dominēšanu, lūk, par ko ir runa.

L.Barbers: Jums tik tiešām ar Trampa kungu sakrīt viedokļi.

Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas vai tuvu tai 20 gadus.

Vladimirs Putins: Astoņpadsmit gadus.

L.Barbers: Jūs esat redzējis daudzus līderus. Kurš Jūs visvairāk iedvesmo?

Vladimirs Putins: Pēteris I.

L.Barbers: Bet viņš taču ir miris.

Vladimirs Putins: Viņš dzīvos tikmēr, kamēr dzīvos viņa lieta, līdzīgi kā katram no mums. [Smejas.] Mēs dzīvosim tik ilgi, cik ilgi dzīvos mūsu lieta.

Ja Jūs domājat kādu no šodienas dažādo valstu vadītājiem, kādu no tiem cilvēkiem, ar kuru man ir bijusi iespēja komunicēt, uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja bijušais Francijas Prezidents Širaka kungs. Viņš ir īsts intelektuālis, īsts profesors, ļoti līdzsvarots cilvēks, ļoti interesants. Kad viņš bija Prezidents, viņam par katru jautājumu bija savs viedoklis, viņš prata to aizstāvēt, ar cieņu attiecās pret partneru viedokli.

Ja skatāmies plašāk, tad mūsdienu vēsturē ir daudz labu un ļoti interesantu cilvēku.

L.Barbers: Pēteris Lielais – Lielās Krievijas radītājs. Vai gan te vēl kas ir piebilstams?!

Mans pēdējais jautājums: Prezidenta kungs, lielie līderi vienmēr gatavo sev pēcnācējus. Li Guanjao [Singapūras premjerministrs no 1959. līdz 1990.gadm] sagatavoja pēcnācēju. Padalieties, lūdzu, ar mums, kādu procesu Jūs izmantosiet sava pēcnācēja izvēlē?

Vladimirs Putins: Bez pārspīlēšanas varu Jums pateikt, ka es par to domāju visu laiku sākot jau no 2000. gada. Mainās situācija, mainās noteiktas prasības pret cilvēkiem. Bet gala beigās, saku to bez pārspīlējumiem un pafosa, gala lēmumu ir jāpieņem Krievijas tautai.

Lai ko un kā nedarītu esošais vadītājs, lai ko un kā viņš nestādītu priekšā, gala vārdu saka vēlētājs, Krievijas Federācijas pilsonis.

L.Barbers: Tātad izvēli apstiprinās Krievijas vēlētāji balsošanas procesā caur [Valsts] Domi? [Valsts Dome – Krievijas parlaments]

Vladimirs Putins: Kāpēc caur Domi? Caur tiešām vēlēšanām, vispārējām tiešām [prezidenta] vēlēšanām. Protams, tas nenotiek tā kā pie jums Lielbritānijā. Mums ir demokrātiska valsts. [Smejas]

Jums viens līderis aizgāja un nākamais līderis, kurš faktiski pēc fakta būs valsts pirmā persona, netiek ievēlēts no iedzīvotāju vidus tiešās vēlēšanās, viņu ievēl valdošā partija.

Pie mums tā nenotiek, mums ir demokrātiska valsts. Pie mums, ja valsts pirmā persona kaut kādu iemeslu dēļ aiziet (veselības stāvokļa dēļ kā Boriss Jeļcins vai beidzoties pilnvaru termiņam), tad tiek rīkotas tiešas [prezidenta] vēlēšanas visiem valsts iedzīvotājiem.

Tā arī būs šajā gadījumā. Protams, esošais vadītājs vienmēr kādu atbalsta un tas ir nozīmīgs atbalsts, ja viņš pats bauda tautas cieņu un uzticību, tomēr gala izvēli vienmēr izdara Krievijas Federācijas pilsoņi.

L.Barbers: Es nevaru nenorādīt, ka pirms ievēlēšanas vēlēšanās Jūs bijāt Prezidenta pienākumu izpildītājs.

Vladimirs Putins: Jā, tieši tā arī bija. Nu un? Es biju pienākumu izpildītājs un, lai kļūtu par pilnvērtīgu valsts vadītāju, man bija jāiet uz vēlēšanām, ko es arī izdarīju.

Es esmu pateicīgs Krievijas pilsoņiem, ka viņi man toreiz un nākamos gadus vēlēšanās uzticēja būt par Krievijas valsts vadītāju – tā ir liela cieņa.

L.Barbers: Prezidenta kungs, paldies Jums par to, ka Jūs, šeit Maskavā, Kremlī, atvēlējāt laiku The Financial Times.

Vladimirs Putins: Paldies jums par interesi, kas notiek Krievijā, paldies par to, ka izrādāt interesi, ko domā Krievija par mūsdienu starptautiskajiem jautājumiem, un par šodienas interesanto sarunu. Man šķiet tā tik tiešām bija interesanta.

Liels paldies.

Avoti:
http://kremlin.ru/events/president/news/60836

Informācijas aģentūra
/16.07.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Epifānija par mazajiem nieciņiem


[Pravietisks un tēlains sabiedrības degradācijas procesa apraksts, kurš Latvijā ir novērojams vismaz pēdējos 20 gadus.]

Man tie ir dāvināti, man tātad vēlēti un novēlēti. Visi šie mazie cālīši, grabulīši, cibiņas, cabulīši; čiekuru putniņi, kam astē pūciņa, panģerota lieluma muciņa, mazs noplucis Lāčplēsītis, mazītiņa Spīdoliņa, lellītes, koka brošiņas, kaut kāds mazs dzintara pirdieniņš un plastmasas mušiņas – viņi ir pievilkušies pilna māja. Skursteņslauķītis prasa mazus skurstenīšus, kaķulītis – mazas pelītes, mazās pudelītes prasa mazus dzērājiņus. Grāmatplaukts tiem ir par lielu, televizors un spoguļgaldiņš – par lielu. Es sāku taisīt mazus plauktiņus. Bet, lai izzāģētu mazus plauktiņus, vajag mazus zāģīšus. Mazām nagliņām vajag mazus āmurīšus. Drīz es ievēroju, ka mazajiem plauktiņiem siena ir nesamērīgi liela, un nācās to samazināt, es nolaidu zemāk griestus. Tad izrādījās, ka mazais Lāčplēsītis grib vicināt mazu zobentiņu, bet Spīdola – spēlēt mazā teātrītī, un man vajadzēja nodibināt mazu teātrīti. Es to nodibināju un nosaucu par Dailītes teātri. Tikpat labi varēja saukt par Drāmiņas teātri.

Pamazām šie mazie nieki sāka manā mājā valdīt un pieprasīt, lai es ievēroju viņu mērogus. Viņiem nepatika manas vārdu dziesmas, un es sāku dziedāt tāpat kā viņi burtudziesmas: Ābēbē, ābēbē, ābē, Abēbē, ābēbē, cē…

Pamazām es pieradu. Izrādījās, ka var gluži labi iztikt arī ar pavisam ābecīgām dziesmām.

Kad reiz mana sieva izgāza atkritumu kastē veselu varzu sadāvināto nieku, nebaidīdamās, ko teiks draugi un paziņas dāvinātāji par tādu attieksmi pret viņu dāvanām – visi šie atkritumkušķu mērkaķīši, praulumarkas cibiņas, sprunguļgalu cūciņas, čiekuru zvirbulīši, skrandiņu lāčplēsīši, dzītiņu meitiņas, diegugalu tautudēli – visi šie suvenīrarteļu sūdvabolīši pieprasīja, lai es šķiros no sievas.

Es apjuku. Bet viņi visu laiku man dīca ausīs, cik viņa liela, cik viņa lielāka par visiem, cik viņa pārāka. Un cik mēs niecīgi, mēs visi, es arī, un kā viņa smejas par mums, kā viņa vīpsnā, kā viņa nicina mūs.

Es nezinu, kā tas notika, bet es sāku justies niecīgs, maziņš, sāku neuzticīgi un aizvainoti vērot savas sievas izrīcības. Un es – izšķīros.

Viņi man ieprecināja lupatgala tautumeitu, un mums piedzima atgriezumu bērniņi – no parķstrēmelēm Miervaldis, no juhtādiņām Jurītis, tad Katūnkārlītis, imitācijas Imantiņš, salmu Saulcerīte. Viņi mums dzimst daudz. Tik daudz, ka mēs vairs nezinām, ko ar tiem iesākt. Mēs tos dāvinām saviem draugiem un paziņām – lai viņi arī kļūst nelaimīgi! Kāpēc man vienam tāds mūžs nolemts!

Bet mana pirmā sieva ieprecējās citās mājās. Kāzās esot dāvinātas tikai lielas lietas: dzirnakmeņi, bluķuvīri un varakrūzes. Viņas vīrs valkājot rupjus kamzoļus un cērtot granīta durakmeņus.

Un viņi smejas par mani.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Lēksim bedrē, lēksim bedrē… redzēs, kas mūs ārā vilks


[Pravietisks un nepārtraukti aktuāls suicidālu masu psihozi tēlaini aprakstošs darbs.]

***

Lēksim bedrē, lēksim bedrē! … Dziedāja vardes bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās viena otrā un, lielu vardību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.

Tirekle jau ielēkusi, Tireklis arī. Federkāja ielēca ar visiem bērniem, Federkājene vēl šaubījās, bet citus aicināja līdz – sauca pa muļķiem: lēksim bedrē! Kvorkšķis bedres malā kvorkšķēja kaut ko savējai pretī, un Kvorkšķiene tam iespēra ar pakaļkāju pažoklē un iegāza bedrē atmuguriski.

Jau runāja kaimiņu grāvī, ka tur esot vienreizēja bedre – ar mušām un odiem, tur esot pat universālveikals un visa pārpilnība.

Bedres malā saradās simtiem automašīnu. Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem ciemiem, veseliem kolektīviem. Tās stāvēja ap bedri ciešā masā, lēca iekšā no visām pusēm, un no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt. Tās, kas pie bedres malas vēl netika, stāvēja pie kioskiem rindā pēc limonādes un uzkodām.

No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam pacēlās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. Hipiji sajaucās ar pensionāriem un zinātņu kandidāti ar debilajiem. Gaiss apbūra, vibrēja visu varenā varžu smaka: lēksim bedrē! Sauciens izšķīda gaisā kā skābeklis, to elpoja, to uzņēma asinīs. Tas nepārtraukti kurināja bungādiņas. Tikt pie malas, tikt pie bedres. Lēksim bedrē, lēksim bedrē!

Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās saķērušies, ielēca tai pakaļ.

Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Pēdējie ciniķi.”

Es gāju pāri pļavai, tur bija vēl kādas četras piecas bedres (cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Un es iedomājos par vardēm: kas ar viņām notiks? …

***

[Tāda ražošana mums nav vajadzīga! Kolhozi ir neefektīvi! Plānošana ir neefektīva! Nost ar sociālismu! Cilvēks cilvēkam vilks! Visu privatizēsim! Brīvais tirgus pāri visam! Izcirst mežus, izcirst mežus… Eiropa – mūsu mājas, kur debess manna krīt un ķīseļu upes tek! Reformēt, reformēt un vēlreiz reformēt! Iesim NATO, iesim NATO… Eiroatlantiskā solidaritāte! Sitam krievus, sitam krievus… redzēs, kas mums talkā nāks …]

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/29.03.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs) un kādi ir tās patiesie mērķi


Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija 28 pasaules valstīs, gender ideoloģijas izplatība un cīņa pret “patriarhātu”, tas viss ir vērsts uz modernisma sabiedrības [humānismā balstīto sabiedrisko iekārtu] iznīcināšanu, kas norit pilnā sparā, bet vēl nav pabeigta. Šīs drausmīgās transformācijas sekas sāks “uzplaukt” pēc dažiem gadiem, kad hiperseksualitātes un garīgā tukšuma dzirnakmeņos samaltā jaunā paaudze, kura ir galvenais “sociālo izmaiņu” programmu mērķobjekts, izies dzīvē.

Bet kā tas viss sākās? Kas veicināja šādu sabiedriskās apziņas un sakaru salaušanas koncepciju rašanos? Kāpēc kļuva neiespējams reāls kreisais (sociālistiskais) protests par strādājošo tiesībām? Apskatīsim XX gadsimta notikumus, kuri ir zināmi ar nosaukumu “seksuālā revolūcija” un to saistību ar 1968.gada politisko krīzi Francijā, kura joprojām ir starp līdervalstīm savu iedzīvotāju seksualizācijas jomā.

1968.gada maija nemieri Francijā – pseidokreiso izvirtuļu noformēšanās un pirmā uzvara

Iepazīstoties ar franču dumpja notikumiem 1968.gada maijā (“sarkano maiju”, “Mai 68”), ir acīmredzams, ka universitāšu vide bija pārpildīta ar trockistiska tipa kreisajiem ultraradikāļiem, kuri arī kļuva par šo nemieru katalizatoru. (1968.gada maija nemieri Francijā kļuva par vēlāk plaši izmantoto t.s. ”krāsaino revolūciju” prototipu).

[1968.gada maija notikumi – politiskā krīze Francijā, kura sākās ar kreisiradikālo studentu protestiem, demonstrācijām un masu nekārtībām, kas pārauga 10 miljonu strādājošo streikā. Tā rezultātā tika nomainīta Francijas valdība, demisionēja leģendārais Francijas prezidents un kvēls Francijas varenības piekritējs, kura laikā Francija izstājās no NATO un pieprasīja ASV apmainīt dolārus pret zeltu, Šarls de Golls (1890 – 1970), kā arī šie notikumi izraisīja milzīgas izmaiņas Francijas sabiedrībā.]

[Ļevs Trockis (īstajā uzvārdā Bronšteins) (1879-1940) – ebreju izcelsmes žurnālists, revolucionārs, politiķis, aktīvi piedalījās 1917.gada revolūcijā Krievijas impērijā un ieņēma vadošos amatus Padomju Krievijā. Slavens ar savu izcilo nežēlību. Tika uzskatīts par otru ietekmīgāko revolucionāru pēc Vladimira Ļeņina. Pēc Ļeņina nāves 1924.gadā zaudēja ilgstošu politisko cīņu Josifam Staļinam un 1929.gadā tika izraidīts no PSRS. Galvenais Staļina un Trocka strīda iemesls bija jautājums par sociālisma iespējamību vienā valstī. Staļins gribēja izveidot un stiprināt sociālistisku Krieviju, bet Trockim Krievija bija tikai līdzeklis vispasaules revolūcijas izraisīšanai (“pagale vispasaules revolūcijas ugunskurā”). Pēc Trocka ieskatiem sociālisms vienā valstī nav iespējams, tāpēc viņaprāt vajadzēja pašiem kapitulēt kapitālistu priekšā un no jauna mēģināt izraisīt vispasaules revolūciju. Tāpat kardināli atšķīrās Staļina un Trocka uzskati morāles jautājumā. Staļins bija pilnīgs tradicionālists, bet Trockis piekrita cīņai pret “buržuāzisko morāli” izmantot visu netradicionālo. Liela daļa nebūšanu PSRS radās sākumā dēļ Staļina un Trocka piekritēju cīņas par varu, bet pēc tam arī dēļ t.s.”trockistu” kaitniecībām un diversijām. Dzīvojot emigrācijā (Francijā – Norvēģijā – Meksikā), Trockis asi kritizēja PSRS politisko kursu un brīvi sadarbojās ar PSRS ienaidniekiem (tai skaitā izteicās, ka ir lietderīgi cīņai pret PSRS, sadarboties ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju). Savu ideju realizācijai (vispasaules revolūcijas izraisīšanai, tai skaitā Padomju Savienībā) 1938.gadā izveidoja t.s. IV Internacionāli. Trockim bija liels piekritēju skaits visā pasaulē. 1940.gadā Trockis tika nogalināts, visticamāk PSRS specdienestu darbības rezultātā. T.s.”trockisms” ir joprojām ietekmīgs kreisā politiskā segmenta ideoloģiskais virziens, kurš lielā mērā ir arī ASV Demokrātu partijas ideoloģiskā un organizatoriskā bāze.]

[Mao Dzeduns (1893-1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs un Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs. Uzskatīja, ka galvenajam sociālistiskās revolūcijas segmentam ir jābūt zemniecībai.]

1968.gadā jaunatne, kura kopumā sastādīja trešdaļu no Francijas iedzīvotājiem un 500 tūkstoši no kuriem bija universitāšu studenti, atradās ievērojamā trockistu un maoistu politisko grupu, kuras intelektuālajā vidē vairojās kā sēnes, ideoloģiskā ietekmē. Vairāki šo notikumu pētnieki uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka “maija revolūcijas” organizētājiem nebija ciešas saiknes ar strādnieku kustību, “mai 68” revolūcija no strādnieku interešu aizstāvības viedokļa bija tik neauglīga. Tieši šīs apšaubāmās “ļevaku” grupas novirzīja visu kreiso kustību no komunistiskās dienas kārtības uz bērnišķīga dumpja sfēru, ko savu mērķu sasniegšanai izmantoja pavisam citi un nebūt ne kreisie spēki.

“Mai 68” vēsturniece, trockiste, “Komitejas par strādnieku internacionāli” (CWI) locekle Klēra Doila par to izsakās sekojoši: “Pasludinot sevi par “trockistiem”, viņi uz katra stūra kliedza par mācošās jaunatnes “vadošo lomu” tikko iesāktajā cīņā, pastiprinot godkārīgo studentu maldus par to misiju šajā revolūcijā. Šīs organizācijas apgalvoja, ka revolūcijai ir jānotiek studentu vadībā, jo tie ir “mūsu sabiedrības nākotne”. Viena no šādām sektām – JCR (“Revolucionārā komunistiskā jaunatne”) – pat nepakautrējās liekulīgi savā aģitācijas skrejlapā izmantot no konteksta izrautu Ļeņina citātu par to, ka strādnieku šķira nevar iziet ārpus tred-unioniskas apziņas. Tādā veidā netieši tika deklarēta nepieciešamība studentiem piešķirt “revolūcijas ģenerāļu” posteņus, bet strādniekiem palika pienākums piegādāt ierindas sastāvu. (…) Bet, kad viņi aizgāja uz fabrikām meklēt strādnieku atbalstu, viņi sev līdzi atnesa augstprātību, nevis pieticību, kā nepārtraukti mācīja Ļeņins un Trockis. Viņi skaļi apsprieda katru komunistiskās partijas kļūdaino soli, nemēģinot strādniekiem izskaidrot šo kļūdu iemeslus.”

Šai apstāklī nav nekā pārsteidzoša, jo 95% studentu nāca no buržuāziskas vai sīkburžuāziskas vides, bija “zelta jaunatnes” pārstāvji, kas bija visai tāli no Francijas strādājošajiem.

Ja strādnieki cīnījās par darba algas paaugstināšanu, darbalaika samazināšanu līdz 40 stundām nedēļā un bezdarba likvidēšanu, tad studenti izvirzīja pavisam citas prasības. Jauno revolucionāru “brīvo domu” labi raksturo to laiku lozungi uz universitāšu sienām: “Aizliegt aizliegt!”, “Radošums, Spontanitāte, Dzīvība!”, “Visu zemju strādnieki, baudiet!”, “Viss ir iespējams!”, “Nodarbojieties ar mīlestību, nevis ar karu!”, “Sorbona ir mūsu!”. Kopumā šie lozungi līdzinās tiem, kurus mēdz izmanto joprojām un arī manipulācijas metodes ar jaunatni kopš tiem laikiem ir maz mainījušās. Pietiek tikai manipulācijas objektu pārliecināt, ka viņš ir attīstītāks un spējīgāks nekā pārējie, un tad var ar viņu darīt visu, kas nepieciešams.

Reibinošā vienotības, “brīvības” un varas sajūta apdullināja jaunās galvas. Tomēr šķiru cīņā rūdītie “pasaules saimnieki” iesmērēja bērneļiem visai specifisku “brīvību”, kurai nav nekā kopīga ar atsvešināšanas pārvarēšanu, par ko rakstīja Markss. Un sabiedrība uzķērās uz šīs ēsmas.

Liela nozīme kreiso kustību degradēšanā bija diviem agrākiem notikumiem: 1956.gadā publicētai Karla Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska “totalitārisma koncepcijai” (izklāstīta grāmatā “Totalitārā diktatūra un autokrātija”) un gandrīz vienlaicīgi ar to publiskotajam Ņikitas Hruščova ziņojumam par personības kultu [lielā mērā tendencioza Staļina politikas kritika]. Šo notikumu kontekstā trockistveidīgajiem “ļevakiem” radās visas iespējas izpausties. Ja jau Padomju Savienības piemērs šķietami bija izrādījies nederīgs, tad radās plašas iespējas tukši teoretizēt par “brīvību”, lai novirzītu kreiso kustību no sociālās cīņas uz cīņu par visdažādākajām “brīvībām”. Kas ar to tika domāts, neviens saprotami tā arī nespēja izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. Tika iziets no pretējā: ja jau Padomju Savienības prakse ir kaut kas drausmīgs, tad viss pārējais ir pieņemams. Tādējādi “personības atbrīvošana un tās labāko radošo spēju izkristalizēšana” tika veikli aizstāta ar seksuālo atbrīvošanu, cīņa ar buržuāzisko morāli ar sociālo normu noliegšanu, vārda brīvība ar “pašizpausmes brīvību”, bet revolucionārais askētisms ar baudu prioritārumu.

Vilhelms Raihs – seksuālās revolūcijas koncepcijas autors

Vilhelms Raihs

Te ir jānorāda, ka termins “seksuālā revolūcija” radās 1936.gadā līdz ar austriešu un amerikāņu psihoanalītiķa Vilhelma Raiha (1897 – 1957) grāmatas “Seksuālā revolūcija” iznākšanu. Būdams Zigmunda Freida skolnieks un freidomarksisma dibinātājs, viņš iestājās par atbrīvošanos no morāles represijām seksa jomā, par ģimenes lomas likvidēšanu un seksuālās izglītošanas ieviešanu. [Vēl jānorāda, ka t.s. “atvērtās sabiedrības” teorētiķi un organizētāji sers Karls Poppers un Džordžs Soross, kuri pauž līdzīgus uzskatus, arī ir bijušās Austroungārijas impērijas pavalstnieki.]

Raiha idejas balstās uz “seksuālās baudas un tieksmes pēc laimes” svarīgumu (Raihs manipulatīvi vienādo seksuālās baudas un laimes terminus, bet laulības terminu noamputē līdz seksuālām attiecībām). Raihs uzskatīja, ka pasauli var izmainīt ar seksuālās revolūcijas palīdzību. Viņa ieskatā, sociālās un ekonomiskās problēmas ir nopietnas, tomēr sociālai cīņai jāiet kopā ar pārdomām par ikdienišķo dzīvi, tai skaitā seksuālo neapmierinātību.

Raiha daudzskaitliskie sekotāji, kuri viņu slavē par cīņu ar kapitālistisko ideoloģiju un buržuāzisko attiecību liekulīgumu, nekādi negrib ievērot, ka viņš, atsaucoties uz Marksu, kā to patīk darīt visiem neomarksistiem, primitivizēja un vulgarizēja Marksa idejas par atsvešināšanu un atbrīvošanu.

Piesedzoties ar Markas vārdu, Raihs pieteica karu pilnīgi visām tradicionālajām ģimenes attiecībām un attiecīgi arī vērtību nodošanai, kas formē cilvēcisku identitāti un spēju attīstīties. Raihs piedāvā atgriezties matriarhāta sabiedrībā, kurā “bērnu dzimumbrīvība netiek pilnīgi nekādā veidā ierobežota” un “visas dzīves kolektīvais raksturs atbilst kolektīvai bērnu seksualitātei”. Tas ir, Raihs pietiekami atklāti runā par promiskuitāti [pirmatnējai sabiedrībai raksturīgā dzimumsakaru partneru neierobežotība]. Tā tik tiešām ir “revolūcija” – aicināt atgriezties pirmatnējā sabiedrībā (regresēt, deģenerēties līdz pirmatnējās sabiedrības attiecību formām), piesedzoties ar uz progresīvu attīstību aicinošo Marksu!

Raiha ieskatā ģimene uzspiež represīvu ideoloģiju kopš visagrīnākā vecuma. Vecāki nodod aizliegumus saviem bērniem, tādējādi formējot viņos neirozes. “Autoritārās sabiedrības intereses netiešā ceļā (ģimene, spēja noslēgt laulību) nosaka ierobežojumus jaunatnes seksualitātei (…), kas rada tās problēmas”, rakstīja Raihs. Viņš piedāvāja deleģēt bērnu audzināšanu sabiedrībai. Viņaprāt ģimene nodod nepareizās vērtības, tāpēc tā neizbēgami sabruks, un ģimenes vietā esot jānāk “brīvajiem sakariem”.

Žans Mišels Palmjē

Freidomarksisma piekritējs Žans – Mišels Palmjē tā izskaidro Raiha teoriju: “Izglītība uzspiež mazu, padevīgu laulības un ģimenes laimīti, kura noliedz un atgrūž seksuālo apmierinājumu. Visa šī sistēma ir balstīta liekulībā. Neskatoties uz mūsdienu evolūciju, ģimene vienmēr ir bijusi viena no svarīgākajām ideoloģiju fabrikām un viena no nežēlīgākajām represīvajām struktūrām.” Tālāk viņš apgalvo, ka “bērnu impulsi tiek apspiesti, jo seksuālā brīvība apdraud autoritāro patriarhālo varu. Kad pusaudža seksualitāte tiek apspiesta un viņš sāk justies vainīgs, tā sacelšanās pieņem neirozes formu.” Savukārt Vilhelms Raihs Palmjē ieskatā cenšas pārvērst šo neirozi par īstu politisko sacelšanos.

Bet Raihs bija ne tikai teorētiķis un praktizējošs psihoanalītiķis, bet arī revolucionārs aktīvists un pat Kompartijas biedrs. Aizsedzoties ar uzbrukumu “buržuāziskai morālei”, viņš popularizēja savu seksualitātes politiku, organizēja Vīnes “sarkano priekšpilsētu” dispanseros “konsultācijas par seksuālo veselību” un fabrikās attiecīgas konferences. Viņš atklāja centrus, kuros strādnieki varēja saņemt informāciju par abortiem un seksuālo dzīvi. Paralēli tam viņš piedalījās streikos, kuros izdāļāja savas aģitācijas lapas. Viņa pozīcija bija, ka ar aizspriedumiem esot jācīnās sabiedrības, izglītības un ģimenes līmenī.

1930.gadā Berlīnē Raihs organizē konferenci “Strādnieku seksuālās ciešanas” un rada masveidīgu seksuālās politikas organizāciju Sexpol. Viņš uzstāj, ka “seksuālā jautājuma politizācija” ir svarīga, lai panāktu uzvaru pār buržuāzisko ideoloģiju. Raihs kritizē to laiku Francijas komunistisko partiju un padomju staļinismu par atteikšanos no “seksuālās liberalizācijas”, kas viņaprāt tika uzsākta 1917.gadā. [Šī liberalizācija tika gandrīz uzreiz arī pārtraukta dēļ Vladimira Ļeņina kategoriskās nostājas, kurš uzskatīja, ka konservatīvajā Krievijā tādā veidā nav iespējams palikt pie varas un ka “seksuāli liberalizēta” sabiedrība nespēs radīt spēcīgu sociālistisku valsti.] Savukārt tikumību, kuras garā tika audzināta padomju sabiedrība, Raihs dēvēja par “pseidorevolucionāru garīdznieku audzināšanu”. Kritizējot padomju audzināšanu, viņš atsaucas uz Marksu, kurš nosoda buržuāzisko ģimeni un izplata savu nosodījumu arī uz padomju “autoritāro” ģimeni, kura viņaprāt esot galvenais “seksuālās represijas” iemesls.

Raihs piedāvā tāpat pretdarboties arī kristietībai, kura “atņem cilvēkiem seksuālo laimi”. Viņš apgalvo, ka “cilvēku spontānā un instinktīvā dzīve” nedrīkst tikt ierobežota ar morāles rāmjiem. Un apgalvo, ka salīdzinājumā ar kristietību pat “neopagāniskais” vācu nacionāl-sociālisms esot izrādījies “daudz progresīvāks”.

Šāda veida darbības rezultātā 1935.gadā Raihu izslēdz gan no Psihoanalītiķu asociācijas, gan no Vācijas komunistiskās partijas. Neskatoties uz to, Raiha idejas daļā no kreisi orientētā segmenta (t.s. “ļevaku” aprindās) tika uztvertas pozitīvi un plaši izplatījās.

Vilhelma Raiha teorijai (kā arī 1955.gadā iznākušajam Herberta Markūzes darbam “Erots un civilizācija: filozofisks pētījums par Freidu”) bija izšķirošā nozīme t.s. “jauno kreiso” dienaskārības izveidei Rietumos (“jaunie kreisie” pārtrauca sadarbību ar tradicionālajām komunistiskajām partijām un nostājās uz Frankfurtes skolas neomarksistu pozīcijām).

Eklektisks (haotiski fragmentārs) freidisma un marksisma savienojums kā “ļevaku” platformas bāze prasa daudz dziļāku atsevišķu apskatu. Šai rakstā tikai atzīmēsim, ka iepriekš pieminētais Žans – Mišels Palmjē, kuram ir tādi pat uzskati kā Raiham seksuālās atbrīvošanas un freidomarksisma jomā, specializējās uz Frankfurtes skolas autoru popularizēšanu. Viņš bija filozofs, divu Parīzes universitāšu estētikas profesors, kurš daudz rakstīja izdevumiem Le Monde un Le Monde diplomatique.

“22.marta kustība” un “Vive la Revolution” – “Mai 68” avangarda organizācijas

Tātad Vilhelmam Raiham seksuālā revolūcija bija politisks projekts, kuru viņš nodeva jaunajiem “revolucionāriem”, kas grasījās cīnīties ar “autoritāru un patriarhālu” sabiedrību. Tieši Raiha darbos iedvesmu smēlās politiskās grupas “22.marts” un “Lai dzīvo Revolūcija!” (Vive la Revolution), kurām bija ievērojama loma 1968.gada notikumos. Kas tās bija par grupām?

“22.marta kustību” dibināja anarho-komunists un trockists Deniels Kon-Bendits. Neilgi pirms 1968.gada notikumiem “22.marta kustība” Nanteras Universitātē organizēja konferenci “Vilhelms Raihs un seksuālās represijas”. Kustības aktīvisti cīnījās pret dortuāru [kopējo guļamtelpu] sadalīšanu vīriešu un sieviešu daļās, kā arī radikāli kritizēja ikdienišķo sociālo dzīvi.

Vive la Revolution (VLR) radās no maoistu-libertaristu organizācijas UJC, kas tika radīta École normale supérieure [prestižākā augstskola Francijā] un Sorbonā, un tā bija “22.marta kustības” turpinājums. Vive la Revolution bija pietiekami spēcīga organizatoriskā hierarhija un tā piedalījās 1968.gada maija notikumos.

VLR uzskatīja, ka sociālo attiecību transformācijai ir jāizmaina pilnīgi visas cilvēciskās attiecības. Kā ieroci pret “tirgotāju sabiedrību” VLR biedri piedāvāja izmantot “radošumu un baudu”. To, cik sabiedriski graujošu rezultātu dod “baudas sabiedrība”, var novērot uz tās pašas Francijas piemēra. Kā tagad ir labi redzams, “baudas sabiedrība” tika radīta nevis emancipācijas, bet gan kapitālisma interesēs un tā nogalina gan radošumu, gan mīlestību, gan jebkurus patiešām dzīvas dzīves asnus.

Gijoms Šarpentjē un politiskās prasības noformulēšana par homoseksuālisma – pedofīlijas legalizāciju

Gijoms Šarpentjē

Turpinot seksuālās revolūcijas autora idejas, 1968.gada maijā pirmo reizi tika politizēts jautājums par LGBT “normalizāciju” studentu okupētajā Sorbonā, kur Gijoms Šarpentjē dibināja “Revolucionāro pederastu darbības komiteju” (Comité d’Action Pédérastique Revolutionaire, CAPR). Lai gan šī komiteja neieinteresēja studentu protesta kustības līderus un tā beidza pastāvēt jau pēc divām nedēļām, tieši no šī brīža homoseksuālisms kļūst par “ļevaku” dienas kārtības punktu. Šarpentjē vēlāk kļūst par “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” (FHAR) aktīvistu.

Līdzīgi kā daudzi citi 1960-ajos gados, Šarpentjē lasa Herberta Markūzes un Vilhelma Raiha darbus, bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāj zviedru ārsta Larsa Ullerstama darbi. Grāmatā, kuru Ullerstams uzraksta “seksuālo minoritāšu aizsardzībai”, viņš apgalvo, ka tā saucamās izvirtības “rada lielas iespējas laimei”: “Lūk kāpēc “izvirtības” ir labas pašas par sevi un mums tās ir jāveicina.” Viņš apgalvo, ka “seksuālās novirzes”, tai skaitā homoseksuālisms, incests, ekshibicionisms, pedofilija un sadisms ir “pietiekami likumīgi seksuālā instinkta apmierināšanas līdzekļi un tiem ir tāda pati vērtība kā heteroseksuālam dzimumaktam.” Noslēgumā Ullerstams aicina: “Ņemam un piebeidzam šo seksuālo privilēģiju sabiedrību.”

Divdesmit gadus vēlāk Šarpentjē raksta par Ullerstama darbiem: “Šie teksti mums ļoti palīdzēja politizēt šo jomu. (…) Šie lozungi, teikumu un runu fragmenti kļuva par homoseksuālisma atbrīvošanas runas iedīgli.”

Rakstot savu manifestu, Šarpentjē izmanto terminu homoseksuālisms, lai gan, pēc viņa paša teiktā, domāta ar to bija pedofilija. Viņš un viņa domubiedri bija “pārņemti ar jauniem pusaudžiem, tolaik tieši viņi bija mūsu vēlmju objekts, bet mēs runājām par homoseksuālismu…” “Mēs izmantojām (…) šo terminu – literāru un zinātnisku miniatūru apvainojošajam vārdam “pidars”, visstiprāk nosodāmo, visvairāk seksistisko, ko izmanto pret vīriešiem, kuri seksuāli mīl zēnus vai citus vīriešus, – lai šokētu un tādā veidā lai izraisītu iztēlē kvazirasistisko apvainojumu apkaunojumu un izstumšanu, par kā upuriem mēs kļuvām,” – raksta Šarpentjē.

Attiecīgi, jau kopš paša sākuma LGBT aktīvisti slēpa apstākli, ka viņu politiskās prasības attiecas ne tikai uz homoseksuālismu, bet arī uz pedofīliju.

“Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte”

1971.gadā, apvienojoties pederastu grupu aktīvistiem un feministu – lesbiešu grupām, Parīzē tika dibināta kustība “Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte” (FHAR). “Frontes” dibināšanā piedalījās trockistu IV Internacionālei tuvu stāvoša inteliģence: Gi Hokengems, Kristina Delfi, Fransuāza Dobona, Deniels Gerēns, Pjērs Hā, Lorāns Dispo, Žans Bitu, Renē Šerērs, Patriks Šindlers un daudzi citi. Atgādināšu, ka IV Internacionāle tika radīta uz Ļeva Trocka teoriju bāzes un tā par savu uzdevumu stādīja vispasaules revolūcijas realizāciju.

Lai saprastu franču “ļevaku” sabiedrībā valdošos noskaņojumus, ir vērts sīkāk apskatīt “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibinātājus. Lieki piebilst, ka šīm personām viņu propagandētās netradicionālās attiecības ir ļoti labi zināmas ne jau no nostāstiem.

Homoseksuālists – pedofīls Renē Šerers un vāji maskēta pedofīlijas propaganda

Renē Šerers

Renē Šerers, franču akadēmiķis un filozofs, Universitātes Parīze VIII goda profesors 1970-ajos gados daudz laika veltīja homoseksuālām aktivitātēm. Būdams pedogoģijas un attiecību starp bērnu un pieaugušajiem pārskatīšanas piekritējs, viņš savos darbos aizgāja pat tik tālu, ka tajos tika saskatīta atklāta pedofilijas slavināšana.

1982.gadā Renē Šerers kopā ar citiem Francijā plaši zināmiem cilvēkiem, tai skaitā toreizējo kultūras ministru sociālistu valdībā, tika apsūdzēts pedofilijā bērnu ar īpašām vajadzībām bērnunamā “Koral”. Tiesa gan Šeraram izdevās tikt sveikā cauri, lai gan bērnunama direktoram un tā darbiniekiem tika piespriesti nelieli cietumsodi, bet galvenais apsūdzētājs mira mīklainos apstākļos. Šis skandāls bija tik spēcīgs, ka tas skāra arī filozofu Mišelu Fuko (kreisais radikālis) un psihoterapeitu Fēliksu Gvatari (IV Internacionāles jauniešu organizācija), par kuriem tiesa gan drīz parādījās ziņas, ka viņi esot apvainoti nepamatoti.

1962.gadā Renē Šerers uzsāk “mīlas sakaru” ar savu skolnieku Gi Hokengemu, kurš vēlāk kļūst par viņa kolēģi universitātē un vairākās izdevniecībās, kā arī piedalās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Samaitāšanas brīdī Gi Hokengemam vēl nebija 16 gadu.

Virkni darbu Šerers velta Šarlam Furjē (1772 – 1837). Grāmatā “Šarls Furjē un globālais strīds” viņš raksta, ka Furjē utopija nav tas, ko nav iespējams īstenot, bet gan tas, kas “pagaidām nav īstenots”. Šī doma kļūst par pamatideju pētījumu sērijai , kas ir veltīti utopijai un bērnībai un kurā autors aizstāv “savstarpējās iekļūšanas” (compénétration) utopiju, tas ir sabiedrības rašanos, kurā “visdažādāko un neparastāko vēlmju izteikšana un apmierināšana notiks abpusējas piekrišanas un laimes atmosfērā.”

Pēc 1968.gada maija Renē Šerers sāk pasniegt Universitātē Parīze VIII kopā ar Žilu Delēzu (1925-1995), Mišelu Fuko (1926-1984), Fēliksu Gvatari (1930-1992) un daudziem citiem un sadarbojas ar žurnālu “Himēras”, kuru radīja Fuko un Gvatari.

Savos bērnībai veltītajos darbos Šerers attīsta Delēza koncepciju “kļūt par bērnu” (devenir-enfant) par to, ka bērns un pieaugušais savstarpēji bagātina viens otru ar “savstarpēju iekļūšanu”, kas var kļūt par alternatīvu no Žana Žaka Ruso (1712 – 1778) mantotajai klasiskai izglītībai. Bērns viņaprāt var kļūt par pieaugušā skolotāju, bet pieaugušais – bērna.

Šerēra darbos netieši tiek skarta arī homoseksuālisma tēma, gan sakarā ar Žila Delēza un Gi Hokengema teorijām, gan galvenokārt kā kaitniecību realizācijas prakse revolucionāru mērķu īstenošanai.

Gi Hokengems

Gi Hokengems

Gi Hokengems, žurnālists un rakstnieks, nāk no elitārā liceja Henry IV. Sākotnēji bija Francijas komunistiskās partijas Komunistisko studentu savienības aktīvists. Pēc tam pievienojās trockistu grupai “Revolucionārā komunistiskā jaunatne”, kura cīnījās pret Francijas komunistisko partiju.

Pēc izslēgšanas no Komunistiskās līgas 1969.gadā, Hokengems piedalījās vairākos politiskos eksperimentos, kuri pretendēja uz maoismu un kultūras revolūciju un saucās “mao-sponteks”. 1971.gadā viņš kļuva par vienu no līderiem “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontē”, radikālā homoseksuālistu kustībā, kura savā cīņā par seksuālo minoritāšu dominēšanu sabiedrībā nosodīja “homofobiju” un nostiprināja homoseksuālistu cīņu “revolucionārajā cīņā”.

1972.gadā izdevumā Nouvel Observateur viņš publicē savu paziņojumu par homoseksualitāti. Tai pat gadā publicē homoseksuālās “revolūcijas” grāmatu – manifestu “Homoseksuāla vēlēšanās”.

1973.gadā Fēliksa Gvatara vadībā Hokengems laiž klajā žurnāla “Recherches” numuru ar nosaukumu “Trīs miljardi izvirtuļu: lielā homoseksualitātes enciklopēdija”.

No 1975. līdz 1982.gadam Hokengems sadarbojas ar izdevumu “Liberation” un pasniedz Universitātē Parīze VIII, kur Mišela Fuko aizgādībā pulcējas citi šāda veida teoriju un prakšu piekritēji.

1974.gadā Hokengems aizstāv disertāciju filozofijā “Evolūcija. Kultūras revolūcija Eiropā”, kurā iekļauj grāmatu “Homoseksuāla vēlēšanās” un virkni agrāk nepublicētus darbus. Vēlāk tā tika publicēta grāmatā ar nosaukumu “Pāni pēc maija” ar Žila Delēza priekšvārdu.

1988.gadā Hokengems mirst no AIDS.

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi, zinātniece, socioloģe un feminisma aktīviste, kopš 1966.gada Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) goda direktore feminisma un gendera izpētes jomā. Līdzdibinātāja izdevumam “Jaunie feminisma jautājumi” (Nouvelles Questions féministes), kurš nodarbojās ar gendera koncepcijas virzīšanu ar aktīvu rakstnieces Simonas de Bovuāras atbalstu, kura visu mūžu palika šī izdevuma direktore.

Delfi mācījās socioloģiju Sorbonā, Čikāgā un Berklijā (ASV). 1956.gadā viņa strādāja “Vašingtonas pilsētas līgā” (organizācijā, kura aizstāvēja nēģeru pilsoņu tiesības). 1968.gadā kļuva par aspiranti socioloģijā Kvebekas un Monreālas universitātēs.

1960-os – 1970-os gados Delfi aktīvi darbojās dažādās feministu grupās, kas bija saistītas ar viņas dibinātās organizācijas “Kustība par sieviešu atbrīvošanu” darbību.

2000. – 2010.gadā piedalījās pulciņos, kuri kritizēja liberālismu, piemēram, tādos kā “Kopernika Fonds”. Piedalījās cīņā pret likumu par reliģiskajiem simboliem Francijas skolās un vienlaicīgi cīnījās pret islamafobiju.

1971.gadā Delfi dibināja grupu “Sarkanās lesbietes”.

1998.gadā Delfi izdod savas grāmatas “Galvenais ienaidnieks” pirmo daļu, kuras apakšnosaukums ir “Patriarhāta politiskā ekonomija”, savukārt 2001.gadā iznāk otrā daļa ar nosaukumu “Pārdomas par genderu”. Grāmatā Delfi pauž antipatriarhālas un genderiskas idejas.

Kristīna Delfi ir kreiso radikāļu kustības dalībniece. Publicējas “ļevaku” izdevumos “Le Monde diplomatique” un “Mediapart”. Kritiķi norāda, ka Kristīna Delfi neizšķir zinātnisku darbu un propagandu, viņas “fakti nav precīzi”, bet analīze ir virspusēja, attiecīgi tāda līmeņa darbiem nevajadzētu parādīties nopietnos zinātniskos žurnālos.

Fransuāza Dobona

Fransuāza Dobona

Apskatot idejas, kuras noteica pašreizējo Francijas (un vispār arī pasaules) kreiso kustības stāvokli, nevar nepieminēt vēl divas nozīmīgas figūras.

Tā, pirmkārt, ir Fransuāza Dobona (1920 – 2005) – rakstniece, feministe, libertāniete. Apgrozoties “progresīvās” aprindās, viņai bija draudzīgas attiecības ar Mišelu Fuko, Žanu Kokto, Simonu de Bovuāru un Žanu Polu Sartru.

Dobonas uzskatu noformēšanos ietekmēja 1949.gadā izdotā Simonas de Bovuāras feministiskā grāmata “Otrs dzimums”, kura bija veltīta sieviešu atbrīvošanai. Šai grāmatā tika apgalvots, ka sievietes stāvokli var uzlabot “dalība ražošanā un atbrīvošana no reproduktīvās verdzības”. Grāmata radīja plašu poleimiku un Vatikāns to iekļāva “Aizliegto grāmatu indeksā”.

1953.gadā Dobona kļūst par Nacionālās rakstnieku padomes locekli, kā arī par līdzibinātāju “Kustībai par sieviešu atbrīvošanu” (MLF), kura 1971.gadā parakstīja Simonas de Bovuāras Manifestu 343 par tiesībām uz abortu. Esot “Sociālā posta” redakcijas sekretāre, piedalījās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Kustībā par sieviešu atbrīvošanu vadīja grupu “Ekoloģija un feminisms”. Laida apgrozībā vārdus “falokrāts” un terminu “eko-feminisms”.

1978.gadā dibināja asociāciju “Ekoloģija – Feminisms”.

1988.gadā kļūst par asociācijas “SOS rasisms” ģenerālsekretāri.

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns (1904 – 1988) – rakstnieks, vēsturnieks un kritiķis, libertāniskā komunisma teorijas radītājs.

1930-os gados Gerēns pievienojas radikālajai organizācijai “Kriesie revolucionāri” (SFIO, vēlākie sociālisti). Tieši tad viņa ceļi krustojas ar trockisti Simonu Veilu. Pēc tam Gerēns kļūst par Strādnieku un zemnieku sociālistiskās partijas (PSOP) vienu no vadītājiem. Sarakstās ar Ļevu Trocki.

Pēc Francijas zaudējuma karā nacistiskajai Vācijai 1940.gadā, Gerēns kopā ar Ivanu Krepo, Žanu Rouzu un Davidu Korneru (“Barts”) izveido “IV Internacionāla komiteju”.

Nobeigumam

Pat tikai virspusēji apskatot LGBT kustības Eiropā vēsturi, ir acīmredzams, ka tā sākotnēji tika radīta kā politiska kustība un radās tieši trockistu aprindās. Tās teorētiskā platforma tika nodrošināta, sintezējot neomarksistu Frankfurtes skolu un freidismu, bet par šo izstrāžu nesējiem kļuva ar IV Internacionāli saistīto dažādo partiju un kustību biedri.

Jeļena Bernar
/22.02.2019/

Avots:
https://rossaprimavera.ru/article/e3879052

Informācijas aģentūra
/01.03.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Slepenie palīgi bija un būs


Par to, kā Latvijā šodien [uz 2004.gadu] vervē spiegus stāsta profesionālis. Darbā ar kandidātiem drošībnieki aprobēja veco labo “perspektīvā” aģenta modeli. Tas nav intelektuālis, nav acīs krītošs un kaismīgus uzskatus paudošs jaunietis. Tas, visticamāk, ir inženieru, nevis rakstnieku ģimenē audzis puisis. Ne Šmidbauers, bet gan Pavlovs. Ir simtiem mums neizprotamu kritēriju, kas palīdz cilvēkā saskatīt piemērotību šim darbam, un ir simtiem veidu, kā cilvēks kļūst par speciālā dienesta “slepeno palīgu”. Tagad Latvijā sadarbību ar slepenajiem palīgiem (jeb ziņotājiem, informatoriem, “stukačiem” — sauciet, kā gribat) reglamentē Operatīvās darbības likums. Vai tas pilnībā aptver to darbu, kādu arī šodien veic valsts speciālie dienesti, lai iegūtu sev tā sauktos slepenos palīgus, grūti pateikt specifisko nianšu dēļ. Nedēļa sarunājas ar kādu sava amata profesionāli, kurš strādājis dažādās drošības struktūrās un kuram bijusi liela pieredze darbā ar t. s. slepenajiem palīgiem mūsdienās. Lai gan sarunā valsts noslēpumi izpausti netiek, intervējamā vārdu, pēc viņa lūguma, Nedēļa nenosauc.

Kā šobrīd, neatkarīgajā Latvijā, tiek veidots labprātīgo ziņotāju loks?

Cik sena ir pati vecākā profesija, tik sens ir darbs, kas saistīts ar drošību, noziegumu atklāšanu un arī “ziņošanu”. Arī neatkarīgajā Latvijā ir dažādas struktūrvienības, kas nodarbojas ar operatīvo darbu, un katrai ir savs uzdevums. Ja nav slepeno palīgu, kas informē par notiekošo, nav iespējams gūt labus rezultātus. Kā savulaik cariskās Krievijas “ohranka” un fašistiskās Vācijas speciālie dienesti, tā arī PSRS Valsts Drošības komiteja darbā ar aģentūru bija sasniegusi augstu līmeni. Latvijas specifika ir tā, ka, atgūstot neatkarību, notika pārrāvums: milicija kļuva par policiju, Valsts Drošības komiteja pašlikvidējās, pārtopot jaunās drošības struktūrās. Šie procesi neapšaubāmi ietekmēja arī aģentūru. VDK aģentūras kartīšu pārņemšana iedragāja potenciālo slepeno palīgu ticību tam, ka sadarbības fakts nākotnē netiks izpausts.

Vai informatori tiek reģistrēti?

Saskaņā ar likumu — slepenie palīgi tiek reģistrēti uz brīvprātības un savstarpējās uzticības pamata. Taču ir ziņotāju kategorija, kurus kā aģentus nenoformē. Tā ir informācijas apmaiņa bez statusa juridiskas noformēšanas. Slepenā sadarbība ir efektīvāka, kad vienošanās ir abpusēji labvēlīga. Šantāža? To likums neļauj. Lai gan, manuprāt, izmeklējot smagus noziegumus, policija to varētu arī pieļaut. Jautājums ir cits: vai ar šantāžu vispār var panākt cilvēka radošu un ilgstošu sadarbību? Ir loģiski, ja rodas dubultie, trīskāršie aģenti, kas bijuši visos laikos un visos dienestos. Pat četrkāršie un “n-kāršie”, kas kalpo vairākām valstīm. Iespējams, aģents vienu un to pašu informāciju vienlaikus stāsta gan kriminālpolicijai, gan speciālajam dienestam, gan vēl kādam un saņem materiālo labumu no visām pusēm.

Vai materiālais atalgojums ir ziņotāja vienīgais stimuls?

Kas zina, varbūt viņam vienkārši ir interesanti būt apritē. Iespējams, viņu motivē vēlme visiem palīdzēt. Tātad tas nav materiālais, bet gan psiholoģiskais stimuls.

Tāpat kā tam patriotiski motivētajam tukšo pudeļu lasītājam no Sasisto lukturu ielas?

Vai tā ir ironija par to, cik viņš neadekvāts? Dzīvē nav izslēgts, ka pats operatīvais darbinieks vairs īsti neorientējas notiekošajā. Paranoja ir profesionāla slimība. Ja ilgstoši strādā operatīvā darba spriedzē, cilvēki kļūst aizdomīgi, visur meklējot sakarības un sazvērestības, piemēram, skaidrojot katru soli politikā kā šausmīgi dziļu plānu un būvējot sazvērestības teorijas. (…) Nojaušu, ka ir divu veidu ziņotāji. Pirmais ir cilvēks ar pieeju svarīgai informācijai. Otrs, kuram pievēršas vervētāji, ir perspektīvais: lūk, izmācīsies par to un to un strādās tur un tur. Uz perspektīvu strādāja VDK laikos, kad tā bija attīstījusies augstā līmenī. Latvijas policija un speciālie dienesti formāli ir 14 gadus veci. Ja ievērojam pārmaiņas, kas notikušas, kā arī politisko figūru rokādes un demokrātiju, tad… Šodien nevar paredzēt, ko nesīs rītdiena, līdz ar to nevar būt plānu, kādi cilvēki vervējami nākotnes perspektīvai. Domāju, ka arī Eiropas valstīs šī perspektīva netiek īstenota. Izņemot, iespējams, Baltkrieviju, kur ir saglabājies totalitārisms. Latvijā, likvidējot VDK, reti kurš darbinieks ir saglabājis savu profesiju. Policijā ir, bet speciālajos dienestos laikam vispār vairs nav palicis neviens čekists.

Vai tas bija pareizi — izskaust čekistus kā profesionāļus?

Vissāpīgāk tas skar viņus pašus, kas bija mācījušies būt lojāli un noderīgi valstij un kurus pēkšņi pataisīja par “malējiem”. Tika liegts darbs, kas viņiem patika un kurā bija iemaņas. Tas bija netaisni pret viņiem kā cilvēkiem, taču — no valsts interešu viedokļa — desmit gadu laikā arī jaunie ir sasnieguši labu, bijušajiem komitejas darbiniekiem līdzvērtīgu līmeni.

Precizēšu: vai, izstumjot cilvēkus no viņu profesionālā darba lauka, netika veidots valstij nelojālu pilsoņu slānis, kas savas profesionālās iemaņas sāka piedāvāt mums naidīgiem dienestiem?

Nu, jā… droši vien… Taču diez vai viņi ir tik nelojāli, ka vēlētos nodarīt kaitējumu valstij. Apvainoti — jā, bet nedomāju, ka viņi ir atriebes kāri, sniedzot ziņas, piemēram, Krievijai vai citai valstij. Savas zināšanas viņi ar sekmēm var izmantot — un izmanto — biznesa struktūrās, piemēram, bankās.

Vai Policijas akadēmijā [likvidēta 2010.gadā] ir speciālas nodaļas, kas orientē darbam ar ziņotājiem?

Kriminālistikas katedrā ir operatīvās darbības teorijas apakšnozare, kurā māca teorētiskos pamatus — tai skaitā darbam ar slepeniem palīgiem. Tomēr reālie panākumi un aģentūras darba ētiskie jautājumi ir uz tā sauktā “opera” jeb operatīvā darbinieka sirdsapziņas. Operatīvais darbinieks var slepeno palīgu vienkārši izmantot, lai atklātu noziegumu, būdams pilnīgi vienaldzīgs par slepenā palīga turpmāko likteni. Cits darbinieks savukārt vispirms domās par savu slepeno palīgu un tikai tad — par rezultātu.

Kādreiz krievi solīja privilēģijas. Vai šobrīd viena no privilēģijām nav tā, ka ziņotāji “izbēg sodam tam”?

Nē. Ja ziņotājs, būdams noformēts kā aģents, izdara noziegumu, tad sēž cietumā tāpat kā visi pārējie.

Nu, atvainojiet, kāda tad jēga “stučīt”?

Pretimnākšana viennozīmīgi nevar būt tāda, ka vainīgais tiek atbrīvots no soda par izdarīto noziegumu. “Stučīt”, manā skatījumā, nav pareizais vārds. Sniegt palīdzību savas valsts policijai un speciālajiem dienestiem — tā ir labāk. Šīs palīdzības jēga ir tāda, ka perspektīvā mēs paši un mūsu bērni varēsim dzīvot labākā valstī. Šobrīd slepenā palīga darbs ir aizraujošs, interesants, daudzpusīgs un augti cienījams īstu operatīvo darbinieku skatījumā.

Precizēšu. Ir vienošanās — “izlikšos nemanām, ka tu te mazliet tirgojies ar narkotikām, ja nodosi savu bosu”.

Pieļauju, ka dažs labs darbinieks tā arī dara, pieverot acis uz slepenā palīga nedarbiem. Ja “opers” šādi rīkojas, viņš to slēpj un publiski neizsakās. Cilvēciski to varbūt varētu saprast, taču, no likuma viedokļa, noziedzies ziņotājs tomēr jāsoda. Ir svarīgi, lai operatīvie darbinieki, kuriem ir tiesības veikt šo darbu, būtu ar morāli augstām īpašībām. Ir nepieciešams sava veida filtrs, lai operatīvajā darbā netiktu cilvēki, kas paši domā un rīkojas kā noziedznieki.

Vai ir speciāls budžets, kas paredzēts informētāju algošanai?

Protams, ka ir. Slepenā palīga darbs ir apmaksājams. Viens palīgs var izlīdzēties ar alus pudeli, citam vajag lielāku stimulu. Viņam pat pēc likuma ir paredzēti sociālie atskaitījumi, par kuriem vēlāk būs iespēja saņemt pensiju.

Vai daudz ir gadījumu, kad cilvēki labprātīgi piesakās “kalpot Dzimtenei”?

Tas ir bijis visos laikos. Atcerēsimies kaut vai spiegu skandālus ar Džeimsu Oldridžu vai Peņkovski. Patiesībā viņi atnāca un piedāvāja sniegt pakalpojumus paši. Otrā puse viņus pieņēma. Nu nevervēja krievi Oldridžu! Viņš pats atstāja Krievijas vēstniecībā ziņu, ka grib sadarboties un sniegt informāciju par amerikāņu aktivitātēm. Mūsdienās nekas nav mainījies. Ja kāds cilvēks, piemēram, bankrota dēļ lolo dusmas un grib sagādāt problēmas savam biznesa konkurentam, viņam ir teorētiska iespēja aiziet uz ekonomikas policiju un sniegt ziņas par veiksmīgākajiem sāncenšiem.

Kā profesionāļi vērtē slavenos spiegu seriālus Nikita, Alias un citus?

Ja runājam par Nikita, tad tur briesmīgi pārspīlēti parādītas tehniskās iespējas, ar satelītu izsekojot vai katram cilvēka solim. Cilvēki, kas izdara noziegumus, vai teroristi, skatoties seriālus, tehnisko iespēju pārspīlējumus var uztvert kā tīru monētu. Un nav jābrīnās, ja kāds ekstrēmists pēc tam mājās pārmeklē suņa spalvu, meklējot noklausīšanās ierīci, kas, iespējams, ielikta pastaigas laikā. Vai, piemēram, baidās iet uz mežu, jo tur drošības dienesti priedē iekāruši novērošanas kameru. Vairāk tuvināti reālajai dzīvei ir krievu seriāli. Tiek atainots, kā materiālo iespēju ierobežotajiem miličiem jāizlīdzas ar visādām viltībām. Viss ir vienkāršāk: “menti” iekāpa “bobikā”, aizbrauca un kādu savāca. Reālajā dzīvē tu kļūsti viltīgs un meklē nestandarta gājienus. Tajā visā vājprātā jāsaglabā veselīgs humors, citādi, strādājot ar padibenēm, “šīberis” aiziet ciet.

Latvijā ir tik daudz drošības dienestu. Kā tiek “sakārtota pa plauktiņiem” to hierarhija?

Likums jau it kā definē, lai funkcijas nepārklājas. Kad bija Kamaldiņš, speciālo dienestu funkcijas dublējās reālajā darbā. Tagad situācija ir normalizējusies, un vismaz SAB nedara to pašu, ko Drošības policija [no 01.01.2019 Valsts drošības dienests]. Plašākā izpratnē valstij jau nav svarīgi, kas noziegumu atklāj — SAB vai ONAP, vai KNAB.

Vai tam, kurš noziegumu atklāj, uz uzplečiem zvaigznīšu kļūst vairāk?

Vai tad tas ir galvenais stimuls? Noziegumu ir tik daudz, ka darba pietiek katram. Kaut vai tās pašas narkotikas — lai apkaro visi. Jā, problēma var rasties, kad, divām dažādām struktūrām darbojoties, nenotiek savstarpēja informācijas apmaiņa. Viena struktūra zina par nozieguma vienu daļu, otra — par citu. Un nesaliek kopā abas. Nezinu, kā lai sabiedrībā rodas idillisks priekšstats par drošības struktūru sadarbību, ja tik ilgi tiek demonstrēta attiecību skaidrošana KNAB iekšienē. Es negribētu atrasties tajā gaisotnē. Ja kolektīvs nespēj būt vienots kā sažņaugts kulaks, ja nevari uzticēties kolēģim, kas ir blakus, kā gan spēsi cīnīties un izsekot augsta līmeņa korumpantu? Ja šī situācija ieilgs, es neredzu pamata gaidīt no KNAB kaut kādus rezultātus.

Lai savervētu slepeno palīgu, man šķiet, ir vajadzīgs īpašs talants: māka iemantot cilvēku uzticību.

Tas operatīvajam darbiniekam ir pamatu pamats. Un nav vairs tik svarīgi, kā tu šo sadarbību noformēsi juridiski. Ir cilvēku kategorija, kas nevarēs savervēt nekad, jo viņi nav komunikabli un principā nespēj strādāt ar cilvēkiem. Panākt, lai cilvēks tev uzticas — tā ir māksla. Iedomājies, kādu talantu un prasmi vajag ONAP darbiniekam, lai iemantotu bandas ziņotāja uzticību, kas tomēr pastāsta par notiekošo, paļaujoties, ka operatīvais darbinieks viņu neiegāzīs. Vienota šablona operatīvajiem darbiniekiem nav — viens strādā rupjāk, cits čomiski. Tas ir radošs darbs ar cilvēkiem. Bet šie cilvēki nepārtraukti mainās. Slepenais palīgs arī ir kustībā un mainās, un var pienākt brīdis, kad attiecības jāizbeidz. Jo mazāks cilvēku loks zina, kurš tev palīdz, jo vieglāk to turēt slepenībā. Iedomājies situāciju: visa nodaļa zina par cilvēku, kurš sadarbojas. Pēc tam to vai citu apsvērumu dēļ viens aiziet no darba un jaunajā darbavietā palielās ar zināšanām, ka cilvēks X strādā uz Jāni, bet cilvēks Y — uz Pēteri. Ideāli būtu, ja par sadarbības faktu zinātu tikai divi — “opers” un aģents. Varbūt pat priekšniekam ne vienmēr būtu vēlams zināt konkrēto cilvēku. Priekšniekam jābūt informētam par sadarbības būtību, taču personas datus — no drošības viedokļa — labāk nezināt. Policijas darbā ir bijuši gadījumi, kad sadarbības fakta atklāšana noved pie slepenā palīga nāves.

Intervēja Juris Laksovs (žurnāls “Nedēļa”)
/30.09.2004/

Avots:
https://www.tvnet.lv/6197392/slepenie-paligi-bija-un-bus

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Pasaka par melu valsti


Pasaku gribu es pastāstīt jums,
Tādu, ko nezin neviens.
Bij kādā valstī
Tāds paradums:
Meloja visi kā viens.

Atausis rīts,
Bet cilvēki kliedz:
— Paskat, jau vakars!
Kāds saules riets! —
Smaida gaišs mēness,
Bet visi sauc:
— Paskat, cik debesīs mākoņu daudz!
— Paskat, pat zvaigznes vairs neredz nekur!
— Tumšs tā kā peklē!
— Kaut acī dur! —

Ūdens šai zemē
Bij parasti piens.
Melnu par baltu
Te sauca ikviens.
Ieraugot sēni,
Sacīja: «Koks!»
Ieraugot durvis,
Sacīja: «Logs!»
Pierada visi kopš bērnības tā,
Runāja ačgārnā valodā.

Pēkšņi šai valstī,
Ko meli māc,
No tālienes ieradās
Savādnieks kāds.
Neprata melot
Un mānīties tas,
Ienīda melus,
Pret meļiem bij ass.
No rītiem, kad mazgājās,
Teica šis vīrs:
«Tas tik ir ūdens, —
Cik skaidrs un tīrs!»
Ja priecīgs viņš bija,
Viņš teica: «Man prieks!»
Tam lietus bij lietus
Un sniegs bij sniegs.
Kā redzams, viņš tiešām
Bij liels savādnieks!

Viens mirklis, un nabagu saņēma ciet,
Viens mirklis, un lika to striķos siet.
Tad ārstiem padeva ziņu,
Lai slimnīcā ieliek viņu.

Pats valdnieks uz viņu bij saniknots,
Un piespriests tam tika visbargākais sods
Lai ciestu viņš grūti un sūri,
To ieslēdza zvēru būrī
Un nolika zooparkā
Visredzamākajā stūrī.
Četri suņi sargāja to,
Sliņķi apbrīnot nāca
Cilvēku savādo.
Tie stundām ilgi te varēja stāt,
Bet tad kādā dienā
Bij nelaime klāt!
Uz priekšu laiks steidzās.
Un, lūk, kā viss beidzās:

Valdniekam pienāca ziņojums:
«Simts meļu ir saslimuši pie mums!
Tie slimi ar slimību briesmīgo —
Neviens no viņiem vairs nemelo!»
Šī slimība ļoti lipīga bija,
Cits citam to tālāk izplatīja.
Ārsti un policisti
Vai no ādas gribēja līst,
Bet nespēja pasargāt no slimības šīs.
Tam, kas izskaustu epidēmiju,
Solīja milzīgu prēmiju.
Avīzes rakstīja, ko vien spēja,
Ministri šurpu un turpu skrēja,
Bet neko tas vairs nelīdzēja.
Dzīve uz priekšu gāja,
Neviens ārstēties nedomāja.

Melu tabletītes,
Baumu pulverīši
Tika aizmirsti tīši.
Bet zvēru krātiņu,
Kas pārgalvim domāts bija,
Ļaudis ņēma un sadauzīja.
Savādniekam sēja
Ap kaklu košu goda lentu,
Iecēla viņu
Par prezidentu.

Bet tam, kurš man netic,
Tam —
kā to lai pasaka? —
Droši vien nepatīk
Mana pasaka…

Džanni Rodāri
Atdzejoja Jāzeps Osmanis
/1964/

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Nacionālā neprāta vēsturiska ilustrācija (Dānijas gadījums)


Dānija & Šlēsviga-Holšteina

Karaļa pilī Kopenhāgenā valdīja apjukums: tautā ir nemiers, liberālā prese pilnā balsī prasa konstitūciju, bet karalis Kristiāns VIII (1786 – 1848) guļ uz nāves cisām. «Kas nu būs? Ko iesākt, ja karalis nomirst?» kroņprincis Frederiks apmulsis vaicāja sadrūmušajiem ministriem. Tie klusēdami saskatījās un nopūtās: jā, ir gan mīkstčaulīgs raksturs nākamajam valdniekam! Vāju gribu, neuzņēmīgs . . .

Kaut gan — tādu varēs viegli locīt un rīkoties viņa vārdā: nomierināt tautu ar neskaidriem solījumiem, bet pēc tam mēģināt vienoties ar iekarsušajiem liberāļiem. Un, velti nezaudējot laiku, ministri ņēmās sastādīt jaunā karaļa pirmo vēstījumu tautai: tajā miglaini bija teikts, ka Frederiks VII (1808 – 1863) piepildīs «sava mīļotā tēva projektus par dažu jautājumu nokārtošanu, kuri skar valsts vadību», parādot «lēnību un taisnīgumu».

