Korejas krīze (karš) – aukstā kara sākums Austrumāzijā


00447_Korejas_kars_d

Korejas krīze – 1950.-1953. gadu karš Korejas pussalā, – ir pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc II Pasaules kara, kurš ievadīja t.s. “auksto karu” un kura sekas jūtamas vēl šobrīd.

Līdz 1945. gadam Koreja bija Ķīnas impērijas satelītvalsts, kura pēc Krievijas/Japānas kara (1904-1905) bija koloniālā atkarībā no Japānas impērijas. 1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi 2. pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja ASV un PSRS. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu. Jau 1945. gada 27. decembrī Maskavā noritēja PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministru apspriede, kurā paredzēja atjaunot Korejas valstiskumu: “1. Ar mērķi atjaunot Koreju kā neatkarīgu valsti, radīt apstākļus tās demokrātiskai atjaunotnei un likvidēt ilgstošās Japānas kundzības sekas, Korejā tiek izveidota Korejas Pagaidu Demokrātiskā Valdība… 2. Lai palīdzētu izveidot Korejas Pagaidu valdību un veiktu atbilstošus priekšdarbus, jārada kopīgu Komisiju… Izstrādājot savus priekšlikumus, komisijai jākonsultējas ar korejiešu demokrātiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Komisijas rekomendācijas, līdz galīgo lēmumu pieņems kopīgajā Komisijā pārstāvētās abas valdības, jānodod izskatīšanai ASV PSRS, Apvienotās karalistes un Ķīnas valdībām izskatīšanai…” [“Pravda”, 1945.g. 28. dec.]

Taču šis lēmums (tāpat kā Vācijas gadījumā) tā arī palika projekta līmenī, jo attiecības starp PSRS un Rietumu lielvalstīm sāka strauji pasliktināties. 1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles pēc ASV iniciatīvas izveidotas ANO komisijas uzraudzībā (par spīti PSRS protestam) notika vēlēšanas un izveidota Korejas republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs Li Sin Mans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko, protams, nu nekādi nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja rūpnieciski attīstītos pussalas ziemeļus, dienviddaļā organizētajās vēlēšanās nepiedalījās) un PSRS. Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo, 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī pasludināja Korejas tautas demokrātisko republiku (KTDR) ar Kim Ir Senu (1912-1994) vadībā.

Šādā veidā notika juridiska Korejas sašķelšana divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses “seperātismu”.

Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas pēc Augstākās tautas sapulces lūguma tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. Ne viena, ne otra lielvalsts neizrādīja īpašu interesi par šo ekonomiski atpalikušo pasaules nostūri; tām bija pietiekami daudz rūpju, strīdoties par centrālās un Austrumeiropas valstu pēckara iekārtojumu. Ekonomiski ārkārtīgi novājinātā PSRS savā Tālo Austrumu ārpolitikā vairāk koncentrējās uz notikumiem Ķīnā, kamēr ASV bija aizņemtas, nostiprinoties Japānā.

Kaut arī Ziemeļkoreja visiem spēkiem centās gūt PSRS atbalstu saviem pussalas apvienošanas plāniem, kā arī oficiāli kļūt par tās satelītu, Maskava neizrādīja nekādu īpašu interesi par šo mazo pierobežas valstiņu (Staļins, mums nezināmu iemeslu dēļ necieta korejiešus, un pirmskara masu represijās PSRS dzīvojošie korejieši tika represēti ne pēc šķiriskās, bet pēc nacionālās piederības). 1948. gada 13. oktobrī, apsveikuma telegrammā sakarā ar KTDR dibināšanu, J.Staļins vairāk nekā atturīgi novēlēja tās valdībai “panākumus nacionālās atdzimšanas un demkrātiskās attīstības ceļā”, ne ar vārdu nepieminot iespējamās abu valstu attiecības nākotnē. [Orlovs, 123.lpp.] Kim Ir Sens tikai pēc vairāku mēnešu izmisīgiem lūgumiem saņēma Maskavas akceptu viņa vizītei, kas noritēja no 5. līdz 18. martam. Tika noslēgta virkne vienošanos par ekonomisko sadarbību, taču nekādu īpašu politisko atbalstu saviem plāniem Kim Ir Sens nesagaidīja: Staļins viņam konkrēti paziņoja, ka “tauta ir nogurusi no kara, tai nepieciešama atelpa un jaunu karu viņš neatbalstīs”. 1949. gada 24. septembrī, izskatot VKP CK politbirojā Korejas jautājumu tika nolemts, ka “KTDR iebrukums dienvidos ir nelietderīgs un nav atbalstāms”. [Voroncovs, 20.lpp.]

Līdzīgi notikumi ritēja Dienvidkorejā, kur ASV padomnieki gan palīdzēja Li Sin Manam organizēt valsts un militārās struktūras, tika noslēgti virkne ekonomiskās sadarbības līgumu, kuru mērķis bija Dienvidkorejas tautsaimniecības atjaunošana, taču oficiālā līmenī valsts departaments neizrādīja nekādu interesi par šo savu “pundursabiedroto”.

Taču situācija Tālajos Austrumos sāka mainīties, kad 1949. gada rudenī Ķīnas pilsoņu karā uzvarēja komunisti un proklamēja Ķīnas Tautas republiku. 1950. gada februārī ĶTR parakstīja ar PSRS līgumu par Draudzību un savstarpējo palīdzību. Stabila Ķīna, kas nostājusies uz marksismā balstīta attīstības ceļa, izmainīja perspektīvo spēku samēru Klusā okeāna rietumdaļā un tikai ar šo brīdi ASV pakāpeniski sāka izrādīt par Korejas pussalu lielāku interesi.

1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk – abas puses neslēpa, ka uzskata sevi par vienīgo legālo Korejas valdību, un pussala jāapvieno ar spēku, jo sarunas nav perspektīvas (iespējams, ka gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja apzināti gāja uz konfliktu, katra cerot, ka reālas karadarbības gadījumā to lielie aizbildņi sāks pievērst tām vairāk uzmanības vai pat paši iesaistīsies pārmaiņās).

Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, kļuva biežāki robežincidenti. Oktobrī Dienvidkorejas prezidents Li Sin Mans, uzstājoties amerikāņu jūrnieku auditorijas priekšā Inčhonā neslēpa, ka “ja mums šo problēmu nāksies risināt kara laukā, mēs darīsim visu, kas iespējams”. 30. decembra preses konferencē viņš jau konkrētāk izteicās, ka “mums pašiem ar saviem spēkiem jāapvieno Korejas ziemeļus un dienvidus”. 1950. gada 9. februārī Dienvidkorejas aizsardzības ministrs paziņoja, ka “mēs esam kaujas gatavībā atgūt zaudētās teritorijas un gaidām tikai pavēli”. 1. martā, uzstājoties mītiņā Seulā, Li Sin Mans brīdināja: “Korejas apvienošanas stunda tuvojas”. [Orlovs, 123.lpp.]

