Vitālijs Tretjakovs
Eiropas Savienības un PSRS līdzību saraksts ir ļoti liels, bet es apskatīšu tikai dažas. Grieķijas referenduma sakarā un tā finansiālo un politisko seku dēļ gribu vēlreiz pateikt, kad Eiropas Savienība sabruks. Šādas prognozes pamats ir Eiropas Savienības līdzība ar Padomju Savienību.
Padomju Savienība radās 1922.gada beigās un beidza pastāvēt 1991.gadā, kopumā eksistējot gandrīz 70 gadus. Eiropas Savienība beigs pastāvēt tādā pat vecumā.
Ja Eiropas Savienības vecumu sākam skaitīt no Parīzes vienošanās (1952.g.), tad ES sabrukums ir gaidāms apmēram uz 2022.gadu. Ja par atskaites punktu ņemam Romas vienošanos par Eiropas ekonomiskās kopienas izveidošanu (1958.g.), tad tas ir gaidāms uz 2028.gadu. Formālā Eiropas Savienības noformēšanās ar Māstrihtas līgumu (1993.gads) ir pārāk vēls laiks, uz kuru reāli ES jau eksistēja. Es domāju, ka Eiropas Savienības sabrukums sāksies ap 2022.gadu un ne uz kādu vēlāku laiku tas netiks atlikts.
70 gadi nav kaut kāds nejaušs laika posms, bet gan likumsakarība. 70 – 75 gadi tās ir trīs cilvēku paaudzes, un reālajā dzīvē, kā arī politikā, tas darbojas apmēram sekojoši.
Tēvi būvē un rada kaut ko jaunu. Viņu bērni to lieto, pie tam nesaudzīgi to ekspluatē un cenšas neievērot trūkumus, kuri mazākā mērā ir pašā konstrukcijā, cik šīs konstrukcijas izmantošanas metodēs. Savukārt mazbērni kļūst par disidentiem un redz vectēvu veikumā vienus vienīgus trūkumus. Viņi atklāti atsakās no vectēvu ideāliem un tā, ko viņi radīja. Galu galā konstrukcija vai nu sabrūk pati no sevis, ja mazbērnu citādība iet roku rokā ar tēvu mīkstčaulību, vai arī, ja dēli vienojas ar mazdēliem iepriekšējās paaudzes radītā noliegšanā, tad viņi konstrukciju nojauc paši.
Ja paskatās uz Padomju Savienības vēsturi no šāda skatu punkta, tad top skaidrs, ka apmēram tā tas arī notika. Un tagad paskatieties uz pašreizējās Eiropas Savienības vēsturi. Mēs redzam, ka ES bērni (pašreizējie eiropiešu politiķi), kuri piever acis uz Eiropas Savienības trūkumiem, pretrunām un paši savu politiku, joprojām valda, tomēr maz ko spēj paskaidrot saviem bērniem (“ES mazbērniem”) un ar maz ko, izņemot nodrāztus, melīgus un propagandistus lozungus, mēģina tos iedvesmot. Savukārt mūsu gadsimta 20-ajos gados “ES mazbērni” kļūs par Eiropas Savienības noteicošo spēku.
Savukārt “ES bērnu”, kuri ir vīlušies “vienotās Eiropas” ideālos un praksē, jau šodien ir vairāk kā vajag. Par tādiem var uzskatīt kā minimums tos, kurus pašā Eiropas Savienībā sauc par eiroskeptiķiem un pat eiropesimistiem.
Bet tagad atcerēsimies kādi bija galvenie PSRS sabrukuma iemesli.
1. Padomju centrālās birokrātijas intereses un ideoloģija arvien vairāk un vairāk atšķīrās no lielākās daļas PSRS iedzīvotāju interesēm un uzskatiem. Pie tam gan vieni [centrālā birokrātija] gan otri [reģionālās birokrātijas] līdz pat pēdējiem PSRS eksistence mirkļiem publisko deklarāciju līmenī bija ideoloģiski vienoti (tai skaitā paustajā nolūkā saglabāt PSRS vienotību un sociālisma ideālus).
2. Savstarpējie pārmetumi, kurš kuru baro, kurš strādā “par visiem” un kurš slinko. Līdzīgi kā šodienas Eiropas Savienībā, arī Padomju Savienībā ar šāda veida pārmetumiem apmainījās vispirmām kārtām ziemeļu un dienvidu republikas. Salīdzinoši neilgā laika posmā (Gorbačova “pārbūve” no 1985.gada līdz 1990.gadam) šie pārmetumi, kuri jaunās atklātības politikas iespaidā pēkšņi nokļuva publiskajā telpā, strauji mainīja sabiedrības noskaņojumu no uzskata, ka Padomju Savienība ekonomiski ir nepieciešama visiem, līdz nostājai, ka PSRS nav izdevīgs nevienam [un pēc tam paši arī “dabūja iekšās” pēc pilnas programmas par savu stulbumu; Latvija, piemēram, no ļaundaru radītā un pašu iedzīvotāju masu stulbuma pēc pieļautā šoka vēl tagad nespēj atkopties].