Liberāļi, kas grupējās ap laikrakstu «Tēvija», arī nesnauda: jaunajam karalim tūlīt tika iesniegta petīcija ar prasībām pēc konstitūcijas. Ielās pulcējās ļaužu bari, dzīvi apspriežot politiskus jautājumus. Deputācijas, kas devās pie Frederika VII ar petīcijām, apsveica ar piekrišanas saucieniem. Uzrunādams, municipalitātes deputāciju, jaunais karalis jau skaidri bija licis saprast, ka allaž mudinājis tēvu dot tautai konstitūciju.

Laikraksts «Tēvija» citēja tikko iznākušo brošūru ar liberāļu programmu. «Kopš tūkstoš astoņi simti trīsdesmit devītā gada vēlamā konstitūcija ir kļuvusi nepieciešama,» — tā tur bija rakstīts. Un šai konstitūcijai pirmām kārtām vajadzēja izšķirt sarežģīto nacionālo problēmu tā, kā to prasa liberālā partija: Holšteinas hercogiste saņem zināmu patstāvību, bet Šlēzvigai, kur dzīvo gan dāņi, gan vācieši, jākļūst par Dānijas provinci. Vēstures gaitā nodibinājušās stingrās saites starp divām hercogistēm jāsarauj.

Šlēzvigu no Holšteinas norobežoja Eideres upe, un dāņu liberāļu kaujas sauciens bija; «Dānija līdz Eiderei!» Nacionālais jautājums viņu programmā bija tik kardināls, ka partija ieguva nosaukumu — nacionāli liberālā partija.

No visiem liberāļu spriedelējumiem izrietēja, ka dāņu tauta var saņemt konstitūciju tikai ar noteikumu, ja Šlēzvigai atņem patstāvību. Īstais cēlonis bija skaidrs: liberāļi bija buržuāziska partija, bet dāņu buržuāzija par katru cenu gribēja paturēt virskundzību pār ekonomiski tik attīstītu novadu kā Šlēzviga. Turklāt ar Šlēzvigas un Holšteinas jautājuma palīdzību liberāļi cerēja novirzīt tautas kustību no asajām sociālajām problēmām «nacionālo interešu aizstāvības» gultnē. Nevis muižnieki, bet vācieši ir visa ļaunuma sakne, — tā viņi centās iegalvot tautai.

Tomēr hercogistes valdīja pavisam citādas noskaņas. Ziņa par to, ka Kopenhāgenā «eideristi» gūst virsroku, izraisīja tautas protestu un sašutumu. Hercogistes nedomāja atšķirties viena no otras un vēlējās pašas savu konstitūciju. Šlēzvigas pilnīga pievienošana Dānijai vācu tautības iedzīvotājiem nozīmētu ari dzimtās valodas zaudēšanu.

Ķīlē sanāca abu hercogistu deputāti un sastādīja petīciju Frederikam VII: viņi piekrita atzīt viņu par savu hercogu, bet pārējās lietās vēlējās būt neatkarīgi. Grupa delegātu šo petīciju aizveda uz Kopenhāgenu.

Galvaspilsētā joprojām turpinājās tautas nemieri, katru dienu pulcējās lieli ļaužu bari, notika mītiņi. No laukiem ieradās zemnieku deputāti.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada divdesmit pirmajā martā pārstāvji no politiskām partijām, Kopenhāgenas buržuāzijas un municipalitātes iesniedza karalim petīciju, ko bija sastādījis Orla Lēmans, daiļrunīgs advokāts un Kopenhāgenas sieviešu elks. «Atsevišķa konstitūcija Šlēzvigai un Holšteinai nozīmētu Dānijai Šlēzvigas zaudējumu, un par to nevar būt ne runas,» bija teikts petīcijā. Lai realizētu dzīvē jauno kursu, karalim jāieceļ «valdība, kas bauda tautas uzticību» (praktiski ar to bija domāti nacionālo liberāļu vadoņi un mērenie konservatori). Lielā sapulcē «Kazino» teātra zālē Orla Lēmans teica: ja karalis atteiktos pieņemt šo programmu, tauta būtu spiesta «ķerties pie izmisuma ieročiem», tas ir, iet parīziešu [revolūcijas] pēdās.

Taču tas bija demagoģisks gājiens. Tautas kustības kāpinājums un karaļa atkāpšanās (Frederiks VII bija tā iebiedēts, ka jau pats sāka par to ieminēties) nebūt neietilpa liberāļu aprēķinos. Viņiem bija vajadzīga mērena konstitūcija, kas valsts vadību nodotu viņu rokās, un tas ir viss.

Karalis nevilcinājās dot atbildi, ka visam piekrīt un jau uzskata sevi par konstitucionālu monarhu. Absolūtisms bija beidzies!

Nacionālliberāļi iegāja valdības sastāvā, un lozungs «Dānija līdz Eiderei!» kļuva par oficiālo kursu. Hercogistu prasības Frederiks VII noraidīja.

Pēc šīm neveiksmīgajām sarunām hercogistes ķērās pie ieročiem. Tika sakomplektēta septiņi tūkstoši vīru liela, armija. Ķīlē nodibinājās valdība, un tās priekšgalā stājas princis Nors un Augustenborgas hercogs. Valdība publicēja uzsaukumu tautai, kurā paskaidroja, ka «mūsu hercogam (tas ir, Dānijas karalim) vairs nepieder rīcības brīvība»; viņu izrīko nacionālliberāļi, un tāpēc sacelšanos nevar uzskatīt par uzticības laušanu monarham. Šis paskaidrojums bija domāts tai tautas daļai, kura vēl arvien turēja cieņā karaļa varu.

Dāņu tautu bija apžilbinājis vārds «brīvība», kas vilinoši zaigoja runās, dzejoļos un nacionālliberāļu pamfletos, un tā nepamanīja, ka šis vārds, attiecinot to uz Šlēzvigu, brīnumainā kārtā ieguva citu nozīmi — «paverdzināšana».

«Tēvzeme briesmās! Visiem neatkarīgi no politiskās pārliecības jāceļas cīņai pret dumpiniekiem!» — tā aicināja nacionālliberāļi. Viņiem izdevās aizkustināt dāņu patriotiskās jūtas: armijā, ko steigā formēja jaunais kara ministrs Černings, bariem ieplūda brīvprātīgie. Protams, starp viņiem bija arī pārliecināti «eideristi», turpretī no tautas nākušie brīvprātīgie nespēja aptvert, ka ir aicināti nogalināt un paši nolikt galvas par dāņu bagātnieku interesēm.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada devītajā aprīlī hercogistu armija, ko vadīja princis Nors, sastapās ar dāņu karaspēku. Notika asiņaina kauja, kuras rezultātā nemierniekus sakāva un atsvieda tālu atpakaļ, bet dāņu armija iznāca pie Eideres upes. Tad karā iejaucās Prūsija, kas savukārt vēlējās sagrābt šīs hercogistes. Tagad pienāca kārta dāņiem atkāpties. Prūšu karaspēks ieņēma ne vien Šlēzvigu, bet arī daļu Jitlandes.

Krievijas cars Nikolajs I nostājās Dānijas pusē: viņš bija sašutis, ka prūšu karalis atbalstījis sacelšanos pret likumīgo valdnieku, kad Eiropā jau visās malās notiek revolucionāra rūgšana. Pēc tam kad Prūsija ar Dāniju noslēdza mieru, dāņu armija tūkstoš astoņi simti četrdesmit devītā gada jūlijā sagrāva hercogistu armiju un atgriezās Kopenhāgenā. Karš bija beidzies, tomēr Šlēzvigas un Holšteinas problēma palika neatrisināta.

«Dzejnieks Andersens domā tikai par sevi, viņš neredz, kas notiek apkārt,» — tā runāja daudzi. Hans Kristians Andersens pilnīgi pamatoti jutās aizskarts par tādām runām. Pārliecīgā noņemšanās ar sevi — tā bija viena no viņa jaunības kaitēm, ko viņš jau bija pārvarējis. Tās pamatā pirmām kārtām bija nepieciešamība cīnīties par sevi ik stundu, ik minūti, lai nenogrimtu dibenā. Dažu labu reizi pat nebija laika pavērties apkārt. Tomēr arī toreiz viņš, protams, domāja ne tikai par sevi vien. Tad jau viņa talants sen būtu apstājies attīstībā un pasakas nebūtu radušās, jo tās izauga no dzīves.

Ar visu savu būtni viņš neparasti ātri atsaucās uz niecīgāko notikumu un nemaz nespēja būt vienaldzīgs. Tomēr ne visu, kas viņu satrauca, viņš skaidri un pareizi izprata. Pretrunas uzmācās no visām pusēm. Pirmskara gados viņš tās izjuta sevišķi asi.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā, vērodams, kā briest konflikts ar Vāciju, viņš ar sāpēm rakstīja Erstedam: «Mani moka tas, ka lieliskiem cilvēkiem abpusējas nesaprašanās dēļ ir jānaidojas savā starpa.»

Dzejnieks Hemnics uzdāvāja viņam par piemiņu savu dziesmu, kurā aicināja Šlēzvigu un Holšteinu «ciešāk sakļauties», un viņš šo dāvinājumu pieņēma, jo nesaskatīja tajā nekā ļauna. Ar savu vācu izdevēju Lorku viņš tika runājis par to, cik labi būtu miera ceļā atrisināt visus konfliktus. Viņam bija labs draugu pulciņš Šlēzvigā un Holšteinā (pie tiem piederēja arī Augustenborgas hercogs). Bet Kopenhāgenā viņš mēdza satikties ar savu veco studiju biedru Orlu Lēmanu, ar kuru kopā kādreiz bija «atklājuši» Heini. Andersens centās saglabāt attiecībās līdzsvaru, taču tas kļuva jo dienas jo grūtāk.

Vācijā viņš sēdēja kā uz adatām, tiklīdz sarunas ievirzījās par Šlēzvigu: tur izteica sašutumu par dāņiem un bieži, pēc viņa domām, visu pārspīlēja.

Kopenhāgenā prasīja, lai viņš sauc: «Dānija līdz Eiderei!» — un nozākā vāciešus, — arī to viņš nespēja: šovinisms viņam derdzās. Vāciju viņš cienīja kā diženu rakstnieku un mūziķu zemi un tai pašā laikā patiesi un no sirds mīlēja Dāniju: savu tautu, tās valodu, dabu. Bet kareivīgie nacionālliberāļu noskaņojumi viņam nemaz nepatika.

Viņš atcerējās leģendu par sirmbārdaino Holgeru Dāni, kas guļ Kronborgas pils pazemē un ceļas augšā, kad viņa dzimtenei draud nopietnas briesmas. Pasakā «Holgers Dānis» viņš izklāsta savu patriotisma izpratni: Dānija var būt lepna uz daudziem varoņiem — tie ir tie, kas «ar mīlestību palīdzējuši ļaudīm vārdos un darbos». Dānijas ģerbonis — lauva un sirds — nozīmē nešķirami saliedētu spēku un žēlsirdību. Turklāt spēks nav tikai zobena spēks vien. Var cīnīties ar spalvu un kaltu, kā to dara Holbergs un Torvaldsens.

«Jā, Holgers Dānis var parādīties daudzveidīgos tēlos un padarīt Dānijas vārdu slavenu visā pasaulē.» Slava varoņiem, kas upurējuši dzīvību, aizstāvot Dāniju, bet vislabākais ir miers un saprašanās cilvēku starpā!

«Tie tikai tādi vispārēji vārdi,» viņam teica, «bet jūs atbildiet tieši: kam jāpatur Šlēzviga — vāciešiem vai dāņiem?»

Šādā reizē Andersens, protams, jutās iedzīts strupceļā: izlemt šo jautājumu nebija pa spēkam ne vien dzejniekam, bet arī daudziem pieredzējušiem politiķiem; abu pušu pretenzijām nāca klāt vēl garu garie strīdi par troņa mantošanu hercogistēs.

Ne velti vēlāk lords Palmerstons mēļoja: «Visā Eiropā ir tikai trīs cilvēki, kas kaut ko saprot šajā Šlēzvigas-Holšteinas jautājumā: princis Alberts, kāds vecs dānis un es. Princis Alberts diemžēl nomira, vecais dānis tagad sēž trako namā, bet es esmu pilnīgi aizmirsis, ap ko lieta grozās.»

Taču Andersenam izvairīšanās no skaidras atbildes netika piedota: apkārtējie viņam pastāvīgi pārmeta «patriotisma trūkumu».

Orla Lēmans, Kārlis Plougs un citi nacionālliberāļi nemitējās klaigāt, ka Andersens neesot īsts dāņu dzejnieks un patriots. Viņa atbilde bija dzejolis «Dānija, mana dzimtene!» (I Danmark er jeg født). Mēness, kas uzlec pār skābaržiem un āboliņa laukiem, koši zaļie Dānijas krasti, cildenie senču kapi, tēvu valoda, kas ausīs skan kā vissaldākā mūzika, — vai to visu var nemīlēt? Bija laiks, kad Dānijai pakļāvās visi Ziemeļi, tagad tā ir maza, vāja zemīte, bet viņai spēku dod dāņu dzejnieku dziesmas un veiksmīgs skulptora kalta cirtiens. Dānijai ir slavena pagātne — gan tā pieredzēs arī slavenu nākotni! Melodiskās, sirsnīgās vārsmas drīz iegāja tautā, un simt gadu vēlāk, drūmajās nacistu okupācijas dienās, Dānijā tās skanēja no jauna, viešot ļaužu sirdīs lepnumu un cerības.

Pat viņa jaunā paziņa Jonna Drevsene, kurai viņš vēl nesen stāstīja pasakas, izteicās, ka viņš pārāk vēsi izturoties pret «dāņu interesēm». «Tas varbūt tāpēc, ka es gribu būt pret visiem taisnīgs, mīļā Jonna,» viņš skumji atbildēja. «Vai tas kāds noziegums?»

Irina Muravjova
Fragments no grāmatas “Andersens”
/1959/

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Nacionālās drošības pasaka


Kaut kur zemē trejdevītā,
Kādā valstī nepazītā
Valdnieks Dadons valdīja
Ienaidniekus skaldīja.
Pret kaimiņiem viņš drosmīgi
Devās karā sparīgi.
Bet, kad sāka nosirmot,
Iegribējās atelpot,
Dzīvot rātnu miera dzīvi;
Taču ienaidnieki sīvi
Tagad viņu vajāja,
Lielu postu darīja.
Lai tiem droši pretī stātu,
Savu valsti apsargātu,
Nepieciešams, lēma cars,
Varens karavīru bars.
Pulkveži gan negulēja,
Tomēr maz ko līdzēt spēja:
Gaida dienvidos, bet, lūk,
Naidnieks rītu pusē brūk;
Atsit tos – no jūras jauni
Izkāpj ienaidnieki ļauni.
Valdnieks Dadons kaut vai raud,
Taču posts visapkārt draud.
Tāda dzīve ir par grūtu!
Un, lai palīdzību gūtu,
Griezās viņš pie zīlnieka
Viedā, zvaigžņu pētnieka.
Ziņnesi tam aizsūtīja.
Zīlnieks drīz pie cara bija,
Vāza vaļā maišeli,
Deva zelta gailīti.
“Uzsēdini šito gaili,
Teic viņš, “uz torņa smaili;
Manējs zelta putniņš spožs
Vienmēr tevi sargās možs.
Ja būs tālu kara dimdi,
Tas uz smailes tupēs rimti,
Bet, ja naidnieks pulkos ies,
Tavai valstij tuvosies
Jeb vai citi posti sūri
Augs pār tavas zemes stūri,
Gailītis, kā pamodies,
Tūdaļ seksti gaisā slies,
Dziedāt sāks, ar spārniem pērsies
Un pret ienaidnieku vērsies.”
Cars teic paldies zīlniekam,
Sola zelta kalnus tam.
“Lai nav runāšana lieka,”
Saka viņš aiz liela prieka,
“Par šo gaili došu tev,
Ko vispirmo vēlies sev.”

Uzlaidies uz torņa smaili,
Sāka valsti sargāt gailis,
Tikko kāds ar karu draud,
Modrais izlūks tūdaļ jaud,
Purinās un seksti slien,
Skatās turp, kur naidnieks lien,
Uzsauc, skaļi dziedādams:
“Vari valdīt gulēdams.”
Kaimiņiem pēc cara rosmes
Karu sākt vairs nebij drosmes;
Kur vien iebruka to bars,
Visus veica Dadons cars.

Valstī miers jau gadu, otru,
Gailis tup par sargu modru.
Bet, te pēkšņi kādu dien
Troksnis caru kājās slien.
“Cara tētiņ, tauta gaida,”
Karaspēku priekšnieks vaida,
“Valdniek mosties! Bēda klāt!”
“Kāpēc mani traucējāt?”
Viņam Dadons miegains saka.
“Ko? Vai bēda ir tik traka?”
Priekšnieks ziņojumu sniedz:
“Zelta gailis postu kliedz,
Visā zemē šaudās bailes.”
Cars pie loga – redz: uz smailes
Gailis kuļ ar spārneļiem,
Pagriezies pret austrumiem.
“Nav ko gaidīt: tūdaļ aši
Vīri zirgos! Knaši, braši!”
Karotāji zirgos sēd,
Princis vecākais tos ved.
Gaiļa brēciens aprimstas.
Klusums. Valdnieks aizsnaužas.

Astotā rit diena jau,
Bet no kara vēstis nav.
Vai vēl cīnās? Kur un kas?
Caram zināms nav nekas.
Tikai gailis atkal sauc –
Otru pulku cīņā trauc.
Sūta Dadons dēlu jauno
Sakaut iebrucēju ļauno.
Atkal gailis apklusis.
Atkal ziņu nav, un viss.
Dienas astoņas rit drausmas,
Tautu gumda baiļu šausmas;
Atkal gailis smailē brēc,
Trešais pulks tiek sapulcēts,
Un pats cars pret saules ausmu
Aizved to. Kas būs? Nav jausmu.

Dienām, naktīm vīri iet,
Pārāk grūts šis gājiens šķiet.
Nav ne cīņas, nav ne dusas,
Neredz kapu vietas klusas
Valdnieks Dadons it nekur.
Vai vēl ilgi jāiztur?
Beidzot – klintis priekšā slienas;
Kad pie kalna Dadons stāj,
Zīda telts tam pretī māj.
Zaigo klusēšanā dīvā
Lepnā telts. Neviena dzīvā,
Apkārt tikai līķu bars.
Tūdaļ teltī ieiet cars…
Kādi baigi murgu tēli!
Viņa priekšā abi dēli,
Nometuši vairogus,
Dziļā nāves miegā dus.
Tie viens otru nokāvuši.
Zirgi pļavā palikuši,
Treknus zāles stiebrus šķin,
Asiņainu sūnu min…
Sāka cars tur vaidēt žēli:
“Manas bēdas! Mani dēli!
Abiem vanagiem ir gals!
Posts! Sauks mani nāves balss.”
Raudāja, kas raudāt jauda,
Kalni, lejas līdzi gauda,
Zemes dziļums pušu šķelts,
Nodrebēja. Zīda telts
Pēkšņi vērās… Gaismas stari
Pašu Šamahanas cari
Spožās rotās atklāja;
Viņa caram pamāja.
Un kā ūpis, sauli redzot,
Rima cars, tai acīs skatot.
Lika aizmirst viņas balss,
Kāds ir abu dēlu gals.
Tad tā Dadonam, kā sveicot,
Zemu paklanījās beidzot,
Viņam roku pasniedza,
Savā teltī ieveda.
Tur pie galda sēdināja,
Dzirdināja, ēdināja;
Kad vairs nejaudāja tas –
Guldīja, lai atpūšas.
Un tā nedēļu bez mitas,
Nejautājot neko citu,
Saldas burvestības māts,
Dadons dzīroja bez sāts.

Beidzot laiks bij doties mājās;
Slēja kara draudzi kājās,
To un jauno skaistuli
Veda cars uz dzimteni.
Tam pa priekšu runas skaļas
Steidza – auga tenkas, paļas.
Tuvojoties pilsvārtiem,
Tauta pulcējās ap tiem,
Pūlis drūzmējās par vari
Redzēt Dadonu un cari –
Dadons sāka sveikas māt…
Pēkšņi skatās: tuvumā,
Pūlī sirms kā gulbis – glītā,
Koši baltā cepurītē,
Gudrais zīlnieks vecais draugs.
“Panāc tuvāk. Vai kas svarīgs?
Vai man ieteic kaut ko darīt?”
“Valdniek,” atbild zīlnieks tam,
“Klāt ir brīdis rēķinam.
Atceries, par palīdzību
Apsolīji atlīdzību –
To, ko pirmo vēlēšos,
Tava cara vara dos.
Kā tu teici, tā nu dari –
Dod man Šamahanas cari…”
Liels bij cara pārsteigums.
“Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?”
Jautā viņš, pret veci vēries,
“Liekas velns ir tevī tvēries?
Kas tev īsti padomā?
Kauču apsolīju tā,
Pats tak mēru saprast vari.
Kāpēc vēlies tieši cari?
Neaizmirsti, kas es tāds!
Naudu ņem, ja kāro prāts,
Augstu kārtu, slavas mirgu,
Ņem no staļļa cara zirgu,
Pusi valsts, ja gribi, došu.”
“Tādas mantas nevēlos,
Tikai dāvini man viņu,
Šamahanas daiļaviņu,”
Saka zīlnieks atbildē.
Nobāl cars: “Pie joda, nē!
Nedabūsi tu nenieka,
Visa tava runa lieka.
Prom, kamēr vēl laižu iet,
Šito veci aizvāciet!”

Večuks dzīrās nepiekāpties,
Bet no cariem labāk glābties;
Dadons zizli pacēla,
Tam pa pieri iezvēla –
Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja
Pilsēta, bet meiča smēja
Hi-hi-hi un ha-ha-ha!
Grēka nebaidījās tā.
Cars, kaut uztraukts bij un īdzīgs,
Sāka smieties viņai līdzi.

Lūk, tie iebrauc pilsētā…
Pēkšņi ļaudis izbrīnā
Šķindu dzirdēja un gaili
Redzēja, tas torņa smaili
Atstāja un nolaidās,
Caram skaustā uzmetās,
Atvēzējās, galvā knāba,
Gaisos cēlās… Dadons slāba
Un no ratiem nokrita,
Nopūtās un nomira.
Care – tā jau pazudusi
Kā ne mūžam nebijusi…

Pasaka tik malds, bet mums
Tajā zīmīgs atzinums.

[Mini, mini mīkliņu,
Lielo bērniņu!
Ko stāsta pasaka? Kāda tai gudrība?
Kāda mums visiem ir no tās mācība?
Kas ir tā care un kur viņas spēks?
Kā liek viņa darīt to, kas ir grēks?
Vai tā no Austrumiem, vai tā no Rietumiem,
Vai dzīvo tā, kur min Svēto uz kārumiem?
Kas ir tas gailītis, kurš valsti sargāja?
Kāpēc viņš valdnieku knāba un bendēja?
Vai var būt valsts, bez tāda gailīša?
Vai bez tā valsts grimst mirāžā nāvīgā?
Ko darītu care, par gaili ja zinātu?
Kad gailītis knābtu, – klusētu, – dziedātu?
Ko tagad darīt? Kā māņus kliedēt?
Kā dabūt gailīti? Kā garu dziedēt?]

Aleksandrs Puškins
/1834/
atdzejoja Jānis Plaudis

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par kara propagandas destruktīvo dabu


Mums patīk ienaidnieku lamāt, pazemot un izsmiet. Ienaidnieks arī mūs cenšas lamāt, pazemot un izsmiet. Tas ir dabiski. Tā ir viena no informatīvā kara metodēm. Ne tā labākā un efektīvākā, bet pietiekami iedarbīga, lai to izmantotu kopš seniem laikiem līdz pat mūsu dienām.

Tomēr šī metode ir ar abpusēju iedarbību. To ir jāizmanto ļoti uzmanīgi un mērenā daudzumā. Masu mēdiju komercializācija un to orientēšanās uz šovu neveicina akurātumu un mērenību. Pat otrādi, vairums šovu orientējas uz frīku komandu konfrontēšanu, kuri momentāni pārlec no nopietnu politisku problēmu apspriešanas uz izteikti emocionālu cīniņu.

Šī metode strādā kā nešķirojoši masu iznīcināšanas ieroči (bakteoroloģiskie). Skatītāju nevis pārliecina, bet gan emocionāli uzlādē. Pie tam uzlādē ar destruktīvām emocijām – ar naidu pret politisko oponentu.

Protams “aizklauvēties” līdz cilvēku saprātam, uzrādīt konflikta slēptos cēloņus, izskaidrot cilvēkiem to mehānismus, parādīt pašu valsts ieņemto pozīciju un izskaidrot tās lietderīgumu (nepieciešamību, piespiedību) ir daudzkārt grūtāk, nekā izlaist ēterā cilvēkveidīgus radījumus, kuri izraisa pretīgumu gan ar savu izskatu, gan to, ko saka, un tādējādi translēt naidu uz visu to sociālo grupu, kuru it kā pārstāv šie radījumi. Šī metode dod lielisku mobilizācijas efektu.

Bet, kā jau tika minēts, šai metodei ir negatīvi blakusefekti. Tie nav pilnībā acīmredzami un nekrīt acīs, bet tie spēj nodarīt nopietnu kaitējumu valstij, kura izmanto šo metodi.

Pirmā metodes problēma ir tās nešķirojošā daba. Naids tiek izraisīts pret visu mērķa sociālo grupu (liberāļiem, komunistiem, oligarhiem, amerikāņiem, krieviem, ukraiņiem, eberejiem, ķīniešiem utt.). Un te jāņem vērā, ka neviena politiskā grupa (ne partijas, ne nācijas) nav viendabīga. Tajās vienmēr savā starpā cīnās dažādi uzskati par to, kā sevi pozicionēt, ar ko draudzēties un kam pretstāvēt. Bet šādi visus vienādojot tiek ne tikai saliedētas pašu rindas, bet tas izraisa arī nesaskaņu pārvarēšanu un saliedēšanos pretinieka nometnē. Ja mūsu potenciālie sabiedrotie pretinieka pusē saskaras ar nedzirdīgu naida sienu un nevēlēšanos atzīt viņiem tiesības uz pozīciju, kura kaut nedaudz atšķiras no mūsējās, tad viņi vai nu distancējas no cīņas (labākajā gadījumā) vai arī pāriet pretinieka pusē, ar kuru mēs paši viņu sākām identificēt.

Otra metodes problēma ir tās neelastīgums. Šāda veida sabiedrības mobilizācija neļauj koriģēt pozīciju atkarībā no mainīgās situācijas. Šī metode strādā ne tikai ar lielām cilvēku masām, bet arī ar tieši viennozīmīgām pozīcijām. Pūli var pārliecināt, ka kāda valsts ar visiem tās iedzīvotājiem vai arī daļa pašu līdzpilsoņu, kuriem ir kaut kādā mērā citi politiskie uzskati, ir ienaidnieki. Var samērā ātri mainīt koncepciju un tad izrādīsies, ka ienaidnieks jau ir cits. Tomēr pustoņus, kustības trajektoriju mazliet koriģējošus variantus šī metode nepieļauj. Bet politikā ļoti reti viennozīmīga situācija saglabājas ilgu laiku. Mums apkārt esošā politiskā telpa nepārtraukti mainās un tas no mums prasa pastāvīgi koriģēt mūsu pozīciju. Ja tā nedara, tad var pienākt diena, kad kļūst acīmredzams, ka mūsu ieņemamā pozīcija pilnībā un pamatīgi neatbilst politiskai realitātei.

Trešā metodes problēma ir apstāklī, ka tai ir jo lielāka iedarbība, jo mazāk izglītots ir objekts, pret ko tā tiek pielietota. Un tā kā objekts šai gadījumā ir lielas cilvēku masas, šīs metodes izmantošana ved pie paša tautas deintelektualizācijas, jo masu saziņas līdzekļi pieradina masas lietot šo ideoloģisko viru. Pie tam masu saziņas līdzekļi, pašiem to nemanot, sāk mērķtiecīgi strādāt uz savas auditorijas deintelektualizāciju, lai sasniegtu lielāku iedarbības efektu. Tā rezultātā cilvēki ar augstu intelekta līmeni un stabilu psihi, kuri ir spējīgi nepadoties pūļa efektam un masu saziņas līdzekļu zombējošajai ietekmei, sāk izvairīties no oficiālās propagandas, uzskatot to par kaut ko netīru un nepiedienīgu, un aiziet iekšējā opozīcijā. Bet pēc tam daudzi no viņiem var pāriet politisko oponentu rindās tikai tāpēc, ka viņiem šķiet, ka varasiestādes viņus par muļķiem uzskata.

Te jāņem vērā, ka šāda veida cilvēki ir tie, kurus mēdz saukt par sabiedriskā viedokļa līderiem. Tas ir katrs no viņiem ir morāla un intelektuāla autoritāte noteiktai uz viņu orientējošai persona grupai, kura atsevišķos gadījumos var būt pat pietiekami liela. Ja šie cilvēki pāriet opozīcijā, tad labākajā gadījumā viņi zaudē daļu savu sekotāju. Šai gadījumā varasiestādes zaudē pārliecinātu (nevis propagandas uzbudinātu) lojālistu organizētu grupu. Sliktākajā gadījumā šādi vīlušamies cilvēkiem izdodas pārliecināt savus sekotājus, ka varasiestādes ir sliktas, ka viņi ir maldījušies un opozīcija iegūst to politiski pārliecināto organizēto grupu, kuru zaudēja varasiestādes. Un atkal ir jāņem vērā, ka tieši šādas savu pārliecību apzinošās politiskās grupas arī faktiski virza politiskos procesus. Uzbudinātās masas tikai virzās tām nopakaļ.

Ceturtā problēma ir apstāklī, ka šī metode nevar būt iedarbīga pārlieku ilgu laiku, ja emocijas nerod kaut kādu izeju. Dažāda veida “ziepju šovos” skatītāji atbrīvojas no naidīgas enerģijas paziņojot paši sev, teleekrānam vai apkārtējiem par to cik liels nelietis (neliete) viņš (viņa) ir. Visuzbudinātākie zvana uz radio vai televīziju vai izlādējas klātienes masu skatos. Savukārt politikā naidu var izlādēt tikai panākot diplomātisku vai militāru uzvaru. Ienaidniekam ir jātiek sakautam. Tomēr ne vienmēr var tikt panākta uzvara, pie tam vēl tik īsos termiņos (mūsdienu pasaulē tas drīzāk ir retums). Ja uzvaras nav, tad naida enerģija uzkrājas un sāk izpausties valsts iekšienē. Uzbudinātā sabiedrība mēģina sev izskaidrot kādēļ tik smieklīgs, nīkulīgs, bet ļaundabīgs ienaidnieks tik ilgi netiek iznīcināts. Sākumā viendabīgā masa sašķeļas tajos, kuriem “nemaz arī negribējās” “un tā nemaz nav mūsu problēma”, tajos, kuri apvaino varasiestādes nodevībā un sāk veidot sazvērestības teorijas un tajos, kuri pašus varasiestāžu kritiķus sauc par “piekto kolonu” un pieprasa varasiestādēm nekavējoties izrēķināties ar iekšējo ienaidnieku. Mobilizētā un uzbudinātā sabiedrība sašķeļas savstarpēji naidīgās un varasiestādēm neuzticošās grupās.

Reizēm visas augstākminētās problēmas izpaužas kopā, reizēm atsevišķi. Mēdz būt tā, ka šīs problēmas nopietni ietekmē iekšpolitisko situāciju, bet gadās arī, kad to iedarbība ir salīdzinoši neliela. Galu galā viss ir atkarīgs no varasiestāžu kvalitātes un stabilitātes, kā arī no tās problēmas asuma, dēļ kuras tiek izmantota mobilizējošā metode un no to cilvēku kvalifikācijas, kuri strādā pēc šīs metodes.

Diemžēl visbiežāk šādu izpildītāju kvalifikācija ir gauži zema, kas arī ir labi saprotams, jo, lai vadītu pūli, ir jāatrodas ar to rezonansē, tāpēc šie izpildītāji maz ar ko atšķiras no savas iedarbības objekta. Tāpēc daudzi šādi izpildītāji uzskata savu darbības veidu par vissvarīgāko un visefektīvāko un tiecas izplatīt to pa visu valsti un visu informatīvo lauku. Pie tam šāds mehānisms ir labi atstrādāts un dod labus reitingus un attiecīgi arī reklāmu un naudu. Tāpēc praktiski neviens TVkanāls neiztiek bez politiskajiem šoviem. Pie tam noturēt balansu starp popularitāti un intelektuālismu spēj tikai retas – lielākie savas sfēras meistari un profesionāļi. Bet visbiežāk ir jāsastopas ar situāciju, kad, jo lielāka ir attiecīgā politiskā raidījuma popularitāte, jo zemāks ir tā intelektuālais līmenis. Pūlim nav intelekta, pūlis dzīvo tikai no instinktiem.

Tomēr vissvarīgākā metodes problēma ir piektā, dēļ kuras vien būtu nopietni jāpadomā par tās izņemšanu no plašas pielietošanas arsenāla, pieļaujot to izmantot tikai valsts kontrolē esošiem izcilākajiem profesionāļiem. Problēma ir apstāklī, ka šādi veidotā sabiedriskā doma un formāli kontrolē esošais informatīvais lauks rada uz varasiestādēm atgriezenisku iedarbību.

Varasiestādes neatrodas izolētā telpā. Varasiestāžu pārstāvji dzīvo ģimenēs, draudzējas ar kādu, komunicē ārpus sava profesionālā loka. Pie tam šauri specializējušies profesionāļi, reizēm pat labi ministri, ne vienmēr ir informēti un labi pārvalda informācijas iedarbības metodes. Bieži vien ārpus sava šaurā interešu loka profesionāls birokrāts ir profāns.

Man ne reizi vien ir nācies dzirdēt neapmierinātību ar augstākās valsts vadības pozīciju, ko izsaka ministru vietnieki, deputāti un augstu stāvoši reģionālie ierēdņi. Un viņi visi atsaucās uz to, ko “zina visi”, pie tam pamatot savu viedokli ar konkrētiem piemēriem no savas darbības sfēras nespēja. Tas ir viņi izrādījās ļoti uzņēmīgi pret klasisko propagandu. Un viņu reakcija uz ieilgušo ārpolitisko krīzi, kurā valsts augstākā vadība viņuprāt izrāda pārāk lielu pacietību, bija tipiska izlāde tai izeju neatradušajai naida enerģijai, kas tika aprakstīta kā ceturtā problēma.

Mūsu gadījumā intensīvā propaganda, kura formē sabiedrībā vienkāršotu priekšstatu par realitāti, pēc atpakaļsaites principa atgriežas pie varasiestādēm un negatīvi ietekmē tās politiskās realitātes uztveres spēju. Tas, ko “visi runā” un “pa visiem kanāliem rāda” ātri apaug ar baumām, precizējumiem un “aculiecinieku” liecībām, bet pēc tam nokļūst socioloģiskajās aptaujās un dienesta ziņojumos, uz ko pamata varasiestādes formē savu priekšstatu par realitāti. Sliktākajā gadījumā tas var novest pie situācijas kāda bija vēlīnajā PSRS, kad augstākās valsts vadības priekšstati par situāciju valstī un tautas noskaņojumu tik krasi atšķīrās no realitātes, ka radās iespaids, ka valsts vadītāji un viņu vadītie pilsoņi dzīvo divās dažādās valstīs. Un arī padomju nomenklatūras vidējais slānis, lai gan tā redzējums salīdzinājumā ar augstāko vadību bija atšķirīgs, tāpat adekvāti neuztvēra situāciju valstī, kādēļ šis slānis arī atbalstīja “pārbūvi”. Un, neesot patiesai informācijai par situāciju valstī un dzīvojot mītu valstībā, PSRS varasiestādes ātri zaudēja kontroli pār situāciju un pazaudēja valsti, kuru uzsāka pārveidot.

Politiskie procesi un politiskie pretinieki ir jāizzin nepārtraukti un objektīvi un to visa cita starpā veicina publiska politiskā diskusija sabiedrībā. Konferences, semināri, apaļie galdi ir viena no šādas izziņas formām. Un, kā rāda padomju TV raidījumu “9-ā studija”, “Starptautiskā panorāma”, “Šodien pasaulē” pieredze, intelektuāli raidījumi par starptautiskās politikas tēmu, kuri strādā problēmas izziņas, nevis pretinieku apvainošanas formātā, var būt pat daudz iedarbīgāki propagandas līdzekļi kā pašreizējie “ziepju” politiskie šovi.

Šādu raidījumu iedarbība uz sabiedrību ir sarežģītāka un smalkāka. Tie apelē nevis pie pūļa, bet pie jau minētajiem sabiedriskā uzskata līderiem, pie dažāda skaitliskuma stabilu politisko grupu intelektuālajiem līderiem, kuru sekotāji ir pamats sabiedrības apzinātai virzībai vienas vai citas idejas virzienā. Šīs grupas ir ne tikai stabilas pēc sava sastāva, bet to izvēle ir apzināta, motivēta un tāpēc arī ideoloģiski stabila.

Papildus šāda veida raidījumi formē sabiedrībā cieņas pret zināšanām un intelektu tradīciju, kura visa cita starpā veicina baumu izplatīšanās bloķēšanu. Izglītots, intelektuāli attīstīts cilvēks drīzāk spēs atšķirt viltus informāciju no patiesības pēc daudzām, profesionālim nemanāmām pazīmēm. Bet tālāk viņa viedoklis pa “uzticības kāpnēm” atstās ietekmi uz plašāku auditoriju, kura viņam uzticas.

Sabiedriskā viedokļa līderi ir ieinteresēti adekvāti novērtēt situāciju, jo tajā balstās viņu autoritāte. Savukārt šovu kolektīvs ir ieinteresēts sensācijās, dinamikā, skandālos, kas piesaista ekrānam un nodrošina reitingus. Bet cik lielā mērā tās ziņas, kuras viņi apspriež, atbilst realitātei, izvērtēt nav ne laika, ne jēgas, jo neatteiksies taču apspriest kādu plaši izplatītu ziņu tikai tādēļ, ka tā kaut kādā mērā izrādās nepatiesa.

Viss augstāk minētais nenozīmē, ka rupjās tautas masas mobilizējošās metodes ir principiāli aizmirstamas, jo tās var lieti noderēt pirmskara un kara laikā, kad vienkārši nav laika publiski spriedelēt par iemesliem, kuri lika ienaidniekam uzbrukt. Bet, kā jebkurā profesijā, arī informācijas, aģitācijas un propagandas sfērā, jo smalkāka metode, jo kvalitatīvāks produkts.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1088172

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Zinātniskās izziņas metodes


Vispārzinātniskās (vispārējās) izziņas metodes iedala: 1) empīriskās izziņas metodēs, 2) metodēs, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos un 3) teorētiskās izziņas metodēs.

(Empīriskās izziņas metodes izmanto zinātniskās izziņas empīriskajā līmenī, kurā notiek faktu, informācijas uzkrāšana par pētāmajiem objektiem. Tajā plaši izmanto novērošanu, salīdzināšanu, eksperimentu utt. Šajā līmenī veidojas jēdzieni, ko ievada zinātniskajā apritē, notiek sākotnējā zināšanu sistematizācija un reizēm tiek formulēti pat empīriskie likumi.

Teorētiskajā līmenī jēdzieni un spriedumi, kas pauž pētāmo priekšmetu, parādību un procesu attīstības likumus, principus, ar idejas palīdzību tiek apvienoti vienotā veselā – zinātniskā teorijā. Tādā veidā šajā līmenī notiek zināšanu augstākā līmeņa sintēze, kas liecina par zinātniskās izziņas augstāku pakāpi.)

Dotais iedalījums ir relatīvs tajā nozīmē, ka metodes, ko pieskaita pie vienas vai citas grupas, tiek tikai galvenokārt izmantotas attiecīgajā līmenī. Tajā pat laikā tās var gūt pielietojumu arī citos līmeņos.

Tas un daudz kas cits liecina par to, ka empīriskais un teorētiskais izziņas līmeņi (un metodes, ko tajos izmanto) ir savstarpēji cieši saistīti. Tāpēc tos nedrīkst atraut citu no cita, kā to darīja empīriķi (kas pārspīlēja empīriskās izziņas nozīmi) un racionālisti (kas absolutizēja teorētisko izziņu).

Interesanti par viņiem rakstīja Frensis Bekons: “Empīriķi līdzīgi skudrām tikai vāc un savākto izmanto; racionālisti ir līdzīgi zirneklim – tie paši no sava materiāla rada audeklu; bite izvēlas vidējo ceļu – tā savāc materiālu no dārza un lauka ziediem un to pārveido, un sakārto pēc savām spējām un prasmes”.

Un vēl: metodes, par kurām runāsim turpmāk, tiek izmantotas kā domāšanas paņēmieni un izziņas metodes ne tikai zinātniskajos pētījumos, bet arī ikdienas izziņā. Zinātniskajā izziņā atšķirībā no ikdienišķās tos visbiežāk pielieto mērķtiecīgi, plānveidīgi, ievērojot attiecīgās prasības. Tā jārīkojas arī juridiskajā profesionālajā izziņā.

1. Empīriskās izziņas metodes

1.1. Novērošana

Ar novērošanu parasti saprot sistemātisku mērķtiecīgu objekta uztveri. (Uztvere – viengabalains priekšmeta tēls, kas rodas, objektīvai pasaulei iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Uztvere atspoguļo priekšmetu ārējās puse.) To var izmantot gan kā relatīvi patstāvīgu metodi, gan kā citu metožu sastāvdaļu.

Lai gan novērošana balstās uz sajūtu orgānu darbību, tā ir saistīta ar apercepciju. Savukārt apercepcijas būtība ir tāda, ka objekta uztveres saturu un virzību nosaka cilvēka zināšanas, intereses, pieredze, uzskati, viņa attieksme pret īstenību.

Novērošanā tiek izmantoti arī dažādi tehniskie līdzekļi: tālskaši, mikroskopi, rentgena aparāti, ultraskaņas ģeneratori, radiolokatori u.c. Tie padara novērošanu dziļāku, precīzāku, dod iespēju fiksēt novērošanas rezultātus utt.

Līdz ar dažādu ierīču (līdzekļu) izmantošanu informācija bieži iegūst simbolu veidu, kas nāk no šīm ierīcēm. Nereti ir grūti atšķirt to informāciju, kas raksturo objektu, no tās, kas rodas, pateicoties attiecīgās ierīces darbībai. Līdz ar to rodas nepieciešamība papildināt novērošanas metodi ar interpretāciju, par kuru runāsim turpmāk.

Lai novērošana kļūtu vēl rezultatīvāka, ir jāievēro sekojošas prasības:

1. Tai ir jābūt ar iepriekšēju nolūku – jānovēro, lai izpildītu noteiktu precīzi un detalizēti izstrādātu uzdevumu.

2. Tai ir jābūt plānveidīgai – jāseko plānam, kas ir sastādīts, lai izpildītu novērošanas uzdevumus. Plānveidība padara novērošanu par organizētu, pēctecīgu procesu, kas dod iespēju katrā tās posmā iegūt informāciju, balstoties uz iepriekš iegūto, kā arī izslēgt izlaidumus (pārrāvumus) novērošanā.

3. Mērķtiecība, kas ir saistīta ar novērošanas mērķu izvirzīšanu (atbilstoši uzdevumiem) un to sasniegšanu. Tas dod iespēju virzīt novērošanu uz to objekta īpašību izziņu, kas interesē novērotāju. Novērošanu, kas ir orientēta uz objekta atsevišķu detaļu, pušu, īpašību uztveri, sauc par fiksētu, bet novērošanu, kas aptver visu objektu – par fluktuējošu. Jāatceras, ka pilnīgāku informāciju par objektu (šīs metodes iespēju robežās) var iegūt, tikai savienojot šos abus novērošanas veidus, pielietojot tos vienlaicīgi.

4. Novērošanas aktivitāte, kas dotajā gadījumā ir jāsaprot tā, ka novērotājam nav jāuztver viss, kas nokļūst viņa uztveres sfērā, bet ir jāmeklē vajadzīgie objekti, to īpašības, kas viņu interesē, izmantojot šim nolūkam visas savas zināšanas un pieredzi.

5. Vislabākos rezultātus var iegūt tad, kad novērošanas aktivitāte tiek virzīta uz to, lai novērotu objektu tā dabiskajos apstākļos, jo jaunos, neierastos apstākļos arī tā darbība kļūst netipiska. Un līdz ar to novērotājs iegūs neprecīzu, neadekvātu informāciju par objektu.

6. Novērošana būs vēl efektīvāka, ja tā noritēs sistemātiski. Jāatceras, ka novērošanai nedrīkst būt gadījuma raksturs, vislabāk, ja tā nav vienreizējs akts. Novērotājs var iegūt patiešām nozīmīgu informāciju vai nu tad, kad novēro objektu nepārtraukti, vai – pēc noteiktas sistēmas, kas dod iespēju uztvert objektu daudzkārt un mainīgos dabiskos apstākļos.

Ievērojot šīs prasības, ar novērošanas palīdzību var iegūt primāro patieso informāciju par objektu, ko noformē empīriska rakstura apgalvojumos. Savukārt tie kopā ar citiem empīriskā ceļā un ar citu empīrisko metožu palīdzību iegūtiem apgalvojumiem kļūst par pamatu turpmākai zinātniskai izziņai.

Izšķir sekojošus novērošanas veidus: periodiskā (kas atkārtojas ar vienādām laika atstarpēm) un neperiodiskās (ko izmanto neregulāri, pēc vajadzības); pārtrauktā (kad pētāmo parādību reģistrācija notiek ar laika atstarpēm, ko vai nu paredz iepriekš vai neparedz) un nepārtrauktā (ko veic bez jebkādiem pārtraukumiem, kad ir nepieciešama pētāmo parādību pastāvīga uzskaite, faktu pastāvīga reģistrācija līdz ar to rašanos); vienlaidu (kad tiek pētītas izzināmās kopības visas vienības) un nevienlaidu (kad tiek pētīta tikai izzināmās kopības vienību daļa) u.c.

Kriminālistikā un pierādīšanā izdala tiešo un pastarpināto novērošanu. Tiešā novērošanā novērotājs novēro objektu pats un informācija par to nonāk pie viņa nepastarpināti. Pastarpinātā novērošanā informāciju par objektu novērotājs saņem ar kaut kādu starpnieku palīdzību. Par tādiem starpniekiem var būt cilvēki un dažādas tehniskās sistēmas.

Kriminālistiskās novērošanas tipiski objekti ir: materiāli veidojumi (nozieguma un noziedznieka pēdas, priekšmeti, dokumenti, pēdu kopijas u.c, to pazīmes, īpašības un stāvokļi); cilvēki, viņu ārējās pazīmes (kā statiskās, tā arī dinamiskās), viņu emocionālo stāvokļu, rakstura, temperamenta ārējās izpausmes u.c; cilvēku rīcība, uzvedība, tajā skaitā tāda, kas varētu veidot pamatus noziegumu pastrādāšanas un slēpšanas veidiem; parādības un notikumi (pēdu veidošanas process, eksperimentāli nosacītie notikumi un to rezultāti un taml.).

No iepriekš teiktā izriet, ka novērošana ir pietiekami sarežģīta un nozīmīga metode. Lai to apgūtu un rezultatīvi izmantotu, ir vajadzīgas gan ar to saistītās zināšanas, gan attiecīgās prasmes un iemaņas, kas ir jāizkopj arī juristiem.

1.2. Salīdzināšana

Ar salīdzināšanu saprot īstenības priekšmetu un parādību līdzības un atšķirību izdibināšanu. Tā ir viena no universālajām un izplatītākajām izziņas metodēm, viens no svarīgākajiem domāšanas paņēmieniem. Jebkura priekšmeta un parādības izziņa iesākas ar to, ka mēs atšķiram to no visiem citiem un izdibinām to līdzību ar radnieciskiem priekšmetiem un parādībām. Savukārt pētāmo priekšmetu, parādību klašu vispārējo īpašību izdibināšana ir pirmā pakāpe šīs klases attīstības likumsakarību izziņā.

Salīdzināšana ir viena no tām metodēm, bez kuras juristi nevar iztikt. Tiešām, tiem jāsalīdzina esošās tiesiskās attiecības ar vēlamajām, ko paredz tiesību normas. Policistam sākumā jākonstatē aizdomās turamās personas atšķirīgās īpašības – tās, pateicoties kurām viņu var izdalīt, atšķirt no daudziem citiem cilvēkiem, bet pēc tam, piemēram, pēc fotorobota izveidošanas, tas jāsalīdzina ar citiem cilvēkiem, meklējot kopējo. Tiesnesim, advokātam un prokuroram jāsalīdzina dažādu tiesību normu sastāvi, tiesību normas un tiesībpārkāpuma sastāvi, jāsalīdzina pirkstu nospiedumi un daudz kas cits.

Ņemot vērā to, ka juristi gribot negribot ir spiesti ļoti bieži salīdzināt, ir svarīgi iemācīties pareizi izmantot šo metodi. Pretējā gadījumā var iegūt nepatiesu informāciju, nonākt pie nepatiesiem secinājumiem, pieņemt lēmumu, kura realizācija dos negatīvus rezultātus. Lai tas nenotiktu, ir jāievēro divas prasības:

1. Ir jāsalīdzina tikai tādas parādības, kurām – ir noteikta objektīvā kopība (“var salīdzināt tikai salīdzināmo”). Nedrīkst salīdzināt lietas, iepriekš zinot, ka tās nav salīdzināmas (piemēram, pirkstu nospiedumus ar zirnekļu tīklu, tiesībpārkāpuma sastāvu ar kokteiļa sastāvu), jo tas nekā pozitīva nedos. Labākā gadījumā tāda nepareiza salīdzinājuma rezultātā var nonākt pie paviršām un neauglīgām analoģijām.

2. Atkarībā no izziņas uzdevuma ir jāizdibina objektu būtiskās īpašības, pazīmes. Pēc tam šie objekti ir jāsalīdzina pēc šīm īpašībām. Juridiskajā izziņā bieži ir jāizmanto patiesi būtiskas īpašības. Tādas, piemēram, ir tiesībpārkāpuma sastāva elementi, jo katrs no tiem atspoguļo reālo tiesībpārkāpumu būtiskās īpašības.

Tajā pat laikā nereti juristiem iznāk darīšana ar nosacīti būtiskām īpašībām. Piemēram, ir konstatēts, ka noziedznieks ir bijis gara auguma cilvēks ar gaišiem matiem un rētu uz sejas. Pašas par sevi šīs pazīmes neatspoguļo cilvēka (kā tāda) būtību. Bet gadījumā, kad par noziedznieku vairāk nekas nav zināms, tās iegūst būtisku raksturu.

Noskaidrojuši salīdzināšanas metodes izmantošanai izvirzītās prasības un ņemot vērā, ka tās piemērošanā mums nākas izmantot līdzības un atšķirības, pievērsīsimies līdzības un atšķirības principam. “Vienīgās līdzības princips un vienīgās atšķirības princips”, – raksta A. Ivins (“Pareizas domāšanas māksla”), – “kopā lietoti, dod apvienotu līdzības un atšķirības principu: ja divi vai vairāki gadījumi, kuros iestājas attiecīgā parādība, ir līdzīgi tikai vienā apstāklī un savukārt divi vai vairāki gadījumi, kuros šīs parādības nav, atšķiras tikai ar to, ka nav arī šā apstākļa, tad šis apstāklis ir aplūkotās parādības cēlonis”.

Salīdzināšanas metodes efektīvākai izmantošanai der apzināties to, ka izziņas objektus var salīdzināt tieši un pastarpināti. Pirmajā gadījumā tiek salīdzināti līdzīgie objekti savā starpā (piemēram, cilvēki, tiesību normas, normatīvie akti, līgumi) un iegūti kvalitatīvi rezultāti: (piemēram, lielāks – mazāks, spēkā esošs – spēkā neesošs, augstāka spēka – zemāka spēka). Otrajā gadījumā līdzīgie objekti tiek salīdzināti ar kādu etalonu, mērauklu (piemēram, tos pašus cilvēkus var nosvērt, izmantojot svaru sistēmu, kas nemaz nav viņiem vajadzīga, izmērīt utt.) un iegūt kvantitatīvos rādītājus (piemēram, izrādās, ka pirmais cilvēks ir par 10 kg smagāks par otro un par 15 cm – garāks). Tādu salīdzināšanu sauc par mērīšanu.

Ir zināms, cik lielu lomu jurista darbā spēlē definīcijas, jēdzieni. Tāpēc nebūs par ļaunu zināt, ka salīdzināšanu var izmantot tad, kad jāizzina objekts, kura jēdziens nav zināms. Tādā gadījumā var salīdzināt šo objektu ar tam – līdzīgiem, kuru jēdzieni ir zināmi, un tādējādi iegūt vismaz sākotnēju interesējošā objekta jēdzienu.

Minētie piemēri liecina, ka ļoti bieži, izmantojot aplūkojamo metodi, informāciju par objektu var iegūt no paša salīdzinājuma. To var nosaukt par primāro informāciju. Bet var gadīties, ka mūs tā neinteresē, jo mūsu mērķis ir iegūt atvasināto informāciju – primārās apstrādes rezultātā. Viens no svarīgākajiem apstrādes veidiem ir analoģija. Tā kā to bieži izmanto juridiskajā zinātnē un praksē, tad apskatīsim šo paņēmienu īpaši.

1.3. Analoģija

Analoģija – ir spriešanas paņēmiens, loģisks secinājums, izziņas metode, ar kuras palīdzību zināšanas par viena priekšmeta, parādības pazīmēm tiek iegūtas uz tā pamata, ka ir zināms, ka šim priekšmetam, parādībai ir līdzība ar – citiem. Tātad tā balstās uz atziņu: vienā ziņā līdzīgās lietas ir līdzīgas arī pārējā ziņā. Ja, piemēram, salīdzināšanas rezultātā noskaidrojās, ka diviem priekšmetiem ir vairākas vienādas īpašības, bet vienam no tiem ir konstatēta vēl viena pazīme, tad tiek pieņemts, ka šai pazīmei ir jāpiemīt arī otrajam priekšmetam. Piemēram, izziņas izdarītājs ievēro, ka izzināmā darbība pēc vairākām pazīmēm ir līdzīga viņam zināmiem zādzības gadījumiem. Uz tā pamata viņš pieskaita doto darbību pie zādzībām, t.i., kvalificēs kā zādzību. Līdz ar to viņš pieņem (varbūt viņam rodas pat pārliecība), ka šai darbībai piemīt visas zādzībai raksturīgās pazīmes, kuras viņš pagaidām vēl nav konstatējis un kuras dotajā gadījumā viņam nav zināmas.

Lai tomēr dotais izziņas izdarītājs paliktu pie pieņēmuma un nonāktu pie pārliecības, pirmkārt, jāatceras, ka analoģijas rezultātiem ir varbūtības raksturs, tāpēc tā vairāk noderīga hipotēžu, versiju veidošanai. Un, otrkārt, lai iegūtu patiesas zināšanas, izziņu (spriešanu, domāšanu) ir jāpapildina arī ar citām metodēm.

Tāpēc ir lietderīgi zināt, ka priekšmetu, kuru izzinām ar analoģijas palīdzību, sauc par modeli un to priekšmetu, uz kuru tiek pārnesta modeļa izziņas rezultātā iegūtā informācija, – par oriģinālu, paraugu, prototipu. Tāpēc uzskata, ka analoģija ir secinājums no modeļa uz oriģinālu. Savukārt tas nozīmē, ka analoģiju ir lietderīgi papildināt ar modelēšanu – metodi, kurai šī iemesla dēļ mēs pievērsīsimies tālākajā izklāstā.

Novērtējot secinājumu, kas ir iegūts, izmantojot analoģiju, ar nolūku izdibināt tā patiesuma pakāpi, ir jāņem vērā sekojoši nosacījumi; 1) jo vairāk salīdzināmo objektu kopējo īpašību mēs zinām, jo augstāka ir varbūtības pakāpe secinājumam pēc analoģijas; 2) jo būtiskākas ir konstatētās salīdzināmo objektu īpašības, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 3) jo dziļāki objekta izdibināto īpašību sakari, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 4) ja tam objektam, par kuru tiek izdarīts secinājums pēc analoģijas, ir pazīme, kas nav savienojama ar pārnesuma pazīmi, tad salīdzināmo objektu vispārējā līdzība nav pamats secinājumam pēc analoģijas, tai nav nozīmes; 5) kopējām īpašībām ir jābūt jebkurām salīdzināmo objektu īpašībām, t.i., tās izvēlas “bez aizspriedumiem” pret kaut kāda veida īpašībām; 6) īpašībām, kas ir konstatētas modelī, ir jābūt tāda paša tipa kā vispārējām īpašībām; 7) kopējām īpašībām ir jābūt pēc iespējas specifiskākām salīdzināmajiem objektiem, t.i., tām ir jāpieder pēc iespējas mazākam objektu lokam; 8) turpretī modeļa īpašībai ir jābūt mazāk specifiskai, t.i., jāpieder pēc iespējas lielākam objektu lokam.

Analoģiju veidi: vienkāršā, stingrā, nestingrā un izplatītā analoģija.

Vienkāršā analoģija, balstoties uz divu priekšmetu līdzību, pēc kaut kādām pazīmēm veido secinājumu par šo priekšmetu līdzību arī pēc citām pazīmēm. Šis analoģijas paņēmiens ir nozīmīgs tad, kad kādu priekšmetu, parādību pieskaita pie zināmas ģints, veida, t.i., kādas klases, tai pakārtotai klasei utt.

Stingrā analoģija balstās uz zināšanām par to, ka salīdzināmo priekšmetu, parādību pazīmes, īpašības atrodas atkarībā. Secinājuma virzība notiek no divu priekšmetu, parādību līdzības vienā pazīmē, īpašībā uz to līdzību arī citā pazīmē, kas ir atkarīga no pirmās.

Nestingrā analoģija ir analoģijas veids, kad, balstoties uz zināšanām par divu objektu līdzīgām pazīmēm, nonāk pie slēdziena par to līdzību kaut kādā jaunā pazīmē, par kuru nav zināms, vai tas atrodas atkarībā no zināmajām pazīmēm.

Izplatītajā analoģijā, balstoties uz parādību līdzību, izdara slēdzienu par cēloņu līdzību vai, balstoties uz cēloņu līdzību, nonāk pie slēdziena par darbību līdzību. (Interesantas analoģiju ilustrācijas, kā arī šeit neminētus analoģiju gadījumus lasītājs var atrast: Ivins A. Pareizas domāšanas māksla. – R.: Zinātne, 1990.)

Neskatoties uz to, ka juristi tāpat kā citi cilvēki, gan savā ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā izmanto lielākā vai mazākā mērā visus analoģijas veidus, juridiskajā literatūrā tiek pievērsta uzmanība galvenokārt diviem no tiem – likuma analoģijai un tiesību analoģijai. Tās izmanto ne visās juridiskajās darbībās, bet galvenokārt tiesībpiemērošanā.

Likuma analoģiju izmanto, izskatot strīdīgas attiecības, kuras nereglamentē ne likums, ne pušu vienošanās (līgums), ne komerciālās aprites paražas. Tātad likuma piemērošana pēc analoģijas (saskaņā ar pie mums pieņemto praksi) ir pieļaujama tad, kad, pirmkārt, tiesībās ir izlaidumi, t.i., kad noteiktu jautājumu ir jāatrisina ar juridisku līdzekļu palīdzību, bet tāds risinājums nav paredzēts likumdošanā, līgumā vai attiecīgajā paražā vai ir nepilnīgi paredzēts. Un, otrkārt, ir likumdošanas akts, kas regulē līdzīgās attiecības un ko var piemērot dotajā gadījumā.

No likuma analoģijas atšķir atsauces regulēšanas paņēmienu, kad normatīvajā aktā, kas reglamentē noteiktas attiecības, ir norāde uz to, ka kaut kādu jautājumu ir jārisina, balstoties uz konkrētām normām, kas regulē citu attiecību veidu.

Atbilstoši pie mums pastāvošajai tradīcijai likuma analoģiju pieļauj galvenokārt civiltiesībās, darba tiesībās, administratīvajās tiesībās (kad jautājums nav saistīts ar saukšanu pie administratīvi tiesiskās atbildības). Krimināltiesībās vadās pēc analoģijas nepieļaujamības principa (krimināltiesiskajā literatūrā gan runā par to, ka analoģijas metodi izmanto, veidojot kriminālistiskās versijas, analizējot informāciju par noziegumu pastrādāšanas veidu, izstrādājot konkrētās kriminālistiskās metodes utt.). Zinātnieki atzīmējuši, ka pēc analoģijas var piemērot arī procesuālās normas – tajos gadījumos, kad ir spēkā esošā materiālā norma, bet nav likuma norādes uz lietas izskatīšanas procedūru.

Pie mums teorētiskajā līmenī spēkā ir uzskats, ka lēmumam, kas ir pieņemts pēc analoģijas, vienmēr ir individuāls raksturs. Izņēmums ir Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi, kas ir pieņemti, izmantojot analoģiju, un kuri kļūst par orientieri citām tiesām, izskatot analogas lietas.

Praksē gan par pamatu analoģisku lietu izskatīšanai neoficiāli izmanto ne tikai Augstākās tiesas lēmumus. Šajā ziņā mūsu tiesu prakse tuvinās to valstu praksei, kurās tiesu precedents ir oficiāli atzīts par svarīgu un izplatītu tiesību formu.

Tiesību analoģija ir tiesību un sevišķi attiecīgās tiesību nozares vispārējo pamatu, principu piemērošana tiesiskajām attiecībām, kas prasa tiesisku regulēšanu, bet nav paredzētas tiesību normās. To piemēro tad, kad nav iespējams piemērot likuma analoģiju.

Šī analoģijas veida izmantošanā mēs esam ļoti piesardzīgi. Iespējams, ka viens no iemesliem tam ir tiesību izpratne, kas ietver tikai normas un neparedz principus.

Šī attieksme, neapšaubāmi, pakāpeniski mainīsies – līdz ar mūsu valsts tālāku iesaistīšanos starptautiskajās attiecībās, ko regulē starptautiskās tiesības, kurās savukārt tiesību principi (tāpat kā starptautiski atzītās paražas) spēlē lielu lomu. Tāpat ievērojamu vietu tiesību principi ieņem Eiropas Savienības tiesībās.

Tiesību analoģijas loma mūsu tiesībās acīmredzot pieaugs, arī nostiprinoties tiesu varai, palielinoties tiesu nozīmei valsts, sabiedrības un iedzīvotāju dzīvē.

1.4. Mērīšana

Mērīšana vēsturiski veidojusies uz salīdzināšanas pamata. Tāpēc daži to uzskata par salīdzināšanas paveidu.

Tomēr pašas mērīšanas izpratnē pastāv atšķirības. Dažkārt to raksturo kā mērāmā lieluma attiecības noteikšanas procesu pret citu viendabīgu lielumu, ko pieņem par mērīšanas vienību. Citkārt mērīšanu definē kā kaut kāda lieluma kvantitatīva (skaitliska) rādītāja noteikšanas procedūru ar mērīšanas vienības palīdzību. Bez šaubām, mērīšanas objektu (priekšmetu, to daudzumu, izmēru, svara, telpisko un laika attiecību, kustības u.c.) kvantitatīvie rādītāji (lielumi) un to iegūšana sniedz ļoti svarīgu informāciju un ir nozīmīgs pamats fundamentālu un patiesu zināšanu iegūšanai. Tāpēc šai zinātniskajai metodei pamatoti piešķir ļoti lielu lomu teorētiskajā izziņā.

Mērīšanai ir nepieciešami – mērīšanas objekts, mērīšanas vienība (etalons), mērīšanas ierīces, mērīšanas metodes un mērītājs.

Svarīgākais mērīšanas, tās rezultātu rādītājs ir precizitāte, kura atkarīga vispirms no mērītāja kvalifikācijas, mērinstrumentu kvalitātes un mērīšanas metodēm.

Izšķir tiešo mērīšanu, kad rezultātu iegūst tieši pašā mērīšanas procesā, un netiešo (pastarpināto), kad rezultātu iegūst matemātisku aprēķinu ceļā, par pamatu ņemot datus, kas ir iegūti ar tiešās mērīšanas palīdzību.

Parasti uzskata, ka mērīšanas izmantošana tiesību jomā aprobežojas ar lietišķām tiesību zinātnēm, sevišķi kriminālistiku un ekspertu darbību.

Tomēr mūsdienu sabiedrības daudzveidīgā tiesiskā darbība liecina par to, ka tajā arvien plašāk izmanto procedūras, kas ir ļoti līdzīgas mērīšanai. Tas, piemēram, izpaužas dažādās vēlēšanu kvotās, noteiktu proporciju noteikšanā un ievērošanā, veidojot parlamenta dažādus struktūras elementus, valdības sastāvu utt. Saprotams, ka šīs procedūras nopietni ietekmē likumdevēja darbību, likumdošanas saturu un tātad – tiesības. Bieži vien šais procedūrās pazūd vērtības, uz kurām balstās tiesības – taisnīgums, patiesība, brīvība, godīgums, sirdsapziņa u.c., tiesības zaudē savu morālo raksturu un iemanto tikai formālo tiesību statusu.

1.5. Eksperiments

Eksperiments ir tāda vispārzinātniska objekta izziņas metode, kad pētītājs aktīvi iedarbojas uz to, veidojot, kontrolējot, pārvaldot apstākļus, kas ir nepieciešami viņu interesējošā objekta īpašību izziņai, kurā apzināti un mērķtiecīgi tiek izmainīta dabisko procesu norise. Tā ir viena no sarežģītākajām un efektīvākajām empīriskās izziņas metodēm. Eksperimenta pielietošanas gaitā parasti izmanto iepriekš izskatītās metodes novērošanu, salīdzināšanu un mērīšanu, kā arī modelēšanu, par kuru būs
runa turpmāk.

Ņemot vērā dotās metodes lielo lomu zinātniskajā izziņā, lieto apzīmējumu – eksperimentālā zinātne un par tās pamatlicēju atzīst G. Galileju.

Eksperimenta priekšrocības ir sekojošas:

1. Тā izmantošana dod iespēju izzināt tādas parādību īpašības, kas tīrā veidā dabā nav sastopamas.