Šos Dienvidkorejas centienus vārdos atbalstīja arī ASV vidējā ešelona politiķi. ASV sūtnis Dž. Mučo atzina, ka “tuvojas brīdis, kad sāksies vispārējs uzbrukums uz ziemeļiem no 38. paralēles”. Bet galvenais ASV kara padomnieks Dienvidkorejā ģenerālis V. Robertss 1950. gada janvārī, tiekoties ar šīs valstiņas ministru kabineta locekļiem, neslēpa, ka “karu sāksim mēs”, taču izteicās, ka “nepieciešams atrast iemeslu uzbrukumam, lai tam būtu pamatots attaisnojums”. [Orlovs, 123.lpp.]

Arī ziemeļos no 38. paralēles tika kalti pussalas apvienšanas plāni, taču, atšķirībā no Dienvidkorejas, Ziemeļkoreja nenāca klajā ar kareivīgiem paziņojumiem, bet gan aktīvi kopš 1949. gada iepirka bruņojumu (Ziemeļkorejas bruņoto spēku kodolu veidoja 14000 korejiešu komunistu, kuri bija guvuši reālu kaujas pieredzi Ķīnas pilsoņu karā no 1946. līdz 1949. gadam). Paralēli Pjenhana nemitīgi zondēja iespējas gūt PSRS atbalstu militārā pussalas apvienošanā. 1950. gada 19.janvārī PSRS sūtnis Pjenhanā T. F. Štikovs ziņoja uz Maskavu: “Vakar Ķīnas TR vēstniecībā sakarā ar sūtņa aizbraukšanu notika pieņemšana. Tās laikā Kim Ir Sens teica man sekojošo: tagad, kad Ķīnas atbrīvošana ir notikusi, aktuāla ir Korejas atbrīvošana. … Ja Li Sin Mans uzbruks, nāksies pāriet pretuzbrukumā, taču Li Sin Mans neuzbrūk… Tāpēc viņam, t.i. Kim Ir Senam, vajadzētu tikties ar Staļinu un lūgt atļauju atbrīvot Dienvidkoreju. …” [Orlovs, 124.lpp.]

Staļins nesteidzās atbildēt. Savstarpēji caur telegrāfu gan konsultējās ar Ķīnas vadītāju Mao Dzedunu (1893-1976), taču   bija visai atturīgs izteikumos par šo projektu. Tikai 30. janvārī Pjenhanā pienāca telegramma no Maskavas: “19. janvāra ziņojumu saņēmu. Tik lielam pasākumam vajag nopietni sagatavoties. Visu jāorganizē tā, lai būtu pēc iespējas mazāk riska. Gatavs tikties…”. [Orlovs, 124.lpp.] Pjenhanā to uztvēra kā zaļās gaismas ieslēgšanu. Pēc vēl vienas konsultācijas ar Pekinu 9. februārī Staļins piekrita Kim Ir Sena aktivitātēm militārā ceļā apvienot valsti, tomēr norādot, ka PSRS neiejauksies un Ziemeļkorejai viss operācijas smagums un atbildība jāuzņemas pašai. Tūlīt pēc tam sākās tanku, artilērijas, strēlnieku ieroču, munīcijas, medikamentu un naftas piegādes no PSRS (līdz tam, atšķirībā no ASV piegādēm Dienvidkorejai, PSRS nemēģināja apbruņot Ziemeļkoreju).

Taču arī tad Staļins vēl šaubījās, jo visai pamatoti bažījās par iespējamo ASV iejaukšanos – Savienotās Valstis tajā brīdī aktīvi nostiprināja 2. Pasaules kara rezultātā iegūtās pozīcijas un savu militāro klātbūtni gan Eiropā, gan Tālajos Austrumos. Tas draudēja ar abu lielvalstu globālu sadursmi, bet Koreja nebija šāda konflikta vērta (bez tam ASV militārais un ekonomiskais potenciāls ievērojami pārsniedza ekonomiski novājinātās PSRS iespējas). Tāpēc bija jādistancējas no situācijas Korejā, uzsverot šī konflikta lokālo, iekšējo raksturu.

Ņemot vērā Li Sin Mana režīma nepopularitāti Dienvidkorejā, PSRS militārie speciālisti paredzēja Ziemeļkorejas strauju militāru uzvaru vēl pirms ASV paspētu iejaukties (bez tam Kremlī domāja, ka ja PSRS un Ķīna tieši neatbalstīs Ziemeļkoreju, tad arī ASV aprobežosies ar līdzīgiem soļiem, t.i. atbalstīs Dienvidkorejas režīmu tikai ar politiskām deklarācijām, militārajām konsultācijām un bruņojuma piegādēm). Tāpēc PSRS bija noskaņota pret pasākumu visumā pozitīvi, ar nosacījumu, ka tas izdosies un ārvalstis neiejauksies. [Orlovs, 124.lpp.]

Arī ASV oficiāli paustais viedoklis ļāva domāt, ka Koreja neietilpst to stratēģiskajās prioritātēs Tālajos Austrumos. Tā ASV valsts sekretārs D.Ačesons 1950. gada 12. janvārī paziņoja, ka Dienvidkoreja neietilpst ASV Klusā okeāna “aizsardzības perimetrā”. Augstākā līmenī ASV politiķi vispār neparedzēja šādu karadarbību jeb, pareizāk sakot, paredzēja savos stratēģiskajos plānos tikai divas militāra konflikta iespējas: negaidītu padomju uzbrukumu Ziemeļamerikai, vai plaša mēroga padomju armijas uzbrukumu Rietumeiropā. Lokālas karadarbības iespēja netika pat apspriesta. 1949. gada martā ASV bruņoto spēku komandieris Klusā okeāna reģionā ģenerālis Duglass Makarturs definēja ASV interešu sfēru robežu: “…Mūsu aizsardzības līnija iet pa salu ķēdi, kas ietver Āzijas piekrasti. Tā sākas Filipīnās, turpinās caur Rjukju arhipelāgu, ietverot tā galveno bastionu Okinavu. Tad tā izliecas un iet caur Japānu un Aleutu salām pie Aļaskas.” Valsts sekretārs Dins Ačesons savā runā Nacionālajā preses klubā 1950. gada 12. janvārī ne tikai apstiprināja, ka Koreja neietilpst ASV interešu sfērā, bet arī atteicās dot kaut jebkādas garantijas teritorijām, kuras atrodas Āzijas kontinentā: “Kas attiecas uz citu Klusā okeāna baseina teritoriju militāro drošību, tad ir skaidrs, ka neviens nevar šīm teritorijām garantēt aizsardzību pret militāru uzbrukumu. Vienlaicīgi ir jāsaprot, ka šādas garantijas praktisko attiecību ietvaros nav pamatotas un nav saprātīgas.” [Kisindžers, 428.lpp.]

