Politikā ir divi galvenie mērķu panākšanas līdzekļi – karš un diplomātija. Viss, kas nav karš, ir diplomātija. Pie tam diplomātija arī ir karš. Gadās tā, ka diplomātiskās uzvaras pretiniekiem ir daudz graujošākas nekā uzvara karā. Piemēram, ASV uzvarēja karā Japānu un pēc tam vēl pielietoja pret to atomieročus [bojā gāja vairāk kā 600 000 cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji], bet Padomju Savienība zaudēja amerikāņiem pie pārrunu galda. Ja salīdzinām šo abu notikumu demogrāfiskos, politiskos, teritoriālos, ekonomiskos un citus zaudējumus, tad rezultāts nebūt nav par labu PSRS.
Karā ir legalizētas slepkavības. Ja miera laikā jūs nogalināt cilvēku, jūs liek cietumā, tad kara laikā par simts cilvēku slepkavību var nopelnīt valsts varoņa godu. Savukārt diplomātijā ir legalizēti meli, pie tam meli to visaugstākajā formā, kad tiek runāta tikai un vienīgi patiesība, bet tāpat oponents tiek maldināts (tikai XVII gadsimta diplomātijā varēja primitīvi melot pa labi un pa kreisi, mūsdienās viss tiek rūpīgi pārbaudīts). Diplomātijas uzdevums ir panākt tos pašus mērķus, kurus karojot, tikai bez karadarbības. Tāpēc tad, kad diplomāti runā par savstarpēji izdevīgu sadarbību un kompromisu, tas ir kompromiss uz kāda rēķina.
Piemēram, mūsdienu Krievija piedāvā ASV atgriezties pie taisnīgas pasaules kārtības, kurā visi ir vienlīdzīgi un vienas un tās pašas normas vienādā mērā attiecas uz visiem, bez t.s. “dubultajiem standartiem”. Piedāvājums ļoti izdevīgs un caur caurēm cieņpilns. Tiesa, tikai tad, ja neņem vērā realitāti. Praksē vienlīdzība visiem nekad nav eksistējusi. Pēc 1945.gada vienlīdzīgas bija tikai PSRS un ASV, bet pārējās valstis varēja tikai izvēlēties suzerēnu [feodālās vadības veids, kas balstās uz citu, mazāku feodāļu vasaļveida pakļautību]. Pat ja pieņemam, ka brīnišķīgajā jaunajā pasaulē nebūs divi, bet gan vairāki spēka centri (kas Krievijai, starp citu, ir izdevīgi, jo tie līdzsvaros viens otru un nevajadzēs “pārpūlēties” kā tas notika ar PSRS), tad tikai palielināsies suzerēnu skaits, bet pats valstu nevienlīdzības princips paliks nemainīgs. Un tas nav nekas neparasts, jo valsts, kuras ekonomiskais apjoms ir puse (trešdaļa, ceturtdaļa) no kopējā planētas apjoma un ar iedzīvotāju skaitu simtos miljonu vai miljardos, nevar būt atkarīga no tādas valstiņas valdības lēmumiem, kura aizņem kādu salu okeānā, dzīvo uz tūrisma rēķina un uztur tikai dažus tūkstošus apkalpojošā personāla.
Bez tam Krievija tādā vai citādā veidā piedāvā ASV, kura ilgu laiku (divdesmit piecus gadus) bija vienīgais pasaules hegemons, padalīties varā ar citiem globālās līderības pretendentiem. ASV zaudējumi no tā ir acīmredzami, bet ieguvumi (stabilitāte, iespēja mazāk sāpīgi pāriet uz citu ekonomikas tipu utt.) abstrakti un ne obligāti sasniedzami. Kopš laika gala visi zin, ka, ja atsakies viens pats personīgi kontrolēt situāciju, tad agri vai vēlu vari uzzināt, ka no tevis vairs nekas nav atkarīgs. ASV to izdarīja ar PSRS un paši nevēlas nokļūt tās vietā.