2. Tas dod iespēju izzināt objektu īpašības ekstremālos apstākļos; tās ir tādas īpašības, kas parastos apstākļos neparādās.

3. Ar eksperimenta palīdzību parādību, kas mūs interesē, var atkārtot gandrīz jebkurā laikā un tik reizes, cik ir nepieciešams, lai iegūtu patiesas zināšanas. Šī īpašība sevišķi noderīga tiem eksperimentiem, ko veic juristi.

4. Eksperimentā pētītājs nostāda izziņas objektu tādos apstākļos, kas viņam ir labi zināmi; tas dod iespēju izolēt objektu no dažādiem komplicējošiem apstākļiem; eksperimenta gaitā pētītājs var iejaukties objekta darbībā, ievadot jaunus faktorus, kas vienkāršo vai sarežģī izzināmo procesu.

5. Eksperimenta procesā var veidot jaunus, mākslīgus priekšmetus.

6. Eksperiments kļūst par pilnvērtīgu tad, kad tas balstās uz patiesām zināšanām, kad tajā izmanto pilnvērtīgus līdzekļus, aparātus, instrumentus utt.

Eksperimenta metodi izmanto galvenokārt tad, kad -1) grib izzināt objekta agrāk nezināmas īpašības (kuras var arī izpausties agrāk nezināmā darbībā), tādu eksperimentu sauc par – pētījuma eksperimentu; 2) kad ir nepieciešams pārbaudīt
kaut kādus apgalvojumus vai teorētiskas atziņas; to sauc par pārbaudes eksperimentu; 3) kad apmācības nolūkos vēlas nodemonstrēt kaut kādu parādību; to sauc par ilustratīvo vai demonstrācijas eksperimentu.

Ja eksperimenta gaitā risina jautājumu, kura no divām vai vairākām hipotēzēm ir patiesa, tad to sauc par izšķirošo eksperimentu.

Vel eksperimentus iedala naturālajos (lauka un laboratorijas) un domu (modeļu) eksperimentos. Naturālā eksperimentā darbības norit pārsvarā ar materiāliem objektiem, bet domu eksperimentā – ar to ideālām kopijām, piemēram, modeļiem.

Eksperimentu izmanto arī sociālajā pārvaldē. Tādu eksperimentu sauc par sociālās pārvaldes vai sociālo eksperimentu. Sociālā eksperimenta kategoriju vēl lieto plašākā
nozīmē – kā jebkuru eksperimentu sabiedrībā un sabiedriskajās zinātnēs. Savukārt šāda veida eksperimentos izdala lokālos sociālos eksperimentus, ko veic darba kolektīvos un dažādās teritoriālās kopībās. Par vienu no vērtīgākajām šo eksperimentu
modifikācijām atzīts sinhrono daudzvariantu sociālo eksperimentu. Tomēr izšķiroša nozīme ir sociālajam eksperimentam visas sabiedrības (vai pat vairāku konkrētu sabiedrību) mērogā.

Veicot sociālos eksperimentus (sevišķi tas attiecas uz – pēdējo), ir ļoti svarīgi ievērot morālo prasību: nenodari ļaunu objektam, t.i., cilvēkam, sociālai kopībai, sabiedrībai, varbūt pat cilvēcei!

Tiesību zinātnē un praksē ir labi pazīstami izmeklēšanas, tiesas un ekspertu eksperimenti.

Izmeklēšanas eksperimentu parasti veic, lai pārbaudītu un precizētu lietai nozīmīgus datus, iegūtu jaunus pierādījumus, pārbaudītu izmeklēšanas versijas utt. Šim nolūkam atveido konkrēto notikumu vai darbību pēc iespējas tādu un tādos apstākļos, kas ir maksimāli tuvināti tiem, kādos bija noticis izziņas izdarītāju (izmeklētāju) interesējošais fakts. Vajadzības gadījumā izmeklēšanas eksperimentu izdara vairākkārt. Tas palielina iegūto datu patiesību.

Ja izmeklēšanas eksperiments ir patstāvīga izmeklēšanas (izziņas) darbība, ko veic pirmstiesas izziņas stadijā, tad tas ir tiesas eksperiments – tiesas izmeklēšanā (izziņā). Abi eksperimenta veidi satura ziņā ir ļoti līdzīgi. Tie atšķiras galvenokārt ar dalībnieku loku. Ja izmeklēšanas eksperimenta dalībnieki bez izmeklētāja (izziņas izdarītāja) var būt pieaicinātie, aizdomās turamais, apsūdzamais, cietušais, liecinieks, speciālisti, tad tiesu eksperimentā – tiesas sastāvs, puses, liecinieki, cietušais, eksperts vai speciālists.

Eksperta eksperiments ir eksperta pētījuma procesa fakultatīvā stadija, kurā tiek veikti izmēģinājumi konkrētā fakta vai faktu cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanai – pēdu veidošanās mehānisma noskaidrošanai; paraugu iegūšanai salīdzinošam pētījumam; tehniska rakstura cēloņu un apstākļu noskaidrošanai, kas sekmējuši nozieguma pastrādāšanu, utt. Eksperta eksperimenta rezultāti iegūst pierādījuma raksturu tikai tad, kad tie ir atspoguļoti eksperta slēdzienā.

2. Metodes, ko izmanto pētījumu empīriskā un teorētiskā līmeņos

2.1. Abstrahēšana

Abstrahēšana ir metode, ar kuras domāšanas palīdzību notiek konkrētā priekšmeta vai parādības interesējošo pazīmju, īpašību, sakaru izdalīšana, atdalīšana, fiksācija un vienlaicīgi daudzu citu pazīmju, īpašību, sakaru un attiecību neievērošana, vērā neņemšana.

Abstrahēšanu saprot arī kā procesu, kura rezultāts ir abstrakcija. Abstrakcija var pastāvēt tādās formās, kā jēdziens (kad ir abstrahēts priekšmeta vai priekšmetu klases pazīmju, īpašību, sakaru, attiecību kopums, kura kodolu veido priekšmeta vai priekšmetu klases būtisko īpašību, pazīmju, sakaru zināšanas; (piemēram, nepilngadība, adopcija, pūrs u.с. jēdzieni); kategorija (kaut kādas zinātnes vispārīgākais jēdziens (tiesību norma, īpašums, noziegums u.c); zinātnes likums; spriedums (piemēram, “šis cilvēks ir mantinieks”) utt.

Abstrahēšanas procesā izdala divas pamata stadijas: 1) priekšmeta, parādības īpašību, pazīmju u.c. novērtēšanas, būtiskā no nebūtiskā atšķiršanas un svarīgākā izdalīšanas stadija; a) šajā sakarībā vispirms nosaka to, kas ir kopējs daudziem noteiktas klases objektiem; b) pēc tam noskaidro pētāmo parādību neatkarību vai vāju atkarību no noteiktiem faktoriem; 2) otrajā stadijā objektu aizvieto ar citu – ne tik bagātu ar īpašībām kā pirmais, un būtībā tas ir pirmā modelis.

Abstrahēšanu var piemērot gan reāliem, gan abstraktiem objektiem, t.i., – tādiem, kas paši jau ir iepriekšējas abstrahēšanas rezultāti. Tas nozīmē, ka abstrahēšana var būt daudzpakāpju process – to var piemērot vienam objektam vairākkārt. Pārejot no viena abstrahēšanas līmeņa pie cita, iegūst arvien pieaugošas vispārīguma pakāpes abstrakcijas un līdz ar to – savstarpēji saistītu abstrakciju virkni, piemēram: atsevišķā normatīvā priekšraksta struktūra – tiesību institūta struktūra – tiesību nozares struktūra – tiesību izpratnes struktūra – tiesību struktūra visumā.

Šīs un citas tiesību kategorijas – abstrakcijas – rodas cilvēku ilgstošas tiesību jaunrades un piemērošanas gaitā. Nepieciešamība pēc kopdzīves lika viņiem ieviest uzvedību regulējošus un izpildei obligātus priekšrakstus. Pieaugot sabiedrības dzīves sarežģītībai, arvien palielinās arī tādu priekšrakstu daudzums. To piemērošanas ērtībai bija vajadzīga šo regulu sakārtošana sistēmā. Savukārt tā prasīja priekšrakstu grupēšanu, izdalot (abstrahējot) reālajos priekšrakstos katrai grupai kopējās īpašības, pazīmes.

Šis abstrahēšanas process bija (un ir) iespējams tāpēc, ka priekšrakstu pazīmes, īpašības, atrodoties organiskās saitēs ar priekšrakstu kā veselo, ir relatīvi neatkarīgas no tā. Apvienojot priekšrakstus pēc šīm pazīmēm, ieguva dažāda apjoma klases, ko apzīmēja ar iepriekš minētajām vārdkopām. Tāda izcelsme ir šīm svarīgajām tiesību kategorijām. Līdzīgi radās arī citas tiesību kategorijas. Tās visas ir dažādu pakāpju, līmeņu abstrakcijas.

Tālab izveidoti dažādi abstrahēšanas veidi. Minēsim visus to pamatveidus, jo tas var noderēt arī citām darbībām.

Identificēšanas abstrakcija ir tāds abstrahēšanas veids, kad noteiktas klases (grupas) priekšmetu, parādību identitāti nosaka pēc tai piederošu priekšmetu, parādību kopējām pazīmēm, īpašībām – tādām, kas atšķir doto klasi (grupu) no citām? Dažkārt šo abstrakcijas veidu sauc par apkopojošo abstrakciju.

Identificēšanas abstrakcija ir līdzīga izolējošai abstrakcijai,- jo abos gadījumos notiek objektu noteiktu pazīmju īpašību “atraušana” no objekta un no citām īpašībām. Tikai pirmajā gadījumā tiek “izolētas” vairākas īpašības, pazīmes, bet otrajā – parasti viena. Izolējošai vai analītiskai abstrakcijai raksturīgs arī tas, ka “izolējamai” īpašībai, pazīmei piešķir noteiktu nosaukumu, vārdu, kas piešķir tam patstāvīga priekšmeta, parādības statusu (piemēram, nekompetence, piekritība u.c). Visu abstrahēšanas procesu virzību nosaka princips: no konkrētā (kur konkrētais – reālais, jutekliski uztveramais priekšmets, parādība) uz abstrakto domāšanā un no tā uz konkrēto domāšanā (objektu vispārējām, vai būtiskām pazīmēm vai to attīstībām, izmaiņām un to likumsakarībām).

Veidojot tādu jēdzienu, kas, atspoguļojot priekšmetu, parādību, ietver sevī būtiskās īpašības, kuras tīrā veidā tiem nepiemīt (nav), izmanto tādu abstrahēšanas veidu kā idealizācija (piemēram, matemātikā tādā ceļā iegūst “punktu”, “taisni”, u.c).

Matemātikā izmanto ari potenciālās izpildāmības abstrakciju: domāšanā veido spriedumus, slēdzienus, neņemot vērā cilvēku iespēju reālās robežas, kuras savukārt ir nosacītas, ierobežotas laikā un telpā. Šai zinātnē izmanto arī aktuālās bezgalības abstrakcijas, kas balstās uz iespējamību neņemt vērā to, ka nav iespējams veikt bezgalīgi daudz pārbaužu, un operē ar bezgalīgiem daudzumiem kā ar galīgiem lielumiem.

2.2. Analīze un sintēze

Cilvēki jau sen iemācījušies atšķirt rīcību un attiecību veidus. Tas deva iespēju iedziļināties katrā no tiem, labāk tos izzināt un izprast. Domās sadalot darbību (tikumisko, tiesisko u.c.) sastāvdaļās, izpētot tās, viņi ieguva informāciju, ko izmantoja rīcības, attiecību, sodu pilnveidošanai.

Tāda darbība, ko vēlāk nosauca par analīzi, varēja rasties jau agrīnā sabiedrībā acīmredzot tāpēc, ka tai ir fizioloģisks pamats: analizatori sadala komplicētās parādības atsevišķos sastāvelementos (analīze), bet refleksi sintezē īstenības un, tajā skaitā sabiedriskās dzīves, bezgalīgi daudzveidīgās parādības.

Kad cilvēki apzinājās šīs sākumā stihiskās, neapzinātās darbības, viņi izveidoja analīzes un sintēzes loģiskās domāšanas paņēmienus, izziņas metodes, bet vēlāk pat izveidoja analīzes un sintēzes mācības, kuras sāka izmantot mērķtiecīgi un līdz ar
to arī daudz rezultatīvāk.

Mūsdienu jauniešiem, protams, analīze un sintēze nav jāatklāj no jauna. Viņiem tās jāapgūst un pēc tam jāizmanto savā dzīvē un profesionālajā darbā.

Tātad – analīze ir loģiskās domāšanas paņēmiens, izziņas metode, kas paredz pētāmā priekšmeta (domās vai praktiski) sadalīšanu elementos (daļās, atsevišķās pazīmēs, īpašībās, attiecībās), lai pēc tam katru no šiem elementiem izzinātu atsevišķi kā sadalītā veselā daļu. Pēc tam tādā veidā iegūto informāciju par katru sastāvelementu apvieno ar citas metodes – sintēzes – palīdzību. Bez šaubām, tāda apvienošana ir iespējama tad, kad ir zināmi sastāvelementu savstarpējie sakari, attiecības un šīs zināšanas izmantotas sintēzes gaitā. Pretējā gadījumā viengabalainu informatīvo priekšmetu neiegūs.

Teiktais nenozīmē, ka analīze un sintēze pastāv tīrā veidā, ka no sākuma ir jāpielieto pirmā no tām, bet pēc tam – otrā. Patiesībā abas metodes ir savstarpēji cieši saistītas. Jau analīzes sākumā izziņas subjektam ir kaut kāds apkopots priekšstats par izziņas objektu, no kā viņš vadās. Pēc tam, izpētot dažas dotā objekta sastāvdaļas (analīze), pētnieks veic pirmo iegūto rezultātu apkopojumus (sintēze). Nākamā izziņas pakāpē šos apkopojumus ņem vērā turpmākā sastāvdaļu izpētē utt.

Pakāpeniskums ir vērojams arī izziņas virzībā no vienkāršākās analīzes uz sarežģītāko analīzi, no izziņas objekta ārējo pušu analīzes uz to iekšējā satura analīzi. Turklāt iekšējie sastāvelementi bieži tiek aplūkoti kā pretrunu puses. Analizējot tās, paveras iespējas atklāt attīstības avotu, kas ir ļoti svarīgi.

Atbilstoši analīzes un sintēzes dažādām stadijām izdala sekojošus to veidus:

1. Objekta sākotnējās, paviršās izziņas stadijā veic tiešo vai empīrisko analīzi un sintēzi. Tās dod iespēju izdalīt objekta atsevišķas sastāvdaļas, fiksēt tieši doto, to kopējo, kas atrodas objekta virspusē utt.

2. Lai izzinātu objekta būtību, izmanto elementāri teorētisko analīzi. Tā balstās uz zināmiem teorētiskiem apsvērumiem, piemēram, par pētāmo parādību cēloņsakarībām, likumsakarīgām attiecībām. Tādā gadījumā atšķirībā no iepriekšējā veida analīze un sintēze iegūst izlases raksturu – tiek izdalītas un savienotas parādības, kas tiek uzskatītas par būtiskām, bet sekundārās – ignorētas.

3. Vēl tālāk iedziļināties objekta būtībā ļauj strukturāli ģenētiskā analīze un sintēze. Šis metožu veids satur prasību izdalīt objektā tādu tā elementu, kura attīstība rada jaunas parādības, ievirza objekta attīstību jaunās pakāpēs, izšķiroši ietekmē citus objekta būtības elementus.

Informācijas teorijā izdala automātisko, gramatisko, predikatīvo u.c. analīzes, veidus.

Ļoti līdzīga tiesiskajā praksē bieži pielietojamai analīzei ir matemātikā labi pazīstamā analīze sprieduma formā. Tā parasti iesākas ar uzdevumu pierādīt – “ir jāpierāda, ka …”. Tam seko pati pierādīšana (pierādīšanas darbība, process), kas beidzas ar pierādīšanas rezultātu. Lai gan veiksmīgas pierādīšanas rezultātu uztver kā pierādījumu, stingri runājot, visbiežāk tas nav pierādījums. To drīzāk var iegūt sintēzes ceļā un rezultātā, kad, balstoties uz datiem, ko ieguva analīzes ceļā, veido apkopojoša rakstura secinājumu. Līdz ar to tiek pierādīts pierādāmais, t.i., izpildīts sākumā izvirzītais uzdevums. Matemātikā tas var būt teorēmas pierādīšana vai kaut kāda uzdevuma atrisināšana. Juridiskajā praksē tie ir citi uzdevumi: juridiskā pienākuma nepildīšanas, tiesību normas prasības pildīšanas vai nepildīšanas, saistības nepildīšanas u.c. pierādīšanas.

2.3. Indukcija un dedukcija

Indukcija un dedukcija tāpat kā analīze un sintēze ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Un, tikai pateicoties šiem sakariem, to pielietošana var dot patiešām pozitīvus rezultātus. Šīs atziņas apstiprināšanai, atmetot detaļas, atcerēsimies, ka jebkura dedukcija ir induktīvā ceļā iepriekš iegūtā materiāla noteikta veida izmantošana. Savukārt pozitīvus izziņas rezultātus var iegūt tikai tad, kad atsevišķu konkrētu parādību pētīšana balstās uz to attīstības vispārējo likumu zināšanām. Sevišķi tas attiecas uz zinātniskām metodēm – indukciju un dedukciju.

Lai labāk izprastu šis divas metodes, tās ir jāaplūko šķirti.

Sākumā pievērsīsimies indukcijai. To parasti saprot plašākā un šaurākā nozīmē (abām ir liela nozīme arī juridiskajās darbībās).

Plašākā nozīmē indukcija ir domāšanas forma, kad domu virza uz kādu vispārējo atziņu, noteikumu, kas nosaka (kam pakļaujas) visi atsevišķie kaut kādas klases priekšmeti.

Šaurākā nozīmē indukcijai ir trīs skaidrojumi (izpratnes):

1. Indukcija ir induktīvs slēdziens – tāds slēdziens, kā rezultātā, balstoties uz zināšanām par dotās klases atsevišķiem priekšmetiem, iegūst vispārēju secinājumu, kas satur zināšanas par visiem dotās klases priekšmetiem. Tādā gadījumā loģiskās domāšanas operācija ved no zināšanām par atsevišķiem priekšmetiem pie zināšanām par klasi, no atsevišķā uz vispārējo, no vienas zināšanu vispārīguma pakāpes pie plašākas vispārīguma pakāpes zināšanām.

Induktīvam slēdzienam ir divi pamatveidi – pilnā indukcija un nepilnā indukcija.

Pilnā indukcija ir slēdziens (secinājums) par priekšmetu klasi, balstoties uz visu dotās klases priekšmetu izpēti. Ja šī izziņa ir bijusi objektīva, tad pilnā indukcija dod iespēju nonākt (veidot) pie drošiem secinājumiem. Tāpēc šos secinājumus ļoti bieži izmanto kā pierādījumus.

Nepilnā indukcija ir tāds slēdziens, kas balstās uz zināšanām par (tikai) daļu no dotās klases priekšmetiem. Ir trīs nepilnās indukcijas paveidi: 1) indukcija, vienkārši uzskaitot, vai populārā indukcija – slēdziens uz tāda pamata, ka novērojamo faktu starpā netika konstatēts – neviens, kas būtu pretrunā ar apkopojošu secinājumu; 2) indukcija, atlasot faktus, – tiek veikta, nevis balstoties uz faktiem, kas (un kā) pagadās, bet, atlasot tos no kopējās masas pēc noteiktiem principiem, tādā veidā samazinot gadījuma sakritību varbūtību; 3) zinātniskā indukcija – slēdziens par visiem dotās klases priekšmetiem tiek izdarīts, balstoties uz zināšanām par daļas no šīs klases priekšmetu cēloņsakarīgām, likumsakarīgām attiecībām, par to nepieciešamām pazīmēm.

Tā zinātniskās indukcijas ceļā var iegūt ne tikai varbūtības (kā divos pirmos gadījumos), bet arī drošus secinājumus.

Ar zinātniskās indukcijas palīdzību var izdibināt arī parādību cēloņsakarīgās attiecības. Тā kā zināšanām par šīm attiecībām ir liela nozīme daudzās juridiskās darbībās, tad apskatīsim jautājumu par to iegūšanu ar indukcijas palīdzību sīkāk.

Cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanas vai zinātniskās indukcijas metodes izmantošanas gaitā ir jāizmanto sekojošas tai pakārtotas metodes: 1) vienīgās līdzības metode: ja diviem vai vairākiem izzināmās parādības gadījumiem kopējs ir tikai viens apstāklis, bet visi pārējie apstākļi ir atšķirīgi, tad šis vienīgais līdzīgais apstāklis arī ir dotās parādības cēlonis; 2) vienīgās atšķirības metode: ja gadījums, kurā izzināmā parādība notiek; un gadījums, kurā tā nenotiek; visumā ir līdzīgi un atšķiras tikai vienā apstāklī, tad šis apstāklis, kas ir pirmajā gadījumā un nav otrā, – arī ir izzināmās parādības cēlonis; 3) līdzības un atšķirības apvienotā metode – divu iepriekšējo metožu kombinācija; 4) līdztekus notiekošo izmaiņu metode: ja vienas parādības rašanās vai izmaiņas katru reizi ar nepieciešamību izsauc citā parādībā noteiktas izmaiņas, tad abas parādības atrodas cēloņsakarīgās attiecībās viena ar otru; 5) atlikumu metode: ja komplicētu parādību rod komplicēts cēlonis, kas sastāv no noteiktu apstākļu kopuma, un ir zināms, ka daži no šiem apstākļiem ir parādības daļas cēlonis, tad šīs parādības atlikumu rada pārējie apstākļi.

Atgriežoties pie indukcijas izpratnes šaurākā nozīmē, apskatīsim otro no tām.

2. Indukciju saprot arī kā izziņas, pētījuma metodi – izziņas operāciju kopumu, ar kuru palīdzību pētījumā var no konkrētām zināšanām pāriet pie – vispārīgām; izzinot kaut kādas klases priekšmetus, to kopējās būtiskās īpašības pārtop kopējās zināšanās par doto priekšmetu klasi visumā.

3. Un beidzot trešā izpratne: indukcija kā materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, runā, kad no atsevišķām, (samērā) konkrētām atziņām virzās uz vispārējiem slēdzieniem, secinājumiem, domām.

Ar indukcijas palīdzību iegūstamo slēdzienu, secinājumu patiesība ir atkarīga, pirmkārt, no premisu patiesīguma, ko ņem par pamatu šiem slēdzieniem, secinājumiem, un, otrkārt, slēdziena veidošanas noteikumu ievērošanas.

Ļoti tipiska kļūda, ko pieļauj, pielietojot induktīvo metodi, ir pārsteidzīgs apkopojums. Тā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas rezultātā: premisās nav ievēroti visi apstākļi, kas veido izzināmās parādības cēloni.

Otro tipisko kļūdu dēvē – “pēc tā; nozīmē; tā iemesla dēļ”. Arī tā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas dēļ, lietojot induktīvo metodi. Tad ir sajauktas cēloņsakarīgās attiecības ar vienkāršu parādību secību laikā.

Bet tagad par dedukciju – metodi, kuru, tāpat kā indukciju saprot gan plašākā, gan šaurākā nozīmē.

Dedukcija plašākā nozīmē ir tāda domāšanas forma, kad jaunu domu iegūst (secina) tīri loģiskā ceļā (pēc loģikas noteikumiem), balstoties uz jau kaut kādām dotām domām – premisām. Tādu domu pēctecību sauc par secinājumu un katrs tā elements (komponents) ir vai nu pierādīta doma, vai aksioma, vai arī tā loģiski izriet no iepriekšējām domām.

Dedukcija šaurākā nozīmē ir:

1. Deduktīvs slēdziens, kad iegūst jaunas zināšanas par priekšmetu vai to grupu, balstoties uz jau esošām kaut kādām zināšanām par izziņas priekšmetiem un izmantojot atbilstošu loģikas noteikumu.

2. Deduktīva izziņas metode, ar kuras palīdzību iegūst jaunas zināšanas sekojošā veidā: vispirms jāatrod to klasi, pie kuras pieder interesējošais priekšmets, un pēc tam jāattiecina uz to likums, kas nosaka visas klases attīstību. Tādā veidā notiek pāreja no vispārējām zināšanām (dotajā gadījumā – likums, kas nosaka visas klases attīstību) pie konkrētām zināšanām (zināšanām par izziņas priekšmetu).

3. Materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, kad no vispārējiem principiem, likumiem, atziņām pāriet pie konkrētākiem noteikumiem, likumiem, atziņām.

Apskatot deduktīvo metodi, nedrīkst arī aizmirst par tā saucamo negatīvo dedukciju, t.i., zināšanu iegūšanu deduktīvā ceļā par to, kā nebija un nevarēja būt. Šo dedukciju var izmantot, lai apgāztu nepamatotas un nepatiesas hipotēzes, versijas un antizinātniskas teorijas.

Visumā novērtējot dedukciju, jāsaka, ka tās loma izziņā arvien pieaug. Un vispirms tas ir izskaidrojums ar to, ka zinātne, tajā skaitā tiesību zinātne, arvien vairāk sastopas ar parādībām, kas nav jutekliski izzināmas. Tāpēc biežāk ir jāizmanto domas spēks.

2.4. Modelēšana

Modelēšana ir izziņas objektu pētīšana ar modeļu palīdzību; reāli esošo priekšmetu un parādību (organisko un neorganisko sistēmu, tehnisko iekārtu u.c.) un konstruējamo objektu veidošana un pētīšana, lai noskaidrotu vai uzlabotu to raksturojumus, racionalizētu to veidošanas paņēmienus, uzlabotu to pārvaldi utt.

Modelēšanas pētījumam ir sekojoša struktūra: 1) uzdevuma izvirzīšana; 2) modeļa veidošana un izvēle; 3) modeļa pētīšana; 4) zināšanu pārnešana no modeļa uz oriģinālu.

Svarīgākie no šiem struktūras elementiem ir modelis un oriģināls.

Modelis ir mākslīgi izveidots objekts shēmas, rasējuma, fiziskās konstrukcijas un tml. veidā, kas, būdams analoģisks (līdzīgs) pētāmam objektam (aizsprostam, kuģim, raķetei un tml.), vienkāršākā, mazākā veidā atspoguļo un atveido pētāmā objekta struktūru, attiecības tās elementu starpā, īpašības. Mēdz gadīties, ka objekta tieša izziņa ir saistīta ar kaut kādām grūtībām, lieliem izdevumiem utt. Modelis ļauj pārvarēt grūtības izziņā un atvieglo informācijas saņemšanu par priekšmetu.

Vienkāršāk izsakoties, – modelis ir sistēma, ar kuru aizvieto izziņas objektu (oriģinālu) un izmanto kā informācijas avotu par to.

Oriģināls (paraugs, prototips) ir izziņas objekts, kura pētīšanai tiek veidots modelis.

Modelēšanu vienmēr izmanto kopā ar citām metodēm. Тā balstās uz analoģiju, ir saistīta ar eksperimentu, abstrahēšanu un idealizāciju.

Izdala tādus modelēšanas veidus, kā 1) priekšmetiskā (fiziskā) -, kad izziņu veic ar modeļa palīdzību, kas atveido objekta noteiktus ģeometriskos, fiziskos, dinamiskos, funkcionālos raksturojumus. Šai modelēšanas veidā izmanto modeļus, kuru daba ir līdzīga tai, kāda ir objektiem (oriģināliem). Atšķirības starp modeli un oriģinālu ir izmēros, pētāmo procesu norises ātrumos un dažkārt materiālos; 2) vieliski matemātiskā modelēšana, kurā izmanto modeļus ar savādāku fizikālo dabu nekā oriģināliem, bet pieļauj vienādu matemātisku aprakstu; 3) loģiski matemātiskā modelēšana, kura izmantojamie modeļi tiek konstruēti. no zīmēm. Tie ir abstraktie modeļi.

Pastāv arī citi iedalījumi. Lai kādi arī tie nebūtu, modelēšanas un modeļu veidu robežas ir dinamiskas.

Kopumā novērtējot modelēšanas metodi, var teikt, ka tā pati par sevi negarantē izsmeļošas zināšanas par oriģinālu. Tikai savienojumā ar citām metodēm un, izmantojot tiešās izziņas līdzekļus, tā var būt pietiekami rezultatīva.

2.5. Vēsturiskā un loģiskā izziņas metodes

Vēsturiskā metode ir tāda dabas un sabiedrības priekšmetu, parādību, procesu izziņas un vērtēšanas metode, kas dod iespēju izzināt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecībās ar apkārtējo vidi, kā arī ar citiem objektiem. Tās būtība – pētījuma objekta vēsturi izzin visā tās daudzveidībā, pievēršoties visām tās detaļām – “sīkumiem”, nejaušībām, “līkločiem” utt.

Loģiskā izziņas metode dod iespēju atveidot komplicētu attīstošos (vai agrāk attīstījušos) objektus vēsturiskās teorijas formā. Izmantojot šo metodi savienojumā ar vēsturisko, ir jāabstrahējas no vēsturiskām nejaušībām, atsevišķiem nenozīmīgiem faktiem un tml. Mēdz teikt, ka loģiskais ir “uzlabots” vēsturiskais, t.i., attīrīts no vēsturiskām nejaušībām, jo loģiskais paņem no vēsturiskā vispārīgo, būtisko.

No teiktā redzams, ka abas metodes ir savstarpēji saistītas un tāpēc izmantojamas kopā. To arī prasa vēsturiskā un loģiskā vienības princips. Tāpat svarīgi, lai domas loģika sekotu vēsturiskajam procesam un vienlaicīgi, izdalot no vēstures būtisko, nepieciešamo, to loģiski atveidotu. Cilvēku domāšana atsedz vēsturiskajā procesā pašu galveno, dziļi apslēpto.

Vēsturiskās un loģiskās izziņas metodes izmanto gan nedzīvās un dzīvās dabas objektu, gan sabiedrības vēstures pētīšanā. Liela nozīme tām ir ari sabiedrības tiesiskās dzīves izpētē.

Bez tiem nevar iztikt, izzinot tiesību rašanos, to vēsturiskās attīstības vispārīgās likumsakarības utt. Šo procesu izziņas rezultātiem ir liela prognoztiska nozīme, jo, zinot likumsakarības, kas determinējušas tiesību attīstību pagātnē, var tādā ceļā iegūtos likumus ekstrapolēt uz nākotni. Balstoties uz tiem, var plānot tiesību attīstību nākotnē.

Tas pats sakāms par atsevišķām tiesību normatīvajām konstrukcijām. Piemēram, tikai zinot kaut kāda tiesību institūta iepriekšējās attīstības vēsturi, likumdevējs var noteikt, kādam ir jābūt tā attīstības virzienam, kādas var būt iedarbības sekas, realizējot šo institūtu vienā vai citā virzienā.

Veidojot normatīvās konstrukcijas tagadnē, ir jāņem vērā, ka katrai no tām ir sistemātiski jāatspoguļo sabiedrības dzīves noteiktu fragmentu un vispirms kaut kādu sabiedrisko attiecību kompleksu, sistēmu. Bet tā “nenokrita no debesīm” šodien – tā veidojās iepriekšējā sabiedrības attīstības gaitā un rezultātā. Tāpēc var teikt, ka gandrīz vai katrai normai ir sava vēsture un tāpēc, interesējoties par tās jēgu, daudz ko var uzzināt, salīdzinot šo normu ar tās vēsturiskajām priekštecēm.

Teiktais īpaši attiecināms uz tām tiesību normām, kas radušās un veidojušās dažādos vēsturiskos laika posmos un ir spēkā arī tagadnē. Tādu normu ir ļoti daudz, piemēram, arī mūsu republikas tiesībās. Turklāt šīs normas, pirms nonāca mūsu tiesībās, radās un attīstījās atšķirīgās sabiedrības sistēmās.

3. Teorētiskās izziņas metodes

3.1. Augšupeja no abstraktā uz konkrēto

Mums ierastas zināšanu paradigmas ietvaros ar abstrakto parasti saprot konkrētā izziņas priekšmeta noteiktu īpašību abstrahēšanas (atdalīšanas, izdalīšanas no daudzām citām) rezultātu. Tāpēc abstraktais satur sevī nevis zināšanas, kas raksturo doto priekšmetu (ir tam), bet zināšanas par tā atsevišķām pusēm, īpašībām, sakariem utt. Bez šaubām, satura ziņā bagātāks un nozīmīgāks ir tāds abstraktais, kas atspoguļo būtisko priekšmetā, parādībā vai procesā.

Konkrēto saprot divējādi: a) kā pašu īstenību vai tās sastāvdaļas – atsevišķus priekšmetus, parādības, procesus, to īpašības, sakarus, attiecības visā to daudzveidībā; b) kā vispusīgas sistēmiskas zināšanas par objektu.

Bez šaubām abstraktais varēja rasties, tikai pateicoties domāšanai, ko cilvēki izmantoja patiesības iegūšanai (sasniegšanai). Savukārt ceļš uz patiesību, kā zināms, ietver trīs pamatstadijas: 1) īstenības un tās konkrēto priekšmetu, parādību, procesu nepastarpinātu novērošanu; 2) konkrētā izziņu abstrakto un vispārējo jēdzienu formā un konkrētā atveidošanu kā garīgi konkrētais; 3) abstrakto, vispārīgo jēdzienu, garīgi konkrētā izmantošanu praktiskajā darbībā.

Atspoguļojot šo procesu, cilvēki atklāja izziņas metodi, kuru vienlaicīgi interpretē arī kā izziņas likumu: veicot izziņu, domāšanai jāvirzās no konkrētā īstenībā pie abstraktā domāšanā un no tā – pie konkrētā domāšanā.

Tiesību zinātnē un tiesiskajā praksē šī likuma darbības apzināšanās ir neliela, lai gan patiesībā, pēc mūsu domām, tas nosaka daudzas tiesiskās darbības.

Piemēram, ir zināms, ka tiesību norma ir reālo konkrēto regulējamo sabiedrisko attiecību abstrakts modelis, kas atspoguļo tajās tipisko, vispārējo. Piemērojot šo vispārējo juridisko konstrukciju konkrētam faktam, t.i., konkrētam gadījumam – konkrētām reālām attiecībām (lai tās sakārtotu, noregulētu), tā jākonkretizē arī domāšanā. Тā rīkojas cilvēki, kuri nodarbojas ar tiesībpiemērošanu, tiesību normas iztulkošanu. Saprotams, ka normu konkretizācija tāpēc lielā mērā ir atkarīga no šo cilvēku garīgās attīstības pakāpes. Tādas atkarības nozīme un loma īpaši pieaug tad, kad tiesību norma tiek formulēta ar kategoriju palīdzību, kuras veidojušās gadsimtiem ilgi un saglabājušas savu spēku dažādos laikmetos atšķirīgās konkrēti vēsturiskās sabiedrībās.

Kā piemēru šī komplicētā procesa ilustrācijai izmantosim vienu labi pazīstamu – demokrātijas kategoriju. Ir zināms, ka demokrātija bija pazīstama vēl dažās sengrieķu pilsētvalstīs. Jau tolaik no reālās darbības atvasināja svarīgus demokrātijas principus. Laika gaitā demokrātijas kategorijas saturu pilnveidoja. Sevišķi intensīvi šis process notika tad, kad pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma vairākās valstīs iesākās reālā demokratizācija. Tā noritēja pakāpeniski un valsts demokrātija ieguva arvien jaunas teorijā paredzētās pazīmes. Savukārt demokratizācijas prakse izdarīja demokrātijas teorijā daudzas korektīvas. Šī prakse liecina, ka demokrātijas kategorija un teorija vislabāk atklāj savu spēku tikai sabiedrības attīstītākajos stāvokļos. Ja sabiedrība nav pietiekami attīstīta, tajā var ieviest tikai dažas, visbiežāk sekundāra rakstura pazīmes, tad demokrātijai ir formāls raksturs, saturiski tā ir pseidodemokrātija. Aiz šīs demokrātijas izkārtnes (formas) var slēpties pavisam cits valsts režīms. Bet demokrātiskā forma dod iespēju teikt tautai: “Jūs paši esat vainīgi, jo paši izveidojāt tādu kārtību valstī.”…

Tātad abstraktā saturu var veidot, atvasinot no konkrētā, vieni cilvēki vienā laikā un telpā, bet to konkretizēt domāšanā un praksē bieži nākas citiem cilvēkiem, kas nav tik spējīgi, kā pirmie. Ne velti vairāki gadsimti atdala sengrieķu konkrētās agrīnās demokrātijas no jauno un jaunāko laiku demokrātijām.

3.2. Idealizācija

Idealizācija ir tādu objektu konstruēšana domāšanā, kuru īstenībā nav un ko nevar īstenot, bet kam reālajā pasaulē ir prototipi. Šo metodi plaši izmanto eksaktajās zinātnēs. Rezultātā ir iegūti tādi ideāli objekti, kā, piemēram, “punkts”, “taisne”, “aploce” u.c.

Тā kā mūsu rīcībā nav informācijas, ka idealizāciju kā zinātnisko metodi izmanto tiesību zinātnē, tad sīkāk šo metodi turpmāk neapskatīsim. Tomēr saistībā ar idealizāciju varētu debatēt, piemēram, par tādu kategoriju kā “ideālās tiesības” un varbūt vēl kādām citām.

Jāatzīmē, ka terminu “idealizācija” lieto arī ekspresīvā nozīmē, kad kaut ko grib parādīt labākā gaismā, nekā tas ir.

Pastāv arī uzskats, ka idealizācija ir viens no abstrahēšanas (par kuru runājām iepriekš) veidiem.

3.3. Formalizācija

Formalizācija ir kategorija, ko saprot dažādi: 1) kā domāšanas rezultātu atspoguļošanu precīzos jēdzienos un apgalvojumos; 2) kā dažādu objektu izziņas metodi, atspoguļojot to saturu un struktūru zīmju formā ar dažādu “mākslīgu valodu” palīdzību; 3) kā tādu objektu pētīšanas veidu, kad to saturu izzina ar tā formas izdibināto sastāvdaļu palīdzību.

Daudz plašāk ir pazīstama formālisma kategorija, ar kuru apzīmē: 1) vienu no galvenajiem matemātikas un loģikas pamatvirzieniem un 2) darbību, kuras gaitā un rezultātā dod priekšroku formai un nevis saturam; tā var izpausties dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, labi pazīstama prakse, kad nelokāmi seko etiķetes, rituālu un tml. formālām prasībām pat tad, kad no tā cieš cilvēku attiecību saturs. Sociālās pārvaldes tiesiskajās darbībās formālisms izpaužas vispirms likuma (vai noteikumu) burta ievērošanā, pilnīgi ignorējot to saturu un garu.

Juridiskajā zinātnē un praksē daudz vairāk lieto “formālās noteiktības” kategoriju, ko attiecina gan uz tiesībām kopumā, gan uz to konkrētām formām. Piemēram, ja runā par normatīvo juridisko aktu formālo noteiktību, tad ar to saprot, ka šo dokumentu formas pieņemšanas un realizācijas (īpaši piemērošanas) procedūras ir reglamentētas speciālos juridiskos aktos, kas ir obligāti jāievēro.

Ja runā par formalizācijas metodes pielietošanu tiesību zinātnē un praksē, balstoties uz citās zinātnēs izveidojušos šīs metodes izpratni, tad jānorāda uz daudzām grūtībām. Vispirms tās ir saistītas ar to, ka šīs metodei paredz speciālu zīmju, .-. “mākslīgu valodu”, aksiomu, precīzu jēdzienu izmantošanu.

Kas attiecas uz dažādām tiesiskām darbībām, tad, kā zināms, tajās tiek izmantota dabiskā valoda, speciālie termini un jēdzieni. Līdz ar to tiesību jomā izveidojas un tiek lietota ļoti īpatnēja valoda. Juristu profesionāļu sarunas neprofesionālim liekas, no vienas puses, it kā saprotama, bet, no otras – nesaprotama. Un jo augstāka profesionālisma pakāpe raksturīga juristiem, jo grūtāk neprofesionālim būs viņu saprast.

Turklāt, dažādās juridiskās darbībās apzināti vai stihiski, pietiekami kompetenti vai neprofesionāli (tas ir cits jautājums) tiek lietota juridiskā tehnika. Tā kopā ar šo īpatnējo valodu un speciālajām procedūrām dod iespēju lielā mērā formalizēt regulējamās sabiedriskās attiecības un fiksēt rezultātus lielā mērā formalizētās sistēmās utt. Bet atdalīt šo formalizēto elementu no visām juridiskajām darbībām ir ļoti grūti. Tas prasa īpašus pētījumus.

Kā jau iepriekš atzīmējām, gandrīz visas izskatītās metodes tā vai citādāk tiek izmantotas arī tiesībās. Tāpēc tās var uzskatīt arī par juridiskām. Bet bez tām ir vēl viens instruments, kas ir saistīts ar tādām ierastām kategorijām kā sistēma un struktūra. (Sistēma – savstarpēji noteiktā veidā saistītu elementu (sastāvdaļu) kopums, kas veido kādu noteiktu viengabalainu veidojumu; Struktūra – objekta noturīgo sakaru kopums, kas nodrošina tā viengabalainību un identitāti sev, t.i., pamatīpašību saglabāšanu, neskatoties uz dažādām ārējām un iekšējām izmaiņām.)

Runa ir par sistēmisko pieeju, kas izziņas ieviržu ziņā ir līdzīga strukturālismam un strukturāli funkcionālajai analīzei. No tām dotajā gadījumā izvēlamies pirmo galvenokārt tāpēc, ka sistēmiskās pieejas principu (prasību, nosacījumu) saturs ir plašāks un elastīgāks. Tā nav tik atkarīga no dažādām vēsmām zinātnē kā divas pārējās un nav tik strikti konceptualizēta kā citas.

3.4. Sistēmiskā pieeja

Tātad sistēmiskā pieeja ir zinātnes un sociālās prakses metodoloģisks virziens, kura pamatā ir tas, ka objekti tiek pētīti kā sistēmas.

Šī pieeja paredz tādu mehānismu noskaidrošanu (izdibināšanu) un pēc tam vajadzības gadījumā izveidošanu (iedibināšanu), kas nodrošina objekta veselumu, viengabalainību; to objekta sastāvelementu tipoloģisko sakaru izziņu, kas ir loģiski viendabīgi un pieļauj savstarpēju salīdzināšanu. (Elements – sarežģīto (komplicēto) priekšmetu, parādību, procesu tālāk nedalāmais (dotajā sistēmā dotā izskatīšanas veida) komponents (analīzes vienība).) Tā kā objektā veidojās un pastāv dažādi sakaru, attiecību tipi, tad sistēmiskā pieeja paredz vairākas šī objekta sadalīšanas (analīzi vairākos aspektos). Tāpēc ir svarīgi atrast sadalīšanas pareizo mērogu. (Par sistēmiskās pieejas sinonīmu bieži uzskata “sistēmisko analīzi”, kad šo kategoriju lieto plašākā nozīmē.)

Ja runā par sociālām sistēmām, pie kurām pieder arī – tiesiskās, tad par to izziņas un kontroles mēru visbiežāk atzīst komplicētību, kas objektīvi piemīt šīm sistēmām. Šo komplicētību nosaka tas, ka doto sistēmu pamatelements ir cilvēks, kam piemīt subjektivitāte un liels uzvedības variantu izvēles diapazons. Savukārt tas nosaka sociālo sistēmu funkcionēšanas lielu nenoteiktību un pārvaldāmības robežu esamību.

Sociālās (arī tiesiskās) sistēmas objektīvā komplicētība ir proporcionāla tās elementu daudzumam, līmeņu un pakārtoto sistēmu daudzumam, to savstarpējo sakaru daudzveidībai, tās sastāvdaļu autonomijas pakāpei. Sociālo sistēmu gnozeoloģiskā un pārvaldes komplicētība ir relatīva – var mainīties, nemainoties objektīvajai komplicētībai. Ja nepieciešams samazināt šīs sistēmas gnozeoloģisko un pārvaldes komplicētību, tad izmanto, piemēram, tādas metodes kā dekompozīcija (kad sadala sistēmu tai pakārtotās sistēmas), agregēšana (kad kaut kādu tās elementu vai pakārtoto sistēmu klasi apvieno vispārīgākā, plašākā pakārtotā sistēmā), modelēšanu utt.

Visi minētie un neminētie pārkārtojumi, kas ir saistīti ar sistēmisko pieeju, kā redzējām, ir ļoti lielā mērā saistīti ar struktūrām. Bet tajās, savukārt, svarīgākais ir noturīgie sakari. Diemžēl, pie mums ir iegājies aprobežoties struktūru izpratnē galvenokārt ar sastāvelementiem, bet to sakarus, attiecības atstāt novārtā. Taču elementi ir atkarīgi no viengabalainā veidojuma struktūras. Tāda vienpusīga uztvere un attieksme raksturīga gan studentiem, gan praktiķiem. Pats par sevi saprotams, ka šī attieksme pēc tam izpaužas un tiek fiksēta normatīvos juridiskos aktos. Rezultātā, juridiski nostiprinot, regulējot kādas, piemēram, institucionālās struktūras, netiek precīzi un konkrēti reglamentētas to elementu attiecības. Līdz ar to patiesībā struktūras juridiski netiek nostiprinātas.

Tādas likumdevēja darbības rezultātā sociālo, un tajā skaitā institucionālo sistēmu elementu sakaru un attiecību (un tātad – faktisko, reālo struktūru) veidošana paliek ārpus likuma darbības sfēras. Līdz ar to šīs attiecības vai nu attīstās stihiski, kā pagadās, vai tās mēģina reglamentēt ar kaut kādiem organizatoriskiem, administratīviem u.c. noteikumiem. Tā paveras plašas iespējas dažādām manipulācijām, voluntārismam, patvaļai. Un no tā cieš gan sistēmas, gan cilvēki, gan sabiedrība. Lai tas nenotiktu, visas svarīgākās sabiedrības un vispirms valsts sistēmu struktūras, to darbība ir jāparedz (jānostiprina) likumos. Tajos nedrīkst tikai nosaukt kaut kādus sakarus, attiecības, tās precīzi jāraksturo, iestrādājot likumos nepārprotamus to jēdzienus.

Piemēram, gandrīz visos ministriju nolikumos sistēmu struktūras raksturojumam izmanto tādas kategorijas kā “pakļautība”, “pārraudzība”, “pārziņa”. Daļēji to skaidrojums ir dots Ministru kabineta noteikumos “Par ministriju iekārtu”. Bet, ņemot vērā to, ka šīs attiecības veidojās ne tikai ministriju sistēmās, pēc mūsu domām, likumdevējam vajadzētu dot šo kategoriju satura precīzu un pilnīgu skaidrojumu, attiecinot to uz visām sistēmām, kur tādas attiecības (struktūras) pastāv.

Izzinot, veidojot sistēmas vai regulējot to darbību, ir jāņem vērā (jābalstās) sekojoši sistēmu principi: viengabalainības (sistēmas īpašību principiāla nereducējamība uz to veidojošo elementu īpašību summu; nedrīkst arī no elementu īpašību kopuma atvasināt veselā (sistēmas) īpašības; katra sistēmas elementa, īpašības un attiecības atkarība no tā vietas, funkcijas utt. veselajā); strukturalizācijas (sistēmas apraksta, iespējas tās struktūras, t.i., sistēmas sakaru un attiecību tīkla noskaidrošanas ceļā; sistēmas uzvedības nosacītība ne tik daudz ar tās atsevišķu elementu uzvedību, cik – tās struktūras īpašībām); sistēmas un vides savstarpējās atkarības (sistēma veido un atklāj savas īpašības mijiedarbībā ar vidi); hierarhiskuma (katru sistēmas elementu var uzskatīt par sistēmu, bet dotajā gadījumā aplūkojamā sistēma ir viens no kādas plašākas sistēmas elementiem); katras sistēmas apraksta daudzejādības (katras sistēmas principiālās komplicētības dēļ tās adekvāta izziņa prasa daudzu dažādu modeļu izveidošanu, un katrs no tiem apraksta tikai noteiktu sistēmas aspektu) u.c.

Pēc sistēmas attiecību rakstura ar vidi izšķir sekojošus sistēmu uzvedības tipus (kurus arī ir lietderīgi ņemt vērā tiesiskajā regulēšanā): reaktīvais, (ko nosaka pārsvarā vide), adaptīvais (ko nosaka vide un sistēmas pašregulācijas funkcija), aktīvais (kurā būtiska nozīme ir pašas sistēmas mērķiem, vides pārveidošanai sistēmas interesēs atbilstoši tās vajadzībām) un pašregulatīvais vai (ar atgriezenisku sakaru), ko pamatoti uzskata par visaugstāk organizēto tipu (kurā sistēmas uzvedība tiek uzturēta atbilstoši vides izmaiņām; tam ir nepieciešami pārvaldes procesi un mehānismi komplicētās sistēmās; tādas sistēmas ietver gan koordinācijas, gan subordinācijas sakarus).

Juridiskajā praksē, risinot dažādus jautājumus, ir lietderīgi veikt darbības sekojošā secībā: 1) lēmuma pieņemšanas procesam ir jāsākas ar gala mērķu precīzu noteikšanu (formulēšanu); 2) nepieciešams aplūkot visu problēmu (jautājumu) kā veselo; 3) jānoskaidro katra konkrētā lēmuma visas iespējamās sekas, kā arī šo lēmumu (un to seku) kopsakarības; 4) jāizdibina un jāizanalizē mērķa sasniegšanas alternatīvie ceļi; vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķu struktūrvienību mērķi nedrīkst konfrontēt ar visas darbības programmas mērķiem.

3.5. Dogmatiskā metode

Izmantojot sistēmiskās pieejas metodoloģiju, nedrīkst to jaukt ar sistematizāciju, kas ir domāta kaut kāda materiāla izvietošanai noteiktā kārtībā, pēctecībā – sakārtošanai. Tiesību normatīvā materiāla sistematizācijai tradicionāli izmanto dogmatisko metodi. (Ir nopietns pamats uzskatīt to par metodoloģiju (dogmatiku), jo tā paredz vairāku konkrētu metožu izmantošanu. Jurisprudencē tradicionāli ar dogmu saprot spēkā esošo tiesību izklāstu to piemērošanas interesēs.)

Ar dogmatiskās metodes palīdzību sistemātiski izklāsta valstī spēkā esošās tiesību normas. Tas ir komplicēts process, kurā izdala sekojošas stadijas: 1) tiesību normu apraksts – to sakopošana, jēgas noskaidrošana un izskaidrošana; 2) apkopošana – ģeneralizācija, principu abstrahēšana; 3) zinātnisko un likumdevēja definīciju veidošana, ievērojot institūta juridisko dabu; 4) tiesību normu klasifikācija.

Zinātniski klasificēta likumdošana ir tiesību sistēma (šaurākā nozīmē). To var izmantot par pamatu juridiskai konstrukcijai – tiesību institūta vietas noteikšanai šajā sistēmā, pirmkārt, nosakot to augstāko klasi, kurai pieder (kurā ietilpst) dotais institūts, un, otrkārt, noskaidrojot visas tā kopējās un atšķirīgās īpašības ar citiem tuvākiem (radnieciskiem) šai pat klasei piederošiem institūtiem.

Pie mums tagad daudz runā par likumdošanas nesakārtotību. Lai to pārvarētu, jāiegulda liels darbs, kurā ļoti varētu noderēt arī dogmatika. Bez šīs metodes vai metodoloģijas kā speciālās tiesiskās regulēšanas metodes izmanto imperatīvo un dispozitīvo metodes; atļauju, aizliegumu un pienākumu uzlikšanas; subordinācijas un varas pavēles; stimulēšanas; autonomijas un pušu vienlīdzības; rekomendāciju; pārliecināšanas un piespiešanas un individuālo metodes.

Voldis Jakubaņecs, filozofijas doktors
Fragments no grāmatas “Tiesiskā apziņa”
/1999/

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Latvijas politisko partiju analīze (uz 2018.gada oktobri)


Politika ir viena no tām sabiedriskajām jomām, kura ir vitāli svarīga katram iedzīvotājam, kura tieši ietekmē visu sabiedrību (katru tās elementu) un kura ir sarežģīta, daudzlīmeņaina un daudzšķautnaina. Tā kā politika ietekmē visus, tad visi par to ir kaut ko dzirdējuši, visiem ir kaut kāds savs viedoklis, kas summāri veido visnotaļ vienkāršotu un pat primitīvu politikas un tās dalībnieku uztveri. Patiesība ir daudz sarežģītāka. Tālāk tiks mēģināts aprakstīt un novērtēt nozīmīgākās Latvijas politiskās partijas, izejot no šīs sarežģītās un attiecīgi grūtāk uztveramās realitātes.

1. Politisko partiju novērtēšanas kritēriji

Politiskās partijas var novērtēt pēc vairākiem kritērijiem: 1. Pēc programmas; 2. Pēc personālsastāva; 3. Pēc konceptuālā novirziena (galvenais “mesidžs”, tēls); 4. Pēc ideoloģijas; 5. Pēc faktiski izdarītā dažādos skatījumos; 6. Pēc faktiskās rīcībspējas.

Politiskās sarunās un diskusijās partijas parasti tiek vērtētas pēc kāda viena atsevišķa kritērija, attiecīgi šāds vērtējums ir vairāk kā nepilnīgs. Daudz tiek runāts par partiju programmām, lai gan maz kurš viņas zin un lasa, sacerētas tās tiek ķeksīša pēc, lai ārišķīgi smuki izskatītos un tāpat beigās netiek pildītas. Daudzi balso par “labiem cilvēkiem”, daļa no kuriem ir mākslīgi “uzpiārēti” un kuri pēc tam tiek nobīdīti malā, neko faktiski nelemj vai staiguļo no partijas uz partiju. Plaši partijas tiek vērtētas pēc tās galvenā “mesidža”, pēc partijas būtību dažos teikumos vai vārdos precīzi aprakstošas esences, kas ir tās nosaukuma, saukļu, simbolu, programmas, personālsastāva, paziņojumu, rīcības apkopojošs vērtējums publikas apziņā jeb partijas tēls. Populāra ir arī t.s.”varas partiju” vērtēšana gan pēc to darbiem, gan arī pēc faktiskā rezultāta, kāds ir uzrādīts to valdīšanas laikā. Vēl mēdz runāt par partiju ideoloģijām, lai gan nevienas pilnībā ideoloģiskas partijas Latvijā pašreiz nav un to vairums ir nekas cits kā dažādu vērienu, formu un spēku politekonomiski projekti.

Tomēr galvenais kritērijs, pēc kura sabiedrība vērtē politiskās partijas un par kuru maz tiek runāts, ir partiju faktiskā rīcībspēja. Tā ir partijas spēja veikt organizatorisku un intelektuālu darbu, ar mērķi informēt par sevi sabiedrību un iegūt nozīmīgas sabiedrības daļas atbalstu. Sakarīgu programma ir jāspēj uzrakstīt, cilvēki un līdzekļi ir jāprot piesaistīt, ir jāprot izveidot attiecīgs partijas tēls, ir jāprot rakstīt, runāt, diskutēt un organizēt, ir jāprot informēt par savu nostāju sabiedrību, ir jāprot nodrošināt sev labvēlīgus rakstus un socioloģiskās aptaujas, ir jāprot izturēt konkurences cīņā ar citām partijām, ir jāprot panākt, lai konkurenti nevilto vēlēšanu rezultātus utt.. Tas viss prasa zināšanas, enerģiju un organizatora spējas. Un tas arī ir pirmais kritērijs, pēc kura cilvēki vērtē politiskās partijas, lai gan paši visbiežāk to nemaz neapzinās. Kāda gan jēga ir balsot par dažiem pareiziem saukļiem, kuri ir ierakstīti partijas programmā, ja pati partija uz maz ko organizatoriski ir spējīga?!

Visbeidzot politiskās partijas var vērtēt no kopējās iekšpolitiskās situācijas skatu punkta un globālo spēku cīņas skatu punkta.

Ja apskata visu politisko sistēmu (politisko laukumu) kopumā, tad var novērot tādu parādību, ka faktiskie politekonomiskie subjekti ievērojami atšķiras no partijām. Tās ir neformālas grupas vai organizācijas, kuras visbiežāk sev kā bāzi izvēlas kādu vienu partiju, bet kuru “astoņkāja” taustekļi cenšas iespiesties pēc iespējas visās vērā ņemamajās partijās. Un, ja “bāzes partija” sevi ir izlietojusi, “astoņkāja” kodols meklē sev citu politisko iemiesojumu, migrējot uz citu partiju vai veidojot jaunu, reizēm pat ar kardināli atšķirīgiem saukļiem. Šādi “astoņkāji” ir vairāki un viņi atkarībā no nepieciešamības stājas visu veidu attiecībās ar sev līdzīgajiem politiskajiem subjektiem. Šī procesa ietvaros tiek arī veidotas butaforiskas partijas, kuru galvenais mērķis ir atņemt vēlētāju balsis to galveno konkurentu “bāzes partijām”. Tāpat, atkarībā no aktuālās elektorālās konjunktūras, tiek projektēti “astoņkājim” veiksmīgākie vēlēšanu scenāriji un tas vai nu iemiesojas kādā vienā partijā (politisko spēku konsolidācija), lai iegūtu lielu vēlētāju atbalstu, vai arī sadalās vairākās sīkākās partijiņās, lai ielīstu Saeimā pa mazām daļiņām. Vēl politisko subjektu cīņas rezultātā viena “astoņkāja” taustekļi veic slēptas vai reizēm arī atklātas diversijas konkurentu “nometnē”. No malas tas izskatās, kā nesaprotama vai pat absurda konkrētās partijas rīcība. No vadošajām partijām vissliktākā stāvoklī šai ziņā pašreiz atrodas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kura uzrāda tādu neadekvātuma līmeni, ka, attīstoties pašreizējajām tendencēm, pārskatāmā nākotnē var prognozēt tās politisko pašnāvību.

Globālā politiskā cīņa notiek starptautiskā līmenī un tajā politiskie spēki, kuri ir ieguvuši politisko varu vienā valstī, cenšas veicināt, lai citās valstīs pie varas nonāk līdzīgas orientācijas politiskie spēki un/vai, lai iespējami lielas politiskās neveiksmes ciestu to ideoloģiskie konkurenti vai pretinieki. Kā globālās politiskās cīņas piemēru var minēt ASV Demokrātu partiju, kura, izmantojot ASV administratīvo, finanšu, slepenpolicijas un militāro resursu, visā pasaulē aktīvi atbalstīja vai nu sev radniecīgos neoliberālos politiskos spēkus vai arī “piebarotos” un “izdresētos” “noderīgos idiotus” no ultraradikāļu aprindām (pārsvarā islāmistus, bet ne tikai). Savukārt, kad ASV Demokrātu partijai radās iekšpolitiskas problēmas, visas pasaules neoliberāļi vienotā frontē nostājās pret Donaldu Trampu un ir tam nesamierināmā opozīcijā joprojām. Tāpat “Putina Krievija” savu iespēju robežās cenšas ārvalstīs atbalstīt konservatīvos politiskos spēkus un līdzīgi rīkojas arī citas valstis. Saūdu Arābija tērē milzu līdzekļus savas Islāma versijas plašai izplatībai, komunistiskā Kuba iespēju robežās sniedz atbalstu kreisajiem spēkiem (pirmkārt Latīņamerikā, bet ne tikai), bet Lielbritānijas globālā ideoloģiskā un organizatoriskā ekspansija dēļ tās milzīgajiem apjomiem un formu dažādības ir grūti novērtējama. Noteiktā mērā ASV Demokrātu partija kā organizācija ir Lielbritānijas ietekmes aģents ne tikai pašā ASV, bet arī visā pasaulē, kas ļauj plaši uzspiest destruktīvas parādības, vainu par to uzveļot savai dumpīgajai kolonijai.

Latvijā šo globālo tendenču ietekmē līdz šim valdošais bija neoliberālais politiskais novirziens, kuru personificēja “Vienotība”. Līdz ar Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, papildus atbalstu arī Latvijā ir guvuši konservatīvie spēki, kas nebūt negarantē tiem panākumus. Neoliberāļi negrasās bez cīņas padoties un gan darina jaunus politprojektus (Attīstībai/Par!, Jaunā konservatīvā partija), gan pastiprina slēpto destruktīvo darbību konservatīvo spēku nometnes iekšienē (ZZS suicidālā politika).

2. Vēlētāju rīcības modeļi

Pirms partiju analīzes, ir vērts apskatīt nozīmīgākos vēlētāju rīcības modeļus, jo tas labi raksturo visu politisko sistēmu un uz to pēc savas saprašanas orientējas politiskās partijas.

Kā galvenos vēlētāju rīcības modeļus var minēt sekojošus: 1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās); 2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”; 3. Atbalsta izteikšana, balsojot; 4. Balsošana pret; 5. Sodīšana, balsojot.

2.1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās)

Gan objektīvi populārs, gan arī atsevišķu destruktīvu spēku reklamēts ir vēlētāju rīcības modelis ignorēt vēlēšanu procesu un nepiedalīties vēlēšanās. Šis ir dabisks un personiski ļoti ērts rīcības modelis gadījumos, kad politiskajā sistēmā nav atrodams kvalitatīvs politiskais piedāvājums. Un tā kā objektīvu iemeslu dēļ (politiskā konkurence; antisabiedriskas politikas sistemātiska realizācija) kvalitatīvs politiskais piedāvājums regulāri iztrūkst vairumā demokrātisko valstu, tad arī vēlēšanu ignorēšana no iedzīvotāju puses ir tik pat plaši izplatīta.

Politiķi un par ekspertiem sevi dēvējošie bieži mēdz vainot sabiedrību, ka “paši vainīgi”, jo “tādus ievēlējāt” un formāli tā it kā būtu. Tie, kuri ignorē vēlēšanas, uz šādiem apgalvojumiem var droši atbildēt, ka “jūs ievēlējāt” un “jūs arī esat atbildīgi”.

Tas ir dabīgi, ja cilvēki, redzot, ka nav par ko balsot, ka nav jēgas balsot, jo solījumi tāpat netiek pildīti un savēlētie dara, kas ienāk prātā, un ka jebkura izvēle ir lielāks vai mazāks ļaunums, sliecas ignorēt šo politisko balagānu, norobežojoties no politiskajiem procesiem un saglabājot personiskā morālā pārākuma apziņu. Cilvēki tādā veidā paliek neiesaistīti, ar tīras sirdsapziņas apziņu un notiekošo valstī vēro kā no malas, it kā tas uz viņiem neattiektos. Tādā veidā cilvēki sargā sevi, savu veselību (nervus) un enerģiju, kā arī saglabā morālus spēkus apokaliptiska veida situācijām, kad politiskā sistēma sāks uzrādīt nopietnus darbības traucējumus. Tomēr šāds rīcības modelis, lai gan ir dabisks un cilvēciski saprotams, bieži vien ir sabiedriski kaitīgs, lielā mērā bezatbildīgs un liecina par noteiktas kvalitātes sabiedriskās rīcībspējas problēmām.

Daži vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji aktīvi izplata mītu, ka tas esot pats efektīvākais pretestības veids valdošajam režīmam. Ja kritiskā masa neaiziešot uz vēlēšanām, tad režīmam tādēļ nez no kā vajadzētu pašam “sabrukt”. Tā nav taisnība. Nekas tikai pats no sevis parasti nesabrūk.

Vēlētāju aktivitāte vēlēšanās tik tiešām ir svarīgs sabiedriskās stabilitātes rādītājs. Ja cilvēki iet uz vēlēšanām, tad viņiem ir vismaz kaut kāda ticība, ka tādā veidā iespējams kaut ko mainīt sabiedrības pārvaldē un attiecīgi ir daudz mazāka varbūtība, ka viņi savu neapmierinātību izpaudīs, “ķeroties pie ieročiem”. Šī iemesla dēļ valsts vadībai tik tiešām noteiktā mērā ir svarīgs vēlēšanu apmeklējums. Jo lielāks vēlēšanu apmeklējums, jo politiskā situācija valstī ir stabilāka, un otrādi.

Tai pat laikā tikai no tā, ka vēlēšanās būs zema aktivitāte, režīms nesabruks. Tas liecinās, ka ir radusies augsne režīma nomaiņai, bet, bez iekšējas vai ārējas organizatoriskās iedarbības uz pārmaiņām nobriedušo vidi, nekas nenotiks. Ja ir iespējams izsargāties no ārējas iejaukšanās (maksimāli pakalpot vienam politekonomiskam spēkam un panākt tā aizsardzību no cita (-iem)), kā arī neitralizēt visus iekšējos potenciālos nemieru organizētājus, tad režīms mierīgi varēs turpināt funkcionēt un ignorēt iedzīvotāju ignoratīvos noskaņojumus. Un tā arī notiek.

Gan Latvijā, gan daudzās citās pasaules valstīs vēlēšanas skaitās notikušas neatkarīgi no uz vēlēšanām atnākušo skaita. Tie, kuri atnāk uz vēlēšanām un nobalso par procentu barjeru pārvarējušām partijām, arī nosaka vēlēšanu rezultātu, bet pārējo vēlētāju faktiskās vai potenciālās balsis tiek “izmestas miskastē”, ignorētas vai sadalītas starp vēlēšanās uzvarējušajiem (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats). Un daudzās t.s. “pieredzējušās demokrātijās” vēlētāju aktivitāte regulāri ir zema un nekādi sabiedriskie nemieri tādēļ nenotiek, bet to valstu valdošās aprindas mierīgi tik “dragā tālāk”. Tāpēc apgalvojums, ka ar vēlēšanu ignorēšanu ir iespējams nopietni ietekmēt valdošajās aprindas, visbiežāk ir nepatiess. Pat vairāk, pie noteiktiem apstākļiem kādai no valdošajām partijām vai reizēm pat visām kopā ir izdevīgi, lai noteikta elektorāta daļa ignorē vēlēšanas, un tad visa cita starpā šāds “cīņas ar režīmu” veids tiek plaši reklamēts.

