ASV mēģina juridiski pakļaut valstis privātām lielkorporācijām


00595_united-corporations-of-america-mapASV ar savu anglosakšu precedentu tiesisko sistēmu pašreiz aktīvi mēģina radīt pavisam jaunu starptautisko tiesību arhitektūru, izmantojot daudzpusīgus sadarbības līgumus (vispirmām kārtām Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), Trans – Klusā okeāna tirdzniecības un investīciju partnerību (TPP) un starpameriku brīvās tirdzniecības līgumu). [Precedentu tiesības – angloamerikāņu tiesību saimes tiesību avota veids, kas balstās uz stare decisis doktrīnu – ja konkrētās lietas fakti sakrīt ar citas lietas faktiem, tad abu lietu rezultāti būs vienādi – un sastāv no atsevišķiem tiesu nolēmumiem, kas ir stājušies spēkā un kam ir vispārsaistošs raksturs. Tas ir precedentu tiesībās likumam ir pielīdzināti tiesas spriedumi, kas visa cita starpā visu tiesisko sistēmu padara pārmērīgi sarežģītu, nepārskatāmu, pilnīgi necaurspīdīgu un nesaprotamu, ko neliešiem ļoti viegli ir izmantot ļaunprātīgos nolūkos, kas arī visās angloamerikāņu zemēs plaši notiek.] Tur labi iekļaujas arī ASV divpusējie līgumi ar saviem partneriem.

Balstoties uz šo jauno tiesisko sistēmu, ASV rada savas sadarbības stratēģiju ar visu pārējo pasauli. Kad visi pašreiz aktīvi “bīdītie” [maldinot un turot slepenībā] līgumi stāsies spēkā, tad tie aptvers apmēram 80% no visas pasaules IKP. Tas ir, tie aptvers gandrīz visu pasaules ekonomiku.

Faktiski šī jaunā pasaules tiesiskā kārtība nozīmēs globālu un atklātu transnacionālo korporāciju dominēšanu, jo viens no būtiskākajiem visu šo līgumu elementiem, ko pasaules masu saziņas līdzekļi cītīgi noklusē, ir vienota mehānisma radīšana strīdu noregulēšanai starp investoriem un valstīm (Investor-State Dispute Settlement — ISDS). Saskaņā ar šo nostādni privātie investori varēs iesūdzēt privātā arbitrāžas tiesā suverēnu valsti.

Citiem vārdiem sakot, katra suverēnā valsts, kura pievienosies šādiem līgumiem, zaudēs tiesības brīvi rīkoties sabiedrības interesēs, ja tas ierobežos kaut kādus ārvalstu investorus. Valsts un investoru konfliktu rašanās gadījumā tie tiks risināti nevis attiecīgās valsts tiesiskajā sistēmā, kura darbojas saskaņā ar savas valsts konstitūciju, bet gan jaunveidojamajā arbitrāžas tiesā, kura tiek speciāli radīta, lai “aizsargātu” privātos investorus no valsts “ierobežojumiem”, un kura vadīsies pēc starptautiskajiem līgumiem.

Tādējādi, saskaņā ar jaunajiem līgumiem, starptautiskā arbitrāžas tiesa praktiski kļūst augstāka par nacionālajām konstitūcijām. Attiecīgi ASV uzspiežamie tirdzniecības un investīciju līgumi patiesībā ir mēģinājums juridiski būtiski ierobežot nacionālo valstu suverenitāti un tas praktiski atņem iespēju valsts struktūrām iespēju veikt savus konstitucionālos pienākumus. [ASV tādējādi tieši un atklāti juridiski pakļauj visu pasauli, kas ir jo drausmīgāk tāpēc, ka ASV ir atsaldētu neliešu valsts, kurā valda atsaldētu neliešu likumi un tikumi.]

Slavenais franču ekonomists Samīrs Amins (Samir Amin /Самир Амин, 1931) šai sakarā saka: “Monopolistiskais kapitālisms savā būtībā nav nekas jauns, viss XX gadsimts ir monopolistiskā kapitālisma laiks. Tomēr tagad monopolistiskajam kapitālismam ir radusies jauna iezīme un mēs varam pietiekami precīzi pateikt, kad tas notika: īsā laika periodā no 1975.gada līdz 1990.gadam. Šajā laika posmā notika vērienīga visa kapitāla vadības centralizācija un varas koncentrācija mazskaitlisku monopolu rokās. Runa te iet nevis par īpašumtiesībām, bet tieši par pašu vadību. … Šāda kapitāla visaugstākās pakāpes koncentrācija izmainīja pilnīgi visu. Un šīm izmaiņām ir kvalitatīvs, nevis tikai kvantitatīvs, raksturs, kas rada pavisam citu mūsdienu kapitālisma seju, kurā sabiedriskie institūti, kuri agrāk bija panākuši kaut kādu savu autonomiju, tagad faktiski tiek pakļauti monopolu varai.”

Sanāk tā, ka tauta varēs ievēlēt jaunu valdību, lai tā veiktu darbības valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un krīzes novēršanai, bet valdība neko nevarēs izdarīt, ja tas būs pretrunā jebkura viena ārvalstu investora interesēm, jo ir ļoti grūti iedomāties kaut vienu nozīmīgu ekonomisku lēmumu, kurš uzreiz vai potenciāli neiedarbotos uz kādu ārvalstu investoru. Šai gadījumā pat zeme un dabas resursi pārstāj būt par nacionālām bagātībām, jo arī tās ir ārvalstu investoru interešu sfērā.

Transokeāniskos līgumus ASV visiem uzspiež, lai radītu jaunu pasaules kārtību, un pārietu uz pārnacionālu valstisku institūciju pārvaldi, kura kalpos globalizētajam privātkapitālam un aizsargās to. Un te būtiski ir saprast, ka ASV veidotā jaunā kārtība nav nacionālo valstu koncorcijs kā, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) vai Starptautiskā tiesa, bet gan privāti kantori.

Mēs kļūstam par lieciniekiem procesam, kad globālais privātkapitāls sāk oficiāli un juridiski kontrolēt pasauli, izmantojot savas pārnacionālās privātās organizācijas. Pasaule, kurā vara pieder privātām korporācijām, nav tā pasaule, kurā gribētos dzīvot [un tādā pasaulē nemaz nevarēs cilvēcīgi dzīvot, jo privātās korporācijas savā būtībā ir egoistiskas, tāpēc lielākā vai mazākā mērā antisabiedriskas, un šo savu orientāciju uz sevi tās izpaudīs pilnā, ļoti nežēlīgā un visaptverošā mērā, kad tiks likvidēti vai ievērojami ierobežoti sabiedriskie un sabiedrību aizsargājošie institūti.]

Saīds Gafurovs
/12.01.2016/

Avots:
http://svpressa.ru/economy/article/139923/

Šis ieraksts tika publicēts Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s