Anatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” no literatūrzinātnieku puses tiek klasificēts kā parodija par Francijas vēsturi. Tas tā patiešām arī ir, lai gan romānu varētu pieskaitīt arī citiem žanriem: fantastikas, antiutopijas, alternatīvās vēstures. Tāpat romānu var nosaukt par pravietisku.
1908.gadā izdotais darbs beidzas ar pingvīnu civilizācijas bojāejas scēnām, kad pret lielām megapolēm tiek veikti vērienīgi teroristiski akti. Pie tam Franss romānā vērš uzmanību uz spēka struktūru mēģinājumiem veikt pretdarbību teroristiem. Pēc tam, kad pēc terora aktiem galvaspilsētā ienāk vairāki armijas korpusi, situācija tikai pasliktinās…
Mūsdienu cilvēku civilizācija ir pietuvojusies tai robežai, kuru ir aprakstījis Franss. Pasaulē nav nevienas valsts, kura būtu pilnībā aizsargāta no teroristiskiem uzbrukumiem. Pie tam tas vairs nav terorisms, kurš ir vērsts uz sociāli – ekonomiskās iekārtas maiņu, kāds bija “Sarkano brigāžu” terorisms Itālijā vai “Sarkanās armijas frakcijas” terorisms Vācijā. Tas nav terorisms, kurš ir vērsts uz kādas atsevišķas teritorijas atdalīšanos no valsts (kā, piemēram, basku terorisms Spānijā vai īru terorisms Lielbritānijā). Tas nav terorisms, kurš ir zaudējis karu un teritorijas, bet nav iznīcināts un kurš nav samierinājies ar to, kāds ir pret Izraēlu vērstais palestīniešu terorisms. Tas pat nav mafijas terorisms, kurš ir vērsts uz tiesībsargājošo iestāžu, liecinieku un tiesnešu korpusa iebiedēšanu. Tas arī nav reliģisko fanātiķu terorisms, kas atriebjas par grāmatām, izteikumiem un citām sev nevēlamām darbībām.
Visi augstāk minētie un daudzi citi terora veidi, lai cik arī tie nebūtu drausmīgi, ir vērsti uz noteiktu mērķu sasniegšanu esošās sistēmas ietvaros. Pat vairāk, iepriekšējo gadu teroristi bija ieinteresēti, lai pēc savu mērķu sasniegšanas, sistēma tomēr turpinātu funkcionēt. Pat mafija varēja eksistēt tikai valsts ietvaros. Cilšu sabiedrībās, kuras ir saglabājušās Amazones džungļos vai Āfrikas tropu mežos, nav nepieciešamo priekšnosacījumu, lai varētu rasties un eksistēt mafija.
Jaunā tipa terorisms, ar kuru pirmo reizi nācās saskarties uzbrukumu Ņujorkas dvīņu torņiem laikā un kā izpausmi mēs nesen redzējām Francijā, ir terorisms, kuru paredzēja Anatols Franss. Šis terorisms ir vērsts pret mūsu civilizācijas pašiem pamatiem.
Šajā gadījumā nebaidīšos no pārmetumiem eiropocentrismā un teikšu, ka šis terorisms ir vērsts pret globālās eiropiešu civilizācijas pamatiem, tāpēc, ka dolāra, aifonu, Apvienoto Nāciju Organizācijas, megapoļu, globalizētās ekonomikas un tirdzniecības civilizācija ir izaugusi tieši no eiropiešu jaunāko laiku civilizācijas. Ķīniešu, japāņu, krievu un jebkuru citu ekonomiku un valstu iekārta, ņemot vērā visas vietējās īpatnības un tradīcijas, tomēr ir uzbūvētas pēc eiropiešu parauga. Tieši Eiropu (un kopš XX gadsimta otrās daļas arī ASV) mēs domājam, kad runājam par modernizācijas izrāviena nepieciešamību vai par apsteidzošās attīstības modeli. Pēteris I mēģināja panākt Eiropu, eiropiešu kārtību Japānā ieviesa imperators Maidzi, bet Ķīnā Gomiņdana [sociāldemokrātiskas ievirzes parija Ķīnā] aktīvisti. Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika centās “panākt un apdzīt” ASV.
Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir vienkārša fakta konstatācija, kura ir nepieciešama, lai saprastu, ka jaunais terorisms, lai kurā valstī tas atkal neizpaustos, apdraud mūs visus, kā noteiktas kopējas kultūras nesējus.
