Mēdz teikt, ka neesot sliktu tautu, bet ir tikai slikti cilvēki. Tas ir politkorekts viedoklis, bet diez vai tas atbilst patiesībai. Mēs taču apgalvojam, ka katrai tautai ir savs raksturs un saucam to par mentalitāti. Un tie nav tikai tukši vārdi. Vācieti nesajauksi ar ķīnieti ne tikai dēļ ādas krāsas un acu īpatnībām. Arī angli ar francūzi, un spāni ar itāli sajaukt ir grūti.
Šodien, kad runā par tautām, visbiežāk domā politisko nāciju (valsts pilsoņus). Lai gan terminam tauta ir arī citas nozīmes, lietošu to politiskās nācijas nozīmē.
Tātad, ja katrai tautai ir savs raksturs, tad kādai tautai raksturs var būt arī slikts. Pat vairāk, kādai tautai obligāti ir jābūt sliktam raksturam. Visi cilvēki taču ir brāļi. Genētiķi ir pierādījuši, ka visa mūsdienu cilvēce ir cēlusies no vienas pirmmātes un viena pirmtēva. Tātad arī visas tautas ir brāļu tautas. Bet ne visi cilvēki taču ir labi, mēdz būt arī slikti cilvēki. Tādēļ ir saprātīgi pieņemt, ka, ja jau cilvēki, kuriem katram ir savs raksturs un kuri ir cēlušies no kopīgiem pirmsenčiem, tiek iedalīti labos un sliktos, tad arī ir jābūt ne tikai labām tautām, bet arī sliktām.
Tikpat saprātīgi būtu pieņemt, ka tautas raksturs, līdzīgi kā cilvēka raksturs, veidojas bērnībā, kad formējas personība (cilvēka personība vai tautas personība). Tātad personības veidošanās nosacījumi, kuri nosaka, kāds izaugs cilvēks, nosaka arī kāda būs tauta.
Un tagad pārbaudīsi šos pieņēmumus uz konkrētu tautu piemēra.
Mūsdienu tautas veidojas apmēram vienādi. Tās iekļauj sevī ne tikai tuvi radniecīgas ciltis un atsevišķas personības, bet arī dažādus citus etniskus elementus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nokļuvuši teritorijā, kuru attiecīgā tauta uzskata par savu.
Pavisam tīrs tautas veidošanās eksperiments ir ASV tautas izveidošanās. Cilvēki no dažādām Eiropas valstīm (kuri nebija viena tauta) ieradās indiāņu cilšu (kas vēl nebija izveidojušās par tautām) apdzīvotās zemēs. Apmēram 250 gadus pēc kolonizācijas sākuma uz globālās vēsturiskās skatuves parādījās ASV tauta.
Kas, runājot par ASV tautu, vispirmām kārtām pievērš sev uzmanību? Indiāņu skaits, kuri ir daļa no amerikāņu tautas, ir niecīgi mazs. Lielākā daļa indiāņu tika fiziski iznīcināti, bet atlikušie izmitināti rezervātos, kas apgrūtināja to sajaukšanos ar kolonistu pēctečiem, tādējādi faktiski izslēdzot indiāņus no ASV tautas. ASV tautā pēcāk iekļāvās tikai maza daļa no indiāņiem. Tādējādi tradicionālās sabiedrības pārstāvji (tas ir indiāņu ciltis) izrādījās nesavienojami ar emigrantiem no Eiropas un viņu pēcnācējiem. Bet kāpēc? Jo emigranti galu galā taču arī ir nākuši no tradicionālām sabiedrībām. Tomēr nē. Uz ASV devušies emigranti bija nevis tradicionālo sabiedrību pārstāvji, bet gan cilvēki, kuri ir izstumti, izdzīti no šīs tradicionālās sabiedrības.
Piemēram, uz Latīņameriku no Portugāles un Spānijas valdību puses tika mērķtiecīgi nosūtīti cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem (augstmaņi, karavīri, zemnieki, tirgotāji, pilsētu plebeji). Katrs devās pāri okeānam pēc kaut kā sava. Kāds plānoja nopelnīt naudu un atgriezties, kāds uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā, bet neviens negrasījās pārtraukt sakarus ar Tēvzemes sabiedrību. Un Latīņamerikā notika, lai gan sāpīga, bet tomēr indiāņu (kuri tiesa gan jau pirms eiropiešu ierašanās bija radījuši savu civilizāciju un valstiskumu, sākot veidoties par politisko nāciju) un emigrantu sajaukšanās, kas radīja jaunas politiskas nācijas, jaunas tautas.
Savukārt uz Ziemeļameriku bēga noziedznieki, vajātu reliģisku grupu pārstāvji, cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu vietu eiropiešu sabiedrībā, ar pašu sabiedrību un kuri sapņoja sev izveidot jaunas sabiedriskās attiecības. Un pat pēc XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad uz ASV sāka emigrēt augstāka dzīves līmeņa meklējumos, imigranti atteicās no savas iepriekšējās tautas un no savām tradīcijām. Viņi nodeva savu dvēseli apmaiņā pret materiālajiem labumiem. ASV tauta veidojās no egoistiem un antisabiedriskiem elementiem, kuri sevi pretnostatīja savas izcelsmes sabiedrībai un kuri sapņoja izveidot sabiedrību priekš sevis.
