Par musulmaņu imigrantiem, radikālo islāmu un mirstošo Eiropu


00541_imigranti-ielauzas-makedonija_2Pēdējos gados ir piedzīvojušas krahu visas Rietumvalstu koncepcijas par multikultūras sabiedrības radīšanu. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams situācijā ar „Islāma valsti.”

Saskaņā ar tradicionālo eiropiešu skatījumu, kurš jau sen ir pieņemts kā aksioma [visiem zināma patiesība, kura nav jāpierāda], citu kultūru pirmās paaudzes imigranti nav integrējami, otrā imigrantu paaudze aktīvi integrējas, savukārt trešās paaudzes imigranti sarauj visas saites ar savu tradicionālo kultūru un kļūst pilnībā vesternizēti (rietumiskoti).

Iespējams kādu laiku atpakaļ tas tā arī notika. Tomēr tad radās „Islāma valsts” un izrādījās, ka tās rindas papildina ne tikai radikāļi no Tuvo Austrumu valstu marginālajiem iedzīvotāju slāņiem un ne tikai islāma pasaules Eiropā pirmās paaudzes imigranti, bet arī  veiksmīgi, izglītoti, sen jau vesternizēti trešās, ceturtās un pat piektās paaudzes imigranti, kuriem saskaņā ar Rietumvalstu koncepcijām [kuras tiek pieņemtas kā aksiomas] jau sen vajadzēja kļūt par 100% eiropiešiem un sen pilnībā vajadzēja pārraut jebkādas saites ar savu iepriekšējo tautu tradīcijām. Pat vairāk, izrādījās, ka ar radikālo islāmu aizraujas paši eiropieši, amerikāņi un krievi. Gadījumi, kad vietējie angļi, francūži, vācieši, amerikāņi, krievi dodas uz Tuvajiem Austrumiem karot radikālo islāmistu pusē, kļūst arvien biežāki.

Tātad, mums ir divas tendences: Pirmā – radikālais islāms kļūst par galveno musulmaņu diasporas kristiešu valstīs ideoloģiju. Otrkārt – šī ideoloģija izrādās pievilcīga daļai kristiešu valstu pamatiedzīvotāju.

Kāpēc tā notiek?

Daudzus gadus Rietumvalstīm tik tiešām veiksmīgi izdevās integrēt un asimilēt miljoniem migrantu, lielākā daļa no kuriem bija nākuši no islāma pasaules. Šīs asimilācijas galvenais priekšnosacījums bija Rietumvalstu spēja nodrošināt imigrantiem ievērojami labāku dzīves līmeni nekā viņu dzimtenē. Eiropas un ASV dinamiskā attīstība ļāva radīt pietiekami lielu darba vietu skaitu tajās jomās, kurās vairs negribēja strādāt vietējie iedzīvotāji, bet kas izrādījās sapņu darbs imigrantiem.

Tomēr labais neturpinās mūžīgi. Pirmkārt, dzimtenē jaunajiem Rietumvalstu pilsoņiem palika milzīgas, tardicionālām ģimeniskuma saitēm saliedētas ģimenes. Informācija par „paradīzi zemes virsū” ātri izplatījās un laimes meklētāju skaits pieauga. Tā kā katram jaunajam imigrantu vilnim bija ērtāk iekārtoties (jo viņi ieradās vairs ne tukšā vietā; radinieki bija spējīgi palīdzēt), atkārtotas imigrācijas viļņi kļuva arvien spēcīgāki, bet cilvēki no tā bija arvien mazāk piemērojušies grūtību pārvarēšanai. Daudzi vispār devās vienkārši dzīvot uz pabalstiem.

Otrkārt, emigrācijas valstu lielais iedzīvotāju skaita pieaugums neļāva imigrācijas valstīm apstādināt vai stabilizēt pārceļotāju plūsmu. Imigrācijas avots ne tikai bija neizsmeļams, bet tas pieauga eksponenciāli. Rietumvalstis vienkārši pārstāja uzspēt integrēt un asimilēt imigrantu masas un tās bija spiestas samierināties ar daudzskatlisko nacionālo geto rašanos, kurus oficiālās varasiestādes faktiski nekontrolēja.