Taču komunistiskā bloka līderi nezināja par kādu citu visai svarīgu stratēģisku ASV administrācijas lēmumu, kas tika pieņemts 1950. gada martā – t.s. Nacionālās drošības padomes direktīvu SNB-68, kurā tika rekomendēts apturēt jebkādas komunistu aktivitātes jebkurā zemeslodes reģionā (t.s. “bremzēšanas” politika). Tajā bija norādīts, ka PSRS grasās izplatīt savu ietekmi nevis ar totāla uzbrukuma, bet gan ar “lokālu agresiju” palīdzību, un ASV varot tikt ievilktas “pārāk novēlotas un neizšķirošas rīcības apburtajā lokā”, kas pamazām liktu “zaudēt savas pozīcijas”. Tāpēc ASV jābūt gatavām apturēt PSRS spiedienu jebkurā zemeslodes punktā, nešķirojot “dzīvībai svarīgas un perifēras intereses”. 1950. gada 30. septembrī prezidents Trumens oficiāli apstiprināja šo direktīvu, kas kardināli mainīja ASV pozīciju Korejas jautājumā. [Orlovs, 124.-125.lpp.]

Taču šai “bremzēšanas” politikai bija viens mīnuss – tā paredzēja, ka pretējā bloka izaicinājums būs liela mēroga, tiešs un konkrēts, līdzīgi kā kara laikā. Pie tam izaicinājumam jānāk noteikti Eiropā, visticamāk, ka Vidusjūras reģionā (Balkānos). Tāpēc arī tika izveidots NATO. Kā ASV taktiskie sabiedrotie ekonomiski un militāri tika piesaistītas Grieķija un Turcija. Lokālu konfliktu iespējamība (it sevišķi citos zemeslodes reģionos), galvenajiem spēkiem neiejaucoties, netika paredzēta. [Kisindžers, 427.lpp.]

Līdz ar to Korejas kara cēlonis bija dubults pārpratums: komunistiskais bloks, analizējot iespējamo ASV politisko interešu analīzi, nolēma, ka tās tieši neiejauksies konfliktā, ja tajā tieši neiejauksies PSRS. Likās maz ticams, ka ASV sarosīsies un uzsāks konkrētu karadarbību Korejā tieši tagad, kad praktiski visa Austrumāzijas kontinentālā daļa jau ietilpa komunistiskajā blokā, bet iekšējā opozīcija Kongresā pieprasīja armijas demobilizāciju un neiejaukšanos vecās pasaules problēmās. Taču pretinieki nenovērtēja psiholoģisko faktoru – ASV jau tad jutās kā hegemons, un kā tiešu izaicinājumu uztvēra jebkuru mēģinājumu mainīt ietekmes sfēras. Pie tam amerikāņu psiholoģijai raksturīgais mesiānisms lika tiem uz daudziem jautājumiem raudzīties no ideoloģiskā (tā, ko viņi dēvē par “morāles vērtībām”), nevis no stratēģiskā aspekta.

Savukārt ASV krietni pārvērtēja PSRS ieinteresētību Korejā, uztverot Ziemeļkorejas gatavošanos karam kā tiešu PSRS iniciatīvu, lai izspiestu ASV no Klusā okeāna rietumdaļas. Tam par iemeslu kalpoja gan Berlīnes blokāde, gan valdības nomaiņa Čehoslovākijā, ko ASV uztvēra kā kontinentālas komunistiskās ekspansijas prelūdiju. Tā arī Korejas konflikts jau no pirmās dienas tika uztverts kā padomju/ķīniešu kopīgas stratēģijas pirmais solis komunisma ekspansijai Āzijā, un kā pretinieki tika uztvertas PSRS un Ķīna, nevis Ziemeļkoreja. Tāpēc ASV kļūdaini raudzījās uz šo konfliktu kā uz abu globālo ideoloģisko nometņu cīņu, kā uz globālu komunistu sazvērestību, ko diriģē no Maskavas, nevis kā uz divu pussalas valstiņu konfliktu. [Kisindžers, 430.-435.lpp.] Tāpēc ASV gan iejaucās Korejas pussalas konfliktā pašas gan, pretēji Maskavas plāniem, iesaistīja karā arī PSRS un Ķīnu.

1950. gada 8. aprīlī, Kim Ir Sens, Pak Hen Ens (ārlietu ministrs) un Štikovs slepeni ieradās Maskavā, lai pārliecinātu Staļinu, ka Koreju var viegli apvienot ar straujas militāras operācijas palīdzību: tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki pāries 38. paralēli, tur sāksies plaša tautas sacešanās pret Li Sin Mana režīmu. Taču Staļins vēl joprojām šaubījās. 14. maijā viņš nosūtīja Mao Dzedunam telegrammu, ka sakarā ar izmaiņām starptautiskajā situācijā, Maskava neiebilst pret Korejas apvienošanu, taču “jautājumu galīgi jāizlemj korejiešu un ķīniešu biedriem kopā, bet gadījumā, ja ķīniešu biedri nepiekritīs, jautājumu jāatliek uz vēlāku laiku”. [Orlovs, 125.lpp.]

20. jūnijā Štikovs atsūtīja Staļinam telegrammu: “Kim Ir Sens lika nodot: uzbrukumam un desantam nepieciešami karakuģi. Divi kuģi esot, bet ekipāžas vēl nav apmācītas. Tāpēc lūdz desmit padomju militāros padomniekus uz kuģiem.” 22. jūnijā saņemtā atbildes telegramma (parakstījis A.Gromiko) bija lakoniska: “Lūgumu noraidām. Tas dotu iemeslu [amerikāņiem] iejaukties.” [Orlovs, 126.lpp.]

Aktivizējās ar ASV. Jūnija vidū Seulā ieradās valsts departamenta padomnieks Dž. F. Dalless, kurš inspicēja Dienvidkorejas bruņotos spēkus to koncentrēšanās rajonā diezgan skeptiski raudzījās uz vietējo politiķu kareivīgajiem paziņojumiem, taču atzina, ka, ja Dienvidkorejas armijai izdosies noturēties kaut vai divas nedēļas pēc karadarbības sākšanās, “viss noritēs gludi”. [Orlovs, 125.lpp.] Ja ņem vērā, ka Japānā bija dislocēti ievērojami ASV okupācijas spēki, bet viss norādīja, ka ne PSRS, ne Ķīna netaisās tieši iejaukties Korejas jautājumā (PSRS Tālajos Austrumos bija visai minimāli militārie spēki, bet praktiski visas kaujasspējīgās Ķīnas vienības bija koncentrētas dienvidos pie Formozas, t.i. Taivanas), Dallesa secinājumiem bija pamats.

