Laiks pamosties, savādāk katastrofa ir neizbēgama


Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Antuāns de Sent-Ekziperī mokoši pārdzīvoja, ka uz planētas Zeme ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz pamosties. Diemžēl nekāda palīdzība sevis un citu pamodināšanā nav efektīva gadījumā, ja nemaz nav vēlēšanās pamosties.

Pašreiz ļoti daudzi cilvēki sajūt arvien pieaugošo globālo nelabklājību un ļoti bīstamu tendenču saasināšanos attiecībās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Bet pagaidām šīs sajūtas paliek tikai sajūtu līmenī un pat pārvēršoties par kaut ko vairāk (piemēram, par vairāk vai mazāk miglainu esošās nelabklājības iemeslu sapratni), tas nepamodina cilvēkus, tas ir neizraisa aktīvu cilvēku darbību notiekošā ietekmēšanai.

Šādu stāvokli var nosaukt par gulēšanu ikdienišķās skriešanas laikā vai arī par tās atmošanās trūkumu, par kuru runāja Sent-Ekziperī. Diemžēl bez pamošanās, tas ir bez apņēmības mainīt tendences, ietekmēt tendences gan ar vārdiem, gan ar darbiem, bez apvienošanās šo tendenču ietekmēšanai, globālā katastrofa ir neizbēgama. Un lai arī kādu konkrētu formu šī katastrofa nepieņemtu, tā pēc būtības būs neuzņēmības un rakstura vājuma katastrofa. Tās galvenais cēlonis būs atbildes darbību trūkums uz jauniem izaicinājumiem, nespēja pārvarēt notiekošo globālo procesu inerci, kuri virza pasauli pretī bojāejai tieši tāpēc, ka inerces spēki ir lielāki par intelektuālajiem un gribas spēkiem. Pa īstam pamosties nozīmē uzveikt sevī inertumu [kūtrumu un komfortorientētību, kas liek plātīt rokas bezspēcībā un padoties apkārt notiekošo procesu inercei] un strauji pastiprināt sevī intelektuālo un gribas komponenti, izmainot spēku samēru sevī par labu pēdējam.

Pēdējā laikā daudziem vislielākās bažas izraisa attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Tomēr vēl lielākas bažas rada šo attiecību saasināšanos pavadošā stratēģiskā neskaidrība, jo tieši šāda neskaidrība ir radījusi daudzas globālas katastrofas, piemēram, Pirmā pasaules kara katastrofu, kuras dalībnieki tā pa īstam pat nespēja paskaidrot kādēļ viņi paši tajā iesaistījās un parāva sev līdzi savas tautas.

Nav šaubu, ka neviena oficiālā valdošā olimpa persona negrib saasināt Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm līdz nopietna starpgadījuma vai pat globāla kara līmenim. Bet tieši neskaidrības apstākļos pirmskritiskais konflikts īpaši viegli var pāriet sarkano līniju. Un neviens šādos apstākļos līdz galam nesaprot, kura būs tā pēdējā pile, kas novedīs līdz noteikta trauka pārpildīšanai.

Par tādu pēdējo pili var kļūt “Islāma valsts” darbības Krievijas teritorijā, ko kāds nezin kāpēc veicina. Jo ir taču spēki, kuri atklāti runā, ka pret Krieviju ir jāatver otra fronte (ar pirmo fronti domājot Ukrainu). Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu teroristiskie akti Krievijas Federācijas teritorijā – Ukrainai pieguļošajos dienvidu reģionos vai pat Maskavā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu Ukrainas atklāts un masveida genocīds Donbasā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu un moldāvu- rumāņu nacionālistu kopējās darbības, lai veiktu t.s. “tīrīšanu” jeb genocīdu Piedņestrā. Par tādu pēdējo mikropili var pat kļūt provokatīvie paziņojumi, ka “krievi okupēs Baltiju”. Maz kas vēl var kļūt par šo pēdējo pili?! Šādos gadījumos pietiek ar visminimālāko iedarbību uz procesu.

Cīnoties par to, lai avantūristi, provokatori un idioti nesastrādātu to, ko nosaucu par pēdējo pilienu, paralēli ir jāveic stratēģiskās neskaidrības pārvarēšana, kas pašreizējo stāvokli padara īpaši bīstamu. To cilvēku un struktūru taktiskie soļi, lai mazinātu konflikta intensitāti starp Krieviju un Rietumvalstīm, protams, ir ļoti nepieciešami. Bet mēs taču redzam, ka šie soļi pa lielam neko nemaina. Tas nozīmē, ka ir jāapspriež stratēģiskā problemātika. Un te nevajag gaidīt, kad šo problemātiku sāks apspriest to vai citu olimpu iemītnieki. Iniciatīvu savās rokās ir jāņem pilsoniskai sabiedrībai, tās aktīvākajai un atbildīgākai daļai, kam nav sasietas rokas un kājas ar politkorektuma apsvērumiem, neatmaināmām saistībām, tāda vai cita veida konjunktūru, prestiža jautājumiem, pirmsvēlēšanu problemātiku vai kaut ko vēl citu. Ja pēc tam, kad stratēģisko problemātiku pilsoniskās sabiedrības dzīlēs sāks apspriest pa īstam, tam pievienosies vieni vai otri politiskie olimpieši, tad tas būs tikai apsveicami. Vēsturi rada nevis valdības, bet gan no miega pamodušās tautas. Un mums ir vai nu jāveic šī atmodināšanas misija vai arī jāiet bojā zem pašreizējās pasaules kārtības gruvešiem.

Attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm var radīt nopietnu starpgadījumu vai pasaules karu tikai stratēģiskās neskaidrības apstākļos. Ja stratēģiskās neskaidrības vietā, kuru papildina konflikta kāpināšana, notiks pāreja uz jaunu un ilgtermiņā skaidru Krievijas un Rietumvalstu attiecību formātu (kaut vai analoģisku tam, kāds bija Padomju laikā), tad attiecību saasināšanās neradīs ne nopietnus starpgadījumus, ne pasaules karu.

Runājot par jaunām un ilgtermiņā skaidrām attiecībām starp Krieviju un Rietumvalstīm, es nedomāju tiešas Padomju restaurācijas veikšanu Krievijā. Lai šis jaunais stratēģiskais formāts kļūtu saprotams, realizējams praktiskajā dzīvē un izglābtu pasauli, pietiktu tikai ar to, ka tiktu atzīts, ka mūsdienu Krievija un mūsdienu Rietumvalstis ir fundamentāli dažādas pasaules un ka saprotama šo fundamentālo atšķirību aprakstīšana, to stratēģiskā noformēšana (ar visām no tā izrietošajām sekām) nevis pazudinās, bet izglābs cilvēci.

Atzīsim, ka var pastāvēt dažādas pasaules, kuras nelīdzinās viena otrai, kuras apzinās savas atšķirības un kuras veido savstarpējās attiecības, izejot no šīs savu atšķirību apzināšanās. Reizēm šādas pasaules sauc par civilizācijām, bet tas nav korekti, jo civilizācijas ir pasaules, kuras ir izveidojušās tikai uz reliģiskās bāzes. Padomju pasaule nebija reliģioza, tā diemžēl bija pat pārāk ateistiska, kas radīja daudzus apstākļus tās sabrukumam. Bet tā bija īpaša pasaule, kura balstījās savās vērtībās, savā dzīvesveidā, savā saimnieciskajā kārtībā un daudzā citā.

Tātad Scenārijs Nr1 ir paātrināta šādas pasaules radīšana un tās stabilitātes nodrošināšana, kā arī tās dialogs ar citām pasaulēm.

Vispirms ir jāatzīst, ka neviens šādu pasauli vēl nav radījis un radīt pagaidām nemaz negrib. Pie tam visas sarunas par Krievu pasauli ir lielā mērā viltība, ar kuras palīdzību tiek nopirkta iespēja atlikt uz vēlāku laiku galveno mūsdienu jautājumu – jautājumu par kvazipadomju (parapadomju, neopadomju) Krievijas atdalīšanos no Rietumvalstīm.

Mums tiek teikts: “Nu ko jūs laužaties atvērtās durvīs! Mēs jau tā būvējam savu pasauli, Krievu pasauli!” Bet patiesībā neviens neko nebūvē un nerada. Bet kad kāds sāk teikt, ka Krievu pasaule būs krievu pareizticīgo civilizācija, tad šis kāds vai nu grib tikai aprobežoties ar tukšu runāšanu vai arī viņš ir provokators, kurš ir orientēts uz reāli veidojušās Krievu pasaules sagraušanu, vai arī šis kāds ir no tās kategorijas neprāšiem, par kuriem saka, ka tie ir ļaunāki par ienaidnieku. Tas tā ir tāpēc, ka Krievijā ir acīmredzama daudznacionalitāte un daudzkonfesionalitāte. Otrkārt, mūsdienu krievu pareizticības dedzība un enerģiskums ir absolūti nepietiekami atsevišķas civilizācijas radīšanai. Te gribu atrunāt, ka es neesmu pret dzīvošanu dedzīgā krievu pareizticības civilizācijā, tikai es kā speciālists zinu, ka nav nekādu izredžu nodrošināt tās stabilitāti pat ja šāds sabiedriskais projekts tiktu realizēts pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā.