Tieši dēļ tā arī ir izcēlies pašreizējais globālais konflikts, kura liecinieki mēs visi esam. Precīzāk sakot, šim konfliktam ir dziļi, mazākā mērā politiski, lielākā mērā ekonomiski iemesli, par kuriem es vairākkārtīgi jau esmu rakstījis un kurus daži ekonomisti ir aprakstījuši daudz labāk un detalizētāk par mani. Bet ārējā, visiem acīmredzamajā līmenī tas izskatās kā politiski – militārais konflikts starp ASV, kura cenšas saglabāt savu dominējošo stāvokli pasaulē, un Krieviju (kā arī Ķīnu un citām valstīm, kuru intereses situatīvi sakrīt), kuras iestājas par mūsdienu apstākļiem piemērotāku, multipolāru pasaules kārtību.
Pirms kodollaikmeta šāda veida konflikts jau sen būtu pāraudzis pasaules karā, kur no vienas puses būtu nosacītais ziemeļatlantiskais bloks (ASV, Kanāda, ES, Austrālija, Japāna), bet no otras puses nosacītais Eirāzijas bloks (Krievija, Ķīna, Indija, Irāna, daļa Latīņamerikas valstu un dažas Āfrikas valstis). Pie tam diplomāti aktīvi strādātu pie tā, lai palielinātu savu sabiedroto skaitu, arī atšķeļot tos no ienaidnieka nometnes kā tas Pirmā pasaules karā notika ar Itāliju.
Kodollaikmetā tieša lielvalstu militāra sadursme nozīmē garantētu savstarpēju iznīcināšanu un tāpēc ir ļoti nevēlama. Tieši nevēlama, nevis neiespējama (kā daži kļūdaini uzskata), jo politiskās un militārās situācijas attīstībai ir sava loģika un tā var iziet ārpus kontroles. Jo īpaši, ja situācijas “kontrolētāji” ir neadekvāti un patiešām uzskata, ka var brīvi vicināties ar “kodolrungu” un sūtīt savus kodolspēkus visur, kur viņiem ienāk prātā, un ka tam nebūs nekādu negatīvu seku.
No augstāk minētā izriet, ka pašreizējā situācijā globālajam konfliktam varēja būt tikai daudzlīmeņu raksturs. Augstākajā līmenī šis konflikts izpaužas informatīvā, politiskā un ekonomiskā sadursmē starp Krieviju ar sabiedrotajiem un ASV ar sabiedrotajiem. Šai līmenī noteicošā loma ir diplomātiem. Savukārt zemākajā līmenī notiek militāras sadursmes starp dažādu spēka centru kontrolē esošiem bruņotiem grupējumiem (klientvalstīm, dumpiniekiem, algotām bandām, reliģiskiem radikāļiem, dažāda tipa “brīvprātīgajiem” utt.). Pie tam spilgtie un reālie zemākā līmeņa kari kalpo tikai un vienīgi kā augstākā līmeņa operāciju nodrošinājums.
Zemākā līmeņa kariem nav nekādas militāri – stratēģiskas nozīmes. Pat ja šķiet, ka kādam no šiem kariem ir jānodrošina kontrole pār stratēģiski svarīgu punktu, tas ir nekas vairāk kā tikai šķitums. Rietumvalstis daudz labāk varēja kontrolēt Lībijas naftu, negāžot Kadafi, un Irākas naftu, negāžot Huseinu. ASV, kas desmitiem gadu ir ļoti cieši sadarbojušies ar sunītu visradikālākajiem musulmaņiem, nebija nekādu nesamierināmu ideoloģisku pretrunu ar Irānas šīītu fundamentālistiem, bet hipotētiskā Irānas kodolbumba apdraudēja Vašingtonu ne vairāk kā reālā Pakistānas atombumba. Sīrijā Assads piekāpās visos jautājumos (pat atteicās no Sīrijai ļoti principiālās ietekmes Libānā). Pat Viktors Janukovičš prasīja tikai 15 miljardus dolāru, lai parakstītu ES asociatīvo līgumu un uzdāvinātu Rietumvalstīm vienotu un vadāmu Ukrainu. Ja kāds vēlētos no Ukrainas izveidot antikrievisku tarānu, tad iedotu naudu Janukovičam, kas būtu daudz lētāk un efektīvāk. Šodien jebkura vieta pasaulē kļūst par stratēģiski svarīgu, ja lielvalstis to ir izvēlējušās savai sadursmei, un šī vieta pārstāj būt stratēģiski svarīga tiklīdz lielvalstis “iet kauties uz citu sētu”.