Treškārt, pakāpeniskā Rietumvalstu sistēmiskās krīzes sākšanās (jaunās tūkstotgades sākumā) ierobežoja to iespējas radīt jaunas un saglabāt esošās darba vietas imigrantiem, kā arī saglabāt pabalstus tiem, kuri nevarēja vai negribēja strādāt. Pēc būtības pēdējo viļņu imigranti, dodoties uz „paradīzi zemes virsū”, kur nevajag strādāt un kur nauda pati parādās sociālajā kartē, pēkšņi nokļuva tādos pat bezperspektīvisma graustu rajonu apstākļos kā pie sevis mājās, tikai ar mazliet lielāku komforta līmeni. Un viņi sāka uztvert Rietumvalsti ne kā viņu priekšgājēji (kā apsolīto zemi, kurā viss ir labi un kurai pēc iespējas ātrāk ir jāpiemērojas, aizmirstot par pagātni). Viņiem Rietumvalstis kļuva par vietu, kas pievīla cerības uz labāku dzīvi. Šiem cilvēkiem, tieši otrādi, Rietumvalstis kļuva par netikumu simbolu, bet savu tradīciju saglabāšana kļuva par cīņas simbolu pret viņus apmānījušo sabiedrību.

Pie tam Rietumvalstis, lai attīstītu multikulturālismu, bija sākušas propagandēt toleranci, kas faktiski nozīmē atteikšanos no tradicionālajām reliģiskajām un ģimenes vērtībām. Iespējams pirmo viļņu imigranti būtu pieņēmuši šīs „vērtības”. Tā kā pēdējo viļņu imigranti bija vīlušies Rietumvalstīs, to cīņā pret tradīcijām (kuras ar katru gadu kļuva arvien agresīvākas) viņi redzēja papildus apliecinājumu šīs sabiedrības dziļajam netikumiskumam.

Un te Rietumvalstis vēl uzsāka virkni karu islāma valstīs. Pie tam „labākajās” koloniālo karu tradīcijās visas ASV un ES militārās kampaņas bija neizprovocētas agresijas, kuras rupji pārkāpa starptautisko tiesību normas.

Viss, aplis noslēdzās. Integrācija nav iespējama. Rietumvalstu kultūras simbolu nepieņemšana un ilgas pēc saknēm, tradīcijām, dzimtenes. Vilšanās un sajūta, ka esi apmānīts. Visbeidzot Rietumvalstu agresija pret dzimteni. Viss, sprādzienbīstams sociālais katls ir gatavs.

Rietumvalstis pie sevā teritorijā saņēma lielsu skaitu anklāvu, kuros dzīvo to jaunie pilsoņi, vēlētāji, ar kuriem ir jārēķinās, bet kuri viņiem ir galīgi nesaprotami, kurus tās nekontrolē un kuri ir naidīgi noskaņoti pret savas valsts varasiestādēm un sabiedrību. Mēģinājumi koķetēt ar šiem cilvēkiem ideoloģisku un politisku piekāpšanos veidā (ja jau finansu – ekonomiskie praņiki beidzās) radīja sašutumu Rietumvalstu tradicionālās sabiedrības daļā, kura drīzāk ir gatava samierināties ar gejparādēm, nekā ar hidžabām [kas parāda cik Rietumvalstu sabiedrība ir slima un cik stulba un deģenerējusies ir Rietumvalstu tradicionālā sabiedrība]. Tas savukārt izraisīja nacionālistisku [nacistisku] noskaņojumu pieaugumu un piespieda tradicionālās partijas rēķināties ar saviem vakar vēl marginālajiem radikāli nacionālistiskajiem kolēģiem.

Eiropa aizgāja no multikulturālisma koncepcijas, bet saglabāja uzticību tolerances koncepcijai. Tā rezultātā islāms, kurš multikulturālisma ietvaros tika pat atbalstīts, pēķšņi konstatēja, ka ir kļuvis par tik pat vajātu reliģiju kā kristietība un citas tradicionālās reliģijas. Par problēmu kļuva reliģiozitāte kā tāda, kas neļauj reliģioziem un tradīcijas cienošiem cilvēkiem akceptēt homoseksuāļu „tiesības” iznīcināt tradicionālo pasauli.

Rietumvalstu bagātības un pielūgšanas vietā nāca to noliegums. Kā zināms, ja cilvēks ir vīlies tajā, ar ko kādreiz ir bijis pārņemts, tad tas ir uz visiem laikiem. Un nav drausmīgāki ienaidnieki par bijušajiem draugiem.

Rietumvalstis pašas ar savām darbībām ir atstājušas eiropas islāmam tikai vienu ceļu – radikalizācijas un cīņas ar Rietumvalstu pseidovērtību [izvirtību, homoseksualizāciju, kroplību normalizāciju, dehumanizāciju] ceļu.

Pie tam rietumvalstis ir devušas radikāļiem sajūtu, ka viņiem ir pilnīga taisnība. Cīņa ar zaimošanu (kas pēc būtības ir Rietumvalstīs realizētā tolerances koncepcija) ir jebkuras reliģijas adepta [arī kristiešu un vispār jebkura normāla cilvēka] vissvētākais pienākums. Attiecīgi, iestājoties pret kolektīvajiem Rietumiem, musulmaņi pamatoti jūtas kā cīnītāji par savu ticību.