Tātad ir jānodala Krievu pasaule kā kaut kāds nezināms lielums, kā terra incognita, kam visefektīvākā veidā ir jānoformē Krievijas un Rietumvalstu domstarpības, no “krievu civilizācijas” pēc Arnolda Toinbijas, tas ir vienu no Krievu pasaules variantiem – vismazāk produktīvais, vismazāk stabilākais, visnereālākais, bet arī visvienkāršākais. Es, piemēram, neticu, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir gatava bez apdomas ielīst simtprocentīgas pareizticīgo civilizācijas retroutopijas lamatās, ko piedāvā realizēt: a) XXI gadsimtā; b) pēc PSRS un pēcpadomju Krievijas eksistences; c) apstākļos, kad formējas pavisam jaunas attiecības ar Rietumvalstīm.

Bet vēlreiz uzsveru, ka jebkurš Krievu pasaules variants būs krievu un balstīts pareizticīgo kultūrā ar reāli noformējušos krieviskumu, tāpēc jebkāda saprātīga Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana šai pasaulē ir tikai apsveicama. Vienkārši ir jāatdala saprātīgais no nesaprātīgā, īsta Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana no uzsaukumiem par nepieciešamību pēc absolūtas Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas, kas nav pastiprināta ne ar kādām reālām sistēmiskām darbībām, kas to varētu nodrošināt.

Krievu pasaule ir jārada gan Krievijas, gan visas cilvēces interesēs. Pie tam 2015.gadā mums ir daudz vairāk zināšanu kā tieši tas ir jādara. Kā arī 2015.gadā mēs esam daudz vairāk praktiski izcietuši Krievu pasaules radīšanas bezalternatīvismu, kas ir saistīts ar konstatēto neiespējamību realizēt tā saucamo “jaunkrievu projektu” –slavenā “jaunturku projekta” krievu variantu.

Visi jaunnāciju projekti (krievu, turku, ēģiptiešu vai kādas citas tautas [arī latviešu]) ir nācijas un valsts radīšanas projekti pēc klasiskajiem Eiropas paraugiem, lai pēc tam šīs radītās nācijas iekļautu vienotajā Rietumvalstu pasaulē.

Atteikšanās no šiem sabiedriskajiem projektiem ir saistīta ar pašu Rietumvalstu pozīciju (sākot no XX gadsimta 60-ajiem gadiem), kad tās sāka atteikties no savas pasaules paplašināšanās un to valstu ienākšanas viņu pasaulē, kuras atrodas ārpus jau noformējušās šaurās Rietumu sabiedrības. Nevar ieiet pasaulē, kurā tevi nelaiž.

Neviens nav nesis tik lielus upurus jaunnācijas sabiedriskā projekta realizācijā kā turki, iznīdējot visu, kas viņus saistīja ar Osmaņu impēriju. Tagad turki saprot, ka visi viņu upuri bija veltīgi, ka pat visefektīvākais un dedzīgākais kemalisms [kustība, kura savu nosaukumu ir ieguvusi no Mustafa Kemala Ataturka (1881-1938) – turku karavadoņa, mūsdienu Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta] nenovedīs līdz tam, ka Turcija iekļausies Rietumvalstu saimē un ieies Eiropā: tur Turciju kategoriski negrib redzēt kā pilnvērtīgu un līdztiesīgu valsti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vēl mazākas izredzes šai ziņā ir Krievijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija ir pārāk liela, lai iekļautos esošajā proamerikāniskajā Eiropā. Krievijas iekļaušanās Eiropā padarīs pašu Eiropu par antiamerikānisku, bet Eiropa ir pārāk cieši saistīta ar Ameriku.

Otrkārt, tāpēc, ka krievu kemalisms, krievu jaunnācijas projekts neizbēgami sagraus esošo Krievijas Federāciju, bet uz tās drupām neko jaunu uzcelt neizdosies. Krievija tik tiešām ir liela pasaule, kura sastāv no daudzām mazākām pasaulītēm. Šīs mazākās pasaulītes ir gatavas griezties apkārt krievu kodolam, bet tās nav gatavas pašlikvidēties jaunkrievu projekta realizācijas vārdā, kurš acīmredzami prasa to iznīcināšanu. Ar spēka paņēmieniem iznīcināt pasaules, kuras ir impērijas sastāvdaļas (Krievu, Padomju vai Osmaņu), šodien vairs neviens nespēs. Jaunturkiem izdevās iznīcināt mazo armēņu pasaulīti un norobežot no sevis citas turku [Osmaņu] impērijas pasaulītes (arābu, sīriešu, grieķu utt.). Jaunturkiem tāpat izdevās ļoti stipri apspiest kurdu pasauli, no kuras norobežoties viņiem vairs nebija iespējams. Un tas viss tika darīts balstoties uz turciskuma bāzi jeb turku – anatoliešu pasauli, kura arī bija jāapspiež, lai sāktu veidot pavisam citu turku substanci – jaunturku nāciju.

Tas viss tika darīts pavisam citos apstākļos, kādi ir šodien. Tas viss tika darīts absolūti pavisam cita spēku samēra apstākļos. Un tas viss beidzās ar neko, jo tas tika darīts tikai pamatojoties uz jaunturku ideju radīt eiropeisku, laicīgu turku nāciju un eiropeisku, laicīgu turku valsti kā nākamo lielās Eiropas elementu.