Tāpēc visi amerikāņu destabilizācijas projekti ir orientēti nevis uz ilgstošu kontroles noturēšanu kritiskajos punktos (kā joprojām uzskata aizpagājušā gadsimta koloniālo karu “speciālisti”), bet gan uz to, lai radītu informatīvi – politisku diskomfortu saviem oponentiem un piespiestu tos uz militāru iejaukšanos sev neizdevīgos apstākļos. Bet oponenti amerikāņiem atbild ar to pašu stratēģiju.
Starp citu, pirmā uz ASV radītajiem stratēģiskajiem draudiem nesimetriski sāka atbildēt Ķīna gadus divdesmit atpakaļ. Toreiz Krievija vēl bija ASV satelītvalsts un Zemdebesijai vienkārši nebija citas izejas. Tieša konfrontācija nozīmētu zaudējumu (mazākā mērā militāru, cik politisku, diplomātisku un ekonomisku). Nākamā šo stratēģiju apguva Irāna, izmantojot pret ASV un tās kontrolē esošajiem sunītu islāma režīmiem šīītu islāma kopienas un alavītu Sīriju.
Krievija uz kara takas ar ASV nostājās pēdējā un tai bija iespēja izanalizēt iepriekšējās desmitgadēs konfliktā iesaistīto pušu panākumus un kļūdas. Bez tam Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kura tiešā bruņotā konfliktā spēj nodarīt ASV neatjaunojamus zaudējumus. Tas ļāva Maskavai izstrādāt visefektīvāko pretestības Vašingtonai stratēģiju augšējā (diplomātiskajā) līmenī.
Krievija pēdējo piecu gadu laikā kaudzēm slēdz visdažādākos militāri – politiskos un ekonomiskos līgumus, kuri objektīvi ir pretrunā ASV interesēm. Līdz tam 2008.gads kļuva par robežu, kad Krievija kļuva par pirmo valsti, kura pēc 1991.gada nesodīti pielietoja militāru spēku pret ASV sabiedroto (Saakašvili režīmu Gruzijā). Pie tam formāli Krievijas diplomāti visur ir pretimnākoši amerikāņu vēlmēm. Tiek izveidoti daudzskaitliski un daudzpusīgi pārrunu formāti (kuru ietvaros neviens negrib kaut ko pa īstam sarunāt), tiek noslēgtas vienošanās par karadarbības pārtraukšanu (lai gan neviens negrasās pārtraukt karadarbību), tiek deklarētas kopējas šaubas (fiksējot diametrāli pretējus uzskatus problēmu atrisināšanā).
Tā kā augstākajā diplomātiskajā līmenī nedrīkst karot, tad diplomātu uzdevums ir ievilkt pretinieku pēc iespējas dziļāk pēc iespējas lielākā konfliktu skaitā, piespiežot to izstiep savus resursus (kuri nav no gumijas un ir ierobežoti), lai darbībai pret galveno globālo pretinieku resursu nepietiktu. Ar šo uzdevumu Krievijas diplomātija tiek lieliski galā. ASV ir iestigusi Lībijā, ASV ir iestigusi Sīrijā, ASV ir iestigusi Ukrainā, ASV ir iestigusi Irākā, ASV ir iestigusi Afganistānā. Ar amerikāņiem nav apmierināti indusi, irāņi, ķīnieši, latīņamerikāņi, daudzi afrikāņi un arābi. Vašingtonas sabiedrotie cieš arvien lielākus zaudējumus bez apsolītajām dividendēm. Jo ilgāk velkas šī konfrontācija, jo acīmredzamāks ES elitēm kļūst fakts, ka drīz vien pienāks viņu kārta doties uz nepieteiktā kara kurtuvi malkas izskatā, lai novilcinātu ASV resursu nepietiekamības katastrofas iestāšanos [jeb drīz vien amerikāņi būs spiesti izraisīt karu un haosu Eiropā, kas pat ļoti lielā mērā attiecas arī uz Latviju].