1950. gada 25. jūnijā rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki (KTA – Korejas Tautas armija) izvērsa uzbrukumu, Ki Ir Sens lūdza nosūtīt padomju militāros padomniekus tieši uz frontes daļām, ko Štikovs apsolīja nokārtot. Tomēr no Maskavas viņš saņēma guži pretēja rakstura telegrammu: “Kā redzam, Jūs izturieties galīgi aplam, apsolot korejiešiem dot padomniekus, bet nekonsultējoties ar mums. Jums jāatceras, ka esat PSRS, nevis Korejas pārstāvis! Mūsu padomnieki var atrasties tikai frontes štābā, pie tam tērptiem civilā un kā “Pravda” korespondentiem. Jūs personīgi atbildat padomju valdības priekšā, lai neviens no viņiem nekristu gūstā.” Visi padomnieki, kuri atradās tieši KTA pulkos un bataljonos, tika atsaukti. Padomju karakuģiem, kuri 26. jūnijā bija izgājuši jūrā no bāzes Dailjaņas ostā, Ķīnā, tika pavēlēts “nekavējoties atgriesties aizsardzības līnijā”. Kad 27. jūnijā Ziemeļkorejas karaspēks ieņēma Seulu, un galvenais militārais konsultants ģenerālis Vasiļjevs prasīja atļauju doties uz frontes štābu, lai palīdzētu karaspēka komandēšanā, viņam to aizliedza. [Orlovs, 126.lpp.]

Taču Maskavas centieni neizprovocēt Vašingtonu bija lieki. Kā norāda Kisindžers, ASV administrācijai raksturīgi “raudzīties uz diplomātiju un stratēģiju kā uz divām savstarpēji nesaistītām sfērām”, t.i. oficiāli paust vienu viedokli, taču reāli rīkoties citādi, neizslēdzot pat pretēju rīcību oficiāli paustajam. [Kisindžers, 432.lpp.] Principā jau no pirmās karadarbības dienas ASV flote un gaisa spēki iesaistījās Dienvidkorejas pusē (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. (Interesanti, ka šāda Trumena rīcība bija klajš ASV konstitūcijas pārkāpums, jo, saskaņā ar to, ASV var iesaistīties karadarbībā ārpus Amerikas kontinenta tikai ar Kongresa sankciju. Prezidentam ir tiesības bez Kongresa sankcijas dot armijai pavēli uzsākt karadarbību tikai gadījumā, kad tieši apdraudēta ASV teritorija.)

Vienlaicīgi ASV paplašināja konflikta robežas, nosūtot savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas) šaurumā, un iejaucoties Ķīnas pilsoņu karā gomindaniešu pusē un klaji nostājoties pret jauno Ķīnu. Tāpat strauji tika palielināta militārā palīdzība Francijai, kura Indoķīnā (Vjetnamā) apkaroja komunistiskos partizānus. Saprotams, ka pisoņu karā izpostītā, taču impēriskās ambīcijas saglabājusī Ķīna to uztvēra kā klaju agresiju un draudus savai suverenitātei. Līdz ar to Ķīna, kuras uzmanība līdz tam bija koncentrēta tikai uz valsts apvienošanu un Taivanā patvērušos separātistu apkarošanu, 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju (tās tehniskais nodrošinājums gan bija minimāls – praktiski tikai ar novecojušiem strēlnieku ieročiem bruņotas kājnieku daļas). Tāpat Ķīna koriģēja savu ārpolitiku, un sāka militāri atbalstīt vjetnamiešu komunistus, lai gan līdz tam, pateicoties visai senajai ķīniešu un vjetnamiešu savstarpējai etniskai nepatikai, sadarbība ķīniešu un vjetnamiešu komunistu starpā bija minimāla.

Protams, ka negaidīta trešās puses tieša militāra iejaukšanās Korejas pussalas konfliktā izsauca pārsteiguma pilnu sašutumu komunistiskajā blokā un neizpratni neitrālajās valstīs.

6. jūlijā PSRS iesniedza ASV protesta notu: “…Korejas blokāde ir jauns agresijas akts. Šī blokāde, tāpat kā visa Savienoto Valstu intervence Korejā, nav savienojama ar Apviento Nāciju principiem. Sakarā ar visu iepriekšminēto Padomju valdība uzskatīs Savienoto Valstu valdību par atbildīgu par visām šī akta sekām un zaudējumiem, ko tas nodarīs Padomju Savienības interesēm sakarā ar iepriekšpieminēto blokādi.” [“Pravda”, 1950.g. 7.jūl.] Lai padarītu savu iejaukšanos daudzmaz legālu, ASV 7. jūlijā sasauca ANO Drošības padomes sēdi, lai apspriestu Korejas jautājumu un legalizētu ASV darbību. Trumens, pamatojot ASV iesaistīšanos karadarbībā, izmantoja jau pārbaudīto Vilsona terminoloģiju, kur brīvība tiek pretstatīta diktatūrai, labais – ļaunajam utt. Tā kā PSRS pārstāvis ANO J.Maliks, atbilstoši Maskavas instrukcijām, demonstratīvi nepiedalījās Drošības padomes sēdēs (pieprasot, lai Ķīnu ANO pārstāvētu nevis pilsoņu karā sakautās gomiņdana valdības pārstāvis, bet gan jaunās ĶTR pārstāvis), un līdz ar to Maskava nevarēja izmantot savas veto tiesības. ASV radās iespēja iesniegt priekšlikumu un balsojot panākt, ka to bruņotie spēki tiek juridiski pārveidoti par “ANO spēkiem”: militārā iejaukšanās Korejas konfliktā pārtapa no vienas lielvalsts akcijas par vispasaules sabiedrības miera panākšanas misiju.

ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Pjenhana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija u.c.) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās. Taču sabiedroto procentuālais skaits bija tik niecīgs, ka militāras nozīmes tam nebija un vēstures literatūrā pieņemts spriest tikai par “ASV karaspēku”.

Kaut arī ASV karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tā turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Pjenhanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie, un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Bez tam, Ziemeļkorejas bruņoto spēku īslaicīgos panākumos ASV bija absolūts pārākums gaisā: jau no konflikta pirmajām dienām karadarbībā piedalījās 44 V gaisa armijas eskadras (657 kaujas lidmašīnas: taktiskie bumbvedēji B-26, stratēģiskie bumbvedēji B-29, iznīcinātāji, taktiskie iznīcinātāji P-47 un P-51, reaktīvie taktiskie iznīcinātāji F-80 un F-84, kā arī izlūklidmašīnas). Jau pirmajās karadarbības nedēļās no gaisa tika sabombardēti Pjenhanas apkaimē izvietotie bāzes aerodromi, un praktiski iznīcināta visa Ziemeļkorejas aviācija (kas sastāvēja no diviem desmitiem jau novecojušiem padomju iznīcinātājiem Jak-7, La-9 un triecienlidmašīnām Il-10). Līdz ar to Ziemeļkorejas Gaisa spēki vairs sastāvēja no dažiem desmitiem zenītiekārtu, un nespēja traucēt amerikāņu kundzībai gaisā. Palikuši bez pieseguma gaisā, Ziemeļkorejas sauszemes spēki bija pilnīgi neaizsargāti pret pretinieku iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumiem, kas pārvērta to fortifikācjas būves un komunikācijas lūžņu kaudzē. [Orlovs, 129.-130.lpp.] Savukārt ASV sauszemes spēki, iesprostoti šaurajā placdarmā, bija palikuši bez manevra iespējām.