Atteikšanās no idejas radīt lielās Eiropas turku elementu, kā iemesls ir pašas Eiropas atteikšanās kļūt lielai, noveda pie visdziļākās to argumentu revīzijas, kuri lika turkiem piekrist jaunturku sabiedriskajam projektam. Šodien mēs redzam Turciju, kura uzmanīgi “tausta” citu sabiedrisko projektu realizācijas iespējas: islāmiskā (attiecīgi perspektīvā arī osmaņu-halifāta), panaturku (radikāli labējo “pelēko vilku” garā) vai kāda cita.

Iet to pašu ceļu, ko Turcija, Krievija nevar. Gan tāpēc, kas tagad ir skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni, ka tas ir ceļš uz lielo Eiropu, kuras nebūs. Gan tāpēc, ka krievu tradīcija, krievu mentalitāte noraida to genocīda metodi ar kuru tika realizēts jaunturku sabiedriskais projekts. Gan arī tāpēc, ka XX gadsimta sākuma Turcijai atsevišķi genocīdi bija kaut vai praktiski realizējami, bet XXI gadsimta Krievijai daudzi genocīdi ne tikai ir galēji amorāli, bet praktiski arī nerealizējami.

Jā, PSRS sagraušana tika veikta arī kārdinot ar jaunkrievu projektu. Jā, bija nepieciešamas desmitgades, lai saprastu, ka runa ir tikai par kārdinājumu. Bet tagad mēs taču esam nodzīvojuši šīs desmitgades. Tās ir kļuvušas par sava veida vēsturisku eksperimentu, ņemot vērā to, ka eksperimenti vēsturē ir gan amorāli, gan neiespējami.

Eksperiments ir veikts. Neiespējamība realizēt jaunkrievu projektu ir pierādīta. Par jaunkrievu utopiju nācās samaksāt ar milzīgām krievu tautas izmaksām un asinīm. Turpināt attīstīt šo virzienu var tikai cilvēki, kuri ir pavisam provokatīvi vai arī galēji aprobežoti ļaudis, kuri nespēj mācīties no kļūdām.

Nosauksim šo jaunkrievu eksperimentu pēcpadomju Krievijas nākotnes radīšanā par katastrofisku tautai un valstij. Lai saprastu kādā tieši punktā un pie kādas tieši sasistas siles mēs atrodamies, ir mazliet jāielūkojas pagātnē.

Kopš paša pēcpadomju Krievijas radīšanas sākuma uz Padomju Savienības drupām, es ar saviem domubiedriem uzstāju, ka ir nepieņemama galēja Padomju pagātnes noliegšana. Un ne tikai tāpēc, ka tas bija nepieņemami ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem, kuri saglabāja Padomju vērtības. Tā vēl būtu pusbēda, jo visaugstākā vērtība ir Krievija. Bet lieta tāda, par ko mēs teicām jau 25 gadus atpakaļ, ka tāda galēja Padomju pagātnes noliegšana un vēsturiskā melnā cauruma radīšana var tālāk pārvērsties tikai par katastrofu visiem krieviem un Krievijas pilsoņiem [līdzīga katastrofa ir notikusi un turpina attīstīties Latvijā un citās postpadomju valstīs, kur tādā vai citādā formā ir realizēta melīgā, amorālā un bieži vien pat idiotiska antipadomiskā politika]. Gribu uzsvērt, ka šī katastrofa attieksies uz krieviem un visiem Krievijas pilsoņiem neatkarīgi no tā vai viņiem ir propadomju vai antipadomju uzskati [analoģiski tas attiecas arī uz latviešiem – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu Rietumvalstu neliešu prāt ir kā minimums otrās šķiras cilvēki, pret kuriem var arī attiecīgi izturēties un pret kuriem praktiski arī attiecīgi izturas, un šai ziņā gaidāms ir tikai attieksmes pasliktināšanās līdz pat atklātam genocīdam strauja pieejamo resursu samazināšanās gadījumā].

Ļoti uzskatāmi šo atziņu pareizību nodemonstrēja cits “eksperiments” – traģiskie notikumi Ukrainā, kurā ir labi redzama galējas desovetizācijas absolūtais bezperspektīvisms.

Te ir jāpasaka, ka desovetizācija, protams, atkārto denacifikāciju. Un tieši tāpēc ir tik nepieciešams vienādot visu padomju ar nacistisko, lai pēc tam veiktu desovetizāciju, kura ir analoga denacifikācijai. Bet denacifikāciju veica ne jau tāpēc, lai attīrītu vācu tautas vēsturisko personību no nacisma, bet gan tādēļ, lai vispār iznīcinātu vācu vēsturisko personību (par šo tēmu ir pieejami pietiekami daudz materiālu). Desovetizācija Krievijas Federācijā ir nepieciešama, lai iznīcinātu krievu vēsturisko personību kā tādu, bet Ukrainā tā ir nepieciešama, lai iznīcinātu ukraiņu vēsturisko personību.

