Antikrieviskums kā Baltijas valstu bizness


00606_24LMPKrievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen (2016.gada aprīlī) intervijā zviedru laikrakstam Dagens Nyheter (http://fokus.dn.se/lavrov/ ) nosauca Lietuvu par visrusofobiskāko (antikrieviskāko) NATO valsti. Tas ir skarbs paziņojums, jo īpaši, ja ņem vērā, ka NATO pēc sava sastāva atšķiras no ES. Piemēram, NATO dalībvalsts ir arī Turcija, kura notrieca Sīrijā Krievijas lidmašīnu un atbalsta visradikālākos ukraiņu nacionālistus, kuri ir paziņojuši par saviem plāniem iebrukt Krimā un veikt tur etniskas tīrīšanas. Tādējādi no Lavrova paziņojuma izriet, ka Lietuva ir sliktāka par Turciju, ar kuru nesen Krievija bija uz kara sākšanas sliekšņa.

Es vēl pagājušajā [2015.] gadā rakstīju, ka Baltijas valstu politika, kura ir vērsta uz politiskā saspīlējuma un militāro draudu radīšanu Krievijas pierobežā, vispirmām kārtām apdraud pašu šo valstu eksistenci (“Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis”: http://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/ ). Toreiz Baltijas valstu “patrioti” (un, kas interesanti, viņu Krievijas kolēģi) apvainoja mani Krievijas preventīvas agresijas pret mazajiem un miermīlīgajiem baltiešiem veicināšanā. Patiesībā es tikai konstatēju sen zināmu maksimu: ja ar kādu lielvalsti robežojas maza provokatorvalstiņa, kura cenšas “ievilkt” to militārā konfliktā, tad agri vai vēlu situācija kļūs nekontrolējama.

Tāpat nevienam nav noslēpums, ka jebkuras normālas valsts armijas Ģenerālštābam ir jāizstrādā rīcības plāni iespējamā pretinieka militāro spēku iznīcināšanai, kuri ir sakoncentrēti valsts robežu tuvumā. Baltieši kopumā un konkrēti arī Lietuva ļoti aktīvi cīnās par to, lai viņu teritorijā tiktu izvietoti nozīmīgi NATO (pirmkārt ASV) militārie spēki, kuri ir vērsti pret Krieviju. Šādas rīcības iemesls ir Baltijas valstu armiju nespēja aizsargāt savu valstu teritoriju konflikta gadījumā ar Krieviju.

Tomēr, jo NATO militārais grupējums Baltijā būs vājāks, jo ir mazāka varbūtība, ka radīsies konflikts ar Krieviju. Paši baltieši kļūst drosmīgi tikai tad, kad var paslēpties aiz amerikāņu muguras. Nebūs ASV karaspēka un Baltijas republikas pieklusinās savu agresīvo retoriku, baidoties saniknot Krieviju.

Savukārt Krievija baltiešu nedraudzīgās politikas dēļ bija spiesta savā teritorijā izbūvēt aizvietojošu infrastruktūru (tai skaitā arī ostas). Jau tagad 70 – 80% tranzīta caur Baltijas valstīm iet caur Ustjlugu (Усть-Луг). Vēl pāris gadi un caur turieni ies viss Krievijas tranzīts.

Ja Krievija iekaros Baltiju, tad vajadzēs atgriezt kravas pārvadājumus caur Rīgu, atstājot Ustjlugu bez darba, tad nāksies atjaunot RAFu, VEFu utt. Un te, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc vispār tas būtu jādara? Otrkārt, ko šajā gadījumā darīt ar jau uzceltajiem saviem uzņēmumiem? Tā ka par “Krievijas agresiju” baltieši var tikai sapņot.

Agrāk (vēl PSRS laikos) viņi jokoja, ka pieteiks karu Zviedrijai, un tūlīt pat padosies gūstā. Pašreiz “padoties gūstā” Krievijai ir Baltijas valstu bez maz vai vienīgā iespēja paglābties no ekonomiskās un nacionālās katastrofas. Tiesa gan Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzskata, ka ir vēl cita iespēja – nepieciešams, izmantojot iespējamās Krievijas agresijas argumentu, panākt, lai viņu teritorijā tiktu izvietots pēc iespējas lielāks NATO militārais kontingents, un lai NATO par to maksā.  Karabāzes teritorijas īre – tā ir nauda, kompensācija par ekoloģisko kaitējumu – arī nauda, poligona un citas infrastruktūras izmantošana – atkal nauda. Tā visa ir nauda caurajos Baltijas valstu budžetos. Bet vēl taču ir darba vietas karabāzēs: kādam taču būs jāmazgā grīdas, netīrās zeķes un jāgatavo ēst. Tam klāt nāk izklaides industrija ap karabāzi sākot no suvenīriem un beidzot ar bordeļiem, un karavīru atpūta jūras piekrastē.