00447_Korejas_kars_karte

15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), Makarturs panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. [Orlovs, 127.lpp.]

Šī uzvara ārkārtīgi ietekmēja tālāko kara gaitu. Ja ASV bija ieinteresētas apvienot konflikta militāros mērķus ar politiskajiem mērķiem, bija pienācis īstais brīdis. Bija trīs iespējas. Pirmkārt, varēja apstāties pie 38. paralēles un atjaunot pirmskara status quo (ar gandarījuma apziņu, ka Ziemeļkoreja ir pārmācīta, tās ambīcijas apslāpētas, taisnīgums atjaunots), kā tas tika formulēts ANO prasībās. Otrkārt, varēja turpināt uzbrukumu, okupēt visu Ziemeļkoreju un iekļaut to Dienvidkorejā, t.i. militārā ceļā apvienot pussalu vienā valstī ar galvaspilsētu Seulā, kā to vēlējās armija un Dienvidkorejas valdība. Treškārt, varēja iet vidusceļu starp abiem šiem variantiem: turpināt uzbrukumu, bet apstāties pussalas šaurākajā vietā, apmēram 100 km no Ķīnas robežas. Rezultātā 90% pussalas iedzīvotāju atrastos Dienvidkorejā, robeža būtu maksimāli īsa un izdevīga aizsardzībai, netiktu mests izaicinājums Ķīnai, apdraudot tās robežas, Ziemeļkoreja tiktu saglabāta kā nekaitīga pundurvalstiņa, kurai agri vai vēlu nāksies apvienoties ar pārējo pussalu.

Savienotās valstis, redzot ka Ziemeļkoreja ir militāri sakauta, bet ne PSRS, ne Ķīna tieši iejaukties nevēlas, izvēlējās otro variantu – pilnībā okupēt Ziemeļkoreju un likvidēt to kā suverēnu valsti. ANO V sesijā tika panākts akcepts pāriet 38. paralēli un virzīties tālāk uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza šo robežu un jau pēc dažām dienām turpināja uzbrukumu.

Tā bija stratēģiska kļūda: lai cik vienaldzīgs gan Maskavai, gan Pekinai būtu Ziemeļkorejas liktenis, tās ne viena, ne otra nevarēja pieļaut tiešu sauszemes robežas saskari ar ASV bruņotajiem spēkiem. Bez tam nemaz netika ņemts vērā psiholoģiskais faktors, jeb ķīniešu “vēsturiskais” domāšanas veids. Amerikāņu karavīri virzījās tieši pa to pašu ceļu, pa kuru pirms 30 gadiem bija gājuši Japānas armija, lai iekarotu Mandžūriju… Netika ņemta vērā jau daudzus gadsimtus pastāvošā Ķīnas ārpolitikas doktrīnas tēze: “Koreja ir plakstiņš, kas sargā Ķīnas aci”. Taču, juzdamies pilnīgi situācijas noteicēji, amerikāņi ņēma vērā tikai reālo spēku samēru, nevis tādus niekus kā “mistiskā aziātu domāšana”…

28. septembrī Korejas Darba partijas politbirojs nolēma lūgt PSRS un Ķīnai tiešu militāro palīdzību. Kim Ir Sens un Pak Hen Jens sūtīja gan uz Maskavu, gan uz Pekinu lūgumu pēc palīdzības. 1. oktobra telegramma bija vēl konkrētāka: “… Ja pretinieks forsēs uzbrukuma operācijas Ziemeļkorejā, mēs vairs nespēsim paši saviem spēkiem to apturēt. … tikko pretinieks pāries 38. paralēli, mums nepieciešama tieša militāra palīdzība… Ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz palīdzat mums veidot Ķīnā un citās tautas demokrātijas valstīs starptautiskas brīvprātīgo daļas, lai tās militāri palīdzētu mūsu cīņā.” [Orlovs, 127.lpp.]

Gan Maskavai, gan Pekinai bija jāizlemj ko darīt. No vienas puses, no ģeopolitiskās stratēģijas viedokļa nedrīkstēja pieļaut, ka amerikāņi pilnībā okupē pussalu, iznīcina draudzīgu valsti un militāri nostiprinās uz robežas; no otras puses ne PSRS, ne Ķīna nevēlējās iesaistīties karā.

Trumens, dodot pavēli virzīties uz ziemeļiem, apgalvoja, ka: “Vienīgais mūsu mērķis, atrodoties Korejā, ir miera un neatkarības nodrošināšana. Mūsu karaspēks tur atradīsies tikai tik ilgi, cik būs nepieciešams Apvienotajām Nācijām šī mērķa īstenošanai. Mēs nevēlamies teritoriālus ieguvumus vai privilēģijas ne Korejā, ne kur citur.” [Kisindžers, 434.lpp.] Taču skaidrs, ka Mao Dzeduns, redzot ASV militāro atbalstu Taivanas seperātistiem, uztvēra šādus ASV administrācijas paziņojumus kā melīgu retoriku, kurai nav nekā kopīga ar patiesajiem mērķiem un kas domāta tikai pozitīvas sabiedriskās domas veidošanai.

Līdz tam Ķīnas valdība nepieļāva domu par tiešu konfrontāciju un militāru palīdzību Ziemeļkorejai, kaut arī ASV aktivitātes jau visai konkrēti to apdraudēja (VII flote Taivanas šaurumā; Korejas pussala, kas tradicionāli uzskatīta par Ķīnas ietekmes sfēru). Taču tagad Pekinai nācās pārskatīt savu pozīciju. Naktī no 1. uz 2. oktobri Mao Dzeduns sasauca ĶKP CK Sekretariāta sapulci, taču tā arī nespēja vienoties par iejaukšanos konfliktā. Tika nolemts nākošajā dienā sasaukt paplašināto CK Sekretariāta sapulci, ietverot arī armijas vadību (reizē tika dota pavēle ziemeļaustrumos dislocētajām karaspēka daļām būt kaujas gatavībā). 1950. gada 2. oktobra sapulcē Mao Dzeduns uzstāja par karaspēka nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, taču Sekretariāta vairākums viņu neatbalstīja. Tika nolemts turpināt jautājuma apspriešanu 4. oktobra paplašinātajā politbiroja sēdē (kurā Mao izdevās pārliecināt par šādas rīcības nepieciešamību lielāko politbiroja locekļu daļu, un tika nolemts pēc 15. oktobra gatavot “brīvprātīgo” vienību nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, “ja ASV karaspēks pāries 38. paralēli”).