Desovetizācija neizbēgami noved pie tālākas vēsturiskā melnā cauruma paplašināšanas: no Padomju Savienības perioda līdz Krievijas impērijai, kas radīja Padomju periodu, kuras sākums ir Pētera Lielā Krievija, Ivana Bargā Maskavas cariste un tālāk līdz pat vācu krustnešu un zviedru sakāvējam Aleksandram Ņevskim [Latvijas gadījumā tā ir pilnīga Padomju Latvijas noliegšana, visdižākā latviešu vēsturiskā varoņdarba (sarkano strēlnieku un latviešu komunistu) noliegšana vai izkropļošana un visa tā vēsturiskā un kultūras mantojuma noliegšana vai izkropļošana, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar Krieviju vai nāk no tās. Kopumā tam ir arī attiecīgas sekas – straujš latviešu prāta spēju, zināšanu, morālās stājas un enerģiskuma kritums].

Tāda krievu vēsturiskās personības iznīcināšana, kā arī citu [ukraiņu, poļu, latviešu u.c.] vēsturisko personību iznīcināšana, pret kurām tādā vai citādā mērā tika realizēts desovetizācijas projekts pēc denacifikācijas receptēm, nevar kalpot kā pilnīgi visa iznīcināšana līdz pat pamatiem, jo vēsturisko personību nav iespējams pilnībā iznīcināt, jo uz sagrautās vēsturiskās personības drupām sāks atkal kaut kas augt. Un ir skaidrs kas tieši – cilts identitāte. Šī prognoze, ko mēs, balstoties uz regresa teoriju, devām 25 gadus atpakaļ, Ukrainā ir pilnībā apstiprinājusies [un ne tikai Ukrainā, arī Baltijas valstīs un iespējams citur ar]. Iznīcinot padomju ukraiņu vēsturisko personību, kura ukraiņu vēsturiskajai pašapziņai ir būtiskāka nekā krieviem, tālāk tika iznīcināts viss, kas Ukrainu saistīja ar Krieviju. Bet tas ir pilnīgi viss, kas vispār ir Ukrainas vēsturiskumā. Tālāk bija jāiznīcina vēsturiskais kā tāds. Bet apstākļos, kad ir iznīcināts viss vēsturiskais, nav iespējams veidot nāciju. Šādos apstākļos ir iespējams tikai ciltis, balstoties uz antivēsturiskajām utopijām. Tā sākās “ukru” cilts veidošanās, kas balstās tikai uz antivēsturiskām utopijām [Latvijas gadījumā nezinošajām masām (jo īpaši jaunatnei) tiek piedāvāti ar realitāti mazsaistīti vēsturiski mīti un pasakas par dižajām baltu ciltīm un latviešiem kā to mantiniekiem, ko mēģina ietērpt vēsturiskuma veidolā]. Patiesībā savādāk pat būt nevar.

Tagad ir ieguvusi apstiprinājumu arī cita mūsu prognoze, ka ciltis (rusi, ukri, [baltu ciltis] utt.), kuras mākslīgi tiek izaudzētas uz sagrautās vēsturiskās personības drupām, nevar balstīties uz kristietību. Ciltīm ir vajadzīgs pagānisms. Ukrainā par šādu pagānu ticību kļuva Dzimtā ukraiņu nacionālā ticība – Рі́дна Украї́нська Націона́льна Ві́ра [kaut kas līdzīgs latviešu Dievturībai].

Šādas likumsakarības konstatācija liecina par to, ka kāds kaut kādu iemeslu dēļ, kliedzot par reliģijas dižumu un Padomju varas drausmīgo antireliģiozitāti, veic vienlaicīgu desovetizāciju, devēsturizāciju un dekristinizāciju. Mēs esam saskārušies ar ļoti liela mēroga eksperimentu ar ļoti tālejošām sekām. Nez vai šis eksperiments aprobežosies tikai ar darbībām bijušās PSRS teritorijā. Radot PSRS teritorijā jaunu “Āfriku” [kura lielā mērā sastāv no ciltīm, mežoņiem ar cilts domāšanu un ar pagāniskiem kultiem, kur tādēļ vairumam iedzīvotāju ir arī attiecīgs kultūras un dzīves līmenis], “eksperimentētāji” ies tālāk un tādu pat “Āfriku” radīs Dienvid un Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un galu galā arī pašā Āfrikā, daļa no kuras nemaz negrib būt Ceturtās pasaules valstis.