Vēl vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji mēdz izplatīt mītu, ka ar dalību vēlēšanās nav iespējams neko mainīt. “Ja ar vēlēšanām varētu kaut ko mainīt, tad tās atceltu”. Arī šis apgalvojums ir smalka manipulācija, kura satur nozīmīgu patiesības daļu. Pirmkārt, viens cilvēks caur vēlēšanām maz ko var mainīt, jo viņš ir tikai viens cilvēks starp daudziem tūkstošiem/ miljoniem. Otrkārt, vēlēšanu sistēma tik tiešām ir izveidota tādā veidā, lai iespējami minimizētu jaunu politisko konkurentu rašanos. Treškārt, iespēja ietekmēt masu informācijas līdzekļus ir vairāk kā ļoti ierobežota, bet no tiem lielā mērā ir atkarīgs vēlēšanu rezultāts. Ceturtkārt, katrās vēlēšanās notiek socioloģisko aptauju rezultātu pirkšana un viltošana un sev izdevīgāko aptauju rezultātu plaša izplatīšana caur medijiem neilgi pirms vēlēšanām (un kādēļ gan lai tā nenotiktu, ja to neviens nekontrolē). Piektkārt, patoloģiska maldināšana, solījumu nepildīšana un melošana no politisko spēku puses ir neatņemama vēlēšanu procesa sastāvdaļa. Sestkārt, pats vēlēšanu un balsu skaitīšanas process nav godīgs un tajā regulāri notiek “rezultātu viltošana“ vai koriģēšana (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats) apmēram +/- 5 – 15% apmērā atkarībā no iespējām un nepieciešamības.

Augstāk minēto iemeslu dēļ ir pamatoti apgalvot, ka vēlētājiem ir stipri ierobežota ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Bet tomēr vēlētāji visi kopā ar savu aktivitāti un balsošanu tomēr spēj ietekmēt un arī ietekmē gan vēlēšanu rezultātu, gan procesus valstī. Šī ietekme ir minimāla un attiecas uz pašiem galvenajiem sabiedrības attīstības virzieniem, bet tomēr viņa ir.

Pirmkārt, vēlētājiem ir iespēja “sodīt” tos politiskos spēkus un politiķus, kuri ir īpaši izcēlušies ar kādām pretsabiedriskām aktivitātēm. To viņi arī dara. Un lai gan vēlēšanu sistēma ir tāda, ka no šī “soda” ir iespējams dažādos veidos izvairīties vai minimizēt tā sekas, ik pa laikam gadās, kad kāds politiskā teātra spēlmanis saņem pēc nopelniem un tas ir kā brīdinājums citiem. Otrkārt, daudzpartiju sistēmas apstākļos dēļ partiju savstarpējās konkurences nav iespējama absolūta vēlētāju ignorēšana un vēlēšanu rezultātu viltošana, kas nozīmē, ka vēlēšanu rezultāti pietiekami lielā mērā būs pieskaņoti vēlētāju noskaņojumam. Treškārt, vēlēšanu sistēma darbojas tā, ka sabiedrības noskaņojums jau tiek ņemts vērā, organizējot un iestudējot kārtējo vēlēšanu šovu. Ceturtkārt, katra partija pārstāv noteiktu sabiedrības attīstības virzienu un balsojot par katru no tām attiecīgais virziens arī tiek izvēlēts. Jā, šo virzienu izvēle ir stipri ierobežota, tiek radītas pseidoizvēles un notiek vēl dažāda veida manipulācijas, bet reāla izvēle ir un tā ir vairāk kā būtiska. Piemēram, ir milzīga starpība vai tuvākajās vēlēšanās “Attīstībai/Par!” nepārvarēs 5% barjeru vai arī saņems kādus 30%. Vienā gadījumā noteikti sabiedrības deģeneratīvie procesi netiks veicināti, bet otrā gadījumā arī Latvijā tiks uzsākta paātrināta sabiedrības iznīcināšana radikālo neoliberāļu garā. Un to sabiedrība var reāli ietekmēt, tāpēc neizmantot šo iespēju un nebalsot ir vairāk kā bezatbildīgi.

Vairums vēlēšanas ignorējošo personu to neapzinās, bet vēlēšanu ignorēšanas taktika ir gan pašu ignorētāju sabiedriskās darbības mazspējas apliecinājums, gan arī viņu uzsvara likšana uz apokaliptiskiem scenārijiem sabiedrības attīstībā un attiecīgi arī to veicināšana.

Cilvēki ignorē vēlēšanas tad, kad neredz iespēju, kā viņi personiski varētu ietekmēt sabiedriskos procesus politiskā procesa ietvaros, tāpēc norobežojas no tā. Nereti vēlēšanas ignorē cilvēki, kuri ir ņēmuši aktīvu dalību politiskajā procesā un ir stipri vīlušies tajā, jo nav spējuši sasniegt rezultātus, kuri pašus apmierinātu. Tātad mums nesanāca, mēs neredzam kā to var izdarīt, tāpēc mēs tur nepiedalāmies, apmēram tāda ir vēlēšanas ignorējušo personu loģika un tā cilvēcīgi ir saprotama.

Tas, ko vairums vēlēšanas ignorējošo nesaprot, ka tādā veidā viņi automātiski atbalsta apokaliptisku scenāriju sabiedrības attīstībā. Ko tas nozīmē? Šāds scenārijs iestājas gadījumā, kad politiskā sistēma sevi ir pilnībā izsmēlusi, nav spējusi transformēties vai atjaunināties politisko procesu ietvaros, tāpēc tieši un acīmredzami degradē, pārstājot pildīt savas funkcijas. Revolūcija tas ir tikai viens no vārdiem kā var apzīmēt šāda veida situācijas un tas nav tas sliktākais variants, jo pēc īstas revolūcijas seko atdzimšana un strauja attīstība, bet apokaliptisks scenārijs var ilgt gadu desmitus, izvērsties daudzos lokālos pilsoņu kariņos un burtiski iedzīt sabiedrību akmens laikmetā.

Kas notiek, kad politiskā sistēma vairs nepilda savas funkcijas? Faktiski tad valsts kā tāda pārstāj eksistēt un valsts struktūras pārvēršas par pilnībā atklātām bandītiskām struktūrām. Šāds fenomens ir novērojams daudzās Āfrikas valstīs, no kurām slavenākā ir Somālija, bet tagad jau dažus gadus šie procesi visā pilnībā ir novērojami arī Ukrainā. Tas ir ļoti drausmīgs sabiedrisks process, kura rezultātā valsts struktūras (policija, glābšanas dienesti, slimnīcas, izglītības iestādes, infrastruktūras uzturēšanas iestādes u.c.) nefunkcionē vispār vai arī funkcionē drausmīgi kroplā veidolā, vairums iedzīvotāju tiek iedzīti galējā nabadzībā, sabiedrību pārvalda bruņotas bandas, kuras regulāri karo savā starpā par laupījumu un valstī strauji krītas iedzīvotāju skaits (dēļ lielās mirstības, mazās dzimstības un masveida emigrācijas). Jā, varētu teikt, ka ar Latviju kaut kas līdzīgs jau ir noticis, bet tā nebūs taisnība, jo tik galējs stāvoklis Latvijā nav. Iespējams Latvija uz to virzās, bet tas ne tuvu nav sasniegts.

Tad, lūk, visi, kuri ignorē vēlēšanas, faktiski liek uzsvaru uz šo scenāriju un līdz ar to arī veicina tā sasniegšanu, jo norobežojoties politiskā sistēma tiek atstāta to pārziņā, kuri nenorobežojas un, ja norobežojas labākie un spējīgākie, bet politiskās sistēmas pārvaldība paliek nespējīgāko un nelietīgāko indivīdu rokās, tad šāda apokaliptiska scenārija kļūšana par realitāti paliek tikai laika jautājums. Pie tam šāds rīcības modelis nereti var būt izdevīgs un var tikt veicināts no ārvalstu spēku puses, lai savu ģeopolitisko vai politekonomisko interešu vārdā veicinātu valsts varas nomaiņu vai arī izraisītu valstī haosu.

Katram, kurš domā ignorēt vēlēšanas, sev vajadzētu uzdot jautājumu vai viņaprāt pašreizējā politiskā sistēma Latvijā tik tiešām ir tik nepareiza un nelabojama, ka to var labot tikai vispirms šādi pilnībā visu nojaucot un vai tas ir milzīgu vairuma Latvijas iedzīvotāju upuru vērts? Ja Latvijā dzīvojošie vēlēšanu ignorētāji uz šo jautājumu sev atbildēs godīgi, tad visbiežāk viņu atbilde būs “Nē”.

Augstāk teiktais nenozīmē, ka vēlēšanu process ir jāuztver idealizēti un naivi, kā to propagandē galma politologi, bet saprast savu pilsonisko pienākumu un tā nepildīšanas sekas tā kā vajadzētu, vēl jo vairāk tādēļ, ka pilsoniskā pienākuma izpilde nebūt neliedz notiekošo uztvert reālistiski, rīkoties, vadoties no šīm reālijām, un veikt savas sabiedriskās aktivitātes, nepaļaujoties tikai uz vēlēšanu procedūrām. Tas ne tikai netraucē, bet labi papildina viens otru. Vēlēšanu process un vēlēšanu procedūras ir tikai varas apstiprināšanas un/vai nomaiņas instruments, kurš nav ne labs, ne slikts. Sliktas ir dažāda veida ilūzijas, kuras traucē pilnvērtīgi izmantot gan šo, gan citus sabiedrības pārvaldes instrumentus. Vēlēšanu ignorēšanas ideologēmas ir vienas no šāda veida ilūzijām.

Savukārt, ja apskata vēlēšanu ignorēšanas fenomenu no pašas vēlēšanu sistēmas skatu punkta, tad gan šāds rīcības modelis, gan tā aktuālais apjoms jau iepriekš ir noteikts un ieprojektēts aktuālajā vēlēšanu šova iestudējumā, tāpēc ignorējot vēlēšanas nevar nevienu pārsteigt un kaut ko reāli ar to ietekmēt. Pirmsvēlēšanu politiskajā cīņā politiskie spēki, kuriem ir stabils noteiktu sociālo grupu atbalsts, visa cita starpā cenšas panākt, lai viņu elektorāts atnāk uz vēlēšanām maksimāli lielā skaitā, bet viņu politisko konkurentu elektorāts lai maksimāli ignorē vēlēšanas.

2.2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”

Šis ir ļoti populārs, objektīvi pamatots un noturīgs vēlētāju rīcības modelis, kura būtība no vienas puses ir vēlētāju vēlmē būt pārliecinātiem, ka viņu balsis netiks “izmestas miskastēs” (nelietderīgi izmantotas), bet no otras puses tā ir vēlētāju balsošana par kādu no partijām, kuras uzrāda kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Lai cik arī labi un pozitīvi nebūtu citi partijas raksturlielumi, bet, ja ir skaidri redzamas drošas pazīmes, ka partija nepārvarēs procentu barjeru, tad vairums vēlētāju, kuri simpatizē šai partijai, par to nebalsos.

Šādos apstākļos kritiski svarīga nozīme ir pirmsvēlēšanu socioloģisko aptauju rezultātiem. Jebkuru partiju, kura nespēj pirmsvēlēšanu laikā panākt puslīdz pieņemamu socioloģisko aptauju rezultātu (3% un vairāk) ar vismaz minimālu ticamību un autoritārumu, vēlētāji automātiski ierindo t.s. “sīkpartiju” kategorijā un nebalso par tām. Izņēmums te ir vienīgi partijas ar izteiktu ideoloģisku ievirzi, pret kurām vai pret kuru elektorātu valdošais režīms izmanto acīmredzamu un netaisnīgu mediju, administratīvā resursa un/vai policejisku spiedienu.

No šī vēlētāju rīcības modeļa izriet visu partiju lielā ieinteresētība pirmsvēlēšanu laikā uzrādīt vismaz šo minimālo socioloģisko aptauju rezultātu par katru cenu, kas ir galvenais objektīvais faktors (noturīgs maksātspējīgs pieprasījums), kurš nosaka tendenci radīt tendenciozas, realitātei mazatbilstošas un/vai viltotas socioloģiskās aptaujas. Attiecīgā profila kompānijām, kuras ir biznesa organizācijas, nav racionālu iemeslu, lai neizmantotu šīs biznesa iespējas, vēl jo vairāk tādēļ, ka šai sfērā nav pilnīgi nekādas kontroles un to veikt var būt problemātiski. Un pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas tādēļ kļūst par ļoti nozīmīgu aģitācijas materiālu, no kura tieši ir atkarīgs to partiju vēlēšanu rezultāts, kuru atbalsts sabiedrībā ir 4 – 15%.

Šis vēlētāju rīcības modelis arī rada labvēlīgu augsni vēlēšanu rezultātu “viltošanai” jeb koriģēšanai noteiktā apjomā, ja ir iespēja maz pamanāmi saskaņot pirmsvēlēšanu aptauju rezultātu falsifikāciju, pirmsvēlēšanu procesa norisi un vēlēšanu rezultātu koriģēšanu saskaņā ar falsificētajiem aptauju rezultātiem.

Savukārt, ja politiskai partijai ir daudz skaitlisks, stabils un par savu taisnību pārliecināts elektorāts, tad nekādas pirmsvēlēšanu mahinācijas un korekcijas šādu partiju nespēj atstāt zem procentu barjeras bez nopietnas vēlēšanu sistēmas traumēšanas, kas viegli var pāraugt smagā politiskā krīzē vai pat pilsoņu karā.

2.3. Atbalsta izteikšana, balsojot

Šis ir klasisks vēlētāju rīcības modelis, kura būtība ir partijas programmas, tēla un/vai iepriekšējās rīcības atbalstīšana no vēlētāju puses. Plaši izplatīta kļūda ir visu vēlēšanu procesu noreducēt tikai līdz šim modelim, kas ne vienmēr ir izšķirošais, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Ņemot vērā šo modeli, partijai nepieciešams tikai nodefinēt savu deklaratīvo pozīciju, plaši to komunicēt un pēc tam godīgi ievērot, un tad būšot panākumi. Praksē ne tuvu tā nav un tikai daļa vēlētāju vadās no šī rīcības modeļa.

Šai sakarā vēl jāņem vērā, ka politika un valsts pārvalde ir sarežģīta joma, ko ir grūti pilnībā izteikt vienkāršotās formulās un ka šai jomā eksistē ļoti daudz un dažādi iespējami rīcības (rīcību programmu, saukļu) varianti, bet partiju ir salīdzinoši maz un vēl mazāk ir nopietnu partiju. Tādēļ vairums vēlētāju objektīvu iemeslu dēļ nekad nebūs pilnībā apmierināti ar nevienu no partiju politiskajiem piedāvājumiem (jo neviens pilnībā neatbilst viņu priekšstatiem) un būs spiesti izvēlēties vairāk apmierinošo vai mazāk neapmierinošo (“mazāko ļaunumu”). Šo tendenci ievērojami pastiprina ideoloģiskā un politiskā konkurence, kuras ietvaros noteikti politiskie virzieni apzināti un strikti tiek izslēgti no politiskā piedāvājuma, tādējādi apzināti atstājot nozīmīgu vēlētāju daļu bez politiskā spēka, kurš būtu gatavs realizēt viņu pārliecību vai intereses. Tā rezultātā liela daļa vēlētāju balso nevis par kaut ko (izsaka atbalstu, balsojot), bet savā izvēlē vadās no citiem apsvērumiem vai arī nebalso vispār.

2.4. Balsošana pret

Balsošana pret ir balsošana par kādu no politiskajiem spēkiem, kurš iestājas pret kādu citu politisko spēku vai parādību vai arī vēlētāja acīs ir tam pretspēks.

Balsošana pret ir gandrīz tik pat klasiska parādība kā balsošana par. Tā kā vienot dažādus cilvēkus uz kopēja ienaidnieka bāzes ir vienkāršāk nekā uz pozitīvas un konstruktīvas programmas bāzes, balsošana pret ir pat izplatītāka nekā balsošana par. Latvijā līdz šim lielākā daļa latviešu partiju mākslīgi aktivizēja un intensīvi izmantoja pret balsošanas modeli (“krievi nāk”) un šai ziņā pirmrindnieki ir TB/LNNK, lai gan “Vienotība” šai ziņā īpaši neatpaliek.

Lai gan balsošanas pret rīcības modelis dod plašas polittehnoloģiskas iespējas, kuras arī daudz tiek pielietotas, tā atstāj dziļi negatīvu iespaidu gan uz valsts politisko sistēmu (destrukciju pārsvars pār konstruktīvām programmām), gan uz sabiedrību kopumā (sabiedrības šķelšana), gan uz elektorāta psihi (naidu izraisošas propagandas radītas problēmas). Tomēr tas nevienu neattur un gadu no gada partijas izspēlē vienu un to pašu “krievi nāk” nacionālā apdraudējuma “pr” shēmu nedaudz pamainītās formās un gadu no gada attiecīgais elektorāts kā auni iet tur, kur tos dzen, un paklausīgi nobalso par vecajiem vai jaunajiem nācijas glābējiem un sargātājiem.

Krievvalodīgo partiju vidē ir vērojams līdzīgs process, kurš ir daudzkārt noturīgāks, tikai tas netiek plaši reklamēts un tā pamats ir latviešu pretkrievu politiskā propaganda un realizētā politika, ar kuru katrs krievvalodīgais vēlētājs ik dienas sastopas. Tāpēc krievvalodīgos aģitēt “pret latviešiem” nav nepieciešams, jo šo aģitāciju savu pretkrievisko aktivitāšu ietvaros pilnā mērā veic paši latvieši.

Tā kā klasiskā pretkrievu shēma atsevišķus politiskos spēkus vairs neapmierina, pēdējā laikā ir vērojami mēģinājumi radīt jaunu pret shēmu, aicinot vēlētājus balsot “pret oligarhiem”, “pret komunistiem” un “pret čekistiem”, kas gan pagaidām neuzrāda apmierinošu rezultātu. Savukārt lokāla un globāla mēroga sabiedriskā apdraudējuma procesi rada augsni pavisam citai shēmai, ko var apzīmēt kā “pret neoliberāļiem”, “pret izvirtuļiem”, “pret homoseksuālistu – pedofīlu aprindām”.

2.5. Sodīšana, balsojot

Sodīšana, balsojot, ir klasiska vēlētāju reakcija uz kāda viena nozīmīga politiskā spēka ilgstošu pretsabiedrisku darbību un politiskajiem noziegumiem. Agrāk sabiedrība politiskos noziedzniekus pacieta ilgi, kam sekoja vardarbīga varas maiņa un gan vainīgo, gan mazākvainīgo stihiska vai pārdomāta likvidēšana. Mūsdienās viss notiek ātrāk un civilizētāk, un politiskie noziedznieki daļēji tiek atstādināti no varas vēlēšanu procedūru rezultātā, bet reālu sodu gandrīz vispār nesaņem, kas rada augsni recidīviem.

Šī rīcības modeļa ietvaros vēlētāji masveidā pārstāj balsot par valdošo politisko spēku un apzināti balso par jebkuru citu partiju, tikai ne par valdošo, tādējādi sodot to. Latvijā šādi no politiskās skatuves savulaik tika aizslaucīta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Ceļš, Tautas partija, Zatlera reformu partija un ar nopietnām elektorālajām krīzēm saskārās TB/LNNK, Jaunais laiks un nu tagad arī Vienotība. Strauju virzību pa šo skuju taku ir uzsākusi arī ZZS.

Politiskie noziedznieki rēķinās ar šādu vēlētāju rīcību, tāpēc vēlētāju noskaņojums tiek monitorēts un, redzot sākotnējās indikācijas par neatgriezeniskiem elektorālajiem zudumiem, tiek veidoti jauni politprojekti un vecie vēži tiek sapakoti jaunās kulītēs. Un viss sākas no jauna.

Uz doto brīdi viss nopietnais latviešu politiskais spektrs ir sevi sakompromitējis un vienīgā nopietnā partija, kura formāli ne pie kā nav vainīga, ir “Saskaņa”. Uzsvaru uz masveidīgu šādu latviešu rīcību jau labu laiku liek “Saskaņas” ideologi un startēģi. Agri vai vēlu šīs cerības arī piepildīsies. Diemžēl visdrīzāk šīs cerības kā ierasts tiks smagi pieviltas, lai gan, varbūt … brīnumi ļoti reti, bet reizēm tomēr notiek.

3. Politisko partiju klasifikācija pēc to rīcībspējas

Pēc partiju rīcībspējas tās var klasificēt nozīmīgajās partijās un t.s.”sīkpartijās”. Kā arī var izdalīt trešo vidusgrupu, kura atrodas starp šiem diviem galējajiem līmeņiem.

Šāda klasifikācija ir būtiska, jo, kā jau tika minēts, vēlētāji savā vairumā balso par partijām, kuras spēj uzrādīt noteiktu rīcībspējas minimumu un tas ir pareizi, jo nespējnieki valsts pārvaldē, pat, ja viņi ir godīgi un ar labiem nodomiem, var sabiedrībai nodarīt milzīgus un iespējams pat neatgriezeniskus zaudējumus (kompetents nelietis ir sabiedrībai mazāk kaitīgs par iedvesmotu idiotu).

Kā rīcībspējas kritērijs ir partiju spēja piesaistīt kompetentus cilvēkus, finansējumu, izvēlēties optimālu programmatorisko un rīcības taktiku un stratēģiju, veikt efektīvu sabiedrisko darbību un komunikāciju, kvalitatīvi organizēt politiskās akcijas, panākt noteiktas sabiedrības daļas atbalstu. Partijas rīcībspējas rezultātā tai ir jāizveidojas noteiktai elekorālai bāzei un tai ir jāspēj panākt noteikta apjoma pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā.

Partijas, kuras ilgstoši uzrāda rīcībspējas minimumu (pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā) ir uzskatāmas par stabilām partijām un ir pieskaitāmas nozīmīgo partiju kategorijai. Tāpat pie nozīmīgām partijām ir pieskaitāmas tās partijas, kuras īslaicīgi uzrāda vai grasās uzrādīt nozīmīgus pārstāvnieciskus panākumus (15% un vairāk).

Sīkpartijas ir partijas, kurām ir minimāli vai nekādi pārstāvnieciskie rezultāti un nav indikāciju, kuras liecinātu, kā tādi tuvākajā laikā varētu parādīties.

Un ir partijas (vidēja līmeņa partijas), kuras nav uzskatāmas ne par nozīmīgām (pārāk maza pārstāvniecība, neilgs darbības laiks, ierobežots resursu daudzumus, bezperspektīvums utt.), bet nav arī uzskatāmas par sīkpartijām, jo reāli pretendē uz pārstāvniecību (tai skaitā dēļ stabila un noturīga elektorālā atbalsta).

Pašreiz (2018.gada oktobrī) uz Latvijas politiskās skatuves ir četras nozīmīgas partijas (Saskaņa, Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība un Vienotība divās organizatoriskās izpausmēs – Jaunā vienotība un Attīstībai/Par!) un piecas vidēja līmeņa partijas (Latvijas Krievu savienība, Latvijas Reģionu apvienība, No sirds Latvijai, Jaunā konservatīvā partija un KPL).

Pārējās partijas ir pieskaitāmas sīkpartijām, lai gan iespējams ar laiku situācija var mainīties. Sīkpartija ar uzcītīgu, pašaizliedzīgu, gudru un kvalitatīvu darbu var izaugt ne tikai par vidēja līmeņa partiju, bet arī par nozīmīgu partiju. Latvijas jaunāko laiku vēsturē tādu precedentu vēl nav bijis, jo toni nosaka politekonomisko projektu metodoloģija (ir nauda, ir iespējami panākumi), bet tas nenozīmē, ka tas nav iespējams.

Tālāk tiks veikta tikai nozīmīgo un vidēja līmeņu partiju analīze.

4. Latvijas politisko partiju analīze (uz 2018.gada oktobri)

Analīze tiks veikta vispārīgā aprakstošā formā un tajā bez īpašām norādēm tiks ņemti vērā visi iepriekš minētie politisko partiju vērtēšanas kritēriji. Ierobežotā laika dēļ sīkpartijas apskatītas netiks, lai gan to izpēte arī ir lietderīga un interesanta.

4.1. “Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” – radikālie un ultraradikālie neoliberāļi, visnopietnākais iekšpolitiskais drauds Latvijas sabiedrības pastāvēšanai

“Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” ir viena politiskā novirziena (neoliberālā) divas partijas, kurām ir līdzīgi programmatoriskie uzstādījumi un kuras pretendē uz vienas sabiedriskās grupas balsīm.

Neoliberālisms, kurš bieži kļūdaini tiek dēvēts par liberālismu, kā ideoloģija no vienas puses strikti iestājas pret visu veidu ierobežojumiem un regulācijām un attiecīgi ir “par brīvību” maksimālos apmēros, bet no otras puses šī “brīvība” rada sabiedrībā katastrofālas sekas un tās radīšanai tiek pieļauta būtiska brīvības ierobežošana (neoliberālais totalitārisms). Neoliberāļi ir ne tikai par samierināšanos ar visu veidu antisabiedriskām parādībām un to legalizāciju, bet arī par noteiktu antisabiedrisku uzvedības modeļu policejisku uzspiešanu sabiedrības vairākumam. Kā piemēru te var minēt neoliberāļu kategorisko nostāju migrantu uzņemšanas jautājumā, kas Vācijas un Lielbritānijas sabiedrības vairākumam tika burtiski ar varu uzspiesta (publiski ir izskanējušas ziņas, ka tiesībsargājošās iestādes politkorektuma vārdā neizmeklē daudzus migrantu veiktos noziegumus pret vietējiem iedzīvotājiem, ka migrantu daudzie noziegumi tiek intensīvi noklusēti un ka pret tiem, kuri publiski pauž neapmierinātību ar imigrācijas politiku, tiek vērstas represijas).

Kā cita, daudz drausmīgāka neoliberāļu iezīme ir to kategoriskā prasība homoseksuālisma normalizācijas jautājumā. Neoliberāļu izpratnē homoseksuālisms sabiedrības vairākumam ir jāuzspiež kā norma. Kā galvenais šīs uzspiešanas virziens ir bērnu “izglītošana” (faktiski maitāšana, reklamējot nenormālu un netiklu rīcību) jau sākot no bērnudārza. Ja kāds tam nepiekrīt, tad pret tiem neoliberāļi pieļauj represīvu metožu izmantošanu (pārsvarā par t.s. “naida runu” un “naida noziegumiem”, jo pret bērnu maitāšanu neoliberāļu prāt ir jāizturas toleranti).

Vēl neoliberāļi atbalsta arī ievērojamu sodu samazināšanu pedofīliem, maksimālu iecietīgu attieksmi pret tiem un praktiski realizē tādu politiku, kad homoseksuālistu – pedofīlu noziegumi ir īpaši grūti izmeklējami. Ja tomēr mākslīgi radītos šķēršļus tiesībsargājošām iestādēm izdodas pārvarēt un kāds homoseksuālists – pedofīls tiek noķerts, tad tas faktiski saņem nodarījumam neatbilstoši niecīgu sodu. Plaši šāda prakse ir realizēta Norvēģijā, kur pedofīliem ieslodzījums cietumā ir kā sava veida sanatorija un reabilitācijas programma.

Neoliberāļi iestājas par masveidīgu bērnu izņemšanu no ģimenēm un to nodošanu audžuģimenēm. Ja formālais šādas politikas pamatojums ir cēls – cīņa pret vardarbību ģimenē, tad praktiski neoliberāļu izpildījumā tas izpaužas kā legalizēta bērnu izlaupīšana par visniecīgākajiem formāliem pārkāpumiem ar to vēlāku pārdošanu caur adopcijas procedūrām un/vai nodošanu homoseksuālu pāru pārziņā.

Neoliberāļi kategoriski iebilst pret ģimenes institūtu tā patiesajā, klasiskajā sapratnē un iznīcinoši izkropļo ģimenes jēdzienu, formulējot to kā hedonisku kopdzīvi vai kopsaimniekošanu starp jebkura dzimuma personām, kuras var būt arī vairāk kā divas (ģimenē varot būt arī, piemēram, divi “tēti” un viena “mamma” vai vienalga cik daudz “tētu” un “mammu” atkarībā no katra samaitātības pakāpes). Šīs pieejas ietvaros no valodas tiek izņemti vārdi “tēvs” un “māte”, aizstājot tos ar “vecāks 1” un “vecāks 2”, oficiāli tiek pieļauta tikai genderneitrāla valoda bez konkrēta dzimuma norādes un izkropļoti klasiķu darbi, pārveidojot tos genderneitrālā stilā un ieviešot homoseksuālus motīvus.

Neoliberāļu sapratnē mazi bērni esot “kompetenti” pieņemt dažādus pieaugušo lēmumus, tai skaitā arī piekrist stāties dzimumattiecībās ar pieaugušajiem. Šāda slima sapratne iznīcina pedofīliju kā krimināli sodāmu parādību un faktiski to legalizē.

Neoliberāļi visām pasaules valstīm mēģina uztiept t.s. “genderisma” jeb “dzimtu” teoriju un praksi, saskaņā ar kuru tiek ieviests sociālās lomas termins (genders jeb dzimta), ar kuru faktiski tiek aizstāts cilvēka fiziskais dzimums. Saskaņā ar šo teoriju nav svarīgi kāds ir faktiskais cilvēka dzimums, bet galvenais ir kā viņš “jūtas”. Un justies viņš var vairāku desmitu genderu diapazonā neatkarīgi no faktiskā dzimuma un mainīt savu genderu brīvi pēc nepieciešamības. Visa cita starpā jebkurš vīrietis genderisma piekritēju izpratnē var paziņot, ka viņš ir sieviete un pretendēt uz visām sieviešu tiesībām, tai skaitā izmantot sabiedriskās sieviešu ģērbtuves un dušas.

Genderisma teorija paredz arī “cīņu ar aizspriedumiem” jau no visagrīnākā vecuma, kas paredz, ka bērni vispār nedrīkst tikt audzināti kā kāda dzimumam pārstāvji (visiem bērniem jātiekot audzinātiem dzimumneitrāliem), jo lēmumu pie kāda dzimuma tie pieder, viņi pieņemšot vēlāk paši. Un šāda bērnu psihes kropļošana sabiedrības vairākumam tiek dažādos veidos uzspiesta, tai skaitā arī ar represīvām metodēm. Šādas “izglītības” ieviešanu paredz arī Stambulas konvencija.

Tāpat genderisma prakses ietvaros bērniem jau no salīdzinoši agrīna vecuma tiek dotas tiesības pieņemt patstāvīgu lēmumu par sava dzimuma maiņu.

Tā kā dzimums ir nemainīga cilvēces konstante, kura ir tik pat sena kā cilvēce, tad tā relatīviskošana kardināli maina pilnīgi visas dzīves sfēras, radot tajās nepārvaramu haosu, un iznīcina visu līdzšinējo cilvēces tradīcijas, kultūras un prakses mantojumu. Visa cita starpā genderisma praktiska iedzīvināšana ievērojami apgrūtina dzimumnoziegumu fiksēšanu un atklāšanu. Genderisms līdzinās ēkas pamatu nojaukšanai un tā ir faktiska cilvēces iznīcināšana. Galvenais instruments, caur kuru visām pasaules valstīm ar viltu mēģina uztiept genderisma prakses realizāciju, ir Stambulas konvencija, kuru visas pasaules neoliberāļi dedzīgi atbalsta.

Kā galvenie neoliberāļu ideoloģiskie darbi ir minami sera Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, kā arī Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”. Poppers savā darbā kā galvenos cilvēces ienaidniekus definēja totalitāros režīmus (pirmkārt komunismu un nacismu) un tiem pretnostatīja brīvo “atvērto sabiedrību”, kurai tāpat ir pieļaujams pret saviem ienaidniekiem (totalitāro ideoloģiju pārstāvjiem) izmantot piespiešanas metodes. “Atvērtās sabiedrības” sociālā bāze ir visi apspiestie, kuri ir jāatbrīvo no visu veidu žņaugiem un ierobežojumiem. Uz “atvērtās sabiedrības” ienaidniekiem “atvērtās sabiedrības” vērtības neattiecas, tāpēc nevajag brīnīties par to, ka neoliberāļi pret citiem izmanto metodes, kuras paši tik kvēli kritizē. Arī demokrātija ir paredzēta tikai “atvērtai sabiedrībai”, bet pret tās ienaidniekiem ir pieļaujamas totalitāras metodes.

Savukārt Fukujama savā darbā konstatēja neoliberālisma neizbēgamu uzvaru globālā mērogā un t.s. ”vēstures gala” iestāšanos tās rezultātā. “Vēstures gals” nozīmē visu karu un konfliktu izbeigšanos dēļ tā, ka cilvēkiem vairs nav iemeslu, lai karotu un konfliktētu, ko savukārt var panākt novedot tos tādā bezgribas stāvoklī, kad viņi nemaz uz konfliktēšanu nav spējīgi. Tāds arī ir galvenais neoliberālo reformu mērķis, jo patērēt pieradušiem nihilistiskiem bezdzimuma hedonistiem nekas, izņemot lētas izpriecas, nav nepieciešams, tāpēc tie nav spējīgi ne uz kādu konfrontāciju, tai skaitā uz sacelšanos pret pastāvošo varu. Tāpēc neoliberālās koncepcijas ietvaros par tādiem ir jāpataisa gandrīz visi pasaules iedzīvotāji, izņemot mazskaitliskas valdošās aprindas. Un tādā veidā tiek atrisināta arī planētas pārapdzīvotības problēma, jo nīkulīgi bezdzimuma radījumi nevairosies un, ja vajadzēs, tos varēs izkaut kā vistas.

Kā zināmākais un ietekmīgākais neoliberālisma izplatītājs pasaulē ir minams bēdīgi slavenais miljardieris Džordžs Soross, kura finansētās struktūras visciešākā mērā ir saistītas ar ASV, Lielbritānijas un vairāku citu valstu specdienestiem. Soross tāpat ir arī viens no galvenajiem ASV Demokrātu partijas sponsoriem un ideologiem. Savukārt ilgu laiku viens no ietekmīgākajiem Dempartijas funkcionāriem bija homoseksuālists – pedofīls ar kanibāliskām ievirzēm Džons Padesta (ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas vadītājs un Donaldam Trampam zaudējušās prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītājs).

Neoliberāļiem ir vismaz trīs nesamierināmi ienaidnieki, pret kuriem tie nesaudzīgi vēršas. Pirmkārt tie ir kristieši (to skaitā arī katoļi un Romas pāvests), kurus no vienas puses neoliberāļi visādi apkaro (nomelno, diskreditē, šķeļ utt.), bet no otras puses tie izkropļo kristīgo mācību, implementējot tajā visas savas nenormālības, un pasniedzot to kā “pareizo” kristietību. Otrkārt tā ir Krievija kā valsts un krievi kā tauta (lielā mērā arī krievi kā pareizticīgie kristieši), kas ir pārmērīgi konservatīvi un tādēļ ir nepārvarams šķērslis neoliberāļu globālo ambīciju realizēšanā. Tāpēc neoliberāļi ir kaismīgi antikrievi un uz tā pamata ir gatavi veidot politiskas savienības ar vistumšākajiem un radikālākajiem spēkiem (islāmistiem, nacistiem utt.). Treškārt tie ir jebkuras valsts nacionālie spēki, kuri iestājas par klasiski neatkarīgu nacionālo valsti, tāpēc visas pasaules neoliberāļi mēģina iznīcināt savu valstu nacionālos spēkus un pārvērst savas valstis par veidošanās stadijā esošās “globālās valsts” globalizētām provincēm. Neoliberāļu politiskā kustība un struktūras pašreiz ir viens no galvenajiem draudiem cilvēces pastāvēšanai.

Visas minētās neoliberālisma šausmas Latvija ne tuvu nav izbaudījusi un pat ne iepazinusi. Viss aprakstītais ir labi redzams neoliberālisma avangardvalstīs – Lielbritānijā, Norvēģijā, vairākos ASV štatos un citur. Latvija pagaidām vēl ir pārāk konservatīva, lai to uzreiz aplaimotu ar visu neoliberālā politiskā piedāvājuma klāstu un tai blakām ir vēl konservatīvākā Krievija, tāpēc Latvijas neoliberāļu pašreizējā dienas kārtībā ir “tikai” Stambulas konvencijas ratifikācija, kas vēlāk dos tiesisku pamatu genderisma uzspiešanai, partnerattiecību likuma pieņemšana, kas pavērs durvis viendzimuma “laulību” legalizēšanai, masveida bērnu izņemšanas no ģimenēm mehānisma pilnveide un nostiprināšana, agrīnas bērnu seksuālās “izglītošanas” ieviešanas sākšana, kā arī “naida noziegumu” ieviešana, lai var sākt gatavot represīvo aparātu neapmierināto vajāšanai. Kad neoliberāļi panāks šīs izmaiņas, tad uzreiz uzsāks nākamo nenormālību uzspiešanu. Neoliberāļu ārprātam nav robežu un viņi nenomierināsies līdz nesasniegs savu, tāpēc ar viņiem var runāt tikai izejot no spēka pozīcijām, jo citu valodu tie saprast negrib.

Latvijas radikālās neoliberālās partijas “Vienotība” pārtapšanu “Jaunajā vienotībā” un
”Attīstībai/Par!” var uzskatīt par šī politiskā spēka sašķelšanos radikālajos neoliberāļos (Jaunā vienotība) un ultraradikālajos neoliberāļos (Attīstībai/Par!).

Tāpat pareizs var būt uzskats, ka “Vienotība” ar savu pretsabiedrisko un noziedzīgo politiku ir sevi izsmēlusi un tādēļ elektorālu apsvērumu dēļ atkal bija jāizveido jauns politiskās partijas veidols. Tas arī tika izdarīts, radot uzreiz divus jaunus politiskos projektus – pielāpītu veco “Jauno vienotību” un formāli pilnīgi jauno “Attīstībai/Par!”.

Vēl “Vienotības” šķelšanos var apskatīt ģeopolitiskās situācijas saasināšanās kontekstā. Šādā skatījumā “Jaunā vienotība” izskatās pēc sava veida “čekistiska projekta”, kura mērķis ir iegūt pozīcijas neoliberālās aprindās, lai tās izmantotu merkantilos un/vai citos nolūkos, bet “Attīstībai/Par!” vairāk līdzinās pārliecinātiem neoliberāļiem, kuri ir cieši saistīti ar anglo – amerikāņu specdienestiem un kuri grib aktīvi realizēt savas neoliberālās destrukcijas. Vecajā “Vienotībā” tas laikam pilnībā nebija iespējams un nu ar jaunas partijas izveidošanu ir cerības atbrīvoties no šiem ierobežojumiem.

Kā zīmīgākās “Attīstībai/Par!” personālijas ir jāmin bēdīgi slavenais “Kā var nesolīt?” autors un miljona diedelētājs Einārs Repše, bijušais “Vienotības” “kasieris” Edgars Jaunups, kuru Valdis Valters publiski nosauca par “pidaru”, viens no Latvijas politikas pelēkajiem kardināliem un Jaunupa formālais sievastēvs Kārlis Leiškalns, faktiskā korupcijā publiski pieķertie Daniels Pavļuts un Juris Pūce, bijušais Kultūras ministrs un Tautas partijas biedrs Rihards Pīks, bijušais tautpartijietis, vienotībnieks un pieredzējušais staiguļotājs Artis Pabriks, viena no Latvijas politikas pelēkajām kardinālēm, bijusī “Amerikas balss” žurnāliste, bijusī Valsts reformu ministre Māra Gaiļa (Latvijas ceļš) valdībā, bijusī Sorosa fonda Latvija izpilddirektore, Sorosa struktūru Latvijā faktiskā radītāja Vita Tērauda, bērnudārza vecuma bērniem paredzētās genderiskās grāmatas izdevēja, bijusī Labklājības ministre Ilze Viņķele ar vīru, ietekmīgais homoseksuālists un bijušais LNO vadītājs Andrejs Žagars, kā arī LGBT („Mozaīkas”) aktīviste Evita Goša.

Jebkurā gadījumā uz doto brīdi “Attīstībai/Par!” ir visdestruktīvākais un Latvijas sabiedrību visvairāk apdraudošais politiskais spēks, no kura daudz neatpaliek arī “Jaunā vienotība”, kura tikai dēļ savām deklaratīvajām pozīcijām kaut ko no tā būs spiesta realizēt vai atbalstīt.

Imigrantu pieplūdums, Stambulas konvencijas ratifikācija, partnerattiecību likuma pieņemšana, viendzimuma “laulību” legalizēšana, pastiprināta bērnu izņemšana no ģimenēm, “naida noziegumu” ieviešana – tas viss un daudz kas cits ir sagaidāms, ja nozīmīgu vēlētāju atbalstu iegūs “Attīstībai/Par!” un/vai “Jaunā vienotība”.

4.2. “Nacionālā apvienība” – nacionālromantiķu, pragmatiķu, nacistu un nacistiski orientēto mistrojums

“Nacionālā apvienība” (NA) ir paradoksāla un pretrunīga partija, kura visacīmredzamāk ir saistīta ar kādu ideoloģiju. Ja neoliberāļi savu ideoloģiskumu noliedz, mēģinot to pasniegt kā objektīvu patiesību, tad NA no tā nekautrējas un vismaz deklaratīvā līmenī cenšas nenonākt pretrunās ar to.

Vēsturiski “Nacionālā apvienība” radās Komunistiskās partijas iniciētajā nacionālromantiskā gaisotnē kā “Latvijas Nacionālās neatkarības kustība” (LNNK) un kā “Tēvzemei un brīvībai” (TB). Par LNNK radītāju var uzskatīt pieredzes bagāto un rūdīto nacionālkomunistu Eduardu Berklavu. Laika gaitā apbružājoties varas koridoros partija nolietojās un sāka zaudēt savu nacionālromantisko garu un attiecīgi arī pievilcīgumu vēlētāju acīs, tāpēc to bija nepieciešams atjaunināt un papildināt ar “svaigām asinīm”. Sākotnēji LNNK kā vienu no varas partijām papildināja opozicionārā TB, bet pēc vairākiem gadiem jau rūdīto varas partiju TB/LNNK papildināja ar varnešus lamāt mīlošo jauniešu organizāciju “Visu Latvijai”. Tā radās pašreizējā “Nacionālā apvienība” (NA VL – TB/LNNK).

“Nacionālās apvienības” formālā un deklaratīvā ideoloģija ir nacionālisms, kas koncentrētā formā ir izsakāma kā “mīlestība uz savu tautu”. Šādu definīciju nez vai kāds no NA vai nacionālistu aprindām noliegs, tai pat laikā tās sapratne un tālāka izvēršana ir pietiekami dažāda ar kardināli pretējiem rezultātiem, kādēļ “Nacionālā apvienība” ir visai savdabīgs un pretrunīgs organizatorisks veidojums.

Ja apskata “Nacionālās apvienības” personālsastāvu un darbības, tad NA veidojošās personas var iedalīt četrās grupās – nacionālromantiķos, pragmatiķos, nacistos un cilvēkos, kuru visprecīzākais apzīmējums ir “nacistiski orientētie”.

Nacionālromantiķi ir NA dzinējspēks, kas piedod tai noteiktu pievilcību, puslīdz konstruktīvu enerģiju, satur to kopā un piesedz tās pietiekami nopietnos trūkumus. Tie ir cilvēki, kuri patiešām noteiktā mērā mīl savu tautu, tic nacionālisma cēlajai un pozitīvajai dabai un pa savam iespēju robežās cenšas savu ticību un mīlestību izpaust praktiski. Visbiežāk tie ir panaivi un mazpieredzējuši cilvēki (pārsvarā jaunieši), kuri dzīvo kaut kādā savā sapņu pasaulītē un to caur savu sabiedriski – politisko darbību cenšas ienest skarbajā realitātē. Šī iemesla dēļ viņus mēdz dēvēt arī par stulbiem, kas bieži vien tā arī ir. Dēļ šīm nacionālromantiķu īpašībām tos plaši izmanto visi, kas to spēj, un, pirmkārt, pragmatiķi un nacisti.

NA pragmatiķi ir cilvēki, kuri nacionālisma ideoloģijā balstītā partijā saskata nebeidzamas politiskas, ekonomiskas un/vai cita veida iespējas. Nacionālisms kā tāds viņiem vai nu vispār nav svarīgs vai arī tam ir otršķirīga nozīme, bet racionālu apsvērumu dēļ pragmatiķi ārišķīgi lieto nacionālistisku valodu un atribūtus. Ja nacionālromantiķu liela daļa ir aprobežoti, tad pragmatiķi tieši otrādi ir pietiekami erudīti. Tāpēc pragmatiķi plaši izmanto nacionālromantiķus savās interesēs, lielā mērā līdzsvaro tos un neļauj tiem sadarīt lielas muļķības. Pragmatiķi iespēju robežās ierobežo nacionālromantiķu ideoloģiski “pareizās”, bet praktiski sabiedriski kaitīgās darbošanās tieksmi. Bet līdz ar to lielā mērā tiek mazināts nacionālromantiskais gars, tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad “Nacionālā apvienība” kārtējo reizi sevi būs atkal izsmēlusi un tai no jauna būs nepieciešamas “svaigas asinis”.

Lai gan mūsdienu pasaulē ir vērojama nacisma atdzimšana un arvien biežāka atklāta slavēšana, joprojām nacistu vairākums deklaratīvi noliedz savu nacistisko dabu un publiski dēvē sevi par nacionālistiem (ne visi nacionālisti ir nacisti, bet vairums nacistu sevi sauc par nacionālistiem). Tāpēc nacionālistu partijas un organizācijas ir viens no galvenajiem nacistu patvērumiem. “Nacionālā apvienība” nav izņēmums. Un tā kā NA ir vienīgā partija, kura tieši un atklāti atzīst nacionālisma ideoloģiju, tad neizbēgama ir arī nacistu tieksme iekļauties tās rindās.

Arī nacisti deklaratīvi atzīst, ka nacionālisms ir “savas tautas mīlestība”, tomēr viņu izpratne par to ir pavisam savādāka kā normāliem cilvēkiem. Nacisti šim formulējumam pieiet pragmatiski un paziņo, ka tauta nevar attīstīties, ja tai ir nelabvēlīgi apstākļi. Starp nelabvēlīgajiem apstākļiem ir arī citādi domājošie un citas tautas. Attiecīgi tautai traucē “nepareizie” citi un “tautas mīlestība” izpaužas arī šī traucējuma novēršanā. Bet novērst traucēkļus atkarībā no apstākļiem var ar dažādām metodēm. Ja traucējums ir nozīmīgs un grūti pārvarams, tad ir jāizmanto attiecīgas metodes (spēcīgāki līdzekļi). Karš ir slikta lieta, bet kari notiek. Un karā taču nogalina. Te attiecīgi esot tāpat. Ir pieļaujami gadījumi, kad “sliktos” citus (citādi domājošos un citas tautas) ir pieļaujams nogalināt. Un tālāk paliek tikai argumentēšanas tehnikas jautājums, lai “slikto” citu sarakstā iekļautu pilnīgi jebkuru pēc nepieciešamības (tai skaitā arī nacionālromantiķus, kuri negrib piekrist šādai loģikai). Attiecīgi viena no nacistu iezīmēm ir ne tikai tas, ka “slikto” citu vidū tiek iekļauti cittautieši, bet arī tas, ka “slikto” citu vidū parasti ar laiku izrādās arī viņu pašu tautiešu vairākums, kuri visi izrādās nodevēji, jo neatbalsta nacistu “cēlos” nodomus.

Kā galvenā nacistu pazīme, pēc kuras tos teorētiski droši var nodalīt no visiem pārējiem, ir to iekšējs atbalsts “slikto” citu preventīvai slepkavošanai un iekšējai gatavībai nepieciešamības gadījumā to darīt pašiem. Ja vēl precīzāk, tad – “slikto” citu sieviešu un bērnu slepkavošanai. Nacisti savā būtībā ir zemiski slepkavas, kuri ir iekšēji gatavi “karot” ar neapbruņotajiem.

Ar praktisku nacistu identifikāciju ir grūtības, jo reti kurš nacists atklāti atzīstas savās slimajās tieksmēs un pārliecībā, kas parasti tiek dažādos veidos maskēta. Visdrošākais veids kā noteikt nacistus ir dot tiem pilnīgas rīcības brīvību, lai tie pastrādā savus noziegumus. Tas ir nehumāni un bīstami. Citi veidi ir mazāk precīzi, bieži vien netieši un sarežģīti. Bet viņi ir.

Nacisma sakarā reizēm mēdz runāt par “ideoloģiski pārliecinātiem nacistiem”. Faktiski tādu nemaz nav. Ideoloģiski pārliecināts var būt tikai fašists, bet ne nacists. Šī iemesla dēļ terminoloģiski precīzi skaitās likt vienādības zīmi starp fašistiem un nacistiem. Tas tā ir tādēļ, ka nacisti savā būtībā ir galēji egoisti un egocentriķi, kuriem nacionālisma ideoloģija ir vai nu līdzeklis savu ambīciju apmierināšanai vai arī līdz galam sevi neiepazinušu egoistu pašapmāns. Tā kā nacionālisms ir egoistiska ideoloģija, jo liek uzsvaru uz vienu, tikai savu tautu, tad egoisti dabiski pievēršas nacionālismam, jo tā uzstādījumi tiem ir tuvi un saprotami. Kad nacionālists pragmatiskojas un uzsāk savu ceļu uz nacistiskiem uzskatiem, viņam tajā ir jāsaskaras ar daudzām izvēlēm no sērijas “es vai citi” un nacists vienmēr izvēlas es, tāpēc šī ceļa beigās, kad viņš ir iekšēji gatavs slepkavot “slikto” citu sievietes un bērnus, nekādas nacionālas vērtības viņa apziņā vienkārši vairs nevar saglabāties. Pāri paliek vai nu pliks, ideoloģiski nepiesegts dzīvniecisks egocentrisms vai arī nacists patstāvīgi vai ar “kolēģu” atbalstu nonāk līdz stiprākā (varas, spēka) ideoloģijai, kas ir nekas cits kā fašisms (valda stiprākie un ar vājākajiem dara visu, kas ienāk prātā).

Ja nacisti pēc sava teorētiskā pamatojuma nevar būt internacionālisti, tad fašisti tādi var būt un arī ir. Fašisms atšķirībā no nacisma teorētiski var būt un arī ir internacionāla parādība un tas ir loģiski, jo pārliecība par absolutizētām stiprāko tiesībām var apvienot dažādu tautu, reliģiju, šķiru un seksuālās orientācijas cilvēkus. Bet no tā arī izriet, ka šāds internacionalizēts fašists ir savas tautas vislielākais ienaidnieks, kurš savu milzīgo ego apliecinās uz tās rēķina. Attiecīgi fašisti vienmēr ir kolabracionisti, kuriem ir vienalga zem kādiem nacionālajiem vai vienalga citiem karogiem apliecināt savu ego. Tāpēc bieži sanāk, ka deklaratīvi nacionālisti, kuri ir vai arī ar laiku kļūst par nacistiem, ir savas tautas vislielākie nodevēji un ienaidnieki, kuri visrupjākā veidā pārkāpj visas nacionālisma ideoloģiskās tēzes.

Pēc sabiedriskās darbības un izteikumiem no “Nacionālās apvienības” darboņiem visdrošāk nacista pazīmēm atbilst Norvēģijā skolotais Edvīns Šņore, kurš nekautrējas publiski izteikties nacistiskā garā. Noteikti ir arī citi, bet, kā jau tika minēts, nacisti joprojām cenšas maskēties un slēpties zem nacionālisma maskas.

Gan Latvijā, gan visā pasaulē viens no galvenajiem nacistu un fašistu ienaidniekiem ir Krievija un krievi. Tas tā ir tādēļ, ka viens no nacistu/fašistu ideāliem ir Ādolfs Hitlers un nacistiskā Vācija, kuru sagrāva Padomju Savienība, kas lielā mērā tiek asociēta ar Krieviju un krieviem. Bez pilnvērtīga revanša globālais fašisms jaunā veidolā atdzimt nevar. Un lai gan sociālistiskās sistēmas un PSRS sabrukums ir daļa no šī revanša, tas tomēr vēl nav pilnīgs un pašreizējā satrunējusī Krievija ar stipri traumēto krievu tautu joprojām ir kā nepārvarams šķērslis globālā fašisma atdzimšanas ceļā. Tāpēc visas pasaules nacisti, to skaitā arī latviešu nacisti, intensīvi visos iespējamajos veidos vēršas pret Krieviju un krieviem. Un šai ziņā fašistu/nacistu intereses pilnībā sakrīt ar neoliberāļu interesēm, kā rezultātā globālā mērogā ir vērojama noteikta neoliberāļu – fašistu alianse, kuru reizēm mēdz saukt arī par “neoliberālo fašismu”.

Latvijā ar neoliberāļu – fašistu alianses noformēšanu ir radušās noteiktas grūtības. No vienas puses tā it kā ir noformēta, jo gan vecā “Vienotība”, gan “Jaunā vienotība”, gan “Attīstībai/Par!” sevi dēvē par nacionālistiskām partijām, kuras plaši izmanto nacionālistiskus lozungus. Tai pat laikā galvenā nacionālistiskā partija “Nacionālā apvienība” ir nacionāla, bet lielā mērā konservatīva un tāpēc antineoliberāla. Un lai gan NA neoliberālā “frakcija” ar netradicionāli orientēto Eināru Cilinski priekšgalā cenšas šīs pretrunas nogludināt, tas pilnībā nav iespējams dēļ “Nacionālās apvienības” elektorāta dziļi pārliecinātā konservatīvisma. Lai kā arī Cehs un pārējie necenstos iestāstīt “stulbajiem tradicionāļiem”, ka “homoseksuālisti arī ir latvieši” un “ir patrioti”, NA elektorāts ir pret homoseksuālisma normalizāciju un pārējām neoliberālajām preteklībām.

Pēdējā un noteiktā mērā izšķirošā “Nacionālās apvienības” grupa ir cilvēki, kuru visprecīzākais apzīmējums būtu “nacistiski orientētie”. Tie ir cilvēki, kuriem ir bijušas nacionālromantiska pārliecība, bet kura pakāpeniski ir sākusi mainīties nacistiskā virzienā, tomēr līdz nacismam vēl nav degradējusi. Viņi vairs nav nacionālromantiķi, nav pragmatiķi un vēl nav nacisti. Pie tam viņi tā arī var nekļūt par nacistiem vai nu apstājoties un “iestrēgstot” “pusceļā” vai arī mainot savus uzskatus uz cietiem, iespējams pat diametrāli pretējiem.

Viens no nacistu uzdevumiem ir savu atbalstītāju vairošana, lai būtu iespējams sasniegt savus politekonomiskos mērķus. Noteiktās situācijās un noteiktiem uzdevumiem ir viegli “uz tumšo” izmantot nacionālromantiķus, kas plaši arī tiek darīts. Tāpat ar nacionālromantiķiem ir viegli piesegties, apgalvojot, ka “mēs neesam nacisti”, “mums nav nacistu”, sak, ja neticat, paskatieties uz šiem jaukajiem, iedvesmotajiem cilvēkiem. Tomēr ir cita veida situācijas un cita veida uzdevumi, kur ir nepieciešams pietiekami liels skaits ja ne pārliecinātu nacistu, tad vismaz tādu izpildītāju, kuriem nav raksturīga nacionālromantiķu naivums un “mīkstčaulība”. Bez tā nacisti nevar pretendēt uz noteicošu ietekmi un var mūžīgi palikt par marginālu pulciņu. Tāpēc nacistu skaitu vajag pavairot, tas ir jāizdara visiem nemanāmi un to var izdarīt tikai uz nacionālromantiķu rēķina.

Kāda ir nacistu pavairošanas metodoloģiskā shēma? Vispirms nepieciešams izejas materiāls. Tas ir, vajag, lai būtu pietiekam daudz nacionālromantiķu. Šī uzdevuma izpildei nepieciešama plaša klasiskā (normālā) nacionālisma propaganda, jo īpaši un pirmkārt jauniešu vidē. Latvijā tas pašreiz ir novērojams un tikai šis apstāklis pats par sevi nav tikai negatīvi vērtējams.

Nākamais solis, kura izpilde ir obligāta, ir nacionālromantiķu tālākas izaugsmes iespēju nogriešana (nepieļaušana, traucēšana). Ko tas nozīmē?

Pirmais latviešu nacionālists, kurš publiski paziņoja, ka viņš ir latvietis, bija Krišjānis Valdemārs. Viņa devums latviešu nācijas izveidē, stiprināšanā, latviskuma propagandēšanā, sazarota latviešu organizāciju tīkla izveidē un latviešu piesegšanā Krievijas impērijas augstākās ierēdniecības varas gaiteņos ir nenovērtējams, tāpēc viņu pamatoti var uzskatīt par latviešu garīgo ciltstēvu. Tad, lūk, Krišjānis Valdemārs bija vienlaicīgi gan latviešu nacionālists, kurš pilnībā sevi ziedoja savai tautai, gan arī internacionālists, kurš bija precējies ar vācieti (neskatoties uz aso politisko cīņu ar vāciešiem) un aktīvi strādāja arī citu tautu labā (pārsvarā krievu un igauņu, bet ne tikai).

Krišjāņa Valdemāra piemērs rāda ne tikai to, ka nacionālisms ir apvienojams ar internacionālismu, bet arī to, ka tas obligāti ir jādara. Citiem vārdiem sakot, nacionālisms kā ideoloģija ir līdz galam pagaidām vēl neattīstītu personību ideoloģija, kuras cēlais mērķis ir palīdzēt šīm personībām pārvarēt pēdējo dabīgā egoisma robežu un nonākt līdz internacionālām atziņām. Ja šī izaugsme nenotiek, tad persona vai nu paliek līdz galam neattīstītā (infantilā) stāvoklī vai arī sāk degradēt nacisma virzienā.

Tad, lūk, nacistu mērķis ir nogriezt šo ceļu uz augšu un maksimāli nepieļaut nacionālromantiķu izaugšanu par internacionālistiem. Tāpēc ir nepieciešama tik pat plaša internacionālismu noliedzoša propaganda. Latvijā arī tas ir novērojams. Praktiski tas izpaužas Padomju laiku un to sasniegumu noliegšanā, noklusēšanā, nomelnošanā un apmelošanā. Padomju politiskā sistēma tiek asociēta ar internacionālismu, kas tā lielā mērā arī ir, un tādā veidā tas tiek noliegts.

Papildus tam cita veida komunikāciju formātos tiek pragmatiski paskaidrots, ka internacionālisms vispār ir ļoti labi, tikai tas ir nereāls māneklis vai nesasniedzams ideāls. Cilvēce redziet ir kaut kas abstraksts, bet tauta (nācija) kaut kas konkrēts, tāpēc mīlestība uz savu tautu ir reāla, bet mīlestība uz cilvēci esot nereāla abstrakcija. Attiecīgi nacionālisms ir pēdējā cilvēka izaugsmes stadija, pēc kuras citu neesot. Viss, ar to faktiski tiek pateikts, ka citu tautību cilvēki vispār nav cilvēki, jo cilvēce ir abstrakcija, bet jāmīl ir tikai sava tauta, nevis cilvēce (attiecīgi arī citu tautību cilvēki). Vēl, vadoties no šādas loģikas, arī kristietība sanāk nereāla abstrakcija, jo saskaņā ar kristīgo dogmatiku Kristus mira nevis par savu tautu (jūdiem), bet gan par visu cilvēci. Un te kļūst redzama cita neoliberāļu un nacistu kopējā iezīme – kristietības nepieņemšana.

Kad nacionālromantiķu izaugsmes ceļš ir nogriezts, atliek tikai gaidīt to dabisku degradāciju vai arī palīdzēt tajā un pakāpeniski virzīt tos nacisma virzienā. Kā tas notiek? Vienkārši. Pamazām un pakāpeniski ar šķietami racionāliem argumentiem likvidējot vienu ideālistisku atziņu pēc otras un to vietā pārliecinot par atsevišķu nacistisku vai uz nacismu loģiski vedošu atziņu patiesumu. Cilvēks tās pieņem un jau no tā vien kļūst jau cits, bet tikai tādēļ tas uzreiz nekļūst par nacistu. Miera laikā tam var būt nepieciešams ilgstošs pārliecināšanas, iekšējo pārdomu, izvēles un rīcības ceļš (kara laikā vai saspringtās situācijās to var iziet ātri). Cilvēks ne visu var pieņemt, ne visu var pareizi saprast, no atsevišķām atziņām viņš var negribēt atteikties, kas pēc tam būtiski ietekmē tā turpmāko virzību. Pie noteiktas robežas viņš šajā virzībā var apstāties (iestrēgt) un, pats galvenais, pirms viņš ir pārgājis noteiktu robežu, viņam ir iespējams atpakaļceļš, kas var notikt pat ļoti strauji (cilvēks saprot, ka viņš ir ticis maldināts un apmānīts, pārvērtē visu un kardināli maina savus uzskatus). Šī iemesla dēļ šos cilvēkus nav ne korekti, ne pareizi un ne arī lietderīgi saukt par nacistiem kā to bieži mēdz darīt krievvalodīgajā vidē, bet ir vēlams izmantot citu terminu. “Nacistiski orientētie” visprecīzāk apraksta gan šādus cilvēkus, gan arī procesu, kura sastāvdaļa tie ir.

Aprakstītais process no nacionālromantiķiem uz nacistiem norit ne tikai “Nacionālās apvienības” un nacionālistu aprindu ietvaros, bet visa NA elektorāta un pat nozīmīgas latviešu daļas ietvaros. “Nacionālās apvienības” pragmatiķi šai ziņā daļēji pilda svarīgu saturēšanas funkciju, bremzējot “nacistiski orientēto” masu regresu un ievirzot tos kaut kādās konstruktīvās sliedēs, bet daļēji to neapzināti veicina tūlītēju politekonomisko ieguvumu vārdā. Pagaidām process nav noslēdzies. Ja tas notiks un nacisti iegūs nozīmīgu skaitlisko papildinājumu un pilnībā noformēs neoliberāļu – nacistu aliansi, tad Latviju un visus tās iedzīvotājus sagaida vairāk kā bēdīgs liktenis neoliberāli – nacistiskās diktatūras un/vai pilsoņu kara formā (Ukrainas scenārijs). Tāpēc no NA pragmatiķiem un iekšējās cīņas “Nacionālās apvienības” ietvaros par nacionālromantiķu un “nacistiski orientēto” apziņu tieši ir atkarīgs Latvijas liktenis.

No šīs cīņas izriet arī “Nacionālās apvienības” ideoloģija, nostāja un darbības, kas ir savdabīga visu spēku, politisko tendenču un perspektīvo plānu summāri vidējais rādītājs. Tādēļ NA pragmatiķi pat gribēdami nevar iebilst pret daudzām nacionālistiski pamatotām iniciatīvām, kuras faktiski ir destruktīvas. Tādēļ NA nevar pozitīvi izteikties par Krieviju, krieviem, krievu valodu un daudz ko citu. Tai pat laikā arī daudzas nacistu iniciatīvas pagaidām negūst atbalstu, par ko NA vadība tiek nopietni kritizēta. Tādēļ “Nacionālās apvienības” politiķi nav brīvi savā rīcībā un lielā mērā ir spiesti iet savas partijas biedru vairākuma un visa elektorāta pavadā.

Tas var šķist paradoksāli, bet Krievijai stabila, nacionāla un neatkarīga Latvija ir pietiekami pieņemama, jo konsekvents latviešu nacionālisms ir pilnīgā pretrunā “modernajām” “Rietumu vērtībām”, kas piešķir Latvijai Krievijas robežu sargājošas bufervalsts lomu (tas pats attiecas arī uz citām postsociālistiskām valstīm). Problēma ir apstāklī, ka nacionālisms var nebūt konsekvents, ka tas var būt stulbs un ka aizsedzoties ar nacionālismu kompradoriski elementi var realizēt slēptu vai atklātu antinacionālu politiku, kura var būt pretkrieviska. Tas arī notiek un politiskās cīņas tiek vestas par to, cik lielā mērā pretkrieviska un attiecīgi arī antinacionāla šī politika būs. Galējā variantā tas var radīt totāli katastrofālas sekas gan valstij, gan visiem tās iedzīvotājiem.

Kādēļ nav vērts atbalstīt “Nacionālo apvienību”? Tādēļ, ka nacionālisms vispār ir vēl nenobriedušu prātu ideoloģija un tādēļ, ka pašreiz latviešu nacionālisma galvenās tieksmes ir iracionālas, kontrproduktīvas un kaitīgas gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai, gan arī pašiem latviešiem. Tai pat laikā “Nacionālā apvienība” vismaz pagaidām nekādi nav uzskatāma par lielāko politisko ļaunumu, kādas ir neoliberālās partijas (pirmkārt “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība”), un to stingrā un konsekventā nostāja tradicionālo vērtību sakarā pat padara NA par noteiktā mērā sabiedriski lietderīgu politisko spēku. Laikā, kad neoliberāļi grasās iznīcināt visu cilvēcisko, tas ir daudz. Tāpēc, ja kādam nacionālais jautājums šķiet tik svarīgs un kaut kādā mērā ir bail no krieviem, tad “Nacionālā apvienība” var būt ciešama izvēle.

4.3. “Saskaņa” – viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem

Plaši tiek stāstīts, ka Latvija bija okupēta. Tas ir diskutabls apgalvojums. Bet tas, ka Latvija bija Padomju Savienības sastāvdaļa ir fakts. Padomju Savienība bija daudznacionāla centralizēta valsts (kā tagad patīk teikt – autoritāra), kurā cementējošo lomu pildīja krievi un krievu valoda. PSRS valsts valoda bija krievu, bet savienības republikās, to skaitā arī Latvijā, bija sava republikāniskā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu.

Republikāniskā līmeņa jautājumi tika atstāti republiku ziņā un centrs tajos īpaši neiejaucās, bet jomas, kuras Maskava uzskatīja par būtiskām, tika uzraudzītas un daudzi to lēmumi tika pieņemti centralizēti. Tā, piemēram, bija arī ar Latvijas industrializāciju un tās nodrošināšanai nepieciešamo strādnieku pieplūdumu no citām republikām, ko daudzi latvieši joprojām tik ļoti pārdzīvo. Latvijas PSR tas pacēla līdz tam nepieredzētos ekonomiskos augstumos, bet iedzīvotāju sastāvu izmainīja pietiekami nozīmīgi.