2. oktobrī MaoDzeduns nosūtīja Staļinam telegrammu: “… Mēs sākotnēji plānojām nosūtīt pāris brīvprātīgo divizijas uz Ziemeļkoreju, lai palīdzētu korejiešu biedriem, kad pretinieks pāries 38. paralēli. Taču, rūpīgi apdomājot, tagad uzskatām, ka šāda rīcība var izsaukt ļoti nopietnas sekas. Pirmkārt, ar dažām divizijām ļoti grūti atrisināt Korejas jautājumu (mūsu bruņotie spēki ir ļoti slikti apbruņoti un nav nekādas pārliecības par panākumiem militārā operācijā pret amerikāņu karaspēku) un pretinieks var piespiest mūs atkāpties. Otrkārt, visticamāk, ka tas izsauks atklātu ASV un Ķīnas TR konfliktu, kā rezultātā karadarbībā var tikt iesaistīta arī PSRS, kas ievērojami paplašinās konflikta mērogus. Daudzi biedri no ĶKP CK uzskata, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Protams, nesūtīt karaspēku palīgā būtu ļoti slikti mūsu korejiešu biedriem, kuri šobrīd ir ļoti grūtā situācijā, un mēs par viņiem ļoti uztraucamies. Savukārt, ja mēs sūtam dažas divizijas, bet pretinieks piespiež mūs atkāpties, tad tā būs atklāta sadursme starp ASV un Ķīnu, un viss mūsu mierīgas valsts jauncelsmes plāns būs apdraudēts, bet valstī daudzi būs neapmierināti (kara cirstās brūces vēl nav sadzijušas, un mums ļoti nepieciešams miers). Tāpēc laikam labāk tagad paciesties un nogaidīt. Karaspēku nesūtīt, bet gan aktīvi gatavot mūsu spēkus izdevīgākam brīdim konfliktā ar pretinieku. Savukārt Koreja, ciešot pagaidu sakāvi, mainīs cīņas formu un pāries uz partizānu karu. Mēs sasaucam CK apspriedi, kurā piedalīsies vadošie biedri no dažādiem CK birojiem, tā kā galīgais lēmums vēl nav pieņemts. Šī ir tikai ievadtelegramma un mēs vēlamies ar Jums to visu apspriest. Ja esat ar mieru, mēs esam gatavi nekavējoties sūtīt biedrus Čžou Eņlaju un Liņ Bjao ar lidmašīnu uz Jūsu atpūtas vietu, lai apspriestu situāciju Ķīnā un Korejā.” [Voroncovs, 17.-18.lpp.]

5. oktobrī Staļins atsūtīja Mao Dzedunam telegrammu: “… ASV tikai prestiža dēļ vien var iesaistīties lielā karā; līdz ar to karā tiks iesaistīta arī Ķīna un, līdz ar to, arī PSRS, kuru ar Ķīnu saista savstarpējās palīdzības līgums. Vai no tā ir jābaidās? Manuprāt nav, jo kopā mēs būsim stiprāki, nekā ASV un Lielbritānija, bet pārējās Eiropas kapitālistiskās valstis bez Vācijas, kura šobrīd nevar palīdzēt ASV, militārā ziņā nav vērā ņemamas. Ja karš neizbēgams, tad lai tas sākas tagad, nevis pēc pāris gadiem, kad Japānas militārisms būs atjaunots kā ASV sabiedrotais. …” [Orlovs, 128.lpp.]

Tomēr beigās Pekinai nācās vienai pašai pieņemt lēmumu, jo Maskava atkal sāka svārstīties, mainīja savu nostāju jautājumā, atsakoties tieši iejaukties konfliktā. Staļins kā maksimālo palīdzību piedāvāja bruņojuma piegādes (gan par samaksu, kas lika pamatakmeni vēlākajam Ķīnas/PSRS naidīgumam), taču neiebilda pret Ķīnas līdzdalību karadarbībā (kas ekonomiski un politiski piesaistītu to, padarītu atkarīgu no PSRS). 8. oktobrī uz Čžou Eņlana jautājumu par Ķīnas objektu gaisa aizsegu, Staļins minstinoties atbildējis: “Ja Ķīnai ir grūtības, tad var taču nesūtīt karaspēku. Pat ja Ziemeļkoreja tiks zaudēta, sociālisms saglabāsies pie mums un saglabāsies Ķīnā.” Tā kā nākamajā dienā pēc “skumjās” Čžou Eņlana atgriešanās no Maskavas tika sasaukta ĶKP CK politbiroja sēde, kurā pieņēma oficiālu lēmumu: “neatkarīgi no tā, vai tiks nodrošināts padomju gaisa aizsegs vai nē, Ķīnas Tautas armija 19. oktobrī ieies Korejā”. [Voroncovs, 20.-21.lpp.] Tika nolemts, ka tiks ieņemts kalnu rajons starp Pjenhanu un Vonsanu un tad tiks gaidīts, vai amerikāņi mēģinās pārkāpt šo līniju, vai nē. [Orlovs, 128.lpp.]

Lēmums tika pieņemts par spīti “brīvprātīgo” korpusa pavēlnieka Pen Dehueja viedoklim, ka operāciju jāatliek līdz ziemai, jo ķīniešiem nebija ne aviācijas, ne artilērijas, bet amerikāņi pilnībā kontrolēja gaisa telpu. Šādu lēmumu noteica vairāki faktori: a) straujā ASV armijas virzīšanās uz ziemeļiem tieši draudēja ar tālāku uzbrukuma attīstību Ķīnas teritorijā, bez tam ASV jau parādīja sevi kā atklātu Ķīnas ienaidnieku, atklāti nostājoties pilsoņu karā sakauto gomiņdaniešu pusē; b) atšķirībā no Ziemeļkorejas Ķīnai bija konkrēts draudzības un savstarpējās palīdzības līgums (14.02.50.) ar PSRS, kas garantēja gadījumā, ja ASV iebruktu Ķīnā, jau konkrētu PSRS palīdzību, no kuras sniegšanas pēdējā nevarētu izvairīties; c) vērojot Ziemeļkorejas fantastiskos panākumus pār tehniski daudz pārāko pretinieku kara pirmajā mēnesī, varēja rasties cerība tomēr sakaut amerikāņus. Šādā gadījumā ievērojami nostiprinātos Ķīnas starptautiskā autoritāte un ietekme, tā kļūtu par dominējošo reģiona lielvalsti (bet Ķīna, vienalga kāds politisks spēks tajā pie varas, nekad nesamierinātos, ja tai šāds statuss nebūtu). Bez tam militāri panākumi mazinātu opozīcijas spēku politbirojā.

Tas viss lika Ķīnai pieņemt grūto lēmumu bez nopietna atbalsta mest izaicinājumu pasaules spēcīgākajai lielvalstij par spīti tam, ka pati Ķīna bija izpostīta 30 gadus ilgajā pilsoņu karā un 10 gadus ilgajā karā ar Japānu, tās tautsaimniecība sagrauta, armija vāji ekipēta un modernam karam neapmācīta.