3. Padomju republiku elišu (tai skaitā inteliģences) nacionālisms ātri vien iededza snaudošo nacionālismu ne tikai margināļu vidū, bet arī pietiekami civilizētu (kā tolaik šķita) iedzīvotāju masu vidū. Un ko mēs pašreiz redzam Eiropas Savienībā? Un te ir jāņem vērā, ka PSRS “tautu draudzības” politika tika realizēta pietiekami veiksmīgi, savukārt ES līderi jau dažus gadus atpakaļ bija spiesti atzīt, ka viņu multikulturālisma politika ir izgāzusies.
Padomju Savienībā nebija imigrantu problēmas, kura šodien ne tikai plosa Eiropas Savienību, ne tikai liek apšaubīt tās nākotni, bet arī sadala pretējās nometnēs vecās un jaunās ES dalībvalstis. “Vecās Eiropas” nacionālā iecietība, kas, lai gan lielā mērā ir samākslota, tomēr oficiāli ir nesatricināma, arvien vairāk un vairāk saskaras ar tiešu rasu neiecietību, galēju nacionālismu [nacismu] un atklātu rasismu jauno ES dalībvalstu (Austrumeiropas un Baltijas) varasiestāžu un iedzīvotāju vidū.
4. Visbeidzot arvien pieaugošais naids uz Savienības (PSRS gadījumā) un Briseles (ES gadījumā) birokrātiju, kura sagrābjas arvien vairāk un vairāk politiskās un finansu varas uz savienības dalībnieku nacionālās suverenitātes rēķina. Pie tam šī birokrātija abu salīdzināmo savienību pilsoņiem šķiet kā autoritārisma citadele, kura ir pakļāvusi savienības locekļu demokrātijas un pašnoteikšanās institūcijas.
Te vēl jāņem vērā, ka Padomju Savienībā Maskavas kā vadošās pilsētas autoritāte netika apstrīdēta ne no vienas PSRS republikas galvaspilsētas puses. Bet ko šai ziņā Brisele var stādīt pretī Atēnām (ko mēs jau redzējām) un Budapeštai, nemaz nerunājot par Romu, Madridi, Londonu, Parīzi un Berlīni (lai gan pēdējās divas visvairāk ir ieinteresētas ES saglabāšanā, jo tās faktiski valda tajā)?
Tāpat ir jāpasaka, ka Padomju Savienības sabrukums notika uzreiz pēc tās maksimālā uzplaukuma. PSRS bija viena no divām globālām lielvalstīm: ap to un tās vadībā eksistēja militārā savienība (Varšavas pakta organizācija), Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome, kā arī spēcīga vispasaules komunistiskā kustība (tai skaitā arī lielākās komunistiskās partijas Eiropā – franču un itāļu). Tāpēc nevajadzētu lolot ilūzijas dēļ nesenā Eiropas Savienības ekonomiskā uzplaukuma un dēļ mūsdienu ES politiskās varenības.
Var vēl turpināt uzskaitīt PSRS un ES līdzības, bet ar pateikto jau pietiek, lai saprastu, ka Eiropas Savienības sabrukums nav aiz kalniem, bet visdrīzāk tas jau ir esošo ES politiķu degungalā. Un viņi neapšaubāmi to jūt.
Tāpēc, neskatoties uz ierastajām mantrām par “Eiropas Savienības vienotības un ideālu negrozāmību”, arī tika sacelta tāda vētra ūdens glāzē ap ne pārāk lielas un nebūt ne “dārgākās” ES dalībvalsts (Grieķijas) lokālu parādu problēmu, kur galvenais bija Atēnu atklātā nepakļaušanās “Briseles varai”. Un arī “Berlīnes varai”.
Un vecu vēsturisku pretenziju un pāridarījumu atdzimšana ir vēl viena pazīme, kas liecina par starpvalstu sistēmas substancionālo (patstāvīguma) krīzi. Padomju Savienība arī caur to izgāja.
Eiropas Savienības sabrukuma scenāriji var būt visdažādākie, sākot no organizatoriskiem un beidzot ar haotiskajiem, tos es pašreiz neaprakstīšu. Tikai pateikšu, ka visdrīzāk uz ES drupām radīsies kaut kas līdzīgs, kas radās uz PSRS drupām – sava veida “eiropiešu NVS” [Neatkarīgo Valstu Savienība]. Bet tālāk attīstīsies jauna un kompaktāka reintegrācija, ko mēs pēdējos gadus novērojam pēcpadomju telpā.
Šai analīzē es pilnībā ignorēju ASV, kura ir ieinteresēta Eiropas Savienības saglabāšanā kā savā politiskajā un militārajā (caur NATO) vasalī. Amerikāņu faktors ir ļoti būtisks, lai gan arī tas var nespēt kaut ko izdarīt pretēji dabiskai notikumu attīstības gaitai. [Tomēr ASV, to saprotot un mēģinot atrisināt savas grūtības, var censties (ar Transatlantijas tirdzniecības partnerībai (TTIP) līdzīgu līgumu palīdzību) sev tieši pievienot vai nu visu Eiropas Savienību kopumā vai arī, ja tas neizdodas, pievienot sev Eiropu pa daļām, iepriekš veicinot un izraisot ES sabrukumu. Līdzīgas amerikāņu aktivitātes pašreiz ir labi redzamas].
Vitālijs Tretjakovs
/08.07.2015/
Politoloģija 