Mūsdienu megapoļu civilizācija, neskatoties uz visu tās ārējo tehnisko varenību, ir ļoti trausla. Milzīgās pilsētas, kuras apdzīvo miljoni un desmitiem miljoniem cilvēku, katru dienu ir jāapgādā ar milzīgu pirmās nepieciešamības produktu un preču daudzumu. Šīs plūsmas apstāšanās pat uz dažām dienām var izraisīt sociālu katastrofu. Ja uz kaut cik ilgstošu laiku tiek pārtraukta elektrības padeve, tad mājās un ofisos ne tikai nedegs gaisma, nebūs interneta un apstāsies tramvaji un metro. Tāpat nestrādās vairs lifti, apstāsies ūdenssūkņi un tiks pārtraukta ūdens padeve, nestrādās kanalizācija, tiks pārtraukta gāzes padeve, ziemā nebūs vairs apkures [automašīnās nevarēs iepildīt degvielu]. Šai gadījumā milzīgas ļaužu masas vienas nedēļas laikā var pēkšņi pārceļot no kosmisko tehnoloģiju laika uz akmens laikmetu.
Ja stratēģiskos objektus vēl var pastiprināti apsargāt un apgrūtināt teroristu piekļuvi tiem, tad nepieļaut teroristisko grupu iekļūšanu mūsdienu megapolēs nespēj nevienas valsts specdienesti.
Maskavas izmēru pilsētai [vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju] savas eksistences nodrošināšanai ir katru dienu jāuzņem cilvēku masas, kuras ir skaitāmas simtos tūkstošos, ja ne miljonos. Tie ir cilvēki, kuri nodrošina preču piegādi, tranzītpārvadājumus, tie ir tūristi, pilsoņi, kuri pārvietojas darba darīšanās. Katru pārbaudīt nav iespējams, bet jebkāda drošības līmeņa paaugstināšana sākumā izraisa dzīves tempa palēnināšanos, bet tālākā perspektīvā noved līdz pilnīgai megapoles dzīves paralīzei.
Vienkārši iedomājieties cik lēna kļūs cilvēku pārvietošanās pilsētā [un cik daudz resursus tas prasīs], ja jebkuru metro [sabiedriskā transporta] pasažieri sāks pārbaudīt tik pat rūpīgi kā lidostās. Pie tam, neskatoties uz visu rūpīgo pārbaudi, teroristiskie akti pret lidmašīnām nav nekāds retums. Bet efektivitātes ziņā (bojāgājušo skaits un iedarbība uz cilvēku psihi) teroristiskais akts megapoles metro var izrādīties daudz iedarbīgāks. Bet ir taču vēl arī tramvaji, trolejbusi, autobusi, vilcieni un arī personīgie auto, kuri stāv milzīgos korķos uz tiltiem vai tuneļos un arī ir pietiekami neaizsargāti.
Pie tam galvaspilsētas megapoles pilsoņu masveida atteikšanās no braukšanas uz kūrortu atpūsties un viņu atteikšanās braukt uz darbu ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Pietiekami ilgstoša vērienīgu terora aktu sērija var laupīt sirdsmieru jebkuras lielas pilsētas iedzīvotājiem. Un, ja tiek paralizēta dzīve galvaspilsētā, tad tiek paralizēta dzīve visā valstī, bet teroristisks trieciens pa vairākiem lielākajiem pasaules varas centriem var apdraudēt normālu globālās ekonomikas funkcionēšanu.
Protams, lai apdraudētu normālu dzīvi kādā atsevišķā valstī, nerunājot nemaz par visas globālās civilizācijas apdraudējumu, nepieciešams spēt nodrošināt vērienīgu un ilgstošu teroristisku uzbrukumu. Bet tam ir nepieciešama labi apmācītu un sagatavotu teroristu armija, kura sastāv no uz visu gataviem simts teroristiem (ja runa iet par vienu lielpilsētu), dažiem tūkstošiem teroristu (ja runa iet par lielu valsti) un desmitiem tūkstošiem teroristu (lai apdraudētu visu civilizāciju).
Vēl nesen šāds uzdevums šķita neizpildāms, bet pēc “kalifāta būvniecības” armijas parādīšanās [domāta “Islāma valsts”], kura atklāti izmanto teroristiskas metodes, un virknes organizāciju esamības Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā, kuras tai simpatizē, jautājums par šāda spēka cilvēcisko, materiālo un finansu resursu ir atrisināts. Tāpat atklāti ir arī pausts mērķis iznīcināt mūsdienu eiropiešu civilizāciju. Pēc kalifāta [“Islāma valsts”] neizbēgamā militārā zaudējuma Sīrijā un Irākā, tam sava mērķa sasniegšanai paliks tikai viens ceļš – terors.
Specdienesti uzlabo savu darbību, bet arī teroristi pieslīpē savas metodes, paralēli pētot specdienestu darbības metodes un meklējot efektīvas metodes pretdarbībai tiem. Pie tam līdz šim teroristiem ir bijušas uzbrūkošās puses priekšrocības. Gala beigās lielvalstu konflikta apstākļos, kad teroristus nekautrējas iedalīt pareizajos un nepareizajos, radikālos un mērenos, viņiem rodas milzīgs daudzums “šķirbu”, kas ļauj saglabāt struktūras, saglabāt stabilu finansējumu, audzēt skaitlisko sastāvu un veikt regulāru aģentūras darbu pret valstu regulārajām struktūrām. [Šai ziņā īpaši izceļas ASV, kura cīņai pret PSRS sākumā plaši izmantoja nacistu noziedzniekus, bet pēc tam aktīvi piedalījās visradikāloāko islāmistu sagatavošanā un izmantošanā, ko dara līdz pat šim laikam. Viens no slavenākajiem šādas pieejas piekritējiem, kurš nekautrējas par to runāt atklāti, ir slavenais rusafobs Zbigņevs Bžezinskis].
