Neskatoties uz to, ka Latvijā nu jau 25 gadus pie varas ir vienīgi nacionālas un (neo-) liberālas partijas, kuru darba rezultātus, kas ir Latvijas un Latvijas tautas iznīcināšana, mēs varam baudīt katru dienu, ir vēl joprojām atsevišķi cilvēki, kuri Latvijā tiecas pēc liberālisma un nacionālisma un brīnās, kādēļ es neaicinu sadarboties šajā virzienā. Mani drīzāk gluži otrādi pārsteidz tas, ka ir vēl cilvēki, kuri vēlas doties nacionālisma un liberālisma virzienā.
Manuprāt, jau bērnu dārza bērni zina un saprot, ka Latvijā dzīvo daudzu nacionalitāšu cilvēki. Mēs esam daudznāciju tauta. Turklāt mazākumtautu īpatsvars Latvijā ir nozīmīgs. Latvieši Latvijā, saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2011. gadā bija 61 procents, bet cittautieši 39, tas ir gandrīz 40 procenti. Tā ir valsts oficiālā statistika. Zinot arī to, cik daudz mums ir jauktu ģimeņu un nepilsoņu diskriminācijas Latvijā pēdējo 25 gadu laikā, patiesais cittautiešu īpatsvars varētu būt daudz lielāks.
Kā, gan tādā situācijā, pieaudzis cilvēks pie pilna prāta var vēlēties Latvijā nacionālas politikas īstenošanu. Tā ir neprāšu utopija no paša sākuma. Tieši tādēļ mēs Latvijā jau 25 gadus mīdamies uz vietas strupceļā, mēģinot ar galvu izsist caurumu dzelzsbetona mūrī. Par to, ka nacionāla valsts ir kaitīga utopija Latvijai, es jau rakstīju iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=y3w1sa43 ).
Tajā vietā vajadzētu domāt par to, kā mums visiem kopā Latvijā dzīvojošajiem būtu iespējams īstenot savā dzimtenē patiesi pašnoteiktu un pašnodrošinātu valsti. Kā izveidot savu tautsaimniecību un lauksaimniecību, lai paši sevi nodrošinātu, bez jebkādiem starptautiskiem diktātiem, kā ieviest savu suverēnu norēķinu sistēmu, kā organizēt tikumīgu ienākumu un īpašumu sadali, kā veidot savu izglītības sistēmu, kā iemācīties atkal kopt un mīlēt savu kultūru. Kā aizsargāt pašiem sevi un savu dzimteni.
Otra lieta, par kuru man arī jābrīnās, ir tas, ka ļaudis neaptver neoliberālisma kaitīgumu cilvēku sabiedrībai. Visas Latvijas partijas pēdējo 25 gadu laikā ir bijušas liberālas, ieskaitot opozīcijas partijas. Valdošās partijas nu jau 25 gadus Latvijā īsteno liberalizācijas politiku, kas ir, piemēram, arī pri(h)vatizācija. Visa Latvijas elite ir liberāla. Liberalizācija mūsdienās vairs nav tas, kas tas bija sākumā, apmēram pirms 300 gadiem. Toreiz tā bija kapitāla (vai kapitālistu) atbrīvošanās kustība no feodālisma (toreizējā valsts sistēma).
Šodien liberālisms nozīmē bezatbildību, tikumu pagrimšanu, pederastijas un lesbietisma propagandu pat bērnu dārzos, tā ir perversija un izvirtība, tā ir valsts un sabiedrības īpašuma izpārdošana vai privatizēšana dažiem kapitāla turētājiem, tā ir skolu, bibliotēku, muzeju, izstāžu, klubu un citu sabiedriski nozīmīgu iestāžu slēgšana vai privatizēšana, tā ir slimnīcu un poliklīniku likvidēšana vai izpārdošana, tā ir zemes, īpašumu, produktīvo līdzekļu, ūdens, kanalizācijas, elektrības, gāzes un ūdens vadu un visas pārējās infrastruktūras privatizēšana, tā ir valsts nozīmes uzņēmumu izpārdošana, kā metalurga, dzelzceļa, ostu uc. Šādā sistēmā ieguvēji ir tikai atsevišķi daži, tikai liela kapitāla īpašnieki. Visa pārējā sabiedrība ir zaudētāji.