PSRS tai laikā nervozi sāka pārvietot uz Tālajiem Austrumiem savas karaspēka daļas, no kurām 5 tanku korpusi tika izvietoti aizsardzības pozīcijās pie robežas ar Koreju. Uz Ķīnu tika sūtīti ešeloni ar ieročiem, jo tos Staļins bija Čžou Eņlanam apsolījis vēl 8. oktobrī (kopumā 20 diviziju apbruņošanai) bez tam uz kauju zonu tika nosūtīti vairāki simti novērotāju ar militāro padomnieku funkcijām. Taču ķīniešu lūgumu padomju aviācijai nodrošināt Ķīnas gaisa telpas drošību Staļins noraidīja, apsolot to vēlāk. [Voroncovs, 14.lpp.; Orlovs, 128.lpp.]
00447_800px-Korean_War_bombing_Wonsan 00447_Koreja_k36_03300124 00447_Koreja_k38_05101116 00447_WarKorea_B-29-korea

1950 .gada 19. oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, pirmās ķīniešu “brīvprātīgo” daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan’u) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Pjenhanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss “brīvprātīgo” korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā. Nostrādāja gan pārsteiguma efekts (jo ASV līdz pēdējam brīdim neticēja, ka militāri vājā Ķīna ko tādu uzdrošināsies), gan ķīniešu kareivju entuziasms un perfekti izvēlētā taktika (ķīniešu kājnieki lieliski mācēja karot bez artilērijas un aviācijas atbalsta): pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem (par dienvidkorejiešu daļu kaujasspējām vispār nevarēja būt ne runas – tās labākajā gadījumā varēja veikt policejiskas funkcijas piefrontes aizmugurē).

Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uzdienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina – amerikāņi tos krietni pārspēja uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt). 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar “brīvprātīgajiem” atbrīvoja Pjenhanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas pilsētas. ASV gaisa flote regulāri bombardēja Ķīnas ziemeļaustrumu ostas, komunikācijas (taču plašāku uzbrukumu neizvērsa, neļaujot karadarbībai pārāk iziet no Korejas pussalas).

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, no kurām tika izveidots atsevišķais 64. iznīcinātāju aviokorpuss, bruņots jau arī ar tā laika jaunākajiem padomju iznīcinātājiem Mig-15 un Mig-15b. Tā uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus stratēģiski svarīgajiem tiltiem pār Jalu, Suphunas HES, irigācijas dambju sistēmai, komunikācijām un aerodromiem Ziemeļkorejas teritorijā 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aiziegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 39. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei). [Orlovs, 129.-133.lpp.]

Tomēr īpaši lielas nozīmes šīm aviācijas daļām nebija, jo: 1) tās skaitliski nevarēja nopietni ietekmēt militāro operāciju gaitu (200 Mig pret 1600 ASV gaisa flotes lidmašīnām); 2) to darbības zona tika direktīvi ierobežota (kā konstatēja ASV militārie speciālisti, tika aizstāvēta tikai Ziemeļkorejas gaisa telpa, bet nekad netika uzbrukts virszemes objektiem pretinieka teritorijā). 1953. gadā padomju lidotāji praktiski karā vairs nepiedalījās, jo tos itin veiksmīgi aizvietoja ķīniešu un korejiešu lidotāji. [Orlovs, 139.-145.lpp.]

Kara laime bija te vienā, te otrā karojošajā pusē, līdz šoreiz Ķīna pieļāva to pašu kļūdu, kuru iepriekšējā gada oktobrī pieļāva ASV. Ja šajā brīdī karadarbība būtu apturēta, ASV pieņemtu pamiera noteikumus, taču ziemeļnieki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Zinot, ka rietumnieki ir pilnīgi vienaldzīgi pret pretinieka dzīvā spēka zaudējumiem, taču hipertrofēti slimīgi uztver kritušo skaitu savā pusē, Mao visai loģiski rēķinājās, ka pēc 40-50 000 vīru zaudēšanas ASV nemaz vairs tik ļoti netieksies karu turpināt līdz totālai uzvarai (tomēr 1951. gada martā viņam nācās šo prognozējamo skaitli palielināt līdz 100 000). [Orlovs, 129.lpp.] Pavasara kampaņas neveiksmes viņu pāriecināja, ka laikam gan pilnīga uzvara nebūs iespējama, un jau 26. maijā viņš pirmo reizi izteicās par iespējamo pamieru.

31. maijā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju. [Orlovs, 129.lpp.] 3. jūnijā šajā jautājumā notika pārrunas starp Kim Ir Senu, Mao un Čžou Eņlanu, bet jūnija vidū sākās PSRS un Ķīnas sarunas. Atšķirībā no kara sākuma posma, šoreiz Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš), kas izraisīja neapmierinātību Ziemeļkorejas un Ķīnas valdībās. Tikai pēc Staļina nāves PSRS strauji mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru – diplomātiskajās pārrunās bija iespēja gūt lielākus panākumus, nekā kaujas laukā… [Torkunovs, 272.-275.lpp.] 23. jūnijā padomju pārstāvis ANO Maliks oficiāli izvirzīja priekšlikumu noteikt pamieru un sākt sarunas.

Savienoto Valstu pozīcijas definīcija šajā karā bija ļoti neskaidra un mainījās atkarībā no panākumiem frontē. Atkarībā no tiem Trumens vai nu apgalvoja, ka mērķis ir “agresijas apturēšana”, “Korejas apvienošana”, “ANO spēku drošības nodrošināšana”, “karadarbības zonas lokalizācija”, “pamiera nodrošināšana uz 38. paralēles” utt. Ja 1950. gada jūlijā ASV “deva pretsparu agresijai”, tad pēc veiksmīgā Inčhonas desanta un Ziemeļkorejas karaspēka sakāves jau “apvienoja Koreju”. Visi oficiālie ASV paziņojumi bija klasiski, neko neizsakoši izteicieni no sakramentālā politiskās leksikas krājuma par “labo gribu”, “tiekšanos uz mieru”, “nāciju tiesībām uz brīvu izvēli” utt., kas varbūt iedarbojās uz vidusmēra Rietumu avīžu lasītāju, taču politiķu aprindās izraisīja tikai žāvas. Ziemeļkorejas armija bija izspiesta no Dienvidkorejas, bet karš turpinājās.

Mērķu nekonkrētība un dzīvā spēka zaudējumi karam ieilgstot, mazināja arī ASV sabiedroto entuziasmu (vienīgi Japāna no sirds bija ieinteresēta kara turpinājumā jo, pateicoties tam, tās ekonomikā un infrastruktūrā tika iepludinātas ievērojamas investīcijas). Visai konkrēti par to izteicās oficiālais Lielbritānijas pārstāvis brigādes komandieris A. Fergusons: “Daudzi britu un amerikāņu virsnieki un dažāda ranga militārpersonas uzdod jautājumus: Kad beigsies karš Korejā?, Kad ANO spēkus izvedīs no Korejas?, Kādēļ mēs vispār esam Korejā? Šādi jautājumi liek man domāt, ka kamēr britu un amerikāņu spēkiem Korejā nebūs izvirzīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt, uz ko koncentrēties, frontes pavēlniekam būs ļoti grūti uzturēt kareivjos cīņassparu…” [Kisindžers, 441.lpp.]