Tādējādi teroristiskie draudi ir ļoti lieli, un nevis tikai kādai atsevišķai valstij, bet gan visai civilizācijai. Pat valstis, kuras sponsorē teroristus savu reģionālo un globālo mērķu sasniegšanai [ASV, Saūdu Arābija, Pakistāna, Katara, Turcija u.c.], nevar justies drošībā. Lai kā arī tās nedraudzētos ar teroristiem, viņas pašas ir daļa no tās civilizācijas, kuru teroristi sapņo iznīcināt.
Tai pat laikā es negribu nekādi absolutizēt teroristu iespējas un pasludināt viņus par neuzvaramiem un nenoķeramiem. Šai problēmai pilnīgi noteikti ir risinājums.
Kas ir visnepatīkamākais teroristu taktikā? Tas, ka teroristi nostāda mūs izvēles priekšā starp sliktu risinājumu un vissliktāko risinājumu. Ja nepieņemt stingrus mērus cīņai ar teroru, tad teroristi ātri var destabilizēt situāciju veselā valstī vai vairākās valstīs. Savukārt, ja tiek strauji pastiprināti drošības pasākumi, tad valsts riskē paralizēt pati sevi.
Bet līdzīgs precedents pasaules vēsturē ir jau bijis. Kopš sešpadsmitā gadsimta līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam visi pretpasākumi, kuri tika pieņemti cīņai pret pirātismu Atlantijas okeānā (jo īpaši Karību jūras baseinā) izrādījās nepietiekami. Te karakuģu skaits, kurš tika norīkots antipirātu reidiem un konvoju apsardzei, bija nepietiekams, lai tiktu galā ar daudzskaitliskiem pirātiem, kuri perfekti pārzināja vietējos ūdeņus. Savukārt mēģinājumi izveidot vēl lielāku kara floti cīņai ar pirātiem izmaksāja dārgāk nekā pirātu nodarītais kaitējums tirdzniecības kuģiem, un valstis izrādījās nespējīgas pietiekami ilgu laiku to uzturēt.
Šķita, ka šo jūras teroristu problēma ir neatrisināma. Tomēr tā tika atrisināta divdesmit gadu laikā, kad deviņpadsmitā gadsimta sākumā visas civilizētās valstis panāca savstarpēju vienošanos, ka šo valstu savstarpējās domstarpības un konflikti nekādā gadījumā nedrīkst izpausties kā to pirātu atbalsts, kuri laupa pretinieka kuģus. Pirātu noalgošana, lai pārrautu pretinieku komunikācijas, nomainīja pašu valstu regulārās flotes kreiseru aktivitātes. Savukārt pret pirātiem saskaņoti vērsās visu valstu flotes visos ūdeņos. Šī pati metode ir jāizmanto arī cīņai pret teroristiem [ko nevar izdarīt, kamēr tādās valstīs kā ASV pietiekami liela teikšana ir tādiem cilvēkiem kā Bžezinskis].
Ja lielvalstis tam piekritīs, tad viņu domstarpības nedrīkst izpausties kā teroristu atbalstīšana, kā patvēruma došana tiem un teroristu finansēšanas nodrošināšana. Tad teroristu armijas, zaudējušas drošus atbalsta punktus un resursus, vairs nespēs pastāvēt un reāli apdraudēt mūsdienu civilizāciju, bet atsevišķas teroristiskas bandas lielvalstu specdienesti, savstarpēji sadarbojoties, spēs pietiekami ātri likvidēt.
Tas, protams, nepasargā mūs no teroristiem vienpatņiem un sīkām teroristiskām grupām, kuras radās, rodas un radīsies līdzīgi kā jebkurā sabiedrībā rodas manjaki – slepkavas. Tomēr vienpatis spēj nogalināt vienu, dažus, vairākus desmitus cilvēku, bet tas nespēj sagraut visas civilizācijas pamatus.
Tātad efektīvai cīņai ar mūsdienu terorismu civilizētām tautām ir jāsaprot, ka tā ir reāla, kopēja un globāla problēma. Ja teroristus neizdosies apturēt, tad ieguvēju no tā nebūs, bet pašreizējā Lībija vai Irāka var beigās izrādīties bez maz vai par attīstītās civilizētības saliņām. Savukārt globālajā kataklizmā izdzīvojušajiem tad nāksies apgūt obsidiāna (vulkāniskā stikla) kasīkļu, nažu un bultu galu izgatavošanas tehnoloģiju.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.11.2015/
Avots:
http://cont.ws/post/148376
Politoloģija 