Liberālisms nozīmē, katrs pats par sevi. Slimie un vecie tiek uzskatīti par liekēžiem, pensiju vecums tiek celts, pensijas samazinātas. Liberālismā mēs tiekam atbrīvoti no jebkādas drošības, no slimības aprūpes, no vecuma nodrošinājuma, no izglītības, no darba, no spējas dibināt ģimeni. Valsts vienīgie ienākumi paliek vien nodokļi no iedzīvotajiem, jo uzņēmumu īpašnieki, kapitāla turētāji un tā dēvētie investori, visbiežāk nemaksā Latvijā nodokļus. Samazinot iedzīvotāju skaitu, nodokļi iedzīvotājiem tiek arvien celti, bet labklājība tiek “liberalizēta”, pasludināta par luksu, kuru iegūst tikai naudīgākais, prasmīgākais, veiklākais, izmanīgākais, talantīgākais, viltīgākais vai nelietīgākais zaglis.
Tas ir tas, kas Latvijā ir ticis veiksmīgi īstenots pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Ja viss, ko cilvēks gaida no valsts, tiek iznīcināts, tad rodas jautājums, vai mums tāda valsts ir vel vajadzīga? Kādēļ gan mēs vel maksājam nodokļus? Par to, kas gan ir valsts, es arī rakstīju jau iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=5nlnx77i ).
Bet kas ir sociālisms, par kuru es vēlos ar Jums diskutēt? Arguments, ka sociālismu mēs jau Latvijā esam izmēģinājuši, ir smieklīgs un bez jebkāda nopietna pamata. Tikpat labi taču varētu argumentēt, ka arī kapitālismu (liberālismu) mēs Latvijā tāpat esam izmēģinājuši, tagad pēdējos 30 gadus un divas reizes ilgāk pirms 1940. gada. Tas sevi ir parādījis. Neskatoties uz to, kapitālisti nav atmetusi ar roku, to uzlabot (vismaz tik daudz, lai tas kaut cik turētos), nez kādēļ tas tomēr ir ticis permanenti lāpīts. Kaut gan, tā vienmēr ir bijusi sabiedrībai kaitīga ideoloģija. Kādēļ gan Jūs nesakāt, ka kapitālisms “Latvijā jau izmēģināts, un rezultāti nebija spīdoši.” Kādēļ Jūs to sakāt tikai par sociālismu? Vai Jums kāds to tā iemācījis, vai varbūt zemapziņā iepotējis?
Liberālismā brīvs ir vienīgi tas, kas atrodas liberālās varas piramīdas pašā augšā. Tikai un vienīgi tas diktē visiem pārējiem gan likumus, vērtības un tikumus, gan pieejamo un saņemamo informāciju, gan normas un standartus, gan cenas un algas, gan arī uzņēmumu iznīcinošo konkurenci un tautas pagrimumu vai šķietamu kādas citas tautas ierobežotu “uzplaukumu”.
Abu sistēmu vai ideoloģiju salīdzinājumam par pamatu, protams, jāņem demogrāfiskie rādītāji. Jo tieši demogrāfiskie rādītāji norāda uz tautas labklājību. Ja tautai iet labi, tā dibina ģimenes, vairojas, izglītojas, rada. Ja tautai iet slikti, tā nedibina ģimenes, nerada bērnus, izvairās no uzņēmējdarbības, izbrauc svešumā. Šos rādītājus mēs atradīsim arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni iedzīvotāju. Šodien, 2014. gadā, Latvijā dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju. Jūs varat arī salīdzināt datus par to, cik un kas Latvijā sociālistiskās sistēmas laikā tika ražots un cik Latvija ražo “brīvās”, liberālās ideoloģijas periodā. Šodienas rādītāji, salīdzinoši ar sociālistiskā laikmeta rādītājiem, ir katastrofāli. Tādēļ arī tauta izmirst un ir spiesta doties svešumā maizi meklēt.
Paturpināšu uzsākto argumentu. Mēs esam pieredzējuši Latvijā tikai viena veida sociālisma iekārtu. Bet sociālisms var būt ļoti dažāds. Cik pasaulē ir cilvēku, tik dažādas var būt idejas par sociālu sabiedrisko iekārtu. Cilvēki visos laikos, visās valstīs un tautās ir tiekušies pēc sociālas, tikumīgas un solidāras kopdzīves. Visās valstīs ir sociālistiski filozofijas, ideoloģijas un politiskie virzieni.
Ko gan nozīmē sociālisms? Sociālisms ir tāda valsts iekārta, kad sociālās šķiru šķēres izplešanās tiek ierobežota, kad cilvēki par savu darbu saņem tikumīgu atalgojumu, bezpiepūļu ienākumu avoti (spekulēšana) tiek ierobežoti, nodokļu sistēma un valsts uzņēmējdarbība nodrošina un garantē gan pieeju dzīvei nepieciešamajiem līdzekļiem, gan izglītībai, gan slimības un vecuma aprūpei.
Alma Kopa
/23.04.2015/
Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=p748133s
Politoloģija 