Par Ukrainu (vēsturi, tur notikušo un tā iemesliem)


00317_Ukrainas_Karogs_gerbonis

Ukrainā februāra beigās notika bruņots valsts apvērsums.  Par notikumiem Ukrainā latviešvalodīgajā vidē ir zināms maz –  tikai tas, ko pauž primitīvā antikrievu propaganda, kas daļēji tiek kompensēta ar Krievijas mēdiju ziņoto. Vēl mazāk latviešvalodīgie zina par to, kas vispār tāda Ukraina un ukraiņi ir, ar ko tie atšķiras no krieviem, kāpēc un kādi ir ukraiņu un krievu konflikta cēloņi. Savā traģiskajā būtībā latvieši lielā mērā līdzinās ukraiņiem tāpēc jo būtiskāk latviešiem ir to zināt.

Ukrainas „revolūcijas” patiesie iemesli

Pašreizējiem notikumiem Ukrainā ir sena priekšvēsture un vairāki iemesli, tomēr tas, ka tieši tagad un šādā veidā senās Ukrainas sabiedrības domstarpības un pretrunas tiek aktivizētas, ir saistītas ar noteiktu ārēju spēku interesēm un iejaukšanos.

Ukrainas „revolūcijas” organizēšanā piedalījās daudzu valstu pārstāvji, tai skaitā Vācijas, Polijas, Lietuvas un, visdrīzāk, arī Latvijas, tomēr izšķirošās te ir ASV valsts un vadošo grupējumu intereses, kuras galvenokārt izriet no ASV politekonomiskā stāvokļa un Krievijas ārpolitiskās rīcības. Tā ir ASV atbilde Krievijai par tās „nepaklausību”. Ukrainas notikumu galvenie iemesli ir sekojoši.

1. T.s. „Dimas Jakovleva” likums ar ko tika aizliegts adoptēt uz ASV Krievijas bērnus. Šis likums vispirmām kārtām ir ļoti sāpīgs spļāviens amerikāņu dvēselē, jo viņi paši patiesi uzskata, ka ir laba, izredzēto valsts, kurā jebkuram dzīvot ir ļoti liels pagodinājums. Ar šo likumu Krievija  visai pasaulei skaļi paziņoja, ka tas tā nav (tādējādi arī graujot ASV starptautisko reputāciju) un ka amerikāņi ir „bērnu slepkavas”. Pie tam  aizliegums adopcijai sākotnēji bija tikai uz ASV, kas ir jo apvainojošāk.

2. Krievijas nostāja Sīrijas jautājumā. Daļa ASV (arī Izraēlas) valdošo aprindu savu un valsts politekonomisko problēmu pagaidu risinājumu redzēja kara uzsākšanā Sīrijā. ASV to iesāka darīt, bet nespēja realizēt tieši Krievijas nostājas dēļ. Un te nav runa tikai par Krievijas (kopā ar Ķīnu) netiešo atbalstu Sīrijai, bet gan par tiešu Krievijas iejaukšanos, nosūtot ar atomraķetēm bruņotus karakuģus uz Sīriju. Šie karakuģi piesedza Sīriju, neļaujot ASV dot raķešu triecienus, jo tie teorētiski apdraudētu Krievijas kuģus uz ko tie būtu spiesti atbildēt (ja karakuģa radars redz tuvojošās raķetes, tad tā tiek uzskatīta par agresiju uz kuru ir jāatbild), kas varētu novest līdz pat atomkaram. Pie tam fakts par iespējamo agresiju izsauca sašutuma vētru gan visā pasaulē, gan pašā ASV, ko Krievijas prezidents vēl atļāvās izmantot, publicējot nozīmīgākajā ASV laikrakstā The New York Times rakstu, kurā ne tikai kritizēja ASV politiku, bet atļāvās apšaubīt galveno ASV ideoloģisko balstu – amerikāņu sabiedrības un cilvēku izredzētību. Šis ir vēl viens ļoti nopietns simbolisks spļāviens amerikāņu elites sejā, ko viņi nekad nepiedos. Tādu „sīkumu” kā superlielvaras autoritātes zudums pat nav vērts pieminēt. Nu, kas tā par lielvalsti, kas nedēļām ilgi savu oficiālu amatpersonu izskatā kladzina par drausmīgo Sīrijas režīmu un sola to gāzt, bet pēc tam to neizdara, jo nobijās. Vārguļi un tukšmuldētāji tātad, attiecīgi var viņus neņemt nopietni un neklausīt.

3. Dramatiskais ASV ekonomiskais un politiskais stāvoklis. Pēc būtības jau labu laiku ASV atrodas bankrota priekšā, pie tam pašu ASV plosa nopietnas iekšējas pretrunas, kas jo vienkārši var novest līdz pat ASV sabrukumam. Tieši šo problēmu risināšanai ASV jau labu laiku veic visai pasaulei dziļi naidīgu, galēji amorālu un egocentriski mazisku politiku. Šīs politikas rezultātā ASV plānoja uzbrukt Sīrijai un tas, ka to neizdevās paveikt, izraisīja ASV pārvaldošo grupējumu nesamierināmas domstarpības un budžeta krīzi, kuru joprojām nav  izdevies pārvarēt. Visdrīzāk, pagaidu vienošanās par budžetu tika panākta komplektā ar noteicošo ASV grupējumu vienošanos par kopēju rīcības plānu politiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Notikumi Ukrainā un ASV struktūru loma to organizēšanā liek domāt, ka tieši uz Ukrainas rēķina (vai izmantojot Ukrainu) amerikāņi plāno risināt neatrisināmās ASV problēmas.

4. Visbeidzot Ukraina no ASV militārās stratēģijas viedokļa ir Krievijas „pēdējais postenis”, pilnībā ieņemot kuru (iekļaujot NATO un izvietojot ASV raķešu bāzes), Krievijas militārās stratēģijas sistēma būs neitralizēta. ASV raķešu izvietošana Harkovā padarītu par bezjēdzīgu Krievijas pretraķešu aizsardzības sistēmu un ievērojami palielinātu ASV militāro pārsvaru, kas izjauktu joprojām eksistējušo kodollīdzsvara koncepciju, kura joprojām attur pasauli no kodolkara un lieliem globāliem kariem. (Kodollīdzsvara koncepcija paredz, ka nevienai no valstīm nav spēja dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu.)

Ukrainas notikumu formālais iemesls

Par Ukrainas nemieru formālo iemeslu kļuva likumiskās valsts vadības neapstiprinātais sadarbības (asociētais) līgums ar ES. Te jāpiemin, ka tas ir tikai sadarbības līgums (šāda tipa līgumi ES ir ar daudzām pasaules valstīm, piemēram, arī ar Ēģipti), kurš ir galēji neizdevīgs Ukrainai, kura no vienas puses neko no tā neiegūst, izņemot tukšas frāzes par „tuvošanos „civilizētai” sabiedrībai”, bet no otras puses tas paredz ievērojamus Ukrainas ekonomiskās suverenitātes ierobežojumus par labu ES un pilnīgu iekšējā tirgus atvēršanu. Un tas neskatoties uz to, ka Ukrainā ir pietiekami spēcīgi antiES noskaņojumi, kuriem ir tendence pieaugt arī dēļ ES notiekošajiem ģimenes un normālu cilvēku iznīcināšanas procesiem (viendzimuma „laulību” legalizācija, obligāta bērnu maitāšana jau pirmskolas mācību iestādēs, pedofilijas un incesta legalizācija utt.).

Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs līdz šim mēģināja laipot starp galējiem sabiedrības viedokļiem, pa lielam tomēr lēnītēm virzot valsti uz ES (tādējādi nododot savus atbalstītājus un vēlētājus). Sākotnēji Janukovičs atbalstīja līgumu (vēlāk izrādījās, ka ne viņš pats, ne par to balsojošie deputāti nemaz to nebija izlasījuši; līdzīga prakse, kad atbildīgās amatpersonas pat neizlasa pieņemamos dokumentus ir plaši izplatīta arī Latvijā), bet pēc ietekmīgu Austrumukrainas pārstāvju protestiem mainīja savu nostāju. Kā atbilde uz to bija asa ES kritika un nemieru organizēšana no Ukrainas prorietumnieciskajiem spēkiem un to kuratoriem.

Nemieru antidemokrātiskais un antieiropejiskais raksturs

Viens no Ukrainas nemiernieku galvenajiem saukļiem ir, ka viņi grib dzīvot „civilizētā Eiropā”. Tai pat laikā viņu rīcība ir galējā pretrunā ar „civilizētību” un „demokrātiskumu”  klasiskās Eiropas izpratnē.

Galīcija

Galīcija

Lai kāds arī nebūtu Viktors Janukovičs, bet viņš ir likumiski ievēlēts valsts prezidents, kura ievēlēšanu nav apšaubījusi ne pati opozīcija, ne arī kāda no ārvalstīm. Viņš var patikt, var nepatikt, viņa politikai var piekrist, var nepiekrist, bet viņš ir likumīgs valsts vadītājs un viņa lēmumi ir jāpilda. Tāda ir „civilizētās Eiropas” deklarētā filozofija un prakse. Ja kādam kas nepatīk, tad ir jāgaida un jāgatavojas vēlēšanām vai jāorganizē tautas nobalsošana. Piemēram, Ukrainas komunistiskā partija, reaģējot uz valsts varas pārstāvju atbalstu līgumam ar ES, savāca nepieciešamo skaitu parakstu referenduma ierosināšanai par šo tēmu. Ja kādam patiešām interesētu Ukrainas tautas viedoklis (tai skaitā liekulīgajiem ES un ASV pārstāvjiem), tad atliktu tikai ļaut tur notikt referendumam un viss būtu skaidrs. Tas būtu pat ļoti eiropejiski, demokrātiski un civilizēti.

Tomēr  „eirointegrātoru” problēma Ukrainā ir ka lielākā daļa Ukrainas 46 miljonu iedzīvotāju pret ES tomēr ir noskaņota negatīvi un šāds referendums apturētu „eirointegrāciju”, ja ne pavisam, tad uz pietiekami ilgu laiku, tāpēc tiek spļauts virsū vairākuma viedoklim (to nepārtraukti dara arī Latvijā) un rasti citi risinājumi. Viens no tādiem – dedzīgāko „eiropiešu” izvešanu ielā. Tas, ka to lielākā daļa ir pat ne ukraiņu nacionālisti, bet nacisti, kuri īpaši neslēpj savu nacistisko būtību, „civilizētos” Rietumus (arī Latvijas mēdijus) nemulsina.

Starp citu, „civilizētā” ASV vai „civilizētā” Lielbritānija vai pat „civilizētā” Vācija līdzīgu nemieru gadījumā (ja nepārtraukti notiek nesankcionēti mītiņi, vandālisms un masu nekārtības, valsts iestāžu ieņemšana un bruņota pretestība policijai) nekavējoties pielietotu spēku (piesaistot specvienības un armiju) un visnežēlīgākajā kārtā apspiestu nemierus, bet organizatorus bez žēlastības sodītu. Bet tāda būtu „civilizēto” Rietumvalstu reālā rīcība pie sevis mājās. Citām, koloniālām pseidovalstelēm tiek ieteikta un pat pieprasīta (draudu iespaidā) cita veida rīcība, kura tikai pasliktina situāciju un vairo nekārtības un haosu.

Nemieru organizēšana

Nemiernieku galvenā sociālā bāze ir Rietumukrainas (Galīcija: Ļvova, Ternopole, Ivano-Frankovska) iedzīvotāji (t.s. „zapadenci”), kuru ietekme esošajā Ukrainā jau ir neadekvāti liela viņu mazskaitliskumam.

ASV Valsts departaments nemieru organizēšanai pēc pašu sniegtām ziņām iztērēja vismaz 5 miljardus dolāru. Šī summa, visdrīzāk, ir tikai aisberga virsotne, jo šāda tipa nemieru organizēšanā parasti piedalās arī ASV sabiedriskās organizācijas (tādas kā Sorosa fonds) un šai gadījumā piedalījās arī citu valstu (Vācijas, Polijas, Lietuvas u.c.) pārstāvji. Vēl pirms nemieriem ASV instruktori veica aktīvistu apmācības.

Lielākā daļa sākotnējo protesta demonstrāciju dalībnieku tika sapulcināti, piesolot samaksu par dalību mītiņos. Ukrainas internets un sociālie tīkli bija pārpildīti ar sludinājumiem, kuri aicināja cilvēkus par naudu piedalīties protesta akcijās, bet žurnālistiem izdevās šo procesu nofilmēt. Demonstranti autobusiem tika vesti no Rietumukrainas apgabaliem (īpaši intensīvi – konfliktam eskalējoties), viņi Kijevā tika izmitināti un baroti. Tas viss prasa ievērojamus resursus, tai skaitā arī finansu.

Demonstrantu vidū jau sākotnēji tika konstatēti Krimas tatāru visradikālāko organizāciju pārstāvji un musulmaņi, kuri bija karojuši pret Sīrijas valdības spēkiem. Zīmīgi, ka sākoties konfliktam, pasaules presē parādījās ziņa no blakus esošās Rumānijas, kur vietējie iedzīvotāji aktīvi protestēja pret vairāku tūkstošu musulmaņu ieceļotāju apmešanos savā teritorijā, kuri izrādījās vienas ASV atbalstītas, līdz šim Irākā bāzētas teroristiskas organizācijas-klana biedri.

Nozīmīgs nemieru organizators ir t.s.”uniātu”, jeb grieķu-katoļu baznīca, kuras garīdznieki veic ļoti aktīvu un agresīvu aģitāciju, aicinot savus sekotājus uz visradikālāko rīcību. Šāda „uniātu” politika, protams, nav iespējama bez kaut vai klusējošas Vatikāna piekrišanas.

Ukrainas nemieru antinacionālais raksturs

Liela daļa no nemierniekiem sevi dēvē par Ukrainas nacionālistiem un aizsedzas ar ukraiņu tautas interesēm. Tomēr praktiski šo personāžu rīcība ir pretrunā nacionālisma principiem.

Pirmkārt, protesta formālais iemesls ir atbalsts sadarbības līgumam ar ES, kurš ir pretrunā Ukrainas neatkarības idejai, ko šīs pašas aprindas tik ļoti mīl ekspluatēt (te var vilkt paralēles ar Latviju, kur arī sabiedrības nodevēji no vienas puses sauc sevi par „nacionālistiem”, bet no otras puses pārdod visu, ko vien var pārdot, tai skaitā arī visu nacionālo).

Tātad viņu darbības formālais mērķis jau ir antinacionāls. Toties tas jo dikti tiek kompensēts ar galēja antikrieviskuma retoriku, kas valstī, kurā liela daļa ir krievi, vairākums iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti un paši ukraiņu pēc valodas un ticības ir vistuvākie krieviem, ir absurdi un antiproduktīvi. Šādas darbības līdzinās zara zāģēšanai uz kura pats sēdi un paša mājas pamatu graušanai, kas ir galēji neizdevīgi Ukrainas valstiskumam un ukraiņu sabiedrības vairākumam. Toties tas ir pat ļoti izdevīgi Krievijas konkurentiem un ienaidniekiem, kuri nevēlas tās pieņemšanos spēkā un vēlas to iznīcināt. Šie spēki pietiekami atklāti runā par to, ka „ukraiņu nacionālisms” pats par sevi nav dzīvotspējīgs un ka tas ir „tups” ierocis cīņā pret Krieviju, kurš pats no sevis nomirs pēc tam, kad būs izpildījis savu uzdevumu.   (Arī Latvijā valdošās aprindas  savas neizdarības, nelietības un preteklības piesedz, propagandējot un eskalējot galēju un iracionālu antikrieviskumu, pēc principa – jums viss ir jāpaciešas, lai „paglābtos no krieviem” un tie, kas iebilst pret esošo lietu stāvokli „pūš kremļa stabulē”. Arī „latviešu nacionālisms” lielā mērā ir antikrievisks (tas ir – pofig latvietība, neatkarība  utt. galvenais būt pret krieviem, jeb latvietība = antikrieviskums) un šādā ziņā dzīvot maz spējīgs vai pat nespējīgs, ko skaidri apliecina arī pašreizējais Latvijas katastrofālais stāvoklis.)

Patiesībā, protams, nemiernieku kodols nav nekādi nacionālisti, bet gan nacisti un arī tikai nosacīti, jo par naudu viņi ir gatavi pārdot arī savus nacistiskos „ideālus”, tāpēc ka  ES ietekmē Ukraina zaudēs visu, kā to gandrīz pilnībā jau ir zaudējusi Latvija (šai ziņā būtu tikai taisnīgi ļaut Rietumukrainai iestāties ES un pilnā apmērā izbaudīt tās „civilizētību”).

Nemieru rezultātā Ukrainas finanses ir pilnībā izsmeltas, Kijeva pārvērsta par piemēslotu (tai skaitā piedir*tu burtiskā nozīmē), izdemolētu un izlaupītu ūķi, Ukrainas sabiedrība sašķelta un radikalizēta, bandītiski grupējumi sagrābuši ieročus un visa valsts ir kļuvusi par placdarmu ASV cīņai par absolūtu vispasaules hegemoniju, kuras rezultātā ir liela iespējamība Ukrainas teritorijā sākties visaptverošam pilsoņu karam vai militāram konfliktam.

Kas ir Ukraina un ukraiņi?

Ukraiņi, jeb malorosi ir pareizticīgie slāvi (pārsvarā krievi), kuri vēstures gaitā ir izgājuši caur dažādas pakāpes pārpoļošanas procesiem un uz kuriem pietiekami lielu ietekmi ir atstājusi Romas katoļu baznīca. Malorosu valoda ir viens no krievu valodas dialektiem, kuru pirms otrā pasaules kara Austroungārijas impērijas ideologi ņēma par pamatu, jaunas tautas (ukraiņu), tās valodas, vēstures un literatūras izveidošanai. Ukraina nav viendabīga, tā ir dažāda un vēsturiskie procesi uz ukraiņiem ir atstājuši dažādu ietekmi, tāpēc ir ukraiņi, kuri ar mazko atšķiras no krieviem, bet ir ukraiņi (no savulaik Austroungārijas impērijas sastāvā bijušajiem Rietumukrainas apgabaliem), kuri neieredz krievus vairāk par visu pasaulē.

Ukraina lielā mērā ir mākslīgi radīts apgabals. Burtiskā tulkojumā no krievu valodas Ukraina nozīmē „piemale”, „nomale” („у края” – pie malas). Ar ukrainas vārdu senslāvi apzīmēja robežapgabalus (piemēram, ir saglabājušās rakstiskas liecības par Pskovas ukrainu), bet par ukraiņiem sauca robežsargus.

Pašreizējā Ukraina izveidojās sīvā cīņā starp Krieviju un Rietumiem (leišiem, poļiem, austroungāriem, frančiem, vāciešiem ar Vatikāna svētību un atbalstu). Krievija no vienas puses cīnījās par savu pastāvēšanu, bet Rietumi no otras puses centās ekspansīvi paplašināt savu ietekmi uz austrumiem. Krievija centās pārliecināt pareizticīgās slāvu tautas iekļauties kopējā valstī, savukārt Rietumi centās to nepieļaut, dažādos veidos mēģinot mainīt to identitāti un noskaņot pret Krieviju (klasiskais „skaldi un valdi” princips).

Ukrainas izveidošanās karte

Ukrainas izveidošanās karte

Ja par pamatu ņem Zaparožjas kazaku virsvadītāja (hetmana)  Bogdana Hmeļņicka (1595-1657) kontrolēto teritoriju, ko varētu nosaukt par neatkarīgu Ukrainu, kura tika izcīnīta ļoti sīvās cīņās ar Poliju, tad „īstā Ukraina” sastāda ļoti mazu daļu no esošās Ukrainas teritorijas, bet lielāko daļu (vairāk kā 4/5) pašreizējo zemju dažādos laikos Ukraina ieguva Krievijas valdnieku pievienojumu rezultātā (tai skaitā Ļeņina, ko tik ļoti lamā ukraiņu „nacionālisti”, kaut gan pateicoties viņam vispār tika izveidota šodienai līdzīgā Ukraina). Pēdējo šādu dāvinājumu 1954.gadā veica PSRS vadītājs, ukrainis Ņikita Hruščovs, pievienojot Ukrainas PSR Krimas autonomo apgabalu.