Lai izvērstu pasaules āfrikanizāciju līdz iepriekš minētajiem apmēriem, ir nepieciešams islāmisms kā dižās Islāma reliģijas un dižās Islāma kultūras alternatīva. Šo uzdevumu pilda tā saucamā “Islāma valsts”. Jau tagad šī valstiskā veidojuma vadoņi atklāti runā par to, ka, nonākot līdz Islāma citadelei, viņi iznīcinās Kaabu [kubveidīgas formas celtne Saūda Arābijas pilsētā Mekā, vissvētākā vieta islāmā. Tās augstums ir aptuveni 15 metri, bet pamatnes garums un platums ir no 10 līdz 14 metriem. Katrs Kaabas stūris ir vērsts pret kādu debespusi. Kaabas austrumu stūrī atrodas Mekas Melnais akmens. Saskaņā ar tradīcijām, šis akmens tika iedots Ādamam, kad tika izraidīts no Ēdenes dārza. Leģenda vēsta, ka akmens sākotnēji bija balts, bet laika gaitā, uzsūcot svētceļotāju grēkus, palicis melns]. Bet vai viņi iznīcinās tikai Kaabu?

Lai dižā Islāma pasaule varētu eksistēt, tika veikts milzīgs darbs, pārvēršot Pravieša hedžazas islāmu par Islāmu kā pasaules reliģiju. Šo darbu veica islāmiskie mistiķi, juristi un filozofi. Tieši tāds pats darbs tika veikts kristīgajā pasaulē, pārvēršot lokālo kristietību pasaules mēroga kristiešu reliģijā.

Tā saucamie salafisma sprediķi [salafīti („dievbijīgo senču sekotāji”)– musulmaņi, kuri viduslaikos sludināja atgriešanos pie “sākotnējā islāma”], kuri ir orientēti uz to, lai sagrautu intelektuālās un garīgās celtnes, kuras ir radītas ap sākotnēji dižajām doktrīnām, it kā atklāj šo doktrīnu dižos kodolus atkailinātā formā. Tomēr paši par sevi atkailināti kodoli neko noturēt nespēj un nav nemaz vēl zināms vai šādā stāvoklī maz tie var izdzīvot [līdzīgi kā vai un cik ilgi var turpināt dzīvot cilvēka sirds, kad tā ir atkailināta un atdalīta no cilvēka ķermeņa]. Jebkurā gadījumā, ja iet šo ceļu, tad atkal ir nepieciešams tik pat milzīgs darbs, lai pēc būtības cilšu atklāsmes atkal kļūtu par vispasaules nozīmes atklāsmēm vai vismaz Islāma pasaules atklāsmēm. Pašreiz nav ne gadsimtu, lai to veiktu, ne arī cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu. Tas nozīmē, ka atkailinātais Islāma kodols tiks apaudzēts ar patvaļīgu saturu, kura uzdevums būs pārvērst cilts pirmsākumu pavisam citā teritoriālā mērogā. Un tiks mainīts ne tikai teritoriālais mērogs.

Ar ko tieši tiks apaudzēti Islāma atkailinātais kodols un kāpēc? Aizsedzoties ar radikāli – islāmistiskiem paziņojumiem par tā saucamās džhilijas (pagānisma) nepieņemamību, mūsdienu salafīti veidos jaunas pseidoislāmiskas utopijas, kuras neizbēgami pieņems ultradžahilijas formu. Cilšu gars jaunajā variantā būs pārākumā. To centīsies arī izveidot ultraarhaistisku, postmoderniski – tehnoloģisku, teritoriālos mērogos pēc iespējas lielāku un galēji agresīvu. Radot to šādā veidā un savienojot ar ticīgo masām, kuras dēļ deislamizācijas, kas tiek apsaukta par islamizāciju, ir dezorientētas [līdzīgi kā pēcpadomju pilsoņi ir dezorientēti pēc desovetizācijas], globālā eksperimenta organizatori šīs nokaitētās cilvēku masas pavērsīs pret attīstības ceļu ejošo Āziju – Indiju, Ķīnu, Vjetnamu un atlikušo Islāma pasauli, kura ir spējīga attīstīties. Ja tas izdosies, tad cilvēces pārformatēšanas pirmais etaps būs noslēdzies. Cilvēci tad veidos šaurs un specifisks [postmodernisks, galēji izvirtis] Rietumvalstu kodols (centrs) un milzīga mežoņu apdzīvota perifērija [globālā pilsēta un globālie lauki]. Perifērija un centrs abpusēji izdarīs spiedienu viens uz otru kā rezultātā tiks veikta turpmāka gan perifērijas, gan centra visdziļākā pārveidošana.

