Ekonomikas lielā nozīme mūsdienu dzīvē ir tādēļ, ka viss pārējais mūsu dzīvē ir nospiests otrajā plānā. Par to „visu pārējo” es piemēram uzskatu kultūru.
Kultūra nav kaut kādi sīkumi, tā nav glezna muzejā, kultūra pa lielam ir tas ar ko un kādēļ dzīvo cilvēks – tie ir viņa mīti, viņa ideāli, viņa „jēgas”, viņa sakrālie un eksistenciālie priekšstati par to, kas ir viņa esība; īstenībā kultūra tas ir viņš pats.
Kultūras nolaišanai līdz plikai izklaidei vienmēr ir bijušas graujošas sekas. Kaut vai atceramies slaveno „maizi un izpriecas”. Roma, sākot ieviest dzīvē lozungu „maizi un izpriecas”, ātri sabruka – vēsturiski ātri; tolaik tam bija nepieciešami gadsimti, bet mūsdienās tam var būt nepieciešami gadu desmiti, jo procesi vienkārši norit ātrāk.
Kopumā dzīve šodien pa lielam ir noreducēta līdz „maizei un izpriecām”. Paskatieties kaut vai TV repertuāru, tur nospiedoši lielākā daļa ir izklaide un vēl tiek teikts, ka izklaides daļu vajag vēl vairāk palielināt. Tas nozīmē, ka vietas cilvēkam kā tādam vairs nepaliek. Un kad Cilvēks kā tāds tiek sagrauts, tad rodas dzīvniekveidīgs radījums, „vēders”, biomasa. Varbūt esat kādreiz redzējuši, piemēram, ar insultu slimos, viņi daudz ēd utt., viņiem garīgā dzīve ir beigusies, ar cilvēku ir cauri, viņam vis tur ir nobloķēts. No šejienes arī rodas pārēšanās, īpaša uzmanība pret ēšanu, īpašs jūtīgums pret ēšanu, ēdiena baudīšana, pašu sagremošanas procesu baudīšana, tāpēc ka emocijas vajag tieši tik pat daudz cik iepriekš, saglabāšanās likums paliek spēkā, bet garīgās dzīves emociju vairs nav.
Atceros anekdoti, kad cilvēks, kurš ir pazaudējis naudasmaku un meklē par visām kabatām, bet vienā – pēdējajā baidās ieskatīties. Viņam prasa: kādēļ? Viņš atbild: baidos un ja nu arī šajā kabatā nebūs. Līdzīgi šodienas cilvēks baidās paskatīties kultūras „kabatā” šī vārda plašākajā nozīmē, savas būtības „kabatai”, savas cilvēcības pamatsastāvdaļām. Šis ir pārsteidzošs process. Pārsteidzošs, jo to uztvēra inteliģence (būtības karnevalizācija; Rablē ). Tai ir jābūt Rablē pasaulei, lai ekonomika tajā ieņemtu tādu vietu. Inteliģence taču visu laiku teica „ne no maizes vien pārtiek cilvēks”, „ei, cilvēki, vai zināt kas mūs sagaida?….. es zinu, jo nāku no turienes…”, es Graņinu citēju. Un te Strugacki, kas agrīnos darbos teica, ka visa dzīves jēga ir augstās kaislībās, pēkšņi saka, ka lēta desa tiek taisīta no cilvēku gaļas un ka visa jēga ir lūk šajā tirgū.
Te ir vērts atcerēties Dižo inkvizitoru. „Redzi šos karstos tuksneša akmeņus? Pārvērt tos par maizi un skries pakaļ Tev cilvēce kā lopu bars – pateicīgi, paklausīgi un vienmēr bailīgi, ka Tu varētu novērsties un pazudīs viņiem Tava maize. Bet Tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību, noraidīji piedāvājumu, jo, kas gan tā par brīvību, ja paklausība tiek nopirkta par maizes cenu. Tu paziņoji, ka cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Bet vai Tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce ar zinātnes un gudrajo lūpām paziņos, ka noziegumu nav un attiecīgi nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie, tāpēc papriekšu pabaro viņus un tikai pēc tam pieprasi no viņiem tikumību. Un nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!” Un sapratīs tad visi, ka brīvība un maize katram abi reizē nav iespējami.” Es te citēju brīvi pēc atmiņas Dostojevska Dižo inkvizitoru, kas starp citu ir samērā tuvs Šillera Dižajam inkvizitoram. Tur bija teikts „Kam es atstāšu Spāniju? Pīšļiem, bet ne brīvībai.”
Tad nu lūk šī ekonomocentrisma jēga ir, ka tiek uzpūsts „vēders”, bet viss pārējais tiek saspiests. Bet pēc tam rodas ideja, ka „nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!”” Daži šo sabiedriskās iekārtas projektu sauc „Dižais inkvizitors”, tas ir šo dzīves ekonomizāciju.