Republikas vadības līmenī bija izplatīta prakse, ka vai nu vadītāju vai arī vienu no tā vietniekiem iecēla Maskava. Parasti tas bija kāds no malas (attiecīgi – “krievs”) un viņam bija uzrauga, centra informētāja, vietējo grupējumu samierinātāja un reizēm arī neformāla tiesneša funkcijas. Latvijas Komunistiskajā partijā bija divas lielas neformālas grupas – latviešu un nelatviešu jeb “krievu”, jeb kā tagad mēdz teikt krievvalodīgo. Jau padomju laikā starp šīm grupām bija zināma spriedze. Dēļ Maskavas atbalsta faktiski vadošā bija nelatviešu grupa, kas latviešu nacionālkomunistiem dikti nepatika un pret ko tie visādos veidos iebilda un cīnījās. Tāda bija to laiku objektīvā realitāte un tur maz ko pa lielam varēja līdzēt. Tā laikam bija tā okupācija.

Viss kardināli mainījās līdz ar PSRS sabrukumu jeb sadalīšanu (kā kuram labāk patīk). Latvijas PSR kļuva par nacionālu 4.maija Latvijas Republiku, kura uzreiz uzsāka savu virzību uz Eiropas Savienību un drīzumā jau atkal ierasti iekļāvās lielā savienībā. Šo procesu iniciēja un praktiski realizēja PSRS Komunistiskā partija un slepenpolicija (“čeka”, VDK). Tas attiecas arī uz jaunās Latvijas politisko sistēmu. Ja Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru Anatoliju Gorbunovu nav līdz galam korekti saukt par visu latviešu partiju garīgo “tēvu”, jo viņš samērā ātri zaudēja ietekmi pār pietiekami lielu daļu latviešu politiskā spektra (gan dēļ kolēģu patstāvīguma tieksmēm, gan dēļ ārvalstu spēku ienākšanas Latvijā), tad krievvalodīgo politiskais spēks tika konsolidēts un to paveica LKP Centrālkomitejas Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs un viens no Latvijas Tautas frontes faktiskajiem organizētājiem Sergejs Dolgopolovs. Pašreiz šo politisko spēku sauc par sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”.

Līdz ar 4.maija Latvijas Republikas izveidošanu latviešu un nelatviešu politiskie grupējumi apmainījās vietām un nu nepielūdzamā objektīvā realitāte kļuva tāda, ka par vadošo kļuva latvieši. Dolgopolovs un “Saskaņa” to ir pieņēmuši, akceptējuši šādus spēles noteikumus, pielāgojušies jaunajai realitātei un nu jau vairāku gadu desmitu garumā ļoti cītīgi strādā, lai vai nu vienādotu politiskās pozīcijas vai arī, lai atkal iegūtu vadošo lomu. Latviešu nacionālkomunistu pēcteči par to kliedz kā aizkauti – “krievi nāk”.

“Saskaņai” tiek pārmests, ka tā ir Latvijas Republikai naidīga, ka viņi neesot patrioti utt. Tā nav taisnība. “Saskaņu” veidojošie spēki aktīvi piedalījās šīs valsts izveidošanā un visu šo laiku ar neatlaidīgu savu darbu to ir balstījuši, ko dara joprojām. Faktiski “Saskaņa” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem, bez kura tā nevar pastāvēt. Bez “Saskaņas” vienalga kādā veidolā Latvijas valsts eksistence nav iespējama.

“Saskaņa” savā līdzšinējā darbībā ir uzrādījusi lieliskas politiskās akrobātikas iemaņas. Esot sev nelabvēlīgos apstākļos (latviešu virsuzraudzībā un ar nepārtrauktu latviešu politekonomisko spiedienu), “Saskaņa” ir spējusi apvienot pietiekami dažādo un stipri pretrunīgo krievvalodīgo elektorātu, kurš jau vidējā līmenī rauti raujas latviešiem “dot pretī” pēc pilnas programmas. “Saskaņa” slāpē šīs tieksmes, ievirza tās dažādās konstruktīvās un ne tikai gultnēs un mēdz pat strikti novērst šādus izlēcienus. “Saskaņa” cītīgi stāv Latvijas miera sardzē, neskatoties uz to, ka paši latvieši to regulāri izaicina un provocē.

Krievvalodīgie ir dažādi. Ir krievi ar baltkrieviem un ir poļi ar ukraiņiem, kuri arī ir ļoti dažādi. Ir armēņi un ir azerbaidžāņi. Ir dažādi krievvalodīgie ebreji un ebreji vispār. Ir krieviskoti un ir internacionāli latvieši. Tam pāri iet reliģiskais un ideoloģiskais dalījums. Ir komunisti ar sociālistiem un ir pārliecināti kapitālisti, rietumu dzīvesveida piekritēji un pat monarhisti. Daudzi mēdz tādā vai citādā mērā orientēties uz Krieviju un kādu no tās politiskajiem spēkiem. Ir Krievijas opozicionāri. Un kā lai viņus visus apvieno nelabvēlīgos apstākļos, kad atrodies padotības stāvoklī un neesi pilnīgi brīvs savā rīcībā?! “Saskaņai” tas lielā mērā ir izdevies.

Vislielāko “Saskaņas” elektorāta apvienošanas darbu ir paveikuši latviešu politiskie spēki un viņu elektorāts ar savu nepārtraukto naidīgumu. Tāpēc “Saskaņai” pret latviešiem nekādu īpašu aģitāciju veikt nevajag, jo to paveic paši latvieši. “Saskaņai” ir tikai jāuztur pārliecība, ka viņi ir krievvalodīgo interešu aizstāvji un latvieši šai ziņā ar saviem uzbrukumiem “Saskaņai” stipri palīdz. Tādējādi galvenais “Saskaņas” elektorāta konsolidācijas elements ir “pret latviešiem” vai “pret netaisnīgo latviešu politiku” (kā kuram labāk patīk).

Bet “Saskaņa” ar to vien neaprobežojās un piedeva savam elektorātu vienojošajam saistelementam ļoti pievilcīgu un konstruktīvu ideoloģisko formu. Formulējums “pret” savā būtībā ir destruktīvs, tāpēc to ir grūti izmantot konstruktīvos nolūkos, tas ir nepievilcīgs un nestabils. “Saskaņai” izdevās “pret” formulu izteikt konstruktīvā un visiem pievilcīgā izteiksmē. Latvieši ar savu politiku šķeļ un naido, kas arī ir galvenais krievvalodīgo neapmierinātības iemesls un “pret” noskaņu cēlonis, tāpēc ir jābūt nevis “pret latviešiem”, bet pret šādu politiku, kas izteikta pretējā nozīmē arī ir saskaņa. “Saskaņa” ir par saskanīgumu, par visu saticīgu līdzāspastāvēšanu. Tai skaitā arī par latviešiem.

Ar šo gandrīz ideālo ideoloģisko nostāju “Saskaņa” ir pieteikusi pretenzijas uz kārtējo lomu maiņu (uz vadošo lomu), jo šķelšanās un naidošanās ir plaši izplatīta starp pašiem latviešiem, kas atstāj ļoti negatīvas sekas gan uz valsti, gan visu sabiedrību. Tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad latviešu politiķos smagi vīlušies latvieši masveidā sāks atbalstīt ideoloģiski perfektās “Saskaņas” pamatnostādnes, kura tās pēc savas sapratnes un savu iespēju robežās arī cenšas īstenot (vismaz radīt to īstenošanas šķitumu).

“Saskaņa” uz savu mērķi iet lēnām, pacietīgi un ļoti uzmanīgi akceptējot visas puslīdz pamatotās latviešu iegribas. “Saskaņa” ir politiskais spēks, kurš ik dienas smagi strādā savas ietekmes pakāpeniskai pavairošanai. Šai ziņā “Saskaņa” ir uzskatāma par visuzcītīgāko Latvijas politisko spēku, ar kuru konkurēt varbūt vēl varētu Lemberga izdresētā “Latvijai un Ventspilij”. No tā savukārt arī izriet augstāks “Saskaņas” profesionālais līmenis.

Tomēr “Saskaņai” ir arī būtiski trūkumi, kuri var būt nozīmīgi traucējoši tās mērķu sasniegšanai un kuri pie noteiktiem apstākļiem var kalpot kā “Saskaņas” politiskā kapitāla iznīcināšanas līdzeklis.

Kā jau tika minēts “Saskaņa” atrodas padotības stāvoklī nosacītajam latviešu politiskajam grupējumam, tādēļ tā savā rīcībā nav brīva. Tas izpaužas gan kā solījumu nepildīšana, gan kā sava elektorāta nepietiekama aizstāvēšana vai pat nodošana atsevišķos jautājumos, gan arī kā tādu iniciatīvu atbalstīšana, kuras neatbilst elektorāta interesēm vai uzskatiem. Par to “Saskaņa” tiek daudz un smagi kritizēta, bet kopumā elektorāts situāciju saprot un to piedod. Sak, pie tā visa ir vainīgi latvieši, kuri visa cita starpā nelaiž “Saskaņu” pie politiskās varas.

Bet ir viena lieta, ko “Saskaņas” elektorāts savai partijai nepiedos. Pirmsvēlēšanu laikā publiskajā telpā parādījās informācija, ka “Saskaņa” ir kā dalībniece Eiropas homoseksuālistu organizācijā „Rainbow Rose”un ka pašas “Saskaņas” iekšienē ir kaut kāda tās biedru – homoseksuālistu grupa. “Saskaņa” to īpaši nekomentēja un plašu rezonansi šī informācija neguva. Un pēc būtības nekas ārkārtējs tas iespējams arī nav, jo kādēļ gan “Saskaņā” nevarētu būt biedri – homoseksuālisti un kādēļ viņi nevarētu ņemt dalību attiecīgā Eiropas līmeņa organizācijā, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka ES tas skaitās ļoti moderni un tas var būt kā nosacījums, lai partija taptu uzņemta Eiropas sociāldemokrātisko partiju kopībā. Viss ir korekti un pragmatiski, bez savu kaišu publiskošanas un lepošanās ar to.

Vēl ir liecības un cirkulē baumas, ka galvenie lēmuma pieņēmēji “Saskaņā” nav diez ko tradicionāli. Par to, ka tādam simpātiskam vīrietim kā Ušakovs tik ļoti neiet ar sievietēm, smīkņā jau pietiekami sen un plaši. Tā kā oficiālā līmenī tas netiek komentēts (neviens no kastes laukā nelien un ar savām kaitēm nelepojas) un netiek dots nopietns pamats tālāk attīstīt šo tēmu, arī pret to elektorāts izturas samērā iecietīgi.

Bet… Ja gadījumā “Saskaņas” slēptie netradicionāļi pārcentīsies ar savu maskēto piespēlēšanu neoliberāļiem viņu antisabiedriskajās destrukcijās vai arī ja “Saskaņa” sāks kaut ko no tā atbalstīt atklāti, tad elektorāts to nepiedos un tā būs “Saskaņas” politiskā pašnāvība. Pietiek ko tādu sākt darīt un drīz vien gandrīz katrs “Saskaņas” vēlētājs zinās, ka patiesībā “Saskaņa” ir “pidari” un atbalstu tai vairs nesniegs. Krievi noteiktas lietas nepiedod.

No augstāk minētā izriet divi secinājumi. Pirmkārt, laikā, kad tradicionālās vērtības un cilvēcība ir tik ļoti apdraudēta, arī ar “Saskaņu” ir jābūt uzmanīgiem, jo dēļ tās slēptajiem netradicionāļiem nevar zināt, kādu faktisko nostāju tā ieņems šajos vitāli svarīgajos jautājumos. Var uzmest, var paslepus piespēlēt neoliberāļiem un, ja sajuks prātā, var sākt to darīt arī atklāti. Šīs bažas pastiprina “Saskaņas” izvairīšanās no konkrētas pozīcijas formulēšanas tradicionālo vērtību aizsardzības jautājumā, kā arī atsevišķu “Saskaņas” pārstāvju, kuri to aktīvi dara, liktenis. Piemēram, Irina Cvetkova bija spiesta aiziet no “Saskaņas” un Jūlijai Stepaņenko arī neizskatās, ka ietu diez ko viegli. Rodas iespaids, ka “Saskaņā” šāda pozīcija netiek atbalstīta neskatoties uz to, ka tāda ir dzelžaina “Saskaņas” elektorāta pārliecība. Tas ir vairāk kā dīvaini.

Otrkārt, krievi tomēr nav latvieši un “Saskaņa” nevar atļauties to, ko atļāvās un turpina atļauties “Vienotība”, tāpēc “Saskaņas” nostāšanās uz atklāti neoliberāla ceļa ir ļoti mazvarbūtiska (bet iespējama, ja “Saskaņa” kā organizācija sajuks prātā; tā reizēm mēdz notikt), tāpēc, ja kādam gribas formulēt, kurš ir lielāks ļaunums “Saskaņa” vai latviešu neoliberāļi (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!”), tad viennozīmīgi par tādiem ir uzskatāmi latviešu neoliberāļi. “Saskaņa” varbūt var nodarīt noteiktu ļaunumu (bet visdrīzāk to nemaz nedarīs), bet latviešu neoliberāļi jau to dara un ir noskaņoti turpināt un pastiprināt šīs antisabiedriskās destrukcijas.

Otrs nopietns “Saskaņas” trūkums ir tās iesaiste bērnu tirdzniecības caur adopcijas procedūrām shēmās. Iespējams pēc noteiktas publicitātes tas tiek veikts daudz uzmanīgāk un ierobežotākā apjomā, bet visdrīzāk viss turpinās. Bērni ir tā lieta, kas “Saskaņas” elektorātam ir kaut kas svēts, tāpēc, ja plaši taps zināms par “Saskaņas” mahinācijām šai jomā, tad tas var izraisīt nopietnus elektorālos zudumus.

Bet te “Saskaņai” ir nepietiekams, tomēr kaut kāds attaisnojums. Ne “Saskaņa” izdomāja un izveidoja šīs bērnu tirdzniecības shēmas. To izdarīja latvieši, starp kuriem var minēt arī leģendāro nacionālkomunisti Āriju Iklāvu un vēlāko “Vienotības” līderi Solvitu Mellupi (Āboltiņu). “Saskaņa” tikai pievienojās šo shēmu izmantošanai un padarīja tās “godīgākas”. Ja sākotnēji pārdoti tika pārsvarā krievvalodīgie bērni, tad līdz ar “Saskaņas” dalību tās sāka izmantot pret visiem bērniem neatkarīgi no tautības. Tas, protams, nav attaisnojums, bet arī vainot tajā tikai “Saskaņu”, paralēli nevainojot visas latviskās partijas (to skaitā arī TB/LNNK), ir netaisnīgi un pēc būtības maldinoši. Ja “Saskaņa” ko tādu atļautos pati uz savu galvu, tā sen jau būtu samalta miltos.

Kā trešo “Saskaņas” trūkumu var minēt tās organizatorisko pieeju, kura nesaskan ar latvisko mentalitāti. Lielas teritorijas un lielas valstis ir grūti pārvaldīt. Lai to veiksmīgi darītu, ir jāspēj pareizi formulēt likumus un jāpanāk to beziebildumu izpilde. Šādu pieeju var nosaukt par likuma diktatūru un tā vairumam cilvēku parasti nepatīk, jo likumus nav iespējams uzrakstīt visiem gadījumiem, tie mēdz būt nepilnīgi, tos mēdz ļaunprātīgi izmantot un likumi ir bezpersoniski un attiecīgi arī necilvēcīgi.

Latvieši ir maza zemnieku tauta, kura vēsturiski ir dzīvojusi mazās sabiedrībās, kuras ir salīdzinoši viegli pārskatāmas. Tāpēc latviešiem likums pats par sevi nav svēts un sabiedrībā nepastāv nepieciešamība ievērot likumus par katru cenu. Kā jebkuru mazskaitlisku sabiedrību pārstāvji, latvieši lietas vispirms skata pēc būtības un tikai pēc tam, ja nepieciešams, pievēršas tās likumiskai pusei. Šādai pieeja ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Tādā veidā ir iespējams mīkstināt vai pat lielā mērā novērst gan likumu trūkumus, gan to necilvēcisko dabu. Tas ir labi. Tai pat laikā likumu neievērošana var izvērsties ļaunprātīgā pieradumā, kurš sasniedzot noteiktus apmērus, var apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu. Tāpat šāda likumu uztvere limitē sabiedrības attīstību, neļaujot tai izvērsties plašumā, jo sasniedzot noteiktu skaitlisko apjomu, sabiedriskā regulācija pēc būtības kļūst fiziski neiespējama.

“Saskaņai” ir raksturīga izteikta likuma diktatūras pieeja, kas ir loģiski kaut vai tikai dēļ attiecīgas Krievijas tradīcijas esamības. Izmantojot arī šo pieeju “Saskaņas” struktūras ir konsolidējušas savu elektorātu, šai procesā pret to reizumis izturoties pat pietiekami nežēlīgi. Un elektorāts to pacieš, jo akceptē šādu pieeju. Tad, lūk, ja “Saskaņa”, iegūstot varu, līdzīgā kārtā mēģinās pārvaldīt Latviju un tā izturēties arī pret vairumu latviešu, tad tas var izraisīt pietiekami spēcīgu dabisku pretreakciju, kas var stipri mazināt vai nonivilēt “Saskaņas” ilgi un grūti sapelnītos politiskos sasniegumus.

Visnepatīkamākais šai ziņā ir apstāklis, ka nav īsti skaidrs, kāds tad būtu pareizais organizatoriskais veids, jo no vienas puses “viens likums, viena taisnība visiem” un, ja jau pret savējiem ir likuma diktatūra, tad kādēļ, lai radītu kādus īpašus izņēmumus. No otras puses latviešu pieeja arī nez vai ir pārņemama un izmantojama, gan tādēļ, ka “Saskaņai” tā ir sveša, gan tādēļ, ka arī tai ir savi nopietni trūkumi, gan arī tādēļ, ka pašas latviskās partijas to jau ir diskreditējušas. Tā nu sanāk, ka tikai dēļ šī apsvēruma “Saskaņas” nonākšana pie varas reāli nekādu saskaņu Latvijai var neatnest un savstarpējo pāridarījumu riņķa dancī var tikt uzsākts jauns cikls. Bet iespējams “Saskaņai” arī šo problēmu izdosies atrisināt vai mazināt ar kāda izsmalcināta politiskās akrobātikas trika palīdzību.

Ja apskata “Saskaņas” nonākšanas pie varas perspektīvu, tad ir jāņem vērā, ka “Saskaņai” šai gadījumā būs stipra tieksme visādā veidā atdarīt latviešiem to, ko viņi šos vairāk kā 20 gadus ir darījušie krievvalodīgajiem. “Saskaņas” vadība šos procesus visdrīzāk maksimāli mēģinās bremzēt un ierobežot, jo dēļ tā varas prieki ātri vien var arī beigties, bet tāda tendence būs un tā visdrīzāk gūs kaut kādu izpaudumu. Latvieši ar savu neapdomīgo un netaisnīgo izturēšanos ir nospriegojuši atsperi, tāpēc tās izlāde ir neizbēgama.

Kā atsevišķa, bet svarīga šāda veida procesu epizode ir jāmin Latvijas izglītības sistēma. “Krievu laikā” bija latviešu skolas, kur latvieši varēja mācīties dzimtajā valodā. Jā, skolu varbūt varēja būt vairāk un jā, bija jāmācās viens papildus gads salīdzinājumā ar krievvalodīgajiem. Bet kvalitatīva izglītība dzimtajā valodā bija plaši pieejama.

Latvieši, kļūstot par galvenajiem noteicējiem Latvijā, sāka darīt to, ko krievi savulaik nedarīja – viņi sāka iznīcināt krievu skolas. Krievvalodīgo bērni attiecīgi sāka saņemt sliktākas kvalitātes izglītību un nu to ir plānots likvidēt vispār. Visu, arī matemātiku un fiziku, krievvalodīgajiem drīzumā var nākties mācīties latviski, kas pats par sevi jau samazina to izglītības kvalitāti (bez tam latviešu radītie mācību materiāli visbiežāk ir mazāk kvalitatīvi kā krievu valodas analogi). Tā ir dziļi netaisnīga un dziļi nelietīga rīcība, ko aktīvi vai ar klusējošu piekrišanu atbalsta pietiekami liela latviešu daļa. Par to “Saskaņa” var mēģināt sodīt latviešus.

“Saskaņu” daudz un asi kritizē par to, ka tā neieņem pietiekami stingru pozīciju krievu skolu aizstāvības jautājumā un ar savu faktisko pasivitāti to pieļauj. Tā tas visdrīzāk ir politiskā lietderīguma dēļ. Šo jautājumu “Saskaņa” tagad neredz kā atrisināt, saskata, ka latvieši veic kārtējo lielo muļķību, rokot sev kārtējo bedri, un visdrīzāk plāno to tādā vai savādākā veidā kaut kad nākotnē “atspēlēt”.

Kā “Saskaņa”, nonākot pie varas, varētu “atspēlēt” krievu skolas iznīcinošo izglītības reformu? Ja tā pamēģinātu to vienkārši atcelt vai būtiski mīkstināt, tad visdrīzāk latviešu politiķi sāktu mobilizēt aprobežoto latviešu masas. Tas varētu arī neizdoties, bet lieku un nevajadzīgu saspīlējumu gan radītu. Tāpēc izglītības reformu “Saskaņa” visdrīzāk neatcels. Bet tas, ko tā var izdarīt, ir “pilnveidot” šo reformu, papildinot to ar uzstādījumu, ka katram skolēnam ir jāprot trīs valodas – latviešu, angļu un krievu. To “Saskaņa” jau tagad saka atklāti un tas ir viens no tās pirmsvēlēšanu solījumiem.

Ko tas nozīmē? To, ka latviešiem nāksies atkal sākt mācīties krievu valodu un tas ir labi. Tāpat, tas var būt arguments, lai mīkstinātu krievu skolu latviskošanu, jo krievu valoda tomēr arī ir jāprot. Tomēr, ja aprobežotie latvieši sasparosies, viņi var panākt krievu valodas izņemšanu no šī saraksta.

Bet par angļu valodu strīdu nebūs. Un, ja angļu valoda tiek noteikta kā obligāti pārvaldāma, tad tas dod iespēju pieļaut Latvijas augstskolās angļu valodas lietošanu. Tas savukārt nozīmē, ka dažu gadu laikā latvieši lielā mērā vai pilnībā var palikt bez augstākās izglītības dzimtajā valodā, jo augstskolām var būt izdevīgāk pasniegt angliski, nevis latviski (nevajag tulkot materiālus, var pieaicināt vieslektorus un var pārdot savus “pakalpojumus” ārvalstu studentiem). Par šāda veida augstskolu komercializācijas pieeju “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis publiski iestājas jau labu laiku.

Tātad, latvieši likvidēja augstāko izglītību krievu valodā, bet te, lūdzu, tiek faktiski likvidēta augstākā izglītība latviešu valodā. Krieviski augstāko izglītību var dabūt Krievijā un studentiem no Latvijas šai ziņā ir nozīmīgas atlaides, bet latviski iegūt augstāko izglītību tad vairs nevarēs. Ar šādu pieeju varēs mēģināt atjaunot arī augstāko izglītību krievu valodā, ja pret to nebūs skaļi iebildumi.

Bet tas vēl nav viss. Viens no krievu skolu likvidēšanas argumentiem ir apsvērums, ka, mācoties latviski, krievvalodīgie bērni labāk iemācīšoties latviešu valodu. Tas ir pedagoģiski absurds apgalvojums, bet tāds arguments plaši tiek lietots. Tad krievvalodīgie latviski runāšot “bez akcenta”, kas esot tik labi. Tas, ko aprobežotie latvieši nesaprot, ka šo pašu pieeju var pielietot pret viņiem pašiem un tādā veidā iznīcināt arī latviešu skolas. Ir taču jāiemācās runāt angliski, tāpēc ir lietderīgi sākt mācīties angliski jau pamatskolā. Vēl jo vairāk, ja augstskolās apmācības notiek angliski, jo skolai skolēni ir jāsagatavo augstskolai. Un viss, kā sauc, tā atskan, ko dari citam, to saņem pats.

Krieviem jau tagad ir vienalga kādā svešvalodā mācīties skolā – latviešu vai angļu (labāk – angļu), pie tam Krievijā krievu skolas paliek un ir iespējams iegūt apmācību materiālus. Anglo – amerikāņu sabiedrotajiem angļu valodas plaša ieviešana ir ļoti patīkama un pret to tie noteikti neiebildīs un iespēju robežās atbalstīs. Bet latviešiem tā visa rezultātā savu skolu vairs nebūs. Viss. Latvieši iznīcina krievu skolas, tāpēc pretī tie var saņemt latviešu skolu iznīcināšanu pēc tās pašas shēmas, bet ar sabiedrotajiem kā iznīcināšanas līdzekli.

“Saskaņa” un tās elektorāts pašreiz līdzinās pelnrušķītei, kura dienu no dienas smagi strādā, lai nodrošinātu nepateicīgajām latviešu dāmītēm elegantu dzīvi. Diemžēl dzīve nav pasaka un ir liels risks, ka šodienas pelnrušķīte pēc laulībām ar princi (pēc varas iegūšanas) pārvērtīsies par ļauno karalieni, kuras saindētie āboli ir mazākais, ko tā mēģinās nodarīt latviešu sniegbaltītei. Cerams, ka tā nenotiks, bet tādēļ pašiem latviešiem vajadzētu beidzot sākt just mēra sajūtu un pārstāt atbalstīt nelietīgo pretkrievu politiku.

4.4. “Zaļo un Zemnieku savienība” – mūsdienīga parodija par vēlīno “Latvijas Komunistisko partiju” ar suicidālām tieksmēm

“Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS) ir partiju apvienība, kuru veido “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”, “Latvijai un Ventspilij” un nu arī “Liepājas partija”. ZZS ir nozīmīga elektorālā bāze un ap to ir sapulcējušās latviešu konservatīvo pragmatiķu masas. Šai ziņā ZZS stipri līdzinās vēlīnai “Latvijas Komunistiskai partijai”, kas nav brīnums, ņemot vērā lielo bijušo LKP biedru skaitu tās sastāvā un apstākli, ka ZZS lielā mērā ir divu rajona līmeņa kompartijas funkcionāru mūža darbs – Augusta Brigmaņa un Aivara Lemberga.

Pēc PSRS sadalīšanas un Komunistiskās partijas likvidēšanas Brigmanis ar Lembergu nemētājās no partijas uz partiju, bet uzcītīgi un pacietīgi kā nu prot sāka veidot savu partiju un guva panākumus, pārspējot tajā savu agrāko ideoloģisko priekšnieku Gorbunovu. Un tāpēc dabiski partija sanāca tik līdzīga LKP, kas arī tik ļoti piesaista konservatīvo vēlētāju masas, kuras, pašas to neapzinoties, ilgojas pēc padomju laiku noteiktības, kārtības un stabilitātes. Tāpēc ZZS ir pietiekami plašs un reāls tautas atbalsts, ko līdz šim nav spējusi būtiski mazināt nekāda melnā propaganda un tāpēc ZZS ir pastāvīgs pretvalstisko, prettautisko un antikomunistisko spēku uzbrukuma objekts.

Diemžēl Zaļo un Zemnieku savienība sirgst ar līdzīgu kaiti kā savulaik Latvijas Komunistiskā partija un tās lielākā ienaidniece, kura var to iznīcināt, ir viņa pati. Ap ZZS sapulcējušies izmanīgie pragmatiķi un mazie “dzīves saimnieciņi” savā pašapmierinātībā, pārgudrajā viszinībā un falšajā pārliecībā visu “nokārtot”, nemaz līdz galam neredz un nepamana ne tikai sev iznīcinošas ārējās izmaiņas, bet arī partijai nāvējošu iekšpartejisko sabotāžu. Tā rezultātā ZZS ir raksturīgs politiskais neadekvātums, kurš nu jau sāk pāraugt acīmredzamās suicidālās tieksmēs.

Zaļo un Zemnieku savienības vēlētājs ir konservatīvs, kuram nav pieņemamas neoliberālās preteklības. Tāpēc ZZS, izejot tikai no elektorālā izdevīguma principa, teorētiski vajadzētu iestāties par tradicionālām vērtībām. Faktiski sanāk savādāk. Vienā no pēdējo gadu izšķirošajiem atslēgjautājumiem ZZS vadība ar Brigmani un Lembergu priekšgalā nodemonstrēja noziedzīgu tuvredzību un pasīvi atbalstīja “Stambulas konvenciju”, jo tā „nav izdzertas kafijas tases vērta”. Ja šis jautājums nebūtu izraisījis plašu sabiedrisko rezonansi un procesā atklāti neiejaukto katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, tad ZZS pieļautu “Stambulas konvencijas” ratifikāciju un līdz ar to sevi politiski norakstītu. Pagaidām nesanāca.

Pēc vienas iekšpartejiskās destrukcijas uzreiz sekoja cita. Ik pa laikam ir nepieciešamas dažāda veida reformas un tās mēdz būt sāpīgas, kādēļ tās daudziem nepatīk, bet ir reformas un ir apzināta vai neapzināta reformējamās sfēras traumēšana vai iznīcināšana. Reformas ir jebkura augsti stāvoša diversanta vislabākais piesegs, jo ļauj maz pamanāmi un nesodīti nodarīt maksimālu kaitējumu.

Tur bija jābūt īpaši neapdāvinātam vadītājam un/vai īpaši ciniskam nelietim, lai pieļautu tādu e-veselības ieviešanu, kāda tā tika veikta. Anda Čakša to izdarīja un Māris Kučinskis to atklāti atbalstīja. Bet ar to nekas nebeidzās un tā vietā, lai atlaistu vainīgos, publiski to nopeltu un novērstu kaitējumu, reforma tika turpināta it kā viss būtu kārtībā un nekas dramatisks nebūtu noticis. Un tam sekoja nākamais politiskais noziegums – veselības aprūpes atņemšana nozīmīgai iedzīvotāju daļai un tāda precedenta radīšana, kas ļauj legāli bez veselības aprūpes atstāt vairumu iedzīvotāju. Par tādiem “sīkumiem” kā ārsta ētika un Hipokrāta zvērests nemaz nav vērts runāt.

Un pēc tā visa ZZS vēl savos reklāmas materiālos nekautrējas rakstīt “Mēs esam veselība” un plātīties ar Čakšas fizionomiju. Tas neveicina ārstu, farmaceitu un zinošāko pacientu vēlmi balsot par tādiem “saimniekiem”. Tāpēc, pat ja šajās vēlēšanās ZZS vēl netiks sodīta, tad var prognozēt, ka tās ārprāts nerimsies un pārskatāmā nākotnē tai ar savu neadekvāto rīcību tomēr izdosies sevi politiski piebeigt.

Šai ziņā visdīvainākā ir Brigmaņa un Lemberga reakcija, kuri ir pietiekami kompetenti, lai spētu saprast, kas notiek un kādas tam var būt sekas. Ja Brigmani kaut kādā mērā vēl var saprast, jo visam ir sava cena, ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties un cilvēki noteiktās situācijās mēdz upurēt arī savu mūža darbu, tad Lemberga tuvredzība ir neizprotama, jo gan no ZZS, gan viņa paša politiskās labklājības un popularitātes konservatīvo masu vidū ir tieši atkarīga ne tikai viņa brīvība, bet iespējams arī dzīvība.

Plaši tiek apgalvots, ka Lembergs esot zaglis. Tāpat Lembergs tiek parādīts kā ietekmīga organizēta noziedzīga grupējuma līderis. Visdrīzāk daudz kas, ko piedēvē Lembergam, tā arī patiesībā ir, bet… Vai viņš ir vienīgais un kā vispār viņam vajadzēja rīkoties Komunistiskās partijas kraha apstākļos? Ja Lembergs ir zaglis, tad ne tikai zagļi ir daudzi citi, bet arī daudzas respektablas starptautiskas kompānijas ir zagtu mantu uzpircēji un Latvijā ir jāveic visas nozagtās mantas konfiskācija. Tā tas arī ir, bet nez vai tie, kuri Lembergu saukā par zagli, vēlas šāda scenārija attīstību, jo tad cietumā nokļūtu un bez mantas paliktu arī viņi paši.

Tas, ko Lembergs izdarīja Ventspilī ir puslīdz pieņemams risinājums, ko varēja izdarīt pārliecināts komunists savas organizācijas kraha apstākļos, – viņš pārrakstīja uz sevi un kolēģiem visu agrāko sabiedrisko īpašumu un centās mežonīgā kapitālisma apstākļos turpināt pildīt savus pienākumus kā iepriekš. Komunists – miljardieris taču varot izdarīt daudz vairāk nekā pliks un nabags revolucionārs. Markss iespējams iebilstu un viņam varbūt būtu taisnība, bet cilvēki to jūt un novērtē, tāpēc arī sniedz Lembergam savu pasīvo atbalstu, neskatoties uz tā neiedomājami plašo un intensīvo nomelnošanu.

Patīk tas vai nepatīk, bet Lembergs pret paša gribu jau labu laiku vairs nepieder sev. Lembergs ir pārvērties par latviešu konservatīvo pragmatiķu simbolu, ikonu ap kuru masas pašregulējoši grupējas, koncentrē spēkus, mēģina izdzīvot un uzturēt kārtībā savu vidi. Un kā šāds simbols Lembergs no vienas puses ir liela vērtība lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, bet no otras puses tas ir nopietns un nepārvarams traucēklis tiem spēkiem, kuri grib nāvīgi izkropļot un/vai iznīcināt gan Latvijas valsti, gan visu sabiedrību. Viņiem iespējams nav nekas iebilstams pret pašu Lembergu personiski, bet tiem ir kategoriski nepieņemams un traucējošs Lembergs kā ikona. Tāpēc šis simbols ir jāiznīcina, ko vairs nevar izdarīt, neiznīcinot pašu Lembergu personiski.

Nevar visu laiku teikt “zaglis” un neko neizdarīt, jo tas nonivilē šo teicēju autoritāti.
Pēc tam, kad tik liels skaits politiķu, žurnālistu, “ekspertu” un mediji vispār Lembergu ir apsaukuši par zagli, “smagos noziegumos apsūdzēto”, apvainojuši organizētas noziedzīgas grupas vadīšanā un plaši to izbazūnējuši, viņiem atpakaļ ceļa vairs nav un Lembergs agri vai vēlu kā minimums ir jāieliek cietumā. Ja to neizdara, tad šo teicēju politiskās iespējas samazinās vai zūd, bet Lemberga politiskais svars tikai pieņemas spēkā kaut vai tikai tādēļ, ka tas nozīmē, ka apvainotāji ir nespējnieki, bet Lembergs ir pat ļoti rīcībspējīgs politiķis.

Lembergs, iespējams pašam to līdz galam neapzinoties, savulaik uzsāka konfrontāciju ar pretinieku, kuram ir nospiedošs pārspēks. Teorētiski Lembergs šim spēkam ir puteklītis, ko tas var jebkurā mirklī samalt miltos. Bet mazs cinītis gāž lielu vezumu, viens smilšu graudiņš var apstādināt mehāniskā pulksteņa darbību un no vienas dzirksteles var izcelties liels ugunsgrēks. Lembergu ir paglābusi un glābj ne tikai viņa rīcībā esošie resursi, ne tikai viņa augstā profesionalitāte un ne tikai citi apstākļi, bet pirmkārt viņa popularitāte konservatīvajās tautas masās. Aiz Lemberga oponentiem stāvošie spēki nebaidās no Lemberga, viņa bagātības un ietekmes, kura salīdzinājumā ar viņu pašu, ir niecīga. Viņi baidās pataisīt Lembergu par latviešu nacionālo mocekli ar kura vārdu uz lūpām un tēlu sirdī latviešu nacionāli – konservatīvās aprindas izmisīgi cīnīsies ar neoliberālo zarazu gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgi.

Ir daudz veidu kā var atbrīvoties no Lemberga, bet sekas tam ir neprognozējamas, jo Lemberga mocekļa liktenis var pamodināt daudzus pašreiz pašapmierinātībā snauduļojošos konservatīvos pragmatiķus. Viņi var saprast, ka Lemberga liktenis “zvana par viņiem” un uzsākt aktīvi rīkoties. Tāpēc, kamēr Lembergs ir populārs, viņš praktiski ir neaizskarams.

Tāpēc vairāk kā neizprotama ir Lemberga kā minimums vienaldzīgā pasivitāte jautājumos, kas grauj gan viņa virspartijas, gan paša personisko popularitāti. Ja ārējs spiediens un apliešana ar mēsliem Lemberga tēlam kaitē maz un pat noteiktā mērā palīdz, tad personiski pats Lembergs ar savu nodevīgo rīcību to var iznīcināt pietiekami ātri. Izskatās, ka tas pašreiz arī notiek. Ja tas tā turpināsies, konservatīvās masas novērsīsies no ZZS, Lembergs zaudēs politisko ietekmi, pēc kā ar viņu varēs darīt visu, kas ienāk prātā. Labākajā šī scenārija attīstības gadījumā Lembergu tikai ieliks cietumā, bet sliktākajā gadījumā “saniknotā tauta” izrēķināsies ar Lembergu līdzīgi kā ar Kadafi, kurš arī izmisīgi centās visādi atpirkties no nelabvēļiem un bija pārliecināts, ka viņam tas ir izdevies.

Viens no galvenajiem Lemberga iekšpolitiskajiem pretiniekiem ilgu laiku bija Šķēle un “Valmieras grupējums”. Šīs pretrunas šķietami it kā izliekas pierimušas, iespējams arī dēļ plaši iztiražētās “cīņas ar oligarhiem”, kur abus konkurentus vienādā mērā dedzināja uz sārta. Tomēr ir indikācijas, kuras liecina, ka abu grupu palieku konfrontācija turpinās un ZZS suicidālā politika iespējams ir viena no tās izpausmēm.

Par komunistu noziegumiem kādu vajadzēja sodīt un viens vainīgais tika atrasts – Alfrēds Rubiks. Tagad vajag atrast vismaz vienu grēkāzi, kuru sodīt par 4.maija Latvijas Republikā pastrādāto politisko noziegumu katastrofālajām sekām. Vainīgie jau ir nominēti – oligarhi, tagad atliek tikai vienu no viņiem sodīt. Brīvprātīgo uz upura lomu nav, tāpēc pārējiem oligarhiem var tikt piedāvāta sekojoša loģika – vai nu jūs vai nu viņš. Sentimentālu muļķu nav. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka bijusī “Tautas partijas” sabiedrotā “Liepājas partija” (sena Ventspils konkurente) un bijušie “Tautas partijas” biedri un neformālie atbalstītāji, kuri ir sastājušies ZZS, to pamazām no iekšienes iznīcina. Pagaidām izskatās, ka tas pietiekami veiksmīgi izdodas.

ZZS politiskais krahs konservatīvajam Latvijas sabiedrības vairākumam radīs katastrofālas sekas. Pirmkārt, tā ietvaros neoliberāļi ieviesīs daļu no savām preteklībām. Otrkārt, vajadzēs atkal iziet grūto un reizēm sāpīgo jaunas konservatīvas organizācijas veidošanas un spēku konsolidācijas procesu, kura veiksmīgums nebūt nav garantēts. Katastrofas vienmēr dod arī lielas iespējas, bet to neizmantošanas gadījumā var iestāties arī nāve, tāpēc visiem būtu labāk, ja ZZS tomēr attaptos un pārstātu zāģēt zaru uz kura paši sēž.

4.5. “Latvijas Reģionu apvienība”

Ja nepieciešams pāris vārdos noraksturot “Latvijas Reģionu apvienību” (LRA), tad to ir grūti izdarīt. Tajā nav nekā unikāla, tai pat laikā tā vismaz pagaidām ir vērā ņemams politiskais spēks. LRA ir konservatīva partija, kuras personālsastāvs neradītu pārāk daudz jautājumu, ja pēdējā mirklī tā pie sevis neuzņemtu un pirmajos numuros neieliktu staiguli Smiltēnu.

LRA pēc nosaukuma ir reģionu partija, bet faktiski šāds nosaukums ir maldinošs, jo tajā nesastāv visas reģionu partijas, kuras ir pārstāvētas arī citās apvienībās un sarakstos. Tāpēc LRA ideoloģiski ir “nekāda partija”, kurai tas līdz šim nav traucējis gūt elektorālus panākumus.

Ja LRA apskata iekšpolitiskās konjunktūras kontekstā, tad no vienas puses LRA var būt kā viena “drumstala”, caur kuru kāds spēks mazliet sevi cenšas ievirzīt Saeimā, bet no otras puses tā ir kā nozīmīgs “balsu atņēmējs” pārējām konservatīvām partijām.

4.6. “Latvijas Krievu savienība”

“Latvijas Krievu savienība” (LKS) ir savā ziņā unikāla partija. No vienas puses tā atbilst vairākām sīkpartijas pazīmēm, ko apliecina tās neesamība pašreizējā Saeimā un pietiekami zemā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas organizatoriskā kapacitāte. No otras puses LKS ir vienīgā “Saskaņas” konkurente krievvalodīgo auditorijā un tā ir partija, pret kuru reālas represīvas metodes sāka izmantot LR Drošības policija. Pret sīkpartijām šādi vērsties nav nepieciešamība, jo tām nav stabilas elektorālas bāzes, bet LKS tā ir, ar teorētisku iespēju to izaudzēt līdz vairākiem desmitiem procentu.

Atšķirībā no “Saskaņas”, kura tradicionālo vērtību sakarā lavierē un žonglierē, lai tikai nepaustu kādu konkrētu nostāju, LKS tieši un atklāti stāv uz konservatīvām pozīcijām.

LKS galvenais politiskais virziens ir krievu pamattiesību aizsardzība, ko tā konsekventi cenšas īstenot. Tā ietvaros LKS strikti iestājās pret krievu skolu likvidāciju, sākot organizēt vairākus mītiņus, par ko arī tika savdabīgi “brīdināta” ar vairāku aktīvistu aizturēšanu. Tā kā “Saskaņa” šai jautājumā izrādīja gandrīz pilnīgu pasivitāti, bet šī “reforma” izsauca plašu neapmierinātību, tad iespējams nozīmīga daļa krievvalodīgo var nobalsot par LKS pat bez īpašas aģitācijas. Tiesa gan nav izslēgts, ka šādas sekas mēģinās novērst vai minimizēt vēlēšanu rezultātu korekcijā, jo daudziem “Saskaņa” var šķist daudz ērtāka un pieņemamāka par LKS.

4.7. “Jaunā konservatīvā partija” – neoliberāļu politprojekts konservatīvo vēlētāju balsu iegūšanai

“Jaunā konservatīvā partija” (JKP) no vienas puses ir klasisks politprojekts (biznesa projekts), bet no otras puses tā ir neoliberāļu izveidota māņpartija konservatīvā elektorāta balsu iegūšanai (ideāli, ja izdodas pārvarēt procentu barjeru) un to atņemšanai citiem konkurentiem. Tās politiskā nozīme ir samazināt konservatīvo partiju vietu skaitu, lai jaunajā Saeimā kopā ar neoliberālajām partijām (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!” u.c. varbūt) varētu izveidot valdošo neoliberālo vairākumu.

JKP kodolu veido bijušie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki Jānis Bordāns (prokuratūra, Tieslietu ministrs), Juris Jurašs (bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs) un Juta Strīķe (bijusī KNAB vadītāja). Partijā, saskaņā ar dažu neapmierināto pausto, valda hierarhiska un izteikti autoritāra kārtība.

Strīķi KNAB vadītājas amatā iecēla bijušais “Jaunā laika” līderis un tagad viens no “Attīstībai/Par!” neafišētajiem līderiem Einārs Repše. Tāpat Strīķe ir citas odiozas “Attīstībai/Par!” kandidātes Ilzes Viņķeles draudzene. Papildus tam jāņem vērā, ka KNAB Strīķes laikā bija politiski angažēta institūcija, kura nodarbojās pārsvarā ar “politiski nepareizo” korupciju, “politiski pareizo” ignorējot (tiesa gan pēcstrīķes laikā KNAB praktiski nekādu sasniegumu nav).

Tāpat ir jāzin, ka korupcijas apkarošana ir klasiska ASV metode, kuru tā plaši izmanto, lai savā ietekmē esošajās valstīs cīnītos ar sev nevēlamajiem politiskajiem spēkiem.

Visbeidzot, “Jaunais laiks”, “Jaunā vienotība”, “Jaunā konservatīvā partija”, jaunais vienalga kas. Izskatās, ka vienam režisoram patīk vecas staigules apsaukt par jaunām nevainībām.

4.8. “No sirds Latvijai”

“No sirds Latvijai” (NSL) ir viena cilvēka (Ingūnas Sudrabas) partija, kurai nav nekādas elektorālās bāzes un kura pēc visa spriežot atrodas pārtapšanas par sīkpartiju vai likvidācijas priekšvakarā.

Bijušai Valsts kontroles vadītājai Ingūnai Sudrabai bija liela sabiedriskā autoritāte, kas pirms 12.Saeimas vēlēšanām ļāva tai cerēt uz nozīmīgiem sasniegumiem. Saeimā partija tika ievēlēta un strādāja salīdzinoši uzcītīgi. Partija atradās opozīcijā un ne ar kādiem nesmukumiem neizcēlās.

Un tad nāca t.s. “oligarhu sarunas”, kas kļuva par iemeslu intensīvai Sudrabas imidža graušanai presē, kam sekoja gandrīz visu vadošo tās partijas dalībnieku (izņemot pašu Sudrabu) pāriešana uz citām partijām. Līdz ar to partijas perspektīvas pašreiz izskatās vairāk kā bēdīgas un tam atliek tikai sagaidīt apstiprinājumu vēlēšanās. Bet iespējams šādas prognozes ir pārlieku pesimistiskas un NSL vēlētāji ir pietiekami saprātīgi, lai neņemtu vērā angažēto presi, un gana uzcītīgi, lai pārliecinātos, ka partija Saeimā strādāja pēc labākās sirdsapziņas.

4.9. KPV LV – profesionāli izveidota primitīvu stulbeņu partija

KPV LV ir unikāla un savā ziņā arī inovatīva partija. No vienas puses tās publiskais tēls un retorika neļauj to dēvēt nekā savādāk kā par debīliķu partiju, no otras puses ir jāatzīst, ka pati partija, tās materiāli, tēls un politiskās akcijas ir ļoti pārdomātas un augsti profesionālas. Ja vismaigākais vārds kā raksturot KPV LV līderi Artusu Kaimiņu ir stulbenis, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par partijas labā strādājošajiem intelektuāļiem.

Vēl Šekspīrs apgalvoja, ka visa dzīve ir viens vienīgs teātris. Angļu tradīcijā teātris ir ļoti cieši saistīts ar politiku. Līdz šim katram politiķim panākumu gūšanai noteiktā mērā vajadzēja būt arī aktierim. Pēdējā laikā šī tendence ir stipri mainījusies un nu aktieri ikdienas realitātes šovos sāk spēlēt politiķu lomas. Žirinovskis Krievijā ir pirmkārt ļoti labs “šovmens” un tikai pēc tam intelektuālis un politiķis. Donalds Tramps ir pieredzējis un nopelniem bagāts “šovmens”. Un arī Latvijas publika ir aplaimota ar aktieri, kurš pa īstam spēlē politiķi.

Šāda politikas “šovizācija”, par ko jau labu laiku brīdina eksperti, ir kā sekas nozīmīgas daļas vēlētāju intereses zudumam par politiku. Tas tā ir ne tikai dēļ politiķu nepārtrauktās maldināšanas, solījumu nepildīšanas un melošanas, bet arī tādēļ, ka arvien vairāk rodas vēlētāju, kuru intelektuālās spējas ir pārāk zemas, lai spētu uztvert vismaz kaut kādu politinformācijas minimumu. Ir saradušies pārāk daudz stulbeņu un viņiem ir nepieciešams savam līmenim atbilstošs šovs. Un tas tiem arī tiek piedāvāts.

Šķiet Artuss Kaimiņš šai lomai tika izvēlēts tādēļ, ka viņš savā būtībā atbilst mērķauditorijai. Viņam nekas daudz pat nav jāspēlē, pietiek tikai būt pašam par sevi. Un, kā redzams, panākumi ir. Tātad režisora izvēle bija pareiza.

Kā būtisku KPV LV iezīmi vēl jāmin apstāklis, ka tajā gandrīz nav “bijušo”. Tā ir acīmredzama un pietiekami labi noformēta uzsvara likšana uz protesta balsojumu pret visu politisko sistēmu. Sak, tie politiķi visiem ir apnikuši un atkal “nav par ko balsot”, tāpēc izvēle ir – KPV LV.

Izsakot visu cieņu KPV LV organizatoru augstajai profesionalitātei, ir jācer, ka šī partija saņems iespējami mazāku atbalstu, jo šis procents samērā precīzi parādīs primitīvu stulbeņu īpatsvaru Latvijā.

Informācijas aģentūra
/05.10.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Frīdrihs Šillers par klasisko teātri (Par teātri kā tikumisku iestādi).


Vispārēja nepārvarama tieksme pēc jaunā un neparastā, nepieciešamība sajust sevi kaisles stāvoklī – lūk kam, vadoties no Šulcera teiktā, teātris ir pateicību parādā par savu rašanos. [Johans Šulcers (1720 – 1779), vācu filozofs un mākslas teorētiķis, savā laikā populāras mākslas teorijas enciklopēdijas autors.] No gara augstākajiem lidojumiem bezspēcinātam, ar vienveidīgām un bieži vien nepatīkamām profesionālām darbībām nogurdinātam un ar jūtu sfēru pārsātinātam, cilvēkam savā būtībā būtu jāsajūt iekšējo tukšumu, kas nesaskan ar tā mūžīgo tieksmi pēc darbības. Mūsu daba vienādā mērā nav spējīga pārāk ilgi būt dzīvnieciskā stāvoklī, kā arī pārāk ilgi veikt izsmalcinātu intelektuālu darbu. Viņa tāpēc pieprasa vidusstāvokli, kurā apvienotos šīs abas galējības, kur straujo sasprindzinājumu nomierinātu maiga harmonija un kurš atvieglotu regulāro pāreju no viena stāvokļa otrā. Šo noderīgo darbu veic estētiskās jūtas jeb skaistuma izjūta. Tā kā gudrs sabiedriskās kārtības noteicējs no divām tieksmēm izvēlēsies to stiprāko, viņš neaprobežosies tikai ar to, ka ierobežos savas tautas negatīvās tieksmes. Mazākās izdevības gadījumā viņš tās izmantos kā augstāko nodomu instrumentu un pacentīsies pārvērst tās par labdabības avotu. Tāpēc viņš vispirmām kārtām izvēlas skatuvi, kas atklāj garam, kurš alkst pēc darbības, bezgalīgu darbības lauku, dod barību jebkādam garīgam spēkam, pārāk nenoslogojot nevienu no abiem augstākminētajiem stāvokļiem, un savieno sevī prāta un sirds audzināšanu ar cienīgu (cēlu) izklaidi.

Tas, kurš pirmo reizi pamanīja, ka valsts drošākais balsts ir reliģija, bez kuras arī tās likumi zaudē iedarbības spēku, iespējams pats to nemaz neapzinoties un nevēloties, ņēma savā aizsardzībā arī teātri tā viscēlākajā izpausmē. Tieši šī politisko likumu nepietiekamība un nestabilitāte, kura padara reliģiju par valstij nepieciešamu, nosaka skatuves tikumisko ietekmi. Likumi attiecas tikai uz pienākumiem, kuri ir saistīti ar aizliegumiem; reliģija izvērš savas prasības arī uz pozitīvām (konstruktīvām) darbībām. Likumi tikai liek šķēršļus darbībām, kuras iznīcina sabiedrības vienotību, reliģija nosaka tādas, kuras to nostiprina. Likumiem ir kundzība tikai pār acīmredzamām un nepārprotamām gribas izpausmēm, tie valda tikai pār darbību; reliģija izplata savu jurisdikciju līdz pat apslēptākajiem sirds nostūriem un vajā domas līdz to dziļākajiem pirmavotiem. Likumi ir slideni un padevīgi, mainīgi kā iegribas un kaislības; reliģija sasaista dzelžaini un uz ilgu laiku. Un tagad padomāsim par to, kā nav, padomāsim vai reliģija, kurai ir tik milzīga ietekme uz katra cilvēka sirdi, ir spējīga pabeigt cilvēka attīstību, pabeigt tā attīstības apli? Reliģija (te es atdalu tās politisko pusi no dievišķās) vispār vairāk ietekmē tautas jūtu daļu; iespējams pat tikai ietekmējot jūtas tā kļūst neatvairāma. Atņemt to reliģijai nozīmē atņemt tai spēku. Un ko dara skatuve? Lielākai cilvēku daļai reliģija pārvērtīsies par neko, ja likvidē tās simbolus, mīklas (noslēpumus), ja iznīcina tās debesu un elles ainas, jo tās ir tikai fantāzijas, mīklas bez atminējuma, biedēklis un ēsma no neaizsniedzamas tāles. Kāds gan reliģijai un likumiem var būt atbalsts no savienības ar teātri, kur viss ir uzskatāmi, dzīvi un tieši, kur netikumi un tikumi, svētlaime un ciešanas, muļķība un gudrība tiek parādīta cilvēka acu priekšā tūkstošos skatos saprotami un ticami, kur providence atrisina viņa priekšā savas mīklas un atšķetina likteņa mezglus, kur cilvēka sirds, kaislību nomocīta, pauž grēksūdzi par vismazākajām savām kustībām, kur nokrīt visas maskas, kur pazūd visas nosarkšanas sarkumi un kur patiesība spriež tiesu, neuzpērkama kā Radamantijs [Zeva un Eiropas dēls sengrieķu mitoloģijā, dzimis Krētas salā, viens no tiesnešiem Aīda pazemes valstībā].

Teātra darbības lauks sākas tur, kur beidzas laicīgo likumu valstība. Kad taisnīgums kļūst akls, no zelta nopirkts, un klusē, kalpojot netikumiem, kad šīs pasaules varenie nelieši ņirgājas par tās bezspēcību un bailes aizver varasiestāžu acis, teātris ņem savās rokās Temīdas zobenu un svarus un sauc netikumu pie skarbas tiesas. Tā rīcībā ir visa leģendu un vēstures pagātnes un nākotnes pasaule. Nekaunīgi noziedznieki, kuri sen jau ir vērtušies pīšļos, ir saukti pie tiesas ar visuvarošās poēzijas balsi, un kā satriecošu mācību pēcnācējiem atkārto apkaunojošas dzīves vēstījumu. Bezspēcīgi, kā spoki ieliektā spogulī, mūsu acu priekšā norisinās sava laika šausmu stāsti un saldkaislīgās šausmās mēs nolādam viņu piemiņu. Kad netiks vairs dotas nekādas tikumiskas pamācības, ja zudīs uzticība reliģijai, ja pazudīs visi likumi, mūs joprojām pārņems trīsas, kad redzēsim Mēdeju [burve sengrieķu mitoloģijā, Kolhīdas valdnieka meita, argonautu vadītāja Jasona sieva, dēļ greizsirdīgas atriebības nogalināja abus savus dēlus; Eiripīda traģēdijas “Mēdeja” galvenā varone] grīļodamies kāpjam pa pils kāpnēm un zināsim, ka bērna nogalināšana ir notikusi. Dziedinošas trīsas pārņem cilvēkus un katrs sirds dziļumos nopriecājas par savas sirdsapziņas tīrību, kad lēdija Makbeta [Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” galvenā varoņa sieva, kura pamudina vīru nogalināt karali un ieņemt tā vietu], šausminošā mēnessērdzīgā, mazgā rokas un piesauc visas Arābijas smaržas slāpēt pretīgo slepkavības smaku. Cik neapšaubāms ir, ka dzīvs attēlojums iedarbojas spēcīgāk par mirušu burtu un aukstu stāstījumu, tik neapšaubāms ir teātra ietekmes dziļums un noturīgums pār morāli un likumu.

Bet te tas tikai atbalsta laicīgās varas tiesu, bet tam taču ir pieejams arī daudz plašāks darbības lauks. Teātris nosoda tūkstošiem netikumus, kuri ir palikuši nesodīti un tūkstošiem svētīgus darbus, par ko klusē tiesu sistēma, slavina un apbalvo scēna. Šai ziņā teātris ir augstākās gudrības un reliģijas ceļabiedrs. No tīra avota tas smeļ pamācības un piemērus un ietērpj stingru pienākumu kārdinošā un pievilcīgā ietērpā. Ar cik gan brīnišķīgiem iespaidiem, risinājumiem, kaislībām tas piepilda mūsu dvēseles, cik dievišķus ideālus tas liek mūsu priekšā, lai mēs tos atdarinātu! Kad labsirdīgais Augusts [Senās Romas imperators Oktaviāns Augusts (63.g.p.m.ē.- 14.g.m.ē.)], tik dižs kā tā dievi, sniedz roku nodevējam Cinnam [Pompeja mazdēls, Senās Romas pilsoņu kara laikā nostājās Marka Antonija pusē; Pjēra Korneija lugas “Cinna” galvenais varonis], kurš jau nolasa no viņa lūpām sev nāves spriedumu, un saka: “Būsim draugi, Cinna!” – kurš gan no daudzajiem skatītājiem šai mirklī negribēs pasniegt roku savam nāvīgajam ienaidniekam, lai tikai līdzinātos dievišķajam romietim? Kad Francs fon Zikingens [(1481-1523), vācu bruņinieks, reformācijas piekritējs, bruņinieku sacelšanās vadonis; reformācijas ideologa Ulriha fon Gūtena (1488-1523) literāro darbu viens no galvenajiem varoņiem] dodas cīnīties ar valdnieku par tiesībām priekš citiem un, nejauši atskatījies, redz dūmos tītu savu pili, kur bez aizsardzības palika viņa sieva un bērns, un kad viņš neskatoties uz to turpina ceļu, lai tikai turētu savu doto vārdu, – cik gan dižs tad kļūst cilvēks un cik niecīgs un nicinošs – bargais un nepārvaramais liktenis!

Nepielūdzamajā teātra spogulī netikumi izskatās tik pretīgi, cik pievilcīgi ir tikumi. Kad bezspēcīgais un bērna prātā esošais Līrs [Viljama Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” galvenais varonis] naktī negaisa laikā veltīgi klauvē pie meitu durvīm, kad, palaižot savus sirmos matus vējā, viņš stāsta trakojošām stihijām cik bezsirdīga ir Regana [viena no divām nekrietnajām Līra meitām], kad beigās viņa neizturamās skumjas izvēršas šausminošos vārdos: “Es atdevu jums visu!” – cik gan pretīga mums te parādās nepateicība un cik pārliecinoši mēs sev zvēram mīlēt un cienīt vecākus!

Tomēr scēnas darbības lauks ir vēl plašāks. Tur, kur reliģija un likums atsakās pavadīt cilvēka jūtas, jo uzskata to zem sava goda, tā turpina mūsu audzināšanas lietu. Sabiedrības labklājību grauj arī muļķība tik pat lielā mērā kā noziegumi un netikumi. Tā pieredze, kura ir sena kā pasaule, mums māca, ka cilvēcisko darbu audos bieži vien vislielākie smagumi karājas vissmalkākajos un vismaigākajos diedziņos, un kad mums ir iespēja izsekot visu darbību ķēdi līdz to sākotnējam pirmcēlonim, tad mēs desmit reiz iesmiesimies pirms mūs vienreiz pārņems šausmas. Ar katru dienu kļūstot vecākam, mans neliešu saraksts kļūst arvien īsāks, bet mans muļķu saraksts arvien lielāks un izvērstāks. Ja visa viena dzimuma netikumība izriet no viena un tā paša pirmcēloņa, ja briesmīgajām netikuma galējībām, kas ir apkaunojis šo dzimumu, ir tikai viena būtība, kurai tikai mainās izpausmes formas, ja tā ir tikai augstākā izpausme vienai īpašībai, kuru mēs visi tik ļoti mīlam un ar smaidu veicinām, tad kādēļ gan dabai neiet pa to pašu ceļu arī attiecībā uz otru dzimumu? Man ir zināms tikai viens ceļš kā pasargāt cilvēkus no samaitātības: ir jānožogo sava sirds no vājībām.

Ievērojamu šādas ietekmes daļu mēs varam sagaidīt no teātra. Tieši skatuve parāda spoguli muļķu kastai, ar veselīgu izsmiešanu noniecinot daudzveidīgās muļķības izpausmes. Tas, ko viņš agrāk apguva caur līdzjūtību un šausmām, tagad uzzin (iespējams pat ātrāk un veiksmīgāk) caur jokiem un satīru. Ja mēs mēģinātu salīdzināt komēdiju un traģēdiju pēc to ietekmes uz cilvēku, tad šķiet pieredze dotu priekšroku pirmajai. Izsmiekls un nicinājums sāpīgāk skar cilvēka lepnumu, nekā viņu moka sirdsapziņa. Mūsu gļēvulība slēpjas no šausmīgā, tai pat laikā tā ļaujas satīras dzēlienam. Likums un sirdsapziņa bieži vien mūs sargā no nozieguma un netikumiem, – smieklīgais prasa no katra smalku izjūtu, kuru mēs trenējam tikai teātrī. Reizēm mēdz būt tā, ka mēs ļaujam draugam uzbrukt mūsu ieradumiem un jūtām, bet ar grūtībām piedodam viņam nelielu izsmieklu. Mūsu pārkāpumi pacieš uzraugu un tiesnesi, bet mūsu sliktie ieradumi ar grūtībām spēj paciest liecinieku. Tikai teātrim ir dota iespēja izsmiet mūsu vājības, jo tas sargā mūsu jūtas un neprasa, kurš tad ir tas nogrēkojušais muļķis. Nesarkstot mēs skatāmies, kā teātra spogulī no mums nokrīt maska, un klusībā tam sakām paldies par saudzējošo mācību.

Tomēr scēnas darbības lauks nebūt vēl nav izsmelts. Lielā mērā, vairāk kā citas iestādes valstī, teātris ir praktiskās gudrības skola, ceļvedis pilsoniskajā dzīvē, droša atslēga cilvēka dvēseles slepenajām slēptuvēm. Es piekrītu, ka sevis mīlestība un sirdsapziņas akmeņainība bieži vien noved līdz nullei teātra pamācošo iedarbību, ka vēl tūkstoši netikumu nekaunīgi gozējas tā spogulī, ka tūkstošiem labdabīgu jūtu nedod augļus aukstajās skatītāju sirdīs, – es pats uzskatu, ka visdrīzāk Moljēra Garpagons [lugas “Skopulis” galvenais varonis] nav spējis labot nevienu augļotāju, ka pašnāvnieks Beverlijs [Eduarda Mūra lugas “Spēlmanis” galvenais varonis] pagaidām maz kuru no saviem nelaimes brāļiem ir spējis atturēt no drausmīgās azartspēļu kāres, ka lielceļu laupītāja Karla Mora [Šillera lugas “Laupītāji” galvenais varonis] traģiskais stāsts nav padarījis ceļus drošākus. Pat ja mēs apšaubīsim teātra plašo ietekmi, pat ja mēs savā netaisnībā vispār sāksim to noliegt, – pat tad cik gan bezgalīgi liela ietekme tam joprojām paliek! Ja teātris neizskauž un nemazina visu netikumu kopumu, tad vai tas nav mums tos atklājis un uzrādījis? Ar šiem netikumiskajiem cilvēkiem, ar šiem muļķiem mums ir jādzīvo. Mums ar viņiem būs jāsaskaras vai arī jāizvairās no tiem, mums viņi būs jāpieveic vai jāpiekāpjas tiem. Bet tagad viņi nevarēs mūs pārsteigt nesagatavotus! Mēs esam gatavi viņu ļaunprātībām. Scēna ir atklājusi mums noslēpumu kā tos noteikt un kā tos padarīt nekaitīgus. Tā norāva no liekuļa viņa meistarīgi darināto masku un parādīja tīklu, kuru mums apkārt pina viltība un intrigas. Tā no labirinta dziļumiem izvilka maldināšanu un melus un parādīja dienas gaismā to drausmīgo seju. Iespējams, ka mirstošā Sāra [Gotholda Lessinga lugas “Miss Sāra Samsona” galvenā varone] nenobiedēs nevienu izvirtuli, ka visas pavedinātāja sodīšanas ainas to neatvēsinās, bet sprigana aktrise pat ne pa jokam pacentīsies, lai mazinātu šādu iedarbību, – pietiek ar to, ka uzticīgām nevainīgām sirdīm tagad ir skaidras to lamatas: scēna to iemācīja neticēt zvērestiem un sargāties no pielūgšanas.

Teātris pievērš uzmanību ne tikai cilvēkiem un tā raksturiem, bet arī likteņiem un māca mūs dižo māku pieņemt to. Mūsu dzīves līkločos nejaušajam un apzinātajam ir vienādi liela loma; pēdējo mēs vadam, bet pirmajam esam spiesti akli pakļauties. Ir labi, ja nenovēršama nelaime mūs nepārsteigs pilnīgi nesagatavotus, ir labi, ja mūsu vīrišķība un prāts ir jau ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies un mūsu sirds ir norūdīta, lai saņemtu likteņa triecienu. Teātris izklāj mūsu priekšā dažādus cilvēku ciešanu skatus. Viņš meistarīgi mūs ievelk citu nelaimēs un par garāmejošām ciešanām apbalvo ar saldām asarām, vīrišķības treniņu un pieredzes gūšanu. Tādā veidā mēs sekojam pamestajai Ariadnai pa skanīgo Naksosu [Ariadna – Krētas valdnieka Mīnosa meita sengrieķu mitoloģijā, iedeva Tēsejam kamolu, kurš tam palīdzēja neapmaldīties labirintā, aizbēga ar Tēseju uz Naksonas salu, kur tas viņu pēc vienas no versijām pameta], nolaižamies pazemes kambarī, kur no bada mirst Ugolino [(1220-1289), Pizzas diktators, pēc sacelšanās tika ieslodzīts tornī un nomērdēts badā; Dantes Aligjērī “Dievišķās komēdijas” viens no varoņiem], uzkāpjam uz šausmīga un asiņaina paaugstinājuma, lai uzņemtu svinīgu nāves devu. Te mēs dzirdam kā negaidīti pārsteigtā daba skaļi un neapstrīdami apstiprina to, ko mūsu dvēsele nojauta miglainās priekšnojautās. Tauvera pazemē apmānīto favorītu pamet viņa karalienes labvēlība. Nāves draudu satricinājuma priekšā Moru pamet viņa nodevīgā, sofistiskā gudrība. Mūžība nosūta miroņus izpaust noslēpumus, kuri nav pieejami dzīvajiem un ļaundaris, kurš iedomājas sevi drošībā, zaudē pēdējo šaušalīgo patvērumu, jo pat kaps spēj izpaust to, ko zin.