Īss ieskats ukrainas zemju vēsturē

Līdz XIII gs. pašreizējā Ukrainas teritorija bija senslāvu Kijevas Krievzemes  lielvalsts (kņazistu apvienības) centrs.  Kijevas pārvaldībā bija milzu teritorijas un tā ietekmes ziņā tuvojās  Bizantijas (Romejas) impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei.  988.gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs (960-1015) pieņēma pareizticību, kuras politiskais centrs tolaik bija Konstantinopole, un visā Kijevas Krievzemes milzīgajā teritorijā sāka izplatīties kristietība, bet pareizticīgo grieķu mūki izveidoja senslāvu pareizticīgās baznīcas valodu, kas tika lietota ne vien liturģiskām, bet arī literārām vajadzībām (mūsdienās – kirilicas raksts, jeb alfabēts).

1240.gadā mongoļu valdnieks (hans) Batijs (1207-1255; Čingizhana mazdēls un Zelta Ordas lielvalsts dibinātājs) sagrāva Kijevas Krievzemes valsti un pilnībā nopostīja Kijevu. Pilsēta izmisīgi pretojās un tika gandrīz pilnībā noslaucīta no zemes virsmas. Ja pirms tam Kijevā dzīvoja apmēram 50000-100000 cilvēku, kas tiem laikiem ir milzu skaitlis (Londonā tai laikā bija apmēram 20000 iedzīvotāju), tad pēc Batija pilsētā palika tikai 2000 iedzīvotāju. Nopostītas tika arī citas ievērojamākās Krievzemes pilsētas, izņemot Smoļensku, Novgorodu un Pleskavu, bet krievu kņazi atzina mongoļu un Zelta ordas virskundzību.

Pēc Kijevas sagrāves sekoja vairāk kā 200 gadu ilgs periods, kurā par ietekmi bijušās lielvalsts teritorijā cīnījās dažādi spēki, ievērojamākie no kuriem ir Ungārija, vācu Teitoņu ordeņvalsts, Polija, Galīcija-Volīnija un Lietuva  no vienas puses un Tvera, Pleskava, Novgoroda un Maskava no otras puses. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju bija pareizticīgie, tad viņi nelabprāt pakļāvās katoļticīgiem valdniekiem, kas bija būtisks daudzu turpmāko konfliktu un karu iemesls.

Būtiski panākumi šai ziņā bija Galīcijas-Volīnijas kņazistes valdniekam Danielam Romanovičam (1201-1264), kurš, atzīstot Zelta Ordas virsvadību, apvienoja zem saviem karogiem daļu bijušās Kijevas Krievzemes rietumu zemju un vienojās par sadarbību ar Romas pāvestu, kurš to kronēja par visu krievu zemju valdnieku. Krievu zemes apvienot mēģināja arī austrumkrievijas kņazi (izdevās tas Maskavas lielkņazam), tikai bez Romas pāvesta līdzdalības un tikai balstoties uz pareizticīgo tradīcijām.

Lai gan Romas pāvests izsludināja krusta karu pret mongoļiem, reālas darbības nesekoja un Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels Romanovičs, kurš paļaujoties uz pāvesta (attiecīgi visas katoļu pasaules) atbalsta solījumiem, atklāti nostājās pret Zelta Ordu,  gala beigās palika viens pret vienu ar vareno ienaidnieku. Toties pēc viņa nāves novājinātā kņaziste panīka un 1349.gadā pilnībā pārstāja eksistēt, kļūstot par vieglu laupījumu Polijas un Lietuvas valdniekiem.

Ievērojama loma rietumkrievzemes zemju apvienošanā ir Lietuvas lielkņazam Ģediminam (1275-1341), kura valdīšanas laikā Lietuvas lielkņazistes pārvaldītās teritorijas pletās no Baltijas jūras līdz Melnai jūrai. Ģedimins no vienas puses nebija kristīts, kādēļ Lietuva bija nepārtraukts vācu Teitoņa ordeņa agresijas mērķis. Bet no otras puses Ģedimins neiejaucās valsts iedzīvotāju reliģiskajā dzīvē un ļāva katram pieturēties pie savas ticības, kas arī bija viens no iemesliem kādēļ viņam tik viegli un tik ātri izdevās paplašināt pārvaldāmās teritorijas. Daudziem pareizticīgajiem krieviem, kuri bija iespiesti spīlēs starp Zelta Ordu un katoļticīgām valstīm, kuras iedzīvotājiem uzspieda savu ticību, Ģedimins bija glābējs vai vismaz mazākais ļaunums.

Arī Ģedimins atzina Zelta ordas virsvadību, bet paplašinoties Lietuvas teritorijām, veiksmīgi karoja ar to. Ģedimina laikā aizsākās Lietuvas sadarbība ar Poliju, kas pēc viņa nāves attīstījās, kļuva arvien ciešāka un beidzās ar Lietuvas lielkņaza Jagaiļa (1348-1434) kļūšanu par Polijas karali Vladislavu II Jagaili, 1386.gadā aprecot Polijas karalieni Jadvigu (1373-1399; Ungārijas karaļa meitu), pieņemot katoļticību un izveidojot Polijas –Lietuvas lielvalsti, kura 1569 gadā pēc Ļubļanas ūnijas parakstīšanas pārtapa par vienotu katoļticīgu lielvalsti – Žečpospoļitu.

Lietuva un Polija 1387.gadā

Lietuva un Polija 1387.gadā

Lietuvas lielkņazistes iedzīvotāju vairākums bija pareizticīgie krievi, bet tās valsts valoda – senkrievu. Pēc apvienošanās ar Poliju sākās iekšējās cīņas starp katoļticīgajiem poļu aristokrātiem (šļahtičiem) un lietuviešu dižciltīgajiem, kurā, ne bez Romas katoļu baznīcas palīdzības, pilnīgu uzvaru guva šļahta, bet savus īpašumus un privilēģijas saglabāt gribošie lietuvieši bija spiesti pāriet katoļticībā un pārpoļoties. Savukārt ierindas pareizticīgos krievus centrālā valsts vara dažādos veidos sāka pārpoļot un kardināli mainīt to identitāti. Sākumā tas notika pakāpeniski un netieši, bet pēc Brestas ūnijas noslēgšanas 1596.gadā sākās tiešas un atklātas pareizticīgo vajāšanas visā Žečpospoļitas teritorijā.

1453.gadā, kad turku sultāns Mehmeds II (1432-1481) ieņēma Konstantinopoli un likvidēja Bizantijas (Romejas) impēriju, pareizticīgie zaudēja savu galveno politisko centru. Katoļu Roma (Vatikāns) tai pat laikā palika neskarta un, neskatoties uz 1517.gadā sākušos reformāciju, saglabāja pietiekami lielu ietekmi, par kuras nozīmīgu instrumentu kļuva 1534.gadā izveidotais jezuītu ordenis.  1472.gadā Maskavas lielkņazs Ivans III Lielais (1440-1505) aprecēja gāztā Bizantijas imperatora brāļameitu Sofiju Paleologu (1455-1503) un sāka sevi pozicionēt kā Bizantijas (Romejas) impērijas pēcteci un visu pareizticīgo politisko centru (viņš arī par Krievijas ģerboni pieņēma Bizantijas simbolu – divgalvaino ērgli), bet viņa mazdēls Ivans IV Bargais (1530-1584) 1547.gadā tika kronēts par Krievijas caru (vārds cars, līdzīgi kā Rietumu monarhu izmantotais vārds ķeizars, ir cēlies no vārda Cēzars kā sevi dēvēja visi antīkās Romas imperatori).

Pēc Ivana IV Bargā nāves Maskavā sākas iekšējās jukas, kuras noveda līdz 1604-1613.gadu juku laikiem, kad uz Maskavas lielkņazistes troni pretendēja Žečpospoļitas atbalstīti „viltus Dmitriji” un poļu armija iesaistījās cīņās par Krievijas troni. Pret to iestājās lielākā daļa krievu, kas sakāva poļu iebrucējus (poļiem bija militārs pārsvars un poļu karaspēks pat ieņēma Maskavu).

Visdrīzāk nav nejauši, ka īsi pirms poļu un katoļu invāzijas pareizticīgajā Krievijā, tika noslēgta Brestas ūnija (1596.gads), saskaņā ar kuru daļa Kijevas pareizticīgo atzina Romas pāvesta virsvadību, saglabājot pareizticīgo rituālus. Ūnija bija kopējs Žečpospoļitas un Vatikāna projekts, lai apvienotu zem vienotas politiskās (Žečpospoļita) un reliģiskās (Vatikāns) vadības katoļus un pareizticīgos. Uniātisma idejas autors bija jezuīts Pēteris Skarga (1536-1612), ko viņš izklāstīja savā 1577.gadā iznākušajā darbā „Par Dievišķās Baznīcas vienotību viena gana virsvadībā” (Skarga bija arī Viļņas universitātes pirmais rektors, Tērbatas jezuītu kolēģijas, kas vēlāk pārtapa par Tērbatas universitāti, dibinātājs un pirmās jezuītu skolas Rīgā dibinātājs). Tomēr liela daļa Polijas pārvaldītajās zemēs dzīvojošo pareizticīgo neatzina ūniju. Viņi tika vajāti, par labu uniātiem tika konfiscēti pareizticīgo baznīcu īpašumi un tika ievērojami pastiprināta pārpoļošanas politika.

XVII gs. Polijas lielvalsts, kura pletās no Baltijas līdz Melnai jūrai, sasniedza savas varenības virsotni un kalngalu sasniedza arī poļu šļahtiču un tai tuvu stāvošo aprindu nelietību un necilvēcību apmērs. Tolaik šļahta lielos apmēros ļaunprātīgi izmantoja savu priviliģēto stāvokli un visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar zemāko šķiru pārstāvjiem. Vardarbība, laupīšanas un slepkavības no šļahtiču puses bija Žečpospoļitas ikdiena, kas tika piesegta ar formāla likuma spēku (cietušie varēja sūdzēties tiesās, kas apzināti lēma par labu varmākām; šai ziņā to laiku Polija ļoti līdzinās mūsdienu Latvijai).  Notiekošo piesedza un attaisnoja arī katoļu garīdzniecība. Jāatzīmē, ka Polijā līdz pat 2.pasaules kara beigām bija vislielākā ebreju koncentrācija Eiropā un ka tieši Polijā (arī Lietuvā) mājvietu guva no viduslaiku Eiropas izdzītie ebreji.

Ebreju īpatsvars Eiropā uz 1881.gadu

Ebreju īpatsvars Eiropā uz 1881.gadu

1648.gadā atsaldētie poļu pani beidzot saņēma vērā ņemamu pretestību savām nelietībām, kas Zečpospoļitu noveda līdz katastrofai un kas tālākā perspektīvā beidzās ar trijām Polijas dalīšanām un Zečpospoļitas galu 1795.gadā.

Zečpospoļita austrumos robežojās ar Osmaņu impēriju un tās vasaļvalsti – Krimas tatāru hanisti. Pats robežreģions (Zaporožja, saukta vēl par „mirušo zemi”), kurš formāli skaitījās Zečpospoļitas sastāvā, kopš mongoļu iebrukumu laikiem bija mazapdzīvots. Vēlāk Krimas tatāri regulāri šķērsoja šīs teritorijas savos laupīšanas uzbrukumos Polijas-Lietuvas teritorijai. Šajās milzu stepju platībās pulcējās visi, kuri glābās no varasiestāžu vajāšanas (tai skaitā nežēlīgi izkalpinātie zemnieki, katoļu vajātie pareizticīgie un šļahtiču agresijas upuri). Ar laiku apstākļu spiesti viņi organizējās patstāvīgās pašaizsardzības vienībās un kļuva par dabīgu kristīgās Eiropas un Osmaņu impērijas barjeru. Tie bija kazaki, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē „brīvs karavīrs”.

Kazaki ar laiku ieguva stratēģiski svarīgu lomu Žečpospoļitas valstiskajā sistēmā un tajos sāka iestāties arī tuvējo zemju pareizticīgo bagātnieki un dižciltīgie. No vienas puses kazaki poļu šļahtai un katoļu baznīcai bija kā dadzis acī, jo tur pulcējās un uz turieni bēga visi viņu apspiestie iedzīvotāji (pareizticība bija obligāts priekšnosacījums dalībai kazaku kopienās). Tai pat laikā kazaki aizsargāja Poliju no Osmaņu impērijas un Krimas tatāru laupīšanas iebrukumiem, kā arī bija nozīmīgs Polijas armijas spēks. Tomēr kazaki poļiem sagādāja arī tiešas galvassāpes,  regulāri saceļoties pret poļu varu. Visbiežāk sacelšanās iemesls bija kāda no neskaitāmajām poļu šļahtiču patvaļām, kuras upurim izdevās pārliecināt kazakus iestāties par taisnību.

Bogdans Hmeļnickis

Bogdans Hmeļnickis

1648.gadā par kazaku virsvadītāju tika ievēlēts Bogdans Hmeļņickis (1595-1657) un viņš sāka kazaku sacelšanos pret Poliju. Hmeļnickis bija kazaku vadoņa dēls, mācījies jezuītu skolā. Hmeļnickis kopā ar tēvu piedalījās karagājienā pret turkiem un nokļuva turku gūstā no kura veiksmīgi izbēga. Hmeļnickim bija īpašas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Viņš bija viens no autoratīvākajiem tā laika kazaku vadoņiem, kurš veiksmīgi izcēlās vairākos Polijas karos un bija Polijas karaļa Vladislava IV Vāsas (1595-1648) uzticības persona.

Laikā, kad Hmeļnickis atradās kārtējā karagājienā, viņam personīgi naidīgs poļu šļahtičs uzbruka Hmeļņicka īpašumam, izlaupīja to, nogalināja viņa desmitgadīgo dēlu, bet sievieti ar kuru viņš tolaik dzīvoja un grasījās precēties, nolaupīja un aprecēja to pēc katoļu tradīcijas. Atgriezies, Hmeļnickis sākumā meklēja taisnību tiesā, bet tā lēma par labu šļahtičam. Pēc tam viņš griezās pēc palīdzības pie karaļa, bet tas, nevēlēdamies naidoties ar šļahtu, noraidīja sūdzību. Pie tam karaļa atteikums bija īpaši dzēlīgs – karalis izteica izbrīnu kādēļ gan kazaks strīdus mēģina risināt tiesas ceļā nevis ar zobena palīdzību.

Sacelšanās gaitā Bogdans Hmeļnickis vairākkārtīgi sakāva Polijas karaspēku. Apspiestie zemnieki no visas Polijas bēga pie Hmeļnicka. Ar tatāriem viņš noslēdza vienošanos par sadarbību karam pret Poliju. Jau Hmeļnicka sacelšanās rezultātā Žečpospoļita bija uz iznīcināšanas robežas un tikai tatāru hana nodevība un paša Hmeļnicka svārstīšanās paglāba poļu valsti. Tieši Hmeļnickis vislielākā mērā var tikt uzskatīts par Ukrainas valstiskuma pamatlicēju.

Pēc otrās Krimas tatāru nodevības, kura bija īpaši sāpīga, jo ļāva Polijas karaspēkam sakaut Hmeļnicka armiju (ar lielām grūtībām galvenie kazaku spēki tomēr izglābās no iznīcināšanas), kazaku hetmans meklēja citus sabiedrotos – Osmaņu impērijā un Maskavā. Tobrīd Polija jau bija atguvusies un gatavojās jaunam iebrukumam.  Vienoties izdevās ar Krieviju, kura 1653.gadā pieteica karu Polijai un 1654.gadā noslēdza  Perejeslavas līgumu saskaņā ar kuru Hmeļnicka kontrolētās teritorijas tika iekļautas Krievijas sastāvā. Krievijas –Polijas karš ar starplaikiem ilga trīspadsmit gadus (līdz 1667.gadam) un beidzās ar Austrumukrainas (arī Kijevas) un Smoļenskas pievienošanu Krievijai.  Zaparožjas kazaku teritorijā savukārt pēc Hmeļnicka nāves 1657.gadā izcēlās asiņains „pilsoņu” karš starp propoliskiem un prokrieviskiem kazakiem, kas beidzās ar kazaku teritoriju sadalīšanu Dņepras upes labā (poļu) un kreisā (krievu) krasta daļās.

Cara Pētera I (1672-1725) valdīšanas sākumā Austrumukrainas hetmans Ivans Mazepa (1639-1709) bija viens no tuvākajiem Pētera līdzgaitniekiem un uzticības personām, kuram Pēteris esot uzticējies kā nevienam citam. Izmantojot šo stāvokli, Mazepa iedzīvojās neiedomājamās bagātībās un kļuva ne vien par Austrumukrainas, bet par vienu no visas Krievijas bagātākajiem cilvēkiem.  1700.gadā sākās Ziemeļu karš, par kura uzsākšanu pret Zviedriju Pēteris vienojās  ar Saksijas kūrfirstu, kurš 1697.gadā bija kļuvis arī par Polijas karali Augustu II (1670-1733). Kara sākums sabiedrotajiem bija neveiksmīgs, bet Krievijas armijas sastāvā karojošajiem kazakiem nesa lielus zaudējumus (uz to brīdi kazaki jau sāka atpalikt no lielvalstu regulārajām armijām militārās tehnikas un organizācijas ziņā). 1704.gadā, izmantojot Zviedrijas iebrukumu Polijā un Rietumukrainas kazaku sacelšanos pret poļiem, Mazepa ieņēma Rietumukrainu un kļuva par apvienoto kazaku hetmanu. Pēteris, kurš bija Polijas karaļa sabiedrotais, pret to nevērsās, bet arī neapstiprināja šāda stāvokļa saglabāšanu nākotnē.

1707.gadā Pēteris I saņēma sūdzību par iespējamo Mazepas nodevību no viņa bijušā labākā drauga, bet tobrīd niknākā ienaidnieka Vasīlija Kočubeja (1640-1708). Sešdesmit četrus gadus vecajam Mazepam 1704.gadā bija romāns ar jauniņo Kočubeja meitu Matrjonu, kas bija viņa krustmeita. Mazepa gribēja viņu precēt, bet saņēma gan tēva kategoriskus iebildumus, gan arī to nepieļāva pareizticīgā tradīcija, kas šādas attiecības starp krusttēvu un krustmeitu pielīdzināja incestam. Kočubeja meita aizbēga no tēva mājām un sāka dzīvot kopā ar Mazepu.  Kočubeja sūdzība Maskavā tika atzīta par nepatiesu un Mazepam tika atļauts viņu sodīt. Kočubejs, kurš arī bija to laiku Austrumukrainas lielbagātnieks, tika spīdzināts, mēģinot izzināt, kur viņš ir noslēpis savas bagātības, un pēc tam sodīts ar nāvi.

Pārrunas ar Zviedrijas karali Kārli XII Mazepa esot sācis jau 1705.gadā, tomēr pēc Kočubeja ziņojuma, viņš tās esot paātrinājis un 1708.gadā noslēdzis slepenu vienošanos ar zviedriem. Tajā pašā gadā Pēteris aicināja Mazepu ar viņa karavīriem pievienoties Krievijas karaspēkam , bet hetmans, svāsrstīdamies ieņemt noteiktu pozīciju,  atrunājās, ka esot slims. Pēc tam, kad pie viņa personiski ieradās Pētera uzticības persona kņazs Menšikovs, Mazepa ar mazskaitlisku kazaku vienību pārbēga uz Zviedrijas karaļa nometni, bet Menšikovs iekaroja un izpostīja Mazepas centrālo komandpunktu – Baturinu. Mazepas pusē pārgāja arī vēsturiskā kazaku „galvaspilsēta” Zaparožjas Seče (visu kazaku galvenais komandpunkts, kurš laika gaitā vairākkārtīgi bija mainījis savu fizisko atrašanās vietu) un arī to, līdzīgi kā citus Mazepas kazaku atbalsta punktus, ieņēma un nopostīja Pētera karaspēks.

Izšķirošajā kaujā pie Poltavas 1709.gadā Zviedru armijas rīcībā bija apmēram 10000 kazaku, bet lielāko daļu no tiem zviedri kaujā neriskēja izmantot, jo kazaku vienības bija impulsīvas, nedisciplinētas un tām nevarēja uzticēties. Līdzīgi ar savā rīcībā esošajiem kazaku spēkiem rīkojās cars Pēteris. Poltavas kaujā krievi sagrāva zviedru armiju, bet Kārlis XII un Mazepa paglābās Osmaņu impērijā, kur Mazepa tai pašā gadā mira.

1711.gadā sākās karš starp Krieviju un Osmaņu impēriju, kurš Krievijai bija neveiksmīgs. Pēteris I par mata tiesu izvairījās no pilnīgas savas armijas sagrāves un krišanas gūstā. Osmaņu impērija karu neturpināja un noslēdz mieru, saskaņā ar kuru Zaparožjas zemes un Azova pārgāja Osmaņu imperatora valdījumā un Krievija zaudēja izeju uz Azovas jūru.