Taču, par spīti deklaratīvajiem paziņojumiem, arī ASV nesaskatīja šai karā nekādu pozitīvu perspektīvu. Jau 1951. gada aprīlī, par spīti veiksmēm frontē, Trumens izteicās daudz piesardzīgāk: “Reālu mieru var panākt tikai situācijas noregulēšanas ceļā, pamatojoties uz sekojošiem faktoriem. Pirmkārt, ir jāpārtrauc karadarbību. Otrkārt, ir jādara visu, lai nepieļautu karadarbības atsākšanos.” Korejas apvienošana, ko vēl pirms pusgada ASV centās panākt ar ieroču spēku, tika atlikta uz nenoteiktu nākotni: “Noregulēšana … ļautu pavērt nākotnē ceļu uz Korejas apvienošanu un ārvalstu karaspēka izvešanu.” [Kisindžers, 437.lpp.] Padomju piedāvājums būt starpniekiem pamiera sarunās Vašingtonā tika uztverts pozitīvi.

Tūdaļ pat tika pārtrauktas kaujas operācijas un visā frontes līnijā iestājās relatīvs klusums. To uzreiz izmantoja ziemeļnieki, ierokoties zemē un izveidojot kalnainajā apvidū absolūti nepieejamu aizsardzības līniju, kas atņēma amerikāņiem iespēju nākotnē draudēt ar karadarbības atjaunošanu. Paralēli sarunām politiķu līmenī, Korejā turpinājās lēns, mokošs pozīciju karš, kurš, kā izsakās Kisindžers, beidzās tikai tāpēc, ka savas galējās robežas sasniedza Ķīnas fiziskās un ASV psiholoģiskās izturības iespējas. Savienoto Valstu armijas dzīvā spēka zaudējumi pārsniedza iepriekšējā aktīvajā karadarbībā ciestos zaudējumus. [Kisindžers, 440.lpp.]

Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes. Tikai 1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien). [Kornvels, 509.lpp.]

Vislielāko stratēģisko zaudējumu piedzīvoja PSRS, kura pēc Vašingtonas domām bija organizējusi visu šo pasākumu. Konflikts kļuva par vienu no “aukstā kara” padziļinošiem faktoriem. PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiāļu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu – Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku. Bez tam tagad nācās uz ilgu laiku samierināties ar ASV militāro klātbūtni Tālajo Austrumu stratēģiskajos punktos un sliktām attiecībām praktiski ar visām šī reģiona valstīm.

Ķīnai Korejas kara mācība bija sāpīgāka. Tā reāli izbaudīja, ko nozīmē praktiska konfrontācija ar ASV militāro spēku – pēc tam visu aukstā kara laiku nenotika nevienas Ķīnas/ASV sadursmes (kaut arī iemeslu netrūka). Tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā; zaudēja iespēju pabeigt pilsoņu karu, atgūstot pēdējo savu provinci – Taivanu. ĶTR nokļuva starptautiskā izolācijā, desmitiem valstu atteicās to atzīt de iure un uzņemt ANO. Gar visu Ķīnas robežu tika izvietotas ASV kara bāzes. Ķīnai nekas cits neatlika kā, par spīti nepatikai, kļūt uz laiku par PSRS satelītu, samierināties ar “jaunākā brāļa” lomu. No otras puses, Ķīnai izdevās, pateicoties militāru un diplomātisku manevru kombinācijām, panākt karadarbībā pauzi, nostiprināties un noturēties nesakautai. Tas nenoliedzami cēla Ķīnas kā reģionālas lielvalsts prestižu un ļāva tikt galā ar iekšējo opozīciju.

Savienotās Valstis, kā vienmēr, izrādījās ieguvējas (ja nerēķina 150 000 karā cietušās militārpersonas). ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, “kolektīvās drošības” vārdā apvienojot savā aizbildniecībās tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc 2. Pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks, kurā pilnībās dominēja ASV. Perspektīvā jau bija Vācijas apbruņošana un nostāšanās pret PSRS Ziemeļatlantijas alianses pusē. Tālajos Austrumos pie tās robežām parādījās totāli militarizētas zonas: Dienvidkoreja, kas būtībā kļuva par vienu lielu ASV kara bāzi, Taivana un Japāna, ko Pentagonā vēlāk dēvēja par “mūsu nenogremdējamiem aviobāzes kuģiem”.

Pateicoties cītīgi propogandētajiem komunisma ekspansijas draudiem un Korejas karam kā uzskatāmam piemēram, izdevās apvienot savā ietekmē Eiropu un gan militāri, gan ekonomiski dominēt pārējā pasaulē. Militāri tika izveidota jauna taktika lokālu militāru konfliktu risināšanai. ASV militārais potenciāls trīskāršojās. Savukārt par ASV ieguvumu no ģeopolitikas viedokļa perfekti izsakās Zbigņevs Bžezinskis: “Dienvidkoreja – Tālo austrumu ģeopolitiskais centrs. Tās ciešā piesaiste ASV ļauj Savienotajām valstīm kalpot par vairogu Japānai un neļaut pēdējai pārtapt par neatkarīgu un militāri spēcīgu lielvalsti bez nospiedošas ASV klātbūtnes pašā Japānā. Jebkuras būtiskas izmaiņas Dienvidkorejas statusā, saistībā ar apvienošanos vai pāriešanu pieaugošajā Ķīnas ietekmes sfērā, pašos pamatos mainītu ASV lomu Tālajos Austrumos, tādā veidā mainot arī Japānas lomu.” [Bžezinskis, 63.lpp.]

Izmantotā literatūra:
– R.D.Kornvels, Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Rīga, 1996.
– Bžezinskiy Z., Veļikaja šahmatnaja doska. Moskva, 1999. (Z. Brzezinski. The Grand Chessboard. American Primacy and Its Geostrategic Imperatives.)
– Voroncov A.V., Kak prinimalosj rešeņije o vvode “kitayskih dobrovoļcev” v Koreju v 1950. g. // Novaja i noveišaja istorija, Nr2, 1998.
– G.Kisindžer, Diplomatija. Moskva, 1997. (Henry Kissinger. Diplomacy.)
– Noveišaja iztorija, podrobnostji 1945-1990. Moskva, 2000.
– Orlov A.S. Sovetskaja aviacija v Koreyskoy voyne 1950-1953. // Novaja i noveišaja istorija, Nr4, 1998.
– Torkunov A.V., Zagadočnaja voina: Koreyskiy konflikt 1950-1953. Moskva, 2000.

Artis Buks, Mg.hist
/2004/

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/koreja.htm

Šis ieraksts tika publicēts Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s