Pie tam, kā jau teicu, liela daļa pašas Rietumvalstu sabiedrības sāk pāriet islāmā un pievienoties radikālajam islāmam. Viņu rīcība arī ir viegli izskaidrojama. Rietumvalstis pārdzīvo sistēmisku krīzi. Tas ir, papildus ekonomiskai, politiskai, finansu krīzei, Rietumvalstīs saasinās sabiedribas savstarpējo attiecību un garīguma krīze. Kaut cik patstāvīgi domāt spējīgiem cilvēkiem rodas iespaids, ka ir noticis pilnīgs Rietumvalstu civilizācijas krahs (kas pēc būtības tā arī ir). Vilšanās pašu civilizācijā [tās deģeneratīvajā, sapuvušajā, mutējošajā, pirmsnāves formā], protams, pārņem arī tradicionālo reliģiju [kristietību]. Tāpēc liela daļa eiropiešu un amerikāņu, kuri atrodas garīguma meklējumos, kristietību uztver kā daļu no tās civilizācijas, kurā viņi ir vīlušies, un tāpēc viņi apriori nepieņem to kā pamatu jaunas sabiedriskās kārtības radīšanai.

Bet blakām rokas stiepiena attālumā atrodas radikālais islāms, kurš agresīvi nostājas pret to pašu Rietumu civilizāciju, kurā liela daļa Rietumvalstu sabiedrības ir dziļi vīlusies. Un tam klāt nāk apstāklis, ka multikulturālisma un tolerances propaganda ir iznīcinājusi sabiedrības tradīcijas. Ja jau eiropiešiem var mainīt dzimumidentitāti, tad kāpēc gan viņiem nevar mainīt reliģisko identitāti?!

Pēc būtības Rietumi ir radījuši apstākļus, kad eiropiešu tolerancē pūstošajā sabiedrībā ir radies un nostiprinājies šīs sabiedrības kapracis – radikālais islāms. Šodien Rietumvalstis cīnās ar šo savu kapraci Tuvajos Austrumos, bet reālās briesmas atrodas pašā Rietumvalstu sirdī un tās nevar ne likvidēt, ne samazināt bez radikālas Rietumvalstu iekšējās, ārējās un kultūras politikas pārskatīšanas.

[Tas, ka Eiropa atrodas reālās briesmās un ļoti ātri jau vistuvākajā laikā var pārvērsties par karu un haosa joslu, ir atsevišķs temats, bet ļoti labi to parāda kaut vai ES lielāko valstu bruņoto spēku skaitliskais sastāvs un stāvoklis. Nesen vienā autoratīvā Rietumvalstu laikrakstā, nomelnojot Krieviju, tika minēts fakts, ka Donbasa zemessardzei ir lielāks skaits bruņutehnikas nekā vadošajām ES valstīm. Rakstā šis apstāklis tika traktēts kā Krievijas „agresivitātes” piemērs, bet patiesībā tas ir Eiropas valstu vājuma un nolemtības apliecinājums, jo bruņutehnika ir klasisks un pārbaudīts līdzeklis kā cīnīties pret daudzskaitliskām un mobīlām kājnieku vienībām, kas ir iecienīts islāmistu kaujinieku karošanas paņēmiens. Bašara Assada gadu desmitiem lutinātā armija spēja izturēt milzīgo islāmistu spiedienu tai skaitā arī tādēļ, ka savulaik tā iepirka lielu daudzumu bruņutehnikas. Pirmo islāmistu vilni Sīrijas armija izturēja un ar grūtībām turas vēl joprojām, kad pret to karo amerikāņu ieročus it kā nejauši „sagrābusī” un Sadama Huseina armijas virsnieku komandētā „Islāma valsts” regulārā armija.

Sīrija ar Turciju ir ne tikai Krievijas, bet arī Eiropas Savienības bufervalsts, kas aizsargā tās no labi organizētās, daudzskaitliskās un labi apbruņotās „Islāma valsts”, bet Turcija atrodas daudz sliktākā iekspolitiskā stāvoklī kā 2011.gada Sīrija. Attiecīgi pēc Sīrijas un Turcijas krišanas „Islāma valstij” ceļš uz Parīzi burtiskā nozīmē būs brīvs un vienīgie, kas spēs nepieļaut ES militāru iekarošanu, būs”Islāma valsts” reālie radītāji un neformālie sabiedrotie – ASV, kas tai dos iespēju uzstādīt eiropiešiem pseidoizvēli pieņemt pilnībā jebkurus amerikāņu noteikumus vai arī ļaut ASV okupācijas armijai aiziet, lai uzreiz sāktos iekšējās jukas, kas beidzas ar „Islāma valsts” militāro intervenci.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/17.07.2015/

Avots:
http://ru.sputnik.az/world/20150717/401127459.html

Šis ieraksts tika publicēts Aktualitātes, Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s