Katrīnas II (1729-1796) valdīšanas laikā kazaku pašnoteikšanās tika likvidēta un lielākā daļa mūsdienu Ukrainas pilnībā iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā. 1764.gadā ar Katrīnas atbalstu par Polijas karali kļuva Staņislavs II Augusts Poņatovskis (1732-1798), kurš tika uzskatīts par viņas ielikteni. Tas turpmāk kļuva par dažādu iekšpolitisku konfliktu un starptautisku diplomātisku spēļu iemeslu.  1768.gadā Polijā sākās šļahtiču sacelšanās pret karali (t.s. Barskas konfederācija), kuru līdz 1770.gadam apspieda Krievijas karaspēks.

1768.gadā Francijas mudināts un izmantojot to, ka krievu pusē karojošie zaparožjas kazaki, vajājot barskas konfederātus, šķērsoja Osmaņu impērijas robežas, sultāns  uzsāka karu ar Krieviju (pirmais krievu-turku karš), kurš ilga līdz 1774.gadam un kura rezultātā Krievija ieguva Novorosijsku un Ziemeļkaukāzu, bet Krimas haniste kļuva par Krievijas vasaļvalsti. Karā veiksmīgi izcēlās slavenais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs, bet zaparožjas kazaki karoja Krievijas armijas sastāvā.

Polijas dalīšanas 1772-1795

Polijas dalīšanas 1772-1795

1772.gadā Prūsija un Austrija, bažījoties par pārāk lielu Krievijas ietekmes pieaugumu, piedraudot ar kara uzsākšanu, pieprasīja veikt Polijas teritoriju sadali. Katrīna piekrita un Austrija ieguva Galīciju (pašreiz visnacistiskāk noskaņotais mūsdienu Ukrainas apgabals), Prūsija – Rietumprūsiju,  bet Krievija Austrumbaltkrieviju līdz Minskai. Vēlāk 1793. un 1795. gadā notika otrā un trešā Polijas dalīšana pēc kuras Žečpospoļita pārstāja eksistēt, bet Krievija ieguva gandrīz visas bijušās Lietuvas lielkņazistes zemes, tai skaitā arī lielāko daļu pašreizējās Ukrainas teritoriju.

1775.gadā Krievijā tika uzsākta administratīvā reforma, kura noteica Krievijas administratīvo dalījumu, to pārvaldītājus, iecelšanas kārtību un hierarhiju. 1783.-1785.gadā administratīvā reforma tika ieviesta Austrumukrainā kā rezultātā tika likvidēta Zaparožjas Seče, kazaki statusa ziņā tika pielīdzināti krievu augstmaņiem, bet specifiskās kazaku tiesības tika likvidētas. Uz šo laiku kazaki arī bija zaudējuši savu robežsardzes lomu, jo Krima bija Krievijas vasaļvalsts un laupīšanas iebrukumi no turku un tatāru puses tika pārtraukti.

1787.-1791. gadā notika otrais krievu-turku karš, kura rezultātā Krievija juridiski un militāri nostiprināja savu klātbūtni Krimā, bet robeža ar Osmaņu impēriju tika pārbīdīta līdz Dņestras upei.  Tā uz šo laiku un līdz XX gs. sākumam gandrīz visa pašreizējās Ukrainas teritorija nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, izņemot Austrijai tikušo Galīciju, kurā dzīvoja krievi (malorosi), kuri nekad nebija bijuši Krievijas sastāvā.

Ukraiņu „nacionālisma” rašanās

Pagrieziena punkts, kurš noveda pie ukraiņu „nacionālisma” rašanās, ir 1848.gada revolūcija Habsburgu dinastijas pārvaldītajā Austrijas impērijā. Austrija bija pretrunu plosīta daudznacionāla feodāla valsts, kuru pārvaldīja vācu (austriešu) aristokrāti (1867.gadā apstākļu spiesti impērijas pārvaldē tika piesaistīti ungāru aristokrāti, bet pati impērija pārtapa par Austroungāriju). Ievērojama Austrijas impērijas iedzīvotāju daļa bija slāvi – čehi, poļi, horvāti, slovāki, slovēņi  un Galīcijas malorosi (ukraiņi). Revolūcija satricināja impērijas pamatus un piespieda austriešus piekāpties daudzos jautājumos, tai skaitā pieņemt konstitūciju un atcelt dzimtbūšanas elementus. Tāpat tas lika meklēt risinājumus kā saturēt kopā tik dažādo un tik daudzu pretrunu plosīto valsti.

Apspiest 1848.gada revolūciju Ungārijā austriešiem palīdzēja Krievijas karaspēks. Ja līdz šim Galīcijas malorosi bija salīdzinoši mierīgi, tad pēc tam, kad ierindas cilvēki redzēja, ka Krievijas armijas karavīri gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņiem (viena valoda, viena ticība), Galīcijā pastiprinājās prokrieviskie noskaņojumi uz ko uzmanību vērsa toreizējais Galīcijas gubernators grāfs Francis Stadions fon Varthauzens (1806-1853). Kopš tā laika Austrijas varasiestādes Galīcijā realizēja antikrieviskuma politiku.

Sākotnēji austrieši nolēma malorosus pārpoļot (arī slāvi, kopēja vēsture, bet katoļi) un šai virzienā uzsāka sarunas ar krieviem stipri naidīgo poļu inteliģenci, tomēr poļi piedāvāja citu risinājumu. Pirmkārt, viņi apšaubīja malorosu pārpoļošanas iespējamību – ja jau to vairāku gadsimtu laikā neizdevās paveikt Polijas lielvalstij, tad neizdosies arī Austrijai. Otrkārt, par daudz efektīvāku risinājumu viņi uzskatīja pārliecināt malorosus, ka viņi nav krievi, bet gan atsevišķa, no krieviem atšķirīga tauta, kas vēlāk Austrijai dos iespēju pievienot sev visas malorosu apdzīvotās teritorijas (tas ir – visu Ukrainu).  Austriešiem tik ļoti iepatikās šī ideja, ka viņi ar lielu entuziasmu to sāka realizēt un vēlāk jau pat nozīmēja nākamo Ukrainas karali par kuru bija jākļūst Austroungārijas erchercogam Vilhelmam Francim Habsburgam (1895-1948). Par „ēsmu” Krievijas malorosiem tika uzskatīta 1868.gadā pieņemtā Austroungārijas konstitūcija, kura deva nacionālo un kultūras autonomiju visām impērijā dzīvojošajām tautām.

Austroungārijas specdienestu, poļu inteliģences un katoļu baznīcas sadarbības rezultātā Galīcijā, pretstatā tolaik spēcīgajām „apvienotāju”, jeb „moskofīlu” partijām radās ukraiņu „nacionālistu” strāvojumi , kuru kodolu veidoja grieķu katoļu, jeb uniātu baznīcas garīdznieki. Tolaik ierindas galīciešiem uniāti vairs neasociējās ar poļu okupantiem un viņi to uzskatīja par savu „nacionālo” baznīcu, neskatoties uz to, ka tā bija pakļauta Romas pāvestam un ka tās skolās saimniekoja jezuīti.

1868.gadā Ļvovā tika dibināta sabiedriskā organizācija „Prosvita”, kura sevī apvienoja jaunās ukraiņu tautas inteliģenci. Tika izdoti laikraksti („Pravda”, „Dilo”, „Zorja”, „Batkivšina”  u.c.). Tika izveidota ukraiņu valoda par pamatu ņemot malorosu sarunvalodu un tās pieraksta variācijas, papildinot to ar poļu un vācu vārdiem. Savukārt ukraiņu rakstībā no kirilicas alfabēta tika izņemti trīs burti un tas tika papildināts ar diviem jauniem burtiem.

Starp ievērojamākajiem ukraiņu tautas radītājiem ir minams Jemeļjans Partickis (1840-1895) – valodnieks, etnogrāfs, dzejnieks, pedagogs, ukraiņu valodas pasniedzējs, vairāku ukraiņu valodas mācību grāmatu autors, vācu-ukraiņu valodas vārdnīcas (1867.g.) sastādītājs, ukraiņu valodas profesors skolotāju seminārā Ļvovā, viens no „Prosvet” dibinātājiem, laikraksta „Zorja” izdevējs caur kuru plaši pazīstami kļuva tādi ukraiņu nacionālie literāti kā Ivans Franko, Lesja Ukraina, Mihails Gruševskis, Boriss Grinčenko, Mihails Kocjubinskis, Olga Kobiljanskaja, Nikolajs Voronojs u.c., žurnāla „Zerkalo” redaktors.

Polijā dzimušais Mihails Gruševskis (1866-1934) sarakstīja 10 sējumus biezu monogrāfiju „Ukraiņu Rusas vēsture” (1895), kurā pasludināja ukraiņus par Kijevas Krievzemes mantiniekiem un paziņoja, ka krieviem un ukraiņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Gruševskis bija Ļvovas universitātes profesors (1894-1914) un kara laikā Krievijā tika arestēts par spiegošanu Austroungārijas labā.

Par ukraiņu „tautas rakstnieku” kļuva Ivans Franko (1856-1916). Viņš bija rakstnieks, dzejnieks, publicists, politiķis un tulkotājs (pārtulkoja ukrainiski Gētes Faustu, Heines un Bairona darbus), mācījās Ļvovas universitātē,  1915.gadā tika izvirzīts Nobela prēmijas saņemšanai. Padomju laikā par godu Franko otra lielākā Galīcijas pilsēta Staņislavska tika pārdēvēta par Ivano-Frankovsku.  Franko bija personiski pazīstams ar tā laika Austroungārijas kultūras eliti, tai skaitā Vīnes modernisma līderiem ebreju Artūru Šnicleru un Hermani Bāru, čehu filozofu un nākamo Čehoslovākijas prezidentu Tomāšu Masariku, cionisma dibinātāju Teodoru Herclu un poļu simbolistu Staņislavu Pšibiševski. Viņa dēls Pjotrs Franko (1890-1941) bija viens no Ļvovas skautu organizācijas „Plast” dibinātājiem 1911.gadā, kurā notika intensīva jauniešu „nacionāli”-militāra (nacistiska) apmācība.

"Plastieši"

“Plastieši”

Jemeļjans Partickis, Mihails Gruševskis, Romāns (Andrejs) Šeptickis

Jemeļjans Partickis, Mihails Gruševskis, Romāns (Andrejs) Šeptickis

Tomēr vislielākie nopelni mūsdienu ukraiņu „nacionālistu” radīšanā ir grāfam Romānam (Andrejam) Šeptickim (1865-1944). Viņš ir cēlies no senas Galīcijas šļahtiču dzimtas, mācījies Krakovā, neilgi dienēja Austroungārijas armijā, 1888.gadā pabeidza Vroclavas universitātes juridisko fakultāti. Tai pat gadā, ceļojot pa Itāliju, tikās ar Romas pāvestu Leonu XIII un iestājās grieķu katoļu garīdznieku kārtā, pieņemot vārdu Andrejs (pirms tam Šeptickis bija ierindas katolis). 1894.gadā Krakovas jezuītu seminārijā ieguva teoloģijas doktora grādu, labi runāja ivritā. 1899.gadā Austroungārijas imperators Francis Jozefs I iecēla Šepticki par Staņislavskas bīskapu, bet 1900.gadā viņš kļuva par Galīcijas grieķu katoļu baznīcas metropolītu.  Garīdzniecības darbā viņam palīdzēja brālis Kazimirs (Klements), bet cits viņa brālis Staņislavs bija Austroungārijas armijas ģenerālmajors, atjaunotās Polijas armijas ģenerālleitinants un vēlāk arī Polijas Aizsardzības ministrs.

Andrejs Šeptickis pilnībā pārveidoja Galīcijas grieķu katoļu baznīcas garīdznieku apmācības sistēmu. Viņa laikā notika intensīva grieķu katoļu baznīcas „tīrīšana” no „moskofīliem” un jebkura, kurš neatzina ukrainizācijas pamatnostādnes. Katram garīdzniekam bija jāparakstās, ka viņš nav krievs, jānoliedz krieviskā identitāte un jāapliecina ka viņš ir ukrainis. Garīdznieki sāka atklātu un agresīvu, centralizēti vadītu ukrainizācijas propagandu, jo īpaši jauniešu vidū. Šeptickis lika pamatus tai agresīvajai un primitīvajai ukraiņu „nacionālisma” retorikai, ko grieķu katoļu garīdznieki veic joprojām.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gadā Šepticka un citu ukrainizētāju pūliņi deva bagātīgus augļus – Austroungārijas armija ieguva lielu skaitu fanātiskus antikrievus. Savukārt apmēram desmit tūkstoši Galīcijas „moskofīli” tika arestēti, ievietoti Telegrofas un Terezinas koncentrācijas nometnēs, kur lielākā daļa no viņiem mira.

Šeptickis bija figūra, kuru neuzdrošinājās aiztikt ne tikai Polijas vadība, kurai ukraiņu „nacionālisti” sagādāja lielas galvassāpes, bet arī Hitlers, kuru viņš publiski atļāvās kritizēt un pat Staļins, kurš nevarēja nezināt par grieķu katoļu baznīcas un personiski Šepticka lomu ukraiņu nacistu veiktajās masu slepkavībās (pats Šeptickis Staļinu gan publiski lamāja par bezdievi, gan, kad bija skaidrs, ka PSRS karā uzvar, pieglaimojās tam).

Pēc Februāra revolūcijas un juku laiku iestāšanās Krievijā 1917.gadā Kijevā tika nodibināta Centrālā Rada (vēlēšanu nebija, sanāca cilvēki un nosauca sevi par Centrālo Radu), kura pasludināja Ukrainas Tautas Republiku (UTR) – suverēnu Ukrainu Krievijas sastāvā. Zīmīgi ka tolaik lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nesaprata par ko ir runa un kas tā tāda Ukraina vispār ir. Par Centrālās Radas priekšsēdētāju kļuva jau pieminētais ukraiņu „nacionālisma” historiogrāfijas „tēvs” Mihails Gruševskis.  Mēnesi pēc oktobra revolūcijas Harkovā tika pasludināta Padomju Ukrainas Tautas Republika, kura pasludināja UTR par nelikumīgu.

Sākumā Kijevu ieņēma sarkanā armija. UTR lūdz palīdzību Vācijai un Kijevā ienāca Vācijas karaspēks. Drīz vien Centrālā Rada tika atlaista (to bez jebkādas pretestības paveica niecīgs vācu armijas kontingents – pusrota), bet UTR vietā tika pasludināta Ukrainas lielvalsts par kuras vadītāju (hetmanu) tika nozīmēts provāciskais un merkantilais bijušais krievu armijas ģenerālis Pāvels Skoropadskis (1873-1945). Tolaik Skoropadskis rakstīja sievai: „Daņilam [Skoropadska dēls] ir jāsāk mācīties malorosu valoda, es jau nopirku mācību grāmatu un, iespējams, kļūšu par ukraini, tiesa gan ne par pārlieku pārliecinātu.”

Vilhelms Francis Habsburgs, Mihails Gruševskis, Pāvels Skoropadskis, Simons Petļura

Vilhelms Francis Habsburgs, Mihails Gruševskis, Pāvels Skoropadskis, Simons Petļura

Pēc revolūcijas Vācijā un Austroungārijas impērijas sadalīšanās 1918.gadā Vācu armija atstāja Kijevu un UTR padzina Skoropadski. Par UTR vadītāju kļuva bijušais grāmatvedis un žurnālists Simons Petļura (1879-1926). Galīcijā tai pat laikā tika pasludināta Rietumu Ukrainas Tautas Republika (RUTR). 1919.gadā UTR un RUTR noslēdza vienošanos par vienotas valsts izveidi. Kad apvienoto ukraiņu republiku spēki kopā ar Deņikina balto armiju ieņēma Kijevu, tad par godu šim notikumam notika karaspēka parāde un tika izkārti Ukrainas un Krievijas karogi.  Viens no RUTR virsniekiem norāva Krievijas karogu un samina to kājām kā rezultātā izcēlās militārs incidents, kas noveda pie panikas UTR spēku vidū, kas pārsvarā sastāvēja no mazizglītotiem un nepieredzējušiem zemniekiem. Pārrunājot šo gadījumu ar  RUTR Galīcijas armijas komandieri Antonu Kravsu (1871-1945), balto komandieris paziņoja, ka par Galīciju viņš neko nezinot, bet Kijeva ir krievu pilsēta, tāpēc RUTR droši var atgriezties Galīcijā. Pēc tam „baltie” noslēdza vienošanos ar RUTR.

1920.gadā lielāko daļu Ukrainas teritorijas ieņēma Padomju Sarkanā armija, RUTR Galīcijas armija zaudēja divus gadus ilgušo karu pret Poliju (izšķiroša izrādījās Rumānijas armijas negaidītā iejaukšanās), bet UTR Petļuras personā noslēdza vienošanos ar Poliju, uz papīra atdodot tai Galīciju. Gala beigās visu izšķīra Padomju Krievijas un Polijas karš, kurš beidzās ar Rīgas vienošanās parakstīšanu 1921.gadā saskaņā ar kuru Rietumukraina un Rietumbaltkrievija (arī pašreizējā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa) tika pievienotas Polijai.

Polijas sastāvā Galīcijā tika veikta pārpoļošanas politika, brīvās zemes tika atdotas poļiem un tika iesūtīti poļu kolonisti. Par ukraiņu galveno ienaidnieku kļuva poļi. Plaši izplatīta bija poļu zemesīpašnieku māju dedzināšana . Tieši šai laikā noformulējās galvenais ukraiņu „nacionālistu” sauklis: „Nāvi žīdiem, moskaļiem [krieviem] un ljahiem [poļiem]”.

Ukraiņu nacisms

1920.gadā Prāgā bijušie Austroungārijas virsnieki nodibināja Ukrainas kara organizāciju (1929.gadā pārdēvēta par Ukrainas Nacionālistu Organizāciju (UNO)) par kuras vadītāju kļuva bijušais Austrijas armijas praporšiks un UTR armijas pulkvedis Jevgēņijs Konovaļcevs (1891-1938; polis no mātes puses, mācījies Ļvovas universitātē, „Prosvit” biedrs ). UNO  veica sabotāžas (ēku dedzināšanas, telefonu un telegrāfa infrastruktūras bojāšanu), spridzekļu ievietošanu, īpašumu „ekspropirāciju” un politiskās slepkavības. Tā uzturēja sakarus ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju. 1930-ajos gados fašistiskās Itālijas slepenpolicija, Vācijas drošības dienests un Vācijas militārais izlūkdienests palīdzēja UNO „efektivizēt” savu darbību, izstrādājot organizācijas administratīvo struktūru, tās elementu savstarpējo sakaru teorētisko modeli un palīdzot to praktiski ieviest. Tas UNO vēlāk ļāva pārtapt par spēcīgāko pretpadomju teroristisko organizāciju un saglabāt sevi visu Padomju laiku.

Galvenais ukraiņu nacisma ideologs ir Dmitrijs Doncovs (1883-1973). Zīmīgi, ka Doncovs, runājot ukraiņu „nacionālistu” terminoloģijā, ir moskalizēts vācu-itāļu izcelsmes imigrantu pēctecis no bagātas ģimenes. Ukraiņu hetmanisma kustības ideologs Vjačeslavs Lipinskis (1882-1931), raksturojot Doncovu, pārfrazēja Puškinu : „Tā vēl nav nelaime, ka viņš ir moskalis, bet gan ka ukrainis tik tādēļ, lai Ukrainu neizveidotu.”

Doncovs mācījās Pēterburgas un Vīnes universitātēs, ieguva juridisko zinātņu doktora grādu. Apprecējās ar ukrainieti un kopš 1911.gada dzīvoja Ļvovā. Līdz tam bija aktīvs marksists. Pirmā pasaules kara laikā bija Austroungārijas ministrijas, kura atbildēja par propagandu,  darbinieks. Viņa uzdevums bija visas Ukrainas teritoriju atdalīšanās no Krievijas organizēšana un šī mērķa sasniegšanai viņš apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un aģitēja par „neatkarīgu” Ukrainu (Austroungārijas virsvadībā, protams). 1919-1921. gadā Doncovs bija UTR preses dienesta vadītājs.

Pēc kara viņš atgāja no aktīvās politikas un koncentrējās uz fantāzijām, kuras masveidā pārņēma jauniņos „plastiešus”.  1926.gadā Doncovs izdeva sacerējumu „Nacionālisms”, kas ātri vien kļuva par „īsto ukraiņu” kulta grāmatu un UNO idejisko platformu. Par primāro un galveno mērķi viņš pasludināja eiropeiskas ukraiņu nācijas izveidi, veicot ukraiņu „attīrīšanu”. Doncova ideju esence ir sekojoša: ukraiņi ir izredzētie, vācieši normāli cilvēki, bet moskaļi un pšeki (poļi) – necilvēki. No ideoloģiskā naida un necilvēcības viedokļa Doncovs pārspēj gan itāļu fašistus, gan Hitleru, jo viņiem vismaz bija vienota tauta, kas ietvēra sevī arī subetnosus (dialektus), savukārt Doncovs paziņo, ka moskalizētie ukraiņi (tas ir – lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju) nav ukraiņi un ka Ukraina no viņiem (no visa moskalizētā) ir „jāattīra”.