Tieši tāpēc ASV kolonisti nebija spējīgi līdzāspastāvēt ar indiāņiem, jo viņi tikko bija atteikušies no tradicionālās sabiedrības vērtībām, kuras indiāņi aizstāvēja kā savas dzīves pamatu. Un arī mūsdienu ASV dominē cilvēku atomizācija, neskatoties uz visu ārējo dzīves atregulētību. Un arī mūsdienu ASV neieredz tradicionālo sabiedrību un tiecas to iznīcināt. Neslēpjot šo savu naidu, bet cenšoties tam atrast racionālu pamatojumu, amerikāņi pasludina tradicionālo sabiedrību par progresa šķērsli. Un arī mūsdienu ASV galvenais ir materiālā labklājība, kura prevalē pār garīgo pilnvērtību. Un materiālās veiksmes cena amerikāņiem nevar būt pārāk augsta, bet tās sasniegšanas līdzekļi vienmēr tiek attaisnoti ar mērķi, attiecīgi materiālo labumu iegūšanai amerikāņi izmanto pilnīgi jebkādus līdzekļus.
Noformatējot savām vajadzībām Ziemeļameriku, amerikāņu tauta sāka formatēt savām vajadzībām visu pārējo pasauli. Lai saprastu kāds liktenis sagaida visas pārējās tautas, jāatceras indiāņu liktenis, 99% no kuriem tika fiziski iznīcināti, bet atlikušo 1% sadzina rezervātos. Visas pasaules tautas [arī latviešus] amerikāņu vispasaules kundzības gadījumā sagaida apmēram tāds liktenis.
Bet mums ir arī daudz tuvāks politiskās nācijas veidošanas piemērs. Pat vairāk, šis piemērs liecina, ka diametrāli pretēju rezultātu var iegūt ne tikai no vienas un tās pašas saknes, bet pat no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.
Krievijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuriem pasēs ir rakstīts “ukrainis”, bet kuri sevi uzskata par krieviem. Analoģiski Ukrainā daudzi krievi sevi uzskata par ukraiņiem. Krievu tauta formējās, iekļaujot sevī tautas, kuras dzīvoja Krievijas valsts ieņemtajā teritorijā. Un pat tagad, kad mēs runājam par tradicionālajiem krieviem vai arī politkorekti sakām krievieši [Krievijas iedzīvotāji], mēs saprotam, ka gruzīns Staļins bija krievs un krievu valsts, kura toreiz saucās PSRS, vadītājs, nepārstājot būt par gruzīnu. Arī vāciete Katrīna II kļuva par dižu Krievijas imperatori, nepārstājot būt par vācieti. Un arī Sergejs Šoigu ir krievs un Krievijas Aizsardzības ministrs, nepārstājot būt par tuvieti (тувинец). Tieši dēļ šīs iespējas jebkuram kļūt par krievu, neatsakoties no savas tautiskās identitātes, Krievija eksistē gadsimtu garumā un spēj uzvarēt savus ienaidniekus.
Krievija nelikvidē liekos (kā amerikāņi indiāņus), bet inkorporē tos, līdz ar to mainoties, bagātinot sevi ar jaunām tradīcijām , iemaņām, zināšanām, vēsturisko pieredzi. Tāpēc arī krievi atrod izeju no bezizejas situācijām, jo aiz viņiem stāv simtu tautu daudzu tūkstošu gadu pieredze.
Blakām Krievijai politisko nāciju mēģina izveidot Ukrainā. Un it kā tas tiek darīts uz tā paša inkorporācijas principa pamata – iekļaujot ukraiņu nācijā visas tautas, kuras dzīvo Ukrainas teritorijā. Ir tikai viena atšķirība, prasība, kura tiek izvirzīta visiem Ukrainā dzīvojošajiem krieviem – lai kļūtu par ukraini ir “jānogalina sevī krievs”. Tas ir, ja krievu identitāte tiek veidota pamatojoties uz cittautu elementu uzsūkšanu un to pārvēršanu par savu, tad projektējamā ukraiņu identitāte balstās pat uz ļoti radniecīgās tautiskās identitātes iznīcināšanu, kas tiek uztverta kā sveša un naidīga. Un nevajag domāt, ka, ja notiks neiespējamais, un ukraiņu projekts izdzīvos, tad aiz prasības “nogalini sevī krievu”, nesekos prasības “nogalini sevī ungāru”, “nogalini sevī ebreju”, “grieķi”, “armēni” utt.
Katrs nacionāli valstisks projekts nes sev līdzi ideju, kuru tas gribētu padarīt par globālu. Tas attiecas gan uz ķīniešu projektu, gan uz amerikāņu projektu, gan uz krievu projektu un, lai cik tas neizklausītos dīvaini, arī uz ukraiņu projektu. Tie ir projekti, kuri paredzēti visai pasaulei. Ukraiņu projekts pašreiz mirst šūpulī, bet amerikāņu projekts izskatās vēl veiksmīgs. Tie ir dažādi projekti, bet tiem ir viena kopīga iezīme. Gan amerikāņu, gan ukraiņu projekta pamatā ir tēze “nogalini citādo”. Tādi projekti neizdzīvo. Tādos projektos parasti iznīcināšanai paredzētie izrādās daudz vairāk nekā tie, kuriem ir paredzēta labklājība. Un pats galvenais, sākot ar prasību “nogalini”, viņi pēc tam nespēj apstāties pat tad, kad citādo vairs nav palicis. Čūska tad sāk aprīt savu asti.
Tieši tāpēc krievu projekts atdzimst pat visnelabvēlīgākajos apstākļos un viskritiskākajās situācijās, jo tā rezerves ir neizsmeļamas. Krievu projekta potenciālās rezerves ir visa cilvēce, jo jebkurš var kļūt par krievu, nezaudējot savu cittautu identitāti. Ar to pēc būtības arī atšķiras labas tautas (tautas – radītājas) no sliktām tautām (tautām – slepkavām un laupītājām).
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.05.2015/
Politoloģija 