Ekonomika apmierina noteiktas vajadzības. Saka, ka tas esot marksisms. Nesen atcerējos, ka Engelsam (kas ir krietni vājāks Marksu) ir darbi, kuros tiek runāts par trīs ražošanas veidiem – lietu ražošanu, cilvēku ražošanu un ideju ražošanu. Tad nu lūk ir jābūt pilnīgi aprobežotam, lai noreducētu marksismu tikai līdz lietu ražošanai. Bet tas, kas reāli ir izveidots, protams, ir lietucentrisms. Un, protams, ir skaidrs, ka cilvēks, kurš pēc būtības ļoti baidās no nāves un kuram pašreiz vairs nav nekādu atbilžu uz šiem jautājumiem, cenšas apbruņoties un norobežoties ar šīm lietām. Viņš norobežojas no bezdibeņa, izveido sev savas pasaulītes, sastāvošas tikai un vienīgi no lietām, tāpēc, ka viņam nav nekas cits ar ko norobežoties.
Šai ziņā, protams, slikti, kad nav maizes, kad cilvēki ir badā, kad neprot radīt lietas, kad šo lietu trūkums neļauj apmierināt cilvēka pamatvajadzības. Cilvēkam ir jāvar apmierināt savas materiālās vajadzības, bet cilvēks nedrīkst tikt noreducēts tikai līdz lietu pasaulei. Tātad, jebkura ekonomikas uzpūšana ārpus noteiktām tās robežām, nozīmē to, ka kaut kas no cilvēku dzīves tiek izstumts. Un mēs, apmēram, redzam kas tieši.
Kas pēc būtības ir patērētāju sabiedrība? Jebkura kustība, progress, attīstība prasa ideālu motivāciju. Jebkura ideālu motivācija, kas rodas progresa rezultātā, atsedz vēsturisko netaisnību un valdošās šķiras mazspēju. Šī procesa rezultātā mainās valdošās šķiras, tādējādi tiek veidota vēsture. Vēsturiskais gars, kurš iepriekš bija, piemēram, feodāļiem, pāriet pie kāda cita, piemēram, buržuāzijas. Un tā tālāk. Šis vēsturiskais gars kā stafete tiek nodots no esošās valdošās šķiras topošajai.
Ja valdošā šķira grib nogalināt vēsturi un izdarīt tā, lai šīs šķiru maiņas vairs nebūtu (un to viņi nepārprotami sagribēja 20.gs. 50-ajos gados), tad kas tai ir jāizdara? Tai ir jānogalina ideālu motivācija, ir jānogalina viss mobilizējošais, par Dievu ir jāieceļ Dižais līdzsvars un miers, ir jāiznīcina cilvēkā tam raksturīgais dumpīgais nemierīgums. Valdošai šķirai tas viss ir jāaizvāc.
It kā likās, ka tas ir pārāk ambiciozs projekts. Es zinu, kā domātāji un politiķi sāka realizēt šo projektu sākot ar 50-ajiem gadiem, kā viņi to apsprieda. Tas nav īpaši liels noslēpums. Daļa šīs diskusijas ir gandrīz publiska, daļa – publiska. Pat tas, kas tika slēpts, tika ne pārāk labi noslēpts. Ir izveidots jauns cilvēks – „homo rīma”. Tas ir pavisam cits cilvēks.
Šī projekta saimnieki ir cilvēki ar pavisam citādu motivāciju. Iespējams ar ļoti nežēlīgu motivāciju. Katram no saimniekiem pie sienas stāv uzraksts: „Pār pasauli valda nemateriālais!” Pat, lai izveidotu bandu un sāktu laupīt, ir jābūt kaut kam vairāk par naudu. Bandai ir jābūt konsolidētai. Uz kā pamata to konsolidēt? Itāļu sicīlijas mafija taču ne tikai uz asinīm turas, bet arī uz sapņiem par Romu, par romas leģionāriem, te der kaut vai atcerēties „Krusttēvu”. Ja apskatām attīstītākas mafijas, tad tām blakām ir kāds ordenis – vai nu islāma, vai kristiešu, budistu, ķīniešu „Triādas”. Tās ir sarežģītas parādības!
Vienmēr visa pamatā ir kāda „jēga”. To labi atspoguļo klasiskais indiešu sabiedrības dalījums: brahmani, kšatriji, vaiši, šudras (ja pareizi atceros). Augstākā kasta ir „jēgu” kasta, tāpēc ka „jēgas” rada sociālo komunikāciju, un sociālā komunikācija, izveidojot bandu, ļauj tai „uzbraukt” citām bandām un laupīt. Tad rodas nauda. Pie tam naudu vajag ne tikai salaupīt, bet tā arī ir jānotur, pie tam vairākās paaudzēs. Jo kāpēc gan salaupīto uzreiz neiztērēt? Tam taču arī vajag kādu pamatojumu, atlīdzību, pietiekami dzelžainu argumentāciju. Tātad, katrs subjekts savā kodolā balstās kaut kādā ideālu motivācijā. Un, ja viņš iznīcina ideālu motivāciju, tad viņš iznīcina tikai konkurentu ideālu motivāciju, bet ne savu. Viņš nekad neļaus aiztikt savu ideālu motivāciju. Un to ir ļoti viegli pārbaudīt, vajag piedāvāt padiskutēt par kādiem jautājumiem.