Ap 1930-iem gadiem UNO noteicošu lomu ieguva jaunā ukraiņu „nacionālistu” paaudze starp kuriem īpaši pieminami ir Romāns Šuhevičs un nākamais ukraiņu nacistu simbols Stepans Bendera (reāli Benderas nopelni ir pārspīlēti, bet pati viņa personība gauži nožēlojama, kas disonē ar nacisma spēka kultu).

Romāns Šuhevičs (1907-1950) ir Ļvovas apgabala pagasta tiesneša dēls. Viņa tēvocis 1919.gadā bija komandieris Galīcijas armijā, bet UNO vadītājs Jevgēnijs Konovaļcevs bija Šuheviču ģimenes draugs, kurš bija biežs viesis viņu mājās un kurš veltīja daudz laika politiskām sarunām ar padsmitgadīgo Romānu. Šuhevičs sākumā iestājās jauniešu organizācijā „Plast”, pēc tam UNO, ņemot dalību sabotāžu un slepkavību organizēšanā. 1932.gadā tika apcietināts par dalību antipoļu studentu dumpī.

Dmitrijs Doncovs, Rihards Jarijs, Jevgēņijs Konovaļcevs, Romāns Šuhevičs, Stepans Bendera

Dmitrijs Doncovs, Rihards Jarijs, Jevgēņijs Konovaļcevs, Romāns Šuhevičs, Stepans Bendera

Stepans Bendera (1909-1959) ir grieķu katoļu mācītāja dēls. Viņa jaunības sapnis bija iestāties „Plast”, ko viņš arī izdarīja. Bija UNO aktīvists, kurš pēc organizācijas šķelšanās (iemesls – attieksme pret vāciešiem) kļuva par tās vadītāju. Benderam bija izteiktas psihiatriskas patoloģijas (sadomazohisma) pazīmes (dūra sev aiz nagiem adatas, staigāja kails ziemas salu laikā, žņaudza kaķus).

1934.gadā UNO veica Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka (1895-1934) slepkavību. Vainīgie tika atrasti, arestēti un notiesāti. Šuhevičam tika piespriesti 4 gadi un 1938.gadā viņš tika atbrīvots pēc kā uzreiz aizbrauca uz nacistisko Vāciju, kur izgāja apmācības Minhenes kara akadēmijā, ieguva Vācijas armijas virsnieka pakāpi un kļuva par pirms kara radītā vācu armijas ukraiņu bataljona „Nahtigaļ” komandieri. Bet Benderam tika piespriests nāvessods (viņš tika vainots papildus vēl divu Ļvovas universitātes pasniedzēju slepkavībā), kurš tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.

Visnoslēpumainākā no visām UNO figūrām ir Rihards Jarijs (1898-1969). Drošu ziņu par viņa biogrāfiju nav pat šobrīd. Tiek minētas versijas, ka viņš ir ungāru ebrejs, sudetijas vācietis, pa pusei čehs, pa pusei ebrejs, austriešu aristokrāts. Pats viņš sevi dēvēja par ukraiņu kazaka pēcteci, tomēr, kad vācu specdienesti pārbaudīja viņa sniegtās ziņas par sevi, tad konstatēja ka tās nav iespējams apstiprināt. Tāpat miglā tīta ir viņa darbība Pirmā pasaules kara laikā, ir versija, ka viņš bija Austroungārijas specdienesta darbinieks.

Droši ir zināms, ka viņš dienēja RUTR Galīcijas armijā, pēc kara nodarbojās ar zirgu spekulācijām, aprēcējās ar ebrejieti (Rozu Špiļfogeļ), emigrēja uz Vāciju un tur iestājās ukraiņu „nacionālistu” rindās un uzreiz kļuva par UNO izlūkdienesta vadītāju. Bija UNO pārstāvis Vācu nacionālsociālistiskajā partijā. Bija vācu militārā izlūkdienesta aģents ar segvārdu „Konsuls-2”, koordinēja dažādas vācu militāristu apmācības programmas ukraiņu kaujiniekiem. 1941.gadā organizēja ukraiņu bataljonu „Roland” un kļuva par tā komandieri. Pašpasludinātās „neatkarīgās” un Vācijai draudzīgās Ukrainas viens no vadītājiem par ko, kopā ar pārējo UNO vadību, tika apcietināts.  Jarijs vienīgais tika atbrīvots jau pēc gada. Pēc Otrā pasaules kara beigām netraucēti dzīvoja Austrijā, Padomju okupācijas zonā un saglabāja sakarus ar UNO.

„Golodomoras” mīts

1932./1933.gadā Padomju Ukrainā izcēlās bads, ko Padomju Savienības  un sociālisma ienaidnieki visā pasaulē (tai skaitā arī pašā Padomju Ukrainā) nekavējoties izmantoja PSRS, Staļina un komunisma diskreditācijai.  Īpaši neiedziļinoties, tika pārspīlēts un piemelots gan upuru skaits, gan Padomju sistēmas atbildība, bet vēlāk vispār tika izziņots, ka bads tika mākslīgi izraisīts, lai sodītu nepaklausīgos ukraiņus. Galīcijas ukraiņu „nacionālisti” kļuva par šī mīta dedzīgākajiem izplatītājiem, pārspīlētājiem un melu izdomātājiem.

Ukrainā ir milzīgas fantastiski auglīgas zemes platības un lauksaimniecībai ideāli piemērots klimats, kas to bez pārspīlējumiem padara par „maizes klēti” (saskaņā ar Vācu pirmskara plānu izstrādēm viens no kara uzdevumiem bija atņemt PSRS tās „maizes klēti”, lai tā baro vāciešus nevis krievus; šai ziņā mūsdienās nekas nav mainījies).

Pēc Padomju varas nostiprināšanās visas zemes tika nacionalizētas (bija valsts īpašumā) un tika nodotas apstrādāšanā zemniekiem. Šādu zemnieku saimniecību bija daudz (attiecīgi bija daudz sīksaimniecību), bet zemnieku tehniskais un arī zināšanu līmenis bija gauži zems. Tomēr, neskatoties uz to, ražas bija pietiekami lielas un ļāva PSRS pat eksportēt pietiekami lielu daudzumu graudu.

PSRS industrializācijas ietvaros (kas vienlaicīgi bija arī gatavošanās karam, jo bija skaidrs, ka kapitālistu iebrukums ir neizbēgams) 1927.gadā tika uzsākta t.s. „kolektivizācija” (kolhozu un sovhozu veidošana), kuras ietvaros bija paredzēts apvienot daudzās sīkzemnieku saimniecības, apgādāt tās ar jaunāko tehniku un efektivizēt visu lauksaimniecības procesu, palielinot ražas un atbrīvojot darbaspēku, kuru pēc tam bija plānots izmantot jaunuzceltajās rūpnīcās. Sākumā kolektivizācija notika uz brīvprātīgi ideoloģiskiem pamatiem. Tas ir, apelējot pie komunistiskās pienākuma apziņas, zemnieki tika aicināti apvienot saimniecības, tomēr tas nedeva vajadzīgo rezultātu.

Mēģinot izprast to zemnieku argumentus, kuri negribēja apvienoties kolhozos, Staļins personiski izbrauca uz vietas un runāja ar zemniekiem. Tiek uzskatīts, ka pēc vienas no šādām sarunām (tieši Ukrainā), Staļins pieņēma lēmumu par piespiedu kolektivizācijas nepieciešamību. Pēc tam, kad Staļins bija izskaidrojis zemniekam kādēļ nepieciešama kolektivizācija, kādus ieguvumus tas katram dos, ko iegūs paši zemnieki, kādēļ bez tā nekādi nevar iztikt utt. (Staļins bija ģeniāls izskaidrotājs un sarunu biedrs, ko atzīst pat visi viņa ienaidnieki un apmelotāji), tas tomēr palika pie sava. Tad Staļins pajautāja kas viņam ir jāizdara, lai zemnieks atdotu kopējai lietai vajadzīgo daļu ražas (pie nosacījuma, ka zemnieks tiks nodrošināts ar visu nepieciešamo, ieskaitot izglītību) uz ko saņēma izsmējīgi ironisku atbildi: „A Tu man uzdanco!”

1930.gadā tika izdots rīkojums par noteiktu kolektivizācijas apmēru sasniegšanu uz 1931.gadu, kurš tika realizēts, tai skaitā arī Ukrainā. 1932.gadu liela daļa ukraiņu lauksaimnieki bija apvienoti kolektīvās saimniecībās, kas daļā no viņiem izraisīja lielu neapmierinātību. 1932.gads Ukrainas laukos ir raksturīgs ar lielas daļas kolhozu strādnieku sabotāžu (apzinātu nestrādāšanu un kaitniecību, lai kolhozu ideja izgāztos un tiktu atgriezta iepriekšējā kārtība) un kopējās ražas zagšanu (ja jau kopējs, tad var ņemt). Nozagtos graudus slēpa speciālās bedrēs. Tāpat plaši bija izplatītas cita veida kaitnieciskas darbības. Vienā no vēstulēm Padomju Ukrainas vadītājam Staļins pat rakstīja: „Iepazīstieties, lūdzu, rūpīgi ar šīm atskaitēm. Ja tās ir pareizas, tad atsevišķās Ukrainas vietās Padomju vara reāli vairs neeksistē.” Visa tā rezultātā novāktā raža bija ievērojami mazāka kā plānots (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; tomēr tā nebija tik maza, lai novestu pie bada; 2.pasaules kara laikā ar daudzkārt mazākiem ražas apmēriem izdevās pabarot visus), bet 1932./1933.gada ziemā daudzās vietās beidzās iedzīvotājiem paredzētās pārtikas krājumi (pēc oficiālās uzskaites pārtikai bija jābūt, bet reāli nebija) un sākās bads.

Tomēr pats interesantākais, ka masveidā mirt Ukrainas iedzīvotāji sāka 1933.gada pavasarī,  vasarā un mira pārsvarā lauku iedzīvotāji (tieši tad, kad jau bija ienākušies pirmie jaunās sezonas augļi), un mirušie bija nevis izkāmējuši kā tas ir bada gadījumā, bet uzpūtušies kā tas ir saindēšanās gadījumos. Pie tam daudzos gadījumos pie mirušajām ģimenēm vai netālu no viņu mājām tika atrasti apslēpti graudu krājumi. Padomju varasiestādes tolaik nenoskaidroja, kas par lietu, bet „golodomora” mistifikatori šos viņiem neērtos faktus vienkārši ignorē. Aiziet pat tik tālu, ka viņi ir spiesti falsificēt pierādījumus un, ilustrējot tā laika notikumus, izmanto ASV lielās depresijas laika bada vai PSRS 1921/1922.gada bada laiku uzņēmumus. Pēc tam, kad viens ukraiņu „nacionālists” tika pieķerts šādās falsifikācijās un viņam jautāja kādēļ viņš tā rīkojās, jo tas ir ļoti muļķīgi, viņš paskaidroja, ka ir pārmeklējis visus arhīvus un nav atradis nevienu šo laiku bada fotogrāfiju (pēc viņa versijas arhīvi PSRS laikā, protams,  esot iztīrīti, kas ir stipri apšaubāmi, jo citu PSRS bada laiku fotogrāfijas arhīvos ir un vajadzētu eksistē taču vēl arī ārzemju avotiem).

Saskaņā ar PSRS oficiālo statistiku 1932.gadā Ukrainā nomira 668,2 tūkstoši cilvēku, bet 1933.gadā – 1850,3 tūkstoši, tas ir par 1182,1 tūkstoti cilvēku vairāk nekā iepriekšējā gadā. Salīdzinājumam laika posmā no 1927-1937.gadam (neskaitot 1932. un 1933.gadu) Ukrainā vidēji gadā nomira 456,6 tūkstoši cilvēku (uz iedzīvotāju skaitu 31,9 miljoni).

No reģistrēto mirstības iemeslu analīzes izriet, ka daļa 1933.gadā virsnormas mirušo ir dēļ uzliesmojušām infekcijas slimībām, bet lielākā daļa ir dēļ „bada” (tā ir rakstīts oficiālos PSRS nāves iemeslos, ko uz vietas sastādīja ierindas miliči), kura izpausme masveidā tiek raksturota kā ķermeņa „uzpūšanās”.  No tā ir secināms, ka šo cilvēku nāves iemesls nekādi nevarēja būt bads, jo bada izpausme vienmēr ir organisma izkāmēšana (tas ir pārbaudīts, konstatēts un pierādīts neskaitāmajos bados un nacistu koncentrācijas nometnēs), bet ķermeņa uzpūšanās ir raksturīga saindēšanās gadījumos. Ne ierindas miliči, ne paši iedzīvotāji nav ārsti un to varēja nezināt, bet ārsti tolaik lauku apvidos bija liels retums.

Vienīgais kā var izskaidrot šīs masveida nāves ir ar graudu toksiskumu. Viena no lauksaimniecības aksiomām ir ka graudi pirms malšanas ir jāizžāvē, pretējā gadījumā tajos veidojas toksīni. Centralizēti novāktā raža tika centralizēti žāvēta un samalta un no tādiem miltiem tika cepta maize, tāpēc pilsētās, lai gan bads bija, cilvēki nemira, jo kaut kāda pārtika tomēr pietiekami laicīgi tika sagādāta un tā bija salīdzinoši kvalitatīva. Savukārt laukos tie „gudrinieki”, kuri bija sazagušies graudus, mala neizžāvētus graudus un saindējās, un no saindēšanās nomira vai nu uzreiz vai arī regulāras šādas pārtikas lietošanas rezultāta tika pilnībā traucēta gremošanas sistēma un cilvēki mira jau tad, kad bija pieejama jaunās sezonas raža.

Galvenā šī notikuma morāle ir vecā kā pasaule, kas neskaitāmas reizes vēstures gaitā ir apstiprinājusies un pierādīsies vēl un vēl: ko sēsi, to pļausi;  ja Dievs kādu grib sodīt, tad viņš tam atņem prātu un dots devējam atdodas.  Bet antipadomju un atistaļinisku histēriju sakarā ir jāpiemin kas cits. NKVD tolaik pietiekami lielos apmēros veica nelegālo zemnieku „rezervju” konfiskāciju (pārsvarā uz kaimiņu ziņojumu pamata) un tā tiek pasniegta kā drausmīga Padomju varas darbība, jo zemnieki tādējādi tikuši nolemti badam. Patiesībā tie, kam konfiscēja šos krājumus, tādējādi tika izglābti no saindēšanās (ja nebija vēl kādi citi un neaizņēmās no tādiem pat kaimiņu krājumiem), nebūtu bijis šo konfiskāciju, upuru skaits būtu bijis vēl lielāks un tas ir cita garīgā principa darbības piemērs, ka daļai grēcinieku tomēr tiek dota iespēja laboties un ka šī iespēja sākotnēji izpaužas ļoti nepatīkamā veidā un kā citu nelietīgas darbības sekas (šai gadījumā – kaimiņu „stučīšanas”).

Visbeidzot, veicot statistisko analīzi, izkristalizējas trīs Ukrainas reģioni, kuros no vienas puses bija vismazākā novāktā raža, bet no otras puses pēcāka vislielākā mirstība (tie bija Kijevas, Harkovas un Dņepropetrovskas apgabali). Šajos apgabalos visvairāk sazagās, visvairāk graudus noslēpa un pēc tam visvairāk arī nomira no saindēto graudu lietošanas.

Ukraiņu nacistu noziegumi

1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai un sākās 2.Pasaules karš. PSRS savukārt ieņēma Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju (Lietuva tolaik atguva savu galvaspilsētu Viļņu, tiesa gan kā Lietuvas PSR).

1941.gada 22.jūnijā Vācija uzbruka PSRS un tās armija strauji virzījās valsts iekšienē. 29.jūnijā vācu armijas ukraiņu bataljons „Nahtigaļ” ieņēma Ļvovu. Pilsētā tika izziņots, ka cietumā esot atrasti NKVD nogalināti ieslodzītie. Līdz jūlija sākumam Ļvovā tika nogalināti apmēram 4000 ebreju, poļu un Padomju varai simpatizējoši iedzīvotāji.

Nākamajā dienā pēc Ļvovas ieņemšanas  UNO kopā ar „Nahtigaļ” karavīriem organizēja „Rietumukrainas zemju likumdošanas sapulci”, kurā pieņēma aktu par Ukrainas valsts pasludināšanu un par „valsts” vadītāju tika iecelts UNO priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jaroslavs Stečko (1912-1986; arī grieķu katoļu mācītāja dēls, arī jurists, arī mācījies Ļvovas universitātē).  Sanāksmē piedalījās arī grieķu katoļu baznīcas metropolīts Andrejs Šeptickis, kurš aicināja visus ticīgos atbalstīt „šo svētīgo iesākumu”. Sanāksme tāpat oficiāli izteica sveicienu „varenajai un neuzvaramajai vācu armijai”. UNO priekšsēdētāju Stepanu Banderu vācieši tobrīd jau bija arestējuši un drīz vien tika arestēti arī pārējie UNO vadītāji, tomēr nopietna vēršanās pret ukraiņu „nacionālistiem” no vācu puses nebija, un „koncentrācijas nometne”, kurā nebrīvē dzīvoja Bandera, bija speciāls VIP personām paredzēts cietums (tajā mita daudzi Rietumvalstu augstākā ranga politiķi, tai skaitā arī Francijas premjerministrs Andrea Blūms (1872-1950), ebrejs pēc tautības un Austrijas kanclers Kurts Šušniks (1897-1977)). Vēlāk katrs, kurš tika turēts šajos komfortablajos, brīvību ierobežojošajos apartamentos, varēja teikt, ka viņš ir antifašists, jo ir bijis ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē.

19.septembrī Vācu armija ieņēma Kijevu, bet jau 27.septembrī vācieši kopā ar ukraiņu „nacionālistiem” Babij Jarā (Kijevas pievārtē) sāka veikt pirmās nošaušanas (tika likvidēti apmēram 700 psihiatrisko slimnīcu pacienti). Pēc tam ar vietējo rabīnu palīdzību tur tika sapulcināti apmēram 33-40 tūkstoši ebreju (viņiem tika teikts, ka tiks izvesti uz Palestīnu) un divu dienu laikā (29. un 30. septembrī ) nošauti, tai skaitā arī sievietes un bērni. Turpmāk līdz 1943.gadam Babij Jarā tika nošauti pēc dažādiem datiem vēl papildus 30 – 80 tūkstoši cilvēku.

Jūlijā pie Smoļenskas vācu spēki nogalināja vairāk kā 20000 Padomju armijas sagūstītos poļu virsniekus (ir versija, ka to paveica ukraiņi). 1943.gadā poļu virsnieku mirstīgās atliekas tika pārapbedītas un pa visu pasauli tika izziņots, ka viņus 1940.gadā esot nogalinājušas NKVD vienības (t.s.„Katiņas traģēdija”).

21.oktobrī no abiem Vācu armijas ukraiņu bataljoniem („Nahtigaļ” un „Roland”) tika izveidots policijas bataljons, kurš līdz 1942.gada decembrim cīnījās pret partizāniem mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pēc kā dīvainā kārtā gandrīz visi tā dalībnieki atteicās pagarināt kontraktus un atgriezās Ļvovā.

1943.gada pavasarī aktīvu darbību sāka UNO dibinātā Ukraiņu partizānu armija (UPA), par kuras vadītāju kļūst Dmitrijs Klačkovskis (1911-1945; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, dienējis Poļu armijā).  1944.gada janvārī UPA virspavēlniecību pārņēma Romāns Šuhevičs. Formāli UPA cīnījās arī pret vāciešiem, bet praktiski tās galvenie spēki tika vērsti pret Padomju (žīdmoskaļu ukraiņu nacistu terminoloģijā) un poļu partizāniem, kā arī pret poļu civiliedzīvotājiem (pēc oficiāliem datiem visā UPA darbības laikā tika nogalināti 20 vācieši). Ir fiksēts viena vācu ģenerāla izteikums: „Es būšu laimīgs, ja ukraiņi un poļi sāks nogalināt viens otru, bet, ja pa vidu gadīsies kāds ebrejs, tad būs pavisam labi.” Apmēram pēc šī scenārija arī UPA rīkojās.

UPA galēji nacistisko būtību vislabāk raksturo t.s. „Volīnijas traģēdija”, kuras rezultātā tika nogalināti pēc dažādiem datiem 20 – 80 tūkstoši poļu. 1943.gadā UNO pieņēma lēmumu par poļu izdzīšanu no Volīnijas. Sākotnēji UPA darbības bija vērstas pret vācu pārvaldes administrācijā kalpojošajiem poļu ierēdņiem, bet drīz vien par upuriem kļuva visi lauku iedzīvotāji (lielākā UPA operācija –uzbrukums vienlaicīgi 150 poļu ciemiem). Ukraiņi izcēlās ar neiedomājamu cietsirdību (tika pat uzšķērsti zīdaiņi). Poļi atbildēja un tolaik pēc dažādiem datiem tika nogalināti 2 – 15 tūkstoši ukraiņu. Pēc vācu atkāpšanās tieši Padomju  armija pārtrauca poļu Armija Krajova sākto izrēķināšanos ar ukraiņiem. Naids starp poļiem un ukraiņiem bija tik milzīgs, ka Padomju teritorijā dzīvojošie poļi tika pārvietoti uz Poliju, bet tur dzīvojošie ukraiņi uz Rietumukrainu.

Pēc Padomju armijas ienākšanas Rietumukrainā par UPA galveno ienaidnieku kļuva Padomju vara pret kuru tika aktīvi karots līdz 1949.gadam (1950.gadā tika atrasts un nogalināts UPA vadītājs Romāns Šuškevičs), bet atsevišķas vienības pretojās vēl līdz 1956.gadam (kopsummā pēckara periodā pēc oficiāliem datiem Padomju vara pazaudēja mazliet vairāk kā 3000 karavīru).

Pēc SMERŠ dalībnieka liecībām UPA bija nopietna, ļoti labi organizēta un nokonspirēta organizācija. Tās ietekme pilsētās bija salīdzinoši maza, bet vairums Rietumukrainas lauku apvidu pārsvarā bija UPA  kontrolē. Galvenie UPA kaujinieku spēki atradās mežos (šiem mērķiem vācu laikā tika uzbūvēti  speciāli betona bunkuri pēc kā nereti  viņi arī tika atrasti), bet ciemi atbalstīja UPA ar pārtiku, materiāliem un informāciju. UPA bija stingra hierarhija un disciplīna un par nepaklausību cilvēki tika nogalināti kopā ar visu ģimeni (tai skaitā bērniem). Tā kā vairums civiliedzīvotāju un pat daudzi ierindas kaujinieki darbojās UPA piespiedu kārtā (pašu un ģimenes nogalināšanas draudu iespaidā), tad pamatvienības tika likvidētas, nogalinot to komandierus un galvenie pūliņi tika veltīti to identificēšanai un atrašanās vietas noskaidrošanai.

Viens no toreizējiem UPA darbības virzieniem – jauniešu iesaistīšana kaujinieku darbībās (jaunieši tika ņemti no laucinieku ģimenēm). Ideoloģiskas un „praktiskas” apstrādes rezultātā padsmitgadīgi puiši un meitenes tika pataisīti par aukstasinīgiem slepkavām (ar īpašu sadistisku nežēlību izcēlās meitenes). Ne viens vien karavīrs gāja bojā, kad pažēloja rokas pacēlušu jaunu puiku, kurš pēc tam viņu nogalināja, tāpēc bija izplatīta prakse šādus jauniešus gūstā neņemt.

Pēc šī paša SMERŠ dalībnieka liecībām ar laiku UPA stratēģija mainījās un viņi savus pūliņus sāka koncentrēt iekļūšanai komunistiskajā partijā un valsts pārvaldes aparātā, bet centrālās UPA „soda brigādes” (kuras galvenais uzdevums bija nogalināt nepaklausīgos savējo vidū) pēdas veda uz Ukrainas komunistiskās partijas vadību, kuras vadītājs tolaik bija Ņikita Hruščovs (1894-1971). Tieši Hruščovs bija galvenais „staļinlaiku represiju” organizētājs gan Ukrainā, gan Maskavas pilsētā. Un tieši Hruščovam bija noteicošā loma Staļina nogalināšanā 1953.gadā un vēlākā „Berijas partijas” sagrāvē.

Izmeklēt UPA saistību ar Ukrainas komunistiskās partijas vadību neizdevās, jo  1946.gadā SMERŠ un citas struktūras, kuras cīnījās pret UPA, tika izformētas, NKVD ģenerālis, kurš par to atbildēja, tika nomainīts uz daudz „tolerantāku” un sāka notikt izrēķināšanās ar NKVD darbiniekiem, kuri cīnījās pret UPA. Bet pēc tam, kad Hruščovs kļuva par PSRS vadītāju un izsludināja vispārēju amnestiju, sagūstītie un notiesātie UPA kaujinieki nokļuva brīvībā un atgriezās mājās.

Krievu un ukraiņu mentalitāšu atšķirības

Gan krievi, gan ukraiņi ir slāvi ar ļoti līdzīgām valodām, tāpēc vairums cilvēku neatšķir viņus vienu no otra, tomēr starpība ir visai liela. Īstie krievi (nejaukt ar visiem krieviski runājošajiem, jo īpaši ar ambiciozo, krieviski runājošo ebreju morālajām padibenēm, kuru pārstāvji kuplā skaitā katru gadu ir novērojami  „Jaunā viļņa” egocentrisma un ambīciju orģijās Jūrmalā) savā būtībā ir kolektīvisti, pārsvarā altruistiski un lēnprātīgi, kurus ir ļoti grūti piespiest izdarīt kaut ko viņuprāt lieku vai nepareizu, pat apelējot pie it kā pašu personīgā ieguvuma (dēļ tā viņi tiek lamāti par sliņķiem). Piemēram, krievs var bez sirdsapziņas pārmetumiem neizdarīt to, ko viņš uzskata par mazbūtisku vai nepieņemamu, saglabājot nesatricināma iekšēja miera un svētīga nevainīguma apziņu, tādējādi tracinot visu mastu menedžerīšus un ar mehānisku,  formālu „jābūtību” apsēstus cilvēkus. Pedantisku un disciplinētu vācieti „krievu vaņka” patiesi var novest līdz baltkvēlei. Tai pat laikā krieviem ir raksturīga spēja atšķirt patiesi būtisko no nebūtiskā un izdarīt to būtisko. Ukraiņi ir citādi.

Ivans Mazepa

Ivans Mazepa

Ukraiņiem ir izteikts individuālisms un no tā izrietošais egoisms (jo īpaši rietumukraiņiem, kuriem ir stipri izteikts egocentrisms). Ukraiņi ir kareivīgi, kas ir vēsturisko cīņu ar turkiem, tatāriem un poļiem sekas.  Visbeidzot ukraiņiem ir izteikts viltīgums un nodevīgums. Ukraiņi no poļu paniem ir pārņēmuši gan nodevību, gan cietsirdību, gan atriebīgumu, kas ukraiņu mentalitātē sadzīvo ar ārēju jautrību un dzīvesprieku (tādēļ ukraiņi dabiski, ar minimālu piepūli spēj citus apmānīt, kas poļiem tik labi neizdodas).

Spilgts ukraiņu mentalitātes piemērs ir Ivans Mazepa, kuru ukraiņu „nacionālistu” historiogrāfija taisa par varoni un kvēlu Ukrainas patriotu, kaut gan viņš patiesībā bija slīpēts un mantrausīgs egocentriķis, kurš ar viltu ieguva lielas privilēģijas, salaupīja milzu bagātības un tam visam gribēja piepulcināt monarha titulu. Savu egocentrisko mērķu īstenošanā Mazepa neapstājās nekādu šķēršļu priekšā, upurējot tam pat vistuvākos cilvēkus.

Ukrainas „nacionālistu” antikrieviskuma vēsturiski ideoloģiskais pamats

Ukraiņu „nacionālistu” dzīvnieciskais naids pret krieviem balstās uz tēzi, ka ukraiņi ir senās Kijevas Krievzemes mantinieki, kuru iznīcināja no austrumiem nākušie tatār-mongoļi.

Cīņā par pareizticīgo zemēm jau poļu laikos plaši tika izmantota pareizticīgo krievu iebiedēšana ar tatāriem, bet, pieņemoties spēkā Maskavas lielkņazistei, tā tieši tika ar tiem identificēta. Šīs jau izstrādātās un praksē pārbaudītās tēzes pārņēma ukraiņu „nacionālisma” radītāji un paziņoja, ka krievi (Maskavas lielkņazistes iedzīvotāji, jeb moskaļi, no vārda Moskva – Maskava) ne tikai atšķiras no ukraiņiem (kuri ir „īstie krievi”), bet gan ir tatāru, kuri iznīcināja Kijevas Krievzemi, pēcteči, attiecīgi arī nāvīgi „īsto krievu” (tas ir – ukraiņu) ienaidnieki. Savukārt, uzskaitot hana Batija un citu hanu karavīru pastrādātās drausmīgās necilvēcības un asociējot tās ar krieviem, tiek „pamatota” atziņa ka krievi esot drausmīgi un cietsirdīgi necilvēki.

Šādas mehāniskas loģikas vājais punkts ir pareizticības kā svarīgākā (vai vismaz ļoti būtiska) faktora ignorēšana. Laikā, kad šāda tipa loģiku mēģināja iedzīvināt Polijas-Lietuvas lielvalstī, tas neizdevās un radīja spēcīgu pareizticīgo iedzīvotāju pretestību, kas bija viens no Žečpospoļitas iznīkšanas iemesliem. Savukārt XIX gadsimtā, kad pietiekami plaši jau bija izplatīti antireliģiski un antikristietiski uzskati, Austroungāriem Galīcijā šo loģiku izdevās spīdoši realizēt. Un palīdzēja viņiem Romas katoļu baznīca.

Pareizticīgo un katoļu rašanās (kristietības šķelšanās) iemesli

Vairums cilvēku, tāpat kā vairums kristiešu, zinot par pareizticīgo un katoļu eksistenci, maz zina un vēl jo mazāk saprot ar ko šīs mācības viena no otras atšķiras un kādas ir abu baznīcu dogmatiskās atšķirības (tas mietpilsonim šķiet kaut kas tāls un ikdienā nevajadzīgs). Tāpat vairumam cilvēku nav ne jausmas par joprojām esošajiem asajiem konfliktiem starp katoļiem un pareizticīgajiem, bet tie, kas to zina, pietiekami nenovērtē šo konfliktu patieso nozīmīgumu uz apkārt notiekošo. Ierindas cilvēku masas dzīvo savā ikdienas sīkprakticisma pasaulītē un viņi nezina par garīgajām un dogmatiskajām cīņām, kuras nepārtraukti notiek garīdznieku starpā un kas pēc tam atstāj milzu ietekmi uz visiem sabiedrības procesiem un tās locekļiem.

Kristietība vispasaules izplatību guva kā Romas impērijas oficiālā reliģija, par kādu tā kļuva imperatora Konstantīna Lielā (272-337) laikā, kurš, mēģinot glābt morāli pagrimušo un deģenerējušos romiešu sabiedrību, nolēma balstīties uz kristiešiem, kuri tolaik bija morāli visaugstvērtīgākā un visspēcīgākā sociālā grupa. Pati Roma, pēc saskarsmes ar sengrieķu kultūru, pārņēma un pa savam pārveidoja grieķu tradīciju, bet grieķi Romas impērijā ieņēma nozīmīgu vietu.

Konstantīna Lielā fundamentālo reformu laikā Romas impērijas galvaspilsēta tika pārnesta no Romas uz Bizantijas pilsētiņu, kas tika pārdēvēta par Konstantinopoli.  Kopš tā laika Romas impērija sāka reāli sadalīties Rietumu (latīņu) daļā, kuras centrs bija Roma, un Austrumu (grieķu) daļā, kuras centrs bija Konstantinopole. Abas „Romas” (Konstantinopole tiek saukta arī par otro Romu) no vienas puses asi konkurēja savā starpā, bet no otras sadarbojās. Šie politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi atstāja ietekmi arī uz kristietību un kristīgo baznīcu.

Sākotnēji kristīgai baznīcai izdevās saglabāt vienotību. Laiku pa laikam tika rīkoti kristīgās baznīcas koncili, kuros visi autoratīvākie kristiešu teologi  izdiskutēja aktuālākos jautājumus un pieņēma kopējus lēmumus, uz kuriem visi kristieši pēc tam balstījās. Pirmie koncili notika laikā, kad vēl cilvēkiem bija dzīvas atmiņas par to līdz kādām šausmām sabiedrību var novest amorālu procesu progresējoša attīstība un visiem koncilu dalībniekiem tas bija skaidrs, atšķīrās tikai redzējumi kā vislabāk slāpēt tos un kā nepieļaut šīs šausmas nākotnē. Par to tad arī notika diskusijas pēc būtības. Tā rezultātā radās un nostiprinājās kristīgā baznīca kā garīgu un morālu vērtību glabātāja un sargs.

Ar laiku atmiņas par pārdzīvotajām šausmām sāka zust un degradācijas procesi lielākā mērā sāka skart pašus kristiešus, tai skaitā arī augstāko garīdzniecību. Tā rezultātā kristīgajā baznīcā arvien lielāku teikšanu ieguva formālas pieejas piekritēji, kuri nesaprata un negribēja saprast „Dieva vārdu” un traktēja to formāli kā juristi pēc nepieciešamības. Šis process notika uz Romas impērijas arvien lielāka šķelšanās fona (latīņu un grieķu daļās). Kristīgās baznīcas pārstāvji arvien dziļāk iestiga cīņā par ietekmi un varu. Tika aizsākta prakse bez kopējiem konciliem izdot lēmumus, kas maina kristīgo dogmatiku un tiek pasludināta par obligātu visiem kristiešiem. Romas bīskapi, pamatojoties uz Jaunās derības tekstu, ka Jēzus māceklis Pēteris būs tā klints uz kuras tiks celta viņa valstība zemes virsū un to, ka Svētā Pētera kaps atrodas Romā, pozicionēja sevi par visu kristiešu galvenajiem virsvadītājiem. Par šī teksta autentiskumu var padiskutēt, bet, neapšaubāmi, mācekļa, kurš trīs reizes atteicās no Kristus (noliedza Kristu), pasludināšana par baznīcas pamatlicēju, simboliski nozīmē, ka šī baznīca ir kristietības noliedzēja baznīca = kristietības noliegšanas baznīca, kas praksē tā arī izpaužas (vārdos Kristus, darbos pavisam kas cits).

Konstantinopoles patriarhs Fotijs I

Konstantinopoles patriarhs Fotijs I

Formāla un neatgriezeniska kristīgās baznīcas sadalīšanās Romas katoļu un Pareizticīgajā baznīcā notika 1054.gadā pietiekami banāla iemesla dēļ (Romas pāvests izslēdza no baznīcas Konstantinopoles patriarhu, kurš atbildot uzlika anatēmu (atšķiršanu no baznīcas) Romas pāvestam). Tomēr patiesā šķelšanās notika daudz agrāk – 879.gadā, kad Konstantinopoles patriarhs Fotijs I (820-896) sasauca ceturto Konstantinopoles koncilu, kurā tika nolemts uzlikt aizliegumu veikt izmaiņas Nikejas koncilā (325) un Nikejas-Konstantinopoles koncilā (381) apstiprinātajos ticības simbolos un dogmatikā.

Pēc būtības, reaģējot uz kristietības degradāciju, šis koncils iesaldēja kristīgo dogmatiku tās sākotnējā augšupejošajā formā, kas padarīja par neiespējamu veikt izmaiņas kristietības pamatmācībā. Savukārt Romas pāvests neatzina šī  koncila rezultātus un katoļi turpināja brīvi mainīt kristīgo mācību pēc saviem ieskatiem (tiesa gan tas vienu brīdi pavērsās pret pašiem katoļiem, kad atdalījušies protestanti veica daudz straujākas un kardinālākas kristīgās dogmatikas izmaiņas un turpina to darīt līdz pat šai dienai). 1054.gada šķelšanās tikai līdz galam noformēja to, kas praktiski jau sen iepriekš bija noticis un ar to Romas pāvests zaudēja pēdējo iespēju kaut kādā veidā ietekmēt Pareizticīgo baznīcu. Šo pāvesta Leona IX (1002-1054) rīcības izcilo aprobežotību un stulbumu katoļi ātri vien saprata un kopš tā laika par viņu galveno stratēģisko mērķi un uzdevumu kļuva baznīcu atkalapvienošana (Romas pāvesta virsvadībā, protams).

Kopš šķelšanās brīža katoļu baznīcas politika pret pareizticīgajiem ir agresīvi ekspansīva, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Savukārt pareizticīgā baznīca kļuva par konservatīvisma un patiesās kristietības citadeli pār kuru nepārtraukti savelkas negaisa mākoņi, bet kuru līdz šim vēl nav izdevies nopostīt. Tas, ka pareizticība vairakkārt atradās bezdibeņa malā un bija par mata tiesu no pilnīgas iznīcināšanas pareizticīgajos tikai nostiprināja pārliecību, ka Pareizticība ir patiesā kristietība, bet katoļticība un protestantisms kaut kas cits. Ir pareizticīgo garīdznieki, kuri pat uzskata, ka Antikrists nāks caur katoļu baznīcu un ka tā sagatavo viņam augsni (ņemot vērā pēdējā laikā vērojamo Rietumu sabiedrības drausmīgo morālo degradāciju un katoļu baznīcas iecietību pret to un ārēji pasīvo atbalstu, šāds viedoklis gūst papildus pamatojumu). Pareizticīgie bija un joprojām paliek par globāla mēroga humānistisku vērtību esamības garantu, kas ar savu eksistenci vien (ar to ietekmējot arī katoļus un protestantus)  neļauj pasaulei atkrist atpakaļ atklātas verdzības un antihumānisma laikmetā, ko, piesedzoties ar „pārapdzīvotības problēmu”, intensīvi mēģina panākt ietekmīgas Rietumu aprindas (lai varētu tieši un atklāti nogalināt vairākus miljardus cilvēku). Pareizticīgajiem šai ziņā līdz šim viskritiskākajos brīžos ir palīdzējuši racionāli grūti izskaidrojami notikumi un apstākļu sakritības.

Pareizticības un Romas katolicisma atšķirību būtība

Pareizticības dogmatiskais pamats ir pirmie astoņi kristiešu koncili (325, 381, 431, 451, 553, 680, 787, 879). Kopš tā laika pareizticīgie savā dogmatikā izmaiņas nav veikuši un visi, kuri ir mēģinājuši to pareizticības vārdā darīt, nav guvuši vairuma pareizticīgo atbalstu. Strikta pieturēšanās pie sākotnējām tradīcijām ir pareizticības pamatu pamats. Dabīgs šī principa ievērošanas palīgs ir apstāklis, ka pareizticīgajiem nav viena strikti izteikta un formāli definēta centra, ir tikai garīgās autoritātes un politiskie centri, kas laika gaitā ir mainījušies.

Katoļi savukārt laika gaitā sākotnējo kristīgo dogmatiku ir stipri izmainījuši (protestanti, tiesa gan, viņus šai ziņā ir daudzkārt pārspējuši) un šī ir pirmā nozīmīgā pareizticīgo un katoļprotestantu atšķirība. Ja katoļi vadās pēc „progresīvisma” un „mainīguma” principa, tad pareizticīgie pašos pamatos ir konservatīvi un nekādas izmaiņas savās pamatnostādnēs nepieļauj. Katoļi cenšas pasauli „uzlabot” un dēļ tā pieļauj savu pamatpostulātu maiņu, bet pareizticīgie savukārt cenšas izdarīt to pašu tikai „piepildot to, kas jau ir pateikts”, uzskatot, ka ar jau pateikto pilnīgi pietiek un viss, kas maina to, ir no ļauna.

No šī apstākļa arī izriet katoļu (protestantu) un pareizticīgo organizatoriskā būtība. Ļauni cilvēki ir bijuši gan katoļu, gan pareizticīgo vidū (to pārlieka esamība arī ir viens no dažādu pareizticīgo zemju nopostīšanas iemesliem), tomēr pareizticīgo vidū šie cilvēki ir lielākā mērā spiesti slēpties un ārēji ievērot kristīgās dogmas.  Katolicismā (protestantismā) savukārt ļaundari iegūstot vajadzīgo teikšanu sāk mainīt dogmatiku un attaisnot ļaunumu un pat pamatot to. Attiecīgi, pareizticība kā sociāla sistēma daudz lielākā mērā ierobežo ļaunumu, pat, ja tas nokļūst tās vadībā, un ģenerē jaunus cīnītājus pret to, bet katoļi (protestanti) pieļauj vides radīšanu, kurā ļaunums tiek apsaukts par labo un pati sociālā sistēma ģenerē ļaundarus.

To var sajust arī pareizticīgo tekstos, svētbildēs, baznīcās, dziesmās, kam  ir grūti aprakstāma, pozitīva, nomierinoša un pacilājoša iedarbība uz cilvēku, neskatoties uz to, ka pareizticīgo dievnamos kalpo dažādi ļaudis (arī, maigi izsakoties, visnotaļ grēcīgi). Katoļi šo efektu lielā mērā jau ir zaudējuši (par protestantiem nemaz nerunājot).

Katoļu liturģija aktivizē zemāka līmeņa izjūtas un kaislības. Šai ziņā labs piemērs ir katoļu mūķenes, starp kurām ir novērots tāds „mīlestības uz Dievu” efekts, kurš ievērojami pārsniedz tikai garīgo sfēru (šādas „mīlestības” rezultātā sieviete sasniedz miesīgu ekstāzi). Galējas un antidievišķās formās šāda tipa parādības (cilvēku novešana līdz ekstāzei) mūsdienās ir sastopamas visdažādākās sektās. Tieši katolicismā, visdrīzāk, ir meklējamas saknes tam drausmīgajam mīlestības nonivelējumam, ko tik plaši propagandē mūslaiku popkultūra, pielīdzinot miesaskāri mīlestībai, no kā tiek atvasinātas tādas preteklības kā viendzimuma „mīlestība”, grupveida „mīlestība”, „mīlestība” uz dzīvniekiem, „mīlestība” uz bērniem utt. Visbeidzot labs katoļu baznīcas raksturojums ir tās mācītāji, starp kuriem nezin kāpēc ir pārlieku daudz izteikti sievišķīgu vīriešu.

Ja pareizticīgie cīnās ar grēku un uzskata to par vienu no katra cilvēka dzīves uzdevumiem, tad katoļi ar grēku samierinās, padodas tam  un pat attaisno. Ja pareizticīgie ir spējuši saglabāt spēju atpazīt grēku (un attiecīgi spēju pret to cīnīties), tad katoļiem tas lielā mērā ir zudis un pat viņu mēģinājumi cīnīties ar grēku izvēršas par grēcīgām orģijām.  No šīs katoļu nespējas atpazīt grēku ir attīstījusies mūsdienu degradācijas pamatā esošā tēze, ka neviens nezina patiesību un patiesības nav, attiecīgi nav nekādu standartu un normu.

No katolicisma ir „izaudzis” arī mūslaiku Rietumu sabiedrības formālisms un sausi mehāniskā pieeja. No antīkajiem romiešiem mantotā prāta (racio) pārspīlēta prioritizācija ir viens no katoļu baznīcas pamatiem, pretstatā pareizticīgo fatāliskajai paļāvībai uz augstākiem spēkiem. Jaunajā derībā tiek runāts par „cilvēku prātu” un „Dieva prātu”. Katoļu baznīca ir spilgts „cilvēka prāta” iemiesojums. Katoļu garīdzniecībai „Dieva vārds” ir tikai instruments „ticīgo muļķu” vadīšanai, bet noteicošie „gani” ir auksti racionāli ļaudis, tāpēc viņu organizācija ir tikpat auksta un tikpat racionāla. No tā izriet mūsdienās plaši izplatītā prakse maksimāli mazināt vairumā cilvēku racionālu domāšanu, padarot tos par stulbeņiem, kuri tic jebkuram iepotētās autoritātes vārdam (šai ziņā īpaši izceļamas ir t.s. „new age” surogātmācības un teorijas, tai skaitā numeroloģija un astroloģija). Savukārt pareizticībā liela nozīme ir patiesai ticībai un paļāvībai uz „Dieva prātu”, Dievu un tā aizsardzību (kas ietver sevī arī normālu, nepārspīlētu un nenonivelētu racionālu domāšanu).

Dēļ „cilvēciskā prāta” no katolicisma izaugušajai Rietumu sabiedrībai ir tieksme pēc totālas un absolūtas visu un visa kontroles, ko dēļ tā paša „cilvēciskā prāta” tā spēj realizēt tikai mehāniski. Tāpat tiem ir raksturīga bez principāla ļaundaru izmantošana savu mērķu sasniegšanai, ciniska maldināšana, liekulība un melošana (te vietā ir paralēles ar  Jaunajā derībā minētajiem farizejiem, rakstu mācītājiem un „melu tēvu”), kā arī savu tumšāko nolūku un īpašību pierakstīšana pašu agresijas upuriem.  Katoļu prakse ignorē Jēzus teikto, ka pēc cilvēka augļiem to var atpazīt un ka ļauna cilvēka augļi būs ļauni. Iecietība (tolerance) pret pašiem kalpojošo ļaunumu ir viens no katoļu vadmotīviem.

Pareizticīgo kultūrā ir raksturīga organiska pieeja, kas visbiežāk ir nesavietojama ar mehānisko (vēl jo vairāk amorālo) pieeju, kas arī ir viens no katolicisma un pareizticības nepārtraukto konfliktu galvenajiem iemesliem. Rietumu  mehāniskā („cilvēciskā prāta”) pasaule ir grūti saskaņojama ar pareizticīgo organisko pasaulskatu, jo pareizticīgie „bojā” teorētiski „ideālos” sociālos mehānismus (norāda uz nepilnībām, nesamierinās ar netaisnībām, nepietiekami iesaistās, atrod visādus „apkārtceļus”, pietiekami nerespektē formālo likumu utt.).  Tādēļ Pareizticīgo baznīcu, kultūru un cilvēkus katoļi (visi Rietumi) uzskata par traucēkli, ko tie ar katru savu jaunuzkonstruēto sociālo mehānismu mēģina iznīcināt, pakļaut vai pilnībā pārveidot pēc savas līdzības.

Sociālo mehānismu arhitekti

Radīt tautas kustības un liela cilvēku skaita noteiktu ilglaicīgu rīcību ir ļoti sarežģīti. To nevar izdarīt kurš katrs uz līdzenas vietas. Lai to panāktu ir ļoti labi jāpārzina un pat jāizjūt attiecīgās cilvēku masas mentalitāte, psiholoģija un vēsture , kā arī perfekti jāpārvalda gan praktiskā psiholoģija, gan sociālās vadības teorijas nianses (citiem vārdiem sakot,  ir reāli jābūt visaugstākās klases intelektuālim). Izmantojot šīs izjūtas un zināšanas, ļoti viegli uztveramā un saprotamā formā ir jāizklāsta jaunveidojamās sabiedriskās kustības pamatojums, mērķi, taktika un stratēģija, un ir jāapmāca tajā kustības aktīvistu pamatkodols. Tālāk apmācītajiem aktīvistiem ir jāveic otrā līmeņa aktīvistu piesaiste un „apmācība”, un tad var sākties kustības plašāka propaganda un masveida organizēšanās. Bet sākas viss ar sākotnējo pamatojumu un plāniem, ko izstrādā viens vai daži cilvēki. Tieši no šī „pamatprojektējuma” kvalitātes ir atkarīgs kustības turamākais liktenis. Un tieši šie „projektētāji” ir uzskatāmi par galvenajiem kustības organizatoriem un saimniekiem (jo rada noteicošās kustības pamatīpašības, ko vēlāk mainīt gandrīz vai nebūs iespējams), kuri bieži vien paliek ēnā un publiski nemaz nav zināmi.

Viduslaikos viss sabiedrības intelektuālais potenciāls bija koncentrēts klosteros. Tieši baznīcu struktūras bija zināšanu glabātājas, jaunu zināšanu radītājas un vēsturiskās informācijas uzkrājējas. Reliģiskie pārstāvji arī bija galvenie laicīgo cilvēku apmācītāji. Un aiz katra viduslaiku valsts valdnieka un pārvaldes aparāta stāvēja garīdzniecība un attiecīgās baznīcas garīgi – intelektuālais potenciāls. Tieši šis krievu Pareizticīgo baznīcas potenciāls izrādījās par vāju Rietumkrievzemes zemēs, kuras kapitulēja attiecīgo Romas katoļu baznīcas struktūru priekšā, bet bija pietiekami spēcīgs Maskavas pilsētiņas apkaimes klosteros.  Pie tam, ja pareizticīgo zemes ne reizi vien ir nopostītas un to zināšanu uzkrāšanas centri izlaupīti un iznīcināti, tad Romas Vatikāns kā stāvēja tā stāv un tur (Vatikāna bibliotēkā) ir uzkrātas patiešām milzīgas cilvēku pasaules zināšanas (tai skaitā vēsturiskās).

Viss šķietami mainījās līdz ar Gūtenberga grāmatu iespiešanas tehnoloģijas izgudrošanu un masveida ieviešanu, kā arī līdz ar universitāšu rašanos. Bet tikai šķietami, jo šie procesi daļēji vai pat lielā mērā ir reliģiska tipa struktūru darbības sekas un tādēļ, ka tie pilnībā neiznīcināja kristīgās baznīcas struktūras kā intelektuālos centrus. Romas katoļu baznīcas viena no atbildēm uz šīm pārmaiņām bija Jezuītu ordeņa rašanās, kura vispaliekošākais darbības virziens ir nevis izdaudzinātā inkvizīcija (šie maldi joprojām intensīvi tiek potēti maz zinošām un saprotošām cilvēku masām), bet gan īpaša intelektuālā prakse (indiferentisms jeb relatīvisms), kas ordeņa pārstāvjiem ļauj elastīgi piemēroties praktiski jebkuriem  apstākļiem, jebkurai videi, jebkura uzskata cilvēkiem un iekļūt jebkurā cilvēku grupā. Viņi vienkārši visam ārēji piekrīt, saglabājot savus pamatuzskatus, līdz saknei izpēta konkrēto grupu un tās idejisko bāzi un izmanto to, dodot „derīgus padomus”, izejot no konkrētās uzskatu sistēmas pozīcijām. Jezuīti dara to joprojām.

Tieši Jezuītu ordenis noteiktā brīdī kļuva par Romas katoļu baznīcas galveno izlūkdienestu un intelektuālo centru, kurš izstrādāja dažādu sociālo mehānismu projektējumus un palīdzēja tos realizēt praktiski (visbiežāk kā „neredzami” konsultanti un skolotāji). Atbildot uz protestantu Anglijas „atdzīvināto” masonu slepeno biedrību kustību, jezuīti radīja Iluminātu slepenās biedrības. Ir uzskats, ka caur Iluminātiem jezuītu ordenis ir ieguvis kontroli pār masoniem. Lai kā arī nebūtu, bet visa melīgā un divkosīgā Rietumu diplomātija balstās uz Jezuītu ordeņa praksi un tieši jezuīti apmācīja un apmāca joprojām Rietumvalstu diplomātus. Piemēram, vienīgā protestantiskās ASV diplomātu skola ir jezuītu Džordžtaunas universitāte, bet daudzi ASV vadošie specdienestu darbinieki ir jezuītu skolu absolventi.

 „Nezaļežnā” Ukraina

Pēc PSRS sagrāves 1991.gadā Ukraina ieguva neatkarību un tās vadībā neadekvāti lielu ietekmi ieguva t.s. „nacionālisti”. Austroungāru ideologu radītā ukraiņu valoda, rakstība un vēsturiskā koncepcija kļuva par noteicošo jaunajā Ukrainā un tika propagandētas gan masu saziņas līdzekļos, gan skolās. Par Ukrainas valsts karogu kļuva 1918.gada Rietumu Ukrainas Tautas republikas (RUTR) zili dzeltenais karogs. Psihopāts un slepkava Stepans Bendera tika oficiāli pasludināts par Ukrainas valsts varoni. No pagrīdes iznāca, no emigrācijas atgriezās un legāli sāka darboties UNO-UPA aktīvisti. Padomju Savienība tika apmelota, bet Padomju mantojums maksimāli noliegts.

Tomēr šie procesi notika pakāpeniski un izejot uz zināmiem kompromisiem ar vairumu Ukrainas iedzīvotāju, kuri ir prokrieviski noskaņoti un kuriem austroungāru mākslīgi radītās valodas (apzināti izkropļots malorosu dialekta variants), kultūras un vēstures konstrukcijas ir svešas. Ar laiku, pieņemoties spēkā mežonīgajam un pēc tam „civilizētajam” kapitālismam, sāka pāriet arī iepotētā nepatika pret Padomju sistēmu.  Ja Padomju laikā Ukraina (tāpat kā Latvija) bija viena no attīstītākajām PSRS republikām ar augstu dzīves līmeni, tad neatkarības gados daudzi uzņēmumi pārstāja eksistēt, dzīves līmenis kritās un Ukraina no attīstītas valsts kļuva par trešās pasaules līmeņa valsteli, kurā valda korumpēti ierēdņi, uz totālu peļņu un visa pārdošanu orientēts egocentrisks maziskums, valsts mantu sazagušies oligarhi un kriminālbiznesmeņu bandas – klani. Savu vietu jaunajā Ukrainas sociālajā struktūrā atrada un ieņēma arī ukraiņu nacisti, komercializējoties un pietiekami labi sadzīvojot ar noteicošo vietu ieņemošajiem ebreju lielbagātniekiem.

ukraiņu nacistu gājiens

ukraiņu nacistu gājiens

2004.gadā ASV Ukrainā iemēģināja t.s. „oranžo revolūciju” tehnoloģiju, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus un pulcējot Kijevas centrā (Maidanas laukumā) lielu skaitu protestētāju. Toreiz protesti pūļa agresijā nepārauga un prezidenta vēlēšanu rezultāti tika pārskatīti par labu vēlēšanas zaudējušajam kandidātam. Par prezidentu tādējādi kļuva ar ASV specdienestiem cieši saistītais Viktors Juščenko (1954) – dzimis un uzaudzis Galīcijā (Ternapolē), precējies ar ASV dzīvojošu ukrainieti, ietekmīgu piecdesmitnieku- harizmātu sektas locekli (strādājusi ASV Baltajā namā, finansu ministrijā un kongresā) .  1993.-1999. gadā Juščenko bija Ukrainas centrālās bankas prezidents, bet 1999.-2001. gadā Ukrainas premjerministrs (te var vilkt paralēles ar Repši Latvijā, kurš arī ilgu laiku bija Latvijas Bankas vadītājs, pēc tam premjerministrs un arī nesodīti veica antivalstiskas, antitautiskas un proamerikāniskas darbības).

2008.gadā, saasinoties Krievijas – ASV attiecībām (Gruzijas iebrukums Dienvidosetijā un Krievijas atbilde uz to), Juščenko sāka realizēt izteikti antikrievisku politiku, neskatoties uz to, ka to kategoriski neatbalstīja vairums Ukrainas iedzīvotāju.  Juščenko paziņoja, ka Ukrainas mērķis ir iestāties NATO, lai aizsargātu Ukrainu no Krievijas.  Bija iesaistīts korupcijas skandālā un dēļ tā tika pieprasīta Juščenko atkāpšanās no amata. 2010.gada prezidenta vēlēšanās Juščenko ieguva tikai 5% vēlētāju balsu, bet par prezidentu kļuva pašreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš (1950).

Ukrainas nemiernieku līderi

Pēc 2012.gada Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultātiem parlamentā iekļuva „Reģionu partija” (30%; vadītājs Nikolajs Azarovs), „Baķivšina” (25,54%; vadītāja Jūlija Timošenko), „Vitālija Kļičko Ukrainas demokrātisko reformu alianse” (13,96%; vadītājs Vitālijs Kļičko), „Ukrainas komunistiskā partija” (13,8%; vadītājs Pjotrs Simoņenko ) un atklāti nacistiskā „Brīvība” (10,44%; vadītājs Oļegs Tjagņiboks ). Valdību izveidoja Reģionu partijas un Ukrainas komunistiskās partijas koalīcija un par valdības vadītāju kļuva Nikolajs Azarovs (igaunis no tēva puses, Ģeoloģijas zinātņu doktors, iepriekšējās valdībā bija ieņēmis pirmā vicepremjera un finansu ministra amatus, 1998.-2002. gādā Ukrainas nodokļu administrācijas vadītājs).

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Viena no spilgtākajām un nemierus radošākajām personām Ukrainas politikā ir krāsotā blondīne Jūlija Timošenko (1960). Pēc tautības Timošenko (meitas uzvārds Grigjan) ir ebrejiete, ko viņa pati kategoriski noliedz, apgalvojot ka tēvs esot latvietis, bet māte ukrainiete (savu „ukrainību” Timošenko nepārtraukti visādos ārišķīgos veidos cenšas uzsvērt un izcelt, lai gan ukrainiski iemācījās runāt tikai 1999.gadā). Tomēr gan Timošenko izskats, gan izteikti nekaunīgā un augstprātīgā uzvedība, gan arī raduraksti (vectēva no tēva  „latvieša” puses vārds ir Ābrams)  liecina par pietiekami nozīmīgu ebreju asiņu klātbūtni.  Bērnība Timošenko esot bijusi grūta, tēvs pameta ģimeni mazai esot, bet Jūlija to kompensēja 19 gadu vecumā aprecot augsta līmeņa Dņepropetrovskas apgabala kompartijas funkcionāra dēlu Aleksandru Timošenko un paliekot viņu „zem tupeles”.

Kapitālisma ēras sākumā (1991.gadā) Timošenko kļuva par ģimenes korporācijas „Ukrainas benzīns” vadītāju (īpašnieki – Jūlija un Aleksandrs Timošenko, kā arī ģimenes draugs Aleksandrs Gravcs; vēlāk korporācija tika pārsaukta par „Ukrainas vienotajām enerģētiskajām sistēmām”). Kompānija bija ekskluzīvs Krievijas gāzes importētājs Ukrainā (apgrozījums – 11 miljardi dolāru) kādēļ tās vadītāju Timošenko iesauca par „gāzes princesi”. Laika gaitā uzņēmums pārauga par daudznozaru korporāciju ar savām bankām.

1997.gadā toreizējais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma vērsās pret Timošenko uzņēmumu (pirms tam tika atlaists Ukrainas premjerministrs Pāvels Lazarenko, kura tiešs atbalsts nodrošināja kompānijai monopolstāvokli gāzes tirgū) un Jūlija „aizgāja politikā”, kļūstot par vienu no aktīvākajām antikučmas koalīcijas dalībniecēm. 1998.gadā Timošenko kļuva par Ukrainas parlamenta deputāti, bet 1999.gadā par partijas „Baķivšina” vadītāju. 2002.gadā kļuva par antikučmas koalīcijas „Celies Ukraina!” dalībnieci. 2004.gadā atbalstīja Viktoru Juščenku cīņā par prezidenta amatu, bet kopš 2008.gada mēģināja panākt viņa atstādināšanu no amata. Bija Ukrainas premjerministre 2005.gadā un 2007.-2010.gadā. Viktora Janukoviča valdības laikā 2006.gadā Ukraina sāka iepirkt gāzi caur starpniek kompāniju „RosUkrEnergo”, kura tiek saistīta ar kriminālo oligarhu Semjonu Mogilēviču (1947; mācījies Ļvovas universitātē, Padomju laikā sodīts par krāpšanu un valūtas operācijām), kurš joprojām atrodas FIB starptautiskā meklēšanā un tiek uzskatīts par Solncevas kriminālā grupējuma un visas „krievu” mafijas „tēvu”.  2008.gadā Timošenko panāca tiešu Ukrainas valsts kompānijas „Naftogaz Ukraini” gāzes iepirkumu no „Gazprom”. Par šo līgumu pret Timošenko tika ierosināta krimināllieta par izšķērdēšanu un dienesta pilnvaru pārsniegšanu.  2011.gada rudenī Timošenko tika arestēta un viņai tika piespriesti 7 gadi cietumā. Timošenko tuvākie partejiskie līdzgaitnieki ir Arsēnijs Jaceņuks un Aleksandrs Turčinovs.

Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Arsēnijs Jaceņuks (1974) ir senas Rietumukrainas ebreju rabīnu dzimtas (Bakai) pārstāvis pēc mātes līnijas, kurš publiski noliedz savas ebreju saknes, apgalvojot ka pēc pases esot ukrainis. Sieva Terēzija arī ebrejiete no līdzvērtīgas dzimtas . Jaceņuks ir ar ASV specdienestiem saistītās Saintologu sektas dalībnieks (pats apgalvo, ka esot uniāts). Jaceņuka māsa Alīna Stīla (pirms tam Džonsa) dzīvo Kalifornijā (ASV) un ir ietekmīga ASV Saintelogu sektas pārstāve.

Pēc izglītības Jaciņuks ir jurists, kuram vienu brīdi bija sava juridiska firma. Bija strādājis privātbankā, bet pēc tam Ukrainas centrālajā bankā par priekšsēdētāja vietnieku. „Oranžās revolūcijas” laikā bija Ukrainas centrālās bankas priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Ir bijis Ukrainas Ekonomikas un Ārlietu ministrs, kā arī Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs. 2008.-2012.gadā izveidoja savu politisku partiju „Pārmaiņu fronte”, kura uz 2012.gada vēlēšanām iekļāvās Timošenko partijā „Baķivšina”.

Aleksandrs Turčinovs

Aleksandrs Turčinovs

Aleksandrs Turčinovs (1964) ir bijušais Dņepropetrovskas komjaunatnes sekretārs (atbildīgais par propagandu), partijas „Baķivšina” dibināšanas iniciators un priekšsēdētājas vietnieks. ASV bāzētas totalitāras sektas „Dzīvais vārds” „mācītājs”. Pati sekta sevi pozicionē kā baptistus.  1990.-1991.gadā bija pirmās privātās ziņu aģentūras PSRS teritorijā „IMA Press” Ukrainas pārstāvniecības vadītājs. 1991.gadā dibināja Starptautisko ekonomisko, politisko un juridisko attiecību institūtu. 1993.gadā kļuva par Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas, kuru viņš labi pazina vēl kopš Padomju laikiem, ekonomisko konsultantu.  Viktora Juščenko prezidenta vēlēšanu kampaņas vadītājs 2004.gadā. Pēc Juščenko kļūšanas par prezidentu kļuva par Ukrainas drošības dienesta vadītāju. 2008.gada Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās palika otrais. Sarakstījis un izdevis trīs grāmatas – psiholoģisko trilleri „Baiļu ilūzija”, mākslinieciski-dokumentāli-biogrāfisku stāstījumu „Liecība” un mistisku trilleri „Slepenā ticība”.

Vitālijs Kļičko

Vitālijs Kļičko

Vācu intereses Ukrainas politikā pārstāv bokseris un geju žurnāla modelis Vitālijs Kļičko (1971). Arī Kļičko ir ebreju saknes, ko viņš cenšas neafišēt (vecmāmiņa no mātes puses ar meitas uzvārdu Entizon bija tīrasiņu ebrejiete, kuras radinieki tika nogalināti vācu nacistu laikā). 2006.-2008.gadā Kļičko bija Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko padomnieks.  2005.gadā speciāli Kijevas pilsētas pašvaldības vēlēšanām dibināja partiju „Eiropas galvaspilsēta”, kura vēlāk tika pārdēvēta par „Vitālija Kļičko Ukrainas demokrātisko reformu aliansi” (te ir vietā tiešas paralēles ar Latvijā bēdīgi slaveno „Zatlera reformu partiju”). 2006.gada Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās palika otrais, 2008.gada ārkārtas Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās rezultāti pasliktinājās. 2012.gadā iekļuva Ukrainas parlamentā.

Oļegs Tjagņiboks

Oļegs Tjagņiboks

Oļegs Tjagņiboks (1968) ir ukraiņu ultranacionālistu (nacistu) partijas „Brīvība” vadītājs.  Vecāki – Ļvovas ārsti. No mātes puses Tjagniboks ir ukraiņu „nacionālista” Logina Cegeļska (1875-1950; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, Austroungārijas un Galīcijas parlamentu deputāts, 1918.gada RUTR diplomāts, kurš pēc tās likvidācijas palika dzīvot ASV) pēctecis. 1993.gadā Tjagņiboks Ļvovas medicīnas institūtā pabeidza apgūt ķirurga specialitāti, bet 1999.gadā Ļvovas universitātē ieguva jurista diplomu. 1994.-1998.gadā Ļvovas pilsētas pašvaldības deputāts. 2004.gadā kļuva par 1991.gadā dibinātās un pārdēvētās (uz „Brīvība”) „Ukraiņu sociāl-nacionālās partijas” vadītāju. Tjagņiboks ir slavens ar galējiem antikrieviskiem un antiebrejiskiem izteikumiem. Simona Vīzentāla centrs ir iekļāvis Tjagņiboku top10 pasaules antisemītu sarakstā.  Zīmīgi, ka Tjagņiboka senčos ir bijuši ebreji , par ko liecina arī viņa ārējais izskats (2009.gadā internetā tika izplatītas ziņas, ka Tjagņiboka vecmāte bija ebrejiete ar meitas uzvārds Frotman), bet viens no partijas „Brīvība” galvenajiem finansētājiem ir ebreju lielbagātnieks un pasaules līmeņa oligarhs  Igors Kolomoiskis, kas liek domāt ka Tjagņiboks ir tikai ārišķīgs galma antisemīts (piemēram, Latvijā viens no tādiem ir Grūtups).

Oļegs Tjagņiboks, Dmitrijs Jarušs

Oļegs Tjagņiboks, Dmitrijs Jarušs

Cits galēji radikālo ukraiņu nacistu grupu līderis ir Dmitrijs Jarušs (1971) – neformālas nacistu grupu apvienības „Labais sektors” un „Stepana Benderas Trīszobis” vadītājs, aktīvs nemieru organizētājs, viens no reālajiem „eiromaidanas” kaujinieku komandieriem.  Galīcietis, pēc izglītības filologs (2001.gads), oficiālā algotā darbā nekad nav strādājis. Grāmatas „Ukrainas revolūcija: XXI gadsimts” autors. Par tiešiem publiskiem genocīda aicinājumiem izsludināts starptautiskā meklēšanā. Publiskotajos Tjagņiboka un Jaruša sarunu ierakstos Jarušs prasa Tjagņibokam palīdzēt viņam un viņa cilvēkiem nokļūt Ukrainas drošības dienestos, lai viņi varētu veikt etniskas tīrīšanas.

Aleksandrs Muzičko

Aleksandrs Muzičko

Viens no atsaldētākajiem ukraiņu nacistiem ir Aleksandrs Muzičko (1962) – dzimis Krievijā (moskalis ukraiņu nacistu terminoloģijā), ar vidējo izglītību, pārcēlās uz dzīvi Ukrainā un ieguva Ukrainas pilsonību, 1996 gadā piedalījās Čečenijas karā, kurā personīgi spīdzināja un nogalināja sagūstītos Krievijas karavīrus. Ukrainā divas reizes krimināli sodīts par miesas bojājumu nodarīšanu un izspiešanu. Viens no nacistu grupu apvienības „Labais sektors” kaujinieku komandieriem. Internetā ir pieejami vairāki video, kuros redzams kā Muzičko nežēlīgi piekauj cilvēkus. Slavens ar to, ka patstāvīgi visur nēsā līdzi automātu. Plašu rezonansi guvis vienas sanāksmes video, kurā Muzičko kā domu apmaiņas argumentu  lieto automāta esamību un paziņo, ka, ja kādam kaut kas nepatīkot, lai atnāk un atņem viņam to.

ASV un ukraiņu ebreju oligarhāta vadītais nacistu apvērsums Ukrainā

2014.gada 19.februārī nemieri Kijevā ievērojami pastiprinājās. Protestētāju vidū bija daudzskaitliskas ar šaujamieročiem bruņotas grupas, bet Ukrainas tiesībsargājošās institūcijas tika paralizētas. Nezināmi „trešās puses” snaiperi (vēlāk kļuva zināms, ka šāvēji  ir saistīti ar apvērsuma organizētājiem) sāka atšaut ar kaujas patronām neapbruņotos specvienības „Berkut” karavīrus, kuri vienīgie nodrošināja kaut kādu kārtību Kijevā (šauts tika arī pa demonstrantiem, nogalinot vairākus desmitus cilvēku).  Bruņotas protestētāju bandas sāka terorizēt oficiālas amatpersonas un politiķus, draudot izrēķināties ar viņiem un viņu ģimenes locekļiem un sākot viņus fiziski „izķert”. Noķertie ierēdņi, tiešas fiziskas izrēķināšanās draudu („šaujamieroču stobru”) iespaidā sāka pieņemt bandītu pieprasītos lēmumus. Daudzi atkāpās no amatiem, daudzi Reģionu partijas un Komunistiskās partijas deputāti pārgāja „opozīcijas” partiju pusē, bet pakļauties negribošie bija spiesti bēgt. Bija deputāti, kuriem vienkārši atņēma balsošanas kartiņas. Tā visa rezultātā Ukrainas parlamentārā opozīcija „ieguva” vairākumu parlamentā un sāka „oficiāli” pieņemt vienu nelikumīgu lēmumu pēc otra. Tomēr pat ar šādām metodēm sākumā neizdevās nodrošināt kvorumu, pārāk daudzi aizbēga, tāpēc protestētāju grupas centās noķert deputātus un nogādāt tos parlamentā (publiski ir pieejams video, kurā redzams kā bars nemiernieku sit noķertu deputātu un velk viņu uz parlamenta sēdi).

20./21. februāra vakarā/naktī  „atjauninātais” Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu pārtraukt nemieru likvidēšanas operāciju un pavēlēja tiesībsargājošo institūciju vienībām atgriezties kazarmās (tādējādi atstājot Kijevu bruņotu nemiernieku bandu varā). Tai pat laikā, piedaloties Polijas, Vācijas un Francijas ārlietu ministriem, notika Viktora Janukoviča sarunas ar opozīcijas līderiem (Jaceņuku, Kļičko, Tjagņiboku), kura beidzās ar kompromisa vienošanās parakstīšanu saskaņā ar kuru nemiernieki pārtrauc destruktīvās darbības, bet prezidents atgriež līdz 2004.gadam eksistējušo parlamentāro konstitūciju,  izsludina ārkārtas prezidenta vēlēšanas un tiek izveidota plašas koalīcijas valdība.

21.februārī (divas dienas pirms Soču olimpiādes noslēguma) notika nemiernieku bruņoto bandu aktivizēšanās un sākās oficiālās varas pārstāvju bēgšana. Janukovičs izsludināja ārkārtas prezidenta vēlēšanas, bet „atjauninātais” Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu par Iekšlietu ministra (kuram bija pakļauta specvienība „Berkut”, kura bija vienīgais pretspēks bruņotajām nacistu bandām) atstādināšanu no amata. Pēc tam atjaunoja 2004.gada parlamentāro konstitūciju (kas pats par sevi ir antinacionāli, jo parlamentārismā valda manipulējamu nejēgu bars un ieviest ar tā palīdzību kārtību praktiski nav iespējams, kas labi ir redzams arī Latvijā) un pieņēma speciālu likumu ar kuru no apcietinājuma tika atbrīvota Jūlija Timošenko.

Sestdien, 22.februārī nemiernieku grupas no Kijevas pārvietojās uz reģioniem un pirmais ko centās izdarīt – nojaukt PSRS izveidotāja un pašreizējās Ukrainas teritorijas dibinātāja Ļeņina pieminekļus. Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš aizbēga uz Harkovu (tobrīd tas tika pasniegts kā oficiāla vizīte). Vēlāk Janukovičš stāstīja, ka viņš saņēma draudus izrēķināties ar viņu un viņa ģimeni, pieprasot viņa atkāpšanos no amata, bet prezidenta dēls knapi paspēja izņemt savu dēlu no bērnudārza pirms tam pakaļ ieradās bruņoti cilvēki. Nemiernieku bandas pilnībā pārņēma kontroli pār valdības kvartālu. Parlamenta priekšsēdētājs labprātīgā piespiedu kārtā „atkāpās” no amata un par to kļuva „Baķivšina” dibinātājs Aleksandrs Turčinovs. Pēc Janukoviča bēgšanas „parlaments” pieņēma lēmumu par Janukoviča atstādināšanu no amata, par prezidenta vietas izpildītāju kļuva Turčinovs un sākās masveida atlaišanas no amatiem un savu cilvēku norīkošanas.

Arsēns Avakovs, upuris, Aleksandrs Kiršs

Arsēns Avakovs, upuris, Aleksandrs Kiršs

Par Ukrainas premjerministru tika iecelts jau pieminētais prominentais ebrejs Arsēnijs Jaceņuks. Par Iekšlietu ministru kļuva Arsēns Avakovs (1964) – baņķieris, oligarhs, ar Viktora Juščenko rīkojumu 2005 gadā nozīmēts par Harkovas pašvaldības vadītāju, homoseksuālists – pedofils (upura video liecības pieejamas internetā; konkrētā epizodē figurē arī Ukrainā slavenais Harkovas žurnālists Aleksandrs Kiršs (1961)) pret kuru tika ierosināta krimināllieta, kas vēlāk ar dīvainiem formulējumiem tika pārtraukta. Partijas „Baķivšina” biedrs.

Par premjerministra vietnieku kļuva Aleksandrs Sičs (1964) – vēsturnieks, filozofs, jurists no Galīcijas, partijas „Brīvība” priekšsēdētāja vietnieks, viens no galvenajiem mūsdienu ukraiņu nacisma ideologiem. 1990-gados strādāja Ivano-Frankovskas apgabala pašvaldībā ar izglītības un jaunatnes jautājumiem saistītos amatos. 2002.-2005.gadā Ivano – Frankovskas pilsētas priekšsēdētāja vietnieks, 2010.gadā kļuva par Ivano-Frankovskas apgabala priekšsēdētāju.

Aleksandrs Sičs, Andrejs Parubijs, Oļegs Mahņickis

Aleksandrs Sičs, Andrejs Parubijs, Oļegs Mahņickis

Par Ukrainas nacionālās drošības un aizsardzības padomes vadītāju kļuva Andrejs Parubijs (1971) – pabeidzis Ļvovas universitātes vēstures fakultāti, ilggadīgs Tjagņiboka līdzgaitnieks, bijis Ļvovas pilsētas un apgabala deputāts, bijis Viktora Juščenko partijas „Mūsu Ukraina” biedrs, pašreiz Jaceņuka partijas „Pārmaiņu fronte” biedrs, Eiromaidana komendants (virsatbildīgais par protestētāju organizēšanu) un Maidana pašaizsardzības grupu virsvadītājs. Parubijs ir tieši atbildīgs par uz pūli un „Berkut” karavīriem šāvušajiem snaiperiem.

Par jauno ģenerālprokuroru tika nozīmēts Oļegs Mahņickis (1970) – pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, strādāja Ļvovas prokuratūrā, apsardzes firmā par juristu, bijusi sava juridiskā privātprakse. Kopš 2004.gada ir partijas „Brīvība” biedrs, bijis Ļvovas pilsētas deputāts.

Pēc bruņotā apvērsuma Kijevā sākās nemieri Ukrainas austrumu reģionos – gan reģionālās vadības līmenī, gan arī iedzīvotāju līmenī.  Sākās varu ieguvušās ebreju- nacististu-kriminālnoziedznieku bandas varas nostiprināšana, sākot tīrīšanas valsts struktūrās un izrēķinoties ar sev nevēlamām personām. Par dumpīgo reģionu gubernatoriem sāka nozīmēt oligarhus. Par Dņepropetrovskas gubernatoru kļuva ebreju lielbagātnieks Igors Kolomoiskis (1963)  – Ukrainas un Izraēlas pilsonis (dzīvo pārsvarā Šveicē), Ukrainas ebreju kongresa un ES ebreju kongresa vadītājs, ar 3,645 miljardiem dolāru vērtiem īpašumiem Ukrainas Forbs lielbagātnieku topā ieņem otro vietu („PrivatBank”, naftas apstrādes rūpnīcas „Neftehimik Prikarpatja”, naftas ieguves kompānijas „Ukrnafta” līdzīpašnieks), vairāku slavenu Ukrainas sporta komandu prezidents, Ukrainas futbola federācijas viceprezidents.  Savukārt par Doņeckas apgabala gubernatoru tika nozīmēts cits ebreju lielbagātnieks Sergejs Taruta (1955), kura īpašumi tiek lēsti 2,65 miljardu apmērā un kurš ieņem 8. vietu Ukrainas Forbs lielbagātnieku topā. Taruta ir korporācijas „Industriālā Donbasa savienība” izpilddirektors, futbola kluba Doņeckas „Metalurgs” prezidents, bijis Doņeckas apgabala deputāts un personiski labi pazīstams ar Viktoru Juščenko (abi kolekcionē senlietas).

Vitālijs Kļičko, Viktorija Nulanda, Džefrijs Peits, Arsēnijs Jaceņuks

Vitālijs Kļičko, Viktorija Nulanda, Džefrijs Peits, Arsēnijs Jaceņuks

Visas „demokrātiskās” un „miermīlīgās” pārmaiņas Ukrainā ar paziņojumiem un ne tikai atbalstīja ASV varasiestādes. Labi šo atbalstu raksturo februāra sākumā atklātībā nonākušās ASV valsts departamenta augsta ranga amatpersonas Viktorijas Nulandas (1961, pēc tautības ebrejiete) telefonsaruna (paši dalībnieki apstiprināja sarunas autentiskumu) ar ASV vēstnieku Ukrainā Džefriju Peitu (1963), kurā tieši tiek pārrunāts ka ir jāpanāk Arsēnija Jaceņuka nozīmēšana par premjerministru. Šīs sarunas gaitā  Nulanda arī necenzēti „pasūtīja” Eiropas Savienību (Nulandas lietotais izteiciens – „Fuck EU”).  Te jāpiebilst, ka ASV vēstniecība atrodas Kijevas centrā un aizņem milzu platības un ka tas ir viens no tehniskajiem nemieru organizēšanas un koordinēšanas centriem. Tāpat ir ziņas, ka Kijevā tika konstatēti ASV privāto militāro kompāniju darbinieki un kaujinieki. Ir arī ziņas par Izraēlas specdienestu līdzdalību, kas no vienas puses var būt dīvaini, jo nemieru galvenais triecienspēks („gaļa”) ir ukraiņu nacisti, kuri patiešām no visas sirds neieredz arī ebrejus un ir gatavi (un arī spējīgi) viņus reāli linčot, bet no otras puses tas ir loģiski, ņemot vērā galvenos ieguvējus no nemieriem, kas ir ebreju oligarhi, milzīgo ebreju lobiju pašā ASV un Izraēlas agresīvo nostāju Sīrijā (notikumi Ukrainā ir to pašu ietekmīgo ASV – Izraēlas grupu, kuras mēģināja gāzt Bašaru al Assadu, darbības sekas). Ukrainas ebrejiem, tiesa gan, šādas „spēlītes” var beigties ar jaunu Babij Jaru. Viņu neformālajos kanālos ir izplatīta informācija, ka šai kritiskajā situācijā katram jārīkojas pēc saviem ieskatiem un katrs pats atbildēs par savas rīcības sekām.

Tas, ka viens no sākotnējajiem Ukrainas nemiernieku saukļiem bija vēršanās pret oligarhiem un korupciju, kārtējo reizi apliecina ASV un ebrejiskā oligarhāta primitīvi melīgo un izteikti nekaunīgo dabu, panākot savu ar visprastākajiem un visprimitīvākajiem meliem (šī pieeja ir labi redzama arī Latvijas mēdiju primitīvajā propagandā).  Valsts īpašumā esošā un Janukoviča kā prezidenta lietotā villa tika visiem izrādīta, pozicionējot viņu kā izšķērdētāju, bet tai pat rajonā esošās līdzīga šikuma pakāpes Jaceņuka, Timošenko un citu oligarhisko „opozicionāru” privātvillas neviens neaiztika un neviens tās neekspropriēja (lai gan vajadzētu), un notikušās pārmaiņas tiek pasniegtas kā „tautas gribas izpausme”. Un tas nekas, ka Jaceņuks, Tikošenko, Turčinovs un citi „cīnītāji pret korupciju” ir gan korumpēti, gan tieši līdzatbildīgi par iepriekšējo valsts bēdīgo stāvokli, pret kuru it kā protestēja (par pašreizējo katastrofālo situāciju nemaz nerunājot). Primitīvi un stulbi.

Bet visprimitīvākā un visstulbākā ir atklāta Jaceņuka „valdības” pilnīga „pagulšanās” zem amerikāņiem, piekrītot „civilizētās” izlaupīšanas nosacījumiem (ekonomikas „liberalizēšanai” un drastiskai sociālo izmaksu samazināšanai).

Tāpat, līdzīgi kā citos ASV organizētajos grautiņos, ir izlaupīti Ukrainas muzeji un liels daudzums antikvāru vērtību ir aizceļojušas nezināmā virzienā. Irākas, Ēģiptes un citu valstu pieredze rāda, ka šādi izlaupītās vērtības pēc tam uzrodas oficiālos Rietumvalstu muzejos un kolekcijās, bet atgūt tās pēc tam nav iespējams.

Zīmīgi, ka bruņotais apvērsums Ukrainā notika Ziemas olimpisko spēļu laikā, kad visa patiesi civilizētā pasaule ievēro sengrieķu aizsākto tradīciju par karadarbības pārtraukšanu. Apvērsums Ukrainā tieši šajā laikā ir ne tikai vispirmām kārtām ASV simboliska šīs tradīcijas nonivilēšana, bet tam ir arī visnotaļ praktiski apsvērumi – šai laikā Krievijas drošības dienesti un personiski pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija aizņemti ar olimpiādi un nevarēja pievērst situācijai Ukrainā nepieciešamo uzmanību.  „Gudri” un zemiski, kā vairums no tā, ko jau labu laiku veic ASV varas struktūras.

Globālās  politiskās spēles

Notikumi Ukrainā ir globālu politisko spēļu rezultāts, kuras galvenie dalībnieki ir ASV un Krievija, bet tieši iesaistīta ir gan ES kopumā, gan Vācija un Polija katra atsevišķi.

ES un Vācijas kā galvenā ES saimnieka interese ir Ukrainas kā noieta tirgus un Ukrainas lauksaimniecības un rūpniecības iegūšana. Pašu ukraiņu intereses te pilnīgi netiek ievērotas par ko liecina galēji neizdevīgais un pazemojošais ES asociācijas līgums. Kā papildus Vācijas rīcības faktori ir minami vācu homoseksuālistu – pedofilu aprindu spiediens uz „homofobisko” Krieviju un ASV spiediens uz Vāciju realizēt kopējas „rietumu intereses” aizstāvošu politiku. Te jāpiebilst, ka Vācija kopš otrā pasaules kara joprojām nav brīva, tās teritorijā pret Vācijas iedzīvotāju vairākuma gribu joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks, bet katrs jaunievēlētais Vācijas vadītājs, stājoties amatā, ir spiests ar noliegtu galvu doties pie amerikāņiem un ar savu parakstu apstiprināt ka piekrīt pēckara Vāciju ierobežojošajiem nosacījumiem.  Tieši tādēļ Vācija, vācu kompānijas un neformālās vācu struktūras, neskatoties uz nepatiku pret krieviem, pietiekami cieši sadarbojas ar Krieviju un intensīvi attīsta šo sadarbību. Krievija vāciešiem ir dabīgs un izdevīgs partneris ar kura palīdzību var atslābināt ASV okupantu kontrolējošo tvērienu un iespējams pat atbrīvoties no tā. Vācu intereses tīrā veidā ir iegūt Ukrainas tirgu un vajadzīgās industrijas (piemēram, lauksaimniecības) tai pat laikā „nesastrīdoties” ar Krieviju un nepieļaujot Ukrainas iestāšanos NATO, kas Krievijai (attiecīgi arī vācu ieguldījumiem Krievijā) militārās stratēģijas ziņā būtu katastrofa.  Tāpat jāpiemin, ka gan Vācija, gan ES kopumā ir atkarīga no lētās Krievijas gāzes un attiecību saasināšanās ar Krieviju vai jukas Ukrainā var apdraudēt gāzes saņemšanu vispār vai sadārdzināt gāzes cenu, kas negatīvi ietekmēs Vācijas (visas ES) uzņēmumu konkurētspēju.

Polija ir viens no spēcīgākajiem Vāciju neitralizējošajiem faktoriem ES. Papildus Polijā ir spēcīgas ekspansiski impēriskas tendences, kuras ir vērstas uz „vecās labās” Žečpospoļitas atjaunošanu tādā vai savādākā mūsdienu formā. Poļi ir jau sazīmējuši kartes, kurās sev ir pievienojuši daļu Baltkrievijas teritoriju (par tādu karšu esamību publiski ir paziņojis Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko). Visdrīzāk šajās fantāzijās poļi neaprobežojas tikai ar Baltkrieviju. Šai ziņā poļu sabiedrotie ir lietuvieši, kuri arī labprāt paplašinātu savu teritoriju un ietekmi. Visbeidzot poļi ir izteikta katoļu valsts un arī caur Poliju savas intereses realizē Vatikāns, kura viens no galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem ir pareizticīgās baznīcas pakļaušana.  Polijas aktivitātes Ukrainā ir saistītas pirmkārt ar amerikāņu un katoļu „pasūtījuma” izpildi un pati poļu dalība ir kā atsvars „pārāk mērenajiem” vāciešiem. Kā negatīvs Poļu līdzdalības Ukrainas notikumos blakus faktors ir senais un dziļais poļu-ukraiņu naids, kurš var izsaukt neprognozējamu reakciju ukraiņu nacistu vidū, kā arī var radīt ļoti negatīvu rezonansi pašā Polijā.

Lielbritānija šai gadījumā stāv gandrīz pavisam malā, kas tai ir ļoti izdevīgi un ļauj ieņemt sev visizdevīgāko pozīciju (vājinot ASV, Vāciju, Krieviju) un visvairāk iegūt ar vismazākajiem zaudējumiem. Līdzīgi izdevīgā situācijā ir arī Ķīna. Izraēlas valdošajai partijai visbūtiskākais ir beidzot panākt Bašara al Assada krišanu (ko lielā mērā nosargāja tieši Krievija), lai varētu turpināt radīt totālu haosu un jukas Tuvajos Austrumos, kuru nākamais posms būtu Irānas pašreizējās varas iznīcināšana, bet tālejošais galamērķis ir Izraēlas lielvalsts izveidošana Vecajā derībā aprakstītās Izraēlas robežās (līdz Eifratai).

No Krievijas skatu punkta notikumi Ukrainā ir kā tiešs iebrukums Krievijā. Pirmkārt militārās stratēģijas jomā. Jautājuma cena te ir visu Krievijā dzīvojošo iedzīvotāju eksistence kā tāda, jo, ja ASV iegūs stratēģiski nospiedošu militāro pārsvaru, kas ļaus tai dot iznīcinošu kodoltriecienu, kurš teorētiski neļaus Krievijai atbildēt, tad ir vairāk kā skaidrs, ka ASV agri vai vēlu veiks šādu uzbrukumu un nekrāmēsies ar visādām sarežģītām „riņķī apkārt” spēlītēm. Tāpat tas ļaus ASV atrisināt virkni citu savu problēmu (kaut vai tikai iebiedēt uz pāris gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem jebkuru nepaklausīt gribētāju). Šai ziņā var tikai pabrīnīties par daudzu Krievijas un to tuvējo teritoriju (arī Latvijas) iedzīvotāju aprobežotību un muļķību, kuri to nesaprot vai kuri naivi tic „humāno” un „demokrātisko” amerikāņu spriedelējumiem, ka viņi jau nu nekad tā nedarīšot. ASV ir 20. un 21. gadsimta agresīvākā un bez principālākā valsts, kura vienīgā praksē ir pielietojusi kodolieročus un ir nopietni plānojusi tos izmantot preventīvos uzbrukumos, kura nepārtraukti karo pa visu pasauli (pārsvarā uzbrūkot) un kuras daudzās kara bāzes kā zirnekļu tīkls pārklāj visu zemeslodi (uz šī fona visai komiski izskatās antikrievu pārmetumi Krievijai par Krimas karabāzi).

Tāpēc Krievijas atbalsts Krimas iedzīvotāju vairākumam ir likumsakarīgs un likumsakarīga un pamatota būtu jebkura Krievijas reakcija, atjaunojot kārtību lielākajā daļā Ukrainas (Galīcijas idiotus būtu tikai godīgi atdot izvirtušajiem un mirstošajiem Rietumiem). Lielākā Krievijas problēma ir tās iekšējais vājums un negatavība karam. Ja ukraiņu nacisti paliks līdzšinējā salašņu bandu līmenī, tad Krievijas desantnieki dažu nedēļu laikā ar minimāliem zaudējumiem attīrīs no tiem lielāko daļu Ukrainas. Diemžēl pietiekami reāli ir arī citi scenāriji, kad Ukrainā, līdzīgi kā nesen Sīrija, ar NATO tiešu militāru un finansu atbalstu karos visas pasaules sadisti un bandīti un ka karadarbībā pēc valdības pasūtījuma iesaistīsies arī privātas militārās kompānijas (ASV militārais komplekss ir outsorsēts un privātkompānijas ir spējīgas nokomplektēt pietiekami spēcīgas privātas armijas).

Tieši iestigšanā ilglaicīgā militārā konfliktā pašreizējā Krievija nav gatava un tas ir saistīts ar pašas Krievijas valsts varas nestabilitāti. Krievijā ir ļoti spēcīga prorietumnieciskā piektā kolona (ar pietiekami lielu ebreju īpatsvaru tajā), kura personīgu labumu dēļ ir gatava upurēt savu valsti un vairumu tās iedzīvotāju. Krievijas valsts aparāts ir pārpildīts ar „Rietumu komfortu” un „vērtības” dievinošiem personāžiem, bet „krievu” oligarhi valsti ir izlaupījuši, naudu izveduši un sapirkuši villas ārzemēs . Kapitālistiskās Krievijas zaglīgā elite vārda burtiskā nozīmē ir slima ar „rietumnieciskumu”. Pavisam citos ieskatos ir vairums Krievijas iedzīvotāju (tai skaitā arī vairums esošo un bijušo karavīru), kuri ir apskaužami vienoti antiamerikāniskā, propadomiskā, antiizvirtīgā un prostaļiniskā nostājā. Tieši dēļ vairuma iedzīvotāju ieskatiem un salīdzinoši maz skaitliskiem profesionāļiem-entuziastiem amorālie un zaglīgie salašņas ir spiesti kaut kādā mērā realizēt kaut cik konservatīvu un kaut cik antiamerikānisku politiku.

Kaut kādā mērā slims ar „rietumnieciskumu” ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kas viņu nostāda neapskaužamā, gandrīz bezizejas situācijā. No vienas puses viņa realizētā Krievijas politika nonāk tiešā pretrunā Rietumu pasaules ietekmīgāko aprindu interesēm un tādēļ viņa nākotne jau ir izlemta un viņam ir piespriests Kadafi liktenis (dēļ tā arī intensīvā Putina tēla dēmonizācija lielākajos pasaules plašsaziņas līdzekļos). No otras puses Putins realizē klasiski rietumniecisku un eiropeisku politiku (pretstatā jaunāko laiku antihumānajai un galēji izvirtīgajai Rietumvalstu praksei), kas grauj Krievijas sabiedrības pamatus un atgrūž no viņa vienkāršās tautas un speciālistu-entuziastu masas. Iestigšana ilglaicīgā karā, pirms tam neattīrot sabiedrības pārvaldes struktūras no prorietumniekiem un pērkamiem salašņām, ar lielu varbūtību var novest pie pilnīgas Krievijas katastrofas. Pašreiz Ukrainā nacistu pusē darbojas arī vairāki simti visradikālāko Krievijas organizāciju pārstāvji, kuri tiek gatavoti analoģiskiem notikumiem Maskavā. Un šie notikumi Maskavā būs, pat ja Krievijā karā neiestigs (bet vispār neatbildēt un nedarīt neko Putins arī nevar, jo tad viņš strauji zaudēs iedzīvotāju atbalsta bāzi un paātrinās analoģisku notikumu attīstību Maskavā). Tieši Ukrainas bruņota apvērsuma scenārija realizācija Maskavā ir galvenais un visvēlamākais ASV vidēja termiņa mērķis (t.s. „krievu jautājuma” „galīga atrisināšana”). Šai gadījumā pēc apvērsuma (vai apvērsumiem) un Putina publiskas eksekūcijas Krievija tiks sadalīta, totāli aplaupīta (kas ļaus vēl uz kādu laiku paildzināt brūkošās globālās finansu sistēmas dzīvi), bet tās teritorija tiks „attīrīta”, organizējot tās „lausku” starpā virkni savstarpējo karu pēc pašreizējā Tuvo Austrumu haosa parauga (Latvijai, starp citu, šīs liesmas arī neies secen, gan tādēļ ka to šādā situācijā vienkārši būtu grūti nodrošināt, gan arī tādēļ, ka Latvija ir pārāk „krieviska” un ar bagātīgām un dziļām Krievijas valstiskuma tradīcijām).

Tai pat laikā ASV „mīkstais” iebrukums Ukrainā konsolidē un apvieno Krievijas sabiedrību un var kalpot par pamatu tās valsts aparāta un elites patīrīšanai un kardinālai Krievijas valsts politikas maiņai, ko galma politologi sauc par „aukstā kara politiku”. Patiesībā Krievijai un personiski Putinam aukstā kara politika ir ļoti izdevīga un tā ir izdevīga arī lielākai daļai pasaules iedzīvotāju, jo tā aptur globālo Rietumu agresiju, neļaujot tai pieņemties spēkā, un ierobežo to. Savukārt veiksmīgs un ātrs karš Ukrainā var pārvilkt ļoti treknu strīpu pāri jebkādiem ASV mēģinājumiem tuvākajā laikā mainīt valsts vadību Krievijā, radīt neiedomājamu pacēlumu Krievijas sabiedrībā, saliedēt un nostiprināt to un radīt apstākļus straujai Krievijas atdzimšanai.

Zbigņevs Bžezinskis

Zbigņevs Bžezinskis

Visbeidzot ASV rīcība Ukrainā atgādina slavenā amerikāņu aukstā kara ģeopolitika un stratēga, poļu izcelsmes ebreja Zbigņeva Bžezinska jaunāko domu lidojumu (Bžezinskis ir viens no Obamas skolotājiem), kura galvenais tālejošais un visreālākais mērķis ir radīt „uguns joslu” (haosu un nerimstošu militāru konfliktu) starp Krieviju un ES. Nemieru un haosa pārnešana uz Maskavu ir visvēlamākais mērķis, tomēr ir liela varbūtība, ka tas var neizdoties vai arī tam var būt negatīvi blakusefekti (neprognozējama antiamerikānisko masu rīcība ar kodolieročiem bruņotā valstī), tāpēc kā galvenais, visreālistiskākais amerikāņu mērķis, visdrīzāk, ir tieši „uguns joslas” radīšana, par ko liecina arī tiešā, rupjā un galēji antidemokrātiskā rīcība sabiedrības kārtības graušanā, visradikālāko nacistisko grupējumu atbalstīšana, apbruņošana un virzīšana varas sagrābšanai, kā arī iedzīvotāju vairākuma provocēšana uz nepakļaušanos ar galējiem izteikumiem, draudiem,  lēmumiem un rīcību.

„Uguns josla” Ukrainā, pirmkārt, pārtrauks Krievijas un Ukrainas tuvināšanos, kas ir galvenais priekšnosacījums Krievijas kā impērijas atdzimšanai, otrkārt, atdalīs Krieviju no ES (galvenokārt Vācijas) gan ekonomiski (gāze, ekonomiskā sadarbība), gan politiski („rietumnieciskās” vērtības), treškārt, ievērojami  vājinās gan Krieviju, gan ES ar aktīva militāra konflikta esamību to pierobežā, visbeidzot, ceturtkārt, tas ļaus pēc nepieciešamības pārnest militāru konfliktu un haosu uz blakusteritorijām un visvieglāk to būs izdarīt tieši ES virzienā. Šī scenārija izdošanās gadījumā, neskatoties uz to ka ASV ekonomika ir gandrīz bankrotējusi un sevi izsmēlusi, tai būs iespējas paildzināt savu līdzšinējo nepamatoti šiko dzīvi uz tā rēķina, ka citur ir sliktāk.

Tā kā ASV objektīvi nevar uzlabot savu politekonomisko situāciju (sabiedrība, tai skaitā arī pati elite, ir pārāk degradējusies, izlaidusies un deģenerējusies, kas atstāj iespaidu arī uz amerikāņu prāta spējām), tās taktikas un stratēģijas būtība ir izmantot savu pagaidām vēl globālo dominējošo stāvokli, lai radītu apstākļus, ka visā pasaulē ir sliktāk nekā ASV. Respektīvi, ASV galvenais ārpolitikas princips ir jebkuriem līdzekļiem slāpēt jebkuru valsti un sabiedrību, kura gūst objektīvus politekonomiskus panākumus, salīdzinājumā ar pašu ASV. Sekojot šai loģikai, ja ASV sabiedrība ir tik tālu degradējusies, ka nav spējīga uz produktīvu darbību, tad visai pasaulei ir jākrīt līdzi amerikāņiem. Tos, kuri to negrib, ASV politikāņi, korporācijas, specdienesti un militāristi piespiež un, nepaklausības gadījumā fiziski iznīcina. Šī pieeja attiecas arī uz ES (Vāciju), Ķīnu un pat Lielbritāniju, bet Krievija te ir tikai kā „neefektīvi izmantota” milzu resursu krātuve (ko pašreizējā kritiskā brīdī amerikāņi labprāt „izmantotu”) un amerikāņiem nevajadzīgs pasauli stabilizējošs faktors, kurš neļauj ASV pilnā mērā „atraisīties” izrēķināties ar konkurentiem.

Konsekventas šādas ASV politikas realizēšana, ja tā nesastop vērā ņemamu pretestību, neizbēgami novedīs sākumā pie viscietsirdīgākās vispasaules diktatūras un tiešas verdzības (kuras pazīmes ASV jau ir manāmas), bet pēc tam pie visas pakļautās cilvēces galējas degradācijas un bojāejas savstarpēju oligarhisko grupējumu karu vai tehnogēno katastrofu rezultātā.  Izejot arī no šiem apsvērumiem mūsdienu ASV bez pārspīlējumiem ir ļaunuma impērija, kura apdraud pasauli un cilvēces kā tādas pastāvēšanu, tādēļ jebkuram saprātīgam cilvēkam, kurš grib lai vispār „rītdiena pienāktu” un kurš saviem pēcnācējiem vēlas atstāt, ja ne „labāku pasauli”, tad vismaz ne „daudz drausmīgāku pasauli”, ir visiem spēkiem jāpretojas ASV un tās aprobežoto satelītu agresīvajām darbībām un plāniem. Cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no tā cik veiksmīgi vairumam pasaules iedzīvotāju izdosies identificēt, neitralizēt un nolikt pie vietas dažādas egocentriskas struktūras starp kurām pašreiz visvairāk izceļas tieši ASV un Ziemeļatlantijas politekonomiskās organizācijas.  Tas ir iespējams un nemaz tik daudz priekš tā nav nepieciešams – katram tikai jāpārstāj ticēt šiem nelietīgajiem meļiem un principiāli jāpārtrauc pildīt to vēlmes, aicinājumus un rīkojumus. Un, pats galvenais, ir jāsaprot un ikdienā jārealizē morālā (tikumiskā) determinisma princips, vispirmām kārtām vadoties, nevis no personiskā ieguvuma, izdevīguma un peļņas vadmotīviem, bet gan no morāli-tikumiskām vērtībām un vispārcilvēciskām interesēm. Sabiedrībai ir jāatgriežas pie patiesajām kristīgajām vērtībām, pie patiesā humānisma, kas jau labu laiku ir aizstāts ar visdažādākajām imitācijām un surogātiem.

Daži izmantotie avoti:
https://ru.wikipedia.org
http://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=779492
http://www.km.ru/list/news/189337?page=18
http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46119.html
http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46413.html
http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46984.html
http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46764.html
http://www.rusproject.org/pages/history/history_9/mor_bez_goloda_miron.php
http://varjag-2007.livejournal.com/3547865.html
http://gazeta.eot.su/article/mechta-boleslava
http://gazeta.eot.su/article/ukrainskiy-kolokol
http://gazeta.eot.su/article/banderizaciya
http://aftershock-2.livejournal.com/365567.html
http://www.km.ru/tv/lindon-larush-ssha-podderzhivayu
http://ruskline.ru/special_opinion/evromajdan_religioznyj_faktor_ukrainskoj_smuty/
http://ruskline.ru/news_rl/2014/02/22/na_ukrainskih_nacionalistov_nemcy_smotreli_kak_na_melkih_lakeev/
http://avrasiya.info/xeberler/378-stenogramma-razgovora-tyagniboka-i-yarosha.html
http://maxpark.com/community/5719/content/2506270
http://russian.rt.com/article/23543
http://www.nebruks.lv/?p=2376
http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/12/washington-orchestrated-protests-destabilizing-ukraine/
http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/17/us-eu-paying-ukrainian-rioters-protesters-paul-craig-roberts/
http://www.ua-pravda.com/geroi-novostey/evreyskie-tayni-arseniya-bakaya-yatsenuka.html
http://euroua.com/association/
http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?_r=0














Ivars Prūsis
/19.03.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Aktualitātes, Prakse. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Par Ukrainu (vēsturi, tur notikušo un tā iemesliem)

  1. bandinieks saka:

    Kad izlasīju vārdu – latviešvalodīgie ?!? . Uzreiz palika skaidrs !

    • Edgars saka:

      Pilnīgi piekrītu! Intereses pēc tomēr izlasīju visu rakstu – manāma Krievu propoganda.
      Diemžēl vairums šādu rakstu ir ar apslēptu Krievijas celšanu lasītāju acīs. Zēl ka nav vairāk neitrālu analīžu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s