Par sociālisma problēmām


Vladimira Lukjanoviča (inženiera, fizikas un matemātikas skolotāja, programmētāja) uzstāšanās seminārā “Sociālisma problēmas” 26.04.2015.

Galvenās tēzes

PSRS sabrukums bija objektīvs sabiedrisks process, kura primārie cēloņi nav konkrētas personas.

Gan kapitālismā, gan Padomju sociālismā ražošanas līdzekļi faktiski pieder ierēdņiem, kas ir kā sava veida šķira un ko marksistiski – ļeņiniskā teorija nepietiekami novērtēja un aprakstīja. Ierēdņi noveda Padomju Savienību līdz sabrukumam un ir noveduši visu pasauli līdz katastrofai.

Ļoti liela marksisma kļūda ir apgalvojums, ka kapitālismam ir pozitīva vēsturiska loma. Kapitālisms ir kā ļaundabīgs audzējs un kā neobligāts sabiedrības attīstības posms, kam par piemēru kalpo sociālistisko revolūciju vēsture. Sociālistiskā revolūcija nav notikusi nevienā rūpnieciski attīstītā valstī kā apgalvo marksistiskā teorija. “Krievija no vāji attīstīta kapitālisma pārgāja uz sociālismu, Ķīna, kurā vispār nebija gandrīz nekādas mūsdienīgas ražošanas, pārgāja uz sociālismu, Kubā, kura bija izteikti agrāra valsts, notika sociālistiskā revolūcija.” Kapitālismam nav pozitīvas un attīstošas dabas, kapitālisms tikai demoralizē sabiedrību un iznīcina tikumību sabiedrībā. “Tieši kapitālisms ir novedis pie tā, ka par 300% var pārdot pilnīgi visu”.

Izcili pozitīvais marksismā ir: 1) materiālisms un dialektika; 2) socioloģijas, filozofijas un zinātnes apvienojums. Markss neko neizdomāja, viņš izmantoja sava laika jaunākos zinātniskos darbus. Marksa ģēnijs izpaužas spēja apstrādāt un izanalizēt milzīgus sākotnējo dokumentu apjomus.

Tā teorija, kas mums ir šodien nav pilnībā tīrā veidā izmantojama. Markss bija ģēnijs, bet arī viņš kļūdījās: “Es to redzu ne tāpēc, ka esmu gudrāks par Marksu, bet tāpēc, ka dzīvoju citā laikā”.

Markss apgalvo, ka attīstītās valstis rāda neattīstītajām viņu nākotni, bet tā tas nav, šis apgalvojums ir kļūdains. Attīstītās valstis savu attīstību nodrošina uz visas pārējās pasaules aplaupīšanas rēķina, tāpēc citiem nekas nepaliek pāri, neņemot vērā to, ka “attīstītās” valstis citiem nemaz neļaus sasniegt savu līmeni.

Viens no marksisma pamatvirzieniem ir eirocentrētība, bet tā ir kļūda, jo Eiropa ir tikai viena maza daļa no visas pasaules.

Marksisms pārāk absolutizē progresu. Ir jātiek skaidrībā, kas ir progress un kas nav progress. “Viņiem viss, kas bija uz priekšu, viss bija progress.”

Marksisms nepamatoti pacēla strādnieku šķiru (kas ir strādnieki, kuri ir apzinājušies savas šķiriskās interese). Kapitālisms ir strādnieku stihija, viņi ir radušies kapitālismā un priekš kapitālisma  – jā, grūti, jā, apspiež, jā, 16 stundu darbadiena, līdz neparādījās PSRS, bet tā ir viņu vide. Piemēram, Vladimirs Ļeņins bija ļoti labs skolotājs. Vēl ilgi pirms revolūcijas viņš veica strādnieku apmācības ar domu, ka tie taisīs revolūciju. Kur viņi palika? Viņi izmantoja jauniegūtās zināšanas, lai celtu personisko labklājību un dabūtu labāk apmaksātu darbu. Kapitālistiem un kapitālismam antagoniska (nesavienojama) ir zemniecība, zemnieku šķira. Kapitālisti visos laikos ir iznīcinājuši zemniekus – varmācīgi padzinuši no zemes, padarījuši par nabagiem un izdzīvojušos pēc tam izmantoja kā rūpnīcu strādniekus. Trīs nozīmīgākās sociālistiskās revolūcijas notika zemnieku valstīs, ko Markss neparedzēja. Un kas nodeva Padomju Savienību? Izglītotā un labi nodrošinātā strādnieku šķira, kurai visbūtiskākie izrādījās materiālie labumi un 100 desas šķirnes lielveikalu plauktos.

Šis ieraksts tika publicēts Idejas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s