Bet ar to ir par maz, ka scēna iepazīstina mūs ar cilvēku likteņiem, – tā vēl māca mūs būt taisnīgākam pret nelaimīgo un spriest par viņu ar lielāku iecietību. Tikai uzzinot visu viņa piemeklējušo nelaimju dziļumu mēs esam tiesīgi izteikt savus spriedumus par to. Nav apkaunojošāks noziegums kā zagšana, bet vai tad mēs visi nepiejaucam līdzcietības asaru vainojošajam spriedumam, kad iedomājamies par drausmīgo apstākļu sakritību, kuru ietekmē savu nodarījumu izdara Eduards Rubergs [Augusta Vilhelma Iflanda lugas “Noziegums dēļ ambīcijām” galvenais varonis]? Pašnāvību mēs nemainīgi uztveram kā drosmīgu noziegumu; bet, kad saniknotā tēva draudu, mīlestības, baisā klostera sienu rēga pieveikta, Marianna iedzer indi, tad kurš gan no mums uzdrošināsies vainot šo līdzjūtības cienīgo nekrietno aizspriedumu upuri? Cilvēcība un iecietība kļūst par mūsu laika valdošo garu; tās stari ir iekļuvuši tiesu zālēs un vēl tālāk – mūsu valdnieku sirdīs. Un cik liels nopelns šajā dievišķajā lietā pieder mūsu teātriem? Vai ne viņi iepazīstināja mūsu ļaudis ar cilvēku un atklāja viņa rīcības slepenos mehānismus?

Vienai īpašai cilvēku grupai ir iemesls būt pateicīgākiem par citiem teātrim. Tikai šeit šīs pasaules varenie dzird patiesību un redz cilvēku – to, ko viņi dzird un redz ļoti reti vai nekad.

Tik lieli un daudzveidīgi ir teātra nopelni tikumīgās apgaismības lietā; un ne mazāki ir tā nopelni arī prāta apgaismības jomā. Tieši šeit, šajā augstākajā sfērā, to lietpratīgi izmanto dižs saprāts, dedzīgs patriots.

Viņa skats caurredz cilvēka dzimumu, salīdzina tautas ar tautām, gadsimtus ar gadsimtiem un redz kādā verdzībā nīkst vairums cilvēku, kurus cieši saista aizspriedumu un kļūdainu uzskatu ķēdes, nepārtraukti traucējot to labklājībai, jo patiesības tīrie stari apgaismo tikai nedaudzas atsevišķas galvas, kuri pērk šo mazo ieguvumu par, iespējams, visas savas dzīves cenu. Un kādā veidā gudrs valdnieks var pieradināt nāciju cienīt patiesību?

Teātris ir kopējs kanāls, caur kuru no tautas domājošākās un labākās daļas rodas patiesības gaisma, kas pēc tam ar maigiem stariem izplatās pa visu valsti. Daudz patiesāki jēdzieni, daudz augstāki uzvedības noteikumi, daudz tīrākas jūtas iztek no šejienes pa visiem tautas asinsvadiem; barbarisma un nomācošas māņticības migla izklīst, krēsla dod vietu uzvarošai gaismai. No daudzajiem laba teātra brīnišķīgajiem augļiem pakavēšos pie diviem. Cik gan plaši ir izplatījusies pa šiem dažiem gadiem iecietība pret reliģijām un sektām! Vēl pirms ebrejs Nātans un saracīns Saladins [abi Lessinga lugas “Nātans gudrais” varoņi] nokaunināja mūs ar dievišķas mācības sprediķi, ka Dievam tīkama dzīve nebūt nav tik atkarīga no mūsu sapratnes par Dievu, vēl pirms Josifs II [Habsburgs (1741-1790) – Austrijas erchercogs, Svētās Romas impērijas imperators, reformators un apgaismotā absolūtisma pārstāvis] uzveica drausmīgo dievticīgo cilvēknīšanas hidru, teātris mūsu sirdīs veicināja cilvēcību un maigumu. Pretīgais, pagānistiskais popu niknums iemācīja mūs vairīties no reliģiskā naida; ieskatoties šajā briesmīgajā spogulī, kristietība nomazgāja no sevis savus netīrumus. Tik pat veiksmīgi scēna varētu cīnīties ar audzināšanas kļūdām; ir jāgaida lugas parādīšanās, kura būs veltīta šai brīnišķīgajai tēmai. Dēļ savām sekām nav svarīgākas jomas valstij kā audzināšana un tai pat laikā nav vairāk savā vaļā pamestas lietas kā audzināšanas, kura ir atstāta mietpilsoņu maldu un vieglprātības ziņā. Tikai teātris varētu aizkustinošos un satricinošos tēlos katram parādīt nolaidīgas audzināšanas nelaimīgos upurus; te mūsu tēvi varētu iekšēji atteikties no cietpaurīgiem aizspriedumiem, bet mūsu mātes – iemācīties mīlēt saprātīgāk. Maldīga sapratne noved no pareizā ceļa pat labākās audzinātāju sirdis; tāpēc vēl jo sliktāk, ja tie dižojas ar šādām savām metodēm un nobeidzo vārgos asnus visādās “filantropinās” un siltumnīcās. Mūsdienās plaši izplatītā tirgošanās ar dieva radībām, šī mode mehāniski darināt cilvēku, līdzinoties Devkalionam (starpība tikai tā, ka viņš no akmeņa darināja cilvēkus, bet e cilvēkus pārvērš par akmeni), visvairāk par jebkuru citu domas izvirtību ir pelnījusi saņemt nežēlīgu satīras pērienu. [Devkalions – Prometeja dēls sengrieķu mitoloģijā, vienīgais izdzīvojušais pēc Zeva izraisītiem plūdiem, pēc Zeva norādījuma no akmeņiem radīja cilvēkus; daudzu senu lugu varonis]

Tieši tādā pat veidā varētu, ja vien to saprastu valsts vadītāji, no scēnas vadīt tautas ieskatus par valdību un valdniekiem. Likumdošanas vara tad šeit runātu ar pavalstniekiem mākslas simbolos, atbildot uz to iebildumiem ātrāk kā tie atradīs skaļu izpaudumu, un nemanāmi nomierinot to aizdomīgumu. Pat rūpniecība un izgudrošanas gars varētu gūt labumu no teātra, ja poēti uzskatītu par sevis cienīgu būt patriotiskiem, bet valsts nolaistos līdz tam, lai viņus paklausītu.

Nekādi šeit nevaru ar klusēšanu apiet to dižo ietekmi, kuru pastāvīgi labs teātris varētu atstāt uz nācijas garu. Par tautas nacionālo garu es saucu tā uzskatu un tieksmju līdzību un saskaņu attiecībā uz lietām, kuras citās tautās rada citas domas un jūtas. Tikai teātris ir spējīgs pietiekami lielā mērā veicināt šādu saskaņu, jo tikai teātris iekļūst visās cilvēces zināšanu sfērās, izsmeļ visas dzīves situācijas un apgaismo visus dvēseles nostūrus; teātris apvieno visus sabiedrības slāņus un šķiras un tā rīcībā ir visīsākais ceļš uz cilvēku prātu un sirdi. Ja vien visās mūsu lugās valdītu viena galvenā doma, ja vien visi mūsu poēti vienotos savā starpā nodibināt ciešu savienību šīs galamērķa dēļ, ja viņi savā darbībā vadītos no stingras atlases, bet ota tiktu veltīta tikai tautas interesēm, citiem vārdiem sakot, ja vien mēs nonāktu līdz tam, ka rodas nacionālais teātris, tad mēs kļūtu par nāciju. Kas tik stipri savienoja Ellādu [Seno Grieķiju]? Kas tik stipri piesaistīja tās tautu savam teātrim? Nekas cits kā to lugu patriotiskais saturs, sengrieķu gars, milzīgā, visaptverošā interese par savu valsti un labāku cilvēci.

Teātrim ir vēl viens nopelns, ko es tagad ar prieku atzīstu, kā dēļ, manuprāt, tā sāncensība ar nelabvēļiem beigsies teātra labā. Visi līdz šim veiktie mēģinājumi pierādīt nozīmīgo scēnas ietekmi uz cilvēku tikumiem un apgaismību ir apšaubīti, bet pat teātra ienaidnieki atzina, ka no visiem greznības izdomājumiem un visiem sabiedrības izklaides veidiem teātris ir pirmajā vietā. Tomēr tas, ko scēna dod šajā sfēra, ir daudz svarīgāks, nekā pieņemts uzskatīt.

Cilvēka daba nespēj izturēt mūžīgās un nepārtrauktās mocības ar profesionālo nodarbošanos, bet jutekliskais uzbudinājums izbeidzas līdz ar apmierinājumu. Pārsātināts ar dzīvniecisku baudījumu, nogurdināts ar darba spriedzi, nemitīgas darbošanās nepieciešamības urdīts, cilvēks tiecas pēc daudz augstākiem un daudz izsmalcinātākiem baudījumiem vai arī metas virsū mežonīgām, sabiedrisko kārtību noārdošām izpriecām, kas paātrina tā bojāeju. Bakhiskie prieki [Bakhs jeb Dionīss – vīna dievs sengrieķu mitoloģijā], postoša spēle, tūkstošiem neprātību, kas ir izdomāti izklaides dēļ, kļūst neizbēgami, kad sabiedrības vadība nespēj pienācīgi vadīt šo tautas tieksmi. Darba cilvēks draud samaksāt ar smagu panīkumu par dzīvi, kura ir cēli ziedota valsts labā, zinātnieks – nolaisties līdz stulba pedanta līmenim, sabiedrības zemākie slāņi – nonākt dzīvnieku līmenī. Teātris ir iestāde, kur baudījums tiek savienots ar pamācību, miers ar uzbudinātību, izpriecas ar izglītošanu, kur neviens dvēseles spēks netiek pārsprindzināts uz citu rēķina, kur neviens baudījums netiek panākts uz kopējā veseluma rēķina. Kad skumjas grauž sirdi, kad tumša nomāktība indē mūsu vientulības stundas, kad mums ir pretīga visa pasaule un darbi, kad tūkstošiem nastu nomāc dvēseli un mūsu uztvertspēja draud apdzist darba smaguma ietekmē, tad mūs uzņem teātris. Šajā mākslīgajā pasaulē mēs ar sapni padzenam īsto pasauli: mūsu jūtas pamostas, dziedinošās kaislības satricina mūsu snaudošo dabu un dzen asinis atsvaidzinošiem viļņiem. Kopā ar citu nelaimi te tiks izraudāta arī savējā, laimīgais atskurbs, bezdomīgais aizdomāsies, jūtīgais norūdīsies, nejūtīgais rupeklis sāks just. Un visbeidzot, kādas gan triumfs Tev ir, daba, kas tik bieži tiek noniecināta, bet kas nemitīgi atdzimst, kad cilvēki no visām aprindām, ar dažādu bagātības līmeni un dažādus stāvokļus ieņemoši, atmetot mākslīguma un tradīciju važas, atbrīvojušies no likteņa nomāktības, sabrāļojušies vienotā visaptverošā simpātijā, atkal saplūduši vienā cilvēka dzimumā, aizmirst sevi un visu pasauli un pietuvojas savam debešķīgajam pirmavotam! Katrs atsevišķi izbauda kopējo sajūsmu, kas, pastiprināta un izdaiļota, met uz viņu savu atblāzmu no tūkstošiem acu, un krūtīs viņam tagad ir palikusi vieta tikai vienai sajūtai – būt cilvēkam.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, dramaturgs, mākslas teorētiķis, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, vēsturnieks, ārsts, tieslietu students, kurš bērnībā alka kļūt par garīdznieku
/1784/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T5, 1956, стр. 15 – 26

Die Schaubühne als eine moralische Anstalt betrachtet

[Labs aprakstošs Frīdriha Šillera darbs par teātra lielo nozīmi sabiedrisko procesu vadībā, kurš ietekmēja teātra attīstību un kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī XXI gadsimtā, attiecīgi ir pieskaitāms gan pie mākslas, gan pie politekonomisko procesu specializētās literatūras klasikas zelta fonda.

Lasot un vērtējot darbu, jāņem vērā divi būtiski apstākļi. 1. Darbs tika sarakstīts XVIII gadsimta beigās (1784.gadā), kad inteliģencē dominēja humānisma ideju plašas izplatības radīts pacēlums un optimisms. No XXI gadsimta raugoties, ir acīmredzams, ka teātri kā sabiedrisko procesu vadības mehānismu var izmantot ne tikai cēlu, pozitīvu un humānu mērķu sasniegšanai, bet ar tā palīdzību var radīt arī negatīvu, deģenerējošu un antisabiedrisku ietekmi uz sabiedrību. 2. Zem Šillera lietotajiem teātra un scēnas terminiem mūsdienās droši var saprast arī kinemotogrāfu, kas ir teātra sava veida tālākattīstības un pilnveides produkts.]

Papildus materiāli par teātra politekonomisko nozīmi:

Teātra maģiskā būtība


Informācijas aģentūra
/21.09.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Par ārvalstu iejaukšanās iekšpolitiskos konfliktos un pilsoņu karos galveno cēloni


Mēs bieži vien pamatoti vainojam ASV par iejaukšanos neatkarīgu valstu iekšējās lietās, par iekšpolitisko konfliktu provocēšanu un atbalstīšanu, kuri mēdz izvērsties arī pilsoņu karā. Krieviju bieži un ne vienmēr nepamatoti vaino tajā pašā. Krievijas sabiedriskajā apziņā ir izveidojies ASV tēls, ka tā, speciāli, lai ieriebtu Maskavai, atnāk uz valsti X ar dolāru maisu un organizē tur asinspirti. ASV ir izveidojies analoģisks Krievijas tēls, kura regulāri iejaucas vēlēšanās visā pasaulē un sūta karaspēku sazin kur.

Savu darbību pamatošanai Krievija (atkarībā no apstākļiem) runā par sabiedroto atbalstu, likumīgo varu, sacēlušos tautu. ASV saka to pašu. Pat vairāk, analoģiski rīkojas ne tikai Eiropas valstis, Ķīna, Irāna, Izraēla, bet pat mazas Āfrikas valstiņas (savulaik teju pusāfrikas piedalījās pilsoņu karā Kongo Demokrātiskajā Republikā, atbalstot dažādas konflikta puses un paralēli risinot savas problēmas).

Var konstatēt, ka pilsoņu karš obligāti izraisa ārēju spēku iejaukšanos, pie tam šādu iejaukšanos ne obligāti veic superlielvalsts, vienkārši lielvalsts vai pat tikai reģionāla lielvalsts. Atgādināšu, ka Meksikas pilsoņu karā iejaucās ne tikai ASV, bet arī Francija, Lielbritānija, Austrija, Spānija un pat Beļģija ar Turciju. ASV pilsoņu karā tādā vai citādā veidā iejaucās Lielbritānija, Francija, Meksika un Krievija. Pilsoņu karā bijušās Krievijas impērijas teritorijā tikai pēc oficiālās padomju versijas un tikai militāras intervences formā iejaucās 14 dažāda lieluma valstis.

Te ir jāprecizē, ka ārēja iejaukšanās šādos gadījumos notiek obligāti, bet ne vienmēr tā pieņem militāras intervences formu. Iejaukšanās var notikt (un pēdējā laikā tā tas pārsvarā arī ir) politiska un diplomātiska spiediena formā uz konfliktējošām pusēm, ieroču piegādes embargo vai ieroču kontrabandas formā, humānās palīdzības vai tirdzniecības ierobežojumu formā, ekonomisko un finansu sankciju veidā pret “nepareizo” pusi un informatīvā atbalsta nodrošināšanā “pareizajai” pusei.

Iejaukšanās var notikt saskaņā ar starptautisko tiesību normām (Krievija Sīrijā) vai pretēji tām (ASV Ukrainā), kā arī starp variantā, kad iejaukšanās apjomu, formu un leģitimitāti puses apstrīd (Irāna un Turcija Sīrijā, Krievija Ukrainā). Ir gadījumi, kad no starptautisko tiesību skatu punkta neleģitīma iejaukšanās no starptautiskās sabiedrības puses pēc noklusējuma tiek atbalstīta (Francijas “miera uzturēšanas” operācijas Rietumu un Centrālajā Āfrikā, ASV Afganistānā).

Ne vienmēr superlielvalsts militārā klātbūtne valsts teritorijā, kurā saasinās iekšpolitiskais konflikts, izraisa iejaukšanos. Piemēram, Krievijas militāro bāžu esamība Gruzijā nenoveda pie Krievijas iejaukšanās konfliktā starp Tbilisi un Adžāriju, kā arī nesen notikušajā “pašinjana maidanā” Armēnijā.

Ja detalizēti apskata apkārtējās pasaules reakciju (refleksiju) uz dažāda veida iekšpolitiskajiem konfliktiem, tad ir jākonstatē, ka katrs šāds gadījums pats par sevi ir unikāls un ka pilnīgi līdzīgu gadījumu nav pat pietiekami sistēmiskā un vadāmā t.s. “krāsaino revolūciju” klāsterī. Tāpēc, lai nonāktu līdz sistēmiskai vispārināšanai, kas ļautu konstatēt kādas visiem šiem konfliktiem raksturīgas likumsakarības, bilde ir “jāapgriež otrādāk” un situācija jāapskata nevis pēc, bet gan pirms iekšpolitiskā konflikta sākuma un vēl jo vairāk pirms tas pieņem pilsoņu kara formu.

Šādi rīkojoties, var izdarīt interesantu atklājumu, ka pilnīgi visi tāda veida konflikti attīstās pēc vienas un tās pašas shēmas un ka pilnīgi visos gadījumos ārvalstu iejaukšanos iniciē no tās valsts iekšienes, kuru ir pārņēmis iekšpolitiskais konflikts. Pirms parādās dolāru maisi, baltie Kamazi, “Kubas brīvprātīgie” Angolā vai Saūdu Arābijas armija Jemenā, vietējie konfliktējošie spēki tiešu vai daudz retāk netiešu aicinājumu formā prasa, bet visbiežāk uzstājīgi pieprasa, ārvalstu iejaukšanos. Pie tam šie aicinājumi attiecīgajām ārvalstīm ir noformulēti tā, lai to iekšpolitiskā situācijas, valdošās ideoloģijas, finansu – ekonomisko interešu vai iepriekš realizētās politikas loģika neļautu ārvalstij atteikt iejaukšanos bez nozīmīgiem zaudējumiem sev.

Tāpēc nereti iekšpolitiskā konflikta atklātajā fāzē var novērot situāciju, kad ārvalsts, kura iejaucas, cenšas savu iejaukšanos ierobežot ar simboliskām vai humanitārām darbībām, bet tās valsts politiķi, kuru valstī notiek ārvalstu iejaukšanās, pieprasa vērienīgu militāro intervenci. To varēja novērot arī pilsoņu kara laikā Krievijā (1918 – 1925), kad vairums interventu tiecās ierobežot savu iejaukšanos ar simboliskām darbībām vai militāri tehnisko sadarbību (nevis palīdzību, bet tieši sadarbību par samaksu) ar “balto” valdībām, tai pat laikā, kad pēdējie (ne visi, bet vairums) pieprasīja atsūtīt karaspēku ne tikai aizmugures apsardzei, kas tika izdarīts, bet arī frontes operācijām, no kā interventi tiecās izvairīties (izņemot Poliju un Somiju, kuras karoja par savas teritorijas palielināšanu).

Tad kāpēc tās valsts elite, kurā norit iekšpolitiskais konflikts, uzskata sevi par tiesīgu pieprasīt (nereti pat ultimatīvā formā) atklātu ārvalstu iejaukšanos (bieži vien militāras intervences formā)? Tāpēc, ka viņi visbiežāk ir iniciējuši politisku iejaukšanos, kura ir notikusi daudz agrāk un kura no publikas ir slēpta. Labākajā gadījumā sabiedrība un eksperti redz tikai politiskās iejaukšanās otro etapu, kad ārvalsts, kura iejaucas, jau ir līdz ausīm iegrimusi valsts iekšpolitiskā konflikta muklājā, bieži vien pat nesaprotot kā tas notika un kādēļ vispār tas ir nepieciešams, un, ātrākai krīzes pārvarēšanai, kurā ir iestigusi, sākot investēt svešās valsts iekšpolitiskā konflikta cīņās finansu, informatīvos un organizatoriskos resursus. Citiem vārdiem sakot, ir redzams kā tiek veidotas nosacītās nevalstiskās organizācijas, bet nav redzams tas, kas to veidošanu izraisīja.

Praksē, pat vislabāk zināmākajos gadījumos (ASV iejaukšanās pēcpadomju telpas iekšpolitiskajos konfliktos), ir periods, kurš novērotājiem no malas ir slēpts. 1990-ajos gados ASV elites šaubījās, “ērgļi” (interventi) zaudēja iekšpolitisko diskusiju “baložiem” (neoizolicionistiem), kuri atzina Krievijas tiesības dominēt pēcpadomju telpā un tiecās Eiropai dot iespēju pašai izlemt, ko darīt ar postsociālistiskajiem austrumeiropiešiem. Vašingtona gandrīz pieņēma koncepciju, saskaņā ar kuru tā ir sasniegusi savu mērķi – PSRS ir sagrauta. Attiecīgi tālāka aktivitāte pēcpadomju telpā ir kontrproduktīva, jo rada bezjēdzīgu ASV resursu pārtēriņu, rada atkarību no NATO sabiedrotajiem (nepieciešamību finansu – ekonomiski maksāt par to politisko lojalitāti) un, pats galvenais, uzliek uz ASV atbildību par pēckomunistisko valstiskumu būvniecību bijušajās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs.

Situācija mainījās par labu neokonservatoriem – interventiem dēļ spēcīga kolektīvā spiediena no to pēcpadomju un postsociālistisko elišu puses, kuras Krievijā pieņemts dēvēt par liberālām, bet kuras faktiski labākajā gadījumā bija kompradoriskas, bet sliktākajā gadījumā atklāti zaglīgas. Šī elites daļa jau pēc diviem, trim gadiem uztvēra no iedzīvotājiem nākošu spēcīgu politisko impulsu sociālas valsts atjaunošanai un pēcpadomju telpas reintegrācijai. Tas izpaudās to partiju straujā popularitātes pieaugumā (kur saglabājās atklāta politiskā konkurence), kuras deklarēja apņemšanos atjaunot kopēju politisko un ekonomisko telpu, tas ir komunistisko un sociālistisko partiju, kā arī kvazipadomju projektu popularitātē.

Šī spēcīgā politiskā kustība radīja nopietnus draudus kompradorisko elišu eksistencei, graujot to ekonomiskās labklājības pamatus, kas tika radīti pēdējos “pārbūves” gados un pēcpadomju ēras sākumā.

Patstāvīgi uzvarēt iekšpolitiskajā cīņā kompradoriskās elites nespēja. Tām bija nepieciešama Rietumu palīdzība, bet Eiropas Savienība neuzdrošinājās uzņemties atbildību par pilna mēroga iejaukšanos pēcpadomju telpā bez ASV atbalsta. Patstāvīgi ES bija problemātiski integrēt ne tikai Baltijas valstis, bet pat Austrumeiropas valstis. Visa cita starpā pašā Eiropas Savienībā arī bija ievērojama politiķu grupa, kura uzskatīja, ka ES teritorija ir jāpaplašina Austrumu virzienā. Analoģiski labi apmaksāta un prestiža darba zaudēšanas perspektīva parādījās NATO birokrātijai (dēļ Alianses nepieciešamības zuduma).

Tāpēc, kad pēcpadomju kompradori panikā metās uz Rietumiem, viņi tur atrada atbalstu un sapratni no ietekmīgu politisko grupu puses, kuras tobrīd arī sāka zaudēt savu politisko nākotni. Apvienojoties viņi visi kopā spēja vērst situāciju sev par labu un cilvēcei bīstamā un ASV iznīcinošā intervencionisma politika, kuru baroja globālisma ideoloģija, tika turpināta. Tā rezultātā ASV un ES iestājās dziļa sistēmiska krīze, pēcpadomju telpā uzliesmoja pilsoņu kari, Krievija tika vienkārši piespiesta atjaunoties kā otrs globāls spēka pols, bet globālisma ideoloģija, kura bez kompradoru sirojumiem nerada neko sliktu un tikai korekti apraksta būtiskas pasaules ekonomikas tendences, tika sakompromitēta.

Kā redzams agrīnā ārvalstu iejaukšanās etapā, kurš ir slēpts no neuzmanīgiem vērotājiem, iejaukšanos savas valsts iekšpolitiskajos procesos iniciē daļa no šīs pašas valsts elites. Šī elites daļa redz, ka sāk zaudēt iekšpolitisko konkurenci, bet nevēlas izlaist no savām rokām valsts pārvaldes grožus, un vienīgais veids kā saglabāt savu varu paliek ārvalstu iejaukšanās. Tātad patiesībā sākumā upurvalstī latentā formā rodas iekšpolitisks konflikts un pēc tam tā puses pieaugušā apjomā sāk provocēt ārvalstu iejaukšanos, nevis kā plaši tiek uzskatīts, ka atnāk sliktie amerikāņi un nopērk pusi no bijušajiem “labajiem cilvēkiem”. Bet otru “labo cilvēku” pusi viņi nezin kāpēc nenopērk, lai gan viņi ir tik pat gatavi pārdoties, tikai nav pārliecināti par ASV gatavību maksāt un tāpēc pieprasa samaksu no Krievijas. Tā nu “nopirktie” ar “nenopirktajiem” cīnās.

Iekšpolitisko konfliktu cēloņi vienmēr ir valsts iekšienē, tās valsts iekšienē, kura ir nolaidusies līdz pilsoņu kara līmenim. Un ārvalstu iejaukšanos vienmēr iniciē no valsts iekšienes. Ne jau amerikāņi (krievi, franči, ķīnieši utt.) atnāk ar piedāvājumu, bet gan viņus pasauc. Pragmatiskākās ārvalstis cenšas no savas iejaukšanās gūt labumu (politisku vai ekonomisku). Mazāk pragmatiskas valdības cīnās tikai ideoloģisku apsvērumu vadītas. Šai gadījumā viens un tas pats mežonīgs cilvēkēdājs var organiski transformēties no “pārliecināta marksista” par “pārliecinātu liberāli” un atpakaļ, iegūstot ārējo atbalstu gan no viena pārlieku ideoloģizēta avota, gan no cita.

Gandrīz katram iekšpolitiskam konfliktam ir patriotu un kolabracionistu cīņas ārējā forma. Faktiski tā ir nacionālā ražotāja cīņa ar kompradorisko biznesu. Pēdējais gandrīz vienmēr zaudē dēļ savas plēsonīgās dabas, kā dēļ tam nav atbalsta sabiedrībā. Un gandrīz vienmēr zaudējot, tas meklē ārvalstu palīdzību. Visbiežāk šī palīdzība tiek sniegta un tad iekšpolitiskā konflikta pāriešana no “aukstās” (politiskās) fāzes “karstajā” (spēka) fāzē paliek tikai laika jautājums, savukārt superlielvalstu ģeopolitisko konfliktu loģika ved pie konflikta dalībnieku un iesaistīšanās konfliktā formu un metožu dažādības palielināšanās.

Vērojot to visu, visbiežāk tiek runāts par ļaunajiem ārējiem spēkiem, kuri ir izraisījuši pilsoņu karu, aizmirstot, ka noturēties nespēj tikai tā māja, kura pati iekšienē ir sadalījusies. Ja valsts politiskie spēki ir vienoti savā noraidošajā attieksmē pret ārvalstu iejaukšanos, tad tie, kuri vēlas iejaukties, nemaz neatradīs ieejas punktu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.08.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1024050

Informācijas aģentūra
/13.09.2018/

Publicēts iekš Prakse | Komentēt

Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS)


Dēļ Latvijā un pasaulē vērojamās mediju produkcijas kvalitātes krituma, kļūst aktuāls jautājums, “Ko darīt?” un kādā veidā uzlabot to darbu (pirmkārt, ziņu aģentūru un interneta mediju). Tas nav viegli izdarāms un lielā mērā ir atkarīgs no attiecīgā medija vadības, tās organizatoriskajām darbībām, kā arī no medija darbinieku godaprāta un profesionalitātes. No malas ietekmēt šos procesus ir grūti. Tomēr no vienas puses medijs var radīt apstākļus (iespējas), kad pati sabiedrība, paši mediju klienti, paši lasītāji piedalās (var piedalīties) medija kvalitātes minimuma uzturēšanā. No otras puses šādu iespēju esamība var kalpot par vienu no pazīmēm, kā nodalīt nosacīti godprātīgus, nosacīti objektīvus un nosacīti uzticamus medijus no visiem pārējiem, kurus par tādiem nevar nosaukt dēļ šādu sabiedriskās kontroles mehānismu neesamības. Tālāk idejiskā līmenī ir aprakstīts un pamatots šāds kontroles mehānisms, kuram ir piedota kvalitātes standarta forma.

1. Vispārīgs sabiedriskā kvalitātes standarta darbības apraksts

Īsumā, kā tas varētu darboties. Medijs publiski apliecina savu apņemšanos radīt noteiktas kvalitātes saturu atbilstoši publiski pieejamam satura kvalitātes standartam. Šīs apņemšanas ietvaros medijs savu iespēju robežās realizē šajā standartā uzskaitītās prasības, kas medija lasītājiem dod arī iespēju pašiem pārbaudīt medija satura (pirmkārt, ziņu) kvalitāti, iegūt papildinformāciju un izteikties par satura kvalitāti. Tālāk sāk darboties pašregulējoša sistēma, kurā patērētājs, aktīvi lietojot produktu, piedalās arī tā kvalitātes uzturēšanā un uzlabošanā. Tā medijs, cītīgi pildot kvalitātes standarta prasības, var iegūt labu slavu un popularitāti, pamazām vai strauji aizvilinot lietotājus no tiem medijiem, kuri šādas prasības neievēro un kuriem tādas slavas nav. Medijam par labu šāda sistēma darbojas tikmēr, kamēr medijs cenšas izpildīt savu publiski apliecināto apņemšanos, bet, kad centības vairs nav, lietotāji redz kvalitātes kritumu, sāk saskarties ar medija vienaldzību pret satura kvalitāti vai pat rupju tās pārkāpšanu un sāk meklēt alternatīvas, kas dod iespējas konkurentiem.

2. Mediju satura vispārīga klasifikācija

2.1. Ziņas. Koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī un ārvalstīs.
2.2. Informatīvi – analītiskie materiāli (informatīvi materiāli, apskati, pārskati, apkopojumi, analītiski raksti un pētījumi).
2.3. Viedokļi (viedokļraksti, intervijas, citi viedokļmateriāli)
2.4. Dokumentāli avoti (dokumenti un sarakstes, oficiāli paziņojumi, runas, izdevumu saturs un to fragmenti, audiovizuālie materiāli).

No medija skatu punkta dokumentāli avoti paši par sevi nevar būt “nekvalitatīvi”, viņi vai nu ir vai arī to nav, tie ir vai nu autentiski (tātad “kvalitatīvi”) vai arī neautentiski (kas ne vienmēr nozīmē “nekvalitatīvi”). Darba ar avotiem kvalitāte izpaužas to iegūšanā, novērtēšanā, lēmuma pieņemšanā par to izmantošanu vai neizmantošanu un precīzā un korektā avota kategorijas norādīšanā un apraksta došanā.

Viedokļi ir viedokļi. Viedokļi savā būtībā ir subjektīvi. Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā. Medija kvalitāte darbā ar viedokļiem izpaužas to atlasē. Šī atlase var būt objektīva, bet to ir grūti mehāniski noteikt un novērtēt (lai gan noteiktās robežās var: tā kā noteiktiem medijiem ir jāorientējas uz visu sabiedrību, to viedokļu atlasē ir jāatspoguļojas visas sabiedrības uzskatiem). Tāpēc viedokļi ir un kaut kādā mērā arī paliks tā sfēra, caur kuru medija satura noteicēji varēs paust savu subjektīvo nostāju. Kategoriski ir nepieļaujams, ka viedokļu žanra elementi tiek izmantoti ziņu un informatīvi – analītisku materiālu veidošanā, ka viedokļi netiek marķēti (atzīmēti) kā viedokļi, bet tiek atklāti vai pēc noklusējuma pozicionēti kā objektīva patiesība, un ka viedokļi no ierobežotā medija satura izspiež objektīvu informāciju (ziņas un informatīvi – analītiskus materiālus). Šai ziņā diemžēl stipri grēko liela daļa valsts mēroga mediju, un tādā veidā sabiedrībai tiek laupītas ziņas, aizstājot tās ar viedokļziņām un citiem viedokļiem, un cilvēki tiek maldināti, kas atstāj negatīvu iespaidu uz visiem valsts sabiedriskajiem procesiem.

Ir noteiktas grūtības mehāniski novērtēt arī informatīvi – analītiskos materiālus. Tā kā to radīšana ir sava veida māksla, tad novērtēt to kvalitāti var attiecīgs “mākslinieks”. Tai pašā laikā jāuzsver, ka šādiem materiāliem ir gandrīz tik pat liela sabiedriskā nozīme kā ziņām. Ja ziņas tēlaini var salīdzināt ar ķieģeļiem, tad informatīvi – analītiskie materiāli ir dažādi objekti, ko no šiem ķieģeļiem var izveidot. Pēc būtības ziņu objektivitāte ir nepieciešama tikai tādēļ, lai katram sabiedrības loceklim būtu iespēja veikt pašam savu analīzi, uz kuras pamata arī izveidot savu viedokli. Informatīvi – analītiskie materiāli ievērojami atvieglo un veicina šo procesu. Tiesa gan tie var saturēt organiski implementētus un reizēm arī grūti identificējamus subjektivitātes elementus, tāpēc ir gadījumi, kad pilnībā nevar paļauties uz šo materiālu objektivitāti un pieprasīt to. Ja informatīvi – analītiskais materiāls ir puslīdz kvalitatīvs (parādība ir pilnībā apskatīta sākotnēji nodefinētajā robežapgabalā, neko no būtiskā neizlaižot un visu korekti atrādot), tad tā lietotājs iegūs pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu savus secinājumus, un tad atsevišķas subjektivitātes izpausmes visbiežāk nespēs daudz kaitēt. Visplašākās negodprātīgu manipulāciju iespējas te ir, noklusējot (ignorējot) neērtus faktus, atlasot faktiskai situācijai neatbilstošus faktus, veicot neatbilstošas interpretācijas un izdarot nepamatotus secinājumus. Diemžēl ar informatīvi – analītiskajiem materiāliem ir tik pat lielas problēmas kā ar ziņām, un šis žanrs teju visos valsts mēroga medijos ir pārvērties par propagandisku viedokļanalītiku, kad analītiskās metodes tiek izmantotas tikai butaforiskos nolūkos, lai piedotu propagandējamajai idejai smuka un pārliecinoša pamatojuma nokrāsu. Kā viens no pretlīdzekļiem pret nekvalitatīviem un/vai negodprātīgiem informatīvi – analītiskajiem materiāliem ir brīva, atklāta un publiska diskusija.

Tālāk pēc noklusējuma (ja nav minēts savādāk) runa ies tieši par ziņām, jo ar to kvalitāti ir lielas problēmas un tām ir iespējams nodefinēt vismaz kaut kādas kvalitātes un tās izpildes kontroles prasības.

3. Kas ir kvalitatīvas ziņas?

Lai nodrošinātu jebkāda produkta kvalitāti, vispirms ir jānosaka ideālais prototips, uz kura radīšanu ir jātiecas. Kvalitatīvām ziņām ir jābūt cik iespējams patiesām, objektīvām, vispusīgām, korektām, informatīvām, saprotamām un izglītojošām. Tāpēc ziņas ir jāizsaka noteiktā valodā (formātā), kura līdzinās analītiskai valodai un kuras galvenās iezīmes ir sauss faktu izklāsts, koncentrēšanās uz galveno, strukturētība, terminoloģiskā precizitāte un emocionalitātes neesamība (līdzīgā valodā jābūt izklāstītiem arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem). No tā izriet, ka ziņām ir jābūt arī politiski un ideoloģiski neitrālām un noteikta veida ziņām (pretrunīgām, par konfliktsituācijām informējošām) ir jāsatur abu (visu iesaistīto) pušu nostājas un versiju pilnīgam, korektam un apjomā līdzvērtīgam izklāstam. Tāpēc kvalitatīvu ziņu veidošanā ir jāizmanto abu (visu) pušu avoti. Savukārt no korektuma prasības izriet, ka ziņu vizuālajam noformējumam ir jābūt estētiskam un tas nedrīkst būt neestētisks.

Praktiski tas nozīmē, ka ziņas sastādītājam ir iespēju robežās vispusīgi jāizpēta visa ar ziņu saistītā pieejamā informācija un jāuzraksta salīdzinoši īsa un koncentrēta “analītiskā piezīme”, kas arī ir ziņa, kādai tai ideālā gadījumā vajadzētu būt. Neskaidrie fakti un termini ir jāpārbauda (iespējams, saprotamības nodrošināšanai, jādod to koncentrēts skaidrojums) un ziņas saturā nedrīkst rakstīt to, par ko nav pilnīgas pārliecības (ko nevar pamatot ar drošu atsauci uz kādu avotu vai zināšanu bāzes elementu). Kā objektīvi ierobežojoši apstākļi šādai praksei ir vienmēr esošais laika trūkums un pilnīgākas informācijas neesamība (vienmēr var sameklēt un uzzināt vairāk), kā arī nepietiekamas profesionālās iemaņas.

Piemēram, ja tiek ziņots par Donalda Trampa twiterizteikumu, tad ziņas sastādītājam tas pašam ir jāatrod un jāapskatās. Ja tiek ziņots par kāda valsts vadītāja publisku izteikumu, tad ziņas sastādītājam ir jāatrod un jāiepazīstas ar visu izteikumu (rakstu, uzrunu, interviju). Ja ziņā ir pieminēts kāds starptautisks līgums, tad ziņas sastādītājam tas ir jāatrod, jāiepazīstas ar tā saturu, vēsturi un iespējams jādod ziņas saturā neliels, koncentrēts tā skaidrojums. Ja ziņā tiek pieminēta kāda organizācija, tad ziņas sastādītājam ir vismaz virspusēji jāiepazīstas ar pamatinformāciju par to (nodarbošanos, īsu vēsturi, vadību) un koncentrētā veidā tā jāatspoguļo ziņas saturā. Visām ziņām par Ukrainas konfliktu būtu jāsatur gan Krievijas, gan Ukrainas puses redzējuma vienādi korektam un koncentrētam izklāstam līdzvērtīgā apjomā. Utt.

Ja tā netiek darīts (vienalga kādu iemeslu dēļ), tad šādas ziņas labākajā gadījumā ir nekvalitatīvas, bet sliktākajā gadījumā tā ir politiskā propaganda. Latvijas mediju vidē (jo īpaši valsts mēroga) diemžēl ir pārāk maz kvalitatīvu ziņu, bet pārāk daudz politiskās propagandas, kas negatīvi ietekmē un kropļo sabiedrisko apziņu.

4. Medija publiska apņemšanās

Ja ir skaidrs, kas ir kvalitatīvas ziņas, tad viens no to radīšanas nosacījumiem ir paša medija apņemšanās to darīt, jo iespējams medijs nemaz negrib radīt kvalitatīvas ziņas, bet grib nodarboties tikai ar propagandu vai komercdarbību (vienalga kā propagandēšana par naudu). Tā var darīt, tādas ir vismaz privāto mediju tiesības, bet ir kategoriski nepieļaujami, kad mediji maldina sabiedrību, liekot noprast, ka rada kvalitatīvas ziņas, bet faktiski muļķo cilvēkus ar dažādām propagandām. Tāpēc kvalitatīvu ziņu radīšanas obligāts priekšnosacījums ir paša medija un tā darbinieku publiska apņemšanās un apliecinājums radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskus materiālus. Tas ir visiem tieši, skaidri un nepārprotami jāpasaka. Medijam un tā darbiniekiem ir publiski jādod sava veida žurnālistu “Hipokrāta zvērests”.

Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas dod? Motivāciju un kontroles iespējas. Kādēļ karavīri, tiesneši un policisti dod zvērestu? Kādēļ ārstiem joprojām eksistē “Hipokrāta zvērests”? Tādēļ, ka šīs profesijas ir sabiedriski tik nozīmīgas, ka to veicējiem ir jābūt ar augstu misijas apziņu un attiecīgs zvērests to apliecina. Pie tam, šim apliecinājumam ir ne tikai ārēja nozīmē (pārkāpuma gadījumā jebkurš var pārmest zvēresta neievērošanu), bet arī iekšēji psiholoģiska. Cilvēki mēdz nepildīt solījumus un melot, ir cilvēki, kuri to dara ļaunprātīgi un regulāri, tomēr vairums cilvēku ir tendēti būt godīgi. Viņi, ja apsolīja (zvērēja), centīsies solījumu pildīt – pa savam, kā nu var un sanāk. Tas ir īpašs, grūti izmērāms motivēšanas veids, kurš piedod attiecīgajām sfērām noteiktu konstruktīvu sīkstumu un noturību pret visu veidu negatīviem apstākļiem. Žurnālistiem mediju vidē ir nepieciešams līdzīgs zvērests, jo to nodarbošanās ir tikpat sabiedriski nozīmīga.

Kā tas varētu izpausties? Pirmkārt, šāda tipa zvērestu vajadzētu dot pabeidzot mācību iestādi un saņemot dokumentu par žurnālista profesijas apguvi, bet tas ir akadēmiskās vides jautājums.

Savukārt mediju vidē vispirms konkrētam medijam vajag publiski apņemties un apliecināt ievērot noteiktus kvalitātes standartus un šim apliecinājumam ir jābūt publicētam un katram medija satura patērētājam viegli pieejamam. Līdzīga satura apliecinājumam ir jābūt pie katra medija darbinieka apraksta un ar katra darbinieka parakstu. Jebkuram interesentam ir jāredz, ka konkrētais darbinieks ir apņēmies ievērot medija satura kvalitātes standartu.

Tālāk viss ir vienkārši. Ja medijs nepilda pats savu publisku apņemšanos, tad tas ātri var kļūt par publisku pārmetumu un izsmiekla objektu. Šai gadījumā jebkuram ir iespēja viegli pierādīt, ka konkrētais medijs nekaunīgi pārkāpj savu apņemšanos. Tas pats attiecas arī uz mediju darbiniekiem. Tāpēc, ja tiek dots attiecīgs iemesls, publiska apņemšanās ievērot noteiktu satura kvalitātes standartu dod iespēju jebkuram daudz vienkāršāk iznīcināt medija un žurnālista reputāciju. Un tāpēc šāda publiska apņemšanās medija un tā darbinieku dzīvi padarītu ievērojami sarežģītāku. Bet, ja nav solījuma, tad nav atskaites punkta, nav ar ko salīdzināt, un tāpēc grūtāk ir kaut ko pārmest (ko gribu, to arī savā izdevumā rakstu).

Tāpēc propagandiskie mediji šādu solījumu nedos vai arī tā tekstu noformulēs tik vispārīgi un nekonkrēti, ka tas kļūs bezjēdzīgs. Viņi vispār var paziņot, ka ir taču žurnālistu ētikas kodekss un vairāk nekas cits nav nepieciešams. No tā izriet, ka medijiem, kuri ir apņēmības pilni radīt un izplatīt kvalitatīvu saturu, ir nepieciešams satura kvalitātes standarts un obligāti ir jādod šāds publisks solījums. Tas, visa cita starpā, pēc tam var dot pamatotu iemeslu citus medijus, kuri nav devuši šādu solījumu, droši dēvēt par apšaubāmiem vai iespējams arī par nekvalitatīviem, tendencioziem, propagandiskiem utt.

Rezumējot: Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

5. Medija apņemšanās un apliecinājuma versija

Mēs, ziņu aģentūras XXX īpašnieki, vadība un darbinieki visi kopā kā organizācija apņemamies un apliecinām, ka savā darbībā vadīsimies tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīsimies radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēsimies pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Mēs atklāti atzīsim savas kļūdas un nemēģināsim tās slēpt vai noklusēt. Mēs apņemamies un apliecinām, ka pārbaudīsim faktus un lietotos terminus, nemaldināsim savus lasītājus, neizmantosim manipulatīvas metodes, korekti atspoguļosim visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīsim nepatiesu informāciju un nemelosim. Mēs, radot ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, būsim politiski un ideoloģiski neitrāli, neradīsim un neizplatīsim slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīsim politiskus pasūtījumus un nepildīsim slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru galaproduktos nav norādes par materiālu pasūtījuma dabu. Mēs apņemamies un apliecinām, ka sekosim līdzi un kontrolēsim, lai šo apņemšanos pildītu katrs mūsu darbinieks.

6. Žurnālista zvēresta versija

Es, Vārds Uzvārds, apņemos un apliecinu, ka savā darbībā vadīšos tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīšos radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēšos pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Es atklāti atzīšu savas kļūdas, darīšu visu iespējamo, lai tās labotu un turpmāk nepieļautu un nemēģināšu savas kļūdas slēpt vai noklusēt. Es apņemos un apliecinu, ka pārbaudīšu faktus un lietotos terminus, nemaldināšu lasītājus, neizmantošu manipulatīvas metodes, korekti atspoguļošu visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīšu nepatiesu informāciju un nemelošu. Es neizmantošu profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīšu savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaušu personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus. Es nepiesavināšos citu autordarbus un nerakstīšu citu autoru vārdā. Es apņemos un apliecinu, ka, radot ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, būšu politiski un ideoloģiski neitrāls, neradīšu un neizplatīšu slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīšu politiskus pasūtījumus un nepildīšu slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru gala produktos nav norāde par materiāla pasūtījuma dabu. Es nekad un ne pie kādiem apstākļiem neņemšu kukuļus un, kamēr strādāju medijā, nesastāvēšu nevienā politiskā organizācijā, paralēli nestrādāšu ar sabiedriskām attiecībām saistītā jomā un neņemšu samaksu no trešajām personām par darbībām, kuras saistītas ar manu darbu medijā. Es apņemos un kategoriski apliecinu apņēmību pildīt šo apņemšanos par katru cenu, lai ko man personiski tas arī nemaksātu, un ziņot, tai skaitā publiski, par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot manu profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā no likumpārkāpēju, vadības, kolēģu, medija konkurentu, uzņēmēju, politiķu, valsts pārvaldes darbinieku vai citu personu puses.

7. Jāpublisko pilns redakcijas sastāvs un kontaktinformācija

Jābūt publiskotam visam redakcijas sastāvam ar fotogrāfijām, amata nosaukumiem, lomām un e-pasta adresēm. Katram interesentam ir jābūt iespējai uzzināt pilnu redakcijas sastāvu un vismaz rakstiski e-pastā sazināties ar jebkuru medija darbinieku. Darbiniekiem un redakcijai šāda iespēja var būt apgrūtinoša, jo var radīt papildus darba apjomu, tai pat laikā šis ir obligāts kvalitatīva medija satura priekšnosacījums, jo par sava darba rezultātu ir jāatbild – šai gadījumā ar reputāciju un personiski adresētas kritikas saņemšanas iespējamību.

Darbinieku identitātes neizpaušana un pseidonīmu izmantošana žurnālistikā ir pieļaujama un reizēm pat nepieciešama, bet tas ir specifisks žurnālistikas novirziens, kura būtība ir ziņot par to, par ko atklāti ziņot ir nosacīti bīstami un “nepiedienīgi” (pretēji aktuālajai politekonomiskajai konjunktūrai). Tomēr ar klasiskajiem ziņu aģentūras un arī žurnālistikas darbības principiem šāda pieeja nav savienojama, tādēļ šim novirzienam ieteicams veidot īpašu, nodalītu organizatorisko un komunikācijas sistēmu, lai anonimitātes vieglums un mazākās atbildības slogs negatīvi neietekmētu pamatsfēru (ziņu un informatīvi – analītisko materiālu radīšanu).

Klasiskai žurnālistikai ir jābūt pilnībā atklātai un caurspīdīgai un, ja tā kādā medijā nav, tad visticamāk tādēļ, ka tur žurnālistikas principi netiek cienīti un ievēroti un faktiski žurnālistikas aizsegā tiek izplatīta dažādu veidu propaganda vai pat dezinformācija.

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

8. Ziņu saturs un valoda

Kā jau tika minēts, ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, informatīvai, saprotamai un izglītojošai, attiecīgi tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Šāda tipa valodas paraugus var apskatīt aģentūras LETA un Valsts Policijas radītajās ziņās, kā arī vairākos reģionālās preses izdevumos.

Tai pat laikā ziņai ir jābūt arī saprotamai un pēc iespējas izglītojošai, kas brīžiem ir grūti savienojams ar klasisko analītisko valodu, tāpēc šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas atkāpes no analītiskās valodas principiem. Ziņas ir domātas cilvēkiem, lai tie tās spētu saprast. Tāpēc tekstā var tikt izmantoti arī ikdienišķi termini (saprotamībai) un to var būt nepieciešams papildināt ar dažādiem skaidrojumiem (terminu, ziņojuma objektu, notikumu), kas klasiskās analītiskās valodas gadījumā var būt nepieļaujami.

Pie tam izglītošanas princips (redzesloka paplašināšanas princips) var prasīt pat ievērojami palielināt ziņas apjomu, kas tikai analītisku prasību gadījumā nav nepieciešams. Protams, šāds palielinājums var notikt tikai uz būtiskas informācijas rēķina (piemēram, ziņā par kādu apjomīgu pētījumu), kurai tāpat ir jābūt izklāstītai koncentrētā veidā.

Ziņā nekādā formā nedrīkst tapt pausts atbalsts vai nosodījums nevienai politiskai organizācijai un organizācijai vispār, nevienai ideoloģijai un to idejām, nevienai personai, nevienai no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kā jau tika minēts, ziņojot par konfliktsituācijām un pretrunīgi vērtētiem notikumiem, ir korekti jāattēlo visu pušu nostāja līdzvērtīgā apjomā. Kategoriski nav pieļaujams no ziņas veidotāja vārda izmantot vienas puses terminoloģiju, kura ir vērsta pret citu pusi (šādi nopietni grēko vairums Latvijas mediju, tai skaitā LETA). Ir jāizmanto vai nu neitrāls termins, kurš ir saskanīgs abu pušu nostājai, un/vai katras puses termini ir jāizmanto tikai aprakstot katras puses nostāju, liekot attiecīgos pušu terminus pēdiņās (kā citējumus).

Piemēram, Krima ir “okupēta”, “anektēta”, “pievienojusies” (faktiski ir teritoriāls strīds un tā ir strīdīga teritorija), Donbasā notiek “pilsoņu karš”, “iebrukums”, “karš”, “antiteroristiskā operācija” (faktiski ir valsts varas maiņas rezultātā radies bruņots konflikts), Donbasā karo “teroristi”, “separātisti”, “brīvības cīnītāji”, “algotņi” (faktiski no abām pusēm karo militāru veidojumu karavīri un brīvprātīgie). Utt. Šāda pieeja ir grūta, darbietilpīga, prasa padziļinātu notiekošā izpratni un var būt pretrunā ar valdošo politekonomisko un ideoloģisko konjunktūru, tāpēc tādiem “sīkumiem” pašreiz neviens nepievērš uzmanību un labākajā gadījumā ziņo kā pagadās, bet sliktākajā gadījumā primitīvi retranslē ziņas saturā vienas puses kara propagandu. No Latvijas sabiedrības interešu skatu punkta tas ir kategoriski nepieņemami, jo nedod patiesu priekšstatu par ziņā aprakstīto notikumu un pat maldina par to.

Nav pieļaujami arī tādi tendenciozitātes izlēcieni kā “smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs”, “par … dēvētais …”, “totalitārais …”, “noziedzīgais …” utt., ja vien šāda tipa emocijas raisošus epitetus nelieto kāds no ziņu objektiem un tie tiek citēti (bet šai gadījumā līdzvērtīgi ir jāatspoguļo arī otras puses nostāja). Arī šo objektivitātes nosacījumu mediji masveidā apzināti nepilda, kas liecina par profesionalitātes un/vai godaprāta trūkumu.

Vēl ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot jebkuram uzraugam (pirmkārt, sadaļas redaktoram un šī standarta ietvaros arī jebkuram interesentam) katrs fakts un katrs termins ar linku uz avotu, ar atsauci uz drukātu materiālu, ar atsauci uz zināšanu bāzi (speciālā literatūra, enciklopēdija, grāmata), ar paša personīgi pieredzēto, ar paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju. Tāpēc ziņas veidotājam ir rūpīgi jāpārbauda visi fakti un termini, lai kaut vai tikai kļūdas pēc sabiedrība netiktu maldināta.

Tātad ziņas sastādītājam ir padziļināti jāpārvalda tēma, par kuru tiek ziņots, un rūpīgi jāpārbauda viss ziņas saturs. Ja tēma pietiekamā apjomā nav zināma, tad ziņas sastādīšanas laikā ar to ir jāiepazīstas. Tāpēc var sanākt tā, ka vienas atsevišķas it kā nelielas ziņas sastādīšana var prasīt pat veselu dienu vai vairāk (cilvēks nezin tematu un ar to iepazīstas, lai varētu izveidot precīzu un korektu ziņu). Mūsdienu aktuālajā mediju paradigmā šī ir neefektīva pieeja, tāpēc labāk uzražot nekvalitatīvu, sagrābstītu, bet ārišķīgi šķietami pieņemamu ziņu, nekā lieki tērēt laiku mistiskai un nevienam it kā nevajadzīgai kvalitātei, vēl jo vairāk tāpēc, ka pretenziju izteikšanas iespējas par mazkvalitatīvām ziņām ir ierobežotas. Tāda mediju filozofija, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Vēl jānorāda, ka temata pārvaldīšanas problēmu pēc būtības palīdz atrisināt mediju darbinieku specializācija pa globālajiem reģioniem un nozarēm, kā arī prakse pieņemt darbā attiecīgajās sadaļās augstas kvalifikācijas darbiniekus, kuri padziļināti pārvalda noteikto nozari un/vai reģionu (tai skaitā arī valodas).

Lai nodrošinātu ziņas kvalitāti, to obligāti pirms publicēšanas ir jāpārbauda attiecīgās nodaļas redaktoram un papildus jācaurskata arī korektoram. Korektoram ziņu vēlams caurskatīt pirms publicēšanas. Ir mediji, kuriem arī ar to ir problēmas, jo redaktoram ir vieglāk neko padziļināti nepārbaudīt un veikt tikai virspusēju caurskati (un pat to var nedarīt, jo neviens pārbaudes faktu tāpat nekontrolē), bet korektūra ir pavisam lieks, papildus izmaksas ģenerējošs un visus procesus sarežģošs elements, bez kura var iztikt. Ja arī ir gramatikas kļūdas, tas nekas! Lai! Tāpat pretenziju izteikšanas iespējas ir ierobežotas, bet nelielo neapmierināto skaitu var neņemt vērā. Galvenais – efektivitāte.

Nobeigumā ir jākonstatē, ka ziņas saturam ir iespējams definēt prasības (attiecīgi tas arī ir jādara), tomēr to izpildi nav iespējams mehāniski (tātad pilnīgi droši un precīzi) pārbaudīt. Ziņas satura novērtēšana līdzinās radošu produktu un procesu novērtēšanai, kurš nevar iztikt bez noteiktas subjektīvisma komponentes. Šī standarta ietvaros par ziņas satura kvalitāti atbild tās izveidotājs, attiecīgās sadaļas redaktors, galvenais redaktors un viss medijs un, kvalitātes prasību (standarta) esamības gadījumā, to var novērtēt arī katrs interesents. Savukārt, ja medijs neizmanto un nepublicē šāda veida kvalitātes prasības, tad pietiekami droši var pieņemt, ka tas negrib, lai lietotājiem rastos kontroles iespējas par medija darbu un saturu, no kā var izdarīt noteiktus secinājumus.

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini.

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju.

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

9. Virsrakstam jābūt korektam un jāizsaka ziņas būtība viskoncentrētākā veidā

Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam un tam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, zemāka līmeņa satura domu izceļošs.

Mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā daudzi cilvēki ziņu saturu nelasa, bet lasa tikai to virsrakstus, tādēļ tikai ar neatbilstošu virsrakstu ir iespējams maldināt publiku. Vēl virsraksts pievērš uzmanību un publika pēc noklusējuma pieņem, ka virsraksts izsaka satura būtību, tāpēc dzenoties pēc nepelnītas popularitātes un apjomu pieauguma (tirāžu, klikšķu), mediji mēdz saviem izstrādājumiem likt “skaļus” virsrakstus, bieži vien pārspīlētus un mazatbilstošus saturam. Tas ir nepieļaujami, jo maldina lasītājus.

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

10. Katras ziņas saturā ir jāiekļauj atsauces uz avotiem un visi internetlinki

Kā jau tika minēts, ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot katrs ziņā pieminētais fakts un izmantotais termins ar internetlinkiem uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem vai arī ar atsaucēm uz caur internetu nepieejamiem informācijas avotiem. Visi šie avoti ir jānorāda ziņas saturā, lai būtu iespējams salīdzinoši viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti. Jebkurā gadījumā tas ir nepieciešams redaktoram un/vai galvenajam redaktoram, bet šī standarta ietvaros visu avotu norādīšana ziņas saturā ir obligāta prasība, lai katram ziņas patērētājam būtu iespēja pašam personiski viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti un iegūt ar ziņu saistītu papildinformāciju.

Ideālā gadījumā avotu norādēm varētu izmantot zinātnisko darbu metodoloģiju, bet šāda prakse ievērojami palielinātu ziņas sastādīšanas laiku un padarītu to patērētāju vairumam grūti uztveramu, tādēļ optimāls risinājums ir norādīt visus avotus ziņas beigās. Tas ziņas sastādītājam neprasa pārāk daudz laika (jāveic tikai avotu uzskaite), bet ļauj salīdzinoši vienkārši pārbaudīt ziņas kvalitāti. Savukārt lasītājiem, kuri grib tikai iepazīties ar ziņas saturu un negrib to pārbaudīt, šāds formāts nav traucējošs, jo norādes nepadara tekstu grūtāk uztveramu un atrodas ziņas beigās, – kurš grib, tas tās izmanto, bet, kurš negrib, neizmanto.

Šī standarta ietvaros ir būtiski, lai ziņas saturā tiktu norādīti cik iespējams visi avotu internetlinki, to skaitā arī ierobežotas piekļuves internetlinki (kuri ir pieejami īpašu nosacījumu izpildes gadījumā, parasti pēc abonentpiekļuves iegādes), jo arī tos var izmantot sabiedriskajā pārbaudē (kādam no lasītājiem var būt attiecīga piekļuve vai arī tas to var speciāli iegūt).

Ziņas saturā jānorāda arī pārējie avoti, lai tiktu noklāts viss ziņas pamatojuma lauks, bez kā nevar veikt pilnvērtīgu ziņas kvalitātes analīzi.

Visbeidzot, jāņem vērā, ka internetlinki ir nedrošs informācijas avots. Tie ar laiku var pārstāt funkcionēt un to saturu ir iespējams ļoti ātri un vienkārši mainīt. Tāpēc medijam un ziņas veidotājam, lai izvairītos no liekām problēmām, ir ļoti ieteicams paralēli izveidot arī katra internetlinka satura saglabājumu (jāsaglabā attiecīgā internetlapa) un jāizveido un jāsaglabā arī linka satura ekrānbilde (t.s.”ekrānšāviņš” jeb “skrīnšots”). Un, ja tas tiek darīts iekšējos nolūkos (jo šie faili tāpat kaut kur ir jāglabā), tos var piedāvāt arī publiski (vismaz linkus uz ekrānbildēm), kas ziņai piedos papildus drošumu, neatkarīgu no ziņas pirmavotiem. Īstermiņā šādai funkcionalitātei var nebūt būtiskas nozīmes, bet ilgtermiņā tā var radīt pat ievērojamas priekšrocības, ja mediji, kuri tiek plaši izmantoti kā ziņu pirmavots, sāk dzēst vecās ziņas vai patvaļīgi sāk mainīt to saturu.

Visu avotu norādīšana ir salīdzinoši vienkārši realizējama prasība, bet nekvalitatīvu ziņu radītāji to labprātīgi var negribēt pildīt, jo tas tiem var radīt daudz nevajadzīgu problēmu. Pirmkārt, katrs tagad varēs pats viegli iegūt papildus informāciju par sev interesējošo notikumu un novērtēt medija ziņas kvalitāti. Ja šī kvalitāte ir zema, tad tie ir lieki pārmetumi un klientu zudums. Otrkārt, šādi tiek netieši reklamēti citi mediji, no kuriem patērētājs pa tiešo var iegūt informāciju. Tiek apdraudēts medija “monopols” uz informācijas sniegšanu (kādēļ lietot starpniekmediju, ja var lietot pamatinformāciju radošo mediju) un medija patērētāju uzmanība tiek novirzīta uz citiem resursiem. Tā vietā, lai patērētājs izmantotu tikai ziņu radījušo mediju, radot tam vajadzīgo klikšķu un lasījuma laika apjomu, lasītājam tiek dota iespēja viegli pāriet uz citu mediju resursiem. No lasītāja skatupunkta tas ir labi, bet no medija biznesa interešu skatu punkta tas kā minimums ir nevēlami. Treškārt, šāda pieeja padara atklātāku ziņu veidošanas metodoloģiju, tai skaitā arī potenciālajiem konkurentiem. Kādēļ rādīt ziņu radīšanas “virtuvi”, lai to katrs var iemācīties, ja tā var nedarīt?! Tādēļ vairums mediju šo prasību labprātīgi, bez noteikta veida piespiešanas nepildīs.

Protams, arī šī iespēja, kā jebkurš vairāk vai mazāks tehnisks palīglīdzeklis, ir dažādos veidos apejama un izmantojama ne pēc sākotnējā nolūka. Vajag norādīt linkus? Labi, nav problēmu. Bet ne visus un ne vienmēr. Un tikai propagandiski pieņemamos un ērtos. Visus neērtos avotus no avotu saraksta var izmest un dzīvot propagandiski pareizajā Greizspogulijā. Ir vietas, kur tā notiek. Tāpēc atsevišķiem propagandiskiem medijiem var rasties kārdinājums šādi “ievilkt” formālu “ķeksīti”, lai pēc tam sevi skaļi pozicionētu par “objektīviem” un “demokrātiskiem”. Tomēr ar to propagandiski manipulatīvo būtību ne mainīt, ne noslēpt nevar.

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

11. Jānorāda visi ziņas sastādītāji, atbildīgie un labotāji

Kā jau tika minēts, ziņu veidotājiem ir jāatbild par sava darba rezultātiem un anonimitāte ziņu veidošanā nav pieļaujama. Tāpēc katras ziņas saturā obligāti ir jābūt norādītam tās veidotāja vārdam un uzvārdam (vai veidotājiem, ja ziņa ir vairāku cilvēku kopdarbs). Tāpat katras ziņas saturā jābūt norādītam atbildīgā redaktora vārdam un uzvārdam, kuram ziņa ir jāpārbauda un kurš ir atbildīgs par tās kvalitāti tik lielā mērā, kā to pilnībā būtu izveidojis viņš pats. Ja medijs izmanto korektoru, tad pie ziņas ir jābūt norādītam atbildīgajam korektoram. Visbeidzot atsevišķi ir jābūt norādītām visām tām personām, kuras ir labojušas autora sākotnēji iesniegto ziņas versiju. Visa šī papildinformācija var būt norādīta maziem neuzkrītošiem burtiem ziņas sākumā vai beigās.

Ziņas patērētājam ir tiesības zināt, konkrēti kuras personas ir atbildīgas par viņa patērēto produktu, lai būtu iespēja sazināties ar šīm personām un izteikt viedokli vai pretenzijas par to darbu. Par katras ziņas satura kvalitāti ir atbildīgs tās autors (vai autori), attiecīgās sadaļas redaktors, korektors (tikai par gramatiku) un visi ziņas faktiskie labotāji. Virsatbildīgais par visu medija ziņu kvalitāti ir medija galvenais redaktors ar saviem vietniekiem. Tāpēc ar visām šīm personām ziņas patērētājiem un medija klientiem ir jābūt iespējai sazināties vismaz e-pastā un tāpēc jābūt norādītai vai viegli atrodamai šo personu kontaktinformācijai. Tāpat tas dod papildus formālas garantijas, ka ziņu ir izveidojis pats medijs un medija darbinieki, nevis kāda trešā puse neskaidros nolūkos.

Mediju darbiniekiem katras ziņas atbildīgo norādīšana var būt neērta un nepatīkama, jo īpaši, ja regulāri tiek radītas nekvalitatīvas ziņas. Tomēr citas iespējas droši izpildīt vismaz kvalitātes minimumu nav, jo, ja medijs un tā darbinieki slēpj faktiskos atbildīgos par saviem izstrādājumiem, tad, pirmkārt, tas ir neētiski un medija necienīgi un, otrkārt, tas liecina, ka ir ko slēpt un ka medijs baidās no kvalitātes kontroles, kas visticamāk liecina par medija negodprātīgumu. Šī iemesla dēļ mediji, kuri rada nekvalitatīvas ziņas, nenorādīs savu ziņu radītājus un neizpaudīs to kontaktinformāciju, lai pasargātu gan sevi, gan arī pašu nodarbinātos haltūristus.