Mums piedāvā: „Padiskutēsim kuram bija taisnība – Hitleram vai jums? Mēs taču esam inteliģenti cilvēki, tāpēc padiskutēsim par tādu jautājumu un šitādu.” Bet jūs pamēģiniet padiskutēt, piemēram, par Džordžu Vašingtonu vai kādu tamlīdzīgu jautājumu. Jūs uzreiz apstādinās. Sākumā jūs pārtrauks korekti, pēc tam stingri un vēl pēc tam ar jums vispār pārtrauks runāt. Un pareizi darīs! Tāpēc, ka tās ir viņu vērtības, tā ir viņu neapspriežama sakralitāte.
Visi sargā savas vērtības. Un ja arī viņi tās kaut kādā veidā papildina vai problematizē, tad ļoti uzmanīgi. Amerikā līdz galam nav diskriditēts neviens prezidents. Kenedijs, ja runājam atklāti, bija tuvu bezprātam seksuāli izlaists tips. Bet viņš ir bezmaz vai svētais! Labi, tika apspriestas Rūzvelta un Eleonoras uzvedības detaļas, bet viņi abi palika svēto kārtā!
Bet kas ir palicis neaptraipīts un samazgām neapliets manas Tēvijas (PSRS) vēsturē? Vai kaut ko atstāja? Būtu vismaz kaut ko atstājuši! Es uzskatīju, ka Gagarinu varēja atstāt – ja arī bija Partijas biedrs, tad ne CK biedrs, kosmosā lidoja, vienkāršs, labi izskatās. Bet nē, vajag uzņemt kaut kādu filmu un šai filmā kaut kādā veidā viņu appulgot un izkariķēt. Apskatieties albūmus , Lielā Tēvijas kara dokumentālos albūmus! Un kam gan ir jābūt, lai nosauktu sevi upurējušos puišeļus par neliešiem? Nu, protams, pēc tā visa pilnībā tiek zaudēta „jēgas” komponente un visu motivācijas lauku aizpilda „vēdera tiesas” motivācija.
Es vēl 80-o gadu beigās iegriezos dažādos armijas kontingentos. Tur tika apspriedsti dažādi jautājumi: dzīvokļi, bērnudārzi utt. Tas viss protams ir svarīgi un ir vajadzīgs, bet karavīrs taču eksistē, lai mirtu. Tas, kurš uzvelk karavīra formu, uzvelk bruņinieka mantiju! Un pēc tam tas viss noskaidrojās – gan virsnieku sanāksmēs, gan viskur citur, kur bija jārisina valstiski jautājumi, bet tika risināti pavisam citi jautājumi.
Ekonomocentrisms ir „ņam-ņam” sabiedrība. „Ņam-ņam” cilvēks ir vēstures beigas. No šāda cilvēka kā no plastilīna var veidot visu, kas ienāk prātā. Tādā ziņā, tas ir materiāls jebkurai, pat pašai nežēlīgākai kundzībai. „Ņam-ņam” cilvēkā nav nekas no brīvības idejas. Nekā viņā nav, viņam vajag tikai rijamo.
Pietiek kaut vai apskatīties uz mūsu demokrātu – brīvības mīļotāju ekonocentrismu, lai saprastu, ka nekāda brīvība viņus neinteresēja. Visu laiku notiek viena un tā pati saruna – priekš kam mums vispār brīvība? Priekškam? „Lai būtu uzplaukums, priekš „prospereķi””. Jomajo, nu apskatieties taču, lūk ķīnieši iet uz „prospereķi” bez brīvības, lūk vēl tie un tie. Tad ko Tev vajag – „prospereķi” vai brīvību? „Kāpēc – vai nu, vai nu? Brīvība ir līdzeklis!” Nu kāds gan tas ir līdzeklis.
Ne pārāk tīkams man ir Jevtušenko, bet šī viņa frāze gan man patīk: „Kādēļ Kristu krustā sita?” – „Lai lieki svētki drīzāk būtu!” Priekš kam nepieciešama brīvība? – Lai pierītos līdz nemaņai. Bet, ja var bez brīvības pierīties? Tad brīvību ar vairs nevajag!
Tātad šī ekonomiskās komponentes pārmērīga uzpūšana ir nepieciešama, lai radītu nebrīvu cilvēku (cilvēku, kam nav vajadzīga brīvība) un šādā ziņā vispār ne cilvēku, bet lopu. Šī ir cilvēces sadalīšanas realizācija pēc klasiskā iedalījuma – primātos (t.i. tie, kam nepieciešams tikai rijamais), psihiķos (cilvēki, kas dzīvo no jūtām) un pneimatiķos (cilvēki, kas dzīvo no gara). Un tas jau ir solis pretī tam uz ko tiecas esošā globālā elite – uz neatgriezenisku „daudzstāvu” cilvēces (dzelžaina un nepārvarama kastu sistēma) izveidošanu. Viņas pašreiz nav, bet teorētiski tāda ir iespējama. Un ekonomocentrisms ir radīts, lai rastos šī „daudzstāvu” cilvēce. Un ekonomika ir domāta vergiem.
Sergejs Kurginjans
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2
Politoloģija 