Cita izeja amerikāņiem ir uzreiz nomest no saviem pleciem visus savus klientrežīmus (no Lībijas līdz Afganistānai), bet tad šais teritorijās uzreiz ienāks ASV ģeopolitiskie pretinieki (Krievija, Ķīna) un daudzpolārā pasaule, kuru tik cītīgi noliedz amerikāņi, kļūs par visiem acīmredzamu realitāti. Tāpēc zemākajā līmenī turpinās un pastiprinās bruņotie konflikti, kas ļauj ASV maskēt savu zaudējumu attiecīgajos spēles laukumos un pārliecināt savus eiropiešu partnerus (lai gan tas izdodas arvien grūtāk un grūtāk) ciest arvien jaunus zaudējumus, lai tikai panāktu projām slīdošo uzvaru.
Vienīgais ierocis, kas ir palicis ASV arsenālā, ir informatīvais. Tieši ar tā palīdzību viņi cenšas mainīt stratēģiski zaudēta kara rezultātu, uzvarot taktiski tieši kaujas laukā. Uzsvars tiek likts uz pārāk lielo cīņas augšējā un apakšējā līmeņa starpību. To saistība ievērojamai cīņā iesaistīto valstu iedzīvotāju daļai nav acīmredzama. Savukārt diplomātiskās cīņas un uzvaras plašākas publikas sapratnei principā nav pieejamas gan tādēļ, ka tai trūkst attiecīgas kvalifikācijas, lai spētu to novērtēt un saprast (tas pilnā mērā attiecas arī uz žurnālistiem), gan arī tādēļ, ka attiecīga informācija nav pieejama (pirmkārt, diplomātisko sarunu saturs vienmēr paliek noslēpums, otrkārt, reti kurš ārpus šaura profesionāļu loka saprot diplomātu “putnu valodu”, kurā tiek rakstīti abpusējie komunikē).
Tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju redz tikai konflikta zemāko līmeni, to kur notiek abu pušu klientu režīmu karš vienam ar otru. Te notiek bruņotas cīņas, līst asinis, iet bojā cilvēki, netiek ievērotas vienošanās, tiek iznīcinātas valstis.
Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, kas notiek, un arī nespēs saprast, lai kā arī viņiem to neskaidro, jo šādai sapratnei nepieciešams zināt esošo pārvaldes mehānismu darbības principus un to uzbūvi. Savukārt jebkuras valsts iedzīvotāju lielākajai daļai nav nekāda priekšstata ne tikai par diplomātijas vai augstāko varas līmeņu mērķiem, uzdevumiem, principiem un darba metodēm, bet arī par vadības lēmumu mehānismiem vietējo pašvaldību līmenī.
Tāpēc ASV mēģina atspēlēt zaudēto karu sev par labu, diskreditējot Krievijas iedzīvotāju vidū to diplomātisko procesu, kurš nodrošina uzvaru augšējā līmenī, un piespiest Maskavu pārnest cīņas smaguma centru uz Vašingtonai izdevīgo zemāko (militāro konfliktu) līmeni. Kaut vai tikai Ukrainā. Par to, kāpēc tieši Ukrainā, nevis Sīrijā vai Lībijā, arī ne reizi vien jau ir rakstīts.