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

12. Jānorāda linki uz pilnas informācijas avotu

Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, obligāti ir jānorāda links uz to, lai katrs interesents var iepazīties ar pilnu objekta saturu. Tas nepieciešams, pirmkārt, lasītāju pilnīgākai informēšanai un redzesloka paplašināšanas veicināšanai (dod iespēju iegūt papildus informāciju un izveidot pilnīgāku priekšstatu par ziņoto un tā kontekstu). Otrkārt, tas nepieciešams ziņas kvalitātes kontrolei, lai katram lasītājam būtu iespējas novērtēt ziņas sastādītāja analītiskās un aprakstīšanas spējas un lai katrs lasītājs var pārliecināties, ka ziņa nav nepilnīga, tendencioza, maldinoša, nepietiekami informatīva un ka objekta citāti nav manipulatīvos nolūkos izrauti no konteksta ar mērķi muļķot tos lasītājus, kuri neiepazīstas ar vis=objekta saturu.

Ja eksistē vairāki viena objekta formāti (piemēram, runas teksts drukātā formā, runas videoieraksts un runas audioieraksts), tad jānorāda ir linki uz katru no tiem.

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

13. Līdz galam jāziņo par notikumu sēriju (NS) tālāko attīstības gaitu un jāveido informatīvi – analītiski materiāli par notikumu sērijām

Ir tādi notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem, kas plaši tiek iztiražēti (visi ziņo) un ko visi apspriež. Piemēram, Skripaļu indēšana, dopinga skandāls Krievijas izlasē, Vanšteina seksuālo uzmākšanos skandāls utt. Tos var nosaukt par uzpūstiem notikumiem, jo to rezonanse ir saistīta ne tikai ar paša notikuma būtību, bet arī ar kāda atslēgmedija pastiprinātu uzmanības pievēršanu attiecīgam notikumam.

Ir notikumi, kuri tieši rada citus notikumus vai uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama. Piemēram, notika kāds nelaimes gadījums un pēc tam no amata tika atbrīvotas kādas amatpersonas, ieceltas jaunas, mainīti likumi, veiktas papildus pārbaudes vai arī ir nodarīts kāds nodarījums, veikta izmeklēšana, notikusi tiesa, kuras lēmums ir ticis pārsūdzēts, un tad atkal tiesa utt. Kā šāda notikuma piemēru var minēt traģēdiju Kemerovas tirdzniecības centrā Krievijā, kas izraisīja virkni vērā ņemamu Krievijas iekšpolitisku notikumu. Par šādu piemēru var kalpot arī jebkurš “skaļš” notikums, kurš ir saistīts ar uzsāktu tiesvedības procesu. Tos var nosaukt par cēloņnotikumiem.

Ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Piemēram, paziņojums par tad un tad gaidāmu pasākumu, paziņojums par tad un tad gaidāmu atskaites publiskošanu, ziņa par vienalga ko, kas satur norādi uz konkrētā laikā paredzētu notikumu. Tos var nosaukt par priekšnotikumiem.

Visus šāda tipa notikumus var nosaukt par notikumu sērijām (NS).

Notikumu sēriju gadījumā, pirmkārt, nepieciešams ziņot par tālākajiem notikumiem. Nedrīkst būt tāda situācija, kad ziņošana par notikumu ir apstājusies un beigusies ne ar ko. Nedrīkstētu būt tā, ka ziņas par notikumu sēriju tiek pārtrauktas un visu ziņojumu kopējais saturs paliek “pakārtā”, “iesaldētā”, nepabeigtā stāvoklī. Ziņojumu “stāsts” ir jānoved līdz loģiskam iznākumam, loģiskām beigām. Ja reiz medijs par ko ir sācis ziņot, tad ziņošana ir jānoved līdz galam.

Otrkārt, par notikumu sērijām ar paaugstinātu sabiedrisko nozīmīgumu, paaugstinātu mediju, politiķu vai sabiedrības uzmanību, ar lielu tālāknotikumu un tālāknovirzienu skaitu ir jāveido informatīvi – analītiskie materiāli (pirmkārt, analītiskie raksti). Ja notikumu sērija ieilgst, tad analītiskie raksti jāveido regulāri ik pēc noteikta laika posma un notikumu sērija ir jānoslēdz ar analītisku rakstu. Pirmo analītisko rakstu var izveidot divas nedēļas pēc intensīvas notikumu sērijas sākuma (raksturīgi uzpūstiem notikumiem), pēc tam tos var veidot reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, vēl pēc kāda laika reizi pusgadā, tad var reizi gadā un notikumu sērijas beigas ir jānoslēdz ar apjomīgu analītisku rakstu, kurā būtu attēlota arī hronoloģiska notikumu attīstības gaita.

Medijiem šādu NS atspoguļošanu ir problemātiski realizēt gan organizatoriski – tehnisku iemeslu dēļ (var būt noteiktas problēmas ar attiecīgu ziņu atsekošanu, atbildīgo norīkošanu un kontroli, NS notiekošā būtības saprašanu, iepriekš ziņotā ņemšanu vērā u.c.), gan politisku iemeslu dēļ (jo uzpūstiem notikumiem parasti ir kāds politekonomisks subjekts, kurš to ir pasūtījis un attiecīgi negrib korektu, vispusīgu un objektīvu NS atspoguļojumu), gan arī dēļ NS izstieptības laikā un resursu trūkuma (jo NS var vilkties gadiem ilgi un to korektai un vispusīgai atspoguļošanai var nepietikt darbinieku).

Tomēr, vadoties no mediju misijas, kas ir sabiedrības informēšana un izglītošana, notikumu sērijas ir vismaz cik iespējams jācenšas vispusīgi atspoguļot, jo cilvēku vairākumam, kuri tiek pārpludināti ar atsevišķām NS ziņām, var būt nopietnas problēmas saprast NS būtību un vispār saprast kas tur notiek un ar ko tas beidzās. Tāpēc cilvēki šādi var noteiktā mērā tikt dezorientēti, kas praktiski arī notiek un kas no sabiedrisko interešu skatu punkta ir nepieļaujami.

Ar notikumu sērijas “flūdu” (informatīvu pārpludināšanu) ir ērti un efektīvi maldināt, kā arī manipulēt ar sabiedrisko apziņu, bet tas nerada cilvēkos sapratni par faktisko situāciju un kaitē sabiedriskai apziņai, jo labākajā gadījumā cilvēkiem zūd interese par ziņām, no kurām tāpat neko nevar saprast, bet sliktākajā gadījumā atsevišķu cilvēku apziņa tiek kropļota. Tāpēc mediju uzdevums ir cik iespējams minimizēt NS “flūda” kaitīgo ietekmi, veidojot kvalitatīvas ziņas, sasaistot savā starpā radniecīgās ziņas, neļaujot noklusēt neērtos sērijas notikumus, novedot notikumu sēriju līdz loģiskam noslēgumam un veidojot analītiskus rakstus, kuros koncentrēti un vispusīgi tiek izklāstīti notikumu sērijas fakti un atklāta to būtība vai versijas par to būtību.

Lai to izdarītu, pirmkārt, medijam ir jāspēj identificēt uzpūsti notikumi, cēloņnotikumi un priekšnotikumi. Visvieglāk ir identificēt priekšnotikumus, jo to tekstā (vai avotu tekstā) jau ir minēts konkrēts laiks, kad sekos nākamais notikums (“sērija”). Tāpēc veidojot ziņu par šādu notikumu, uzreiz ir jābūt skaidrai personai, kura būs atbildīga par nākamās “sērijas” ziņas izveidošanu. Loģiski un optimāli būtu pieņemt, ka par nākamās “sērijas” ziņas tapšanu atbild tā persona, kura izveidoja pirmās “sērijas” ziņu. Šī standarta ietvaros priekšnotikumu ziņām virsraksta līmenī jābūt speciāli marķētām ar atzīmi “būs turpinājums dd.mm.gggg” un to tekstā (saturā) jābūt skaidrai norādei, kuram un kad ir paredzēts radīt nākamo ziņu.

Visu notikumu sēriju gadījumā ir jāizveido unikāls NS identifikators (atslēgvārds), izmantojot kuru vēlāk daudzās NS ziņas varēs viegli sasaistīt savā starpā un atrādīt. Priekšnotikuma gadījumā šo id var piešķirt uzreiz, veidojot pirmo ziņu. Atslēgvārdu ieteicams veidot kā notikumu sērijas būtību raksturojošu nosaukumu. Piemēram, “Dziesmusvētki 2018”, “Latvijas simtgades svinības”, “Aivara Lemberga kriminālprocess personas kods”, “Ilmāra Rimševica aizturēšana”, “ABLV bankas likvidēšana” utt.. Tā kā viena ziņa var būt daļa no dažādām notikumu sērijām, tai var tikt piešķirti vairāki atslēgvārdi. Atslēgvārdiem ir jābūt publicētiem ziņas tekstā.

Salīdzinoši viegli ir noteikt arī uzpūstos notikumus. Ja ar pirmo vai varbūt arī otro notikuma “sēriju” var nebūt skaidrs, ka ir sākusies kārtējā uzpūstā notikuma daudzsēriju epopeja, tad tas kļūst acīmredzams jau pēc trešās “sērijas” ziņas, kad kļūst skaidrs, ka nozīmīgākie pasaules mediji intensīvi atstrādā noteiktu tēmu (lokālu Latvijas uzpūsto notikumu gadījumā indikators ir nozīmīgākie Latvijas mediji). Tad arī ir jāizveido NS atslēgvārds un tas jāpiešķir arī iepriekšējām ziņām. Tālāk ieteicams norīkot vienu vai vairākus atbildīgos, kuriem ir jāseko līdzi NS notikumiem un regulāri par tiem jāziņo. Šī standarta ietvaros visi šie atbildīgie ir jānorāda NS ziņu saturā, lai lasītāji zin, kuri medija darbinieki nodarbosies ar šo tēmu. Ieteicams ir arī norādīt vismaz aptuvenu nākamās NS ziņas laiku, ko var iznest arī virsraksta līmenī (piemēram, “būs turpinājums X dienu laikā”).

Par uzpūstiem notikumiem medijam obligāti ir jāveido analītiskie raksti, jo tie ir ievērojami informējošāki un izglītojošāki par atsevišķām NS ziņām (vismaz tādiem analītiskajiem rakstiem vajadzētu būt). Uzpūstās NS gadījumā medija redakcijai uzreiz ir jānorīko atbildīgā persona par analītisko rakstu izveidošanu. Pirmajam analītiskajam rakstam, atkarībā no dažādiem apstākļiem (aktualitāte, intensitāte, apjomīgums, sazarotība, “dziļums” u.c.), ir jābūt izveidotam aptuveni 2 – 6 nedēļu laikā kopš NS sākuma. Nākamie analītiskie raksti var būt pēc divām nedēļām, mēneša, pusgada un/vai gada. Informatīvos nolūkos, analītisko rakstu plānoto datumu un atbildīgo vēlams norādīt attiecīgo NS ziņu saturā.

Dēļ analītisko rakstu informējošākās dabas, tos virsraksta līmenī izcelšanas nolūkos ir speciāli jāmarķē. Var marķēt tikai analītiskos rakstus (ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”), bet var marķēt visus informatīvi – analītiskos materiālus (ar burtiem “I-A” vai “Informatīvi-analītisks”). Virsraksta līmenī ir jāmarķē arī notikumu sērijas noslēguma raksts, piemēram, “Notikumu sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”. Tā kā nereti noslēguma raksts būs analītisks raksts, tad to var marķēt, piemēram, sekojoši: “A(NSN): Raksta virsraksts” vai “I-A(NSN): Raksta virsraksts”.

Atsevišķos gadījumos var būt grūtības identificēt cēloņnotikumus, jo to sērijveida raksturs var nebūt pilnībā skaidrs ne notikuma sākumā, ne turpmākās notikuma attīstības gaitā. To identificēšana var būt ziņas sastādītāja (nākamās “sērijas”) analītiskās novērtēšanas rezultāts. Arī cēloņnotikumiem ir jāpiešķir atslēgvārds un nozīmīgu cēloņnotikumu gadījumā var būt nepieciešamība izveidot vienu vai vairākus analītiskos rakstus. Un arī cēloņnotikumiem nepieciešams nobeiguma raksts, kuram visbiežāk ir jābūt analītiskam rakstam.

Viss augstākminētais ir nekas cits kā ziņu klasifikācija ar mērķi saglabāt skaidrību par notiekošo pašiem mediju darbiniekiem un ar mērķi dot cik iespējams lielāku skaidrību par notiekošo medija lasītājiem un klientiem. Ja šāda vai tamlīdzīga klasifikācija nenotiek, tad milzīgajā mediju informācijas plūsmā veidojas nekārtība (“bardaks”), kurā pirmie “noslīkst” mediju darbinieki, aiz sevis paraujot savu produktu lietotājus (lasītājus). Tāpēc šāda veida sistēma ir obligāta katram medijam. Kvalitatīvas klasifikācijas problēma ir viens no mediju kvalitātes krituma objektīvajiem iemesliem.

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām.

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, “būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi – analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

Standarta 21. prasība. Dēļ informatīvā nozīmīgākuma tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi – analītiskos materiālus virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi – analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

14. Notikumu atlase

Tā kā ik mirkli notiek daudz notikumu, par kuriem visiem nav iespējams ziņot, medijs (ziņu aģentūra) veic notikumu atlasi, par kuriem tiks ziņots, tādējādi radot noteiktu ziņu plūsmas realitāti, izslēdzot no tās tos notikumus un parādības, kas ziņās netiek atspoguļotas. Tas paver ļoti plašas, grūti kontrolējamas un smalkas manipulāciju iespējas. Ja par kaut ko ziņo, tad tas ir un ja par kaut ko neziņo, tad tā nav, attiecīgi, kā panākt, lai kaut kas būtu? Jāietekmē medijs, lai tas ziņotu par vajadzīgo un tas varētu sākt būt.

No sabiedriskā skatu punkta ir nepieļaujami, kad ierobežoto mediju sleju apjomu piesārņo nebūtiski notikumi (piemēram, ka kāds plaši nemīlēts politikānis ir apsveicis kādu plaši cienītu sportisti ar nozīmīgu uzvaru) un kad netiek ziņots par būtiskiem vai sabiedriski nozīmīgiem notikumiem (piemēram, t.s. “picageitas” skandāls ASV un citi notikumi, kuri liecina par homoseksuālisma – pedofilijas izplatību ietekmīgu personu vidē). Formulēt detalizēti precīzas prasības un kritērijus atspoguļojamajām ziņām ir grūti, ja ne neiespējami, tomēr vispārīgiem ziņu atlases pamatprincipiem ir jābūt.

Pirmkārt, medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāvadās no sekojošiem pamatprincipiem: 1. Notikums ir ietekmējis, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu; 2. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam; 3. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku.

Citiem vārdiem sakot, medijiem ir jāziņo par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem, pie kuriem var pieskaitīt:

14.1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu (paziņojumi, darbības plāni, likumi, pašas darbības) vai par kurām ir lietderīgi zināt;

14.2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu daļu vai visus iedzīvotājus;

14.3. Ārpolitiski notikumi, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.4. Dažādi problēmgadījumi, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu;

14.5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumi vai sabiedriskās drošības incidenti (daudz cietušo, liela sabiedriskā rezonanse) valstī vai ārvalstīs;

14.6. Tehniski jauninājumi un zinātniskie atklājumi, kur var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.7. Socioloģiskās aptaujas, reitingi, statistikas dati, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumi un zinātniskie pētījumi, par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.8. Nozīmīgu kultūras un sporta pasākumu norise;

14.9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšana dažāda veida nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās);

14.10. Nozīmīgi pozitīvi sasniegumi jebkurā sfērā;

14.11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumi sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā;

14.12. Sabiedriski nozīmīgi viedokļi, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas;

14.13. Politiskie notikumi (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanās, apvienošanās vai darbības pārtraukšana, kongresi, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumi, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm;

14.14. Nozīmīgi notikumi ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Atlasot ārvalstu ziņas, cik iespējams jācenšas ziņot par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem visā pasaulē (katrā reģionā, katrā valstī), jo tas paplašina auditorijas redzesloku un izglīto. Vairāk uzmanības lokā jātur un detalizētāk jāziņo par notikumiem kaimiņvalstīs un lielvalstīs (Krievija, ASV, Ķīna, Lielbritānija, Indija, Vācija, Francija), jo īpaši lielvalstīs, kuras ir kaimiņvalstis un lielvalstīs, kuru ietekmes sfērā valsts faktiski atrodas. Šie notikumi ir jāzin arī tāpēc, ka tie var ietekmēt situāciju pašu valstī.

Medijam (pirmkārt, galvenajam redaktoram) ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras ziņas, kura atrodas ziņu lentā, sabiedrisko nozīmīgumu un kādēļ par to vispār tiek ziņots.

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

15. Komentēšanas iespējas

Nozīmīgs medija kvalitātes rādītājs ir medija produktu komentēšanas iespēju esamība interneta vidē. Interneta komentāriem kā tādiem ir liela sabiedriskā nozīme un viena no to funkcijām ir arī mediju kvalitātes sabiedriskā kontrole.

Kādēļ nepieciešamas komentēšanas iespējas? Lai katram cilvēkam dotu iespēju izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu un lai būtu iespēja uzklausīt cik iespējams katru cilvēku. Komentēšanas iespēju esamība ir viens no demokrātijas principa realizējumiem praksē.

No informācijas uztveres skatu punkta vai no propagandiska skatu punkta komentāri ir ziņas vai raksta turpinājums, ar kuriem var “nomākt” komentēšanas objektu un/vai nozīmīgi mainīt tā uztveramo nozīmi. Šādi skatoties, komentāri dod iespēju jebkuram ietekmēt medija satura rezultātu. Tiesa gan, šī iespēja ir visai ierobežota (jo ne visi lasa komentārus) un pat to ir jāprot izmantot (lai to prastu ir jābūt daudz zinošam augstas klases “pr” speciālistam vai šai jomā talantīgam cilvēkam). Neskatoties uz to, brīvas komentēšanas iespējas medija satura noteicējiem visbiežāk nepatīk, jo apdraud viņu paustā monopolu pašu virtuālajā vidē.

Vēl komentēšanas iespēju esamība ļauj katram papildināt medija saturu un tieši vai netieši kritizēt mediju par nekvalitatīvu darbu. Arī tas medijiem parasti nepatīk, jo īpaši tiem medijiem, kuri rada nekvalitatīvas ziņas un nodarbojas ar politisko propagandu.

Tomēr komentāru esamībai ir arī savas ēnu puses. Cilvēki ir dažādi, ar dažādu intelektuālās un morālās attīstības līmeni, ar dažādu informētības pakāpi, ko tie, kuri saņemas rakstīt komentārus, arī pilnā mērā izpauž un parāda. Tāpat komentāri kļūst par viedokļu un ideoloģisko cīņu placdarmu, kurā piedalās ne tikai ierindas cilvēki, bet arī profesionāļi un kurā visa cita starpā tiek izmantotas arī komentāru vides nonivelēšanas metodes (piemēram, pārpludinot komentēšanas objektu ar lielu daudzumu nesakarīgu komentāru).

Tāpēc komentāru esamības gadījumā aktuāls kļūst jautājums par noteiktas komentēšanas ētikas un puslīdz pieklājīgas un korektas komentēšanas vides uzturēšanu. Bet to savukārt nevar panākt, nedzēšot daļu komentārus un neliedzot daļai komentētāju iespējas komentēt. Tā ir komentāru cenzūra, ko jāveic medijiem, kuri attiecībā uz sevi tik ļoti iebilst pret cenzūru. Citiem vārdiem sakot, medijiem korektas komentāru vides uzturēšanai pret citiem ir jāizturas tā, kā tie negrib, lai izturas pret viņiem. Viss būtu kārtībā, ja mediji un tā darbinieki būtu godprātīgi, bet tā kā ar to ir lielas problēmas, šāds objektīvs komentāru dzēšanas pamatojums dod iespēju medija darbiniekiem to izmantot negodprātīgi, lai prasti dzēstu sev politiski, ideoloģiski vai personiski nevēlamos un nepatīkamos komentārus. No sabiedrisko interešu skatu punkta, tas, protams, ir kategoriski nepieņemami.

Pie tam līdz pārmērīgai komentāru dzēšanai objektīvu iemeslu dēļ ir tendence nonākt arī godprātīgiem cenzoriem, jo ir iekšēji grūti noturēt to robežu, kad nepatīkams komentārs tomēr ir atstājams. Šo robežu ir grūti noturēt, jo to ir problemātiski izteikt konkrētās, viennozīmīgās, viegli saprotamās un piemērojamās instrukcijās un noteikumos. Līdzīgu objektīvu faktoru ietekmē pat godprātīgu politiķu ierosinātas represijas pret “sliktajiem” krīzes situācijā mēdz izvērsties plašās represijās, kurās cieš arī sākotnējie represiju ierosinātāji. Kad iesāc dzēst, pie tā pierodi un tad ir grūti apstāties. Tāpēc viens no komentāru problēmas risinājumiem ir atļaut visus komentārus, izņemot atklātu un nepārprotamu komercreklāmu, “flūdu” un komentārus ar necenzētu leksiku. Šai gadījumā cenzūra jebkādā formā izpaliek, visi brīvi izsakās un izpausmi gūst gan komentēšanas priekšrocības, gan ēnu puses.

Vēl komentāru esamība ir nozīmīgs sabiedriskās drošības uzturēšanas elements. Cilvēki, komentējot un kritizējot, piedalās ne tikai medija satura kvalitātes uzturēšanā, bet arī visas valsts pārvaldes un sabiedrisko mehānismu kvalitātes uzturēšanā. Tā arī ir viena no faktiskas demokrātijas funkcionālajām nozīmēm. Cita lieta, ka kādam to visu vajag uzklausīt, izanalizēt un saprast, pretējā gadījumā milzīgo komentāru masu nav iespējams apzināti un mērķtiecīgi konstruktīvi izmantot. Bet pat, ja to neviens nedara, pati kritikas publiskošana noteiktā mērā ierobežo negatīvos procesus un atstāj zināmu konstruktīvu ietekmi uz kritizējamo sfēru.

Bet arī tas vēl nav viss. Katrā sabiedrībā ir dažādi viedokļi un par daudziem jautājumiem daudzi sabiedrības pārstāvji ir neapmierināti. Tāpat katrā sabiedrībā objektīvu un/vai subjektīvu iemeslu dēļ izveidojas lielāks vai mazāks neapmierināto skaits, kurus neapmierina gandrīz nekas un kuri būtu gatavi katrs pa savam visu apgriezt kājām gaisā. Šiem cilvēkiem ir jādod iespēja brīvi izteikties. Katram neapmierinātajam ir jādod iespēja brīvi paust savu neapmierinātību, tai skaitā arī interneta komentāros. Jo īpaši šāda iespēja ir jādod mūždien ar visu neapmierinātajiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka visbiežāk cilvēki, izteikuši savu neapmierinātību, nomierināsies, bet neizteikta neapmierinātība iekšēji gruzdēs, pieņemsies spēkā un tai vēlāk var rasties grūti prognozējamas izpausmes. Vēl noteiktām struktūrām ir jāzin ar ko un cik lielā mērā cilvēki ir neapmierināti. Komentāri šai gadījumā ir viens no dabiskiem socioloģiskiem fenomeniem, pēc kā var spriest par sabiedrību un tās noskaņojumu (te gan jāņem vērā, ka daļa sabiedrības komentārus vispār neraksta, ka intensīvi komentārus raksta noteikts sabiedriskais segments un ka eksistē arī viltus komentāri jeb noteikta veida profesionālie komentāri, kuru mērķis ir radīt nepatiesu priekšstatu par faktisko sabiedrisko noskaņojumu). Visbeidzot, daļu no nepamierinātajiem nepieciešams identificēt un pēc tam iespējams arī uzraudzīt, lai nesadara kādas muļķības. To visu dod brīva komentāru rakstīšanas iespēja.

No augstāk minētā izriet, ka brīva medija satura komentēšanas iespēja ir obligāts katra medija elements un vēl jo vairāk tāda medija, kurš pretendē uz kvalitatīva satura radītāja slavu. Mediju saturam ir jābūt brīvi komentējamam, jo tas atbilst demokrātiskuma un vārda brīvības principam, jo komentāri ir viens no veidiem kā noteikt sabiedrisko noskaņojumu, jo komentāri ļauj uzturēt noteiktu sabiedrisko mehānismu, valsts pārvaldes un medija satura kvalitāti, jo komentāri ir viens no sabiedriskās komunikācijas veidiem, jo komentēšanas iespēja mazina sabiedrisko spriedzi, jo komentāri ļauj identificēt cilvēkus, kuri iestājas par radikālām sabiedriskām pārmaiņām. Tāpēc komentēšanas iespējai ir jābūt obligātai.

No tā arī izriet, ka ir jābūt arī anonīmai komentēšanas iespējai, kad cilvēks komentē nevis zem sava vārda, bet izmantojot brīvi izvēlētu segvārdu. Šī anonimitāte, protams, ir nosacīta, jo drošības iestādes nepieciešamības gadījumā var salīdzinoši ātri un vienkārši noteikt jebkura komentāra veicēja identitāti, izņemot atsevišķus gadījumus, kad to ir veicis IT nozares profesionālis, kurš vēlas palikt patiešām anonīms. Šī iemesla dēļ nav pamata ierobežot komentēšanas iespējas, to atļaujot tikai reģistrētiem lietotājiem. Lietotāju reģistrācijas un autentifikācijas opcija var būt, bet komentēt ir jāvar arī anonīmi.

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

Tālākais apraksts ir vairāk tehnisks un tā realizācijai var būt nepieciešams veikt pietiekami apjomīgus medija interneta portāla izstrādes un/vai atjauninājuma darbus. Tā būtība ir brīvas komentēšanas vides radīšana, cik iespējams samazinot komentāru cenzēšanas un brīvas komentēšanas negatīvos aspektus.

15.1. Komentēšanas noteikumi

Ja ir komentēšanas iespējas, tad ir jābūt arī komentēšanas noteikumiem. Vēl jo vairāk tādiem ir jābūt, ja medija redakcija ir noskaņota dzēst komentārus. Tā kā ir trīs veidu komentāri, par kuru dzēšanas nepieciešamību šaubu nav, tad noteikumos ir jābūt noteiktam, ka tiks dzēsti vismaz šo trīs komentāru veidi. Ja ir citi dzēšanas nosacījumi, tad tiem obligāti ir jābūt norādītiem.

Noteikumiem ir jābūt īsiem, katram saprotamiem un cik iespējams viennozīmīgiem un konkrētiem, lai maksimāli izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas. Komentēšanas noteikumi ir medija paša noteikts likums, pamatojoties uz kuru tas ir tiesīgs veikt komentāru cenzūru. Ir kategoriski nepieļaujams, kad medijs pārkāpj pats savus noteikumus un kad medijs mēģina noformulēt noteikumus pārmērīgi vispārīgi un/vai nesaprotami, kas dod iespēju cenzoram no lielas vispārinātās komentāru masas patvaļīgi izvēlēties, kuri komentāri viņa subjektīvajā ieskatā ir dzēšami un kuri tomēr nav.

Komentēšanas noteikumi nedrīkst ierobežot lasītāju tiesības brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi, kā arī kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, pašu mediju un tā darbiniekus. Un komentēšanas noteikumi ir vienādi jāpiemēro pret visiem komentētājiem un tie ir pirmkārt jāievēro paša medija darbiniekiem.

Komentēšanas noteikumiem ir jābūt publicētiem un jāatrodas viegli pieejamā vietā. Komentēšanas noteikumi un katras to izmaiņas ir speciāli jākomunicē kā atsevišķa medija ziņa. Ja tehniskas iespējas un noteikumu apjoms atļauj, tad komentēšanas noteikumiem ir jātiek atrādītiem blakus komentāra ievadīšanas laukam.

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

15.2. Komentēšanas noteikumu piemērs

15.2.1. Ikvienam lietotājam ir tiesības brīvi komentēt jebkuru portāla XXX.LV ierakstu, paužot savu viedokli, informējot par personisko pieredzi un kritizējot vai slavējot valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un/vai sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus vai mediju darbiniekus.

15.2.2. Komentāram ir jābūt racionālam, par apspriežamo tēmu, vispārpieņemtas morāles normas ievērojošam, pieklājīgam attiecībā pret citām personām un komentētājiem.

15.2.3. Portāla saturā tiks pārtraukta to komentāru publiska atrādīšana, kuri ir acīmredzami rupji, neķītri, vulgāri, zaimojoši vai uz vardarbīgu rīcību aicinoši, kuri satur acīmredzamu reklāmu vai par kuriem likumdošanā ir paredzēta atbildība, saglabājot publiskā apskatē komentēšanas faktu, komentāra publiskas atrādīšanas pārtraukšanas iemeslu un personu, kura pieņēma tādu lēmumu.

15.2.4. Realizējot savas brīvas komentēšanas tiesības, katram lietotājam ir jāņem vērā, ka portālā tiek saglabāta katra komentāra tehniskā informācija, kas tiesībsargājošām iestādēm dod iespēju noskaidrot komentāra autora identitāti.

15.2.5. Portāla XXX.LV redakcija apņemas principiāli komentārus nedzēst, piemērot šos noteikumus vienādi pret visiem un dot iespēju izteikt publisku pretenziju katram lietotājam, kura komentāra publiska atrādīšana ir tikusi pārtraukta.

15.3. Komentāru kategorijas

Medijam ar attiecīgām tehniskām iespējām var būt trīs veidu komentāri:

15.3.1. Pilnībā autentiski komentāri. Komentāra veicējs ir droši autentificējies (izmantojot internetbanku, valsts portālu vai citu drošas autentifikācijas veidu), tā identitāti var uzskatīt par droši zināmu un komentārā tiek atrādīts faktiskais personas vārds un uzvārds, kā arī personas pieraksta adreses pilsēta vai novads.

15.3.2. Sociālā tīkla profila komentārs. Komentāra veicējs ir autorizējies caur kādu no saviem sociālā tīkla profiliem. Komentārā var atrādīt sociālā tīkla profilā ievadīto informāciju (vārdu, uzvārdu, pilsētu, fotogrāfiju, linku uz sociālā tīkla profilu). Šis komentāra veids nevar tikt uzskatīts par pilnībā autentisku, jo sociālajos tīklos ir iespējams izveidot profilus anonīmi.

15.3.3. Anonīms komentārs. Komentāra veicējs, ievadot komentāru, pats brīvā formā norāda savu vārdu vai jebkādu segvārdu. Anonīmiem komentāriem varētu publiskot IP adresi, ISP nosaukumu un valstspiederību.

Ja tiek izveidotas šādas trīs komentāru kategorijas, tad katras kategorijas komentārs ir jāmarķē ar savu atšķirības zīmi, lai tie vizuāli būtu viegli atšķirami viens no otra.

Nosacīti šīs trīs kategorijas var nosaukt par 1.kategorijas komentāriem (autentiskie), 2.kategorijas komentāriem (sociālo tīklu profilu) un 3.kategorijas komentāriem (anonīmie). Atkarībā no kategorijas, komentāra veicējam var būt dažādas iespējas (1.kategorijas komentētājiem visplašākās, bet 3.kategorijas komentētājiem vismazākās), bet tās nedrīkst apdraudēt komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

15.4. Komentāru “dzēšana”

Neviens komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot trīs iepriekš minētos komentāru veidus, kuru dzēšanas nosacījumi ir acīmredzami, viegli nosakāmi un neapstrīdami. Pārējos komentārus dzēst nedrīkst.

Ja ir tāda tehniska iespēja, tad komentārus pēc to atrādīšanas drīkst “dzēst”, padarot neredzamu komentāra saturu, bet saglabājot komentāru datubāzē. Šī “dzēšana” var notikt tikai izpildot komentēšanas noteikumus un norādot “dzēšanas” iemeslu. Publiski “dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava vieta starp visiem attiecīgā ieraksta komentāriem, jātop saglabātam komentāra veicēja nosaukumam, komentāra satura vietā jāparādās “dzēšanas” iemeslam, “dzēšanas” datumam un komentāru “dzēsušā” darbinieka vārdam un uzvārdam. Ja komentāra saturs tiek labots, tad platformā obligāti jāsaglabā vecais komentārs, koriģēšanas iemesls, datums un koriģētāja vārds, uzvārds.

Ir kategoriski nepieļaujams, ka komentāru dzēšana vai koriģēšana no medija redakcijas puses tiek veikta anonīmi, jo anonimitāte veicina patvaļu un neprofesionalitāti. Publiski katram interesentam un pirmkārt pašiem komentētājiem ir jāredz katrs komentāra “dzēšanas” un koriģēšanas fakts, komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatojums un komentāra “dzēsējs” vai koriģētājs. Un katram jābūt iespējai apšaubīt komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatotību (atbilstību noteikumiem) un/vai tieši e-pastā sazināties ar cenzoru vai tā vadību, lai izteiktu pretenziju.

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

15.5. Ierakstu un komentāru vērtēšana

Ja ir tādas tehniskas iespējas un ir vēlme piedāvāt lasītājiem vērtēt ierakstus un komentārus medija interneta lapā, tad to var darīt, tikai šādai vērtēšanai ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, lai izslēgtu vai minimizētu lasītāju maldināšanas iespējas.

Pirmkārt, ir jābūt saprotami nodefinētiem un publicētiem vērtēšanas nosacījumiem. Medijam ir jānosaka kas un kā ir jāvērtē. Piemēram, vērtēt var pēc principiem patika/nepatika, piekrītu/nepiekrītu, kvalitatīvs/nekvalitatīvs, pozitīvs notikums/negatīvs notikums utt. Tā kā medijam var būt pietiekami plašs saturs, tad var būt problēmas korekti noteikt visam medija saturam vienādus vērtēšanas nosacījumus, tāpēc ir vēlams, lai tehniski vērtēšanas opcija būtu ieslēdzama/izslēdzama atkarībā no ieraksta sadaļas. Šādu tehnisku iespēju gadījumā varētu, piemēram, vērtēt tikai viedokļus pēc principiem “patika viedoklis vai nepatika” un/vai “piekrītu viedoklim vai nepiekrītu”, kas ir gan korekti, gan arī visiem saprotami. Ziņas un informatīvi – analītiskie materiāli šai gadījumā nav vērtējami, jo ir problemātiski saglabāt homogēnu pieeju tik atšķirīgiem formātiem. Bet var darīt arī otrādi, kad tiek vērtēta ziņu un informatīvi – analītisko materiālu kvalitāte, bet netiek vērtēti pārējie ieraksti.

Otrkārt, vienam lietotājam ir jābūt iespējai novērtēt objektu tikai vienu reizi. Nedrīkst būt iespēja mākslīgi ģenerēt pozitīvus vai negatīvus vērtējumus. Ja tiek konstatēti vērtēšanas nosacījumu apiešanas (falsifikācijas) mēģinājumi (kad viena persona mēģina objektu novērtēt vairāk kā vienu reizi), tad aizdomīgos vērtējumus var noņemt no kopējā rezultāta, saglabājot katru no tiem publiski pieejamu visu objekta vērtējumu sarakstā ar noņemšanas pamatojumu.

Treškārt, ir jābūt publicētam vērtēšanas atrādāmā rezultāta saskaitīšanas algoritmam, lai katrs lietotājs zin kā vērtējumi tiek skaitīti. Katram lietotājam ir jābūt iespējai pašam pārbaudīt vērtējumu summu.

Ceturtkārt, paši medija darbinieki un tehniskais personāls nedrīkst manipulatīvos nolūkos koriģēt vērtēšanas rezultātus. Lai šādu iespēju minimizētu, ir jābūt funkcionalitātei, kura publiski atrāda visu vērtētāju sarakstu (vērtētājs, laiks, vērtējums) un no šī saraksta nedrīkst būt tehniskas iespējas kaut ko izdzēst. Var būt nepieciešamība izņemt noteiktus vērtējumus no atrādāmās kopsummas, bet izņemšanas faktam ir jābūt redzama vērtējumu sarakstā, kā arī personai, kura to veica, datumam un pamatojumam.

Ja augstāk aprakstītā pieeja netiek izmantota, tad vērtēšanai no vienas puses nav vērā ņemamas nozīmes, jo vērtējumi nav homogēni un uzticami, bet no otras puses tādā veidā lasītāji var tik maldināti, tāpēc šādos gadījumos vērtēšana nav pieļaujama.

Standarta 30. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas uzskata to par lietderīgu, tad ir pieļaujams un pat vēlams katram lasītājam dot iespēju vērtēt medija interneta portāla ierakstus un/vai komentārus, pie nosacījuma, ja vērtēšanas funkcionalitāte atbilst sekojošām prasībām: 1. Medijs ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta mājas lapā katra objektu veida vērtēšanas nosacījumus, kuriem ir jābūt ļoti īsiem, koncentrētiem un visiem saprotamiem. 2. Tehniski un organizatoriski ir nodrošināta iespēja, ka vienu objektu viens lasītājs var novērtēt tikai vienu reizi. Un nav iespējama vērtējumu falsifikācija no trešajām pusēm, kad kāds viens lietotājs var novērtēt vienu objektu vairākas reizes. 3.Medijs ir publiski apņēmies nodrošināt, ka vērtējumi netiks falsificēti no medija darbinieku puses un ka to nebūs iespējams izdarīt, izmantojot medija tehnisko infrastruktūru. 4. Medijs ir publicējis kopējā atrādāmā vērtējuma iegūšanas (saskaitīšanas) algoritmu. 5. Katram lasītājam ir iespēja iegūt katra vērtējamā objekta visu vērtējumu sarakstu, kuram ir jāsatur arī tie vērtējumi, kuri vienalga kādu iemeslu dēļ netiek ņemti vērā kopējās vērtējuma summas aprēķinā, lai katrs varētu pārliecināties, ka vērtēšanas atrādāmajā rezultātā nav kļūdas un ka nav notikusi vērtējumu falsifikācija.

15.6. Aizdomīgu komentāru marķēšana

Ja medijam ir tādas tehniskas iespējas un apņemšanās, tad, lai nodrošinātu korektāku un godīgāku komentāru vidi, tai pat laikā nepārkāpjot atsevišķu mazāk godprātīgu personu tiesības izteikties komentāru formā, kas ir nepieļaujami, var veikt to komentāru speciālu marķēšanu, par kuriem ir pamatotas aizdomas vai neapstrīdami pierādījumi, ka to veicēji ir negodprātīgi un/vai komentāri ir veikti negodprātīgos (manipulatīvos) nolūkos.

Šai iespējai, līdzīgi kā komentāru “dzēšanai”, ir jābalstās iepriekš definētos noteikumos, kuros medijs atklāti, godīgi, skaidri un saprotami informē par nodarījumiem, kuru rezultātā komentāri tiks marķēti, par marķēšanas kārtību un algoritmiem. Papildus šādai marķēšanai ir jābūt stingri pamatotai objektīvos datos un to analīzē un tai ir maksimāli jāizslēdz jebkāda subjektīvas interpretācijas iespēja. Pretējā gadījumā marķēšana var pārvērsties par prastu apsaukāšanos un raganu medībām no redakcijas puses, kas, protams, ir kategoriski nepieļaujami.

Publiski pie marķētā komentāra ir jābūt pieejamam marķēšanas kodificētam iemeslam, marķējumu veikušā darbinieka vārdam, uzvārdam un e-pastam vai automātiskā algoritma nosaukumam un par algoritmu atbildīgās personas e-pastam, lai nepieciešamības gadījumā komentāra autors varētu paprasīt izvērstu paskaidrojumu un izteikt pretenziju.

Kā dažus no iespējamajiem marķējuma veidiem un to vispārīgus piešķiršanas nosacījumus var minēt sekojošus:

15.6.1. Identitātes slēpēja komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses.

15.6.2. Iespējama identitātes slēpēja atklātais komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vienu vai vairākiem citiem komentāriem, kas ir marķēti kā “Identitātes slēpēja komentārs”.

15.6.3. Troļļa komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Tiek piešķirts, ja izpildās viens no tālāk minētajiem četriem nosacījumiem. Pirmais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses. Otrais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās diennakts laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses. Trešais nosacījums: Ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās pusstundas laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses.

15.6.4. Atklātais troļļa komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vismaz pieciem pēdējās nedēļas laikā radītiem komentāriem, kuri ir marķēti kā “Troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss.

15.6.5. Pilnībā identificēts trollis. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam) UN pēdējā gada laikā vismaz trīs reizes no attiecīgā profila ir veikti komentāri, kuri ir marķēti kā “Atklātā troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss un uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

15.6.6. Ar sabiedrisko attiecību sfēru saistītais. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam). Pie marķējuma ir jāatrāda links uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

Vēl jānorāda, ka šādas marķēšanas mērķis nav “sodīt” noteiktu komentāru veicējus, bet gan iespējami izslēgt vai mazināt noteiktas darbības, kuras ir pretrunā godīgas viedokļu apmaiņas principiem. Un, protams, šādā marķēšanā nav pieļaujamas kļūdas (tāpēc katras pretenzijas pamatojums ir rūpīgi jāizskata un jāpārpārbauda algoritmu darbības un marķējumu piešķiršanas pamatotība), jo, ja tādu būs daudz, tad marķēšana ne tikai zaudēs nozīmi, bet arī diskreditēs pašu mediju.

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm, mēģina ģenerē daudzus komentārus, starp kuriem bieži vien ir nesakarīga un/vai mazpiedienīga satura komentāri.

15.7. Komentāra “dzēšanas”, labošanas un piešķirtā marķējošā statusa publiska apstrīdēšana

Lietotājam ir jābūt iespējai apstrīdēt komentāra “dzēšanu”, labošanu un marķējuma apzīmējuma piešķiršanu. Ja ir tehniskas iespējas, to vislabāk būtu izdarīt ar speciāla funkcionāla objekta (piemēram, pogas) palīdzību, kurš atrodas zem attiecīgā komentāra un kuru var aktivizēt tikai komentāra autors (1. vai 2. kategorijas komentāriem pēc profila, anonīmiem komentāriem pēc IP adreses un/vai ierīces ID).

Šādas apstrīdēšanas gadījumā lietotājam ir jāspēj ievadīt tekstu brīvā formā un tam uzreiz ir jātiek publiski atrādītam. Medija atbildīgo darbinieku atbildei arī jābūt publiski redzamai. Vēl var izveidot funkcionalitāti, kad, ja noteiktā laikā (piemēram, 4 stundas darba laikā, 1 diennakts ārpus darba laika) netiek dota medija atbilde uz apstrīdējumu, tad apstrīdētā izmaiņa automātiski noņemas.

Kā cits, diskrētāks apstrīdēšanas veids var būt personiska sarakste e-pastā ar komentāra “dzēsēju”, labotāju vai marķējuma apzīmējuma piešķīrēju.

15.8. Publiski iebildumi par medija satura kvalitāti

Ja ir tehniska iespēja, tad var izveidot speciālu funkcionalitāti, kuras mērķis ir dot iespēju lietotājiem ziņot pašam medijam par nekvalitatīvu saturu un/vai kvalitātes standarta pārkāpumiem. Savā būtībā šāda funkcionalitāte varētu līdzinās specializētiem un prioritizētiem komentāriem.

Zem katras ziņas, informatīvi – analītiskā materiāla vai cita ieraksta medija interneta portālā varētu būt speciāls funkcionāls objekts, kurš dod iespēju brīvā formā uzrakstīt argumentētu iebildumu par attiecīgā ieraksta kvalitāti. Tādu iespēju vajadzētu dot tikai 1.kategorijas lietotājiem un to vajadzētu varēt deaktivizēt, ja ir konstatēts, ka šī iespēja vairākas reizes (piemēram, trīs) apzināti ir tikusi izmantota acīmredzami un neapstrīdami ne pēc nozīmes. Ja lietotājs grib rakstīt komentārus, tad viņš to var darīt komentāru laukā. Pēc formas un satura pilnībā neatbilstošos kvalitātes iebildumus nekādā gadījumā nedrīkst dzēst (vispār nedrīkst tehniski būt tāda iespēja); tos ir jātransformē par komentāriem.

Funkcionāli kvalitātes iebildumi ir prioritizēti komentāri, kurus ir jāatrāda pirmos, pašā augšā. Pēc kvalitātes iebilduma uzrakstīšanas tam uzreiz ir jātiek publiskotam. Viens lietotājs par vienu ierakstu drīkst varēt izteikt tikai vienu kvalitātes iebildumu.

Kvalitātes iebildumus vajadzētu izskatīt attiecīgās sadaļas redaktoram, kādam no galvenā redaktora vietniekiem vai galvenajam redaktoram. Kvalitātes iebildumu varētu noslēgt ar sekojošiem slēdzieniem – “apstiprināts iebildums”, “noraidīts”, “nevar novērtēt”, “pārvērst par komentāru” (ar attiecīgu iebilduma pārvēršanu komentārā), papildinot doto slēdzienu ar komentāra tipa skaidrojumu brīvā formā (obligāti, ja iebildums netika apstiprināts), kam visam ir jātiek publiski atrādītam (publiski redzamam ir jābūt arī atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam).

Standarta 32. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas īpaši izcelt korektus un argumentētus komentārus par medija satura kvalitāti, tad ir ieteicama speciālas komentēšanas iespējas izveidošana (kvalitātes iebildumu izteikšana). Šādas komentēšanas iespējas ieteicams atļaut tikai pilnībā autentificētiem lietotājiem, ierobežojot personas veicamo komentāru skaitu pie ieraksta (1 personas kvalitātes iebildums uz vienu ierakstu). Kvalitātes iebildumiem ir jākļūst uzreiz publiski redzamiem, tos nedrīkst dzēst un tiem ir jābūt prioritizētiem (jāparādās virs visiem pārējiem komentāriem). Nepamatotas iespējas izmantošanas gadījumā attiecīgais kvalitātes iebildums jāvar pārveidot par komentāru. Medijam uz kvalitātes iebildumiem ir jādod atbilde (vēlams galvenā redaktora līmenī), kurai ir jābūt publiski redzamai, tāpat kā atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam.

16. Viedokļi

Viedokļi mūsdienu pasaulē ir viens no nozīmīgākajiem mediju saturiem un tie ir arī galvenais nekvalitatīvu ziņu cēlonis (ziņas un informatīvi – analītiski materiāli tiek aizstāti ar viedokļiem). Viedokļu dažādība ir atbalstāma un ir jābūt viedokļu paušanas un cīņu platformām, bet viedokļi ir strikti jānodala no objektīvas informācijas, pretējā gadījumā cilvēki tiek maldināti, viņiem tiek uztiepti viedokļi objektīvas patiesības iepakojumā un cilvēki, organizācijas un sabiedrības burtiski var sapīties un nogrimt viedokļu dūksnājā. Tāpēc viedokļi ir jākategorizē un jāmarķē, stingri ievērojot to klasifikāciju.

Ziņu aģentūru saturā plaši tiek izmantoti sekojoši viedokļu veidi: intervijas, ekspertu viedokļi un ziņas par viedokļiem. Šo viedokļu izplatība caur ziņu aģentūru kanāliem un izmantojot to autoritāti ir pieļaujama, ja šie viedokļi ir korekti noformēti, pienācīgi atlasīti, viedokļi netiek izplatīti pēc pasūtījuma un/vai par naudu (viedokļa izplatības patiesais iniciators ir pati ziņu aģentūra, nevis kāda trešā persona), viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja kompetences princips, viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja nozīmības (ietekmīguma) princips un viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļu dažādības princips, atbilstoši sabiedrības visu viedokļu dalījumam, ekspertu kopas visu viedokļu dalījumam, nozīmīgo personu, organizāciju un grupu visu viedokļu dalījumam.

16.1. Intervijas

Intervija ir specifiska viedokļa noskaidrošanas un atspoguļošanas forma (žanrs), kura ir neatņemama klasiskās žurnālistikas sastāvdaļa. Intervija nav plika intervējamā viedokļa paušana. Intervijā žurnālists, ievērojot noteiktas izziņas metodes un ētikas principus, izzin intervējamā viedokli, informējot par to sabiedrību. Intervija savā būtībā ir nopratināšana, kuras protokols vai audiovizuālais ieraksts tiek publicēts. Žurnālistam ir ne tikai jāuzklausa intervējamais un jāļauj viņam pateikt to, ko tas vēlas, bet viņam, uzdodot precīzi formulētus jautājumus, ir jāizvilina no intervējamā tā patiesais viedoklis un patiesā nostāja jautājumos, ko tas iespējams nemaz negrib publiski paust un atzīt. Lai to panāktu, atsevišķos gadījumos ir pieļaujama arī spriedzes situāciju radīšana.

Tomēr “izmeklētājam” (žurnālistam) intervijā ir stingri jāpieturas patiesības noskaidrošanas (intervējamā patiesā viedokļa noskaidrošanas), cienīgas uzvedības un korektas izturēšanās principiem, ar ko mūsdienās daudziem žurnālistiem ir lielas problēmas. Šādi žurnālisti negrib noskaidrot patiesību, bet grib no intervējamā vārda burtiskā nozīmē izspiest (“izsist”) vēlamas, patīkamas, pašu iedomātas vai ērtas atbildes. Viņi neklausās, ko tiem saka, pārtrauc pusvārdā, neļauj atbildēt uz pašu uzdotajiem jautājumiem, uzvedas izteikti agresīvi, nepieklājīgi un pat rupji. Gadās, kad žurnālists tā vietā, lai noskaidrotu intervējamā viedokli, uzstājīgi un agresīvi pauž pats savu viedokli. Šādi žurnālisti mēdz manipulatīvi pārveidot intervijas tekstu, parādot intervējamo negatīvā gaismā un izkropļojot tā viedokli. Viņi mēdz rīkoties arī otrādi un veidot slavinošas un glorificējošas pasūtījuma intervijas, reizēm pat bez paša intervēšanas procesa norises (intervija kā literārs darbs tiek vienkārši uzrakstīta, saskaņota ar klientu – intervējamo un pēc tam publicēta). Šāda uzvedība un pieeja, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Lai no šādas prakses cik iespējams izvairītos, katra intervija ir jānofilmē vai arī jāieraksta diktafonā. Pie tam, tas ir jādara gan intervētājam saskaņā ar redakcionālās politikas stingru prasību, gan arī intervējamajam, kurš medija tendenciozitātes gadījumā var publiskot visu interviju kopā ar pārmetumiem par medija neētisko rīcību.

Intervijām, kuras veido vai izplata ziņu aģentūras un citi mediji, kuri pretendē uz kvalitatīvu ziņu izplatītāju slavu, ir jāatbilst sekojošām prasībām:

16.1.1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt. Intervētājs kā sabiedrisko interešu pārstāvis nozīmē, ka intervētājs, mēģinot izzināt intervējamā patieso viedokli, vadās tikai no sabiedriskām interesēm (uzdod jautājumus, kuri interesē sabiedrību un/vai atbildes uz kuriem sabiedrībai būtu svarīgi uzzināt).

16.1.2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku;

16.1.3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu;

16.1.4. Intervijas process ir jāfilmē (vai, ja savādāk nevar, jāieraksta diktafonā) un ir ieteicams publiskot arī visu intervijas videomateriālu, lai publikai būtu iespēja iegūt iespējami plašāku informāciju no intervijas, lai sabiedrībai tiktu uzrādīti intervijas autentiskuma pierādījumi un lai būtu iespējams novērtēt intervētāja izturēšanos;

16.1.5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli;

16.1.6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti;

16.1.7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un stingri pamatotiem (jābūt skaidrībai kādēļ tieši šim intervējamajam tiek prasīts izteikties tieši par šādu viedokli);

16.1.8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti;

16.1.9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi (brīvā un nepiespiestā gaisotnē) izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota laika (apjoma) gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā;

16.1.10. Ierobežota laika (apjoma) gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā (intervētājam intervijas sākumā ieteicams pateikt intervijas laiku un/vai apjomu). Ja laika (apjoma) ierobežojuma dēļ ierobežots ir arī atbildes apjoms uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt uz šo jautājumu (vislabāk pirms paša jautājuma), nosaucot konkrētu ierobežojošā apjoma iemeslu un aptuveni viegli izmērāmu ierobežojuma vienību (piemēram, viena minūte, dažos teikumos, atbilde tikai ar jā vai nē utt.). Šai gadījumā, ja netiek ievērots ierobežojums, intervējamo pieļaujams arī pārtraukt, bet tikai korektā formā;

16.1.11. Ja intervētājs, viedokļa izvilināšanas nolūkā, ir nolēmis radīt intervējamajam spriedzes situāciju, tad tai ir jābūt rūpīgi pārdomātai un negaidītai (lai tā darbotos), kā arī korektai, lai intervētājs nediskridētu sevi, visu interviju, mediju, žurnālistus kā tādus un nenolaistos līdz ikdienišķu manipulāciju un prastas nepiedienības līmenim.

16.1.12. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam (visam tekstam, ko medijs piedēvē intervējamajam, tik tiešām ir jābūt intervējamā paustam) un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešo personu puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts (neatrādot būtiskas intervijas daļas, kuras kardināli maina priekšstatu par intervējamā uzskatiem, viedokli vai pateikto). Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram pašam personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

Diemžēl mūsdienu žurnālistikā ar šo elementāro prasību ievērošanu ir lielas problēmas. Negodprātīgi un profesionāli mazspējīgi žurnālisti šīs prasības ievērot negrib un negribēs, jo tā ir personiski vieglāk un izdevīgāk. Tagad šāda bezkaunīga un neprofesionāla žurnālistu uzvedība ir pat teorētiski pamatota (efekts, ārišķības, lēta popularitāte un patiesības ignorēšanas pieļaujamība kā “žurnālistikas” būtība) un ir uzaudzināta pietiekami liela “žurnālistu” jaunā paaudze, kura vispār nezin par šīm un citām žurnālistikas profesionālajām prasībām. Tas arī ir viens no iemesliem žurnālistikas krīzei, kuras izpausme ir arī žurnālistikas produktu (tai skaitā ziņu) kvalitātes kritums.

Standarta 33. prasība. Intervija ir intervējamā patiesā viedokļa izzināšanas, noskaidrošanas un atspoguļošanas forma no medija pārstāvja (intervējamā) puses, kam ir jāatbilst sekojošām prasībām: 1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt; 2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku; 3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu; 4. Intervijas process ir jāfilmē (vai jāveic skaņas ieraksts), pilns intervijas ieraksts jānodod arī intervējamā rīcībā un ieteicams to publiskot kopā ar interviju; 5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli; 6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti; 7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un pamatotiem; 8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti; 9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota intervijas apjoma gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā; 10. Ierobežota intervijas apjoma gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā. Ja ir apjoma ierobežojums, atbildot uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt; 11. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešās personas puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts. Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

16.2. Ekspertu viedokļi

Eksperta viedokļa būtība ir piedāvāt lasītājam kompetentu un profesionāli kvalificētu viedokli, kurš ir kā nosacīts etalons patiesības noteikšanai. Tā kā lasītāji nevar tikt uzskatīti par kompetentiem, tāpat kā citi mediju rubriku varoņi (nav attiecīgas izglītības, pieredzes, informētības pakāpes un iemaņu), ir jābūt kādam, kurš tiek uzskatīts par kompetentu, lai būtu iespējams vērtēt grūti novērtējamo un dot par to slēdzienus. Šie kompetentie vērtētāji ir eksperti, kuriem ir kaut kādas formālas regālijas un/vai praktiski resursi, kas apliecina to kompetentākumu attiecīgajā jomā pār pārējo sabiedrību. Vēl ekspertus var uzskatīt par kompetentiem skaidrotājiem, kuri mazāk zinošajai sabiedrībai cenšas izskaidrot sarežģītākas un tiem grūtāk saprotamas parādības. Šāda ekspertu viedokļu pieeja var būt pieņemama un lietderīga, ja eksperti tik tiešām ir eksperti (tas ir patiesi kompetenti), godprātīgi un viņu paustie viedokļi ir informatīvi bagāti, vispusīgi, izglītojoši, patiesi un objektīvi.

Diemžēl tādu ekspertu ir maz, politiskās konjunktūras dēļ tos ne vienmēr uzklausa un ir plaši izplatīta prakse par ekspertiem nominēt personas (bieži vien “savējos”), kuras faktiski neatbilst augstajām eksperta prasībām (pseidoeksperti), gan tādēļ, lai mehāniski aizpildītu ekspertu “vakances”, gan tādēļ, lai vieglāk varētu manipulēt ar sabiedrisko apziņu un izplatīt sev vēlamo informāciju un politisko propagandu. Šāda “ekspertu” izmantošana ir kategoriski nepieņemama, jo tādā veidā sabiedrība tiek maldināta, tiek devalvēts eksperta jēdziens un sabiedriskā apziņa tiek piesārņota labākajā gadījumā ar mazsakarīgu spriedelēšanu. Ja mediju neinteresē patiesības noskaidrošana un lietu būtības atklāšana lasītājiem un ja tā galvenais uzdevums ir izplatīt vienalga kādu propagandu smukā objektīvisma iesaiņojumā, tad pseidoeksperti ir labs sabiedrības muļķošanas līdzeklis un eksperti tikai traucē to darīt.

Latvijas mediju vidē pseidoekspertu būšana ir plaši izplatīta parādība un, lai persona tiktu nominēta par ekspertu, pietiek ar formālu amatu kādā no “pareizajām” organizācijā un ar vismaz viena atslēgmedija neargumentētu nominēšanu eksperta statusā. Kā uzskatāmu pseidoeksperta piemēru var minēt Ivetu Kažoku, kura savulaik plaši tika pozicionēta kā eksperte vēl pavisam jauna un nepieredzējusi uzreiz pēc “skolas sola” un neskatoties uz visiem acīmredzamu nespēju sakarīgi izteikties. Līdzīgi par ekspertiem tika pasludināti vairāki “Delnas”, “Providus” un citu ar Sorosa fondu saistītu organizāciju darbinieki. Latvijas pseidoekspertu radīšanas shēma ir vienkārša – bariņš neformāli savstarpēji pazīstamu “savējo”, starp kuriem ir arī žurnālisti, viens otru nominē par “ekspertiem”, piesauc kā “ekspertus” un slēpti reklamē kā “ekspertus”. Un tiklīdz pseidoeksperts šādi mazliet publiski ir ticis “apgrozīts”, tā “eksperta” statuss ir nostiprināts. Citiem vārdiem sakot, Latvijas mediju vidē eksperts ir nevis tas, kurš ir kompetentāks un labāk prot izskaidrot lietu būtību, bet gan tas, kurš par ekspertu skaļāk ir izdaudzināts. Bet skaļāk izdaudzina “savējos”.

Faktiski, lai personu vismaz formāli varētu uzskatīt par ekspertu noteiktā sfērā, tai ir jābūt augstākai izglītībai attiecīgajā (vai radniecīgajā) jomā, pietiekamai (vismaz 7 gadu) praktiskas darbības pieredzei nozarē un sasniegumiem attiecīgās sfēras praktiskajā, publiskajā un/vai akadēmiskajā vidē (augsti amati, akadēmiskie grādi, organizatoriskie, izpildes vai novatoriskie rezultāti, publikācijas, grāmatas utt.). Nozares eksperts var būt arī persona bez attiecīgas izglītības, kura ir darbojusies nozarē un uzrādījusi tajā nozīmīgus (acīmredzamus un neapstrīdamus) sasniegumus.

Tā kā formālie eksperta godam nepieciešamie parametri ir viegli nosakāmi, pārbaudāmi un uzrādāmi, tad šī standarta ietvaros tie ir obligāti jāpublisko un jāuzrāda eksperta biogrāfijas formā, kura ir jāpublicē speciālā medija interneta mājaslapas sadaļā, kurā jābūt uzskaitītiem visiem medija kādreiz izmantotajiem ekspertiem. Eksperta biogrāfiju ir jāizveido un jāuztur pašam medijam, par pamatu izmantojot eksperta paša iesniegto autobiogrāfiju (CV), kuru pats medijs, pārbaudot autobiogrāfijas faktus, labo, koriģē un papildina. Eksperta biogrāfijai ir jābūt cik iespējams pilnīgai, bez “baltajiem plankumiem”, ietverot arī personiskās dzīves pamatinformāciju (dzimšanas gads un vieta, neprecējies/precējies, cik reizes, cik, kādi un cik veci bērni), cik iespējams visu akadēmisko un profesionālo darbību (arī padomju laikā un/vai ārvalstīs) un cik iespējams visu publikāciju sarakstu.

Medijam, izmantojot publicēto eksperta biogrāfiju, ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ tieši šī persona ir izvēlēta kā eksperts. Ja medijs nav publicējis šim standartam atbilstošu eksperta biogrāfiju, tad medijs to nedrīkst pozicionēt kā ekspertu, jo lasītājiem nav iespējams pārliecināties, ka persona atbilst ekspertam uzstādītajām prasībām. Un, sabiedriskās kontroles nodrošināšanai, ekspertu biogrāfijas medija interneta mājas lapā ir jāspēj komentēt (vai nu katram komentētājam vai arī tikai katram pilnībā autentificētam komentētājam).

Vēl jāņem vērā, ka patiesi eksperti, tāpat kā jebkurš speciālists, savai profesionālai darbībai piegriež lielāku vērību kā tādiem tās blakusproduktiem kā nauda, amati, slava, karjeras izaugsme. Ja tā nav, cilvēks nemaz nevar kļūt kādā jomā patiesi kompetents, jo savus pūliņus novirza uz neproduktīviem blakusceļiem. Fanātisks profesionālisms un vienaldzība pret ārišķīgiem stimuliem (tai skaitā arī politekonomisko konjunktūru) ir obligāts kompetences iegūšanas nosacījums. Šī iemesla dēļ patiesi eksperti politekonomiskās un birokrātiskās aprindās netiek cienīti un pēc viņu palīdzības griežas klusi un kad savādāk nevar. Attiecīgi gan ekspertus, gan pseidoekspertus var pazīt pēc to attieksmes pret politekonomisko konjunktūru un ārišķīgām nominācijām. Pseidoeksperts vienmēr “peldēs pa straumi” (lai saglabātu savu formālo statusu un iegūtu papildus ārišķīgas regālijas) , bet ekspertam ir raksturīgi neslavēt plaši atzītas aplamības, apšaubīt tās vai pat tieši kritizēt aktuālā politekonomiskā trenda elementus.

Kā viens no nozīmīgākajiem eksperta kritērijiem ir spēja viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot nozares un tajā notiekošo procesu būtību. Arī to medijam vajadzētu pārbaudīt. Ja cilvēks personiskā sarunā vai materiāla tapšanas laikā nespēj precīzi un saprotami izskaidrot nozares pamatelementu būtību vai pieļauj rupjas, acīmredzamas kļūdas, tad tāds cilvēks nav eksperts, pat ja atbilst eksperta formālajiem kritērijiem (“prava kupil, jezdiķ ņekupil”). Šādu cilvēku kā ekspertu pozicionēt nedrīkst un, ja viņš kā eksperts jau bija ticis izmantots, šāda pozicionēšana ir jāpārtrauc (atrādāmā ekspertu saraksta objektiem var būt dažādi statusi, piemēram, “eksperts” un “tika izmantots kā eksperts”). Citiem vārdiem sakot, medijs ir pilnībā atbildīgs par to cilvēku kompetences līmeni, kurus tas ir izvēlējies par ekspertiem. Ja eksperts nav pietiekami kompetents, tas nozīmē, ka līdzīgas kompetences problēmas ir arī medijam. Ja eksperta lomai nav iespējams atrast augsti kompetentu speciālistu, tad labāk vispār neizmantot eksperta viedokli.

No patiesības noskaidrošanas un atrādīšanas viedokļa būtiski, lai medijs uztur ekspertu daudzveidību un, pirmkārt, kā “nodrillētas plates” netiktu izmantoti vieni un tie paši eksperti, kā arī, lai tiktu pārstāvēts un atspoguļots viss katras nozares idejiskais spektrs. Tāpēc no katra nozares idejiskā novirziena medija rīcībā ir jābūt 1 – 5 ekspertiem un visam nozares ekspertu lokam ir jāaptver visi nozares idejiskie novirzieni bez izņēmumiem, lai notiekošo varētu apskatīt no dažādiem skatu punktiem.

Standarta 34. prasība. Ja medijs kādu personu un/vai tās viedokli pozicionē kā ekspertu, izceļot to citu personu un/vai to viedokļu vidū kā patiesāku, zinošāku, kompetentāku, tad medijam ir jāpublicē pilna šīs personas biogrāfija, kuras patiesumu medijs ir pārbaudījis, un ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ medijs šo personu ir izvēlējies kā ekspertu. Par eksperta kompetences līmeni pilnībā atbild medijs. Eksperta uzdevums ir medija patērētājiem saprotamā veidā kompetenti izskaidrot attiecīgās sfēras notikumu būtību un attīstības tendences. Visu medija kādreiz izmantoto ekspertu biogrāfijām ir jābūt publicētām medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā un katru biogrāfiju jābūt iespējai komentēt (visiem lietotājiem vai arī tikai pilnībā autentificētiem komentētājiem).

Standarta 35. prasība. Medijs personu drīkst izvēlēties kā ekspertu, ja tā atbilst sekojošām prasībām: 1. Augstākā izglītība jomā, kurā persona ir nominēta kā eksperts, vai arī radniecīgā sfērā; 2. Vismaz septiņus gadus ilga praktiskā darba pieredze nozarē, kurā ir nominēta kā eksperts; 3. Sasniegumi jomā, kurā ir nominēta kā eksperts (augsti amati, akadēmiskie grādi, praktiskā darba rezultāti, publikācijas, grāmatas, apbalvojumi u.c.). Par ekspertu var būt arī persona, kura neatbilst augstāk minētajiem nosacījumiem, bet kura ir darbojusies sfērā, kurā ir nominēta kā eksperts, un ir uzrādījusi tajā nozīmīgus, acīmredzamus un neapstrīdamus sasniegumus (šādas nominācijas gadījumā speciāli ir jānorāda par kādiem nopelniem persona tiek nominēta kā eksperts). Lai personu varētu uzskatīt par eksperta prasībām atbilstošu, tai ir jāspēj rakstiskā vai mutiskā formā viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot tās nozares, kurā persona ir nominēta kā eksperts, un tajā notiekošo procesu būtību. Medijam šīs spējas esamība ir jāpārbauda. Bez šīs spējas persona nevar tikt uzskatīta par eksperta prasībām atbilstošu, pat ja atbilst visām citām eksperta prasībām.