Kā tas notiks un kas sekos pēc tam ir atsevišķs temats. To saku tikai tādēļ, lai parādītu, ka piekrišanas desovetizācijai vai atteikšanās no tās cena ir milzīgi liela. Atsakoties veikt desovetizāciju, pēcpadomju Krievija pievīla tos [pietiekami varenos] spēkus un struktūras, kuras ir iecerējušas veikt augstāk minēto eksperimentu un kuras tā realizācijai piešķir vislielāko nozīmi. Pie tam šo atteikšanos Krievija realizēja tā starp citu, kam bija tik pat nenoteikts raksturs kā pašreizējai Krievu pasaules koncepcijai. Te atkal parādījās tas pabeigtības un pārdomātības trūkums, bez kura Krievija nespēs atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem un tiks pilnībā un galīgi sagrauta.

Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kurā ir iekļauts Padomju periods kopā ar citiem vēsturiskajiem periodiem. Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kura ir atvērta citām pasaulēm un kura ir spējīga iekļaut savā jēgu un ideālu gravitācijas laukā citas pasaules līdzīgi kā Saules gravitācijas laukā ir iekļautas ap to riņķojošās planētas. To ļoti labi saprata Padomju pasaules veidotāji, fiksējot PSRS himnā to, ka tā ir pasauļu pasaule. Pie tam tā ir pasauļu pasaule, kurai ir krievu kodols, nevis pasaule bez kodola kā to gribēja parādīt daži filozofi, spriedelējot par krievu pasauļu pasauli.

PSRS himnā viss ir precīzi pateikts: “Par brīvu un varenu republiksaimi / Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Diženā Krievzeme arī ir tas krievu kodols, bet brīvās republikas ir ap šo kodolu riņķojošās “planētas”. Tas nav jaunkrievu projekts, kurš savieno sevī neizturamu un šodien neiespējamu asiņainību ar absolūtu kaitīgumu krieviem un vēsturisku bezperspektīvismu. Tā arī nav pasauļu pasaule, kurā nav nekādas atšķirības starp krievu kodolu un simfoniski organizētu perifēriju. Tā ir noteikta pasaule, savā būtībā padomju – krievu –padomju pasaule, atvērta, globāli nozīmīga un stabila. Tikai radot tādu pasauli, mēs varam radīt jaunu attiecību formātu ar Rietumvalstīm. Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk būs gan mums, gan visiem pārējiem.

Izdarot to, mēs neizšķīdīsim lielajā Āzijā, bet tieši pretēji spēsim to aizsargāt no antislāmiskajiem islāmistiem. Mēs aizsargāsim reālo islāma pasauli no pseidoislāmisma un līdz ar to aizsargāsim no tā visu Āziju. Tā rezultātā radīsies ne rietumvalstu cilvēce ar savu attīstības ideju, kura saka Rietumvalstīm: “Jums nāksies ar mums rēķināties. Mēs negribam ar jums karot, bet mēs arī eksistējam un negribam atteikties no fundamentāliem principiem ne tikai vienkārši eksistēt, bet iegūt uzturēt un attīstīt humānu ikdienu un humānu attīstību.“

Ja Rietumvalstis spītēsies savā vēlmē pāriet uz antihumānu [galēji izvirtušu, cietsirdīgu] un antivēsturisku eksistences formātu, mēs ar nožēlu atzīsim viņu tiesības uz to. Bet mēs neļausim uzspiest šo formātu mums. Savukārt, ja nopietni spēki Rietumvalstīs grib atteikties no turpmākas antihumānu un antivēsturisku tendenču pieauguma veicināšanas, tad mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, nekādā veidā neapdraudot Rietumvalstu nāciju un tautu suverenitāti.

Mēs ceram, ka Rietumvalstīs uzvarēs tieši šie spēki. Mēs ticam, ka ir iespējama šo spēku uzvara un ka ir iespējama tādas pasaules izveidošana, kura ir caurausta ar vēsturiskumu un jaunu humānismu. Tādu tautu un valstu pasaule, kuras stingri tic savām savdabīgajām tiesībām realizēt cilvēka augstāko misiju. Tāda pasaule pēc definīcijas var būt tikai pasauļu pasaule, tas ir – simfonija.

Piedāvājot citām pasaulēm savu vēsturisko simfonijas pieredzi, savu viengabalainības un augstāko ideālu aizstāvēšanas pieredzi, krievi vadās no apsvēruma, ka kopējā cilvēces labklājība un krievu labklājība pilnībā sakrīt. Krievi negrasās uz visas cilvēces nelaimju rēķina nopirkt sev īpašu labumu. Bet krievi arī negrasās atteikties no sava labuma nepareizi saprastas uzupurēšanās vārdā [jeb drīzāk gan – manipulatīvi sagrozītas uzupurēšanās sapratnes vārdā], jo tā mūsdienās ir pārāk cieši saistīta ar cilvēkēdāju morāli [jeb, citiem vārdiem sakot, uzupurēties un adot pēdējo aicina galēji amorāli personāži ar cilvēkēdāju morāli].

Vai eksistē kādi citi scenāriji, kuri ļauj izveidot stabilas attiecības starp Krieviju un Rietumvalstīm un tādējādi atsiet pasaules globālo problēmu mezglus, kuri savelkas arvien ciešāk un ciešāk? Tādi scenāriji ir.

Scenārijs Nr2 paredz pārvarēt galveno strupceļu attiecībās satrp Krieviju un Rietumvalstīm. Šī strupceļa pamatā ir Rietumvalstu vēlme traktēt formāli to, kas notika 1991.gadā. Tikai tāds formāls traktējums ļauj Rietumvalstīm saukt Krimas pievienošanu Krievijai par aneksiju. Un otrādi, atzīt, ka Krimas pievienošana Krievijai nav aneksija, var tikai tad, ja veic dziļu 1991.gada notikumu starptautisku revīziju. Nevar mēģināt kaut ko sarunāt ar Krieviju, atbraukt, lai mīkstinātu attiecības un visu laiku runāt par “Krimas aneksiju”, par “noziedzīgu Krimas aneksiju” un tā tālāk. Tāpat kā nevar cerēt uz to, ka Krievija kaut kādā mērā piekāpsies Krimas jautājumā.

Tas nozīmē, ka ir jāpārskata 1991.gadā notikušais un ir jāatzīst, ka toreiz ar Krieviju un PSRS apgājās prettiesiski, politisko lietderību stādot augstāk par fundamentāliem tiesiskuma principiem, uzskatot, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šai ziņā no Rietumvalstu puses (attiecīgu personu ar attiecīgām pilnvarām puses) ir jāpaziņo: “Jā, mēs toreiz izrīkojāmies netaisnīgi un kļūdaini, pārkāpjot Helsinku vienošanās un daudz ko citu. Jā, mēs toreiz pieļāvām lielu kļūdu un tagad mēs to esam gatavi labot. Pie tam nevis klusiņām, bet gan atklāti un tiesiski, balstoties vai nu uz ANO lēmumu vai arī uz starptautiskas konferences lēmumu ar attiecīgām pilnvarām un iespējām.” Ja tas tiks izdarīts, tad Krievijas attālināšanās no Rietumvalstīm var tikt pārvarēta bez konfliktiem. Tāds ir Scenārijs Nr2.

Rietumvalstīm ir jāsaprot ar ko tām draud Scenārija Nr1 realizēšana. Tām ir jāsaprot, ka visas Scenārija Nr1 realizēšanas izmaksas un sekas var tikt minimizētas vai pat novērstas tikai Scenārija Nr2 realizācijas gadījumā.

Ir arī Scenārijs Nr3, kura ietvaros Krievija un Rietumvalstis rīkosies savstarpējas nevienošanās apstākļos. Krievijai klusiņām, tā lai neviens nedzird, tiks pačukstēts: “Atvaino, mēs visu saprotam. Mēs pēc būtības pievērsim acis uz tādām un šitādām Tavām darbībām. Bet saproti arī mūs. Mēs taču nevaram atzīt, ka esam sagāzuši podus, uzsākot auksto karu, piesolot Tev mieru apmaiņā pret piekāpšanos un pēc tam, izmantojām Tavu piekāpšanos, lai pārvērstu to Tavā likvidācijā. Un kā vispār tagad to var izlabot? Tā, ka Tu droši radi savu pasauli, bet mēs tikai mazliet tam pretosimies, skata pēc, bet patiesībā piespēlēsim Tev.” Scenārijs Nr3 nav stratēģisks, jo tas agri vai vēlu pāries uz kādu no citiem scenārijiem.

Scenārijs Nr4. Krievijas sadalīšanas veicināšana, izmantojot visus instrumentus, tai skaitā arī lokālos karus. Galvenais no šiem kariem, protams, ir pilnvērtīgs karš ar Ukrainu, kuru Krievijai visu laiku grib uzspiest. Bet, ja ar šo karu nepietiks Krievijas sadalīšanai, tad tai uzspiedīs vēl kādu citu vai citus karus.

Scenārijs Nr5. Kodolkarš ar Krieviju. Es [viens no autoratīvākajiem Krievijas politologiem un analītiskā centra vadītājs] zinu, ka Rietumvalstīs ir spēki, kuri grib realizēt šo scenāriju līdz tam laikam, kad tiks realizēts Scenārijs Nr1. [Un kas, kodolkara pret Krieviju gadījumā, paliks pāri no Latvijas?!]

Šis memorandums, kurš ir atvērts apspriešanai, ir adresēts visiem, kurus satrauc situācija Krievijā un pasaulē. Es aicinu visas pasaules intelektuāļus būt atbildīgiem un dot savu ieguldījumu pašreizējās stratēģiskās nenoteiktības pārvarēšanā.

Sergejs Kurginjans
/29.05.2015/

Avots:
http://www.regnum.ru/news/polit/1928731.html

Šis ieraksts tika publicēts Aktualitātes, Prakse, Teorētiskas pārdomas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s