Es mierīgi un normāli attiecos pret cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, mierīgi sadarbojos i ar monarhistiem, i ar komunistiem, i neuzskatu, ka liberālis obligāti ir nelietis un nodevējs. No mana skatu punkta normāls politiskais process ir tad, kad dažādas politiskās, nacionālās un konfesionālās grupas vienojas par vienkāršiem, caurspīdīgiem un visiem pieņemamiem spēles noteikumiem. Tādā situācijā katram ir jāziedo daļa no sava komforta kaimiņa labā, bet gala rezultātā visi iegūst normālu, stabilu, drošu un komfortu sabiedrību, nevis valsti aukstā pilsoņu kara stāvoklī, kam ir tendence ik mirkli pāraugt īstā karā.
Es nemīlu radikāļu. Jebkādus. Radikālie marksisti no mana skatu punkta ne ar ko nav labāki par viņu labējiem oponentiem, bet krievu nacisti (radikālie nacionālisti) atšķiras no saviem ukraiņu, vācu un citiem līdzbrāļiem tikai ar prievārdu, kurš norāda nacionālo piederību. Parādības būtība ir viena un tā pati.
Es nemīlu radikāļus tieši par to, ka viņi nevēlas sarunāt. Viņiem ir viena gaišā doma, ar ko viņi (kā anekdotē) arī domā un sapņo aplaimot cilvēci, realizējot to. Pie tam pilnai laimei radikāļiem obligāti ir kāds jāiznīcina. Vieniem vajadzēja likvidēt buržujus, citiem ebrejus, bet trešie sapņo pakārt liberāļus.
Radikāļi ar prieku nogalina viens otru. Un ja viņi nelīstu lielajā politikā un noskaidrotu attiecības tikai savu radikālo grupējumu starpā, tad nebūtu nekādu problēmu – radikāļi iznīcinātu paši sevi. Bet, kā jau teicu, radikāļi sapņo aplaimot visu sabiedrību, tāpēc uz viņu radītajām iekšējām un ārējām frontēm dodas miljoni ar viņiem nesaistīto un iet bojā miljoni nevainīgu cilvēku. Ja radikāla ideoloģija pārņem sabiedrību, tad tāda sabiedrība un tāda valsts ilgi nedzīvo. Par to var pārliecināties gan uz vācu, gan arī uz ukraiņu piemēra.
Lieta tāda, ka jebkuras radikālas kustības ietvaros apriori nav iespējama diskusija. Uzspiežot savu “vienīgi pareizo” viedokli politiskajiem oponentiem, radikāļi saskaras ar dažādu viedokļu esamības neiespējamību pašu rindās. Viņiem obligāti ir “viens fīrers”, “vienīgi pareizā mācība” utt.
To, kuram taisnība, no tā, kurš ir vainīgs, radikāļi atšķir ar spēka palīdzību, tāpēc tas, kurš uzvarēja, tam arī ir taisnība. Pat Ādolfs Hitlers 1945.gada aprīlī atzina, ka ir kļūdījies un ka kungu nācija ir nevis vācieši, bet gan krievi (ar ko viņš domāja dažādu nacionalitāšu padomju cilvēkus), jo PSRS, nevis Vācija uzvarēja karā. Un partijas līniju no klauniem radikāļi atšķir atkarībā no tā, kurš kuru ir nosūtījis uz lāģeriem vai viņsauli. Slepkavam ir taisnība, bet nogalinātais ir ienaidnieks. Tas ir, ja valsti sagrābušiem radikāļiem nav ārējā ienaidnieka, tad viņi sāk nodarboties ar pašgraušanu, kas agri vai vēlu noved sabiedrību līdz saslimšanai ar radikālismu un pašu valsti līdz bojāejai.
Atsevišķi izņēmumi, kad sākotnēji radikāli politiķi transformējās par normāliem valstsvīriem, tikai apstiprina likumsakarību. Piemēram, boļševiki nogāja ceļu no pasaules revolūcijas sagatavošanas līdz tēzei par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ja neuzvarētu Staļina valsts būvniecības ideja, bet gan nevaldāmais Trocka revolucionārisms, tad uz 1930-ajiem gadiem PSRS vairs nepastāvētu. Starp citu Ļevam Davidovičam gandrīz tomēr izdevās piebeigt Padomju valsti tās pastāvēšanas pašā sākumā, kad viņš atteicās noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un izprovocēja uzbrukumu, kuru apstādināt izdevās tikai atsakoties no visas Ukrainas, visas Baltkrievijas, visa Kaukāza un visas Baltijas.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.10.2015/
Avots:
http://cont.ws/post/128402
Politoloģija 