No Krievijas iedzīvotājiem vienlīdz veiksmīgi var izspiest līdzjūtīgas asaras par karadarbībā nogalinātajiem bērniem gan Doņeckā un Tripolē, gan Luganskā un Damaskā, gan Gorlovkā un Bagdādē, bet tikai par Donbasā nogalinātajiem bērniem vainu var uzvelt Putinam. Tiem, kas pašreiz kaislīgi ar putām uz lūpām Krievijā cenšas uzbudināto auditoriju pārliecināt, ka ir jānosūta Krievijas karaspēks uz Ukrainu, nav nekādu cerību pārliecināt Krievijas sabiedrību, ka armija ir jānosūta uz Lībiju vai Sīriju, lai gan šo valstu tautas cīnās ilgāk (pēc būtības arī par Krievijas interesēm), infrastruktūra tur ir iznīcināta vairāk, bojāgājušo skaits (tai skaitā sievietes un bērni) tur ir lielāks, bīstamības līmenis vēl dzīvi palikušajiem tur ir daudzkārt augstāks. Tas, ka notikumus šajās valstīs izprovocēja ASV un tie ir vērsts pirmkārt pret Krieviju, arī ir acīmredzams. Visbeidzot Sīrija vismaz formāli ir Krievijas sabiedrotais, atšķirībā no Ukrainas [kura kopš savas rašanās brīža realizē antikrievisku politiku].
Kopumā ir jāsaprot vienu ļoti vienkāršu lietu. Zemākā līmeņa kari turpināsies un pieņemsies spēkā, apdraudot jau ne tikai to valstu iedzīvotājus, kur tie notiek, bet arī visu pasauli kopumā, līdz mirklim, kamēr netiks panākta uzvara augstākajā cīņas līmenī. Kijevas, “Islāma valsts” vai Alkaidas kapitulācija nenovedīs pie ASV kapitulācijas, savukārt ASV kapitulācija uzreiz pārtrauks visus pašreizējos karus un ar to saistītās nebūšanas.
Politika vienmēr ir bijusi sarežģīta lieta, tāpēc izcili politiķi un diplomāti cilvēces vēsturē nav bijuši daudz un par viņiem atceras vēl ilgi pēc tam. Mūsdienu politika ir daudzkārt sarežģītāka, jo tiek realizēta reālā laika režīmā (nav vairs kurjeru, kuri jājot un skrienot izvadā instrukcijas) un iesaistīto elementu skaits ir ievērojami pieaudzis (vēl pat simts gadus atpakaļ neviens neinteresējās par to, kas notiek citos kontinentos), savukārt televīzija un internets politisko procesu ir padarījuši maksimāli atvērtu un pieejamu lielām, tam nesagatavotām cilvēku masām. Tāpēc sanāk tāda neloģiska situācija, kad agronomi, pensionāri, ārsti, šoferi, profesori, filologi un citu profesiju pārstāvji pamāca ministrus un prezidentus kā vadīt valsti.
Tikai maksimāla resursu koncentrācija kritiskā punktā dod iespēju uzvarēt karā, pat ja šis karš notiek ar netradicionālām metodēm.1942.gadā karavīri pie Rževas un civiliedzīvotāji bloķētajā Ļeņingradā gāja bojā, lai Padomju armija spētu savākt rezerves un iegūtu telpu manevriem dienvidos pie Staļingradas, kur arī tika uzvarēts Otrais pasaules karš. Šodien Donbasā (un arī Sīrijā, Lībijā, Irākā un citās vietās) iet bojā brīvprātīgie, zemessargi un civiliedzīvotāji, lai Krievija izveidotu nepieciešamās rezerves un iegūtu telpu manevriem cīņas augstākajā līmenī, kur pašreiz izšķiras nevis konkrētu vietu, bet gan visas cilvēces liktenis [tai skaitā arī dažu miljardu cilvēku dzīvības un nāves jautājums un atlikušo cilvēku brīvības un cilvēciskas (humānos principos balstītas) eksistences jautājums].
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/17.08.2015/
Politoloģija 