Kopumā baltieši sev pieprasīja no 5 līdz 7 NATO brigādēm un jau svētlaimē iedomājās kā pār viņiem līst zelta lietus. Bet nekā. ASV uzreiz paziņoja, ka viņu militārā štāba aprēķini rāda, ka, ja pat Baltijas valstīs izvieto ceturtdaļu no NATO militārajiem spēkiem Eiropā, pat tad reģionu neizdosies noturēt tieša militāra konflikta ar Krieviju gadījumā (tāda vienkārši ir Baltijas reģiona ģeogrāfiskā novietojuma īpatnība). Tāpēc ne par kādām septiņām, piecām vai pat trijām brigādēm runa nevar iet.  Labākajā gadījumā NATO apsolīja reģionā izvietot vienu brigādi un to pašu uz rotācijas principa, kas nozīmē, ka daži bataljoni atrodas uz vietas, bet divas trešdaļas no brigādes atrodas savā patstāvīgajā dislokācijas vietā Eiropā un tiek nosūtīti uz reģionu rotācijas kārtībā.

Pie tam, ja baltieši grib, lai viņus apsargā amerikāņi ne tikai kā visspēcīgākie, bet arī kā visbagātākie, tad ASV šo godpilno pienākumu grib uzticēt vāciešiem, kurus, pirmkārt, ja nu kas, nav žēl, bet, otrkārt, kuri par sevi maksās paši.

Protams, ne šādu pieeju gaidīja baltieši. Bet viņi savā starpā uzsāka sīvu cīņu par tiesībām izvietot savā teritorijā rotējošā NATO kontingenta infrastruktūru. Bataljoni nāks un ies, bet štābs un virtuve paliks. To darbiniekiem būs arī kaut kur jādzīvo, tāpēc, lūk, arī karabāze un, lūk, arī nauda par to. Bet karabāze būs tikai viena, nevis piecas – septiņas kā sākotnēji tika domāts. Visiem nepietiks. Tāpēc aplaimota tiks tikai viena Baltijas valsts.

Igauņi, cīņā par NATO karabāzi, uzsver, ka viņi ir pirmie uz frontes līnijas. Latvieši akcentē savu ģeogrāfisko stāvokli, jo Latvija sadala Baltiju divās daļās. Lietuvieši savukārt vērš uzmanību, ka viņi ir koridors uz Kaļiņingradu. Un viņi visi mēģina viens otru pārspļaut primitīvā rusafobismā un antikrieviskumā. Rusafobija (antikrieviskums) ir galvenais baltiešu arguments cīņā par karabāzi un ar to saistīto naudu.

Vienā Padomju laiku multfilmā meitenīte apsolīja “lielu un saldu konfekti” tam, kurš viņu vislabāk paslavēs. Pašreiz Baltijā saņemt “konfekti” NATO karabāzes izskatā cer tie, kuri visskaļāk nolamās Krieviju. Spriežot pēc Lavrova paziņojuma, lietuviešiem pašreiz ir izdevies apsteigt savus konkurentus zemiskumā. Bet nekas vēl nav zaudēts, igauņi un latvieši gan jau tik vienkārši nepadosies –  NATO karabāzes izvietošana savā teritorijā ir iespēja iegūt reālu naudu, tāpēc par to notiks sīvas cīņas.

Tiem, kas to dara, tas ir tikai bizness, bet apstāklis, ka teritorijas, kurā tiks izvietota karabāze, iedzīvotāji kļūs par iespējamā atbildes trieciena mērķi, viņiem ir tikai nenozīmīgs blakus efekts. Galu galā neatkarības un dalības ES laikā Baltijas valstis ir pazaudējušas trešdaļu savu iedzīvotāju. Tāpēc Baltijas valstu valdošās aprindas cenšas pārdot pagaidām vēl atlikušos avansā, kamēr par tiem vēl kaut ko var iegūt.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/259981

Šis ieraksts tika publicēts Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s