16.3. Ziņas par viedokļiem

Lai gan ziņām ir jābūt objektīvām, vienmēr nozīmīga ziņu daļa saturēs kādu viedokli, jo lasītāji ir jāiepazīstina arī ar nozīmīgākajiem viedokļiem, ko pauž augsti stāvošas amatpersonas, sabiedriski ietekmīgas personas vai savos publiskajos materiālos izplata nozīmīgas organizācijas. Ziņas, kuras ir veltītas šādiem viedokļiem ir ziņas par viedokļiem, kurām ir jāatbilst visām ziņu kvalitātes prasībām, kas ir aprakstītas iepriekšējās sadaļās un šī standarta 4. – 23. prasībā. Tas nozīmē, ka viedoklis, par kuru tiek veidota ziņa, ir jāatspoguļo neitrāli, korekti (bez epitetiem) un, lai gan koncentrēti, tomēr pilnībā, neizlaižot būtiskas atslēgdomas (neizraujot domas vai citātus no konteksta). Attiecīgi nav pieļaujams, ka izmantojot ziņu formātu, kāds viedoklis tiek mākslīgi izskaistināts un slēpti reklamēts vai arī tendenciozi atspoguļots, izkropļots un diskreditēts.

Ja medija manipulācijas ar viedokļa atspoguļošanu ziņas saturā vēl ir salīdzinoši vienkārši konstatējamas (pietiek tikai iepazīties ar ziņas saturu), tad grūtāk fiksējamas un attiecīgi arī grūtāk reglamentējamas ir medija manipulācijas to viedokļu atlasē, par kuriem tiek ziņots. Viedokļu ir daudz, notikumu, par katru no kuriem var paust viedokli, arī ir daudz, par visiem ziņot nav iespējams, tāpēc, tikai korekti ziņojot par viedokli, ziņu aģentūra savā veidā to popularizē. Tai pat laikā ir viedokļi, par kuriem vai nu nedrīkst neziņot, jo to paudēji ir ietekmīgas personas un/vai viedoklis ir sabiedriski nozīmīgs, vai arī par kuriem ir vēlams ziņot (ja viedoklis ir konstruktīvs, atšķirīgs, sabiedrisko diskusiju nozīmīgā jautājumā veicinošs). Formulēt prasības un novilkt robežas te ir grūti un vēl grūtāk to ir pēc tam kontrolēt, tāpēc medijam vienmēr būs noteikta iespēja paust savu subjektīvo nostāju tikai ar viedokļu atlasi, par kuriem tiek ziņots. Tomēr šādu viedokļu atlases prasībām tik un tā ir jābūt formulētām, lai būtu vismaz kaut kādas robežas, kuras medijam neļauj “iekrist galējībās” un cik iespējams mazinātu ziņu par viedokļiem izmantošanu manipulatīvos, negodprātīgos un pretsabiedriskos nolūkos.

Tātad, lai viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka par to tiek veidota un izplatīta speciāla ziņa, tam ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām:

16.3.1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem;

16.3.4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām (tai skaitā kritika, kad “visi klusē”, jauni problēmu risināšanas ceļi, alternatīvu rīcības modeļu ieskices).

Medijam ir jāspēj ikvienam pamatot katra ziņa par viedokli; kādēļ tieši par attiecīgo viedokli tika izveidota ziņa.

Ja tiek ziņots par viedokli, kurš pilnā apjomā ir pieejams rakstiskā un vai audiovizuālā formā, tad obligāti ir jānorāda linki uz šīm pilnajām viedokļa versijām, lai interesentiem būtu iespējams iepazīties ar visu viedokli.

Ja viedokļa paudējs izsaka medijam pretenziju par viedokļa atspoguļošanas korektumu, tad šī pretenzija medijam obligāti ir jāpublicē vai nu kā atsevišķa ziņa vai arī jāpapildina attiecīgā ziņa ar pilnu pretenzijas tekstu.

Standarta 36. prasība. Lai kādu viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka medijam ir pieļaujami veidot par to atsevišķu ziņu, viedoklim ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām: 1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu; 2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu; 3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem; 4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām.

Standarta 37. prasība. Ja viedokļa paudējs par viedokļa atspoguļojumu ziņā ir izteicis pretenziju, tad medijam ir jālabo attiecīgā ziņa vai arī jāpublicē pilns pretenzijas teksts atsevišķā ziņā vai arī pie ziņas, par kuru ir izteikta pretenzija.

16.4. Viedokļraksti

Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Tā kā viedoklis pats par sevi ir subjektīvs, tad pat objektīvā formā uzrakstīti viedokļraksti saturēs noteiktu daļu subjektīvisma. Attiecīgi, ja medijam ir rubrika, kurā tiek publicēti vai var tikt publicēti viedokļraksti, tad medijs caur to var paust (un visbiežāk arī pauž) savu subjektīvo nostāju, savu viedokli (kā nosacītus izņēmumus te var minēt patiesu ekspertu attiecīgas kvalitātes viedokļrakstus un augstāko valsts amatpersonu uzrunas un viedokļrakstus).

Ja medijs deklaratīvi sev nestāda uzdevumu cik iespējams objektīvi atspoguļot notikumus, tad tas var kaut vai pilnībā publicēt tikai viedokļrakstus un ir mediji, kuri tā arī dara. Šai ziņā nevar būt nekādu pretenziju, ja medijs to savās redakcionālās politikas pamatnostādnēs atklāti pasaka un nemēģina savu subjektīvo saturu pozicionēt kā kaut ko objektīvu.

Savukārt, ja medijs pretendē uz objektīvas informācijas un kvalitatīvu ziņu izplatītāja statusu, tad viedokļrakstu apjomam ir jābūt ierobežotam, lai tas nenomāc pārējo saturu (ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus). Tāpēc šajos gadījumos dēļ viedokļrakstu rubrikas ierobežotā apjoma un dēļ viedokļrakstu mazierobežotā apjoma, medijam viedokļraksti ir jāatlasa pēc stingriem kvalitātes kritērijiem, ko var novērtēt pēc satura izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes kritērijiem. Attiecīgi šādiem medijiem viedokļrakstu sadaļai ir jāatlasa, pirmkārt, tikai viskvalitatīvākie viedokļraksti un viedokļraksti par visaktuālākajām tēmām. Vēl viedokļu atlasē ir jāievēro sabiedrības viedokļu proporcionāla sadalījuma princips, lai medijs nepublicē viena veida viedokļus, ignorējot citus, jo tad viedokļrakstu sadaļa kļūst par attiecīgo viedokļu virzienu politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas platformu, kas objektīvorientētiem medijiem nepiestāv un ir pretrunā to apņemšanās būtībai.

16.5. Lasītāju viedokļi (viedokļraksti, komentāri, replikas)

Lasītāju viedoklis ir sens žurnālistikas žanrs, kurš dēļ interneta, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības ir ieguvis līdz šim nebijušus apmērus. Ja agrāk lasītāju viedokļiem bija puslīdz ierobežots apjoms, tad tagad katram lasītājam ir ļoti plašas iespējas izteikties. Tagad lasītāju viedokļu rubrikai ir iespējams tik plašs materiāls, ka to ir ļoti grūti vai pat neiespējami visu aptvert.

Agrāk lasītāji rakstīja redakcijai vēstules. Reizēm šāda tipa vēstules tika falsificētas no redakcijas, tai tuvu stāvošu personu vai trešo personu puses, lai uzdotu kādu viedokli par plaši izplatītu lasītāju viedokli. Šāds lasītāju viedokļu izmantojums ir viens no manipulāciju un negodprātīgas politiskās propagandas līdzekļiem, kurš ir nesavienojams ar godīgu žurnālistiku.

Tagad katrs, kurš vēlas, var aizsūtīt redakcijai gan vēstuli, gan elektronisko vēstuli, gan uzrakstīt komentāru interneta mājaslapā, twitterī un/vai savā sociālo tīklu profilā, gan arī uzrakstīt pats savu viedokļrakstu, kuru var publicēt gan savā profilā, gan savā blogā, gan aizsūtīt publicēšanai vienalga kam. Tāpēc tagad lasītāju viedokļu apjoms savā būtībā ir mazierobežots, kas paver jaunas, pietiekami unikālas iespējas sabiedriskā noskaņojuma izzināšanā, labāko viedokļrakstu atlasē un spējīgāko cilvēku identificēšanā un līdziesaistē. Patreiz šis milzīgais potenciāls ne tuvu netiek pietiekami izmantots un šīs plašās iespējas galvenokārt kalpo kā sabiedriskās spriedzes “tvaika nolaišanas” mehānisms un kā jaunu, maskētu manipulāciju ar sabiedrisko apziņu iespējas.

Ar vārdu “lasītājs” var saprast tikai konkrēta medija lasītāju un tad lasītāju viedoklis ir viedoklis, kurš ir tieši adresēts konkrētam medijam. Šāds klasisks lasītāju viedoklis no medija skatu punkta ir saprotams un ērts. Šādus viedokļus ir viegli identificēt (tie, kuri ir ienākuši pa noteiktiem komunikāciju kanāliem), redakcijai ir brīvas rokas to izmantošanā (tos var arī vienkārši ignorēt) un pēc nepieciešamības viegli ir iespējams falsificēt lasītāju viedokli, par tādu uzdodot redakcijas vai kādas saistītas trešās puses radītu viedokli.

Bet vārdu “lasītājs” var saprast arī visplašākajā nozīmē kā jebkuru lasītāju jeb jebkuru cilvēku, kurš ir paudis savu viedokli, un tad “lasītāju viedoklis” ir sinonīms tādiem apzīmējumiem kā “cilvēku viedoklis”, “tautas viedoklis”, “tauta runā” utt.

Ja medijs izvēlas veidot lasītāju viedokļa rubriku, tad var izdalīt divas galvenās tās izpausmes formas.

Pirmkārt, lasītāju viedokļu apkopojums, kurā žurnālists, noteiktā laika posmā iepazīstoties ar iepriekš noteiktu lasītāju viedokļu daļu (komentāri pie rakstiem noteiktās vietnēs, noteiktu personu twitterreplikas, autorieraksti sociālo tīklu profilos), rada apkopojoša vai analītiska veida rakstu, kurā citē vai atstāsta arī atsevišķu lasītāju izteikumus. To var uzskatīt par sava veida lasītāju izteikumu monitoringu, kura ierobežojošais faktors var būt sākuminformācijas milzīgais apjoms. Tāpēc, ierobežojot apkopojamās informācijas apjomu, ir reālāk sasniegt vismaz kaut kādu puslīdz pieņemamu rezultātu. Viskorektākais šāda veida ierobežojums ir pieturēties pie šaurākā “lasītāja” termina sapratnes un apkopot tikai konkrēta medija lasītāju viedokļus. Bet ir iespējami arī citi apkopojamās viedokļu masas korektas ierobežošanas varianti, tikai katra šāda ierobežošana ir tendenciozitātes un subjektivitātes risks no medija un/vai žurnālista puses.

Bet šādu ierobežošanu var arī neveikt un tad tas pēc būtības kļūst par publisko izteikumu monitoringu, kas no vienas puses ir sabiedriski nepieciešams produkts, bet kuru no otras puses ir darbietilpīgi un grūti izveidot pienācīgā kvalitātē. Galvenokārt šī iemesla dēļ patreiz šāda tipa materiālos tiek izmantota tikai ļoti niecīga publisko izteikumu daļa, kura pārsvarā tiek atlasīta vadoties no autora subjektīvajiem ieskatiem un nepieciešamībām. Ja objektīvorientēts medijs nolemj radīt lasītāju viedokļu apkopojumus, tad tie ir jāveido no iepriekš stingri noteikta pētāmā jeb monitorējamā viedokļu kopapjoma un pašam materiālam ir jāatbilst iepriekš noteiktiem kvalitatīviem parametriem, kuriem ir jābūt tuviem vai pat jāsakrīt ar informatīvi – analītisko materiālu kvalitātes parametriem.

Otra lasītāju viedokļu izpausmes forma ir lasītāju radītie viedokļraksti. Arī te vārdu “lasītājs” var saprast gan šaurākā, gan plašākā nozīmē, tomēr dēļ autortiesību ierobežojumiem optimāla ir tikai to viedokļrakstu izmantošana, kurus to autori medijam ir iesūtījuši. Ja medijs vēlas uzturēt šādu rubriku, tad ir ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu lasītāju viedokļrakstu iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai.

Lasītāju viedokļrakstiem ir jāpiemēro līdzīga pieeja kā viedokļrakstiem, tikai ar mazākām kvalitātes prasībām. Var vienlaicīgi būt gan viedokļrakstu rubrika, kurā tiek publicēti labākie viedokļraksti, gan arī lasītāju viedokļraksti, kurā tiek publicēti labākie lasītāju iesūtītie viedokļraksti. Ja gadās kāds īpaši kvalitatīvs vai aktuāls lasītāja viedokļraksts, to var publicēt arī viedokļrakstu sadaļā. Papildus, lasītāju viedokļrakstu plūsmas nodrošināšanai, medija internetportāla perifērijlapā var publicēt gandrīz visus lasītāju viedokļrakstus, pat tos, kuru kvalitāte ir vairāk kā apšaubāma.

Nobeigumā vēlreiz jānorāda, ka politizētie un/vai komercializētie mediji lasītāju viedokļus mēdz selektīvi atlasīt un noformēt atbilstoši savām politiskajām vai komerciālajām vajadzībām, kādēļ uzticēties šādiem materiāliem nevar. Šajos medijos var tikt izmantots plašs manipulāciju klāsts ar lasītāju viedokļiem, sākot no to tendenciozas atlases līdz lasītāju viedokļu falsifikācijai, kad attiecīgo “lasītāja” viedokli rada pati redakcija vai ar to kontaktus uzturošs sabiedrisko attiecību sfēras darbonis.

16.6. Viedokļziņas, viedokļanalītika, komentāri par kaut ko (viedokļkomentāri)

Ziņu aģentūru uzdevums ir radīt kvalitatīvas ziņas, kuru viena no kvalitātes īpašībām ir ziņu objektivitāte. Tālāk šīs ziņas caur saviem kanāliem izplata un/vai izmanto citi mediji. Tāpēc ziņu aģentūras var uzskatīt par ziņu “vairumtirgotājiem”, bet citus medijus par “mazumtirgotājiem”.

Nepieciešamības gadījumā šīs ziņas no citu mediju (“mazumtirgotāju”) puses tiek papildinātas un ne vienmēr ziņu aģentūru kvalitātes prasībām atbilstošā formā. Un bieži vien šie papildinājumi apzināti tiek veidoti subjektīvi un tendenciozi. Šādus produktus visprecīzāk būtu nosaukt par viedokļziņām, jo tajos ir gan ziņu elements, gan noteikta viedokļa elements.

Vēl kā līdzīgas parādības ir minami viedokļanalītikas materiāli un komentāri par kaut ko jeb viedokļkomentāri. Viedokļanalītikas materiālos labākajā gadījumā ir veikta noteikta analīze, sajaucot to ar noteiktu viedokli, bet sliktākajā gadījumā tajos ir izklāstīts kāds viedoklis, izmantojot atsevišķus analītikas elementus. Savukārt viedokļkomentāri ir īsi komentāra formas viedokļi par kaut kādu notikumu vai ziņu.

Visi šie informatīvie produkti, robežas starp kuriem reizēm ir grūti novilkt, ir politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas sastāvdaļa un to esamība pati par sevi nav negatīvi vērtējams faktors. Ja medijs sevi atklāti un godīgi pozicionē kā konkrētas propagandas izplatītāju, tad tam vārda brīvības ietvaros ir tiesības aizpildīt savu saturu arī ar šādiem viedokļiem. Nepieņemami ir, kad medijs sevi deklaratīvi vai pēc noklusējuma pozicionē kā objektīvu, bet faktiski nodarbojas ar politisko propagandu. Latvijā to diemžēl lielākā vai mazākā mērā dara gandrīz visi valsts mēroga mediji. Pilnīgi nepieņemami, ja to dara sabiedriskie mediji, kas Latvijā arī ir novērojams.

Savukārt no sabiedrisko interešu un nacionālās drošības skatu punkta ir kategoriski nepieņemami, ja šādus politiskās propagandas elementus izplata valsts mēroga nacionālās ziņu aģentūras. Ja tā notiek, tad tas ir attiecīgās valsts un tās drošības iestāžu profesionālās, intelektuālās un analītiskās mazspējas simptoms, jo nacionālās ziņu aģentūras kā ziņu “vairumtirgotājs” tieši ietekmē ne tikai visus nacionālos medijus un dod lielu ieguldījumu valsts tēla ārvalstīs formēšanā, bet arī ar savu informatīvo ietekmi tieši ietekmē visus valsts un sabiedriskās pārvaldes elementus. Ja nacionālā ziņu aģentūra ir “saslimusi” ar neprofesionalitāti un/vai pārmērīgu ideoloģizāciju, tad tas neizbēgami atstāj tiešu destruktīvu ietekmi uz visu sabiedrību, kā izpausmes ir atraušanās no realitātes, spriestspējas un adekvātuma problēmas, kam seko veiktspējas kritums. Latvijā ir vērojama arī šī parādība.

Savukārt sabiedrībā šāda destruktīva informatīva ietekme rada arī noteikta veida aizsargreakciju, kad daļa sabiedrības tādā vai citādākā veidā tiecas pārtraukt lietot “saslimušo” mediju produkciju.

16.7. Pasūtījuma materiāli un reklāmraksti

Izplatīta parādība mediju saturā ir pasūtījuma materiāli un reklāmraksti. Šīs parādības patiesos apmērus ir grūti noteikt, jo liela vai pat lielākā daļa no tiem ir slēpti, par ko medija satura patērētāji nezin. Tas tā ir arī tādēļ, ka pasūtījuma materiāliem un reklāmrakstiem vairums patērētāju neuzticas dēļ to “neīstuma” (pasūtījuma dabas).

Tai pat laikā ir jāatzīst gan mediju, gan atsevišķu tā klientu tiesības veidot (pasūtīt) pasūtījuma materiālus un tiem var būt arī pozitīva sabiedriskā nozīme. Tāpēc nepieļaujami ir nevis pasūtījuma materiāli un reklāmraksti kā tādi, bet gan to īstās dabas slēpšana, kā arī pārmērīgs pasūtījuma materiālu apjoms kopējā medija saturā.

Reklāmraksti jeb reklāmmateriāli ir materiāli, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Reklāmraksti ir speciāli jāmarķē jau virsraksta līmenī un tajos ir jābūt norādītam gala pasūtītājam, starpniekpasūtītājiem (ja tādi ir), personām, kuras izveidoja materiālu un medija pārstāvjiem, kuri saskaņoja un ievietoja materiālu medija saturā.

Pasūtījuma materiāli ir materiāli, kurus, pēc trešās puses iniciatīvas par maksu vai vadoties no cietiem apsvērumiem, ir izveidojis pats medijs vai tā pārstāvji. Pasūtījuma materiālu galvenā pazīme ir iniciatīvas par materiāla tapšanu nākšana no kādas trešās puses, tas ir, kad nevis pati medija redakcija izdomā un pieņem lēmumu izveidot materiālu, bet to izdara trešā puse, motivējot kādu no redakcijas izveidot attiecīgo materiālu. Šī ir plaša un grūti izkontrolējama sapratne, bet tā dod reālu priekšstatu par patieso pasūtījuma materiālu “tirgu”. Daudzos gadījumos šādi pasūtījuma materiāli top par naudu un tie var tikt pasūtīti gan medija īpašniekiem, gan medija vadībai, gan ierindas žurnālistiem, bet var būt arī cita veida “attiecību” forma. Var būt gadījumi, kad medija darbinieku uz pasūtījuma materiālu radīšanu motivē privātā kārtā. Var būt gadījumi, kad tas tiek darīts izmantojot operatīvās darbības metodes. Noteikti ir gadījumi, kad tiek izpildīti medija īpašnieku, drošības iestāžu vai citu “cienījamu cilvēku” “lūgumi”. Pasūtījuma materiāla tapšanas realizācijas iespējamie varianti ir daudz, bet galvenā iezīme paliek nemainīga – materiāla tapšanas iniciators ir trešā puse.

Ja praktiskai kontroles realizācijai ir vēlēšanās sašaurināt nepieļaujamo pasūtījuma materiālu apjomu, tad var ieviest vēl vienu pazīmi – materiāla saskaņošana. Šādā sapratnē pasūtījuma materiāls ir informatīvs produkts, kura radīšanu un publicēšanu medijā ir iniciējusi un saskaņojusi trešā puse. Tomēr deklaratīvā līmenī labāk pieturēties pie plašākās sapratnes, šaurāko lietojot tikai kontroles sistēmas izveidei, kuras uzdevums ir nepieļaut nelegālu pasūtījuma materiālu izvietošanu medijā.

Tāpat kā reklāmrakstiem, arī pasūtījuma materiāliem ir tiesības uz eksistenci. Atšķirībā no reklāmraksta, pasūtījuma materiālā, pasūtītājs var maksāt, dot kādu citu labumu par to, ka medijs pievēršas kādai noteiktai tēmai, vai arī to vienkārši “sarunāt”. Pasūtījuma materiāliem ir nepieļaujami, kad pasūtītājs detalizēti reglamentē un nosaka materiāla saturu, jo tad tas ir reklāmraksts, kur kā raksta veidotājs pasūtītāja uzdevumā kalpo medija darbinieks. Tas ir nepieļaujami, jo lasītāji tādējādi tiek maldināti par materiāla kategoriju.

Pasūtījuma materiāli var būt viedokļraksti, informatīvi raksti un intervijas. Pasūtījuma materiāliem, tāpat kā reklāmrakstiem, ir jābūt speciāli marķētiem virsraksta līmenī un to saturā ir jābūt norādītiem visiem pasūtījuma materiāla pasūtītājiem, veidotājiem un saskaņotājiem. Un, protams, ir nepieļaujama slēptu pasūtījuma materiālu veidošana un publicēšana.

Lai mediju vismaz formāli varētu uzskatīt par godīgu, tam publiski deklaratīvā līmenī ir jāapņemas neveidot un nepublicēt slēptus pasūtījuma materiālus un reklāmrakstus.

Ziņu aģentūrām ir pieļaujams radīt un publicēt noteiktus pasūtījuma materiālus, kuri ir attiecīgi jāmarķē un kuriem ir jāatbilst attiecīgo materiālu kvalitātes prasībām. Šie materiāli ir intervijas un informatīva rakstura materiāli (atbilstoši ziņu vai apkopojošo materiālu kvalitātes prasībām). Kategoriski nepieļaujama ir situācija, kad ziņu aģentūra veido un izplata pasūtījuma materiālus bez marķējuma kā tas pašreiz plaši notiek.

16.8. Mediju klasifikācija un redakcionālās politikas pamatnostādnes

Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos.

Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem sabiedrības pārstāvjiem. No sabiedrisko interešu skatu punkta vissabiedrības mediju saturam ir jābūt cik iespējams patiesam, objektīvam, vispusīgam, korektam, informatīvam, saprotamam, izglītojošam un tajā atspoguļotajiem viedokļiem ir jābūt kvalitatīvi augstvērtīgiem un jāatbilst proporcionālam visas sabiedrības viedokļu sadalījumam. Ir nepieļaujami, kad vissabiedrības medijs slēptā veidā (bez attiecīgiem marķējumiem un norādēm) propagandē kādas idejas, vērtības, produktus, personas vai organizācijas. Sabiedriskajiem medijiem, valsts medijiem, valsts uzņēmumiem piederošiem medijiem un pašvaldībām piederošiem medijiem ir jābūt vissabiedrības medija statusam un to saturs ir jāreglamentē ar šim standartam līdzīgiem noteikumiem un to izpilde ir jākontrolē. Vissabiedrības medija statusam ir jābūt arī privātiem medijiem, kuri pretendē uz objektīvas informācijas izplatību (obligātā kārtā visām ziņu aģentūrām un izdevumiem, kuri tiek pasūtīti, lai apmierinātu valsts iestāžu vajadzības pēc aktuālās informācijas par notikumiem valstī un ārvalstīs).

Specializētie mediji ir mediji, kuri orientējas (specializējas) nevis uz visu sabiedrību, bet tikai uz noteiktu sabiedrības daļu. Medijs var specializēties uz noteiktu auditoriju pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski – ideoloģiski – reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem obligāti ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētais medijs ir brīvs no reglamentējoša rakstura prasībām saturam, izņemot vispārīgās likumības normas, paša nodefinētos specializācijas nosacījumus un prasības marķēt pasūtījuma rakstus un reklāmrakstus.

Pie specializētiem medijiem ir pieskaitāmi arī mediji, kuri nodarbojas ar politisko propagandu un tiem redakcionālās politikas pamatnostādnēs obligāti ir jāpublisko precīzs savas politiskās un ideoloģiskās orientācijas apraksts, lai lasītāji netiktu maldināti un skaidri un gaiši būtu norādīts no kādām pozīcijām raugoties medijs veido savu saturu. Un jākontrolē ir specializētā medija satura atbilstība paša medija definētajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm. Šādas kontroles rezultātā var precīzi noteikt medija godīguma vai negodīguma pakāpi, kas arī ir galvenais vērtēšanas kritērijs medijiem, kuriem citu reglamentējošu kritēriju nav.

No pašreizējiem valsts mēroga Latvijas medijiem teju visi tādā vai savādākā veidā ir uzskatāmi par specializētiem medijiem (arī sabiedriskie mediji). Salīdzinoši viskorektāk un konsekventāk savu politiski – ideoloģisko būtību parāda un ar politiski – ideoloģisko propagandu nodarbojas Latvijas Avīze. Liela mediju daļa (arī sabiedriskie mediji), kuru nozīmīga darbinieku daļa ir tādā vai citādā veidā bijusi saistīta ar Sorosa fondu vai ir Džordža Sorosa popularizētās ideoloģijas piekritēji, faktiski veic savu darbību, vadoties no politiskās un ideoloģiskās propagandas popularizēšanas nepieciešamības, bet formāli un deklaratīvi to maskē ar objektīvas informācijas izplatību un visas sabiedrības interesēm, tādējādi apzināti maldinot savu produktu patērētājus un visu sabiedrību. Visbeidzot ir mediji, kuri ir gandrīz atklāti pērkami un kuri par naudu vai savādāka veida atlīdzību ir gatavi propagandēt vienalga ko. Tas ir redzams arī to saturā kā stipri izteikta, haotiska un “raustīga” politiski – ideoloģiskā nekonsekvence. Kā šāda medija piemēru var minēt Neatkarīgo Rīta Avīzi.

Šāda mediju maldināšanas prakse ir jāpārtrauc un tā tādā vai savādākā veidā noteikti kaut kad tiks pārtraukta, vienīgi sliktākajā šīs problēmas pašregulējošā risinājuma gadījumā latvieši var palikt bez nacionālajiem medijiem, kas atkal ir nacionālās drošības jautājums. Tāpēc labāk to risināt, kamēr vēl nav par vēlu un šis standarts ir mēģinājums aizsākt šo procesu kaut vai tikai sabiedriskā kārtā.

16.9. Viedokļu proporcijas vissabiedrības medijos

Ja specializētie mediji savu saturu var kaut vai pilnībā veidot tikai no viedokļiem, kuri atbilst to redakcionālās politikas pamatnostādnēm, tad vissabiedrības mediju saturā viedokļu apjomam ir jābūt ierobežotam. Tāpēc vissabiedrības medijiem ir jānoska kaut kādas viedokļu proporciju robežas, kuras tie nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt.

Ziņu aģentūru saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 10% no informatīvajiem objektiem un no viedokļiem pieļaujamas ir tikai intervijas, ekspertu viedokļi un informatīva rakstura pasūtījuma materiāli (ziņas par viedokļiem būtu pieskaitāmas ziņām, lai gan var speciāli reglamentēt ziņu par viedokļiem pieļaujamo apjomu).

Sabiedrisko mediju saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 25% un visu atspoguļojamo viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā. Ir nepieļaujami, kad sabiedriskie mediji tiek izmantoti kādu viedokļu, ideoloģiju, organizāciju, personu slēptai popularizēšanai. Diemžēl pašreiz Latvijā tas tiek praktizēts.

Tiem vissabiedrības medijiem, kuri nav ziņu aģentūras un sabiedriskie mediji, viedokļu apjoms nedrīkst pārsniegt 40% no satura. Arī šiem medijiem viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā.

16.10. Viedokļu marķēšana

Lai atšķirtu ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus no viedokļiem, viedokļi obligāti ir jāmarķē virsraksta līmenī. Marķējumi varētu būt sekojoši (pirms vai pēc virsraksta): “Intervija” vai “Int.”, “Viedoklis” vai “V”, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”. Nepieciešamības gadījumā viedokļus var iedalīt sīkāk: “Viedoklis eksperta” vai “VE”, “Viedokļraksts” vai “VR”, “Viedoklis lasītāju” vai “VL”, “Viedokļziņa” vai “VZ”, “Viedokļkomentārs” vai “VK”, “Viedokļanalītika” vai “VA”

Pasūtījuma materiālu un reklāmrakstu gadījumā vienlaicīgi var būt divi marķējumi, piemēram, “Intervija. Pēc pasūtījuma.” vai “Int.P.”, “Viedoklis. Pēc pasūtījuma.” vai “V.P.”, “Viedoklis. Reklāma.” vai “V.R.” utt.

16.11. Atlikušo standarta prasību apkopojums

Standarta 38. prasība. Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos. Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem iedzīvotājiem (visiem sabiedrības dalībniekiem). Vissabiedrības mediju saturam ir pilnībā jāatbilst šim standartam. Specializētie mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz noteiktu sabiedrības daļu pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski – ideoloģiski – reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētiem medijiem ir pieļaujams veidot vienalga kādu saturu un popularizēt vienalga kādus viedokļus, kuri nav slēpti pasūtījuma materiāli, ja tie atbilst vispārējām likumības normām un pašu noteiktajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 39. prasība. Viedoklis ir kādas personas vai organizācijas subjektīvs uzskats. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Viedokļu dažādība, brīva viedokļu apmaiņa un godīga viedokļu cīņa ir izziņas elements un kā tāds tas ir viens no zinātnes un cilvēces attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc vārda brīvības princips paredz viedokļu paušanas brīvību. Tomēr nav pieļaujams, kad viedoklis kā subjektīvs objekts tiek pozicionēts kā kaut kas objektīvs, tāpēc ziņas un informatīvi – analītiskie materiāli vissabiedrības medijos ir stingri jānodala no viedokļiem, kuri ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (“Viedoklis” vai “V”) un kuru apjomam vissabiedrības medijos ir jābūt ierobežotam (ziņu aģentūrām ne vairāk kā 10%, sabiedriskiem medijiem ne vairāk kā 25%, pārējiem vissabiedrības medijiem ne vairāk kā 40%). Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas tā izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā un novērtējot viedokli var ņemt vērā tēmas aktualitāti un viedokļa paudēja personību un sasniegumus. Viedoklis var būt godīgs (godīgi, atklāti pausts) vai negodīgs (patieso viedokli neatspoguļojošs), kā arī autentisks (konkrētas personas pausts viedoklis) vai neautentisks (viedokļa vai tā paušanas fakta viltojums). Medijam ir jāatspoguļo godīgi viedokļi un tas ir jādara godīgi. Viedokļus pēc to atspoguļošanas medijā var iedalīt intervijās, eksperta viedokļos, ziņās par viedokļiem, viedokļrakstos, papildinošajos viedokļmateriālos un pasūtījuma materiālos. Ziņu aģentūrām pieļaujams publicēt tikai intervijas, eksperta viedokļus, ziņas par viedokļiem un informatīvus pasūtījuma materiālus, savukārt citiem vissabiedrības medijiem pieļaujams publicēt jebkuru no viedokļu veidiem, ja tas ir iespējami kvalitatīvs un kopējam publicēto viedokļu proporcionālajam sadalījumam ir jāatbilst sabiedrības viedokļu proporcionālam dalījumam. Vissabiedrības mediji, veicot publicējamo viedokļu atlasi, nedrīkst apzināti un mērķtiecīgi popularizēt tikai kādu noteiktu viedokļu kopu, politiskas, ideoloģiskas vai reliģiskas orientācijas viedokļus, konkrētas organizācijas, personas vai biznesa objektus slavējošus vai nomelnojošus viedokļus, nepamatoti ar apjoma vai citām metodēm izceļot tos citu viedokļu kopu vidū. Vissabiedrības medijiem, ja tie savā saturā iekļauj kādu konkrētu viedokli, ir jādod iespējai līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē savu viedokli paust arī oponējošiem un konkurējošiem viedokļiem.

Standarta 40. prasība. Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Viedokļraksti ir stingri jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem, un tie ir jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “Viedokļraksts” vai “V” vai “VR”). Viedokļrakstam ir jābūt norādītam autoram vai autora pseidonīmam. Kā atsevišķu viedokļrakstu kategoriju var izdalīt lasītāju viedokļrakstus, kas ir medijam speciāli iesūtīti viedokļraksti un kuru iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu.

Standarta 41. prasība. Papildinošie viedokļmateriāli ir materiāli, kur kāda objektīva informācija tiek papildināta ar viedokli. Tos var iedalīt viedokļziņās, kad ar viedokli tiek papildināta ziņa, viedokļanalītikā, kad ar viedokli tiek papildināts informatīvi – analītsisks materiāls, un viedokļkomentārā, kad viedoklis tiek pausts komentāra formātā par kādu notikumu. Papildinošos viedokļmateriālus ir iespējams noformēt tā, ka viedokli tajos ir grūti atšķirt no objektīvās pamatinformācijas. Vissabiedrības medijiem nav ieteicams veidot papildinošos viedokļmateriālus, bet, ja tas tiek darīts, tie ir strikti jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem un speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “V” vai “VZ” vai “VA” vai “VK”). Specializētiem medijiem ir pieļaujams brīvi veidot papildinošos viedokļmateriālus saskaņā ar savām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 42. prasība. Pasūtījuma materiāli ir informatīvi produkti, kuru iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse. No pasūtījuma materiāliem var izdalīt reklāmmateriālus, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Attiecīgi pasūtījuma materiāli šaurākā sapratnē ir informatīvi produkti, kuru radīšanu un iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse, motivējot uz to mediju vai kādu no tā darbiniekiem. Visiem medijiem (tai skaitā specializētajiem) pasūtījuma materiāli ir strikti jānodala no pārējā medija satura, tie ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”) un to saturā ir jābūt norādītam gala pasūtītāja nosaukumam, visu starpniekpasūtītāju nosaukumiem, ja tādi ir, visām personām, kuras ir piedalījušās pasūtījuma materiāla tapšanā, kā arī visām personām, kuras deva savu piekrišanu materiāla izvietošanai medija saturā (saskaņoja materiālu).

17. Jāpublisko ziņu kvalitātes standarts

Kā pēdējā prasība jebkuram medijam kvalitatīvu ziņu un kvalitatīva satura nodrošināšanā ir publicēt medija satura kvalitātes standartu, lai jebkurš medija patērētājs var novērtēt vai tam piedāvātais saturs ir kvalitatīvs (atbilstošs vismaz kaut kādam kvalitātes standartam) vai nav.

Par kvalitāti var runāt tikai tad, ja ir kaut kāds etalons, ar ko salīdzināt vērtējamo objektu. Pašreiz mediju sfērā šāda etalona praktiski nav, tāpēc arī nav brīnums, ka nozare stagnē un degradē (nav kvalitātes standarta, ir apgrūtinoši organizēt kvalitatīva produkta radīšanu, zūd vēlēšanās radīt kvalitatīvu produktu, lietotāji samazina produkta patēriņu un pārstāj to lietot, nozare stagnē, sašaurinās un degradē).

Ir mistiska žurnālistu ētika, par kuru nav vienprātības, kura nav obligāta, kuru daudzi uzskata par tukšu formalitāti un kura plaši tiek pārkāpta. Ir acīmredzams, ka žurnālistu ētikas sabiedriskie mehānismi nestrādā, tāpēc žurnālistu darba kvalitātes nodrošināšanai nepieciešami citi organizatoriskie instrumenti. Būtu ļoti labi, ja kāds atjauninātu un “restartētu” žurnālistu ētikas sabiedriskos mehānismus (to var izdarīt tikai akadēmiskā vide, izmantojot likumdošanas un valsts varas iespējas), bet pašreizējos apstākļos visreālākais un ātrākais risinājums ir izmantot gandrīz visās nozarēs un visā pasaulē izmantotos kvalitātes standartizācijas mehānisms. Tas visa cita starpā paredz organizācijas apņemšanos ievērot konkrētu kvalitātes standartu un labprātīgu pakļaušanos un sadarbību šī standarta ievērošanas kontrolei. Tāpēc neatņemams kvalitatīva medija satura priekšnosacījums ir tā kvalitātes standarta publiskošana, saskaņā ar kuru var tikt novērtēta medija satura kvalitāte. Nav publicēts standarts, nav iespējams korekti novērtēt medija satura kvalitāti.

Standarta 43. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir pilnībā jāpublisko satura kvalitātes standarts, saskaņā ar kuru un orientējoties uz kuru tas rada savu saturu, jo bez standarta nav iespējams korekti novērtēt kvalitāti. Kvalitātes standartam jāatrodas galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez plaši komunicēta paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

18. Kāpēc mediju satura kvalitātes standarts vispār ir nepieciešams?

Tāpēc, ka žurnālisti un mediji gan Latvijā, gan pasaulē arvien mazāk pilda savas sabiedriskās funkcijas un žurnālistiku aizstāj ar politisku vai komerciālu propagandu, sabiedrisko attiecību tehnoloģijām un produktiem, personisko uzskatu popularizēšanu un ambīciju realizāciju.

Tā kā daudzi žurnālisti un mediji sevi apliecina kā bezgožus, kuru godprātībai nevar uzticēties un kuri regulāri izmanto savu dienesta stāvokli sabiedrības maldināšanai, kļūst aktuāls jautājums par tādu mehānismu radīšanu vai atjaunināšanu, kuri dotu iespēju kontrolēt mediju un žurnālistu darba augļu kvalitāti. Līdzšinējie kontroles mehānismi acīmredzami visu acu priekšā zaudē savu iedarbības spēku un pārvēršas par formālām butaforijām.

Žurnālistu darba kvalitāti vajadzētu stingri kontrolēt redakcijai un tas noteiktā mērā arī notiek, tikai ir redakcijas, kuru darba kvalitāte netiek pienācīgi kontrolēta. Redakciju darba kvalitātes kontroli vajadzētu veikt mediju īpašniekiem, žurnālistu asociācijām un attiecīgām valsts institūcijām.

Daudzus mediju īpašniekus uztrauc tikai rentabilitāte, peļņa un atsevišķu savu pasūtījumu izpilde, tāpēc satura kvalitātei netiek pievērsta pienācīga vērība, bet daudzos gadījumos tieši mediju īpašnieku prasības atstāj negatīvu ietekmi uz mediju satura kvalitāti.

Žurnālistu asociācijas ir pārvērtušās par formālām un politizētām “savējo” struktūrām, kurām žurnālistika un tās prestižs nerūp, bet ir svarīgas egoistiskas personiskās vai savas organizācijas intereses. Šī iemesla dēļ žurnālistu asociācijas ir arī “bezzobainas” un to ietekme minimāla. Ko gan var būt vērta tādu organizāciju moralizēšana, kuru biedri vai pārstāvji regulāri pārkāpj pašu deklaratīvos morāles postulātus?! Ja cilvēki “no malas” (sabiedrība) to var arī nezināt, tad savējie (žurnālisti) un informētie (politiķi, ierēdņi, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki) to labi zin, tāpēc šo organizāciju autoritāte ir zema un attiecīgi to iespējas ir minimālas.

Visbeidzot valsts institūcijas no vienas puses ir “iedresētas” lieki “neaiztikt” žurnālistus, jo tā var iedzīvoties lielās nepatikšanās (skandālos, reputācijas zudumā, vārda brīvības ierobežotāja slavā, politiskā spiedienā). No otras puses, žurnālistika līdzinās mākslai un to nav iespējams reglamentēt un vadīt ar klasiskās birokrātijas metodēm, attiecīgi parastās valsts iestādes nemaz neprot pienācīgi kontrolēt mediju saturu. Ja tas tagad būtu jādara, tad tas ātri vien izvērstos noteiktās galējībās un drausmīgi haotizētā parodijā par cenzūru. Teorētiski to vajadzētu prast “neparastām” valsts iestādēm, bet pēc fakta ir redzams, ka tās to vai nu nedara vai arī dara nepietiekamā apjomā un/vai kvalitātē.

Tā nu sanāk, ka mediji un žurnālisti lielā mērā ir atstāti paši sev un nav neviens, kurš kontrolētu to darba augļus. Žurnālistu cunfte kā sociāls veselums ir izrādījusies nenoturīga pret dažādiem egoistiskiem kārdinājumiem. Izrādās žurnālisti var droši un brīvi maldināt savus lasītājus un neviens viņiem neko par to nevar izdarīt, jo nav mehānismu, kas to varētu regulāri un nekļūdīgi konstatēt. Ja strādā uzmanīgi un gudri, tad var pat nesodīti melot. Tāpēc žurnālistu aprindās ir iesakņojusies noturīga patvaļas iespējamības un nesodāmības apziņa, kas atstāj graujošu ietekmi uz žurnālistu darba kvalitāti. Un tāpēc žurnālistika, piepildot postmodernistu iecerētās prognozes, mirst (līdzīgi postmodernistu recepšu ietekmē mirst arī politika, māksla un citas sabiedriskās sfēras, starp kurām nu jau ir minama pat arī jurisprudence).

Mediju satura kvalitātes sabiedriskais standarts var palīdzēt tiem žurnālistiem, kuri negrib “nomirt” kā žurnālisti, kā arī tiem sabiedriskajiem un/vai politiskajiem spēkiem, kuri, saprotot problēmas nopietnību, būtu gatavi reanimēt vai radīt no jauna mediju struktūras. Un te nav būtisks konkrēti šis standarts vai tieši sabiedriskais standarts, bet gan satura kvalitātes standarts kā tāds, jo standartizācija un tās kontrole ir viens no ātrākajiem un vieglākajiem ceļiem kā pārtraukt vai vismaz ievērojami ierobežot pašreizējo mediju patvaļu.

Žurnālistika ir vitāli svarīga sabiedriska un valstiska funkcija, bez kuras pienācīgas darbības nav iespējama ne pilnvērtīga valsts, ne pilnvērtīga sabiedrība, tāpēc agri vai vēlu būs jāpārtrauc žurnālistikas sfēru pārņemošā maldināšanas orģija.

19. Kas varētu traucēt mediju satura kvalitātes standarta ieviešanu?

Pirmkārt, negodprātīgi žurnālisti, negodprātīgi mediji, mediju biznesmeņi, kuriem pašreizējais biznesa modelis apmierina, politiskie spēki, kuri, izmantojot esošās mediju struktūras, slēpti popularizē sev nepieciešamos sabiedriskos elementus (ideoloģiju, personas, organizācijas, produktus). Otrkārt, visi mediju sfērā strādājošie, kuri ir “ērti iekārtojušies” un nevēlas neko mainīt. Tāpēc droši var secināt, ka jebkādi mēģinājumi reformēt žurnālistikas sfēru mediju satura kvalitātes paaugstināšanas virzienā saskarsies ar milzīgu pretestību, kuras kodolu veidos žurnālistu negodprātīgākā daļa. Izlaistie žurnaļugas, kad tos mēģinās saukt pie viselementārākās kārtības, brēks kā aizkauti. Tomēr šīs grūtības ir pārvaramas.

Bet ir vēl viens nopietns potenciāls traucēklis. Jebkurā mūsdienu valstī likumi formāli ir rakstīti visiem vieni (“viens likums, viena taisnība visiem”). Un, lai gan šis apstāklis daudziem ir nepatīkams un to dažādos veidos cenšas apiet, formālā un deklaratīvā līmenī tas tomēr paliek nemainīgs. Tomēr ir iestādes (kantori, biroji), kurām savu sabiedrisko funkciju izpildei, noteiktos gadījumos ir nepieciešams, lai noteikti likumi noteiktās situācijas neattiektos uz viņiem. Šī specifika uzliek šīm iestādēm ievērojami paaugstinātas prasības personāla atlasē un kontrolē, īpašu vērību pievēršot kadru godīgumam, adekvātumam un augstai intelektuālās attīstības pakāpei. Ne vienmēr tas izdodas un ir valstis, kurās šādās iestādēs dominē negodīgi, egoistiski un arī intelektuāli aprobežoti indivīdi. Tad valstij rodas lielas problēmas un viss sabiedrības un valsts pārvaldes mehānisms burtiski sāk brukt no iekšienes.

Minētajām iestādēm ir tendence radīt savām ekskluzīvajām vajadzībām maskētus “caurumus” jebkurā sabiedrības pārvaldes sistēmā. Tas attiecas arī uz mediju vidi. Ja medijiem un to darbiniekiem kaut kas nav pieļaujams, tad iestādes iedarbības rezultātā tam būtu jākļūst pieļaujamam. Ja kādam medijam (ziņu aģentūrai, sabiedriskam medijam) nav pieļaujama politiskā propaganda, tad ar iestādes svētību tai būtu jākļūst pieļaujamai.

Tāda pieeja pati par sevi nav principiāli nepieņemama, jo ir funkcijas, kuras bez attiecīgām iespējām izpildīt nevar, tomēr tās ir jālieto ļoti uzmanīgi, ļoti atbildīgi, tikai stingri pamatotas nepieciešamības gadījumā, salīdzinoši reti un pilnībā nepamanāmi. Tā rīkoties ir šo iestāžu pienākums un atbildība, jo, rīkojoties savādāk, tiek grauti valsts un sabiedrības pārvaldes mehānismi.

Tāpēc ir tikai loģiski, ka šīs iestādes tieksies izveidot savām vajadzībām “caurumus” arī jaunradāmā mediju satura kvalitātes kontroles sistēmā. Šī tieksme nav nosodāma un viss ir atkarīgs no tā, kā šie “caurumi” tiks izmantoti. Lietojot tos pārmērīgi, satura kvalitātes standartu var padarīt bezjēdzīgu un pat pasliktināt esošo situāciju, ja cēla mērķa vārdā tiek nojaukts kaut kas esošs, kas darbojas, bet vietā nekas pienācīgs tā arī netiek radīts.

Un te ir pamatoti uzdot jautājumu, kāpēc esošā mediju vide ir nonākusi līdz pašreizējai krīzes situācijai? Vai gadījumā tas nav arī tādēļ, ka attiecīgas iestādes ne tikai to pieļāva, bet arī nesaprātīgi un bezatbildīgi izmantoja savas ekskluzīvās iespējas? Jo, ja pietiekami liela vaina mediju krīzē ir noteiktiem kantoriem, tad mediju satura kvalitātes standartu ieviešana var nepalīdzēt, jo, rīkojoties kā ierasts, tie ātri vien var nonivelēt šādi iegūto pozitīvo efektu.

Operatīvās informācijas, operatīvo iespēju un mediju ietekmes apvienojums ir ļoti liels spēks, tāpēc var būt liels kārdinājums to pārmērīgi izmantot. Un, ja atmetam ļaunprātības, šāds kārdinājums rodas dabiski, saskaroties ar sarežģītām un nopietnām problēmām. Tāpēc ir jābūt ļoti zinošam, tālredzīgam, savaldīgam, nosvērtam, garā spēcīgam un par sevi pārliecinātam, lai nepadotos šim kārdinājumam. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas un ir valstis, kur tas ir kļuvis par normu.

Latvijas dalība NATO un tās oficiālais atbalsts Ukrainai ir politiski jautājumi, tāpat kā Krievijas uzskatīšana par “iespējamo pretinieku”. Tāda politiska nostāja var būt un valsts iestādes var realizēt tādu politiku. Kādam no valsts iedzīvotājiem tas patīk, kādam (piemēram, šo rindu autoram) tas nepatīk, bet tā var būt. Tur ir kaut kāda noteikta loģika, kura pati par sevi iespējams var nebūt pilnīgā pretrunā sabiedriskām interesēm, ja no tām primāri vadās. Bet kādas Latvijas sabiedrības intereses tiek ievērotas, piemēram, retranslējot Latvijas mediju saturā Ukrainas kara propagandu? Un te ir jāņem vērā, ka Ukrainas kara propaganda ir nemākulīgs vācu nacistu kara propagandas atdarinājums un ka Ukrainu pārvaldošie spēki visai pasaulei (tai skaitā ASV un ES sabiedrotajiem) jau ir apliecinājuši savu pilnīgu nespēju uzturēt kaut cik pieņemamu valstiskuma līmeni. Ko tādā veidā kāds mēģina panākt? Mēs gribam “karot” tāpat kā Ukraina? Mēs sev gribam radīt tādu pat situāciju kā Ukrainā, kura ekonomiski ir pilnībā iznīcināta un no kuras tās iedzīvotāji masveidā bēg prom uz visām pasaules malām?

Jā, var būt noteikta diplomātiska nostāja un valsts politika, bet kādēļ ir nepieciešams tik primitīvi un nemākulīgi “skalot smadzenes” visai sabiedrībai? Sabiedrības ideoloģizācija jau pati par sevi nav bezmaksas pasākums, vēl jo vairāk, ja to realizē ar intensīvas un nekvalitatīvas politiskās propagandas palīdzību. Maksa par to ir iespēju sašaurināšanās (ierobežotas iespējas iziet ārpus ideoloģiskajiem rāmjiem), vienas daļas iedzīvotāju apziņas traumēšana un veiktspējas samazinājums (tās, kura notic realitāti kropļojošai politiski – ideoloģiskajai propagandai) un citas iedzīvotāju daļas uzticības zaudēšana (tās, kura nenotic). Valsts un sabiedriskās intereses prasa tieši pretējo – vienot sabiedrību un paaugstināt katra sabiedrības locekļa intelektuālās attīstības līmeni. Politiski – ideoloģiskā propaganda ir smalks līdzeklis (instruments), kuru nepienācīgi izmantojot, rodas risks zaudēt morālo pārākumu, kas ir viens no galvenajiem valsts un tās iestāžu spēka pamatelementiem.

Ukrainas piemērs ir visaktuālākais un visuzskatāmākais, bet līdzīgus jautājumus var uzdot arī par Lielbritānijas un ASV Demokrātu partijas mediju politiski – ideoloģiskās propagandas tiešu un nekritisku retranslēšanu nacionālo mediju saturā. Informēt un ziņot jā (ietverot pilnīgu aprakstu un citu pušu nostāju), bet ne jau retranslēt. Kur te ir Latvijas sabiedrības un valsts intereses? Tādu te nav, jo jebkurš politiskās propagandas materiāls pirmkārt realizē noteiktas tā radītāja intereses. Pašu valsts interešu realizēšana ir grūti savienojama ar citas valsts politiskās propagandas retranslēšanu savu mediju saturā, īpaši pieminētajos gadījumos, jo konkrētās propagandas savā būtībā ir antisabiedriskas (tehniski izveidotas tā, ka publiskais efekts tiek panākts uz sabiedriskās apziņas noplicināšanas rēķina).

Kam un kādēļ tas ir vajadzīgs? Un kur skatās iestādes? Ja ar iestādēm “viss ir kārtībā” un tās paša to ir iniciējušas, tad ir jāsecina, ka Latvijai var rasties nopietnas problēmas dēļ šo iestāžu intelektuālās mazspējas. Cerams, ka tā nav un pieminētie gadījumi ir radušies tikai profesionālas vai funkcionālas neizdarības rezultātā.

Vēl jānorāda, ka politiski – ideoloģiskā propaganda kā nozīmīga valsts iestāžu metode var novest pie vārda brīvības ierobežojumiem un jebkādu alternatīvu mediju darbības ierobežošanas vai aizliegšanas. Tā tas ir tāpēc, ka savādāk nav iespējams ilglaicīgi piesaistīt cilvēkus pie nekvalitatīvas, no realitātes atrautas politiskās propagandas. Ja cilvēks atrod labāku alternatīvu, tad viņš izvēlas to. Ja nav alternatīvu, tad cilvēkam nav izvēles un kādu laiku ir iespējams noturēt tā uzmanību, bet pēc tam iestājas padziļināts intereses zudums, apātija, realitātes uztveres traucējumi vai pretreakcija.

Tā kā valsts iestādēm kā tādām ir vajadzīgas drošas rezultāta sasniegšanas garantijas, pastāv risks, ka pie noteiktiem nosacījumiem attiecīgi biroji uzsvaru var sāk likt nevis uz smalku un niansētu problēmu risināšanas pieeju, bet gan uz ātru un primitīvu, kas sākumā nozīmē arī pārmērīgu politiski – ideoloģiskās propagandas instrumentāriju pielietošanu, bet pēc tam arī alternatīvu informācijas avotu slāpēšanu un aizliegšanu. Tas ir ceļš uz totalitārismu.

Tāpēc ir jābūt gataviem un ir vēlams realizēt mediju satura kvalitātes principus arī sabiedriskā kārtā, lai motivētu un parādītu priekšzīmi un/vai lai saturētu esošos medijus un aiz tiem stāvošās struktūras vismaz kaut kādas kvalitātes rāmjos.

20. Kas ir nepieciešams SKS realizācijai sabiedriskā kārtā?

Lai SKS principus pacenstos realizēt sabiedriskā kārtā, ir jābūt aptuvenam priekšstatam par mediju darbībai nepieciešamajiem resursiem, pirmkārt, cilvēku resursiem. Ar tehniskiem resursiem mūsdienās nav problēmu, jo, izmantojot blogu un/vai sociālo tīklu platformas, jebkurš pilsonis var izveidot pats savu mediju. Galvenais ir nodrošināt kvalitatīvu saturu, kā radīšanā būtiskākais ir cilvēka darbs.

Visu mediju saturu var iedalīt pamatinformācijas oriģinālas ieguves materiālos un neklātienes ieguves materiālos.

Oriģinālas ieguves materiālos medijs, izmantojot iepriekš radītu infrastruktūru un/vai klātienes darbības, pats iegūst pamatinformāciju, ko pēc tam izmanto materiāla tapšanā. Šāda veida materiālu radīšana ir darbietilpīga un viens pat neliels šāds materiāls vienam žurnālistam (vai žurnālistu grupai) var prasīt darba apjomu sākot no 2 darba dienām (visvienkāršākajos gadījumos) un līdz pat vairāku mēnešu vai retos gadījumos pat gadu ilgam darbam (kas ir īpašas darbības informācijas ieguvei, kuras līdzinās operatīvās darbības metodēm). Pamatinformāciju oriģinālas ieguves materiāliem parasti iegūst klātienē, kādēļ tas arī prasa daudz laika.

Neklātienes ieguves materiālos pamatinformāciju iegūst neklātienē. To vai nu kāds iedod jau gatavu (kolēģi, ja redakcijā ir attiecīga darba dalīšana, vai “avoti” iepludina) vai arī tā tiek paņemta no atvērtiem un/vai daļēji ierobežotiem publiskiem avotiem. Šādu materiālu tapšana ir daudz mazāk darbietilpīga un salīdzinoši vienkārša, tāpēc tādus viegli var radīt arī sabiedriskā kārtā, jo īpaši par starptautiskiem notikumiem, par kuriem nacionālie mediji neziņo vispār vai ziņo nepilnīgi.

Lai radītu neklātienes ieguves materiālus ir nepieciešams dators, interneta pieslēgums un cilvēks, kuram ir vai nu iemaņas šādu materiālu radīšanā vai arī apņemšanās to apgūt, kā arī laiks materiāla radīšanai. Viens cilvēks vienas darba dienas (8 stundu) laikā, atkarībā no savas kvalifikācijas un materiāla sarežģītības pakāpes var radīt no 1 līdz 5 vienkāršus neklātienes ieguves materiālus (ziņas). Analītisku neklātienes ieguves materiālu gadījumā viens cilvēks var radīt 1 līdz 5 šādus materiālus pusmēnesī (2 nedēļās jeb 10 darba dienās).

Attiecīgi, lai sabiedriskā kārtā radītu mediju, kurš cenšas strādāt saskaņā ar SKS prasībām, ir nepieciešams vismaz viens redaktors un vismaz 5 – 10 materiālu radītāji. Protams, kaut ko radīt var pat viens cilvēks, tomēr, lai sāktu iegūt puslīdz vērā ņemamu vērienu, redakcijas minimums ir 6 – 11 cilvēki. Bet, lai varētu sasniegt nopietnus rezultātus, ir nepieciešams arī savs tehniskais nodrošinājums (sava IT platforma un interneta portāls ar attiecīgu personālu) un apmēram 25 – 50 cilvēku redakcijas sastāvs, ko tikai sabiedriskā kārtā ir gandrīz neiespējami nodrošināt.

21. Kas varētu realizēt SKS?

Ideālā gadījumā šim standartam līdzīgus uzstādījumus vajadzētu izteikt likuma formā, radot speciālu iestādi, kura kontrolē gan tā ievērošanu, gan arī cīnās ar korupciju žurnālistikas vidē. Bet tas diez vai notiks. Pirmkārt, negodprātīgie žurnālisti un tos izmantojošie spēki visiem spēkiem to centīsies nepieļaut. Otrkārt, šāda sistēma vai nu uzreiz vai arī vēlāk var kļūt par piesegu faktiskai cenzūras ieviešanai. Tas var būt ļoti vilinoši šāda veida standartu kategoriskā formā piemērot pret saviem politiskajiem, ideoloģiskajiem vai ekonomiskajiem pretiniekiem, bet pašiem to ignorēt. Tāpēc, pirms tiesiski reglamentēt mediju satura kvalitāti, ir ļoti nopietni jāpadomā par drošības mehānismiem, kas neļautu šādai reglamentācijai uzreiz vai kaut kad vēlāk izvērsties mediju satura cenzēšanā un/vai politekonomiski nevēlamo mediju iznīcināšanā.

Pieņemams varētu būt risinājums, ja šāda veida standarts tiek ieviests valstij piederošos medijos. Šādi varētu reglamentēt sabiedriskā medija saturu, bet, ņemot vērā, ka sabiedriskajā medijā tomēr ir arī jāpieļauj pietiekami plašas viedokļu paušanas iespējas, papildus būtu ļoti lietderīgi izveidot valstij piederošu ziņu aģentūru, kura strikti vadītos pēc šāda veida standarta. Kā bāzi varētu izmantot Latvijas Vēstnesi, bet pašu ziņu izplatībai varētu piemērot speciāli izveidotu valsts portāla moduli. Tādējādi valsts gan sevi (valsts un sabiedriskās struktūras), gan iedzīvotājus nodrošinātu ar kvalitatīvu un objektīvu informāciju par valstī un ārvalstīs notiekošo, gan tādā veidā tiktu parādīta priekšzīme privātajiem medijiem, tai pat laikā netiktu radīti potenciāli draudi vārda brīvībai ar valsts struktūru tiešu iejaukšanos privāto mediju satura veidošanā.

SKS var izmantot kāds no politekonomiskajiem spēkiem, lai ieietu jau aizņemtajā mediju tirgū vai arī, lai paplašinātu savu esošo ietekmi tajā. To var izmantot kāds no esošajiem mediju nozares “lūzeriem”, lai atspēlētu un pārspētu savas agrākās pozīcijas. Šai gadījumā pastāv risks, ka šāds standarts vai nu sākotnēji būs tikai butaforisks “pr” elements vai arī laika gaitā tas par tādu var pārvērsties, jo pilnvērtīga satura kvalitātes standarta iedarbība var būt tikai tai gadījumā, ja tā ieviesēji patiesi tic tā pamatotībai un nepieciešamībai.

Iespējams arī ir variants, kad kāds no mediju tirgus līderiem savu pozīciju nostiprināšanai, ievieš satura kvalitātes standartu. Tā gan ir maz ticama iespējamība, jo tie, kuriem viss šodien ir kārtībā, parasti nav motivēti kaut ko kardināli mainīt. Un arī šai gadījumā tas var izrādīties vai pārvērsties par tukšu ārēju butaforiju.

Visbeidzot SKS var un to vajadzētu realizēt sabiedriskā kārtā. Pie tam, jo lielāks skaists grupu to realizēs, jo labāk gan mediju sfērai, gan valstij, gan sabiedrībai.

Kurš to var izdarīt sabiedriskā kārtā? Sabiedriskie aktīvisti un blogeri, sabiedriskās un politiskās organizācijas, studenti un vecāko klašu skolnieki.

Kā jau tika minēts, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības līmenis dod tehniskas iespējas katram “uz līdzenas vietas” radīt savu mediju, kura tālākā lasāmība ir atkarīga, pirmkārt, no paša tā radītāja darba kvalitātes. To var izdarīt pat viens cilvēks, bet optimāls minimums, kā jau tika minēts, ir 6 – 11 cilvēki, kur viens ir redaktors un centrālās lapas satura uzturētājs, bet pārējie, pēc iepriekš atrunāta standarta un novirzienu sadalījuma, rada materiālus, kurus izskata, koriģē un ievieto centrālā lapā redaktors. Efektīvākai darba organizācijai var izmantot blogu infrastruktūru, kad katrs no satura radītājiem savus materiālus publicē arī savā blogā. Šāda pieeja dod iespēju redaktoram uzturēt centrālās lapas saturisko kvalitāti ar minimālākiem satura radītāju motivācijas zudumiem (neapstiprinātie vai stipri koriģētie materiāli nepazūd, bet saglabājas autoru blogos) un spējīgākie satura radītāji var sevi papildus popularizēt.

Ar šādu pieeju savu mediju var radīt sabiedriski aktīvi cilvēki un blogeri. Tehnisku problēmu te nav nekādu, bet ir lielas organizatoriskas grūtības, jo, pirmkārt, kādam vajag atlasīt, piesaistīt un motivēt cilvēkus, kuru acīs tam ir jābūt pietiekami lielai autoritātei, un, otrkārt, sabiedriskā darbība prasa brīvo laiku, kurš ir ierobežots un kuru parasti neviens tāpat vien ziedot negrib, vēl jo vairāk ilglaicīgi (minimums nepieciešamas 4 – 12 stundas nedēļā). Tāpēc no blogeriem un sabiedriski aktīviem cilvēkiem, izmantojot tikai sabiedriskos mehānismus, var būt problemātiski izveidot pat tikai vienu šādu sabiedrisko mediju uz visu valsti. Ja kāds pēc fakta spēs pierādīt šī apgalvojuma kļūdainumu, tad autors par to tikai priecāsies.

Izmantojot līdzīgas metodes, savus medijus var radīt jebkura sabiedriska un politiska organizācija, kurai ir vairāk kā 10 aktīvi biedri. Ja bagātās organizācijas var atļauties nenodarboties ar šāda veida “muļķībām” un savas problēmas risināt, algojot profesionāļus, kuri strādā kā maksā, ja kontrolē, tad tām organizācijām, kurām ir problēmas ar finanšu resursiem, šī ir ļoti laba iespēja pašiem ar savu darbu sev izveidot ceļu uz sabiedrisko apziņu. Pie tam regulāras šāda veida kopējas darbības stiprina kolektīvu un intelektuāli attīsta katru, kurš to dara, tāpēc tas ir labs biedru saliedēšanas un treininga līdzeklis. Organizāciju priekšrocība vēl ir apstāklī, ka tās var izmantot jauktu mediju organizēšanas metodi, daļu darba kaut vai minimāli apmaksājot (piemēram, redaktora, no kura vislielākā mērā ir atkarīga medija satura kvalitāte) un izmantojot citus organizācijas resursus.

Kā īpaša un daudzsološa SKS realizācijas iespēja ir studentu kolektīvu radītie mediji. Jo īpaši tas attiecas uz žurnālistikas, politoloģijas, socioloģijas un tiesību zinātņu studentiem, lai gan šādi var izpausties jebkuras sfēras studenti, radot ziņas par savu nozari. Šāda nodarbošanās attīsta un nostiprina noteiktas iemaņas, kuras obligāti ir nepieciešamas žurnālistikas studentiem. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja žurnālistikas studenti tādā veidā radītu savas mācību iestādes vai sava kursa medijus, jau mācību laikā parādot sevi kvalitatīva mediju satura radīšanā. Un tas būtu tikai loģiski, ja šo procesu organizētu žurnālistikas mācību spēki mācību iestādēs (tehniski un organizatoriski tas ir pietiekami vienkārši izdarāms). Cerams, ka tā arī notiks, bet … tā var nenotikt, ja žurnālistiku māca negodprātīgi pasniedzēji, kuriem ir nospļauties gan par žurnālistiku kā tādu, gan uz savu studentu praktisko iemaņu attīstību un ja pašiem studentiem ir vienaldzīga sava nākamā profesija un viņi tikai nāk “atsēdēt”, lai dabūtu “papīru”.

Visbeidzot ar šo pieeju savus medijus var vienkārši radīt jebkura vidusskola vai pat pamatskola. Pie tam, tādēļ nav nepieciešami gandrīz nekādi resursi, izņemot vismaz viena pasniedzēja gribu to organizēt un veltīt tam savu laiku, kā arī aktīvi vecāko klašu skolnieki, kuri grib tādā veidā paplašināt savu redzesloku un attīstīt savas literārās izteiksmes un sabiedriskās iemaņas. Ja kāds no skolēniem vēlas studēt žurnālistiku, politoloģiju, socioloģiju vai tiesību zinātnes, tad šāda prakse viņam lieti noderēs un attīstīs iemaņas, kuras šajās sfērās ir nepieciešamas. Un visaktuālākā šī iespēja ir tieši reģionu skolniekiem, kuriem tā var izrādīties īpaši nepieciešama.

22. Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS)

Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini.

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju.

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām.

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, “būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi – analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

Standarta 21. prasība. Tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi – analītiskos materiālus (to informatīvā nozīmīguma dēļ) virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi – analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm,