„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” un kristietības gals Rietumos

Kā zināms, protestantisms radās vēlīnajos viduslaikos [1529.g.] reformācijas rezultātā atdaloties no katolicisma. Ar vācu sociologa Maksa Vēbera (1864-1920) vieglu roku protestantisms ieguva kapitālisma „radītāja” slavu. Savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” Vēbers paziņoja, ka tikai pateicoties protestantismam (galvenokārt kalvinismam un puritānismam) vispār radās kapitālisms. Protams, šī tēze ir stipri pārspīlēta. Mēs jau rakstījām *[1] par realitātes kropļojumiem šajā darbā un par iemesliem kādēļ šo vairāk kā gadsimtu veco kapitālisma rašanās versiju daudzi joprojām uztver kā patiesību pēdējā instancē [tādēļ, lai saistītu kapitālismu ar kaut kādu kristīgu ētiku un lai maskētu jūdaismu kā kapitālisma galveno cēloni].

No otras puses mēs nevaram apgalvot, ka protestantismam  nebija nekādas nozīmes kapitālisma rašanās procesā. Šī protestantisma loma nav kaut kāda savdabīga saimnieciska protestantisma ētika, kuras noslēpumus atklāja Vēbers. Protestantisma loma ir cita: protestantisms kļuva par sava veida „caurumu” dažādu ierobežojumu un aizliegumu „aizsprostā”, ko  daudzu gadsimtu laikā bija radījusi kristīgā baznīca. Bet radīja baznīca šo „aizsprostu” tādēļ, lai pasargātu savu ganāmpulku no to kaislību un grēku summas, ko Vēbers nosauca par „kapitālisma garu”. Šo grēku (kaislību) saraksts ir iespaidīgs: naudaskāre, mantkārība, izspiešana , skaudība, varaskāre, baudkāre, godkāre u.c. Šī saraksta pirmajā vietā ir naudaskāre, kas ir „kapitālisma gara” būtība un kam seko pārējie grēki un kaislības. Ne velti apustulis Pāvils teica, ka „visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Tim. 6:10). No kristiešu Svēto mācības par grēku skatu punkta „kapitālisma gars” ir nekas cits kā garīgās „infernālās [elles] pasaules” izpausme. Protestanti izsita „caurumu” šai kristiešu radītajā „aizsprostā” un caur šo „caurumu” „infernālās pasaules” gari ar joni ielauzās kristiešu dzīvēs un sarīkoja cilvēku dvēselēs un sabiedrībā kopumā visīstāko grautiņu. Protestanti apzināti vai neapzināti (visdrīzāk neapzināti) veica garīgu aizsargbarjeru iznīcināšanas aktu, bet neko jaunradošu (kā apgalvo Vēbers) viņi neveica.

Pats interesantākais, ka protrestanti, veicot garīgo aizsargbarjeru iznīcināšanu un tādējādi dodot antikristīgas sabiedriskās iekārtas ar nosaukumu „kapitālisms” formēšanās impulsu, paši turpmāk pārstāja atbilst jaunizveidojušās sabiedrības standartiem.  Protestantisms kļuva vecmodīgs, konservatīvs un piesātināts ar pārāk lieliem patiesās kristietības „traipiem” (askētisms, dogma par darbu kā kalpošanu Dievam, ticība aizkapa dzīvei un cerība uz dvēseles glābšanu utt.). Protestantisms tādējādi sāka strauji atpalikt no uzvarošā kapitālisma un vispirmām kārtām tas attiecas uz tādu konservatīvu protestantisma novirzienu kā luterānisms. Tomēr līdzīgā situācijā ir arī kādreiz radikālais kalvinisms, vecmodīgais puritānisms, „racionālais” metodisms utt.

Kristietības ekonomiskās ētikas speciālists E. Orlanskis par kādreiz revolucionāro, bet pašreiz „atpalikušo” kalvinismu raksta: „… pat kalvinisma ētika satur elementus, kas nav pieņemami mūsdienu tirgus ekonomikai. Pat Vēbers atzīmē, ka kalvinismā Dieva izredzētības rādītājs ir „nenogurstoša darbība savas profesijas ietvaros. Tā un tikai tā aizdzen reliģiska rakstura šaubas un dod pārliecību par savu izredzētību”… Tomēr ir milzīga starpība starp „nenogurstošu darbību savas profesijas ietvaros” un iedzīvoties kāri.” Bez tam Orlanskis vērš uzmanību uz vēl vienu ļoti būtisku protestantisma „trūkumu”: „… pat radikālais protestantisms nesatur patērēšanas kultu, kurš ir mūsdienu tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa” *[2].

Maksa Vēbera daiļrades pētnieks V.Kravčenko tāpat uzskata, ka „Kalvinam profesija ir kalpošana Dievam, tā ir vērtība pati par sevi, nevis kaut kādu laicīgu labumu sasniegšanas līdzeklis. Tāpēc profesionālo pienākumu veikšanā galvenie ir morāles faktori: disciplīna, godīgums, atbildība, izpildīgums, rūpīgums” *[3]. Attiecīgi arī kalvinismam ar tā predestinācijas (iepriekšnolemtības) ideju galvenais ekonomiskajā darbībā ir nevis iedzīvošanās [peļņa] kā rezultāts, bet gan pats darba darīšanas process  no morāli – ētiskā skatu punkta. Savukārt kapitālisms pēc Vēbera „neapšaubāmi ir tieksme pēc peļņas nepārtraukti strādājošā racionālā kapitālistiskā uzņēmumā” *[4].

Mūsdienu kapitālisma apstākļos „konkurētspējīgi” ir izrādījušies tie ideoloģiskie un reliģiskie strāvojumi, kuri pilnībā ir sarāvuši saites ar kristietības „aizspriedumiem” (vai arī kuri ar tiem nekad nav bijuši saistīti). Vispirmāmkārtām tā ir ateisma ideoloģija, kam ir neskaitāms daudzums dažādu modifikāciju (atkarībā no ateista filozofijas un politiskām simpātijām) *[5]. Kas attiecas uz reliģioziem (vai kvazireliģioziem) ieskatiem ar spilgti izteiktu kapitālistisku orientāciju, tad te ir jāmin talmudiskais jūdaisms, okultisms, kabala, masonisms un dažāda veida (gan tiešs, gan maskēts) sātanisms.

„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” kā protestantisma adaptācijas izpausme mūsdienu kapitālismam

Protestantisms, protams, savā gandrīz 5 gadsimtu pastāvēšanas vēsturē nestāv uz vietas. Ir notikusi tā sadalīšanās pa dažādiem novirzieniem un kongregācijām, ir „koriģēta” tā dogmatika, ētiskās normas ir pielāgotas „laikmeta garam”. Mūsu uzdevums šai darbā nav pat īsumā ieskicēt protestantisma vēsturi. Atzīmēsim tikai, ka tas protestantisms, ko pagājušā gadsimta sākumā ieskicēja Makss Vēbers, mūsdienās jau sen neeksistē (un, iespējams pat nekad nav eksistējis – daudzi Vēbera pētnieki uzskata, ka viņš agrīnā protestantisma dogmatiku un ētiku ir attēlojis stipri izkropļotā veidā).

Kopējais protestantu skaits 21.gadsimta sākumā tiek lēsts no 400 līdz 700 miljoniem cilvēku, kas sastāda apmēram trešdaļu no visām reliģijām un konfesijām, kuras var ierindot „kristietības” kategorijā.

Pēdējos 20 – 30 gados protestantismā ir notikušas nepieredzēti lielas izmaiņas. Galvenais šo fundamentālo izmaiņu cēlonis ir vispārēja liberalizācija, kas sākās pagājušā gadsimta beigās un tādā vai citādā mērā pārņēma visu pasauli. Nozīmīgākais šo izmaiņu rezultāts ir īpašas protestantu doktrīnas rašanās , kuru visbiežāk sauc par „bagātības teoloģiju” (citi šī fenomena nosaukumi: „uzplaukuma teoloģija”, „uzplaukuma evaņģēlijs” [Prosperity theology / The prosperity gospel  / The gospel of success / The health and wealth gospel ]). Šo doktrīnu mēs apskatīsim detalizētāk.

„Bagātības teoloģija” ir pietiekami detalizēti izstrādāta uzskatu sistēma, kura attaisno un veicina cilvēka tieksmi pēc bagātības, veiksmes un labsajūtas no naudas tēriņa un patēriņa vispār un kura neatlaidīgi tiek ieviesta (iepotēta; plaši propogandēta) sabiedrības apziņā. Šī doktrīna radās un attīstās protestantu baznīcas klēpī ASV. Te ir jāatzīmē, ka Amerikas Savienotās valstis ir spilgti izteikta protestantiska valsts. Pēc Hardfordas institūta datiem ASV 21.gadsimta sākumā bija apmēram 335 tūkstoši reliģisku kongregāciju no kurām 300 tūkstoši bija protestantu, 22 tūkstoši katoļu un pareizticīgo, bet 12 tūkstoši nekristiešu *[6]. Reliģiju pētnieki apgalvo, ka „uzplaukuma teoloģiju” pirmo reizi Amerikas baznīcās sāka plaši sludināt t.s. „piecdesmitnieku” baznīcā 20.gadsimta 80-ajos gados, bet pēc tam to sāka izmantot evaņģēlisti, harizmāti, metodisti un citas protestantu kongregācijas.

„Uzplaukuma teoloģijas” teorētiskos pamatus vēl 20.gadsimta pirmajā pusē ielika mācītājs – evaņģēlists E.Kenjons (E. W. Kenyon) (1867–1948) savos „Ticības vārdos” («Word of Faith»). Viņš ir šodienas Amerikā ļoti populāras frāzes („Kam es ticu, tas man arī ir”) autors. Kenjona sekotājs ir K.Hagins (Kenneth Hagen) (1917–2003). Viņš attīstīja šo mācību un uzsāka tās praktisku realizāciju.  Galvenā „uzplaukuma teoloģijas” tēze ir: „Dievs vēl visiem ticīgajiem finansu uzplaukumu un apbalvo tos naudiskā izteiksmē atkarībā no katra ticības lieluma.” Pie tam „uzplaukuma teoloģijas” ideologi un sludinātāji speciāli atlasa viņiem derīgos citātus par materiālo bagātību no Bībeles (lielākā daļa no Vecās derības). Kas attiecas par citātiem no Jaunās derības, tad te notiek pat atklāta falsifikācija. Tā, piemēram, Jaunajā derībā pietiekami bieži tiek minēts  vārds „dāvana”, bet runa te ir par garīgām dāvanām, Svētā gara dāvanām, nevis par materiālām bagātībām, kuras Dievs it kā solot un dāvinot saviem sekotājiem.

Šodien daudzas protestantu megabaznīcas (virs 2000 ticīgo; lielākās no tām sasniedz 50000) pozicionē sevi kā „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājas. 2011.gadā megabaznīcu skaits Amerikā bija sasniedzis 1210, kas ir divas reizes vairāk kā vēl pirms pieciem gadiem. Daļēji tik liels ASV iedzīvotāju „reliģiozitātes” pieaugums ir izskaidrojams arī ar strauju „bagātības teoloģijas” izplatību. Šī doktrīna izrādījās ļoti saskanīga daudzu vienkāršo amerikāņu gaidām. Žurnāls „Times” veica amerikāņu, kuri sevi uzskata par kristiešiem, aptauju. Tajā 17% aptaujāto atbildēja, ka ir apzināti „uzplaukuma evaņģēlija” sekotāji. 61%  aptaujāto piekrita apgalvojumam: „Dievs grib, lai cilvēki [materiālā ziņā] uzplauktu.” 31% aptaujāto piekrita apgalvojumam, ka, ja cilvēks dod Dievam naudu, tad Dievs svētīj cilvēku ar vēl lielāku naudas daudzumu *[7].

Pat ja daudzas protestantu baznīcas sevi formāli nepieskaita „uzplaukuma teoloģijas” sludinātāju kategorijai, šī doktrīna netieši ietekmē arī to dalībnieku apziņu. Amerikāņu teologs Dž.Karpenters savā darbā „Contemporary Evangelicalism and Mammon” raksta: „Lai gan liela daļa reliģisko līderu nekad neasociēs sevi ar „uzplaukuma evaņģēliju”, viņi ir dziļi iesaistīti amerikāņu kapitālistiskās kultūras Evanģēlija sapratnē: Dievs mēra panākums skaitliski, vairāk naudas nozīmē lielāku kalpošanu un attiecīgi lielākus panākumus Debesu valstībai” *[8].

Šodien arvien populārāka kļūts viena no „bagātības teoloģijas” doktrīnas versijām „uzplaukums light” [„vieglā versija”, līdzīgi kā „vieglās” cigaretes]. Lai kļūtu par „uzplaukuma light” sekotāju nav nepieciešama pilnīgi nekāda fiziska, prāta vai garīga piepūle, jo šīs idejas ir pilnā saskaņā ar vidēji statistiskā amerikāņa iekšējo stāvokli un viņam tās ir pat ļoti komfortablas. „Uzplaukuma light” lozungi ir ļoti vienkārši un viegli prātā paliekoši: „Dievs grib, lai Tu būtu bagāts!”, „Kristus ir produkts, kuram nav nepieciešama reklāma”, „Nabadzība ir personiska muļķība”, „Lūdzies par finansu veiksmes dāvāšanu” utt.

„Uzplaukuma teoloģija” visās tās modifikācijās ir tendēta uz pozitīvu emociju radīšanu, uz „pozitīvas domāšanas” un „konstruktīvu darbību” formēšanu trīs cilvēka dzīves sfērās: 1) finanses; 2) veselība; 3) attieksme pret apkārtējiem. Protams, finansu labklājība te ir pirmajā vietā. Būs nauda, būs gan veselība, gan arī labas attiecības ar tuviem un ne tik tuviem cilvēkiem.

Visas negatīvās dzīves puses sludinātāju runās netiek pieminētas (tās tiek noklusētas). Pats galvenais, ka no baznīcas dzīves ir aizgājuši tādi tradicionāli termini  kā grēks, nemirstīgā dvēsele, paradīze un elle, dvēseles izglābšana utt. (un nav vairs pat sapratnes par šo terminu nozīmi un būtību). Liberālais mācītājs B.Maklorens raksta: „Viens no vispievilcīgākajiem „uzplaukuma teoloģijas” elementiem ir aiziešana no tradicionālajām kristietības tēmām – grēka, izpirkuma, paradīzes, Pastarās tiesas – un tieksme dot atbildes uz jautājumiem, kuri uztrauc cilvēkus šeit un tagad, vēl šajā dzīvē.” *[6].

„Uzplaukuma teoloģija” un patērēšanas kults

Iepriekš jau minējām, ka būtisks naudas reliģijas mērķis ir attīstīt sabiedrībā ne tikai alkatību, bet arī patērēšanas garu. Alkatība un patēriņš ir vienas medaļas ar noaukumu „kapitālisms” divas puses. Tās ir „kapitālisma gara” divas galvas. Jebkurš ekonomists jums pateiks, ka tirgus ekonomikas „visšaurākā” vieta ir maksātspējīgs pieprasījums.  Tas ir nevis pieprasījums kā tāds, bet tieši maksātspējīgs pieprasījums; pieprasījums, kurš ir pastiprināts ar naudu. Attiecīgi, lai kapitālistiskā ekonomika stabili funkcionētu un dotu kapitālistiem peļņu, nepieciešams stimulēt maksātspējīgu pieprasījumu. Tam, savukārt, nepieciešams: a) stimulēt vēlmi patērēt; b) nodrošināt cilvēkus ar naudu tādai patērēšanai.

Patērēšanas gara (vēlmes patērēt) kultivēšana sākās vēl ilgi pirms „uzplaukuma teoloģijas” rašanās. Protestantisms ar savu „askēzes” dogmatiku (izpriecu, greznības un pat komforta nepieņemšana), kā jau iepriekš minējām, kļuva par savdabīgu kapitālisma attīstības „bremzi”. „Uzplaukuma teoloģija” atteicās no šīs dogmas, aizstājot to ar patērēšanas dogmu.  Tās būtība ir visai vienkārša: Dievs grib, lai visi būtu laimīgi, bet laime vispirmāmkārtām ir augsts dažādu preču un pakalpojumu patēriņa līmenis. Paaugstinot savas vajadzības un cenšoties tās maksimāli apmierināt, cilvēks „izpilda Dieva gribu”. Pie tam ir pieļaujams ne tikai dzīvei nepieciešamo labumu patēriņš, bet arī izpriecas, greznības un komfortu nodrošinošs patēriņš.

Protams, arī pirms „uzplaukuma teoloģijas” tika piedāvāti dažādi patērēšanas kulta pamatojumi, tomēr tie bija „filozofiski” un „zinātniski”, nevis „teoloģiski”. Patēriņa kulta filozofiskā pamatojuma pamatlicējs bija anglis Jeremijs Bentams (1748-1832). Viņš ir utilitārisma teorijas radītājs. Tās būtība ir vienkārša: cilvēka dzīve ir tieksme pēc baudām un vēlme izvairīties no ciešanām. Pie tam, gan tieksme pēc baudām, gan vēlme izvairīties no ciešanām tiek panākta ar darbībām, ko var nosaukt par sabiedrībai noderīgām. Protams, katrs cilvēks rīkojas izolēti, vadoties tikai no personiskās tieksmes pēc baudām un paša ciešanu nepieļaušanas, tomēr saprātīga valsts ir spējīga harmonizēt šīs individuālās tieksmes, nodrošinot sabiedrībā maksimumu baudas un minimumu ciešanu.

20.gadsimtā šī „saprātīgā valsts”, saskaņā ar Bentama ieteikumiem, sāka visādi veicināt sabiedrībā baudītkāres pieaugumu  un izplatot patērēšanas kultu. Privātais kapitāls to sāka darīt vēl agrāk, uzspiežot sabiedrībai savas preces un pakalpojumus ar reklāmas un dažādu izsmalcinātu mārketinga tehnoloģiju palīdzību. Pēc dažu sociologu domām „patērēšanas bums” Rietumos sākās pēc otrā pasaules kara (to nosauca par „patērēšanas revolūciju”). Savukārt „profesionāli” filozofi un citi „zinātnieki” pat radīja „patērētāju sabiedrības” teoriju.

Attīstot cilvēkos neremdināmu patērēšanas kāri, kapitālistiem izdevās pārvērst algotos darbiniekus par „dzīviem robotiem”, „darbaholiķiem”, kuri ir gatavi strādāt dienu un nakti, lai nopelnītu naudu un apmierinātu šīs neremdināmās kāres. Ja 19.gadsimta darbinieki varēja rīkot streikus un dumpjus, tad „dzīvie roboti” kapitālistiem nav bīstami. Viņu enerģija sublimējas nevis šķiru cīņas, bet gan patērēšanas sfērā.

Tomēr pat visintensīvākais darbs nespēj nodrošināt darbiniekam pietiekami daudz naudas, lai apmierinātu baudkāres slāpes. Šis process līdzinās bezgalīgam skrējienam pakaļ savai ēnai. Rietumu valstīs algoto darbinieku darba algas īpatsvars iekšzemes kopproduktā, neskatoties uz visiem „dzīvo robotu” pūliņiem, nevis pieaug, bet gan pēdējā laikā vērojama tā samazināšanās tendence.

Šādos apstākļos izeju maksātspējīga pieprasījuma palielināšanai kapitālisti atrada kredītu izsniegšanā darbiniekiem. „Dzīvie roboti” sāka ņemt patēriņa kredītus un iekrita parādu lamatās. Daudzi mietpilsoņi Amerikā šodien dzīvo ārēji spožās mājās, viņiem ģimenē ir vairākas mašīnas un viņu mitekļi ir aprīkoti ar sadzīves tehniku utt., bet tai pat laikā viņiem pilnīgi nekas no tā nepieder, jo viņu „mājsaimniecības” parādu summa (kopā ar procentiem) pārsniedz visas tās mantības, ko viņi lieto, kopējo summu. Tā ir parādu verdzība vistīrākajā formā. Par visu to var izlasīt dažādās kapitālisma ekonomikas un socioloģijas grāmatās.

Tādējādi mūsdienu kapitālisms balstās uz trīs savstarpēji saistītām pamatkaislībām: a) bagātības kāri; b) patērēšanas kāri; c) kredītu kāri. Attiecīgi cilvēks tiek paverdzināts ar bagātību, lietām (mantu) un kredītiem.

Te mēs par to atcerējāmies tādēļ, ka tagad šī patērēšanas mānija ir guvusi ne tikai „zinātnisku”, bet arī „teoloģisku” „pamatojumu”. Agrāk mietpilsonim patērēšanas kaislība tika iepotēta caur reklāmu, izglītību, laicīgo literatūru un popkultūru. Tagad tas tiek uzspiests arī svētdienās, kad viņš atnāk uz dievkalpojumu. Baznīcas, kas sludina šādu „teoloģiju”, saņem pilnu atbalstu (morālu, politisku un finansu) no rūpniecības, tirdzniecības un banku kapitālistiem. Pamatojoties uz „uzplaukuma teoloģiju” notiek pilnīga biznesa un baznīcas saaugšana. „Uzplaukuma teoloģijā” bāzēta reliģija ir uz doto brīdi vispilnīgākā un vispabeigtākā naudas reliģijas forma.

Pēdējo kristietības pazīmju zudums

Formāli „uzplaukuma teoloģijā” ir palikuši daži kristīgās baznīcas atribūti, tomēr to saturs ir izmainīts (tas ir kļuvis pavisam cits).

Pirmkārt te ir jāmin lūgšana. „Modernizētās” lūgšanas līdzinās mantrām vai autotreiningiem: tās bieži tiek adresētas nevis Dievam, bet gan pašam sev vai vēl kādam citam neredzamam subjektam. To formulas ir apmēram tādas: „Nepārtraukti saki sev: ar mani šodien notiks kaut kas ļoti labs!”; „Šodien ir pats labākais šīs pasaules rīts!”; „Šis ir pats labākais gads manā dzīvē!” utt. Šiem iedvesmas (precīzāk sakot – pašiedvesmas) seansiem ir „teoloģisks pamatojums”: Dievs radīja Visumu ar Vārdu. Cilvēks kā Dieva radība arī ir apveltīts ar vārda dāvanu. Ja cilvēks izteiks vārdus ar „stipru ticību”, tad tiem parādīsies „enerģētika”, tie kļūs „uzlādēti”, ar to palīdzībvu cilvēks spēs radīt bagātību, atjaunot veselību, ģimeni, labas attiecības ar apkārtējiem.

Liela uzmanība tiek pievērsta ziedojumiem. Galvenais princips te ir: „Jo vairāk Tu atdod Dievam, jo vairāk Tu no viņa saņem.” Šai sakarā ir divas nianses. Pirmkārt, ar atdošanu un saņemšanu tiek saprasta pirmkārt un galvenokārt nauda un bagātība (par „garīgām” Dieva dāvanām netiek runāts – tas ir pārāk sarežģīti vidēji statistiskam „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājam). Otrkārt, naudas dāvanas Dieva vārdā pieņem baznīcas organizācija. Formula te ir apmēram šāda: „Ir jāpierāda Dievam sava ticība, tāpēc ir jādod daudz un pats dārgākais; desmitā tiesa un vēl vairāk, dārgi apģērbi, mašīnas utt.; tas viss vēlāk atgriezīsies ar uzviju.” Dēļ praktiskas šīs formulas realizācijas daudzas protestantu baznīcas ir pārvērtušās par plaukstošām komerckorporācijām.

„Laikmeta gars” ir novedis pat pie tradicionālās baznīcas terminoloģijas izmaiņām: bieži vārdu „ziedot Dievam” vietā ir sākuši teikt „investēt Dievā”. Pašu baznīcu sāk saukt par „ekskluzīvu klubu”, bet attiecības baznīcas iekšienē par „kristiešu tirgu”.

Dažu Amerikas baznīcu sprediķi ir pārvērtušies savdabīgās lekcijās, kurās sludinātāji dod savai draudzei padomus kā pelnīt naudu. Sprediķi var tikt pastiprināti ar speciālām nodarbībām (kaut kas līdzīgs biznesa skolām). Piemēram, melnādainais protestantu mācītājs (bīskapa ranga) Džordans organizēja saviem sekotājiem Manhetenā divas skolas – „Pravieša skolu” un „Kosmiskās ekonomikas skolu”. Tur viņš pasniedz profitoloģiju. Šīs „zinātnes” nosaukums ir atvasināts uzreiz no diviem angļu valodas vārdiem ar gandrīz vienādu skanējumu: Prophet [profit] – pravietis un Profit [profit]- peļņa.

Džordans apsola saviem klausītājiem, ka viņi vienlaicīgi „noķers divus zaķus”: 1) pietuvosies Dievam un kļūs par praviešiem; 2) pateicoties pirmajam apstāklim gūs lielu peļņu.

Bīskaps Džordans sludina: „Profetoloģija ir logs uz paradīzi. Ekonomikas skola ir materializācijas brīnums. Jūsu domas nosaka jūsu naudu. Nauda ir jūsu draugs.” Bīskaps Džordans aicina nodarboties ar uzņēmējdarbību. „Bībele Tev saka, ka Tev ir jābūt galvai, nevis astei. Tu nekad nekļūsi bagāts, ja strādāsi kāda cita labā.” Nauda ir pats galvenais atslēgtermins viņa mācībā.

„Uzplaukuma teoloģijas” sludinātāji kļuva par „plaukstošiem” cilvēkiem. Viņi no tā nekaunās. Pat vairāk, viņi sevi reklamē, stāda sevi kā atdarināšanas paraugu. Uz apvainojumiem bagātības un greznības mīlestībā viņi ar lepnumu atbild: „Mūsu bagātība ir apliecinājums tam, ka mēs jums sakām taisnību un Dievs rūpējas par mums; tas ir pierādījums, ka mēs mācām jums patiesību. Lūk, jaunā paaudze, redzot, ka var kļūt bagāts, sludinot „Dieva vārdu” un ticot Dievam, tiecas nopelnīt tik pat daudz kā popzvaigznes un sportisti. Jo vairāk jūs ziedojat, jo vairāk jūs saņemat no Dieva pretī. Jūs esat paša ekskluzīvākā kluba pasaulē biedri! Jums ir labi jāpavada laiks ar Dievu. Viņš ir jūsu draugs!” *[6]

Sakarā ar „baznīcas biznesa” uzplaukumu Amerikā nāk prātā K.Marksa vārdi, ko viņš savā darbā „Par ebreju jautājumu” izteica 1843.gadā. Atgādinu, ka šai darbā viņš runā par ebrejību ne etniskā nozīmē, bet gan kā par „tirgoņu garu”. Viņaprāt pirmie šī gara nesēji bija Izraēla dēli, bet kapitālismā šis „tirgoņu gars” pārņēma kristiešu tautas. Markss raksta: „Savu praktisko kundzību pār kristiešu pasauli ebrejība panāca Ziemeļamerikā [ASV], kur tā ieguva savu nepārprotamu, pilnīgu un galīgu izpausmi, kad evaņģēlija sludināšana, viens no svētākajiem kristīgās ticības elementiem, ir kļuvusi par preci un kad visparastākais tirgonis sāk pārtikt no evaņģēlija, savukārt turību ieguvis mācītājs sāk nodarboties ar tirdzniecības mahinācijām” *[9]. Tā ka protestantu baznīcas „komercializācija” nesākās 20.gadsimta beigās un pat ne pēc otrā pasaules kara (kā uzskata daudzi šī jautājuma pētnieki). „Tirgoņa gars” stingri nosēdēs protestantu baznīcā jau 19.gadsimta pirmajā pusē, bet visdrīzāk šis gars tur jau bija kopš protestantisma rašanās pirmsākumiem. Ja protestantu mācītājs sludina bagātības labdabību vai gan nav loģiski ka viņš pats pēc tās tieksies?!

[Šai ziņā zīmīgs ir cits citāts no jau minētā Marksa darba, kur viņš citē pulkvedi Hamiltonu (Aleksandrs Hamiltons (1755-1804) – ASV valstsvīrs un militārs darbinieks, viens no ASV valstiskuma pamatlicējiem un ASV konstitūcijas autoriem) : „ „Dievbijīgs un politiski brīvs Jaunās Anglijas [ASV] iemītnieks”, saka, piemēram, pulkvedis Hamiltons, „ir sava veida lords Laokons [sengrieķu mitioloģijas personāžas, Apollona virspriesteris, ko aprija čūskas] , kurš neveic ne mazāko piepūli, lai atbrīvotos no viņu apvijušajām čūskām. Mammons [naudas dievs sensīrijas mitioloģijā, pieminēts Jaunajā derībā] ir viņu elks, viņi to godina ne tikai vārdos, bet arī ar visiem sava ķermeņa un dvēseles spēkiem. Viņu acīs visa pasaule ir nekas cits kā birža un viņi ir pārliecināti, ka viņiem nav nekāda cita dzīves mērķa kā kļūt bagātākiem par saviem kaimiņiem. Tirgoņa gars ir pārņēmis visus viņu nolūkus un vienu tirddzniecības priekšmetu nomaiņa ar citiem ir viņu atpūta. Ceļojot, viņi ņem līdzi savu kantori un nerunā ne par ko citu kā tikai par procentiem un peļņu. Un ja arī viņi kaut uz mirkli novērsīsies no saviem darījumiem, tad tikai tāpēc, lai izokšķerētu kā šai ziņā sokas citiem.” ”]

Amerikāņiem, kuri tiek aicināti pievienoties „bagātības teoloģijas” kustībai, tās sludinātāji un mācītāji cenšas neafišēt tās visnotaļ  laicīgas dabas nepatikšanas ar ko ir jāsastopas gan mācītājiem, gan arī viņu sekotājiem. Mācītājus viņu darbība bieži vien noved līdz tiesvedībai ar apvainojumiem krāpšanā un izspiešanā. Tā 2007.gadā senators Čaks Graslijs sāka sešu slavenu, „uzplaukuma evaņģēlija” kustību pārstāvošu TV sludinātāju finanšu darbības izmeklēšanu. Ierindas sekotājiem sekas var būt daudz  nopietnākas.  Un te nav runa par to naudu, ko viņi labprātīgi atdod savam mācītājam. Runa ir par to, ka „uzplaukuma teoloģijas” mācītāji savus sekotājus „ieprogrammē” uz nepārtrauktu veiksmi, bet realitātē nepārtraukta veiksme nepastāv. Tāpēc saskarsme ar jebkādu neveiksmi var novest viņus līdz ļoti nopietnai depresijai. Psihologi apgalvo, ka šādi „ieprogrammēta” cilvēka apziņa paaugstina viņa suicidālo risku [pašnāvības izdarīšanas iespēju], saskaroties pat ar nenozīmīgām grūtībām. Uz „uzplaukuma teoloģijas” fona ir labi redzams, ka patiesās kristietības garā audzinātam cilvēkam strauji paaugstinās spēja pretoties grūtībām un ļauj viņam pareizi uztvert un pārvarēt neveiksmes.

„Uzplaukuma teoloģija” ir pilnībā zaudējusi jebkādu saikni ar kristietību. Tas pat nav tas protestantisms, ko Makss Vēbers aprakstīja savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” ar kapitālisma „pirmgājēju” askētismu un savā sapratnē fanātisko cīņu par „dvēseles izglābšanu”. Jaunākajā protestantisma versijā vispār nekas vairs nav palicis ne no „dvēseles”, ne arī no „izglābšanās”. Palicis ir tikai „brends” vārdā „Kristus” – „brends, kuram nav vajadzīga reklāma”. Aiz šī „brenda” faktiski stāv Kristus antipods – mamons. Mamons pat neslēpjas un reklamē sevi. Par šo antipodu Jēzus 2000 gadus atpakaļ teica: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai [mamonam]” (Mat. 6:24). Jēzus runā par mūžīgo dzīvību, bet mamons tikai par laicīgo zemes dzīvi. Jēzus aicina cīnīties ar grēku, bet mamons – izbaudīt grēku. Jēzus aicina nest viņa krustu [uzņemties grūtības, kuras uzņēmās viņš], bet mamons – „nest naudas maisu”. Tādējādi „uzplaukuma teoloģija” ir tieša kristietības noliegšana, attiecīgi tā ir antikrista teoloģija.

Ar „uzplaukuma teoloģiju” kristietība Rietumos izbeidz savu gandrīz 2000 gadus ilgās eksistences vēsturi. Šodien uz kristietības miršanas fona formējas galējā antikrista reliģija – sātanisms.  Virknē Rietumvalstu oficiāli ir reģistrētas sātana baznīcas. Pēc dažiem datiem ASV ir apmēram 100 tūkstoši šādu baznīcu sekotāju. Jaunlaiku sātanisma vēsmas ir daļēji pārņēmušas Amerikas valdību, lielākās korporācijas. Tā, piemēram, 1990.gada 1.martā vienā no Fila Donahjū TV šoviem uzstājās korporācijas Procter & Gamble vadītāji. Viņi paziņoja TV skatītājiem, ka ir sātana baznīcas sekotāji un ziedo tai daļu savas peļņas. Uz Donahjū jautājumu vai viņi nebaidās ar šādu atzīšanos nodarīt kaitējumu savas korporācijas biznesam, viņi atbildēja: „Amerikas Savienotajās valstīs nav tik daudz kristiešu [domāti patiesi īsti kristieši], lai mums kaitētu.”

Atsauces:
*[1] Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии». Часть 2.Глава 1. Макс Вебер и «протестантский капитализм» // http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
*[2] Е.А.Орлянский. Генезис современной рыночной экономики: традиционные и альтернативные подходы // Проблемы современной экономики.№2(30), 2009.
*[3] От Лютера до Вайцзеккера: Великие протестантские мыслители Германии (Очерки).М.: Раритет, 1994.С.85
*[4] Макс Вебер. Протестантская этика и дух капитализма //М. Вебер.Избранные произведения.Пер.снем.М.: Прогресс, 1990.С.48
*[5] skat. Л. А. Тихомиров.Религиозно-философские основы истории. М.: Москва, 1997 (Отдел девятый: «Воскресение языческой мистики и экономический материализм»)
*[6] Е.Иванова. Торжество Мамоны // Крестьянка, сентябрь 2008
*[7] Time.10.09.2006
*[8] Joel A. Carpenter, chap.Contemporary Evangelicalism and Mammon: Some Thoughts //More Money, More Ministry: Money and Evangelicals in Recent North American History.Larry Eskridge and Mark A.Noll, eds.Grand Rapids, Mich.William B.Eerdmans Publishing, 2000
*[9] К.Маркс. К еврейскому вопросу // К. Маркс, Ф. Энгельс.Собр.соч., 2-еизд.Т.1 // latviski te: http://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Fragments no ekonomikas zinātņu doktora, sabiedriskā darbinieka, bijušā Krievijas Centrālās bankas darbinieka un praktizējoša pareizticīgā Valentīna Katasonova grāmatas „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»)

Avoti:

Click to access V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf

https://politologija2.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/
http://infoagentura.wordpress.com/2013/10/09/kapitalisms-ka-naudas-religija-musdienu-zelta-tela-jeb-mamona-baznica/